1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) lauksaimniecība — tautsaimniecības nozare, kas nodrošina lauksaimniecības produktu ražošanu;

2) lauksaimniecības politika — valsts attieksme pret lauksaimniecisko ražošanu un pasākumu komplekss tās realizācijai;

3) lauksaimniecības produkti — zemkopības, lopkopības un zvejas produkti, kā arī to pirmās pakāpes pārstrādes produkti. Lauksaimniecības produktu sarakstu atbilstoši Eiropas Kopienas līguma 1.pielikumam apstiprina Ministru kabinets;

4) lauksaimniecības produktu ražotājs — fiziskā vai juridiskā persona, kas ražo lauksaimniecības produktus;

5) valsts programma — lauksaimnieciskās ražošanas nozares atbalstošu, vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstību veicinošu pasākumu komplekss;

6) valstiski atbalstāma lauksaimnieciskās ražošanas nozare — lauksaimniecības nozare, kuras atbalstīšana ir noteikta attiecīgajā lauksaimniecības attīstības gada programmā;

7) valsts subsīdijas — valsts mērķtiecīga labvēlīga iejaukšanās lauksaimnieciskajā ražošanā un tirgus kārtošanā, piešķirot naudas līdzekļus noteiktiem mērķiem, lai sekmētu ražošanas efektivitātes un konkurētspējas palielināšanos;

8) specializētie valsts lauksaimniecības uzņēmumi — zinātniskās pētniecības iestādes, valsts selekcijas un izmēģinājumu stacijas un mācību saimniecības;

9) tirgus intervence — valsts iejaukšanās lauksaimniecības produktu tirgū, regulējot pieprasījuma — piedāvājuma attiecību, lai nodrošinātu noteiktu minimālu produktu cenas līmeni valsts iekšējā tirgū. Tirgus intervence var izpausties kā produktu iepirkums intervencei vai kā uzglabāšana intervencei;

10) intervences cena — Ministru kabineta noteiktā lauksaimniecības un pārtikas produktu cena, kurai pastāvot valsts uzsāk tirgus intervences pasākumus;

11) zemes transformācija — zemes izmantošanas veidu maiņa, kas nav saistīta ar īpašuma tiesību maiņu;

12) bioloģiskā lauksaimniecība — lauksaimniecības metode, kas pamatojas uz dabas pašregulēšanās procesu veicināšanu un augsnes bioloģiskās aktivitātes palielināšanu un nepieļauj ķīmiskās sintēzes ceļā rūpnieciski iegūtu minerālmēslu un pesticīdu, kā arī ģenētiski modificēto organismu un to produktu lietošanu;

13) bioloģiskās lauksaimniecības produkti — produkti, kuriem ir akreditētas institūcijas izdots bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāts;

14) ražošanas kvotas — konkrētā produkta ražošanas kvantitatīvs ierobežojums;

15) lauksaimniecības produktu pirmās pakāpes pārstrāde — process, kurā maina zemkopības, lopkopības un zvejas produktu sākotnējo mehānisko struktūru un ķīmiskās īpašības un kura galaprodukts atbilst Ministru kabineta apstiprinātajam lauksaimniecības produktu sarakstam.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

2.pants. Likuma mērķis un uzdevumi

Likuma mērķis ir nodrošināt lauksaimniecības kā vienas no tautsaimniecības pamatnozarēm attīstību un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības politiku. Šā likuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus:

1) efektīvas lauksaimniecības politikas izstrādei pārejas periodam līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas savienībā, lai realizētu nepieciešamos strukturālos pārkārtojumus un palielinātu nozares konkurētspēju starptautiskajā tirgū;

2) ekonomiski stabilas, vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstībai, zemes, ūdeņu, mežu un citu dabas resursu līdzsvarotai izmantošanai un saglabāšanai, lauku kultūrvēsturiskās vides attīstībai, ievērojot atšķirīgos sociālos, ekoloģiskos un reģionālos apstākļus;

3) racionālu un daudzveidīgu lauku uzņēmumu attīstībai, lai ražotu iespējami lētu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu produktu, paaugstinātu lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti;

4) nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos;

5) no lauksaimniecības un tās produktu ražošanas un pārstrādes gūtā gada vidējā ienākuma izlīdzināšanai ar gada vidējo ienākumu tautsaimniecībā;

6) salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radot tajā nodarbinātajiem līdzvērtīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas;

7) lauksaimniecības produktu tirgus regulēšanas pamatprincipu īstenošanai;

8) (izslēgts ar 22.02.2001. likumu);

9) lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

3.pants. Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats

Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats ir:

1) šis likums;

2) lauksaimniecības attīstības gada programma;

3) valsts programmas;

4) likumi par nodokļiem un nodevām, kā arī citi normatīvie akti.

4.pants. Lauksaimniecības politikas realizēšana

(1) Lauksaimniecības politika tiek realizēta, investējot valsts un ārvalstu, arī fizisko un juridisko personu līdzekļus lauku infrastruktūras sakārtošanā un konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas izveidē, palielinot subsīdiju apjomus, nodrošinot labvēlīgu kredītpolitiku, veicot iekšējā tirgus aizsardzību un radot atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku.

(2) Lauksaimniecības un lauku atbalsta politikas realizāciju valstī nodrošina Lauku atbalsta dienests, kas ir Zemkopības ministrijas pārraudzībā. Lauku atbalsta dienests administrē valsts atbalstu un Eiropas Savienības atbalstu laukiem, lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un zivsaimniecībai.

(3) Vienotas administrēšanas sistēmas izveidošanas kārtību nosaka Ministru kabinets, paredzot:

1) vienotas administrēšanas un kontroles sistēmas izveidi un darbības kārtību;

2) lauku reģistra veidošanas mērķus un pamatprincipus;

3) valsts atbalsta reģistra un Eiropas Savienības atbalsta reģistra, kā arī datorizētas datu bāzes veidošanas mērķus un pamatprincipus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

4.¹ pants. Sadarbība ar lauksaimnieku organizācijām

(1) Izstrādājot un realizējot lauksaimniecības politiku, Zemkopības ministrija konsultējas ar Sadarbības padomi, kas pārstāv Latvijā reģistrētās lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas.

(2) Sadarbības padome ir konsultatīva institūcija. Tā apstiprina nolikumu, kurā nosaka Sadarbības padomes darbības mērķi un galvenos uzdevumus.

(3) Zemkopības ministrija konsultējas ar Sadarbības padomi par sadarbību šādos jautājumos:

1) lauksaimniecības politikas izstrāde un realizācija, tajā skaitā valsts atbalsta sniegšana;

2) Latvijas sarunas ar Eiropas Savienību un ārvalstīm par lauksaimniecības jautājumiem;

3) Eiropas Savienības, ārvalstu un starp-tautisko organizāciju atbalsts lauksaimniecībai.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

5.pants. Lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidi

(1) Valsts ietekmē lauksaimniecisko ražošanu ar ekonomiskām un tiesiskām metodēm. Racionālas lauksaimniecības attīstības veicināšanai valsts, ievērojot reģionu un nozaru īpatnības, izmanto:

1) valsts investīcijas;

2) ilglaicīgu un stabilu nodokļu politiku;

3) valsts subsīdijas (to skaitā reģionālās izlīdzināšanas subsīdijas);

4) valsts finansu un kredītu politiku;

5) muitas tarifus un tarifu kvotas;

6) tirgus intervenci;

7) ražošanas kvotas;

8) Eiropas Savienības, ārvalstu un starptautisko organizāciju atbalstu lauksaimniecībai;

9) citu veidu maksājumus.

(2) Izmantojot lauksaimnieciskās ražošanas valstiskās ietekmēšanas metodes, jāievēro arī starptautisko institūciju ieteiktie lauksaimniecības regulēšanas principi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

6.pants. Lauksaimniecības gada ziņojums

Zemkopības ministrija katru gadu līdz 1.jūlijam iesniedz Ministru kabinetam lauksaimniecības gada ziņojumu, kurā sniedz pārskatu par stāvokli lauksaimniecībā un lauksaimniecības attīstības gada programmā noteikto uzdevumu izpildi iepriekšējā gadā, ietverot šādus jautājumus:

1) lauksaimniecības produktu ražošanas un patēriņa gada bilance pa nozarēm;

2) iekšējā tirgus, importa un eksporta apjoms un struktūra, kā arī produktu kvalitāte;

3) lauksaimniecības produktu ražotāju izmaksas un ienākumi;

4) stāvoklis lauksaimniecības uzņēmumu kreditēšanā, investīcijas un subsīdijas lauksaimniecībā;

5) nodokļi un to veidi;

6) nodarbinātība un sociālās problēmas;

7) pārskats par zemes īpašuma veidiem un pārmaiņām zemes fondā;

8) pārskats par lauksaimniecībā izmantojamo zemju, to skaitā meliorēto zemju, izmantošanu, meliorācijas sistēmu stāvokli un augsnes ielabošanu;

9) lauksaimniecības nozares un uzņēmējdarbības veidi;

10) pārskats par valsts programmu izpildi lauksaimniecībā;

11) lauksaimniecībā nodarbināto izglītošana, lauksaimniecības speciālistu un kvalificētu strādnieku sagatavošana;

12) pārskats par zinātnisko darbību lauksaimniecībā;

13) lauksaimnieciskās ražošanas rezultātu salīdzinājums ar citu valstu attiecīgā gada rezultātiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

7.pants. Lauksaimniecības attīstības gada programma

(1) Ministru kabinets katru gadu līdz 1.septembrim apstiprina lauksaimniecības attīstības gada programmu, kas nosaka lauksaimniecības attīstības uzdevumus nākamajam gadam un pamatuzdevumus triju gadu periodam, kā arī konkrētos to realizācijas pasākumus un mehānismu.

(2) Lauksaimniecības attīstības gada programmā tiek formulēti paredzamie:

1) iedzīvotāju apgādei nepieciešamie un attiecīgajā gadā iespējamie galveno lauksaimniecības produktu veidu ražošanas apjomi;

2) muitas tarifi un tarifu kvotas;

3) asignējumi lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai;

4) lauksaimniecības nozarēs izstrādājamās valsts programmas un svarīgākās zinātniskās tēmas un projekti, norādot finansējuma apjomu un izstrādes gatavību;

5) ārējo ekonomisko sakaru attīstība (ieskaitot starptautiskos līgumus);

6) ienākumi, ražošanas izmaksas un nodokļi;

7) sociālie pasākumi;

8) vides aizsardzības un lauksaimniecības produktu kvalitātes ietekmēšanas pasākumi;

9) valsts budžeta asignējumi un investīcijas;

10) ekonomiski atbalstāmās lauksaimniecības nozares, atbalsta sniegšanas un subsīdiju piešķiršanas principi, veidi un apmēri;

11) tirgus intervence.

(3) Zemkopības ministrija mēneša laikā pēc valsts budžeta apstiprināšanas izstrādā attiecīgas instrukcijas lauksaimniecības attīstības gada programmas realizēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

8.pants. Informatīvais nodrošinājums

(1) Centrālā statistikas pārvalde sadarbībā ar Zemkopības ministriju izstrādā metodiku statistikas datu iegūšanai par lauksaimniecību kopumā un atsevišķām tās nozarēm, izlases veidā veic lauksaimniecības apsekojumus un izstrādā to metodoloģiju, kā arī reizi desmit gados veic vispārējo lauksaimniecības skaitīšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(2) Zemkopības ministrija katru gadu apkopo informāciju par lauksaimniecības produktu ražotāju ienākumiem, izdevumiem, nodokļiem un nodevām iepriekšējā gadā. Lai klasificētu lauksaimniecības produktu ražotājus pēc to lieluma, tipa un ekonomiskās darbības veida, Zemkopības ministrija apkopo un izvērtē lauksaimniecības produktu ražotāju darba rezultātus, kurus iekļauj lauku saimniecību uzskaites datu tīklā. Lauku saimniecību uzskaites datu tīkla izveidošanas, uzturēšanas un darbības kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Zemkopības ministrija sadarbībā ar Centrālo statistikas pārvaldi pēta iekšējo un ārējo lauksaimniecības produktu tirgu, apkopo un publicē informāciju par lauksaimniecības produktu un lauksaimniecībā izmantojamo resursu cenām, par pārtikas produktu pieprasījumu un to cenām iekšējā un ārējā tirgū.

(4) Tirgus regulēšanas pasākumu pamatošanai izmantojama Centrālās statistikas pārvaldes un Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes informācija, kā arī Zemkopības ministrijas un lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju sagatavotā informācija.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

9. pants. Tirgus veicināšanas paņēmieni

(1) Ministru kabinets veic pasākumus, lai veicinātu Latvijas lauksaimniecības produktu ražotāju iespēju realizēt savus produktus Baltijas valstu, pasaules un iekšējā tirgū, tajā skaitā budžeta iestādēm un valsts rezervei.

(2) Par valstiski atbalstāmo lauksaimniecības nozaru tirgus veicināšanu atbild Zemkopības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

10. pants. Tirgus attiecību regulēšana

(1) Tirgus attiecības pamatojas uz līgumu, kas noslēgts starp lauksaimniecības produktu ražotāju, pārstrādātāju un tirdzniecības uzņēmumu valsts vai komercstruktūras personā; līgumā norādāms produktu daudzums un minimālās cenas laika periodam no viena gada līdz trim gadiem.

(2) Lauksaimniecības ražojumu un to izstrādājumu tirgus regulēšanai lietojami tādi paņēmieni un metodes, kas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem un Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.

(3) Cenu stabilitātes nodrošināšanai Ministru kabinets katru gadu nosaka tirgus intervences noteikumus.

(4) Ministru kabinets apstiprina noteikumus lauksaimniecības produktu un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai.

(5) Zemkopības ministrija reizi ceturksnī apkopo datus par svarīgāko pārtikas produktu tirgus situāciju un prognozē tās dinamiku (imports un eksports, patēriņš, pārstrāde, preču resursi). Ja importa darījumu rezultātā vietējiem ražotājiem rodas vai var rasties materiāli zaudējumi, Ministru kabinets veic likumā "Par muitas nodokli (tarifiem)", starptautiskajos līgumos un citos normatīvajos dokumentos paredzētos iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

11. pants. Lauksaimniecības produktu imports

(1) Lauksaimniecības produktu importa regulēšanai tiek izmantoti muitas tarifi saskaņā ar likumu "Par muitas nodokli (tarifiem)".

(2) Lauksaimniecības produktus drīkst ievest tikai caur Ministru kabineta noteikumos paredzētiem robežpunktiem pēc muitas kontroles un noteikto muitas maksājumu nokārtošanas.

(3) No ieņēmumiem, kas gūti no konfiscētās un bezīpašnieka lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu realizācijas, ne mazāk kā 50 procenti ieskaitāmi Lauku attīstības fondā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

12.pants. Lauksaimniecības produktu eksports

Lauksaimniecības produktu eksports netiek ierobežots. Eksporta veicināšanai izmanto pasākumus, kas nav pretrunā ar starptautiskajām normām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

13.pants. Realizējamās lauksaimniecības produktu kvalitāte

Valstī realizējamai lauksaimniecības produktiem ir jāatbilst Latvijā spēkā esošajiem veterinārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem un kvalitātes standartiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

13.¹ pants. Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprite

(1) Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites kārtību nosaka Ministru kabinets, paredzot šo produktu:

1) atzīšanas, ražošanas, sertificēšanas, glabāšanas, pārstrādes, marķēšanas un tirdzniecības noteikumus;

2) aprites valsts uzraudzības un kontroles kārtību.

(2) Personas, kuras iesaistītas bioloģiskās lauksaimniecības produktu apritē, tiek reģistrētas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā Augkopības produkcijas kvalitātes valsts kontroles dienestā.

(3) Bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites valsts uzraudzību un kontroli veic, kā arī šo produktu apritē iesaistīto personu reģistru veido Augkopības produkcijas kvalitātes valsts kontroles dienests.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

14.pants. Kredītpolitika

(1) Līdzekļi, kas valsts budžetā un Valsts īpašuma privatizācijas fondā paredzēti lauksaimniecības produktu ražošanai, hipotekārā kredīta un zemes tirgus veicināšanai, tiek ieskaitīti Latvijas Hipotēku un zemes bankā. To izlietošanu nosaka Zemkopības ministrijas un Latvijas Hipotēku un zemes bankas izstrādāts un Ministru kabineta apstiprināts nolikums. Līdzekļi izmantojami atbilstoši pieņemtajām nozaru attīstības valsts programmām lauksaimniecības un ar to saistīto nozaru attīstības kreditēšanai.

(2) Lauksaimniecības produktu ražotājiem Ministru kabineta apstiprināto svarīgāko valsts programmu īstenošanai ilgtermiņa kredītus var piešķirt ar atvieglotiem noteikumiem, kompensējot no valsts budžeta nelabvēlīgo faktoru ietekmi, kredītprocentus daļēji subsidējot no valsts budžeta vai dzēšot tos pēc mērķa sasniegšanas.

(3) Lauksaimniecības produktu ražotājiem neatkarīgi no uzņēmējdarbības veida ir vienādas tiesības saņemt kredītu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

15.pants. Valsts investīcijas

(1) Lauksaimniecībai apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju un elektrolīniju, lauku ceļu un citu lauku infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā, augstražīgu lauksaimniecības dzīvnieku, putnu, kā arī augkopības kultūru šķirņu iepirkšanā. Investīciju teritoriālā un nozaru sadalījuma projektu sagatavo Zemkopības ministrija, konsultējoties ar ražotāju un pašvaldību pārstāvjiem, un iesniedz to apstiprināšanai likumā "Par budžetu un finansu vadību" noteiktajā kārtībā.

(2) Piešķirot valsts investīcijas, prioritāte dodama lauksaimniecības uzņēmējiem un uzņēmējsabiedrībām tādu objektu finansēšanai, kuru izbūve nodrošina efektīvāku lauksaimniecisko ražošanu, veicina jaunu darba vietu radīšanu un lauku infrastruktūras attīstību.

16.pants. Valsts subsīdijas

Lauksaimniecības konkurētspējas attīstībai valsts sniedz atbalstu subsīdiju veidā. Šīs subsīdijas nedrīkst būt mazākas par trim procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem, kas tiek segti no dotācijām no vispārējiem ieņēmumiem.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

17.pants. Lauksaimniecības produktu ražotāju tiesiskā aizsardzība

Aizstāvot lauksaimniecības produktu ražotāju intereses, Zemkopības ministrijai ir tiesības likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmuma pasludināšanu par maksātnespējīgu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

18. pants. Atbildība par norēķiniem

Ja pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi par lauksaimniecības produktu piegādi nenorēķinās līgumos noteiktajos termiņos, tie maksā nokavējuma procentus un atlīdzina zaudējumus saskaņā ar Civillikumu un likumu "Par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem".

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

19.pants. Valsts pārvaldes institūciju atbildība par valsts funkciju izpildi

(1) Ministru kabinets ir atbildīgs par lauksaimniecības politikas izstrādi.

(2) Zemkopības ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības politikas realizāciju.

(3) Zemkopības ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā ir valsts organizācijas, kas pilda valsts funkcijas lauksaimniecībā.

(4) Zemkopības ministrija un Ārlietu ministrija ir atbildīgas par visu līgumu un citu dokumentu sagatavošanu lauksaimniecības nozarē, Latvijas Republikai iestājoties starptautiskajās organizācijās vai slēdzot starptautiskos līgumus.

(5) Zemkopības ministrija nosaka lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu, lauksaimniecības mācību iestāžu, mācību saimniecību, zinātniskās pētniecības saimniecību, selekcijas un izmēģinājumu staciju skaitu, teritoriālo izvietojumu un platības, uzdevumus un funkcijas lauksaimniecības zinātnē, jaunu kadru sagatavošanā un lauksaimniecībā strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā.

(6) Specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu zemes platības tikai zinātnes vajadzībām izpērk un nostiprina zemesgrāmatās valsts vārdā Zemkopības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

20.¹ pants. Mēslošanas līdzekļu glabāšana un lietošana

(1) Ministru kabinets:

1) nosaka mēslošanas līdzekļu glabāšanas un lietošanas kārtību, kurā ir ietvertas agrotehniskās un vides aizsardzības prasības attiecībā uz mēslošanas līdzekļu glabāšanu un lietošanu, lai samazinātu augu barības elementu zudumus un pasargātu vidi no lauksaimnieciskās darbības radītā piesārņojuma;

2) apstiprina mēslošanas līdzekļu glabātavu būvnormatīvus.

(2) Zemkopības ministrs apstiprina metodiskos norādījumus par agrotehniskajām prasībām attiecībā uz mēslošanas līdzekļu glabāšanu un lietošanu.

(3) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs apstiprina metodiskos norādījumus par vides aizsardzības prasībām attiecībā uz mēslošanas līdzekļu glabāšanu un lietošanu.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

21.pants. Lauksaimniecības zemju izmantošana, uzlabošana un saglabāšana

Valsts programmas lauksaimniecības zemju izmantošanai, uzlabošanai un saglabāšanai izstrādā Zemkopības ministrija, saskaņojot tās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ietverot attiecīgajā lauksaimniecības attīstības gada programmā. Valsts programmas apstiprina Ministru kabinets.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

1. Ministru kabinets:

1) līdz 2001.gada 1.maijam izdod noteikumus, kas reglamentē bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites kārtību;

2) līdz 2001.gada 1.jūlijam izdod noteikumus, kas reglamentē vienotas administrēšanas sistēmas (datorizēta datu bāze, lauku reģistrs, valsts atbalsta reģistrs un Eiropas Savienības atbalsta reģistrs) izveidošanas kārtību;

3) līdz 2001.gada 31.decembrim izdod noteikumus, kas reglamentē lauku saimniecību uzskaites datu tīkla izveidošanas, uzturēšanas un darbības kārtību;

4) līdz 2003.gada 1.martam izdod noteikumus, kas reglamentē mēslošanas līdzekļu glabātavu būvnormatīvus un mēslošanas līdzekļu glabāšanu un lietošanu;

5) līdz 2001.gada 1.septembrim apstiprina lauksaimniecības produktu sarakstu.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

2. Līdz jauno Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2001.gada 1.maijam ir spēkā Ministru kabineta 1997.gada 12.augusta noteikumi nr.300 "Zemes transformācijas (pārveidošanas) atļaujas izsniegšanas kārtība".

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)