2.pants. Likuma mērķis un uzdevumi

Likuma mērķis ir nodrošināt lauksaimniecības kā vienas no tautsaimniecības pamatnozarēm attīstību un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības politiku. Šā likuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus:

1) efektīvas lauksaimniecības politikas izstrādei pārejas periodam līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas savienībā, lai realizētu nepieciešamos strukturālos pārkārtojumus un palielinātu nozares konkurētspēju starptautiskajā tirgū;

2) ekonomiski stabilas, vidi saudzējošas un sociāli orientētas lauksaimniecības attīstībai, zemes, ūdeņu, mežu un citu dabas resursu līdzsvarotai izmantošanai un saglabāšanai, lauku kultūrvēsturiskās vides attīstībai, ievērojot atšķirīgos sociālos, ekoloģiskos un reģionālos apstākļus;

3) racionālu un daudzveidīgu lauku uzņēmumu attīstībai, lai ražotu iespējami lētu, kvalitatīvu un konkurētspējīgu produktu, paaugstinātu lauksaimnieciskās ražošanas efektivitāti;

4) nodarbinātības nodrošināšanai lauku apvidos;

5) no lauksaimniecības un tās produktu ražošanas un pārstrādes gūtā gada vidējā ienākuma izlīdzināšanai ar gada vidējo ienākumu tautsaimniecībā;

6) salīdzinājumā ar citām tautsaimniecības nozarēm nelabvēlīgo faktoru kompensēšanai lauksaimniecībā, radot tajā nodarbinātajiem līdzvērtīgas sociālās un ekonomiskās labklājības iespējas;

7) lauksaimniecības produktu tirgus regulēšanas pamatprincipu īstenošanai;

8) (izslēgts ar 22.02.2001. likumu);

9) lauksaimniecības zinātnes un izglītības attīstībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

3.pants. Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats

Lauksaimniecības politikas tiesiskais pamats ir:

1) šis likums;

2) lauksaimniecības attīstības gada programma;

3) valsts programmas;

4) likumi par nodokļiem un nodevām, kā arī citi normatīvie akti.

4.¹ pants. Sadarbība ar lauksaimnieku organizācijām

(1) Izstrādājot un realizējot lauksaimniecības politiku, Zemkopības ministrija konsultējas ar Sadarbības padomi, kas pārstāv Latvijā reģistrētās lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas.

(2) Sadarbības padome ir konsultatīva institūcija. Tā apstiprina nolikumu, kurā nosaka Sadarbības padomes darbības mērķi un galvenos uzdevumus.

(3) Zemkopības ministrija konsultējas ar Sadarbības padomi par sadarbību šādos jautājumos:

1) lauksaimniecības politikas izstrāde un realizācija, tajā skaitā valsts atbalsta sniegšana;

2) Latvijas sarunas ar Eiropas Savienību un ārvalstīm par lauksaimniecības jautājumiem;

3) Eiropas Savienības, ārvalstu un starp-tautisko organizāciju atbalsts lauksaimniecībai.

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

5.pants. Lauksaimniecības politikas valstiskās realizācijas veidi

(1) Valsts ietekmē lauksaimniecisko ražošanu ar ekonomiskām un tiesiskām metodēm. Racionālas lauksaimniecības attīstības veicināšanai valsts, ievērojot reģionu un nozaru īpatnības, izmanto:

1) valsts investīcijas;

2) ilglaicīgu un stabilu nodokļu politiku;

3) valsts subsīdijas (to skaitā reģionālās izlīdzināšanas subsīdijas);

4) valsts finanšu un kredītu politiku;

5) muitas tarifus un tarifu kvotas;

6) tirgus intervenci;

7) ražošanas kvotas;

8) Eiropas Savienības, ārvalstu un starptautisko organizāciju atbalstu lauksaimniecībai;

9) citu veidu maksājumus.

(2) Izmantojot lauksaimnieciskās ražošanas valstiskās ietekmēšanas metodes, jāievēro arī starptautisko institūciju ieteiktie lauksaimniecības regulēšanas principi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)

6.pants. Lauksaimniecības gada ziņojums

Zemkopības ministrija katru gadu līdz 1.jūlijam iesniedz Ministru kabinetam lauksaimniecības gada ziņojumu, kurā sniedz pārskatu par stāvokli lauksaimniecībā un lauksaimniecības attīstības gada programmā noteikto uzdevumu izpildi iepriekšējā gadā, ietverot šādus jautājumus:

1) lauksaimniecības produktu ražošanas un patēriņa gada bilance pa nozarēm;

2) iekšējā tirgus, importa un eksporta apjoms un struktūra, kā arī produktu kvalitāte;

3) lauksaimniecības produktu ražotāju izmaksas un ienākumi;

4) stāvoklis lauksaimniecības uzņēmumu kreditēšanā, investīcijas un subsīdijas lauksaimniecībā;

5) nodokļi un to veidi;

6) nodarbinātība un sociālās problēmas;

7) pārskats par zemes īpašuma veidiem un pārmaiņām zemes fondā;

8) pārskats par lauksaimniecībā izmantojamo zemju, to skaitā meliorēto zemju, izmantošanu, meliorācijas sistēmu stāvokli un augsnes ielabošanu;

9) lauksaimniecības nozares un uzņēmējdarbības veidi;

10) pārskats par valsts programmu izpildi lauksaimniecībā;

11) lauksaimniecībā nodarbināto izglītošana, lauksaimniecības speciālistu un kvalificētu strādnieku sagatavošana;

12) pārskats par zinātnisko darbību lauksaimniecībā;

13) lauksaimnieciskās ražošanas rezultātu salīdzinājums ar citu valstu attiecīgā gada rezultātiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

7.pants. Lauksaimniecības attīstības gada programma

(Izslēgts ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

11. pants. Lauksaimniecības produktu imports

(1) Lauksaimniecības produktu importa regulēšanai tiek izmantoti muitas tarifi saskaņā ar likumu "Par muitas nodokli (tarifiem)".

(2) Lauksaimniecības produktus drīkst ievest tikai caur Ministru kabineta noteikumos paredzētiem robežpunktiem pēc muitas kontroles un noteikto muitas maksājumu nokārtošanas.

(3) No ieņēmumiem, kas gūti no konfiscētās un bezīpašnieka lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu realizācijas, ne mazāk kā 50 procenti ieskaitāmi Lauku attīstības fondā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

12.pants. Lauksaimniecības produktu eksports

Lauksaimniecības produktu eksports netiek ierobežots. Eksporta veicināšanai izmanto pasākumus, kas nav pretrunā ar starptautiskajām normām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

13.pants. Realizējamās lauksaimniecības produktu kvalitāte

Valstī realizējamai lauksaimniecības produktiem ir jāatbilst Latvijā spēkā esošajiem veterinārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem un kvalitātes standartiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

14.pants. Kredītpolitika

(1) (Izslēgta ar 15.01.2004. likumu)

(2) Lauksaimniecības produktu ražotājiem Ministru kabineta apstiprināto svarīgāko valsts programmu īstenošanai ilgtermiņa kredītus var piešķirt ar atvieglotiem noteikumiem, kompensējot no valsts budžeta nelabvēlīgo faktoru ietekmi, kredītprocentus daļēji subsidējot no valsts budžeta vai dzēšot tos pēc mērķa sasniegšanas.

(3) Lauksaimniecības produktu ražotājiem neatkarīgi no uzņēmējdarbības veida ir vienādas tiesības saņemt kredītu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)

15.pants. Valsts investīcijas

(1) Lauksaimniecībai apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros valsts iegulda investīcijas meliorācijā, skābo augšņu kaļķošanā, sakaru līniju un elektrolīniju, lauku ceļu un citu lauku infrastruktūras objektu rekonstrukcijā un būvniecībā, augstražīgu lauksaimniecības dzīvnieku, putnu, kā arī augkopības kultūru šķirņu iepirkšanā. Investīciju teritoriālā un nozaru sadalījuma projektu sagatavo Zemkopības ministrija, konsultējoties ar ražotāju un pašvaldību pārstāvjiem, un iesniedz to apstiprināšanai likumā "Par budžetu un finansu vadību" noteiktajā kārtībā.

(2) Piešķirot valsts investīcijas, prioritāte dodama lauksaimniecības uzņēmējiem un uzņēmējsabiedrībām tādu objektu finansēšanai, kuru izbūve nodrošina efektīvāku lauksaimniecisko ražošanu, veicina jaunu darba vietu radīšanu un lauku infrastruktūras attīstību.

16.pants. Valsts subsīdijas

(1) Lauksaimniecības attīstību valsts atbalsta subsīdiju veidā. Šīs subsīdijas nedrīkst būt mazākas par trim procentiem no gada pamatbudžeta kopējiem izdevumiem, kas tiek segti no dotācijas no vispārējiem ieņēmumiem, atskaitot iemaksas Eiropas Savienības budžetā, izdevumus Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumam un pirmsfinansējumam un ar 2004.gadu valsts pamatbudžetā iekļauto speciālo budžetu (atbilstoši likumam “Par valsts budžetu 2003.gadam”) izdevumus saskaņā ar attiecīgā gada valsts budžetā noteikto.

(2) Pēc tam, kad izsludināts likums par valsts budžetu kārtējam gadam, Ministru kabinets apstiprina ikgadējo Lauksaimniecības subsīdiju valsts programmu, paredzot finansējuma apmēru valsts atbalstam un līgumā par pievienošanos Eiropas Savienībai noteiktajam valsts pagaidu atbalstam, un izvirza pamatprasības pretendentiem attiecībā uz katru atbalstāmo lauksaimniecības programmu.

(3) Speciālās pirmsiestāšanās programmas lauksaimniecības un lauku attīstībai (SAPARD) valsts līdzfinansējuma apmēru Ministru kabinets apstiprina Lauksaimniecības subsīdiju valsts programmas ietvaros.

(4) Finansējumu Eiropas Savienības fondu, tai skaitā lauksaimniecības, līdzfinansēšanai un pirmsfinansēšanai paredz likumā par valsts budžetu kārtējam gadam šiem mērķiem izveidotā budžeta programmā.

(5) Zemkopības ministrija mēneša laikā pēc tam, kad pieņemts likums par valsts budžetu kārtējam gadam, apstiprina attiecīgu rīkojumu par ikgadējās Lauksaimniecības subsīdiju valsts programmas realizēšanu.

(6) Eiropas Savienības atbalstu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā var saņemt zemes apsaimniekotājs, kas vienlaikus atbilst šādiem kritērijiem:

1) ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieks, tiesiskais valdītājs, lietotājs vai nomnieks;

2) iegulda līdzekļus zemes apsaimniekošanā vai lauksaimniecības produktu ražošanā.

(22.02.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004. Sestā daļa stājas spēkā 01.05.2004. Sk. pārejas noteikumu 1. punktu)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

17.pants. Lauksaimniecības produktu ražotāju tiesiskā aizsardzība

Aizstāvot lauksaimniecības produktu ražotāju intereses, Zemkopības ministrijai ir tiesības likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" noteiktajos gadījumos un kārtībā iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmuma pasludināšanu par maksātnespējīgu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

18. pants. Atbildība par norēķiniem

Ja pārstrādes un tirdzniecības uzņēmumi par lauksaimniecības produktu piegādi nenorēķinās līgumos noteiktajos termiņos, tie maksā nokavējuma procentus un atlīdzina zaudējumus saskaņā ar Civillikumu un likumu "Par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem".

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

19.pants. Valsts pārvaldes institūciju atbildība par valsts funkciju izpildi

(1) Ministru kabinets ir atbildīgs par lauksaimniecības politikas izstrādi.

(2) Zemkopības ministrija ir atbildīga par lauksaimniecības politikas realizāciju.

(3) Zemkopības ministrijas pakļautībā vai pārraudzībā ir valsts organizācijas, kas pilda valsts funkcijas lauksaimniecībā.

(4) Zemkopības ministrija un Ārlietu ministrija ir atbildīgas par visu līgumu un citu dokumentu sagatavošanu lauksaimniecības nozarē, Latvijas Republikai iestājoties starptautiskajās organizācijās vai slēdzot starptautiskos līgumus.

(5) Zemkopības ministrija nosaka lauksaimniecības zinātniskās pētniecības iestāžu, lauksaimniecības mācību iestāžu, mācību saimniecību, zinātniskās pētniecības saimniecību, selekcijas un izmēģinājumu staciju skaitu, teritoriālo izvietojumu un platības, uzdevumus un funkcijas lauksaimniecības zinātnē, jaunu kadru sagatavošanā un lauksaimniecībā strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā.

(6) Specializēto valsts lauksaimniecības uzņēmumu zemes platības tikai zinātnes vajadzībām izpērk un nostiprina zemesgrāmatās valsts vārdā Zemkopības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.02.2001. likumu, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

20.¹ pants. Mēslošanas līdzekļu glabāšana un lietošana

(Izslēgts ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 04.12.2002.)

21.pants. Lauksaimniecības zemju izmantošana, uzlabošana un saglabāšana

Valsts programmas lauksaimniecības zemju izmantošanai, uzlabošanai un saglabāšanai izstrādā Zemkopības ministrija, saskaņojot tās ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un ietverot attiecīgajā lauksaimniecības attīstības gada programmā. Valsts programmas apstiprina Ministru kabinets.

21.¹ pants. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka, lietotāja un nomnieka tiesības

(1) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka un nomnieka tiesības nosaka Civillikums.

(2) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietotāja tiesības, izņemot nomnieka tiesības, nosaka likums “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību”.

(15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.02.2004.)

22.pants. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka, tiesiskā valdītāja, lietotāja un nomnieka pienākumi

(1) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam ir šādi pienākumi:

1) nodrošināt zemes izmantošanu atbilstoši zemes robežu plānā iezīmētajiem un nekustamā īpašuma valsts kadastrā reģistrētajiem zemes lietošanas veidiem. Par zemes lietošanas veida maiņu jāziņo attiecīgajai Valsts zemes dienesta reģionālajai nodaļai līdz kārtējā gada 1.jūnijam;

2) veikt pasākumus, lai nepieļautu augsnes auglīgās kārtas iznīcināšanu vai kvalitātes pasliktināšanos:

a) pasargāt zemi no ūdens un vēja izraisītās erozijas, ar savu darbību neizraisīt zemes applūšanu ar notekūdeņiem, pārpurvošanos un sablīvēšanos, nepieļaut zemes piesārņošanu ar ražošanas atkritumiem, ķīmiskajām un radioaktīvajām vielām, kā arī citus zemi postošus procesus,

b) gādāt, lai lauksaimniecībā izmantojamā zeme neaizaugtu un tiktu pasargāta no paaugstinātas ugunsbīstamības rašanās un citiem procesiem, kas pasliktina zemes kultūrtehnisko stāvokli,

c) iegūstot derīgos izrakteņus, veicot būvdarbus vai citus darbus, kas saistīti ar augsnes virskārtas bojāšanu, noņemt auglīgo augsnes slāni un izmantot to zemes rekultivācijai vai auglības palielināšanai,

d) rekultivēt savas saimnieciskās darbības rezultātā radušos karjerus un citas bojātās platības, lai tās būtu derīgas izmantošanai lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kā arī būvniecībai, rekreācijai un ūdenssaimniecības vajadzībām. Zemes rekultivāciju veic gada laikā pēc bojātās zemes izmantošanas pabeigšanas, ja normatīvajos aktos nav noteikts cits termiņš;

3) ievērot meliorācijas sistēmu un citu būvju un komunikāciju aizsardzības un ekspluatācijas noteikumus.

(2) Šā panta pirmās daļas 2. un 3.punktā noteiktos pienākumus pilda zemes nomnieks, ja to paredz zemes nomas līgums.

(3) Lauksaimniecībā izmantojamās zemes lietotāja pienākumus, izņemot nomnieka pienākumus, nosaka likums “Par zemes lietošanu un zemes ierīcību”.

(15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 12.02.2004.)

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

1. Ministru kabinets:

1) līdz 2002.gada 1.maijam izdod noteikumus, kas reglamentē bioloģiskās lauksaimniecības produktu aprites kārtību;

2) līdz 2002.gada 1.maijam izdod noteikumus, kas reglamentē vienotas administrēšanas sistēmas (datorizēta datu bāze, lauku reģistrs, valsts atbalsta reģistrs un Eiropas Savienības atbalsta reģistrs) izveidošanas kārtību;

3) līdz 2002.gada 1.maijam izdod noteikumus, kas reglamentē lauku saimniecību uzskaites datu tīkla izveidošanas, uzturēšanas un darbības kārtību;

4) (izslēgts ar 31.10.2002. likumu);

5) līdz 2002.gada 1.maijam apstiprina lauksaimniecības produktu sarakstu;

6) līdz 2003.gada 1.janvārim izdot noteikumus, kas nosaka kārtību, kādā tiek sniegta un vākta informācija par lauksaimniecības produktu cenām un tirdzniecības apjomiem;

7) līdz 2004.gada 1.janvārim izdod noteikumus, kas nosaka ražotāju grupu atzīšanas kritērijus, atzīšanas kārtību un darbības kontroli;

8) līdz 2004.gada 1.martam izdod noteikumus, kas nosaka tirgus intervenci piena produktu tirgū;

9) līdz 2004.gada 1.janvārim izdod noteikumus, kas nosaka tirgus intervenci liellopu un teļa gaļas, cūkgaļas un aitu gaļas tirgū;

10) līdz 2003.gada 1.jūlijam izdot noteikumus, kas nosaka piena ražošanas kvotu sadales, piešķiršanas, informācijas vākšanas un administrēšanas kārtību;

11) līdz 2004.gada 1.aprīlim izdod noteikumus, kas reglamentē 10.panta septītajā daļā minēto kārtību;

12) likuma 16.panta sestā daļa stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.

(22.02.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 31.10.2002. un 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 12.02.2004.)

2. Līdz jauno Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2001.gada 1.maijam ir spēkā Ministru kabineta 1997.gada 12.augusta noteikumi nr.300 "Zemes transformācijas (pārveidošanas) atļaujas izsniegšanas kārtība".

(22.02.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.03.2001.)

3. Līdz jauno Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.jūlijam ir spēkā Ministru kabineta 2002.gada 25.jūnija noteikumi nr.246 “Noteikumi par intervenci labības tirgū 2002./2003.gadā”.

(31.10.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.12.2002.)