|
Attēlotā redakcija
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu: Ārstniecības likums
1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini: 1) ārstniecība — profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe; 2) ārstniecības personas — personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību; 3) ārstniecības iestādes — ārstu prakses, valsts un pašvaldību iestādes, saimnieciskās darbības veicēji un komercsabiedrības, kas reģistrētas ārstniecības iestāžu reģistrā, atbilst normatīvajos aktos noteiktajām obligātajām prasībām ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām un nodrošina ārstniecības pakalpojumus; 4) ārstniecības personas sertifikāts — Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības, Latvijas Ārstu biedrības vai Latvijas Māsu asociācijas izsniegts dokuments, kas apliecina attiecīgās personas profesionālo sagatavotību un norāda, ka ārstniecības persona kā speciālists ir kompetenta patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību (speciālista praksi) konkrētajā nozarē; 5) ārstniecības iestādes sertifikācija — neatkarīgas trešās personas darbība, apliecinot, ka ārstniecības iestāde, tās struktūrvienība vai sniegtie pakalpojumi atbilst attiecīgajā standartā noteiktajām prasībām; 51) ārstniecisko un diagnostisko metožu sertifikāts — Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības, Latvijas Ārstu biedrības vai Latvijas Māsu asociācijas izsniegts dokuments, kas apliecina attiecīgās personas profesionālo sagatavotību un norāda, ka ārstniecības persona papildus kompetencei ārstniecībā, kas tai noteikta normatīvajos aktos, ir tiesīga patstāvīgi lietot sertifikātā norādīto ārstniecisko vai diagnostisko metodi; 6) ārstu konsilijs — ne mazāk kā triju ārstu apspriede, lai noteiktu diagnozi un turpmāko ārstēšanas taktiku; 7) cilvēka infekcijas slimība — infekcijas slimības izraisītāja ierosināta slimība, kuras izplatīšanās var radīt epidēmiju (turpmāk — infekcijas slimība); 8) medicīniskā izglītība — likumā noteiktajā kārtībā atzītai izglītības programmai atbilstošs zināšanu un prasmju kopums medicīnas jomā, ko apliecina izglītības iestādes izsniegts izglītības dokuments; 9) medicīniskās tehnoloģijas — ārstniecībā izmantojamās metodes, medicīniskās ierīces un zāles; 10) neatliekamā medicīniskā palīdzība — palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai bīstamā kritiskā stāvoklī sniedz šādiem gadījumiem īpaši sagatavotas (apmācītas, ekipētas) personas ar atbilstošu kvalifikāciju medicīnā, kurām saskaņā ar šo kvalifikāciju ir juridiska atbildība par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām; 11) pacients — persona, kas saņem veselības aprūpes pakalpojumus vai vēršas pēc tiem; 12) pacientu aprūpe — veselības aprūpes sastāvdaļa, kas ir tieši vai netieši saistīta ar sabiedrības, ģimenes vai personas veselības uzturēšanu, veicināšanu, aizsardzību un atgūšanu; 13) pirmā palīdzība — palīdzība, ko cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma; 14) medicīniskā rehabilitācija — medicīnas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla attīstīšanu vai atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiskajiem vai anatomiskajiem ierobežojumiem, vai — stabilu veselības traucējumu gadījumā — ar pacienta dzīves pielāgošanu videi un sabiedrībai; 15) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu); 16) (izslēgts ar 21.06.2012. likumu); 17) profesionālās kvalifikācijas pilnveidošana — tālākizglītības daļa noteiktā profesijā vai specialitātē, kas noris saskaņā ar brīvi izraudzītu izglītības programmu, kuras saturs un apgūšanas laiks nav reglamentēts; 18) obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām — prasības, kuru izpilde jānodrošina ārstniecības iestādēm vai to struktūrvienībām, lai tajās būtu atļauts sniegt pacientiem medicīnisko palīdzību; 19) rezidentūra — darba tiesiskajās attiecībās ar izglītības programmu īstenojošu ārstniecības iestādi esoša ārsta izglītošana valsts valodā specialitātes iegūšanai saskaņā ar akreditētu profesionālo rezidentūras izglītības programmu medicīnā; 20) klīniskās vadlīnijas — pierādījumos balstīts, sistematizēts un aktualizēts ieteikumu kopums lēmumu pieņemšanas atbalstam ārstniecības personām un pacientiem par piemērotāko ārstniecību noteiktos klīniskos gadījumos; 21) medicīniskās ierīces — jebkurš instruments, aparāts, ierīce, programmatūra, implants, reaģents, materiāls vai cits priekšmets, kurš atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. aprīļa regulas (ES) Nr. 2017/745, kas attiecas uz medicīniskām ierīcēm, ar ko groza direktīvu 2001/83/EK, regulu (EK) Nr. 178/2002 un regulu (EK) Nr. 1223/2009 un atceļ Padomes direktīvas 90/385/EK un 93/42/EEK 2. panta 1. punktā minētajai definīcijai; 22) psihiatriskā palīdzība - individuāla psihisko slimību profilakse, ambulatora vai stacionāra diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un aprūpe personai ar garīgās veselības traucējumiem; 23) psihiatriskā palīdzība bez pacienta piekrišanas - stacionāra diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un aprūpe personai ar garīgās veselības traucējumiem bez šīs personas piekrišanas; 24) katastrofu medicīnas sistēma — valsts koordinētu pasākumu kopums, ko veic ārstniecības iestādes un citas veselības aprūpes nozares institūcijas neatkarīgi no īpašuma formas, lai ārkārtas medicīniskajās un ārkārtas sabiedrības veselības situācijās glābtu cilvēku dzīvību un mazinātu postošo ietekmi uz sabiedrības veselību; 25) ārstniecības atbalsta persona — persona, kurai nav tiesību nodarboties ar ārstniecību, bet kura ir tieši iesaistīta veselības aprūpes procesa nodrošināšanā; 26) ārstniecības atbalsta personas sertifikāts — Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības izsniegts dokuments, kas apliecina attiecīgās personas profesionālo sagatavotību un norāda, ka ārstniecības atbalsta persona ir kompetenta iesaistīties veselības aprūpes procesa nodrošināšanā konkrētajā nozarē; 27) vienotā veselības nozares elektroniskā informācijas sistēma (turpmāk — veselības informācijas sistēma) — strukturizēta veselības nozares informācijas sistēma, kas ietver atsevišķas veselības nozares informācijas datu kopas un nodrošina to vienotu darbību; 28) neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde — mobila neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanas struktūrvienība, kuras sastāvā strādā normatīvajos aktos noteiktās personas un kuras rīcībā ir operatīvais medicīniskais transportlīdzeklis, kas atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām; 29) telemedicīna — attālināta veselības aprūpes pakalpojuma sniegšana, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Tā ietver ārstniecībai nepieciešamu medicīnisku datu un informācijas drošu pārsūtīšanu teksta, skaņu, attēlu vai citā formātā; 30) in vitro diagnostikas medicīniskā ierīce — jebkura medicīniska ierīce, reaģents, reaģenta produkts, kalibrators, kontroles materiāls, komplekts, instruments, aparāts, aprīkojuma daļa, programmatūra vai sistēma, kas atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 2017. gada 5. aprīļa regulas (ES) Nr. 2017/746 par in vitro diagnostikas medicīniskām ierīcēm un ar ko atceļ direktīvu 98/79/EK un Komisijas lēmumu 2010/227/ES 2. panta 2. punktā minētajai definīcijai; 31) paliatīvā aprūpe — starpdisciplināra, holistiska tādu pacientu aprūpe, kuru slimība ir dzīvildzi ierobežojoša un nav radikāli ārstējama, ar mērķi novērst vai mazināt slimības radītās ciešanas, lai nodrošinātu iespējami augstu dzīves kvalitāti pacientam un atbalstu viņa ģimenei. Paliatīvā aprūpe ietver ārstēšanu un slimības radīto simptomu novēršanu, hospisa aprūpi personām ar prognozējamo dzīvildzi līdz sešiem mēnešiem, psiholoģisku, sociālu un garīgu atbalstu, kā arī atbalstu pacienta piederīgajiem sērošanas periodā pēc tuvinieka zaudējuma; 32) (punkts stājas spēkā 01.07.2025. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.07.2025. Sk. pārejas noteikumu 43. punktu); 33) (punkts stājas spēkā 01.07.2025. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.07.2025. Sk. pārejas noteikumu 43. punktu); 34) metodiskās vadības institūcija — iestāde vai tās struktūrvienība, kas izstrādā vienotus profilakses, diagnostikas, ārstēšanas un tās pēctecības principus attiecīgajā veselības aprūpes jomā, kā arī nodrošina sistēmisku ārstniecības procesu kvalitātes pārraudzību valstī, veicot ārstniecības iestāžu metodisko vadību attiecīgajā veselības aprūpes jomā; 35) (punkts stājas spēkā 01.07.2025. un iekļauts likuma redakcijā uz 01.07.2025. Sk. pārejas noteikumu 43. punktu); 36) farmaceits — veselības aprūpes speciālists, kurš ieguvis likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām atbilstošu izglītību un sniedz veselības aprūpes pakalpojumus, nodarbojoties ar farmaceita praksi; 37) klīniskais farmaceits — veselības aprūpes speciālists, kurš ieguvis likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām atbilstošu izglītību farmācijas jomā un apguvis papildspecialitāti klīniskajā farmācijā, ko apliecina augstākās izglītības diploms par akreditētas studiju programmas apguvi klīniskajā farmācijā, un sniedz veselības aprūpes pakalpojumus, nodarbojoties ar farmaceita praksi. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.02.1998., 01.06.2000., 25.03.2004., 27.05.2004., 08.06.2006., 08.11.2007., 08.05.2008., 08.04.2009., 10.12.2009., 07.10.2010., 21.06.2012., 11.09.2014., 13.01.2022., 28.09.2023. un 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024. 34. punkts stājas spēkā 01.04.2024. Sk. pārejas noteikumu 38. un 43. punktu) 2.pants. Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju un noteikt īpašus ārstniecības iestāžu saimnieciskās darbības tiesiskā regulējuma noteikumus. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.09.2014. likumu, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 3.pants. (1) Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju īstenots pasākumu komplekss, tajā skaitā telemedicīna un darbības ar zālēm un medicīniskajām ierīcēm, pacienta veselības nodrošināšanai, uzturēšanai un atjaunošanai. (2) Grūtnieces, bērna un personas ar prognozējamu invaliditāti veselības aprūpe ir prioritāra. Šīs prioritātes organizēšanas, finansēšanas un cilvēkresursu nodrošināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (08.05.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009., 16.06.2010. un 11.09.2014. likumu, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 4.pants. (1) (Izslēgta no 01.01.2018. ar 22.11.2017. likumu. Sk. Pārejas noteikumu 32. punktu) (2) Pašvaldību iestādēs, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās un publiski privātās kapitālsabiedrībās nodarbināta ārstniecības persona, kura sniedz no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus ārstniecības iestādē, kas noslēgusi līgumu par sniegto veselības aprūpes pakalpojumu apmaksu, saņem atlīdzību atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumam. (27.05.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005., 08.06.2006., 01.12.2009. un 22.11.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2018.) 5.pants. Ikvienam ir pienākums rūpēties un katrs ir atbildīgs par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību. 7.pants. Ārstniecības uzraudzību valstī veic Veselības ministrija un citas normatīvajos aktos noteiktās institūcijas. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004. likumu, kas stājas spēkā 22.04.2004.) 8.pants. Veselības ministrija veselības aprūpes jomā pilda šādas funkcijas: 1) izstrādā valsts politiku veselības aprūpē, kā arī pārrauga tās īstenošanu; 2) valsts mērogā koordinē un vada neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu cietušajiem reģionāla un valsts mēroga ārkārtējās situācijās; 3) (izslēgts ar 08.06.2006. likumu); 4) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu); 5) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu); 6) izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam apstiprināšanai arodslimību sarakstu; 7) sadarbībā ar Latvijas Ārstu biedrību un ārstniecības personu profesionālajām asociācijām izstrādā obligāto prasību projektus ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām; 8) (izslēgts ar 08.06.2006. likumu); 9) (izslēgts ar 27.05.2004. likumu). (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000., 25.03.2004., 27.05.2004. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.) 9.pants. (1) Ārstniecības iestāžu, medicīnisko ierīču un ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu, un jaundzimušo reģistru (ar ziņām par viņu mātēm) izveides, papildināšanas un uzturēšanas kārtību, kā arī ārstniecībā izmantojamo medicīnisko tehnoloģiju apstiprināšanas un jaunu medicīnisko tehnoloģiju ieviešanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (11) Ministru kabinets nosaka: 1) ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra izveides un uzturēšanas kārtību; 2) ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrācijas kārtību un prasības; 3) prasības, kas noteic ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu profesionālo atbilstību. (2) Katastrofu medicīnas sistēmas organizēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (3) Ministru kabinets nosaka pirmās palīdzības sniegšanas apmācības sistēmu, pirmās palīdzības sniegšanas apmācības programmu saturu un šīs apmācības nodrošināšanas kārtību. (31) Ministru kabinets nosaka pirmās palīdzības sniegšanas apmācību pārvaldības informācijas sistēmas pārzini, šajā sistēmā iekļaujamās informācijas apjomu un apstrādes kārtību, kā arī nosacījumus piekļuves nodrošināšanai valsts informācijas sistēmā iekļautajai informācijai." (4) Lai stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai operatīvi apmainītos ar datiem par stacionāros pieejamiem resursiem un monitorētu ar infekcijas slimībām stacionētu pacientu slimības smagumu un iznākumu, Ministru kabinets nosaka stacionāro ārstniecības iestāžu resursu informācijas sistēmas pārzini, šajā informācijas sistēmā iekļaujamos datus, šo datu apjomu un apstrādes kārtību. (5) Paliatīvās aprūpes organizēšanas, finansēšanas un saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (6) Metodiskās vadības institūcijas statusa piešķiršanas kritērijus un kārtību, tās tiesības un pienākumus, kā arī noteikumus publisku līdzekļu ieguldīšanai metodiskās vadības institūcijā nosaka Ministru kabinets. (7) (Daļa stājas spēkā 01.07.2025. un iekļauta likuma redakcijā uz 01.07.2025. Sk. pārejas noteikumu 43. punktu) (27.05.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005., 08.06.2006., 08.05.2008., 21.06.2012., 01.12.2016., 21.04.2022., 28.09.2023. un 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024. Grozījums pirmajā daļā par vārdu "Ārstniecības personu, ārstniecības atbalsta personu" izslēgšanu, kā arī 1.1 daļa stājas spēkā 01.10.2024. Sk. pārejas noteikumu 40. punktu. Septītā daļa stājas spēkā 01.07.2025. un iekļauta likuma redakcijā uz 01.07.2025. Sk. pārejas noteikumu 43. punktu) 9.1 pants. (1) Ārstniecību veic atbilstoši klīniskajām vadlīnijām, klīniskajiem algoritmiem un klīniskajiem ceļiem vai ārstniecībā izmantojamo metožu un zāļu lietošanas drošības un ārstēšanas efektivitātes novērtējumam. (2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā izvērtē, reģistrē, ievieš un aktualizē klīniskās vadlīnijas, klīniskos algoritmus un klīniskos ceļus. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 9.2 pants. (1) Gadījumos, kad ir apdraudēta dzīvība sirds apstāšanās dēļ, līdz brīdim, kad ierodas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde, persona var izmantot automatizēto ārējo defibrilatoru cietušā sirdsdarbības atjaunošanai. (2) Ministru kabinets nosaka: 1) publiskās vietas, kurās uzstādāmi automatizētie ārējie defibrilatori, un prasības šo defibrilatoru uzstādīšanai; 2) automatizēto ārējo defibrilatoru ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtību; 3) (izslēgts ar 06.12.2023. likumu). (21.04.2022. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 10.pants. Veselības aprūpes profesionālo un darbspējas ekspertīzes kvalitāti ārstniecības iestādēs kontrolē Veselības inspekcija. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.05.2004. un 27.09.2007. likumu, kas stājas spēkā 05.10.2007.) 10.1 pants. To Veselības inspekcijas lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana, kuri pieņemti par šā likuma 28., 33. un 35. panta prasību neievērošanu, neaptur šo lēmumu darbību. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Pants stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 10.2 pants. (Pants stājas spēkā01.07.2025. un iekļauta likuma redakcijā uz 01.07.2025. Sk. pārejas noteikumu 43. punktu) 11.pants. Sludinājumus un reklāmu, kas attiecas uz ārstniecību, ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām, ievieto masu saziņas līdzekļos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. 12.pants. Personas, kam nav medicīniskās izglītības un kas patstāvīgi nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu, dzemdībpalīdzības sniegšanu (izņemot gadījumus, kad jāsniedz pirmā palīdzība), hipnozi, kodēšanu un citām cilvēka psihi ietekmējošām metodēm, cilvēka enerģētisko lauku korekciju (biokorekciju), akupunktūru un pārējām cilvēka organisma enerģētisko sistēmu ietekmējošām metodēm, kā arī personas, kas atbalsta ārstniecības darbībā tādas personas, kurām nav medicīniskās izglītības vai nav speciālista prakses tiesību, ir saucamas pie likumā noteiktās atbildības. 12.1 pants. Ārstniecības atbalsta persona ir tiesīga iesaistīties veselības aprūpes procesa nodrošināšanā, ja tā ir reģistrēta ārstniecības atbalsta personu reģistrā. (21.06.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.07.2012.) 13.pants. Medicīnas ētikas komitejas ir medicīnas ētikas problēmu risināšanai izveidotas konsultatīvas institūcijas, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu paraugnolikumu. 14.pants. Medicīnas ētikas komitejas izveido ārstniecības iestādes un ārstniecības personu profesionālās biedrības. Šīs komitejas izskata ētikas jautājumus, kas saistīti ar ārstniecības personu darbību un jaunām medicīniskajām tehnoloģijām. 15.pants. Centrālā medicīnas ētikas komiteja darbojas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem, un tā izskata uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā progresa ētikas jautājumus. Centrālās medicīnas ētikas komitejas personālsastāvu apstiprina Ministru kabinets pēc Veselības ministrijas priekšlikuma. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004. likumu, kas stājas spēkā 22.04.2004.) 15.1 pants. Centrālā medicīnas ētikas komiteja, izskatot uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā progresa ētikas jautājumus, piemēro maksas pakalpojumu cenrādi. Maksas pakalpojumu cenrādi apstiprina Ministru kabinets. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) IV nodaļa
Personu tiesības un pienākumi veselības aprūpē (Nodaļa izslēgta no 01.01.2018. ar 22.11.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2018. Sk. pārejas noteikumu 32. punktu) 16.pants. (Izslēgts no 01.01.2018. ar 22.11.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2018. Sk. pārejas noteikumu 32. punktu) 17.pants. (Izslēgts no 01.01.2018. ar 22.11.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2018. Sk. pārejas noteikumu 32. punktu) 18.pants. (Izslēgts no 01.01.2018. ar 22.11.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2018. Sk. pārejas noteikumu 32. punktu) 26.pants. (1) Patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā profesijā atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei atļauts ārstniecības personām, kuras ir reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. (2) Patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību konkrētā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē (izņemot konkrētu māsas profesijas specialitāti) atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei atļauts ārstniecības personām, kuras ir sertificētas un reģistrētas ārstniecības personu reģistrā. Patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību konkrētā māsas profesijas specialitātē atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kompetencei atļauts māsām, kuras reģistrētas ārstniecības personu reģistrā un ieguvušas izglītības dokumentu par attiecīgās specialitātes apguvi. (3) Tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu noteiktā specialitātē ir reģistrētām ārstniecības personām, kuras apguvušas izglītības programmu, kas atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām attiecībā uz izglītību, kāda nepieciešama konkrētās specialitātes iegūšanai. Tiesības pretendēt uz ārstniecisko un diagnostisko metožu sertifikātu noteiktā ārstnieciskā vai diagnostiskā metodē ir reģistrētām ārstniecības personām, kuras apguvušas attiecīgās ārstnieciskās vai diagnostiskās metodes tālākizglītības programmu. (31) Tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu jaunizveidotā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē, neapgūstot šā panta trešajā daļā minēto izglītības programmu jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē, normatīvajos aktos noteiktu laikposmu ir reģistrētām un attiecīgajā pamatspecialitātē izglītības programmu apguvušām un sertificētām ārstniecības personām, kuras atbilst normatīvajos aktos noteiktajiem kritērijiem. (4) Patstāvīgi lietot konkrētu ārstniecisko un diagnostisko metožu klasifikatorā iekļautu ārstniecisko vai diagnostisko metodi atļauts ārstniecības personu reģistrā reģistrētām ārstniecības personām (izņemot māsas), kuras ir sertificētas attiecīgajā ārstnieciskajā vai diagnostiskajā metodē. Māsām, kuras reģistrētas ārstniecības personu reģistrā, atļauts patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā ārstnieciskajā vai diagnostiskajā metodē, ja tās ieguvušas izglītības dokumentu, kas apliecina to, ka attiecīgā ārstnieciskā vai diagnostiskā metode māsas praksē ir apgūta. (08.05.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.06.2012., 01.12.2016. un 13.01.2022. likumu, kas stājas spēkā 25.01.2022.) 27.pants. Ārstniecības personu kompetenci ārstniecībā, kā arī teorētisko un praktisko zināšanu apjomu, ārstniecības personām nosakāmos kritērijus jaunizveidotās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes iegūšanai, neapgūstot izglītības programmu jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē, un laikposmu, kurā ārstniecības personām, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem, ir tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu minētajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē, nosaka Ministru kabinets, izvērtējot Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienības vai Latvijas Māsu asociācijas pausto viedokli atbilstoši kompetencei. (08.06.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.06.2012. un 01.12.2016. likumu, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 29.pants. (1) Speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts un personas reģistrācija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek organizēta ārstniecības personu sertifikācija un resertifikācija, sertifikācijas eksāmens un tā norise, kā arī sertifikāta anulēšanas un darbības apturēšanas kārtību. (11) Ārstniecības personas sertifikācijas procesā lēmumu par sertifikāta piešķiršanu vai atteikumu piešķirt sertifikātu sertifikācijas institūcija pieņem triju mēnešu laikā no iesnieguma saņemšanas dienas. Objektīvu iemeslu dēļ sertifikācijas institūcija var pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu uz laiku, kas nav ilgāks par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam. (2) Ārstniecības personu sertifikāciju atbilstoši kompetencei veic: 1) Latvijas Ārstu biedrība — ārstu un zobārstu sertifikāciju; 2) Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienība — funkcionālo speciālistu, funkcionālo speciālistu asistentu, ārsta palīgu, radiologa asistentu, radiogrāferu, masieru, kosmētiķu, laborantu, podologu, skaistumkopšanas speciālistu (kosmetoloģijā) un zobu tehniķu sertifikāciju; 3) Latvijas Māsu asociācija — vecmāšu un zobu higiēnistu sertifikāciju. (3) Sertificējamo ārstniecības atbalsta personu profesiju sarakstu un sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets. (4) Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu profesionālo zināšanu pārbaudes, sertifikāta noformēšanas, reģistrēšanas un tā dublikāta izgatavošanas maksas pakalpojumu cenrādi apstiprina Ministru kabinets. (5) (Izslēgta ar 01.12.2016. likumu) (01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.05.2008., 08.04.2009., 21.06.2012., 11.09.2014., 01.12.2016., 13.01.2022. un 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 31. pants. Personas ar ārvalstu medicīniskās izglītības diplomu tiesības nodarboties ar ārstniecību iegūst pēc ārstniecības personas profesionālās kvalifikācijas atzīšanas likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajā kārtībā. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 33.pants. (1) Medicīniskās izglītības iestādēs izglītojamie izglītības programmas ietvaros var nodarboties ar ārstniecību tikai tiešā sertificētas ārstniecības personas uzraudzībā. (2) To ārstniecības personu sarakstus, kurām ir tiesības ārstniecības iestādēs veikt izglītojamo un ārstniecības personu apmācību, atbilstoši kompetencei apstiprina Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienība vai Latvijas Māsu asociācija. (21) Rezidentu apmācību ārstniecības iestādē saskaņā ar medicīnā akreditētām rezidentūras izglītības programmām ir tiesības veikt ikvienam pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē sertificētam ārstam. (3) Studējošie, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas un kuru zināšanu un prasmju apjoms atbilst noteiktām profesionālās kvalifikācijas prasībām, var piedalīties ārstniecībā. Attiecīgās profesionālās kvalifikācijas līmeni, mācību ilgumu, profesionālās kvalifikācijas prasības un attiecīgajai profesijai, specialitātei nepieciešamo kompetenci un teorētisko un praktisko zināšanu apjomu nosaka Ministru kabinets. (4) Ārstniecības iestādes vadītājs, ja nepieciešams, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ārsta stažiera amatā nodarbina ārstu, kas studē rezidentūrā apgūstamajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē vai papildspecialitātē. (08.05.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.06.2012. un 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024. Trešās daļas jaunā redakcija stājas spēkā 01.10.2024. Sk. pārejas noteikumu 42. punktu) 34.pants. (1) Ārstniecības iestādes vadītājs organizē normatīvajiem aktiem atbilstošu medicīnisko ierīču ekspluatāciju ārstniecības iestādē. (2) Ministru kabinets nosaka: 1) kārtību, kādā veic cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīniskos pētījumus un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumus; 2) būtiskās prasības medicīniskajām ierīcēm un in vitro diagnostikas medicīniskajām ierīcēm; 3) vienreiz lietojamo medicīnisko ierīču pārstrādes kārtību, kā arī kārtību, kādā medicīniskās ierīces un in vitro diagnostikas medicīniskās ierīces laiž tirgū un nodod ekspluatācijā (ievieš); 4) kārtību, kādā reģistrē informāciju par medicīnisko ierīču un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču ražotājiem, to ražotajām medicīniskajām ierīcēm un in vitro diagnostikas medicīniskajām ierīcēm, kā arī medicīnisko ierīču un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču izplatītājiem; 5) medicīnisko ierīču un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču izplatīšanas un ekspluatācijas, kā arī vigilances, pēctirgus un tehniskās uzraudzības kārtību. (3) Cilvēka asins un asins komponentu savākšanas, testēšanas, apstrādes, uzglabāšanas un izplatīšanas kvalitātes un drošības standartus, ievešanas un izvešanas nosacījumus, kā arī kompensāciju par izdevumiem zaudētā asins apjoma atjaunošanai nosaka Ministru kabinets. (4) Cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīnisko pētījumu un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumu sponsoram ir pienākums apdrošināt savu un pētnieka civiltiesisko atbildību par nodarīto kaitējumu pētāmās personas veselībai vai dzīvībai cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīnisko pētījumu vai in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumu ietvaros. (5) Civiltiesiskā atbildība ir apdrošināma uz visu cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīnisko pētījumu un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumu laiku. Civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu noslēdz attiecībā uz katru atsevišķo cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīnisko pētījumu un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumu pirms attiecīgā pētījuma uzsākšanas. (6) Ministru kabinets nosaka cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīnisko pētījumu un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumu sponsora un ārstniecības iestādes civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas kārtību, apdrošināšanas līguma minimālo atbildības limitu un obligātos riskus, kurus apdrošina cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīnisko pētījumu un in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumu sponsors. (01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005., 08.06.2006., 13.01.2022., 03.03.2022. un 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 35.pants. Ārstniecības iestādes vadītājs ir saucams pie likumā noteiktās atbildības, ja viņa vadītajā iestādē tiek lietotas medicīniskās tehnoloģijas, kuras nav apstiprinātas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. (01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004. un 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.) 36.pants. Ārstniecības persona ir atbildīga par izraudzītās medicīniskās tehnoloģijas lietošanu un tās radītajām sekām. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.) 37.pants. (1) Ārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura ar zinātniski pamatotu medicīnisko darbību tieši vai netieši iedarbojas uz cilvēku un savas profesionālās darbības ietvaros: 1) veic slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un pacientu medicīnisko rehabilitāciju; 2) novērtē slimības un to izraisītos funkcionēšanas ierobežojumus ķermeņa, aktivitātes un dalības līmenī; 3) pēta slimības izcelsmi un profilakses iespējas. (2) (Izslēgta ar 08.05.2008. likumu.) (08.06.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.05.2008. likumu, kas stājas spēkā 11.06.2008. Sk. pārejas noteikumus.) 38.pants. Savā profesionālajā darbībā ārsts ir brīvs. Katram ārstam ir tiesības dot atzinumu par pacienta veselības stāvokli un ārstēšanu. 39.pants. Ārsts darbojas specialitātē (specialitātes var būt vairākas), kas noteikta ārsta sertifikātā. Ārsts drīkst darboties apakšspecialitātē, papildspecialitātē vai lietot atsevišķu izmeklēšanas vai ārstēšanas metodi tikai tad, ja viņam ir ārsta sertifikāts pamatspecialitātē. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 28.06.2000.) 39.1 pants. Ārstniecības iestādes vadītājs veselības aprūpes nodrošināšanā, ja nepieciešams, var nodarbināt ārstu stažieri, kas var nodarboties ar ārstniecību pamatspecialitātē, apakšspecialitātē, papildspecialitātē vai lietot ārstniecisko vai diagnostisko metodi, kurā ir pabeidzis rezidentūras programmu vai kurā ir bijis sertificēts, tikai attiecīgajā specialitātē vai ārstnieciskajā vai diagnostiskajā metodē sertificēta speciālista vadībā. Ārsts, izņemot 33. panta ceturtajā daļā minēto ārstu, visā profesionālās darbības laikā var strādāt ārsta stažiera amatā ne ilgāk kā piecus gadus (skaitot summāri). (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 40.pants. Ārsts ir atbildīgs par nedzimušas dzīvības saglabāšanu, un viņa pienākums ir mēģināt atrunāt pacienti no grūtniecības pārtraukšanas, ja grūtniecība nav pretrunā ar sievietes veselības stāvokli un nepastāv draudi, ka jaundzimušajam būs pārmantojama vai iegūta slimība. Ārstam ir tiesības atteikties izdarīt grūtniecības pārtraukšanu, ja tam nav medicīnisku iemeslu. 42.pants. Gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstam ir tiesības atteikties no turpmākās pacienta ārstēšanas. 43.pants. Ārsts drīkst pacientu izmeklēt vai ārstēt kopīgi ar citām ārstniecības personām vai nepieļaut to līdzdalību. 43.1 pants. Zobārsts ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura savas profesionālās darbības ietvaros: 1) veic alveolārā izauguma un mutes dobuma gļotādas, žokļu un ar tiem saistīto audu slimību profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu; 2) pēta šā panta 1.punktā minēto slimību izcelsmi un profilakses iespējas. 43.2 pants. Ārstniecības iestādes vadītājs, ja nepieciešams, var nodarbināt ārstu stažieri, kas var nodarboties ar ārstniecību pamatspecialitātē, apakšspecialitātē, kurā ir pabeidzis zobārstniecības studiju programmu vai apakšspecialitātes rezidentūras izglītības programmu vai kurā ir bijis sertificēts, tikai attiecīgajā specialitātē sertificēta zobārsta vadībā. Zobārsts visā profesionālās darbības laikā var strādāt ārsta stažiera amatā ne ilgāk kā piecus gadus (skaitot summāri). (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) VII nodaļa
Māsas un ārsta palīga profesija (Nodaļa 11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 44.pants. (1) Māsa ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību atbilstoši likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām. (2) Māsa profesionālās darbības ietvaros atbilstoši kompetencei: 1) veic pacientu aprūpi; 2) piedalās ārstniecībā; 3) vada pacientu aprūpes darbu; 4) nodarbojas ar pacientu izglītošanu veselības jautājumos; 5) veic profesionālās izglītības darbu. 45.pants. (1) Ārsta palīgs ir ārstniecības persona, kura ieguvusi vidējo profesionālo izglītību vai pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību, vai augstāko izglītību saskaņā ar akreditētu ārsta palīga studiju programmu. (2) Ārsta palīgs profesionālās darbības ietvaros atbilstoši kompetencei veic profesionālu un individuālu slimību diagnosticēšanu un ārstēšanu, kā arī sadarbībā ar ārstu nodrošina profilaktiskos pasākumus. VII A nodaļa
Funkcionālais speciālists un funkcionālā speciālista asistents (Nodaļa 20.06.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 20.07.2001.) 45.1 pants. (1) Funkcionālais speciālists (fizioterapeits, ergoterapeits, tehniskais ortopēds, audiologopēds, uztura speciālists, mākslas terapeits, optometrists) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savai kompetencei ārstniecībā. (2) Funkcionālā speciālista asistents (fizioterapeita asistents, ergoterapeita asistents) ir ārstniecības persona, kas ieguvusi pirmā līmeņa profesionālo augstāko vai arī vismaz trešā profesionālās kvalifikācijas līmeņa medicīnisko izglītību un darbojas atbilstoši savai kompetencei ārstniecībā. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.06.2006., 08.05.2008., 21.06.2012. un 01.12.2016. likumu, kas stājas spēkā 22.12.2016. Grozījums pirmajā daļā par tās papildināšanu ar vārdu "optometrists" stājas spēkā 01.01.2020. Sk. pārejas noteikumu 23. punktu) 45.2 pants. (1) Savā specialitātē funkcionālais speciālists profesionālās kompetences ietvaros: 1) pārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas principus; 2) veic ārstēšanu, izmantojot atbilstošu diagnostiku, novērtēšanu un medicīniskās tehnoloģijas, un dod atzinumus; 3) veic profesionālās izglītības darbu. (2) Savā specialitātē funkcionālā speciālista asistents profesionālās kompetences ietvaros: 1) pārzina cilvēka funkcionālo ierobežojumu novērtēšanu un rehabilitācijas pamatprincipus; 2) veic ārstēšanu, izmantojot atbilstošas medicīniskās tehnoloģijas funkcionālā speciālista vai ārsta uzraudzībā. 45.3 pants. Vecmāte ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" noteiktajām prasībām, un kura savas profesionālās darbības ietvaros: 1) nodrošina fizioloģiskas grūtniecības aprūpi, organizē un vada fizioloģiskas dzemdības un aprūpi pēc fizioloģiskām dzemdībām, veic veselu jaundzimušo aprūpi; 2) konstatējot savā aprūpē esošas grūtnieces, dzemdētājas, nedēļnieces vai jaundzimušā veselības riska faktorus vai iespējamu patoloģiju, nosūta pacienti pie atbilstošas specialitātes ārsta; 3) piedalās ārstniecībā; 4) sniedz informāciju un veic izglītošanas darbu ģimenes plānošanas un kontracepcijas, grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību, krūts ēdināšanas, seksuālās un reproduktīvās veselības un bērna aprūpes jautājumos. VII C nodaļa
Militārā paramediķa profesija (Nodaļa 31.03.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2011.) 45.4 pants. Militārais paramediķis ir ārstniecības persona, kura ieguvusi izglītību, kas atbilst likumā “Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” noteiktajām prasībām un, pildot militārā dienesta pienākumus Latvijas teritorijā un ārpus tās, savas profesionālās darbības ietvaros: 1) novērtē pacienta veselības stāvokli; 2) sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību. 45.5 pants. Militārais paramediķis profesionālās prasmes neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanā savai kvalifikācijai atbilstošā apjomā militārā dienesta laikā var uzturēt neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes brigādē tiešā neatliekamajā medicīnā sertificētas ārstniecības personas vadībā un uzraudzībā. 45.6 pants. Masieris ir ārstniecības persona, kura ieguvusi pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību vai profesionālo vidējo izglītību un darbojas atbilstoši savai kompetencei ārstniecībā. 47.pants. Ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību apstākļos, kas apdraud ārstniecības personas pašas dzīvību, kā arī tad, ja ārstniecības persona to nespēj veselības stāvokļa dēļ. 48. pants. Ārstniecības personas pienākums ir regulāri pilnveidot profesionālo kvalifikāciju un izglītoties neatliekamās palīdzības sniegšanā. Ministru kabinets nosaka prasības attiecībā uz tālākizglītību, kā arī apgūtās tālākizglītības novērtēšanas un apstiprināšanas kārtību. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 52.pants. (Izslēgts ar 18.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009. Grozījums par panta izslēgšanu stājas spēkā 01.10.2009. Sk. pārejas noteikumu 16.punktu) 53.pants. Personas pārejošu darbnespēju konstatē ārsts, ārsta palīgs, zobārsts vai vecmāte. Pārejošu darbnespēju apliecinošo dokumentu izsniegšanas un anulēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.02.1998., 01.12.2016. un 28.09.2023. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2024.) 53.2 pants. (1) Ārstu komisija aizgādnības nodibināšanas un nākotnes pilnvarojuma gadījumā sniedz atzinumu par to, vai garīga rakstura vai veselības traucējumu dēļ persona ir zaudējusi spēju saprast savas darbības nozīmi un vadīt to. (2) Izziņu uz šā panta pirmajā daļā minētā atzinuma pamata var pieprasīt: 1) nākotnes pilnvarnieks, uzrādot nākotnes pilnvarojumu; 2) tiesa, lai nodibinātu aizgādnību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. (3) Izziņu, pamatojoties uz šā panta pirmajā daļā minēto atzinumu, izsniedz ārstniecības iestādes vadītājs 10 darbdienu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas. Ja izziņa izsniegta saistībā ar nākotnes pilnvarojumu, izziņā norāda, ka tā paredzēta iesniegšanai nākotnes pilnvarojumu reģistrā, lai Notariāta likumā noteiktajā kārtībā ziņas ierakstītu reģistrā. (4) Kārtību, kādā ārstniecības iestāde aizgādnības nodibināšanas un nākotnes pilnvarojuma gadījumā izveido ārstu komisiju, kādā ārstu komisija sniedz atzinumu par personas spēju saprast savas darbības nozīmi un vadīt to, kādā ārstniecības iestādes vadītājs, pamatojoties uz atzinumu, izsniedz attiecīgu izziņu, kā arī atzinuma un uz tā pamata izsniegtās izziņas izmaksu segšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (18.04.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2018.) VIII A nodaļa
Farmaceita darbība veselības aprūpē un sadarbība ar ārstniecības personu (Nodaļa 06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 53.3 pants. Farmaceitam un klīniskajam farmaceitam, kas strādā aptiekā vai ārstniecības iestādes slēgta tipa aptiekā, vai ārstniecības iestādē, kurā nav slēgta tipa aptiekas, ir šādi uzdevumi: 1) sniedzot farmaceitisko aprūpi, nodrošināt atbildīgu, drošu un racionālu zāļu, medicīnisko ierīču, in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču un uztura bagātinātāju lietošanu un līdzestību ārstniecībā; 2) sadarbībā ar ārstniecības personām veidot multidisciplināru komandu, piedaloties pacienta farmakoterapeitiskā plāna izstrādē, tā īstenošanā un pārraudzībā, lai pacients sasniegtu noteiktus terapeitiskos rezultātus, samazinātu iespējamo ar zāļu lietošanu saistīto kaitējumu un uzlabotu veselību, kā arī dzīves kvalitāti; 3) piedalīties zāļu lietošanas blakusparādību uzraudzībā; 4) veicināt un nodrošināt profilaktiskus veselības aizsardzības pasākumus. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 53.4 pants. Klīniskajam farmaceitam papildus šā likuma 53.3 pantā noteiktajam ir šādi uzdevumi: 1) sadarbībā ar ārstniecības personām piedalīties pacienta farmakoterapijas noteikšanā, ņemot vērā diagnozi, simptomus un izmeklējumu rezultātus, kā arī drošības, efektivitātes un ekonomiskuma principus attiecībā uz indikācijām, zāļu devām, lietošanas biežumu un ilgumu; 2) veikt tiešu zāļu lietošanas un blakusparādību uzraudzību, regulāri sekojot izmeklējumu rezultātiem, aptaujājot pacientu un dokumentējot uzraudzības datus, un, ja nepieciešams, ierosināt farmakoterapijas korekcijas; 3) sniegt ārstniecības personām konsultācijas farmakokinētikas, farmakodinamikas un citos ar zāļu nozīmēšanu saistītajos jautājumos; 4) piedalīties klīnisko pētījumu organizēšanā un norises uzraudzībā, ja ārstniecības iestādē tādi tiek veikti; 5) piedalīties dažādu ārstniecības līdzekļu izmantošanas sistēmiskā analīzē. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 54.pants. (1) Ārstniecības iestādi var izveidot valsts institūcijas, pašvaldības, fiziskās vai juridiskās personas. (2) Ārstniecības iestādes var būt ambulatoras, kur pacientiem, ja nav nepieciešama ievietošana stacionārā, nodrošina ārstniecības pakalpojumus, un stacionāras, kur pacientiem, kas visu diennakti atrodas pastāvīgā ārstniecības personu aprūpē, sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību, nosaka diagnozi un nodrošina ārstniecības pakalpojumus līdz noteiktas ārstniecības pakāpes sasniegšanai. (3) Šā panta otrajā daļā minēto ārstniecības pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai ārstniecības iestādei ir tiesības sniegt šādus ar medicīnu saistītus pakalpojumus līdz noteikta ārstniecības mērķa sasniegšanai: 1) izmitināšanu, ko nodrošina pacientam un personai, kas uzturas kopā ar pacientu; 2) ēdināšanu, ko nodrošina pacientam; 3) pacienta transportēšanu ar transportlīdzekli, kas speciāli aprīkots ar medicīnas ierīcēm. (01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.06.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.07.2009.) 54.1 pants. (1) Universitātes slimnīca ir daudzprofilu stacionārā ārstniecības iestāde, kura atbilst visiem šādiem nosacījumiem: 1) sniedz pacientiem sekundāros un terciāros veselības aprūpes pakalpojumus; 2) piedalās bakalaura, maģistra, rezidentu un doktora studiju programmu un rezidentūras programmas īstenošanā; 3) veic zinātnisko un pētniecisko darbu ārstniecības jomā un veicina jaunu ārstniecības metožu un medicīnas tehnoloģiju ieviešanu. (2) Universitātes slimnīcai no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem piemēro normatīvajos aktos noteikto paaugstināto koeficientu. (01.12.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.12.2016. Otrā daļa stājas spēkā 01.01.2020. Sk. pārejas noteikumu 24. punktu) 55.pants. (1) Ar ārstniecību drīkst nodarboties tikai tādas ārstniecības iestādes, kas atbilst ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām noteiktajām obligātajām prasībām. (2) Obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām nosaka Ministru kabinets. (01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.04.2009. likumu, kas stājas spēkā 13.05.2009.) 55.1 pants. (1) Lai izpildītu Nacionālo bruņoto spēku medicīniskā nodrošinājuma uzdevumus, Nacionālo bruņoto spēku ārstniecības iestāde var izveidot pagaidu medicīniskās palīdzības punktu. Pagaidu medicīniskās palīdzības punkts nav uzskatāms par ārstniecības iestādi šā likuma izpratnē, tā ir atbilstoši sniedzamajiem pakalpojumiem aprīkota un ārstniecisko manipulāciju veikšanai piemērota stacionāra vai pārvietojama telpa. Pagaidu medicīniskās palīdzības punkta izveidošanas, izvietošanas un aprīkošanas kārtību apstiprina Nacionālo bruņoto spēku komandieris. (2) Nacionālo bruņoto spēku ārstniecības iestādē nodarbināta ārstniecības persona profesionālo darbību ārpus Latvijas teritorijas veic saskaņā ar veselības aprūpes jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, ja Latvijas Republikai saistošos starptautiskajos līgumos nav noteikts citādi. Minēto prasību izpildi kontrolē Nacionālo bruņoto spēku Apvienotais štābs. (18.06.2015. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.07.2015.) 55.2 pants. (1) Ārstniecības iestādes var brīvprātīgi pievienoties Eiropas Savienības dalībvalstu veselības aprūpes sniedzēju un ekspertīzes centru kopīgi veidotiem Eiropas references tīkliem, kuru mērķis ir nodrošināt īpašu specializētu augstas kvalitātes veselības aprūpi pacientam, kuram ir reta vai maz izplatīta, sarežģīta slimība. (2) Prasības ārstniecības iestādēm, kuras vēlas brīvprātīgi pievienoties Eiropas references tīkliem, un kārtību, kādā ārstniecības iestādes pievienojas šiem tīkliem, nosaka Ministru kabinets. (01.12.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 56.pants. (1) Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību sertifikācija ir brīvprātīga. (2) Ārstniecības iestāžu un to struktūrvienību sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets. (3) Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības sertifikāts saskaņā ar Ministru kabineta noteikto veselības aprūpes finansēšanas kārtību dod attiecīgajai ārstniecības iestādei priekšrocības, slēdzot līgumu ar Nacionālo veselības dienestu. (01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009. un 21.06.2012. likumu, kas stājas spēkā 25.07.2012.) 56.1 pants. (1) Ja ārstniecības iestāde sniedz palīdzību pacientam un ir pamats uzskatīt, ka pacients cietis no vardarbības, ārstniecības iestāde nekavējoties, bet ne vēlāk kā 12 stundu laikā paziņo par to Valsts policijai. (2) Ja ārstniecības iestāde sniedz palīdzību nepilngadīgam pacientam un ir pamats uzskatīt, ka pacients cietis no pienācīgas aprūpes un uzraudzības trūkuma vai cita bērnu tiesību pārkāpuma, ārstniecības iestāde nekavējoties, bet ne vēlāk kā 12 stundu laikā paziņo par to Valsts policijai. (07.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.) 56.2 pants. Ārstniecības iestādes vadītājs veselības aprūpes nodrošināšanā, ja nepieciešams, iesaista ārstniecības atbalsta personu, kurai ir atbilstošas profesionālās zināšanas, ko apliecina izglītības dokuments par iegūto izglītību attiecīgajā profesijā. (01.12.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 57.pants. Rezidentu uzņemšanas, kā arī sadales kārtību un rezidentūras finansēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. un 01.12.2016. likumu, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 59.pants. Medicīnisko dokumentu lietvedības kārtību ārstniecības iestādēs nosaka Ministru kabinets. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.03.2004., 27.05.2004. un 10.12.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2010.) 60.pants. Recepšu veidlapu izgatavošanas noteikumus un recepšu izrakstīšanas kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi un citi normatīvie akti. X nodaļa
Alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības slimību ārstniecība (Nodaļas nosaukums 27.05.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.) 60.1 pants. Alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets. (27.05.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.) 61.pants. Alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības slimnieku ārstēšana notiek labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības iestādēs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.) 62.pants. Gadījumos, kad sakarā ar alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu lietošanu, piedalīšanos azartspēlēs vai datorspēlēs slimnieks izdara sabiedriski bīstamas darbības, sistemātiski izdara administratīvos pārkāpumus vai ar savu rīcību apdraud sevi, savus tuvākos radiniekus vai sabiedrību, tiek piemēroti likumā noteiktie sociālās un psihosociālās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi, bet nepilngadīgajiem — audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi. (01.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.) 63.pants. Alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības slimnieka sociālās un psihosociālās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi ir: 1) ņemšana policijas profilaktiskajā uzskaitē un policijas rakstveida brīdinājums, ka slimniekam jāizbeidz alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu lietošana, piedalīšanās azartspēlēs vai datorspēlēs un ar to saistītu administratīvo pārkāpumu izdarīšana, kā arī obligāti jāsāk ārstēšanās; 2) ņemšana narkoloģiskajā uzskaitē un motivācijas veidošana, lai ieinteresētu slimnieku sākt labprātīgu ārstēšanos no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības; 3) tiesas nolēmums par notiesātā pienākumu ārstēties. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.06.2000. un 27.05.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.) 64.pants. Nosacīti notiesājot, tiesa var uzlikt notiesātajam, kas izdarījis noziedzīgu nodarījumu alkohola, narkotisko, psihotropo vai toksisko vielu ietekmē vai ir atkarīgs no azartspēlēm vai datorspēlēm, ar viņa piekrišanu par pienākumu ārstēties no alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vielu, azartspēļu vai datorspēļu atkarības sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas iestādē. (27.05.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.) 65.pants. Personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums. Psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai. 66.pants. Psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem. 67.pants. (1) Psihiatriskā palīdzība balstās uz brīvprātības principu. Stacionāro palīdzību sniedz psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai ārstniecības iestādes psihiatriskajā nodaļā (turpmāk — psihiatriskā ārstniecības iestāde), ja slimnieka veselības stāvokļa dēļ to nav iespējams veikt ambulatori vai dzīvesvietā. (2) Pacientu var stacionēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē ar viņa rakstveida piekrišanu, pamatojoties uz konstatētajiem psihiskajiem traucējumiem un psihiatra motivētu lēmumu par psihiskās veselības izmeklēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas nepieciešamību psihiatriskajā ārstniecības iestādē. Pacienta piekrišanu stacionēšanai pievieno medicīniskajiem dokumentiem. (01.03.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.12.2009. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2010.) 68. pants. (1) Psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas sniedz, ja pacients: 1) ir draudējis vai draud, centies vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas bojājumus vai ir izturējies vai izturas varmācīgi pret citām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai; 2) ir izrādījis vai izrāda nespēju rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām un ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas varētu būt nenovēršama un nopietna personas veselības pasliktināšanās. (2) Sniedzot psihiatrisko palīdzību bez pacienta piekrišanas šā panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos, pacientam, ja tas ir iespējams, izskaidro šādas psihiatriskās palīdzības sniegšanas nepieciešamību. Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par savām tiesībām un pienākumiem. (3) Ja, sniedzot psihiatrisko palīdzību, ir nepieciešama pacienta stacionēšana psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas, psihiatru konsilijs 72 stundu laikā izmeklē pacientu un pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas (turpmāk - lēmums par psihiatriskās palīdzības sniegšanu) vai par šīs palīdzības pārtraukšanu. (4) Psihiatru konsilijs nekavējoties paziņo savu lēmumu pacientam. Ja psihiatru konsilijs pieņem lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu, par to informē pacienta likumisko pārstāvi. Ja pacientam nav likumiskā pārstāvja, par pieņemto lēmumu psihiatru konsilijs informē pacienta laulāto vai vienu no pacienta tuvākajiem radiniekiem (vecākus, pilngadīgos bērnus, brāļus vai māsas), vai pēc pacienta lūguma citu personu. Lemjot par personu, kurai paziņojams lēmums par psihiatriskās palīdzības sniegšanu, pēc iespējas ņem vērā pacienta viedokli. (5) Ja psihiatru konsilijs ir pieņēmis lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu, psihiatriskā ārstniecības iestāde par to rakstveidā 24 stundu laikā informē rajona (pilsētas) tiesu (atbilstoši psihiatriskās ārstniecības iestādes atrašanās vietai), nosūtot tai lēmuma norakstu un psihiatriskās ārstniecības iestādes rīcībā esošo dokumentu kopijas, kas pamato pacienta ievietošanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē, kā arī sniedz informāciju par pacienta pārstāvi, ja tāds ir. (6) Tiesnesis nekavējoties pēc šā panta piektajā daļā minētā lēmuma un tam pievienoto dokumentu saņemšanas, izmantojot pieejamos sakaru līdzekļus (telefons, fakss, elektroniskais pasts), kā arī vienlaikus nosūtot attiecīgu paziņojumu pa pastu, informē rajona (republikas pilsētas) prokuratūru (atbilstoši psihiatriskās ārstniecības iestādes atrašanās vietai), pacienta pārstāvi un psihiatrisko ārstniecības iestādi par iesniegto materiālu izskatīšanas dienu, laiku un vietu. (7) Konstatējot, ka pacientam nav pārstāvja, tiesnesis pēc šā panta sestajā daļā minēto dokumentu saņemšanas nekavējoties lūdz Latvijas Zvērinātu advokātu padomi pacienta interešu pārstāvībai norīkot zvērinātu advokātu un vienlaikus informē Latvijas Zvērinātu advokātu padomi par iesniegto materiālu izskatīšanas dienu, laiku un vietu. (8) Pēc prokurora, pacienta pārstāvja vai advokāta lūguma tiesa nodrošina iespēju iepazīties ar šā panta piektajā daļā minēto lēmumu un tam pievienotajiem dokumentiem. Psihiatriskā ārstniecības iestāde pēc pacienta pārstāvja vai advokāta lūguma nodrošina iespēju tikties ar pacientu, lai sniegtu konsultāciju. (9) Tiesnesis iesniegtos materiālus par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas izskata slēgtā sēdē psihiatriskajā ārstniecības iestādē, kurā ievietots pacients. Sēdē piedalās pacients (ja to pieļauj viņa veselības stāvoklis), prokurors, pacienta pārstāvis vai advokāts. (10) Materiālus par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas izskata 72 stundu laikā pēc psihiatru konsilija lēmuma saņemšanas. Tiesnesis pēc sava ieskata vai arī pēc prokurora, pacienta pārstāvja vai advokāta motivēta lūguma lemj par materiālu izskatīšanas atlikšanu uz laiku, kas nav ilgāks par 48 stundām, ja materiālus nav iespējams izskatīt tāpēc, ka nav ieradusies kāda no šā panta astotajā daļā minētajām personām vai nepieciešams iegūt papildu pierādījumus. Tiesneša lēmums nav pārsūdzams, izņemot lēmumu, kurā nav noteikts laiks materiālu izskatīšanai. (11) Izskatot materiālus, tiesnesis uzklausa psihiatru konsilija pārstāvi, pacienta pārstāvi vai advokātu, pacientu (ja tas ir iespējams), kā arī prokuroru un pieņem lēmumu uz laiku līdz diviem mēnešiem apstiprināt psihiatru konsilija lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu vai par atteikumu apstiprināt psihiatru konsilija lēmumu. (12) Materiālu izskatīšanā par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas atļauts piedalīties personām, kuras iesaistītas pacienta ārstniecības procesā. Tiesnesis pēc sava ieskata vai pacienta, pacienta pārstāvja vai advokāta, kā arī prokurora motivēta lūguma var uzklausīt arī citu personu, kura var sniegt informāciju par lietā nozīmīgiem apstākļiem. Tiesneša lēmums nav pārsūdzams. (13) Tiesneša lēmumā uz laiku līdz diviem mēnešiem apstiprināt psihiatru konsilija lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu vai par atteikumu apstiprināt psihiatru konsilija lēmumu norāda attiecīgās tiesas nosaukumu, tiesneša vārdu un uzvārdu, materiālu izskatīšanas datumu, ziņas par psihiatrisko ārstniecības iestādi, par personām, kuras piedalījušās materiālu izskatīšanā, un pacientu, lēmuma motīvus, tiesību normas, uz kurām tiesnesis pamatojies, un nolēmumu, kā arī norāda lēmuma pārsūdzības kārtību. (14) Tiesnesis lēmumu nekavējoties paziņo personām, kuras piedalījušās materiālu izskatīšanā. Lēmuma norakstu izsniedz pacientam, pacienta pārstāvim vai advokātam, kā arī psihiatriskajai ārstniecības iestādei un prokuroram. Ja lēmumu nav iespējams nekavējoties (pēc materiālu izskatīšanas par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas) noformēt rakstveidā, tā norakstu šīs daļas pirmajā teikumā minētajām personām nosūta pa pastu ne vēlāk kā nākamajā darbdienā pēc lēmuma paziņošanas. Lēmums izpildāms nekavējoties. (15) Šā panta devītajā daļā minētās personas, kā arī pacients 10 dienu laikā no tiesneša lēmuma paziņošanas dienas var tiesas priekšsēdētājam iesniegt sūdzību, bet prokurors - protestu. Rakstveidā iesniegto sūdzību un protestu tiesas priekšsēdētājs izskata 10 dienu laikā no sūdzības vai protesta iesniegšanas termiņa beigām. Izskatot sūdzību vai protestu, tiesas priekšsēdētājs vērtē tikai sūdzībā vai protestā ietvertos argumentus. (16) Ja tiesas priekšsēdētājs, izskatot iesniegto sūdzību vai protestu un tam pievienotos dokumentus, atzīst, ka tiesneša lēmums nav pamatots, viņš pieņem lēmumu par tā atcelšanu. Par tiesas priekšsēdētāja lēmumu nekavējoties paziņo psihiatriskajai ārstniecības iestādei, prokuroram, kā arī sūdzības iesniedzējam. Lēmuma norakstu nosūta prokuroram, pacientam, pacienta pārstāvim vai advokātam, kā arī psihiatriskajai ārstniecības iestādei ne vēlāk kā nākamajā darbdienā no lēmuma pieņemšanas dienas. (17) Ne vēlāk kā septiņas dienas pirms tiesneša lēmumā noteiktā termiņa beigām psihiatru konsilijs atkārtoti izmeklē pacientu un lemj par nepieciešamību turpināt sniegt pacientam bez viņa piekrišanas psihiatrisko palīdzību psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai par šīs palīdzības pārtraukšanu. Ja pacientu ārstējošais ārsts atzinis, ka psihiatriskās palīdzības sniegšana bez pacienta piekrišanas turpmāk nav nepieciešama, psihiatriskās palīdzības sniegšanu pārtrauc pirms tiesneša lēmumā noteiktā termiņa beigām. Ja psihiatru konsilijs ir pieņēmis lēmumu par nepieciešamību turpināt sniegt pacientam bez viņa piekrišanas psihiatrisko palīdzību psihiatriskajā ārstniecības iestādē uz laiku līdz sešiem mēnešiem, psihiatriskā ārstniecības iestāde veic šā panta piektajā daļā norādītās darbības. Lēmumu par nepieciešamību turpināt sniegt pacientam bez viņa piekrišanas psihiatrisko palīdzību psihiatriskajā ārstniecības iestādē vēl sešus mēnešus vai par šīs palīdzības pārtraukšanu psihiatru konsilijs ir tiesīgs pieņemt atkārtoti, ievērojot šajā pantā noteikto kārtību. (18) Lietas materiālus par psihiatriskās palīdzības turpmāko sniegšanu pacientam bez viņa piekrišanas psihiatriskajā ārstniecības iestādē vai par šīs palīdzības pārtraukšanu tiesnesis izskata šā panta sestajā - sešpadsmitajā daļā noteiktajā kārtībā un pieņem lēmumu par šā panta septiņpadsmitajā daļā minētā konsilija lēmuma apstiprināšanu vai par atteikumu apstiprināt konsilija lēmumu. (19) Termiņu psihiatriskās palīdzības sniegšanai bez pacienta piekrišanas skaita no brīža, kad pacients šā panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos nogādāts psihiatriskajā ārstniecības iestādē, lai saņemtu psihiatrisko palīdzību bez viņa piekrišanas. (20) Pacientam, kurš ievietots ārstēšanai psihiatriskajā ārstniecības iestādē šajā pantā noteiktajā kārtībā, ir tiesības ne biežāk kā vienu reizi divos mēnešos iesniegt rajona (pilsētas) tiesai (atbilstoši psihiatriskās ārstniecības iestādes atrašanās vietai) iesniegumu ar lūgumu pārskatīt lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu pacientam bez viņa piekrišanas. (08.11.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.09.2014. likumu, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 68.1 pants. (1) Šā likuma 68.pantā noteiktajā gadījumā samaksu par Latvijas Zvērinātu advokātu padomes norīkotā advokāta sniegto juridisko palīdzību veic, kā arī ar juridiskās palīdzības sniegšanu saistītos atlīdzināmos izdevumus atlīdzina atbilstoši normatīvajiem aktiem, kuri nosaka samaksas apmēru par valsts nodrošināto juridisko palīdzību civillietās, neņemot vērā tajos noteiktos ierobežojumus attiecībā uz valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidu apjomiem. Juridiskās palīdzības administrācija mēneša laikā pēc noteiktajā termiņā iesniegta paziņojuma saņemšanas veic samaksu saskaņā ar iesniegto advokāta paziņojumu par sniegto juridisko palīdzību no šiem mērķiem paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem. (2) Juridiskās palīdzības administrācija veic samaksu advokātam, ko šā likuma 68.pantā noteiktajā gadījumā norīkojusi Latvijas Zvērinātu advokātu padome, par šādiem juridiskās palīdzības veidiem: par iepazīšanos ar lietas materiāliem, juridisko konsultāciju, pārstāvību tiesas sēdē psihiatriskajā ārstniecības iestādē, kā arī par sūdzības sagatavošanu tiesas priekšsēdētājam. (3) Samaksas saņemšanai advokāts divu mēnešu laikā iesniedz Juridiskās palīdzības administrācijai apstiprinātu paziņojumu par sniegto juridisko palīdzību. (4) Paziņojumu par sniegto juridisko palīdzību - iepazīšanos ar lietas materiāliem, pārstāvību tiesas sēdē psihiatriskajā ārstniecības iestādē, sūdzības sagatavošanu tiesas priekšsēdētājam - apstiprina tiesnesis vai šā likuma 68.panta piecpadsmitajā daļā noteiktajā gadījumā tiesas priekšsēdētājs. Paziņojumā norāda advokāta vārdu, uzvārdu, personas kodu, prakses vietas adresi, pacienta vārdu, uzvārdu, personas kodu, materiāla numuru, tiesas nosaukumu, juridiskās palīdzības veidu, tās sniegšanas datumu un laiku (stundu skaitu), samaksas apmēru (bez pievienotās vērtības nodokļa), bankas nosaukumu un kontu, kurā ieskaitāma samaksa, pievienojot tam dokumentus, kas apliecina citus atlīdzināmos izdevumus. (5) Paziņojumu par sniegto juridisko palīdzību - pacientam sniegto juridisko konsultāciju - apstiprina ārstniecības iestādes amatpersona. Paziņojumā norāda advokāta vārdu, uzvārdu, personas kodu, prakses vietas adresi, pacienta vārdu, uzvārdu, personas kodu, materiāla numuru, juridiskās palīdzības veidu, tās sniegšanas datumu un laiku (stundu skaitu), samaksas apmēru (bez pievienotās vērtības nodokļa), bankas nosaukumu un kontu, kurā ieskaitāma samaksa, pievienojot tam dokumentus, kas apliecina citus atlīdzināmos izdevumus. (08.11.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2008.) 69.pants. (1) Ja persona psihisko traucējumu vai psihiskās slimības dēļ pārkāpj sabiedrisko kārtību, tās aizturēšanu, nogādāšanu un uzraudzību pie psihiatra veic policijas darbinieki saskaņā ar likumu "Par policiju". (2) Policijas darbinieki iesniedz psihiatram rakstveida ziņojumu par slimnieka uzvedības pretsabiedrisko raksturu. 69.1 pants. (1) Pacientam, kurš stacionēts psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas, pacientam, kurš nogādāts stacionārajā ārstniecības iestādē psihiatriskās ekspertīzes veikšanai līdz tiesas lēmumam, un pacientam, kuram ārstniecība psihiatriskajā ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis kriminālprocesā, ir: 1) Pacientu tiesību likumā noteiktās pacienta tiesības un pienākumi; 2) tiesības saņemt un nosūtīt vēstules, saņemt pasta sūtījumus (pienesumus), izmantot saziņas līdzekļus, lai kontaktētos ar personām ārpus psihiatriskās ārstniecības iestādes, tikties ar radiniekiem un citām personām, kā arī tiesības uz ikdienas pastaigu. Par šīm tiesībām ārstniecības persona nekavējoties informē pacientu viņam saprotamā formā un ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu un pieredzi. Ja nepieciešams, ārstniecības persona minēto informāciju sniedz atkārtoti. (2) Ja pastāv tieši draudi, ka pacients psihisku traucējumu dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām personām vai pacients izrāda vardarbību pret citām personām, ārstam ir tiesības aizliegt pacienta tikšanos ar radiniekiem un citām personām un ikdienas pastaigu. Aizliegumu nekavējoties atceļ, ja pacienta radītais apdraudējums vairs nepastāv. Ārsts pacienta medicīniskajā dokumentācijā atspoguļo aizlieguma pielietošanas iemeslu un ilgumu. (3) Ministru kabinets nosaka to priekšmetu sarakstu, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē un saņemt ar sūtījumiem (pienesumiem). (4) Ārsts, individuāli izvērtējis katru gadījumu, var pieņemt lēmumu par pacienta tikšanos ar radiniekiem un citām personām ārstniecības personas klātbūtnē, ja tas nepieciešams drošības apsvērumu dēļ vai to lūdz apmeklētājs vai pacients. Pieņemto lēmumu un tā pamatojumu ārsts atspoguļo pacienta medicīniskajā dokumentācijā. (5) Ja ārstniecības personai ir pamatotas šaubas, ka pie pacienta vai viņa mantās atrodas priekšmeti, kuri ārstniecības iestādē ir aizliegti, ārstam ir tiesības pieņemt lēmumu par pacienta un viņa mantu pārmeklēšanu. Pieņemto lēmumu un tā pamatojumu ārsts atspoguļo pacienta medicīniskajā dokumentācijā. Ārstniecības iestāde nodrošina, ka pacienta pārmeklēšanu veic tā paša dzimuma ārstniecības persona. (6) Gadījumos, kad pastāv tieši draudi, ka pacients psihisku traucējumu dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām personām vai pacients izrāda vardarbību pret citām personām un ar mutisku pārliecināšanu nav izdevies pārtraukt apdraudējumu, psihiatriskajās ārstniecības iestādēs ir tiesības izmantot šādus ierobežojošus līdzekļus: 1) fiziska ierobežošana, izmantojot fizisku spēku pacienta kustību ierobežošanai; 2) mehāniska ierobežošana, pielietojot ierobežojošas saites vai siksnas; 3) medikamentu ievadīšana pacientam pret viņa gribu; 4) ievietošana novērošanas palātā. (7) Ierobežojošus līdzekļus piespiedu kārtā pacientam drīkst piemērot tikai gadījumā, kad pacients stacionēts psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas, nogādāts stacionārajā ārstniecības iestādē psihiatriskās ekspertīzes veikšanai līdz tiesas lēmumam vai pacientam ārstniecība psihiatriskajā ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis. Ierobežojošus līdzekļus, ievērojot šajā pantā minētos nosacījumus, ir tiesības piemērot arī tad, ja psihiatriskā palīdzība pacientam tiek sniegta bez viņa piekrišanas, pirms tiek pieņemts šā likuma 68. panta vienpadsmitajā daļā minētais tiesneša lēmums. (8) Lēmumu par ierobežojošu līdzekļu piemērošanu pieņem ārsts un īsteno ārstniecības persona. Ierobežojošu līdzekļu piemērošana ir proporcionāla tiešajam apdraudējumam, ko pacients rada, un to piemērošanu nekavējoties pārtrauc, ja pacienta radītais apdraudējums vairs nepastāv. Ārsts pacienta medicīniskajā dokumentācijā atspoguļo ierobežojošu līdzekļu piemērošanas gadījumu, norādot ierobežojoša līdzekļa piemērošanas iemeslus, sākuma un beigu laiku un nodarītos miesas bojājumus, ja tādi radušies pacientam vai ārstniecības personai. (9) Ministru kabinets nosaka vienotus iekšējās kārtības standartus tām psihiatriskajām ārstniecības iestādēm vai to struktūrvienībām, kurās ievietoti šā panta pirmajā daļā minētie pacienti, tajā skaitā pacientu un viņam adresēto sūtījumu (pienesumu) pārmeklēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā veicama pacientu ierobežošana, arī izmantojot ierobežojošus līdzekļus. (10) Pacientam ir tiesības šā panta otrajā un sestajā daļā minētos ārsta lēmumus viena mēneša laikā apstrīdēt ārstniecības iestādes vadītājam, kurš iesniegumu izskata un lēmumu pieņem septiņu dienu laikā. Ārstniecības iestādes vadītāja lēmumu pacientam ir tiesības viena mēneša laikā apstrīdēt Veselības inspekcijā, kura iesniegumu izskata un lēmumu pieņem 20 dienu laikā. Veselības inspekcijas lēmumu pacientam ir tiesības viena mēneša laikā pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā. Rajona (pilsētas) tiesas spriedums nav pārsūdzams. (11.09.2014. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 69.2 pants. Persona, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, 14 dienu laikā pēc tiesas lēmuma noraksta saņemšanas sazinās ar tiesas lēmumā norādīto ārstniecības iestādi klātienē vai attālināti, lai vienotos par ārstēšanas uzsākšanu, izņemot personu, kura saskaņā ar tiesas lēmumu ārstniecības iestādē tiek nogādāta policijas darbinieka pavadībā. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 69.3 pants. (1) Persona, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, ārstējas tiesas lēmumā norādītajā ārstniecības iestādē. Ārstēšanos citā ārstniecības iestādē drīkst uzsākt tikai saskaņā ar jaunu tiesas lēmumu. (2) Iesniegumu tiesā ar pamatojumu ārstniecības iestādes maiņai iesniedz persona, kurai ārstēšana psihiatriskajā ārstniecības iestādē noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis kriminālprocesā, šīs personas pārstāvis vai ārstniecības iestāde, kurā saskaņā ar tiesas lēmumu ārstējas minētā persona. (3) Ārstniecības iestādei, kas pārņem tās personas ārstēšanu, kurai kriminālprocesā noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis, ir tiesības saņemt pilnīgu informāciju par šai personai iepriekš nodrošināto ārstēšanu un tās rezultātiem. Informācija sniedzama saskaņā ar fizisko personu datu aizsardzību regulējošiem normatīvajiem aktiem, kā arī normatīvajiem aktiem par medicīnisko dokumentu lietvedību. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 70.1 pants. (1) Ārstniecības persona nekavējoties informē tiesu, kura pieņēmusi lēmumu par medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa noteikšanu, ja: 1) persona, kurai kriminālprocesā tika noteikts šāds piespiedu līdzeklis, izvairās no tā vai nepilda atbilstošos nosacījumus; 2) personas veselības stāvoklis vairs neatbilst noteiktajam medicīniska rakstura piespiedu līdzeklim. (2) Tiesai sniedzamās informācijas saturu un apjomu nosaka Ministru kabinets. (01.12.2016. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 71.pants. Ilgstošu vai pastāvīgu fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma un funkcionēšanas ierobežojuma gadījumos ķermeņa, aktivitātes un dalības līmenī veselības un darbspējas ekspertīzi veic un invaliditāti nosaka valsts pilnvarota Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisija (VDEĀK), kuras darbību reglamentē normatīvie akti. (08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006. Sk. pārejas noteikumus.) 72.pants. Tiesmedicīnisko un tiespsihiatrisko ekspertīzi veic pēc likumā noteiktajā kārtībā pieņemta institūcijas (amatpersonas), izmeklētāja, izmeklēšanas grupas dalībnieka, prokurora vai tiesas (tiesneša) lēmuma. Kārtību, kādā notiek tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze, nosaka Ministru kabinets. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2010. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2011.) XIII nodaļa
Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšana vai to sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšana (Nodaļa 08.05.2008. likuma redakcijā; nodaļas nosaukums 11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 74.pants. Lēmumu par ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu vai to sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu, ja pārkāpti ārstniecības jomu regulējošie normatīvie akti, pieņem Veselības inspekcijas vadītājs vai viņa vietnieki vai Veselības inspekcijas kontroles nodaļu vadītāji vai viņu vietnieki. (11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 75.pants. (1) Ja Veselības inspekcijas inspektors ir konstatējis tādu ārstniecības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu, kas rada risku veiksmīgai ārstniecības procesa norisei, viņš izsaka rakstveida brīdinājumu ārstniecības iestādei. Brīdinājumā norāda visus konstatētos ārstniecības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumus un sniedz ieteikumus, kā arī nosaka pārkāpumu novēršanas termiņu. (2) Ņemot vērā pārkāpuma ietekmi uz ārstniecības procesu un tā faktiskās novēršanas iespējas, brīdinājumā ietverto pārkāpumu novēršanas termiņu nosaka ne īsāku par: 1) diviem gadiem, ja pārkāpuma novēršanai nepieciešama kapitālā celtniecība; 2) sešiem mēnešiem, ja pārkāpuma novēršanai nepieciešama ēku daļēja pārbūve vai iekārtu kapitālremonts. (3) Pārējos gadījumos, kas nav minēti šā panta otrajā daļā, Veselības inspekcijas inspektors, ņemot vērā pārkāpuma ietekmi uz ārstniecības procesu un tā faktiskās novēršanas iespējas, nosaka pārkāpuma novēršanas termiņu no viena mēneša līdz trim mēnešiem. (4) Ja brīdinājumā norādītie pārkāpumi noteiktajā termiņā netiek novērsti, šā likuma 74.pantā minētās amatpersonas pieņem lēmumu par attiecīgās ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu vai par sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu. (5) Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu nodrošina ārstniecības iestādes vadītājs, piedaloties amatpersonai, kura pieņēmusi lēmumu par ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu, vai tās pilnvarotai amatpersonai. Ārstniecības iestādes sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu nodrošina ārstniecības iestādes vadītājs. (6) Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu vai sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu veic tā, lai: 1) varētu netraucēti novērst konstatētos pārkāpumus; 2) iespējami samazinātu telpu un iekārtu bojāšanos meteoroloģisko apstākļu vai korozijas dēļ; 3) iespējami mazāk tiktu traucēta citu struktūrvienību un iekārtu darbība. (7) Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanas kontroli vai sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanas kontroli nodrošina amatpersona, kura pieņēmusi lēmumu par darbības apturēšanu vai veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu, vai tās pilnvarota amatpersona. (8) Ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbību vai sniegto veselības aprūpes pakalpojumu var apturēt bez iepriekšēja brīdinājuma, ja ārstniecības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu dēļ rodas draudi cilvēku veselībai un dzīvībai. (9) Amatpersona, kurai ir tiesības pieņemt šā panta astotajā daļā minēto lēmumu, to pieņem triju darbdienu laikā pēc tam, kad tai kļuvis zināms par šā panta astotajā daļā minētajiem ārstniecības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, un tas izpildāms nekavējoties. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.09.2014. likumu, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 76.pants. (1) Par konstatēto ārstniecības jomu regulējošo normatīvo aktu pārkāpumu novēršanu attiecīgā ārstniecības iestāde rakstveidā paziņo amatpersonai, kura pieņēmusi lēmumu par ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu vai sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu. Šī amatpersona piecu darbdienu laikā pēc paziņojuma saņemšanas pārbauda, vai attiecīgie pārkāpumi ir novērsti. (2) Ja visi pārkāpumi, kas minēti rakstveida brīdinājumā vai lēmumā par ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu vai sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu, ir novērsti, attiecīgā amatpersona triju darbdienu laikā pēc pārbaudes veikšanas izsniedz rakstveida atļauju ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības atjaunošanai vai veselības aprūpes pakalpojuma sniegšanas atjaunošanai. (3) Ja visi pārkāpumi, kas minēti rakstveida brīdinājumā vai lēmumā par ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu vai sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu, nav novērsti, attiecīgā amatpersona triju darbdienu laikā pēc pārbaudes veikšanas paziņo par atteikumu izsniegt atļauju ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības vai veselības aprūpes pakalpojuma sniegšanas atjaunošanai. (11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 77.pants. (1) Iesniegumu, kurā apstrīdēts Veselības inspekcijas lēmums par ārstniecības iestādes vai tās struktūrvienības darbības apturēšanu vai sniegtā veselības aprūpes pakalpojuma apturēšanu bez iepriekšēja brīdinājuma, izskata un lēmumu pieņem 10 darbdienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas. (2) Šajā nodaļā minēto Veselības inspekcijas lēmumu apstrīdēšana un pārsūdzēšana neaptur to darbību. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.09.2014. likumu, kas stājas spēkā 15.10.2014.) XIV nodaļa. Veselības informācijas sistēma
(Nodaļa 07.10.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2011.) 78.pants. (1) Lai nodrošinātu veselības aprūpes organizēšanu un atvieglotu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, veselības nozares datus uzkrāj veselības informācijas sistēmā. (2) Ministru kabinets nosaka veselības informācijas sistēmas pārzini, veselības informācijas sistēmā glabājamos datus un to apstrādes kārtību, kā arī datu izsniegšanas kārtību. (3) (Izslēgta ar 22.11.2017. likumu) (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2018.) 79.pants. (1) Lai nodrošinātu patiesas un aktuālas informācijas uzkrāšanu un ziņu pilnīgumu veselības informācijas sistēmā, šīs sistēmas pārzinis vai turētājs, ja veselības informācijas sistēmas turētāja funkcijas nodotas pilnvarotai institūcijai, ir tiesīgs pieprasīt un bez maksas saņemt informāciju no valsts un pašvaldību iestādēm, ārstniecības iestādēm, ārstniecības personām un pacientiem. (11) Datu iekļaušana veselības informācijas sistēmā ir ieraksta izdarīšana vai strukturizēta elektroniskā dokumenta aizpildīšana tiešsaistes režīmā. Ierakstu apliecina ar drošu elektronisko parakstu vai citiem sistēmas autentifikācijas rīkiem un procedūrām, kas nodrošina ieraksta autentiskumu un apstiprina parakstītāja identitāti. Sistēmas autentifikācijas rīku izmantošanas kārtību, kā arī procedūras ierakstu autentiskuma nodrošināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets. (12) Veselības informācijas sistēmā izdarītajiem ierakstiem vai izveidotajiem dokumentiem ir juridisks spēks arī tad, ja tie nesatur rekvizītu "paraksts" (nav parakstīti ar drošu elektronisko parakstu ar laika zīmogu vai elektronisko parakstu). (2) Veselības informācijas sistēmā uzkrātās ziņas par pacientiem sniedz saskaņā ar Pacientu tiesību likumu. Pārējās ziņas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā bez maksas sniedz: 1) ārstniecības iestādēm, ārstniecības personām, ārstniecības atbalsta personām atbilstoši to kompetencei; 2) ārstniecības iestādes darbiniekiem (piemēram, ārstniecības iestādes reģistratūras darbinieks) atbilstoši amata pienākumu izpildei; 3) zāļu ražošanas uzņēmumiem, zāļu lieltirgotavām, aptiekām, farmaceitiem un farmaceitu asistentiem atbilstoši to kompetencei. (3) Informāciju par elektroniskajām darbnespējas lapām atbilstoši normatīvajiem aktiem par veselības informācijas sistēmu nosūta Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmām, tādējādi nodrošinot darba devējam informāciju par darbiniekam izsniegtu elektronisku darbnespējas lapu trīs gadus no tās saņemšanas brīža Valsts ieņēmumu dienesta informācijas sistēmās. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.09.2014. un 01.12.2016. likumu, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 80.pants. Veselības informācijas sistēmas pārzinis vai turētājs, ja šīs sistēmas turētāja funkcijas ir nodotas pilnvarotai institūcijai, ir tiesīgs neinformēt datu subjektu par personas datu apstrādi veselības informācijas sistēmā, ja vien datu subjekts to īpaši nepieprasa un ja personas datu apstrāde ir nepieciešama: 1) ārstniecības vajadzībām; 2) veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai vai to administrēšanai; 3) zāļu un medicīnisko ierīču izplatīšanai vai to administrēšanai; 4) valsts noteiktās statistiskās informācijas vākšanai. XV nodaļa
Ārstniecības iestādes saimnieciskās darbības īpašie noteikumi (Nodaļa 11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 81.pants. (1) Ja nokavējums ir saistīts ar līgumiem par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu un parādnieks ir ārstniecības iestāde, kas atbilst pasūtītāja kritērijiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem publisko iepirkumu jomā vai publiskas institūcijas kritērijiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma jomā (publisks pasūtītājs), nokavējumam tiek piemēroti Civillikuma noteikumi, kas attiecināmi uz līgumiem par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu, ievērojot šā panta otrajā daļā noteikto parādnieka nokavējuma termiņu. (2) Ja ārstniecības iestāde šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos 60 dienu laikā pēc Civillikuma 1668.2 panta pirmajā daļā minēto nosacījumu iestāšanās nav veikusi maksājumu, iestājas nokavējums ar visām no tā izrietošām sekām. (Sk. pārejas noteikumu 21.punktu) XVI nodaļa
Administratīvie pārkāpumi veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas jomā un kompetence administratīvo pārkāpumu procesā (Nodaļa 21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Nodaļa stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 82. pants. Par nodarbošanos ar ārstniecību bez medicīniskās izglītības piemēro naudas sodu no desmit līdz septiņdesmit naudas soda vienībām. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Pants stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 83. pants. Par nodarbošanos ar ārstniecību bez reģistrēšanās normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piemēro naudas sodu fiziskajai personai no divām līdz divdesmit astoņām naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit naudas soda vienībām. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Pants stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 84. pants. Par medicīnisko atzinumu sniegšanas pārkāpumiem vai veselības aprūpes pārkāpumiem piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz simt naudas soda vienībām, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem vai bez tā, bet juridiskajai personai — no piecdesmit līdz piecsimt piecdesmit naudas soda vienībām. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Pants stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 85. pants. Par medicīnisko ierīču ekspluatācijas pārkāpumiem ārstniecības iestādē piemēro naudas sodu fiziskajai personai no desmit līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit naudas soda vienībām. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Pants stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 85.1 pants. Par cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīnisko pētījumu vai in vitro diagnostikas medicīnisko ierīču veiktspējas pētījumu veikšanas kārtības pārkāpumiem piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai no piecām līdz četrdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit līdz četrsimt naudas soda vienībām. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 86. pants. Par recepšu veidlapu uzglabāšanas noteikumu vai recepšu izrakstīšanas kārtības neievērošanu piemēro naudas sodu fiziskajai personai no septiņām līdz septiņdesmit naudas soda vienībām, bet juridiskajai personai — no piecdesmit sešām līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Pants stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 87. pants. Par darbnespējas lapas izsniegšanas un anulēšanas kārtības neievērošanu piemēro naudas sodu no divdesmit astoņām līdz divsimt astoņdesmit naudas soda vienībām. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020. Pants stājas spēkā 01.07.2020. Sk. pārejas noteikumu 33. punktu) 88. pants. Administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 82., 83., 84., 85., 85.1, 86. un 87. pantā minētajiem pārkāpumiem veic Veselības inspekcija. (21.05.2020. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 1. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā piecus gadus, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas. Sertifikācija šiem speciālistiem notiek iegūtajā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē. 2. Ārstniecības personas, kuras ieguvušas kvalifikācijas kategoriju vai sertifikātu kādā no pamatspecialitātēm, apakšspecialitātēm vai papildspecialitātēm un praktizējušas tajā vairāk nekā desmit gadus, mainoties specialitāšu klasifikatoram, drīkst turpināt savu praksi bez pamatspecialitātes sertifikāta iegūšanas, ja šī specialitāte tiek atzīta par ārstniecisko vai diagnostisko metodi. 4. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.177 "Ārstniecības noteikumi" (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 19.nr.; 1995, 4.nr., 1997, 5.nr.). 5. Ārstniecības iestādes un to struktūrvienības, kas izveidotas līdz 2000.gada 30.jūnijam, izvērtējamas atbilstoši obligātajām prasībām līdz 2001.gada 31.decembrim. (01.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 28.06.2000.) 6. Ministru kabinets līdz 2004.gada 1.novembrim izdod šā likuma 4., 9.panta pirmajā daļā, 17.panta pirmajā daļā (2004.gada 27.maija redakcijā), 59. un 60.1 pantā minētos noteikumus. (27.05.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.2005. un 08.06.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.07.2006.) 7. Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.oktobrim izdod šā likuma 9.panta otrajā daļā un 34.panta trešajā daļā 2005.gada 16.jūnija redakcijā minētos noteikumus. (16.06.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.05.2008. likumu, kas stājas spēkā 11.06.2008.) 8. Ministru kabinets līdz 2007.gada 1.janvārim izdod šā likuma 9.1 panta otrajā daļā un 33.pantā 2006.gada 8.jūnija redakcijā minētos noteikumus. (08.06.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.05.2008. likumu, kas stājas spēkā 11.06.2008.) 9. Grozījumi šā likuma 4.panta otrajā daļā, 27.panta jaunā redakcija un 37.panta jaunās redakcijas otrā daļa stājas spēkā 2007.gada 1.janvārī. (08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.) 10. Šā likuma 37.panta jaunās redakcijas pirmās daļas 2.punkts stājas spēkā 2009.gada 1.jūlijā. Līdz 2009.gada 30.jūnijam ārsts savas profesionālās darbības ietvaros novērtē slimības un to radītās sekas. (08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.) 11. Šā likuma 71.panta jaunā redakcija stājas spēkā 2009.gada 1.jūlijā. (08.06.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.07.2006.) 12. Lai saņemtu samaksu par pacientu pārstāvību, kas lietā veikta līdz 2007.gada 31.decembrim, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes norīkotie advokāti līdz 2008.gada 1.martam iesniedz Juridiskās palīdzības administrācijai šā likuma 68.1 panta ceturtajā un piektajā daļā noteiktajā kārtībā noformētu paziņojumu, pievienojot dokumentus, kas apliecina citus atlīdzināmos izdevumus. (08.11.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2008.) 13. Šā likuma 17.panta trešās daļas jaunā redakcija stājas spēkā 2008.gada 1.jūlijā. (08.05.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.06.2008.) 14. Šā likuma 26.panta pirmās un otrās daļas jaunā redakcija, 29.panta otrā un trešā daļa un 33.panta trešā daļa stājas spēkā 2009.gada 1.janvārī. (08.05.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.06.2008.) 15. Šā likuma 29.panta piektā daļa stājas spēkā 2010.gada 1.janvārī. (08.04.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.05.2009.) 16. Grozījums šā likuma 50.pantā attiecībā uz Veselības norēķinu centru un grozījums par 52.panta izslēgšanu stājas spēkā 2009.gada 1.oktobrī. (18.06.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.) 18. Ministru kabinets līdz 2013.gada 1.decembrim izdod šā likuma 53.2 panta ceturtajā daļā minētos noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai atzinumu par to, vai garīga rakstura vai veselības traucējumu dēļ persona ir zaudējusi spēju saprast savas darbības nozīmi un vadīt to, sniedz ārstniecības iestādes vadītāja izveidota komisija vismaz triju ārstu sastāvā, no kuriem viens ir psihiatrs. Atzinumu un uz tā pamata izsniegtās izziņas izmaksas sedz saskaņā ar ārstniecības iestādes maksas pakalpojumu cenrādi: 1) nākotnes pilnvarnieks, kas izziņu pieprasījis, pamatojoties uz šā likuma 53.2 panta otrās daļas 1.punktu; 2) Tiesu administrācija viena mēneša laikā pēc ārstniecības iestādes pieprasījuma, pamatojoties uz šā likuma 53.2 panta otrās daļas 2.punktu. (18.04.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2013.) 19. Ministru kabinets līdz 2014.gada 1.decembrim izdod šā likuma 69.1 panta trešajā daļā minētos noteikumus. (11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 20. Ministru kabinets līdz 2015.gada 1.janvārim izdod šā likuma 69.1 panta devītajā daļā minētos noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai pacientu ierobežošanu, izmantojot ierobežojošus līdzekļus, veic atbilstoši noteiktā kārtībā apstiprinātām medicīniskajām tehnoloģijām. (11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 21. Šā likuma 81.panta noteikumi nav piemērojami līgumiem, kas noslēgti līdz šā likuma 81.panta spēkā stāšanās dienai, un līgumiem, kas noslēgti saskaņā ar normatīvajiem aktiem publisko iepirkumu vai koncesiju piešķiršanas jomā pēc 81.panta spēkā stāšanās dienas, ja iepirkumi vai koncesijas procedūras normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir uzsāktas līdz šā likuma 81.panta spēkā stāšanās dienai. (11.09.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.10.2014.) 22. Grozījums šā likuma 45.1 panta pirmajā daļā par vārda "reitterapeits" izslēgšanu stājas spēkā 2018.gada 1.janvārī. (01.12.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 23. Grozījums šā likuma 45.1 panta pirmajā daļā par tās papildināšanu ar vārdu "optometrists" stājas spēkā 2020.gada 1.janvārī. (01.12.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 24. Šā likuma 54.1 panta otrā daļa stājas spēkā 2020.gada 1.janvārī. (01.12.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 25. Ministru kabinets līdz 2017.gada 1.aprīlim izdod šā likuma 70.1 panta otrajā daļā minētos noteikumus. (01.12.2016. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.12.2016.) 26. Ministru kabinets izstrādā un 2018. gada valsts budžeta likumprojektu paketē iesniedz Saeimai grozījumus Ārstniecības likumā, kas paredz pakāpenisku atteikšanos no šā likuma 53.1 pantā minētā pagarinātā normālā darba laika ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas, nodrošinot ārstniecības pieejamību. (08.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2017.) 27. Līdz šo pārejas noteikumu 26. punktā minētā likuma spēkā stāšanās dienai ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas: 1) var noteikt pagarināto normālo darba laiku, kas nepārsniedz 55 stundas nedēļā; 2) pagarinātā normālā darba laika gadījumā darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli darba laika pieaugumam ne mazāk kā 1,10 noteikto stundas algas likmju apmērā. (08.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2017.) 28. Lai nodrošinātu šā likuma 53.1 panta un šo pārejas noteikumu 27. punkta prasību izpildi, nepieciešamos papildu izdevumus: 1) 2017. gadam sedz no valsts budžeta 74. resora "Gadskārtējā valsts budžeta izpildes procesā pārdalāmais finansējums" programmas 02.00.00 "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem"; 2) 2018. gadam un turpmākajiem gadiem Ministru kabinets iekļauj Veselības ministrijas budžeta bāzes izdevumos. (08.06.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2017.) 29. Šā likuma 53.1 pants zaudē spēku 2022. gada 1. janvārī. (20.12.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2019.) 30. Lai nodrošinātu ārstniecības pieejamību, ārstniecības personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības personas: 1) no 2018. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim var noteikt pagarināto normālo darba laiku, kas nepārsniedz 50 stundas nedēļā; 2) (izslēgts ar 20.12.2018. likumu). (22.11.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2019.) 32. Grozījums šā likuma 4. pantā par pirmās daļas izslēgšanu un grozījums par IV nodaļas izslēgšanu stājas spēkā vienlaikus ar Veselības aprūpes finansēšanas likuma spēkā stāšanos. (22.11.2017. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2018.) 33. Šā likuma 10.1 pants un XVI nodaļa stājas spēkā vienlaikus ar Administratīvās atbildības likumu. (21.05.2020. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2020.) 34. Ministru kabinets līdz 2022. gada 31. decembrim izdod šā likuma 34. panta otrās daļas 1., 2., 3., 4. un 5. punktā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai ir piemērojami Ministru kabineta 2017. gada 28. novembra noteikumi Nr. 689 "Medicīnisko ierīču reģistrācijas, atbilstības novērtēšanas, izplatīšanas, ekspluatācijas un tehniskās uzraudzības kārtība" un Ministru kabineta 2010. gada 21. septembra noteikumi Nr. 891 "Cilvēkiem paredzēto medicīnisko ierīču klīniskās izpētes kārtība", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu. (13.01.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.01.2022.) 35. Māsa, kura nav ieguvusi izglītības dokumentu, kas apliecina to, ka attiecīgā māsas profesijas specialitāte vai attiecīgā ārstnieciskā vai diagnostiskā metode māsas praksē ir apgūta, bet kurai 2022. gada 24. janvārī bija derīgs attiecīgās māsas profesijas specialitātes vai attiecīgās ārstnieciskās vai diagnostiskās metodes māsas praksē ārstniecības personas sertifikāts, drīkst turpināt patstāvīgi nodarboties ar ārstniecību attiecīgajā māsas profesijas specialitātē un attiecīgajā ārstnieciskajā vai diagnostiskajā metodē māsas praksē. (13.01.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.01.2022.) 36. Šā likuma 9.2 pants stājas spēkā 2024. gada 1. janvārī. (21.04.2022. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.05.2022.) 37. Šā likuma 9. panta 3.1 daļa stājas spēkā 2024. gada 2. janvārī. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 38. Šā likuma 1. panta 34. punkts un 9. panta sestā daļa stājas spēkā 2024. gada 1. aprīlī. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 39. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1. jūnijam izdod šā likuma 69.1 panta devītajā daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai ir piemērojami Ministru kabineta 2016. gada 12. jūlija noteikumi Nr. 453 "Noteikumi par kārtību, kādā ierobežojami pacienti, un priekšmetiem, kurus aizliegts turēt psihiatriskajā ārstniecības iestādē", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 40. Grozījums šā likuma 9. panta pirmajā daļā par vārdu "Ārstniecības personu, ārstniecības atbalsta personu" izslēgšanu, kā arī grozījums par šā panta papildināšanu ar 1.1 daļu stājas spēkā 2024. gada 1. oktobrī. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 41. Ministru kabinets līdz 2024. gada 1. oktobrim izdod šā likuma 29. panta pirmajā daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai ir piemērojami Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumi Nr. 943 "Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 42. Šā likuma 33. panta trešās daļas jaunā redakcija stājas spēkā 2024. gada 1. oktobrī. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 43. Šā likuma 1. panta 32., 33. un 35. punkts, 9. panta septītā daļa un 10.2 pants stājas spēkā 2025. gada 1. jūlijā. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024. Minētie grozījumi iekļauti likuma redakcijā uz 01.07.2025.) 44. Ministru kabinets līdz 2025. gada 1. jūlijam izdod šā likuma 9.1 panta otrajā daļā minētos Ministru kabineta noteikumus. Līdz šo noteikumu spēkā stāšanās dienai ir piemērojami Ministru kabineta 2010. gada 25. maija noteikumi Nr. 469 "Kārtība, kādā izstrādā, izvērtē, reģistrē un ievieš klīniskās vadlīnijas", ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu. (06.12.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.01.2024.) 45. Ministru kabinets līdz 2025. gada 1. martam izvērtē valstī esošās bērniem, kuri lieto atkarību izraisošas vielas, paredzētās ārstniecības un atbalsta sistēmas efektivitāti un atbilstību bērna vislabāko interešu prioritātes principam un iesniedz Saeimai informāciju par šo izvērtējumu, kā arī, ja nepieciešams, tādus šajā likumā un citos likumos izdarāmo grozījumu projektus, kas paredzētu visaptverošu bērnu obligātās ārstēšanas piespiedu mehānisma tiesisko regulējumu, vienlaikus norādot tā nodrošināšanai nepieciešamos budžeta līdzekļus. (14.11.2024. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 22.11.2024.) Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvām
(08.06.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 08.04.2009. un 11.09.2014. likumu, kas stājas spēkā 15.10.2014.) Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no: 1) Padomes 1993.gada 14.jūnija direktīvas 93/42/EEK par medicīnas ierīcēm; 2) Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/83/EK par minimālajiem standartiem un statusu, lai trešo valstu pilsoņus vai bezvalstniekus atzītu par bēgļiem vai personām, kam kādā citā veidā vajadzīga starptautiska aizsardzība, un par sniegtās aizsardzības apjomu; 3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (dokuments attiecas uz EEZ); 4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem; 5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2007.gada 5.septembra direktīvas 2007/47/EK, ar kuru groza Padomes direktīvu 90/385/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz aktīvām implantējamām medicīnas ierīcēm, Padomes direktīvu 93/42/EEK par medicīnas ierīcēm un direktīvu 98/8/EK par biocīdo produktu laišanu tirgū; 6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 16.februāra direktīvas 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos; 7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 9.marta direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē. Likums stājas spēkā 1997.gada 1.oktobrī.
Likums Saeimā pieņemts 1997.gada 12.jūnijā. Valsts prezidents G.Ulmanis
Rīgā 1997.gada 1.jūlijā
|
Tiesību akta pase
Nosaukums: Ārstniecības likums
Statuss:
Spēkā esošs
Dokumenta valoda:  
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
|
|
Šajā vietnē oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu sistematizācijas funkciju. Sistematizēti tiesību akti ir informatīvi. Pretrunu gadījumā vadās pēc oficiālās publikācijas. |
Par Likumi.lv Aktualitātes Noderīgas saites Atsauksmēm Kontakti |
Mobilā versija Lietošanas noteikumi Privātuma politika Sīkdatnes |
|
