Saturs

Saīsinājumu saraksts

Ievads

Pamatnostādņu kopsavilkums

Sabiedrības veselības politikas pamatprincipi

Sabiedrības veselības politikas mērķis un Rīcības virzieni

1. Rīcības virziens: Veselīgs un aktīvs dzīvesveids

2. Rīcības virziens: Infekciju izplatības mazināšana

3. Rīcības virziens: Uz cilvēku centrēta un integrēta veselības aprūpe

4. Rīcības virziens: Cilvēkresursu nodrošinājums un prasmju pilnveide

5. Rīcības virziens: Veselības aprūpes ilgtspēja, pārvaldības stiprināšana, efektīva veselības aprūpes resursu izlietošana

Sabiedrības veselības politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji:

Saīsinājumu saraksts

Ievads

[1.] Sabiedrības veselības pamatnostādnes (turpmāk – pamatnostādnes) ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kas nosaka Latvijas sabiedrības veselības politiku 2021.-2027. gadā¹. Pamatnostādnes izstrādātas, lai turpinātu iepriekšējos gados īstenoto sabiedrības veselības politiku, nodrošinātu iepriekšējos plānošanas periodos veikto Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda (turpmāk - ES fondi) ieguldījumu pēctecību veselības nozarē, kā arī aktualizētu jaunus izaicinājumus. Pamatnostādnes nosaka sabiedrības veselības politikas mērķi, rīcības virzienus un uzdevumus, lai nodrošinātu NAP2027 noteikto mērķu sasniegšanu.

[2.] Latvijas iedzīvotāju veselība, salīdzinot ar ES vidējiem rādītājiem joprojām ir daudz sliktāka, neskatoties uz to, ka pakāpeniski gadu no gada situācija lēnām uzlabojas. Piemēram, jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums no 70,2 gadiem 2000. gadā pieauga līdz 75,7 gadam 2019. gadā, bet veselīgi nodzīvoto gadu skaits joprojām ir zemākais visā ES – 2018. gadā sievietēm tie bija 53,7 gadi, vīriešiem – 51. Ir novērojamas zīmīgas izmaiņas cilvēku paradumos, kas liecina ne tikai par iepriekš veiksmīgi uzsāktām politikas iniciatīvām, bet arī par sabiedrības aizvien pieaugošo veselībpratību un vēlmi uzlabot savu dzīves kvalitāti, uzturot labu veselības stāvokli. Vienlaikus vērojamas atšķirības veselīga dzīvesveida paradumos sievietēm un vīriešiem, līdz ar to būtiski pievērst uzmanību tam, kā plānotie pasākumi un iniciatīvas ietekmē katru no dzimumiem, lai nodrošinātu, ka pasākumi atbilst ikvienas sabiedrības grupas vajadzībām (detalizētāk par sabiedrības veselības izvērtējumu sk. 1.pielikumā).

[3.] Sliktie sabiedrības veselības rādītāji lielā mērā izskaidrojami ar ilgstoši nepietiekamo valsts budžeta finansējumu veselības aprūpei, kas ir viens no zemākajiem ES, tāpēc liela daļa no veselības aprūpes izdevumiem tiek segta no pacientu tiešajiem maksājumiem, kas Latvijā ir vieni no augstākajiem ES.

[4.] Covid-19 pandēmija radījusi ievērojamu ietekmi uz sabiedrības veselību un veselības aprūpes sistēmu, un īpaši saasinājusi problēmas veselības aprūpē - ārstniecības personu trūkumu, neatbilstošu ārstniecības iestāžu infrastruktūru un nepietiekamu gatavību ārkārtas situācijām veselības aprūpē. Pamatnostādņu īstenošanas periods sakrīt ar laiku, kad notiek aktīva cīņa ar Covid-19 radītajiem akūtajiem izaicinājumiem un iestiepsies periodā, kad pēc vakcinācijas stratēģijas ieviešanas, infekcijas izplatība būtiski mazināsies, bet galvenā cīņa būs ar Covid-19 atstātajiem izaicinājumiem, piemēram, paliekošas veselības problēmas slimību pārslimojušajiem, psihomeocionālā izdegšana "frontes līnijā" strādājošajiem, kā arī psihoemocionālu traucējumu saasināšanās sabiedrībā, ko var provocēt, gan ilgstošās izmaiņas ikdienas dzīvē, gan ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Faktiski, šie ir aspekti, ko redzam jau tagad, un iespējams, sastapsimies vēl ar citiem, ko dotajā brīdī grūti paredzēt, ņemot vērā, ka šī infekcija ir jauna un turpinās tās izpēte. Covid-19 izplatības ierobežošanai tiks veikti pasākumi plašai iedzīvotāju vakcinācijas nodrošināšanai, lai izveidotu kolektīvo imunitāti pret Covid-19. Tāpat tiks turpināta infekcijas epidemioloģiskā uzraudzība inficēto un kontaktpersonu apzināšanai, kā arī nodrošināta sabiedrības informēšana par vakcīnu drošības jautājumiem un nevakcinēšanās iemeslu apzināšana (2.rīcības virziens).

[5.] Covid-19 apstākļos vienlīdz svarīga ir un būs pieaugošā pieprasījuma pēc veselības aprūpes pakalpojumiem nodrošināšana ne tikai pacientiem ar Covid-19 infekciju, bet arī visu līmeņu kvalitatīvas veselības aprūpes pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšana visiem iedzīvotājiem. Lai veiksmīgi realizētu minēto, nepieciešams stiprināt ārstniecības iestāžu kapacitāti un drošību no epidemioloģiskā viedokļa, attīstot infrastruktūru (5.rīcības virziens), kā arī nodrošināt ar atbilstošām kompetencēm un pietiekošu ārstniecības personu skaitu. Veselības aprūpes cilvēkresursu pieejamības nodrošināšanai kritiski svarīgi panākt konkurētspējīgu ārstniecības personu atalgojumu, ieviešot jaunu atalgojuma modeli atbilstoši sniegto pakalpojuma līmenim un veidam (4.rīcības virziens).

[6.] Lai samazinātu Covid-19 pandēmijas saistīto sociālekonomisko parādību negatīvo ietekmi uz sabiedrības un indivīda psihisko veselību tiks ieviesti pasākumi psiholoģiskās palīdzības un psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošanai Latvijas iedzīvotājiem, medicīniskā personāla psihoemocionālajam atbalstam un tā monitoringam, kā arī iedzīvotāju psihiskās veselības monitoringa rīka izstrādei un lietošanai. Tāpat, lai nodrošinātu atbilstošu veselības aprūpi pacientiem, kuri pārslimojuši Covid-19 vidēji smagā vai smagā formā un kuriem radušās nopietnas pēcslimošanas sekas, tiks attīstīti rehabilitācijas pakalpojumi un izveidota dinamiskās novērošanas ārstniecības un rehabilitācijas programma, lai saglabātu iedzīvotāju darbspējas un nepakļautu tos invalidizācijas riskam. (3.rīcības virziens).

[7.] Prognozējams, ka Covid-19 infekcijas izplatības rezultātā un sakarā ar ierobežotu piekļuvi plānveida veselības aprūpes pakalpojumiem Covid-19 pandēmijas laikā, pieaugs ielaistu un savlaicīgi neārstētu citu slimību gadījumu skaits, kam būs nepieciešama ilgstoša un sarežģīta ārstēšana un rehabilitācija un kas palielinās ne tikai veselības aprūpes izmaksas, bet arī pieprasījumu pēc sociālās apdrošināšanas pabalstiem. Vienlaikus Covid-19 vīrusu infekcija veicina dažādas blakus slimības un smagus veselības traucējumus, kuru gadījumā ir nepieciešamība lietot antibiotikas, kas saskaņā ar pieejamiem datiem un speciālistu norādīto tieši Covid-19 izraisītās krīzes laikā ir pieaugusi, tādējādi pārmērīga antibiotiku lietošana infekciju slimību gadījumā pēc Covid-19 krīzes būs viens no aktuāliem jautājumiem, kas cieši saistīts ar pieaugošiem AMR riskiem. Līdz ar to palielināts pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem ir ne tikai Covid-19 pandēmijas laikā, bet tāds tas sagaidāms arī pēc aktīvās infekcijas izplatīšanās fāzes beigām.

[8.] NAP2027 vīzija par Latvijas nākotni 2027. gadā saka: "(..) Latvija ir valsts, kurā ikviens cilvēks jūtas labi. (..) Latvijā ir kļuvis vieglāk būt veselam. (..) Kvalificēti, motivēti un atbilstoši atalgoti speciālisti spēj laikus sniegt rekomendācijas veselīga dzīvesveida ievērošanai ikdienā, nodrošināt mūsdienīgu slimību profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un pacienta aprūpi." NAP2027 paredz uzlabot Latvijas sabiedrības veselības rādītājus un būtiski mazināt pacientu līdzmaksājumus par veselības aprūpi.

[9.] Gatavojot NAP2027, Veselības ministrija sniedza nozares vajadzību apkopojumu - ambulatoro un stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu un kompensējamo medikamentu pieejamības uzlabošanai un citu pasākumu īstenošanai - 4,2 miljr. euro apjomā. Savukārt NAP2027 tika atbalstīts indikatīvais valsts budžeta finansējums veselības nozarei līdz 2027.gadam - 164 milj. euro (NAP2027 1.pielikums) un 1,1 miljr. euro (NAP2027 2.pielikums - NAP2027 investīciju projektu pieteikumi, kuri var tikt finansēti papildus valsts budžeta vai ES fondu finanšu resursu pieejamības gadījumā), kopā veidojot 1,2 miljr. euro jeb 28,5% no NAP2027 sākotnēji pieprasītā veselības nozarei nepieciešamā finansējuma apjoma 2021.-2027.gadam. Plānojot Pamatnostādņu iekļauto pasākumu īstenošanai papildus nepieciešamo finansējumu tika ņemts vērā Saeimas paziņojumam, kas pievienots pie NAP2027, kurā Ministru kabinets tiek aicināts mērķtiecīgi tiekties uz to, lai NAP2027 īstenošanas periodā veselības aprūpei atvēlētais valsts budžeta finansējums būtu tuvs Eiropas Savienības vidējam rādītājam vai pat sasniegtu to. Taču, ņemot vērā Ministru kabineta 2021.gada 12.oktobra sēdē Veselības ministrijai uzdoto² - pārskatīt Pamatnostādnēs iekļautās veselības nozares vajadzības un sasniedzamos rezultatīvos rādītājus ilgtermiņā un pasākumus, kuriem nepieciešams papildu valsts budžeta finansējums, ņemot vērā reāli iespējamo veselības nozarei pieejamo valsts budžeta finansējuma apmēru laikposmā no 2021. gada līdz 2027. gadam, Pamatnostādņu īstenošanai papildus nepieciešamais valsts budžeta finansējums (Veselības ministrijas pamatfunkcijām) tika samazināts, 2027.gadā indikatīvi sasniedzot papildus finansējumu 950,45 milj. euro salīdzinājumā ar likumā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022., 2023. un 2024.gadam" paredzēto, un veidojot 6% no IKP.³ Aprēķina pamatā ir IKP faktiskajās cenās prognoze, kas 2022.-2024.gadiem balstās uz prognozi Latvijas Vispārējās valdības budžeta plāna projektam 2022.gadam, un 2025.-2027.gadiem balstās uz VM 2021.gada novembrī veikto novērtējumu IKP pieaugumam 2% ik gadu. Aprēķinātais papildus nepieciešamais finansējums ir indikatīvs, var tikt precizēts, un detalizēti detalizēti aprēķini Pamatnostādņu konkrētu uzdevumu īstenošanai tiks veikti, izstrādājot īstermiņa plānošanas dokumentus, no uzdevumiem izrietošus konceptuālos ziņojumus, sniedzot priekšlikumus nozares prioritārajiem pasākumiem.

[10.] Lai sasniegtu NAP2027 izvirzītos mērķus sabiedrības veselībā, tai skaitā nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu pieejamību iedzīvotājiem, kas jau pirms Covid-19 pandēmijas bija viena no sliktākajām ES, nepieciešama politiska izšķiršanās stiprināt veselības aprūpes sistēmu, valsts budžeta finansējumu palielināšana gan veselības aprūpes pakalpojumu, gan un zāļu labākai pieejamībai, gan darba samaksas paaugstināšanai ārstniecības personām, gan ārstniecības iestāžu materiāltehniskajam nodrošinājumam iespējamām sabiedrības veselības krīzēm nākotnē. Pretējā gadījumā veselības aprūpes pieejamība un kvalitāte pasliktināsies, jo īpaši personām, kuras var rēķināties tikai ar valsts apmaksāto veselības aprūpes sistēmu. Tāpat nepieciešama jaunu zināšanu un tehnoloģiju radīšana izmantošanai veselības aprūpē un medicīnā, veselības datu atvēršana nozares izglītībai un pētniecībai, un starptautisko un privāto resursu piesaistīšana pētniecībai un inovācijām. Tikpat būtiski ir veicināt iedzīvotāju atbildīgu rīcību pret savu veselību, kā arī kvalitāti un efektivitāti veselības aprūpē, īstenojot iepriekš veiksmīgi uzsāktos un jaunus pasākumus.

[11.] Nozīmīga horizontāla pamatnostādņu komponente ir digitālo tehnoloģiju attīstīšana un daudz plašāka izmantošana veselības nozarē ar mērķi veicināt integrētu un uz pacientu centrētu veselības aprūpi, uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, kvalitāti un veicināt efektīvu resursu izlietošanu. Veselības nozares digitalizācijas stratēģija 2022.-2027.gadam kalpos kā turpmākā ceļa karte drošu, nozares un tās pakalpojumu izmantotāju vajadzībām atbilstošu digitālo risinājumu attīstīšanai un ieviešanai veselības nozarē (5.rīcības virziens).

[12.] Pamatnostādņu izstrāde aizsākās ar 2019. gada 6. novembrī organizēto diskusiju, kurā piedalījās gandrīz 100 speciālisti, pārstāvot veselības nozares profesionālās asociācijas, biedrības, ārstniecības iestādes, pacientus, universitātes, citu nozaru ministrijas un pašvaldības. Šāda veida pieeja sabiedrības veselības pamatnostādņu izstrādē tika īstenota pirmo reizi, un ļāva pilnvērtīgi jau no izstrādes sākuma iesaistīt veselības un citu nozaru pārstāvjus. Veselības ministrija pirms diskusijas lūdza iesniegt rakstisku viedokli par katras organizācijas vai eksperta konstatētajām problēmām sabiedrībā. Kopumā tika saņemtas atbildes no 46 institūcijām un organizācijām, kas sniedza ne tikai 363 problēmas, bet arī 409 ieteikumus, kā šīs problēmas risināt. Savukārt 2020.gada 21.oktobrī pamatnostādnes tika publicētas VM tīmekļa vietnē, un līdz 21.novembrim norisinājās to publiskā apspriešana, nodrošinot sabiedrības līdzdalības iespējas atbilstoši Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumiem Nr. 907 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā". Saņemtie institūciju, organizāciju un ekspertu viedokļi, kā arī iepriekšējo pamatnostādņu ieviesto pasākumu izvērtējums, starptautisko institūciju (OECD, PVO, Pasaules Bankas u.c.) ieteikumi iespēju robežās ņemti vērā, izstrādājot šīs pamatnostādnes.

[13.] Pamatnostādņu sasaiste ar citiem politikas plānošanas dokumentiem skatāma 4.pielikumā, un lietotie termini ir skaidroti 3.pielikumā.

Pamatnostādņu kopsavilkums

[1.] Latvijas iedzīvotāju galvenie nāves cēloņi ir neinfekcijas slimības: galvenokārt sirds un asinsvadu slimības, ļaundabīgie audzēji un ārējie nāves cēloņi. Neinfekcijas slimību attīstību lielā mērā ietekmē ar dzīvesveidu saistīti faktori − neveselīgs uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte, smēķēšana, alkohola, narkotisko un psihotropo vielu lietošana, azartspēļu spēlēšana un mūsdienu informācijas tehnoloģiju pārmērīgs patēriņš jeb procesu lietošana.

[2.] Neinfekcijas slimību attīstību ietekmē arī pieejamības problēmas veselības aprūpei – nesavlaicīga vēršanās pie ārsta, lai saņemtu veselības aprūpes pakalpojumu. Veselības aprūpes pieejamību ietekmē veselības aprūpes sistēmai nepietiekamais valsts finansiālais atbalsts un augstais pacientu tiešo maksājumu līmenis, kas ir būtiski šķēršļi savlaicīgai un uz indivīdu vērstai veselības aprūpei, kad tā ir nepieciešama. Veselības aprūpes organizēšanā ir būtiski, lai sniegtie pakalpojumi atbilstu indivīda vajadzībām, integrētu vairāku sektoru sadarbību un nodrošinātu veselības aprūpes nepārtrauktību, vienlaikus mazinot arī nevienlīdzību iedzīvotāju veselības stāvokļa rādītājos, ņemot vērā, ka rādītāji būtiski atšķiras vīriešiem un sievietēm, iedzīvotājiem ar dažādu izglītības un ienākumu līmeni un dzīves vietas reģionu.

[3.] Vienlaikus joprojām pastāv arī epidēmiju riski, turklāt infekcijas slimības izplatās, nerespektējot valstu robežas un dzīves līmeni valstī. SARS-CoV-2 izraisītā Covid-19 infekcijas slimības izplatīšanās visā pasaulē 2020. gadā atstāja ievērojamu ietekmi uz sabiedrības veselību, veselības aprūpes sistēmām, ekonomisko situāciju un ikdienas norisēm, kas apstiprina, ka infekcijas slimības joprojām strauji spēj mainīt pasaules kārtību.

[4.] Sabiedrības veselības politikas mērķis ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot labā veselībā nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības jomā.

[5.] Līdz 2027.gadam sasniedzamais:

- par četriem gadiem vīriešiem un par trim gadiem sievietēm palielināt veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaitu (2027.gadā sasniegt 55 gadus vīriešiem un 57 gadus sievietēm);

- par 15% samazināt potenciāli zaudēto mūža gadu rādītāju (2027.gadā sasniegt 5700 uz 100 000 iedzīvotāju);

- jaundzimušo vidējo paredzamo mūža ilgumu vīriešiem palielināt par 1,8 gadiem un sievietēm par 1,2 gadiem.

[6.] Pamatnostādnēs noteikti 5 rīcības virzieni izvirzītā sabiedrības veselības politikas mērķa sasniegšanai:

1. rīcības virziens - Veselīgs un aktīvs dzīvesveids.

2. rīcības virziens - Infekciju izplatības mazināšana.

3. rīcības virziens - Uz cilvēku centrēta un integrēta veselības aprūpe.

3.1. apakšvirziens - Zāļu un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība.

3.2. apakšvirziens - Veselības aprūpes pakalpojumu koordinēšana un pēctecība.

3.3. apakšvirziens - Pacienta un viņa ģimenes iesaiste veselības aprūpē.

4. rīcības virziens - Cilvēkresursu nodrošinājums un prasmju pilnveide.

5. rīcības virziens - Veselības aprūpes ilgtspēja, pārvaldības stiprināšana, efektīva veselības aprūpes resursu izlietošana.

[7.] Lai sasniegtu sabiedrības veselības politikas mērķi, tiek izvirzīti šādi apakšmērķi:

1. Nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saglabāt un uzlabot savu veselību, samazinot neinfekcijas slimību riska faktoru un traumatisma negatīvo ietekmi, vienlaikus īstenojot veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumus veselīgas, drošas dzīves un darba vides attīstīšanai.

2. Mazināt infekcijas slimību izplatīšanās riskus un to ietekmi uz sabiedrības veselību, tai skaitā ņemot vērā "pieeju "Viena veselība".

3. Veicināt uz cilvēku centrētas un integrētas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

4. Panākt, ka pieaug nodarbināto ārstniecības personu īpatsvars valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, notiek līdzsvarota ārstniecības personu paaudžu nomaiņa, kā arī ārstniecības personām ir iespēja īstenot savu profesionālo izaugsmi.

5. Nodrošināt veselības aprūpes ilgtspēju un noturībspēju, stiprinot pārvaldību un veicinot efektīvu veselības aprūpes resursu izlietošanu.

[8.] Vienlaikus pamatnostādnes iezīmē arī galvenās prioritātes nākamajiem septiņiem gadiem, gan, lai aizsargātu indivīda veselību, gan arī palīdzētu indivīdam ilgāk dzīvot ar labu veselību. Izvirzītas šādas prioritārās veselības jomas – sirds un asinsvadu slimības, onkoloģija, psihiskā veselība, mātes un bērna veselības (perinatālais un neonatālais periods) aprūpe, retās slimības, paliatīvā aprūpe, medicīniskā rehabilitācija.

[9.] Pamatnostādnes ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kas izstrādāts, pamatojoties uz NAP2027 noteiktajiem rīcības virzieniem un uzdevumiem veselības aprūpē un sabiedrības veselībā, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un citiem Latvijas attīstības plānošanas dokumentiem, kā arī ES politikas plānošanas dokumentiem.

[10.] Pamatnostādnēs risināmie jautājumi ir saskaņā ar NAP2027 prioritāti "Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki", kuras mērķis ir veseli un aktīvi cilvēki Latvijā kopā veido iekļaujošu sabiedrību, kurā dzimst vairāk bērnu, ir vairāk laimīgu ģimeņu, atbildīgu un par nākotni drošu bērnu vecāku.

[11.] Kā minēts NAP2027, prioritātes "Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki" rīcības virziena "Uz cilvēku centrēta veselības aprūpe" mērķis ir vienlīdzīgi pieejami kvalitatīvi veselības pakalpojumi un rīcības virziena "Psiholoģiskā un emocionālā labklājība" mērķis ir psiholoģiskās un emocionālās labklājības veicināšana cilvēku atbalstam krīzes situācijās, individuālā potenciāla attīstībai un deviantas uzvedības veidošanās risku mazināšanai, nostiprinot veselību kā vērtību, kā arī pamatnostādnes ir saskaņā ar šajos rīcības virzienos noteiktajiem uzdevumiem.

[12.] Pamatnostādnēs noteiktā sabiedrības veselības politikas mērķa sasniegšanai un plānoto pasākumu⁴ īstenošanai indikatīvi papildus nepieciešamais finansējums 2023.-2027.gados norādīts tabulā "Indikatīvais Pamatnostādņu ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem" (skat. 1.tabulu), savukārt detalizētais finansējuma sadalījums pasākumu griezumā atspoguļots 5.pielikumā.

1.tabula

Indikatīvais Pamatnostādņu ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem

[13.] 2027.gadā Veselības ministrijai papildus valsts budžeta pamatfunkcijām nepieciešamais finansējums Pamatnostādņu īstenošanai indikatīvi aprēķināts 950 451 808 euro apmērā salīdzinājumā ar likumā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022., 2023. un 2024.gadam" paredzēto un 2027.gadā veidos 6% no IKP. Aprēķina pamatā ir IKP faktiskajās cenās prognoze, kas 2022.-2024.gadiem balstās uz prognozi Latvijas Vispārējās valdības budžeta plāna projektam 2022.gadam, un 2025.-2027.gadiem balstās uz VM 2021.gada novembrī veikto novērtējumu IKP pieaugumam 2% ik gadu. Aprēķinātais papildus nepieciešamais finansējums ir indikatīvs, var tikt precizēts, un detalizēti aprēķini Pamatnostādņu konkrētu uzdevumu īstenošanai tiks veikti, izstrādājot īstermiņa plānošanas dokumentus, no uzdevumiem izrietošus konceptuālos ziņojumus, sniedzot priekšlikumus nozares prioritārajiem pasākumiem.

[14.] Eiropas Savienības ANM plāna ietvaros plānoti ieguldījumi veselības jomā 181,5 milj. euro (bez PVN) apmērā, paredzot trīs reformas: 1) Reforma - 4.1.1.r. Uz cilvēku centrētas, visaptverošas, integrētas veselības aprūpes sistēmas ilgtspēja un noturība, kuras ietvaros plānotas investīcijas sabiedrības veselības pētījumu veikšanai; investīcijas universitātes un reģionālo slimnīcu un sekundāro ambulatoro pakalpojumu sniedzēju veselības aprūpes infrastruktūras stiprināšanai, lai nodrošinātu visaptverošu ilgtspējīgu integrētu veselības pakalpojumu, mazinātu infekciju slimību izplatību, epidemioloģisko prasību nodrošināšanā; 2) Reforma - 4.2.1.r. Cilvēkresursu nodrošinājums un prasmju pilnveide, kuras ietvaros plānotas investīcijas cilvēkresursu attīstības sistēmas ieviešanai; 3) Reforma - 4.3.1.r. Veselības aprūpes ilgtspēja, pārvaldības stiprināšana, efektīva veselības aprūpes resursu izlietošana, kopējā valsts budžeta veselības aprūpes nozarē palielinājums, kuras ietvaros plānotas investīcijas sekundārās ambulatorās veselības aprūpes kvalitātes un pieejamības novērtēšanai un uzlabošanai.

Sabiedrības veselības politikas pamatprincipi

[1.] Veselība ir vērtība

Veselība ir Latvijas veselības sistēmas pamatvērtība. Tiesības uz veselības aprūpi ir Latvijas iedzīvotāju pamattiesības. Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir pienākums rūpēties par savu un savu bērnu veselību, un nevienai personai nav tiesību apdraudēt citas personas veselību. Ieguldījumi Latvijas iedzīvotāju veselības veicināšanā un veselības aprūpē ir ieguldījumi Latvijas attīstībā.

[2.] Veselība visu nozaru politikās

Visi politiskie, ekonomiskie un citi lēmumi lielākā vai mazākā mērā ietekmē personas un sabiedrības veselību. Ietekmes uz veselību novērtēšanai jābūt daļai no lēmumu pieņemšanas visu sektoru politiku plānošanā. Visas nozares, institūcijas un organizācijas ir līdzatbildīgas sabiedrības veselības saglabāšanā un uzlabošanā, un tas ir pamats līdzsvarotai vides, sociālās un ekonomiskās politikas attīstībai.

[3.] Ilgtspēja un noturībspēja (ang. resilience)

Ilgtspējīga un noturībspējīga jeb elastīga veselības aprūpes sistēma ir tāda, kuras dalībnieki spēj pielāgoties mainīgiem apkārtējās vides apstākļiem, kā arī sagatavoties krīzēm un efektīvi reaģēt uz tām, un, ņemot vērā gūto pieredzi, veikt izmaiņas, ja apstākļi to prasa. Elastīga veselības aprūpes sistēma aizsargā iedzīvotāju dzīvību un veicina labāku veselību visos, arī krīžu laikos un pēc tām.

[4.] Vienlīdzīgas tiesības un iespējas visiem

Ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības saņemt nepieciešamos veselības veicināšanas, slimību profilakses un veselības aprūpes pakalpojumus valstī pieejamo personāla, tehnisko un finanšu resursu ietvaros, normatīvajos aktos noteiktā apjomā un kārtībā, neatkarīgi no dzimuma, vecuma, rases, valodas, reliģiskās pārliecības, seksuālās orientācijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālā statusa, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida, dzīvesvietas un citiem apstākļiem.

[5.] Nevienlīdzības mazināšana un sociālā iekļaušana

Nevienlīdzība veselības aprūpē ir viena no mūsdienu lielākajām sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām problēmām un tās mazināšanai ir jābūt vienai no prioritātēm, veicinot veselības rādītāju atšķirību izlīdzināšanos starp vīriešiem un sievietēm, iedzīvotājiem atšķirīgās izglītības un ienākumu līmeņu grupās, dzīvojošiem dažādos reģionos un citās sociāli ekonomiskās grupās, to panākot ar konkrētu pasākumu īstenošanu. Tā ir arī sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu mērķtiecīga iesaiste veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumos, lai uzlabotu šo iedzīvotāju zināšanas par veselību un viņu aktīvāku līdzdalību ar veselību saistītu lēmumu pieņemšanā.

[6.] Solidaritāte

Visiem Latvijas iedzīvotājiem, izņemot atbrīvotās iedzīvotāju grupas, ir pienākums veikt valstī noteiktos līdzmaksājumus par valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, maksājot normatīvajos aktos paredzētos nodokļus, nodevas un citus maksājumus.

[7.] Indivīds veselības aprūpes centrā

Sabiedrības veselības politika tiek īstenota, izvirzot indivīdu kā galveno vērtību veselības veicināšanā, slimību profilaksē, diagnostikā, ārstēšanā, aprūpē, rehabilitācijā, kā arī nodrošinot vispusīgu informāciju, lai persona spētu rūpēties par savu veselību un atbildīgi pieņemtu ar to saistītus lēmumus.

[8.] Nepārtrauktība un sadarbība starp speciālistiem (integrēta aprūpe)

Personas veselības aprūpe tiek organizēta tā, lai tā atbilstu indivīda vajadzībām, integrētu vairāku sektoru sadarbību un nodrošinātu tās nepārtrauktību. Aprūpes nepārtrauktībā būtiska loma ir sadarbībai starp speciālistiem, kā arī primārajai veselības aprūpei, kas nodrošina pastāvīgu indivīda veselības aprūpi un tās koordinēšanu visa mūža garumā. Veselības aprūpes nepārtrauktību nodrošina pakalpojumu organizēšana, ievērojot to funkcionālo savietojamību, saskaņotību un nodrošinot komunikācijas kanālus starp speciālistiem. Integrētās aprūpes koncepcija ietver arī saskaņotu darbību starp veselības aprūpes un sociālās aprūpes resoru, tai skaitā, sociālo pakalpojumu sniedzējiem, pašvaldību sociālajiem dienestiem, kā arī sadarbību ar citu nozaru ekspertiem un speciālistiem, piemēram izglītības iestādēm u.tml. Sekmīgas šāda modeļa ieviešanas priekšnosacījums ir socialās aprūpes jomas partneru iesaiste un izpratne, vienpusējas iniciatīvas gadījumā netiks sasniegts mērķis.

[9.] Kvalitāte, pacientu drošība un efektivitāte

Gan nacionālā līmenī, gan ikvienā ārstniecības iestādē tiek īstenota nepārtraukta pakalpojumu kvalitātes un pacientu drošības kultūras uzlabošana un pasākumi, kas veicina efektīvāku resursu izlietošanu. Pakalpojumu kvalitātes un efektivitātes uzlabošana ietver kvalitātes mērīšanai nepieciešamo datu iegūšanu, to analīzi un pierādījumos balstītu uzlabojumu ieviešanu. Nacionālā līmenī tiek attīstīta pakalpojumu samaksas sistēma, kas veicina efektīva un kvalitatīva pakalpojuma rezultāta sasniegšanu.

[10.] Zināšanu, jaunāko tehnoloģiju un nozares datu izmantošana speciālistu sagatavošanā un veselības nodrošināšanā

Speciālistu sagatavošanā un veselības nodrošināšanā tiek izmantotas zināšanas un tehnoloģijas, ko nodrošina nozares augstākās izglītības iestādes un zinātniskās institūcijas sadarbībā ar ārstniecības iestādēm un uzņēmumiem. Veselības dati tiek atvērti izglītībai un publiskā sektora pētniecībai, kas ir būtisks priekšnosacījums uzlabotai uz pierādījumiem balstītai veselības politikai un efektīvākiem risinājumiem veselības veicināšanai un slimību profilaksei. Pētniecība un inovācija palīdz nodrošināt tādus pakalpojumus, politikas, vadlīnijas un risinājumus, kas pieejamāki, taisnīgāki un efektīvāki slimību novēršanā un veselības veicināšanā. Veselības nozares iestādes un organizācijas iesaistās Eiropas Savienības un Pasaules Veselības organizācijas aktivitātēs un izmanto to resursus pamatnostādņu mērķu sasniegšanai.

Sabiedrības veselības politikas mērķis un Rīcības virzieni

Mērķis: Uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot labā veselībā nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības jomā.

Līdz 2027.gadam sasniedzamais:

- par četriem gadiem vīriešiem un par trim gadiem sievietēm palielināt veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaitu (2027.gadā sasniegt 55 gadus vīriešiem un 57 gadus sievietēm);

- par 15% samazināt potenciāli zaudēto mūža gadu rādītāju (2027.gadā sasniegt 5700 uz 100 000 iedzīvotāju);

- jaundzimušo vidējo paredzamo mūža ilgumu vīriešiem palielināt par 1,8 gadiem un sievietēm par 1,2 gadiem.

Lai sasniegtu sabiedrības veselības politikas mērķi, Pamatnostādnēs noteikti 5 rīcības virzieni:

1. Veselīgs un aktīvs dzīvesveids

2. Infekciju izplatības mazināšana

3. Uz cilvēku centrēta un integrēta veselības aprūpe

4. Cilvēkresursu nodrošinājums un prasmju pilnveide

5. Veselības aprūpes ilgtspēja, pārvaldības stiprināšana, efektīva veselības aprūpes resursu izlietošana

1. Rīcības virziens: Veselīgs un aktīvs dzīvesveids

[1.] Dzīvesveids ir viens no veselību ietekmējošajiem faktoriem. Ievērojot veselīga dzīvesveida principus, ir lielākas izredzes nodzīvot ilgāku mūžu, saglabāt labu veselības stāvokli un pašaprūpes spējas visa mūža garumā.

[2.] Lai arī situācija pakāpeniski uzlabojas, neveselīgs dzīvesveids, tai skaitā uztura paradumi, mazkustīgs dzīvesveids, smēķēšana, alkohola, narkotisko un citu atkarību izraisošo vielu lietošana Latvijā joprojām ir plaši izplatīti. Profilaktiski novēršamo nāves gadījumu relatīvais skaits Latvijā ir otrs augstākais ES.⁶

[3.] Latvijā ir lielāks alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju nekā vairumā citu ES valstu⁷. Ik dienu regulāri smēķē katrs ceturtais pieaugušais. Smēķēšanas izplatība vīriešu vidū ir augstāka nekā sieviešu vidū. Kaut arī pēdējos gados būtiski ir samazinājies cigaretes un ūdenspīpes smēķējošo 13-15 gadīgo jauniešu īpatsvars, tomēr ir palielinājies to jauniešu īpatsvars, kuri ir pamēģinājuši vai regulāri smēķē elektroniskās cigaretes.⁸

[4.] Kaut arī pēdējos gados ir vērojama narkotiku pamēģinājušo iedzīvotāju īpatsvara mazināšanās, tomēr vēl joprojām katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs ir vismaz vienreiz pamēģinājis narkotikas⁹. Savukārt skolēnu vidū vērojami samērā augsti narkotiku lietošanas rādītāji, proti, aptuveni trešā daļa skolēnu vecumā no 15 līdz 16 gadiem ir pamēģinājuši narkotikas.¹⁰

[5.] Pieaugot dažādu moderno un jauno tehnoloģiju (viedierīču) nozīmei ikdienas dzīvē, pieaug arī to personu, īpaši bērnu un jauniešu skaits, kuras ikdienā pārmērīgi aizraujas ar šo tehnoloģiju lietošanu. Sabiedrībā ir populāras arī dažādas azartspēles un videospēles, tai skaitā interaktīvajā vidē. Pētījuma dati rāda, ka problemātiskas azartspēļu spēlēšanas prevalence Latvijas sabiedrībā ir samērā augsta, un lielai daļai iedzīvotāju, kuri aizraujas ar regulāru azartspēļu spēlēšanu, ir raksturīga pārmērīga aizraušanās.¹¹

[6.] Aptaukošanās izplatības līmenis sabiedrībā ir daudz augstāks par ES vidējo rādītāju – Latvijā liekais svars ir katrai ceturtajai sievietei un katram sestajam vīrietim.¹² Bērnu vidū gandrīz vienai ceturtdaļai 7-gadīgo pirmklasnieku ir liekā ķermeņa masa un aptaukošanās.¹³ Savukārt pusaudžu vidū (11, 13 un 15 gadus vecu bērnu) aptaukošanās un liekā ķermeņa masa ir sastopama vienai piektdaļai.¹⁴

[7.] Neveselīgi uztura paradumi (nepietiekams augļu un dārzeņu patēriņš ikdienas uzturā, augsts sāls patēriņš, dažādu uzturvielu deficīts u.c.), kā arī veselīgas uzvedības paradumi ģimenē ietekmē arī zobu veselību. Nozīmīgi kariesa riska faktori ir ne tikai zobārsta un zobu higiēnista apmeklēšana retāk kā reizi gadā, bet arī zobu tīrīšana retāk kā reizi dienā. Latvijā zobus biežāk nekā vienu reizi dienā tīra aptuveni tikai vairāk kā puse iedzīvotāju.¹⁵

[8.] Pieaugušo vidū ir raksturīgs arī mazkustīgs dzīvesveids. Tikai viena ceturtdaļa iedzīvotāju nodarbojas ar 30 minūtes ilgām fiziskām aktivitātēm vismaz 2 reizes nedēļā (brīvajā laikā vismaz 30 minūšu ilgus fiziskos vingrojumus ikdienā veic tikai aptuveni 5%,). Bet tikai 9,5% iedzīvotāju nodarbojas ar vismaz 30 minūšu ilgām fiziskām aktivitātēm četras reizes nedēļā un biežāk.¹⁶

[9.] Mazkustīgs dzīvesveids raksturīgs arī bērniem, jo pietiekama fiziskā aktivitāte ir tikai gandrīz vienai piektdaļai 11, 13 un 15-gadīgu skolēnu. Tāpat ir palielinājies skolēnu īpatsvars, kuri katru dienu pavada laiku mazkustīgi pie TV, datora vai lietojot dažādas modernās un jaunās tehnoloģijas (mobilos telefonus, planšetdatorus).¹⁷

[10.] Lai panāktu arvien pieaugošu to iedzīvotāju īpatsvaru, kas savā ikdienā ievēro veselīga dzīvesveida paradumus, tādējādi samazinot saslimstību un priekšlaicīgu mirstību un to radīto ekonomisko un sociālo slogu gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā, nepieciešams īstenot mērķtiecīgus pasākumus, lai uzlabotu iedzīvotāju veselībpratību – zināšanas par veselīgu dzīvesveidu un prasmes tās pielietot, kā arī ieviest citus pasākumus, kas motivē veikt veselīgu paradumu izvēli un veicinātu paradumu maiņu. Ņemot vērā, ka cilvēki arvien vairāk informācijas meklē digitālajā vidē, būtisks faktors ir digitālās veselībpratības uzlabošana. Piemēram, Covid-19 pandēmija laikā saskaramies ar pārmērīgu informācijas gūzmu par vīrusu, kas bieži vien ir nepatiesa vai neprecīza un ātri izplatās sociālajos plašsaziņas līdzekļos un saskaņā ar PVO vērtējumu var radīt apjukumu un neuzticēšanos un apdraudēt efektīvu sabiedrības veselības aizsardzības pasākumu veikšanu¹⁸. Lai uzlabotu iedzīvotāju digitālo veselībpratību, jāveicina atbilstošas, uzticamas, viegli saprotamas un dažadām sabiedrības grupām pielāgotas veselības informācijas pieejamība digitālajos resursos, kā arī jāveicina iedzīvotāju IKT lietošanas prasmes. Ņemot vērā, ka vīriešiem neveselīgi dzīvesveida paradumi ir raksturīgāki nekā sievietēm, nepieciešami arī pasākumi, kas pielāgoti dažādām mērķagrupām, t.sk. vīriešu mērķauditorijai.

[11.] Veselības veicināšanā būtisku devumu sniedz PSMVM. Lai veicinātu zināšanās un empātijā balstītas visu vecumu iedzīvotāju rūpes par savu un citu veselību, nepieciešams revitalizēt PSMVM darbības formas, uzsverot veselības pratības starpdisciplināro raksturu. Muzeja programmai – izstādēm, izglītības pasākumiem, lekciju cikliem un diskusijām – ir jākļūst par atraktīvu, kritisko domāšanu veicinošu un sabiedrībā pieprasītu veidu, kā saņemt dabas un sociālo zinātņu pierādījumos balstīta informāciju par veselību kā kultūrsociāli veidotu priekšstatu kopumu. Īpaša loma muzeja darbībā jāpievērš ģimenēm ar bērniem un skolu jaunatnei, ar muzeja kultūrizglītības produktiem popularizējot PVO "Vienas veselības" vadlīnijās izcelto ilgtspēju kā sabiedrības veselības garantu.

[12.] Neskatoties uz to, ka mirstība no ārējiem nāves cēloņiem pēdējo desmit gadu laikā ir ievērojami samazinājusies, tā joprojām ir viena no augstākajām ES. Piemēram, noslīkušo skaits salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijā ir visaugstākais (vidēji ES uz 100 000 iedzīvotājiem noslīkušo skaits ir 1,1, bet Latvijā – 6,1), un šim rādītājam ir tendence palielināties. Arī nelaimes gadījumos darba vietās bojā gājušo un smagi cietušo skaits ir satraucošs salīdzinājumā ar vidējiem ES rādītājiem. Mirstība no ārējiem nāves cēloņiem ir iemesls vienam no augstākajiem potenciāli zaudēto mūža gadu rādītājiem ES.Tāpat arī stacionāros ārstēto traumu relatīvais skaits kopš 2010. gada nav nozīmīgi mazinājies.

[13.] Neatņemama veselības komponente ir psihiskā un emocionālā veselība. Ņirgāšanās bērnu vidū Latvijā ir otra augstākā Eiropā. Vidēji katrs piektais skolēns izglītības iestādēs cieš no ņirgāšanās.¹⁹ Vienlaikus bērna psihoemcionālo veselību negatīvi var ietekmēt vardarbība ģimenē, t.sk. pieredzētā vardarbība vecāku starpā, kā arī negatīva pieredze, ka vecāki lieto atkarību izraisošas vielas. Latvijas iedzīvotāju psihoemocionālais stāvoklis ir pasliktinājies, un pieaug to cilvēku īpatsvars, kuri izjūt stresu, sasprindzinājumu un nomāktību, un paredzams, ka Covid-19 izplatības sekas šo situāciju vēl vairāk pastiprinās. Bezmiegs ir problēma 27% Latvijas sabiedrības. Pašnāvību skaits pēdējos gados ir samazinājies, tomēr joprojām tas saglabājas augsts, īpaši vīriešu vidū. Aizspriedumi pret personām ar psihiskām saslimšanām, kā arī nepietiekama kvalitatīvas informācijas pieejamība kavē profesionālas palīdzības saņemšanas iespējas psihisku un emocionālu veselības traucējumu gadījumā. Lai situāciju šajā jomā padarītu labāku, nepieciešams īstenot visaptverošus psihiskās un emocionālās veselības veicināšanas un profilakses pasākumus, tai skaitā ņirgāšanās novēršanai bērnu un jauniešu vidū, veicināt kvalitatīvas informācijas pieejamību sabiedrībai par psihisko veselību, tai skaitā masu medijos, kā arī nodrošināt sadarbības principā balstītu atbalsta pakalpojumu pieejamību krīzes situācijās, īpaši bērniem.

[14.] Latvijas sabiedrībā ir salīdzinoši zema izpratne par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem. Par to liecina HIV un citu seksuāli transmisīvo slimību izplatība sabiedrībā kopumā. Šīs slimības ir viens no biežākajiem iemesliem neauglībai vai iedzimtām slimībām. Ņemot vērā, ka kopš 2005. gada veselības mācība izglītības programmā, kā atsevišķs mācību priekšmets neeksistē, bet veselības izglītības jautājumi tiek mācīti integrēti, uzmanība būtu jāpievērš tieši jauniešu izglītošanai seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos. Izglītības saturam, kas saistīts ar seksuālo un reproduktīvo veselību, jābūt mūsdienu zināšanām un pētījumiem atbilstošam un tā apgūšanai atbalstāma arī nevalstisko organizāciju līdzdalība. Arī pieaugušo mērķauditorijai nepieciešamas izglītojošas kampaņas un pasākumi par seksuālo un reproduktīvo veselību, kas ietvertu jautājumus gan par drošu un efektīvu kontracepciju, seksuāli transmisīvo slimību, tai skaitā HIV riskiem, gan aktualizētu profilakses un valsts organizēto skrīningu nozīmību.

[15.] Iedzīvotāju veselību ietekmē arī dažādi apkārtējās vides un dzīvnieku veselības faktori – ūdens, gaisa, pārtikas piesārņojums, kā arī klimata pārmaiņu radītie riski, tomēr Latvijas sabiedrībai un speciālistiem nav pieejama pietiekamā apjomā objektīva un sistemātiska informācija par Latvijas aktuālāko vides un dzīvnieku veselības riska faktoru iespējamo ietekmi uz sabiedrības veselību. Lai dotu iespēju iedzīvotājiem veikt pārdomātu izvēli, saskaroties ar dažādiem vides veselības un klimata pārmaiņu risku radītiem faktoriem un novērstu to nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, kā arī mazinātu sabiedrībā nepamatotas bažas par dažādu riska faktoru iespējami nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, ir jāuzlabo sabiedrībai pieejamā informācija par Latvijā aktuālāko vides faktoru, tostarp ķīmisko vielu ietekmi uz veselību, tai skaitā veicinot, lai iedzīvotāji saņem pareizu informāciju par brīdinājumiem un piesardzības pasākumiem par sadzīvē lietojamiem bīstamiem ķīmiskiem maisījumiem. Vienlaikus, ir jāturpina arī sabiedrības izglītošana par dzīvnieku veselības faktoru potenciālo, nelabvēlīgo ietekmi saskaņā ar pieeju "Viena veselība". Nodrošinot nekaitīgu un kvalitatīvu pārtiku, ņemot vērā saikni starp cilvēku veselību, dzīvnieku veselību, pārtiku un vidi, uzlabosies cilvēku veselība un dzīves kvalitāte. Dzīvnieku veselības sektoram ir fundamentāla nozīme cilvēku un dzīvnieku veselības saglabāšanā, pārtikas piegādes ķēdes nepārtrauktībā un pārtikas sistēmu ilgtspējā, sniedzot būtisku ieguldījumu sabiedrības veselībā. Viens no objektīvas informācijas avotiem ir cilvēku biomonitorings un biomarķieru kontrole notekūdens sistēmās, kas Latvijā tiek īstenots kopš 2017. gada, un to ir plānots turpināt un pilnveidot, ieguldot gan finanšu, gan citus resursus. Cilvēku biomonitoringa ceļā iegūti rezultāti, analizējot dažādas biovides, nosakot tajās ķīmiskās vielas un to metabolītus, sniedz tiešu un nepārprotamu informāciju, kas izmantojama sabiedrības veselības politikas veidošanā, sabiedrības informēšanā un preventīvo pasākumu efektivitātes novērtēšanā.

[16.] Lai motivētu iedzīvotājus izdarīt veselīgas izvēles un tādējādi panāktu sabiedrības veselības uzlabošanos, nepārtraukti un regulāri nepieciešams īstenot vispārējus un specifiskus slimību profilakses un veselības veicināšanas pasākumus dažādām sabiedrības grupām, kā arī nodrošināt iespējas iedzīvotājiem piekopt veselīgu dzīvesveidu, kam nepieciešams nodrošināt arī atbilstošus resursus. Lielas ES fondu investīcijas veselības veicināšanas pasākumiem gan valsts, gan pašvaldību līmenī tika novirzītas 2014.-2020.gada plānošanas periodā. Līdz tam veselības veicināšanai un slimību profilaksei pieejamie valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi bija nepietiekami, un nebija iespējams nodrošināt regulārus un daudzveidīgus pasākumus un aktivitātes dažādām sabiedrības grupām. Nepietiekošs finansējums veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumiem ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā saslimstības un mirstības rādītāji, lai arī pakāpeniski uzlabojas, joprojām ilgstoši ir vieni no sliktākajiem ES. Lai panāktu iedzīvotāju veselības un sabiedrības veselības rādītāju uzlabošanu nepieciešams īstenot regulārus, mērķtiecīgus pasākumus, jo īstenoto pasākumu ietekme uz sabiedrības veselību novērtējama ilgtermiņā – 5, 10 un vairāk gadu periodā. Lai saslimstības un mirstības rādītāji Latvijā uzlabotos un vismaz tuvinātos ES vidējiem rādītājiem un lai nodrošinātu līdzšinējo ieguldījumu pēctecību un vairotu to atdevi, šo pamatnostādņu darbības periodā tiks turpināti regulāri, mērķtiecīgi un visaptveroši veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi iedzīvotājiem, t.sk. sociālās atstumtības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām, turpinot īstenot gan nacionāla mēroga aktivitātes, gan attīstot veselības veicināšanas pieeju pašvaldībās, izglītības iestādēs, darba vietās, ģimenēs, kā arī investējot veselību veicinošā vidē un ieviešot sistēmiskas izmaiņas.

Apakšmērķis: Nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saglabāt un uzlabot savu veselību, samazinot neinfekcijas slimību riska faktoru un traumatisma negatīvo ietekmi, vienlaikus īstenojot veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumus veselīgas, drošas dzīves un darba vides attīstīšanai.

Apakšmērķa sasniegšanai nepieciešams:

1. Palielināt to iedzīvotāju īpatsvaru, kas dzīvo veselīgi – ēd veselīgi, regulāri nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, nesmēķē, nelieto alkoholu un citas atkarību izraisošās vielas, kā arī neiesaistās atkarību izraisošos procesos.

2. Veicināt iedzīvotāju un darba devēju vienotu izpratni par veselīgu un drošu dzīves un darba vidi, lai uzlabotu iedzīvotāju veselību un samazinātu traumatismu un mirstību no ārējiem nāves cēloņiem.

3. Uzlabot iedzīvotāju psihisko veselību, novērst ņirgāšanos bērnu un jauniešu vidū, mazināt aizspriedumus pret personām ar psihiskām slimībām un personām ar dažādām īpašām vajadzībām, stiprināt iedzīvotāju emocionālo un psiholoģisko noturību²⁰ dažādās krīzes situācijās, kā arī veicināt darba ņēmēju un darba devēju prasmes sabalansēt darba un atpūtas laiku, lai mazinātu risku fiziskai un garīgai izdegšanai.

4. Uzlabot iedzīvotāju zināšanas par mutes dobuma un zobu veselību, panākot, ka pieaug to iedzīvotāju skaits, kuri ikdienā regulāri tīra zobus vismaz divas reizes dienā (no rīta un vakarā), tādējādi veicinot veselu zobu saglabāšanos.

5. Uzlabot iedzīvotāju zināšanas par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem un ģimenes plānošanu, kā arī panākt, ka jaunie vecāki ir izglītoti un prasmīgi jaundzimušā aprūpē un bērnam drošas vides nodrošināšanā.

6. Paaugstināt sabiedrības izpratni par vides veselību un drošību un veicināt paradumus drošas vides veicināšanai, kā arī uzlabot bērnu un pieaugušo drošību uz ūdens un tā tuvumā.

7. Veicināt sabiedrībai pieejamu objektīvu informāciju par vides faktoru ietekmi uz veselību, veicinot Latvijas speciālistu dalību pētījumos, tai skaitā realizējot cilvēku biomonitoringu.

8. Palielināt pašvaldību, izglītības iestāžu un darba devēju lomu veselīga un aktīva dzīvesveida veicināšanā un to atbalstošas vides radīšanā, kā arī veicināt izpratni un iesaistīšanos slimību profilakses un veselības veicināšanas pasākumu īstenošanā dažādām mērķauditorijām.

9. Veicināt pierādījumos balstītu un izmaksu efektīvu veselības veicināšanas pasākumu īstenošanu, Latvijas pētniecības un inovāciju programmās ietverot jautājumus par faktoriem, kas ietekmē iedzīvotāju iespēju saglabāt un uzlabot savu veselību, t.sk. veikt iedzīvotāju dzīvesveida paradumu monitoringu, nodrošinot veselības riska faktoru izplatības un tendenču analīzi (sasaistē ar 5.rīcības virzienu, 5.10. uzdevumu).

10. Nodrošināt mūsdienīgu metožu un interaktīvu risinājumu attīstīšanu un ieviešanu veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu īstenošanā dažādām mērķauditorijām.

2. Rīcības virziens: Infekciju izplatības mazināšana

[1.] Daudzi infekcijas slimību ierosinātāji ir labi apzināti un izpētīti, tādēļ lielākajai daļai infekcijas slimību ir pieejami efektīvi, zinātniski pierādīti līdzekļi šo slimību profilaksei un ārstēšanai. Vakcinācija, dažādi efektīvi higiēnas pasākumi, piemēram, roku mazgāšana, droša pārtika un dzeramais ūdens nodrošinājis to, ka daļa infekcijas slimību ir izskaustas vai to izplatība ir būtiski ierobežota. Neraugoties uz to, infekcijas slimības kā sabiedrības veselības problēma savu aktualitāti nav zaudējusi. Lai nodrošinātu augstu cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzības līmeni, kā arī pārtikas nekaitīgumu un kvalitāti, valstī ir nepieciešams īstenot pieeju "Viena veselība" un veicināt ES klimata un zaļā kursa mērķu sasniegšanu, ietverot stratēģiju "No lauka līdz galdam". Cilvēku un dzīvnieku veselības un pārtikas nekaitīguma uzraudzībai ir jābūt valsts iestāžu saskaņotai, juridiski pamatotai un konsekventu profesionālu darbību sistēmai, nodrošinot uzraudzību un kontroli cilvēku un dzīvnieku veselības un dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu aprites jomā.

[2.] Pēdējos gados sabiedrība ir saskārusies ar jaunām vīrusu izraisītām infekcijas slimībām, kuru profilaksei un ārstēšanai nav bijuši pieejami efektīvi līdzekļi (vakcīnas un zāles), un tādēļ tās ir strauji izplatījušās, izraisot epidēmijas vai pandēmijas. SARS-CoV-2 vīrusa izraisītā pandēmija (Covid-19), kas sākās 2020. gada sākumā, vēlreiz pierādīja, ka infekcijas slimības var radīt globālu apdraudējumu, jo to izplatība strauji var pāriet valstu un kontinentu robežas. Covid-19 izraisītā pandēmija parādīja vājās vietas un problēmas kopējā epidemioloģiskās uzraudzības un katastrofu medicīnas pārvaldības sistēmā, kuras būtu nepieciešams stiprināt, lai mazinātu sabiedrības veselības apdraudējumus nākotnē. Iezīmējās nepieciešamība vēl vairāk stiprināt epidemioloģisko uzraudzību, pilnveidot IKT sistēmas informācijas vākšanā, apstrādē un analīzē, kā arī pilnveidot šobrīd spēkā esošo valsts katastrofu medicīnas plānu, stiprinot ārstniecības iestāžu un personu gatavību operatīvi pielāgoties jaunu infekcijas slimību izraisītām krīzes situācijām. Tāpat norādīja uz laboratoriskās kapacitātes nozīmi un nepieciešamību pēc modernām tehnoloģijām slimību diagnostikā. Vienlaikus arī citiem ne tikai valsts sektoriem, bet arī privātajiem sektoriem ir jāpārskata savi plāni, stratēģijas, lai nodrošinātu atbilstošu rīcību šadu sabiedrības veselības apdraudējuma izraistītu krīzes risinājumu nodrošināšanā.

[3.] Šobrīd uzsāktā Covid-19 vakcinācija ir operatīvi mobilizēta plašas sabiedrības vakcinācija, kas pierādīja, ka ir nepieciešams pārskatīt esošo vakcīnu loģistikas organizēšanas modeli, kas līdz šim pamatā tika balstīta uz privātiem pakalpojumu sniedzējiem, tomēr šobrīd norāda uz nepieciešamību esošos vakcīnu loģistikas organizēšanas modeli pārveidot, nodrošinot centralizētu valsts organizētu vakcinācijas nodrošināšanas ķēdi. Vienlaikus līdz šim nav bijusi tik plaša sabiedrības vakcinācijas, kāda šobrīd tiek īstenota pret Covid-19, un tā parāda, cik svarīgi ir ar vakcināciju saistītu nelabvēlīgo gadījumu pietiekami kvalitātīva izmeklēšana un ka šādu gadījumu izmeklēšana būtiski var ietekmēt sabiedrības uzticamību vakcīnai. Ņemot vērā esošo pieredzi ar Covid-19 pandēmiju un organizēto vakcināciju, ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk ieviest kvalitatīvu, zinātniskos pierādījumos balstītu, caurspīdīgu un sabiedrībai uzticama sistēmu ar vakcināciju saistīto notikumu izmeklēšanai un analīzei, kā arī sabiedrības informēšanai un skaidrošanai par to.

[4.] Infekcijas slimību izplatība rada ne tikai sabiedrības veselības apdraudējumu un slogu veselības sektoram, bet arī zaudējumus tautsaimniecībai. Tajā pašā laikā Covid-19 pandēmija ir pierādījusi, sabiedrības iesaistes un līdzdalības milzīgo nozīmi infekcijas izplatīšanas ierobežošanā. Ja nav sabiedrības atbalsta noteikto infekcijas ierobežošanas pasākumu ievērošanā, tos nav iespējams efektīvi ieviest un sasniegt rezultātus. Infekcijas izplatību ar mērenu izplatīšanās potenciālu var ierobežot vienkārši profilakses pasākumi ar visas sabiedrības līdzdalību: agrīnu infekcijas gadījuma atklāšanu un slimnieku izolēšanu, kontaktpersonu apzināšanu un karantīnu, to cilvēku pašizolāciju, kuri ir bijuši paaugstinātas inficēšanās apstākļos, kā arī ar fiziskās distancēšanās un higiēnas pasākumiem. Tādējādi ir nepieciešama regulāra sabiedrības izglītošana par higiēnas un infekcijas slimību profilakses jautājumiem, infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības dienesta, tai skaitā laboratoriskās diagnostikas kapacitātes nodrošināšana, lai nodrošinātu agrīnu saslimšanas gadījumu atklāšanu, identificētu inficēšanās ceļus un veiktu mērķtiecīgus infekciju ierobežojošos pasākumus.

[5.] Spilgts piemērs infekcijas slimību ietekmei uz sabiedrības veselību un tautsaimniecību kopumā ir sezonālā gripa. Gripas epidēmijas laikā palielinās mirstības rādītājs, tai skaitā pieaug mirstība no sirds un asinsvadu sistēmas slimībām un citām hroniskām neinfekcijas slimībām. Tāpat gripas epidēmijas laikā palielinās hospitalizāciju un apmeklējumu ambulatorajās ārstniecības iestādēs skaits. Tas ir saistīts ar to, ka sezonālā gripa rada ne tikai gripai raksturīgas veselības problēmas, bet arī veicina hronisko neinfekcijas slimību paasinājumus. Sezonālās gripas izraisītās darba nespējas dēļ gripas sezonas laikā tiek zaudētas apmēram 1,5 milj. darba dienas. Tādējādi saslimstība ar gripu valsts ekonomikai rada apmēram 50 milj. euro ekonomiskos zaudējumus, nerēķinot darba nespēju slima bērna kopšanai, kā arī potenciāli zaudētos dzīves gadus, nomirstot no gripas radītām komplikācijām. Tāpat arī jāņem vērā gripas radītais slogs veselības sektoram. Tādējādi, ieguldot finansējumu gripas ierobežošanas pasākumos, tai skaitā vakcinācijā, tiek iegūts arī ekonomiskais ieguvums. Lai pretgripas vakcinācija dotu gaidīto efektu, primāri ir jānodrošina sabiedrības grupu, kas saistītas ar visaugstāko inficēšanās risku – ārstniecības personas, seniori un cilvēki ar hroniskām slimībām – vakcinācija. Atbilstoši EK un PVO rekomendācijām riska grupu vakcinācijas aptverei pret gripu, lai novērstu sezonālās gripas ietekmi uz sabiedrības veselību, jābūt vismaz ap 75%. Latvijā šobrīd riska grupu vakcinācijas aptvere nesasniedz pat 10%.

[6.] Samazinoties akūtu infekcijas slimību izplatībai, pēdējos gadu desmitos Latvijā ir kļuvušas aktuālas hroniskās infekcijas slimības – tuberkuloze, HIV infekcija, vīrusu hepatīti. HIV jauno gadījumu rādītājs Latvijā joprojām ir visaugstākais ES un vairāk nekā trīs reizes augstāks nekā ES vidējais rādītājs. Arī vīrusu hepatītu un tuberkulozes izplatība Latvijā ir viena no augstākajām ES. Tomēr pēdējo gadu laikā uzsākto politikas aktivitāšu dēļ saslimšanas gadījumu skaitam ir tendence samazināties. Tas nozīmē, ka uzsāktie pasākumi ir efektīvi, un ir jānodrošina to ilgtspējība turpmākajos gados, kā arī jāievieš jauni, vēl efektīvāki pasākumi šo slimību ierobežošanai. Tāpat ir jāveicina objektīvas informācijas pieejamība par hronisko infekcijas slimību izplatību sabiedrībā, lai nodrošinātu mērķtiecīgāku politikas veidošanu. Piemēram, analizējot HIV izplatības ceļus, var secināt, ka ievērojams no jauna reģistrēto gadījumu skaits ir ar nezināmu inficēšanās ceļu. Lai noteiktu riska grupas un identificētu mērķtiecīgākos pasākumus HIV infekcijas profilaksei, ir nepieciešams labāk apzināt, kādā veidā lielākā daļa HIV inficēto cilvēku inficējušies.

[7.] Cilvēki, kas ir pakļauti inficēšanās riskam ar šīm slimībām, nereti cieš arī no sociālās atstumtības un ir pakļauti dažādiem sociālajiem riskiem. Tādēļ šai sabiedrības daļai ir grūti saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, un tā rezultātā slimības tiek atklātas novēlotā stadijā, tiek novēloti ārstētas vai cilvēki nav līdzestīgi ārstēšanai, kā rezultātā veidojas pret zālēm rezistentas slimības formas.

[8.] Viena no lielākajām cilvēku grupām, kurām ir augsts inficēšanās risks, ir ieslodzītie. Ieslodzījuma vietās tiek nodrošināta pietiekami efektīva sistēma HIV un tuberkulozes ārstēšanai, kā arī pēdējos gados ieslodzījuma vietās ir ievērojami uzlabojušās vīrusu hepatītu diagnostikas un ārstēšanas iespējas ieslodzījuma vietās. Problēma ir nodrošināt ieslodzīto ārstēšanās pēctecību pēc atbrīvošanas. Ņemot vērā to, ka ieslodzītie ar laiku kļūst par sabiedrības locekļiem, ieslodzīto veselības jautājumi ir nozīmīgi visas sabiedrības veselības uzlabošanai.

[9.] Nopietna sabiedrības veselības problēma ir dezinfekcijas pasākumu neievērošana skaistumkopšanas pakalpojumu jomā, kur, neievērojot nepieciešamos dezinfekcijas un higiēnas pasākumus, klientiem pastāv nopietns inficēšanās risks ar infekcijām, kuras tiek pārnestas ar asinīm, piemēram B un C hepatītu, kā arī citām veselības problēmām.

[10.] Viens no efektīvākajiem infekcijas slimību ierobežošanas pasākumiem ir vakcinācija. Tomēr pēdējos gados aizvien vairāk aktivizējas vakcinācijas pretinieki, būtiski ietekmējot vakcinācijas aptveres sasniegšanu pret dažādām infekcijas slimībām. Ja bērnu zīdaiņu vecumā vakcinācijas aptveres rādītāji ir augsti un kopumā atbilst PVO rekomendētajam 95% līmenim vai pat to pārsniedz, skolas vecuma bērnu un pieaugušo vakcinācijas līmenis Latvijā ir neapmierinošs. Šajās vecuma grupās aktuālākās problēmas ir saistītas ar vakcināciju pret difteriju, cilvēka papilomas vīrusu (CPV) un sezonālo gripu, un ir arī novērojams samazinājums skolas vecuma bērnu revakcinācijā pret masalām, masaliņām un epidēmisko parotītu. Šajos gadījumos nozīme ir pret vakcināciju izplatītās nepatiesas informācijas ietekmei uz sabiedrību un sabiedrības bažām par vakcīnu drošību, kā arī ārstniecības personu nepietiekamām iemaņām savus pacientus iesaistīt vakcinācijas procesā. SPKC pēdējos gados veiktie pasākumi vakcinācijas veicināšanā gan izglītojot ārstniecības personas, gan sniedzot sabiedrībai objektīvu, zinātniski pamatotu informāciju, ir devuši rezultātu – paaugstinājusies riska grupu iedzīvotāju vakcinācija pret sezonālo gripu, palielinājusies pieaugušo vakcinācija pret difteriju un pusaudžu vakcinācija pret CPV. Vienlaikus arī veicinošs faktors vakcinācijas apjoma pieaugumam tieši pret sezonālo gripu, varētu būt mērķgrupu paplašinājums, kas ir tiesīgas saņemt bezmaksas vakcināciju pret gripu. Savukārt zīdaiņu vakcinācijas jomā problēma ir novēlota vakcinācija, kas ir saistīta ar ārstniecības personu neizpratni par kontrindikācijām vakcinācijai. Tāpat pēdējos gados vakcīnu plānošanu un vakcinācijas procesu apgrūtina vakcīnu piegādes traucējumi, kas dažreiz ir saistīti ar vakcīnu ražošanas un loģistikas problēmām globālā līmenī.

[11.] Lai novērstu infekcijas slimību, tostarp, zoonožu, negatīvo ietekmi uz sabiedrības veselību un to radīto slogu veselības sektoram, būtiska ir pareiza infekciju ārstēšana. Tādēļ antimikrobiālajiem līdzekļiem (antibakteriālie, pretvīrusu, pretsēnīšu un pretprotozoju līdzekļi) ir būtiska nozīme cilvēku un dzīvnieku slimību ārstēšanā un sabiedrības veselības nodrošināšanā. Tomēr antimikrobiālo līdzekļu lietošana var radīt mikroorganismu rezistences attīstības risku pret attiecīgajiem līdzekļiem. AMR attīstības risks palielinās nesaprātīgi un nepareizi lietojot pieejamos antimikrobiālos līdzekļus cilvēku un dzīvnieku ārstēšanā, neievērojot higiēnas un pretepidēmijas pasākumus veselības aprūpes iestādēs un pārtikas apritē vai biodrošības un profilakses pasākumus lopkopībā. Latvijā antibiotiku patēriņš cilvēku ārstēšanā nepārsniedz vidējos rādītājus ES un antimikrobiālo līdzekļu izplatīšanas apjoms dzīvnieku veselības jomā ir zemāks nekā vidēji ES, tomēr Latvijā ir salīdzinoši augsts antibiotiku patēriņš slimnīcās, kā arī vairāk tiek lietotas augsta riska antibiotikas. Tāpat Latvijas sabiedrībai, salīdzinot ar citu ES valstu iedzīvotājiem, ir zemāka izpratne par antibiotiku lietošanas riskiem.

[12.] Neskatoties uz to, ka pēdējo desmitgažu laikā ievērojami ir samazinājusies saslimstība ar akūtām infekcijas slimībām, tai skaitā zarnu infekcijas slimībām, pēdējos gados ir palielinājies grupveida saslimšanas gadījumu skaits ar akūtām zarnu infekcijas slimībām kolektīvos, kas saistīti ar mikroorganismu piesārņotas pārtikas lietošanu. 2019. gadā reģistrēto grupveida saslimšanas gadījumu epidemioloģiskās izmeklēšanas laikā tika secināts, ka atsevišķos gadījumos gan pārtikas apritē nodarbinātajiem, gan arī sabiedrības locekļiem trūkst izpratnes un iemaņu higiēnas pasākumu nodrošināšanā (pareiza roku mazgāšana, pārtikas apstrādes un glabāšanas higiēna u.c.). Tāpat arī šie gadījumi parādīja, ka ir nepieciešams stiprināt infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības dienestus (gan uzlabojot gadījumu atklāšanu, uzskaiti un analīzi, gan arī laboratoriskās izmeklēšanas metodes, gan sadarbību un informācijas apmaiņu starp iesaistītajām iestādēm), lai nodrošinātu iespēju ātri un precīzi identificēt inficēšanās avotus un operatīvi organizētu profilakses un pretepidēmijas pasākumus.

Apakšmērķis: Mazināt infekcijas slimību izplatīšanās riskus un to ietekmi uz sabiedrības veselību.

Apakšmērķa sasniegšanai nepieciešams:

1. Palielināt iedzīvotāju vakcinācijas aptveri pret vakcīnnovēršamajām infekcijas slimībām, t.sk gripa un Covid-19.

2. Attīstīt uz cilvēku vērstu, integrētu pakalpojumu pieejamību personām, kurām ir augsts risks inficēties ar HIV, vīrusu hepatītiem un tuberkulozi inficētām personām.

3. Stiprināt infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības dienestu efektīvai reaģēšanai infekcijas slimību uzliesmojumu gadījumos, t.sk. ieviešot jaunākās IKT sistēmas, kā arī stiprināt sadarbību un informācijas apmaiņu starp institūcijām, kas darbojas cilvēku un dzīvnieku veselības jomā.

4. Mazināt saslimstību ar akūtām infekcijas slimībām (zarnu infekcijas izraisītas slimības, garais klepus u.c.)

5. Mazināt antimikrobiālās rezistences izplatības riskus saskaņā ar pieeju "Viena veselība".

6. Apzināt un identificēt cilvēku veselībai un dzīvībai bīstamas zoonozes, ar tām saistītus bīstamus produktus un produktu grupas, lai apritē nonāktu patērētāju veselībai un dzīvībai nekaitīgi un kvalitatīvi produkti, tostarp veikt pētījumus par zoonožu patogēnu izplatību cilvēku un dzīvnieku populācijā, par zoonožu izplatīšanās ceļiem, tostarp apzināt nediagnosticēto zoonožu patogēnu izraisīto saslimušo pacientu skaitu, kas ļautu izvērtēt zoonožu ierobežošanas jomā veikto pasākumu efektivitāti un rast piemērotākos turpmākos risinājumus.

7. Pilnveidot sabiedrības zināšanas un veselībpratību par zoonožu un AMR bīstamību un izplatības riskiem.

8. Veicināt pierādījumos balstītu un izmaksu efektīvu infekciju ierobežošanas pasākumu īstenošanu, t.sk. gatavību neparedzētiem sabiedrības veselības apdraudējumiem jaunu infekcijas slimību gadījumos, nodrošinot, ka Latvijas pētniecības un inovāciju programmās tiek iekļauti jautājumi, saistīti ar infekcijas slimību izplatīšanās riskiem un to ietekmi uz sabiedrības veselību, tostarp par iedzīvotāju vakcināciju pret vakcīnregulējamām infekcijas slimībām; par integrētu pakalpojumu pieejamību personām, kurām ir augsts risks inficēties ar HIV, vīrusu hepatītiem un TB inficētām personām; par infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības efektivitāti un dienestu reaģēšanas spēju infekcijas slimību uzliesmojumu gadījumos; par saslimstības ar akūtām infekcijas slimībām (zarnu infekcijas izraisītas slimības, garais klepus u.c.) samazināšanu, kā arī antimikrobiālās rezistences izplatības risku samazināšanu. (Sasaistē ar 5.rīcība svirzienu, 5.10. uzdevumu).

3. Rīcības virziens: Uz cilvēku centrēta un integrēta veselības aprūpe

[1.] Veselības aprūpe ir viena no prioritārajām pakalpojumu jomām valstī. Tās ietekme uz sabiedrību, valsts demogrāfisko situāciju un attīstību, kā arī katru indivīdu atsevišķi ir ļoti liela. Ieguldījumi veselībā un veselības aprūpē ir ieguldījumi valsts attīstībā, tomēr līdzšinējais valsts finansējums veselības aprūpē ir bijis nepietiekams un ilgstoši viens no zemākajiem ES. OECD, raksturojot Latvijas veselības profilu, uzsver, ka lai gan Latvijā pēdējos gados publiskais finansējums veselības aprūpei ir nedaudz pieaudzis, kopējais finansējums sistēmai ir nepietiekams. 2019. gadā kopējie veselības aprūpes izdevumi Latvijā uz vienu iedzīvotāju bija 1 457,48 euro²³ pēc pirktspējas paritātes (PPP)²⁴ Lielāko daļu hospitalizācijas izdevumu finansē valsts, tomēr valsts finansējums ambulatorajai veselības aprūpei, zālēm, medicīniskām ierīcēm un zobārstniecībai ir daudz ierobežotāks nekā citās ES valstīs, kas ir iemesls ļoti augstiem pacientu līdzmaksājumiem par veselības aprūpi, kas mērķtiecīgi ir jāsamazina. Augstie līdzmaksājumi veicina nevienlīdzību sabiedrībā, kādos konkrētos gadījumos pat izslēdzot konkrētas personas vai pat personu grupas no veselības aprūpes sistēmas, kā arī veicina sabiedrības neapmierinātību ar veselības sistēmu.

[2.] Ilgstošā finansējuma trūkuma dēļ veselības aprūpes sistēma Latvijā ir kritiski novājināta, kā rezultātā ir novērojami:

a) neatbilstošs ārstniecības personu nodrošinājums valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā,

b) ilgs diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumu gaidīšanas laiks,

c) finansiāli un teritoriāli šķēršļi pacientiem veselības aprūpes pakalpojumu, tai skaitā, zāļu saņemšanai;

d) zāļu un veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamība gadījumā, ja personai nepieciešamās zāles un pakalpojumi netiek apmaksāti no valsts budžeta un ir nesamērīgi personas finansiālajām iespējām. Īpaši nelabvēlīgā situācijā ir reto slimību pacienti, jo šo slimību diagnosticēšana un ārstēšana nereti ir laikietilpīga un netiek apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem.

e) mūsdienu prasībām neatbilstoša un novecojusi veselības aprūpes infrastruktūra,

f) nepieteikama pētniecības rezultātu un jaunāko ārstniecības tehnoloģiju izmantošana veselības aprūpē un medicīnā, un mūsdienu prasībām neatbilstoša veselības datu infrastruktūra

g) nepietiekami nodrošināta pacienta veselības aprūpes koordinēšana un pakalpojumu pēctecība un pieejamība, tai skaitā narkoloģijas, psihiatrijas, rehabilitācijas un paliatīvās aprūpes jomā, kā arī nepietiekams psihoemocionālais atbalsts krīzes situācijās (piemēram, smagas vai neārstējamas slimības atklāšanas un ārstēšanās laikā).

[3.] Iepriekšminēto apstākļu rezultātā Latvijā ir ļoti augsti un vieni no sliktākajiem ES saslimstības un mirstības un veselības aprūpes kvalitātes rādītājiem, kā arī ļoti augsta priekšlaicīgā mirstība.

[4.] Vislielāko personīgo maksājumu īpatsvaru kopējā personīgo veselības maksājumu daļā 2018. gadā Latvijā veidoja maksājumi par zālēm. Valsts piešķirtais finansējums zāļu kompensācijai ir viens no zemākajiem ES valstu vidū un par 20% zemāks nekā Lietuvā, par 30% zemāks nekā Igaunijā. Latvijas Zāļu reģistrā ir iekļautas 2888 centralizētajā zāļu reģistrācijas procedūrā reģistrētās zāles (pēc oriģinālā nosaukuma, INN,²⁵ zāļu formas un stipruma), no tām tikai 643 (22%) zāles tika izplatītas Latvijā un 434 ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā²⁶. Daudzas pacientu ārstēšanai nepieciešamās zāles nav iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā un līdz ar to ir ierobežotas pacientu iespējas saņemt atbilstošu ārstēšanu, jo īpaši gadījumos, kad nepieciešamas inovatīvas un izmaksu ietilpīgas zāles. Daudzas zāles ir atzītas par izmaksu efektīvām Latvijas veselības aprūpes sistēmas ietvaros, bet finansējuma trūkuma dēļ ilgstoši nav iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā.

[5.] Pieaugot iedzīvotāju vidējam vecumam (uz 2050. gada iedzīvotāju vidējais vecums palielināsies līdz 47 gadiem), veselības sistēmā pieaug hronisko slimību, kas ir biežākais saslimstības un mirstības cēlonis Latvijā, un multimorbiditātes slogs, kas palielina pieprasījumu pēc veselības un sociālās aprūpes pakalpojumiem. Pacientu ar hroniski noritošām slimībām ārstēšanas uzraudzība un koordinēšana/sadarbība starp speciālistiem ir nepietiekama, kas var nelabvēlīgi ietekmēt ārstēšanas rezultāta sasniegšanu, tai skaitā veicināt polifarmāciju un zāļu saskaņotas lietošanas problēmas. Ņemot vērā veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu organizēšanas pašreizējo pieeju, ir nepietiekoša starpinstitūciju sadarbība informācijas apmaiņā starp ārstniecības iestādēm un sociālo pakalpojumu sniedzējiem personas veselības un sociālo problēmu risināšanā. Veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu organizācijā jāizmanto citāda pieeja, veidojot integrētas sociālās un veselības aprūpes pakalpojumus, kas ļautu efektīvāk nodrošināt aprūpi, tai skaitā jāatbalsta pacientu pašu spēkiem veiktā aprūpe un jāpārceļ pakalpojumu sniegšana pēc iespējas tuvāk mājām, cik vien to atļauj drošības, rentabilitātes un citi būtiski faktori. Latvijā vērojamas būtiskas problēmas ar iespēju iedzīvotājiem vienkopus nodrošināt veselības aprūpes, sociālos un izglītības pakalpojumus, kas būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, sociālo un profesionālo aktivitāti. Ir nepieciešama veselības aprūpes vēl ciešāka sadarbības pēctecība ar sociālo jomu, jāturpina iesāktās aktivitātes uz personu centrētas pieejas īstenošanai (iekļaujot veselības aprūpi) ar savstarpēji saistošiem, viens otru papildinošiem sociālajiem un veselību veicinošiem un aprūpes pakalpojumiem. Sekmīgas sadarbības ieviešanas priekšnosacījums ir socialās aprūpes jomas partneru iesaiste un izpratne, vienpusējas iniciatīvas gadījumā netiks sasniegts mērķis. Tāpat šādas pieejas ieviešanai jāattīsta administrēšanas rīki, piemēram, jāizvērtēt dalīta finansējuma ieviešanas iespējas, sākotnēji pie konkrēto integrēto risinājumu/pakalpojumu modelēšanas, vēlāk arī secīgi valsts līmenī, veidojot izmaiņas finanšu politikas jomā, kas ir FM atbildības joma. Pamatnostādņu projekta izstrādes laikā tika identificētas vairākas jomas, kā piemēram, transporta pakalpojuma nodrošināšana veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai, BKUS Vecāku mājas sniegtā pakalpojuma attīstība, BKUS aukļu sniegtais pakalpojums, atbalsta iespējas nakšņošanai ģimenēm no reģioniem, kuri ierodas saņemt veselības aprūpes pakalpojumu bērniem ilgāk kā vienu dienu utt., kuru risināšana attiecās uz dalītā finansējuma izvērtēšanu un ieviešanu.

[6.] Nav skaidri noteiktas socialo un aprūpes gultu nodrošināšanas iespējas valstī un pašvaldībās, t.sk. skaidras definīcijas. Aprūpes līmeņa slimnīcas/nodaļas trūkums rada nepieciešamību pārskatīt un pilnveidot slimnīcu līmeņus atbilstoši demogrāfiskajām izmaiņām. Savukārt pašvaldību iesaiste veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā nav precīzi definēta. Tāpat veselības aprūpes mājās pakalpojuma nodrošinājums ir nevienmērīgs. Lai risinātu minētās problēmas, saskaņā ar konceptuālo ziņojumu par situāciju paliatīvajā aprūpē²⁷ paredzēts pārskatīt mājas aprūpes ietvaros nodrošināto pakalpojumu klāstu, apjomu un apmaksas tarifus, ka arī pārskatīt hronisko un aprūpes gultu skaitu un apmaksas tarifus. Papildus paredzēts piesaistīt primārajā veselības aprūpes līmenī koordinatoru, kurš pārzinātu paliatīvās aprūpes iespējas.

[7.] Onkoloģiskās slimības ir starp izplatītākajām hroniskajām slimībām un ir otrs biežākais nāves iemesls Latvijā. Ņemot vērā onkoloģisko slimību lielo ietekmi, onkoloģija veselības nozarē ir noteikta kā viena no veselības aprūpes jomas prioritātēm, kurā jāveic sistēmiskas izmaiņas un jānodrošina kvalitatīva menedžmenta izveide. Lai mazinātu onkoloģisko slimību negatīvo ietekmi uz indivīda veselību un dzīves kvalitāti, būtiska ir onkoloģisko slimību riska faktoru mazināšana, agrīna diagnostiska, savlaicīga un efektīva ārstēšana un atbilstoša dinamiskā novērošana. Indikatīvi papildus nepiecieciešamais finansējums Onkoloģijas plāna ietvaros medikamentiem 2023.gadā - 64,1 milj. euro, 2024.gadā - 78,8 milj., 2025.gadā un turpmāk ik gadu - 79,1 milj euro. Onkoloģijā prioritārie virzieni līdz 2027.gadam ir onkoloģisko slimnieku reģistra attīstīšana, valsts organizētā skrīninga starpnozaru koordinēšana un atsaucības palielināšana, pacienta ceļu izveide, diagnostikas uzlabošana, personalizētā medicīnas pakalpojumu attīstīšana un atbilstoši ES prasībām akreditētā Nacionālā vēža centra izveide (uz RAKUS Latvijas onkoloģijas centra bāzes) kā metodisko vadības centru, kam otrajā etapā seko - medicīnas iestāžu tīkla izveide Latvijā ar definētajiem un standartiem atbilstošajiem veselības aprūpes pakalpojumiem.

[8.] Agrīna vēža atklāšana ir viens no būtiskākajiem faktoriem veselības atgūšanā, tomēr iedzīvotāju atsaucība valsts organizētajiem skrīningiem ir zema. Augsta vakcinācijas aptvere pret cilvēka papilomas vīrusu reizē ar efektīvu un kvalitatīvu dzemdes kakla vēža skrīningu un dzemdes kakla priekšvēža saslimšanu diagnostiku un ārstēšanu, ir labi priekšnosacījumi dzemdes kakla vēža izplatības mazināšanai Latvijā. Lai mazinātu invaliditātes un priekšlaicīgas mirstības risku, uzlabotu pacientu dzīvildzi un novērstu priekšlaicīgu nāvi, nozīmīga loma ir inovatīvo medikamentu pieejamībai onkoloģijā, tomēr inovatīvo medikamentu pieejamība pacientiem ar onkoloģiskām slimībām ir ļoti ierobežota. Onkoloģiskās slimības vienlaikus ir arī hroniskas slimības, kuru gadījumā svarīgi veikt regulāras pārbaudes recidīva kontrolei (dinamisko novērošanu). Onkoloģisko pacientu dinamiskā novērošana ir pilnveidojama, lai racionāli tiktu izmantoti cilvēkresursi un veicināta koordinēta un pēctecīga veselības aprūpe. Sadarbībā ar onkoloģijas jomas profesionāļiem jāturpina algoritmu izstrāde ļaundabīgo audzēju recidīvu diagnostikai noteiktām lokalizācijām. Pilnveidojama arī veselības aprūpe bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām, izvērtējot iespējas BKUS Vecāku mājas sniegtā pakalpojuma pilnveidei un attīstībai, sniedzot holistisku un multidisciplināru atbalstu bērniem ar hroniskām saslimšanām un funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimenes locekļiem. Lai nodrošinātu kvalitatīvu datu pieejamību par onkoloģisko pacientu ārstniecības procesu un tādējādi veicinātu uz rezultātu vērstu veselības aprūpi, nepieciešams attīstīt onkoloģisko pacientu ārstniecības datu reģistru.

[9.] Sirds un asinsvadu sistēmas slimības ir galvenais mirstības cēlonis Latvijā, kā arī galvenais priekšlaicīgas mirstības (līdz 64 g.v.) cēlonis. 25% no visiem sirds un asinsvadu sistēmas nāves gadījumiem Latvijā var novērst. No tiem 51% ir medicīniski novēršami (savlaicīga diagnostika, kvalitatīva aprūpe, atbilstoša ārstēšana) un 49% – profilaktiski novēršami (veicinot veselīgu dzīvesveidu, attīstot savlaicīgu riska faktoru atklāšanu un to ietekmes mazināšanu). Akūtās sirds un asinsvadu sistēmas slimību veselības aprūpes kvalitāti raksturojošie rādītāji Latvijā ir vieni no sliktākajiem OECD valstu vidū, turklāt šiem rādītājiem ir būtiskas atšķirības arī stacionāru griezumā, kas norāda uz atšķirībām veselības aprūpes saņemšanas iespējās. Lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti sirds un asinsvadu sistēmas slimību jomā, nepieciešami veicināt savlaicīgu slimību diagnostiku un ārstēšanas uzsākšanu, risināt stacionārās aprūpes kvalitātes jautājumus, kā arī uzlabot pakalpojumu pēctecību pēc stacionārās ārstēšanas.

[10.] Jāuzlabo narkoloģisko pakalpojumu pieejamība bērniem un pieaugušajiem, jo īpaši reģionos, tai skaitā jāattīsta jauni pakalpojumi atkarību ārstēšanai un jāatceļ pacientu līdzmaksājumi par narkoloģisko ārstēšanu. Tāpat nepieciešams attīstīt starpdisciplināru sadarbību, veicinot iespēju saņemt atkarīgajām personām nepieciešamos sociālos pakalpojumus, it īpaši pēc ārstnieciskās rehabilitācijas kursa iziešanas.

[11.] Retās slimības skar salīdzinoši mazu pacientu skaitu, tomēr to ietekme uz veselības aprūpes sistēmu ir liela. Lielākā daļa reto slimību ir ģenētiskas slimības, pārējās ir retas vēža slimības, autoimūnās slimības, iedzimti defekti, toksiskas slimības un infekcijas slimības. Lai arī pēdējos gados ir ieviesti vairāki uzlabojumi reto slimību pacientu veselības aprūpē, nepieciešams turpināt pakalpojumu kvalitātes un pieejamības uzlabošanu reto slimību pacientu veselības aprūpē.

[12.] Valsts apmaksāto paliatīvās aprūpes pakalpojumu pieejamība ir nepietiekama. Ņemot vērā tendenci pieaugt pacientu skaitam, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe, paliatīvās aprūpes pakalpojumu jomu nepieciešams attīstīt un pilnveidot multidisciplināri, uzlabojot pakalpojuma pieejamību un aprūpes nepārtrauktību. Tāpat nepieciešams veicināt paliatīvās jomas speciālistu sagatavošanu un uzlabot ārstniecības personu un sociālās jomas speciālistu sadarbību, tai skaitā izvērtējot hospice tipa (hospice – angļu val.) pakalpojumu nepieciešamību nedziedināmi slimo pacientu aprūpei.

[13.] Dažādu slimību un traumu gadījumos ir nepieciešamība pēc audu aizvietošanas un asins komponentu transfūzijas. Transplantējamo audu ieguves un apstrādes sistēma Latvijā ir nepilnīgi attīstīta gan no infrastruktūras, gan audu ieguves organizācijas procesa viedokļa, tai skaitā transplantējamo audu ieguve nav attīstīta reģionos. Lai nodrošinātu pieprasījumu pēc moderniem allotransplantātiem, īpaši kaulu onkoloģijā, tai skaitā bērniem, nepieciešams modernizēt audu ieguves un apstrādes tehnoloģijas un turpināt pētījumus, lai varētu pāriet no septiskiem un saldētiem uz liofilizētiem un aseptiskiem materiāliem. Latvijā ir arī ierobežotas donoru orgānu un audu apmaiņas iespējas ar citām Eiropas valstīm, kas rada risku nesaņemt nepieciešamo ārstēšanu donora orgānu trūkuma dēļ. Lai uzlabotu transplantējamo audu un orgānu pieejamību Latvijas iedzīvotājiem, Latvijai jāiestājas Scandiatransplant orgānu apmaiņas organizācijā, jāattīsta audu ieguves process, kā arī jāveicina sabiedrības izpratne un informētība par audu un orgānu ziedošanu. Dažādu saslimšanu ārstēšana nav iespējama bez asins komponentu transfūzijas. Kvalitatīvi sagatavoti, droši, atbilstoši prasībām uzglabāti un transportēti un pietiekamā daudzumā uzturēti asins komponentu krājumi var būtiski ietekmēt veselības aprūpes procesa iznākumu. Asins komponentus no citiem ārstnieciskiem līdzekļiem atšķir izejvielas specifika. Lai nodrošinātu ārstniecības iestādes ar dzīvības glābšanai nepieciešamajiem asins komponentiem ir vajadzīgi donori. VADC ir vienīgā iestāde valstī, kuras darba rezultātu izpilde ir tiešā veidā atkarīga no sabiedrības iesaistes jeb asins donoru esamības. Lai sagatavotu asins komponentus pietiekošā daudzumā, VADC regulāri veic izbraukumus pie donoriem. Apmēram 60 % no sagatavotajām asinīm tiek savāktas izbraukuma apstākļos. VADC autobusu parks ir novecojis un negatīvi ietekmē regulāru izbraukumu nodrošināšanu, tāpēc, lai nodrošinātu ārstniecības iestādes ar pietiekošiem asins komponentu krājumiem, nepieciešams modernizēt un atjaunot VADC autobusu parku. Tāpat nepieciešams uzlabot arī plazmas preparātu pieejamību ārstniecības iestādēm, kā arī paaugstināt sagatavojamo asins komponentu drošību un derīguma termiņu²⁸.

[14.] Ne tikai fiziskās, bet arī psihiskās veselības aprūpē ir nepieciešama integrēta pieeja. Latvijas sabiedrībā vēl joprojām valda aizspriedumi pret personām ar psihiskās veselības traucējumiem, kas kavē vēršanos pēc palīdzības, šo traucējumu atklāšanu, ārstēšanu, kā arī saslimušo cilvēku iekļaušanos sabiedrībā, tai skaitā veselības aprūpes sistēmā. Ir nepieciešams attīstīt un pilnveidot starpnozaru pieejā balstītus psihiskās veselības aprūpes un atbalsta pakalpojumus, lai veicinātu to atbilstību, pieejamību un izmantošanu dažādām mērķa grupām atbilstoši to vajadzībām. Tas, ka personas ar psihiskās veselības problēmām laicīgi nevēršas pēc palīdzības, kā arī veselības aprūpes un atbalsta iespēju nepieejamība, ir vieni no iemesliem, kāpēc Latvijā ir augsts nediagnosticētas depresijas īpatsvars un augsti mirstības rādītāji (jo īpaši vīriešu) no pašnāvībām. Pašnāvību rādītāja samazināšanās var tikt sasniegta, īstenojot kompleksas darbības (depresijas atpazīšanas kampaņas ar aicinājumu vērsties pēc palīdzības, nodrošinot nemedikamentozās un medikamentozās terapijas pieejamību, motivējot veselības aprūpes nozares cilvēkresursus aktīvāk līdzdarboties pacientu psihiskās veselības aprūpē u.c.).

[15.] Psihiskās veselības aprūpes pakalpojumi stacionārā nav strukturēti atbilstoši sniedzamo pakalpojumu līmeņiem. Gan stacionārā, gan ambulatorā ārstēšanas procesā nav pietiekami iesaistīta multidisciplinārā komanda, tai skaitā ir nepietiekama sadarbība starp psihiatriem un ārstniecības personām un sociālajiem dienestiem. Nav noteikts optimālais speciālistu un posteņu skaits psihiskās veselības aprūpes nodaļās kvalitatīvas ārstēšanas nodrošināšanai, kā arī nav noteikti rehabilitācijas pasākumi stacionārās ārstēšanas posmos. Tāpat būtisks jautājums ir arī savlaicīga agrīnas uzvedības un psihisko traucējumu diagnostika bērniem, kuras neīstenošanas rezultātā savlaicīgi netiek uzsākta ārstēšana un nepieciešamo speciālistu piesaiste.

[16.] Latvijā ir augsta saslimstība ar muguras sāpju un galvassāpju slimībām, kas nozīmīgi ietekmē dzīves kvalitāti un funkcionēšanu. Mugurkaula slimības ir biežākās diagnosticētās un ārstētās slimības gada laikā (pat biežākas kā arteriālā hipertenzija). Muguras sāpes (visās tās daļās kopā) ir biežākā iedzīvotāju sūdzība pēdējā mēneša laikā, bet sāpes muguras augšējā un apakšējā daļā atsevišķi - 2.biežākās pēc galvassāpēm. Pēc Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma datiem (2018) galvassāpes Latvijā ir biežākā iedzīvotāju sūdzība pēdējā mēneša laikā. Ir aprēķini, Latvijā migrēnas slimnieku prevalence vecuma grupā 18-65 g. (2017) ir 11,4%, bet saspringuma tipa galvassāpju prevalence ir 26.1% un migrēnas 14.4% (18,9% sievietēm un 9,8% vīriešiem). Muskuloskeletālās slimības un t.sk tieši dorsopātijas, spondilopātijas ir nozīmīgs kopējās invaliditātes un ar arodslimībām saistītas invaliditātes cēlonis. Ar muguras sāpēm un galvassāpēm saistītas ievērojamas tiešās un netiešās aprūpes izmaksas, tās rada ievērojamu ekonomisko un sociālo slogu. Nepieciešams nodrošināt atbilstošu un uz pierādījumiem balstītu muguras un galvassāpju pacientu multidiciplināru aprūpi, kas paredz pacientu izglītošanu un pašaprūpes pasākumu apgūšanu, kā arī savlaicīgu piekļuvi specializētai diagnostiskai un terapeitiskai palīdzībai, kompleksu rehabilitāciju, specifisku medikamentozu terapiju, mazinvazīvo terapijas metožu pieejamību.

[17.] Tāpat ir nepieciešama rehabilitācijas iekļaušana kopējā integratīvā veselības aizsardzības stratēģijā, sākot no akūtas un subakūtās rehabilitācijas līdz ilgtermiņa rehabilitācijas pasākumiem, veidojot individuālizētu rehabilitācijas pasākumu kopumu slimību un traumu seku novēršanai, komplikāciju profilaksei un darbspēju un aktivitāšu saglabāšanai un attīstīšanai²⁹. Pieprasījums pēc rehabilitācijas ir pieaudzis pasaulē kopš 90 gadiem par 63%, Latvijā neraugoties uz pēdējā laikā veikto rehabilitācijas nozares pakaplojumu tīkla paplašināšanu, joprojām rehabilitācijas pakalpojumu piejamība nav pietiekoša. Nepieciešams turpināt pacientu ceļa karšu izveidi pēctecīgam un integratīvam rehabilitācijas procesam dažādos veselības aprūpes posmos. Ļoti nozīmīgi nodrošināt Covid-19 pārslimojušo pacientu rehabilitāciju, lai atjaunotu slimības rezultātā zaudētās darbspējas vai personas iepriekšējo aktivitāšu līmeni, kas ilgtermiņā samazina ilgstošas darbnespējas, invaliditātes, aprūpes un asistēšanas nepieciešamību. Pēc literatūras datiem pacientiem pēc vidēji smagi un smagi pārslimota COVID-19 vairāk nekā ½ saglabājas ilgstoši (> 3mēneši) elpošanas sistēmas traucējumi (samazināta vitālā kapacitāte), kardiovaskulārās sistēmas komplikācijas (aritmijas, miokardīts infarkts, sirds mazspēja), neiropsiholoģiskas komplikācijas (cerebrovaskulāri notikumi, izmainīts mentālais stāvoklis, perifēras neiropātijas), muskuloskeletālas komplikācijas, kas radušās pēc ilgstoša gultas režīma. Tāpēc nepieciešams Covid-19 seku rehabilitāciju integrēt kopējā ārstniecības procesā, sākot no akūtā perioda līdz pat ilgtermiņa rehabilitācijai dinamiskās novērošanas programmas ietvarā.

[18.] Nepieciešams pārskatīt valsts apmaksāto zobārstniecības pakalpojumu nodrošināšanas kārtību, lai veicinātu šo pakalpojumu pieejamību pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Tāpat ir veicināma valsts apmaksāta zobu higiēnas pakalpojuma izmantošanu bērniem, piemēram, sasaistot valsts apmaksāta bērnu zobārsta pieejamību ar obligātu, regulāru zobu higiēnista apmeklējumu. Regulāra higiēna ir ļoti būtiska, lai mazinātu un novērstu akūtu sāpju gadījumus, kas bieži ir saistīti tieši ar mutes dobuma higiēnas trūkumu. Valsts apmaksāts zobu higiēnista pakalpojums bērniem ir pieejams, tomēr daudzi vecāki šo iespēju neizmanto.

[19.] Nepieciešams uzlabot aptiekas pakalpojumu pieejamību un attīstīt farmaceitisko aprūpi, palielinot farmaceita lomu veselības aprūpē, kā piemēram uzsākt attīstīt pacienta lietoto recepšu zāļu, bezrecepšu zāļu, uztura bagātinātāju un medicīnisko ierīču novērtēšanu, kā arī pacienta lietoto zāļu salīdzināšanu, lai novērtētu faktiskās un potenciālās problēmas, kas saistītas ar zāļu lietošanu, kā arī labotu ar zāļu lietošanu saistītas kļūdas, piemēram, izlaišanu, dublēšanu, nepareizas devas vai zāļu mijiedarbību, rezultātā sekmējot efektīvu un racionālu zāļu lietošanu.

[20.] Sabiedrības ikdienā un veselības aprūpē arvien vairāk ienāk digitālās tehnoloģijas, lai arī Covid-19 izraisītā pandēmija šo tehnoloģiju izmantošanu ir būtiski palielinājusi, tomēr to izmantošana veselības aprūpē ir iespējama daudz plašāk nekā tā ir šobrīd. Piemēram, lai, veicinātu ārstniecības personu resursu efektivizāciju un uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, jo īpaši attālos reģionos, kur ir ierobežots pakalpojumu klāsts un pakalpojumu pieejamību ierobežo arī tādi apstākļi, kā transporta nepieejamība (privātā transporta neesamība, ierobežota sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamība), jāattīsta valsts apmaksāti attālināti veselības aprūpes pakalpojumi jeb telemedicīnas pakalpojumi visos veselības aprūpes līmeņos kā alternatīvs veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas veids, kā piemēram, izveidojot digitālu risinājumu kognitīvi-biheiviorālajai terapijai pie vienkāršo psihisko slimību gadījumos; jāizstrādā šo pakalpojumu kvalitātes un drošības prasības, jāattīstīta pakalpojumu sniegšanai nepieciešamā infrastruktūra, jānodrošina ārstniecības personu izglītošana, kā arī jāīsteno pasākumi digitālās nevienlīdzības novēršanai, nodrošinot vienlīdzīgu piekļuvi internetam un digitālo prasmju pilnveides programmas. Attīstot valsts apmaksātos attālinātos veselības aprūpes pakalpojumus, vienlaikus ir jāmeklē risinājumi, lai tos varētu saņemt iedzīvotāji, kuriem nav pieejamas atbilstošas tehnoloģijas un aprīkojums, piemēram, pašvaldībām izveidojot aprīkotas un konfidencialitāti nodrošinošas telpas, kur laicīgi pierakstoties var saņemt attālinātos pakalpojumus.

[21.] Tā kā joprojām liela daļa pacienta veselības datu nav pieejami pacienta elektroniskajā veselības kartē valsts uzturētajā digitālajā veselības platformā, bet ir pieejami papīra formātā, kā arī glabājas dažādās privāto pakalpojumu sniedzēju izveidotās un uzturētās informācijas sistēmās, šo pamatnostādņu darbības periodā jāveicina pacienta ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes datu (piemēram, zobārstniecības, izmeklējumu, vakcinācijas, obligāto veselības pārbaužu karte, atzinums par arodslimību) digitalizēšana un to centralizēta pieejamība pacienta elektroniskajā veselības kartē digitālajā veselības platformā, tai skaitā jāveicina datu apmaiņa starp digitālās veselības platformu un ārstniecības iestāžu informācijas sistēmām. Nepieciešams arī rast risinājumu datu apmaiņai ar sociālās jomas informācijas sistēmām, lai nodrošinātu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības piešķiršanai nepieciešamo datu pieejamību pašvaldību sociālajos dienestos, informāciju veselības aprūpes speciālistiem par piešķirtajiem sociālajiem pakalpojumiem, kā arī jāizvērtē iespējamie risinājumi informācijas apmaiņai starp ārstniecības iestādēm un sociālajiem dienestiem par sociālā riska pacientiem. Papildus jānodrošina iespēja pacientam viņa elektroniskajā veselības kartē digitālās veselības platformā uzkrāt veselības un dzīvesveida datus no mobilajām aplikācijām. Turklāt ir nepieciešams ne vien digitalizēt obligātās veselības pārbaudes kartes, bet arī rast risinājumus datu apmaiņai starp veselības aprūpes datu sistēmu un uzņēmumu sistēmām, kuros ir izveidotas elektroniskas sistēmas obligāto veselības pārbaužu organizēšanai. Veselības nozares datu digitalizēšana nepieciešama arī, lai mērķtiecīgi novērtētu un pilnveidotu veselības aprūpes pakalpojumus. Šim mērķim papildus attīstāmi dažādu slimību reģistri, kuros centralizēti tiek uzkrāti dati dažādās slimību jomās, lai nodrošinātu vispatverošu veselības aprūpes monitoringu pakalpojumu kvalitātes pilnveidošanai. Reģistri attīstāmi pēc iespējas tādā veidā, lai neradītu papildus administratīvo slogu ārstniecības personām. Piemēram, pamatnostādņu izstrādes laikā tika saņemti priekšlikumi no speciālistiem izveidot reto acu slimību reģistru, jaundzimušo iedzimtu ķiruģisko kuņģa-zarnu trakta un elpceļu patoloģiju reģistru, nieru slimnieku reģistru, bērnu onkoloģijas reģistru un iedzimto sirds un asinsvadu slimību reģistru. Būtisks priekšnoteikums pacienta elektroniskās veselības kartes attīstīšanai ir digitālās veselības platformas modernizēšana, attīstot ērti savietojamu, tai skaitā ar mobilajām aplikācijām arhitektūru. Savukārt, lai, ceļojot ES teritorijā Latvijas iedzīvotāju veselības dati nepieciešamības gadījumā būtu pieejami citas ES dalībvalsts ārstniecības iestādei, savukārt, citu ES valstu iedzīvotāju, kuri ceļo Latvijā, veselības dati nepieciešamības gadījumā būtu pieejamai Latvijas ārstniecības iestādēm, jāizveido pacientu veselības datu pārrobežu apmaiņa ar citām ES dalībvalstīm. (Konkrēti uzdevumi digitālo tehnoloģiju attīstīšanai veselības nozarē iekļauti Pamatnostādņu 5.rīcības virzienā).

[22.] Dažādu digitālo risinājumu ieviešana veselības nozarē sakarā ar nepietiekošām digitālajām prasmēm var veicināt nevienlīdzību digitālo pakalpojumu izmantošanā, tāpēc vienlaikus jāveicina arī digitālo prasmju attīstīšanas iespējas gan iedzīvotājiem, gan ārstniecības personām. Iespēju nodrošināšana dažādu līmeņu digitālo prasmju apguvei dažādām sabiedrības grupām (t.sk. ārstniecības personām) ir paredzēta Latvijas ANM plānā. Atkarībā no tā, kas ir tiešā mērķa grupa konkrētajam pasākumam vai/un kas ir šo pasākumu saturiskais piedāvājums, šo pasākumu īstenošanu plāno Izglītības un zinātnes ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Ekonomikas ministrija. Tāpat ārstniecības personu pirmsdiploma un pēcdiploma izglītības programmās digitālās prasmes ir viena no attīstāmajām caurviju kompetences jomām. Attīstot dažādas funkcionalitātes, piemēram, digitālās veselības platformā, tāpat kā līdz šim, arī turpmāk, plānots izveidot mācību materiālus ārstniecības personām par šo funkcionalitāšu izmantošanu.

[23.] Vēl joprojām ir novērojamas atšķirības veselībpratībā starp dažādām sociālām grupām, īpaši tas attiecas uz sociālās atstumtības riskam pakļautajām grupām. Tas ir novērojams, piemēram, seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumos, jo šīm grupām aktuālas problēmas ir izsargāšanās no nevēlamas grūtniecības un seksuāli transmisīvām infekcijām, kam par iemeslu ir vājas zināšanas par kontracepcijas iespējām un ierobežota pieeja piemērotiem kontracepcijas līdzekļiem. Tas savukārt rada pusaudžu grūtniecības un/ vai aborta veikšanas gadījumus. Būtiskas ir arī zināšanas zāļu lietošanā. Ir aizvien vairāk pierādījumu tam, ka neatbilstoša zāļu lietošana izraisa būtisku kaitējumu veselībai un samazina veselības aprūpes sistēmas efektivitāti.

Apakšmērķis: Veicināt uz cilvēku centrētas un integrētas veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību.

Apakšmērķa sasniegšanai nepieciešams:

1. Uzlabot iedzīvotāju finansiālo aizsardzību slimības un nespējas gadījumos un mazināt gaidīšanas laiku uz valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, tai skaitā palielinot valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu, zāļu un medicīnas ierīču pieejamību.

2. Stiprināt primārās veselības aprūpes lomu pacientu veselības aprūpē, veselības pratības uzlabošanā, pacienta līdzestības palielināšanā veselības aprūpē (sasaistē ar 4. rīcības virzienu).

3. Uzlabot aptiekas pakalpojumu pieejamību un attīstīt farmaceitisko aprūpi, palielinot farmaceita lomu veselības aprūpē.

4. Stiprināt pacienta veselības aprūpes koordinēšanu, lai nodrošinātu nepārtrauktību un sadarbību starp speciālistiem pacienta veselības aprūpē dažādos ārstēšanas posmos, tai skaitā attīstīt starpsektoru sadarbību, nodrošinot pacientam veselības aprūpes posmā nepieciešamās sociālās aprūpes pakalpojumu piesaistīšanu.

5. Veicināt pacientu un viņu ģimenes locekļu informētību par veselības aprūpi un pacientu tiesībām, kā arī pacienta un viņa ģimenes iesaisti ārstēšanā.

6. Attīstīt un nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus Covid-19 izraisīto seku mazināšanai uz iedzīvotāju fizisko un psihisko veselību.

7. Attīstīt attālinātos veselības aprūpes pakalpojumus, modernizēt digitālās veselības platformu un attīstīt pacienta elektronisko veselības karti digitālās veselības platformā, nodrošināt datu apmaiņu starp digitālās veselības platformu un ārstniecības iestāžu informācijas sistēmām un sociālās jomas informācijas sistēmām, attīstīt pārrobežu veselības datu apmaiņu (sasaistē ar 5. rīcības virziena 5.12.uzdevumu).

8. Veicināt pētniecības rezultātu un inovāciju izmantošanu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā, Latvijas pētniecības un inovāciju programmās ietverot jautājumus, kas saistīti ar integrētiem un uz cilvēku centrētiem veselības aprūpes pakalpojumiem. (Sasaistē ar 5.rīcības virzienu, 5.10. uzdevumu).

9. Turpināt attīstīt personalizētas medicīnas pieeju, uzlabojot atbilstošo diagnostiku un radot iespēju vairāk pacientiem valstī saņemt personalizētus veselības aprūpes pakalpojumus.

[24.] Šī rīcības virziena ietvaros ir izdalīti trīs rīcības apakšvirzieni, kas aptver galvenos uz pacientu centrētas un integrētas veselības aprūpes elementus:

1.1. Zāļu un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība;

1.2. Veselības aprūpes pakalpojumu koordinēšana un pēctecība;

1.3. Pacienta un viņa ģimenes iesaiste veselības aprūpē.

4. Rīcības virziens: Cilvēkresursu nodrošinājums un prasmju pilnveide

[1.] Lai arī iepriekšējos gados īstenoti kompleksi pasākumi cilvēkresursu plānošanai, izglītošanai, piesaistei un noturēšanai veselības aprūpes darba tirgū, valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma saskaras ar arvien jauniem izaicinājumiem cilvēkresursu nodrošinājuma jomā.

[2.] Sabiedrības novecošanās, epidemioloģiskie riski un to radītā ietekme uz valstu ekonomikām, darba tirgus globalizācija, pieaugošā privātā sektora konkurence, jaunu tehnoloģiju attīstība, kas ļauj attīstīt pakalpojumus ar mazākiem resursiem, aprūpes organizācijas pieeju maiņa, multidisciplināro komandu sadarbības principu ieviešana veselības aprūpē u.c. aspekti rada nepieciešamību pārskatīt veselības aprūpes sistēmas pamatvērtības un meklēt jaunus, ilgtspējīgus risinājumus cilvēkresursu attīstības politikā. Skaidri iezīmējot nākotnes veselības aprūpes sistēmas virzību, cilvēkresursu attīstība plānota trijos virzienos: 1) cilvēkresursu pieejamības nodrošināšana, 2) cilvēkresursu kvalitāte, 3) efektīva resursu pārvaldība.

[3.] Formālās un neformālās medicīnas izglītības sniegtās zināšanas un prasmes, to pārklāšanās (skill-mix) atbilstoši starpnozaru un multidisciplināru pakalpojumu attīstībai, kā arī pasākumi motivēta personāla piesaistei, saglabāšanai un noturēšanai, paaudžu nomaiņai un reģionālās nevienlīdzības mazināšanai, vienlaikus rūpējoties par medicīnas profesiju prestižu un konkurenci darba tirgū, ir būtiskākie aspekti, kas nosaka pakalpojuma kvalitāti un jāņem vērā plānojot cilvēkresursu pieejamību veselības aprūpes sistēmā. Savukārt integrētas cilvēkresursu datu bāzes izveide, aptverot visus minētos aspektus ir pamats kvalitatīvai datu apkopošanai, apstrādei un analīzei, neatkarīgas pētniecības attīstībai, kā arī cilvēkresursu pieprasījuma un piedāvājuma svārstību analīzei darba tirgū, nodrošinot pacientu vajadzībām atbilstošu pakalpojumu attīstību.

[4.] Ārstniecības personu formālo izglītību kopumā raksturo nepietiekami motivētu reflektantu uzņemšana pamatstudiju programmās, liels studējošo atbirums, nepietiekami pārvaldīta studiju vietu plānošana un starpnozaru sadarbība, kā arī rezidentūras procesa īstenošana nav pietiekami efektīva, lai nodrošinātu jauno speciālistu sagatavošanu atbilstoši valsts apmaksātās veselības aprūpes sistēmas vajadzībām. Ārstniecības personu neformālajā izglītībā sasaiste ar darba tirgus prasībām un veselības aprūpes tendencēm ir nepietiekama, tālākizglītības un neformālās izglītības pasākumu īstenošana netiek koordinēta centralizētā veidā nepietiekamas administratīvās kapacitātes dēļ. Kopumā valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā ir vērojams nepietiekamas ārstniecības personu nodrošinājums: ja ārstu skaits tikai nedaudz atpaliek no ES valstu vidējiem rādītājiem, tad māsu skaits ir ievērojami zemāks, kas būtiski ietekmē sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti. Darba devēji norāda arī uz grūtībām aizpildīt vakances arī citās ārstniecības personu profesijās, piemēram, māsu palīga, ārstu palīga u.c.

[5.] Ārstniecības personu kompetence darbam multidisciplināras komandas ietvaros nav pietiekama. Secināts, ka gan formālajā, gan neformālajā izglītībā pilnveidojamas caurviju kompetences, tajā skaitā, pacientu drošības jautājumi, komunikāciju prasmes. Tāpat ir nepietiekama sadarbība ar profesionālajām organizācijām, lai proaktīvi novērtētu ārstniecības personu darba kvalitāti.

[6.] Līdz šim īstenotie pasākumi personāla piesaistei un noturēšanai darbā valsts apmaksātajā veselības sektorā, lai arī ir veicinājuši paaudžu nomaiņu profesijās un veicinājuši profesionālo izaugsmi, kā arī mazinājuši reģionālo disbalansu, tomēr nav sekmējuši līdzsvarotu personāla attīstību veselības aprūpes sistēmā kopumā.

[7.] Atalgojums ir viens no svarīgākajiem cilvēkresursu attīstības un nodrošinājuma aspektiem. Lai arī pēdējos gados tas pakāpeniski tiek palielināts, Latvijā attiecība starp ārstniecības personu mēneša vidējo darba samaksu un mēneša vidējo darba samaksu tautsaimniecībā joprojām atpaliek no OECD valstu vidējiem rādītājiem. Līdz ar to nepieciešama mērķtiecīga rīcība, lai nodrošinātu konkurētspējīgu un taisnīgu darba samaksas sistēmu veselības aprūpes darbiniekiem. Tas palīdzēs samazināt ārstniecības personu nodarbinātību vairākās darba vietās un ar to saistīto pārslodzi un izdegšanu. Konkurētspējīgs atalgojums veicinās ārstniecības personu skaita pieaugumu valsts veselības aprūpes sistēmā un uzlabos pacientiem nepieciešamās ārstniecības pieejamību un kvalitāti.

[8.] Meklējot efektīvāko risinājumu, lai uzlabotu ārstniecības personu atalgojuma sistēmu, Veselības ministrija sadarbībā ar Valsts kanceleju 2019. gada novembrī uzsāka darbu pie ārstniecības personu atalgojuma modeļa izstrādes, kā piemērotāko metodi izvēloties inovācijas domnīcas izveidi ar iespējami plašu nozares ekspertu iesaisti. Domnīcā, tika noteikta ārstniecības personu amata vērtībai atbilstoša mērķa alga, kuras lielums, ņemot vērā atalgojuma līmeni Latvijas darba tirgū 2019. gadā sertificētam ārstam ir 3086 euro un sertificētai māsai ar koledžas izglītību - 1820 euro. Šīs, kā arī citu vērtēto "mērķa algas" būtu izmantojamas, nosakot ārstniecības personu mērķa algu nākotnē un veicot nepieciešamā papildu finansējuma aprēķinus. Mērķa alga veidotu algu intervāla viduspunktu, paredzot ārstniecības personu algas variācijas iespēju amplitūdā +/-30% no mērķa algas. Ārstniecības iestāžu atalgojuma stratēģijas virzāmas uz to, lai visu ārstniecības personu atalgojums nākotnē pakāpeniski iekļautos šī intervāla robežās. Pie tam, plānots katrai ārstniecības personai noteikt veicamās darbības vienas slodzes ietvaros, par kuru maksājama mērķa alga (Pilna laika ekvivalents). Ārstniecības personu mērķa algu paredzēts ikgadēji indeksēt, ņemot vērā situāciju darba tirgū, t.i., pieaugot atalgojumam darba tirgū, pieaug arī mērķa algas apmērs, un infāciju. Mērķa algu katrai ārstniecības personu amatu grupai atbilstoši amatu vērtībai plānots sasniegt pakāpeniski.

[9.] Veselības ministrijas mērķis, izstrādājot jauno ārstniecības personu atalgojuma modeli, lai turpmāk darba samaksas sistēma būtu motivējoša un caurskatāma kā vienas ārstniecības iestādes ietvaros, tā arī valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā kopumā. Tika sagatavots Informatīvais ziņojums "Par jaunas ārstniecības personu darba samaksas kārtības izstrādāšanu"³¹ (turpmāk – ziņojums), kas 2021.gada februārī tika iesniegts izskatīšanai un lēmuma pieņemšanai Ministru kabinetā. Precizētais ziņojums 2021.gada 1.martā atkārtoti iesniegts Valsts kancelejā, bet Ministru kabinets jautājuma izskatīšanu ir atlicis (MK sēdes 4.03.2021.protokols Nr.23 28.§, TA-2520).

[10.] Veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas nosacījumi kavē personāla piesaisti darbam stacionāros, kas nespēj konkurēt ar ambulatoro un privāto sektoru, kur darbs ir salīdzinoši vieglāks, bet atalgojums – augstāks. Ar zinātniski pamatotām metodēm nav pietiekami apzināti patiesie iemesli darbaspēka zudumiem valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā, tāpēc ir apgrūtināta efektīvu pasākumu izstrāde ārstniecības personu emigrācijas mazināšanai. Tas veicina nepietiekamu ārstniecības personu paaudžu nomaiņu, personāls novecošanos, it īpaši ģimenes ārsta, psihiatra, bērnu psihiatra, ķirurga, anesteziologa, reanimatologa, arodveselības un arodslimību ārsta, internista, neirologa, oftalmologa un pediatra specialitātēs, kā arī māsu un māsu palīga, farmaceita profesijās.

[11.] Nepieciešamais cilvēkresursu skaits veselības aprūpē ar zinātniski pamatotām metodēm nav apzināts, cilvēkresursu plānošanas metodika netiek regulāri aktualizēta nepietiekamas administratīvās kapacitātes dēļ. Informāciju sistēmās un datu bāzēs pieejamā veselības nozares cilvēkresursu informācija nav pilnvērtīga (piemēram, neuzkrāj informāciju par tālākizglītības punktiem), kā arī nav ērti izmantojama cilvēkresursu plānošanā un situācijas uzraudzībā. Datu sniegšanas mehānismi nav pietiekami efektīvi un rada papildus administratīvu slogu datu sniedzējiem (ārstniecības iestādēm, izglītības iestādēm u.c.).

[12.] Būtiska ārstniecības personu piesaistes problēma ir nevienmērīgs ārstniecības personu teritoriālais izvietojums valstī kopumā. Situācija īpaši kritiska ir reģionos ģimenes ārstu, anesteziologu, reanimatologu, kardiologu, pediatru, radiologu diagnostu un zobārstu teritoriālajā kartējumā, savukārt, Rīgā trūkst māsu, ārstu palīgu, māsu palīgu un specialitāšu ārstu: traumatologs, ortopēds, ginekologs, dzemdību specialists un psihiatrs.

[13.] Lai nodrošinātu slimnīcu sniegtos ārstniecības un veselības aprūpes pakalpojumus atbilstoši augsti specializētas universitātes klīnikas standartiem, kā arī rūpētos par modernas un uz izaugsmi vērstas darba vides attīstību personālam, svarīgi ir modernizēt un paplašināt slimnīcu infrastruktūru, turpinot jau iesāktos modernizācijas un jaunās infrastruktūras izveides virzienus.

[14.] Ir kritiski svarīgi īstenot ilgtspējīgus risinājumus cilvēkresursu plānošanā, lai veicinātu profesijā strādājošo cilvēkresursu noturēšanu un piesaisti, tai skaitā, motivētu atgriezties darbā veselības nozarē, īpaši valsts apmaksāto pakalpojumu nodrošināšanā. Balstoties uz Pasaules Bankas rekomendācijām, veselības sistēmas reformas ietvaros 2017.gadā aprēķinātas nepieciešamās ārstu, māsu un māsu palīgu rekomendējošās slodžu prognozes atbilstoši plānotajam ārstniecības iestāžu un personāla kartējumam uz 2025.gadu. Kopš reformas koncepta pieņemšanas ir veikti būtiski pasākumi tās praktiskajā ieviešanā, arī attiecībā uz cilvēkresursu nodrošinājumu:

1) Sākot ar 2018.gadu 2019., 2020., 2021. un 2022.gadā ir nodrošināts atalgojuma pieaugums, tai skaitā rezidentiem.

2) 2020.gadā VM kopā ar nozari izstrādāja jaunu ārstniecības personu atalgojuma modeli, kura mērķis ir ne vien panākt, ka atalgojuma sistēma ir motivējoša un caurskatāma, kā arī sešu gadu periodā sasniegs noteiktu mērķa algu katrai ārstniecības personu grupai, bet ari ieviest PLE konceptu, kura ietvaros tiek definēts, kādas darbības veicamas ārstniecības personai vienas slodzes ietvaros, par kuru maksājama mērķa alga. Pie tam definētajā PLE slimnīcā strādājošā ārsta darbā pamatalgā tiek ietverts stacionārais, gan arī ambulatorais darbs, jo līdz šim ambulatorais darbs pārsvarā tika apmaksāts kā mainīgā daļa. Iekļaujot PLE ambulatoro darbu, kas tiek apmaksāts no pamatalgas, tiek veicināts, ka slimnīca izpilda plānotā ambulatorā darba apjomu, jo slimnīcā strādājošajiem ārstiem kopējā darba apjomā ir noteikts veicamā ambulatorā darba apjoms, nevis izvēles.

3) Ar normatīvo aktu ir noteikts, ka pēc rezidentūras 3 gadi ir jāstrādā valsts vai pašvaldības ārstniecības iestādē Latvijā (norma tika ieviesta 2016.gadā, ņemto vērā rezidentūras ilgumu, tā sāka realizēties 2019.gadā).

4) Jau rezidentūras laikā jaunie ārsti tiek mudināti strādāt reģionā, lai iepazītu vidi un profesionālās iespējas, par to saņemot par 30% lielāku algu.

5) Tiek īstenoti finansiālie stimuli, lai veicinātu mediķus uzsākt darbu valsts un pašvaldības iestādēs reģionos ārpus Rīgas (ESF SAM 9.2.5.).

6) Tiek sniegts atbalsts profesionālās kvalifikācijas attīstībai (ESF SAM 9.2.6.).

7) SRSS projektā ir ieguldīts liels darbs, lai veicinātu izpratni un veidotu slimnīcu sadarbības kultūru cilvēkresursu kopīgā plānošanā, nodrošināšanā un mobilitātē (SRSS slimnīcu sadarbības projekts).

Šo pasākumu rezultātā reģistrēto ārstu skaits, kas ir tiesīgi praktizēt profesijā ir palielinājies par 6%, bet par 12% - to ārstu skaits, kas praktizē profesijā pamatdarbā. Lai arī nebūtiski (par 0,2%), tomēr pieaugoša tendence ir arī praktizējošo māsu nodrošinājumā. Pozitīvi vērtējams, ka ievērojami palielinājies (par 10,7%) to māsu skaits, kas māsas profesijā strādā pamatdarba ietvaros. Kopš 2018. gada kopā ar ESF atbalstu ir piesaistītas nepilni 800 ārstniecības personas darbam reģionos. Arī turpmākajos 7 gados ir nepieciešams turpināt jau uzsāktās aktivitātes, gan attiecībā uz atalgojuma nodrošinājumu, gan piesaistes un noturēšanas pasākumiem, kā arī īstenot papildinošus pasākumus cilvēkresursu attīstības jomā:

1) EK strukturālās reformu programmas ietvaros Projektu atlases komisija ir atbalstījusi VM projekta pieteikumu par cilvēkresursu stratēģijas izstrādi, kas paredz: ilgtspējīgas medicīnas izglītības sistēmas attīstību (t.sk., tālākizglītības modelis); simulācijā balstītas medicīnas izglītības pieejas integrācija visos izglītības līmeņos un posmos; datubāzes par cilvēkresursiem pilnveidi (esošā ārstniecības personu reģistra modernizācija, t.sk. papildināšana ar informāciju par rezidentiem, par tālākizglītības pasākumiem u.c.).

2) cilvēkresursu datu bāzes pilnveidošana un neatkarīgas pētniecības pieejas izstrāde medicīnas personālam darba plānošanai un organizēšanai un pieprasījuma radīšanai finansiālie stimuli ārstniecības personām uzsākot vai atsākot darbu Rīgā – slimnīcu māsām, māsu palīgiem, NMPD ārstu palīgiem un ģimenes ārstiem (atalgojuma politika, ESF atbalsta mehānismi).

3) medicīnas pamatstudiju un rezidentūras vietu skaita nodrošināšana atbilstoši pieprasījumam, tai skaitā, primāri nodrošinot studiju vietu skaita pieaugumu rezidentūrai, kā arī nodrošinot optimāla finansējuma nodrošinājumu medicīnas izglītības studijām, kam bija jānotiek jau līdz 2017.gadam³².

Apakšmērķis: Panākt, ka pieaug nodarbināto ārstniecības personu īpatsvars valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, notiek līdzsvarota ārstniecības personu paaudžu nomaiņa, kā arī ārstniecības personām ir iespēja īstenot savu profesionālo izaugsmi.

Apakšmērķa sasniegšanai nepieciešams:

1. Nodrošināt, ka veselības nozarē uzlabojas cilvēkresursu pieejamība atbilstoši veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojumam valstī.

2. Nodrošināt, ka ārstniecības personu prasmes un zināšanas ir atbilstošas veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai.

3. Uzlabot cilvēkresursu pārvaldības sistēmu, tai skaitā, uzlabojot datu kvalitāti un veicot pētījumus veselības aprūpē nepieciešamā cilvēkresursu skaita noteikšanai, jaunu zināšanu ieguvei un prasmju attīstībai.

5. Rīcības virziens: Veselības aprūpes ilgtspēja, pārvaldības stiprināšana, efektīva veselības aprūpes resursu izlietošana

[1.] Veselības aprūpē saskaņā ar OECD veikto apkopojumu, nelietderīgus tēriņus veido:

1) nepilnības klīniskajā praksē (neefektīva un neatbilstoša (zemas kvalitātes) klīniskā aprūpe, negadījumi veselības aprūpē, pakalpojumu dublēšana),

2) nepilnības pakalpojumu apmaksā un sniegšanā (pārāk augsta samaksa par pakalpojumu, neizmantoto resursu, piemēram, medikamentu un citu medicīnisko piederumu izmešana, dārgu materiālu, līdzekļu izmantošana, ja pieejamas lētākas alternatīvas),

3) nepilnības veselības aprūpes pārvaldībā, piemēram, neefektīvi administratīvie izdevumi.³⁴

[2.] Esošais veselības nozares finansējuma līmenis neļauj ārstniecības iestādēm veikt nepieciešamos ieguldījumus infrastruktūras attīstībai atbilstoši to aprūpes līmenim un teritoriālajam līmenim,³⁵ kas ir būtiski ne vien veselības aprūpes pieejamības un kvalitātes nodrošināšanai kopumā, bet jo īpaši būtiski SARS-COV-2 pandēmijas vai dažādu citu krīžu gadījumos, kad nepieciešams īsā laikā pārkārtot esošo infrastruktūru atbilstoši mainīgām vajadzībām, nošķirt pacientu plūsmas utml. Slimnīcu infrastruktūra ir nolietota, tikai daļēji atbilst mūsdienu higiēnas, sanitārajām un drošības prasībām, kā arī nav iespējama tās ilgtspējīga izmantošana pacientu veselības aprūpes un profilakses pasākumu nodrošināšanai. Lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, pacientu drošību, pakalpojumu kvalitāti un pacientu medicīniskās aprūpes pēctecību un pieejamību, nepieciešams attīstīt slimnīcu infrastruktūru, palielināt ambulatoro pakalpojumu apjomu, tai skaitā stacionāros, kā arī samazināts hospitalizāciju ilgumu. Slimnīcu infrastruktūras modernizēšana ļaus, attīstīt slimnīcu pakalpojumus, lai ieviestu integrētu pacienta veselības aprūpi, nodrošinot "vienas pieturas aģentūras" principu. Jārisina arī vides pieejamība ārstniecības iestādēs, jo tehniski ierobežojumi piekļuvei veselības aprūpei mūsdienu veselības iestāžu tīklā nav pieņemami.

[3.] Svarīgs veselības aprūpes sistēmas ilgtspēju un kvalitāti raksturojošs elements ir sistēmas gatavība ārkārtas un krīžu situācijām. SARS-COV-2 pandēmija spilgti izgaismoja Latvijas veselības sistēmas vājās vietas un parādīja, cik nopietna var izvērsties situācija, ja sistēmā nav izveidotas pietiekošas individuālo aizsardzības līdzekļu, medicīnas ierīču, zāļu, dezinfekcijas līdzekļu rezerves neparedzamām ārkārtas situācijām, kas ietekmē personu veselību un dzīvības. Tuvākajā nākotnē ir jāizveido un jāuztur nepieciešamo materiālo rezervju sistēma, lai tādējādi stiprinātu sabiedrības drošību un aizsardzību. Tāpat nepieciešams nodrošināt pakalpojumu integrāciju, uz ģimeni vērstu pakalpojumu attīstību, pārorganizēt plūsmas (gan transporta, gan pacientu), kas ļautu nodrošināt pakalpojumu sniegšanas nepārtrauktību epidemioloģiskās situācijas saasināšanās periodos.

[4.] Tas ir arī iemesls, kāpēc ir jāliek uzsvars uz reģionālo slimnīcu kapacitātes stiprināšanu. Tāpēc ir nepieciešams izveidot mūsdienīgu veselības aprūpes vidi un iedzīvotāju piekļuvi uzlabotiem ārstniecības pakalpojumiem reģionos, tuvāk pacientu dzīves vietai, veicinot slimnīcu visaptverošu veselības aprūpes nodrošināšanu, uz pacientu vajadzībām orientētu aprūpi, lai slimnīcu teritorijā esošā infrastruktūra atbilstu mūsdienu higiēnas, sanitārajām un drošības prasībām, kā arī tiktu nodrošināta NMP sniedzošo stacionāro ārstniecības iestāžu nepārtraukta darbība ilgstošas elektroenerģijas piegādes pārtraukumu gadījumā ārkārtas situācijās un apdraudējuma gadījumā. Vienlaicīgi ir izvērtējama publiskās un privātās partnerības attīstīšana.

[5.] Lai uzlabotu veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību, ir nepieciešams nodrošināt atbalstu izmaiņām veselības aprūpes sniegtajos pakalpojumos, uzlabojot to efektivitāti noteiktās pakalpojumu jomās visos aprūpes līmeņos (t.sk. primārajā, sekundārajā ambulatorajā un stacionārajā), lai uzlabotu pakalpojumu (t.sk. integrētu pakalpojumu) efektivitāti un pieejamību iedzīvotājiem, jaunu tehnoloģiju un ārstniecības pieeju izveide nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai pacientiem. Ir svarīgi izstrādāt, pilotēt un izvērtēt iespējas ieviest jaunus, Latvijā neīstenotus pakalpojumus; esošo pakalpojumu jaunus risinājumus; jaunas medicīnas tehnoloģijas; jaunus pakalpojumu apmaksas modeļus. Šādiem modeļiem būtiski izvērtēt ilgtermiņa un īstermiņa ieguvumus, lai pēc pilotprojektu īstenošanas un ieguvumu izvērtēšanas pakalpojumus varētu ieviest valsts apmaksāto pakalpojumu grozā, ja tiek pierādīta šādu pakalpojumu efektivitāte.

[6.] Ir jāstiprina Veselības ministrijas padotības iestāžu kapacitāte to funkciju izpildei un pamatnostādnēs iekļauto uzdevumu īstenošanai, jo īpaši ieguldot cilvēkkapitālā. Nepieciešams nodrošināt mācības un pieredzes apmaiņas pasākumus gan par sabiedrības veselības monitoringa un veselības veicināšanas, gan veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas, kvalitātes kontroles u.c.jautājumiem. Ieguldījumi infrastruktūrā nepieciešami VTMEC, kas nodrošina tiesu medicīnas un daļu no patoloģijas pakalpojumiem Latvijā. VTMEC infrastruktūra ir kritiskā stāvoklī un rada draudus ne tikai VTMEC spējām nodrošināt ekspertīzes un izpētes esošajā apjomā un kvalitātē, bet ir būtisks šķērslis jaunu iespēju attīstīšanai. Vienlaikus ir nepieciešams arī attīstīt VTMEC pakalpojumus, lai veicinātu efektivitāti un pilnvērtīgāk izmantotu VTMEC kapacitāti, t.sk. nepieciešams, VTMEC nodrošinot reģionālo (arī pārējo slimnīcu) vajadzību patologanatomiskai izmeklēšanai un/vai nodrošinot operatīvu tiesu medicīniskās ekspertīzes apskati, ja rodas aizdomas par vardarbīgu nāvi; nodrošināt ģimenes ārstu vajadzību veikt nāves iemesla izmeklēšanu mājās mirušajiem, lai izslēgtu iespējamu vardarbīgu nāvi; tiesu medicīnas ekspertu iekļaušana tiešas pieejas speciālistu sarakstā, lai būtu iespējams nepastarpināti vardarbībā cietušajiem nozīmēt izmeklējumus vai speciālista konsultāciju. Ieguldījumi nepieciešami arī PSMVM infrastruktūrā. PSMVM nolietotā ēku un apmeklētāju servisa infrastruktūra traucē pilnvērtīgi nodrošināt PSMVM izvirzīto mērķu sasniegšanu. Ēkās ilgstoši nav veikti būtiski ieguldījumi, tādēļ steidzami jārisina ar drošību un pieejamību saistīti jautājumi. Tehniski novecojušās elektroinstalāciju un apkures sistēmas, un klimata kontroli neregulējoša ventilācijas sistēma neatbilst nacionālā krājuma glabāšanas nosacījumiem un ir apdraudējums tā saglabājamībai. Muzeja publisko telpu nolietojums, servisa infrastruktūra un pastāvīgo ekspozīciju dizains ir pretrunā pieejamības principiem, diskriminē cilvēkus ar kustību traucējumiem un neatbilst sabiedrības, jo īpaši ģimeņu un jaunatnes gaidām par veselības pratību veicinošu kultūras institūciju. Līdztekus bāzes finansējumam, kas nosedz tikai muzeja uzturēšanas izdevumus, nepieciešams papildus ieguldījumi muzeja attīstībā: centrālās ēkas rekonstrukcijas projekta izstrādei, jaunu ekspozīciju veidošanai un muzejpedagoģisko aktivitāšu telpas izveidei.

[7.] Iepriekšējos gados veselības aprūpes sistēmas efektivizācijai ir īstenoti vairāki digitalizācijas projekti, tomēr veselības nozarē uzkrāto veselības datu potenciāls gan pacienta veselības aprūpē, gan valsts pārvaldes funkciju un uzdevumu nodrošināšanai, kā arī pētniecībā joprojām ir nepietiekami izmantots.

[8.] Vērtīgs un apjomīgs veselības datu apjoms tiek radīts stacionārajā veselības aprūpē, tomēr to izmantošanas potenciāls, lai uzlabotu veselības aprūpes kvalitāti, pacientu drošību un efektivitāti, veicinātu pacienta iesaistes intensitāti ārstniecības procesā, samazinātu administratīvā darba slogu ārstniecības personām, kā arī izmantotu pētniecībā, šobrīd ir ļoti ierobežots, jo vai nu tiek uzkrāti papīra formātā, vai arī stacionārajās ārstniecības iestādēs izmantotās informācijas sistēmas nenodrošina atbilstošas datu uzkrāšanas un analīzes iespējas.

[9.] Veselības aprūpes pakalpojumu administrēšanai, pakalpojumu, uzraudzības un kontroles nodrošināšanai, epidemioloģiskajai uzraudzībai, veselības aprūpes kvalitātes un pacientu drošības analīzei, kā arī statistikas nolūkiem dati tiek iegūti gan no ārstniecības iestādēm, gan izglītības iestādēm, gan ārstniecības personu sertifikācijas institūcijām, gan no personām un galvenokārt tiek uzkrāti dažādās informācijas sistēmās. Tomēr joprojām ir biznesa procesi, kuri ir vai nu pilnībā, vai daļēji balstīti papīra dokumentācijā, kā rezultātā informācijas aprite ir neefektīva, lēna un palielina administratīvo slogu gan iedzīvotājiem, gan pārvaldes institūcijām. Uzkrātie dati nevar tikt pilnvērtīgi izmantoti veselības politikas plānošanā, novērtēšanā, veselības aprūpes kvalitātes un efektivitātes uzlabošanai, statistikas pārskatu sagatavošanai, kā arī pētniecībai, jo, piemēram, nesatur nepieciešamo informāciju vai netiek uzkrāti strukturētā veidā.

[10.] Lai veicinātu datu apstrādes efektivitāti, uzlabotu veselības nozares datu analīzes iespējas, tai skaitā to izmantošanu veselības politikas plānošanā un novērtēšanā, kā arī pētniecībā, kā arī mazinātu administratīvo slogu, gan pacientiem, gan ārstniecības iestādēm, gan publiskās pārvaldes institūcijām, nepieciešama valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanai nepieciešamo datu un datu apmaiņas procesu pārskatīšana, veselības nozares valsts informāciju sistēmu attīstīšana, tai skaitā datu analīzes iespēju attīstīšana, izmantojot mākslīgā intelekta risinājumus, kā arī jaunu datu apstrādes platformu izveide. Lai novērstu neatbilstību starp pieaugošo IKT lomu valsts pārvaldes funkciju nodrošināšanā veselības nozarē un VM resora iestāžu nepietiekamo IKT spēju (gan no kapacitātes, gan kompetenču, gan finansējuma viedokļa) efektīva un droša IKT atbalsta nodrošināšanā, nepieciešams veikt IKT resursu un to pārvaldības centralizāciju VM resorā, ieguldot gan cilvēkresursos, gan IKT infrastruktūrā un drošības risinājumos, vienlaicīgi nodrošinot valsts pārvaldes IKT infrastruktūras savstarpēju savietojamību un veicinot tās vienotu attīstību.

[11.] Vienotas datu politikas izstrāde un datu pārvaldība ir izvirzītas kā prioritātes Digitālās transformācijas pamatnostādnēs 2021.-2027.gadam. Ņemot to vērā, veselības nozares digitalizācijas ietvaros, lai izstrādātu centralizētu pieeju datu pārvaldībai Latvijā, tiks nodrošināta sadarbība ar VARAM. Lai nodrošinātu visaptverošu un secīgu digitālo risinājumu attīstīšanu un ieviešanu veselības nozarē, sadarbībā ar nozares profesionālajām un pacientu organizācijām tiks izstrādāta veselības nozares digitālā stratēģija.

[12.] Būtisks priekšnosacījums uzlabotai uz pierādījumiem balstītai veselības politikai un efektīvākiem risinājumiem veselības veicināšanā, slimību profilaksē un veselības aprūpē ir pētījumi. Pētniecība var nodrošināt labāku izpratni par konkrētām veselības un aprūpes vajadzībām visā cilvēka dzīves gaitā, tostarp par vecumam un dzimumam raksturīgām vajadzībām, tai skaitā tādām vajadzībām, kas saistītas ar hroniskām veselības problēmām, fizisku un psihisku invaliditāti vai ar vecumu saistītiem traucējumiem. Pētniecība var palīdzēt izstrādāt inovatīvus produktus un pakalpojumus, nodrošinot to pieejamību un efektivitāti veselības veicināšanā, slimību novēršanā un veselības aprūpē. Veselības datu infrastruktūra nav pietiekoši atvērta pētniecības īstenošanai publiskajā sektorā.

[13.] Lai nodrošinātu nepieciešamos datus veselības politikas plānošanai un novērtēšanai, radītu jaunas zināšanas, prasmes un tehnoloģijas, attīstītu procesus, produktus un pakalpojumus veselības nozaru problēmu risināšanai un stratēģisko attīstības mērķu sasniegšanai, jāveicina veselības datu atvēršana un pieejamība pētniecībai, pētniecība un pētniecības rezultātu pārnese veselības nozarē. Veselības nozarē nepieciešami pētījumi gan cilvēkresursu, gan veselības aprūpes pakalpojumu, gan iedzīvotāju dzīvesveida paradumu, gan vides, antibakteriālās rezistences, biomonitoringa un citās jomās. Jānodrošina valsts budžeta finansējums valsts pētījumu programmas sabiedrības veselībā īstenošanai, kā arī valsts budžeta līdzfinansējums dalībai Eiropas, piemēram Horizon Europe un starptautiskos pētniecības projektos. Eiropas pētniecības infrastruktūru ietvaros ir uzsākts darbs pie jauna pētniecības infrastruktūras konsorcija "Distributed Infrastructure on Population Health (DIPoH)" izveides. Tā mērķi ir nodrošināt veselības informācijas tīklu integrēšanu un stiprināšanu; atvieglot iedzīvotāju veselības datu identificēšanu, piekļuvi tiem, novērtēšanu un otrreizēju izmantošanu Eiropā; nodrošināt pētījumu savietojamību un atbilstību FAIR (uztveramība, pieejamība, sadarbspēja un otrreizēja izmantošana; Findability, Accesibility, Interoperability and Reusability) un ELSI (ētiskie, sociālie un juridiskie aspekti; ethical, legal and social issues) standartiem; izveidot vienas pieturas aģentūras; veicināt padziļinātu izpratni par pašreizējo nevienlīdzību veselības jomā; uzlabot uz pierādījumiem balstītu veselības un sociālo politiku, praksi un tehnoloģijas. Lai nodrošinātu Latvijas pilnvērtīgu dalību šajā infrastruktūrā, nepieciešams finansējums atbilstošas infratsruktūras izveidei Latvijā un uzpildei ar datiem.

[14.] Eiropas Datu stratēģijas ietvaros EK plāno ieviest arī Kopīgo Eiropas Veselības datu telpu, kas ļaus gūt jaunus panākumus slimību atklāšanā, profilaksē, un ārstēšanā, kā arī informētu, pierādījumos balstītu lēmumu pieņemšanā, tādejādi uzlabojot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, efektivitāti un ilgtspēju. Kopīgā Eiropas Veselības datu telpa paredz, ka ikviens ES iedzīvotājs varēs droši piekļūt savai elektroniskajai veselības kartei un savus datus pārnest gan valsts iekšienē, gan pāri robežām. Tāpat šīs datu telpas ietvaros ES uzsākta ES Genoma deklarācijas ieviešana, kurai 2018.gadā pievienojusies arī Latvija. Eiropas Datu stratēģijas ieviešanai EK plāno izstrādāt gan normatīvo regulējumu, gan arī investēt infrastruktūrā, lai izvērstu pārrobežu apmainīšanos ar veselības datiem. Līdz ar to Latvijai jāparedz resursi, lai iekļautos kopīgajā Eiropas Veselības datu telpā, attīstot nepieciešamo infrastruktūru un nodrošinot tās sadarbspēju kopējā Eiropas tīklā.

[15.] Lai uzlabotu veselības nozares digitālo risinājumu pārvaldību, nepieciešams uzlabot resora digitālo risinājumu projektu vadības un IT atbalsta kapacitāti un kompetenci. Jāveicina līdzšinējās sadrumstalotās IT vides centralizācija, ar mērķi novērst neefektīvu sistēmu uzturēšanu un novecojušu tehnoloģiju nomaiņu, nodrošinot ekspertīzes veidošanu un zināšanu saglabāšanu resorā. Līdz ar to plānots veidot vienotu nozares kompetences centru, kam jākļūst par līderi digitālo pakalpojumu plānošanā un projektēšanā, piesaistot pasaules līmeņa talantus un risinājumus.

Apakšmērķis: Nodrošināt veselības aprūpes ilgtspēju un noturībspēju, stiprinot pārvaldību un veicinot efektīvu veselības aprūpes resursu izlietošanu.

Apakšmērķa sasniegšanai nepieciešams:

1. Uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes un pacientu drošības nodrošināšanas sistēmu.

2. Stiprināt gatavību rīcībai ārkārtas situācijās, izveidojot un uzturot nepieciešamo materiālo rezervju sistēmu katastrofu un ārkārtas situācijām.

3. Attīstīt ārstniecības iestāžu infrastruktūru un stiprināt Veselības ministrijas padotības iestāžu kapacitāti.

4. Nodrošināt ekonomiski pamatotus valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu tarifus.

5. Veicināt veselības datu atvēršanu un pieejamību pētniecībai, pētniecību un pētniecības rezultātu pārnesi veselības nozarē.

6. Latvijas pētniecības un inovāciju programmās ietvert jautājumus, kas saistīti ar veselības aprūpes ilgtspēju un noturībspēju, pārvaldības uzlabošanu un veselības aprūpes kvalitāti un pacientu drošību.

7. Veicināt veselības nozares digitālo transformāciju un iekļauties Eiropas Veselības datu telpā.

8. Mazināt administratīvo slogu ārstniecības personām.

9. Attīstīt uz rezultātu vērsta veselības aprūpes modeļa ieviešanu valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā.

Teritoriālā perspektīva

[1.] Teritoriālo perspektīvu plāno, ņemot vērā: 1) līdzšinējās politikas sasniegtos rezultātus dažādās teritorijās (ja īstenotā politika kādā teritorijā ir mazāk efektīva, jāveido papildu vai atšķirīgi pasākumi); 2) teritoriju atšķirīgo specifiku un problemātiku (piemēram, speciālistu vai diagnostiskās tehnoloģijas trūkums vai nepietiekamība; 3) perspektīvo apdzīvojuma struktūru, lai nodrošinātu kvalitatīvu medicīnas pakalpojumu un aprūpes pieejamību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no dzīves vietas; 4) reģionālās un vietējās attīstības prioritātes, kas attiecīgajā jomā noteiktas plānošanas reģionu un pašvaldību attīstības programmās.

[2.] Sabiedrības veselības pamatnostādnēs izvirzītie rīcības virzieni un uzdevumi primāri attiecināmi uz visu Latvijas Republikas teritoriju.

[3.] Pamatnostādņu 1. rīcības virzienā "Veselīgs un aktīvs dzīvesveids" ir iekļauti veselības veicināšanas un slimību profilakses uzdevumi. Līdzīgi kā ES fondu 2014. - 2020. gada plānošanas periodā, arī ES fondu 2021.-2027.gada plānošanas periodā tiks piemērota vienota, kompleksa pieeja veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu plānošanai, īstenošanai un novērtēšanai nacionālā un vietējā līmenī. VM sadarbībā ar padotības iestādēm īstenos nacionālā līmeņa pasākumus, savukārt pašvaldības nodrošinās lokālā līmeņa veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumus vietējā sabiedrībā.

[4.] Primārā veselības aprūpe (PVA) ir cilvēka pirmais saskarsmes posms ar veselības aprūpes sistēmu, tāpēc ģimenes ārsta pakalpojumi tiek plānoti tuvāk iedzīvotāju dzīvesvietai. Teritorijās, kurās ir nepietiekams ģimenes ārstu pakalpojumu sniedzēju nodrošinājums un apgrūtināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, NVD slēdz līgumu ar pašvaldību par feldšerpunkta darbību PVA pakalpojumu nodrošināšanai. Tomēr feldšerpunkts var tikai daļēji nodrošināt PVA pakalpojumu pieejamību un iedzīvotājam, kas dzīvo feldšerpunkta teritorijā, tāpat ir nepieciešams ģimenes ārsts. Tā kā ģimenes ārstus darbam piesaistīt lauku reģionos ir daudz sarežģītāk, Pamatnostādnēs ir iekļauts uzdevums ieviest "lauku koeficientu", kas ir maksājums ģimenes ārstam par darbu lauku teritorijā. Tāpat pakalpojuma pieejamības uzlabošanai turpināsim attīstīt primārās veselības aprūpes centrus un sadarbības prakses, lai veicinātu ģimenes ārstu savstarpējo aizvietošanu, primārās aprūpes pakalpojumu pieejamību ārpus darba laika.

[5.] Lai gan ir samazinājies to valsts apmaksātu zobārstniecības pakalpojumu sniedzēju skaits, kur gaidīšanas rinda pārsniedz 30 dienas, tomēr atsevišķās pašvaldībās rinda uz zobārstniecības pakalpojumiem ir ļoti gara. Lai risinātu zobārstniecības pakalpojumu pieejamības problēmu, tiek plānots īstenot jaunu pieeju zobārstniecības pakalpojumu pieejamības nodrošināšanai, piemēram, ieviešot jaunu apmaksas sistēmu un nosakot, ka katrā reģionā ir jābūt noteiktam skaitam zobārstu, kuri sniedz valsts apmaksātus zobārstniecības pakalpojumus bērniem.

[6.] Attiecībā uz aptiekas pakalpojumu pieejamības uzlabošanu tiek plānots attīstīt aptiekas pakalpojumus farmaceitiskās aprūpes īstenošanai, tai skaitā attīstīt kompensējamo zāļu iegādes iespējas attālināti, kā arī veicināt vienlīdzīgu pieejamību farmaceitiskās aprūpes un aptieku pakalpojumiem, tai skaitā mazāk apdzīvotās vietās.

[7.] Valsts apmaksātie sekundārie ambulatorie veselības aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumu Nr. 555 12. pielikumā noteiktajām veselības aprūpes pakalpojumu plānošanas teritorijām (Rīga, Kurzeme, Latgale, Vidzeme, Zemgale), tajās iekļautajām veselības aprūpes pakalpojumu plānošanas vienībām, un atbilstoši plānošanas vienībā noteiktajiem nodrošināmajiem veselības aprūpes pakalpojumiem atkarībā no iedzīvotāju skaita. Šo pakalpojumu nodrošināšanā tiek ievērots princips, ka, pieaugot iedzīvotāju skaitam plānošanas vienībā, pieaug pakalpojumu vienībā nodrošināmo pakalpojumu veidi un sarežģītība.

[8.] Stacionāro pakalpojumu tīkla plānošanā vienlaikus tiek ņemts vērā gan pakalpojumu pieprasījums - pacientu plūsma slimnīcās, lai nodrošinātu ārstam pietiekamu pieredzes līmeni, kas nosaka sniegto pakalpojumu kvalitāti, gan teritoriālās pieejamības aspekts, sasniedzamība konkrētā reģionā. Universitāšu slimnīcas un specializētās slimnīcas nodrošina augsti specializētus stacionāros pakalpojumus visiem Latvijas iedzīvotājiem, savukārt, IV, III, II un I līmeņa slimnīcas nodrošina pakalpojumus pārsvarā konkrēta reģiona iedzīvotājiem.

[9.] ES fondu 2021.-2027.gada plānošanas periodā ieguldījumi veselības pakalpojumu pieejamības un kvalitātes uzlabošanai tiek īstenoti kompleksi visos līmeņos, proti, investīcijas plānotas ambulatorajām ārstniecības iestādēm, KUS, reģionālajām slimnīcām un specializētajām slimnīcām Lai nodrošinātu ārstniecības personu pieejamību reģionos ārpus Rīgas ES fondu 2014.-2020.gada plānošanas perioda ietvaros tiek nodrošināti atbalsta pasākumi ārstniecības personu piesaistei darbam ārpus Rīgas. Pamatnostādņu īstenošanas periodā atbalsta pasākumi ārstniecības personu piesaistei reģionos tiks turpināti.

[10.] Reģionālās politikas pamatnostādņu 2013.-2019.gadam 5. pielikumā noteiktais veselības aprūpes pakalpojumu grozs kopumā ir aktuāls joprojām – primārās veselības aprūpe, neatliekamā medicīniskā palīdzība, veselības aprūpe mājās – pēc iespējas tuvāk personas dzīvesvietai, savukārt augstas specializācijas un terciārā veselības aprūpe - universitāšu slimnīcās un specializētajās slimnīcās. Veselības aprūpes pakalpojumi tiks nodrošināti jaunajā administratīvi teritoriālajā ietvarā saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumos Nr. 555 noteikto pakalpojumu nodrošinājumu.

SABIEDRĪBAS VESELĪBAS POLITIKAS REZULTĀTI UN REZULTATĪVIE RĀDĪTĀJI:

Kaut gan Covid-19 pandēmijas negatīvā ietekme uz sabiedrības veselību pagaidām vēl nav novērtējama, pastāv augsts risks, ka sociāli ekonomiskie determinanti negatīvi ietekmēs gan sabiedrības veselības, gan veselības aprūpes īstermiņa un vēlīnos rezultātus un to rādītājus. Pamatnostādnēs rezulttīvie rādītāji tika prognozēti atbilstoši tām tendencēm, kuras pastāvēja līdz Covid-19 pandēmijai, taču prognozēs nav ņemts vērā pandēmijas izraisītās veselības nevienlīdzības pieauguma risks un ietekme uz veselības aprūpes sistēmu. Ņemot vērā šīs infekciju slimības tiešo ietekmi, objektīvos ierobežojumus tās attīstības prognozēšanā un neziņu, kāda būs pašas slimības un tās ierobežošanas pasākumu ietekme uz sabiedrības veselību un veselības aprūpi, prognozētie rezultatīvie rādītāji to sasniegšanas brīdī var būt neprecīzi, tādēļ, neziņai mazinoties, tos būs nepieciešams pārbaudīt un, iespējams, koriģēt.

PIELIKUMĀ:

1. Sabiedrības veselības izvērtējums (1. pielikums)

2. Izvērtējums par automatizāciju un mākslīgā intelekta (MI) izmantošanu veselības nozarē (2. pielikums)

3. Tekstā lietoto terminu skaidrojums (3. pielikums)

4. Pamatnostādnēs minēto uzdevumu sasaiste ar citiem politikas plānošanas dokumentiem (4. pielikums)

5. Papildus nepieciešamais finansējums (5. pielikums)

6. Sabiedrības veselības pamatnostādņu rīcības virzienu uzdevumi (6. pielikums)

 SATURS

Ievads

I. Galvenās sabiedrības veselības problēmas

A. Neinfekcijas un hroniskās slimības

1. Sirds un asinsvadu sistēmas slimības

2. Onkoloģiskās slimības

3. Psihiskā veselība un emocionālā labklājība

4. Citas hroniskās slimības

B. Mātes un bērna veselība

C. Infekcijas slimības

D. Nevienlīdzība veselības jomā

II. Iedzīvotāju veselību ietekmējošie dzīvesveida paradumi

A. Uzturs

B. Mutes dobuma un zobu veselība

C. Fiziskās aktivitātes

D. Seksuālā un reproduktīvā veselība

E. Atkarību izraisošo vielu lietošana

1. Smēķēšana

2. Alkoholisko dzērienu lietošana

3. Narkotisko vielu lietošana

4. Procesu atkarības

Traumatisms

F. Īstenotie ES fondu pasākumi veselības veicināšanā un uzdevumi 2021.-2027. gadam

III. Iedzīvotāju veselību ietekmējošie vides faktori

IV. Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkls, pakalpojumu pieejamība un kvalitāte

A. Primārā veselības aprūpe

B. Sekundārā ambulatorā veselības aprūpe

C. Stacionārā veselības aprūpe

D. Neatliekamā medicīniskā palīdzība

E. Farmaceitiskā aprūpe

F. Transplantācija un asins komponentu transfūzijas

G. Tiesu medicīniskā ekspertīze

H. Veselības aprūpe prioritārajās jomās

1. Veselības aprūpe onkoloģijā

2. Veselības aprūpe SAS jomā

3. Veselības aprūpe psihiatrijā un narkoloģijā

4. Mātes un bērna veselības aprūpe

5. Retās slimības

6. Paliatīvā aprūpe

7. Medicīniskā rehabilitācija

I. Pacientu drošība

J. ES fondu ieguldījumi veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes un pieejamības uzlabošanai un uzdevumi 2021.-2027. gadam

V. Pacientu iesaiste, zināšanas un apmierinātība ar veselības aprūpes pakalpojumiem

VI. Cilvēkresursu nodrošinājums un prasmju pilnveide

Avots: Slimību kontroles un profilakses centrs (https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/statistika/veselibas-aprupes-statistika1)

Avots: Slimību kontroles un profilakses centrs (https://www.spkc.gov.lv/lv/statistika-un-petijumi/statistika/veselibas-aprupes-statistika1)

A. ES fondu ieguldījumi veselības aprūpes cilvēkresursu nodrošināšanai un prasmju pilnveidei un uzdevumi 2021.-2027. gadam

VII. Veselības nozares finansējums, ārstniecības iestāžu infrastruktūra, gatavība ārkārtas un katastrofu situācijām

A. Covid-19 seku novēršanai piešķirtie valsts budžeta līdzekļi

Ievads

[1.] Sabiedrības veselības rādītāji Latvijā būtiski atpaliek no citām ES dalībvalstīm. Vienlaikus sabiedrības veselības rādītāju būtiska uzlabošanās valstī iespējama tikai tad, ja sabiedrības veselība tiek iekļauta un stiprināta visās politikās, veidojot veselību veicinošu un drošu dzīves vidi, kā arī, ja visiem valsts iedzīvotājiem ir vienlīdzīgas iespējas saņemt uz cilvēku centrētus un integrētus veselības aprūpes pakalpojumus. Galvenie sabiedrības veselības rādītāji, kas raksturo situāciju ne tikai veselības, bet arī sociāli ekonomiskajā jomā:

[2.] Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums, kas raksturo sabiedrības veselību un valsts veselības sistēmas attīstību, kopš 2000. gada Latvijā ir būtiski palielinājies (no 70,2 gadiem 2000. gadā līdz 75,7 gadiem 2019. gadā), tomēr tas aizvien ir trešais mazākais ES pēc Rumānijas un Bulgārijas un vienlaikus ir 6 gadus mazāks par ES vidējo rādītāju – 81 gadu.¹

[3.] Priekšlaicīga mirstība, kas raksturo novēršamus nāves cēloņus, Latvijā ir viena no augstākajām ES.² Latvijā ik gadu nomirst aptuveni 28 tūkstoši cilvēku (2019. – 27479 ; 2018. – 28525), no kuriem gandrīz katrs ceturtais miris priekšlaicīgi, t.i., nesasniedzot 65 gadu vecumu (2019. – 22%). Savukārt katrs piektais (2019. – 19%) no priekšlaicīgi mirušajiem ir miris vecumā līdz 44 gadiem.³

[4.] 2019. gadā, nomirstot Latvijas iedzīvotājiem vecumā līdz 64 gadiem, zaudēti 74 tūkstoši potenciālo mūža gadu (pirms desmit gadiem – 111 tūkstoši); nomirstot līdz 69 gadu vecumam zaudēti 110 tūkstoši potenciālo mūža gadu (pirms desmit gadiem – 158 tūkstoši). Vidēji viens priekšlaicīgi mirušais zaudējis vairāk kā 12 sava mūža gadus līdz 64 gadu vecumam un 13 līdz 69 gadu vecumam.

[5.] Analizējot priekšlaicīgas mirstības un PZMG (līdz 64 g.v.)  rādītājus (uz 100 000 iedzīvotāju) dinamikā, redzams, ka pēdējos desmit gados (no 2010. līdz 2019. gadam) tie ir samazinājušies attiecīgi par 15% un 25%.⁴ Tas, ka PZMG rādītājs samazinājies straujāk, nozīmē, ka ne tikai mazinājies priekšlaicīgi mirušo skaits, bet arī palielinājies vidējais vecums nāves brīdī.

[6.]  Novēršamās mirstības rādītāji Latvijā ir būtiski sliktāki nekā citās ES valstīs. Ar profilaksi novēršamā mirstība Latvijā ir 328,9 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, ES attiecīgi –160,4, savukārt medicīniski novēršamā mirstība Latvijā ir 203 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, ES attiecīgi – 93.⁵ 2018. gadā Latvijā ar profilaktiskiem pasākumiem varēja novērst 342 nāves gadījumus, savukārt ar ārstēšanu – 198 nāves gadījumus.⁶

[7.] Iedzīvotāju dzīves kvalitāti atspoguļo paredzamais veselīgā mūža rādītājs jeb gadu skaits, kas tiks nodzīvoti veselīgi un bez funkcionāliem traucējumiem un ierobežojumiem. Tas plašāk raksturo paredzamo mūža ilgumu, parādot kvalitatīvi nodzīvotos mūža gadus, kurus novērtējot, tiek ņemti vērā gan mirstības un saslimstības rādītāji, gan arī iedzīvotāju veselības pašvērtējums. Visā pasaulē sievietēm veselīgo mūža gadu ir vairāk nekā vīriešiem, bet vislielākās variācijas starp dzimumiem vērojamas tieši Eiropas valstīs.

[8.] Latvijas iedzīvotāju paredzamais veselīgi nodzīvotā mūža ilgums ir viszemākais visā ES – 2018. gadā sievietēm 53,7 gadi, vīriešiem – 51, savukārt, vidējais prognozētais veselīgo mūža gadu skaits ES sievietēm 2018. gadā bija 64,2 gadi, vīriešiem 63,7 gadi.⁷  Maltā, Zviedrijā, Īrijā un Norvēģijā veselīgi nodzīvoto mūža gadu rādītājs pārsniedz pat septiņdesmit gadus.⁸ Sliktos veselības rezultātus galvenokārt ietekmē neveselīgs dzīvesveids un zemi valsts izdevumi veselības aprūpei.⁹

[9.] Neinfekcijas slimības ir biežākais saslimstības un mirstības cēlonis Latvijā. Galvenie nāves cēloņi Latvijā ir: sirds un asinsvadu sistēmas slimības – 2019. gadā 15 tūkstoši mirušo jeb 55%. Otrs biežākais nāves cēlonis ir ļaundabīgie audzēji – 2019. gadā 5924 jeb 22%, trešais – ārējie nāves cēloņi – 5% no visiem mirušajiem (2019. gadā – 1385).¹⁰

[10.] Viens no būtiskiem iedzīvotāju psihiskās veselības indikatoriem ir pašnāvību skaits uz 100 000 iedzīvotāju. Dinamikā Latvijā vērojama mirstības samazināšanās no pašnāvībām, tomēr Latvija joprojām atrodas starp Eiropas Savienības valstīm ar augstāko mirstību no pašnāvībām. Vīriešiem joprojām pašnāvību rādītāji ir vairākkārt augstāki kā sievietēm (2018. gadā – gandrīz 8 reizes, 2019. gadā – 4 reizes augstāki).

[11.] Ņirgāšanās skolā ir bieži sastopams emocionālās vardarbības veids, kam ir negatīva un ilgtermiņa ietekme uz psihisko veselību. Kopumā 2018. gada pētījumā norādīts, ka aptuveni piektā daļa 11-15 gadīgo skolēnu pēdējo pāris mēnešu laikā ir cietuši no ņirgāšanās. Pēc starptautiska pētījuma¹¹ datiem, Latvijā šie rādītāji ir vieni no augstākajiem starp 45 valstīm un reģioniem.

[12.] Papildus sabiedrības novecošanās tendencei un pieaugošajai hronisko slimību prevalencei Latvija saskaras arī ar būtiskām problēmām infekcijas slimību kontroles jomā. Piemēram, jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu rādītājs aizvien ir visaugstākais ES.¹²

[13.] Attiecībā uz veselības finansējumu – kopš 2013. gada Latvijā veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju ir palielinājušies gandrīz 2 reizēs, tomēr tas aizvien ir viens no zemākiem  rādītājiem ES, un 2019. gadā šie izdevumi bija 1 457,48 euro¹³ pēc pirktspējas paritātes (PPP)¹⁴. OECD, raksturojot Latvijas veselības profilu,¹⁵ uzsver, ka, lai gan Latvijā pēdējos gados publiskais finansējums veselības aprūpei ir nedaudz pieaudzis, kopējais finansējums sistēmai ir nepietiekams. Vispārējie valdības izdevumi veselībai 2019.gadā bija 4,2% no IKP (2014.gadā – 3,8%), savukārt 2020.gadam un 2021.gadam Covid-19 pandēmijas izdevumu palielinājuma un IKP krituma (2020.gadā salīdzinājumā ar 2019.gadu) ietekmē ir novērtēti uz 4,9% un 6,3% attiecīgi¹⁶. Tomēr, 2022.-2024.gados atbilstoši Latvijas Vispārējās valdības budžeta plāna projektā 2022.gadam iekļautajam prognozēts vispārējo valdības izdevumu veselībai samazinājums līdz 4,2% no IKP 2024.gadā, tādējādi atgriežoties 2019.gada līmenī, vienlaikus jāņem vērā, ka 2024.gadam tiek prognozēts IKP palielinājums par 7,4 milj. euro salīdzinājumā ar faktisko rādītāju 2019.gadā. 

[14.] Veselīga dzīvesveida veicināšanai un veselības aprūpes kvalitātes, tai skaitā infrastruktūras uzlabošanai, tai skaitā infrastruktūrā nozīmīgu ieguldījumu deva 2014. gadā piešķirtais ESF finansējums 2014-2021. gadam, kas tika novirzīts uz 4 jomām – sirds un asinsvadu, onkoloģijas, perinatālā un neonatālā perioda aprūpes, psihiskās veselības, ņemot vērā galvenos iedzīvotāju saslimstības un mirstības cēloņus.

I. Galvenās sabiedrības veselības problēmas

A. Neinfekcijas un hroniskās slimības

[15.] Neinfekcijas slimības un hroniskās slimības rada lielāko saslimstības slogu un ir izplatītākais mirstības cēlonis gan Latvijā, gan visā ES. Izplatītākās neinfekcijas slimības:

• sirds un asinsvadu sistēmas slimības,

• onkoloģiskas slimības (ļaundabīgie audzēji),

• hroniskas respiratoras slimības (piemēram, obstruktīvas plaušu slimības un astma),

• cukura diabēts,

• psihiskās slimības (piemēram, depresija),

To attīstību nosaka kombinēti ģenētiski, fizioloģiski, vides un dzīvesveida faktori.

[16.] Galvenie uzvedības faktori, kas veicina neinfekcijas slimību attīstību, ir neveselīgs uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte un atkarību izraisošas vielas un procesi. Neinfekcijas slimību profilaksē būtiska loma ir  indivīda un visas sabiedrības izglītotībai veselības jautājumos jeb veselībpratībai. Tādējādi būtiski ir uzlabot indivīda un sabiedrības veselībpratību, nodrošinot, ka indivīds spēj iegūt, apstrādāt un saprast informāciju par veselību, veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumiem, kā arī veselības aprūpes pakalpojumiem, lai atbildīgi pieņemtu ar veselību saistītus lēmumus.

[17.] 2019. gadā 42,1 % Latvijas iedzīvotāju vecumā no 16 gadiem ir bijusi kāda hroniska slimība vai ilgstošas veselības problēmas. Atšķirības ir vērojamas dzimumu griezumā – 46,2 % sieviešu ir bijusi hroniska saslimšana, turpretī mazāk ilgstošas veselības problēmas norādījuši vīrieši (37 %).¹⁷

[18.] Latvijas sabiedrība noveco – iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā turpina samazināties un joprojām palielinās iedzīvotāju skaits virs darbspējas vecuma – 2019. gadā par 3,0 tūkst. jeb 0,7%. To īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā palielinājās no 22,8 % 2019. gada sākumā līdz 23,1 % 2020. gada sākumā.¹⁸

[19.] Līdz ar gados vecu cilvēku skaita pieaugumu sabiedrībā, pieaug gan hronisko slimību pacientu skaits, gan to pacientu skaits, kuriem vienlaikus ir vairākas hroniskās saslimšanas (multimorbiditāte). Vidēji Latvijas iedzīvotāji 65 gadu vecumā var nodzīvot vēl 17 gadus, taču ļoti iespējams, ka trīs ceturtdaļas no šī laika būs jādzīvo ar hronisku slimību¹⁹ un invaliditāti. Dati liecina, ka pusei Latvijas iedzīvotāju vecumā no 65 gadiem hroniskās  slimības – 33% ir vismaz viena hroniska slimība, savukārt 17% ir vismaz divas hroniskas slimības).²⁰ Līdz ar to veselībpratības uzlabošanai sabiedrībā būtiska loma ir arī veselības aprūpes un sociālās aprūpes personālam, to zināšanām un spējai palīdzēt iedzīvotājiem orientēties ar veselību saistītās informācijas klāstā.

1. Sirds un asinsvadu sistēmas slimības

[20.] Sirds un asinsvadu sistēmas slimības (SAS) ir viens no galvenajiem mirstību un invaliditāti izraisošais cēloņiem Latvijā un pasaulē. Pieejamie dati liecina, ka 2019. gadā 55% miruši no SAS izraisītām komplikācijām (t.sk. 24% no sirds išēmiskām slimībām, 18% no cerebrovaskulārām slimībām). Savukārt, ES valstīs 36% nāves cēlonis ir SAS.²¹

[21.] Standartizētā mirstība no SAS Latvijā vairāk kā 2 reizes pārsniedz ES vidējo rādītāju. Dinamikā tā būtiski nav mainījusies kopš 2010. gada.²²

[22.] SAS ir arī galvenais priekšlaicīgas mirstības (līdz 64 g.v.) cēlonis Latvijā, kas joprojām 3 reizes pārsniedz ES vidējo. Tomēr jāatzīmē, ka priekšlaicīgai mirstībai no SAS ir samazināšanās tendence. Pēdējo desmit gadu laikā tā samazinājusies par 15%; no sirds išēmiskām slimībām (infarkti u.c.) – pat par 28%, no cerebrovaskulārām slimībām (insulti u.c.) – par 17%. Savukārt PZMG (līdz 64 g.v.)  rādītājs uz 100 000 iedzīvotāju SAS dēļ ir samazinājies par 20% (2010.-2019. gadā), kas norāda, ka ne tikai mazinājies mirušo skaits, bet arī pieaudzis to vecums. Tomēr pēdējo piecu gadu laikā šis rādītājs ir svārstīgs, izteikts mazinājums vērojams tikai  2019. gadā, kur 26% no visiem PZMG tika zaudēti SAS dēļ. Šajā grupā ir būtiskas atšķirības sadalījumā pa dzimumiem: vīriešiem PZMG rādītājs ir 4 reizes (PZMG-69 3,5 reizes) augstāks nekā sievietēm. Sadalījumā pa reģioniem būtiski atšķiras Latgales reģions, kur 2019. gadā PZMG-64 rādītājs SAS dēļ bija par 49% (PZMG-69 par 52%) augstāks nekā vidēji Latvijā.²³

[23.] Priekšlaicīgi nomirstot no SAS, gandrīz ceturtajai daļai personu nāves cēlonis ir kardiomiopātija, kas, savukārt, gandrīz pusei ir alkohola izraisīta (pieskaitot neprecizētas kardiomiopātijas, pat 70%). Dinamikā šis rādītājs pēdējo desmit gadu laikā ir pieaudzis par 13%.²⁴

[24.] Latvijā apmēram 25% no visiem SAS izraisītajiem nāves gadījumiem ir iespējams  novērst   (2019. gadā no SAS miruši – 3870). No šiem 51% ir medicīniski novēršami (savlaicīga diagnostika, kvalitatīva aprūpe, atbilstoša ārstēšana) un 49% – profilaktiski novēršami (veicinot veselīgu dzīvesveidu, attīstot savlaicīgu riska faktoru atklāšanu un to ietekmes mazināšanu).²⁵ Piemēram, akūtās veselības aprūpes kvalitāti raksturo 30 dienu mirstības rādītāji pēc uzņemšanas slimnīcā ar akūtu miokarda infarktu vai insultu. Latvijā tie ir vieni no augstākajiem OECD valstu vidū. 2017.gadā 30 dienu mirstība pēc akūta miokarda infarkta Latvijā bija 16,5%, OECD 9,1%; 30 dienu mirstība pēc išēmiska insulta attiecīgi 28,2% un 12,2%.²⁶

Šiem rādītājiem ir būtiskas atšķirības arī stacionāru griezumā, kas norāda uz atšķirībām veselības aprūpes saņemšanas iespējās. 2019. gadā 30 dienu mirstība pēc akūta miokarda infarkta 5. līmeņa slimnīcās bija 13,9%, 3. līmeņa slimnīcās – 38,7%.²⁷ Ir veikta padziļināta situācijas analīze, uzsākts darbs pie insulta pacientu aprūpes, gan invazīvās kardioloģijas jomas analīzes, kā arī iezīmēti iespējamie risinājumi uzlabojumiem akūtās palīdzības pieejamības un kvalitātes jomā.

2. Onkoloģiskās slimības

[25.] Ļaundabīgie audzēji ir otrs izplatītākais  (pēc SAS) Latvijas iedzīvotāju nāves cēlonis. Latvijā ik gadu no ļaundabīgajiem audzējiem nomirst ap 6000 cilvēku, jeb ap 22% no visiem mirušajiem (2019. gadā – 5924).  2019. gadā 27% no tiem bija vecumā līdz 64 gadiem. Tāpat kā SAS arī ļaundabīgie audzēji ir viens no galvenajiem invaliditātes cēloņiem. 23% pieaugušo pirmreizējās invaliditātes cēlonis 2018. gadā bija ļaundabīgie audzēji.

[26.] 2019. gadā saglabājās augsta mirstība no bronhu un plaušu ļaundabīgajiem audzējiem (913 mirušie jeb 48 uz 100 000 iedzīvotāju), kam seko mirstība no priekšdziedzera jeb prostatas (428 (48 uz 100 000 vīriešu)), kolorektālās daļas (679 (35 uz 100 000 iedzīvotāju)), kuņģa (396 (21 uz 100 000 iedzīvotāju)) un krūts (429 (22 uz 100 000 iedzīvotāju)) ļaundabīgajiem audzējiem.

[27.] Latvijā 2017. gadā, salīdzinot ar 2010. gadu, saslimstība ar ļaundabīgiem audzējiem ir pieaugusi par 13,5% (no 533,4 gadījumiem līdz 605,6 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju). 2017. gadā no jauna ar ļaundabīgiem audzējiem saslimuši 11 762 pacienti.²⁸ Saskaņā ar statistikas datiem 2017. gada beigās uzskaitē pavisam bija  77 341 onkoloģiskais pacients (3998,2 uz 100 000 iedzīvotāju).²⁹ Pakāpeniskais saslimstības pieaugums ar ļaundabīgiem audzējiem pēdējo 10 gadu laikā skaidrojams arī ar diagnostikas uzlabošanos un pieejamību, kā arī ar populācijas novecošanos. Ļaundabīgie audzēji ir arī viens no galvenajiem cēloņiem invaliditātes cēloņu struktūrā. 23% pieaugušo, kam pirmreizēji tika piešķirta invaliditāte 2018. gadā, tās cēlonis bija ļaundabīgais audzējs.

[28.] Sievietēm izplatītākie ir krūts, ādas, resnās zarnas un dzemdes ļaundabīgie audzēji. 2017. gadā sievietēm visbiežāk konstatēja krūts vēzi (1133 gadījumi jeb 107,9 uz 100 000 sieviešu), kam sekoja citi ādas ļaundabīgie audzēji (neskaitot melanomu) – 896 gadījumi jeb 85,4 uz 100 000, un kolorektālais vēzis (595 gadījumi jeb 56,7 uz 100 000). Krūts ļaundabīgā audzēja agrīnā diagnostikā liela nozīme ir skrīningam. 2019. gadā krūts vēža skrīninga atsaucība bija 39,1% (2010. gadā – 19,4%).³⁰

[29.] Viens no izplatītākajiem ļaundabīgajiem audzējiem gados jaunākām sievietēm (vecumā pēc 25 gadiem) ir dzemdes kakla ļaundabīgais audzējs. Vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu var pasargāt sievieti no saslimšanas. Eiropas slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC) vakcinēt pret cilvēka papilomas vīrusu rekomendē ne tikai meitenes, bet arī zēnus.

[30.] Meiteņu vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV) Latvijā tika uzsākta 2010. gadā Pilnu vakcinācijas kursu pret cilvēka papilomas vīrusu 2019. gadā bija saņēmušas 56,5% meiteņu Pateicoties SPKC veiktajiem sabiedrības un ārstniecības personu izglītošanas pasākumiem par šo vakcīnu, ir novērojama tendence palielināties vakcinācijas aptverei, jo 2017. gadā pilnu vakcinācijas kursu pret cilvēka papilomas vīrusu bija saņēmušas tikai 40% meiteņu.³¹ Tas parāda to, ka šis darbs ir jāturpina, lai sasniegtu noturīgu rezultātu. Zēnu vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu Latvijā pagaidām netiek veikta ierobežotā finansējuma dēļ, tomēr nākotnē ir jārod iespēja arī zēnu vakcinēšanai pret cilvēka papilomas vīrusu. No 2020. gada janvāra Latvijā vakcinācijas kalendārā ir iekļauta 9-valentā vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu (vakcīna pret 9 vīrusu tipiem). Līdz šim vakcinācijas kalendārā tika iekļauta 2-valentā vakcīna, kas pasargāja tikai no diviem augsta riska onkogēnajiem CPV tipiem.

[31.] Agrīnas diagnostikas gadījumā dzemdes kakla ļaundabīgais audzējs ir veiksmīgi ārstējams, tāpēc Latvijā ir ieviests dzemdes kakla vēža skrīnings. Tā mērķis ir atklāt dzemdes kakla vēža priekšvēža stāvokļus vai slimību agrīnās stadijās (O, I, II stadija), kad atbilstoša ārstēšana ir efektīva (priekšvēža stāvokļu gadījumā saslimšanu ar vēzi var novērst) un var uzlabot dzīves kvalitāti un izdzīvotību. Palielinot dzemdes kakla vēža skrīninga atsaucību, var ievērojami samazināt gan saslimstību gan mirstību no dzemdes kakla vēža. Lai gan kopš 2010. gada dzemdes kakla vēža skrīninga aptveres rādītāji ir pieauguši, aptvere joprojām vērtējama kā ļoti zema: 2019. gadā – 39,7%  (2010. – 15,3%).^{32 33}

[32.] Latvijā vīrieši biežāk slimo ar prostatas, bronhu un plaušu  un kolorektālās daļas ļaundabīgiem audzējiem. 2017. gadā vīriešiem visbiežāk diagnosticēja prostatas vēzi (1286 gadījumi jeb 144,1 uz  100 000 vīriešu). Pozitīvi, ka mazinās novēloti atklāto prostatas vēža gadījumu īpatsvars – 2017. gadā 22,5% pacientu prostatas vēzis tika atklāts III-IV stadijā, 2010. gadā – 39,7%.³⁴

[33.] Otrs izplatītākais ļaundabīgais audzējs vīriešiem ir bronhu un plaušu (849 gadījumi jeb 95,1 uz  100 000 vīriešu), bet trešais izplatītākais – kolorektālais ļaundabīgais audzējs (536 gadījumi jeb 60,0 uz  100 00 vīriešu). Turklāt saslimstība ar prostatas un kolorektālās daļas ļaundabīgo audzēju pēdējos gados ir palielinājusies, kas būtu skaidrojums ar pacientu vēršanos pie ārsta uz veselības pārbaudēm un izmeklējumiem, piemēram, prostatas specifiskā antigēna analīzes veikšanai.

[34.] Ļaundabīgie audzēji ir nozīmīgākais PZMG cēlonis sievietēm un trešais nozīmīgākais vīriešiem. Nomirstot no ļaundabīgajiem no ļaundabīgiem audzējiem 2019. gadā potenciāli zaudēti 19% no visiem PZMG-64 un 22% no PZMG-69.³⁵ Lai gan, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem, PZMG rādītājs ļaundabīgo audzēju dēļ ir samazinājies par 19% (PZMG-69 par 13%), tas ir svārstīgs un tam nav stabilas samazināšanās tendences.

[35.] Skatīt arī nodaļu "Veselības aprūpe onkoloģijā".

3. Psihiskā veselība un emocionālā labklājība

[36.] Psihiskās veselības traucējumi ir bieži sastopami un veido ievērojamu daļu no slimību sloga. ES valstīs psihiskās veselības traucējumi ir vairāk nekā trešdaļai iedzīvotāju.Izplatītākie psihiskās veselības traucējumi ES ir trauksme, bezmiegs, smaga depresija, somatoformi traucējumi, atkarība no alkohola un narkotikām, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms jauniešiem, un demence.³⁶ Pēc PVO prognozēm, stress un depresija jau  2030. gadā būs vadošais slimību izraisītājs.^{37 38}

[37.] Psihiskie traucējumi veido 26% no kopējā pēc nespējas samēroto mūža gadu rādītāja jeb disability adjusted life years (DALY) ES, tādējādi kļūstot par galveno slimību radītā sloga cēloni. Būtiskākie DALY cēloņi ir depresija (7,2% no kopējā sloga ES), demence (3,7%), ar alkohola lietošanu saistītās slimības (3,4%). Eiropā sieviešu populācijā prevalē depresija, vīriešu populācijā – ar alkohola lietošanu saistītās slimības.

[38.] Ik gadu pirmreizēji psihisku un uzvedības traucējumu dēļ invaliditāte tiek noteikta aptuveni  1500 personām. Pieaugušajiem pirmreizējā invaliditāte psihisko un uzvedības traucējumu dēļ 2018. gadā – piešķirta 1306 iedzīvotājiem jeb 8,3 uz 10 000 iedzīvotāju, kā arī 260 bērniem jeb 7,2 uz 10 000 bērnu. Bērniem pirmreizējās invaliditātes cēloņu struktūrā psihiskie un uzvedības traucējumi ir pirmajā vietā.³⁹

[39.] Latvijas iedzīvotāju (15-74 g.v.) veselību ietekmējošo paradumu 2018.gada pētījuma dati par iedzīvotāju psihoemocionālo stāvokli Latvijā ir nedaudz pasliktinājušies salīdzinājumā ar 2016. gada datiem. Sasprindzinājumu, stresu un nomāktību pēdējā mēneša laikā dažreiz izjuta 50,9% iedzīvotāju, kas salīdzinājumā ar 2016. gadu ir par 8,8% vairāk. Tāpat nedaudz palielinājies cilvēku īpatsvars, kuri uzskata dzīvi par neciešamu – 2016. gadā tādu iedzīvotāju bija 0,6%, bet 2018. gadā – 0,9%.

[40.] Palielinās arī to iedzīvotāju īpatsvars, kuriem bija sūdzības par depresiju – 2016. gadā 17,1% iedzīvotāju, bet 2018. gadā – 22,4% iedzīvotāju.⁴⁰ Saskaņā ar Latvijas iedzīvotāju virs darbaspējas vecuma (no 65 g.v.) veselību ietekmējošo paradumu un funkcionālo spēju pētījuma datiem, kas 2019. gadā īstenots ESF projekta ietvaros, novērojami depresijas simptomi bija 18,7% respondentu (10,7% mēreni un 8% stipri izteikti). Mēreni vai stipri izteiktu depresijas simptomu īpatsvars būtiski pieaug, palielinoties senioru vecumam, tas ir augstāks senioriem ar pamata izglītību, kā arī senioriem, kuri dzīvo vieni paši, cieš no hroniskām sāpēm, kā arī savu veselību novērtēja kā sliktu.⁴¹ Latvijā ir augsts nediagnosticētas depresijas īpatsvars. Augstāks depresijas risks ir sievietēm, personām ar izglītību, kas zemāka par vidējo, personām, kas dzīvo vienas vai ir šķīrušās, personām, kas nestrādā 15 gadus un ilgāk, kā arī personām, kas slimo ar gastroenterālu vai onkoloģisku slimību.⁴² Negatīvo situāciju, kas liecina par to, ka būtiska daļa iedzīvotāju ar psihiskiem traucējumiem pēc palīdzības nevēršas, atspoguļo dati – Latvijas pētnieki noskaidrojuši, ka klīniski nozīmīga depresija diagnosticējama teju 7%⁴³ Latvijas 15-64 gadus veco iedzīvotāju, savukārt to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ziņojuši par pēdējā gada laikā diagnosticētu un ārstētu depresiju, 2016. gadā bija vien 2,7% iedzīvotāju (2,2% vīriešu un 3,1% sieviešu), bet 2018. gadā – 4,5% iedzīvotāju (3,1% vīriešu un 5,8% sieviešu), kamēr pēc valsts apmaksātās palīdzības pie dažādiem ārstiem (visbiežāk ģimenes ārsta un psihiatra) ar depresiju vērsušies vien 0,2%⁴⁴ Latvijas 15-64 gadus veco iedzīvotāju. Diemžēl savlaicīgi nediagnosticēti un neārstēti psihiski traucējumi, īpaši depresija, ir būtisks pašnāvību riska faktors.

[41.] Augsts ir nervozitātes un nomāktības pašvērtējums pusaudžiem. Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma dati liecina, ka 11, 13 un 15-gadīgo skolēnu grupā 2018. gadā 31,9% zēnu un 46,1% meiteņu vismaz reizi nedēļā bijušas sūdzības par nervozitāti. Meitenes 2018. gadā nervozitāti izjuta par 3 procentpunktiem vairāk  salīdzinājumā ar 2014. gada aptaujas datiem. Savukārt nomāktību 2018. gadā izjuta 22,2% zēnu un 40,0% meiteņu, kas nav būtiski mainījies salīdzinājumā ar 2014. gada aptaujas datiem.⁴⁵ Latvijas skolēnu sūdzību par nervozitāti un nomāktību īpatsvars gan zēniem gan meitenēm atbilst Starptautiskā skolēnu veselības pētījuma dalībvalstu vidējam līmenim.⁴⁶

[42.] Joprojām aktuāla problēma jauniešiem ir ņirgāšanās. Kopumā 2018. gadā 21,3% 11-15 gadīgo skolēnu pēdējo pāris mēnešu laikā ir cietuši no ņirgāšanās, pie kam  zēnu un meiteņu īpatsvars, kuri ir ņirgāšanās upuri, ir vienāds. Ņirgāšanās upuru īpatsvars Latvijā no 2002. līdz 2018. gadam zēniem pa gadiem variē, bet būtiski nav mainījies, turpretī meiteņu īpatsvars, kas teikušas, ka pēdējo pāris mēnešu laikā cietušas no atkārtotas ņirgāšanās, pieaudzis no 16,2% līdz 21,3%.⁴⁷ Salīdzinājumā ar situāciju citās valstīs, Latvija ņirgāšanās izplatībā 11, 13 un  15 gadīgo skolēnu vidū, kas pēdējo pāris mēnešu laikā ir cietuši no ņirgāšanās, ir augstajā otrajā vietā visās vecumgrupās, pārsniedzot Starptautiskā skolēnu veselības pētījuma dalībvalstu vidējo līmeni vairāk kā divas reizes.⁴⁸

[43.] Ir samazinājies skolēnu  īpatsvars, kuri ir ņirgājušies par citiem – 2018. gadā 16,8% skolēnu norāda, ka ir ņirgājušies par citiem (2014. gadā – 23,3%). 2018. gadā zēnu īpatsvars (21,4%), kas skolā regulāri ņirgājas par citiem, ir gandrīz divas reizes lielāks nekā meiteņu (12,3%). Pēdējos gados aktuāls kļūst arī kiberņirgāšanās risks. 2018. gadā 5,5% skolēni ir cietuši no kiberņirgāšanās, turklāt šim vardarbības paveidam nav novērojamas būtiskas atšķirības  dzimuma un vecuma grupās.⁴⁹

[44.] Būtiski faktori, kas ietekmē psihisko veselību, ir bērnībā pieredzētā vardarbība, kas var ietekmēt cilvēka dzīvi un veselību arī pieaugušā vecumā. Jauniešiem, kuri bērnībā pieredzējuši vardarbību, raksturīgs sliktāks pašvērtējums, biežāk sastopama pārmērīga alkohola lietošana un pašnāvības mēģinājumi, kā arī ir vairāk sūdzību par psihoemocionālo veselību.⁵⁰

[45.] Lielais pašnāvību skaits Latvijā attiecībā pret ES rādītājiem ir būtisks sabiedrības psihiskās veselības un psihiskās veselības aprūpes indikators. Pašnāvības un pašnāvnieciska uzvedība ir jāvērtē kompleksi, jo šādu indivīda rīcību var ietekmēt bioloģiskie, individuālie, sociālie, psiholoģiskie, ekonomiskie, kultūras un vides faktori, kā arī dažādas šo faktoru mijiedarbības.⁵¹ Pašnāvību galvenie riska faktori ir sociālie stresori, piemēram, bezdarbs, vardarbība, sociālas un ekonomiskas problēmas, kā arī psihiskas veselības problēmas un slimības, piemēram, depresija, šizofrēnija u.c. psihiski traucējumi, alkoholisms un narkomānija, kā arī nepietiekama psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība.

[46.] Pozitīvi vērtējams fakts, ka pašnāvību gadījumu skaits pēdējos gados samazinās. Tomēr, lai gan pēdējo desmit gadu laikā mirstība no tīša paškaitējuma samazinājusies par 27%, 2019. gadā sasniedzot 15,1 uz 100 000 iedzīvotāju,⁵² Latvija joprojām ir starp ES valstīm ar augstākajiem pašnāvību rādītājiem (2017. gadā pēc Eurostat datiem augstāki ir Lietuvā un Slovēnijā). Visvairāk mirstība no tīša paškaitējuma samazinājusies iedzīvotājiem vecuma grupā no 15 līdz 59 gadiem, kā arī sievietēm. Mirstība no tīša paškaitējuma vīriešiem ir daudzkārt augstāka nekā sievietēm (2018. gadā – gandrīz 8 reizes, 2019. gadā – 4 reizes). Joprojām notiek pašnāvības bērnu (līdz 17 g.v.) vidū. To skaits gan mazinājies: pēdējos 5 gadus ik gadu ir 2-4 gadījumi, pirms tam vidējais skaits ir 4,2 (2-7 gadījumi).⁵³

[47.] Analizējot PZMG (gan līdz 64 gadu vecumam, gan līdz 69 gadu vecumam) rādītāju pašnāvību dēļ, jāatzīmē, ka tas ir nozīmīgākais ārējais nāves cēlonis, kā dēļ tiek zaudēts visvairāk potenciālo mūža gadu – tātad nozīmīgākais priekšlaicīgas nāves cēlonis, īpaši vīriešiem (vīriešiem rādītājs daudzkārt lielāks nekā sievietēm, 2019. gadā – 6 reizes).⁵⁴

[48.] Diskusijā par sabiedrības veselības problēmām Latvijā un veicamajiem pasākumiem 2021.-2027. gadā eksperti pauda viedokli, ka Latvijā ir psihiskās veselības traucējumu, tai skaitā depresijas atpazīšanas ierobežojumi, augsta stigma sabiedrībā pret atšķirīgo, tai skaitā gan pret cilvēkiem, kuri cieš no psihiskiem traucējumiem, gan arī saistībā ar vēršanos pēc palīdzības pie speciālistiem psihiskās veselības jautājumos.

[49.] Skatīt arī nodaļu "Veselības aprūpe psihiatrijā".

4. Citas hroniskās slimības

[50.] Cukura diabēts ir viena no hroniskām saslimšanām, kuras izplatība pieaug pasaulē, Eiropā, tai skaitā arī Latvijā. 2017. gadā Latvijā 5,2% iedzīvotāju (20-79 g.v.) bija diagnosticēts 1. vai 2.tipa cukura diabēts. Kopā Latvijā ir vairāk nekā 90 tūkstoši cukura diabēta pacientu - 2017. gadā 91571 jeb 4734 uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir par 37% lielāks rādītājs nekā 2010. gadā. Ik gadu pirmreizēji tiek reģistrēti vidēji 6-7 tūkstoši pacientu ar cukura diabētu (2019. gadā - 6882 jeb 359,6 uz 100 000 iedzīvotāju). 93,7% pacientu konstatēts 2.tipa cukura diabēts, kura attīstību galvenokārt ietekmē novēršami un ar dzīvesveidu saistīti riska faktori. Cukura diabēta pacientu vecuma struktūra liecina, ka 62% pirmreizējo pacientu ir 60 un vairāk gadus veci. Savukārt, vairāk kā trešdaļa (36%) pacientu ir vecumā no 20 līdz 59 gadiem.⁵⁵

[51.] Cukura diabēts ietekmē citas orgānu sistēmas un var izraisīt komplikācijas. Biežākās reģistrētās komplikācijas ir perifērā neiropātija (2017. gadā 14,6% no uzskaitē esošajiem cukura diabēta pacientiem, kam veikta pēdu pārbaude), kā arī dažādas ar redzi saistītas problēmas (9,5%, no tiem, kam veikta acu pārbaude).⁵⁶ 47% no cukura diabēta pacientiem  (no tiem, par kuriem 2017. gadā aktualizēta informācija reģistrā) ir diagnosticēta arī kāda no sirds un asinsvadu slimībām. Cukura diabēta pacientu aprūpe jānodrošina ambulatori. Viens no aprūpes kvalitātes un novēršamas hospitalizācijas rādītājiem ir ārstēšanās slimnīcā ar cukura diabēta pamatdiagnozi. Latvijai šis rādītājs ir zemāks nekā vidēji OECD valstīs, attiecīgi 119 un 129 uz 100 000 iedzīvotājiem. Dinamikā tas ir mainīgs, tam nav noteiktas tendences mazināties.⁵⁷

[52.] Atbilstoši Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas datiem, pēdējo septiņu gadu laikā pieaug gan kopējais (+6,4%), gan saistībā ar muskuļu, skeleta un saistaudu sistēmas slimībām (MSS) pirmreizēji noteikto invaliditātes gadījumu skaits (+13,3%). Ar MSS slimībām saistīto invaliditātes gadījumu skaita pieaugums apsteidz kopējo invaliditātes gadījumu skaita pieaugumu un šajā grupā īpaši strauji aug strādājošo invaliditāte. No visiem strādājošajiem, kuriem pirmreizēji noteikta invaliditāte, gandrīz ceturtajai daļai invaliditātes iemesls ir MSS slimība (24% 2016. gadā.).⁵⁸ MSS ir trešais biežākais iemels pirmreizēji noteiktai invaliditātei pieaugušajiem  2018. gadā 18,8 uz 10 000 jeb 2946 gadījumi.⁵⁹

[53.] 2018. gadā par sāpēm pēdējā mēneša laikā muguras kakla-plecu daļā sūdzējās 31,9%, muguras krūšu jostas daļā – 33,9%, par sāpēm locītavās – 32,3% iedzīvotāju 15-74 gadu vecumā. Tas ir biežāk nekā iepriekšējā aptaujā 2016. gadā.⁶⁰ Pirmkārt, gan pieaugoši mazkustīgais dzīvesveids, sabiedrības novecošanās, izpratnes trūkums par ergonomiku darba vietās ir labi atpazīstami vispārēji faktori, kas veicina MSS slimību izplatību. Otrkārt, eksistē virkne procesuālu un administratīvu, un tikai daļēji ar veselības aprūpi saistīti faktoru, kas var būt par iemeslu tam, ka šīs grupas slimību slogs sabiedrībai palielinās.⁶¹

[54.] Lai gan veselības aprūpes jomā pastāv nepietiekama svarīgu pakalpojumu pieejamība personām ar muskuļu un skeleta sistēmas saslimšanām, iemesli, kāpēc pieaug personu ar invaliditāti skaits, nav viennozīmīgi meklējami tikai veselības aprūpes jomā. Piemēram, ir gadījumi, kad fiksēta ilgstoša darba nespēja gadā pirms invaliditātes noteikšanas primāri ir saistīta ar vajadzību iegūt apliecinājumu par invaliditāti, nevis ar aktuālo slimības gaitu.⁶²

B. Mātes un bērna veselība

[55.] Bērna veselību un attīstību līdz dzimšanai un pirmajā dzīves gadā galvenokārt nosaka mātes un tēva veselība, vecāku zināšanas par savu un gaidāmā bērna veselību un viņu rūpes par bērnu, dzīvesveida paradumi, kā arī veselības aprūpe grūtniecības un pēcdzemdību laikā.

[56.] Zīdaiņu mirstība ir viens no rādītājiem, kas raksturo gan mātes un bērna vispārējo veselības stāvokli, gan arī veselības aprūpi pirms un pēc dzemdībām. Zīdaiņu mirstība samazinājusies no 4,1 uz 1000 dzīvi dzimušiem  2015. gadā līdz 3,4/1000 2019. gadā.⁶³ Analizējot zīdaiņu mirstību reģionu griezumā, viszemākais rādītājs 2019. gadā reģistrēts Vidzemes reģionā – 2,9/1000, savukārt visaugstākais – Latgales reģionā – 5,0/1000.⁶⁴

[57.] Aktuāls jautājums zīdaiņu vecumā ir bērnu pēkšņās nāves sindroms.  Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā pirmajā dzīves gadā ar zīdaiņu pēkšņās nāves sindromu miruši vidēji 7 bērni gadā (2019. gadā 5 nāves gadījumi). Kaut arī nav precīzi noskaidroti cēloņi šiem nāves gadījumiem, ir virkne drošības pasākumu, piemēram, izvairīšanās no smēķēšana (arī pasīvās) īpaši grūtniecības laikā, bērna guldīšana drošā pozā, knupīša droša lietošana u.c., ar kuru palīdzību šādus gadījumus var novērst.

[58.] Perinatālā mirstība pēdējos gados nedaudz samazinājusies, attiecīgi 6,2 no 1000 dzīvi un nedzīvi dzimušo 2019. gadā pret 6,9/1000 2015. gadā. Samazinājums vērojams gan nedzīvi dzimušo, gan agrīnā neonatālā periodā mirušo skaitā. Reģionu griezumā perinatālā mirstība pa gadiem variē, taču 2019. gadā zemāks rādītājs kā vidēji Latvijā  bijis vērojams Rīgā – 5,6/1000, Kurzemē – 5,2/1000 un Latgalē – 5,0/1000, savukārt augstāks rādītājs nekā vidēji Latvijā reģistrēts Zemgalē – 6,6/1000, Pierīgā – 6,7/1000 un Vidzemē – 9,9/1000. Lai gan kopējā neonatālā mirstība (0-27 dienās mirušie) 2019. gadā nedaudz samazinājusies salīdzinājumā ar 2015.gadu (2,3 pret 2,5 no 1000 dzīvi dzimušiem), rādītājs ir mainīgs pa gadiem. Viszemākais neonatālās mirstības rādītājs 2019. gadā vērojams Zemgalē – 1,3 no 1000 dzīvi dzimušiem, savukārt visaugstākais Latgalē – 3,5/1000.

[59.] Latvijā katru gadu vairākas sievietes mirst no novēršamām grūtniecības un dzemdību komplikācijām. 2019. gadā vērojams skaita pieaugums – reģistrēti 7 mātes nāves gadījumi (2018. – 3 gadījumi), no kuriem 5 ir bijuši tieši ar grūtniecību saistīto cēloņu dēļ.^{65 66}

[60.] Mātes un zīdaiņu mirstību ietekmē multifaktoriāli faktori, kas sevī ietver gan izglītību, gan sociālos apstākļus, gan veselīgu dzīvesveidu, gan medicīnisko aprūpi grūtniecības un pēcdzemdību periodā. Lai mazinātu mātes un zīdaiņu mirstības rādītājus, nepieciešams uzlabot pārvaldību un kvalitāti visam mātes un bērna aprūpes procesam, sākot ar pasākumiem, kas nodrošinātu labāku sievietes veselību pirms grūtniecības iestāšanās, un beidzot ar pasākumiem drošai dzemdību norisei, kvalitatīvai prenatālai, neonatālai palīdzībai un jaundzimušā aprūpei ģimenē. Lai nodrošinātu mātes un perinatālās mirstības analīzes sistēmas efektivitāti, svarīga ir perinatālās un mātes mirstības ikgadējo auditu veikšana.

[61.] Mātes mirstība netieši ar grūtniecību saistīto cēloņu dēļ 2019. gadā, salīdzinot ar 2018. gadu ir pieaugusi. Mātes mirstība uz 100 000 dzīvi dzimušajiem 2018. gadā bija 5,2, savukārt 2019. gadā – 10,7.

[62.] Jaundzimušo un zīdaiņu veselības veicināšanā un infekcijas slimību profilaksē viens no būtiskākajiem faktoriem ir mātes piens un arī savlaicīga vakcinācija, kā arī mātes dzīvesveida paradumi. Lai arī PVO un UNICEF rekomendē eksluzīvu zīdīšanu līdz 6 mēnešu vecumam un turpināt bērnu zīdīšanu līdz 2 gadu vecumam arī pēc piebarojuma ieviešanas, bērnu īpatsvars, kuri zīdīti ar krūti līdz gada vecumam, Latvijā praktiski nemainās, tie ir tikai 26%. Ekskluzīvo zīdīšanu saņēmušo bērnu īpatsvars līdz 6 mēnešu vecumam ir nedaudz pieaudzis laika periodā no 2014. līdz 2018. gadam, attiecīgi no 18,2% līdz 19,1%, tomēr tas ir zems. Bērnu īpatsvars, kuri tajā pašā periodā saņēmuši mātes pienu līdz 6 mēnešu vecumam, saglabājas iepriekšējā līmenī (57,4% 2019. gadā pret 57,0% 2014. gadā). Pozitīvi, ka kopš 2015.gada par 2,9% punktiem pieaudzis jaundzimušo īpatsvars, kuri mātes pienu saņēmuši uzreiz pēc dzemdībām, attiecīgi 82,5% 2019. gadā pret 79,6% 2015. gadā. Turpretī zīdīšana vai ēdināšana ar noslauktu mātes pienu, atrodoties stacionārā jeb dzemdību nodaļās, samazinājusies vidēji par 8% punktiem minētajā laika periodā.⁶⁷

[63.] Attiecībā uz mātēm kuras pašas nevar barot bērnu ar savu pienu – lai samazinātu mirstību un saslimstību sevišķi maza svara (līdz 1500g) priekšlaikus dzimušajiem bērniem (2019. gadā – 114 bērni), jāizvērtē donora piena bankas izveide, rodot iespēju nodrošināt barošanu bērniem ar krūts pienu.

[64.] Smēķējošo dzemdētāju īpatsvars pēdējo 10 gadu laikā samazinājies par 2,4% punktiem (7,8% 2019. gadā pret 10,2% 2010. gadā). Pēdējos gados būtiskas izmaiņas nav vērojamas, kopš 2015. gada rādītājs vidēji ir 7%. Analizējot smēķētāju īpatsvaru pa vecuma grupām, augstākais īpatsvars vērojams jaunākās vecuma grupās, t.i., vecumā līdz 19 gadiem tas ir vairāk kā 20% (23,9% 2019. gadā) un no 20 līdz 24 gadiem, vidēji 13% (13,0% 2019. gadā).⁶⁸

C. Infekcijas slimības

[65.] Saslimstība ar infekcijas slimībām Latvijā pēdējo desmitgažu laikā ir ievērojami samazinājusies, it sevišķi ar slimībām, kuras ir novēršamas vai ierobežojamas ar vakcināciju vai higiēnas noteikumu un rutīnas piesardzības pasākumu ievērošanu. Tomēr, neskatoties uz to, infekcijas slimības joprojām ir nopietns sabiedrības veselības un labklājības drauds, jo tādi globalizācijas aspekti kā cilvēku migrācijas paradumi, mežu izciršana un dzīvnieku dabisko mājvietu izpostīšana, mūsdienu transporta sistēmu ātrums u.c. palielina jaunu cilvēkiem bīstamu infekciju rašanās un to straujas izplatīšanās risku pasaulē. Pēdējos gados PVO 6 reizes ir ziņojusi par starptautiska mēroga sabiedrības veselības ārkārtas situācijām  infekcijas slimību izplatīšanās dēļ, piemēram,  gripas vīruss (A/H1N1pdm09), poliomielīts, Ebolas vīrusslimība, Zikas vīrusslimība, kā arī SARS-CoV-2 izraisītā Covid-19 pandēmija. Straujā infekcijas slimības izplatīšanās visā pasaulē 2020. gadā atstāja ievērojamu ietekmi uz sabiedrības veselību, veselības aprūpes sistēmām, ekonomisko situāciju un ikdienas norisēm, kas apstiprina, ka infekcijas slimības joprojām strauji spēj mainīt pasaules kārtību. Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai tika veikti pretepidēmijas pasākumi un noteikti ierobežojumi, kas atstāja ietekmi uz sabiedrības ikdienas norisēm un Latvijas un Pasaules ekonomiku. Ilgtermiņā izvērtējama ekonomiskās situācijas un pretepidēmijas pasākumu ietekme uz sabiedrības veselību un infekciju pārnesi no cilvēkiem uz dzīvniekiem un no dzīvniekiem uz cilvēkiem.

[66.] Saskaņā arī ar Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānu laika posmam līdz 2030. gadam, veselības jomā ir identificēti vairāki riski, tai skaitā viens no tiem – paaugstinās saslimšanas un/vai endēmiskas kļūst infekcijas slimības, ko izplata pārnēsātāji. Šī riska iestāšanās rezultātā iespējamās sekas var būt – palielinās ietekmēto cilvēku skaits; pieaug ambulatoro un hospitalizēto pacientu skaits; palielinās veselības aprūpes izmaksas; palielinās sociālās jomas izdevumi.

[67.] Zinātniskie pētījumi un epidemioloģiskās uzraudzības dati pierāda, ka viens no efektīvākajiem infekcijas slimību profilakses pasākumiem ir vakcinācija. SARS-CoV-2 izraisītā Covid-19 saslimšana vēl nebija izraisījusi pandēmiju, kad tika definēti lielāki izaicinājumi. PVO ir paziņojusi, ka vilcināšanās vakcinēties ir viens no lielākajiem pasaules veselības apdraudējumiem 2019. gadā. 2019. gadā gandrīz puse ES iedzīvotāju (48%) uzskata, ka vakcīnas bieži var izraisīt nopietnas blaknes, savukārt 38% domā, ka tās var izraisīt slimības, pret kurām aizsargājas, un 31% aptaujāto ir pārliecināts, ka vakcīnas vājina imūnsistēmu.⁶⁹ Šie rādītāji arī ir saistīti ar to, ka sociālajos tīklos un plašsaziņas līdzekļos aizvien vairāk izplatās dezinformācija par vakcināciju, tās ieguvumiem un riskiem.

[68.] Valsts apmaksāto vakcināciju nosaka Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumi Nr. 330 "Vakcinācijas noteikumi". Noteikumi nosaka infekcijas slimības, pret kurām obligāti veicama vakcinācija, vakcinējamo personu loku un vakcinācijas kārtību. Aktuālākās vakcīnnovēršamās slimības atbilstoši vakcinācijas kalendāram ir tuberkuloze, difterija, stingumkrampji, garais klepus, poliomielīts, masalas, masaliņas, epidēmiskais parotīts, b tipa Haemophilus influenzae infekcija, B hepatīts, vējbakas, pneimokoku infekcija, rotavīrusu infekcija, cilvēka papilomas vīrusa infekcija, sezonālā gripa. 

[69.] Latvijā pēdējos gados pieaug saslimstība ar garo klepu. Ja līdz 2017. gadam saslimstība ar garo klepu svārstījās ap 100 līdz 200 gadījumiem katru gadu, tad 2019. gadā tika reģistrēti 720 saslimšanas ar garo klepu gadījumi (37,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Visaugstākā saslimstība novērota zīdaiņiem līdz gada vecumam – 38 saslimšanas gadījumi (198,6 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem). Šajā vecuma grupā bērni ir īpaši uzņēmīgi, jo vai nu vēl nav sasnieguši imunizācijas vecumu, vai arī imunizācijas pamata kurss vēl nav pabeigts. Otra grupa ar augstu saslimstību ir pusaudži no 15 – 17 gadiem – 99 saslimšanas gadījumi (184,2 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem).

[70.] Latvijā aktuāla infekcijas slimība ir arī difterija. Līdz 2015. gadam saslimstība ar difteriju pārsniedza 10 gadījumus katru gadu un bija visaugstākā ES. No 2017. līdz 2019. gadam reģistrēti divi līdz trīs saslimšanas gadījumi gadā. Pamatā ar difteriju slimo pieaugušie, kas nav vakcinēti. Ja bērnu līdz 2 gadu vecumam vakcinācijas aptvere pārsniedz 95%, tad pieaugušo vakcinācijas aptvere nesasniedz pat 60%  (2019. gadā – 53,8%).

[71.] Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018. gada aptaujas dati liecina, ka pret difteriju regulāri potējas kopumā tikai 49,8% pieaugušo iedzīvotāju, kas ir nedaudz vairāk kā 2016. gadā – 47,2%. Analizējot 2018. gada datus pa dzimumiem, augstāka potēšanās aktivitāte ir sievietēm – 53,1% (vīriešiem – 46,0%). Galvenie nepotēšanās iemesli ir tie, ka iedzīvotāji nav informēti par potēšanās nepieciešamību – 29,4%, trūkst līdzekļu/nevar atļauties – 19,5%, uzskata, ka pēc potēšanās var rasties sarežģījumi un uzskata, ka iespējamība saslimt ir maza, attiecīgi 16,3% un 16,1%.⁷⁰

[72.] Saistībā ar aktīvo pretvakcinācijas kustību, vakcinācijas aptvere pret masalām ES valstīs ir samazinājusies un ES pastāv augsti riski masalu izplatībai. Augstākā saslimstība ar masalām starp ES valstīm ir Francijā, Bulgārijā, Itālijā, Polijā un Rumānijā. Šajās valstīs arī ir zemāki vakcinācijas rādītāji. Latvijā 2019. gadā vakcīnu pret masalām ir saņēmuši vairāk kā 99,1% bērnu 2 gadu vecumā un 96,4% bērnu 7 gadu vecumā. Saslimstība ar masalām Latvijā ir viena no zemākajām ES un 2019. gadā Latvijā reģistrēti trīs saslimšanas gadījumi jeb 0,2 uz  100 000 iedzīvotāju.

[73.] Nozīmīga vakcīnregulējama infekcija ir arī sezonālā gripa. Vidēji ik gadu ar gripu slimo 10% Latvijas iedzīvotāju. 2018./2019. gada gripas epidēmiskajā sezonā tika konstatēti 86 nāves gadījumi no gripas, no kuriem 58,1% bija vecuma grupā virs 65 gadiem, bet 2019./2020. gada sezonā – 26 gadījumi (76,9%). Jānorāda, ka sezonālās gripas izplatība katru sezonu ir atšķirīga un vienlaicīgi gripas sezonas laikā palielinās mirstība arī no SAS un citām saslimšanām, tādēļ gripas sezonas laikā pieaug arī kopējais mirstības rādītājs. Īpaši riskam inficēties ar gripu ir pakļautas grūtnieces un bērni līdz 2 gadu vecumam, bet gripas infekcijas izraisītie nāves gadījumi visbiežāk sastopami cilvēkiem vecumā virs 65 gadiem ar hroniskām sirds un plaušu slimībām. Tādēļ ir ļoti svarīga šo riska grupu vakcinācija pret gripu.⁷¹

[74.] Grūtnieču un bērnu vakcinācija pret gripu pirms 2019. gada svārstījās ap 1%, bet 2019/2020. gada gripas epidēmiskajā sezonā, pretgripas vakcīnu iekļaujot vakcinācijas kalendārā un uzlabojot šīs vakcīnas pieejamību, grūtnieču un bērnu vakcinācija pret gripu palielinājās desmitkārtīgi.

[75.] Vakcinēto personu pret gripu īpatsvars vecuma grupā virs 65 gadiem 2019./2020. gada sezonā arī palielinājās, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, un sasniedza 11,1%, taču joprojām tas nesasniedz PVO ieteikto riska grupu vakcinācijas pret gripu aptveri – 75%. Pašlaik senioru pretgripas vakcinācija tiek organizēta, izmantojot zāļu kompensācijas sistēmu, tādēļ vakcīnu iegādes iespējas ir atkarīgas no to pieejamības aptiekās. Ņemot vērā pretgripas vakcinācijas pasākumu efektivitāti grūtniecēm un bērniem, līdzīgi ir jāveicina arī senioru vakcinācija pret gripu.

[76.] Kā liecina SPKC 2017. gadā veiktā stacionāro ārstniecības iestāžu aptauja, tikai 50% ārstniecības personu vakcinējas pret gripu. Ārstniecības personu vakcinācija ir nozīmīga, jo, ikdienā saskaroties ar lielu pacientu skaitu, ārstniecības persona pakļauj inficēšanās riskam ne tikai sevi, bet arī pacientus. Tādēļ ārstniecības personu vakcinācija ir arī pacientu drošības jautājums.

[77.] Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018. gada aptaujas dati rāda, ka kopumā tikai 12,5% (2016. gadā – 7,3%) pieaugušo iedzīvotāju pēdējā gada laikā ir potējušies pret gripu un nav novērojama atšķirība starp dzimumiem. Visaktīvāk pret gripu potējas vecuma grupā no 15 līdz 34 gadiem. Iedzīvotāju vecuma grupā virs 65 gadiem – vakcinēto īpatsvars pārsniedz 10%, bet vidēji populācijā – ap 2-3%.⁷² Galvenie nepotēšanās iemesli ir iedzīvotāju uzskats, ka ir citi līdzekļi, kā izsargāties no saslimšanas – 41,9%, ka vakcīna ir neefektīva – 25,9%, ka pēc potēšanās var rasties sarežģījumi –16,0%.

[78.] Joprojām Latvijā aktuāls jautājums ir arī zarnu infekciju profilakse.  Zarnu infekcijas izplatās tieša kontakta ceļā no personas uz personu vai ar piesārņotu koplietošanas priekšmetu starpniecību, vai kontakta ceļā ar dzīvnieku. Nereti inficēšanās notiek, lietojot uzturā pārtiku, kuru gatavošanas laikā piesārņojis slims pārtikas apritē iesaistīs darbinieks (arī persona, kurai slimība norit bez simptomiem vai vieglā formā) vai kuru gatavošanai izmantotas piesārņotas izejvielas. Šo infekcijas slimību novēršanai ir pieejami vienkārši un efektīvi līdzekļi – higiēnas prasību ievērošana, t.sk. pareiza roku mazgāšana, pareiza pārtikas pagatavošana un uzglabāšana un citu higiēnas prasību pārtikas apritē ievērošana. Neskatoties uz to, joprojām katru gadu tiek reģistrēti grupveida saslimšanas gadījumi ar zarnu infekcijas slimībām un ir novērojama tendence šādu gadījumu skaitam palielināties. Vienlaikus saskaņā arī ar Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plānu laika posmam līdz 2030. gadam, veselības jomā ir identificēti vairāki riski, tai skaitā viens no tiem – paaugstinās saslimšana ar akūtām zarnu infekcijas slimībām, šo slimību uzliesmojumi.⁷³

[79.] Ja 2007. gadā tika reģistrēti 9 grupveida saslimšanas gadījumi (5 un vairāk gadījumi) ar zarnu infekcijām, 2018. gadā – 40 šādi gadījumi, t.sk. ar pārtiku saistīti 15 uzliesmojumi, tad 2019. gadā tika reģistrēti 62 grupveida saslimšanas gadījumi ar zarnu infekcijas slimībām, no tiem 19 grupveida saslimšanas gadījumos inficēšanās notikusi lietojot uzturā kontaminētu pārtiku. 64% gadījumu infekcija izplatījusies sadzīves kontakta ceļā un 35% gadījumu reģistrēts alimentārais izplatības ceļš (5 gadu novērojumi). Biežākie infekcijas slimību ierosinātāji ir bijuši norovīrusi, rotavīrusi, un salmonellas. Vīrusu etioloģijas uzliesmojumi veido 80% no uzliesmojumu kopējā skaita. Lielākais skaits grupveida saslimšanas gadījumu tika reģistrēts bērnu uzraudzības un izglītības iestādēs. Grupveida saslimšanas gadījumu skaitu ietekmē higiēnas prasību ievērošana, tāpēc ir nozīmīga sabiedrības, izglītības iestāžu un pārtikas apritē nodarbināto regulāra izglītošana par atbilstošu higiēnas prasību ievērošanu.

[80.] Ikgadus Latvijā ir vērojama augsta saslimstība ar vīrusu etioloģijas akūto zarnu infekcijām, kas kopumā samazinājās tikai 2020.gadā saistībā ar stingru Covid-19 higiēnas un distancēšanās pasākumu ieviešanu (2019.g. - 3445, 2020. - 667 gadījumi). Augstākais salmonelozes gadījumu skaits pēdējo 5 gadu laikā tika reģistrēts 2016.gadā (472 gadījumi). Uzlabojoties akūto zarnu infekcijas slimību diagnostikai Latvijā, pēdējos gados pieaudzis ziņoto kampilobakteriozes gadījumu skaits (2019.g. - 133, 2020.g. - 104 gadījumi), kas Rietumeiropas valstīs tiek reģistrēts pat biežāk par salmonelozi. Arī enterohemorāģiskās E. coli izraisītās infekcijas atsevišķi gadījumi Latvijā tagad tiek diagnosticēti gandrīz ik gadu, un augstākais E. coli infekciju, t.sk. VTEC gadījumu skaits tika reģistrēts 2019.g. (48) saistībā ar uzliesmojumu. Pēdējo gadu laikā augstākais saslimstības pieaugums 2020.g. reģistrēts jersiniozei (2019. - 60; 2020.- 88), ikgadus tiek reģistrēta arī listerioze (2019.g. un 2020.g. - 8), šigeloze un žiardiāze.  Pasliktinoties ekonomiskajam stāvoklim saistībā ar Covid-19 izraisītām sekām globālajai un vietējai ekonomikai, var prognozēt arī turpmāku saslimstības pieaugumu ar infekcijas slimībām, kas atkarīgas g.k. no higiēnas apstākļiem. Sabiedrības veselības problēma ar pieaugošu nozīmi pasaulē ir arī posmkāju, ērču un odu pārnestās slimības jeb zoonozes (ērču encefalīts, Laimas slimība, ērlihioze, kā arī Čikunguņjas un Denges drudzis, kas Latvijā tiek ievesti, u.c). Latvijā paaugstināta saslimstība ar ērču pārnestām slimībām salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm vērojama, iespējams, galvenokārt silto ziemu un nesakoptas vides dēļ (nekārtībā atstāti izcirtumi, un gadiem neizpļautas pļavas), to ietekmē arī atšķirīgie iedzīvotāju rekreācijas paradumi (ogošana, sēņošana). Augstākais ērču encefalīta saslimšanas gadījumu skaits Latvijā pēdējo 5 gadu laikā reģistrēts 2019.gadā (250 gadījumi), augstākais Laima slimības gadījumu skaits - 2017. gadā (612 gadījumi), un augsākais ērlihiozes gadījumu skaits - 2016.g. (50 gadījumi). Ērču pārnesto slimību gadījumu dinamiku acīmredzot nav īpaši ietekmējusi Covid-19 pandēmija. Nepieciešams attīstīt molekulāro epidemioloģiju zoonožu izplatības monitoringam un uzliesmojumu identificēšanai, nodrošinot zoonožu patogēnu sekvencēšanu un veidojot efektīvu mehānismu sekvencēšanas rezultātu apmaiņai starp cilvēku medicīnas sektora un veterinārmedicīnas sektora laboratorijām, nepieciešamības gadījumā nodrošināt identificēto patogēnu apmaiņu, kā arī nodrošināt informācijas par sekvencēšanas rezultātiem pieejamību SPKC un PVD datu analīzei un pasākumu organizēšanai. 

[81.] Pēdējo gadu laikā Latvijā aktuālas ir arī hroniskās infekcijas slimības – tuberkuloze, HIV infekcija, vīrusu hepatīti. 2019. gadā nedaudz palielinājies jaundzimušo īpatsvars, kuri vakcinēti pret tuberkulozi dzemdību iestādēs, attiecīgi 85,7% pret 84,7% 2018. gadā (84,2% 2017. gadā; 83,7% 2016. gadā). Neliela daļa jaundzimušo pret tuberkulozi tiek vakcinēti pēc izrakstīšanās no dzemdību iestādes. Kopumā pret tuberkulozi 2019. gadā vakcinēti 96,1% jaundzimušo. Pateicoties tam, ka uzlabojusies tuberkulozes diagnostika un ārstēšana, kopš 2001. gada ir panākta stabila gan saslimstības, gan mirstības samazināšanās vairāk nekā trīs reizes. Tomēr Latvijā joprojām saslimstība ar tuberkulozi ir viena no augstākajām ES. Pēdējos gados tuberkulozes aktualitāte ir saistīta ar tās rezistenci pret zālēm, kā arī tuberkuloze ir aktuāla kā HIV infekcijas pavadošā slimība. Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra  datiem⁷⁴ multirezistentā tuberkuloze 2017. gadā Latvijā reģistrēta 36 pacientiem, bet pirmreizēji reģistrēta visu formu tuberkuloze 483 pacientiem.⁷⁵ Lai samazinātu saslimšanu ar tuberkulozi, plašāk jāizmeklē tuberkulozes riska grupas tuberkulozes infekcijas noteikšanai, kā arī inficētajām personām jānozīmē profilaktiskā ārstēšana atbilstoši PVO rekomendētajiem režīmiem.

[82.] HIV infekcijas izplatība ir globāla mēroga problēma, kam ir sociāli ekonomiskas sekas un kas negatīvi ietekmē visas sabiedrības veselību, katra indivīda drošību, iekļaušanos sabiedrībā un darba tirgū, kā arī ietekmē valsts labklājību kopumā. Latvija ir to ES valstu vidū, kur HIV infekcijas un AIDS izplatības rādītāji ir augsti. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra HIV/AIDS uzraudzības ziņojumā norādīts, ka 2018. gadā Latvijā tika reģistrēti 16,9 HIV infekcijas gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju,  ES/EEZ valstīs vidēji – 5,6 uz 100 000 iedzīvotāju. 2018. gadā Latvijā reģistrēti 5,1 AIDS gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, ES/EEZ valstīs – 0,6.⁷⁶ No 2019. gadā jaunatklātajiem HIV infekcijas gadījumiem 13% tajā pašā gadā ir diagnosticēts AIDS. Jāpiemin arī, ka pēdējos gados Latvijā vērojama tendence samazināties jaunatklāto HIV un AIDS gadījumu skaitam. Runājot par transmisijas ceļiem, Latvijā pēdējos gados inficēšanās ar HIV visbiežāk notikusi heteroseksuālās transmisijas ceļā. Kopumā Latvijā 2019. gada beigās reģistra uzskaitē bija 5836 ar HIV inficētas personas.⁷⁷

[83.] Pēdējo gadu laikā ir ieviesta virkne pasākumu HIV infekcijas izplatības ierobežošanai, nodrošinot to, ka HIV infekcijas ārstēšanai nepieciešamās zāles var saņemt ikviens ar HIV inficētais, ir arī veikti pasākumi, lai uzlabotu HIV profilakses punktu sniegto pakalpojumu pieejamību, paplašinot mobilos pakalpojumus, kā arī tika veicināta HIV profilakses punktu sasaiste ar ārstniecības iestādēm, veicinot personu, par kurām ir aizdomas, ātrāku nonākšanu pie ārsta un ārstēšanas uzsākšanu HIV infekcijas gadījumā. HIV profilakses punktus iespējams apmeklēt vairākās pilsētās Latvijā (kopā 24 HIV profilakses punkti) un veikt dažādus izmeklējumus bez maksas, piemēram, HIV, hepatītu u.c. seksuāli transmisīvu infekciju eksprestestus, saņemt speciālista konsultāciju par veselības, profilakses un ārstēšanas jautājumiem. Bet joprojām ir nepieciešams turpināt darbu pie HIV infekcijas izplatības ierobežošanas, tai skaitā, stiprināt šļirču apmaiņas punktus, nodrošinot atbalsta personu pakalpojumus un mobilās vienības darbību, kā arī veicināt iedzīvotāju iesaisti.

[84.] Latvijā, salīdzinot ar citām ES valstīm, ir arī visaugstākā saslimstība ar C hepatītu. Salīdzinot saslimstību, vienlaikus jāņem vērā atšķirīgas valstu uzraudzības sistēmas ES/ EEZ un Apvienotās Karalistes reģionā. Piemēram, citās valstīs reģistrē tikai akūtu C hepatītu un, ja vērtētu izplatību pēc prevalences pētījumiem, rādītāji varētu atšķirties. Katru gadu tiek atklāti gandrīz 1500 jauni saslimšanas gadījumi. Kopš 2016. gada Latvijā tiek nodrošināta 100% C hepatīta ārstēšanai nepieciešamo zāļu kompensācija, un vienlaicīgi arī tiek nodrošināti tiešās iedarbības pretvīrusu preparāti, kas garantē atbrīvošanu no vīrusa vairāk kā 95% gadījumu. Ņemot vērā jaunatklāto gadījumu skaitu, lai panāktu infekcijas izplatības ierobežošanu, katru gadu būtu jāizārstē vismaz 2000 – 2500  C hepatīta pacientu.

[85.] Arī B hepatīts joprojām ir viena no sabiedrības veselības problēmām. Bērnu vakcinācija pret B hepatītu Latvijā ir ieviesta 1997. gadā un 2019. gadā bērnu līdz 2 gadu vecumam vakcinācijas aptvere sasniedza 97,1% . Tomēr katru gadu tiek reģistrēti vairāk kā 300 saslimšanas gadījumi ar šo infekciju. Atšķirībā no C hepatīta B hepatīta galvenais profilakses veids ir vakcinācija.

[86.] Ņemot vērā C un B hepatīta augsto izplatību iedzīvotāju vidū, likumsakarīgi, ka šīs infekcijas ir izplatītas arī donoru populācijā. Par to liecina testu rezultāti – hepatīta C vīrusa infekcija 2017. gadā konstatēta 111 donoriem, 2018. gadā – 93 donoriem, 2019. gadā – 125 donoriem, bet hepatīta B vīrusa infekcija 2017. gadā konstatēta  22 donoriem, 2018. gadā – 21 donoram, 2019. gadā – 22 donoriem, savukārt HIV infekcija 2017. gadā konstatēta  49 donoriem, 2018. gadā – 45 donoriem un 2019. gadā – 43 donoriem.⁷⁸

[87.] Viena no globālām problēmām sabiedrības veselības jomā ir antimikrobiālā rezistence (AMR).  Tādēļ antimikrobiālajiem līdzekļiem ir būtiska nozīme cilvēku un dzīvnieku slimību ārstēšanā un sabiedrības veselības nodrošināšanā, tomēr antimikrobiālo līdzekļu lietošana var radīt mikroorganismu rezistences pret attiecīgajiem antimikrobiālajiem līdzekļiem attīstības risku.

[88.] AMR attīstības risks palielinās nesaprātīgas un nepareizas pieejamo antimikrobiālo līdzekļu (antibakteriālo, pretvīrusu, pretsēnīšu un pretprotozoju līdzekļu) lietošanas cilvēku un dzīvnieku ārstēšanā rezultātā. AMR veicinošie faktori ir higiēnas un pretepidēmijas pasākumu neievērošana veselības aprūpes iestādēs vai pārtikas apritē, kā arī biodrošības un profilakses pasākumu neievērošana lopkopībā, kuri rada nepieciešamību antimikrobiālo līdzekļu lietošanai un veicina rezistentu mikroorganismu pārnesi. Latvijā antibiotiku patēriņš cilvēku ārstēšanai nepārsniedz vidējos rādītājus ES un antimikrobiālo līdzekļu izplatīšanas apjoms dzīvnieku veselības jomā ir zemāks nekā vidēji ES, tomēr Latvijā ir salīdzinoši augsts antibiotiku patēriņš slimnīcās, kā arī tiek vairāk lietotas augsta riska antibiotikas. Tāpat Latvijas sabiedrībai, salīdzinot ar citu ES valstu iedzīvotājiem, ir zemāka izpratne par antibiotiku lietošanas riskiem.

[89.] Antibakteriālo līdzekļu pārtēriņš ārstniecības iestādēs Latvijā ir pakāpeniski samazinājies vairākas reizes kopš 2002. gada, kad rādītājs bija 6,2 dienas definētās devas (DDD), un 2018. gadā sasniedzis 1,88 DDD, kas vienlaikus ir arī vēsturiski zemākais rādītājs un ietver minimālas izmaiņas kopš 2012. gada. Tomēr rādītājs Latvijai par 2018. gadu ir nedaudz augstāks nekā vidējais EEZ (kas ir 1,79 DDD). Latvijā tetraciklīnus (J01A), citus bēta-laktām antibakteriālos līdzekļus (J01D), hinolonus (J01M) un citas AB (J01X) lieto vairāk nekā EEZ⁷⁹ vidēji, tomēr vienlaikus uz pusi pret 2017. gadu samazinājies Polymyxin (JJ01XB) izlietojums ārstniecības iestādēs, atgriežoties 2009. gada patēriņa līmenī.⁸⁰

[90.] Antibakteriālo līdzekļu patēriņš ārpus ārstniecības iestādēm 2018. gadā EEZ bija 18.4 DDD, bet Latvijā – 11.4 DDD, un kopš 2002. gada  rādītāja 9.7 DDD, tas zemāko vērtību 9.3 DDD sasniedza 2009. gadā, savukārt, augstāko vērtību 12.1 DDD sasniedza 2017. gadā. Latvijā  antibakteriālo līdzekļu patēriņš ārpus ārstniecības iestādēm 2018. gadā ir 5. zemākais  EEZ, ar minimālu atšķirību no Austrijas, Igaunijas, Zviedrijas un Nīderlandes, kurai viszemākais rādītājs EEZ (8.9 DDD). Latvijā visu zāļu grupu patēriņš DDD ir būtiski zemāks nekā vidēji EEZ, bet no visām visvairāk tiek patērēti penicilīna grupas zāļu produkti. 

[91.] Līdz ar to secināms, ka nepastāv būtiskas problēmas ar konkrētā veida zāļu produktu lietošanu ārpus ārstniecības iestādēm EEZ kontekstā, kā arī ņemot vērā apstākļus, ka antibiotiku iegādei ir nepieciešamas receptes, iespējamās problēmzonas varētu būt zāļu mijiedarbība vai neracionāla lietošana, kas samazina zāļu iedarbību, kā arī apzinīga zāļu utilizācijas pasākumu veikšana.

D. Nevienlīdzība veselības jomā

[92.] Veselības stāvokļa rādītāju jomā Latvijā ir izteikta nevienlīdzība, piemēram, rādītāji būtiski atšķiras vīriešiem un sievietēm, iedzīvotājiem ar dažādu izglītības un ienākumu līmeni un dzīves vietas reģionu. Tāpat veselības rādītāji Latvijā atšķiras no ES vidējiem rādītājiem. 2017. gadā Latvijā bija otrs augstākais profilaktiski novēršamo nāves gadījumu relatīvais skaits ES.⁸¹ 2017. gadā varēja novērst gandrīz 6000 nāves gadījumu ar efektīvākiem profilakses pasākumiem un vēl 3500 nāves gadījumu – ar piemērotāku un savlaicīgāku veselības aprūpi.⁸²

[93.] Neskatoties uz to, ka kopš 2000. gada Latvijā ir gūti būtiski panākumi jaundzimušo paredzamā mūža ilguma palielināšanā (no 70,2 gadiem 2000. gadā līdz 75,1 gadam 2018. gadā), paredzamais mūža ilgums aizvien ir otrs mazākais ES pēc Bulgārijas un sešus gadus mazāks par ES vidējo rādītāju – 81 gadu.⁸³ Tāpat pastāv mūža ilguma reģionālās atšķirības, kas 2019.gadā bija no 73,1 gada Latgalē līdz 76,5 gadiem Rīgā un Pierīgā, kas ir būtiskas tik mazā valstī kā Latvija.

[94.] Paredzamais jaundzimušo mūža ilgums Latvijā 2018. gadā vīriešiem joprojām ir gandrīz desmit gadus īsāks (70,1 gads) nekā sievietēm (79,7 gadi). ES jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums vīriešiem ir par  5,3 gadiem īsāks nekā sievietēm.⁸⁴

[95.] Analizējot priekšlaicīgu mirstību (līdz 64 gadu vecumam) sadalījumā pa dzimumiem, vīriešiem potenciāli zaudēto mūža gadu skaits ir 2-3 reizes lielāks kā sievietēm (2018. gadā vīriešiem attiecīgi  57679 potenciāli zaudētie mūža gadi jeb 72% no visiem, bet sievietēm – 22853 jeb 28%).⁸⁵ Šī proporcija saglabājas līdzīga ik gadu. Latvijā priekšlaicīgas mirstības rādītājs ir viens no augstākajiem, salīdzinot ar citām ES valstīm, tādēļ viens no Latvijas izaicinājumiem sabiedrības veselībā ir samazināt jaunu cilvēku nāves gadījumus.

[96.] Mūža ilguma starpība starp vīriešiem un sievietēm galvenokārt skaidrojama ar to, ka vīriešiem ir būtiski augstāka priekšlaicīga mirstība no daudziem nāves cēloņiem, īpaši ārējiem nāves cēloņiem, (piemēram, satiksmes negadījumi, noslīkšana, traumas darba vietā). Priekšlaicīga mirstība no SAS vīriešiem ir 3 reizes augstāka nekā sievietēm, PZMG rādītājs (gan līdz 64 gadu vecumam, gan līdz 69 gadu vecumam) vīriešiem ir 2,4 reizes augstāks nekā sievietēm. Augstāku priekšlaicīgo mirstību, savukārt, ietekmē riska faktori, kas saistīti ar vīriešu dzīvesveidu un paradumiem, piemēram, atkarību izraisošo vielu lietošanu, salīdzinoši neveselīgāku uzturu, nepietiekamām rūpēm par savu veselību. 2018. gada  mirstības dati liecina, ka Latvijā 34% vīriešu miruši vecumā līdz 64 gadiem (sievietes – 13%).⁸⁶

[97.] Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (EIGE) dzimumu līdztiesības indeksa⁸⁷ jomā "Veselība", kas novērtē atšķirības veselības pašnovērtējumā, paradumos un veselības aprūpes pieejamībā, Latvija novērtēta ar 78,3 punktiem (vidēji ES – 88,1). Galvenais cēlonis zemākam vērtējumam Latvijā nekā vidēji ES ir vīriešu smēķēšanas un pārmērīga alkohola patēriņa paradumi, kā arī zemais sieviešu īpatsvars, kuras nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Tikai 43,5 % vīriešu atzina, ka nesmēķē un pārmērīgi nelieto alkoholu (salīdzinājumam sievietēm šis rādītājs bija 76,4 %).⁸⁸

[98.] Lielas paredzamā mūža ilguma atšķirības Latvijā novērojams ne tikai starp dzimumiem, bet ir atkarīgas arī no izglītības līmeņa. Paredzamais mūža ilgums 30 gadu vecumā vīriešiem ar zemāko izglītības līmeni ir vidēji par 11 gadiem mazāks nekā vīriešiem ar augstāko izglītību (ES vidēji 7,6 gadi), bet sievietēm šī atšķirība ir 8 gadi (ES vidēji 4,1 gads), kas varētu būt saistītas ar to, ka cilvēki ar zemāku izglītības līmeni biežāk pakļauti dažādiem veselības riska faktoriem kā, piemēram, smēķēšana, alkohola lietošana un neveselīgs uzturs. Tā kā cilvēkiem ar zemāku izglītības līmeni biežāk ir arī mazāki ienākumi un zemāks dzīves līmenis, tas var izraisīt arī citu sociālu un vides riska faktoru lielāku ietekmi un mazināt iespējas piekļūt veselības aprūpei.⁸⁹

[99.] Veselīgi nodzīvotie mūža gadi vīriešiem Latvijā 2018. gadā bija 51,0 gadi - par 12,7 gadiem mazāk nekā vīriešiem vidēji ES (63,7 gadi) - bet sievietēm 53,7 gadi – par 10,5 gadiem mazāk nekā sievietēm vidēji ES  (64,2 gadi).⁹⁰

[100.] Latvijā daļa iedzīvotāju nevar piekļūt veselības aprūpei, kad tā ir nepieciešama finansiālu apstākļu dēļ un ilgu gaidīšanas rindu dēļ uz valsts līdzfinansēto pakalpojumu (uz atsevišķiem veselības aprūpes  pakalpojumiem – līdz pat 9 mēnešiem). EU SILC iedzīvotāju 2019. gada aptaujā 7,9 % respondentu Latvijā atbildējuši, ka pēdējo 12 mēnešu laikā viņiem ir bijusi nepieciešamība veikt pārbaudi pie medicīnas speciālista (izņemot zobārstu) vai ārstēšanos, bet tas netika izdarīts. No šiem respondentiem 35,8 % ziņojuši, ka medicīniskos izmeklējumus nav varējuši atļauties finansiālu iemeslu dēļ (zemākajā ienākumu grupā 50,1%), 13,6% kā iemeslu norādījuši pārāk ilgu gaidīšanas laiku uz pieņemšanu un rindas; 5,1% – to, ka pārāk tālu jābrauc vai nav transporta līdzekļu.⁹¹

[101.] Nabadzīgākie 20% mājsaimniecību ziņo par daudz lielāku medicīniskās un zobārstniecības aprūpes neapmierināto vajadzību līmeni izmaksu dēļ (attiecīgi 6,1% un 20,0% 2019. gadā), nekā 20% turīgāko mājsaimniecību (attiecīgi 0,6% un 2,6%).⁹²

[102.] 2017. gadā 61,9% Latvijas iedzīvotāju un 72,8% Latvijas mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem ziņojuši par vidējām vai lielām grūtībām atļauties veselības aprūpes pakalpojumus.

[103.] Viens no svarīgākajiem rīkiem mērķtiecīgai nevienlīdzības mazināšanai ir investīcijas visos veselības aprūpes līmeņos, tai skaitā slimību profilaksē un veselības veicināšanā un integrētas veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī nevienlīdzības mazināšanā, īpaši vēršot uzmanību riska grupām, kas pakļautas finansiālai, ģeogrāfiskai u.c. nevienlīdzībai.

[104.] Attiecībā uz teritoriālās, nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautām iedzīvotāju grupām kā specifiskā atbalsta mērķa grupa ESF atbalstam ir noteikti visi Latvijas iedzīvotāji, jo īpaši teritoriālās, sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas, tai skaitā iedzīvotāji, kuri dzīvo teritorijā ārpus pilsētām ar iedzīvotāju blīvumu zem 50 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru, trūcīgie un maznodrošinātie iedzīvotāji, bezdarbnieki, personas ar invaliditāti, iedzīvotāji, kas vecāki par 54 gadiem, bērni, pārējās riskam pakļautās iedzīvotāju grupas.⁹³ Ir definētas trīs sociāli mazaizsargātās vai atstumtības riska grupas, kurām ir noteikti konkrēti atvieglojumi veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai. Šīs grupas ir bērni vecumā līdz 18 gadiem, trūcīgās personas, patvēruma meklētāji.⁹⁴

[105.] Viena no teritoriālās, nabadzības un sociālās atstumtības riskam izteikti pakļautām iedzīvotāju grupām ir romi, kuri tiek pakļauti diskriminācijas riskam etniskās piederības dēļ un salīdzinot ar citām etniskajām grupām Latvijā, ir būtiski nelabvēlīgākā situācijā,⁹⁵ un kuru pieeja atsevišķiem veselības pakalpojumiem ir apgrūtināta izteikti zemās izglītības un sociāli ekonomiskā stāvokļa dēļ.⁹⁶ Romi ir minēti kā viena no galvenajām mērķa grupām, kas saskārās ar nevienlīdzību veselības aprūpes jomā.⁹⁷ Nevienlīdzības mazināšanai vairākas starptautiskās organizācijas (piemēram, ES Eiropas Komisija, Eiropas Padomes Komisija pret rasismu un neiecietību u.c.) savās rekomendācijās aicina īpaši pievērst uzmanību šai sabiedrības grupai,⁹⁸ lai nodrošinātu labāku pieeju veselības aprūpes atbalsta pasākumiem. Īpaši būtu jāpievērš uzmanība romiem, kuri ir saskārušies ar seksuālās un reproduktīvās veselības problēmām, HIV, vīrusu hepatītiem, kā arī ar informācijas trūkumu par dažādiem pieejamajiem veselības pakalpojumiem. Piemēram, 53,2% aptaujāto abu dzimumu romu tautības pārstāvju uzskata, ka bērnu skaits ģimenē nav jāplāno, bet 64,8% aptaujāto romu sieviešu neizmanto kontracepcijas līdzekļus. Tikai 2% romu respondentu bija izmantojuši iespēju piedalīties kādā no atkarības problēmu ārstēšanas programmām.⁹⁹

[106.] Lai veicinātu romu sociālo iekļaušanu un labāku pieeju sociālajiem un veselības pakalpojumiem, Latvijā kopš 2017. gada ir attīstīta romu mediācijas prakse. Šīs prakses attīstību iesaka vairākas starptautiskās organizācijas.¹⁰⁰

[107.] Sociālajām determinantēm ir liela nozīme iedzīvotāju veselības veicināšanas un veselības aprūpes nodrošināšanā. Nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās grupas, ņemot vērā nepietiekamās zināšanas par savām tiesībām par valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem atrodas nevienlīdzīgā situācijā, līdz ar to ir būtiski veicināt iedzīvotāju zināšanas un viņu iesaisti savas veselības aprūpē. Būtiski ir ne tikai informēt nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautos iedzīvotājus par iespējām uzlabot un saglabāt veselību, bet arī piedāvāt šīs iespējas (piemēram, interešu grupu nodarbību organizēšana, jauniešu izglītošana par veselīga dzīvesveida paradumiem, konkrētu rīcību vai iespēju popularizējošu pasākumu organizēšanu pašvaldībās u.c.).. Skatīt arī sadaļu "Pacientu iesaiste, zināšanas un apmierinātība ar veselības aprūpes pakalpojumiem".

[108.] Galvenās sabiedrības veselības problēmas – problēmu un izaicinājumu kopsavilkums:

[109.] A Neinfekcijas un hroniskās slimības:

[110.] Ar dzīvesveidu saistīti riska faktori, tostarp neveselīgi uztura paradumi, mazkustīgs dzīvesveids, augsts aptaukošanās un liekās ķermeņa masas izplatības rādītājs, smēķēšana, alkohola un citu atkarību izraisošo vielu lietošana, kā arī atkarības no procesiem un pārmērīga moderno tehnoloģiju izmantošana ir cēlonis pusei visu nāves gadījumu Latvijā.

[111.] Galvenie priekšlaicīgas mirstības cēloņu grupas ir SAS, ļaundabīgie audzēji un ārējie nāves cēloņi (negadījumi, pašnāvības u.c.).

[112.] Augsta psihiskās veselības traucējumu izplatība – iedzīvotāju psihoemocionālais stāvoklis ir pasliktinājies un pieaug to cilvēku skaits, kuri izjūt stresu, sasprindzinājumu un nomāktību. Lai arī pašnāvību skaits pēdējos gados ir samazinājies, tomēr joprojām tas saglabājas augsts.

[113.] Iedzīvotāji ir nepietiekoši informēti un zinoši psihiskās veselības jautājumos, un strukturētas informācijas daudzums par psihisko veselību masu medijos nav pietiekošs.

[114.] Pēdējos gados ir arī pieaudzis bērnu skaits, kas ir cietuši no ņirgāšanās. Izglītības iestādēs nav attīstīta psihiskās veselības veicināšanas pieeja, kā arī netiek īstenotas specifiskas pierādījumos balstītas ņirgāšanās mazināšanas programmas.

[115.] Sabiedrības vidējais vecums palielinās un pieaug hronisku slimību izplatība, kas liek veselības aprūpes pasākumus plānot, ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas (piemēram, attīstīt un paplašināt pakalpojumus geriatriskajiem pacientiem), vienlaikus orientējoties uz veselības veicināšanu un slimību profilaksi.

[116.] Nepietiekama iedzīvotāju atsaucība valsts organizētajiem skrīningiem, kā arī uzlabojama vīriešu atsaucība izplatītāko onkoloģisko saslimšanu, piemēram, zarnu vēža savlaicīgai diagnostikai un ārstēšanai.

[117.] B Mātes, bērna un tēva veselība (skat. arī sadaļu "Mātes un bērna veselības aprūpe"):

[118.] Pieaug mātes mirstība no novēršamām grūtniecības un dzemdību komplikācijām.

[119.] Joprojām ir zems bērnu īpatsvars, kuri zīdīti ar krūti līdz gada vecumam.

[120.] Pēdējo gadu laikā smēķējošu dzemdētāju īpatsvars samazinās, tomēr šis rādītājs ir augstāks jaunākajās vecuma grupās.

[121.] C Infekcijas slimības:

[122.] Nepietiekama skolas vecuma bērnu un pieaugušo vakcinācijas aptvere pret atsevišķām infekcijas slimībām (difterija, CPV).

[123.] Nepietiekama riska grupu vakcinācijas aptvere pret sezonālo gripu.

[124.] Nepietiekama sabiedrības izpratne par antimikrobiālās rezistences problēmām, kā arī neatbilstoši antibiotiku lietošanas paradumi ārstniecības iestādēs, kas veicina antimikrobiālās rezistences izplatību Latvijā.

[125.] Augsta hronisko infekcijas slimību, piemēram, HIV, vīrusu hepatīti, tuberkuloze.

[126.] Nepietiekami efektīva ieslodzīto pēc atbrīvošanas ārstēšanas no infekcijas slimībām nodrošināšana.

[127.] Reģistrēto zarnu infekcijas slimību grupveida saslimšanas gadījumu skaitam.

[128.] Nepietiekama veselības jomas, tai skaitā infekcijas slimību epidemioloģiskās uzraudzības kapacitāte, lai nodrošinātu efektīvu rīcību infekcijas slimību uzliesmojumu gadījumos.

[129.] Nepietiekami kvalitatīvi epidemioloģiskās uzraudzības dati, lai nodrošinātu mērķtiecīgus pasākumus slimību izplatības ierobežošanai (HIV).

[130.] D Nevienlīdzība veselības jomā:

[131.] Latvijas sabiedrības veselības rādītāji, piemēram, saslimstības un mirstības rādītāji (tai skaitā profilaktiski un medicīniski novēršamā mirstība) ir vieni no sliktākajiem ES.

[132.] Latvijā jaundzimušo vidējais mūža garums un veselīgi nodzīvoto mūža gadu rādītājs ievērojami atpaliek no ES vidējiem rādītājiem.

[133.] Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums vīriešiem un sievietēm būtiski atšķiras.

[134.] Ar veselību saistītie rādītāji atšķiras dažādās iedzīvotāju grupās (pēc dzīvesvietas, ienākumiem, izglītības līmeņa un sociālās atstumtības).

[135.] Iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem ir daudz sliktāka piekļuve veselības aprūpei.

II. Iedzīvotāju veselību ietekmējošie dzīvesveida paradumi

[136.] Latvijā 51 % visu nāves gadījumu ir izskaidrojami ar riska faktoriem, kas saistīti ar uzvedību, tostarp neveselīgiem uztura paradumiem, smēķēšanu, alkohola lietošanu un mazkustīgu dzīvesveidu. Šis īpatsvars ir daudz lielāks par ES vidējo rādītāju, kas ir 39 %. Gandrīz viena trešdaļa nāves gadījumu Latvijā  2017. gadā (9000 nāves gadījumu) bija izskaidrojami ar riska faktoriem, kas saistīti ar uzturu, tostarp nepietiekamu augļu un dārzeņu lietošanu un lielu cukura un sāls patēriņu — šis īpatsvars ir daudz lielāks nekā ES vidējais rādītājs, kas ir 18 %. Smēķēšana, tostarp aktīva un pasīva smēķēšana, bija iesaistīta aptuveni 16 % (vairāk nekā 4500) nāves gadījumu, savukārt alkohola lietošana izraisīja aptuveni 7 % nāves gadījumu (gandrīz 2000 nāves gadījumu).¹⁰¹

[137.] Informāciju par iedzīvotāju veselības paradumiem galvenokārt sniedz populācijas pētījumi. Lai gan iedzīvotāji kopumā pārzina veselīga dzīvesveida pamatprincipus, tie ne vienmēr tiek ieviesti ikdienā. Būtiska loma ir arī atbilstošai un veselību veicinošai videi, lai nodrošinātu pieejamību dažādām veselīga dzīvesveida aktivitātēm, palīdzot indivīdam piekopt veselīga dzīvesveida paradumus. Veselīgu dzīvesveida paradumu veicināšana ir nozīmīga hronisku neinfekcijas slimību profilaksē.

[138.] Būtiska nozīme veselības veicināšanā un vides veselības jomā ir ne tikai valsts institūcijām, bet arī pašvaldībām, darba devējiem un darba vietām, izglītības iestādēm, sociālajiem dienestiem,  kā arī NVO u.c.

[139.] Likuma "Par pašvaldībām" 15. panta sestā daļa nosaka, ka pašvaldību autonomā funkcija ir veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu. Lai arī šīs funkcijas izpilde ir deleģēta likumā, tomēr pašvaldību izpratne par veselīga dzīvesveida veicināšanas funkcijas īstenošanu būtiski atšķiras. Būtisks priekšnoteikums, kas atspoguļo pašvaldību darba kvalitāti veselības veicināšanā ir tas, vai pašvaldības veic sabiedrības veselības un veselības aprūpes rādītāju analīzi. Pašvaldības sabiedrības veselības rādītāju analīze tiek veikta veselības veicināšanas ilgtermiņa stratēģijas izstrādei, projektu ieviešanai par veselības aprūpes pieejamības un kvalitātes paaugstināšanai novada iedzīvotājiem. SPKC 2019. gada apkopotā informācija pēc 93 pašvaldību aptaujas liecina, ka tikai piektā daļa jeb 18,2% pašvaldību ir veikušas savu pašvaldības iedzīvotāju sabiedrības veselības un veselības aprūpes rādītāju analīzi. Kā viens no biežākajiem iemesliem, kādēļ pašvaldībās netiek veikta sabiedrības veselības analīze, ir minēts cilvēkresursu, finanšu, kapacitātes un laika trūkums. Tāpat 73% pašvaldību nav izveidota atsevišķa amata vieta vai struktūrvienība sabiedrības veselības un veselības veicināšanas jautājumu risināšanai, kas tad varētu piedalīties, gan sabiedrības veselības rādītāju analīzē, kā arī pašvaldības politikas plānošanas dokumenta izstrādē.¹⁰²

[140.] Lai veicinātu pašvaldību iesaisti iedzīvotāju veselības veicināšanā un sniegtu metodisku atbalstu, ir izveidots un attīstīts Latvijas Nacionālais veselīgo pašvaldību tīkls, kurā 2020. gadā no 119 pašvaldībām ir iesaistījušās 113 pašvaldības.

[141.] Vairums pieaugušo lielāko daļu sava laika pavada darbavietās, līdz ar to šī ir nozīmīga vide, kurā veidot sadarbību ar darba devējiem un veicināt nodarbināto veselību, īstenojot veselīga dzīvesveida aktivitātes. Darba devēji var ietekmēt savu nodarbināto veselību, nodrošinot veselīgu dzīvesveidu atbalstošu iekšējo uzņēmuma politiku un vidi. Lai gan jau šobrīd daži darba devēji Latvijā ir ieviesuši īpašas aktīva dzīvesveida veicināšanas programmas nodarbinātajiem, šādu programmu ieviešanā nepieciešams iesaistīt vairāk darba devēju un darba vietu. Tādēļ Latvijā būtu nepieciešams sadarbībā ar darba devējiem īstenot veselības viecināšanas pasākumus darba vietās, lai aizsargātu un veicinātu visu nodarbināto veselību, drošību un labsajūtu, kā arī darbavietu ilgtspēju.

[142.] Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par kārtību, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe un pirmās palīdzības pieejamība izglītības iestādēs¹⁰³, kā arī ņemot vērā līdzšinējo praksi, ka izglītības iestādēs strādā arī ārstniecības personas, piemēram, medicīnas māsa, labāku rezultātu sasniegšanai slimību profilaksē un veselības veicināšanā, būtiska ir pašu izglītības iestāžu iniciatīva un iesaiste, realizējot Veselības ministrijas piedāvātos pasākumus, piemēram, ikdienā nodrošinot pieejamību informatīvajiem materiāliem veselības veicināšanas jautājumos, veicot izglītojošo darbu u.c.

[143.] Lai apvienotu izglītības iestādes, kas veselību veicinošu vidi redz kā vienu no izglītības iestādes darbības mērķiem, dotu izglītības iestādēm iespēju dalīties pieredzē un gūt jaunas idejas par veselības veicināšanas praksi izglītības iestādēs, SPKC ir atjaunojis un izveidojis Nacionālo veselību veicinošo skolu tīklu. Šajā tīklā 2020. gadā ir iesaistījušās 100 izglītības iestādes, tostarp pirmsskolas izglītības iestādes un vispārējās pamata un vidējās izglītības iestādes. Tomēr būtu nepieciešams turpināt darbu, lai nodrošinātu, ka gandrīz lielākā daļa izglītības iestādes ir iesaistījušās un darbojas Nacionālajā veselību veicinošajā skolu tīklā.

[144.] Ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu pašvaldībās plānoti un īstenoti veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi iedzīvotājiem (skatīt arī nodaļu "Īstenotie ES fondu pasākumi veselības veicināšanā un uzdevumi 2021.-2027. gadam").

A. Uzturs

[145.] Veselīgs, pilnvērtīgs un cilvēka ikdienas aktivitātēm atbilstošs uzturs ir nozīmīgs faktors iedzīvotāju veselības veicināšanāun normālas ķermeņa masas saglabāšanā.¹⁰⁴ PVO iesaka dienā uzņemt vismaz 400 g augļu un dārzeņu,¹⁰⁵ savukārt citās Eiropas valstīs bieži tiek ieteikts uzņemt pat vairāk – 500 līdz 600g¹⁰⁶ augļu un dārzeņu dienā.

[146.] Kopumā Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma aptauju dati liecina, ka Latvijā svaigu dārzeņu patēriņš uzturā ir zems.

[147.] 2018. gadā svaigus dārzeņus pēdējās nedēļas laikā katru dienu uzturā iekļāva tikai 42% sieviešu un 31,4% vīriešu Tomēr pozitīvi ir vērtējams, ka samazinās to iedzīvotāju īpatsvars, kuri vispār neēd svaigus dārzeņus – no 8,2% iedzīvotāju 2014. gadā uz 6,7% iedzīvotāju 2018. gadā.¹⁰⁷

[148.] Latvijā ir maz iedzīvotāju, kuri regulāri uzturā lieto svaigus augļus un ogas. 2018. gadā tikai 24,5% (2016. gadā – 29,7%) iedzīvotāju pēdējās nedēļas laikā katru dienu uzturā iekļāva svaigus augļus un ogas. Tajā pašā laikā pieaug iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzturā augļus un ogas nelieto vispār – no 9,7% 2016. gadā, uz 10,4% 2018. gadā, kuri norādīja, ka augļus un ogas uzturā nav iekļāvuši nevienu dienu pēdējās nedēļas laikā.¹⁰⁸

[149.] Veselīgs un sabalansēts uzturs ir svarīgs bērna fiziskajai un psihiskajai attīstībai. Pamatus veselīga uztura paradumiem bērniem iemāca ģimenē, tāpēc topošo un jauno vecāku zināšanas par veselīgu uzturu ir svarīgas. Papildus ir nozīmīgi arī bērnus no mazotnes izglītot par veselīgu pārtikas produktu, īpaši augļu un dārzeņu, nozīmi uzturā. Salīdzinot līdz šim veikto pētījumu datus, 11, 13 un 15-gadīgiem skolēniem uztura paradumi nedaudz uzlabojas. Atbilstoši pētījumu datiem, zēniem uztura paradumi ir sliktāki par meiteņu uztura paradumiem, izņemot saldumu lietošanā, kas vairāk ir raksturīgi meitenēm.¹⁰⁹

[150.] Vēl arvien būtiski nepietiekama ir augļu un dārzeņu lietošana ikdienas uzturā skolēnu vidū.  2018. gadā tikai 26,8% skolēnu vismaz reizi dienā uzturā lietoja augļus (2014. gadā – 26,1%), bet tikai 27,2% skolēnu lietoja dārzeņus (2014. gadā – 25,7%).¹¹⁰

[151.] Pozitīvi vērtējams, ka skolēnu vidū samazinās saldumu patēriņš. 2018. gadā 23,0% skolēnu vismaz reizi dienā ēda saldumus (2014. gadā – 28%). Tāpat samazinās skolēnu īpatsvars, kas lieto saldinātos dzērienus – 2018. gadā 6,2% skolēnu lietoja saldinātos gāzētos dzērienus vismaz reizi dienā (2002. gadā – 15,6%).¹¹¹

[152.] PVO rekomendētais sāls daudzumu dienā  ir 5 grami. Ir pierādīts, ka pārmērīgs sāls patēriņš, pārsniedzot 5 g dienā, paaugstina asinsspiedienu, kas ir cieši saistīts ar sirds slimībām un insultu.  Latvijā optimālu sāls daudzumu uzņem tikai neliela daļa pieaugušo (14,3%), pārāk daudz sāls jeb vairāk nekā 7 gramus sāls dienā uzņem lielākā daļa (70,7%) pieaugušo. Vidēji Latvijā iedzīvotāji uzņem 10,8 gramus sāls dienā. Vīrieši uzņem kopumā vairāk sāls nekā sievietes – vidēji 12,8 gramus  dienā, savukārt sievietes – vidēji 8,9 gramus  dienā. Latvijā sirds un asinsvadu saslimšanas ir 51% vīriešu un 45% sieviešu.¹¹²

[153.] Ar uzturu sāls tiek uzņemts arī slēptā veidā, t.i., ar industriāli ražotiem pārtikas produktiem, piemēram, maizi, gaļas izstrādājumiem, atsevišķiem piena produktiem u.c.  Bieži iedzīvotāji nespēj novērtēt uzņemtā sāls daudzumu. Nedaudz vairāk nekā puse (53%) pieaugušo uzskata, ka uzņem sāli tieši tādā daudzumā, kā nepieciešams, trešdaļa (33%) uzskata, ka uzņem daudz vai pārāk daudz sāls, savukārt 14% uzskata, ka uzņem par maz sāls. Salīdzinot pieaugušo pašu vērtējumu par uzņemtā sāls daudzumu ar veikto analīžu rezultātiem (sāls daudzuma noteikšanu urīnā),  gandrīz 70% pieaugušo, kas uzskata, ka uzņem sāli atbilstošā daudzumā, sāli uzņem pārāk daudz. Savukārt 19% no pieaugušo, kuri atzīmējuši, ka uzņem pārāk maz sāls, lielākoties uzņem optimālu sāls daudzumu . ¹¹³

[154.] Daļu būtisku uzturvielu pieaugušie Latvijā uzņem nevis ar ikdienas pārtikas produktiem, bet uztura bagātinātāju formā. D vitamīnu uztura bagātinātāju formā savā uzturā iekļauj 14,2% pieaugušo, un tas tiek lietots gan atsevišķi, gan kombinācijā ar citām uzturvielām, piemēram, zivju eļļu vai kalciju. Vienlaikus kopumā uzņemtā D vitamīna un folskābes daudzums ikdienas uzturā ir nepietiekams.¹¹⁴ Vairāk kā 70% pieaugušo ir nepietiekams uzņemtā joda daudzums. Lielākā daļa pieaugušo (70%)  atzīst zināšanu trūkumu par joda darbību cilvēka organismā, kā arī joda avotiem uzturā, līdz  jods netiek papildus uzņemts ne ar uztura bagātinātājiem, ne  ar pārtikas produktiem.  Sievietes ar uzturu uzņem tikai nedaudz mazāk dzelzs nekā vīrieši, taču dienā rekomendējamais dzelzs daudzums sievietēm ir lielāks, tādēļ arī nodrošinājums –nepietiekams.¹¹⁵

[155.] Neveselīga uztura paradumiem ir tieša saistība ar liekā svara un aptaukošanās izplatību bērnu un pieaugušo vidū. 2018./2019. mācību gadā 22,8% 7-gadīgo skolēnu bija lieka ķermeņa masa vai aptaukošanās. Salīdzinot liekās ķermeņa masas vai aptaukošanās izplatību 7-gadīgu zēnu un meiteņu vidū, secināms, ka augstāks liekās ķermeņa masas vai aptaukošanās īpatsvars ir zēnu vidū, attiecīgi 23,7% un 21,8%. Savukārt 9-gadīgo skolēnu vidū liekā ķermeņa masa vai aptaukošanās ir 25,1% izglītojamo, proti, 27,2% zēnu un 22,9% meiteņu.¹¹⁶

[156.] Pieaug arī 11, 13 un 15 gadīgu pusaudžu īpatsvars ar lieku ķermeņa masu un aptaukošanos (no 15% 2010. gadā uz 20,9% 2018. gadā). Zēnu īpatsvars ar lieku ķermeņa masu un aptaukošanos 2018. gadā bija 23,9% un meiteņu – 17,9%, tomēr straujāks liekas ķermeņa masas un aptaukošanās īpatsvara pieaugums vērojams tieši meitenēm (no 11 % 2010. gadā uz 17,9% 2018. gadā).¹¹⁷

[157.] Augsts īpatsvars ir iedzīvotāju vecumā no 15-74 gadiem, kuriem ir lieka ķermeņa masa vai aptaukošanās – 58,7%, attiecīgi 58,5% vīriešiem un 59,0% sievietēm. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, samazinās iedzīvotāju īpatsvars ar normālu ķermeņa masu – no 42,9% 2010. gadā uz 39,5% 2018. gadā.¹¹⁸ Augsts ir senioru (virs 65 gadu vecuma) īpatsvars ar lieku ķermeņa masu vai aptaukošanos – 78,9% (lieka ķermeņa masa – 41,2%, aptaukošanās – 37,6%). Sieviešu īpatsvars ar aptaukošanos ir 43,8% un vīriešu – 37,5%. Savukārt vīriešu īpatsvars ar lieku ķermeņa masu ir būtiski augstāks nekā sieviešu īpatsvars, attiecīgi 48,9% un 37,5%. Normāla ķermeņa masa ir tikai 20,5% senioru.¹¹⁹

[158.] Ņemot vērā, ka joprojām Latvijas pieaugušo un bērnu vidū ir nepietiekams augļu un dārzeņu patēriņš un ir salīdzinoši liels saldumu patēriņš, kā arī pieaugušo un bērnu vidū netiek uzņemts pietiekams dzeramā ūdens daudzums, arī turpmāk nepieciešams izglītot dažādas sabiedrības mērķauditorijas un vecuma grupas par veselīga uztura paradumiem, tai skaitā veicinot dzeramā ūdens patēriņu.

[159.] Vienlaikus, lai sabiedrības izglītošana par veselīgāka uztura paradumiem noritētu sekmīgāk, ir svarīgi padarīt pārtikas produktu marķējumu viegli izprotamu katram sabiedrības loceklim. Savukārt, lai veicinātu veselīgāku uztura paradumu veidošanos, ir nepieciešams nodrošināt veselīgu pārtikas produktu pieejamību sabiedrībai, vienojoties ar pārtikas produktu ražotājiem par pārtikas produktu sastāva uzlabošanu (piemēram, sāls daudzuma samazināšanu, joda pievienošanu utt.). Vienlaikus ņemot vērā liekā svara un aptaukošanās izplatību Latvijas pieaugušo un bērnu populācijā, nepieciešams izstrādāt atbalsta mehānismus cilvēkiem ar lieko svaru un aptaukošanos, lai veicinātu veselīgu uztura paradumu un dzīvesveida nodrošināšanu. Tāpat svarīgs atbalsta mehānisms vispārējas sabiedrības veselības veicināšanai ilgtermiņā ir veselīgu un sabalansētu brīvpusdienu nodrošināšana izglītojamajiem, nodrošinot arī pietiekošu mērķdotācijas apmēra piešķiršanu no valsts un pašvaldību puses.

B. Mutes dobuma un zobu veselība

[160.] Mutes dobuma veselība ir kopējās veselības un dzīves kvalitātes svarīga komponente. Visizplatītākās mutes dobuma slimības ir neārstēti bojāti zobi, kas noved pie smagas periodonta slimības, bet būtisks slogs ir arī mutes vēzis un citas saslimšanas. Visām šīm slimībām ir modificējami riska faktori, kas kopīgi vairākām neinfekcijas slimībām – liels cukura patēriņš, tabakas saturošu izstrādājumu lietošana, pārmērīgs alkohola patēriņš, kā arī slikta mutes dobuma higiēna.¹²⁰

[161.] 2015./2016. mācību gadā tika veikts Mutes veselības pētījums Latvijā, kura mērķis bija noskaidrot mutes saslimšanu izplatību un smaguma pakāpi 12 gadīgiem skolēniem Latvijā un novērtēt iespējamos saslimšanu riska faktorus. Tika aptaujāti un apskatīti 2682 skolēni 92 skolās un noskaidrots, ka kariesa izplatība agrīna kariesa līmenī ir 98,5%, kavitātes līmenī – 79,8%. Savukārt tikai 25,6% skolēnu ir veselas smaganas. Līdz ar to pētījuma rezultātā secināts, ka kariesa izplatība Latvijā ir ļoti augsta un tās rādītājs ir viens no augstākajiem Eiropā.

[162.] Nozīmīgi kariesa riska faktori Latvijas 12 gadīgo skolēnu populācijai ir zobārsta un zobu higiēnista apmeklēšana retāk kā reizi gadā un zobu tīrīšana retāk kā reizi dienā. Saskaņā ar iepriekš minētā pētījuma rezultātiem 85,9% skolēnu tīra zobus vismaz reizi dienā un 51,1% - vismaz 2 reizes dienā. 12 gadīgiem skolēniem ir vidēji 6 zobi ar agrīnu emaljas kariesu, kuru iespējams pilnībā apturēt, ja tiek pielietotas atbilstošas agrīnās kariesa ārstēšanas metodes.¹²¹

[163.] 11, 13 un 15-gadīgu skolēnu vidū zobus vairāk kā vienu reizi dienā tīra arvien lielāks īpatsvars. 2018. gadā 55,1% skolēnu (45,3% zēnu un 64,6% meiteņu) vairāk kā vienu reizi dienā tīrīja zobus, kas ir par 5,2 procentpunktiem vairāk kā 2014. gadā.¹²² Tomēr, salīdzinot ar situāciju citās Starptautiskā skolēnu veselību ietekmējošo paradumu pētījuma dalībvalstīs, Latvijā zobu tīrīšanas īpatsvars visās vecuma grupās un abiem dzimumiem ir zem vidējā dalībvalstu līmeņa.¹²³

[164.] Arī pieaugušo iedzīvotāju populācijā zobu tīrīšanas paradumi ir līdzīgi – biežāk kā vienu reizi dienā zobus tīra tikai 57,7% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem (64,8% sieviešu un 50,0% vīriešu).¹²⁴

[165.] Pēdējā gada laikā zobārstu ne reizi nav apmeklējuši 49,7% iedzīvotāju (46,0% sieviešu un 53,8% vīriešu). Attiecīgi dati par zobārsta apmeklējuma biežumu ir saistīti ar iedzīvotāju izglītību un ienākumu līmeni, proti, iedzīvotāji ar zemāku izglītību un zemākiem ienākumiem zobārstu apmeklē ievērojami retāk.¹²⁵

[166.] Saskaņā ar "Latvijas iedzīvotāju virs darbaspējas vecuma veselību ietekmējošo paradumu un funkcionālo spēju pētījuma" datiem, kas 2019. gadā īstenots Eiropas Sociālā fonda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.4. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību veselības veicināšanas un slimību profilakses pakalpojumiem, jo īpaši nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem" 9.2.4.1. pasākuma "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi"projekta "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" (identifikācijas Nr.9.2.4.1/16/I/001)  ietvaros, kopumā 86,6% senioru trūkst 6 un vairāk zobu. Līdz ar vecumu abiem dzimumiem, pieaug senioru īpatsvars, kuriem trūkst seši un vairāk zobu. Gandrīz trešdaļai (28,9%) senioru savu zobu vairs nav, attiecīgi 27,8% vīriešu un 29,5% sieviešu. Tikai 37,7% senioru, kuriem ir vismaz kāds pastāvīgais zobs, zobus tīra biežāk nekā reizi dienā (24,2% vīriešu un 44,6% sieviešu).

[167.] 2018.gadā tika uzsākta mutes dobuma un zobu veselības programma pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem,¹²⁶ lai veicināt pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnu mutes dobuma un zobu veselību, to saistot ar uztura paradumu ietekmi, kā arī motivējot pareizi un regulāri tīrīt zobus. Vienlaikus programmas ievaros tika īstenota arī programma pirmsskolas un sākumskolas izglītības iestāžu pedagogiem par mutes un zobu veselības veicināšanu saistībā ar veselīga uztura paradumiem, kur pedagogi visā Latvijā varēja piedalīties bezmaksas semināros. Būtiski ir turpināt ieviest šāda veida programmu pirmsskolās un sākumskolās, vienlaikus, nodrošinot, ka šādas programmas tiktu īstenotas regulāri visās izglītības iestādē kā daļa no obligāti apgūstamā mācību satura. Svarīgi, lai programma tiktu īstenot nevis kampaņveidīgi ar ES fondu finansējuma atbalstu, bet tiktu nodrošināta arī programmas ieviešanas turpināšana iespējams bez ES fondu finansējuma, nepieciešamības gadījumā piesaistot valsts vai pašvaldību budžeta finansējumu. Vienlaikus būtu jāīsteno mērķtiecīgi izglītojoši pasākumi arī citām mērķa grupām par mutes dobuma un zobu veselību, piemēram vecākiem, jauniešiem un arī senioriem, lai uzlabotu zināšanas un veicinātu rūpes par mutes dobuma higiēnu.

C. Fiziskās aktivitātes

[168.] Fiziskās aktivitātes ir viena no veselīga dzīvesveida sastāvdaļām cilvēka fizikās un psihiskās veselības uzlabošanai. PVO iesaka pieaugušajiem¹²⁷vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes vismaz 150 minūtes (2 stundas 30 minūtes) nedēļā vai 75 minūtes (1 stunda 15 minūtes) augstas intensitātes aerobās fiziskās aktivitātes, kuras var aizstāt ar kombinētām vidējas un augstas intensitātes aerobām fiziskām aktivitātēm. Savukārt bērniem tiek ieteikts būt fiziski aktīviem vismaz 60 minūtes dienā. Tomēr atbilstoši pētījumu datiem Latvijā netiek sasniegti ieteicamie rādītāji.¹²⁸

[169.] Vairumam iedzīvotāju fiziskā aktivitāte nav pietiekama – tikai 25,4% 15–74 gadus vecu iedzīvotāju nodarbojas ar 30 minūtes ilgām fiziskām aktivitātēm vismaz 2 reizes nedēļā. To iedzīvotāju īpatsvars, kas nodarbojas ar fiziskām aktiviātēm vismaz 30 minūtes četras un vairāk reizes nedēļā ir vēl zemāks. 2018. gadā četras reizes nedēļā un biežāk vismaz 30 minūtes brīvajā laikā ar fiziskām aktivitātēm nodarbojās 9,5% iedzīvotāju, kas ir zemāks rādītājs salīdzinājumā ar 2016. gada (12,5%) datiem. 2018. gadā sieviešu īpatsvars (9,0%), kuras nodarbojas ar pietiekamām fiziskām aktivitātēm, ir zemāks salīdzinājumā ar vīriešu īpatsvaru (10,2%).¹²⁹

[170.] Saskaņā ar Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2018. gada aptaujas datiem, pietiekama fiziskā aktivitāte pēdējās nedēļas laikā ir 18,8% 11, 13 un 15-gadīgu skolēnu, kas, salīdzinot ar 2014. gada datiem, nav būtiski mainījusies. Diemžēl ir palielinājies skolēnu īpatsvars, kuri pavada laiku pie televizora darba dienās vismaz  4 stundas: no 18,8% 2014. gadā līdz  22,9% 2018. gadā, bet nedēļas nogalēs attiecīgi no 36,4% līdz 41,1% .¹³⁰

[171.] Lai veicinātu fizisko un psihisko attīstību visiem bērniem nepieciešams nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, tai skaitā arī bērniem ar dažādiem veselības un attīstības traucējumiem, t.sk. hroniskām slimībām. Diemžēl daļa ārstu un reizēm arī sporta skolotāji, nonākot saskarē ar bērniem, kuriem ir hroniskas slimības vai invaliditāte, priekšroku dod rekomendācijām ierobežot fizisko aktivitāti. Lai sporta skolotāji varētu strādāt arī ar skolēniem, kuriem ir  hroniskas slimības, attīstības vai funkcionāli traucējumi, ir nepieciešams izstrādāt rekomendācijas un veikt sporta pedagogu un treneru izglītošanu. Šobrīd sporta pedagogiem ir izstrādāti tikai metodiskie ieteikumi pirmsskolas un sākumskolas izglītojamiem sporta pēctecības apguvei, taču joprojām nav izstrādāti metodiskie ieteikumu attiecībā uz fiziskajām aktivitātēm sports un veselības stundās skolēniem, kuriem ir hronsikas slimības, invaliditāte, attīstības vai kustības traucējumi.

[172.] Būtiski, ka 92% respondentu piekrīt apgalvojumam, ka sportam ir jābūt daļai no bērnu un jauniešu audzināšanas programmas, savukārt 79% respondentu piekrīt, ka sports kā audzināšanas metode padara bērnus un jauniešus labākus Latvijā. Tāpat 67% respondentu  norādījuši, ka sabiedrībai kopumā būtu jāpievērš liela uzmanība tēmai par dopinga vielu lietošanu sportā. ¹³¹

[173.] Liela nozīme fizisko aktivitāšu veicināšanā ir atbilstošai, pieejamai videi un infrastruktūrai, piedāvātajām iespējām vietējā līmenī veicinot katrai vecuma grupai atbilstošas fiziskās aktivitātes, kā arī iedzīvotāju informētībai par fizisko aktivitāšu nozīmi veselības stiprināšanā. Tādējādi nozīmīga ir pašvaldību iesaistīšanās iedzīvotāju fizisko aktivitāšu veicināšanā.

[174.] Būtiski, lai fiziskās akivitātes arī amatieru līmeni, t.sk. fitnesā būtu bez dopinga, kā arī dažādu medikamentu vai uztura bagatinātāju neapdomīgas lietošanas. Citu valstu pētījumi liecina, ka pieaug dopinga izplatība ārpus organizētās sporta sistēmas un ka dopinga vielu izplatība fitnesā ir kļuvusi par sociālu un sabiedrības veselības problēmu. Anglijas Antidopinga aģentūras 2019. gada pētījuma rezultāti uzrāda, ka 34% no fitnesa klubu apmeklētājiem lieto dopingu.¹³² Latvijā šādi pētījumi par dopinga lietošanu fitnesā iesaitīto iedzīvotāju vidū nav veikti, tomēr būtu nepieciešams veikt, lai apzinātu dopinga izplatību fitnesā, sabiedrības informētību par dopingu un tā lietošanas negatīvo ietekmi uz veselību.

[175.] Eiropas Komisijas pētījums, uzsver, ka dopinga problēma izplatās ārpus augsta līmeņa sporta un organizētām sporta sacensībām. Tas norāda, ka dopinga izmantošana fitnesā ir sociāla problēma un sabiedrības veselības jautājums, un ir nepieciešams novērst iespējamu dopinga lietošanu un izplatību arī  fitnesā.

[176.] Lai mazinātu dopinga lietošanas izplatību  ārpus profesionālā sporta, ka arī mazinātu tā lietošanu fitnesā iesaistīto iedzīvotāju, īpaši jauniešu vidū, būtu jāturpina izglītot sabiedrību par  antidopinga jautājumiem.

D. Seksuālā un reproduktīvā veselība

[177.] Viens no rādītājiem, kas raksturo sabiedrības zināšanas par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, tai skaitā izpratni par atbildīgām savstarpējām attiecībām, kā arī par pusaudžu un jauniešu spēju šīs zināšanas pielietot, ir nepilngadīgo grūtnieču skaits, kā arī mākslīgi veikto abortu skaits nepilngadīgām jaunietēm. Ik gadu vidēji 1% dzemdību ir pusaudzēm (līdz 17 gadu vecumam). Analizējot dzemdību skaitu pusaudzēm 10 gadu periodā,  2019. gadā novērojama samazinājuma tendence – 0,8% no visām dzemdībām jeb 145 gadījumi salīdzinājumā pret 2010.gadu -  1,5% jeb 279 gadījumi. ES 2017. gadā lielākā daļa pirmdzimto (92%) bija sievietēm vecumā no 20 līdz 39 gadiem, 4% bija sievietēm vecumā līdz 20 gadiem un vecumā no 40 vai vairāk gadiem.¹³³

[178.] Jāatzīmē, ka samazinās gan kopējais abortu skaits, gan mākslīgo abortu skaits. Kopš 2014. gada kopējais abortu skaits samazinājies par 32% (5784 2019. gadā pret 8550 2014.gadā), savukārt mākslīgie aborti samazinājušies par 37%, attiecīgi 3367 2019. gadā pret 5318 2014. gadā. Izvērtējot datus par mākslīgo abortu skaitu uz 1000 dzīvi dzimušajiem, arī šim rādītājam vērojama samazinājuma tendence (181 uz 1000 dzīvi dzimušiem  2019. gadā pret 248/1000 2014. gadā). Taču mainīgs rādītājs ir pusaudžu vecumā (15-17 gadi). 2019. gadā mākslīgo abortu rādītājs ir samazinājies salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu – 275 uz 1000 dzīvi dzimušiem atbilstošā vecuma sievietēm, savukārt 2018. gadā, salīdzinot ar 2014. gadu, rādītājs bija pieaudzis vidēji 1,2 reizes (426 uz  1000 dzīvi dzimušiem atbilstošā vecuma sievietēm pret 365/1000 2014. gadā).^134,135 Kā iespējamais cēlonis, kas veicina stabilitāti vai pieaugumu rādītājam, minams, ka nav pieejama valsts apmaksāta kontracepcija dažādām iedzīvotāju riska grupām, kā arī nepietiekama jauniešu izglītošana seksuāli reproduktīvos, tai skaitā ar kontracepcijas lietošanu saistītos jautājumos.

[179.] Būtiska ietekme uz iedzīvotāju seksuālo un reproduktīvo veselību ir seksuāli transmisīvām infekcijām (STI), kam ir negatīva ietekme arī uz demogrāfisko situāciju valstī, jo STI var izraisīt neauglību, kā sievietēm, tā vīriešiem. Vairāk nekā 30 bakteriāli, vīrusu un parazitāri patogēni izplatās seksuālās transmisijas ceļā. Obligātai reģistrācijai Latvijā pakļautas trīs no STI: sifiliss, gonoreja un hlamīdijas. PVO uzsver, ka neauglība ir viens no demogrāfiskās lejupslīdes iemesliem, un atzīmē, ka tā var radīt citas smagas sekas veselībai. Tādēļ STI profilakse, diagnostika un ārstēšana ir nozīmīgi pasākumi neauglības samazināšanā un reproduktīvās veselības uzlabošanā.¹³⁶

[180.] Pēdējo 10 gadu laikā lielākais Latvijā reģistrētais kopējais STI gadījumu skaits (2718) bija reģistrēts 2013. gadā, pakāpeniski samazinoties gandrīz divas reizes līdz 1454 gadījumiem 2019. gadā; visvairāk – 4,7 reizes no 2012. līdz 2019. gadam samazinājies gonorejas gadījumu skaits (attiecīgi 602 un 128 gadījumi). STI gadījumi biežāk tiek reģistrēti sievietēm nekā vīriešiem. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka vīrieši retāk apmeklē ārstus un tāpēc STI netiek diagnosticētas. Pēdējos piecos gados visaugstākā saslimstība ar STI reģistrēta sievietēm vecuma grupā no 18 līdz 29 gadiem. Tādēļ ir aktīvāk jāveicina sabiedrības, īpaši pusaudžu un jauniešu izglītošanu par seksuāli reproduktīvās veselības jautājumiem, tai skaitā jāizglīto par atbildīgām attiecībām, drošu un vecuma  atbilstošu kontracepcijas līdzekļu izvēli un lietošanu, kā arī  regulāru profilaktisko pārbaužu nozīmi un nepieciešamību.

[181.] Saskaņā ar Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018. gada aptaujas datiem dzimumattiecību pieredze ir bijusi 13,5% 15-gadīgo pusaudžu, attiecīgi 17,1% zēnu un 11,3% meiteņu. No pusaudžiem, kuriem 15 gadu vecumā ir bijušas dzimumattiecības, 68,9% atzīmēja, ka viņi paši vai viņu partneris pēdējā dzimumakta laikā bija lietojuši prezervatīvu, proti, 69,3% zēnu un 68,5% meiteņu.¹³⁷

[182.] Informācijas trūkums par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, piemēram, izsargāšanos no neplānotas, nevēlamas grūtniecības un STI, piemērotiem kontracepcijas līdzekļiem, īpaši jauniešiem, sociālās atstumtības riskam pakļautajām grupām, kā arī  personām ar garīgās attīstības traucējumiem, bieži noved pie agrīnas grūtniecības vai aborta veikšanas. Atsevišķās sociālās atstumtības riskam pakļautajās grupās, atbilstošai informācijai par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, kā arī pieejamai kontracepcijai ir būtiska nozīme. Vērā ņemams fakts ir, ka bieži ierastie sociālās atstumtības riskam pakļauto grupu sasniegšanas komunikācijas un informācijas apmaiņas kanāli darbojas nepietiekamā līmenī vai nedarbojas vispār, tādēļ būtu nepieciešams turpināt darbu, lai uzlabotu informācijas apmaiņu un nodrošinātu dažādas sociālās atstumtības riskam pakļautās grupas, tai skaitā romus, ar atbilstošu informāciju, kā arī nodrošinātu kontracepcijas līdzekļu (t.sk. prezervatīvu) pieejamību.¹³⁸

E. Atkarību izraisošo vielu lietošana

1. Smēķēšana

[183.] Smēķēšana ir nozīmīgs hronisku neinfekcijas slimību, tādu kā onkoloģisko, SAS, elpošanas sistēmas slimību, diabēta u.c., riska faktors. Smēķēšana ietekmē arī gremošanas un reproduktīvo sistēmu, kā arī atstāj negatīvu ietekmi uz mutes un zobu veselību.

[184.] Latvijā 2017. gadā bija 5. augstākais smēķētāju īpatsvars (32%) ES (aiz Grieķijas, Bulgārijas, Francijas un Horvātijas) 15 gadus un vecāku iedzīvotāju grupā, galvenokārt, augsta smēķējošo vīriešu īpatsvara dēļ.¹³⁹

[185.] Savukārt 2018. gadā Latvijā būtiski samazinājies ikdienā smēķējošo iedzīvotāju īpatsvars 15 līdz 74 gadus vecu iedzīvotāju grupā. 2018. gadā ikdienā smēķēja 24,5% iedzīvotāju, kas ir par 9 procentpunktiem mazāk nekā 2016. gadā, kad smēķēja 33% iedzīvotāju. Ikdienā smēķējošo iedzīvotāju īpatsvara samazinājums novērojams abās dzimuma grupās, vīriešiem tas ir samazinājies par 10 procentpunktiem (no 48% 2016.gadā uz 38% 2018.gadā), bet sievietēm par 8 procentpunktiem (no 20% uz 12%).

[186.] Kaut arī Latvijā pēdējos gados samazinās tradicionālo tabakas izstrādājumu lietošana, pieaug nikotīna saturošu produktu, un jaunieviestu tabakas izstrādājumu lietošana. Vairāk kā vienu reizi elektronisko cigareti pēdējā gada laikā ir lietojuši 12,4% vīriešu (24,8% vīriešu vecuma grupā 15-24 gadi) un 3,9% sieviešu (13,16% sieviešu vecuma grupā 15-24 gadi). Pēdējo 12 mēnešu laikā smēķēšanu atmetuši 1,6% iedzīvotāju, biežākie atmešanas iemesli – ekonomiskie iemesli (23,1%) un lai izvairītos no nopietnām slimībām (22,5%).¹⁴⁰

[187.] Smēķēt mēģinājušo skolēnu īpatsvars pakāpeniski samazinās (no 79,9% 2002. gadā līdz 49,2% 2019. gadā), turklāt būtiski ir samazinājies cigaretes smēķējošu skolēnu īpatsvars (no 34,3% 2002. gadā līdz 14,8% 2019.gadā). Regulāri jeb gandrīz ik dienas smēķē 4,9% 13-15 gadus vecu skolēnu. 62,4% smēķējošo skolēnu ir mēģinājuši atmest smēķēšanu pēdējā gada laikā.¹⁴¹

[188.] Saskaņā ar "Atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumi un tendences skolēnu vidū" pētījuma datiem (ESPAD 2020), 23% 15 gadus veci skolēni Latvijā pēdējā mēneša laikā ir smēķējuši, kas ir par vienu procentpunktu mazāk nekā 2015. gadā. Par regulāriem tabakas cigarešu smēķētājiem uzskatāmi 12% 15 gadus veco jauniešu.¹⁴² Analizējot tendences, secināms, ka regulāro tabakas smēķētāju īpatsvars 15 gadu vecuma kohortā turpina samazināties, sasniedzot zemāko īpatsvaru pētījuma veikšanas vēsturē.¹⁴³

[189.] Līdz šim veiktās šī pētījuma aptaujas (ESPAD) apliecinājušas, ka 31% aptaujāto jauniešu savu pirmo cigareti izsmēķējuši 13 gadu vecumā vai agrāk, kas, salīdzinot ar citām valstīm, kurās tiek veikts pētījums, ir otrs augstākais agrīno smēķētāju īpatsvars. Augstāks tas ir vienīgi Lietuvā (33%). Salīdzinot ar 2015. gadu, arī šajā rādītāja dinamikā ir novērojamas pozitīvas izmaiņas – gan meiteņu, gan zēnu vidū 2020. gadā ir samazinājies jauniešu īpatsvars, kuri uzsākuši smēķēt agrīnā vecumā (13 gadu vecumā vai agrāk).¹⁴⁴

[190.] Jauniešu vidū arvien populārāki kļūst jaunievesti tabakas izstrādājumi, kā arī dažādi nikotīna saturoši produkti, kā piemēram elektroniskās cigaretes. 2019. gada Starptautiskā jauniešu smēķēšanas pētījuma dati liecina, ka kopš 2011.gada būtiski pieaug 13-15-gadīgo skolēnu īpatsvars, kuri lieto elektroniskās cigaretes.  2019. gadā elektronisko cigareti bija mēģinājuši lietot 51,3% 13-15 gadīgo skolēnu (2014. gadā – 26,4%), bet pēdējā mēneša laikā vienu vai vairākas dienas to bija lietojuši 18% šī vecuma skolēnu (2014. gadā – 10%).¹⁴⁵

[191.] Lai arī Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums Latvijā aizliedz laist tirgū šņaucamo, zelējamo un košļājamo tabaku. Saskaņā ar Starptautiskā jauniešu smēķēšanas pētījuma datiem kopumā 13,7% 13 līdz 15-gadīgu skolēnu, attiecīgi 16% zēnu un 11,2% meiteņu (2014. gadā – 13,8% zēnu, 6,4% meiteņu), norāda, ka ir mēģinājuši lietot kādu no bezdūmu tabakas izstrādājumiem. Kopumā 5,3% (2014. gadā – 3,1%) 13 līdz 15-gadīgu skolēnu lieto bezdūmu tabakas produktus, un būtiski ir palielinājies 15-gadīgu skolēnu īpatsvars – 8,9% (4,6%).

[192.] Saskaņā ar Starptautiskā jauniešu smēķēšanas pētījuma 2019.gada aptaujas datiem 21,8%   (2014. gadā – 18,7%) 13-15 gadīgu skolēnu, kuri nekad nav lietojuši tabakas produktus, ir tendence uzsākt to darīt nākamo 12 mēnešu laikā. Būtiski, ka meiteņu īpatsvars ir augstāks nekā zēnu, attiecīgi 23,4% un 19,2%.

[193.] Pakāpeniski samazinās pasīvajai smēķēšanai mājās pakļauto 13-15 gadus vecu skolēnu īpatsvars, 2019. gadā sasniedzot zemāko rādītāju – 33,8% (2002. gadā - 64,2%).¹⁴⁶

[194.] 43,5% Latvijas iedzīvotāju 2018. gadā norādīja uz vēlmi atmest smēķēšanu¹⁴⁷. Palīdzības saņemšana smēķēšanas atmešanā ievērojami palielina smēķēšanas atmešanas varbūtību. Bez palīdzības, veiksmīgi izdotas atmest retāk, savukārt smēķēšanas atmešanas farmakoloģiskie līdzekļi un profesionāls atbalsts var dubultot smēķēšanas atmešanas varbūtību.

[195.] 2017. gadā tika uzsākta Eiropas Sociālā fonda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.4. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību veselības veicināšanas un slimību profilakses pakalpojumiem, jo īpaši nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem" 9.2.4.1. pasākuma "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" pilotprojekta "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" (identifikācijas Nr.9.2.4.1/16/I/001) īstenošana(turpmāk – Pilotprojekts), kura ietvaros, tika izstrādāta smēķēšanas atmešanas atbalsta grupu programma iedzīvotājiem un nodrošināta smēķēšanas atmešanas atbalsta grupu darbība valsts mērogā, kā arī rokasgrāmata primārās un perinatālās veselības aprūpes speciālista lomas stiprināšanai darbā ar smēķēšanas atmešanas veicināšanu primārajā veselības aprūpē. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām par efektīvu smēķēšanas atmešanas pakalpojumu pieejamības uzlabošanu tās dalībvalstīs, Pilotprojekts, nodrošināja iedzīvotājiem bezmaksas palīdzību smēķēšanas atmešanā. Pilotprojektā kas noslēdzās 2019. gada septembrī, no 611 dalībniekiem, kuri uzsāka dalību - smēķēt atbalsta grupas darbības ietvarā pārtrauca 27% dalībnieku, bet 3 mēnešus pēc programmas noslēguma šis īpatsvars palielinājās līdz 33%.  Lai nodrošinātu, ka šāds pakalpojums būtu pieejams visiem iedzīvotājiem un bez maksas, nepieciešams ieviest šādu programmu, kā daļu no valsts apmaksātajiem pakalpojumiem. 

[196.] Pēdējos gados gan Eiropā, gan Latvijā ir ienākuši arī citi dažādi tabaku un nikotīnu saturoši produkti, kā, piemēram, tabakas karsēšanas ierīces un nikotīnu saturoši beztabakas spilventiņi, kas tiek piedāvāti kā alternatīvie produkti tradicionālajiem tabakas izstrādājumiem un ir kļuvuši populāri jauniešu vidū, tomēr dati par šādu produktu lietošanas izplatību nav pieejami.

[197.] Ņemot vērā,  ka PVO vēl šobrīd tiek veikti pētījumi par jaunievestu tabakas izstrādājumu, kā arī nikotīna saturošu produktu ietekmi uz veselību, kā arī ņemot vērā jau šobrīd esošos pētījumus, kas apstiprina nikotīna un tabakas kaitīgo ietekmi uz veselību, nepieciešams likumdošanā regulēt tabakas aizstājējproduktus un ierobežot to pieejamību, īpaši sabiedrības neaizsargātajām grupām. Tāpat nepieciešams turpināt un pilnveidot tabakas izstrādājumu, nikotīna saturošu produktu, kā arī jaunievestu tabakas izstrādājumu regulējumu, lai mazinātu tiešu un netiešu šādu produktu reklāmu, mārketingu un pieejamību, tai skaitā ieviešot standartizēto iepakojumu.

[198.] Saskaņā ar PVO rekomendācijām neinfekcijas slimību novēršanai, akcīzes nodokļa likmes palielināšana tabakas izstrādājumiem un cenu politika ir vieni no būtiskākiem instrumentiem tabakas radītā kaitējuma mazināšanai.¹⁴⁸ Vienlaikus arī PVO vispārējā konvencijā¹⁴⁹ par tabakas uzraudzību, kurai Latvija arī ir pievienojusies, ir uzsvērts, ka cenu un nodokļu pasākumi ir iedarbīgs un svarīgs tabakas pieprasījuma patēriņa samazināšanas līdzeklis dažādos iedzīvotāju segmentos, īpaši jauniešu vidū. Lai padarītu tabakas izstrādājumus mazāk pieejamus sabiedrībai, jo īpaši jauniešiem un iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem, nepieciešams celt akcīzes nodokli un cenas visiem tabakas izstrādājumiem (tai skaitā mazināt cenas atšķirības starp cigaretēm un citiem tabakas izstrādājumiem, tai skaitā jaunievestajiem izstrādājumiem, kā piemēram karsējamai tabakai). Vienlaikus nepieciešams celt arī akcīzes nodokli citiem nikotīna saturošiem un nestaturošiem produktiem, ņemot vērā, ka tie ir īpaši populāri tieši jauniešu vidū, kā arī no industrijas puses tiek reklamēti kā alternatīvi, mazāk kaitīgi produkti, tādējādi palielinot to patēriņu sabiedrībā. Tādējādi, lai mazinātu gan tabakas izstrādājumu, gan nikotīnu saturošu, gan nesaturošu produktu pieejamību sabiedrībā, īpaši jauniešu vidū, Pamatnostādnēs ir iekļauts uzdevums, kas paredz valsts nodokļu politikas plānošanas dokumenta ietvarā attiecīgajam periodam pārskatīt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem, elektroniskajās cigaretēs izmantojamiem šķidrumiem, elektroniskajās cigaretēs izmantojamo šķidrumu sagatavošanas sastāvdaļām un tabakas aizstājējproduktiem, samērojot valsts fiskālos un sabiedrības veselības aizsardzības mērķus.

2. Alkoholisko dzērienu lietošana

[199.] Pārmērīga alkohola lietošana ir viens no galvenajiem riska faktoriem pasaulē, kas negatīvi ietekmē iedzīvotāju veselību un apdraud arī apkārtējo cilvēku veselību un drošību. Tas vainojams vismaz 60 dažādu slimību un veselības stāvokļu, tostarp psihiskās veselības traucējumu, kuņģa un zarnu trakta slimību, vēža, SAS, imūnsistēmas traucējumu, plaušu slimību, kaulu un muskuļu slimību, reproduktīvās sistēmas traucējumu attīstībā, kā arī palielina priekšlaicīgu dzemdību risku un ir viens no būtiskiem riska faktoriem mazam jaundzimušā svaram.

[200.] Atbilstoši PVO 2018. gadā apkopotajiem datiem, Latvijas rādītājs attiecībā uz reģistrētā alkohola patēriņu uz vienu iedzīvotāju (11,1 absolūtā alkohola litrs) pārsniedz Eiropas vidējo rādītāju (9,8 litri).¹⁵⁰ Arī, salīdzinot ar citām OECD valstīm, Latvijai ir viens no lielākajiem absolūtā alkohola patēriņiem, to ierindojot 7. vietā aiz Lietuvas, Austrijas, Francijas, Čehijas, Luksemburgas, un Īrijas.

[201.] SPKC ik gadu veic reģistrētā absolūtā alkohola patēriņa aprēķinu uz vienu 15 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju. Saskaņā ar SPKC veiktajiem aprēķiniem reģistrētais absolūtā alkohola patēriņš 2019. gadā ir nedaudz samazinājies. Vienlaicīgi, aprēķinot reģistrēto absolūtā alkohola patēriņu, neieskaitot ārvalstu tūristu alkoholisko dzērienu eksportu 2019. gadā tas ir nedaudz palielinājies. Rēķinot uz vienu 15 gadus vecu un vecāku Latvijas iedzīvotāju, 2019. gadā tika patērēti 11,4  litri absolūtā alkohola (2018. gadā – 11,0 litri).¹⁵¹

[202.] 2020. gada ESPAD (Atkarību izraisošo vielu lietošanas paradumi un tendences skolēniem) pētījums uzrādījis nemainīgas izmaiņas attiecībā uz to 15 gadus veco jauniešu īpatsvaru, kuri kaut reizi mūžā lietojuši alkoholu. Gan 2015.gada, gan 2020. gada pētījuma dati liecina, ka alkoholu vismaz reizi pamēģinājuši 89% minētās vecumgrupas skolēnu.Lai arī alkohola pieejamība joprojām ir augsta, tā kopš 2011. gada  ir būtiski mazinājusies¹⁵².

[203.] Saskaņā ar Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018. gada aptaujas datiem, 30 dienu laikā vismaz vienu reizi ir bijuši piedzērušies 7,1% skolēnu. Visaugstākais ir 15-gadīgu zēnu un meiteņu īpatsvars, kuri pēdējā mēneša laikā ir bijuši piedzērušies vismaz vienu reizi, attiecīgi 14,6% un 17,9%. Jāuzsver, ka meiteņu īpatsvars, kuras ir bijušas piedzērušās vismaz vienu reizi pēdējā mēneša laikā, īpaši 13 un 15 gadu vecumā, ir augstāks nekā zēnu īpatsvars attiecīgajā vecumā.¹⁵³

[204.] Saskaņā ar SPKC datiem, 2015. gadā 51,2% 15-64 gadus vecu Latvijas iedzīvotāju pēdējā gada laikā ir lietojuši alkoholu pārmērīgā jeb riskantā¹⁵⁴ veidā (2011. gadā 50,6%). Savukārt riskantas lietošanas izplatība alkoholu lietojušo 15-64 gadus vecu iedzīvotāju vidū 2015. gadā bija 44,5% (2011. gadā – 43,7%). Laika periodā no 2011.gada līdz 2015.gadam riskantas alkohola lietošanas izplatība pieaugusi gan visu 15-64 gadus vecu iedzīvotāju vidū, gan alkoholu lietojušo iedzīvotāju vidū. Dati liecina, ka riskanti alkohola lietošanas paradumi ir vairāk raksturīgi vīriešiem nekā sievietēm. 2015. gadā 61,5% vīriešu pēdējā gada laikā alkoholu lietojuši riskantā veidā (2011. gadā – 62,0%). Sieviešu vidū šis rādītājs bija ievērojami zemāks, tomēr pēdējo piecu gadu laikā tas ir palielinājies, sasniedzot 28,4% (2011. gadā – 26,0%).

[205.] Alkohola lietošana ir būtisks riska faktors nāves gadījumiem no ārējās iedarbības sekām – noslīkšanas, pašnāvībām, transporta negadījumiem, slepkavībām, saindēšanās ar alkoholu un ķīmiskām vielām, no kritieniem, no mehānisku spēku iedarbības, no pakļaušanas dūmu, uguns un liesmu iedarbībai u.c.

[206.] Atbilstoši Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņu datu bāzes datiem 2018. gadā no saslimšanām, kas tieši saistītas ar alkohola lietošanu, tika reģistrēti 657 mirušie jeb 34,1 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju  (2017. gadā – attiecīgi 33,4 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju). Lielākā nāves gadījumu daļa 2018. gadā bija saistīta ar alkohola kardiomiopātijām (12,1 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) un alkohola izraisītām aknu slimībām   (8,0 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju).

[207.] SPKC aprēķini par 2018. gadu rāda, ka ar alkohola lietošanu tieši saistīto nāves cēloņu dēļ¹⁵⁵ vecuma grupā no 15-64 gadiem bija 638 PZMG uz 100 000 iedzīvotāju (absolūtos skaitļos – 7871) jeb 10,6% no visiem PZMG, vīriešiem šis rādītājs ir augstāks nekā sievietēm – 11,7%, sievietēm – 7,6%.

[208.] Ar alkohola lietošanu daļēji saistītu ārējo nāves cēloņu dēļ vecuma grupā no 15-64 gadiem 2018. gadā zaudēti 517 mūža gadi uz 100 000 iedzīvotāju (absolūtos skaitļos – 6376). No visiem PZMG (15-64 gadu vecumam) ar alkohola lietošanu daļēji saistītie ārējie nāves cēloņi sastāda 8,6% (vīriešiem – 10%, sievietēm – 5%). Savukārt, no visiem ārējo cēloņu dēļ zaudētajiem mūža gadiem ar alkohola lietošanu saistītie PZMG veido gandrīz trešdaļu – 31,4%. Dinamikā šie rādītāji būtiski nemainās.

[209.] Laika posmā no 2011. gada līdz 2019. gadam vadītāju alkohola reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu īpatsvars no kopējā negadījuma skaita samazinājies gandrīz divas reizes: no 8,0% līdz 4,6% jeb no 270 līdz 173 negadījumiem attiecīgi. Savukārt vadītāju alkohola reibumā izraisīto ceļu satiksmes negadījumu skaits ar bojāgājušiem samazinājies no 26 negadījumiem 2011. gadā līdz 14 negadījumiem 2019. gadā.^{156 157}

[210.] 2020. gada 30. jūlijā Ministru kabinetā tika apstiprināts "Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plāns 2020.–2022.gadam" (turpmāk – Alkohola plāns). Tā mērķis ir samazināt alkohola nodarīto kaitējumu sabiedrības veselībai, ierobežojot alkoholisko dzērienu lietošanas izplatību un radītās sekas, vienlaikus uzlabojot alkohola atkarības ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumus. Alkohola plānā iekļautie pasākumi, kurus plānots īstenot, balstīti PVO labās prakses rekomendācijās "Best buys"¹⁵⁸ alkohola kaitējuma mazināšanai kā arī citu valstu pieredzē un paredz alkoholisko dzērienu pieejamības samazināšanu, mārketinga un reklāmas ierobežošanu un cenu politiku, alkoholisko dzērienu lietošanas un tā radīto seku indikatorrādītāju monitoringu un pētījumus, kā arī alkohola atkarības ārstēšanu un rehabilitācijas pakalpojumu pieejamības uzlabošanu.

[211.] Saskaņā ar PVO rekomendācijām, akcīzes nodokļa likmes palielināšana alkoholiskajiem dzērieniem un cenu politika ir vieni no būtiskākiem instrumentiem alkoholisma apkarošanas jomā.¹⁵⁹ Nepārdomāta akcīzes nodokļa politika attiecībā uz alkoholiskajiem dzērieniem veicina alkoholisko dzērienu pieejamības palielināšanos, jo alkoholisko dzērienu akcīzes likmes ietekmē arī alkoholisko dzērienu cenu, kā arī ietekmē alkoholisko dzērienu pieejamību un patēriņu. Vairākās PVO publikācijās par alkohola nodokļu politiku tiek minēts 10% akcīzes nodokļa paaugstinājuma piemērs (palielinot par 10% akcīzes nodokli tiek prognozēts patēriņa samazinājums alum par 5%, vīnam par 6,4% un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem par 7,9%.^160;161). Akcīzes nodokļa palielināšana alkoholiskajiem dzērieniem ir būtisks instruments, lai samazinātu alkoholisko dzērienu lietošanu visās sabiedrības grupās, tai skaitā, lai samazinātu alkoholisko dzērienu pieejamību un lietošanu jauniešu vidū.^162,163;164 Vienlaikus pētījumā, kurā salīdzināts ES valstīs ieviestais akcīzes nodoklis alkoholiskajiem dzērieniem¹⁶⁵ secināts, ka Austrumeiropas valstīs ir zemākas akcīzes nodokļa likmes alkoholiskajiem dzērieniem, nekā piemēram Ziemeļvalstīs, kurās ir visaugstākās likmes ES. Lai mazinātu alkoholisko dzērienu patēriņu sabiedrībā, kā arī pieejamību un ilgtermiņā mazinātu negatīvo ietekmi uz sabiedrības turpmākajos gados nepieciešams pārskatīt akcīzes nodokļa likmes visiem alkoholiskajiem dzērieniem, vienlaikus izlīdzinot tās starp dažādiem dzērienu veidiem.

[212.] Atkarību izraisošo vielu un procesu profilaksē būtiska loma ir atbilstošām un  konkrētām mērķgrupām īstenotām veselības veicināšanas un profilakses aktivitātēm, kuru mērķis ir pārveidot kultūras, sociālo, fizisko un ekonomisko vidi, kā arī sniegt zināšanas un prasmes, lai indivīds neuzsāk lietot atkarību izraisošās vielas vai neaizraujas ar atkarību izraisošiem procesiem. Latvijā pēdējos gados ir ieviesti vispārīgās jeb universālās atkarību profilakses pasākumi, īstenojot, valsts mēroga kampaņas un pasākumus, gan lekciju, gan nodarbību veidā dažādām iedzīvotāju grupām, t.sk. skolēniem. Tomēr nepietiekoši tiek īstenoti pasākumi selektīvās un indicētās profilakses ietvaros, kas orientēti uz specifiskām iedzīvotāju grupām (piemēram bērniem no ģimenēm, kurās ir atkarību problēmas, bērni kuri atrodas ārpusģimenes institūcijās, krīzes centros vai sociālās iestādēs), kurām ir augstāks risks uzsākt atkarīgu uzvedību, bet vēl nav acīmredzamu vielu lietošanas vai procesu radītu problēmu veselībai. Būtiski attīstīt un nodrošināt, ka selektīvās profilakses pasākumi būtu pieejami visās pašvaldībās, tai skaitā iesaistot Pedagoģiski psiholoģiskos atbalsta dienestus, vienlaikus nodrošinot atkarību profilaksē strādājošo ekspertu un profesionāļu regulāras apmācības un izglītošanu. Tāpat būtiksi ir nodrošināt atbilstošus atbalsta pasākumus pašvaldībās līdzatkarības mazināšanai - līdzatkarīgām personām.

3. Narkotisko vielu lietošana

[213.] Vērojama narkotikas pamēģinājušo iedzīvotāju īpatsvara mazināšanās. Kopumā jebkuras narkotiskās vielas dzīves laikā 2011.gadā pamēģinājuši 14,3%, bet 2015. gadā par 3 procentpunktiem mazāk – 11,3% Latvijas iedzīvotāju (17,9% vīriešu un 5,1% sieviešu) vecumā no 15 līdz 64 gadiem.¹⁶⁶ Attiecinot uz iedzīvotāju skaitu, var vispārināt, ka Latvijā 146 tūkstoši iedzīvotāju ir pamēģinājuši narkotikas. Augstāki lietošanas rādītāji ir jaunākiem iedzīvotājiem, proti, 23% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 34 gadiem dzīves laikā ir pamēģinājuši narkotikas (2011. gadā – 22,9%).¹⁶⁷

[214.] Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, visbiežāk lietotā viela ir marihuāna/hašišs, kuru dzīves laikā ir pamēģinājuši 9,8% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 64 gadiem (vīrieši – 15,9%, sievietes – 4,2%). Otra biežāk lietotā viela ir ekstazī (2,4%), amfetamīni (1,9%) un kokaīns (1,5%). Savukārt, gadus jaunāku iedzīvotāju vidū vecumā no  15 līdz 34 gadiem, narkotisko vielu lietošanas izplatības rādītāji ir augstāki. Marihuānas/hašiša pamēģinātāju īpatsvars 15 – 34 gadus vecu iedzīvotāju vidū ir 20,8%, ekstazī – 5,3%, amfetamīnu – 3,7%, kokaīna – 3,0%.¹⁶⁸

[215.] Skolēniem vērojami augsti narkotiku lietošanas rādītāji, proti, 27% skolēnu vecumā no 15 līdz  16 gadiem pamēģinājuši narkotikas.¹⁶⁹ Salīdzinot ar 2015. gadu, kad narkotikas bija pamēģinājuši 19% skolēnu, vērojams lietošanas izplatības pieaugums.¹⁷⁰ Marihuāna ir visbiežāk lietotā narkotiskā viela arī skolēnu vidū, un dzīves laikā to ir pamēģinājuši 26% skolēnu, kas ir par 9% vairāk nekā 2015. gadā. Iespējams, marihuānas pamēģināšanas pieaugums ir saistāms ar Latvijas sabiedrībā pieaugošo diskusiju par marihuānas legalizāciju un iepriekš populāro Spice produktu aizliegumu .¹⁷¹

[216.] Viena no narkotiku lietošanas riska vidēm jauniešiem ir izklaides vietas. Pētījumu rezultāti rāda, ka Latvijā aptuveni 60% izklaides vietu apmeklētāju ir lietojuši narkotikas dzīves laikā, galvenokārt smēķējuši marihuānu/hašišu (57%). Citu vielu pamēģināšana ir mazāk izplatīta, galvenokārt tiek lietoti stimulanti un halucinogēni. Piemēram, 12% izklaides vietu apmeklētāju dzīves laikā pamēģinājuši amfetamīnu un tikpat daudz arī kokaīnu.¹⁷² Citā pētījumā secināts, ka pastāv saistība starp izklaides vietu apmeklēšanas biežumu un narkotiku pamēģināšanas pieredzi.¹⁷³

[217.] Vēl viena grupa, kurā novērojami augstāki apreibinošo vielu lietošanas rādītāji nekā vispārējā populācijā, ir ieslodzītie. 2018. gada pētījuma rezultāti rāda, ka 70% ieslodzīto pirms ieslodzījuma dzīves laikā bija pamēģinājuši narkotikas un 32% kaut vienu reizi lietojuši narkotikas ieslodzījumā.¹⁷⁴

[218.] Neskaitot dažādas riska vides un vecumus, jānorāda, ka atsevišķa problemātika ir saistāma ar augsta riska jeb problemātiskiem narkotiku lietotājiem¹⁷⁵, kuri ilgstoši un regulāri lieto narkotikas (opioīdus, kokaīnu un/vai amfetamīnu) vai to injicē.¹⁷⁶ Narkotiku lietotāju kohortas pētījuma 10. posma dati liecina, ka 2017. gadā Latvijā bija aptuveni 13305 problemātisko narkotiku lietotāju. Savukārt narkotiku injicētāju skaits – 2016. gadā aptuveni 7715 personas.¹⁷⁷ Nereti šai lietotāju grupai ir grūtības iekārtoties pastāvīgā darba vietā, kas pasliktina personas ekonomisko situāciju un pakļauj sociālās atstumtības riskam, kā arī var veicināt to, ka persona iesaistās dažādās noziedzīgās aktivitātēs. Tāpat problemātiska narkotiku lietošana bieži saistīta ar dažādām akūtām un hroniskām veselības problēmām. Tā, piemēram, 2018. gadā narkotiku injicēšana kā HIV transmisijas veids minēts 22% gadījumu.¹⁷⁸

[219.] 2019. gada 9. jūlijā Ministru kabinetā tika apstiprināts "Narkotiku lietošanas un izplatības ierobežošanas plāns 2019.–2020. gadam"¹⁷⁹. Plāna mērķis ir turpināt samazināt pieprasījumu pēc narkotiskajām vielām, kā arī apkarot narkotisko vielu piedāvājumu. Plānā iekļauti dažādi pasākumi par narkotisko vielu lietošanas atpazīšanu, profilaksi un palīdzības iespējām. Tāpat plāns paredz paplašināt narkoloģiskās palīdzības iespējas atkarīgām personām, kā arī padarīt minēto pakalpojumu pieejamāku. Lai mazinātu narkotisko un psihotropo vielu pieprasījumu, pieejamību, kā arī nodrošinātu atbilstošu profilaksi un ārstēšanu, nepieciešams turpināt ieviest plānā noteiktos pasākumus un izstrādāt vienotu politiku ne tikai narkotiku lietošanas un izplatības ierobežošanai, bet arī alkoholisma mazināšanai, uzsvaru liekot uz selektīvās un indicētās profilakses pasākumu attīstību, kā arī narkoloģiskās ārstēšanas pakalpojumu attīstīšanu un pieejamības uzlabošanu.

4. Procesu atkarības

[220.] Ir zinātniski pierādīts, ka azartspēļu atkarība izraisa nelabvēlīgas sekas gan indivīda, gan ģimenes, gan kopienas, gan sabiedrības līmenī. Azartspēļu atkarība kaitē psihiskajai veselībai (depresija, trauksme, personības traucējumi, vielu atkarības u.c.), nelabvēlīgi ietekmē arī fizisko veselību (sirds un asinsvadu sistēmas jeb kardioloģiski traucējumi, imūnās sistēmas traucējumi u.c.), veicina attiecību un ģimenes disfunkciju, rada finansiālas problēmas, rada problēmas ar nodarbinātību, darbu, studijām vai  mācībām, kā arī azarstpēļu atkarības rezultātā tiek izdarīti likumpārkāpumi. 

[221.] Savukārt atkarība no jaunajām tehnoloģijām negatīvi ietekmē gan garīgo, gan fizisko veselību. Pārlieku aizraušanās ar jauno tehnoloģiju lietošanu var izraisīt dažādus psiholoģiskus traucējumus, kā piemēram depresiju, trauksmi, laika izjūtas trūkumu utml. Tāpat personas, kurām ir atkarība no jaunajām tehnoloģijām cieš no muguras sāpēm, karpālā kanāla sindroma, galvassāpēm, sāpēm sprandā un grūtībām iemigt. Šīm personām parasti ir neveselīgāki uztura paradumi, dažādas redzes problēmas, kā arī raksturīgs straujš svara pieaugums, liekais svars vai tieši pretēji pārmērīgs svara zudums.

[222.] Pēdējo gadu laikā bērnu vidū ir pieaudzis moderno tehnoloģiju lietošanas biežums un ilgums, kas negatīvi ietekmē arī pārējos  bērnu veselības rādītājus – miega kvalitāti un ilgumu, pietiekošu fizisko aktivitāti, balsta un kustības aparāta veselību (t.sk.muguras veselību), acu veselību, psihoemocionālo veselību, kas ilgtermiņā var radīt jau hroniskas slimības, piemēram, sirds un asinsvadu saslimšanas, acu slimības un redzes pasliktināšanos, kā arī balsta un kustības aparāta saslimšanas. Saskaņā ar Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījuma 2017./2018.gada aptaujas datiem, sociālo mediju atkarība ir 5,15% 11-13 gadus vecu pusaudžu, attiecīgi 4,2% zēnu un 5,9% meiteņu.

[223.] Latvijā šobrīd nav izstrādātu rekomendāciju drošai un veselībai nekaitīgai moderno tehnoloģiju lietošanai bērniem, kas sniegtu  ieteikumus bērna vecumam atbilstošam pie elektroniskās ierīces ekrāna pavadītajam laikam dienā, kā arī  atpūtas paužu biežumu un ilgumu tajā laikā, kad tiek lietota kāda modernā tehnoloģijas ierīce, tai skaitā mācību procesa ietvaros. Ņemot vērā, pieejamos pētījuma datus par moderno tehnoloģiju lietošanu bērnu un jauniešu vidū, kā arī lai nodrošinātu drošu, veselībai nekaitīgu moderno tehnoloģiju lietošanu, tai skaitā lai mazinātu iespējamo procesu atkarības risku, būtu nepieciešams izstrādāt, citu valstu pieredzē balstītus, ieteikumus (vadlīnijas) bērna vecumam atbilstošam, pie elektroniskās ierīces ekrāna pavadītajam laikam dienā,  tai skaitā mācību procesa ietvaros, vienlaikus iekļaujot arī ieteikumus  izglītības iestādēm, pedagogiem un arī bērnu vecākiem.

[224.] Eiropas Sociālā fonda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.4. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību veselības veicināšanas un slimību profilakses pakalpojumiem, jo īpaši nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem" 9.2.4.1. pasākuma "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" projekta "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi"(identifikācijas Nr.9.2.4.1/16/I/001) ietvaros 2018.-2019. gadā tika veikts pētījums¹⁸⁰ par procesu atkarībām Latvijas iedzīvotājiem, aptverot azartspēļu spēlēšanas, datorspēļu un pārmērīgas interneta lietošanas paradumus, to ietekmējošos faktorus, kā arī kaitējumu. Šis ir pirmais visaptverošais pētījums, kas tika veikts, lai apzinātu procesu atkarības izplatību populācijā.

[225.] Pētījuma dati liecina, ka 6,4% respondentu varētu skart problemātiska azartspēļu spēlēšana, tai skaitā loterijas. Absolūtos skaitļos no azartspēlēm Latvijā dažādās pakāpēs varētu ciest 79 119 personas 15-64 gadu vecumā, no kurām 16 162 personām problēmas ir smagākajā pakāpē.

[226.] No videospēļu atkarības varētu ciest aptuveni 0,5% respondentu, bet problēmas ar videospēļu spēlēšanu ir vēl 2,4%. Rēķinot absolūtos skaitļos, problēmas varētu skart kopā 35 286 iedzīvotājus 15-64 gadu vecumā, no tiem 5 642 – varētu būt videospēļu atkarība.

[227.] Pētījums liecina, ka mazadaptīvi/traucēti interneta lietošanas paradumi skar 7% visu respondentu jeb 90482 iedzīvotājus 15-64 gadu vecumā, bet problemātiski interneta lietošanas paradumi – vēl 3% respondentu jeb 36 079. Vienlaikus Latvijas iedzīvotāji ir kritiski noskaņoti pret azartspēlēm spēļu zālēs. 77% respondentu piekrīt, ka Latvijā ir pārāk daudz azartspēļu spēlēšanas vietu. Tāpat 65% respondentu piekrīt, ka Latvijā ir pārāk daudz vietu, kur iegādāties loterijas kuponus vai biļetes. Azartspēļu spēlēšanas vispārēju aizliegumu atbalsta 59% respondentu. Azartspēļu un loteriju organizēšanu tikai atsevišķās norādītās pilsētas zonās atbalsta 77% respondentu. Savukārt, 79% aptaujas dalībnieku piekrīt, ka jāpieņem likums, kurš ļauj spēlēt azartspēles vai piedalīties loterijās tikai no  21 gada vecuma. Bieži procesu atkarības personai nenoris izolēti, bet ir cieši saistītas ar vielu lietošanas izraisītiem atkarību procesiem (smēķēšanu, alkohola, narkotiku lietošana). Līdz ar to ir būtiski nodrošināt sabiedrības izglītošanu par procesu atkarības riskiem un to ietekmi uz veselību, īpašu uzmanību pievēršot tieši bērniem un jauniešiem, vienlaikus nodrošinot arī atkārotu azartspēļu, videospēļu  spēlēšanas un citu jauno tehnoloģiju (piemēram, sociālo mediju un viedierīču) lietošanas paradumu izplatības iedzīvotāju vidū pētījuma veikšanu, lai nodrošinātu informāciju par tendencēm un riska faktoriem.

[228.] 2021.gada 14.jūlijā Ministru kabinetā tika pieņemtas Finanšu ministrijas izstrādātās "Azartspēļu un izložu politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam", kurā jau ir ietverti pasākumi procesu atkarību mazināšanai, galvenokārt azartspēļu un izložu politikas ietvaros, īpašu uzmanību pievēršot arī problemātiskajiem spēlētājiem un attīstot indicētās profilakses un atbalsta pasākumus.

Traumatisms

[229.] Saskaņā ar SPKC Latvijas iedzīvotāju nāves cēloņu datu bāzi, katru gadu ārējo nāves cēloņu dēļ tiek zaudētas vairāk kā 1300 cilvēku dzīvību. Ārējie nāves cēloņi ir otrs biežākais¹⁸¹ (aiz SAS) cēlonis, kā dēļ tiek zaudēti potenciālie mūža gadi līdz 64 g.v., 2019. gadā tie veido 24% PZMG cēloņu struktūrā (PZMG-69 cēloņu struktūrā 21%). Šajā grupā ir visbūtiskākās atšķirības pa dzimumiem. Vīriešiem PZMG (gan līdz 64 g.v., gan līdz 69 g.v.) rādītājs ārējo nāves cēloņu grupā 5 reizes pārsniedz sieviešu rādītāju. Šie nāves cēloņi ir novēršami, uzlabojot vides drošību un mainot iedzīvotāju paradumus.

[230.] Izplatītākie ārējie nāves cēloņi ir tīšs paškaitējums (skat. arī sadaļu "Psihiskā veselība un emocionālā labklājība), ceļu satiksmes negadījumi, kritieni, saindēšanās un noslīkšana.

[231.] Neskatoties uz to, ka mirstība no ārējiem nāves cēloņiem pēdējo 10 gadu laikā ir ievērojami samazinājusies, tā jorojām ir viena no augstākajām starp ES valstīm. Piemēram, noslīkušo skaits salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijā ir visaugstākais (vidēji ES uz 100 000 iedzīvotājiem noslīkušo skaits ir 1,1, bet Latvijā 6,6) un šim rādītājam ir tendence palielināties.

[232.] Katru gadu noslīkst vairāk kā 100 cilvēku un šos gadījumus ir iespējams novērst, veicinot drošu peldvietu pieejamību, uzlabojot iedzīvotāju peldētprasmi un mainot sabiedrības paradumus. 2019. gadā noslīka  4 bērni, 2 no tiem ir bērni līdz 4 gadu vecumam. Savukārt 2018. gadā noslīka 6 bērni un tikai 1 bija jaunāks par  4 gadiem. Kopumā lielākā daļa noslīkušo ir vīrieši (2019. gadā – 79%). Tas skaidrojams ar vīriešiem raksturīgākiem paradumiem: riskantāka un pārgalvīgāka uzvedība, alkohola lietošana. Puse no viņiem bija 20-59 gadu vecumā.¹⁸²

[233.] Vides drošība ir arī ļoti svarīga traumu profilaksē. Viena no riska grupām ir bērni (27% visu traumu 2017.gadā), īpaši bērni vecumā līdz 5 gadiem. Liela daļa traumu (piemēram,  apdegumi, kritieni) bērniem notiek mājās, piemēram, 2017. gadā – 49% no visiem reģistrētajiem gadījumiem bērniem, bet līdz 4 gadu vecumam – pat 83% gadījumu. Visbiežāk bērni gūst lūzumus (31%), sasitumus (31%), vaļējas brūces (13%), smadzeņu satricinājumus (6%), mežģījumus, sastiepumus (5%). Vecumā līdz 4 gadu vecumam biežākie ievainojumu veidi ir sasitumi (29%), lūzumi (19%), vaļējas brūces (19%) un apdegumi (13%), kas pārsvarā notiek šajā vecumā.¹⁸³ Šajā vecumā bērni ir atkarīgi no pieaugušo uzmanības, tādēļ, nodrošinot atbilstošu bērna pieskatīšanu un drošu apkārtējo vidi, ir iespējams novērst negadījumus un traumas.

[234.] Skolēnu vecumā (10-14 g.v.) galvenās traumu gūšanas vietas ir mājas (36% – 2017. gadā), sporta un fizisko vingrinājumu zona (24%), transporta zona (13%) un skola (12%).¹⁸⁴ Pēdējā gada laikā ievainojumus, kurus bija jāārstē pie ārsta vai medmāsas, ieguvuši 59,3% no visiem respondentiem (11, 13 un 15 g.v.), proti, 55,3 % meiteņu un 63,4% zēnu. Dati liecina, ka dzimuma atšķirības šajā aspektā samazinās un traumu profilaksē jāsāk pievērst lielāka vērība tieši meitenēm. Pusaudžu vecums raksturojas ar impulsīvām savstarpējām attiecībām, kas nereti beidzas ar kautiņu un potenciālu iespējamību iegūt fizisku ievainojumu. 2018. gada aptaujas dati liecina, ka pēdējā gada laikā vismaz vienu reizi kautiņā piedalījušies ir 54,1% zēnu un 21,8% meiteņu.¹⁸⁵

[235.] Vērā ņemama ir arī pieaugušo pirmreizējā invaliditāte diagnožu grupā – ievainojumi, saindēšanās un ārējās iedarbes sekas, kas 2018. gadā bija 11,4 uz 10 000 (kopā 1786) iedzīvotāju, savukārt bērnu pirmreizējā invaliditāte 2018. gadā diagnožu grupā – ievainojumi, saindēšanās un ārējās iedarbes sekas bija 2,3 uz 10 000 jeb   84 iedzīvotāju.

[236.] Iedzīvotāju veselību ietekmējošie dzīvesveida paradumi – problēmu un izaicinājumu kopsavilkums:

[237.] Joprojām Latvijā ir augsta saslimstība un mirstība no neinfekcijas slimībām, kurām galvenie riska faktori,– neveselīgs uzturs, nepietiekama fiziskā aktivitāte, atkarību izraisošo vielu lietošana un  atkarību izraisošie procesi, ir novēršami.

[238.] Iedzīvotāju uztura paradumi pēdējos gados ir nedaudz uzlabojušies, tomēr joprojām gan bērniem, gan pieaugušajiem augļu un dārzeņu patēriņš ir nepietiekošs, savukārt ir raksturīgs pārmērīgs sāls patēriņš un uztura bagātinātāju lietošana.

[239.] Ir augsts iedzīvotāju aptaukošanās un liekās ķermeņa masas izplatības īpatsvars – gan bērniem, gan pieaugušajiem.

[240.] Iedzīvotājiem ir izplatīts mazkustīgs dzīvesveids, un gan bērniem, gan pieaugušajiem ir nepietiekama fiziskā aktivāte.

[241.] Dopinga lietošana pēdējos gados kļuvusi izplatīta ne tikai profesionālo sportistu, bet arī tiem iedzīvotājiem, kas nodarbojas ar fitnesu, norādot, ka trūkst sabiedrības izpratnes un informētības par dopinga vielu lietošanu un negatīvo ietekmi uz veselību.

[242.] Iedzīvotāju zināšanas par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, jo īpaši dažādās sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajās grupās, ir nepietiekamas un joprojām ir salīdzinoši augsts nepilngadīgo grūtnieču skaits, kā arī salīdzinoši augsts mākslīgi veikto abortu skaits nepilngadīgām sievietēm.

[243.] Pēdējos gados samazinās tradicionālo tabakas izstrādājumu lietošanas izplatība, kas joprojām ir augsta gan pieaugušajiem, gan pusaudžiem, tajā pašā laikā pieaug elektronisko cigarešu lietošanas izplatība.

[244.] Latvijā reģistrētā alkohola patēriņu uz vienu iedzīvotāju pārsniedz PVO Eiropas reģiona valstu vidējo rādītāju, kā arī iedzīvotāju vidū sastopama riskanta alkoholisko dzērienu lietošana.

[245.] Lai arī narkotikas pamēģinājušo iedzīvotāju (gan pieaugušo, gan jauniešu vidū) īpatsvars samazinās, skolēniem vērojams samērā augsts narkotikas pamēģinājušo īpatsvars.

[246.] Pieaug arī to personu īpatsvars, īpaši bērnu un jauniešu skaits, kas ikdienā pārmērīgi aizraujas ar  jauno tehnoloģiju lietošanu, kā arī sabiedrībā, īpaši, jauniešu vidū populāras ir dažādas azartspēles un videospēles, tai skaitā interaktīvajā vidē.

[247.] Joprojām augsts no traumām bojā gājušo rādītājs un iedzīvotāju zināšanas par profilakses pasākumiem traumatisma mazināšanai ir nepilnīgas.

[248.] Nepietiekama ir starpsektoru sadarbība (ministrijas, NVO, pašvaldības, darba devēji, izglītības iestādes, uzņēmēji u.c.), principa "Veselība visās politikās" ieviešanai, tai skaitā pašvaldību iesaiste iedzīvotāju veselības veicināšanā nav precīzi definēta normatīvajos dokumentos un nepietiekoši tiek īstenoti veselības veicināšanas pasākumi darba vietās.

F. Īstenotie ES fondu pasākumi veselības veicināšanā un uzdevumi 2021.-2027. gadam

[249.] 2014.-2020.gada plānošanas periodā Eiropas Sociālā fonda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.4. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību veselības veicināšanas un slimību profilakses pakalpojumiem, jo īpaši nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem" 9.2.4.1. pasākuma "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" projekta "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" (identifikācijas Nr.9.2.4.1/16/I/001) un 9.2.4.2. pasākuma "Pasākumi vietējās sabiedrības veselības veicināšanai un slimību profilaksei" ietvaros tika īstenoti veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi 48 milj. euro apmērā, aptverot lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, jo īpaši dažādiem atstumtības riskiem pakļautos iedzīvotājus:

1) nacionālā līmenī - ar mērķi uzlabot un nodrošināt dažādu veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumu pieejamību visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo īpaši teritoriālās, sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām. Visi minētie pasākumi/aktivitātes īstenotas četru prioritāro jomu (sirds un asinsvadu slimības, onkoloģiskās slimības, bērnu veselība un psihiskā veselība) un sešu rīcības apakšjomu- veselīgs uzturs, fiziskā aktivitāte, atkarību izraisošo vielu un procesu izplatības mazināšana, psihiskā veselība, seksuālā un reproduktīvā veselība, slimību profilakse ietvaros.

Projekta galvenās aktivitātes īstenotas četru galveno darbību ietvaros:

- Vispārējie sabiedrības veselības veicināšanas pasākumi - sabiedrības informēšanas kampaņas par veselīga uztura, fizisko aktivitāšu, psihiskās veselības, seksuālās un reproduktīvās veselības, atkarību izraisošo vielu un procesu izplatības mazināšanu, kā arī dažādi informācijas un publicitātes pasākumi (informatīvo materiālu, video lekciju, īsfilmu, mācību filmu, informatīvo raidījumu, sociālo un vides reklāmu izstrāde un izplatīšana).

- Slimību profilakses pasākumi - smēķēšanas pilotprojekts, psihiskās veselības veicināšanas programma, pilotprojekts sirds un asinsvadu slimību riska faktoru noteikšanai un mazināšanai bērniem.

- Nacionāla mēroga pasākumi veselības veicināšanas pasākumu mērķa grupai un vietējai sabiedrībai – dažādu apmācību organizēšana par veselības veicināšanas jautājumiem pedagogiem, bērniem, par veselības veicināšanu atbildīgajiem pašvaldību un skolu pārstāvjiem,  muzejpedagoģisko programmu īstenošana skolēniem, ceļojošo un stacionāro izstāžu izveide par slimību profilakses, atkarību mazināšanas, fizisko aktivitāšu veicināšanas, seksuālās un reproduktīvās veselības un veselīga uztura jautājumiem.

- Sabiedrības veselības pētījumi tiek īstenoti par dažādām aktuālām sabiedrības veselības problēmām.

2) vietēja līmeņa veselību veicinošie pasākumi iedzīvotājiem. VM īstenotā projekta ietvaros kopš 2017.gada tikusi nodrošinātā šo pašvaldībās īstenoto pasākumu saturiskā uzraudzība, kā arī veikta pašvaldību iesniegto gada pārskatu izvērtēšana, individuālo secinājumu un rekomendāciju sagatavošana un sniegšana. Minētā pieeja ļāva nodrošināt mērķtiecīgu projektu īstenošanu pašvaldībās atbilstoši katras pašvaldības individuālajām sabiedrības veselības problēmām un vajadzībām, vienlaicīgi nodrošinot šo pasākumu uzraudzību nacionālā līmenī, lai ļautu pasākumus sniegt augstā kvalitātē.

[250.] Lai stiprinātu veselības veicināšanu valstiskā līmenī, ir izveidots Latvijas Nacionālais veselīgo pašvaldību tīkls (turpmāk – NVPT), kā arī Nacionālais Veselību veicinošo skolu tīkls (turpmāk- NVVST).  Lai veicinātu pieredzes apmaiņu, zināšanu pārnesi un labās prakses īstenošanu, projekta ietvaros īstenoti vairāki semināri minēto tīklu atbildīgajām kontaktpersonām, semināros kopskaitā  piedalījušies 83 koordinatori no NVPT, 73 koordinatori no NVVST. Ņemot vērā mērķauditorijas interesi par semināriem,  2019. gadā uzsāktas atkārtota semināru organizēšana NVPT atbildīgajām amatpersonām un NVVST koordinatoriem. Dalība NVPT bija viens no priekšnoteikumiem, lai pašvaldības varētu pretendēt uz ES fondu finansējumu veselības veicināšanas un slimību profilakses projektu ieviešanai, turklāt NVPT kalpo kā platforma labās prakses un dažādas pieredzes apmaiņai pašvaldību vidū, tādējādi veicinot kvalitatīvāku projektu īstenošanu un iedzīvotāju veselības paradumu veiksmīgāku uzlabošanu.

[251.] Pasākumiem ir būtiska ietekme uz veselības paradumiem iedzīvotāju vidū, kas savukārt ietekmē iedzīvotāju veselības stāvokli kopumā un dzīves kvalitāti – projekta rezultātā uz 2019.gadu ap 94 000 iedzīvotāji minēto ESF veselības veicināšanas pasākumu ietekmē ir mainījuši uztura un citus dzīvesveida paradumus. Tomēr, ņemot vērā, ka veselības veicināšanas pasākumiem ir ilgtermiņa ietekme uz iedzīvotāju veselību, būtiski turpināt iesākto.

III. Iedzīvotāju veselību ietekmējošie vides faktori

[252.] Vides faktoriem (fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie) ir nozīmīga loma sirds un asinsvadu sistēmas slimību un ļaundabīgo audzēju izcelsmē, kā arī tie rada elpošanas sistēmas orgānu saslimšanas un dažādas alerģiska rakstura veselības problēmas, piemēram, astmu. Jo īpaši svarīgi ir pasargāt mātes un bērna veselību no apkārtējās vides kaitīgo faktoru iedarbības. Līdz ar to kaitīgo vides faktoru noteikšana un novēršana vai mazināšana ir būtisks pasākumu komplekss sabiedrības veselības uzlabošanai.

[253.] Vides fizikālie, ķīmiskie un bioloģiskie faktori var būtiski ietekmēt dzīves kvalitāti un radīt veselības traucējumus, taču šo faktoru ietekmi uz veselību bieži vien ir grūti viennozīmīgi izmērīt, jo to ietekmes lielumi parasti ir zemi, tie iedarbojas visas dzīves laikā un tiem ir garš latentais periods, pēc kura parādās veselības traucējumi. Turklāt šo faktoru iedarbība var būt kompleksa, t.sk. kopā ar dažādiem dzīvesveida paradumiem. Latvijā faktiski nav veikti sistemātiski  vides veselības jomas zinātniskie pētījumi, kas integrētu dažādas ietekmes, kurām cilvēks ir pakļauts dzīves laikā – apkārtējās vides faktori, dzīves un darba vides kvalitāte, iedzimtība, dzīvesveida paradumi u.c.

[254.] Atbilstoši PVO veiktajai analīzei par 2012.gadu, kas tika publicēti 2016.gadā (jaunāki dati šobrīd vēl nav pieejami), ES 630000 nāves gadījumi bija attiecināmi uz nelabvēlīgiem vides veselības faktoriem (13% no visiem nāves gadījumiem)¹⁸⁶. Vides piesārņojums ir cēlonis dažādu slimību izcelsmē, t.sk. onkoloģiskās saslimšanas, kardiovaskulārās sistēmas slimības, respiratorās sistēmas slimības, insults, diabēts, neiroloģiskās slimības u.c. Minētās slimības 2012.gadā ES ir radījušas vairāk kā 20 miljonus zaudēto veselīgas dzīves gadu, samazinoties saslimušo dzīves kvalitātei.

[255.] Lai veicinātu veselīgākas skolu vides veidošanu, kopš 2016. gada Latvijā Eiropas Sociālā fonda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.4. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību veselības veicināšanas un slimību profilakses pakalpojumiem, jo īpaši nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem" 9.2.4.1. pasākuma "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" projekta "Kompleksi veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumi" (identifikācijas Nr.9.2.4.1/16/I/001) darbības Nr. 6.1.16 ietvaros tiek īstenots pētījums "Izglītības iestāžu vides kvalitātes un drošuma pētījums"" Latvijas vispārizglītojošajās mācību iestādēs 2017./2018. mācību gadā. Pētījuma ietvaros tiek izvērtēts Latvijas vispārizglītojošo mācību iestāžu vides kvalitātes rādītājs – iekštelpu CO₂ koncentrācija, veicot objektīvus mērījumus.

[256.] 20 Latvijas vispārizglītojošo skolu 56 mācību telpu CO₂ monitoringa rezultāti liecina, ka vidējā CO₂ koncentrācija (vidējā koncentrācija nodarbību laikā, klātesot skolēniem) sasniedza 1000 ppm un augstāk 55 (98 %) mācību  telpās. Datu analīze parādīja, ka caurmērā 88 % no visa mācībām veltītā laika skolēni pavadīja pie CO₂ koncentrācijas, kas bija augstāka par 1000 ppm, un 10 % – pie CO₂ līmeņa, kas pārsniedza 2500 ppm; 79 % no kopējā nodarbību laika izglītojamie uzturējās apstākļos, kuros ventilācijas apjoms vienam cilvēkam bija zemāks par 7 l/s, un 14 % – pie ventilācijas apjoma, kas bija zemāks par 3 l/s; 40 kabineti jeb 71 % apsekoto mācību telpu atbilst vidējās CO₂ koncentrācijas robežām no 1000 līdz 2500 ppm ar ventilācijas apjomu vienam cilvēkam no 3 līdz 7 l/s. Apkopojot pētījuma rezultātus, secināts, ka 2017./2018. mācību gadā apsekoto Latvijas vispārizglītojošos skolu ventilācijas kvalitāte daļēji atbilst PVO ieteiktajām normām un skolās esošais ventilācijas veids vai īstenotais vēdināšanas režīms daļēji spēj uzturēt izglītojamo veselībai nekaitīgu un drošu iekštelpu gaisa kvalitāti, tomēr nepieciešami būtiski uzlabojumi vēl efektīvākai gaisa apmaiņai mācību telpās.¹⁸⁷

[257.] Pētījuma rezultātā tiek sagatavoti ieteikumi izglītības iestāžu iekštelpu gaisa kvalitātes uzlabošanai, jo nepietiekamas ventilācijas rezultātā notiek ogļskābās gāzes uzkrāšanās telpā, bet paaugstināts CO₂ (oglekļa dioksīda) līmenis ietekmē cilvēka fizisko un emocionāli psiholoģisko labsajūtu. Tika noskaidrots, ka apmēram trešajā daļā mācību telpu platība vienam izglītojamajam ir mazāka nekā 2 m^2/skolēnu pie maksimālā skolēnu skaita klasē, kas pierāda saistību starp nepietiekamu telpas platību uz vienu skolēnu un neatbilstošu iekštelpu gaisa kvalitāti.¹⁸⁸

[258.] Slikta gaisa kvalitāte iekštelpās varbūt arī viens no iemesliem straujai infekcijas slimību pārnesei un izplatībai .Instruments gaisa kvalitātes uzlabošanai ir  atbilstoša ēku ventilācijas sistēmas  izveide. Tā nodrošina ne tikai gaisa apmaiņu pietiekamā daudzumā un CO₂ atbilstošā līmeņa uzturēšanu, bet uzlabo arī telpās esošā mikroklimata rādītājus, kas būtiski samazina pelējuma, sēnīšu un baktēriju parādīšanos. Lai mazinātu draudus gaisa kvalitātei un  riskus infekcijas slimību izplatībai, ir nepieciešams turpināt darbu un izstrādāt vienotas prasības atbilstošu ventilācijas sistēmu ierīkošanasi un optimālas ekspluatācijas veicināšanai ēkās, kurās veidojas liela cilvēku koncentrācija un kur tiek pavadītas vairākas stundas (piemēram, darba vietas, biroji, ražošanas telpas, publiskās ēkas).

[259.] Dominējošais vides faktors, kas rada risku veselībai, joprojām ir ārtelpas gaisa kvalitāte, kas ir cēlonis aptuveni 400 000 priekšlaicīgas nāves gadījumiem ES katru gadu. 17 % no šiem nāves gadījumiem ir saistīti ar plaušu vēzi, 12 % ar išēmisko sirds slimību, 11 % ar insultu un 3 % ar hroniski obstruktīvo plaušu slimību¹⁸⁹. Atbilstoši Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija OECD datiem, Latvija ar 97.8 nāves gadījumiem uz  100 000 iedzīvotāju gadā tieši gaisa piesārņojuma dēļ ir vienā no pēdējām vietām visu 37 OECD valstu vidū¹⁹⁰. Kaut gan to var arī izskaidrot ar aprēķinos izmantoto metodiku un ierobežotu gaisa kvalitātes monitoringa staciju skaitu Latvijā (monitoringa stacijas parasti tiek izvietotas vietās, kur sagaidāms lielākais gaisa piesārņojums), minētā faktora ietekme uz veselību ir būtiska. PVO Latvijai aprēķinātais DALYs  indekss (Disability-adjusted life years) 2016.gadā attiecībā uz gaisa piesārņojumu bija 1562 uz 100 000 iedzīvotāju, t.sk. 949.1 - išēmiskajai sirds slimībai, 395.3 - insultam, 91.87 - respiratorās sistēmas onkoloģiskajām slimībām, 71.73 - apakšējo elpceļu infekcijas slimībām un 54.13- hroniski obstruktīvajai plaušu slimībai¹⁹¹.

[260.] Iedzīvotāju nodrošināšana ar drošu un kvalitatīvu dzeramo ūdeni un peldūdeni ir viena no vides veselības prioritātēm. Latvijā 2018. gadā dzeramo ūdeni iedzīvotājiem piegādāja 1292 centralizētas ūdensapgādes sistēmas un centralizētā ūdensapgāde ir pieejama aptuveni 84 % Latvijas teritorijas iedzīvotāju.¹⁹²

[261.] Dzeramā ūdens kvalitāte kopš 2014. gada ir stabilizējusies bez lielām izmaiņām pa atsevišķiem gadiem. Piemēram, 2019. gadā laboratoriski izmeklēto dzeramā ūdens paraugu neatbilstība pēc ķīmiskās kvalitātes rādītājiem bija konstatēta 19,7 % paraugu, bet pēc kopējiem mikrobioloģiskās kvalitātes rādītājiem – 4,6 % paraugu. Biežāk konstatētās dzeramā ūdens ķīmiskās kvalitātes rādītāju neatbilstības ir dzelzs, sulfātu un mangāna paaugstinātas koncentrācijas, kas var ietekmēt ūdens garšu, smaržu un duļķainību, bet nerada draudus cilvēka veselībai.

[262.] Mazajās ūdensapgādes sistēmās (kas piegādā vidēji līdz 100 m³ ūdens diennaktī un aptver ap 15 % no Latvijas iedzīvotājiem, kam dzeramais ūdens tiek piegādāts pa centralizētajām ūdensapgādes sistēmām) monitorēšanas biežums (auditmonitorings) ir noteikts reizi 10 gados.¹⁹³ Šāds monitorēšanas biežums nenodrošina nepieciešamo datu apjomu par ūdens kvalitāti mazajās ūdensapgādes sistēmās, bet noteikts lai mazinātu milzīgo finansējuma slogu, ko radītu visu nepieciešamo paraugu paņemšana vienā gadā. Kopš 2009. gada sistemātisks auditmonitorings mazajās ūdensapgādes sistēmās netiek veikts. Iespēju robežās monitorings atsevišķās mazajās ūdensapgādes sistēmās tiek veikts tikai epizodiski, bet finansējuma trūkuma dēļ normatīvos noteiktais minimālais monitorēšanas biežums visās ūdensapgādes sistēmās kopumā netiek nodrošināts.

[263.] Latvijā ir 57 oficiālās peldvietas, uz kurām attiecas virkne uzturēšanas, drošības, higiēnas  un ūdens kvalitātes prasības, kuras noteiktas noteikumos par peldvietas izveidošanas, uzturēšanas un ūdens kvalitātes pārvaldības kārtību.¹⁹⁴ Kopumā 2019. gadā atbilstoši peldūdens kvalitātes ilgtermiņa novērtējuma kategorijām 86% peldvietu peldūdens kvalitāte bija izcila (2018. gadā – 94%), 14% laba (2018. gadā – 4%).¹⁹⁵

[264.] Lai uzlabotu drošu peldvietu pieejamību, pašvaldībām savās administratīvajās teritorijās ir jāierīko un jāuztur drošības prasībām atbilstošas peldvietas, kuras aprīkotas ar bojām, informatīvo stendu, (kurā pieejama informācija par peldvietu: peldvietas robežas, peldvietas maksimālais dziļums, glābšanas dienesta atrašanās vieta, informācija par sabiedriskās kārtības un drošības prasību ievērošanu peldvietā, informācija par pirmās palīdzības sniegšanu u.c.informācija), piebraucamo ceļu operatīvajam transportam, tualetēm, ģērbtuvēm, atkritumu urnām, un jāveicina, lai iedzīvotāji izmantotu tās, nevis nelegālas un nedrošas ūdenskrātuves. Savukārt peldētprasmes un drošas uzvedības uz ūdens iemaņu apgūšana ir ne tikai izglītības iestāžu kompetence, bet arī ģimenes atbildība.Noslīkšana  ir viens no būtiskākajiem ārējiem nāves cēloņiem bērniem vecumā līdz 14 gadiem. Lai arī pēdējos gados tas ir samazinājies, tomēr joprojām tas ir otrs biežāk izplatītākais nāves cēlonis bērnu vidū. Visbiežāk bērni noslīkst piemājas dīķos un peldbaseinos, kas nav atbilstoši norobežoti vai noslēgti, tādējādi radot būtisku nejaušas iekļūšanas un noslīkšanas riskus. Ārvalstu pieredze rāda, ka šādi riski tiek ievērojami samazināti, izstrādājot specifiskas prasības gan šādu ūdenstilpju ierīkošanai, gan ekspluatācijai. Arī Latvijā ir jādomā par vienkāršiem, tomēr drošiem risinājumiem, kas ļauj ievērojami samazināt nejaušas iekļūšanas ūdenī riskus un tādejādi arī samazināt bērnu noslīkšanas gadījumu skaitu. Piemēram, gan Francijā, gan Austrālijā ir izstrādātas specifiskas tehnikās prasības, kā arī to projektētājiem/būvniekiem noteikta juridiska atbildība šādu prasību nodrošināšanu. Latvijai ir jāveicina tas, lai bērnu dzīves vietas būtu drošas un šajā gadījumā būtiska loma ir atbilstoša normatīvā regulējuma izstrādei, kā arī pašvaldību iesaistei, izglītojot pašvaldības teritorijā esošo privāto dīķu/ūdenstilpju apsaimniekotājus, kā arī vietējos iedzīvotājus  par  drošības jautājumiem.

[265.] Periodiski Latvijas sabiedrībā uzvirmo bažas par dažādu ķīmisko vides faktoru (bisfenoli, pesticīdi, mikroplastmasa, endokrīnās sistēmas grāvējvielas u.c.) iespējamo nelabvēlīgo ietekmi uz veselību. Neskatoties uz to, ka ir daudz starptautisko pētījumu par šo vielu ietekmi uz veselību, ne vienmēr zinātnieki var sniegt viennozīmīgu viedokli. Otrkārt, ne vienmēr pieejama pietiekama informācija par konkrētas ķīmiskās vielas saturošo produktu izmantošanas paradumiem sabiedrībā, piemēram, bisfenolu saturošo trauku izmantošana pārtikas apritē, pesticīdu izmantošana lauksaimniecībā u.tml.

[266.] Iedzīvotāji ikdienā gan sadzīvē, gan darbā lieto plašu klāstu ar ķīmiskajiem maisījumiem, tostarp, mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļus, dezinfekcijas līdzekļus, insekticīdus, līmes, lakas, krāsas remontam u.tml., daudzi no kuriem ir klasificēti kā bīstami un var radīt risku veselībai, ja tos izmanto neievērojot drošuma prasības. Komersanti ir atbildīgi, ka ķīmisko maisījumu bīstamība ir novērtēta, tie ir klasificēti atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajiem kritērijiem, atbilstoši marķēti un iepakoti. Veicot regulāras kontroles, Veselības inspekcija konstatējusi, ka marķējumā latviešu valodā sniegtā informācija par bīstamību vai piesardzības pasākumiem nav pietiekama vai precīza aptuveni trešdaļai kontrolēto produktu (vidēji 31% 2018.-2020. gadā). Komersanti nepietiekami nodrošina informāciju par bīstamību, ja ķīmiskos maisījumus piedāvā Interneta vietnēs. Lai patērētāji un profesionāli lietotāji saņemtu pareizu un pietiekamu informāciju un neradītu risku savai veselībai, nepieciešams veicināt, ka bīstami ķīmiski maisījumi ir atbilstoši marķēti ar bīstamības piktogrammām, signālvārdu, bīstamības apzīmējumiem un drošības prasību apzīmējumiem. Vienlaikus ir nepieciešams izglīto sabiedrību par drošības prasībām ar sadzīvē lietojot ķīmisko maisījumus, lai mazinātu iespējamos riskus veselībai.

[267.] Lai dotu iespēju iedzīvotājiem veikt pārdomātu izvēli saskaroties ar dažādiem vides faktoriem, lai novērstu to nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, kā arī mazinātu sabiedrībā nepamatotas bažas par dažādu vides riska faktoru iespējami nelabvēlīgo ietekmi uz veselību, ir jāuzlabo sabiedrībai pieejamā informācija par Latvijā aktuālāko vides faktoru, tai skaitā ķīmisko vielu ietekmi uz iedzīvotāju veselību. Viens no vides faktoru riskiem dažādām riska grupām, īpaši cilvēkiem, kuru darbs saistīts ar ilgstošu uzturēšanos ārā, gados veciem cilvēkiem, kā arī tiem, kas slimo ar hroniskām slimībām, ir identificēts – saslimstības un mirstības no elpošanas sistēmas slimībām paaugstināšanās. Kā nozīmīgākie riski saistībā ar klimata pārmaiņām, kas ir ar salīdzinoši visaugstāko riska līmeni un visaugstāko iestāšanās iespējamību ir "karstuma dūrienu biežuma pieauguma risks" un "hronisko slimību (sirds un asinsvadu slimības, diabēts u.c.) saasinājumu un nāves gadījumu pieauguma risks". Attiecībā uz zaudējumiem cilvēka veselībai, vislielākā negatīvā ietekme klimata pārmaiņu kontekstā sagaidāma no sirds un asinsvadu slimībām.¹⁹⁶ Viens no galvenajiem vides veselības instrumentiem, lai novērtētu ķīmisko vielu no dažādiem ekspozīcijas avotiem (gaiss, ūdens, pārtika u.c.) ietekmi uz veselību, ir cilvēku biomonitorings.

[268.] Latvija ir iesaistījusies ES biomonitoringa projektā (HBM4EU), kas norisinās no 2017. gada līdz  2021. gadam un tiek līdzfinansēts no ES pamatprogrammas pētniecībai un inovācijai Apvārsnis 2020 (Horizon 2020). Latvijas mērķis, piedaloties HBM4EU projektā, ir radīt priekšnoteikumus nacionālā biomonitoringa uzsākšanai Latvijā, lai apzinātu konkrētu vielu (bisfenoli, pesticīdi u.c.) klātbūtni Latvijas iedzīvotāju organismā un izvērtētu to sasaisti ar dažādām veselības problēmām. Biomonitorings dotu iespēju noteikt konkrētus ierobežojumus, lai pasargātu Latvijas iedzīvotāju veselību no šo vielu nelabvēlīgās ietekmes vai arī novērstu sabiedrības bažas par šo vielu iespējamo ietekmi. Ar VM  rīkojumu Nr. IeNa/13 2016. gada 13. decembrī ir izveidota Cilvēku biomonitoringa padome – koordinējoša institūcija, kuras darbības mērķis ir veicināt cilvēku biomonitoringa attīstību Latvijā un noteikt tā prioritātes, kā arī koordinēt Latvijas līdzdalību ES biomonitoringa projektos.

[269.] Saistībā ar jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstību un ieviešanu (piektās paaudzes jeb 5G mobilo sakaru tehnoloģijas) ir pieaugušas sabiedrības bažas par to radītā elektromagnētiskā starojuma ietekmi uz veselību. Sabiedrības bažu kliedēšanai nepieciešami regulāri vides elektromagnētiskā piesārņojuma monitoringa mērījumi, kas līdz šim Latvijā vēl nav veikti, kā arī  tematiskā stratēģija vides riska komunikācijai attiecībā uz elektromagnētisko starojumu un citiem izplatītiem vides veselības riskiem.

[270.] Attiecībā uz vides troksni sabiedrības veselības aizsardzības kontekstā, aktuāla problēma ir troksnis, kas rodas iekārtu (piem., ventilācijas, saldēšanas iekārtu, kompresoru, liftu) darbības rezultātā. Troksnis ir otrais nozīmīgākais vides veselības riska faktors, kas ES ir cēlonis 12000 priekšlaicīgas nāves gadījumiem un 48000 no jauna diagnosticētiem išēmiskās sirds slimības gadījumiem gadā¹⁹⁷. Atbilstoši iepriekš Latvijā veiktajam pētījumam, 28 % Latvijas iedzīvotāju kā traucējošu izjūt gaisa piesārņojumu dzīvesvietas apkārtnē, bet savukārt troksnis dzīves vietā traucē 37 % - visvairāk Rīgā, kur no pārmērīga trokšņa cieš 46 % iedzīvotāju¹⁹⁸. Par visbiežāko trokšņa iemeslu iedzīvotāji norādīja satiksmes troksni (76 % gadījumu).

[271.] Attiecībā uz satiksmes radīto troksni, kā arī uz sabiedrisko kārtību un uz atsevišķu trokšņa avotu pārvaldību (motosporta un autosporta trases, šaušanas sporta bāzes) nepieciešama vides trokšņa normatīvā regulējuma pilnveidošana. Tāpat būtu nepieciešams nostiprināt trokšņa regulējumu telpās,  ņemot vērā gan sūdzību raksturu par troksni, gan arī tiesu praksi. Efektīvas trokšņa novērtēšanas un pārvaldības nodrošināšanai būtu precizējami arī  iekštelpu trokšņa mērķlielumi un attīstāma plašāka pieeja normatīvo aktu prasību piemērošanai praksē, piemēram, izglītības iestāžu mācību telpās.¹⁹⁹

[272.] Vēl viens vides piesārņojuma avots ir dzīvsudrabs, kas Eiropas Savienībā (ES) tiek izmantots zobārstniecības amalgamā. Tādēļ ES ir paredzēts pakāpeniski zobārstniecības amalgamas izmantošanu samazināt panākot to, ka līdz 2030. gadam tā izmantošana tiek pārtraukta pilnībā. Lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/852 (2017. gada 17. maijs) par dzīvsudrabu prasības, kā arī Minamatas konvencijas²⁰⁰ par dzīvsudrabu A pielikumā noteikto, Ministru kabinets 2018. gadā apstiprināja Zobārstniecības amalgamas pakāpeniskas lietošanas samazināšanas plānu 2019. - 2020. gadam.

[273.] Iedzīvotāju veselību ietekmējošie vides faktori – problēmu un izaicinājumu kopsavilkums:

[274.] Latvijas sabiedrībai un speciālistiem nav pieejama pietiekamā apjomā objektīva un sistemātiska informācija par Latvijas aktuālāko vides veselības riska faktoru iespējamo ietekmi uz sabiedrības veselību.

[275.] Nepietiekama izpratne sabiedrībā par zobārstniecības amalgamas samazināšanas saistību ar citiem vides veselības, mutes veselības veicināšanas, ārstu un sabiedrības informēšanas un izglītošanas un citiem pasākumiem.

IV. Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkls, pakalpojumu pieejamība un kvalitāte

[271.] Latvijā veselības aprūpes kvalitātes rādītāji ir vieni no sliktākajiem ES. 2017. gadā Latvijā bija otrs augstākais profilaktiski novēršamo un trešais augstākais medicīniski novēršamo nāves gadījumu relatīvais skaits ES. 2017. gadā varēja novērst gandrīz 6000 nāves gadījumu ar efektīvākiem profilakses pasākumiem un vēl 3500 nāves gadījumu – ar piemērotāku un savlaicīgāku veselības aprūpi.²⁰¹ Tas liecina, ka pastāv iespējas novērst saslimšanas ne tikai mainot dzīvesveidu, bet arī būtiski uzlabojot pieejamību savlaicīgai un efektīvai veselības aprūpei.

[272.] Pašlaik veselības aprūpes sistēma Latvijā balstās uz vispārējās valsts garantētās veselības aprūpes sniegšanu, ko finansē no iemaksātajiem nodokļiem. Veselības aprūpe tiek organizēta līmeņos: 1. līmenis – primārā veselības aprūpe; 2. līmenis – ambulatorā un stacionārā sekundārā veselības aprūpe; 3. līmenis – ambulatorā un stacionārā terciārā veselības aprūpe. Paralēli tiem valstī nodrošina pirmsslimīcas neatliekamo medicīnisko un specializēto medicīnisko  palīdzību.

[273.] Attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanu, pašvaldību iesaiste ir noteikta likumā "Par pašvaldībām", taču nav precīzi definēta, proti šī likuma 15. pantā noteiktā pašvaldību autonomā  funkcija – nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību²⁰² dažādās pašvaldībās tiek traktēta atšķirīgi. Līdz ar to pašvaldību iesaiste veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā katrā pašvaldībā arī ir atšķirīga, un lielā mērā atkarīga no pašvaldībai pieejamā finansējuma. Pašvaldību loma veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā būtu sniegt atbalstu iedzīvotājiem nokļūšanai uz veselības aprūpes iestādi un no tās mājās, ņemot vērā nepietiekošo sabiedriskā transporta tīklu, kā arī pacienta vajadzību pēc specializētā transporta pakalpojumiem. Tāpat arī pašvaldību loma būtu ārstniecības personu piesaistē darbam pašvaldības teritorijā esošajās ārstniecības iestādēs. 

 A. Primārā veselības aprūpe

[274.] Primārā veselības aprūpe ir cilvēka pirmais saskarsmes posms ar veselības aprūpes sistēmu. To nodrošina ģimenes ārsta komanda, ko veido ģimenes ārsts, māsa, ārsta palīgs (feldšeris), primārajā veselības aprūpē nodarbinātas vecmātes, kā arī zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji (zobārsti, zobārsta asistenti,²⁰³ un higiēnisti), un ārstniecības personas, kas nodrošina veselības aprūpi mājās.²⁰⁴ Ģimenes ārsts nodrošina pacienta veselības aprūpes koordinēšanu tai skaitā, nodrošina sadarbību ar citu sektoru speciālistiem.

[275.] Ģimenes ārsti savā praksē reģistrētajiem pacientiem nodrošina vispārējo veselības aprūpi (akūto un hronisko slimību ārstēšanu), ieskaitot ambulatorās ķirurģiskās procedūras, rehabilitāciju, aprūpi grūtniecības laikā un pēcdzemdību aprūpi, īsteno profilaktiskos pasākumus (t.sk. skrīningu un imunizāciju), iesaistās veselības veicināšanā un veselības izglītībā, kā arī nodrošina hroniski slimo pacientu veselības stāvokļa uzraudzību. Tāpat ģimenes ārsti pacientiem izraksta medikamentus, nosūta uz diagnostiskiem izmeklējumiem un pie speciālistiem sekundārās veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai. Ģimenes ārsta darbības sfēra ietver arī sadarbību ar pašvaldību un pašvaldības sociālo dienestu, nodrošinot daudzsektoru pieeju pacienta veselības problēmu risināšanā.

[276.] 2020. gadā Latvijā līguma attiecībās ar NVD ir praktizējoši 1275 ģimenes ārsti. 408 jeb 32% no tiem ir sasnieguši pensionēšanās vecumu vai 2020. gadā sasniegs. No šiem 408 ģimenes ārstiem 2020. gadā 119 ģimenes ārstiem būs 70 gadi un vairāk.

1. tabula. Ģimenes ārstu skaits

[277.] 2020. gada 1. jūlijā ģimenes ārstu NVD gaidīšanas  sarakstā reģistrējies tikai 41 ģimenes ārsts, tai skaitā 24 pēc valsts apmaksātās rezidentūras beigšana, kuri nav jau noslēguši līgumu ar NVD un gaida uz konkrētām teritorijām. Pēc valsts apmaksātās rezidentūras beigšanas Zemgales, Kurzemes, Latgales un Vidzemes gaidīšanas sarakstos uz konkrētām teritorijām ir reģistrējušies tikai 9 jaunie ģimenes ārsti.

[278.] 2020. gadā līgumattiecībās ar NVD bija 1275 ģimenes ārstu prakses. 42% ģimenes ārstu darbības pamatteritorija ir laukos, 12% ģimenes ārstu ir otrā prakses vieta, 62% prakšu ir otrā māsa. Vidēji reģistrēto pacientu skaits praksē ir 1546 pacienti.²⁰⁵ 195 praksēs ir virs 2000, tajā skaitā 16 praksēs ir virs 3000 pacientu (te papildināt par lielajām praksēm)

[279.] Ģimenes ārstam pārtraucot līgumu ar NVD teritorijā, uz kuru nav reģistrējies gaidīšanas sarakstā neviens ģimenes ārsts, situācijā, ja praksē reģistrētos pacientus  nevar sadalīt starp  citām ģimenes ārstu praksēm – tā ir pietiekoši liela un arī apkārtējo ģimenes ārstu prakses ir pietiekoši lielas, veidojas brīva prakses vieta, kas nozīmē, ka šai teritorijā ir apgrūtināta ģimenes ārstu pakalpojumu pieejamība. Valstī ir 18 brīvas prakses vietas uz 2020. gada 1. jūliju.

[280.] Teritorijās, kurās ir nepietiekams ģimenes ārstu pakalpojumu sniedzēju nodrošinājums un apgrūtināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, NVD slēdz līgumu ar pašvaldību par feldšerpunkta darbību PVA pakalpojumu nodrošināšanai. Tomēr feldšerpunkts var tikai daļēji nodrošināt PVA pakalpojumu pieejamību un iedzīvotājam, kas dzīvo feldšerpunkta teritorijā, tāpat ir nepieciešams ģimenes ārsts. Pēdējos gados sāk iezīmēties tendence, ka lauku teritorijā trūkst ne tikai ģimenes ārsti, bet arī ārstu palīgi.

[281.] 2020. gadā primāras veselības aprūpes pakalpojumus nodrošina 111 feldšerpunkts. 22 feldšerpunkti ir Kurzemē, 37 – Latgalē, 48 – Vidzemē un 4 – Zemgalē.

[282.] Agrīna slimību diagnostika ir viens no būtiskākajiem posmiem veselības aprūpes sistēmā. Novēloti veiktu vai nepietiekamu izmeklējumu dēļ nereti slimības tiek diagnosticētas novēloti, kā rezultātā slimību ārstēšanai nepieciešams piesaistīt daudz lielākus resursus, kā arī atsevišķos gadījumos slimību ārstēšana nav iespējama. Slimību savlaicīgā diagnostikā liela nozīme ir ģimenes ārsta nodrošinātajām profilaktiskajām apskatēm, kā arī pacienta līdzestībai.

[283.] Tikai 30% pie ģimenes ārsta reģistrēto pieaugušo ir veikta profilaktiskā pārbaude 2018. gadā, un laika periodā no 2018. līdz 2019. gadam šis rādītājs būtiski nav mainījies. Statistikas dati liecina, ka 13 % iedzīvotāju pie sava ģimenes ārsta nav vērsušies ilgāk nekā 3 gadus, kas liedz pilnvērtīgi nodrošināt secīgu saslimšanu profilaksi visiem iedzīvotājiem.²⁰⁶

[284.] Pēc Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma datiem 2018.gadā ģimenes ārstu vismaz reizi gadā apmeklējuši 80,1% iedzīvotāju (15-74 g.v.) (86,2% sieviešu, 73,5% vīriešu). Būtiski, ka 10,9% iedzīvotāju gaida vizīti pie ģimenes ārsta ilgāk kā nedēļu (2018. gada dati). Lai arī, gaidīšanas laiks pie ģimenes ārsta samazinās (2016. gadā ilgāk kā nedēļu gaidīja 18,8% iedzīvotāju), šis īpatsvars joprojām ir augsts²⁰⁷.

[285.] Ģimenes ārstu pieņemšana atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam nedrīkst būs īsāka par 20 stundām nedēļā, ja reģistrēto personu skaits praksē ir līdz 2000, tai skaitā ne mazāk par 15 stundām nedēļā pamatpraksē, ja ģimenes ārstam ir vairākas pieņemšanas vietas, un ne īsāka par 25 stundām nedēļā, ja reģistrēto personu skaits praksē ir vairāk nekā 2000 personas, tai skaitā ne mazāk par 19 stundām nedēļā pamatpraksē, ja ģimenes ārstam ir vairākas pieņemšanas vietas; Prakses darbalaiku nosaka ne mazāk par 40 stundām nedēļā, nodrošinot šajā laikā ģimenes ārsta vai ģimenes ārsta praksē nodarbinātas ārstniecības personas pieejamību ģimenes ārsta pamatprakses vietā.²⁰⁸ Ģimenes ārstu pieejamība brīvdienās, svētku dienās un darba dienu vakaros ir problemātiska. Veselības problēmu gadījumos ārpus ierastā ģimenes ārstu darba laika cilvēki palīdzību nereti meklē slimnīcu uzņemšanas nodaļās vai saucot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tādējādi nepamatoti ar gadījumiem, kas būtu atrisināmi primārās veselības aprūpes līmenī, tiek noslogotas slimnīcu uzņemšanas nodaļas un NMPD.

[286.] Ārpus ģimenes ārstu darba laika pacients var vērsties pie dežūrārsta, zvanīt uz Ģimenes ārstu konsultatīvo tālruni 66016001, kā arī doties uz steidzamās medicīniskās palīdzības punktiem vai slimnīcu uzņemšanas nodaļām. Lai risinātu ģimenes ārstu pieejamības jautājumu visas dienas garumā, kā arī darba dienu vakaros un brīvdienās un savstarpēju aizvietojamību prombūtnes laikā, uzsākta ģimenes ārstu sadarbības prakšu un primārās veselības aprūpes centru izveide.

[287.] Mazas ģimenes ārsta prakses telpas var būt šķērslis efektīvai veselības aprūpes un profilaktiskās darbības realizācijai. Pilnvērtīgus PVA pakalpojumus pacientam var nodrošināt ģimenes ārsts kopā ar savu prakses komandu un šai komandai ir nepieciešams pietiekami plašas telpas un atbilstošs aprīkojums, lai komanda var efektīvi sniegt nepieciešamos primārās  veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotājiem.

[288.] Problēmas rada arī vides pieejamības neesamība pirms 2014. gada reģistrētās ģimenes ārstu praksēs. Ja ģimenes ārsts nolemj savu praksi kādu iemeslu dēļ slēgt, tad cits ārsts nevar  atvērt praksi šajās telpās, kamēr vides pieejamība nebūs nodrošināta. Tāpat mazās praksēs  var būt problēmas ar procedūru kabineta iekārtošanu. Ja praksē nav procedūru kabineta, pacientu  nosūta veikt atbilstošas manipulācijas un vakcināciju uz citu ārstniecības iestādi, kas pacientam var būt apgrūtinoši. Mazās praksēs bieži ģimenes ārsts un medicīnas māsa dala vienu kabinetu. Bez apgrūtinošiem apstākļiem šaurības dēļ, pacienti dažreiz uzskata, ka medicīnas māsas klātbūtnē nevar ar ārstu izrunāt visas savas problēmas un tas nereti ir iemesls attiecīgam iesniegumam Veselības inspekcijai.

[289.] Ņemot vērā 2020. gadā apstiprināto administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz administratīvā iedalījuma maiņu un pašvaldību skaita samazinājumu, izvērtēts, ka jaunajam dalījumam nebūs ietekmes uz ģimenes ārstu prakšu un veselības aprūpes pakalpojumu plānošanu mājās un ģimenes ārstu pieejamību.²⁰⁹

[290.] Attiecībā uz finansēšanas principiem NVD ģimenes ārstam par valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu sedz:

• maksājumu (tai skaitā samaksu par reģistratora funkciju veikšanu), kuru aprēķina, ņemot vērā reģistrēto personu skaitu ģimenes ārsta pacientu sarakstā (kapitācijas nauda);

• izdevumus par ģimenes ārsta praksē veiktajām manipulācijām, kuras manipulāciju sarakstā norādītas kā ģimenes ārstam piemaksājamās manipulācijas, atbilstoši manipulāciju apmaksas nosacījumiem;

• fiksētos maksājumus un piemaksas;

• māsas, ārsta palīga (feldšera) un vecmātes darba samaksu mēnesī;

• samaksu par cita ģimenes ārsta aizvietošanu, ja aizvieto uz laiku, kas pārsniedz divus mēnešus, – atbilstoši aizvietojamās prakses mēneša ieņēmumu aprēķinam;

• pacienta līdzmaksājuma kompensāciju par personām, kuras atbrīvotas no pacienta līdzmaksājuma.

[291.] Pēc NVD datiem 2019. gadā, vērtējot 1199 ģimenes ārstu prakses atbilstoši noteiktajiem darbības rādītāju vērtēšanas kritērijiem, secināts, ka visus kvalitātes kritērijus izpildīja 4% no ģimenes ārstiem, 2% neizpildīja nevienu kritēriju,  vairāk nekā pusi (vismaz 5) no 8 kritērijiem ir izpildījuši 41% ģimenes ārstu prakšu (2018. gadā – 40%).

[292.] Kā galvenās problēmas, kas kavē iegūt labus rezultātus ģimenes ārstu gada darbības novērtēšanas kritērijos ir nepietiekošs finansējums par kvalitātes kritēriju izpildi, kas sastāda tikai 4% no kapitācijas maksājuma un ir nepietiekami motivējošs. Cilvēkresursu trūkums ir problēma ģimenes ārstu prakses un komandas darba efektīvai organizācijai – trūkst māsu, nepieciešamā 3. medicīnas māsa. Būtiska problēma ir pacientu līdzestība – pacienti atsakās veikt nepieciešamus izmeklējumus (piemēram, slēpto asiņu izmeklējumu) un neatnāk uz pieņemšanu, kā arī pieejamais telpu skaits, aprīkojums, platība pakalpojumu sniegšanai.

[293.] Ģimenes ārsta praksei no valsts budžeta reizi gadā tiek maksāts gada darbības novērtējuma maksājums atbilstoši ģimenes ārsta gada darbības novērtējuma rezultātiem. Ģimenes ārsta darbībā tiek vērtēta profilakse (veselības pārbaudes, bērnu vakcinācija, zarnu vēža skrīninga datu uzraudzība), pacientu ar hroniskām slimībām aprūpe (cukura diabēta pacientu aprūpe, pacientu ar arteriālo hipertensiju un pacientu ar koronāro sirds slimību aprūpe, pacientu ar bronhiālo astmu aprūpe – izelpas maksimuma plūsmas mērīšana bronhiālās astmas pacientiem), kā arī ģimenes ārstu veikto manipulāciju un papildu pakalpojumu daudzveidība.

[294.] Veselības aprūpe mājās ir sertificētas māsas, ārsta palīga (feldšera), sertificēta fizioterapeita vai fizioterapeita asistenta, ergoterapeita vai audiologopēda sniegta veselības aprūpe pacientam viņa dzīvesvietā. Tā tiek sniegta gadījumos, kad pacientam nav nepieciešams atrasties slimnīcā, bet medicīnisku indikāciju dēļ, pacients nav spējīgs nokļūt pie ģimenes ārsta vai cita speciālista, kā arī, ja pacientam ir hroniskas saslimšanas un pārvietošanās traucējumi, kuru dēļ pacients nespēj ierasties ārstniecības iestādē, kā arī, ja pacients ir izrakstīts no stacionārās ārstniecības iestādes vai dienas stacionāra pēc ķirurģiskas iejaukšanās. Par pacientam nepieciešamo veselības aprūpi mājās un tās prognozējamo ilgumu lemj ģimenes ārsts.

[295.] Valsts apmaksāto veselības aprūpes mājās pakalpojumu sniegšana Latvijas teritorijā tika uzsākta  2009. gadā, un 2019. gadā līgums par veselības aprūpes mājās sniegšanu bija noslēgts ar 165 veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, savukārt uz 2020. gada februāri mājas aprūpes pakalpojumus nodrošināja  154 ārstniecības iestādes visās 119 Latvijas pašvaldībās – 110 novados un 9 republikas pilsētās. Lielākoties uz vienu pašvaldību ir divi mājas aprūpes pakalpojumu sniedzēji, kas veido 27% no kopējā pakalpojumu sniedzēju skaita. Tikai 1 ārstniecības iestāde uz pašvaldību ir sastopama 9% gadījumos, 3 iestādes uz pašvaldību – 17% gadījumos,  4 iestādes uz pašvaldību – 11% gadījumos, 5 iestādes uz pašvaldību – 15% gadījumos, 6 iestādes uz pašvaldību – 7% gadījumos, 7 iestādes uz pašvaldību – 9% gadījumos, 8 iestādes uz pašvaldību – 2% gadījumos un 9 iestādes uz pašvaldību – 3% gadījumos.

[296.] Attiecībā uz finansēšanas un plānošanas principiem, lai nodrošinātu veselības aprūpi mājās – mākslīgo plaušu ventilāciju un bērnu parenterālo barošanu, kā arī fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta mājas vizīšu apmaksu, NVD finanšu līdzekļus ārstniecības iestādēm plāno atbilstoši faktiski sniegtajam pakalpojumu apjomam iepriekšējā kalendāra gadā, izmantojot datus par pirmajiem deviņiem kārtējā gada mēnešiem.

[297.] Citiem veselības aprūpes pakalpojumiem finanšu līdzekļi ārstniecības iestādēm tiek plānoti atbilstoši iedzīvotāju skaitam attiecīgajā teritorijā, ievērojot noteiktus nosacījumus (piemēram, medikamentu ievadīšanai, ādas bojājumu aprūpei, urīna ilgkatetra maiņai un aprūpei, mākslīgās atveres (stomas) aprūpei, tai skaitā tuvinieku izglītošanai un apmācībai, kā arī enterālai barošanai caur zondi finanšu līdzekļus plāno pilsētām un novadu pagastiem – 2,90 euro vienai personai; rehabilitācijas pakalpojumiem finanšu līdzekļus plāno novadiem – 0,51 euro vienai personai; ja attiecīgajā teritorijā veselības aprūpi mājās nodrošina viena ārstniecības iestāde, līdzekļus piešķir konkrētajai ārstniecības iestādei pilnā apmērā; ja attiecīgajā teritorijā veselības aprūpi mājās nodrošina vairākas ārstniecības iestādes, līdzekļus proporcionāli sadala starp ārstniecības iestādēm atbilstoši sniegto veselības aprūpes pakalpojumu īpatsvaram attiecīgās teritorijas iedzīvotājiem, izmantojot datus par pirmajiem deviņiem kārtējā gada mēnešiem).

[298.] 2019. gadā veselības aprūpi mājās bija saņēmuši 16764 pacienti ar smagām saslimšanām. Kopā  2019. gadā ir veikti 357 915 veselības aprūpes mājās apmeklējumi, tai skaitā 46 714 apmeklējumi bijuši pie pacientiem, kuriem sniegti medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi mājās. Salīdzinoši ar 2018. gadu, kopējais veselības aprūpes mājās apmeklējumu skaits ir samazinājies. Gadu dinamikā vidējais veselības aprūpes mājās apmeklējumu skaits vienam aprūpes pacientam ir samazinājies – vidēji 21,35 apmeklējumi. Vislielākais vidējais mājas apmeklējumu skaits vienam mājas aprūpes pacientam 2019. gadā vērojams Rīgas teritorijā (vidēji   23 apmeklējumi vienam pacientam).

[299.] Veselības aprūpes mājās aprūpes pakalpojumi pašlaik tiek nodrošināti visās Latvijas pašvaldībās, tomēr šī pakalpojuma nodrošinājums Latvijā nav vienmērīgs un atsevišķās teritorijās pakalpojumu sniedzēji "pārklājas". Piemēram, ir gadījumi, kad veselības aprūpes mājās pakalpojumu sniedzējs viena novada ietvaros ir gan ambulatorais centrs, gan slimnīca, gan privātuzņēmēji, gan ģimenes ārstu prakses. Šāda pieeja viena pakalpojuma nodrošināšanā rada šķēršļus vienotai pakalpojumu kvalitātes pārraudzībai un organizēšanai. Mājas aprūpes pakalpojumu sniegšana atsevišķos gadījumos ierobežota atbilstošā transporta neesamības dēļ.

[300.] No valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksāti zobārstniecības pakalpojumi bērniem līdz 18 gadu vecumam, pirmreizēja ortodontiskā konsultācija bērniem un ortodontiskā ārstēšana iedzimtu sejas–žokļu šķeltņu gadījumā personām vecumā līdz 22 gadiem, zobārstniecības palīdzība patvēruma meklētājiem akūtā gadījumā, zobu protezēšana Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidēšanas dalībnieku un Černobiļas atomelektrostacijas avārijas rezultātā cietušo personu sociālās aizsardzības likuma 14. pantā noteiktajām personām, kurām izdevumus par zobārstniecības pakalpojumiem sedz 50% apmērā, bet izdevumus par zobu protezēšanu ar izņemamām plastmasas protēzēm – pilnā apmērā, zobu ekstrakcijas akūtos gadījumos vispārējā anestēzijā pacientiem ar  I invaliditātes grupu, kas noteikta psihisko un uzvedības traucējumu dēļ.

[301.] 2018. gadā pārskatītie zobārstniecības pakalpojumu tarifi 2019. gadā atļāva saglabāt esošo zobārstniecības iestāžu skaitu, kas nodrošina pakalpojumus bērniem. Tika apturēta tendence, ka zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji zemo tarifu dēļ pārtrauc līguma attiecības. Uz 2018. gada novembri bija noslēgti 249 līgumi par zobārstniecības pakalpojumu sniegšanu, savukārt uz 2019. gada decembri bija noslēgti 264 līgumi. 2018. gada laikā zobārstniecības iestādes  nodrošināja 477 791 apmeklējumus, bet 2019. gada laikā 506 265 apmeklējumus, kas ir par 28 474 apmeklējumiem vairāk nekā pērn. 2019. gada sākumā tika noslēgts 251 līgums par valsts apmaksātu zobārstniecības pakalpojumu sniegšanu. Svarīgākais ir tas, ka tika panākta zobārstniecības līgumu skaita pozitīva dinamika, salīdzinot 2018. gada novembri ar 2019. gada decembri, ir 15 jauni zobārstniecības līgumi. Tādējādi ir izpildītas noteiktās ES saistības pa kompozīta materiāla plombu lietošanu zobārstniecībā no 2018. gada un apstādināta līgumpartneru samazinājuma tendence. 2019. gadā tika turpinātas iesāktās intervences, lai uzlabotu zobārstniecības pieejamību bērniem.

[302.] Lai gan, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, uz 2020. gada 1. janvāri ir samazinājies to valsts apmaksātu zobārstniecības pakalpojumu sniedzēju skaits, kur gaidīšanas rinda pārsniedz 30 dienas, tomēr atsevišķās pašvaldībās rinda uz zobārstniecības pakalpojumiem ir ļoti gara. Tā, piemēram, Liepājā rinda uz zobārstniecības pakalpojumiem ir 150 dienas.

[303.] Nozīmīga problēma iedzīvotājiem ir zobārstniecības pakalpojumu pieejamība, ko uzrāda zobārstu apmeklējuma dati. Saskaņā ar 2019. gada datiem, 13,5% iedzīvotāju neapmeklēja zobārstu, kaut bija nepieciešams. No tiem 72,7% kā iemeslu minējuši to, ka nevarēja atļauties. Zemāko ienākumu kvintiļu²¹⁰ grupā šie dati ir daudz augstāki: attiecīgi 23,8% nav apmeklējuši zobārstu, no tiem atļauties to nevarēja 83,8%. Salīdzinot ar citām ES valstīm (vidēji ES 4,1%), Latvijā šis rādītājs ir visaugstākais (17,3% 2018. gadā).²¹¹

B. Sekundārā ambulatorā veselības aprūpe

[309.] Sekundāro ambulatoro veselības aprūpi Latvijas iedzīvotāji var saņemt ambulatorajās un stacionārajās ārstniecības iestādēs. Sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumi ir: ārstu speciālistu sniegtie pakalpojumi, (konsultācijas, diagnostiskie izmeklējumi, ārstnieciskās manipulācijas) dienas stacionāru pakalpojumi. Valsts apmaksātos sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumus pacients var saņemt ar ģimenes ārsta, ārsta vai speciālista nosūtījumu, vai arī pēc savas iniciatīvas, vēršoties pie tiešās pieejamības speciālistiem un veicot noteikto pacienta iemaksu.

[310.] Sekundāros ambulatoros veselības aprūpes pakalpojumus sniedz individuālās ārstu prakses, ambulatorie centri un slimnīcu ambulatorās nodaļas. 42% ambulatoro apmeklējumu 2019.gadā bijuši ambulatorajās iestādēs un pārējie 58% - slimnīcu ambulatorajās nodaļās. NVD samaksas apmēru sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem nosaka pēc faktiski veikto izmeklējumu, aprūpes epizožu vai dienas stacionāra gultasdienu skaita pa veselības aprūpes pakalpojumu veidiem 12 mēnešu laikā (laikposmā no 1. septembra līdz   31. augustam). Samaksas apmēru sekundārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem NVD, ievērojot plānošanā izmantojamos rādītājus, aprēķina noteiktā kārtībā.

[311.] No valsts budžeta plānotās vidējās viena izmeklējuma, aprūpes epizodes ārstēšanas izmaksas pa veselības aprūpes pakalpojumu veidiem konkrētā ārstniecības iestādē atbilstoši NVD vadības informācijas sistēmas datiem par 12 mēnešiem (laikposmā no 1. septembra līdz 31. augustam). Aprēķina prognozējamās vidējās izmaksas pacienta līdzmaksājumu kompensācijai par personām, kas atbrīvotas no pacienta līdzmaksājuma, vienam izmeklējumam vai aprūpes epizodei veselības aprūpes pakalpojumu veidos katrai ārstniecības iestādei atbilstoši NVD vadības informācijas sistēmas datiem par 12 mēnešiem (laikposmā no 1. septembra līdz 31. augustam). No valsts budžeta plānotās vidējās viena izmeklējuma vai aprūpes epizodes ārstēšanas izmaksas reizina ar plānoto izmeklējumu vai epizožu skaitu. Nosakot līguma apjomus, finansējumu prioritāri novirza IV vai V līmeņa stacionārajām ārstniecības iestādēm. Ja kopējais finansējuma apmērs veselības aprūpei ir samazināts, plānoto apjomu samazina visos veselības aprūpes pakalpojumu veidos, izņemot finansējumu, kas paredzēts bērnu un grūtnieču, kā arī tādu personu ārstēšanai, kuras saņēmušas onkoloģijas, hematoloģijas un nieru aizstājterapijas pakalpojumus, kā arī konsultācijas saistībā ar nieru vai aknu transplantāciju, ķīmijterapijas, staru terapijas pakalpojumus vai metadona aizvietojošo terapiju.

[312.] Valsts apmaksātus sekundāros ambulatoros veselības aprūpes pakalpojumus 2020. gadā sniedz  379 ārstniecības iestādes un ārstu speciālistu prakses.

[313.] Dienas stacionārā pacients, kuram nav nepieciešama ārstniecības personu aprūpe un uzraudzība visu diennakti, var saņemt diagnostiskos un citus veselības aprūpes pakalpojumus. Latvijā ir 20 dienas stacionāra veidi: Bērnu ķirurģija dienas stacionārā, Dienas stacionārs hronisko sāpju pacientu ārstēšanai, Gastrointestinālās endoskopijas dienas stacionārā, Ginekoloģija dienas stacionārā, Invazīvā kardioloģija dienas stacionārā, Nieru aizstājterapija, Invazīvā radioloģija dienas stacionārā, Ķirurģiskie pakalpojumi oftalmoloģijas dienas stacionārā, Ķīmijterapija un hematoloģija dienas stacionārā, Narkoloģisko slimnieku ārstēšana narkoloģiskā profila dienas stacionārā, Neiroloģisko un iekšķīgo slimību ārstēšana dienas stacionārā, Otolaringoloģija bērniem dienas stacionārā, Otolaringoloģija pieaugušajiem dienas stacionārā, Psihiatrisko slimnieku ārstēšana psihiatriskā profila dienas stacionārā, Rehabilitācija dienas stacionārā, Staru terapija dienas stacionārā,  Traumatoloģija, ortopēdija, rokas un rekonstruktīvā mikroķirurģija, plastiskā ķirurģija dienas stacionārā, Uroloģija dienas stacionārā, Vispārējie ķirurģiskie pakalpojumi dienas stacionārā un Robotizēta stereotaktiskā radioķirurģija.

[314.] Sekundārā ambulatorā veselības aprūpe sastāv no "nekvotētajiem" un no "kvotētajiem" pakalpojumiem. Pie "nekvotētajiem" pakalpojuma veidiem ietilpst tādi pakalpojumi, kā piemēram, profilaktiskie izmeklējumi (t.sk. skrīnings), nieru aizstājterapija, mammogrāfija, "zaļā koridora" izmeklējumi u.c. Atsevišķa "nekvotēto" pakalpojumu sadaļa ir tāmes maksājumi (kabinetu pakalpojumi). Sekundārā ambulatorā veselības aprūpe ir balstīta uz ikgadēju "kvotu" sistēmu, kas ir veidota, pamatojoties uz piešķirto ierobežoto ikgadējo finansējumu veselības aprūpei un ir rīks tās plānošanai. Taču Latvijas iedzīvotājiem tas ir papildu šķērslis, lai saņemtu nepieciešamo veselības aprūpi. Pakalpojumu pieejamībai ir cikliskas mainības raksturs, kas sakrīt ar "kvotu" izmaiņām, kā rezultātā pacienti nesaņem veselības aprūpi tad, kad tā viņiem ir nepieciešama. Lai izvairītos no ilgas gaidīšanas, daudzi cilvēki izvēlas veikt tiešos maksājumus.²¹² "Kvotu" sistēmas ierobežojumi pakalpojumiem rada garas rindas, liek šķēršļus piekļuvei un palielina personīgos maksājumus tiem, kas var atļauties maksāt par privāto veselība aprūpi.²¹³ Vienlaikus ierobežojumus saņemt veselības aprūpes pakalpojumus nosaka arī "kvotu" neizpilde, ko veicina, piemēram, speciālistu trūkums ārstniecības iestādē. Uz 2020. gada 1. jūliju dienas stacionārā gaidīšanas rindas, kas pārsniedz  30 dienas ir tādos pakalpojumu veidos kā Koronarogrāfija, Koronārā angioplastija, Oftalmoloģija dienas stacionārā un Invazīvā radioloģija. Savukārt rindas pie speciālistiem ir pakalpojuma veidos kā Ģenētiķis, Flebologs, Hematologs, Asinsvadu ķirurgs, Gastroenterologs, Algologs, Endokrinologs, Rokas ķirurgs u.c.  Garākās gaidīšanas rindas izmeklējumos ir uz Neirogrāfiju, Magnētisko rezonansi, Ehokardiogrāfiju, Angiogrāfiju, Doplerogrāfiju, Ultrasonogrāfiju u.c.

[315.] Lai uzlabotu ambulatoros veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību visā Latvijas teritorijā atbilstoši iedzīvotāju daudzumam, paaugstinātu veselības aprūpei piešķirtā finansējuma izlietojuma efektivitāti, uzlabotu pakalpojumu kvalitāti un palielinātu konkurenci starp veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, NVD kopš 2017. gada īsteno stratēģisko pakalpojumu sniedzēju atlasi šādās ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu grupās: ambulatorā mamogrāfija, medicīniskā apaugļošana, stacionārā ārstniecības iestādē plānveidā veicamā onkoloģiskā ārstēšana un pozitronu emisijas tomogrāfija ar datortomogrāfiju.²¹⁴  Pirmo reizi pēc pirmā nostrādātā gada un turpmāk reizi gadā NVD novērtē pakalpojumu sniedzēju atbilstību kvalitātes kritērijiem, kur konstatējot kvalitātes kritēriju rādītājus uzraugāmā vai nepieņemamā līmenī, ir tiesīgs pārskatīt līguma nosacījumus vai izbeigt līgumu.

C. Stacionārā veselības aprūpe

[316.] Stacionārie veselības aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti universitātes slimnīcās, daudzprofilu slimnīcās, specializētajās slimnīcās un aprūpes slimnīcās²¹⁵. Latvijā ir 61 stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs. No tiem 40 sniedz valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.  Stacionārās veselības aprūpes ietvaros tiek sniegti sekundārā un terciārā līmeņa veselības aprūpes pakalpojumi. Uz slimnīcu pacientu var nosūtīt primārās veselības aprūpes speciālisti, sekundārās ambulatorās veselības aprūpes speciālisti un atvest NMPD. Līdz ar to pakalpojumi tiek iedalīti neatliekamā palīdzība un plānveida pakalpojumi. Uz plānveidā nodrošināmajiem pakalpojumiem ārstniecības iestādes veido rindas. Katra iestāde veido savu rindu, līdz ar to pakalpojumu gaidītāju apkopojumā pacienti nav unikālie, tie var tikt uzrādīti rindā vairākās iestādēs.

[317.] Samaksu par stacionārajiem veselības aprūpes pakalpojumiem veic kā: 1) fiksētu maksājumu par DRG (diagnozēm piesaistītās grupas) stacionāra darbību, ikmēneša fiksētā piemaksu par uzņemšanas nodaļas darbību, observācijas gultu izveidošanu un uzturēšanu); 2) maksu par gadījumu – plānveida/neatliekamās programmas, kuras apmaksā pēc izpildes, nepārsniedzot līgumā noteikto apjomu; 3) samaksu pēc fakta – atbilstoši izpildei tiek apmaksāts pacientu iemaksas kompensācija par tiem iedzīvotājiem, kuri ir atbrīvoti no pacientu iemaksu veikšanas u.c. gadījumi; gultas dienas par pacientu aprūpi, kuriem nepieciešama ilgstoša mākslīgā plaušu ventilācija; veselības  aprūpes  pakalpojumi  ilgstoši  slimojošām  personām  darbspējīgā  vecumā, lai novērstu invaliditātes iestāšanos, kā arī personām ar prognozējamu invaliditāti, pakalpojumi par zāļu rezistenta tuberkulozes pacienta paliatīvo aprūpi, trombolītiskie medikamenti un hemodialīzes manipulācijas, pavadošās personas atrašanās pie pacienta, piemaksa par onkoloģiskajām operācijām, piemaksa par urīnpūšļa fotodinamisku diagnostiku, piemaksa par akūtu rehabilitāciju, piemaksa par rehabilitāciju psihiatriskā profila pacientiem, piemaksa par lielo locītavu endoprotezēšanas operāciju sarežģītos gadījumos; 4) samaksa pēc iestādes rēķina - specifiski  medikamenti  un  nestandarta  endoprotēzes u.c.

[318.] Uz 2020. gada 1. jūliju visvairāk pacientu (11 023) ir rindā uz lielo locītavu endoprotezēšanu, kur gaidīšanas laiks svārstās atkarībā no tā, vai pakalpojums ar ārstu konsīliju tiek noteikts steidzamības kārtā, vai ierastajā rindas kārtībā. Ja pakalpojuma saņemšana noteikta ar konsīliju steidzamības kārtā, rinda uz pakalpojumu vidēji valstī ir 19 nedēļas, taču ja pakalpojums saņemams ierastajā kārtībā, rinda atkarībā no locītavas veida vidēji valstī svārstās no 65,8 nedēļām līdz 93 nedēļām.

[319.] Otra pakalpojumu grupa ar lielāko gaidītāju skaitu (1261) ir plānveida invazīvā kardioloģija, t.sk. plānveida koronārā angiogrāfija, plānveida perkutāna koronārā intervence ar angioplastiju, plānveida perkutāna koronārā intervence ar stentu sistēmas implantāciju, plānveida perkutāna koronārā intervence ar stentu sistēmas implantāciju, izmantojot papildus revaskularizācijas ierīces. Vidēji vairāk par diviem mēnešiem ir jāgaida tādi pakalpojumi kā mugurkaulāja saslimšanu un traumu ķirurģiska ārstēšana, mikroķiruģija pieaugušiem, atsevišķi plānveida īslaicīgās ķirurģijas pakalpojumi, elektrokardiostimulācija, EKS implantācija, ICD (intrakardiālā defibrilatora) implantācija, CRT, CRTD implantācija resinhronizācijai, radiofrekventā katetra ablācija, Aortālā vārstuļa transkatetrāla implantācija (TAVI), Hepatobiliārā ķirurģija, Cilmes šūnu transplantācija, Smagu sakodiena anomāliju stacionārā ārstēšana, Plānveida koronārā angiogrāfija un citi pakalpojumi.

[320.] Lai paaugstinātu veselības aprūpei piešķirtā finansējuma izlietojuma efektivitāti, uzlabotu pakalpojumu kvalitāti un palielinātu konkurenci starp veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, NVD kopš 2017. gada īsteno stratēģisko pakalpojumu sniedzēju atlasi šādās stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu grupās: stacionārā ārstniecības iestādē plānveidā veicamā onkoloģiskā ārstēšana un kopš 2018. gada stacionārā medicīniskā otrā  etapa rehabilitācija.²¹⁶

[321.] Diennakts stacionārā ārstēto pacientu skaits joprojām nedaudz pārsniedz ES vidējo rādītāju. Latvijas pacienti slimnīcā uzturas vidēji 8,0 dienas, šis rādītājs  ir tāds pats kā vidēji ES (8,0 dienas). 

[322.] Kopējais gultu skaits slimnīcās uz vienu iedzīvotāju Latvijā kopš 2000. gada ir samazinājies par vairāk nekā vienu trešdaļu, sarūkot no 8,8 uz 1000 iedzīvotāju 2000. gadā uz 5,4 – 2019. gadā,  taču tas joprojām ir lielāks nekā vidēji ES (5,2). Covid-19 izplatība ir ienesusi korekcijas stacionāro pakalpojumu organizēšanas un saņemšanas kārtībā – kopējais gultu skaits slimnīcās 2020. gadā ir samazināts saistībā ar nepieciešamību nodrošināt papildu platību pacientam. 

[323.] 2018. gadā noteikts stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju dalījums pa līmeņiem, tai skaitā noteikti katram līmenim sniedzamo pakalpojumu veidi. Definēti 7 līmeņi, t.sk. trīs V līmeņa ārstniecības iestādes, septiņas IV līmeņa ārstniecības iestādes, septiņas III līmeņa ārstniecības iestādes, četras II līmeņa ārstniecības iestādes, piecas I līmeņa ārstniecības iesatādes, trīs  V līmeņa specializētās ārstniecības iestādes, deviņas specializetās iestādes bez iedalījuma līmeņos un divas aprūpes iestādes. Minētās prasības stājās spēkā 01.04.2019.²¹⁷ Turpmāk katru gadu, izvērtējot katras slimnīcas spēju nodrošināt normatīvajā regulējumā noteikto ārstniecības personu pieejamību, noslodzi un pakalpojumu pieejamību, tiks pārskatīta slimnīcu sniegto pakalpojumu atbilstība piešķirtajam slimnīcu līmenim. 1.posma slimnīcu līmeņu pārskatīšana notiek 2020. gadā.

[324.] Reģionālo stacionāro veselības aprūpes iestāžu infrastruktūras attīstībā ir veikti ievērojami ieguldījumi, atbalstot iestāžu pāreju uz pakalpojumu sniegšanu atbilstoši jauniem aprūpes līmeņiem.

[325.] Ārstniecības iestādes pie esošiem tarifiem bez papildu publiskā finansējuma atbalsta nevar nodrošināt nepieciešamo medicīnisko iekārtu atjaunošanu, jo īpaši dārgo tehnoloģiju iegādi, kā arī nodrošināt investīcijas pārējās infrastruktūras atjaunošanā.

[326.] No valsts veselības aprūpes budžeta līdzekļiem tiek nodrošināts aprūpes gultu pakalpojums, kas lielākoties tiek sniegts nevis pēc akūtiem gadījumiem, bet gan hronisku saslimšanu gadījumos kontekstā ar iedzīvotāju sociāliem apstākļiem, piemēram, nespēju sevi aprūpēt, nodrošināt sev vienkāršu sadzīvisku aprūpi un tuvinieku atbalsta trūkumu. Aprūpes gultu pakalpojums zināmā mērā dublē sociālās aprūpes institūcijās pieejamo īslaicīgo sociālo aprūpi (turpmāk – sociālās gultas) personām, kuras funkcionālo traucējumu dēļ nevar pašas sevi aprūpēt un kurām ārstēšanās stacionārā nav pamatota ar medicīniskajām indikācijām, kā arī pēcoperācijas periodā, atveseļošanās periodā vai līdz pakalpojuma saņemšanai ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Sociālo gultu pakalpojumu ir tiesīgas saņemt personas, kuras atbilst minētajiem kritērijiem, kā arī personas, kuras veselības stāvokļa dēļ nevar sevi aprūpēt, trūcīgās personas, personas bez noteiktas dzīvesvietas, personas, kuras nonākušas krīzes situācijā. Jāpārskata aprūpes un sociālo gultu pakalpojuma nodrošināšanas kārtība, lai mazinātu pakalpojumu pārklāšanos.

[327.] Obligātās prasības ārstniecības iestādēm un to struktūrvienībām paredz, ka, ja ārstniecības iestādi izvieto augstāk par ēkas pirmo stāvu, tajā jāparedz liftu vai slīdošās slīpnes visu stāvu līmeņos. Tāpat katrā ēkas stāvā ir jābūt pieejamai vismaz vienai tualetes telpai personām ar ierobežotām funkcionālām spējām. Šādas prasības stājās spēkā ar 2014. gada 1. janvāri.

[328.] Viena no pamata prasībām ārstniecības iestādēm ir vides pieejamība personām ar ierobežotām funkcionālām spējām, un līdz 2014. gada 1. janvārim visās iestādēs bija jānodrošina nepieciešamie uzlabojumi, lai pacienti ratiņkrēslā varētu patstāvīgi iekļūt un pārvietoties ikvienā ārstniecības iestādē.

[329.] 2019. gada 31. decembrī Ārstniecības iestāžu reģistrā iekļautas 3944 ārstniecības iestādes. Reģistrā iekļautas 1274 ārstniecības iestādes (1309 adreses), kas reģistrētas līdz 2014. gada 1. janvārim un nav paziņojušas par atbilstību noteikumu 3.2. apakšpunkta prasībām – nodrošinātu vides pieejamību personām ar funkcionāliem traucējumiem. Laikā no 2014. gada līdz 2020. gada 26. maijam no reģistra svītrotas 140 šādas ārstniecības iestāžu  adreses²¹⁸, no tām reģistru atjaunojušas un darbību citā adresē uzsākušas 56 ārstniecības iestādes. No ārstniecības iestādēm, kurās nav pilnībā ievērotas vides pieejamības prasības, 333 (25,4%) ir ģimenes ārstu prakses, 357 (27,3%) – zobārstniecības iestādes, 577 (44,0%) ambulatoras iestādes (ārstu speciālistu prakses, funkcionālo speciālistu, vecmātes un citu speciālistu prakses).²¹⁹ Kā galvenos iemeslus, kāpēc vides pieejamība nav nodrošināta, ārstniecības iestādes norāda gan tehniskas, gan finansiālas, kā arī juridiskas dabas problēmas, proti, ārstniecības iestāde nav ēkas vai telpas īpašnieks, ārstniecības iestāde atrodas ēkā, kurai ir kultūras pieminekļa statuss, līdz ar ko ir ierobežotas iespējas veikt ēkas pārbūvi. 

 D. Neatliekamā medicīniskā palīdzība

[330.] Neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek sniegta gadījumos, kad ir apdraudēta pacienta veselība vai dzīvība pēkšņas saslimšanas vai ievainojuma dēļ.

[331.] Izveidojot vienotu NMPD un uzlabojot tā infrastruktūru, tika nodrošināta efektīva neatliekamās medicīniskās palīdzības organizēšana un savlaicīga palīdzības sniegšana, savukārt stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu koncentrēšana palielina pirmsslimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības etapa nozīmi veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanā, jo attālumi līdz atsevišķiem stacionāriem, kuros savlaicīgi jānogādā pacients veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai, palielinās, līdz ar ko  jāstiprina brigāžu spēja savlaicīgi nodrošināt pakalpojumu.

[332.] NMPD brigāžu izpildīto izsaukumu skaits ir mainīgs gadu no gada, no 459 701 izsaukumiem 2011. gadā līdz 364 914 izsaukumiem 2019. gadā. Būtiski, ka 2019. gadā 35,7% no visiem neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumiem  bija  tā sauktie sekundārie izsaukumi, kuri pēc būtības neatbilst pirmsslimnīcas NMPD tiešajai funkcijai. Viszemākais sekundāro (nepamatoto) izsaukumu īpatsvars vērojams vasaras un rudens mēnešos, bet visaugstākais – ziemā un pavasarī. Tas skaidrojams ar gripas epidēmiju un paaugstinātu saslimstību ar akūtām elpošanas ceļu vīrusinfekcijām ziemas un pavasara sezonās, kad iedzīvotāji pastiprināti vēršas NMPD ar sūdzībām par augstu temperatūru, galvassāpēm, nogurumu un citām akūtu vīrusinfekciju radītām blakusparādībām.²²⁰

[333.] Visbiežāk neatliekamās palīdzības izsaukšanai joprojām tiek izmantots atsevišķais tālruņa numurs 113, taču vērojama tendence, ka gados jaunāki respondenti biežāk zvana uz citu tālruņa numuru (aptaujā tas nav vaicāts, bet tiek pieņemts, ka tas varētu būt 112), netieši norādot uz to, ka gados jaunāki iedzīvotāji vairāk izmanto ES ieviesto vienoto ārkārtas zvanu numuru 112.²²¹

[334.] NMPD izsaukumu izpildei kopumā ir vairāk nekā 280 operatīvo medicīnisko transportlīdzekļu  (OMT). Vidējais nobraukums ir 60 000 km/gadā, kas norāda uz nepieciešamību nepārtraukti atjaunot un uzturēt autobāzi, gadā iegādājoties vismaz 40 jaunus OMT. OMT iegādei budžetā ik gadu ir pieejami 1,67 milj. euro, kā rezultātā ik gadu tiek veikta tikai 15-17 OMT nomaiņa, kas ir nepietiekams finansējums OMT parka atjaunošanai. Atjaunojot OMT parku ar esošajiem budžeta līdzekļiem, jau tikai uz 2021. gadu NMPD turpinās izmantot kā pastāvīgos brigādes transportlīdzekļus vismaz 38 OMT, kas ir faktiski izsmēluši savus tehniskos resursus (virs 400 000 km nobraukums). Līdz ar to kritiski svarīgi ir nodrošināt NMPD nepieciešamo infrastruktūru neatliekamās palīdzības sniegšanai iedzīvotājiem, kas, lai arī gadu gaitā veikti atsevišķi uzlabojumi, ir novecojusi.

[335.] Līdz šim NMPD bijis pieejams Nacionālās programmas veselības aprūpes jomā 2004. – 2006. gadam aktivitātes 1.4.2 "Neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas infrastruktūras un aprīkojuma uzlabošana" (Projekta Nr. VPD1/ERAF/CFLA/04/NP/1.4.2/000012/012)ES fondu (ERAF) finansējums OMT autoparka atjaunošanai: 2004.-2006. gada plānošanas periodā  tobrīd specializēto medicīnu nodrošinošais Katastrofu medicīnas centrs iegādājās 20 OMT par kopējo summu 1 804 546 euro, 2007.-2013. gada plānošanas periodā NMPD iegādājās 160 OMT par kopējo summu 16 401 395 euro, savukārt 2014.-2020. gada plānošanas periodā ES fondu finansējums NMPD nebija pieejams.

[336.] Ir aprēķināts, ka laika periodā no 2021. līdz 2027. gadam NMPD nepieciešams iegādāties vismaz 238 OMT, kam pēc šā brīža aprēķiniem nepieciešams papildus finansējums  (vidēji 1,7 milj. euro katru gadu). Potenciālie riski, ja šo OMT iegāde netiks nodrošināta, var rezultēties izsaukumu atteikumu skaita pieaugšanā, kam ir negatīva ietekme uz pakalpojuma pieejamību un attiecīgi pacientu veselību un dzīvību. Tāpat pieaugs risks, ka OMT bojājumu gadījumā netiks nodrošināts normatīvajos aktos noteiktais laiks nokļūšanai pie pacienta.

[337.] Ārkārtējās situācijas apstākļos NMPD vērojams nepietiekams personāla resurss, kas norāda arī uz nepietiekamo NMPD brigāžu skaitu.

[338.] NMPD nav iespēja tiešsaistē saņemt informāciju par ārstniecības iestādēs pieejamajiem resursiem, piemēram, brīvo gultu skaitu. Lai operatīvi veiktu informācijas apmaiņu starp iesaistītajām institūcijām un stacionārajām ārstniecības iestādēm ārkārtas situācijās, tai skaitā Covid-19 apdraudējuma gadījumā, ir izstrādāta ODP – elektroniska un centralizēta tiešsaistes sistēma stacionāro ārstniecības iestāžu operatīvai resursu un statistisko datu apzināšanai, kuru nepieciešams integrēt ar digitālās veselības platformu un ārstniecības iestāžu informācijas sistēmām, lai mazinātu informācijas pieprasījuma plūsmu slimnīcām no dažādām institūcijām un nodrošinātu operatīvu informācijas ieguvi no ārstniecības iestādēm. ODP ieviešana izslēgs datu interpretācijas iespējas, kā arī nodrošinās iespēju hospitalizēt pacientu uz tuvāko brīvo slimnīcu.

E. Farmaceitiskā aprūpe

[339.] Farmaceitiskā aprūpe ir atbildīga zāļu terapijas nodrošināšana ar mērķi sasniegt noteiktu rezultātu, kas uzlabo pacienta dzīves kvalitāti, un tā ietver procesus, kurā farmaceits sadarbojas ar pacientu un citiem speciālistiem izstrādājot, īstenojot un pārraugot terapeitisko plānu, kas pacientam sniegs noteiktus terapeitiskos rezultātus.²²² Farmaceitiskā aprūpe tieši un vispusīgi risina pacientu zāļu vajadzības un viņu dzīves kvalitātes jautājumus. Tādējādi tā sekmē veselības aprūpes speciālistu kopējos centienus nodrošināt uz pacientu orientētu aprūpi un optimizēt zāļu lietošanu. Farmaceitiskā aprūpe ietver šādas funkcijas:

1) potenciālo un reālo ar zālēm saistīto problēmu identificēšanu,

2) reālu ar zālēm saistītu problēmu risināšanu,

3) ar zālēm saistītu problēmu novēršanu.²²³

[340.] Farmaceitiskā aprūpe ir primārās un sekundārās veselības aprūpes sastāvdaļa, ko savas kompetences ietvaros veic farmaceits vai klīniskais farmaceits.²²⁴

[341.] Latvijā ir jāstrādā pie farmaceita lomas stiprināšanas  farmaceitiskās aprūpes īstenošanā, tai skaitā hronisko pacientu aprūpē primārajā aprūpē sadarbībā ar ģimenes ārstiem, jo īpaši, dažādu speciālistu nozīmēto zāļu un to devu salāgošanu (medication reconciliation, review), kas ir vispārpieņemta prakse daudzās valstīs. Latvijā šāda prakse paaugstinātu gan pacientu drošību, gan veicinātu racionālu un efektīvu zāļu lietošanu. Farmaceitiem un  ārstniecības personām, tai skaitā medicīnas māsām, kuras ir iesaistītas zāļu izrakstīšanā un kas kopā ar farmaceitiem visbiežāk ir iesaistīti pacienta zāļu vajadzību nodrošināšanā, ir jāgūst ievērojams labums no farmaceitiskās aprūpes ieviešanas. Starpdisciplinārai sadarbībai farmaceitiskajā aprūpē jāuzlabo komandas darbs un jāsamazina ar zālēm saistīto kaitējumu.

[342.] Līdz ar farmaceita integrēšanu multidisciplinārās veselības aprūpes komandā un farmaceita lomas veicināšanu veselības aprūpes īstenošanā ir jābalstās uz labas aptieku prakses principiem:

1) farmaceits visās situācijās galveno apsver pacienta labklājību;

2) visos zāļu piegādes un atbilstošas lietošanas nodrošināšanas procesos ņemt vērā pacienta veselību, sabiedrības veselību un vidi;

3) aptiekas pamatdarbību, kas ir atbilstošas kvalitātes ārstniecības līdzekļu un citu veselības aprūpes produktu, tai skaitā uztura bagātinātāju, ķermeņa kopšanai paredzēto produktu  izplatīšana ar atbilstošu kvalitāti, atbilstošas informācijas un padomu sniegšana pacientam, kā arī nepieciešamības gadījumā terapijas nozīmēšana un zāļu lietošanas ietekmes uzraudzība;

4) farmaceita ieguldījuma integrāla daļa ir racionāla, ekonomiska, tai skaitā izmaksu efektīva,  zāļu izrakstīšanas veicināšana, kā arī izsniegšana;

5) katra aptiekas pakalpojuma elementa mērķis attiecas uz pacientu, ir skaidri noteikts un efektīvi paziņots visām iesaistītajām pusēm. Multidisciplināra sadarbība starp veselības aprūpes speciālistiem ir galvenais faktors, lai sekmīgi uzlabotu pacientu drošību.²²⁵

[343.] Neracionāla zāļu lietošana mūsdienās ir viena no pacientu aprūpes lielākajām problēmām pasaules mērogā. PVO datos minēts, ka aptuveni puse medikamentu tiek izrakstīti, iegādāti un lietoti nepareizi.²²⁶ Izplatītākie neracionālas zāļu lietošanas veidi: pārāk daudzu medikamentu lietošana vienlaikus jeb polifarmācija. Neracionālas zāļu lietošanas gadījumā samazinās zāļu terapijas kvalitāte; palielinās blakusparādību risks, kā arī var veidoties rezistence pret noteiktiem medikamentiem; tiek iztērēti lieki finanšu līdzekļi; samazinās uzticība veselības aprūpes sistēmai. Zāļu mijiedarbības un blakusparādību nelabvēlīgās sekas var novest pie hospitalizācijas vai priekšlaicīgas mirstības, kas ir novēršami.^{227 228} Daudzos mijiedarbību gadījumos pastāvēja paaugstināts nelabvēlīgu blakņu risks vai iespējamība zaudēt zāļu terapeitisko iedarbību.²²⁹

[344.] Gadījumos, kuros zāļu mijiedarbības un blakusparādību nelabvēlīgās sekas var novest pie hospitalizācijas vai priekšlaicīgas mirstības, kas būtu bijusi novēršama, farmaceitiskā aprūpē ir svarīgi, ka pacienti ievēro rekomendācijas, tādējādi mazinot  zāļu lietošanas periodā zāļu nelabvēlīgas mijiedarbības, blakusparādību, nepietiekamas zāļu terapeitiskās iedarbības, un antimikrobās rezistences iespējamos riskus. 

[345.] Būtiski ir savlaicīgi novērst iespējamus pacientu riskus veselībai, kā arī atklāt līdz šim nezināmus efektus, gan pozitīvus, gan negatīvus, veicinot arī gan zāļu ražotāju, gan arī ārstniecības personu un farmaceitu ziņošanu par zāļu lietošanas gaitā konstatētajām un novērotajām blakusparādībām. Laika posmā no 2014. – 2019. gadam attīstītajās valstīs ziņojumu skaits katru gadu ir >500 uz 1 miljonu iedzīvotāju,²³⁰ tai skaitā ASV ar vairāk nekā 6000 ziņojumiem uz 1 milj. iedzīvotāju,²³¹ kas rezultātā kopā veido pusi no visu globāli apkopoto ziņojumu skaita.

[346.] Latvijā kopējais zāļu lietošanas gaitā novēroto blakusparādību ziņojumu skaits pakāpeniski audzis no 341 ziņojumiem 2016. gadā līdz 543 ziņojumiem 2019. gadā (t.i. 2019. gadā Latvijā bija 300 ziņojumi/1 milj.).²³² Sasniegtais vērtējams kā ļoti labs rādītājs attiecībā uz izmaiņu dinamiku.

2. tabula. Zāļu lietošanas gaitā novēroto blakusparādību ziņojumu skaits 2016. un 2019. gadā.

[347.] Laika posmā no 2016. līdz 2019. gadam ZVA veica informēšanas un izglītošanas darbu ar veselības aprūpes speciālistu profesionālajām asociācijām un slimnīcām par zāļu lietošanas blakusparādību ziņošanu, skaidrojot to lomu zāļu kvalitātes, drošuma un efektivitātes nodrošināšanā, kā arī turpinot sadarbību ar medicīnas studiju programmām. ZVA darbinieku ilggadējā ieguldījuma rezultātā tika novērots, ka pilnveidojas ārstniecības personu izpratne par zāļu lietošanas blakusparādību ziņošanas iespējām un ziņošanas nozīmīgumu.

[348.] Latvijā ir plaša bezrecepšu zāļu lietošana, kas ievērojami pārsniedz šādu zāļu lietošanu citās ES valstīs.²³³ 2019. gadā bezrecepšu medikamentus, vitamīnus vai augu valsts līdzekļus, ko nav izrakstījis ārsts, lietoja 50% Latvijas iedzīvotāju vecumā virs 14 gadiem.²³⁴

[349.] Zāļu patēriņa sadalījums pēc to izsniegšanas kārtības (recepšu vai bezrecepšu zāles) vērtējams kā nemainīgi stabils, No visu realizēto iepakojumu skaita laika posmā no 2016. -2018. gadam bezrecepšu zāles sastādīja attiecīgi 44%-42% no visu realizēto iepakojumu skaita, bet recepšu zāles attiecīgi 56%-58% recepšu zāles.²³⁵

 F. Transplantācija un asins komponentu transfūzijas

[350.] Orgānu un audu donoru skaits pēdējos gados ir salīdzinoši zems (vidēji 25 līdz 30 potenciālie orgānu donori gadā un vidēji 15 līdz 17 potenciālie audu donori gadā), ko ietekmē gan donoru apjoms valstī, ārstniecības iestāžu pasīva iesaiste ziņošanā par potenciālajiem orgānu donoriem, kā arī ierobežotās iespējas orgānu apmaiņai ar citām valstīm. Piemēram, kopš 2017. gada nenotiek orgānu apmaiņa ar Igauniju, jo tā ir kļuvusi par Scandiatransplant orgānu apmaiņas organizācijas biedri, kas liedz iespēju Igaunijai tiešā veidā veikt orgānu apmaiņu ar Latviju.

[351.] No 2018. gada 2. jūnija reto slimību pacientiem saskaņā ar ārstu konsīlija atzinumu tiek nodrošināta valsts apmaksāta plaušu transplantācija. Plaušu transplantācijas operāciju Latvijā neveic, to nepieciešams veikt ārpus Latvijas. Plaušu transplantācija ir vienīgais no visiem transplantācijas veidiem, kas Latvijas pilsoņiem vairs nav pieejams, jo līdzšinējā transplantācijas operāciju vieta – Tartu universitātes slimnīca pievienojās Scandiatransplant tīklam un nodrošina plaušu transplantācijas tikai sadarbības tīkla valstīm. Tā kā Latvija nav ne Scandiatransplant tīkla, ne kādas citas starptautiskas orgānu apmaiņas organizācijas dalībvalsts, Latvijas iedzīvotājiem ir būtiski apgrūtinātas iespējas veikt valsts apmaksātu plaušu transplantāciju.

[352.] Audu donoru skaitu galvenokārt ietekmē tas, ka iedzīvotāji, iespējams, informācijas trūkuma dēļ, neizmanto iespēju dzīves laikā paust savu gribu par audu, orgānu un ķermeņa izmantošanu pēc nāves.

[353.] Mazā donoru skaita dēļ samazinās veikto transplantāciju skaits, piemēram, 2017. un 2018. gadā veiktas līdz 40 nieru transplantācijas gadā (salīdzinājumam līdz 2017. gadam tika veiktas vidēji 60-80 nieru transplantācijas gadā). Arī Eiropas Veselības patērētāju indeksa (Euro Health Consumer Index) dati liecina, ka nieru transplantāciju skaits (uz 1 milj. iedzīvotāju) Latvijā 2016. un 2017.gadā bija nepietiekamā līmenī (lai sasniegtu labu līmeni, nepieciešamas vairāk par 40 nieru transplantācijām gadā (uz 1 milj. iedzīvotājiem)).²³⁶

[354.] Šobrīd ir būtiski ierobežotas iespējas iegūt orgānus no donoriem, kuriem konstatēta sirdsdarbības apstāšanās. Minētais saistīts ar to, ko orgānu ieguve no šīm personām medicīniski iespējama ierobežoti īsā laikā pēc sirdsdarbības apstāšanās, savukārt 2019. gadā veikto likumdošanas²³⁷ izmaiņu rezultātā mirušās personas dzīves laikā izteiktās gribas aizliegt vai atļaut izmantot tās orgānus pēc nāves noskaidrošana ir kļuvusi laikietilpīgāka. 

[355.] Dažādu slimību un traumu gadījumos ir nepieciešamība pēc audu aizvietošanas. Ārstniecības iestādes ar acu un kaulu audu transplantātiem nodrošina VTMEC nesterila jēlmateriāla veidā. Kaulu transplantāti līdz  2018. gada maijam tika nodrošināti atbilstoši pieprasījumam tādā apjomā, lai TOS varētu sagatavot sterilus kaulaudu transplantātus (sadarbībā ar Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtu tie tika sterilizēti Gamma starojumā) un veidot nelielus sterila operācijas materiāla uzkrājumus to izmantošanai pēc nepieciešamības. Taču, ņemot vērā augsto pieprasījumu pēc daudzveidīgiem steriliem audu transplantātiem, zemā donoru skaita dēļ iegūto kaulaudu daudzums ne vienmēr bija pietiekams.

[356.] Latvijā šobrīd netiek sagatavoti kaulu allotransplantāti un nav iespējams veikt audu aizvietošanas operācijas, kas savukārt var samazināt pacientu izveseļošanās iespējas un palielināt invaliditātes risku. Pieprasījums pēc kaula struktūru stabilizējošiem un uzturošiem implantiem, tostarp kaula allotransplantātiem, joprojām ir  augsts.

[357.] Lai nodrošinātu pieprasījumu pēc moderniem allotransplantātiem, īpaši kaulu onkoloģijā, t. sk. bērniem, nepieciešams modernizēt audu ieguves un apstrādes tehnoloģijas un turpināt pētījumus. Transplantējamo audu ieguves un apstrādes sistēma Latvijā ir nepilnīgi attīstīta ne tikai no infrastruktūras, bet arī audu ieguves organizācijas procesa viedokļa, tas ir,  transplantējamo audu ieguve  ir koncentrēta tikai Rīgā.

[358.] Stabilai un pietiekošai asins krājuma uzturēšanai nepieciešami aktīvi regulārie donori. Asins komponentus no citiem ārstnieciskiem līdzekļiem atšķir izejvielas specifika. Lai sagatavotu asins komponentus, ir vajadzīgi brīvprātīgi, veseli donori, kuri jāmotivē regulārai asins ziedošanai, citu cilvēku dzīvības glābšanai un veselības saglabāšanai.

[359.] Latvijā transfūzijām tiek sagatavotas 52295 (2018.g.), 53814 (2019.g.) un 51433 (2020.g.) devas gadā. Donoru skaits, kuri asins ziedo regulāri ir 2019. gadā - 43%, bet 2020. gadā - 40,5%. Salīdzinoši ar 2019. gadu regulāro donoru donoru skaits 2020.gadā ir samazinājies par 2,5%. 2020. gadā par 2,4% samazinājies donoru skaits, kuri asinis ziedo trešo un ceturto reizi gadā. Donoru skaita kritums izskaidrojams ar SARS CoV-2 pandēmiju, kas atstāja ietekmi uz donoru aktivitāti ne tikai Latvijā , bet arī  Eiropā.

[360.] Svarīgi ir donoru skaitu noturēt esošajā līmenī un nodrošināt ārstniecības iestāžu pieprasījumu pēc asinis komponentiem. 2018. gadā, salīdzinot ar 2017. gadu, slimnīcu pieprasījums pēc EM palielinājās par 11,9%. Asins komponentu transfūzija ir viena no invazīvajām ārstēšanas procedūrām, tādēļ pacientu drošība ir ļoti svarīgs aspekts. Asins un asins komponentu kvalitāti un drošību vienlīdz ietekmē visi posmi, sākot no rūpīgas donoru atlases, beidzot ar kvalitatīvu asins paraugu laboratorisko izmeklēšanu, jo jebkura transfūzija ir saistīta ar asins transmisīvo slimību risku un transfūziju reakcijām ar neatgriezeniskām, reizēm fatālām sekām.

[361.] Visā valstī 2021.g. plānots ieviest  asins komponentu kvalitātes paaugstināšanas pasākumu- 100% EM filtrāciju , jo tehnoloģijām attīstoties praktiski visas Eiropas Savienības valstis  šo pasākumu ir ieviesušas. Latvijā ekonomisku apsvērumu dēļ 2020.gadā EM filtrē bērniem, onkohematoloģiskajiem slimniekiem, pacientiem pēc orgānu transplantācijām, kas sastādīja  5,8% no valstī sagatavotajām EM devām. EM filtrācija nepieciešama, lai paaugstinātu sagatavojamo asins komponentu drošību un samazinātu agrīnās un vēlīnās komplikācijas pacientiem, kuru ārstēšana prasīs finanšu resursus (ārstēšana, gultas dienu skaits, invaliditāte).

[362.] Neveicot asins komponentu mikrobioloģisko monitoringu pastāv infekciju transmisijas risks, kas pacientam var izsaukt dažāda smaguma pakāpes transfūziju blaknes (sepsi, bakteriālu šoku, baktēriju endotoksīnu inducētas plaušu problēmas). Bakteriālas infekcijas transmisija palielina saslimstības smagumu un ilgumu, rada draudus pacienta dzīvībai un daudzkārt palielina ārstēšanas izmaksas.

G.  Tiesu medicīniskā ekspertīze

[363.] Tiesu medicīniskā ekspertīze tiek veikta prettiesiskos nodarījumos cietušām personām, gadījumos, ja tiek konstatēta vardarbīga nāve vai aizdomas par tādu, ja ir jāveic personas veselības stāvokļa novērtēšana vai ir aizdomas par ārstniecības personu profesionālās darbības nepienācīgu pildīšanu. Tiesu medicīnas eksperti procesa virzītāja (Valsts policijas) uzdevumā piedalās notikuma vietu apskatēs, veic steidzamas tiesu medicīniskās ekspertīzes dzimumnoziegumos, kā arī pēc pieprasījuma juridiskām un privātpersonām sniedz maksas pakalpojumus.

[364.] Tiesu medicīnas ekspertīzes funkciju nodrošina VTMEC, kas veic vidēji 18 000 tiesu medicīniskās ekspertīzes un izpētes gadā. Vairāk kā 10 000 ekspertīzes gadā tiek veiktas dzīvām personām. Pašreiz ekspertīzēs, kas saistītas ar miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanu, nepieciešamos papildu izmeklējumus cietušām personām veic ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Lai mazinātu ģimenes ārstu noslogojumu, kā arī saīsinātu ekspertīžu termiņus un uzlabotu ekspertīžu kvalitāti, lietderīgāk būtu veikt izmeklējumus un saņemt speciālistu konsultācijas pēc iespējas ātrāk no cietušā apsekošanas brīža pēc tiesu medicīnas ekspertu norīkojuma, apmaksājot tos no valsts budžeta līdzekļiem.

[365.] VTMEC gadā veic 2 500–3 000 mirušo autopsijas, (t.i., ~9% no mirušo skaita valstī), tādējādi atklājot vardarbīgas nāves gadījumus arī tad, ja ārēji vardarbīgas nāves pazīmes nav konstatētas. VTMEC ir arī viens no galvenajiem iedzīvotāju saslimstības (t. sk. ar sirds un asinsvadu, infekcijām, onkoloģiskām u. c. saslimšanām) un ar to saistīto nāves cēloņu statistikas datu sniedzējiem valstī, kas balstīta uz veikto autopsiju un laboratorisko izpēšu objektīvo atradi. Tiesu medicīnas ekspertu izglītība un kvalifikācija atbilstoši apstiprinātai medicīniskai tehnoloģijai "Līķa patologanatomiskās izmeklēšanas tehnoloģijas" nepieciešamības gadījumā ļauj aizvietot radniecīgās specialitātes ārstus, nodrošinot patologanatomu funkcijas veselības aprūpes sistēmā.

[366.] Teritoriāli VTMEC aptver visu valsti – galvenais birojs atrodas Rīgas Austrumu KUS teritorijā (administrācija, četras laboratorijas un divas nodaļas); septiņas reģionālās nodaļas izvietotas reģionālo  slimnīcu teritorijā un Pļaviņās. VTMEC deviņās tiesu medicīnas ekspertīzes nodaļās veic dzīvo un mirušo personu tiesu medicīnisko ekspertīzi, četras laboratorijas nodrošina bioloģiskā materiāla, t. sk. lietisko pierādījumu, laboratorisko izpēti un ekspertīzi. VTMEC dislokācija V un IV līmeņa slimnīcās un vienotas patoloģijas un tiesu medicīnas infrastruktūras izveide (kur tas nepieciešams), un iespējams koroneru dienesta ieviešana VTMEC padotībā dotu iespēju nodrošināt operatīvu tiesu medicīnas eksperta apskati mājās un slimnīcā mirušajiem, gadījumos, ja rodas aizdomas par vardarbīgu nāvi, tādējādi risinot praksē vērojamās problēmas, veicinot savstarpējo sadarbību ar slimnīcu patoloģijas nodaļām, uzlabojot veikto ekspertīžu un patologanatomisko izmeklējumu (autopsiju) kvalitāti, atrisinot jautājumu par personāla aizvietojamību un vienlaikus esot pastāvīgā gatavībā izmantošanai ārkārtas situāciju gadījumos.

[367.] VTMEC centrālā ēka Rīgā ir būvēta pagājušā gadsimta 80. gados. Lai nodrošinātu efektīvu tiesu medicīnisko ekspertīžu procesu realizāciju, esošās telpas ir nepiemērotas un neatbilst mūsdienu prasībām. Pārsvarā visās VTMEC struktūrvienībās, izņemot Jelgavu un Ventspili, infrastruktūra un materiāli tehniskā bāze ir nolietojusies (tiesu medicīnas funkcijas veikšanai nepieciešamo tehnoloģiju un tehnisko iekārtu kopējais nolietojums ir 80-95%), neatbilst mūsdienu prasībām, atrodas kritiskā stāvoklī un rada draudus ne tikai VTMEC spējām nodrošināt ekspertīzes un izpētes esošajā apjomā un kvalitātē, bet ir būtisks šķērslis jaunu iespēju attīstīšanai. Novecojusī infrastruktūra un iekārtas palielina arī darba vides kaitīgo faktoru (bioloģisko, ķīmisko, fizikālo, ergonomisko u.c.) ietekmi uz darbinieku drošību un veselību. Lai novērstu laboratoriju darba pilnīgu apstāšanos atsevišķos tehnoloģiskos posmos, kā arī nodrošinātu ekspertīžu un izpētes tehnoloģiskos procesus esošajā līmenī, pēdējo piecu gadu laikā vairākas reizes nācies izmantot papildus finansējumu no Līdzekļiem neatliekamiem gadījumiem.

[368.] Finansējums VTMEC infrastruktūras uzturēšanai, reaģentu, laboratorijas preču, medicīnas instrumentu iegādes, informācijas tehnoloģiju pakalpojumu izdevumu segšanai un kapitālo iegāžu veikšanai ilgstoši ir bijis nemainīgs un nepietiekams, līdz ar to kopumā nav veicinājis VTMEC pamatdarbības attīstību sniedzot mūsdienīgus pakalpojumus ar atbilstošu tehnoloģiju un infrastruktūras nodrošinājumu.

[369.] VTMEC funkciju īstenošanā svarīgākais priekšnosacījums ir zinošs, profesionāls un motivēts personāls. Rīgā ārstniecības personu un to atbalsta personāla nodrošinājums šobrīd ir pietiekams, bet reģionos atsevišķās nodaļās (Pļaviņas, Daugavpils) tas ir nepietiekošs, turklāt jāņem vērā Rīgā un reģionos strādājošo ekspertu vecums (12 no tiem ir sasnieguši pensijas vecumu), kas, savlaicīgi nepiesaistot jaunos speciālistus, ilgtermiņā varētu radīt apdraudējumu VTMEC pakalpojumu nodrošināšanai nākotnē. Atbilstoši plānotajam rezidentūras beidzēju skaitam nepieciešams nodrošināt vismaz piecu jauno speciālistu piesaisti VTMEC reģionālajās nodaļās laika periodā no  2021. līdz 2023. gadam.

[370.] Šobrīd RSU nodrošina ārstu pirmsdiploma un rezidentu t.sk. patologu un tiesu medicīnas ekspertu izglītību un kvalifikācijas celšanu, kā arī zinātniski pētniecisko darbību un VTMEC ir vienīgā praktiskā bāze, kur iespējams realizēt topošo ārstu pirmsdiploma apmācības tiesu medicīnas specialitātē un pēcdiploma izglītību (rezidentūru) tiesu medicīnas, patoloģijas, neiroķirurģijas u.c. medicīnas nozaru studentiem. Nākotnē minētajiem mērķiem būtu attīstāma institucionāla vienība pie Rīgas Stradiņa universitātes RAKUS teritorijā ar VTMEC un RAKUS Patoloģijas centra resursu iekļaušanu.

H. Veselības aprūpe prioritārajās jomās

1. Veselības aprūpe onkoloģijā

[371.] Onkoloģisko slimību gadījumā svarīga ir agrīna diagnostika jo pirmsvēža izmaiņas nerada sūdzības un tām nav simptomu. Profilaktiskās pārbaudes sniedz iespēju gūt pārliecību par veselības stāvokli, savukārt gadījumā, ja tiek atklāta slimība, uzsākt savlaicīgu ārstēšanu. Metodiski organizēta un uzraudzīta vēža skrīningprogramma var būtiski mazināt konkrētās slimības radīto slogu, mazinot kopējo slimības aktīvas terapijas ilgumu un intensitāti,  uzlabojot dzīvildzi un dzīves kvalitāti. Kopš 2009. gada Latvijā tiek īstenota valsts apmaksāta savlaicīgas vēža atklāšanas programma, kurā ir iekļautas trīs agrīnās vēža diagnostikas pārbaudes:

1) dzemdes kakla vēža pārbaude (vienu reizi trijos gados sievietēm vecumā no 25 līdz 70);

2) krūts vēža izmeklējums ar mamogrāfijas metodi (vienu reizi divos gados sievietēm vecumā no 50 līdz  69 gadiem);

3) kolorektālā (zarnu) vēža pārbaude jeb slēpto asiņu izmeklējums fēcēs (vienu reizi gadā sievietēm un vīriešiem vecumā no 50 līdz 74 gadiem).

[372.] Šo pārbaužu veikšana pilnībā tiek apmaksāta no valsts budžeta līdzekļiem. Veicot skrīninga izmeklējumus, pacientam nav jāveic arī pacienta iemaksas. Savukārt, ja izmeklējums tiek veikts pie ārsta, kas nav līgumattiecībās ar NVD, tad apmaksāts ir tikai izmeklējums, bet konsultācija ir jāapmaksā pašam pacientam.

[373.] Profilaktiskās pārbaudes sniedz iespēju agrīni atklāt onkoloģisko slimību un uzsākt savlaicīgu ārstēšanu. Metodiski organizēta un uzraudzīta vēža skrīningprogramma var būtiski mazināt konkrētās slimības radīto slogu, mazinot kopējo slimības aktīvas terapijas ilgumu un intensitāti, uzlabojot dzīvildzi un dzīves kvalitāti.

[374.] Uzaicinātās mērķa grupas aptvere krūts un dzemdes kakla vēža skrīningam pārsniedz 95% (uzaicinājuma vēstules tiek izsūtītas šādai mērķa grupas daļai), tomēr atsaucība (piedalīšanās skrīningā) nav apmierinoša: 2019. gadā atsaucība dzemdes kakla vēža skrīninga profilaktiskajām pārbaudēm bija 39,7%, (tika izsūtītas 191 589 uzaicinājuma vēstules, atsaucās 76 073 sievietes). Attiecīgi krūts vēža skrīninga atsaucība 2019. gadā bija 39,1% ( tika izsūtītas 139 428 vēstules, atsaucās 54 581 sievietes). Zarnu vēža skrīninga programmas ietvaros netiek sūtītas uzaicinājuma vēstules, to organizē ģimenes ārsts. Šeit atsaucība ir vēl zemāka – tikai 15%.²³⁸

[375.] Lai arī iedzīvotāju atsaucība dalībai vēža skrīningā pakāpeniski palielinās, taču tā nav pietiekama, lai atbilstu Eiropas vadlīnijās par vēža skrīningu noteiktajam minimālajam atsaucības rādītājam – vismaz 45%.

[376.] Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018. gada aptaujas rezultāti liecina, ka 26,6% sieviešu, kuras pēdējo divu gadu laikā no NVD saņēma uzaicinājuma vēstuli veikt bezmaksas mamogrāfiju, to neveica, kā galvenos iemeslus minot, ka jūtas vesela – 57,1%, pati regulāri veic krūšu pārbaudi – 43,6%, ginekologs regulāri apskates laikā veic krūšu pārbaudi – 30,7%, nav brīva laika/pārāk aizņemta – 24,8%. Tāpat aptauja parāda, ka 17,8% sieviešu, kuras pēdējo trīs gadu laikā no NVD saņēma uzaicinājuma vēstuli veikt bezmaksas dzemdes kakla vēža skrīningu, to nedarīja, kā galvenos iemeslus minot, ka jūtas vesela – 51,8%, nav brīva laika/pārāk aizņemta – 33,7%, rindas uz izmeklējumu - 21,3%.

[377.] Pilnveidojot valsts apmaksātā zarnu vēža skrīningu, ar mērķi veicināt lielāku iedzīvotāju iesaisti zarnu vēža savlaicīgas atklāšanas programmā un uzlabot programmas atsaucības rādītājus, 2019. gada oktobrī zarnu vēža skrīningā tika ieviesta jauna testa metode slēpto jeb neredzamo asiņu noteikšanai fēcēs, pielietojot imūnķīmiju, šis tests ir ērtāks pacientam, jo salīdzinot ar veco testu to var veikt tikai vienu reizi un nav jāievēro diēta, kā arī tiek veikts ar laboratorijas metodi, mazinot viltus negatīvo un pozitīvu testa rezultātu iespēju. Saistībā ar to, ka tests ir ieviests 2019. gada beigās, šobrīd nevar veikt salīdzinājumu ar iepriekšējā testa izmeklējumu skaitu, nepietiekošu datu dēļ.

[378.] Kā liecina Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018. gada aptaujas dati, 61,4% iedzīvotāju nav no ģimenes ārsta saņēmuši ieteikumu veikt zarnu vēža skrīningu.

[379.] Lai veicinātu veselības stāvokļa kvalitatīvāku izvērtējumu, NVD ir izstrādājis Onkoloģiskās modrības karti, kuru pacientam pirms ģimenes ārsta apmeklējuma aicina aizpildīt un atbildēt uz konkrētiem jautājumiem, tādējādi, veicinot laicīgu onkoloģisko saslimšanu diagnostiku.

[380.] Ļaundabīgo audzēju specifiskā diagnostika un ārstēšana tiek nodrošināta 5 specializētajās ārstniecības iestādēs: VSIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca", VSIA "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca", PSIA "Daugavpils reģionālā slimnīca", PSIA "Liepājas reģionālā slimnīca", VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca"

[381.] Lielai pacientu daļai (2017. gadā – 33,7%) ļaundabīgie audzēji tiek diagnosticēti un to ārstēšana sākta novēloti - 3. un 4. stadijā. Ar nelielu tendenci samazināties, bet joprojām augsts saglabājas 3. stadijā  (2010. gadā 17,7%, 2017. gadā 15,2%)  un 4. stadijā diagnosticēto gadījumu īpatsvars (2010.gadā 22,4%,  un  2017. gadā 18,5%).

[382.] Pakāpeniski, bet tomēr pieaug agrīni atklāto gadījumu skaits – 2010. gadā ar ļaundabīgo audzēju  1. stadijā uzskaitē ņemti 21,8% pacientu, bet 2017. gadā jau 29,6%.

[383.] Pakāpeniski pieaug arī novērotā piecu gadu izdzīvotība: no 40,1% 2003.-2008. gadu periodā uz 48,3% 2013.-2018. gadu periodā.

[384.] Latvijā bērniem no onkoloģiskiem audzējiem visbiežāk tiek diagnosticēti galvas smadzeņu ļaundabīgie audzēji. No hematoloģiskiem audzējiem izplatītākās ir akūtas leikozes, kas pārsvarā tiek diagnosticētas vecumā no  0 līdz 14 gadiem, savukārt jaunieši vecumā no 15 līdz 19 gadiem biežāk slimo ar Hodžkina limfomu. Latvijā bērniem biežākais nāves cēlonis no onkoloģiskiem audzējiem ir galvas smadzeņu ļaundabīgie audzēji, taču no hematoloģiskiem audzējiem biežākais nāves cēlonis ir akūta leikoze. Līdzīgas tendences onkoloģisko audzēju saslimstībā un mirstībā ir vērojamas gan Eiropā, gan pasaulē. SPKC dati liecina, ka bērnu saslimstība un mirstība no hematoloģiskiem audzējiem nav būtiski mainījusies pēdējo desmit gadu laikā.²³⁹

[385.] Onkoloģisko slimību gadījumā svarīga ir agrīna diagnostika un savlaicīgi uzsākta ārstēšana, tādēļ t.s. "Zaļais koridors" jeb iespēja saņemt no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus ātrākos termiņos ir būtisks uzlabojums veselības aprūpes organizēšanā. "Zaļā koridora" ietvaros šobrīd izmeklējumi pacientam ir jāveic 10 darba dienu laikā no pacienta vēršanās ārstniecības iestādē pie aizdomām par jebkuras lokalizācijas onkoloģisku slimību. Nosūtījumu uz izmeklējumiem var izsniegt ne tikai ģimenes ārsti, bet arī ginekologi (savas kompetences ietvaros) un ārsti-speciālisti piecās specializētajās ārstniecības iestādēs. Ja aizdomas par onkoloģisko slimību ar veiktajiem diagnostiskajiem izmeklējumiem tiek apstiprinātas vai tuvu pierādītas, tad tiek noformēts jauns nosūtījums pie speciālistiem. Pacientu speciālista konsultācijas saņemšanai piesaka ģimenes ārsta prakse, kopīgi ar pacientu izvēloties kādu no ārstniecības iestādēm. Ārstniecības iestāde personai nodrošina šādu konsultāciju 10 darba dienu laikā no dienas, kad pacients pieteikts konsultācijai. Zaļā koridora sekundāra diagnostika tiek veikta piecās iepriekš minētajās specializētajās ārstniecības iestādēs viena mēneša laikā kopš pirmās speciālista konsultācijas, iekļaujot šajā termiņā arī ārstu konsilija lēmumu par pacienta ārstēšanas taktiku.

[386.] 2019. gadā "Zaļā koridora" ietvaros veselības aprūpes pakalpojumus saņēma 48687 pacienti, no kuriem 34405 pacienti saņēma ļaundabīgo audzēju primāros diagnostiskos izmeklējumus, 24322 pacienti saņēma ļaundabīgo audzēju sekundāros diagnostiskos izmeklējumus.

[387.] "Zaļais koridors" nodrošina ātrāku diagnostikas pakalpojumu pieejamību pacientiem ar aizdomām par primāru ļaundabīgā audzēja diagnozi.²⁴⁰ Tomēr tas nerisina ārstēšanas pakalpojumu pieejamību ļaundabīga audzēja diagnozes gadījumā. Pacientiem, kuriem nepieciešama dinamiskā novērošana pēc ļaundabīgā audzēja ārstēšanas pabeigšanas dinamiskās novērošanas pakalpojumi pieejami vispārējā kārtībā, kas apgrūtina savlaicīgu pakalpojumu pieejamību un slimības recidīvu atklāšanu. Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistra par onkoloģiskajiem pacientiem esošie dati liecina, ka 2017. gadā attālas metastāzes atklātas 716, slimības progresija 639 un lokāls recidīvs 365 onkoloģiskajiem pacientiem, tomēr pēc aplēsēm šo pacientu skaits varētu būt pat 5 līdz 7 reizes lielāks.

[388.] Attiecībā uz speciālistu pieejamību onkoloģijas jomā – uz  2020. gada 1. jūniju 65.5% jeb 19 ārstniecības iestādēs no 29 onkologa, ķīmijterapeita konsultāciju var saņemt mazāk nekā 11 dienu laikā. Bērnu hematoonkologa konsultāciju var saņemt tikai VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" viena mēneša laikā.

[389.] Latvijā darbojas "Ar noteiktām slimībām slimojošo pacientu reģistrs" par pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām, tomēr reģistrā iekļautā informācija nav pietiekoša, lai nodrošinātu kvalitatīvu datu uzkrāšanu un pieejamību ārstēšanas rezultāta novērtēšanai, tai skaitā bērniem.

[390.] Plašāka informācija par onkoloģisko aprūpi Latvijā iekļauta informatīvajā ziņojumā "Onkoloģijas nozares attīstība Latvijā", kas izskatīts MK sēdē 2020. gada 14. jūlijā.

2. Veselības aprūpe SAS jomā

[391.] Ik gadu stacionāros ārstējas ap 65 tūkstoši pacientu ar SAS diagnozēm, kas ir ap 18,6% no visiem stacionāros ārstētajiem pacientiem. Dinamikā šo pacientu relatīvais skaits būtiski nemainās. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā šis rādītājs kopumā ir augstāks. Arī vidējais ārstēšanās ilgums dinamikā būtiski nav mainījies (aptuveni 7 dienas).²⁴¹

[392.] Pēdējo 10 gadu laikā periodā mirstība no SAS ir paaugstinājusies. Piemēram, 2008. gadā mirušo skaits no SAS bija 16 516, kas ir 758,5 uz 100 000 iedzīvotāju. Savukārt 2019. gadā mirušo skaits no SAS ir 15005, kas ir 784,0 uz 100 000 iedzīvotāju.

[393.] Augstā mirstība no SAS liecina, ka varētu būt nepilnības veselības aprūpes procesā. Neraugoties uz to, ka medicīniski novēršamā mirstība no SAS Latvijā dinamikā samazinās (no 2011. gada līdz 2018. gadam samazinājusies par 20%),²⁴² tā joprojām 3 reizes pārsniedz vidējo ES rādītāju (2016. gadā ES tas bija 38, Latvijā – 120 uz 100 000 iedzīvotāju).²⁴³

[394.] 90 dienas pēc izrakstīšanas vairāk nekā 80% pacientu nav apmeklējuši kardiologu un neirologu, un tikai pusei nodrošināta aprūpe turpmāko 30 dienu laikā.²⁴⁴

[395.] 30 dienu mirstības rādītāji pēc akūta miokarda infarkta, išēmiska un hemorāģiska insulta Latvijā ir vienu no augstākajiem no visām OECD dalībvalstīm. Lai samazinātu 30 dienu mirstības rādītāju pēc akūtā miokarda infarkta un išēmiska un hemorāģiska insulta ļoti svarīgi ir nodrošināt augstas kvalitātes neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem ar akūtu miokarda infarltu vai insultu, tai skaitā, savlaicīgu pacienta transportēšanu, pētījumos balstītas terapijas izvēli un specializētu tehnoloģiju pielietošanu.²⁴⁵

[396.] Kopējos Latvijas rādītājus ietekmē to vērtības katrā atsevišķā slimnīcā. Aprēķini rāda, ka minētie rādītāji dažādās Latvijas slimnīcās atšķiras, ko savukārt ietekmē gan sniegtās aprūpes process un tā kvalitāte, gan arī datu kodēšanas prakse. 30 dienu mirstība stacionārā pēc akūta miokarda infarkta 2019. gadā Latvijā vidēji bija 15,1%, V līmeņa slimnīcās – 12,3%, IV līmeņa slimnīcās – 17,5% un III līmeņa slimnīcās – 29,7%. Šis pats rādītājs pēc akūta išēmiska un hemorāģiska insulta ir vēl sliktāks, attiecīgi Latvijā vidēji 20,2% un 37,6%, V līmeņa slimnīcās 15,9% un 31,4%, IV līmeņa slimnīcās 22% un 47,8% un III līmeņa slimnīcās 31,2% un 40%.²⁴⁶

[397.] Lai arī mirstība no insulta dinamikā ir samazinājusies, tā joprojām ir augsta. 2008. gadā mirušo skaits bija 127,9 uz 100 000 iedzīvotāju, bet 2019. gadā jau 94,4 uz 100 000 iedzīvotāju.²⁴⁷ Lai izvērtētu insulta pacientu augstās mirstības iemeslus, 2019. gadā tika noteikta virkne uzlabojumu, kurus veicot, situācijai nākotnē vajadzētu uzlaboties, tai skaitā NMPD ziņo slimnīcām par akūta insulta pacientu, to nogādājot uz slimnīcu, precīzi ievērojot Insulta Vadlīnijās²⁴⁸ noteikto, sākot ar pacientu izmeklēšanu slimnīcu uzņemšanas nodaļās, ārstēšanas savlaicīgu uzsākšanu līdz pat aprūpes nodrošināšanai ārpus slimnīcu etapa. Slimnīcas precīzi aizpilda insulta pacienta protokolu un jau slimnīcas etapā tiek uzsākta insulta rašanās iemeslu noskaidrošana un medikamentozā ārstēšana, kas tālāk tiek turpināta primārās aprūpes posmā pēc izrakstīšanas no slimnīcas.²⁴⁹

[398.] SAS riska novērtēšana ir nepieciešama, lai novērtētu nepieciešamo papildizmeklējumu lietderību un apjomu, atkarībā no riska noteiktu nepieciešamo izmeklējumu apjomu un izdalītu augsta SAS riska pacientus. Līdz ar to Latvijā ir izveidota sirds un asinsvadu slimības profilakses programma,²⁵⁰ kas orientēta uz konkrētu medicīnisko mērķu sasniegšanu, lai pagarinātu iedzīvotāju dzīvildzi. Pacientiem ar augstāku SAS risku, nepieciešami intensīvāki tālākie izmeklējumi un striktāku profilaktisku pasākumu apjoms. Atbilstoši 2019. gada I pusgada faktiskajai izpildei tika veikti primārās profilakses algoritmu ieviešanas pasākumi 13 133 pacientiem, sekundārās diagnostikas un izmeklēšanas pakalpojumi tika sniegti 2 964 pacientiem, kā arī laboratoriskie izmeklējumi tika veikti  45 687 pacientiem par kopējo summu 209 297 euro. Kardiovaskulārā riska izvērtēšana un algoritmu ieviešana ir uzsākta no 2018. gada 1. augusta, kas ir salīdzinoši jauns pakalpojumu veids. Analizējot kardiovaskulārā riska izvērtēšanu algoritmu ieviešanu primārās veselības aprūpes līmenī, var secināt, ka iesaistīto ģimenes ārstu skaits, 2018. gadā bija 718. 2019. gadā no 1 274 ģimenes ārstiem 660 jeb 51,8% ir iesaistījušies kardiovaskulārā riska primārās profilakses algoritma ieviešanā.

[399.] Eksperti min vairākus iemeslus pasākuma neizpildei: sabiedrība ir ļoti mazaktīva apmeklējumos pie ģimenes ārsta tieši profilaktisko nolūkos, tāpēc šobrīd tiek plānotas papildus aktivitātes, kas vērstu sabiedrības uzmanību, uz to cik svarīgi ir profilaktiski pārbaudīties, lai mazinātu un novērstu onkoloģisko slimību attīstību, bet arī, lai parbaudītu savas sirds veselību. Ir novērots, ka SAS algoritms prasa ļoti lielu ieguldījumu no ģimenes ārsta prakses puses, tieši laika ziņā. Bet būtiski ģimenes ārsta praksē strādājošā personai ir izskaidrot tālākās terapijas un profilaktisko rekomendāciju apjomu katrai noteiktai riska grupai, tādējādi atvieglojot ārsta darbu un panākot to, ka pacients iziet no ārsta prakses ar lielāku un paliekošāku informācijas apjomu. Sekundāro veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji veido rindas uz tālāko izmeklējumu saņemšanu (galvenokārt, ehokardiogrāfiju, doplerogrāfiju galvas asinsvadiem), jo izvēlas šo pakalpojumu vairāk sniegt privāti. Tas saistāms ar to, ka daudziem izmeklējumiem (piemēram, ultrasonogrāfiskiem izmeklējumiem) tarifi nesedz reālās izmaksas, un pakalpojumu sniedzēji nav ieinteresēti sniegt šo pakalpojumu par valsts naudu. Papildus ietekmējošais faktors ir, ka iedzīvotāji šo pakalpojumu var saņemt apdrošināšanas polises ietvaros vai kā maksas pakalpojumu, jo šie izmeklējumi ir salīdzinoši lēti un nepieciešami vienu reizi noteiktā laika periodā.

[400.] No 2020. gada 1. janvāra pie SAS riska noteikšanas var uzreiz nosūtīt pacientu EKG veikšanai, kā arī uz laboratoriju ne tikai kopējā holesterīna noteikšanai, bet arī citu zema un augsta blīvuma holesterīna, triglicerīdu noteikšanai. Kā arī 2020. gadā tika izstrādāti informatīvie materiāli iedzīvotājiem par SAS riska noteikšanu.

[401.] Ļoti būtiski insulta ārstēšanā ir savlaicīgai, pietiekamai un nepārtrauktai rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai, kas mazinās risku atkārtotam insultam un mirstībai no insulta, kas uz doto brīdi nav nodrošināta un nav pieejama visiem insulta pacientiem.

3. Veselības aprūpe psihiatrijā un narkoloģijā

[402.] 2019. gadā psihiatru redzeslokā visbiežāk nonākuši (reģistrēti) pacienti ar organiskiem psihiskiem traucējumiem, ieskaitot simptomātiskos (39%), ar neirotiskiem ar stresu saistītiem un somatoformiem traucējumiem (20%) un garastāvokļa (afektīviem) traucējumiem (17%).²⁵¹

[403.] Pacientu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem aprūpē ir iesaistīti arī ģimenes ārsti. Kopumā pie ģimenes ārsta 2019. gadā ambulatoro palīdzību saņēmuši 55040 unikāli pacienti ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem (pamatdiagnoze), kas veido 2,9% Latvijas iedzīvotāju.⁴⁸

[404.] No ambulatorajiem apmeklējumiem pie ģimenes ārsta psihisko un uzvedības traucējumu dēļ  lielākais īpatsvars 2019. gadā bijis saistīts ar neirotiskiem, ar stresu saistītiem un somatoformiem traucējumiem (57%), kam seko garastāvokļa (afektīvie) traucējumi (12%) un organiski psihiski traucējumi (9%).²⁵² Līdz ar to būtiski, ka ģimenes ārsts ir pirmais saskarsmes posms starp pacientu un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, un profilakse, savlaicīga slimību diagnostika, efektīva un pareizi izvēlēta tālākā ārstēšana tiek izvērtēta jau ģimenes ārsta praksē.

[405.] Pacienti ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem pēc palīdzības vēršas ne tikai pie psihiatra vai ģimenes ārsta, bet arī pie citiem speciālistiem. Visbiežāk šie speciālisti ir neirologi un bērnu neirologi (56% no unikālajiem pacientiem pie citiem speciālistiem 2019. gadā), internisti (9%) un pediatri (8%).²⁵³

[406.] 47 no 59 ārstniecības iestādēm, kur var saņemt psihiatra konsultācijas rinda ir mazāka par 11 dienām, kā arī 7 no 8 ārstniecībās iestādēm, kas sniedz psihiatrijas pakalpojumus dienas stacionārā, rinda ir mazāka par  11 dienām.

[407.] Latvijā ambulatorie psihiatriskās veselības aprūpes pakalpojumi pieejami 59 ārstniecības iestādēs, stacionārie – 8 ārstniecības iestādēs. Vienlaikus Latvijā 2020. gadā strādā 78 psihiatru kabineti un 24 bērnu psihiatru kabineti, kuros pacientiem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus sniedz multidisciplināras psihiatru komandas, kurās ietilpst psihiatrs vai bērnu psihiatrs, psihologs vai psihoterapeits (29 kabineti), garīgās veselības aprūpes māsa (66 kabineti) un funkcionālais speciālists (20 kabineti).

[408.] Vēl viena no problēmām ir atšķirīgi apmaksas principi starp iestādēm, tādējādi nevienlīdzīgi finansējot ilgstoši stacionārā esošo pacientu ārstēšanu. Vienlaikus psihiskās veselības aprūpes jomā ir svarīga multidisciplināra pieeja pakalpojumu sniegšanā, tai skaitā sadarbība ar sociālajiem dienestiem.

[409.] Pēc PVO datiem uzvedības traucējumi ir viens no vadošiem funkcionēšanas nespējas iemesliem bērnu un jauniešu vecumā (5-19 g.v.). Jauniešiem ar uzvedības traucējumiem ir būtiski paaugstināts risks kaitējoši pārmērīgas vielu lietošanas un vielu atkarības, delinkventas uzvedības, mācīšanas traucējumu, psihiskās veselības traucējumu, kā arī virknes citu negatīvu sociālu un veselības seku attīstībai. Pasaulē ir izstrādātas pierādīti efektīvas psihosociālās rehabilitācijas programmas uzvedības traucējumu korekcijai un profilaksei ne-institucionālā vidē. Šobrīd Latvijā jauniešiem ar uzvedības traucējumiem nav pastāvīgas iespējas saņemt valsts apmaksātu sabiedrībā balstītu un uz klientu orientētu psihosociālās rehabilitācijas un profilakses pakalpojumu.

[410.] Pasaulē autiskā spektra traucējumi (AST) skar vismaz 1 no 100 cilvēkiem (un to izplatība sabiedrībā turpina pieaugt), un kopā ar citiem sociālās komunikācijas traucējumiem tie rada milzīgu slogu sabiedrībai kopumā, un būtiski apgrūtina skarto jauniešu spējas iekļauties un būt produktīviem plašākā sociālā kontekstā. Šobrīd Latvijā ir radītas dažas iespējas maziem bērniem ar AST saņemt profesionālu un pierādījumos balstītu palīdzību un rehabilitāciju. Taču viens no ierobežojumiem ir tas, ka šiem pakalpojumiem nav pēctecības pusaudžu vecumā, kas ir svarīgākais posms sociālās komunikācijas spēju trenēšanai. Pastāv akūta nepiepildīta vajadzība pēc atbalsta un palīdzības pasākumiem jauniešiem ar AST un citiem sociālās komunikācijas traucējumiem un viņu vecākiem. Tāpat nepieciešams paralēli nodrošināt atbalstu un izglītošanu vecākiem, kuru bērni apmeklē sociālo prasmju treniņu grupas, lai veicinātu grupā iegūto prasmju tālāko saglabāšanu un stiprināšanu.

[411.] Psihiatriskās veselības aprūpes infrastruktūrā saglabājas disproporcija starp stacionārās un ambulatorās veselības aprūpes infrastruktūru un līdz ar to pakalpojumu pieejamību. Atbilstoši EUROSTAT datiem psihiatrijas gultu skaits Latvijā būtiski pārsniedz vidējos ES rādītājus (attiecīgi 126 gultas pret 73 gultām uz  100 000 iedzīvotājiem 2016. gadā), savukārt ambulatoro pakalpojumu pieejamība ir nevienmērīga un nepietiekama.

[412.] Latvijā gada laikā ārstēto narkoloģisko pacientu skaits pārsniedz 10 tūkstošus (2017. gadā -  10576 pacienti). Ik gadu pirmreizēji reģistrēto narkoloģisko pacientu skaits ir 2-3 tūkstoši. No tiem 86% (2019.gadā) ar alkohola izraisītiem psihiskiem un uzvedības traucējumiem.²⁵⁴ Ambulatorā narkoloģiskā ārstēšana ietver atkarību slimību diagnostiku, ārstēšanas plāna izstrādi un ambulatoro ārstēšanas metožu izvēli, kā arī nosūtīšanu stacionārai ārstēšanai vai medicīniskajai rehabilitācijai. Pašlaik atkarību un narkoloģiskā ārstēšana nav nodrošināta pietiekamā apjomā, proti, ir ierobežota pieejamība opioīdu aizvietojošajai terapijai; nav integrētu (kombinētu) pakalpojumu vienā punktā (šļirču maiņa, dezinfekcijas līdzekļu pieejamība, prezervatīvu pieejamība, infekcijas slimību testēšana, HIV ārstēšana, metadona ilgtermiņa farmakoterapija, DOTS (tieši uzraugāmās ārstēšanas īsais kurss u.c.)), kā arī ir ierobežoti pieejama citu atkarību vai psihisku saslimšanu ārstēšana, jo nav pietiekami nodrošināta ārstu narkologu, psihiatru un citu speciālistu kapacitāte un pieejamība, īpaši reģionos.²⁵⁵ Atbilstoši Veselības inspekcijas Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistra datiem 2019. gadā Latvijā narkoloģisko palīdzību sniedza 93 ārsti narkologi, 51 no tiem strādājoši līgumattiecībās ar NVD. Pēdējos 2 gados ir samazinājies līgumattiecībās ar NVD strādājošo ārstu narkologu skaits. Ambulatorā narkoloģiskā palīdzība ir pieejama visos Latvijas reģionos, taču tās sadalījums valstī nav vienmērīgs.²⁵⁶  24 jeb 47% ārstu narkologu koncentrējas Rīgā un tās apkārtnē, bet reģionos 29 jeb 57% no visiem ārstiem narkologiem.

[413.] Arī nepilngadīgām personām šobrīd Latvijā ir nepietiekama ambulatorās un stacionārās narkoloģiskās ārstēšanas pakalpojumu pieejamība. Šos pakalpojumus nodrošina ārstniecības iestādes, kuras specializējas psihiatrisko pakalpojumu sniegšanā pieaugušajiem, taču speciālisti atzīst, ka konkrētā vide nav piemērota bērna vecuma pacientiem. Iezīmējas problēmas, kas saistītas ar nepietiekošu finansējumu šai jomai, kā piemēram, šībrīža aktuālais apmaksas modelis nemotivē pēctecīgas stacionārās aprūpes sniegšanai – netiek izdalīti terapijas posmi, nodalot akūto ārstēšanu no motivācijas programmas u.c. Atsevišķi izdalīta ir Minesotas programma. Attīstot ambulatoro pakalpojumu klāstu pusaudžiem ar alkohola lietošanas problēmām, tiktu nodrošināta plašāka pieejamība ārstēšanas uzsākšanai jau pusaudžu vecumā, tādējādi izvairoties no smagākas atkarības attīstības vēlākos dzīves gados.

[414.] Kā viens no galvenajiem principiem veiksmīgas atkarību ārstēšanās un atveseļošanās procesa nodrošināšanai tiek uzskatīta ārstēšanās pēctecība. Tas nozīmē, ka pēc akūtās palīdzības saņemšanas pacients tālākai terapijai būtu jānovirza uz Motivācijas programmu, pēc tam uz Minesotas programmu un tad uz rehabilitāciju. Šobrīd Latvijā netiek nodrošināti pēctecīgas ārstēšanas pakalpojumi pietiekamā apjomā.

[415.] Narkoloģijas pacientiem ir jāveic pacientu līdzmaksājumi, kas samazina ārstēšanas pieejamību, kā arī pacienta motivāciju iesaistīties ārstniecībā. Vienlaikus jānorāda, ka dažreiz pacientiem ir nepieciešami papildus medikamenti, kuru izmaksas ir jāsedz pašam pacientam (izņemot nepilngadīgos). Šajā kontekstā būtu jāatzīmē, ka lielai daļai pacientu ir ierobežoti finanšu līdzekļi, tādēļ pacientu līdzmaksājumi mazina programmu pieejamību, kā arī ārstēšanas efektivitāti un rezultātu.²⁵⁷Ilgtermiņa farmakoterapijas programmas kabineti ir ambulatorās vai stacionārās ārstniecības iestādēs vai to struktūrvienībās, kurās tiek realizēta opioīdu atkarīgo pacientu ilgtermiņa (aizvietojošā) farmakoterapija.²⁵⁸ 2019. gadā Latvijā bija 9 metadona kabineti, kuros var saņemt opioīdu aizvietojošo terapiju, Rīgā – 2, Pierīgā – 2, pārējos statistiskajos reģionos – 5. 2019. gada beigās programmā esošo pacientu skaits, kuri ārstējās Ilgtermiņa farmakoterapijas (ITF) metadona programmā, bija 569, kas ir par 7,4% vairāk nekā  2017. gadā. 2019. gadā RPNC ir nodrošinājusi ārstēšanu ieslodzījuma vietās 45 pacientiem.²⁵⁹ Opioīdu aizvietojošā terapija ir efektīvs kaitējuma mazināšanas līdzeklis arī HIV un vīrushepatītu izplatības mazināšanai injicējamo narkotiku lietotāju (INL) vidū. Šī metodes pielietošana sniedz pozitīvus rezultātus attiecībā uz terapijas pabeigšanu, opioīdu lietošanu, ziņošanu par riskantu uzvedību, ar narkotikām saistītu kaitējumu un mirstību.²⁶⁰

[416.] Opioīdu aizvietojošā terapija ar metadonu Latvijā tika uzsākta 1996. gadā un ar buprenorfīnu  2005. gadā. Terapijas mērķis ir mazināt dažādas veselības un sociālās sekas, ko izraisa smagas atkarības problēmas. Kopš 2006. gada programmas klientu skaits ir audzis līdz 710 klientiem uz 2019. gada beigām. Pieņemot, ka Latvijā 2017. gadā bija 7100 opioīdu lietotāju, terapija aptver aptuveni 9%, kas ir zema aptvere. Lai panāktu infekcijas slimību samazināšanos, kas saistīta ar narkotiku injicēšanu, būtu svarīgi, ka terapija aptver vismaz 30%.²⁶¹

[417.] 2019. gadā narkologus ambulatori apmeklējuši 5734 unikāli pacienti ar alkohola lietošanas izraisītām veselības problēmām. Unikālo pacientu skaits, kuri ambulatori apmeklējuši narkologus, pēdējo desmit gadu laikā pakāpeniski samazinās (2012. gadā bija 9414 unikāli pacienti).²⁶²

[418.] No unikāliem pacientiem, kuri 2019. gadā ambulatori apmeklējuši narkologu ar alkohola lietošanu saistītām izraisītām veselības problēmām 4473 pacienti jeb 78% bija vīrieši. Pacienti (3546 jeb 61,8%) visvairāk ambulatori narkologu bija apmeklējuši saistībā ar alkohola atkarību,²⁶³ no tiem 20,2% sievietes (716). Savukārt, no visiem pacientiem, kuri narkologu apmeklējuši alkohola lietošanas dēļ, 1959 (1504 vīrieši un 455 sievietes) jeb 34,2% bijuši ar alkohola kaitējoši pārmērīgu lietošanu un akūtu intoksikāciju.^264,265

[419.] 2019. gadā valstī kopumā bija 160 narkoloģiskā profila gultas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, narkoloģiskā profila gultu skaits samazinājies par 11 gultām. 2019. gadā vidējais gultu dienu skaits uz vienu slimnieku bija 3,76 dienas un šis rādītājs ir 2018. gada līmenī (2018. gadā - 3,78 dienas). Vidējais gultu dienu skaits uz vienu slimnieku 3,76 dienas ir vērtējams kā zems un nepietiekošs, lai panāktu atkarīgo pacientu veselības stāvokļa stabilizēšanu un recidīvu novēršanu. Šie dati, iespējams, saistīti ar to, ka narkoloģijas pacientiem ir jāveic pacientu līdzmaksājumi, kas samazina programmu pieejamību, kā arī pacienta motivāciju iesaistīties ārstniecībā. Šajā kontekstā liela daļa klientu ir maksātnespējīgi, tādēļ pacientu līdzmaksājumi mazina programmu pieejamību. Vidējais gultas noslogojums 2019. gadā bija 75,55% (2018. gadā 66,97%). 2019. gadā seši privāti narkoloģiskā profila dienas stacionāri nodrošināja narkoloģisko pacientu ārstēšanu.^266,267

4. Mātes un bērna veselības aprūpe

[420.] Iedzimtas anomālijas ir nāves cēlonis katram piektajam pirmajā dzīves gadā mirušajam bērnam. Pēdējos gados zīdaiņu mirstībai no iedzimtām anomālijām ir novērojams neliels samazinājums (0,6 uz 1000 dzīvi dzimušiem 2018. un 2019. gadā pret 1,1 2017. gadā). Vienlaikus nedaudz samazinās arī jaundzimušo ar iedzimtām anomālijām skaits (2018. gadā - 607 gadījumi, 2017. gadā – 712 gadījumi).²⁶⁸ Lai gan novērojams samazinājums, būtu nepieciešams turpināt pilnveidot grūtnieču un jaundzimušo veselības aprūpi.

[421.] Savlaicīgu iedzimto anomāliju atklāšanu veicina jaundzimušo ģenētiski iedzimto slimību skrīnings. Ar 2019. gada 1. septembri atbilstoši ģenētikas nozares speciālistu ieteikumiem, papildus esošajam jaundzimušo divu pārmantotu slimību skrīningam, tika uzsākts vēl četru pārmantotu slimību skrīnings agrīnai ārstējamu patoloģiju diagnosticēšanai. Būtiska nozīme ir savlaicīgai stāšanās uzskaitē līdz 12. grūtniecības nedēļai, kas ir svarīgi pie pataloģiju diagnostikas, jo šajā laika periodā grūtniecei ir jāveic pirmā trimestra skrīnigs.

[422.] Lai uzlabotu grūtniecēm veikto ultrasonogrāfisko izmeklējumu kvalitāti, grozījumi MK noteikumos  Nr. 611 "Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtība" paredz ar 2021. gada 1. janvāri ginekologiem, dzemdību speciālistiem ultrasonogrāfijas kursu obligātu praktisko daļu, kā arī pārbaudījumu, lietojot ultrasonogrāfijas simulatoru.

[423.] Grūtnieču aprūpes rādītāji pēdējo desmit gadu laikā uzlabojušies. Līdz 12. grūtniecības nedēļai antenatālo aprūpi uzsākušas 95,7% dzemdētāju (2010. gadā – 91,2%). Pilnvērtīgu antenatālo aprūpi saņēmušo īpatsvars 2019.gadā ir 94,1% (2010. gadā – 90,7%). Šiem rādītājiem pastāv reģionālas atšķirības, starp augstāko (Pierīga) un zemāko (Latgale) – ap 3-4 procentpunktiem.

[424.] Attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību bērniem, kuri slimo ar hroniskām slimībām, iezīmējas problēma, ka nereti ir nepieciešamas vairāku speciālistu sniegtas konsultācijas, bet šobrīd netiek nodrošināta šo pakalpojumu optimāla pieejamība.

[425.] Valstī normatīvajos aktos noteiktā veselības aprūpes organizācija bērniem atšķiras no pieaugušo veselības aprūpes, ir problemātiska hroniski smagi slimo bērnu pāreja no bērnu veselības aprūpes uz pieaugušo aprūpi, kas saistīts ar ārstējošā ārsta maiņu, ārstēšanās izmaksām, tai skaitā valsts kompensējamo medikamentu pieejamību un citiem ar veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību saistītajiem jautājumiem.

[426.] Lai uzlabotu mātes un bērna veselības aprūpi, svarīga nozīme ir hronisko pediatrisko pacientu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamībai un kvalitātei, līdz ar to nepieciešams izstrādāt dinamiskās novērošanas kārtību bērniem ar  hroniskām  slimībām (nefroloģija, dermatoloģija, reimatoloģija, pneimonoloģija/alergoloģija, endokrinoloģija, kardioloģija, gastroenteroloģija, neiroloģijas, hematoloģija, remisijā esošas onkoloģija), kā arī noteikt plānoto ambulatoro apmeklējumu pie speciālista periodiskumu un nepieciešamos izmeklējumus.

5. Retās slimības

[427.] Retās slimības, lai arī skar salīdzinoši mazu pacientu skaitu, tās nopietni apgrūtina veselības aprūpes sistēmu. Lielākā daļa reto slimību ir ģenētiskas slimības, pārējās ir retas vēža slimības, autoimūnās slimības, iedzimti defekti, toksiskas slimības un infekcijas slimības. Kļūdaina vai vēl nenoteikta slimības diagnoze apgrūtina nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu, pasliktinot pacientu un viņu tuvinieku dzīves kvalitāti. Lai uzlabotu reto slimību pacientu veselības aprūpi, ar Ministru kabineta 2017. gada 23. oktobra rīkojumu Nr. 602 apstiprināts Plāns reto slimību jomā 2017.-2020.gadam. Pēdējos gados reto slimību jomā ir ieviesti vairāki uzlabojumi, kas nepieciešamos pakalpojumus, piemēram, diagnostiku un ārstēšanu padara reto slimību pacientiem pieejamākus.

[428.] SPKC sadarbībā ar valsts sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" (BKUS) speciālistiem veic datu uzskaites pilnveidošanu Reto slimību pacientu reģistrā. Uz 2020. gada 12. oktobri bija reģistrēti 10 479 reto slimību pacienti (6345 pieaugušie un 4134 bērni). 2019. gada martā valsts sabiedrībā ar ierobežotu atbildību "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca" (PSKUS) informācijas sistēmā "Ārsta birojs" ir izveidota pacientu grupa "Reto slimību pacients", kurai ārstniecības personāls pievieno pacientus, piezīmēs ierakstot retās slimības SSK-10 un ORPHA kodu, tādejādi nodrošinot reto slimību pacientu identifikāciju un izsekojamību.

[429.] Ir nepieciešams definēt kritērijus, kādos gadījumos pacientiem tiek uzsākta/pārtraukta specifiska medikamentozā terapija. BKUS ir izveidota kārtība, kādā tiek organizēta jaunu medikamentu iekļaušana apakšprogrammā "Reto slimību ārstēšana". Ja bērnam BKUS ir uzsākta medikamentoza ārstēšana no budžeta apakšprogrammas "Reto slimību ārstēšana" finanšu līdzekļiem, to turpina arī pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas līdz brīdim, kad atbilstoši medicīniskajām indikācijām beidzas šāda nepieciešamība.

[430.] Valsts apmaksāto ģenētisko izmeklējumu "grozs" paplašināts par 1570 izmeklējumiem 2018. gadā, 1805 izmeklējumiem 2019. gadā, 2040 izmeklējumiem 2020. un turpmākajos gados. Līgumos ar NVD noteikti skaidri un nepārprotami kritēriji pieaugušo ar RS iekļaušanai programmā un izslēgšanai no tās, terapijas kontroles regularitāte (ikgadēja zāļu efektivitātes pārbaude, kritēriji terapijas uzsākšanai, pārtraukšanai). Programmā iekļauti: 25 pacienti 2018. gadā; 29 pacienti 2019. gadā; 33 pacienti 2020. gadā.

[431.] Būtiski ir turpināt apakšprogrammas "Reto slimību ārstēšana" darbības pilnveidi. Pacienti programmā tiek iekļauti un izslēgti no tās atbilstoši apstiprinātiem kritērijiem. Programmā iekļauti: 19 pacienti 2018. gadā;  23 pacienti 2019. gadā; 27 pacienti 2020. gadā.

[432.] 2018. gadā darbu ir uzsācis Reto slimību koordinācijas centrs (RSKC), kas izveidots BKUS un, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, sadarbojas PSKUS un RAKUS, kur attiecīgi 2019. un 2020. gadā atklāti Reto slimību kabineti.

[433.] Eiropas references tīkli (ERT) ir virtuāli tīkli un apvieno veselības aprūpes sniedzējus no visas Eiropas ar mērķi risināt jautājumus saistībā ar sarežģītiem vai retiem veselības stāvokļiem, kuru gadījumā ir nepieciešama ļoti specializēta ārstēšana un zināšanu un resursu koncentrācija. Šie tīkli tiek veidoti saskaņā ar ES direktīvu par pacientu tiesībām veselības aprūpē (2011/24/ES) un palīdz pacientiem iegūt arī informāciju par veselības aprūpi, kas tādējādi paplašina viņu ārstēšanās iespējas.), kuru mērķis ir sadarbība un pieredzes apmaiņa RS ārstēšanā. ES Ir izveidoti 24 ERT, Latvija kā oficiālais vai asociētais partneris piedalās 22 no tiem. Šobrīd BKUS kā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs ir apstiprināts kā pilntiesīgs dalībnieks 2 ERT: Retās acu slimības (European Reference Network on Rare Eye Diseases) un Ļaundabīgie audzēji pediatrijā (European Reference Network for Paediatric Cancer (haemato-oncology), kā ir izteicis vēlmi, kā sadarbības partneris iesaistīties vēl 13 tīklos. Tāpat PSKUS (8), RAKUS (3), valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca" (2), kā arī atvasināta publiska persona "Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs" (5) un Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūts (1) ir izteikuši ieinteresētību iesaistīties vairākos ERT tīklos kā sadarbības partneri.

[434.] Uzlabojot diagnostiko izmeklējumu pieejamību, nodrošinot atbilstošu medikamentozo ārstēšanu un citus pakalpojumus (piemēram, rehabilitāciju, fizioterapiju, tehnisko līdzekļu pieejamību), reto slimību pacientiem samazināsies priekšlaicīga mirstība un potenciāli zaudēto mūža gadu skaits, kā arī invaliditātes iestāšanās.

6. Paliatīvā aprūpe

[435.] 2019. gada laikā valsts apmaksāti paliatīvās aprūpes pakalpojumi stacionārā tika nodrošināti  2 663 pacientiem, kas ir par 7% vairāk kā 2018. gadā (2018. gadā valsts apmaksāti pakalpojumi tika nodrošināti  2 492 pacientiem) un par 9% vairāk kā 2017.gadā (2017. gadā valsts apmaksāti pakalpojumi tika nodrošināti  2 456 pacientiem). 2020. gadā valsts apmaksāti stacionārie paliatīvās aprūpes pakalpojumi plānoti  3279 pacientiem.²⁶⁹

[436.] 2019. gada aprīlī tika palielināts paliatīvās aprūpes stacionāro pakalpojumu sniedzēju klāsts – deleģējot šo pakalpojumu programmu PSKUS, līdz ar to ir vērojama rindā gaidošo pacientu skaita samazināšanās par aptuveni 10% (2019. gadā uz 1. janvāri stacionāros paliatīvās aprūpes pakalpojumus rindā gaidīja 225 pacienti, savukārt  2020. gada 1. janvārī rindā bijuši 202 pacienti), tomēr ievērojami lielāks rindas samazinājums vērojams tieši Rīgā, kur 2019. gadā 1. janvārī pakalpojumus RAKUS rindā gaidīja 211 pacienti ar gaidīšanas laiku līdz sešām nedēļām, savukārt 2020. gada 1. janvārī uz Rīgā esošajām paliatīvās aprūpes vietām gaidīja 184 pacienti (tai skaitā 167 RAKUS) ar gaidīšanas laiku līdz četrām nedēļām.

[437.] Ambulatori paliatīvo aprūpi organizē ģimenes ārsts, kurš nepieciešamības gadījumā nozīmē medikamentus, tai skaitā arī terapijai nepieciešamos pretsāpju medikamentus, kā arī izraksta nosūtījumu pie veselības aprūpes speciālistiem, tai skaitā pie paliatīvās aprūpes speciālista. Saskaņā ar savstarpēji noslēgtu līgumu par valsts apmaksātu pakalpojumu sniegšanu ģimenes ārsta praksē (Starp NVD un ĢĀP) ģimenes ārsts nodrošina vizīti piecu dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas.

[438.] Ģimenes ārsts vai speciālists paliatīvās aprūpes pacientam var nozīmēt veselības aprūpes pakalpojumus mājās, ja personai ir pārvietošanās traucējumi, kuru dēļ pacients nespēj ierasties ārstniecības iestādē. Pakalpojumu sniegšana tiek uzsākta ne vēlāk kā 24 stundu laikā no pieteikuma saņemšanas brīža, bet sakarā ar nepietiekošo finansējumu mājas aprūpei, laiks līdz pakalpojuma saņemšanai var pagarināties.

[439.] Pacientiem, kuriem nepieciešama ambulatorā paliatīvā aprūpe, ar ģimenes ārsta nosūtījumu var saņemt valsts apmaksātu paliatīvās aprūpes speciālistu konsultāciju, kuru nodrošina 4 ārstniecības iestādes: Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, Jēkabpils reģionāla slimnīca, Liepājas reģionālā slimnīca.

[440.] Pacientu skaits, kuriem nepieciešama paliatīvā aprūpe katru gadu palielinās, bet  speciālistu skaits saglabājas nemainīgs un ilgstoši ir nepietiekams. Jaunu speciālistu piesaisti apgrūtina zemais atalgojums, emocionālā noslodze, zināšanu trūkums. Trūkst atbalsta pasākumi paliatīvās aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Atbilstoši Veselības inspekcijas sniegtajai informācijai, uz 2020. gada  jūliju ārstniecības iestādēs praktizēja tikai 7 sertificēti paliatīvās aprūpes speciālisti, no kuriem pa vienam speciālistam Daugavpilī, Kuldīgā, Liepājā un Jēkabpilī un 3 speciālisti Rīgā, pie tam visi šie speciālisti strādā arī pamatspecialitātē (ģimenes ārsts, algologs, onkologs ķīmijterapeits, endoskopists, radiologs terapeits vai pediatrs).

[441.] Lai atvieglotu paliatīvās aprūpes pieejamību, Latvijā ir izveidoti trīs paliatīvās aprūpes kabineti. Palīdzība bērniem tiek nodrošināta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) un Liepājas reģionālajā slimnīcā, bet pieaugušajiem – Daugavpils reģionālajā slimnīcā. Šo pakalpojumu nevar izmantot pirmreizēji pacienti, uz paliatīvās aprūpes kabinetu var nosūtīt paliatīvās aprūpes speciālists vai onkoloģijas jomas speciālisti pēc pirmreizējas vizītes, līdz ar to šim pakalpojumam neveidojas rindas.

[442.] BKUS paliatīvās aprūpes kabineta ietvaros tiek nodrošinātas ambulatoras konsultācijas, kā arī pieejamas konsultācijas pa telefonu 24 stundas diennaktī, kā arī pacientiem, kuri atrodas BKUS paliatīvās aprūpes kabineta uzskaitē, tiek nodrošināti paliatīvās aprūpes pakalpojumi mājās 24 stundas diennaktī. Vienlaikus valsts apmaksāto paliatīvās aprūpes pakalpojumu apmērs pieaugušajiem un bērniem ir nevienlīdzīgs, turklāt būtiski samazinās pieejamo valsts apmaksāto paliatīvās aprūpes pakalpojumu klāsts un pieejamība, bērnam sasniedzot 18 gadu vecumu.

[443.] Lai ikvienam paliatīvās aprūpes pacientam tiktu nodrošināti konkrētajam veselības stāvoklim un vajadzībām atbilstoši pakalpojumi, sadarbojoties gan ar veselības aprūpes nozares speciālistiem, gan ar Labklājības ministriju, nepieciešams izstrādāt paliatīvās aprūpes līmeņus un noteikt katram līmenim atbilstošu multidisciplināru speciālistu komandu.

[444.] Būtisks arī ir informācijas trūkums gan par paliatīvās aprūpes, gan sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējām. Pakalpojumu sniegšanas struktūra ir sadrumstalota, bet informācija par tiem nav atrodama vienuviet. Veselības ministrija kopā ar NVD, sadarbojoties ar Labklājības ministriju, 2020.gadā izstrādāja informatīvus bukletus jeb ceļvežus par paliatīvās aprūpes pieejamību gan pieaugušajiem, gan bērniem, lai informētu sabiedrību par valsts apmaksātu paliatīvās aprūpes pakalpojumu saņemšanas iespējām un nodrošinātu kritiskā situācijā nonākušu pacientu tuviniekiem informāciju par valsts atbalstu, bet, situācijai mainoties, bukletus nepieciešams aktualizēt.

[445.] Paliatīvās aprūpes pakalpojumu nodrošinājums un pieejamība valstī ir nevienlīdzīga.Nav vienmērīgi pieejama paliatīvā pacientu aprūpe Būtiski atšķiras paliatīvās aprūpes pakalpojumu klāsts pieaugušajiem un bērniem, kā arī pakalpojumu pieejamības nodrošinājums reģionos un Rīgā dzīvojošiem iedzīvotājiem.

[446.] Esošie veselības aprūpes apmaksas tarifi neatbilst šī brīža faktiskajām izmaksām, piemēram, BKUS paliatīvās aprūpes kabinetā sniegtie pakalpojumi, ilgstošo kopjamo pacientu paliatīvā aprūpe un mājas aprūpes ietvaros sniegtie paliatīvās aprūpes pakalpojumi.

7. Medicīniskā rehabilitācija

[447.] Medicīniskās rehabilitācijas mērķis ir pacientiem ar noteiktiem funkcionāliem ierobežojumiem nodrošināt šo ierobežojumu mazināšanu vai novēršanu. Medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus sniedz fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsti un funkcionālie speciālisti konsultāciju, multiprofesionālu vai monoprofesionālu medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumu veidā, piedaloties citām ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām. Medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus pēc fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta nosūtījuma pacients var saņemt ambulatorā ārstniecības iestādē, tai skaitā dienas stacionārā, stacionārā ārstniecības iestādē un mājās.

[448.] 2020. gadā uz 1. jūliju 77 ārstniecības iestādes bija noslēgušas līgumus par ambulatorajiem medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem bērniem, 65 ārstniecības iestādes par ambulatorajiem medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumiem pieaugušajiem, kā arī 24 ārstniecības iestādes sniedza medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus dienas stacionārā. Uz 2020. gada 1. augustu 16 ārstniecības iestādēs, kas sniedz medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus dienas stacionārā, rinda ir garāka par 30 dienām. Vairāk nekā pusē ārstniecības iestāžu, kas sniedz ambulatoros medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus, virs 30 dienām rindas ir pie tādiem speciālistiem kā audiologopēds un fizioterapeits.

[449.] Lai uzlabotu medicīniskās rehabilitācijas dienas stacionāra pakalpojumu pieejamību visā Latvijas teritorijā atbilstoši iedzīvotāju daudzumam, paaugstinātu veselības aprūpei piešķirtā finansējuma izlietojuma efektivitāti, uzlabotu pakalpojumu kvalitāti, NVD 2020. gadā īstenoja stratēģisko pakalpojumu sniedzēju atlasi pakalpojuma sniegšanai no 2021. gada 1. janvāra līdz 2025. gada 31. decembrim. Tās rezultātā tika atlasīti   35 pakalpojuma sniedzēji.

I. Pacientu drošība

[450.] Pacientu drošība raksturo, cik lielā mērā veselības aprūpes procesi un pārvaldības sistēma nepieļauj vai novērš nevēlamus rezultātus, kas rodas vai var rasties veselības aprūpes procesā. Drošības galvenais mērķis – nenodarīt kaitējumu pacientam.²⁷⁰ Nepietiekama pacientu drošība ir gan nopietna sabiedrības veselības problēma, gan liels ekonomisks slogs ierobežotajiem veselības aprūpes resursiem.

[451.] Skandināvijas valstis ir izrēķinājušas, ka zāļu lietošanas seku dēļ izraisītā blakusparādību ārstēšana veido ap 15% somatisko slimību ārstēšanas izmaksu un vairāk par 60% no tām ir novēršamas. Starptautiskā pieredze liecina, ka vidēji 10% pacientu ārstniecības procesā tiek nodarīts kaitējums.²⁷¹ Eiropas Parlamenta ziņojumā par drošāku veselības aprūpi Eiropā minētie statistikas dati liecina, ka Eiropā 8–12% pacientu cieš no kaitējuma, saņemot veselības aprūpes pakalpojumus. Medicīnas progress ir saistīts ar pieaugošām izmaksām valstu veselības aprūpes sistēmām, savukārt kaitējuma izmaksas šo ekonomisko slogu palielina vēl vairāk. OECD valstīs 15% no slimnīcu izdevumiem un aktivitātēm tiek novirzīti ārstēšanas neveiksmēm un kļūdu labošanai, un saskaņā ar veiktajiem pētījumiem kaitējums pacientam ir globālā slimību sloga 14. galvenais cēlonis, tādējādi pacientu drošība ir aplūkojama daudz plašākā ekonomiskā kontekstā, ņemot vērā pacientu un viņu tuvinieku zaudēto kapacitāti un produktivitāti.

[452.] Kā akcentē OECD, daudzus nevēlamus notikumus var sistēmiski novērst ar labāku politiku, labāku izmaksu praksi, lai izmaksas būtu zemākas par kaitējuma izmaksām. Tāpēc nacionālajā līmenī, kur resursi ir ierobežoti, vajadzētu īstenot aktivitātes, kurām ir visaugstākā pievienotā vērtība, investējot sistēmas līmeņa iniciatīvās, piemēram, profesionāļu izglītībā un apmācībā, drošības standartos un pamata informācijas infrastruktūrā.

[453.] Latvijā vairāk nekā 1 milj. euro gadā tiek izmaksāts ĀRF ietvaros par pacientam nodarītu kaitējumu.²⁷² Tas nozīmē, ka var ievērojami mazināt slimību slogu, attīstot pacientu drošības kultūru, mainot risku pārvaldības metodes un sistēmu ārstniecības iestādēs, meklējot kļūdu cēloņus un izstrādājot jaunus darba algoritmus, uzlabojot informācijas apriti, sadarbību un komunikāciju kolēģu starpā.

[454.] Lai apzinātu un pēc tam arī mazinātu atgadījumu skaitu, kuru dēļ radies vai varēja rasties ar veselības aprūpi saistīts kaitējums pacientam, nepieciešams izveidot nacionāla mēroga nenosodošas ziņošanas un mācīšanās sistēmu informācijas par atgadījumiem/riskiem veselības aprūpē vākšanai, analīzei, cēloņu noteikšanai.

[455.] Veselības aprūpes kvalitātes sistēmas ievaros  ir izveidota atsevišķa struktūrvienība SPKC, kas nodarbojas ar metodiskā atbalsta sniegšanu ārstniecības iestādēm ārstniecības kvalitātes un pacientu drošības jautājumos.

[456.] 2017. gadā stājās spēkā prasības ārstniecības iestādēm pacientu drošības jomā. Īstenotas ārstniecības personu apmācības par pacientu drošības un veselības aprūpes kvalitātes jautājumiem.

[457.] Sekmīgai ārstēšanas procesa nodrošināšanai  un veselības aprūpes kvalitātes nodrošināšanai būtisks aspekts ir pacientu viedokļa saņemšana, Veselības ministrija sadarbībā ar Svētās Annas universitātes pārstāvjiem (Itālija) un SPKC ir uzsākusi pilotprojektu "Atbalsts pacienta ziņotās pieredzes pasākumu izstrādei veselības sistēmas darbības novērtēšanai Latvijā" (01.06.2019. - 01.06.2021.).

[458.] Izstrādāti klīniskie algoritmi, pacientu ceļi un kvalitātes indikatori šādās jomās: 1) sirds-asinsvadu slimību jomā (24 klīniskie algoritmi un 21 klīniskie pacientu ceļi); 2) garīgās veselības jomā (30 klīniskie algoritmi un 30 klīniskie ceļi); 3) perinatālā perioda aprūpes jomā (30 klīniskie algoritmi un 20 klīniskie ceļi); 4) bērnu (sākot no neonatālā perioda) aprūpes jomā (17 klīniskie algoritmi un 18 klīniskie ceļi); 5) onkoloģijā (15 klīniskie algoritmi un 14 klīniskie pacientu ceļi).

[459.] 2020. gadā turpinās darbs pie 5 klīnisko algoritmu un 5 klīnisko ceļu izstrādes bērnu psihiatrijā, un informācijas tehnoloģiju risinājuma izstrādes, kas nodrošinātu, lai minētā dokumentācija būtu ērti pārskatāma un lietojama profesionāļiem, kā arī klīnisko vadlīniju labāku piemērošanu un novērtēšanu. Ir nepieciešams veikt klīnisko algoritmu un klīnisko ceļu ieviešanas monitoringu.

[460.] Veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju tīkls un pakalpojumu pieejamība - problēmu un izaicinājumu kopsavilkums:

[461.] Profilaktiski un medicīniski novēršamā mirstība Latvijā ir viena no augstākajām ES, kas liecina par plašām iespējām uzlabot veselības aprūpes sistēmas efektivitāti.

[462.] Pacientu ar hroniski noritošām slimībām ārstēšanas uzraudzība un koordinēšana/sadarbība starp speciālistiem ir nepietiekama, polifarmācija un zāļu saskaņotas lietošanas problēmas.

[463.] Ilgs gaidīšanas laiks veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanai un nav vienotu kritēriju rindu veidošanās mehānismam (sasaistē ar VII nodaļu).

[464.] Nepilnības dinamiskās novērošanas organizēšanā pacientiem ar onkoloģiskām slimībām.

[465.] Nepietiekamā apjomā nodrošināta paliatīvā aprūpe.

[466.] Nevienmērīgs veselības aprūpes pakalpojuma mājās nodrošinājums.

[467.] Mūsdienu prasībām neatbilstoša un nepietiekošā apjomā nodrošināta valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību slimnīcu infrastruktūra, tai skaitā nevienmērīgi pieejama ambulatorā psihiatriskā veselības aprūpe bērniem, pusaudžiem. IT infrastruktūra nav pietiekami attīstīta gan valsts, gan atsevišķu iestāžu līmenī.

[468.] Medicīnisko tehnoloģiju novērtēšana netiek veikta pietiekoši.

[469.] Nav skaidri noteiktas sociālo un aprūpes gultu nodrošināšanas iespējas valstī un pašvaldībās. Aprūpes līmeņa slimnīcas/nodaļas trūkums rada nepieciešamību pārskatīt un pilnveidot slimnīcu līmeņus atbilstoši demogrāfiskajām izmaiņām.

[470.] Valsts apmaksāto pakalpojumu grozs ietver fragmentētus pakalpojumus, kas nav veidots integrēta pakalpojuma nodrošināšanai.

[471.] Multidisciplināras pacientu aprūpes nepietiekamība, tai skaitā nepietiekams ārstniecības personu skaits, izpratne un zināšanas par sadarbību multidisciplināras komandas un integrētas aprūpes ietvaros. 

[472.] Pašvaldību iesaiste veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nodrošināšanā nav precīzi definēta.

[473.] Latvijā ir ierobežotas donoru orgānu un audu apmaiņas iespējas ar citām Eiropas valstīm.

[474.] Polifarmācijas risku mazināšanai nepieciešama farmaceita iekļaušana primārajā aprūpē sadarbībai ar ģimenes ārstiem, ieviešot tādas prakses kā zāļu saskaņošana un regulāra pārskatīšana (medicine reconciliation and review).

[475.] Nepieciešams nodrošināt pacientu ar noteiktām diagnozēm nogādāšanu atbilstoša līmeņa ārstniecības iestādēs atbilstoši to piedāvātajiem profiliem.

[476.] Jāveicina klīnisko vadlīniju un pacientu klīnisko ceļu ieviešanu veselības aprūpē.

[477.] Jāpilnveido pacientu drošība ārstniecības iestādēs.

[478.] Pacientu drošības kultūras izpratne ir nepietiekama un ir nepieciešama tās pilnveidošana ārstniecības iestādēs un neatliekamajā medicīnā, tai skaitā ir attīstāma nenosodoša ziņošanas un mācīšanās sistēma par negadījumiem veselības aprūpē, biežāko komplikāciju reģistrēšana, klasificēšana un analīze, lai tā kļūtu par ikdienas praksi veselības aprūpes sistēmā.

[479.] Veselības aprūpes sistēmas pakalpojumu kvalitāte un efektivitāte ir nepietiekama un uzlabojama.²⁷³

[480.] Veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas modeļi ir pilnveidojami, lai veicinātu kvalitatīvu veselības pakalpojuma rezultātu.

[481.] Nepieciešams rast iespēju nodrošināt valsts apmaksātas grūtniecības aprūpes pakalpojumu un kontracepcijas pieejamību sociālās atstumtības riskam pakļautajām sievietēm.

[482.] Nepieciešams uzlabot veselības aprūpi reto slimību jomā un tās koordinēšanu, tai skaitā paplašināt diagnostikas iespējas un nodrošināt medikamentu pieejamību, turpinot pakāpeniski palielināt no valsts budžeta apmaksājamo laboratorisko, diagnostisko un ģenētisko izmeklējumu skaitu un apjomu.

[483.] Mūsdienu prasībām neatbilstoša VTMEC telpiskā un tehnoloģiskā infrastruktūra Rīgā un piecās reģionālajās nodaļās. Tiesu medicīnas eksperts pieejams tikai darba laikā piecas dienas nedēļā. Tiesu medicīnas eksperts nevar cietušo tieši nosūtīt pie speciālista vai papildus izmeklējumu veikšanai. Nav pieejams finansējums jaunu izpētes metožu ieviešanai vai pasūtīšanai (audu histoķīmiskā izmeklēšana traumu gadījumos, rentgens, MR un KT). Iespējama pilnīgāka VTMEC kapacitātes izmantošana ģimenes ārstu institūcijas atbalstam gadījumos, kad nepieciešama nāves iemesla izmeklēšana mājās mirušajiem. Veselības resorā nav noteikta atbildīgā iestāde katastrofu un ārkārtas situāciju gadījumos par bojāgājušo personu identifikāciju un mirušo uzglabāšanas resursu pārvaldību – izvērtējams jautājums par šīs funkcijas deleģēšanu VTMEC, vienlaikus izvērtējams jautājums par VTMEC iekļaušanu kritiskajā infrastruktūrā. 

[484.] Starpnozaru sadarbības jautājumi:

[485.] Nepietiekoša starpinstitūciju sadarbība – informācijas apmaiņā starp veselības aprūpes iestādēm un sociālo dienestu personas veselības un sociālo problēmu risināšanā.

J. ES fondu ieguldījumi veselības  aprūpes pakalpojumu kvalitātes un pieejamības uzlabošanai un uzdevumi 2021.-2027. gadam

[486.] Līdz šim veikti būtiski ES fondu ieguldījumi veselības aprūpes ilgtspējas un pārvaldības stiprināšanai, kā arī efektīvu veselības aprūpes resursu izmantošanas uzlabošanai.

[487.] ES fondu Nacionālās programmas veselības aprūpes jomā 2004. – 2006. gadam ietvaros ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju attīstībai no ERAF) bija pieejams finansējums 13 447 428 LVL (19 milj.  euro) apjomā, kam līdztekus tiek nodrošināts Latvijas nacionālais finansējums (valsts budžeta, pašvaldību budžetu, finansējuma saņēmēju finansējums) 10 611 592 LVL (15 milj.  euro) apjomā – kopumā veicot ieguldījumus 34 232 901  euro apmērā. Rezultātā tika uzlabotas 11 reģionālās daudzprofilu slimnīcas, iegādāti 20 operatīvie medicīniskie transportlīdzekļi, uzlabotas 9 primārās veselības aprūpes iestādes.

[488.] ES fondu 2007.-2013.gada plānošanas periodā veselības nozarē tika ieguldīts ERAF finansējums  220 506 551  euro apjomā, kā arī papildus nacionālais līdzfinansējums vairāk kā 15% apmērā. ERAF finansējums tika izmantots veselības aprūpes infrastruktūras uzlabošanai visu līmeņu slimnīcās gan Rīgā, gan reģionos, kā arī veselības aprūpes centros un primārās veselības aprūpes iestādēs. 2007.-2013.gada plānošanas periodā veselības nozarē tika atbalstīti pasākumi infrastruktūras uzlabošanai ģimenes ārstu praksēs, slimnīcu pārprofilēšanai par ambulatorajām ārstniecības iestādēm, neatliekamās medicīniskās palīdzības, kā arī stacionārajiem veselības aprūpes pakalpojumiem. Atbalsta mērķis bija optimizēt veselības aprūpes sistēmu, nodrošinot racionālu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojumu valstī, kas ļautu optimizēt nozarei nepieciešamo finansējumu, tādējādi paaugstinot pieejamību pakalpojumiem. Līdz ar to ES fondu finansējums ļāva ne tikai veselības aprūpē iesaistītajiem profesionāļiem pilnveidot profesionalitāti, iegūt un atjaunot specializāciju atbilstoši jaunajai nozares struktūrai, bet arī veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem sakārtot infrastruktūru, kas nepieciešama, lai sniegtu pakalpojumus jaunajos apstākļos. Piemēram, atbalstu saņēma bijušās slimnīcas, kas reformu ietvaros tika pārprofilētas par ambulatorajiem centriem, NMPD īstenoja pirmsslimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanas sistēmas centralizācijai nepieciešamos pasākumus (tai skaitā dispečeru punktu centralizācija, vienotas IT sistēmas izveide, jaunu operatīvo medicīnas transporta līdzekļu iegāde), savukārt, stacionārās ārstniecības iestādes attīstīja infrastruktūru, kas bija būtiski, ņemot vērā samazināto stacionāru skaitu valstī un stacionāro iestāžu sniegto pakalpojumu specifikas izmaiņas.

[489.] ES fondu 2014.-2020.gada plānošanas periodā ieguldījumi veselības pakalpojumu pieejamības un kvalitātes uzlabošanai tiek īstenoti kompleksi visos līmeņos, primāri ieguldot prioritārajās jomās, kopumā plānošanas periodā ieguldot ap 300 milj.  euro veselības nozares stiprināšanā Latvijā.

[490.] Izstrādājot tīklu attīstības vadlīnijas un kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, kopumā ieguldīti 4,5 milj. euro, kas ļāva veikt detalizētu Pasaules Bankas izvērtējumu par veselības aprūpes sistēmu Latvijā, sniedzot rekomendācijas reformas īstenošanai, kā arī izstrādāt kvalitātes nodrošināšanas sistēmu, izstrādājot virkni algoritmu, pacientu klīnisko ceļu un indikatoru, pacientu ceļu un algoritmu, īstenojot kvalitātes nodrošināšanas sistēmas apmācības veselības aprūpē strādājošajiem, kā arī īstenojot citas ar kvalitātes nodrošināšanas sistēmu saistītās aktivitātes.

[491.] Investējot infrastruktūras attīstībā, veicinot sistēmiskas pārmaiņas pakalpojumu sniegšanā, t.sk. koncentrējot augsta līmeņa specifiskus veselības aprūpes pakalpojumus, tuvinot primāro aprūpi pacientiem, kā arī attīstot ārstniecības iestāžu teritoriālo sadarbību kopumā investējot 293,6 milj. euro. 2014.-2020.gada plānošanas periodā izveidotas sešas slimnīcu sadarbības teritorijas ar vadošajām slimnīcām Valmierā, Rīgā (Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca), Liepājā, Jēkabpilī, Daugavpilī un Rēzeknē. Slimnīcu sadarbības projektu īstenošana ir uzsākta, kā rezultātā jau šobrīd ir uzlabota slimnīcu darbības efektivitāte un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem, tomēr slimnīcu sadarbībā joprojām ir konstatējamas veselības aprūpes pakalpojumu pilnveidošanas un attīstīšanas iespējas.

[492.] Ieguldījumi infrastruktūras attīstībai tiek veikti visos aprūpes līmeņos, pamatojoties uz veselības aprūpē īstenoto reformu:

[493.] IV un V līmeņa ārstniecības iestāžu attīstībai, ieguldot 273 milj. euro, šī summa atbilst tikai aptuveni 40% no nepieciešamajiem ieguldījumiem. Ņemot vērā novecojušo infrastruktūru, ilgstošu finansējuma trūkumi, tarifi neatbilst faktiskajām izmaksām, līdz ar to neveidojas arī uzkrājumi.

[494.] I – III līmeņa ārstniecības iestādēs, kā arī steidzamās medicīniskās palīdzības punktos, ieguldīti16 milj.  euro;

[495.] Primārās veselības aprūpes attīstībā, ieguldot 4,5 milj. euro, t.sk. tika attīstītas ģimenes ārstu individuālās prakses, sadarbības prakšu izveide, kā arī  sniegts atbalsts pilotprojektu īstenošanai primārās aprūpes centru izveidei Jelgavas un Iecavas pašvaldībās.

[496.] Būtisku daļu no ieguldījumiem IV un V līmeņa slimnīcās veido ieguldījumi Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas A korpusa attīstībā, 2007.-2013.gadā ieguldot 67 milj.  euro A1 korpusa būvniecībā un aprīkošanā un 2014.-2020.gada plānošanas periodā ieguldot  140 milj.  euro. PSKUS ir veselības aprūpes infrastruktūras objekts, kas ir nozīmīgs visiem Latvijas iedzīvotājiem, un kas ir stratēģiski īpaši nozīmīga ārstniecības iestāde valstī un ir vienīgā, kas nodrošina virkni unikālu veselības aprūpes pakalpojumu, tādejādi PSKUS infrastruktūras attīstība ir ļoti būtiska veselības aprūpes jomas attīstībai Latvijā kopumā. Slimnīcā tiek nodrošināta ne tikai ikdienas medicīniskā, tostarp neatliekamā palīdzība 26 dažādos profilos, bet arī tiek attīstīta unikālu centru attīstība tādās medicīnas nozarēs kā kardioloģija, kardioķirurģija, orgānu transplantācija, asinsvadu ķirurģija, aroda un radiācijas medicīna, grūtnieču patoloģijas , zobārstniecība un sejas ķirurģija, kas vienkopus nav pieejama citās medicīnas iestādēs valstī. PSKUS piešķirts nacionālo interešu objekta statuss, tā sniedz primārās, sekundārās un terciārās veselības aprūpes pakalpojumus visiem Latvijas iedzīvotājiem – aptuveni 40% no primārās veselības aprūpes pacientiem un 50% no terciārās veselības aprūpes pacientiem no teritorijām ārpus Rīgas. Slimnīca sniedz gandrīz 50% no stacionāriem pakalpojumiem sirds un asinsvadu jomā Latvijā, kā arī Slimnīcai ir būtiska loma onkoloģijas pacientu ārstēšanā un perinatālās un neonatālās aprūpes nodrošināšanā Latvijā. Ņemot vērā minēto, svarīgi turpināt PSKUS attīstības projektu, to īstenojot pilnā apmērā un attīstot arī slimnīcas B korpusu, kas ir būtiska kopējās veselības aprūpes reformas īstenošanas sastāvdaļa, koncentrējot augsti specializētos pakalpojumus, paaugstinot to kvalitāti, tādējādi uzlabojot pakalpojumu kvalitāti visiem Latvijas iedzīvotājiem.

[497.] Papildus, reaģējot uz Covid-19 ārkārtas situāciju, ieguldījumi veikti arī infrastruktūras attīstībā ar mērķi nodrošināt apstākļus, kas ļautu sniegt veselības aprūpes pakalpojumus arī infekcijas slimību izplatības apstākļos un citu krīžu apstākļos, tai skaitā, veikti ieguldījumi NPMD (16, 4 milj. euro apmērā), Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā 22 milj. euro apmērā), kā arī Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā (5,6 milj. euro apmērā).Līdz šim veiktie ES fondu ieguldījumi ir ļāvuši veikt būtiskus uzlabojumus veselības aprūpē Latvijā – uzlabots pakalpojumus sniedzēju tīkls, veselības aprūpes sistēmas efektivitāte ir augstāka. Ieguldījumi tika veikti atbilstoši veselības aprūpes reformai, kas tika balstīta uz apjomīgu Pasaules Bankas izvērtējumu par veselības aprūpes sistēmu Latvijā, ietverot detalizētu analīzi par pakalpojumu pieejamību, cilvēkresursiem, infrastruktūru. Tādējādi ieguldījumi tika veikti, lai risinātu reformu plānā noteiktos uzdevumus, ņemot vērā, ārstniecības iestāžu kartējumu, kas izstrādāts , balstoties uz iedzīvotāju skaita un izvietojuma izmaiņām, kā arī veselības aprūpes kvalitātes kritērijiem, kas nosaka apjomu, pie kāda noteikti veselības aprūpes pakalpojumi var tikt sniegti kvalitatīvi. Atbalsts cilvēkresursiem veselības jomā ļāvis uzlabot ārstniecības personu prasmes un iemaņas atbilstoši veselības aprūpes sistēmas prasībām, kā arī uzlabot ārstniecības personu pieejamību pakalpojumu sniegšanā. Tāpat ieguldījumi sabiedrības veselībā ir būtisks priekšnosacījums, lai situācija nākotnē Latvijā veselības jomā uzlabotos, ņemot vērā šo pasākumu ilgtermiņa ietekmi uz veselību. Minētās reformas ļāvušas uzlabot atsevišķus rādītājus, tomēr, t.sk. ņemot vērā ierobežoto un nepietiekamo veselības aprūpes finansējumu, joprojām veselības pakalpojumu pieejamība Latvijā nav atbilstoša ES dalībvalstu vidējam līmenim, līdz ar to nepieciešami tālāki secīgi ieguldījumi sistēmas attīstībā, t.sk. turpinot iesāktās reformas.

[498.] 2014.-2020. gada plānošanas perioda ES fondu investīcijas tika prioritāri virzītas sirds un asinsvadu, onkoloģijas, bērnu (sākot no perinatālā un neonatālā perioda) aprūpes un  garīgās veselības jomām. 2020. gadā Covid-19 krīzes laikā, ņemot vērā kritisko situāciju infekcijas izplatībā, tika veikti grozījumi darbības programmā "Izaugsme un nodarbinātība", papildinot atbalstāmās jomas ar pasākumiem Covid-19 un citu krīžu situāciju ierobežošanai. Līdz ar to ES fondu atbalsts tika sniegts infrastruktūras attīstībai, cilvēkresursu piesaistei un attīstībai veselības nozarē tieši saistībā ar Covid-19 izplatības mazināšanu.

[499.] Ņemot vērā sākotnēji izvirzītās prioritārās jomas ES fondu atbalstam, ieguldījumi ar infekciju izplatību mazināšanu saistītajās jomās (gan infrastruktūrā, gan cilvēkresursos, gan sistēmiskās izmaiņās un veselības veicināšanā un slimību profilaksē) jomās veikti salīdzinoši nelielā apjomā un turpmāk tos būtu nepieciešams paplašināt.

[500.] Pamatojoties uz līdz šim veiktajiem izvērtējumiem, kā arī šajās Pamatnostādnēs veikto analīzi attiecībā uz veselības aprūpes infrastruktūru Latvijā, turpmākajos gados nepieciešamais investīciju apjoms, lai nodrošinātu infrastruktūras atbilstību nozares reformām pakalpojumu kvalitātes un pieejamības nodrošināšanai kopumā sastāda 865 milj.euro, t.sk. Atjaunošanas un noturības mehānisma plāna ietvaros paredzēts īstenot pasākumus 158 milj. euro apmērā, savukārt no ES fondu 2021.-2027.gada plānošanas perioda paredzēti ERAF finansēti pasākumi 279 milj. euro apmērā. Līdz ar to joprojām nenosegtās infrastruktūras vajadzības ir aptuveni 428 milj. euro apmērā jeb ~50%.

[501.] Attiecībā uz investīciju vajadzību kartējumu un analīzi, nepieciešams izstrādāt visaptverošu dokumentu par ārstniecības iestāžu kartējumu un galvenajiem attīstības virzieniem, ko līdzīgi kā 2014.-2020.gada plānošanas periodā plānots veikt, izstrādājot informatīvo ziņojumu par veselības aprūpes investīciju vajadzībām, lai nodrošinātu ilgtspējīgus un mērķtiecīgus pasākumus veselības nozares attīstībai, detalizētāk atspoguļojot darbības programmā aprakstīto investīciju vajadzību analīzi un plānotos ieguldījumus. Informatīvo ziņojumu plānots izstrādāt līdz 2021.gada beigām. Vēršam uzmanību, ka minētais ziņojums t.sk. ietvers jau esošos plānošanas principus un iepriekš veiktajos pētījumos ietvertos secinājumus, kā arī tiks ņemta vērā aktuālā analīze par investīciju vajadzībām (t.sk., ņemot vērā informatīvajā ziņojumā par slimnīcu sniegto pakalpojumu atbilstību noteiktam slimnīcu līmenim ietverto analīzi un secinājumus²⁷⁴).

V. Pacientu iesaiste, zināšanas un apmierinātība ar veselības aprūpes pakalpojumiem

[502.] Iedzīvotājiem ir nepietiekamas zināšanas par savām tiesībām par valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, un nespēja tās aizstāvēt pārkāpumu gadījumos. Īpaši jutīgi šai ziņā ir vecāka gadagājuma iedzīvotāji, iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem, zemāku izglītības līmeni, sliktāku veselību un tādiem veselības traucējumiem, kas apgrūtina ikdienas dzīvi.

[503.] Tikai trešdaļa respondentu norāda, ka zinātu, tai skaitā "drīzāk zinātu", kur ziņot par nekvalitatīvu pakalpojumu un tikpat daudzi – kur meklēt informāciju, lai pakalpojumu saņemtu iespējami drīz.²⁷⁵

[504.] Kā īpaša grupa pakalpojumiem ārpus ģimenes ārsta prakses minami jaunieši, kuriem ir kopumā sliktākas zināšanas par veselības aprūpes sistēmu un pakalpojumu saņemšanas iespējām, kas norāda uz nepietiekamu ar veselību saistītu zināšanu iekļaušanu izglītības procesā. Kopumā 57% respondentu (jauniešu) norāda, ka zina, kā atrast šo informāciju (21% atbild "jā", bet 36% – "drīzāk jā"). Šīs zināšanas sniedzamas caur trim kanāliem – izglītības sistēmu (kopumā zināšanas par pacientu tiesībām sabiedrībā ir zemas un pedagogi mērķtiecīgi jāizglīto šajos jautājumos), pacientu tiesību ombudu (ja tāds tiek izveidots) un ģimenes ārstu praksēm, kur jaunieši ir vislabāk integrēti. Jauniešiem ir arī zemāka apmierinātība ar saņemtajiem pakalpojumiem ārpus ģimenes ārsta prakses²⁷⁶

[505.] Attiecībā uz zināšanām par veselības aprūpes sistēmu un pakalpojumu saņemšanas iespējām izceļamas arī vecāka gadagājuma respondentu atbildes – vecuma grupā 55-64 gadi 52%, bet vecuma grupā 65-74 gadi vien 42% norāda, ka zina, kur meklēt informāciju.

[506.] Zināšanas par valsts veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, iespējām tās pilnvērtīgi izmantot un no ārstiem saņemtās veselības informācijas piemērotības pacientu vajadzībām vērtējums saistīti arī ar ienākumu nevienlīdzību, dzimumu nelīdztiesību (vīrieši kopumā savas zināšanas par pacientu tiesībām vērtē kā sliktākas), izglītības līmeni un veselības stāvokļa pašvērtējumu, kas liek šķēršļus valsts piedāvātu veselības aprūpes pakalpojumu pilnvērtīgai izmantošanai tām grupām, kuras atrodas salīdzinoši sliktākā sociāli ekonomiskajā pozīcijā.²⁷⁷

[507.] Medicīnas māsas iesaistīšana veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā būtiski uzlabo apmierinātību ar saņemto pakalpojumu, un pētījums sniedz būtisku argumentu māsu un ārstu palīgu tālākai iesaistei pakalpojuma sniegšanā.²⁷⁸

[508.] Apmierinātība ar ģimenes ārsta sniegtajiem pakalpojumiem lielā mērā saistīta ar pacienta informēšanu par ārstēšanas procesu un medikamentu lietošanu. Skaidrojumu sniegšana par pacienta veselības stāvokli, pacientam  veido gan ārsta kompetences vērtējumu, gan apmierinātību ar pakalpojumu kopumā. Ārsta speciālista darba vērtējumā būtisku lomu spēlē komunikācijas kvalitāte un apmeklējumam paredzētais laiks – šo aspektu salāgošana sniedz augstāku apmierinātības vērtējumu.²⁷⁹

[509.] Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījuma 2018. gada aptaujas dati liecina, ka salīdzinājumā ar 2016. gada datiem, samazinājies ir iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem īpatsvars, kas pilnībā ir apmierināti ar ģimenes ārstu – 51,8% (2016. gadā – 61,5%). Pilnībā vai daļēji apmierināti, kā ģimenes ārsts nodrošina ar informāciju par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību citās ārstniecības iestādēs 2018.gadā bija 74%, kas ir par 3,7 procentpunktiem mazāk nekā 2016.gadā (77,7%). 2018.gadā 13,4% iedzīvotāju (15-74 g.v.) bija nepamierināti ar to, kā ģimenes ārsts nodrošina ar informāciju par viņu slimības diagnozi (2016. - 10,8%).

[510.] Jebkuras kvalitātes nodrošināšanas sekmīgums ir lielā mērā atkarīgs no kvalitātes kultūras radīšanas visos veselības aprūpes nozares līmeņos. Arī daudzos pētījumos ir secināts, ka uzvedības aspektiem (kultūra, attieksme, profesionālā sagatavotība un cilvēkresursu pārvaldība) kvalitātes uzlabošanas iniciatīvu īstenošanā ir lielāka nozīme nekā tehniskiem risinājumiem (Shaw un Kalo, 2002. g.). Lai attīstītu šādu kvalitātes kultūru, medicīniskajā izglītībā jāiekļauj vismaz kvalitātes nodrošināšanas un uzlabošanas pamatkurss pirmsdiploma, specialitātes apmācības un tālākizglītības līmeņos, kā arī neklīniskā personāla (piemēram, informātikas speciālistu, administratoru utt.) apmācībā. Ja organizācijā būs vairāk personāla, kurš ir pilnībā informēts par kvalitātes nodrošināšanas praksi un uzticas tai, pastāv lielāka iespējamība, ka kvalitātes kultūra mainīsies no "reaktīvas", kas reaģē uz problēmām to rašanās brīdī, uz "proaktīvu", kas nepārtraukti cenšas identificēt un novērst riskus un rīcības modeļus, kas vēlāk varētu radīt kvalitātes problēmas (Pasaules Bankas Kvalitātes nodrošinājuma pārskats).

[511.] Nodrošinot visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu veselības nozarē un paaugstinot valsts un veselības aprūpes iestāžu gatavību un spēju pārvarēt dažāda rakstura krīzes situācijas, turpināt veikt aktivitātes saistībā ar pirmās palīdzības apmācību, iestāžu gatavību rīcībai ārkārtas situācijās un valsts apdraudējuma gadījumā, nodrošinot iestāžu darbības nepārtrauktību.

[512.] Lai nodrošinātu sabiedrības izglītošanu pirmās palīdzības sniegšanā un efektīvu pirmās palīdzības sniegšanu cietušajiem un saslimušajiem NMPD atbilstoši MK noteikumu Nr. 557 3. punktā noteiktajam, metodiski vada, koordinē, organizē un kontrolē apmācības pirmās palīdzības sniegšanā Latvijā. 2019. gadā tika uzsāktas diskusijas par pirmās palīdzības apmācības organizēšanu Latvijā. Atbilstoši datiem 2018. gadā Latvijā bija 153 sertificēti pirmās palīdzības pasniedzēji, 7 instruktori, 37 instruktoru palīgi, 13 apmācītājorganizācijas, kuras nodarbojas ar apmācību pirmās palīdzības sniegšanā. Vidēji gadā 43 603 personas tiek apmācītas pirmās palīdzības sniegšanas apmācības kursos saskaņā ar MK noteikumu Nr.557 4.punktā minētajām programmām.

[513.] Pacientu iesaiste, zināšanas un apmierinātība ar veselības aprūpes pakalpojumiem – problēmu un izaicinājumu kopsavilkums: 

[514.] Pacienta pasīvā loma veselības aprūpes sistēmā un attiecībā uz savu veselību, piemēram, nepietiekama iedzīvotāju atsaucība valsts organizētajiem skrīningiem, kas veicina augsti novēloti diagnosticēto audzēju īpatsvars.

[515.] Iedzīvotāji nav pietiekoši informēti par valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem un to saņemšanas iespējām.

VI. Cilvēkresursu nodrošinājums un prasmju pilnveide

[516.] Veselības jomas profesijas ir reglamentētās profesijas, ko regulē Reglamentēto profesiju likums "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu".²⁸⁰

[517.] Koordinējošā institūcija reglamentēto profesiju jomā Latvijā ir Izglītības un zinātnes ministrija, tomēr par reglamentētajām ir atzītas tās profesijas, kuras par tādām ir noteiktas nozaru normatīvajos aktos, un ikviena no tām nosaka gan specialitātes un apakšspecialitātes, gan specifiskās prasības kvalifikācijai profesionālās darbības veikšanai attiecīgajā profesijā.

[518.] Profesionālās darbības reglamentācijas būtība ir aizsargāt, galvenokārt, ar cilvēku veselību un drošību saistītu pakalpojumu saņēmēju intereses un nodrošināt, lai saņemtais pakalpojums būtu kvalitatīvs, nosakot tiesiskus ierobežojumus piekļuvei profesionālajai darbībai noteiktajā jomā un minimālās prasības reglamentēto profesiju izglītības programmām. Profesiju reglamentācijas mērķis ir arī veicināt personu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienības dalībvalstīs un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīs.

[519.] Veselības jomā ir piecas reglamentētās profesijas, kurās minimālās prasības profesionālās kvalifikācijas iegūšanai nosaka Ministru kabinets, kā arī 23 reglamentētās profesijas, kurās kvalifikācijas prasības nosaka akreditētas izglītības programmas vai profesionālās sertifikācijas noteikumi (skat. 3. tabulu).

3. tabula. Veselības jomas reglamentētās profesijas

[520.] 2019. gadā Valsts kontrole publiskoja revīzijas ziņojumu "Cilvēkresursi veselības aprūpē", sniedzot detalizētu pārskatu par situāciju veselības aprūpes personāla nodrošinājumā, tajā skaitā vērtējot situāciju ārstniecības personu izglītības sistēmā.

[521.] Valsts kontrole secinājusi, Latvijā ir divreiz vairāk reglamentēto profesiju, nekā citās Baltijas valstīs, tāpēc reglamentēto profesiju saraksts būtu regulāri pārskatāms.²⁸¹  2020. gadā apstiprinātais ārsta profesijas un māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijas standarts, kā arī uzsāktais darbs pie izmaiņām citu veselības jomas profesiju standartos (piemēram, vecmātes, ārsta palīga profesiju standartos) ir pamats atkārtotai reglamentēto profesiju saraksta pārskatīšanai.

[522.] Latvija ilgstoši saskaras ar darbaspēka trūkumu veselības aprūpes nozarē, ko atspoguļo viens no zemākajiem māsu skaita rādītājiem ES valstīs (2017. gadā – 43 uz 10 000 iedzīvotāju, salīdzinot ar 85 ES vidēji) un par ES vidējo rādītāju nedaudz zemāks ārstu skaits (34 uz 10 000 iedzīvotāju, salīdzinot ar 36 ES vidēji). Latvijas reģionu griezumā ārstu relatīvais skaits visos reģionos, izņemot Rīgu, ir būtiski zemāks nekā ES vidējais.¹⁹³

1. attēls. Ārstu un māsu nodrošinājums uz 1000 iedzīvotājiem. 

[523.] Cilvēkresursu kopējais nodrošinājums uz 10 000 iedzīvotājiem visās ārstniecības personu grupās (izņemot ārstu palīgus) ikgadēji turpina samazināties (skat. 2. attēlu), ko var skaidrot ar ilgstoši nerisinātajām problēmām veselības aprūpes sistēmā, kā galveno iemeslu minot ilgstoši nepietiekamos finanšu resursus kvalitatīva veselības aprūpes pakalpojuma attīstībai, neelastīgai personāla politikai, nepietiekamajam atalgojumam un citus faktorus

2. attēls. Ārstniecības personu nodrošinājums Latvijā uz 10 000 iedzīvotājiem no 2014.-2019. gadam.

[524.] Veselības nozares cilvēkresursi tiek sagatavoti studiju programmās, ko realizē augstskolas studijas virzienā "Veselības aprūpe", gan no  Veselības ministrijas budžeta programmas 02.00.00 "Medicīnas izglītība" apakšprogrammas 02.03.00 "Augstākā medicīnas izglītība", gan Izglītības un zinātnes ministrijas līdzekļiem (skat. 4. tabulu).

4. tabula. Veselības jomas studiju programmās studējošie 2017.-2018.gadā

[525.] Lai arī studiju vietu skaits valsts budžeta finansētajās studiju vietās pakāpeniski samazinās, kopējais imatrikulēto studentu skaits palielinās uz maksas studiju vietu skaita rēķina. Piemēram, 2018. gadā no kopējā pamatstudiju programmu absolvējušo studentu skaita, 44% absolventu bija maksas studenti (skat. 5. tabulu).

5. tabula. Studiju vietu skaits veselības jomas studiju programmās 2015.-2019. gadā

[526.] Lielais no privātiem līdzekļiem studējošo medicīnas studentu īpatsvars ir būtisks šķērslis racionālai studiju vietu plānošanai gan pamatstudiju, gan rezidentūras līmenī, ņemot vērā ārstniecības iestāžu ierobežoto kapacitāti klīnisko prakšu nodrošināšanai. Ārstniecības iestāžu resursi (izglītības procesā iesaistītais personāls, telpas teorētisko un praktisko mācību nodrošināšanai, tajā skaitā atpūtas telpas, ģērbtuves studentiem un personālam, atbilstošas specifikas pacientu skaits u.c.) nav pietiekami, lai vienlaikus nodrošinātu kvalitatīvu klīnisko praksi no valsts budžeta studējošajiem visu līmeņu izglītības programmās un paralēlu plūsmu studējošajiem, kas medicīnas studijas apgūst par pašu līdzekļiem.

[527.] Medicīnas studijās ir raksturīgs liels studējošo "atbirums"²⁸² (studējošie, kuri pārtrauc mācības studiju procesa sākumposmā). Līdz ar to, lai nodrošinātu, ka studijas uzsāk motivētāki medicīnas studenti, nepieciešami uzlabojumi izglītības sistēmā sākot jau ar pamatskolas un vidusskolas izglītības programmām, nodrošinot nepieciešamo zināšanu bāzi, īpaši eksaktajās zinātnēs, kas veicinātu sekmīgu medicīnas studiju apgūšanu. Tāpat nepieciešamas pilnveidot medicīnas studentu atlases un uzņemšanas kritērijus, mazinot maksas studiju ietekmi uz studiju kvalitāti, jo īpaši, klīniski praktiskās daļas realizācijas iespējām ārstniecības iestādēs.

[528.] 2017. gadā tikai 65% no jauniem speciālistiem, kuri ieguvuši kvalifikāciju, pēc diploma saņemšanas palika Latvijas darba tirgū, no tiem 44% strādāja valsts/pašvaldību struktūrā, 13% – privātā struktūrā, 8% – gan valsts, gan privātā struktūrā, bet 35% – nav reģistrējušies Reģistrā.²⁸³ Savukārt, no absolventiem, kuri ieguvuši ārsta grādu, 40% ārstu turpināja studijas rezidentūrā, 13% uzsāk darba gaitas veselības nozarē, bet par 47% ārstu nav informācijas.

[529.] Lielais medicīnas absolventu īpatsvars, kas pēc studiju pabeigšanas nenonāk veselības nozares darba tirgū, rada nepieciešamību meklēt risinājumus "zaudētā" personāla atgriešanai veselības nozarē vēlākos karjeras posmos. Iespēja atgriezties profesijā pēc ilgstoša pārtraukuma vai karjeras citā tautsaimniecības jomā ir akcentēta vispārējās aprūpes māsas profesijā līdz ar jaunā māsu izglītības koncepta ieviešanu.²⁸⁴ Šāda iespēja būtu jāveicina arī citās ārstniecības un ārstniecības atbalsta personu grupās, īpaši akcentējot darba vidē balstītu mācību nozīmību.

[530.] Vienota starpnozaru plānošanas pieeja un principi veselības jomas speciālistu sagatavošanā ir viens no būtiskākajiem izaicinājumiem ārstniecības personu plānošanā, lai panāktu izglītības pēctecību viesiem pamatstudiju medicīnas studentiem. Lai arī medicīnas studijās uzņemto studiju vietu skaits pakāpeniski tiek samazināts, joprojām uz rezidentūras vietām pretendē lielāks pamatstudiju absolventu skaits, nekā var nodrošināt no valsts budžeta līdzekļiem (2018. gadā – 369 uz 220 vietām). Lai saglabātu konkurenci rezidentu atlasē, valsts budžeta finansēto rezidentūras vietu plānots palielināt līdz 250 rezidentūras vietām. Par nepieciešamību Veselības ministrijai uzņemties koordinējošo lomu veselības jomas studiju vietu plānošanā norādījusi arī Valsts kontrole.²⁸⁵

[531.] Lai arī līdz šim īstenotie pasākumi ir veicinājuši paaudžu nomaiņu ārstniecības personu profesijās un gados jauno speciālistu īpatsvars pakāpeniski pieaug, joprojām dominē vecuma grupa pirmspensijas un pensijas vecumā un vecumā virs 65 gadiem. 2018. gadā vecuma grupā līdz 35 gadiem strādāja 20,4% ārstu, lielāko vecuma grupu veido ārsti pirmspensijas vecumā (55-64 gadi) ~ 30% un vecumā virs 65 gadiem – 17,4% ārstu (skat. 6. tabulu).

 6. tabula. Praktizējošo ārstu skaita struktūra pa vecuma grupām %

[532.] Vecuma struktūra tiek ņemta vērā katru gadu plānojot uzņemšanu rezidentūrā ārstu pamatspecialitātēs, apakšspecialitātēs un papildspecialitātēs.

[533.] Specialitātēs, kurās jauno speciālistu skaits nespēj kompensēt pensijas vecuma ārstu īpatsvaru (novecojoša struktūra), lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu un nepasliktinātu pieejamību veselības aprūpes pakalpojumam, rezidentūras vietu skaits tiek mērķtiecīgi palielināts, piemēram, ģimenes ārsta, psihiatra, bērnu psihiatra, ķirurga, anesteziologa, reanimatologa, arodveselības un arodslimību ārsta, internista, neirologa, oftalmologa un pediatra specialitātēs. 

[534.] Lai veicinātu paaudžu nomaiņu ģimenes ārsta specialitātē kopš 2016./2017 akadēmiskā gada uzsākta mērķtiecīga ģimenes ārstu rezidentūras vietu skaita palielināšana – no 24 vietām 2015. gadā uz 41 vietu 2016. gadā, bet 2020.gadā – 50 vietas. Rezultātā jau 2019. gadā ģimenes ārsta rezidentūru pabeidza 28 jaunie ģimenes ārsti,  no kuriem 64% uzrāda darba vietu Rīgā, bet 36% – valsts reģionos (Vidzemē 12%, Pierīgā 10%, Kurzemē  5%, Latgalē 7%, bet Zemgalē 2%).

3. attēls. Ģimenes ārstu skaits un vecuma struktūra novados 01.12.2019. uz 10000 iedzīvotāju un to ģimenes ārstu īpatsvars %, kuru vecums 2020. gadā būs 63 gadi un vairāk, un vecuma struktūra novados.

[535.] Ar ES fondu finansiālu atbalstu 9.2.5. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību ārstniecības un ārstniecības atbalsta personām, kas sniedz pakalpojumus prioritārajās veselības jomās iedzīvotājiem, kas dzīvo ārpus Rīgas" projekta "Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personu pieejamības uzlabošana ārpus Rīgas" (Nr. 9.2.5.0/17/I/) ietvaros  īstenoti pasākumi arī ģimenes ārstu prakšu nodošanai un pārņemšanai. Kopš projekta sākuma atbalsts sniegts 10 ģimenes ārsta praksēm. Tā kā kopumā vecuma grupā virs 65 gadiem 2020. gada 1. janvārī pamatdarbā strādāja 365 ģimenes ārsti,²⁸⁶ nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa risinājumus ģimenes ārstu pakalpojumu pieejamības uzlabošanai, īpaši reģionos, pārskatot ne vien finansiālu stimulus, bet arī vērtējot pakalpojuma organizācijas principus (jaunu sadarbības modeļu izveide, kopprakšu risinājumi u.c.).

[536.] 2019. gadā uzņemšana rezidentūrā pirmo reizi tika īstenota ar augstskolu vienotās uzņemšanas komisijas starpniecību, tādējādi padarot uzņemšanas procesu studentiem draudzīgāku, vienkāršāku un caurredzamāku. Vienots pamatstudiju noslēguma eksāmens augstskolās būtu nākamais solis studiju kvalitātes un caurredzamības uzlabošanas virzienā.

[537.] Ikgadēji sagatavoto veselības jomas jauno speciālistu skaits nespēj apmierināt darba tirgus pieprasījumu pēc darbaspēka ne valsts apmaksātajā, ne privātajā veselības sektorā, kur darba apstākļi un samaksas nosacījumi ir ievērojami labvēlīgāki. Lai arī darba devēji un sabiedriskās organizācijas ir vairākkārt norādījušas uz nepieciešamību atgriezties pie obligātās rezidentu sadales un nosūtīšanas darbā ārstniecības iestādēs, Satversmē noteiktie cilvēktiesību principi nepieļauj šādas iespējas atkārtotu pārskatīšanu un ieviešanu.

[538.] Lai veicinātu jauno speciālistu sagatavošanu atbilstoši darba tirgus vajadzībām un nodrošinātu pēc iespējas ātrāku un labāk sagatavotu jauno speciālistu nonākšanu veselības nozares darba tirgū, Veselības ministrija 2020. gadā atbilstoši Valsts kontroles norādījumiem²⁸⁷ uzsākusi un turpinās darbu pie ārstniecības personu pamatspecialitāšu, apakšspecialitāšu, papildspecialitāšu un ārstniecisko un diagostisko metožu saraksta (klasifikators), kā arī kompetenču un profesiju standartu pārskatīšanas.  Atbilstoši specialitātē apgūstamajam teorētisko un praktisko zināšanu apjomam, sadarbībā ar augstskolām nepieciešams pārskatīt rezidentūras studiju programmu ilgumu. Saskaņā ar Valsts kontroles revidentu secināto, Latvijā topošo ārstu-speciālistu apmācības process ir ilgāks nekā kaimiņvalstīs.²⁸⁸

[539.] Lai nodrošinātu, ka uzreiz pēc diploma iegūšanas darba tirgū nonāk ne vien teorētiski, bet arī praktiski praktizēttiesīgas ārstniecības personas, aktualizējot profesiju standartus, nepieciešams noteikt, ka medicīnas pamatstudiju programmās  tiek palielināta klīniskās prakses daļa, tādējādi mazinot praktizēšanas iespējas "pelēkās ekonomikas" zonā.

[540.] Šobrīd jaunajiem speciālistiem nereti tiek izvirzīta prasība noteiktu laiku pēc izglītības dokumenta saņemšanas strādāt sertificēta speciālista uzraudzībā, kaut arī studiju procesā iegūtais teorētisko un praktisko iemaņu apjoms ir pietiekams, lai uzsāktu pastāvīgu darbu specialitātē. 2020. gadā pēc Rīgas Stradiņa universitātes iniciatīvas uzsākts darbs pie ārsta pamatstudiju programmas pārskatīšanas, palielinot klīnisko prakšu īpatsvaru sestajā studiju gadā, izveidojot tā saukto klīniskās prakses gadu. Līdz ar to nepieciešams uzlabot klīnisko prakšu realizācijas kvalitāti ārstniecības iestādēs, vērtējot ārstniecības iestāžu gatavību un resursu pieejamību klīnisko prakšu realizēšanai.

[541.] Ārstniecības personu tālākizglītība tiek īstenota neformālās profesionālās izglītības programmu ietvaros, maksas mācību kursu veidā, piesaistot ES fondu finansējumu.²⁸⁹ Ārstniecības personu profesionalitāte un to darbības kvalitāte ir viens no būtiskākajiem veselības aprūpes kvalitāti ietekmējošiem faktoriem, un tālākizglītība ir instruments, kas var tieši ietekmēt ārstniecības personu profesionālo darbības atbilstību reglamentētajām profesijām noteiktajiem standartiem, līdz ar to nepieciešams pārskatīt tālākizglītības rezultātu novērtēšanu (punkti par kursu apmeklējumu), saskaitot iegūtos tālākizglītības punktus ar tālākizglītības mērķi, vienlaikus ilgtermiņā virzoties uz vienotu, ilgtspējīgu tālākizglītības modeli, rodot risinājumus citiem tālākizglītības finansējuma avotiem un veidiem.

[542.] Māsām, kas veido lielāko veselības aprūpes speciālistu grupu visās valstīs, ir centrālā loma drošu, kvalitatīvu, efektīvu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā. Ir aprēķināts, ka slimnīcās pēc posteņu plānošanas principa jāplāno 1 māsa uz 8 gultām/pacientiem, intensīvajā terapijā – 1 māsa uz 3 gultām/pacientiem.

[543.] Statistikas dati liecina, ka māsu skaits Latvijā ir nepietiekams, bet pēdējo 10 gadu laikā reģistrētu strādājošu māsu skaits sarucis aptuveni par 21%. Vienlaikus nenotiek paaudžu nomaiņa māsas profesijā. Latvijā 2020. gadā bija reģistrēta 18951 māsa, no tām praktizēttiesīgas bija 12498,  taču tikai  8532 māsas strādāja māsas profesijā, turklāt, pēc Latvijas Māsu asociācijas aplēsēm, aptuveni 40% strādājošo māsu ir pirmspensijas vai pensijas vecumā. Tajā pašā laikā tikai 60 jauno māsu studiju absolvēšanas gadā uzsāk darbu valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs. Rezultātā šobrīd slimnīcās trūkst ap 1500 māsu.

[544.] Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam, lai nodrošinātu optimālu aprūpes kvalitāti pacientiem, tika izvirzīts mērķis līdz 2020. gadam panākt praktizējošo ārstu  un praktizējošo māsu skaita attiecību 1:1,25. Rādītāju nav izdevis sasniegt,²⁹⁰ kas ir saistīts ar ilgstoši nepietiekamo finansējumu veselības nozarei, tajā skaitā, atalgojuma palielināšanai ārstniecības personām, kā rezultātā jauna personāla piesaiste valsts apmaksātajā veselības sektorā ir bijusi maz efektīva, veicinot personāla novecošanos (skat. 7. tabulu).

7. tabula. Praktizējošo māsu vecuma struktūra %

[545.] Lai uzlabotu situāciju māsu nodrošinājuma jomā, izstrādāta un valdībā apstiprināta koncepcija "Par māsas profesijas turpmāko attīstību"²⁹¹, paredzot būtiskas izmaiņas māsas izglītības iegūšanā. Reformas rezultātā māsa iegūs vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju augstskolas izglītības programmā, vienotā  izglītības procesā. Tiks vienkāršota specializācijas iegūšanas kārtība - praktizējošās māsas neatkarīgi no iepriekš iegūtās izglītības (māsu skolas, koledžas, augstskolas) turpmāk nepieciešamās zināšanas specialitātē varēs apgūt profesionālajā pilnveidē. Līdz ar to papildus, lai iegūtu tiesības strādāt specialitātē augstskolā, nebūs jāmācās. Tāpat vairs netiks piemērots sertifikācijas un resertifikācijas process, kā arī māsas varēs vienkāršāk mainīt profilu, kurā strādā. Pirmais pēc jaunās sistēmas sagatavoto māsu izlaidums plānots 2026.gadā.

[546.] Farmaceitu skaits un nodrošinājums uz 1000 iedzīvotājiem atbilst ES valstu vidējam līmenim un uzrāda pieaugošu tendenci – 2019.gadā bija reģistrēti 1,2 farmaceiti un farmaceitu asistenti uz 1000 iedzīvotājiem (2012.gadā – 0,84 uz 1000 iedzīvotājiem), kamēr ES valstīs skaits uz 1000 iedzīvotājiem svārstās 0,6-1,7 robežās.²⁹²

[547.] Atvērta tipa aptiekās strādājošo farmaceitu un farmaceita asistentu lielākā daļa ir vecumā no 51-60 gadiem (26%) (skat. 8. tabulu).

 8. tabula. Atvērta tipa aptiekās strādājošie farmaceiti (F) un farmaceita asistenti (FA) pēc vecuma grupām, 2019. gads

[548.] Lai nodrošinātu paaudžu nomaiņu farmaceita profesijā, kopš 2019. gada tiek palielināts studējošo skaits augstskolas realizētajās studiju programmās "Farmācija" un "Klīniskā farmācija", kas būtu jāturpina ilgtermiņā, vienlaikus uzlabojot farmaceitu pieejamību reģionos.

[549.] Farmaceitiskā aprūpe ir uz pacientu vērsta, uz rezultātiem orientēta farmācijas prakse, kurā farmaceitam ir jāstrādā saskaņoti ar pacientu un citiem pacienta veselības aprūpes sniedzējiem, lai veicinātu veselību, novērstu slimības un novērtētu, uzraudzītu, uzsāktu un modificētu medikamentu lietošanu pārliecinoties, ka zāļu terapijas shēmas ir drošas un efektīvas. Farmaceitiskās aprūpes mērķis ir optimizēt pacienta ar veselību saistīto dzīves kvalitāti un sasniegt pozitīvus klīniskos rezultātus, izmantojot reālus ekonomiskos izdevumus. 

[550.] Relatīvi stabila un bez izteiktām izmaiņām dinamikā ir zobārstu profesija – kopš 2010. gada zobārstu skaits uz 10 000 iedzīvotājiem svārstās 7,1 līdz 7,4 robežās, 2018. gadā – 7.1. Zobārstu pamatizglītības programmā katru gadu tiek uzņemti vidēji 24 studenti, 5 rezidentūras studenti zobārsta apakšspecialitātēs un 18 zobārsta asistenti, tomēr piekļuve valsts apmaksātajam pakalpojumam ir apgrūtināta.

[551.] No kopējā zobārstniecības pakalpojumu skaita līgumi par valsts apmaksātu zobārstniecības pakalpojumu tiek noslēgti 15%, no tiem ar zobārstiem – 26% gadījumos. Kritiska situācija ir ar zobārstniecības pakalpojumu pieejamību reģionos, jo īpaši, bērniem. Lai uzlabotu valsts apmaksātu zobārstniecības pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem, ilgtermiņā jārada tāds veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju un NVD sadarbības modelis, kas veicinātu līgumu slēgšanu par valsts apmaksātu pakalpojumu, t.sk, zobārstniecībā.

[552.] Lai gan vecmāšu skaits ievērojami atpaliek no vidējiem ES valstu rādītājiem, tomēr tas ir atbilstošs demogrāfiskai situācijai Latvijā, jo viena vecmāte vidēji gadā var tikt iesaistīta apmēram 25 dzemdību palīdzības sasniegšanā. Latvijā uz katru vecmāti 2017.gadā vidēji bija 51 dzemdības.²⁹³ Vecmāšu pieejamība ir galvenais faktors grūtnieces drošības un nepārtrauktas aprūpes nodrošināšanā. Vecmāšu nodrošinājums uz 100 000 iedzīvotājiem Latvijā 2017.gadā bija 22,8 vecmātes, savukārt ES – 37,9, kas skaidrojams ar atšķirīgo vecmāšu lomu veselības aprūpes sistēmā un pakalpojumu sniegšanā, piemēram, veselu grūtnieču aprūpē, ko šobrīd galvenokārt nodrošina ginekologs. Rezultātā radusies situācija, kad ginekologi, dzemdību speciālisti, lai arī rezidentūrā ikgadēji tiek sagatavoti pietiekamā skaitā (no 3-9 rezidentūras vietas, kopējais sertificēto ginekologu skaits darbspējas vecumā 2020. gadā – 331), pietrūkst valsts apmaksātajā veselības sektorā, jo īpaši slimnīcās. Kā norāda ginekologu, dzemdību speciālistu profesionālās organizācijas, ņemot vērā labvēlīgos pakalpojuma apmaksas nosacījumus ambulatorajā sektorā, ginekologi, dzemdību speciālisti neizvēlas strādāt slimnīcās, bet gan privātpraksēs vai ambulatorajās iestādēs, kur darba apstākļi ir vieglāki, tajā skaitā – veic veselu grūtnieču aprūpi, ko citās ES valstīs nodrošina vecmātes. Ilgtermiņā, plānojot studiju vietu skaitu vecmātes profesijā, jāņem vērā aktualizētajā profesijas standartā noteiktās profesijas attīstības tendences, kā arī iecerētās izmaiņas vecmātes izglītības procesa attīstībā.²⁹⁴

[553.] Ar ES fondu finansiālu atbalstu panākts ārsta palīgu skaita palielinājums – 2010. gadā praktizēja  7,9 ārstu palīgi uz 10 000 iedzīvotājiem, bet 2019. gadā jau 12,2. Ārsta palīgi pārsvarā ir nodarbināti NMPD, stacionāru uzņemšanas nodaļās un primārajā veselības aprūpē. Ārsta palīgu nodrošinājuma skaitu nevar salīdzināt ar ES vidējo rādītāju atšķirīgā ārstniecības personu sadalījuma un kvalifikācijas dēļ. 2019. gada sākumā ārstniecības iestādes sniedza informāciju par 303,7 vakantām ārsta palīga slodzēm, no tām NMPD – 116,25 slodzes. Lielais neaizpildīto slodžu skaits ir saistāms ar grūto darbu (smagi slimu pacientu dzīvības glābšana), ilgajām darba stundām, zemo atalgojumu, kā arī iespējams, darba specifiku NMPD. NMPD uz 2020. gada 31.jūliju nav aizpildītas  11 % amata  vietu. NMPD trūkst sertificētu un nesertificētu ārstu un ārsta palīgu, operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadītāju. Tas licis izvērtēt esošo cilvēkresursu racionālākas izmantošanas iespējas operativitātes un efektivitātes nodrošināšanai. 2019.gadā ieviestas neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes, kuru sastāvā ir divas ārstniecības personas, no kurām viena veic arī operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadītāja pienākumus. Esošā situācija rosina secināt, ka operatīvā medicīniskā transportlīdzekļa vadīšanas prasmes būtu iekļaujamas reglamentētas, ar neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanu saistītas profesijas, studiju programmā kā profesionāla kompetence.

[554.] Ārstniecības personu koncentrēšanās Rīgā turpinās, lai arī valsts reģionos, kuros depopulācijas tendences ir izteiktākas, gan ārstu, gan citu ārstniecības personu nodrošinājums uz 10 000 iedzīvotājiem ir palielinājies, ko, iespējams, var skaidrot ar īstenoto ES fondu aktivitāšu ietekmi (skat.9. tabulu un 10. tabulu).

9. tabula. Praktizējošo ārstu reģionālais izvietojums (uz 10 000 iedzīvotāju)

10. tabula. Citu ārstniecības personu²⁹⁵ reģionālais izvietojums (uz 10 000 iedzīvotāju)

[555.] Situācija ir kritiska reģionos ģimenes ārstu, anesteziologu, reanimatologu, kardiologu, pediatru, radiologu diagnostu un zobārstu teritoriālajā kartējumā, savukārt, Rīgā trūkst māsu, ārstu palīgu, māsu palīgu un specialitāšu ārstu: traumatologs, ortopēds, ginekologs, dzemdību specialists un psihiatrs. 

[556.] ES fondu 2014.-2020. gada plānošanas periodā tika īstenot vairāki pasākumi ārstniecības peronu piesaistei reģioniem. Lai arī ES fondu 9.2.5. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību ārstniecības un ārstniecības atbalsta personām, kas sniedz pakalpojumus prioritārajās veselības jomās iedzīvotājiem, kas dzīvo ārpus Rīgas" projekta "Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personu pieejamības uzlabošana ārpus Rīgas" (Nr. 9.2.5.0/17/I/001) ietvaros izvirzītie mērķa rādītāji tiek sasniegti sekmīgi  (2020. gada februārī atbalstu saņēmušas 518 personas –  ārstu palīgi – 94, ārsti – 57, māsas palīgi – 254, medicīnas māsas  - 91, vecmātes – 8, fizioterapeiti – 12, ergoterapeiti – 2), tajā skaitā – 485 valsts reģionos (37% Latgalē, 27% – Vidzemē, 21% – Kurzemē, 9% – Zemgalē un 6% Rīgas reģionā), ārstniecības personu reģionālais izvietojums saglabājas nevienmērīgs. Līdz ar to, nākamajā ES fondu plānošanas periodā nepieciešamas akcentēt aktivitātes, kas veicinātu ārstniecības personu piesaisti valsts apmaksātajam veselības aprūpes pakalpojumam, ņemot vērā nevis reģionālo aspektu, bet gan veselības aprūpes pakalpojuma līmeni un sniegto veselības aprūpes pakalpojuma veidu.

[557.] Lai veicinātu ārstu vienmērīgu izvietojumu visā valsts teritorijā, nodrošinātu reģionus ar nepieciešamajiem speciālistiem, normatīvajā regulējumā²⁹⁶ noteikts, ka augstskola vismaz ķirurga, internista, pediatra, ginekologa, dzemdību speciālista un ģimenes (vispārējās prakses) ārsta rezidentūras studiju programmās piedāvā iespēju rezidentiem daļu no studiju programmas apgūt daudzprofilu slimnīcās vai ģimenes (vispārējās prakses) ārstu praksēs attiecīgajā studiju programmā ārpus Rīgas. Tāpat noteikts, ka rezidenta mēnešalga reģionālajā daudzprofilu slimnīcā vai daudzprofilu slimnīcā, kura sadarbojas ar reģionālo daudzprofilu slimnīcu, vai ģimenes (vispārējās prakses) ārsta praksē ārpus Rīgas ir vismaz par 30% lielāka nekā zemākā mēnešalga, kas noteikta normatīvajos aktos par zemāko mēnešalgu un speciālo piemaksu ārstniecības personām. Rezidentu skaits, kuri daļu rezidentūras mācās reģionā un saņem par 30% lielāku algu 2019. gada beigās bija 189 (43 LU, 146 RSU) no kopējā 840 (284 LU, 556 RSU) rezidentu skaita, jeb 23%.

[558.] Jau vairākus gadus spēkā ir kārtība,²⁹⁷ kas paredz, ja rezidentūras pretendentiem uzņemšanas konkursā ir vienāds punktu skaits, tad prioritāri valsts apmaksātā rezidentūrā uzņemt jaunos ārstus, kuri ir noslēguši t.s. reģionālo līgumu – līgumu ar ārstniecības iestādi vai pašvaldību ārpus Rīgas par strādāšanu attiecīgajā iestādē savā specialitātē pēc rezidentūras beigšanas.

[559.] Vienlaikus secināts, ka pieejamie datu avoti un to tehniskie risinājumi, nav piemēroti efektīvai īstenotās rezidentūras politikas uzraudzībai un plānošanai, kā arī ir nepietiekami, lai nodrošinātu normatīvajos aktos²⁹⁸ noteikto pēcrezidentūras nosacījumu uzraudzību.

[560.] Nozares speciālisti vairākkārt norādījuši, ka īstenotie rezidentu reģionālās politikas pasākumi nav sasnieguši iecerēto mērķi – jaunie speciālisti neturpina darba attiecības reģionālajās ārstniecības iestādēs pēc rezidentūras pabeigšanas, līdz ar to jārod jauni rezidentūras vietu skaita plānošanas principi, kas veicinātu jau augstskolu vienotās uzņemšanas procesā atlasīt tos rezidentus, kas ir augsti motivēti turpināt profesionālo izaugsmi un karjeras attīstību valsts apmaksātajā veselības sektorā atbilstoši ārstniecības iestāžu, pašvaldību pieprasījumam un valsts apmaksāto pakalpojumu tīklam.

[561.] Migrāciju un zemo atalgojuma līmeni nozares profesionāļi min kā galveno iemeslu ārstu skaita samazinājumam, tomēr zinātniski pamatoti pierādījumi, pētījumi par patiesajiem darbaspēka zaudēšanas iemesliem līdz šim nav veikti.

[562.] Latvijā nav vienota informācijas avota, kur tiktu apkopota informācija par ārstniecības personu migrāciju. Par ārstniecības personu pārvietošanos secināms no aptaujām un izziņām, kas tiek izsniegtas sertificējošās institūcijās vai valsts pārvaldes iestādēs.

[563.] Saskaņā ar Latvijas Jauno Ārstu asociācijas veikto aptauju no 2018./2019.gada ārsta pamatstudiju absolventiem 46 jaunie ārsti plāno turpināt karjeru ārpus Latvijas. Ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā pieejamā informācija par 2018. gada rezidentūras absolventu darba vietām liecina, ka 32 rezidentūras absolventi neuzrāda darba vietu, kas pastarpināti var liecināt par jauno speciālistu darba gaitu uzsākšanu citā nozarē Latvijā vai pārcelšanos uz ārvalstīm. Latvijas Ārstu biedrības izsniegtās izziņas kvalifikācijas atzīšanai norāda, ka Latvijas izcelsmes ārstu skaits, kuri  izņēmuši izziņu kvalifikācijas atzīšanai ārvalstīs, kopš 2016. gada līdz 2019.gadam samazinājies par 26%.

[564.] ES valstu kontekstā Latvija, lai arī minēta kā medicīniskā personāla donorvalsts, neieņem vadošo lomu 25 valstu vidū, no kurām ES ieceļojošo ārstniecības personu skaits ir lielākais²⁹⁹. Migrācijas virziens prom no Latvijas ir aktualizējis jautājumu par iespējamu robežu atvēršanu ārstniecības personām, kuras izglītību ieguvušas trešajās pasaules valstīs. Tāpat ir nepieciešams mazināt normatīvā regulējums šķēršļus, lai veicinātu ārvalstīs dzīvojošo un strādājošo mediķu (diasporas) atgriešanos Latvijas veselības aprūpes sistēmā.

[565.] Medicīnas izglītības process ir dārgs un laikietilpīgs, no otras puses, atalgojuma līmenis valsts apmaksātajā sektorā, lai arī tiek periodiski pārskatīts un paaugstināts, nespēj apmierināt jauno speciālistu karjeras, profesionālās izaugsmes un sociāli ekonomiskā nodrošinājuma prasības, sekmējot migrāciju. Jau vairākus gadus tiek pārskatīts un pakāpeniski palielināts atalgojums ārstniecības personām.

[566.] 2020. gadā no valsts budžeta apmaksāto veselības nozares darbinieku zemāko darba samaksu palielināja par 10%, savukārt rezidentiem darba samaksas pieaugums tika noteikts 20% apmērā. Piemēram, sertificētu ārstu zemākā mēnešalga pieaugusi par 108 euro (no 1079 euro 2019.gadā līdz 1187 euro 2020. gadā) un sertificētu māsu un ārstu palīgu zemākā mēnešalga palielinājusies par 71 euro (no 714 euro uz 785 euro). Atalgojuma pieaugums tika nodrošināts arī 2021. un 2022. gadā. 2021.gadā minimālā darba samaksa ārstiem palielināta par 302 euro (no 1187 euro uz 1489 euro), bet medicīnas māsām par 200 euro (no 785 euro uz 985 euro). Savukārt vidējā darba samaksa ārstniecības personām tarifā 2021.gadā tika palielināta vidēji par 25,39% salīdzinājumā ar 2020.gadu (ārstiem un funkcionāliem speciālistiem līdz 1862 euro, ārstniecības un pacientu aprūpes personām un funkcionālo speciālistu asistentiem līdz 1117 euro, ārstniecības un pacientu aprūpes atbalsta personām līdz 745 euro). 2022.gadā minimālā darba samaksa ārstiem (tai skaitā rezidentiem) palielināta par 4,4% (no 1489 euro uz 1555 euro), bet medicīnas māsām par 4,74% (no 985 euro uz 1032 euro). Savukārt vidējā darba samaksa ārstniecības personām tarifā salīdzinājumā ar 2021.gadu tika palielināta vidēji par 5,42% ārstiem un funkcionāliem specialistiem (no 1862 uz 1963 euro) un par 5,91% ārstniecības un pacientu aprūpes personām un funkcionālo speciālistu asistentiem (no 1117 euro līdz 1183 euro) (skat. 4.attēlu).

4. attēls. Vidējā darba samaksa ārstniecības personām, kas ir iekļauta tarifā 2017.-2022.gados, euro

[567.] Rezidentu darba samaksa 2020. gadā palielinājās par 190 euro (no 950 euro 2019. gadā uz 1140 euro 2020. gadā). Savukārt rezidentiem, kuri strādā reģionālajās daudzprofilu slimnīcās vai ģimenes ārsta praksēs ārpus Rīgas, pieaugums ir vēl lielāks – 247 euro (no 1235 euro 2019. gadā uz 1482 euro 2020. gadā), ņemot vērā piemaksu par darbu ārpus Rīgas 30% apmērā. Rezidentiem, kuri sasnieguši trešo rezidentūras gadu pamatspecialitātē vai pirmo gadu papildspecialitātēs, darba samaksa sasniedza 1254 euro, savukārt, ja rezidents strādā ārpus Rīgas – 1630,20 euro. 

[568.] 2019. gada izskaņā Veselības ministrija uzsāka darbu kopā ar nozares ekspertiem, lai izveidotu jaunu atalgojuma modeli ar vienkāršiem un saprotamākiem atalgojuma un piemaksu principiem. Tika sagatavots informatīvais ziņojums "Par jaunas ārstniecības personu darba samaksas kārtības izstrādāšanu" (turpmāk – informatīvais ziņojums), kas 2021.gada februārī tika iesniegts izskatīšanai un lēmuma pieņemšanai Ministru kabinetā. Precizētais informatīvais ziņojums 2021.gada 1.martā atkārtoti iesniegts Valsts kancelejā, bet Ministru kabinets jautājuma izskatīšanu ir atlicis (MK sēdes 4.03.2021.protokols Nr.23 28.§,  TA-2520). Jaunā modeļa pamatā - taisnīga, konkurētspējīga, caurskatāma un elastīga sistēma, savukārt pacientu galvenie ieguvumi būtu motivētāki mediķi un pieejamāki veselības aprūpes pakalpojumi, medicīnas personālam izvēloties strādāt valsts, nevis privātajā sektorā. Pēc informatīvā ziņojuma apstiprināšanas Ministru kabinetā un lēmuma par jaunā ārstniecības personu atalgojuma modeļa ieviešanu, tiks turpināts darbs pie normatīvo aktu sakārtošanas un jaunu izstrādes, PLE satura ieviešanas stacionāro ārstniecības iestāžu struktūrvienībās, ārstniecības pakalpojumu apmaksas sistēmas izvērtēšanas un sakārtošanas, ārstniecības personu atalgojuma sistēmas izveidošanas un mērķa algas sasniegšanas katrai ārstniecības personu grupai. 

[569.] Ar 2022.gada 1.janvāri ir ieviesta māsu reforma, kuras ietvaros ieviesta vispārējās aprūpes māsas profesija, tai skaitā veikti grozījumi veselības un izglītības jomas normatīvajos aktos, kas nosaka kvalifikācijas prasības, profesionālās darbības uzdevumus, kompetenci māsas profesijā, lai māsas profesijas pamatizglītībā ietvertu padziļinātas kompetences, kas ir pielietojamas visās aprūpes jomās, tādējādi nodrošinot, ka persona pēc māsas (vispārējās aprūpes māsas) kvalifikācijas iegūšanas ir tiesīga patstāvīgi strādāt ārstniecības iestādes terapeitisko, ķirurģisko un ambulatoro pacientu aprūpē. Atbilstoši Ārstniecības likuma grozījumiem, kurus Saeima pieņēma 2022.gada 13.janvārī, māsām vairs netiek piemērots sertifikācijas process, tā ietvaros māsu specialitātes un papildspecialitātes ir aizstātas ar specializāciju noteiktās aprūpes jomās.

[570.] Ir uzsākts darbs, lai pilnveidotu rezidentūras procesu ar mērķi racionālāk izlietot esošos rezidentūrai piešķirtos valsts budžeta līdzekļus. 2022.gada valsts budžetā ir piešķirti papildus 5,6 milj. euro darba samaksai maksas rezidentiem, kā arī vairāk nekā 266 tūkstoši euro (šis finansējums turpinās pieaugt arī 2023. un 2024. gadā) papildus 30 no valsts budžeta finansētām studiju vietām rezidentu apmācībai. Rezidentūras organizācijā un finansēšanā tiks ievērots pamatprincips, kas paredz palielināt no valsts budžeta finansētas rezidentūras vietas, vienlaikus mazinot maksas rezidentūras vietu skaitu. Maksas rezidentūras vietu skaita plānošanas kritēriji un nosacījumi uzņemšanai maksas rezidentūrā 2022./2023. studiju gadā tiks izstrādāti  un noteikti Ministru kabineta noteikumos 2022.gada pirmajā ceturksnī.

[571.] Attīstot ambulatorā līmeņa veselības aprūpes pakalpojumu kā izmaksu efektīvāko un pacientam ērtāko pakalpojuma saņemšanas veidu, pakalpojumu apmaksas nosacījumi un tarifu aprēķinu principi ambulatorajā sektorā ir veicinājuši personāla aizplūšanu no stacionārā sektora. Rezultātā šobrīd slimnīcās ir nepietiekams personāla nodrošinājums neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai diennakts darba režīmā, īpaši, ārstu specialitātēs (ginekologi u.c.) (skat. 5. attēlu).

5. attēls. Latvijas veselības aprūpes izdevumu sadalījums atšķiras no ES vidējā un citu Baltijas valstu rādītājiem³⁰⁰

[572.] Speciālistiem strādājot vairākos veselības aprūpes pakalpojuma veidos un līmeņos, pacienti pakāpeniski tiek novirzīti uz privāto pakalpojumu sfēru (tā saucamā pacientu "nokrejošana"). Rezultātā valsts pakalpojumā trūkst speciālistu, pieaug neaizpildīto vakanču skaits, pakalpojumu pieejamība ir neapmierinoša, savukārt pacientiem izmaksas par ārstēšanu pieaug. 2016.gadā no kopējā reģistrēto personu skaita slimnīcās strādāja tikai 55% ārstu³⁰¹ un 73% māsu.³⁰²

[573.] Nevienmērīgais veselības aprūpes pakalpojumu reģionālais izvietojums ir viens no iemesliem ārstniecības personu nodarbinātībai vienlaikus vairākās darba vietās. 2019. gadā no kopējā 6799 pamatspecialitātēs, apakšspecialitātēs, papildspecialitātēs sertificēto ārstu skaita tika reģistrētas 6079 pamatdarba vietas un  8074 blakusdarba vietas. Lielā darba slodžu izstrāde, sarežģītais darbs ar pacientiem, darba apstākļi, vide un neefektīvā darba organizācija ārstniecības iestādēs nereti sekmē ārstniecības personu profesionālo "izdegšanu" un veicina kadru mainību.

[574.] 2016. gadā Veselības ministrijas izstrādātajā konceptuālajā ziņojumā "Par veselības aprūpes reformu" noteikti cilvēkresursu plānošanas kritēriji atbilstoši darba slodzei un veselības aprūpes pakalpojuma veidam. Saskaņā ar 2016. gadā veidoto prognozi 2025. gadā veselības aprūpes sektorā  kopumā būs neaizpildītas 973 ārstu, 3050 māsu, 314 zobārstu,  55,1 vecmātes, 312 ārsta palīga, 1708 māsas palīga slodzes³⁰³. Dati liecina, ka visās stacionārajās iestādēs kopā neaizpildīto amatu slodžu skaits prognozējams daudzkārt lielāks, jo ne visas slimnīcas iesniedza informāciju par vakantajām slodzēm – tā kā šādā griezumā slimnīcas tika aptaujātas pirmo reizi, iespējams, ne visām slimnīcām pastāv šāds nepieciešamā personāla plānojums, t.i., slodzes dalījumā pa struktūrvienībām. Lai uzlabotu informācija apmaiņu ar slimnīcām, VM ir uzsākts darbs pie ārstniecības personu plānošanai un analīzei nepieciešamo datu vākšanas un kvalitātes uzlabošanas. Tā kā plānošanas kritērijiem ir rekomendējošs raksturs, nepieciešama aktīva ārstniecības iestāžu un politikas veidotāju un īstenotāju sadarbība, lai kritēriji tiktu ieviesti slimnīcu personāla plānošanā un tiktu ņemti vērā pie pakalpojuma apmaksas.

[575.] Lai veicinātu ārstniecības personu efektīvāku piesaisti un noturēšanu ne vien reģionālajās ārstniecības iestādēs, bet gan valsts apmaksātajā veselības aprūpes pakalpojumā, nepieciešama cieša sadarbība starp veselības politikas veidotājiem, ārstniecības iestādēm, izglītības iestādēm un pašvaldībām. Nepieciešams veicināt tādas motivācijas sistēmu attīstību, kuras pamatā būtu ne vien sociāli ekonomiskie stimuli, bet gan indivīda profesionālās izaugsmes veicināšana (mācības, profesionālā pilnveide, pieredzes apmaiņa u.c.).

[576.] Lai nodrošinātu pacientiem pieejamus veselības pakalpojumus un izmantotu cilvēkresursus pēc iespējas efektīvāk, nepieciešams pārskatīt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumu plānošanu un organizācijas principus, īpaši teritorijās ar izteiktu depopulāciju. 2019. gadā uzsākts darbs pie slimnīcu līmeņu pārskatīšanas, izvērtējot pakalpojumu klāstu atbilstoši slimnīcu līmeņiem. Ilgtermiņā resursu taupības un optimizācijas nolūkā nepieciešams vērtēt iespēju veidot jaunas sadarbības formas starp primārā, sekundārā ambulatorā un terciārā līmeņa pakalpojuma sniedzējiem. Piemēram, veidojot zināšanu pārneses centrus, attīstot telemedicīnu, veidojot klīniskās universitātes slimnīcas kā kompetenču centrus u.c.

[577.] Sekojot digitalizācijas attīstībai, arī medicīnas izglītības iegūšanas procesā jāveicina jaunu pieeju, tehnoloģiju un rīku apgūšana, veicinot to turpmāku izmantošanu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā. 

[578.] Šobrīd augstskolu studiju programmas piedāvā iespējams iegūt pamatzināšanas un prasmes statistiskajās datu apstrādē, tomēr tās nav pietiekamas kvalitatīva zinātniski pētnieciskā darba izstrādei un statistisko rādītāju pielietošanai savā specialitātē, piemēram, trūkst izpratnes par kodēšanu saskaņā ar starptautiskajiem klasifikatoriem. 

[579.] Skaidru kritēriju definēšana veselības jomas personāla plānošanai valsts sektorā ir viens no ilgtermiņa izaicinājumiem. Šobrīd informācija par ārstniecības personām un ārstniecības atbalsta personām tiek uzkrāta un apkopota Veselības inspekcijas uzturētajā ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā. Augstskolu informāciju sistēmās tiek regulāri apkopota un aktualizēta informācija par rezidentūras studentiem, bet Izglītības un zinātnes ministrijā – kopējā informācija par veselības aprūpes virzienā studējošo skaitu. Tā kā Veselības ministrija veic studiju vietu plānošanu gan pamatstudiju, gan rezidentūras studiju programmās, gan arī nodrošina tālākizglītības pasākumu plānošanu un saskaņošanu, šo funkciju veikšanai ir nepieciešams uzlabot administratīvo kapacitāti, vienlaikus veicot aktivitātes pētniecības attīstībai, IS un reģistru datu kvalitātes uzlabošanai un samazinot administratīvo slogu visām iesaistītajām pusēm.

[580.] Cilvēkresursu nodrošinājuma un prasmju pilnveides problēmu un izaicinājumu kopsavilkums:³⁰⁴

[581.] Nepietiekami efektīva politika, lai piesaistītu motivētus un medicīnas studijām atbilstošus studentus  karjeras sākumposmā (tostarp vidusskolā); liels "atbirums".

[582.] Nepietiekami efektīva studentu atlases un uzņemšanas politika medicīnas studijās: atlases kritēriji neveicina uzņemšanu un jauno speciālistu sagatavošanu "nepopulārajās" specialitātēs.

[583.] Nepietiekama ārstniecības personu formālās un neformālās izglītības programmu sasaiste ar darba tirgus prasībām un veselības aprūpes tendencēm.

[584.] Liels medicīnas absolventu skaits, kas neuzsāk darba gaitas veselības aprūpes sistēmā.

[585.] Liels maksas studiju īpatsvars medicīnas studijās.

[586.] Nepietiekami saskaņota speciālistu sagatavošana un jaunu veselības aprūpes pakalpojumu ieviešana, piemēram, paliatīvā aprūpe, geriatrija.

[587.] Veselības izglītības un tālākizglītības pasākumi netiek koordinēti pietiekami efektīvi, tajā skaitā, zināšanu pārnese, infrastruktūras un simulāciju vides attīstība.

[588.] Māsu/ārstu attiecība ir neatbilstoša kvalitatīva veselības aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai.

[589.] Nepietiekami izmantots personāla potenciāls atsevišķās profesijās, īpaši, multiprofesionāla darba ietvaros.

[590.] Veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas nosacījumi neveicina personāla piesaisti stacionāriem.

[591.] Veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība tiek nodrošināta ar ārstniecības personu nodarbinātību vairākās darba vietās (blakus darbos).

[592.] Pasākumi jauno speciālistu piesaistei nav pietiekami efektīvi.

[593.] Ar zinātniski pamatotām metodēm nav apzināti patiesie iemesli darbaspēka zudumiem valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā.

[594.] Nepietiekama informācija par emigrācijas apmēru un neefektīvi pasākumi tās mazināšanai.

[595.] Nepietiekama ārstniecības personu paaudžu nomaiņa, personāls noveco, īpaši ģimenes ārsta, psihiatra, bērnu psihiatra, ķirurga, anesteziologa, reanimatologa, arodveselības un arodslimību ārsta, internista, neirologa, oftalmologa un pediatra specialitātēs, kā arī māsu palīga un farmaceita profesijās.

[596.] Ārstniecības personu vidējais atalgojums ir nepietiekams, kas veicina ārstniecības personu pārslodzi un izdegšanu, kā arī apgrūtina kvalitatīva pakalpojuma nodrošināšanu ilgtermiņā.

[597.] Nevienmērīgs ārstniecības personu teritoriālais izvietojums valstī kopumā, situācija ir kritiska reģionos ģimenes ārstu, anesteziologu, reanimatologu, kardiologu, pediatru, radiologu diagnostu un zobārstu teritoriālajā kartējumā, savukārt, Rīgā trūkst māsu, ārstu palīgu, māsu palīgu un specialitāšu ārstu: traumatologs, ortopēds, ginekologs, dzemdību specialists un psihiatrs.

[598.] Nepietiekama apgūto kompetenču saskaņošana ar pašreizējām un turpmākajām pakalpojumu attīstības tendencēm un pacientu veselības vajadzībām.

[599.] Nepietiekamas kompetences darbam multidisciplināras komandas ietvaros, tajā skaitā, komunikācijas prasmes.

[600.] Nepietiekami attīstīta tālākizglītības sistēma, apgrūtināta pieeja tālākizglītības pasākumiem.

[601.] Nepietiekama sadarbība ar profesionālajām organizācijām, lai proaktīvi novērtētu ārstniecības personu darba kvalitāti .

[602.] Nepieciešamais cilvēkresursu skaits veselības aprūpē ar zinātniski pamatotām metodēm nav apzināts, cilvēkresursu plānošanas metodika netiek regulāri aktualizēta nepietiekamas administratīvās kapacitātes dēļ.

[603.] Informāciju sistēmās un datu bāzēs pieejamā veselības jomas cilvēkresursu informācija nav pilnvērtīga (piemēram, neuzkrāj informāciju par tālākizglītības punktiem), kā arī nav ērti izmantojama cilvēkresursu plānošanā un situācijas uzraudzībā.

[604.] Datu sniegšanas mehānismi nav pietiekami efektīvi un rada papildus administratīvu slogu datu sniedzējiem (ārstniecības iestādēm, izglītības iestādēm u.c.)

A. ES fondu ieguldījumi veselības aprūpes cilvēkresursu nodrošināšanai un prasmju pilnveidei un uzdevumi 2021.-2027. gadam

[605.] Veselības aprūpes cilvēkresursu prasmju pilnveidei 2014.-2020.gada plānošanas perioda ES fondu atbalsta ietveros tiek īstenots darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.6. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot ārstniecības un ārstniecības atbalsta personāla kvalifikāciju" projekts "Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personāla kvalifikācijas uzlabošana" (Nr.9.2.6.0/17/I/001 (turpmāk – Projekts Nr.9.2.6) ar kopējo finansējumu  16,9 milj.  euro. Projekta īstenošanas termiņš ir 2022. gada beigas.

[606.] Ārstniecības procesā iesaistītā personāla – ārstniecības personu, ārstniecības atbalsta personu, farmaceitiskās aprūpes speciālistu un sociālajā jomā strādājošo speciālistu apmācības zināšanu papildināšanai, praktisko iemaņu apguvei un kvalifikācijas paaugstināšanai nodrošina personāla profesionalitātes celšanu un uzlabo darba kvalitāti. Ar tālākizglītības pasākumu palīdzību ir iespējams tieši ietekmēt ārstniecības personu profesionālās darbības atbilstību kvalitātes prasībām.

[607.] Projektā Nr.9.2.6 ārstniecības personām tiek piedāvātas tālākizglītības mācības prioritārajās veselības jomās - sirds un asinsvadu veselības, onkoloģijas, bērnu, sākot no perinatālā un neonatālā perioda veselības un garīgās veselības jomā. Katrā no jomām tiek piedāvātas vairākas programmas. Formālās un neformālās izglītības programmu tēmas ierosina gan nozares pārstāvji, gan Projektā  Nr.9.2.6 izveidotās Cilvēkresursu apmācību konsultatīvās darba grupas locekļi, sasaistot tās ar darba tirgus prasībām un veselības aprūpes tendencēm. Programmu tēmas  apstiprina Cilvēkresursu apmācību konsultatīvā darba grupa.

 6. attēls. Piedāvāto izglītības programmu skaits dažādām mērķauditorijām

[608.] Projektā ārstniecības personām tiek piedāvātas mācības gan: Vispārējo zināšanu un prasmju attīstīšanai (12), Primārās veselības aprūpes jomā (18), Sirds un asinsvadu veselības jomā (10), Onkoloģijā (17), Psihiskā veselībā (9), Bērnu veselībā (22), Neatliekamā medicīniskā palīdzībā (16), gan citās, iekļaujot, piemēram, tādas programmas kā: "Sirds un asinsvadu, onkoloģisko slimību un psihisko slimību profilakse un savlaicīga diagnostika, tostarp fiziskās aktivitātes receptes izrakstīšana primārajā veselības aprūpē", "Sirds patoloģiju agrīna diagnostika", "Onkoloģisko saslimšanu savlaicīga diagnostika bērniem un pieaugušajiem" "Alkohola, nikotīna, procesu atkarības problēmu identificēšana un īsās intervences sniegšana primārajā veselības aprūpē" u.c., (kopskaitā  105 programmas), kā arī 1.līmeņa profesionālā augstākā izglītības programmā "Neatliekamās medicīnas ārsta palīgs" (no 2018. līdz 2020. gadam sagatavoti 257 neatliekamās medicīnas ārsta palīgi). 2020.gadā plānots uzsākt vēl  40 neatliekamās medicīnas ārsta palīgu un 50 ambulatorā dienesta ārsta palīgu apmācības.

[609.] Katrai mācību programmai ir izstrādāts metodiskais materiāls (kopskaitā 105) un tas  ir pieejams jebkurai ārstniecības personai mājas lapā talakizglitiba.lv.  Projekta ietvaros ārstniecības personas tiek apmācītas par klīniskajiem algoritmiem un klīniskajiem (pacientu) ceļiem prioritārajās veselības jomās, nodrošinot ārstniecības personu profesionālās kompetences un zināšanu pilnveidi. Līdz 2020. gada sākumam apmācītas gandrīz 5,5 tūkstoši ārstniecības personas.

[610.] Līdz projekta beigām plānots apmācīt vismaz 35 tūkstošus. Mācības tiek organizētas visā Latvijā, nodrošinot iespēju tās apmeklēt pēc iespējas lielākam dalībnieku skaitam. Izvērtējot mācību organizētāju iesniegtās mācību dalībnieku apmierinātības anketas, secināms, ka ārstniecības personām, farmaceitiskās aprūpes speciālistiem un sociālajā jomā strādājošiem speciālistiem, lai uzlabotu savas profesionālās darbības atbilstību kvalitātes prasībām, šādas mācības ir nepieciešamas, tāpēc rekomendējam tupināt iesākto.

[611.] Viena no ļoti labām plānotām Projekta aktivitātēm ir ārstniecības personu pieredzes apmaiņas braucieni uz ārvalstīm un Latvijā. Līdz šim brīdim izdevies nodrošināt 13 pieredzes apmaiņas uz ārvalstīm. Pieredzes apmaiņa Latvijā, kad pie augsti kvalificētiem speciālistiem var iegūt gan praktiskās, gan teorētiskās zināšanas, strādājot ar speciālistu kopā reālā darba vidē, varētu būt kā viens no ilgtspējas modeļiem, nodrošinot dalībniekam arī dzīvošanas un ceļa izdevumu apmaksu.

[612.] Arī Eiropas Savienības fondu 2007.-2013.gada plānošanas periodā veselības nozarē tika ieguldīts finansējums  16 milj.  euro apjomā ārstniecības personu profesionālās kvalifikācijas celšanā un tālākizglītībā (apmācot 47 685 nozares profesionāļus). Pasākumi cilvēkresursu attīstībai, t. sk. bija vērsti uz mērķi optimizēt veselības aprūpes sistēmu, nodrošinot racionālu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju izvietojumu valstī, kas ļautu optimizēt nozarei nepieciešamo finansējumu, tādējādi paaugstinot pieejamību pakalpojumiem. ES fondu finansējums ļāva veselības aprūpē iesaistītajiem profesionāļiem pilnveidot profesionalitāti, iegūt un atjaunot vai mainīt specializāciju atbilstoši jaunajai nozares struktūrai, veikt resertifikāciju.

[613.] Būtiski arī nākotnē turpināt cilvēkresursu prasmju pilnveides pasākumus, jo nozarē strādājošo prasmju atbilstība nozares reformu vajadzībām ir būtisks nosacījums, lai nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības un kvalitātes uzlabošanu. Tāpat apmācības ir daļa no ārstniecības personu motivācijas sistēmas, kas ir būtiska situācijā, kad veselības nozarē kritiski trūkst speciālisti.

[614.] Veselības aprūpes cilvēkresursu nodrošināšanai 2014.-2020.gada plānošanas perioda ES fondu atbalsta ietveros tiek īstenots 9.2.5. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību ārstniecības un ārstniecības atbalsta personām, kas sniedz pakalpojumus prioritārajās veselības jomās iedzīvotājiem, kas dzīvo ārpus Rīgas" projekts "Uzlabot pieejamību ārstniecības un ārstniecības atbalsta personām, kas sniedz pakalpojumu prioritārajās veselības jomās iedzīvotājiem, kas dzīvo ārpus Rīgas" (Nr. 9.2.5.0/17/I/001) (turpmāk – Projekts Nr.9.2.5) par kopējo finansējumu 10 milj.  euro. Projekta ietvaros plānots darbam reģionos visā Latvijā piesaistīt vismaz 506 ārstus, māsas, ārstu palīgus un māsu palīgus un kopumā atbalstu sniegt ap 1400 ārstniecības personām, lai veicinātu viņu piesaisti darbam reģionos. Projekts sniedz būtisku atbalstu cilvēkresursu pieejamības problēmu risināšanai reģionos, jo ārstniecības un ārstniecības atbalsta personām 5 gadus pēc atbalsta saņemšanas jāturpina sniegt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Tomēr ņemot vērā to, ka ārstniecības personu iztrūkums Latvijā ir ļoti liels, lai sakārtotu cilvēkresursu pieejamības jautājumu, šajā jomā nepieciešami tālāki ieguldījumi.

[615.] Papildus Covid-19 krīzes laikā ir izgaismojusies jau iepriekš aktuāla problēma veselības aprūpē – izteikts māsu, māsu palīgu un ārstu palīgu trūkums Rīgā, jo īpaši ņemot vērā, ka ārstniecības iestādes Rīgā apkalpo iedzīvotājus no visas Latvijas (piemēram, PSKUS vairāk kā puse no stacionāra pacientiem ir no teritorijām ārpus Rīgas), kā arī aktuāls ir paaudžu nomaiņas jautājums ģimenes ārstu vidū Rīgā, kas īpaši izgaismojas esošas sabiedrības veselības krīzes kontekstā. Ņemot vērā minēto tika papildus piesaistīts finansējums 3 milj. euro apmērā, lai uzlabotu situāciju valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā Rīgā, piesaistot darbam ne mazāk kā 270 jaunu ārstniecības personu.

[616.] Minētie pasākumi ļaus nozarei piesaistīt papildu ne mazāk kā 776 speciālistus, tomēr ņemot vērā speciālistu trūkumu, svarīgi turpināt īstenot līdzīgus pasākumus arī turpmāk.

VII. Veselības nozares finansējums, ārstniecības iestāžu infrastruktūra, gatavība ārkārtas un katastrofu situācijām

[617.] Latvijā veselības aprūpei tērē mazāk nekā lielākajā daļā ES valstu. Kopējie veselības nozares izdevumi 2019. gadā Latvijā bija 6,58% no IKP, tai pašā laikā ES vidējais rādītājs ir bijis 9,92%³⁰⁵. OECD, raksturojot Latvijas veselības profilu,³⁰⁶ uzsver, ka, lai gan Latvijā pēdējos gados publiskais finansējums veselības aprūpei ir nedaudz pieaudzis, kopējais finansējums sistēmai ir nepietiekams.

[618.] Vispārējie valdības izdevumi veselībai 2019.gadā bija 4,2% no IKP (2014.gadā – 3,8%). 2019. gadā kopējie veselības aprūpes izdevumi Latvijā uz vienu iedzīvotāju bija 1 457,48 euro³⁰⁷ pēc pirktspējas paritātes (PPP)³⁰⁸.

[619.] Zems publiskais finansējums veselības aprūpei ir šķērslis ilgtspējīgai sabiedrības veselībai un labāku veselības aprūpes sistēmas darbības rezultātu sasniegšanai. 2019. gadā Latvijā tikai 60,83% veselības izdevumu bija publiskais finansējums (vidēji ES gandrīz 80%)³⁰⁹, tas ir 636,02 euro uz vienu iedzīvotāju, jeb 886,54 PPS uz vienu iedzīvotāju, tādējādi Latvijā publiskais finansējums veselības aprūpei 2019. gadā ir bijis  2,7 reizes zemāks par ES vidējo rādītāju³¹⁰.

[620.] Latvijas veselības sistēmā ļoti liela nozīme ir personīgajiem maksājumiem no "iedzīvotāju kabatas". 2019.gadā 35,60% no kopējiem izdevumiem par veselības aprūpi veidoja mājsaimniecību tiešie maksājumi (vidēji ES 15,6 %) un trešais augstākais rādītājs ES³¹¹ un par 5,6 procentpunktiem pārsniedza PVO noteikto bīstamo zonu. Saskaņā ar PVO izmantoto pieeju personīgo maksājumu īpatsvars kopējos izdevumos veselībai virs 30% ir bīstams iedzīvotāju veselības aizsardzībai valstī.³¹²

[621.] Valsts piešķirtais finansējums zāļu kompensācijai ir viens no zemākajiem ES valstu vidū un par 20% ir zemāks nekā Lietuvā un 30% zemāks nekā Igaunijā. Būtiska problēma ir, ka daudzas pacientu ārstēšanai nepieciešamās zāles nav iekļautas valsts kompensējamo zāļu sarakstā. Patlaban Latvijas Zāļu reģistrā  ir iekļautas  2888 centralizētajā zāļu reģistrācijas procedūrā reģistrētās zāles (pēc oriģinālā nosaukuma, INN,³¹³ zāļu formas un stipruma), no tām 643 (22%) tika izplatītas Latvijā un 434 ir iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā (KZS) (atbilstoši KZS sarakstam uz 01.01.2021.).³¹⁴

[622.] PVO ir izvērtējusi, ka valstīs, kurās personīgo maksājumu īpatsvars kopējos veselības izdevumos pārsniedz 15%, mājsaimniecības ir vairāk pakļautas riskam nonākt nabadzību iedzenošos un katastrofālos izdevumos un neapmierinātā veselības vajadzībā (unmet needs for health care). PVO rekomendē ne tikai kopumā samazināt personīgo maksājumu īpatsvaru, bet arī virzīt politiku tuvāk universālai pieejamībai.³¹⁵

[623.] Vislielāko personīgo maksājumu īpatsvaru kopējā personīgo veselības maksājumu daļā (39,18%) 2018. gadā Latvijā veidoja maksājumi par medicīnas precēm un zālēm (19,4%), ambulatorā aprūpe un rehabilitācija (10,7%) un stacionārā aprūpe un rehabilitācija (3,7%).³¹⁶ Lielākajai daļai veselības aprūpes pakalpojumu Latvijā, ieskaitot vizītes pie ģimenes ārsta, vizītes pie ārstiem speciālistiem, uzturēšanos slimnīcā un medikamentu iegādi, ir paredzēti līdzmaksājumi, kas jāsedz to saņēmējam.

[624.] Latvijā to iedzīvotāju daļa, kuru veselības aprūpes vajadzības nav apmierinātas izmaksu, attāluma vai gaidīšanas laika dēļ, ir viena no lielākajām Eiropā un 2018. gadā veidoja 6,2%, salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju 2,0%³¹⁷ (Latvijā 2019. gadā šis rādītājs bija 4,3 %³¹⁸), taču pozitīvi ir tas, ka šis rādītājs Latvijā, sākot ar 2013. gadu, samazinās.

[625.] Attiecībā uz tarifu neatbilstību un ārstniecības iestāžu infrastruktūru – ņemot vērā ierobežoto finansējumu veselības aprūpei, valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu tarifi lielā daļā gadījumu nav konkurētspējīgi ar maksas pakalpojumu cenām (t.i., speciālisti ir ieinteresēti sniegt maksas pakalpojumus, nevis valsts apmaksātus pakalpojumus), kā arī tie nesedz faktiskās šo pakalpojumu nodrošināšanas izmaksas (tādējādi radot ārstniecības iestādēm zaudējumus).³¹⁹

[626.] Stabilitātes programmā 2016. – 2019. gadam Latvija pieteica veselības sistēmas reformu kā būtisku strukturālo reformu ar ilgtermiņa pozitīvu efektu. Latvijai piešķirtā deficīta atkāpe 0,13% no IKP 2017. gadā, 0,40% no IKP 2018. gadā un 0,50% no IKP 2019. gadā tika novirzīta veselības sistēmas reformām (papildus 34,3 milj. euro 2017. gadā, 113,4 milj. euro 2018. gadā un 154,2 milj. euro 2019. gadā). 2020. gadam un turpmāk ik gadu tika piešķirts finansējums 144,0 milj. euro apmērā veselības aprūpes sistēmas reformas pasākumu turpināšanai, kas, salīdzinājumā ar 2019. gadu, ir samazinājums par 10,2 milj. euro.

[627.] Atbilstoši VM rīcībā esošajai informācijai un ņemot vērā apstiprinātos valsts budžeta izdevumus ikgadēji uz gada sākumu, kopējais veselības nozares budžets (ietverot VM resora izdevumus un izdevumus ES finansētajiem veselības nozares projektiem, kuri ir plānoti Centrālās finanšu un līgumu aģentūras budžetā) 2018. gada noslēgumā bija 3,65% no IKP, 2019. gada noslēgumā bija 3,96% no IKP, 2020. gada noslēgumā – 4,54% no IKP, savukārt 2021.gada noslēgumā – 6,23% no IKP. Būtisku ietekmi uz 2021.gada noslēguma rādītāju ir atstājis Covid-19 pandemijas seku noveršanai veselības nozares budžetam novirzītais finansējums. 2022.gada sakumā kopējais veselības nozares budžets veidoja 4,52% no IKP. Saskaņā ar likumā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022., 2023. un 2024.gadam" paredzēto, ņemot vērā IKP prognozes³²⁰, kopējais veselības nozares budžets 2024.gadā tiek prognozēts 3,9% no IKP.

[628.] Lai VM varētu risināt visus apzinātos nozares problēmjautājumus, papildus nepieciešamais finansējums nozarei 2020. gadā bija 655,3 milj. euro, 2021.gadā ir 892,4 milj. euro, 2022.gadā 833,6 milj. euro un 2023.gadā 1 004,1 milj. euro. Tomēr VM, iesniedzot priekšlikumus par nozares prioritārajiem pasākumiem un to īstenošanai nepieciešamo finansējumu 2020.-2022.gadam un 2021. - 2023.gadam, ir ņēmusi vērā aktuālās makroekonomiskās attīstības prognozes un to, ka uz Stabilitātes programmas sagatavošanas brīdi turpmāko gadu fiskālā telpa ir ļoti ierobežota; kā arī veselības nozares kapacitāti, tai skaitā Covid-19 pandēmijas laikā pasaulē, spēju apgūt papildus finansējumu atbilstoši pieejamiem resursiem, tai skaitā esošo cilvēkresursu nodrošinājumu, jo kopumā straujāku papildus pakalpojumu sniegšanu ierobežo arī ārstniecības iestāžu spēja sniegt nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus valsts pasūtītajā apjomā. Līdz ar to VM kopējo nepieciešamo finansējumu ir samazinājusi un iesniedza priekšlikumus nozares prioritārajiem pasākumiem 2020.gadā 279,4 milj. euro, 2021.gadā 476,3 milj. euro, 2022.gadā 521,7 milj. euro un 2023.gadā 724,4 milj. euro apmērā.

2.tabula. 2014.- 2018.gadā Veselības ministrijas Finanšu ministrijā un Pārresoru koordinācijas centrā iesniegtais pieprasījums par papildus nepieciešamo finansējumu un faktiski papildus piešķirtais finansējums prioritāro pasākumu īstenošanai

3.tabula. 2019.- 2020.gadā Veselības ministrijas Finanšu ministrijā un Pārresoru koordinācijas centrā iesniegtais pieprasījums par papildus nepieciešamo finansējumu un faktiski papildus piešķirtais finansējums prioritāro pasākumu īstenošanai

[629.] 2021.gadam papildus piešķirts finansējums ārstniecības personu darba samaksas pieaugumam visiem resoriem 182,9 milj. euro (no tiem, Veselības ministrijas daļa 176,7 milj. euro), kā arī Veselības ministrijai tika piešķirts finansējums 2,9 milj. euro akadēmiskā personāla un pedagogu minimālo atlīdzības likmju paaugstināšanai un atbalstam minimālo ienākumu palielināšanai, 1,8 milj. euro vēža skrīninga uzlabošanai un medikamentu pieejamībai onkoloģiskiem pacientiem, 1 milj. euro digitālās veselības platformas uzlabošanai un attīstībai un  0,5 milj. euro SPKC vispārējās kapacitātes attīstīšanai un kontaktpersonu identificēšanas un informēšanas tehnoloģiskā risinājuma ieviešanai un uzturēšanai.

[630.] Veselības ministrijai 2022.gadam piešķirts papildus finansējums 127,9 milj. euro, 2023.gadam  102,1 milj. euro un 2024.gadam 103,1 milj. euro apmērā, no tā lielākais finansējuma apmērs piešķirts veselības aprūpes pakalpojumu onkoloģijas jomā uzlabošanai, tai skaitā aprīkojumam BKUS, RAKUS, PSKUS 49,8 milj. euro, ārstniecības personu darba samaksas palielināšanai 33,9 milj. euro (no tiem 4,36 milj. euro novirzīti māsu profesijas attīstībai, paaugstinot māsu amata kvalifikācijas kategoriju un attiecīgi palielinot arī atalgojumu), darba samaksas nodrošināšanai rezidentiem, kuru rezidentūras studijas netiek apmaksātas no valsts budžeta līdzekļiem 5,6 milj. euro, pasākumiem, lai samazinātu ilglaicīgu negatīvo ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību, ko rada COVID-19 pandēmija 5 milj. euro, paliatīvas aprūpes nodrošināšanai 4,6 milj. euro, veselības pakalpojumu palielināšanai (t.sk. retajām slimībām) 5,4 milj. euro, kapitālieguldījumiem un investīcijām Veselības ministrijas padotības iestādēs un BKUS investīcijām 4,7 milj. euro, līdzmaksājuma kompensācijai personām ar 2.grupas invaliditāti 8,2 milj. euro, bērniem ar autiskā spektra traucējumiem apmaksātu pakalpojumu nodrošināšanai un epidurālās anestēzijas pieejamības dzemdību procesā nodrošināšanai 2,2 milj. euro.

[631.] Nepietiekams finansējums ilgstoši bijis arī materiālo rezervju nodrošināšanai ārkārtas un katastrofu situācijām. Līdz Covid-19 pandēmijai ārstniecības iestādes atbilstoši MK noteikumiem, kas nosaka kārtību, kādā ārstniecības iestādes un sociālās aprūpes institūcijas iegādājas, uzglabā un izlieto zāles³²¹, zāles uzglabāja ne vairāk kā piecu dienu patēriņam un atbilstoši noteiktajam tika plānoti finanšu līdzekļi. Covid-19 pandēmija, kad Latvijā lielākajā daļā ārstniecības iestāžu faktiski nebija individuālo aizsardzības līdzekļu uzkrājumu, uzskatāmi parādīja, cik šāda attieksme un netālredzīga pieeja ir bīstama.

[632.] Lai VTMEC nodrošinātu  tiesu medicīnas ekspertīzes un izpētes nepārtrauktību esošā līmenī un novērstu avārijas situāciju iestāšanos, VTMEC ir nepieciešams papildus finansējums. VTMEC nolietotās, neatbilstošās un nepietiekamās telpiskās infrastruktūras vietā Rīgā un 5 reģionos ir nepieciešams attīstīt modernu, mūsdienīgu infrastruktūru. Tā realizācijai ir nepieciešams veikt ēkas Hipokrāta 2 k-6  pārprojektēšanu, paredzot esošo telpu, tai skaitā nolietoto komunikāciju sistēmu renovāciju, kā arī  jauna laboratoriju korpusa celtniecību. Lai būtu iespējams pārvietot struktūrvienības renovācijas un būvniecības laikā, sākotnēji nepieciešama telpu renovācija Hipokrāta ielas 2 17. korpusa ēkai. VTMEC reģionālajās nodaļās (Valmiera, Rēzekne, Daugavpils, Jēkabpils, Liepāja) nepieciešams veikt tipveida ēkas projektēšanu un izbūvi reģionālo slimnīcu teritorijās. VTMEC telpiskās un tehnoloģiskās infrastruktūras atjaunošanai ir nepieciešama būtiska investīciju piesaiste. Kopējās prognozējamās investīciju izmaksas ir 24 milj. euro.

[633.] Pašlaik tiesu medicīniskās ekspertīzes iespējams veikt VTMEC darba laikā. Taču, lai nodrošinātu, ka tiesu medicīniskā ekspertīze vardarbībā cietušajam tiek veikta pēc iespējas īsākā laikā no notikuma brīža, ir nepieciešama saskaņota VP, ārstu un ekspertu koordinēta rīcība laikā un telpā, jo šajos gadījumos procesa virzītājs ir VP, savukārt cietušajam nepieciešama medicīniskā izmeklēšana un palīdzība, pēc iespējas vēlams vienlaicīgi ar tiesu medicīnas eksperta apskati, kam savukārt nepieciešama medicīnas iestādes infrastruktūra. Lai to nodrošinātu, nepieciešams ieviest apmaksātas tiesu medicīnas ekspertu dežūras ārpus VTMEC normālā darba laika septiņās   IV līmeņa reģionālajās slimnīcās un vienā V līmeņa slimnīcā Rīgā (RAKUS), kuru teritorijā jau atrodas VTMEC struktūrvienības, un kurās ir arī nepieciešamā medicīniskā infrastruktūra un medicīnas speciālistu pieejamība.

[634.] Lai izvairītos no līdzīgām situācijām nākotnē, ir svarīgi nepārtraukti uzturēt veselības aprūpi un sabiedrības drošībai nepieciešamās materiālo rezervju krājumus, lai ārkārtas situācijā to būtu pietiekami vismaz  1 mēnesim. Gadījumā, ja netiks plānots papildus finansējums no valsts budžeta, pastāv nopietns risks, ka krīzes gadījumā slimnīcas nespēs nodrošināt neatliekamo palīdzību zāļu nenodrošinājuma dēļ, tādējādi pakļaujot riskam pacientu dzīvības.

[635.] Atbilstoši secinājumiem par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu, krīžu laikā palielināsies pieprasījums pēc zālēm un medicīniskām ierīcēm, un ir nepieciešams plānot to piegādi un rezervju veidošanu  (vismaz vienam mēnesim), kas prasa papildus finanšu resursus, kas līdz šim nav bijuši  ietverti esošajā veselības aprūpes budžetā.

[636.] Jāatzīmē, ka, neskatoties uz finansējuma nepietiekamību veselības aprūpes sistēmā, Latvija uzrāda augstus naudas efektivitātes rezultātus. Ziņojumi "Euro Health Consumer Index 2017 Report"³²² un "Euro Health Consumer Index 2018 Report"³²³, kuros, lai novērtētu veselības aprūpes sistēmas darbības efektivitāti, tiek mēģināts salīdzināt savā starpā ES dalībvalstis ar ļoti atšķirīgiem finanšu resursiem, veicot naudas vērtības korekciju ar veselības aprūpes izdevumiem uz vienu iedzīvotāju (izteikti Pirktspējas paritātē dolāros), ļauj secināt, ka Latvija ar vienu no zemākajiem veselības aprūpes izdevumiem uz vienu iedzīvotāju uzrāda augstus naudas efektivitātes rezultātus.

[637.] Ieguldījumi veselības nozarē ir būtiski stabilai, funkcionējošai ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai. PVO, veicot 19 valstu datu analīzi,³²⁴ ir secinājusi, ka vidēji katrs papildus 1 euro, kas ir iztērēts veselības aprūpes sektorā, atnes 1,4 euro atdevi nacionālajā ekonomikā un 2,7 euro atdevi nacionālajā ekonomikā, ņemot vērā papildus izraisīto ietekmi (plašāka ilgtermiņa ekonomiskā ietekme, tostarp darbinieku tēriņu un iegādes ietekme). Savukārt veselības izdevumu pieaugums par 1 euro vidēji palielina mājsaimniecību ienākumus par 0,7 euro.

[638.] Investīcijas vese nozarē ir ļāvušas samazināt potenciāli zaudēto dzīves gadu skaitu, rezultātā palielinot iedzīvotāju līdzdalību darba tirgū un kopējos nodokļu ieņēmumus, un tādējādi veicinot ekonomikas attīstību un iedzīvotāju labklājību. Labāka veselība var palielināt atdevi no ieguldījumiem izglītībā un darba ņēmēju pieredzē, jo ilgāks dzīves ilgums palielina ienākumu periodu ieguldījumiem cilvēkkapitāla ražīgumā.³²⁵

[639.] Veselības nozares finansējums, ārstniecības iestāžu infrastruktūra, gatavība ārkārtas un katastrofu situācijām – problēmu un izaicinājumu kopsavilkums:

[640.] Pacientu tiešie maksājumi par veselīprūpes pakalpojumiem Latvijā ir vieni no augstākajiem ES.³²⁶ Vislielāko daļu persoos maksājumos ik gadu ieņem izdevumi par zālēm.

[641.] Būtisks veselības sistēmas efektivitātes, kvalitātes, pieejamības un ilgtspējas progress ir atkarīgs no piešķirtā finansējuma (veselības nozarei paredzētās IKP daļas).

[642.] Ilgs gaidīšanas laiks uz atsevišķiem veselības aprūpes pakalpojumiem, pārsniedzot sešus mēnešus (sasaistē ar IV nodaļu).

[643.] Veselības aprūpes pakalpojumu tarifi neatbilst to reālajām izmaksām.

[644.] Veselības aprūpes pakalpojumu kvotas neļauj savlaicīgi saņemt pakalpojumus.

[645.] Pilnveidojams NMPD infrastruktūras nodrošinājums.

[646.] Ārstniecības iestāžu nodrošinājums ar medicīnas iekārtām nav vienmērīgs, līdz ar to nepieciešams nodrošināt sistēmisku pieeju svarīgāku tehnoloģiju plānošanā un nodrošināšanā un tādējādi kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību, kā arī efektivitātes novērtējumu.

[647.] Nepietiekama veselības sistēmas gatavība, t.i., materiālo rezervju trūkums aizsardzības pasākumiem, nepietiekams tehniskais nodrošinājums ārstniecības iestādēs, cilvēkresursu trūkums, attiecībā uz globāliem infekcijas slimību izaicinājumiem, tai skaitā SARS (Covid-19) u.c.

A. Covid-19 seku novēršanai piešķirtie valsts budžeta līdzekļi

[648.] Covid-19 infekcijas izplatīšanās 2020. un 2021. gadā radīja būtisku apdraudējumu sabiedrības veselībai un draudēja paralizēt veselības aprūpes sektoru, kā rezultātā nebūtu iespējams nodrošināt vajadzīgo veselības aprūpi personām ar Covid-19 un citām slimībām. Lai mazinātu Covid-19 infekcijas izplatību un nodrošinātu nepieciešamo veselības aprūpi ne tikai saslimušajiem ar Covid-19, bet arī ar pārējām slimībām, MK no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem (turpmāk - LNG) un finansējuma apropriācijas palielināšanai, ieguldot pamatkapitālā, 2020. un 2021. gadā piešķīra papildus valsts budžeta finansējumu, attiecīgi 87,2 milj. euro (1.tabula) un 536,4 milj. euro³²⁷ (2.tabula), kā arī ir iezīmēts (rezervēts) finansējums 409,8 milj. euro 2022.gadam (3.tabula).

1. tabula. LNG piešķīrums un apropriācijas palielināšana Veselības ministrijai 2020.gadā Covid-19 pasākumiem

2. tabula. LNG piešķīrums un apropriācijas palielināšana Veselības ministrijai 2021.gadā Covid-19 pasākumiem

3. tabula. Rezervētais finansējums Veselības ministrijai 2022.gadā Covid-19 pasākumiem (uz 2022.gada 14.aprīli)

[649.] Nodrošināts papildus finansējums vakcinācijas pakalpojumu sniedzējiem

[650.] Līdz 2021.gada rudenim ģimenes ārstu praksēm bijis pieejams papildu vairāk nekā 50 milj. euro liels finansējums, tostarp Covid-19 piemaksām un ar to saistītajiem pakalpojumiem. 2021.gada pēdējā ceturksnī ģimenes ārstiem tika nodrošinātas 100% piemaksas. Kopš 2021.gada 1. oktobra atbalsts tika palielināts - par katru ievadīto vakcīnas devu 11,87 euro piemaksa. Par vienas vakcīnas devas ievadīšanu senioram šobrīd tiek maksāts 24,47 euro, ja tā veikta praksē, un 34,69 euro, ja - dzīvesvietā.

[651.] Tāpat ģimenes ārsti saņēma piemaksas par sasniegtajiem vakcinācijas rādītājiem – 2 euro par katru pacientu vecumā no 60 gadiem un pacientu ar noteiktām hroniskām saslimšanām, ja vakcinācijas aptvere ir līdz 60%; 4 euro, ja vakcinācijas aptvere ir no 60% līdz 80%,  un 6 euro, ja vakcinācijas aptvere ir no 80% līdz 100%. Piemaksas apmēru noteica atkarībā no tā, vai ģimenes ārsta prakse nodrošina vai nenodrošina vakcināciju pret Covid-19, un vakcinācijas aptveres noteiktā ģimenes ārsta pacientu grupā.

[652.] Lai veicinātu aktīvāku iedzīvotāju vecumā no 60 gadiem pirmreizējo vakcināciju pret Covid-19, 2022.gada pirmajā pusgadā, ģimenes ārstu praksēm paredzēta resursu piemaksa (ietverot finansējumu papildu darbinieka piesaistei), kā arī piemaksas par iedzīvotāju no 60 gadiem vakcināciju pret Covid-19. Piemaksas paredzētas arī citām ārstniecības iestādēm, kas veic vakcināciju pret Covid-19. Šiem mērķiem no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem MK 2022.gada 25.janvārī ir iezīmējis 8,4 milj. euro.

[653.] Papildus ģimenes ārstu praksēm, finansiāls stimuls tika paredzēts arī ārstniecības iestādēm senioru pirmreizējās vakcinācijas pret Covid-19 prioritizēšanai no 2021.gada 1.decembra līdz 2022.gada 15.janvārim.

[654.] Katrai praksei, kur vakcinē pret Covid-19, paredzēta kompensācija par ģimenes ārsta praksē nodarbināto personu veselības veicināšanas un rehabilitācijas pasākumiem, tām ģimenes ārsta praksēm, kas savā praksē veic vakcināciju pret Covid-19 (saņemti laikposmā no 01.10.2021. līdz 31.08.2022.), iezīmējot šim mērķim 2022.gadā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem indikatīvo finansējumu 0,4 milj.euro apmērā. Kā arī, lai nodrošinātu ģimenes ārstu prakses darbu COVID-19 pandēmijas laikā, papildus valsts budžeta finansējums no LNG tika iezīmēts ģimenes ārsta aizvietošanas nodrošināšanai laikposmā no 2022.gada 1.janvāra līdz 2022.gada 30.jūnijam 2,5 milj. euro apmērā.

[655.] Vienlaikus periodā no 2021.gada 1.oktobra līdz 31.decembrim ģimenes ārstu praksēm, kuri ir noslēguši līgumu ar Nacionālo veselības dienestu par vakcinācijas veikšanu, tika noteikts bonusa maksājuma tarifs 11,87 euro apmērā par personu, kura saņēmusi kaut vienu vakcīnas poti periodā no 2021.gada 1.oktobra līdz 2021.gada 31.decembrim. Šim mērķim 2022.gadā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem tika iezīmēts indikatīvais finansējums 3,1 milj.euro apmērā.

[656.] Veselības sistēmas kapacitātes stiprināšana, lai nodrošinātu tās darbību Covid-19 pandēmijās apstākļos

[657.] Reaģējot uz reālajiem Covid-19 saslimstības datiem un stacionēto Covid-19 pacientu skaita pieaugumu, Veselības ministrija veica pasākumus, lai stiprinātu veselības nozares, tai skaitā slimnīcu, kas veic Covid-19 pacientu ārstēšanu, kapacitāti un nodrošinātu nepieciešamo materiāltehnisko nodrošinājumu, kā arī medicīniskā aprīkojuma un medicīnisko ierīču pieejamību. Kopumā šo pasākumu realizēšanai tika piešķirti 86 593 857 euro klīniskajām universitātes slimnīcām, IV, III, II un I līmeņa slimnīcām un specializētajām slimnīcām. No tiem 25 460 377 euro tika novirzīti infrastruktūras uzlabošanas darbiem, tai skaitā epidemioloģisko prasību nodrošināšanai SIA "Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca", VSIA "Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca", SIA "Jēkabpils reģionālā slimnīca" un SIA "Vidzemes slimnīca", kā arī operatīvā datu paneļa izveidei. 27 858 753 euro tika novirzīti observācijas un IT gultu uzturēšanas izmaksu segšanai, kā arī 33 274 727 euro jau esošo gultu aprīkošanai un jaunu gultu izveidei klīniskās universitātes slimnīcās, IV, III, II un I līmeņa slimnīcās un specializētajās slimnīcās.

[658.] Lai nodrošinātu gatavību papildu gultu izvēršanai Covid-19 pacientu ārstēšanai slimnīcās, atbilstošu materiāltehnisko nodrošinājumu, diagnostikas ierīces un skābekļa pieejamību 2021.gada rudenī pieškirts papildus finansējums 2021.gadam 15 660 693 euro apmērā, tai skaitā 9 933 245 euro apmērā ar finanšu ieguldījumu palielinot pamatkapitālu Veselības ministrijas kapitālsabiedrības slimnīcās un 2022.gadam 6 688 008 euro.

[659.] Vairāk nekā 0,87 milj.euro 2021.gadā novirzīti NMPD. Straujais saslimstības ar Covid-19 kāpums, ievērojami ietekmējis NMPD darbu, radot papildu izdevumus, reaģējot uz pieaugošo izsaukumu skaitu, nodrošinot Covid-19 pacientiem nepieciešamo skābekļa daudzumu, medicīnisko ierīču pieejamību un pacientu pārvešanu starp stacionāriem atbilstošas ārstēšanas un aprūpes nodrošināšanai.

[660.] No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirti 57 087 222 euro, lai 2021.gadā segtu izdevumus, kas ārstniecības iestādēm un laboratorijām radušies Covid-19 uzliesmojuma un seku novēršanai - par individuālās aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļiem, kas nepieciešami epidemioloģiski drošu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai ambulatorajā un stacionārajā sektorā, tostarp laboratoriskajiem pakalpojumiem, ģimenes ārsta mājas vizītēm un  attālinātajām konsultācijām, pacientu transportēšanas izmaksām. Uz 2022.gada martu ir atbalstīts  MK 2022.gada 9.februāra rīkojums Nr.81 "Par finanšu līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem"", kas paredz piešķirt Veselības ministrijai finansējumu, kas nepārsniedz 62 415 504 euro, lai segtu izdevumus par 2022.gada pirmo ceturksni, kas radušies saistībā ar Covid-19 infekcijas uzliesmojumu un seku novēršanu, tai skaitā par individuālās aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļiem, kas nepieciešami epidemioloģiski drošu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai ambulatorajā un stacionārajā sektorā, tostarp laboratoriskajiem pakalpojumiem, attālinātajām konsultācijām, pacientu transportēšanas izmaksām, kas nepārsniedz 9 618 654 euro, kā arī atbilstoši MK 2022.gada 8.februāra sēdes protokollēmuma (Nr.6 45.§) "Rīkojuma projekts "Par finanšu līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem"" 3.punktam ir iezīmēts finansējums par 2022.gada otro ceturksni ne vairāk kā 62 415 501 euro, tai skaitā individuālās aizsardzības un dezinfekcijas līdzekļiem, kas nepieciešami epidemioloģiski drošu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai ambulatorajā un stacionārajā sektorā, tostarp laboratoriskajiem pakalpojumiem, ģimenes ārsta mājas vizītēm un attālinātajām konsultācijām, pacientu transportēšanas izmaksām ne vairāk kā 9 618 654 euro.

[661.] Lai nodrošinātu medikamenta Veclury (ar aktīvo vielu remdesivīrs), Regn-CoV2 un Tocilizumab pieejamību Covid-19 pacientu turpmākajai ārstēšanai, no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem 2021. gadā piešķirti 12 254 103 euro apmērā. Savukārt, pārējie izdevumi ar Covd-19 saistītiem pasākumiem no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem 2021.gadā piešķirti 9 201 943 euro apmērā.

[662.] No līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem 2021.gadā piešķirti 70 580 706  euro apmērā vakcīnu iegādei, loģistikai, ievadei, ģimenes ārstiem, komunikācijas pasākumu, NMPD izdevumu segšanai, lai palielinātu vakcinācijas aptveri un uzlabotu sabiedrības veselības drošību, lai segtu NMPD izdevumus, kas radušies saistībā ar koronavīrusa Covid-19 uzliesmojumu un seku novēršanu, ģimenes ārstu praksēm par sasniegtajiem Covid-19 vakcinācijas aptveres rādītājiem par laikposmu no 2021.gada 1.janbvāra līdz 2021.gada 30.septembrim.

[663.] Piemaksas un virsstundu darba apmaksa, lai motivētu ārstniecības personas darbam ar Covid-19 pacientiem un piesaistītu papildu medicīnas personālu.

[664.] Nodrošinātas piemaksas un atvaļinājuma rezerves uzkrājums Covid-19 ārstniecībā un ierobežošanā iesaistītajiem mediķiem un citiem darbiniekiem. Laika periodā 2021. gada 1.janvāris - 30.oktobris no  līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem šim mērķim izlietots – 124 871 965 euro, 2021.gada novembra un decembra piemaksu nodrošināšanai finansējums ir iezīmēts 2022.gada budžetā - 23 491 271 euro apmērā. Laika periodam 2022.gada 1.janvāris - 31.marts no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem iezīmēts finansējums - 49 522 230 euro apmērā, savukārt periodam no 2022.gada 1.aprīļa līdz 30.jūnijam - 23 125 884 apmērā. Piemaksa nodrošināta:

[665.] Lai 2021.gadā (janvāris - novembris) apmaksātu mediķu un citu darbinieku virsstundu darbu, kas ir saistīts ar Covid-19 jautājumu risināšanu un seku novēršanu, no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem piešķirti 12 151 508 euro. Par 2021.gada novembri un decembri vēl tiks sniegts pieprasījums par virsstundu darba kompensēšanu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem atbilstoši ārstniecības iestāžu sniegtajiem pārskatiem par faktiski nepieciešamo apmēru. 2022.gadā finansējums no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem tiks prasīts atbilstoši faktiski nepieciešamajam apmēram. Papildus tam 2021.gadā tika arī kompensēts virsstundu darbs par laika periodu no 2020.gada 9.novembra līdz 31.decembrim, kam papildus no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem tika piešķirts 3 663 520 euro.

[666.] Lai 2021.gadā nodrošinātu smagi un vidēji smagi ar Covid-19 infekcijas izslimojošo rehabilitāciju, piešķirti 1 190 862 euro. Savukārt atbilstoši MK 2021.gada 29.decembra lēmumam³³⁸ ir iezīmēts finansējums subakūtajai medicīniskajai rehabilitācijai pacientiem pēc Covid-19 infekcijas izslimošanas 2 831 218 euro apmērā 2022.gada 1.pusgadam.

[667.] Lai 2021.gadā nodrošinātu Covid-19 testēšanu piešķirts finansējums 100 247 548 euro, savukārt jaunu infekcijas vīrusu celmu vai paveidu agrīnai atklāšanai, tādējādi pilnveidojot un attīstot vīrusa sekvencēšanas metodi tika piešķirts finansējums 945 783 euro. Par 2021.gada decembri ir iesniegts pieprasījums Finanšu ministrijā par Covid-19 testēšanu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem atbilstoši iestāžu sniegtajiem pārskatiem par faktiski nepieciešamo apmēru. Uz 2022.gada martu ir atbalstīts MK 2022.gada 9.februāra rīkojums Nr.81 "Par finanšu līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem"", kas paredz piešķirt Veselības ministrijai finansējumu, kas nepārsniedz 62 415 504 euro, lai segtu izdevumus par 2022.gada pirmo ceturksni, kas radušies saistībā ar Covid-19 infekcijas uzliesmojumu un seku novēršanu, tai skaitā Covid – 19 testēšanai, kurā ir iekļauts nepieciešamais finansējuma apmērs arī jaunu infekcijas vīrusu celmu vai paveidu agrīnai atklāšanai, kas nepārsniedz 35 643 637 euro, kā arī atbilstoši MK 2022.gada 8.februāra sēdes protokollēmuma (Nr.6 45.§) "Rīkojuma projekts "Par finanšu līdzekļu piešķiršanu no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem"" 3.punktam ir iezīmēts finansējums par 2022. gada otro ceturksni ne vairāk kā 62 415 501 euro, tai skaitā skaitā Covid – 19 testēšanai, kurā ir iekļauts nepieciešamais finansējuma apmērs arī jaunu infekcijas vīrusu celmu vai paveidu agrīnai atklāšanai ne vairāk kā 35 643 636 euro.