Cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejutīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt.

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atrakciju dzīvnieks — dzīvnieks, kuru tur publiskai izrādīšanai izklaides vai sabiedrības izglītošanas nolūkā, izņemot dzīvnieku, kuru tur zooloģiskajā dārzā;

2) dzīvnieka īpašnieks — juridiskā vai fiziskā persona, kurai pieder dzīvnieks;

3) dzīvnieka turētājs — persona, kuras rīcībā un aprūpē atrodas dzīvnieks;

4) dzīvnieku patversme — speciāli aprīkota vieta, kur izmitina izķertos, atsavinātos un bezpalīdzīgā stāvoklī nonākušos dzīvniekus;

5) dzīvnieku viesnīca — speciāli aprīkota vieta, kur mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks uz noteiktu laiku var atstāt aprūpē savu dzīvnieku;

6) eitanāzija — dzīvnieka dzīvības funkciju pārtraukšana nesāpīgā veidā;

7) izmēģinājumu dzīvnieks — procedūrām audzēts vai tajās izmantojams dzīvnieks;

8) izmēģinājumu dzīvnieka audzētājs — persona, kas audzē izmēģinājumu dzīvnieku izmantošanai procedūrās vai tā audu vai orgānu izmantošanai zinātniskiem mērķiem, gūstot vai negūstot peļņu;

9) izmēģinājumu dzīvnieka lietotājs — persona, kas izmanto dzīvnieku procedūrā, gūstot vai negūstot peļņu;

10) izmēģinājumu dzīvnieka piegādātājs — persona, kas nav dzīvnieka audzētājs un kas piegādā izmēģinājumu dzīvnieku izmantošanai procedūrās vai tā audu vai orgānu izmantošanai zinātniskiem mērķiem, gūstot vai negūstot peļņu;

11) izmēģinājuma projekts — darba programma ar noteiktu zinātnisku mērķi, kura ietver vienu vai vairākas procedūras;

12) labturība — dzīvnieka fizioloģisko un etoloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums;

13) lauksaimniecības dzīvnieks — dzīvnieks, kuru audzē un tur dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanai vai citos lauksaimnieciskos nolūkos, tai skaitā ierobežotā platībā turēts savvaļas sugas dzīvnieks un ar ģenētiskās modifikācijas metodēm iegūts dzīvnieks;

14) mājas (istabas) dzīvnieks — dzīvnieks, kuru cilvēks tur savam priekam;

15) procedūra — izmēģinājumu dzīvnieka izmantošana zinātniskos vai eksperimentālos nolūkos ar zināmu vai nezināmu iznākumu, vai izglītošanas nolūkā ar invazīvu vai neinvazīvu metodi veicot atļauto darbību, kas izmēģinājumu dzīvniekam var radīt sāpes, ciešanas, distresu vai ilgstošu kaitējumu, kura vismazākā intensitātes pakāpe līdzinās adatas ievadīšanai, kā arī jebkura darbība, kas izraisa vai var izraisīt dzīvnieka piedzimšanu vai izšķilšanos šādā stāvoklī vai jaunas ģenētiski modificētas dzīvnieku līnijas rašanos, izņemot izmēģinājumu dzīvnieka nogalināšanu, lai izmantotu tā audus vai orgānus;

16) savvaļas sugas dzīvnieks — dzīvnieks, kura evolūciju nav apzināti ietekmējis cilvēks, lai apmierinātu savas vajadzības;

17) sporta un darba dzīvnieks — dzīvnieks, kurš ir apguvis specifiskas iemaņas un veic cilvēka noteiktu darbību;

18) zooloģiskais dārzs — pastāvīga vieta, kur savvaļas sugu dzīvnieki tiek turēti izstādīšanai publikas apskatei septiņas vai vairāk dienas gadā sugas saglabāšanas, pavairošanas, reintrodukcijas, pētniecības un sabiedrības izglītošanas nolūkā.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

2.pants. Šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības un labturības jomā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

3.pants. (1) Dzīvniekus pēc to faktiskā stāvokļa iedala šādi:

1) savvaļas dzīvnieki;

2) nebrīvē audzēti dzīvnieki.

(2) Savvaļas dzīvniekus pēc to izmantošanas veida iedala šādi:

1) medījamie dzīvnieki;

2) nemedījamie dzīvnieki.

(3) Nebrīvē audzētus dzīvniekus pēc to izmantošanas veida iedala šādi:

1) lauksaimniecības dzīvnieki;

2) mājas (istabas) dzīvnieki;

3) sporta, darba un atrakciju dzīvnieki;

4) izmēģinājumu dzīvnieki;

5) dzīvnieki, kurus tur zooloģiskajā dārzā;

6) savvaļas sugu dzīvnieki, kurus tur reģistrētā savvaļas sugas dzīvnieku turēšanas vietā.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

3.¹ pants. (1) Aizliegts iegādāties, turēt nebrīvē, atsavināt vai turēt pārdošanai vai apmaiņai un piedāvāt tirdzniecībā šādus dzīvniekus:

1) plēsēju kārtas savvaļas sugas dzīvnieku;

2) primātu;

3) jūras zīdītāju;

4) krokodilu kārtas dzīvnieku;

5) čūskveidīgo dzīvnieku.

(2) Aizliegts dzīvnieku barot ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem.

(3) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētie aizliegumi neattiecas uz zooloģiskajiem dārziem un reģistrētām savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietām.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

4.pants. (1) Aizliegta cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem, tas ir:

1) dzīvnieka nogalināšana, izņemot šajā likumā noteiktos gadījumus;

2) dzīvnieka sakropļošana, mocīšana un spīdzināšana;

3) dzīvnieka atstāšana bez aprūpes;

4) dzīvnieka atstāšana bezpalīdzīgā stāvoklī;

5) dzīvnieka kaitināšana un uzrīdīšana, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams darba dzīvnieka apmācībai;

6) dzīvnieku cīņu organizēšana, dzīvnieku iesaistīšana šajās cīņās un šo cīņu atbalstīšana;

7) dzīvnieka pakļaušana izskatu pārveidojošām vai citām neārstnieciskām procedūrām, ja to nepieciešamību nav noteicis un tās nav veicis praktizējošs veterinārārsts vai cita persona saskaņā ar lauksaimniecības dzīvnieku labturību regulējošiem normatīvajiem aktiem. Praktizējošam veterinārārstam atļauts izdarīt astes apgriešanu šā likuma 18.¹ pantā noteikto šķirņu suņiem;

8) dzīvnieka izmantošana par mērķi šaušanas apmācībās vai sacensībās;

9) dzīvnieka izmantošana citu sugu dzīvnieku apmācībai, izņemot medību suņu apmācību;

10) dzīvnieka izmantošana, liekot tam pārsniegt savas dabiskās spējas;

11) savvaļas sugas dzīvnieka demonstrēšana ārpus zooloģiskā dārza vai reģistrētas savvaļas sugu dzīvnieku turēšanas vietas;

12) dzīvnieka mātītes piedāvāšana un izmantošana dzīvnieka tēviņa dzimumtieksmju apmierināšanai bez nolūka iegūt pēcnācējus;

13) citu tādu darbību veikšana, kuras izraisa vai var izraisīt dzīvnieka sakropļošanu vai nāvi, radīt tam ciešanas, izņemot gadījumus, kad šīs darbības veiktas ārstēšanas, izmēģinājumu nolūkos, vai gadījumus, kad tiek apdraudēta cilvēka dzīvība vai veselība;

14) dzīvnieku turēšanas noteikumu, labturības prasību un pārvadāšanas noteikumu neievērošana, kas apdraud dzīvnieka veselību vai var izraisīt tā nāvi;

15) kaušanai paredzēto dzīvnieku aizsardzības prasību neievērošana;

16) dzīvnieka izmantošana reliģiskos rituālos un izlozēs.

(2) Personai ir aizliegts turēt dzīvnieku, ja tā ir sodīta par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.02.2003., 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010. Sk. pārejas noteikumu 9.punktu)

4.¹ pants. (1) Ir aizliegta tāda mājas (istabas) dzīvnieka dalība sacensībās, tirgos un izsolēs, kā arī demonstrēšana publiskā izstādē, kuram veikta izskatu pārveidojoša operācija, izņemot:

1) dzīvnieku, kuram šīs operācijas nepieciešamību apliecina praktizējošs veterinārārsts, veicot ierakstu dzīvnieka pasē vai vakcinācijas apliecībā;

2) šajā likumā noteiktas šķirnes suni, kuram atļauta astes apgriešana;

3) dzīvnieku, kura izcelsmes valsts normatīvajos aktos ir atļauts veikt attiecīgo izskatu pārveidojošo operāciju.

(2) Bez saskaņošanas ar Pārtikas un veterināro dienestu aizliegts dzīvnieku izmantot publiskos pasākumos, kas nav specializēti pasākumi ar dzīvnieka piedalīšanos, vai dāvināt dzīvnieku publiskā pasākumā bez apdāvināmās personas piekrišanas un bez saskaņošanas ar Pārtikas un veterināro dienestu.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

5.pants. (1) Dzīvnieka īpašniekam ir Civillikumā noteiktā vara pār dzīvnieku, izņemot šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.

(2) Dzīvnieka īpašniekam ir šādi pienākumi:

1) rūpēties par dzīvnieka veselību, labturību un izmantošanu atbilstoši tā sugai, vecumam un fizioloģijai;

2) rūpēties par labvēlīgu sabiedrības attieksmi pret viņa īpašumā esošo dzīvnieku;

3) nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus;

4) nepieļaut nekontrolētu dzīvnieka vairošanos;

5) nodrošināt dzīvnieka turēšanas apstākļu, aprīkojuma, barības un ūdens atbilstību tā fizioloģiskajām un etoloģiskajām vajadzībām, ņemot vērā attiecīgā dzīvnieka sugu, attīstības, adaptācijas un pieradināšanas pakāpi;

6) nepakļaut dzīvnieku sāpēm un ciešanām, kā arī novērst tā savainošanās iespējas;

7) ņemot vērā dzīvnieka fizioloģiskās un etoloģiskās vajadzības, nodrošināt dzīvniekam fizisko aktivitāti, bet dzīvniekam, kura pārvietošanās ir ierobežota, — pietiekamu turēšanas platību;

8) nekavējoties pēc šā likuma 9.pantā minēto iestāžu amatpersonu pieprasījuma atbilstoši to kompetencei uzrādīt dzīvnieku, tā turēšanas vietu, kā arī dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību un citus dokumentus, kas saistīti ar dzīvnieku;

9) nodrošināt sterilizēta kaķa apzīmēšanu, ja kaķis uzturas pilsētā vai lauku apdzīvotā vietā dzīvojamo māju tuvumā.

(3) Ja dzīvnieka īpašnieks nespēj pildīt šā panta otrajā daļā minētos pienākumus, dzīvnieku atsavina personai, kas spēj pildīt šos pienākumus, nodod dzīvnieku patversmei vai nogalina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(4) Šā panta otrajā daļā minētie pienākumi ir arī dzīvnieka turētājam, kuram īpašnieks uzticējis dzīvnieku vai kura valdījumā dzīvnieks nokļuvis citādā veidā.

(5) Tikai dzīvnieka īpašniekam ir tiesības dot atļauju dzīvnieka izmantošanai par donoru un — šajā likumā noteiktajos gadījumos — tā nogalināšanai, kā arī tikai dzīvnieka īpašniekam vai viņa pilnvarotai personai ir tiesības demonstrēt dzīvnieku publiskā izstādē.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

5.¹ pants. (1) Suni par bīstamu atzīst Pārtikas un veterinārā dienesta izveidota suņa uzvedības izvērtēšanas komisija (turpmāk — komisija).

(2) Ja sākts suņa uzvedības izvērtēšanas process, suņa īpašnieks vai turētājs ievēro normatīvajos aktos par bīstama suņa turēšanu noteiktās prasības.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

6.pants. Dzīvnieka īpašnieks nodrošina dzīvnieka reģistrēšanu un apzīmēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Dzīvnieka identitāti apliecinošu dokumentu — dzīvnieka pasi vai vakcinācijas apliecību, kurā ierakstīts dzīvnieka identitātes numurs, — izsniedz un apliecina kompetentas iestādes pilnvarota persona.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. likumu, kas stājas spēkā 19.05.2005.)

7.pants. Ievainotam vai slimam dzīvniekam sniedzama palīdzība, ja nepieciešams, pieaicinot praktizējošu veterinārārstu.

9.pants. (1) Šā likuma prasību ievērošanu uzrauga un kontrolē:

1) Zemkopības ministrijas padotībā esošās iestādes:

a) Pārtikas un veterinārais dienests — attiecībā uz nebrīvē audzētu dzīvnieku aizsardzību un labturību un izmēģinājumu dzīvnieku aizsardzību, kā arī uz dzīvnieku importa, eksporta un tranzītpārvadājumu kontroli normatīvajos aktos noteiktajos valsts robežkontroles punktos atbilstoši savai kompetencei, bet attiecībā uz mājas (istabas) dzīvnieku labturību — tikai valsts veterinārās uzraudzības objektos un gadījumos, kad ir aizdomas vai sūdzības par normatīvo aktu pārkāpumiem,

b) Valsts meža dienests — attiecībā uz medījamo savvaļas sugu dzīvnieku aizsardzību;

2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas padotībā esošās iestādes — attiecībā uz savvaļā dzīvojošo nemedījamo savvaļas sugu dzīvnieku aizsardzību un uz īpaši aizsargājamo un ierobežoti izmantojamo savvaļas sugu dzīvnieku aizsardzību saskaņā ar dabas aizsardzības normatīvajiem aktiem.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētās institūcijas šā likuma prasību ievērošanas uzraudzībā var iesaistīt sabiedriskās dzīvnieku aizsardzības organizācijas.

(3) Pārtikas un veterinārais dienests uzrauga un kontrolē Eiropas Savienības tieši piemērojamo tiesību aktu izpildi dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā, kā arī sniedz Eiropas Savienības institūciju pieprasīto informāciju.

(4) Kompetentā iestāde par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un ar to saistīto darbību laikā ir Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar Padomes 2004.gada 22.decembra regulu (EK) Nr. 1/2005 par dzīvnieku aizsardzību pārvadāšanas un saistīto darbību laikā un grozījumiem direktīvās 64/432/EEK un 93/119/EK un regulā (EK) Nr. 1255/97.

(5) Kompetentā iestāde par dzīvnieku veselības prasībām attiecībā uz cirka dzīvnieku pārvietošanu ir Pārtikas un veterinārais dienests saskaņā ar Komisijas 2005.gada 21.oktobra regulu (EK) Nr. 1739/2005, ar kuru nosaka dzīvnieku veselības prasības attiecībā uz cirka dzīvnieku pārvietošanu starp dalībvalstīm.

(6) Valsts ieņēmumu dienesta muitas iestādes atbilstoši kompetencei nodrošina šajā likumā minēto prasību izpildes uzraudzību un kontroli attiecībā uz šā likuma 35.¹ pantā noteikto roņu mazuļu ādu un ādas izstrādājumu importēšanu.

(7) Zemkopības ministrija apmācību lauksaimniecības dzīvnieku labturības jautājumos Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā var deleģēt ar līgumu privāto vai publisko tiesību subjektam, kurš par šo apmācību izdod administratīvo aktu. Privāto vai publisko tiesību subjekta izdotos administratīvos aktus var apstrīdēt Pārtikas un veterinārajā dienestā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 08.07.2003., 14.04.2005., 19.12.2006., 20.12.2007., 31.03.2010., 16.12.2010. un 08.03.2012. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

12.pants. (1) Par šā likuma pārkāpumiem personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(2) Personas saukšana pie administratīvās vai kriminālās atbildības neatbrīvo šo personu no pienākuma atlīdzināt likuma pārkāpumu rezultātā nodarītos zaudējumus.

(3) Ja dzīvnieka īpašnieks veic vai pieļauj šā likuma 4.pantā minētās darbības vai neveic 5.panta otrajā daļā minētās darbības, 9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu amatpersonas savas kompetences ietvaros var dzīvnieku konfiscēt likumā noteiktajā kārtībā.

13.pants. Savvaļas sugas dzīvnieku turēt ierobežotā platībā dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai citos lauksaimnieciskos nolūkos atļauts normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

14.pants. Ja lauksaimniecības dzīvnieks ir slims vai guvis traumu, dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nekavējoties nodrošina tam nepieciešamo aprūpi un pieaicina praktizējošu veterinārārstu ārstnieciskās palīdzības sniegšanai.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

15.pants. (Izslēgts ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

16.pants. (Izslēgts ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

17.pants. Mājas (istabas) dzīvnieku aizliegts:

1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas šķirnes suņus speciālā aizjūgā);

2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ieguvei.

18.pants. Aizliegts izdarīt ķirurģiskas operācijas mājas (istabas) dzīvniekam, lai pārveidotu tā ārējo izskatu vai citos neārstnieciskos nolūkos, izņemot gadījumus, kad operāciju noteicis praktizējošs veterinārārsts. Praktizējošam veterinārārstam atļauts šā likuma 18.¹ pantā noteikto šķirņu suņiem izdarīt astes apgriešanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010. Sk. pārejas noteikumu 9.punktu)

18.¹ pants. Praktizējošam veterinārārstam atļauts izdarīt astes apgriešanu šādu šķirņu suņiem:

1) asspalvainais foksterjers;

2) gludspalvainais foksterjers;

3) krievu medību spaniels;

4) vācu asspalvainais putnusuns;

5) vācu īsspalvainais putnusuns;

6) vācu medību terjers;

7) Velsas terjers.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010. Pants stājas spēkā 06.07.2010. Sk. pārejas noteikumu 9.punktu)

(Nodaļas nosaukums 31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

19.pants. Dzīvnieku sacensību organizētājs atbilstoši normatīvajiem aktiem par kārtību, kādā organizējamas dzīvnieku sacensības, tirgi, izsoles, izstādes un citi pasākumi ar dzīvnieku piedalīšanos, informē attiecīgo Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālo struktūrvienību par sacensību norises vietu un laiku.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

20.pants. (Izslēgts ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

21.pants. Aizliegts dzīvniekam ievadīt zāļu līdzekļus (dopingu), kas ietekmē tā dabiskās spējas.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

22.pants. Sporta, darba vai atrakciju dzīvnieku izvēlas atbilstoši izmantošanas veidam, izmantošanas apstākļiem un paredzēto funkciju veikšanai.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

23.pants. Persona drīkst izmantot sporta, darba vai atrakciju dzīvnieku, ja tā pārzina attiecīgās dzīvnieku sugas turēšanu un izmantošanu atbilstoši normatīvajiem aktiem par labturības prasībām sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībās.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

(Nodaļas nosaukums 31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

24.pants. Procedūrās aizliegts izmantot:

1) dzīvniekus, ja pastāv cita zinātniska metode vai testēšanas stratēģija, kas nav saistīta ar dzīvu dzīvnieku izmantošanu;

2) dzīvniekus, ja vajadzīgo rezultātu iegūšanai Eiropas Savienības tiesību aktos ir atzīta cita zinātniska metode vai testēšanas stratēģija, kas nav saistīta ar dzīvu dzīvnieku izmantošanu;

3) dzīvniekus, kas pieder pie apdraudētajām sugām, kuras minētas 1973.gada Vašingtonas konvencijā par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām un Padomes 1996.gada 9.decembra regulas (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību, A pielikumā;

4) dzīvniekus, kas sagūstīti savvaļā;

5) primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti;

6) klaiņojošus un mājas (istabas) dzīvniekus.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

24.¹ pants. Pārtikas un veterinārais dienests atbilstoši Ministru kabineta noteiktajām prasībām var atļaut izmantot procedūrās savvaļā sagūstītos dzīvniekus, primātus, kas nav cilvēkveidīgie primāti, un apdraudēto dzīvnieku sugu dzīvniekus.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012. Pants stājas spēkā 01.01.2013. Sk. pārejas noteikumu 15.punktu)

25.pants. Izmēģinājumu dzīvnieku atļauts izmantot procedūrās, ja to mērķis ir:

1) pamatpētījumi;

2) praktiskie vai lietišķie pētījumi, kuru nolūks ir:

a) nepieļaut, novērst, diagnosticēt vai ārstēt cilvēku un dzīvnieku vai augu slimības, veselības traucējumus vai citas anomālijas vai to izraisīto ietekmi,

b) novērtēt, noteikt, regulēt vai mainīt cilvēka, dzīvnieku vai augu fizioloģisko stāvokli,

c) nodrošināt dzīvnieku labturību un uzlabot lauksaimniecības dzīvnieku turēšanas apstākļus;

3) zāļu, pārtikas, barības un citu vielu vai produktu izstrāde, ražošana vai kvalitātes, efektivitātes un drošības pārbaude;

4) dabiskās vides aizsardzība cilvēka vai dzīvnieku veselības vai labklājības interesēs;

5) pētījumi, kuru nolūks ir saglabāt dzīvnieku sugu;

6) augstākā izglītība vai apmācība, kuras nolūks ir iegūt, uzturēt vai uzlabot arodprasmes;

7) tiesu medicīniskā ekspertīze.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

26.pants. Izmēģinājumu dzīvnieka izmantošanai zinātniskos, eksperimentālos vai izglītošanas nolūkos izraugāma tāda procedūra, kurā:

1) izmanto minimālu dzīvnieku skaitu;

2) iesaista izmēģinājumu dzīvniekus ar zemāko spēju just sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu;

3) rada izmēģinājumu dzīvniekam vismazākās iespējamās sāpes, ciešanas, diskomfortu vai ilgstošu kaitējumu;

4) ir vislielākā iespēja nodrošināt apmierinošus rezultātus.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

26.² pants. Zemkopības ministrija:

1) informē Eiropas Komisiju par laboratorijām, kas spēj nodrošināt atbilstības novērtēšanu (validāciju), izmantojot alternatīvas pieejas metodes, kuras nav saistītas ar dzīvnieku izmantošanu vai kurās izmanto mazāk dzīvnieku, vai kuras saistītas ar mazāk sāpīgām procedūrām;

2) konsultē ieinteresētās personas par atbilstības novērtēšanai (validācijai) ieteiktās alternatīvās pieejas atbilstību un piemērotību.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

27.pants. Savvaļas putnus un zīdītājus aizliegts sagūstīt un turēt nebrīvē, izņemot šajā likumā un dabas aizsardzību un medības reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktos gadījumus.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

28.pants.

(Izslēgts ar 06.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 05.01.2002.)

29.pants. Pieradinātu un dzīvei savvaļā nepielāgotu savvaļas dzīvnieku aizliegts izlaist brīvā dabā.

30.pants.

(Izslēgts ar 06.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 05.01.2002.)

31.pants. Zooloģiskajam dārzam ir pienākums radīt katrai dzīvnieku sugai tās dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt dzīvnieka fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu, kā arī sniegt apmeklētājiem informāciju par publikas apskatei izstādītajām sugām un to dabisko dzīves vidi.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

32.pants. (1) Dabas aizsardzības pārvalde izsniedz zooloģiskā dārza izveidošanas atļauju.

(2) Šā likuma 3.¹ panta pirmajā daļā minēto dzīvnieku īpašnieks (turētājs) savvaļas sugas dzīvnieku turēšanas vietu piesaka reģistrācijai Pārtikas un veterinārajā dienestā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 08.07.2003. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

33.pants. Savvaļas sugas dzīvnieku īpašniekam (turētājam) nepieciešams normatīvajos aktos paredzēts dokuments par katra dzīvnieka izcelsmi (likumīgu iegūšanu).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

34.pants. Savvaļas sugas dzīvnieku īpašnieka (turētāja) pienākums ir radīt katras sugas dzīvniekiem to dabiskajai videi tuvinātus apstākļus un nodrošināt katras sugas dzīvnieku fizioloģisko un zoopsiholoģisko vajadzību apmierināšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

35.pants. Savvaļas dzīvnieku ieved valstī un izved no valsts saskaņā ar attiecīgu normatīvo aktu prasībām.

(06.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.01.2002.)

35.¹ pants. Lai nodrošinātu Grenlandes roņu Phoca groenlandica balto pūkaino mazuļu un zilmuguras roņu Cystophora cristata mazuļu starptautisku aizsardzību, aizliegts komerciālos nolūkos importēt to jēlādas, miecētas vai apdarinātas (arī dažādā veidā komplektētas) kažokādas, kā arī kažokādu izstrādājumus.

(20.12.2007. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 18.01.2008.)

36.pants. (1) Dzīvnieku pārvadā piemērotos transportlīdzekļos, nodrošinot tā veselībai nekaitīgus apstākļus.

(2) Ja nepieciešams, pirms pārvadāšanas vai pārvadāšanas laikā dzīvniekam drīkst ievadīt nomierinošus zāļu līdzekļus, ievērojot praktizējoša veterinārārsta norādījumus.

(3) (Izslēgta ar 31.03.2010. likumu)

(4) (Izslēgta ar 31.03.2010. likumu)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

37.pants. Dzīvnieka īpašnieks vai tā pilnvarota persona atbild par šā likuma prasību ievērošanu dzīvnieka pārvadāšanas laikā.

38.pants. (1) Pārvadājamā dzīvnieka muitas kontrole veicama ārpus kārtas.

(2) Aizkavēt dzīvnieka pārvadāšanu ir pieļaujams tikai dzīvnieka labā vai gadījumos, kad radušās aizdomas par dzīvnieka saslimšanu ar infekcijas slimību.

40.pants. Patversmē nedrīkst pieļaut dzīvnieku vairošanos.

41.pants. (1) Patversme drīkst atdot dzīvnieku personai, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un apņemas nodrošināt attiecīgā dzīvnieka labturību.

(2) Patversme nodrošina dzīvnieka sterilizāciju, ja 14 dienu laikā nav izdevies atrast tā īpašnieku vai turētāju.

(3) Informāciju par dzīvnieka nākamo īpašnieku patversme saglabā ne mazāk par vienu gadu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

42.pants. Patversme sniedz dzīvnieka nākamajam īpašniekam informāciju par dzīvnieka uzvedības un kopšanas īpatnībām.

44.pants. Dzīvnieku aizliegts nogalināt. Aizliegums neattiecas uz:

1) lauksaimniecības dzīvniekiem;

2) dzīvnieka eitanāziju;

3) medībām;

4) zveju;

5) kaitīgo grauzēju un kukaiņu iznīcināšanu;

6) gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību;

7) gadījumiem, kad dzīvnieka nogalināšana paredzēta infekcijas slimību vai invazīvo sugu apkarošanas programmā;

8) izmēģinājumu dzīvnieku nogalināšanu, ja to paredz izmēģinājuma mērķis.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 14.04.2005. un 31.03.2010. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

45.pants. Dzīvnieku atļauts nogalināt tikai ar dzīvnieka īpašnieka atļauju (eitanāzijas gadījumā — ar rakstveida atļauju), izņemot šā likuma 5.panta trešajā daļā un 44.panta 5., 6. un 7.punktā noteiktos gadījumus.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

46.pants. Dzīvnieka nogalināšanai izraugāms veids, kas dzīvniekam rada vismazāk ciešanu.

47.pants. Lauksaimniecības dzīvnieku drīkst nokaut, ja:

1) tas audzēts cilvēka uzturam paredzētas dzīvnieku izcelsmes pārtikas produkcijas un rūpniecības izejvielu ieguvei;

2) dzīvnieka turēšana tā neproduktivitātes dēļ kļuvusi ekonomiski neizdevīga;

3) dzīvniekam draud bojāeja slimības vai traumas dēļ;

4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā.

48.pants. (1) Lauksaimniecības dzīvnieku atļauts nokaut, izmantojot pirmskaušanas apdullināšanu, izņemot ierobežotās platībās turētu savvaļas sugas dzīvnieku un brīvās turēšanas sistēmā turētu gaļas šķirnes liellopu.

(2) Lauksaimniecības dzīvnieku, izmantojot pēckaušanas apdullināšanu, atļauts nokaut kautuvē saskaņā ar reliģisko kopienu tradicionālajām gaļas ieguves metodēm un normatīvajiem aktiem par labturības prasībām kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzībai.

(3) Lauksaimniecības dzīvnieku atļauts nokaut bez apdullināšanas galējas nepieciešamības gadījumā, kā arī gadījumā, kad slimības vai traumas dēļ iespējama dzīvnieka nobeigšanās.

(17.09.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 14.10.2009.)

49.pants. Grūsna lauksaimniecības dzīvnieka tīša nokaušana ir aizliegta, izņemot praktizējoša veterinārārsta noteiktos gadījumus.

50.pants. Dzīvnieka eitanāziju atļauts veikt, ja:

1) dzīvnieks ir neārstējami slims vai tam novecošanas procesā radušās neatgriezeniskas izmaiņas, kas dzīvniekam sagādā ciešanas;

2) dzīvnieks savas agresivitātes dēļ kļuvis bīstams cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem;

3) īpašnieks nespēj pildīt šā likuma 5.panta otrajā daļā minētos pienākumus un saskaņā ar šā likuma 5.panta trešo daļu nav spējis atsavināt dzīvnieku citai personai;

4) tas paredzēts infekcijas slimību apkarošanas programmā;

5) klaiņojošam dzīvniekam 14 dienu laikā nav atrasts tā iepriekšējais īpašnieks vai jauns turētājs;

6) klaiņojošs dzīvnieks ir atrasts smagā traumatiskā stāvoklī;

7) 30 dienu laikā pēc tam, kad stājies spēkā lēmums par dzīvnieka konfiskāciju, neizdodas atrast tam jaunu īpašnieku;

8) spēkā stājies lēmums par suņa eitanāziju saskaņā ar normatīvajiem aktiem par kritērijiem un kārtību, kādā suns atzīstams par bīstamu un nosakāma rīcība ar to.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

51.pants. Dzīvnieka eitanāziju izdara praktizējošs veterinārārsts.

52.pants. (1) Eitanāzijai izmanto zāļu līdzekļus, kuri izraisa tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi.

(2) Pēc eitanāzijas praktizējošam veterinārārstam jāpārliecinās, ka iestājusies dzīvnieka bioloģiskā nāve.

1. Personas, kuru īpašumā šā likuma spēkā stāšanās brīdī ir 16.pantā minētie dzīvnieki, nedrīkst pieļaut šo dzīvnieku vairošanos un līdz 2000.gada 1.jūlijam nodrošina dzīvnieku turēšanu savvaļas dzīvnieku kolekcijās, bet, ja tas nav iespējams, — eitanāziju.

2. Ministru kabinets līdz 2006.gada 1.janvārim izdod noteikumus, kas reglamentē:

1) labturības prasības sporta, darba un atrakciju dzīvnieku turēšanai, apmācībai un izmantošanai sacensībām, darbam vai atrakcijām;

2) labturības prasības dzīvnieku patversmēs un dzīvnieku viesnīcās un kārtību, kādā dzīvnieku nodod dzīvnieku patversmē vai dzīvnieku viesnīcā;

3) kritērijus un kārtību, kādā suni atzīst par bīstamu, nosaka turpmāko rīcību ar to un prasības bīstama suņa turēšanai;

4) labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, suņa apmācībai un mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus.

(14.04.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 19.05.2005.)

3. Ministru kabinets līdz 2003.gada 1.jūlijam:

1) apstiprina prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, testēšanai, apmācībai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, prasības bīstama suņa turēšanai, kā arī mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumus;

2) apstiprina Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu, nosakot tās funkcijas un darbību.

(06.02.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 06.03.2003.)

4.Likuma 8.panta trešā daļa un grozījumi 39.pantā attiecībā uz vietējo pašvaldību uzdevumiem dzīvnieku aizsardzībā stājas spēkā 2006.gada 1.janvārī.

(14.04.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 19.05.2005.)

5. Ministru kabinets līdz 2010.gada 31.decembrim izdod šā likuma 10.panta 4., 5., 15., 18., 19., 20., 21. un 22.punktā minētos noteikumus.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

6. Līdz šā likuma 10.panta 4., 5., 15., 18., 20., 21. un 22.punktā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 31.decembrim piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 2001.gada 23.janvāra noteikumi Nr.34 “Nemedījamo sugu indivīdu iegūšanas, Latvijas dabai neraksturīgo savvaļas dzīvnieku ieviešanas (introdukcijas), kā arī dzīvnieku populācijas atjaunošanas dabā (reintrodukcijas) atļauju izsniegšanas kārtība”;

2) Ministru kabineta 2001.gada 8.maija noteikumi Nr.185 “Noteikumi par prasībām savvaļas dzīvnieku turēšanai nebrīvē un savvaļas dzīvnieku kolekciju izveidošanai”;

3) Ministru kabineta 2001.gada 23.oktobra noteikumi Nr.450 “Eksperimentos un zinātniskos nolūkos izmantojamo dzīvnieku turēšanas, izmantošanas, tirdzniecības un nogalināšanas kārtība”;

4) Ministru kabineta 2003.gada 15.aprīļa noteikumi Nr.180 “Dzīvnieku izcelsmes produktu ieguvei vai sugas selekcijai izmantojamo savvaļas dzīvnieku turēšanas kārtība iežogotās platībās”;

5) Ministru kabineta 2007.gada 4.septembra noteikumi Nr.606 “Prasības attiecībā uz klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanu”;

6) Ministru kabineta 2007.gada 18.septembra noteikumi Nr.634 “Noteikumi par valsts nodevu par atļauju izmantot dzīvnieku eksperimentos un apmācībās”;

7) Ministru kabineta 2007.gada 13.novembra noteikumi Nr.757 “Noteikumi par valsts nodevu par atļauju savvaļas dzīvnieku kolekcijas izveidei un darbībai”.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

7. Šā likuma 4.¹ pants neattiecas uz mājas (istabas) dzīvniekiem, kas dzimuši pirms 2010.gada 1.jūnija.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

9. Šā likuma 18.¹ pants stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā.

(31.03.2010. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2010.)

12. Līdz šā likuma pārejas noteikumu 10. un 11.punktā minēto Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2012.gada 31.decembrim piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1) Ministru kabineta 2008.gada 22.decembra noteikumi Nr.1079 “Dzīvnieku pārvadāšanas noteikumi”;

2) Ministru kabineta 2010.gada 21.decembra noteikumi Nr.1131 “Noteikumi par izmēģinājumu dzīvnieku audzētāju, piegādātāju un lietotāju reģistrāciju, kārtība, kādā veicamas darbības ar izmēģinājumu dzīvniekiem, un izmēģinājumu dzīvniekiem nodrošināmās labturības prasības”;

3) Ministru kabineta 2010.gada 28.decembra noteikumi Nr.1191 “Noteikumi par valsts nodevu par atļauju izmantot dzīvnieku izmēģinājumā”;

4) Ministru kabineta 2010.gada 28.decembra noteikumi Nr.1192 “Klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanas kārtība”.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

13. Ministru kabinets līdz 2013.gada 30.jūnijam izdod šā likuma 11.panta otrajā daļā minēto Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikumu. Līdz Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2013.gada 30.jūnijam piemērojami Ministru kabineta 2011.gada 8.novembra noteikumi Nr.864 “Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes nolikums”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

14. Grozījumi šā likuma 10.panta 15. un 19.punktā stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām”.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012. Minētie grozījumi tiks iekļauti vienlaikus ar attiecīgu grozījumu likumā "Par nodokļiem un nodevām" spēkā stāšanos)

15. Šā likuma 24.¹ pants un 26.¹ panta trešā daļa stājas spēkā 2013.gada 1.janvārī.

(08.03.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

(20.12.2007. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.03.2010. un 08.03.2012. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2012.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Padomes 1983.gada 28.marta direktīvas 83/129/EEK par noteiktu ronēnu ādu un ādas izstrādājumu importēšanu dalībvalstīs;

2) Eiropas Padomes 1989.gada 8.jūnija direktīvas 89/370/EEK, ar ko groza direktīvu 83/129/EEK par noteiktu ronēnu ādu un ādas izstrādājumu importēšanu dalībvalstīs;

3) (Izslēgts ar 08.03.2012. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2012.);

4) Padomes 1998.gada 20.jūlija direktīvas 98/58/EK par lauksaimniecībā izmantojamo dzīvnieku aizsardzību;

5) Padomes 1999.gada 29.marta direktīvas 1999/22/EK attiecībā uz savvaļas dzīvnieku turēšanu zooloģiskajos dārzos;

6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 22.septembra direktīvas 2010/63/ES par zinātniskiem mērķiem izmantojamo dzīvnieku aizsardzību. (Dokuments attiecas uz EEZ.)