Zaudējis spēku - Par vides aizsardzību

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI

LV EN

uz sākumu

Izvērstā meklēšana

Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?

Attēlotā redakcija

Tiesību akts ir zaudējis spēku.

Skatīt 2006. gada 2. novembra likumu: Vides aizsardzības likums.

LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS

Par vides aizsardzību

LIKUMĀ LIETOTIE TERMINI

Antropogēnās slodzes — vielas, objekti un procesi, kas rada slodzes uz dabas komponentiem vai teritorijām un ir saistīti ar cilvēka saimniecisko un cita veida darbību. Antropogēnās slodzes var izmērīt un aprēķināt.

Dabas vide — dabas faktoru kopums, kas tieši vai netieši ietekmē cilvēku dzīvi un saimniecisko darbību.

Dabas aizsardzība — vides aizsardzības sastāvdaļa, pasākumu kopums bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai.

Dabas resursi — dabas daļas, to skaitā zeme, augsne, zemes dzīles, gaiss, ūdens, flora un fauna, kurām ir ekonomiska, sociāla vai kultūras vērtība.

Dabas resursu valsts kadastri — dokumenti, kuros apkopoti dati par dabas resursu dabisko, tiesisko un saimniecisko stāvokli.

Ekoloģija — kompleksa zinātne par dzīvo organismu savstarpējām attiecībām un viņu attiecībām ar dzīvesvietu.

Ekosistēma — dzīvo organismu kopa un to eksistences vide, kas, pastāvot cēloņsakarību un mijiedarbības saitēm, veido vienotu veselumu.

Kultūrvide — vide, kas veidojusies cilvēka saimnieciskās darbības un dzīvesdarbības rezultātā un glabā šīs darbības pēdas (materiālus veidojumus, kultūras vērtības un garīgās vērtības).

Vide — dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums.

Vides aizsardzība — pasākumu kopums vides saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai.

Vides kvalitātes normatīvi un standarti — normatīvi: kompetentas valsts iestādes apstiprināti noteikumi, kuri reglamentē cilvēka saimnieciskās darbības ierobežojumus vai pieļaujamos apjomus un kuru ievērošana ir obligāts dabsaimniecības un vides aizsardzības priekšnoteikums; standarti: kompetentas valsts iestādes apstiprināts tehnisko normatīvu dokuments, kurā noteikts kādas produkcijas vai cita standartizācijas objekta tehniskais raksturojums (normas, noteikumi, prasības u. tml.), kas obligāti jāievēro, lai saglabātu vides kvalitāti, cilvēku veselību un sabiedrības attīstības priekšnoteikumus.

Vides monitorings — sistemātiski vides stāvokļa un piesārņojuma emisiju vai populāciju un sugu novērojumi, mērījumi un aprēķini, kas nepieciešami vides stāvokļa vērtējumam, vides politikas izstrādāšanai un vides un dabas aizsardzības pasākumu plānošanai, kā arī to efektivitātes kontrolei.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997., 20.06.2000. un 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

1. nodaļa
VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Likuma mērķis un uzdevumi

Šā likuma mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību vides aizsardzības jomā, radot un nodrošinot efektīvu vides aizsardzības sistēmu, kuras uzdevumi ir šādi:

1) saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti;

2) aizsargāt cilvēku veselību;

3) nodrošināt vides aizsardzību no antropogēnās slodzes radītām ietekmēm;

4) saglabāt bioloģisko daudzveidību;

5) veicināt dabas resursu un enerģijas ilgtspējīgu izmantošanu;

6) nodrošināt vides aizsardzības prasību iekļaušanu citas nozares regulējošos normatīvajos aktos, koncepcijās, plānos un programmās;

7) nodrošināt sabiedrības līdzdalību vides aizsardzības principu ievērošanā un vides politikas īstenošanā;

8) nodrošināt sabiedrībai iespēju brīvi saņemt vides informāciju.

(20.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

2. pants. Likuma galvenie uzdevumi un pamatprincipi

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

3. pants. Vides aizsardzības principi

Vides politiku valstī veido, ievērojot ilgtspējīgas attīstības principu, principu "piesārņotājs maksā", piesardzības principu un izvērtēšanas principu. Tie nosaka:

1) ilgtspējīgas attīstības princips — valsts un sabiedrība izveido tādu sociālo un ekonomisko nosacījumu sistēmu, kas paredz dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, nodrošina dzīves kvalitātes uzlabošanu un pašreizējo vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai, un nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu neierobežotam laika periodam;

2) princips "piesārņotājs maksā" — fiziskās un juridiskās personas sedz izdevumus, kas saistīti ar to darbības rezultātā radītā piesārņojuma izvērtēšanu, samazināšanu vai novēršanu;

3) piesardzības princips — fiziskajām un juridiskajām personām ir pienākums, cik iespējams, samazināt antropogēno slodzi, kas rodas vai var rasties to darbības rezultātā. Darbības ierosinātājam ir pienākums nodrošināt darbības atbilstību vides aizsardzības normatīvajiem aktiem un vides politikai valstī;

4) izvērtēšanas princips — jebkuru darbību vai pasākumu, kas var ietekmēt vides kvalitāti, pieļaujams veikt tikai tādā gadījumā, ja sasniegtais pozitīvais rezultāts attiecīgās darbības veicējam un sabiedrībai kopumā pārsniedz attiecīgās darbības radīto negatīvo ietekmi uz vides kvalitāti vai šādas darbības vai pasākuma rezultātā nodarīto kaitējumu videi un sabiedrībai.

(20.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

4. pants. Vides aizsardzības likumi un normatīvie akti

Dabas resursu īpašuma tiesības regulē likumi un citi normatīvie akti.

Zemes, zemes dzīļu, derīgo izrakteņu, augsnes, ūdeņu, atmosfēras gaisa, floras, faunas, kontinentālā šelfa, Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskās zonas aizsardzība, izmantošana un lietošana notiek saskaņā ar likumiem, normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem līgumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

5. pants. Valsts nodrošinājums vides aizsardzībā

Vides aizsardzību Latvijas Republikā nodrošina:

— vides aizsardzības valsts institūcijas;

— valsts kontrole pār vides aizsardzības likumu ievērošanu;

— vides monitoringa valsts sistēma;

— dabas resursu uzskaite, to sociālekonomiskā un ekoloģiskā novērtēšana un lietošanas limitēšana, kā arī dabas resursu valsts kadastru kārtošana;

— vides stāvokļa pārmaiņu prognozēšana, vides aizsardzības pasākumu plānošana un plānoto pasākumu izpildes kontrole;

— ietekmes uz vidi novērtējums;

— vides aizsardzības materiāltehniskā bāze;

— ekoloģiskā audzināšana un izglītošana;

— teritoriālplānošana.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

5.¹ pants. Ekomarķējums un tā piešķiršana

Lai veicinātu videi draudzīgu preču ražošanu un izplatīšanu, attiecīgajām precēm, kuras atbilst Eiropas Komisijas noteiktajiem kritērijiem, piešķir ekomarķējumu. Ražotāju iesaistīšanās ekomarķējuma sistēmā ir brīvprātīga. Latvijas vides aģentūra koordinē ekomarķējuma sistēmu Latvijā, informē ražotājus par attiecīgajām prasībām, popularizē ekomarķējumu, kā arī sniedz nepieciešamo informāciju Eiropas Komisijai.

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002. Pants stājas spēkā 01.01.2004. Sk. pārejas noteikumus.)

5.² pants. Uzņēmuma vides pārvaldības sistēma un vides audits

Uzņēmuma vides pārvaldības sistēma ir pārvaldības sistēma, kas ietver vadības struktūru pilnveidošanu, plānošanas pasākumus, atbildību, procedūru, pasākumus un resursus uzņēmuma vides politikas izstrādāšanai un ieviešanai, mērķu sasniegšanai, pārskatīšanai un uzturēšanai.

Uzņēmuma vides audits tiek veikts nolūkā sistemātiski, dokumentēti, periodiski un objektīvi novērtēt uzņēmuma vides pārvaldības sistēmas atbilstību uzņēmuma vides politikai.

Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs koordinē uzņēmuma vides pārvaldības sistēmas ieviešanu un uzņēmuma vides audita veikšanu.

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002. Pants stājas spēkā 01.01.2004. Sk. pārejas noteikumus.)

6. pants. Amatpersonu un speciālistu ekoloģisko zināšanu minimums

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

2. nodaļa
VALSTS PĀRVALDES INSTITŪCIJU UN PAŠVALDĪBU INSTITŪCIJU KOMPETENCE
VIDES AIZSARDZĪBĀ UN DABAS RESURSU IZMANTOŠANĀ

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

7. pants. Valsts pārvaldes institūcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un citas tās pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošās institūcijas izstrādā un kopīgi ar citām valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām īsteno vienotu vides aizsardzības, dabas resursu saglabāšanas un racionālas izmantošanas politiku Latvijas Republikā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

8. pants. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetence vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā:

— izstrādā un kopīgi ar citām valsts pārvaldes institūcijām realizē vienotu vides veidošanas, aizsardzības un dabas resursu izmantošanas politiku;

— nodrošina ietekmes uz vidi novērtējumu;

— veic valsts teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā valsts kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu;

— nodrošina Latvijas Vides aizsardzības fonda darbību likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;

— izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus par valsts nozīmes dabas rezervātu, nacionālo parku, biosfēras rezervātu, kultūrvēsturisko un citu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un objektu izveidošanu;

— veic citas normatīvajos aktos paredzētās funkcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā;

— izstrādā vides politiku, kontrolē tās īstenošanu, izveido tās īstenošanai nepieciešamo institucionālo struktūru;

— izstrādā un ne retāk kā reizi piecos gados atjauno valsts vides aizsardzības programmu, kurā ietver nacionālos ilgtermiņa vides kvalitātes mērķus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

9. pants. Ministru kabineta kompetence vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Ministru kabinets vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā:

1) piedalās Latvijas Republikas vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas politikas īstenošanā atbilstoši vides aizsardzības programmai;

2) (izslēgts ar 20.06.2000. likumu);

3) (izslēgts ar 20.06.2000. likumu);

4) (izslēgts ar 20.12.2001. likumu);

5) (izslēgts ar 20.12.2001. likumu);

6) (izslēgts ar 20.12.2001. likumu);

7) veic citas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā;

8) (izslēgts ar 20.06.2000. likumu);

9) izdod noteikumus par vides aizsardzību ogļūdeņražu izpētes un ieguves darbos jūrā;

10) nosaka videi kaitīgo preču sarakstu un aizliegumus importēt un izplatīt videi kaitīgās preces;

11) nosaka prasības un ierobežojumus atsevišķu bīstamas ķīmiskās vielas saturošu iekārtu un produktu lietošanai un marķēšanai;

12) izdod noteikumus par notekūdeņu dūņu un to kompostu izmantošanu, monitoringu un kontroli.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2000. un 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2001.)

10. pants. Pašvaldību institūciju kompetence vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Pašvaldību institūcijas ir atbildīgas par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu savā administratīvajā teritorijā. Tās:

— realizē kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu racionālu lietošanu;

— ierosina, lai pilnvarotās valsts iestādes ierobežo, aptur vai pārtrauc saimniecisko darbību vai objektu celtniecību, rekonstrukciju un paplašināšanu tajos gadījumos, kad tiek pieļauti vides aizsardzības likumdošanas aktu pārkāpumi, kā arī iesniedz attiecīgus priekšlikumus šo pārkāpumu novēršanai;

— organizē rajonu, pilsētu, pilsētas rajonu un pagastu vides aizsardzības programmu izstrādāšanu, vides aizsardzības objektu celtniecību, rekonstrukciju un paplašināšanu;

— (izslēgts ar 22.05.1997. likumu);

— likumā noteiktās kompetences ietvaros piešķir un atņem zemes un citu dabas resursu izmantošanas tiesības, izšķir zemes un citu dabas resursu izmantotāju strīdus;

— veic citas normatīvajos aktos paredzētās funkcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

3. nodaļa
LATVIJAS REPUBLIKAS IEDZĪVOTĀJU TIESĪBAS
UZ KVALITATĪVU DZĪVES VIDI UN TĀS GARANTĒŠANA

11. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi

Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības dzīvot kvalitatīvā dzīves vidē un prasīt, lai kompetentas valsts institūcijas, juridiskās personas un to amatpersonas, kā arī fiziskās personas izbeidz tādu darbību vai bezdarbību, kas šo vidi pasliktina, kaitē iedzīvotāju veselībai vai apdraud viņu dzīvību, intereses un īpašumu.

12. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības saņemt informāciju par vides kvalitāti

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

13. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju tiesības vides aizsardzības pasākumu realizēšanā

Latvijas Republikas iedzīvotājiem un esošajām sabiedriskajām organizācijām ir tiesības:

— veikt konkrētus vides kvalitātes uzlabošanas un vides aizsardzības pasākumus, iepriekš saskaņojot tos ar teritoriālajām (reģionālajām) vides aizsardzības un pašvaldību institūcijām;

— pieprasīt no kompetentām valsts institūcijām un amatpersonām ziņas par projektējamo un jaunceļamo objektu ietekmi uz vidi un izteikt savus iebildumus un priekšlikumus;

— pieprasīt, lai kompetentas valsts institūcijas publicē un paziņo aptaujās par vides problēmām iegūtos rezultātus;

— Satversmē un citos likumos noteiktajā kārtībā piedalīties referendumos par likumiem un likumprojektiem, kas attiecas uz vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu, kā arī šo likumu un likumprojektu tautas apspriešanā;

— Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā organizēt sabiedrības protestus, mītiņus un citus masu pasākumus pret ekoloģiski bīstamu saimniecisko un cita veida iedarbību uz vidi;

— griezties tiesībaizsardzības iestādēs ar prasību atcelt vai apturēt valsts pārvaldes institūciju un to amatpersonu lēmumus un rīkojumus, kas pieņemti, ignorējot iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju tiesības un likumīgās intereses.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

14. pants. Pašvaldību un vides aizsardzības institūciju pienākums radīt apstākļus Latvijas Republikas iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju aktīvai līdzdalībai vides kvalitātes uzlabošanā un vides aizsardzībā

(Pirmā daļa izslēgta ar 20.06.2000. likumu.)

Pašvaldību un vides aizsardzības institūcijām ir pienākums:

— izskatīt iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju sūdzības un priekšlikumus vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā un informēt viņus par pieņemtajiem lēmumiem;

— iesaistīt iedzīvotājus un sabiedriskās organizācijas vides aizsardzības jautājumu risināšanā un radīt apstākļus, lai iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas ar savu darbu vai līdzekļiem piedalītos vides kvalitātes uzlabošanā un vides aizsardzībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

15. pants. Atlīdzība par iedzīvotāju veselībai, interesēm un īpašumam nodarīto zaudējumu

Iedzīvotājiem ir tiesības saņemt atlīdzību no fiziskajām un juridiskajām personām par zaudējumu, ko tās nodarījušas iedzīvotāju veselībai, dzīvībai, interesēm vai īpašumam ar videi kaitīgu darbību vai bezdarbību.

Prasības par nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu izskata tiesa Latvijas Civilprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā. Minētās prasības ir atbrīvotas no valsts nodevas.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

16. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju pienākumi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Latvijas Republikas iedzīvotāju pienākums ir nepieļaut vides kvalitātes pasliktināšanos un dabas resursu neracionālu izlietošanu, piedalīties vides uzlabošanā un prasīt, lai tāpat rīkojas citas fiziskās un juridiskās personas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

17. pants. To personu tiesības un pienākumi, kuras nav Latvijas Republikas iedzīvotāji

Personas, kuras nav Latvijas Republikas iedzīvotāji, Latvijas Republikas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā pilda visus šajā likumā noteiktos pienākumus, ka arī izmanto visas tiesības, kuras ar šo likumu noteiktas Latvijas Republikas iedzīvotājiem, izņemot ierobežojumus, kas noteikti ar atsevišķiem normatīvajiem aktiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

3.¹ nodaļa
SABIEDRĪBAS TIESĪBAS SAŅEMT VIDES INFORMĀCIJU UN LĪDZDALĪBA
AR VIDES AIZSARDZĪBU SAISTĪTU LĒMUMU PIEŅEMŠANĀ

(Nodaļa 20.06.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

17.¹ pants. Vides informācija

Vides informācija ir jebkura vispārpieejama informācija rakstiskā, vizuālā, audio, elektroniskā vai citā formā par:

1) ūdeņu, gaisa, augsnes, zemes dzīļu, floras, faunas, dabas teritoriju un ainavu, bioloģiskās daudzveidības, sugu un biotopu stāvokli, kā arī informācija par ģenētiski modificēto organismu izplatīšanu un izmantošanu;

2) antropogēno slodzi un darbībām, kas ietekmē vai var ietekmēt vidi;

3) vides aizsardzības pasākumiem, lai novērstu negatīvo ietekmi uz vidi, arī par administratīvajiem pasākumiem, apsaimniekošanas plāniem un programmām.

Fiziskajām un juridiskajām personām, kā arī to apvienībām, organizācijām vai grupām ir tiesības saņemt no visu līmeņu valsts institūcijām un pašvaldībām to rīcībā esošo vides informāciju, arī informāciju par pieteikumiem licenču vai atļauju saņemšanai darbībām, kas var ietekmēt vides kvalitāti, lai izteiktu savu viedokli un piedalītos ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā.

Valsts institūcijas un pašvaldības nodrošina sabiedrībai iespēju saņemt to rīcībā esošo vides informāciju, arī informāciju par valsts vai pašvaldības institūcijas kontrolētām darbībām vides aizsardzībā, par izsniegtām atļaujām veikt piesārņojošu darbību un šo atļauju saturu, kā arī informāciju par drošības pasākumiem un rīcību avāriju gadījumos.

Pieprasītājam nav jāpamato, kādam nolūkam šī informācija nepieciešama.

Ierobežojumi vides informācijas saņemšanai var būt tikai normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos, kā arī attiecībā uz informāciju par vides objektiem vai sugām un biotopiem, kuras atklāšana varētu palielināt iespēju nodarīt kaitējumu videi.

Ierobežojumu gadījumos ir jāsniedz atklātā informācijas daļa, to nošķirot no ierobežotās informācijas.

17.² pants. Sabiedrības, valsts institūciju un pašvaldību sadarbība vides aizsardzības jomā

Šīs nodaļas noteikumi attiecas uz jebkuru nacionāla, reģionāla vai cita līmeņa valsts pārvaldes vai pašvaldību institūciju, arī uz tām institūcijām, kuras nodrošina vides aizsardzību vai pilda ar vidi saistītus īpašus pienākumus, veic darbības vai sniedz pakalpojumus vai kuru rīcībā ir vides informācija, bet neattiecas uz institūcijām, kuras realizē likumdošanas un tiesu varu.

Sabiedrībai, atbalstot vides aizsardzības pasākumus, ir tiesības sadarboties ar valsts institūcijām un pašvaldībām, lai nepieļautu tādas darbības (vai bezdarbību), kas pasliktina vides kvalitāti vai ir pretrunā ar vides aizsardzības normatīvo aktu prasībām.

Sabiedrība var sniegt informāciju valsts institūcijām un pašvaldībām par darbībām un pasākumiem, kas ietekmē vai var ietekmēt vides kvalitāti, kā arī ziņas par vidē novērotajām pārmaiņām šādu darbību vai pasākumu rezultātā.

Valsts institūcijas un pašvaldības veicina un nodrošina sabiedrības iesaistīšanu ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā, kā arī iespēju realizēt tiesības piedalīties likumprojektu un citu normatīvo aktu sabiedriskajā apspriešanā, iesniegt attiecīgajām valsts institūcijām un pašvaldībām priekšlikumus grozījumiem un papildinājumiem ar vides aizsardzību saistītajos normatīvajos aktos, kā arī piedalīties ar vidi saistītu stratēģiju, plānu un programmu sagatavošanā un apspriešanā.

17.³ pants. Valsts institūciju un pašvaldību uzdevumi sabiedrības informēšanā par vides aizsardzību

Valsts institūcijas un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei un funkcijām apkopo un atjauno to rīcībā esošo vides informāciju.

Valsts institūcijas un pašvaldības sniedz sabiedrībai vides informāciju, kas ir to rīcībā, kā arī norīko atbildīgos koordinatorus vai amatpersonas, kas nodrošina sabiedrības informēšanu.

Publiski pieejamā vides informācija noformējama tā, lai būtu uztverama un saprotama.

Valsts institūcijas un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei:

1) informē sabiedrību par tās tiesībām un iespējām saņemt vides informāciju un līdzdarboties ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā;

2) izveido un aktualizē publiski pieejamas bezmaksas datu bāzes, reģistrus un interneta mājas lapas;

3) sagatavo un publicē ziņojumus par vides stāvokli, vides politikas plānus un programmas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

17.⁴ pants. Vides informācijas sniegšanas kārtība, termiņi un maksa par tās sniegšanu

Vides informāciju sniedz normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un noteiktajos termiņos. Ja informāciju nav nepieciešams īpaši apstrādāt vai sagatavot, atbilde uz pieprasījumu sniedzama iespējami īsā laikā.

Valsts vides institūciju un pašvaldību atbildīgo amatpersonu pienākums ir sniegt informācijas pieprasītājam nepieciešamo palīdzību, formulējot pieprasījumu.

Maksa par informācijas sniegšanu nedrīkst pārsniegt saprātīgas izmaksas. Ja ir noteikta maksa, tarifus publicē, kā arī nodrošina to pieejamību pieprasītājam, norādot, kādos gadījumos pieprasītāju no maksas var atbrīvot. Par vides informācijas sniegšanu nedrīkst prasīt iepriekšēju samaksu.

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

17.⁵ pants. Sabiedrības līdzdalība ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā

Valsts institūcijas un pašvaldības veic nepieciešamos pasākumus, lai sabiedrības daļai, kura vēlas iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā, savlaicīgi tiktu sniegta lēmumu pieņemšanai nepieciešamā informācija.

Valsts institūcijas un pašvaldības nodrošina, ka lēmumu pieņemšanā tiek izvērtēts viedoklis, kas izteikts sabiedrības līdzdalības procesā.

Valsts institūcijas un pašvaldības iesaista sabiedrību ar vidi saistītu normatīvo aktu, stratēģiju, plānu un programmu sagatavošanā un apspriešanā.

Valsts institūcijas un pašvaldības normatīvo aktu, stratēģiju, plānu un programmu sagatavošanas ietvaros izstrādā laika grafikus, paredzot sabiedrības līdzdalības iespējas, kā arī nodrošina attiecīgo projektu pieejamību sabiedrībai.

17.⁶ pants. Sabiedrības līdzdalība normatīvo aktu sagatavošanā

Valsts institūcijas un pašvaldības veicina sabiedrības līdzdalību vides aizsardzības normatīvo aktu sagatavošanas procesā, paredzot iespēju tieši vai ar sabiedrības pārstāvju palīdzību izteikt komentārus, viedokli un iebildumus attiecībā uz normatīvā akta projektu.

4. nodaļa
VIDES KVALITĀTES NORMATĪVĀ REGLAMENTĒŠANA

18. pants. Vides kvalitātes normatīvi un standarti

Saimnieciskās un cita veida darbības negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi ierobežo vides kvalitātes normatīvi un standarti.

Nacionālos vides kvalitātes normatīvus apstiprina Ministru kabinets.

Vides kvalitātes normatīvi un standarti ir obligāti visiem vides un dabas resursu izmantotājiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

19. pants. Antropogēno slodžu normatīvi un limiti

(Izslēgts ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

19.¹ pants. Ozona slāņa aizsardzība

Ozona slāņa aizsardzību nodrošina, šo slāni noārdošās vielas izņemot no saimnieciskās aprites un pārtraucot darbības ar ozona slāni noārdošajām vielām. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek pārtrauktas darbības ar ozona slāni noārdošajām vielām un kādā uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) veic darbības ar ozona slāni noārdošajām vielām līdz šo darbību pārtraukšanai, kā arī kārtību, kādā izsniedzamas ozona slāni noārdošo vielu izvešanas un ievešanas atļaujas.

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

5. nodaļa
DABAS RESURSU IZMANTOŠANAS REGULĒŠANA
UN VIDES PIESĀRŅOJUMA NOVĒRŠANA

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

20. pants.Dabas resursu izmantošanas limiti un normatīvi

Dabas resursu izmantošanas kopapjoma limitus un normatīvus nosaka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

21. pants. Dabas resursu valsts kadastri

Zemes, zemes dzīļu, meža, ūdeņu, dzīvnieku, īpaši aizsargājamo dabas objektu un citu dabas resursu valsts kadastru uzdevums ir uzskaitīt un novērtēt dabas resursus.

Dabas resursu valsts kadastru izveidi un uzturēšanu nodrošina valsts pārvaldes institūcijas atbilstoši savai kompetencei.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

21.¹ pants. Aizsargājamo teritoriju reģistrs

Aizsargājamās teritorijas ir teritorijas, kuras paredzētas ūdens ieguvei cilvēku patēriņam, teritorijas, kuras izveidotas bioloģisko resursu aizsardzībai, ūdens objekti, kuri noteikti kā rekreācijas objekti vai peldūdeņi, īpaši jutīgās teritorijas, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, to skaitā Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (Natura 2000 teritorijas).

Latvijas vides aģentūra izveido un uztur aizsargājamo teritoriju reģistru.

Aizsargājamo teritoriju reģistrā informāciju grupē atbilstoši katras upes sateces baseinam.

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

22. pants. Maksa par dabas resursu izmantošanu

Par dabas resursu izmantošanu visas fiziskās un juridiskās personas un fizisko un juridisko personu apvienības maksā dabas resursu nodokli likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

23. pants. Maksa par vides piesārņošanu

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

24. pants. Obligātā ekoloģiskā apdrošināšana

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

25. pants. Piesārņojošo vielu izplūde (novadīšana) apkārtējā vidē

Atļaujas piesārņojošo vielu izplūdei (novadīšanai) apkārtējā vidē normatīvos noteiktajos ietvaros fiziskajām un juridiskajām personām izsniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

26. pants. Bīstamo ķīmisko vielu ražošana, transportēšana, lietošana, uzglabāšana un apglabāšana

Visām fiziskajām un juridiskajām personām jāievēro bīstamo ķīmisko vielu (arī augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu) ražošanas, transportēšanas, lietošanas, uzglabāšanas un apglabāšanas noteikumi.

Visām fiziskajām un juridiskajām personām, ņemot vērā ķīmisko vielu bīstamību, daudzumu un lietošanas vai uzglabāšanas apstākļus, jāievēro tāda rūpība un piesardzība un jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nepieļautu cilvēku dzīvības apdraudēšanu, kā arī kaitējumu cilvēku veselībai vai videi.

Ministru kabinets var ierobežot vai aizliegt ķīmiskās vielas ražošanu, ievešanu vai lietošanu, ja, ņemot vērā nacionālo vai starptautisko pieredzi vai zinātniskās izpētes rezultātus, ir pamatots iemesls uzskatīt, ka ķīmiskā viela nodara kaitējumu cilvēku veselībai vai videi vai apdraud cilvēku dzīvību.

(Ceturtā daļa izslēgta ar 20.12.2001. likumu.)

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

27. pants. Radioaktīvo vielu ražošana, transportēšana, lietošana, uzglabāšana un apglabāšana

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

28. pants. Mikroorganismu, vīrusu un to metabolītu pavairošana, lietošana, transportēšana, uzglabāšana un likvidācija

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

29. pants. Ražošanas un sadzīves atkritumu savākšana, uzglabāšana, utilizācija un apglabāšana

Dabas resursu izmantotājiem ražošanas ciklos jāievieš mazatkritumu, bezatkritumu un noslēgtās ūdensapgādes tehnoloģijas, jāievēro atkritumu šķirošanas, uzglabāšanas, utilizācijas un apglabāšanas noteikumi.

(Otrā, trešā, ceturtā un piektā daļa izslēgta ar 20.06.2000. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. un 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

30. pants. Dažādas nozīmes aizsargjoslas

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

31. pants. Ekoloģiskā sertifikācija

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

32. pants. Vides valsts ekspertīze

(Izslēgts ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

6. nodaļa
DABAS AIZSARDZĪBA

(Izslēgta ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

7. nodaļa
ĪPAŠĀS EKOLOĢISKĀS SITUĀCIJAS

(Izslēgta ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

8. nodaļa
VIDES AIZSARDZĪBAS KONTROLE UN MONITORINGS

(Nodaļas nosaukums 20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

42. pants. Vides aizsardzības kontroles uzdevumi

(Izslēgts ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

43. pants. Vides monitorings

Vides monitoringu organizē vai veic valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) saskaņā ar normatīvo aktu prasībām.

Ministru kabinets nosaka prasības vides monitoringam un tā veikšanas kārtību.

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

44. pants. Valsts kontrole vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas valsts kontroli likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic Vides valsts inspekcijas, reģionālo vides pārvalžu, Jūras vides pārvaldes, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrāciju vides valsts inspektori.

Reģionālo vides pārvalžu, Jūras vides pārvaldes un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrāciju vides valsts inspektoru darbību vienotas kontroles nodrošināšanā vides aizsardzībā un dabas resursu racionālā izmantošanā uzrauga Vides valsts inspekcija.

Vides valsts inspekcijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

Latvijas Republikas vides aizsardzības galvenais valsts inspektors ir Vides valsts inspekcijas priekšnieks.

Reģionu un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (turpmāk — reģioni) vides aizsardzības galvenie valsts inspektori ir reģionālo vides pārvalžu, Jūras vides pārvaldes un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrāciju direktori.

Vides valsts inspektori ir Vides valsts inspekcijas, Jūras vides pārvaldes, reģionālo vides pārvalžu un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrāciju inspektori, kā arī Jūras vides pārvaldes kuģu kapteiņi, kuri veic valsts kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu.

Latvijas Republikas vides aizsardzības galvenais valsts inspektors var apturēt vai atcelt reģionu vides aizsardzības galveno valsts inspektoru lēmumus, ja tie neatbilst normatīvo aktu prasībām.

Reģionu vides aizsardzības galvenie valsts inspektori var apturēt vai atcelt vides valsts inspektoru lēmumus, ja tie neatbilst normatīvo aktu prasībām.

Vides valsts inspektoru formas tērpu, žetonu un apliecību paraugus apstiprina vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

44.¹ pants. Vides valsts inspektoru pienākumi

Vides valsts inspektori normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic valsts kontroli pār:

1) to, lai Latvijas Republikas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā fiziskās un juridiskās personas ievērotu vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvos aktus, standartu, normatīvu un noteikumu prasības, kā arī izpildītu vides aizsardzības un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas valsts programmas, plānus, projektus un citus pasākumus;

2) dabas resursu uzskaiti, kadastru kārtošanu, piesārņojošo vielu izplūdi (novadīšanu) vidē;

3) visu veidu bīstamo kravu transportēšanas noteikumu ievērošanu;

4) atkritumu apsaimniekošanas un iepakojuma normatīvo aktu ievērošanu;

5) normatīvo aktu ievērošanu, veicot darbības ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem, to skaitā:

a) ķīmisko vielu un ķīmisko produktu klasifikācijas, marķēšanas un iepakošanas normatīvo aktu ievērošanu,

b) ķīmisko vielu un ķīmisko produktu drošības datu lapu aizpildīšanas un nosūtīšanas kārtības ievērošanu,

c) to normatīvo aktu ievērošanu, kuri reglamentē nepieciešamo izglītības līmeni personām, kas veic uzņēmējdarbību ar ķīmiskajām vielām un ķīmiskajiem produktiem,

d) to normatīvo aktu ievērošanu, kuri reglamentē rūpniecisko avāriju riska novērtēšanas kārtību un nosaka riska samazināšanas pasākumus;

6) dabas resursu izmantošanas nosacījumu un ieguves limitu (kvotu) ievērošanu;

7) noteiktā režīma ievērošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās;

8) to normatīvo aktu ievērošanu, kuri regulē dabas aizsardzības prasības;

9) vides aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu būvniecībā, jaunceļamo objektu vietas izvēlē, kā arī esošo objektu paplašināšanā, rekonstruēšanā, ražošanas jaudas palielināšanā un pārprofilēšanā;

10) piesārņojošas darbības atbilstību likumā "Par piesārņojumu" noteiktajām prasībām;

11) to, vai ir saņemta atļauja piesārņojošas darbības veikšanai un vai tiek ievēroti šajā atļaujā ietvertie nosacījumi;

12) piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpētes uzdevumu, piesārņotu vietu sanācijas uzdevumu un programmu izpildi.

Vides valsts inspektoriem ir arī citi likumos un normatīvajos aktos noteiktie pienākumi.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

44.²pants. Vides valsts inspektoru tiesības

Vides valsts inspektoriem ir tiesības:

1) netraucēti pārbaudīt vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu vai starptautisko tiesību normu ievērošanu jebkurā objektā visā Latvijas Republikas teritorijā, izņemot režīma un militāras nozīmes objektus, kuru apskatei nepieciešama to komandieru (priekšnieku) sankcija;

2) aizturēt noteiktā kārtībā vides aizsardzības normatīvo aktu pārkāpējus un, ja nepieciešams (personas noskaidrošanai), nogādāt tos policijas, Zemessardzes vai pašvaldību institūciju dienesta telpās;

3) apskatīt un pārbaudīt vides aizsardzības normatīvo aktu pārkāpēju personisko mantu un transportlīdzekļus, konfiscēt nelikumīgi iegūtos dabas resursus un produkciju, tās ieguves rīkus un citus lietiskos pierādījumus to ieguves, glabāšanas, pārstrādāšanas un realizācijas vietās;

4) apturēt vai aizliegt rezervātos un citās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās darbus, kuri nav paredzēti aizsardzības režīmos;

5) pārtraukt patvaļīgu vai ar izmantošanas noteikumu, normu, termiņu un citu prasību neievērošanu saistītu dabas resursu izmantošanu un cita veida darbību, kas ir pretrunā ar vides aizsardzības normatīvajiem aktiem;

6) pieņemt lēmumus, dot atzinumus un izdot rīkojumus un priekšrakstus, sastādīt protokolus (aktus), izskatīt materiālus par vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvo aktu pārkāpumiem un, ja nepieciešams, saukt vainīgās personas pie administratīvās atbildības vai veikt citas likumos un normatīvajos aktos paredzētās darbības;

7) gadījumos, kad netiek ievēroti vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvie akti, apturēt, pārtraukt vai aizliegt vainīgo fizisko vai juridisko personu darbību, anulēt vai ierosināt anulēt nelikumīgi iegūtās vai izmantotās atļaujas (licences);

8) celt prasības pret vainīgajām personām par videi nodarītā kaitējuma rezultātā radīto zaudējumu atlīdzību;

9) savu funkciju veikšanai pieprasīt un saņemt bez maksas no fiziskajām un juridiskajām personām informāciju vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumos;

10) likumos un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iegādāties, glabāt, nēsāt, pielietot šaujamieročus un speciālos līdzekļus;

11) pieņemt operatoram saistošus lēmumus un administratīvos aktus par piesārņojošas darbības veikšanu.

Vides valsts inspektoriem ir arī citas likumos un normatīvajos aktos noteiktās tiesības.

Transportlīdzekļus un kuģus, kurus, veicot valsts kontroli vides aizsardzībā, izmanto vides valsts inspektori, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā var aprīkot ar speciālām gaismas un skaņas signālierīcēm, krāsu un grafisko noformējumu.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

45. pants. Pašvaldību institūciju kontrole vides aizsardzībā

Pašvaldību institūcijas realizē kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu racionālu izmantošanu. Savas kompetences ietvaros tās ir atbildīgas par vides aizsardzību un dabas resursu saglabāšanu attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Pašvaldību institūciju pienākumus un tiesības vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā nosaka likumos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

46. pants. Uzņēmumu, organizāciju un iestāžu kontrole vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

47. pants. Sabiedriskā kontrole vides aizsardzībā

Sabiedrisko kontroli vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā realizē sabiedriskās organizācijas, kustības un iedzīvotāji, un tās mērķis ir sekot, kā fiziskās un juridiskās personas ievēro vides aizsardzības normatīvo aktu prasības un pilda vides aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas plānus (programmas).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

9. nodaļa
ATBILDĪBA PAR LIKUMPĀRKĀPUMIEM VIDES AIZSARDZĪBĀ

48. pants. Atbildības veidi par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Personas, kas pārkāpušas vides aizsardzības likumos noteiktās prasības, saucamas pie administratīvās atbildības, kriminālatbildības, disciplinārās vai citas atbildības saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

49. pants. Administratīvā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Pie administratīvās atbildības par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā tiek sauktas personas saskaņā ar administratīvo pārkāpumu kodeksu, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

50. pants. Kriminālatbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Personas var saukt pie kriminālatbildības par tādiem likumpārkāpumiem vides aizsardzībā, kuriem saskaņā ar kriminālkodeksu ir nozieguma pazīmes.

Ja ekoloģisko noziegumu izdarījusi amatpersona, tai jāatbild par vides aizsardzības likumu pārkāpšanu un, ja ir pamats, — arī par amatnoziegumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

51. pants. Disciplinārā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

52. pants. Atbildība par zaudējumu, kas nodarīts, pārkāpjot vides aizsardzības likumus un normatīvos aktus

Personu saukšana pie administratīvās atbildības, kriminālatbildības vai disciplinārās atbildības neatbrīvo viņas no pienākuma atlīdzināt zaudējumu, kas nodarīts dabai, cilvēku veselībai un dzīvībai, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam.

(Otrā daļa izslēgta ar 20.06.2000. likumu.)

Atlīdzība par valsts un pašvaldību īpašumā esošajiem dabas objektiem nodarīto zaudējumu ieskaitāma Latvijas Vides aizsardzības fondā.

(22.05.1997. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2000. likumu, kas stājas spēkā 21.07.2000.)

53. pants. Videi nodarītā kaitējuma rezultātā radīto zaudējumu atlīdzība

Kaitējums videi ir tādu vides izmaiņu radīšana, kas var nodarīt kaitējumu cilvēka veselībai un drošībai, bioloģiskajai daudzveidībai, dabas resursiem un dabas mantojumam.

Fiziskajām un juridiskajām personām, kas nodarījušas kaitējumu videi, ir pienākums:

1) pēc iespējas likvidēt vai arī samazināt videi nodarītā kaitējuma sekas, lai novērstu negatīvo ietekmi uz vidi un apdraudējumu vides ilgtspējīgai attīstībai;

2) kompensēt izdevumus, kas nepieciešami, lai atjaunotu ietekmētās vai radītu līdzvērtīgas vides vērtības, ja videi nodarīto kaitējumu nav iespējams novērst.

Vides valsts inspekcijas priekšnieks, reģionālās vides pārvaldes, īpaši aizsargājamās dabas teritorijas administrācijas vai Jūras vides pārvaldes direktors ar rīkojumu izveido komisiju videi nodarītā kaitējuma rezultātā radušos zaudējumu noteikšanai (turpmāk — komisija). Zaudējumus, kas radušies videi nodarītā kaitējuma rezultātā, saskaņā ar normatīvajiem aktiem nosaka komisija, pamatojoties uz pārbaudes aktu.

Komisija divu mēnešu laikā pēc veiktās pārbaudes izdara aprēķinus un sastāda videi nodarītā kaitējuma novēršanas un zaudējumu kompensēšanas aktu (turpmāk — akts), kuru dara zināmu personai, kas nodarījusi kaitējumu videi. Aktā uzrādāmi kopējie zaudējumi un nosakāms atjaunošanas darbu uzsākšanas termiņš, šo darbu veikšanas kārtība un termiņš, līdz kuram veicami minētie darbi. Ja videi nodarīto kaitējumu nav iespējams novērst, komisija nosaka termiņu, līdz kuram aprēķinātā zaudējumu summa jāiemaksā valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā.

Kopējie zaudējumi, kas radušies videi nodarītā kaitējuma rezultātā, nosakāmi, pamatojoties uz darbu apjomu un izmaksām, kas nepieciešamas, lai atjaunotu ietekmētās vides vērtības vai radītu līdzvērtīgas vides vērtības, ja videi nodarīto kaitējumu nav iespējams novērst, kā arī uz zaudējumu summām, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem aprēķinātas par vidē palikušo un sekundāro piesārņojumu.

Ja videi nodarītā kaitējuma sekas iespējams novērst tikai daļēji, personai, kura nodarījusi kaitējumu videi, atlikusī zaudējumu summa aktā noteiktajā termiņā jāiemaksā valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā.

(20.06.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

54. pants. Paaugstinātas bīstamības avotu īpašnieku materiālā atbildība par nodarīto kaitējumu

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

55. pants. Valsts institūciju materiālā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

56. pants. Prasības par vides aizsardzības likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu

Tiesības iesniegt prasības par vides aizsardzības likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu ir:

1) fiziskajām un juridiskajām personām, kuru veselībai, dzīvībai, interesēm vai īpašumam nodarīts zaudējums;

2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošajām institūcijām un prokuroram, ja vides aizsardzības jomā aizskartas valsts vai sabiedrības intereses un īpašums;

3) sabiedriskajām organizācijām un kustībām, ja prasību par nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu nav iesniegušas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas vai prokurors.

Prasību iesniegšanas un nodarītā zaudējuma novērtēšanas kārtību nosaka Latvijas Civilprocesa kodekss un citi normatīvie akti.

Prasībām par videi nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu noilguma nav.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

57. pants. Kārtība, kādā izšķir strīdus vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumos

Strīdus vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumos izšķir likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās institūcijas vai tiesa.

Civiltiesiskos strīdus minētajos jautājumos izskata tiesa.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

58. pants. Saimnieciskās un cita veida darbības ierobežošana, apturēšana un pārtraukšana

Saimniecisko un cita veida darbību, kuras rezultātā tiek pārkāpti vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvie akti, nodarīts vai var tikt nodarīts kaitējums videi, cilvēku veselībai un dzīvībai, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam, var ierobežot, apturēt vai pārtraukt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai citas tam pilnvarotas valsts institūcijas likumos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

59. pants. No dabas nelikumīgi iegūto produktu un no tiem izgatavoto izstrādājumu atsavināšana

No dabas nelikumīgi iegūtie produkti un no tiem izgatavotie izstrādājumi ir atsavināmi bez atlīdzības Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā. No to realizācijas iegūtie ienākumi tiek pārskaitīti Latvijas Vides aizsardzības fondā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

10. nodaļa
LATVIJAS REPUBLIKAS STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA VIDES AIZSARDZĪBĀ

60. pants. Latvijas Republikas starptautiskās sadarbības tiesiskais pamats vides aizsardzībā

Latvijas Republika starptautisko sadarbību vides aizsardzībā realizē, pamatojoties uz vispāratzītiem starptautiskajiem vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas principiem un ievērojot starptautiskos līgumus, konvencijas un citus normatīvos aktus par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

61. pants. Starptautiskās vienošanās vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Starptautiskās vienošanās vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā regulē starptautiskie līgumi, konvencijas, protokoli un citi normatīvie akti.

Ja Latvijas Republikas noslēgtā starptautiskā līguma noteikumi atšķiras no Latvijas Republikas vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas likumiem, Latvijas Republikas teritorijā piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

62. pants. Latvijas Republikas piedalīšanās starptautisko vides aizsardzības organizāciju darbībā

Latvijas Republika piedalās starptautisko vides aizsardzības organizāciju darbībā, kā arī Baltijas jūras reģiona vides aizsardzības reģionālo konvenciju izpildē un ir pārstāvēta starptautiskajās ekoloģiskajās organizācijās.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

63. pants.Vides piesārņošanas rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšana citām valstīm

Latvijas Republika atlīdzina citām valstīm vides piesārņošanas rezultātā nodarīto zaudējumu saskaņā ar tās noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kā arī to piemērošanas kārtību.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

64. pants. No starptautiskajiem līgumiem izrietošo Latvijas Republikas saistību izpilde

Ministriju darbību, kas saistīta ar starptautisko saistību izpildi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā un starptautisko sadarbību ekoloģisko problēmu risināšanā, koordinē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

Pārejas noteikumi

(20.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.01.2002.)

1. Likuma 5.¹ un 5.² pants stājas spēkā 2004.gada 1.janvārī.

2. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2002.gada 1.jūnijam paliek spēkā Ministru kabineta 1997.gada 19.augusta noteikumi nr.305 "Vides valsts inspekcijas nolikums".

3. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2002.gada 1.septembrim paliek spēkā Ministru kabineta 2000.gada 25.aprīļa noteikumi nr.154 "Noteikumi par stacionāru gaisa piesārņojuma avotu radītu gaisu piesārņojošo vielu emisijas novērtēšanu, novēršanu, ierobežošanu un kontroli" un Ministru kabineta 1997.gada 9.septembra noteikumi nr.316 "Noteikumi par notekūdeņu dūņu izmantošanu augsnes mēslošanā un teritoriju labiekārtošanā".

4. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.martam izdod 9.panta 10.punktā minētos noteikumus.

5. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.septembrim izdod 9.panta 11. un 12.punktā, 19.¹ pantā, kā arī 43.panta otrajā daļā minētos noteikumus.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1991. gada 6. augustā

Tiesību akta pase

Nosaukums: Statuss:

zaudējis spēku Izdevējs: Augstākā Padome Veids: Pieņemts: 06.08.1991.Stājas spēkā: Zaudē spēku: Tēma: Publicēts: Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 33/34, 29.08.1991.; Diena, 168, 30.08.1991.

Satura rādītājs

Saistītie dokumenti

Zaudējis spēku ar
Grozījumi
Uz tiesību akta pamata izdotie
Satversmes tiesas nolēmumi
Skaidrojumi
Citi saistītie dokumenti

Ar grozījumu sarakstu
Ar satura rādītāju
Ar manām piezīmēm
Ar lielāka izmēra fontu
Drukāt tiesību aktu

X
Facebook
Draugiem.lv

Pieņemts		Stājas spēkā		Dokumenta Nr.
	līdz		līdz

Publicēts LV		Zaudējis spēku		Redakcija uz
	līdz		līdz

Izdevējs		Veids