Antropogēnā vide — cilvēka darbības rezultātā pārveidotā dabas vide.

Antropogēnās slodzes — vielas, objekti un procesi, kas rada slodzes uz dabas komponentiem vai teritorijām un ir saistīti ar cilvēka saimniecisko un cita veida darbību. Antropogēnās slodzes var izmērīt un aprēķināt.

Biotops — teritorija, kuru raksturo relatīvi viendabīgs dzīvās un nedzīvās dabas kopums.

Dabas vide — dabas faktoru kopums, kas tieši vai netieši ietekmē cilvēku dzīvi un saimniecisko darbību.

Dabas aizsardzība — dabas daudzveidības un pašatjaunošanās spēju saglabāšanai un dabas resursu aizsardzībai nepieciešamo pasākumu komplekss.

Dabas resursu izmantošanas limitēšana — dabas resursu izmantošanas normu noteikšana, pamatojoties uz zināšanām par dabas resursu atjaunošanās iespējām, kā arī uz apsvērumiem par to saglabāšanas nepieciešamību kādā laika posmā.

Dabas resursu valsts kadastri — sistematizētas ziņas par dabas resursiem, to kvantitāti un kvalitāti; arī to ekonomiskais novērtējums. Kadastrā ietilpst kartoshēmas un statistiskie materiāli. Kadastri ir galvenais dabas resursu izmantošanas, to aizsardzības plānošanas un kontroles priekšnoteikums.

Dabas genofonds — visu dzīvo organismu sugu un to ģenētisko pazīmju kopums.

Dabsaimniecība — dabas resursu racionāla lietošana, atjaunošana un aizsardzība: tā apvieno visas attiecīgās teritorijas saimniecības nozares un ļauj sabalansēt resursu lietošanu un vides aizsardzības prasības, īpaša dabsaimniecība vajadzīga tajos apvidos (vietās), kur dabas vai sociālekonomisko apstākļu dēļ nepieciešami kādi īpaši ierobežojumi un pasākumi vai īpaša saimnieciskās darbības specializācija.

Ekoloģija — kompleksa zinātne par dzīvo organismu savstarpējām attiecībām un viņu attiecībām ar dzīvesvietu.

Ekoloģiskā sertifikācija — kompetentu valsts institūciju dokumentu izsniegšana, apliecinot produkcijas atbilstību apstiprinātajiem ekoloģiskajiem normatīviem un standartiem.

Ekoloģiskā riska faktors — faktors, kas nosaka vides stāvokļa pasliktināšanas un negatīvo procesu attīstības iespējamību. Tāds faktors var būt cilvēka darbība, saimnieciskie objekti, to ekspluatācija, tehnoloģija u. tml.

Ekosistēma — dzīvo organismu kopa un to eksistences vide, kas, pastāvot cēloņsakarību un mijiedarbības saitēm, veido vienotu veselumu.

Kultūrvide — vide, kas veidojusies cilvēka saimnieciskās darbības un dzīvesdarbības rezultātā un glabā šīs darbības pēdas (materiālus veidojumus, kultūras vērtības un garīgās vērtības).

Vide — dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums.

Vides aizsardzība — visas cilvēku dzīves vides saglabāšanai nepieciešamās darbības, arī dabas resursu aizsardzība, dabas daudzveidības un pašatjaunošanās spēju saglabāšana.

Vides kvalitātes normatīvi un standarti — normatīvi: kompetentas valsts iestādes apstiprināti noteikumi, kuri reglamentē cilvēka saimnieciskās darbības ierobežojumus vai pieļaujamos apjomus un kuru ievērošana ir obligāts dabsaimniecības un vides aizsardzības priekšnoteikums; standarti: kompetentas valsts iestādes apstiprināts tehnisko normatīvu dokuments, kurā noteikts kādas produkcijas vai cita standartizācijas objekta tehniskais raksturojums (normas, noteikumi, prasības u. tml.), kas obligāti jāievēro, lai saglabātu vides kvalitāti, cilvēku veselību un sabiedrības attīstības priekšnoteikumus.

Vides monitorings — sistemātiski vides stāvokļa novērojumi (mērījumi, aprēķini), kas nepieciešami vides stāvokļa vērtējumam, vides aizsardzības pasākumu plānošanai un to efektivitātes kontrolei.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

1. pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir izveidot tādu sabiedrības un dabas mijiedarbības mehānismu, kas garantē vides aizsardzību, efektīvu dabsaimniecību un Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

2. pants. Likuma galvenie uzdevumi un pamatprincipi

Likuma galvenie uzdevumi ir nodrošināt:

— cilvēkiem kvalitatīvu dzīves vidi;

— dabas genofonda, biotopu un ainavu daudzveidības saglabāšanos;

— ekosistēmu saglabāšanos un to harmonisku attīstību;

— kultūrvides saglabāšanos un attīstību;

— dabas resursu racionālu lietošanu.

Likuma pamatprincipi ir:

— labvēlīgas dzīves vides nodrošināšana tagadējās paaudzes un nākamo paaudžu dzīvei, darbam un atpūtai;

— sabiedrības ekoloģisko un ekonomisko interešu saskaņošana;

— teritoriālo, nacionālo, valsts un starptautisko interešu savienošana vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā;

— zinātniski tehniskā progresa sasniegumu ieviešana vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā;

— vides aizsardzības pasākumu stimulēšana;

— pilnīgas un atklātas informācijas nodrošināšana par ekoloģisko stāvokli;

— vides aizsardzības likumdošanas aktos izvirzīto prasību ievērošana un atbildības nenovēršamība par izdarītajiem pārkāpumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

3. pants. Likuma objekts

Likuma objekts ir vide un tajā skaitā:

dabas resursi: zeme, zemes dzīles, augsne, ūdeņi, atmosfēras gaiss; flora un fauna; īpaši aizsargājamie dabas objekti un teritorijas.

4. pants. Vides aizsardzības likumi un normatīvie akti

Dabas resursu īpašuma tiesības regulē likumi un citi normatīvie akti.

Zemes, zemes dzīļu, derīgo izrakteņu, augsnes, ūdeņu, atmosfēras gaisa, floras, faunas, kontinentālā šelfa, Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskās zonas aizsardzība, izmantošana un lietošana notiek saskaņā ar likumiem, normatīvajiem aktiem un starptautiskajiem līgumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

5. pants. Valsts nodrošinājums vides aizsardzībā

Vides aizsardzību Latvijas Republikā nodrošina:

— vides aizsardzības valsts institūcijas;

— valsts kontrole pār vides aizsardzības likumu ievērošanu;

— vides monitoringa valsts sistēma;

— dabas resursu uzskaite, to sociālekonomiskā un ekoloģiskā novērtēšana un lietošanas limitēšana, kā arī dabas resursu valsts kadastru kārtošana;

— vides stāvokļa pārmaiņu prognozēšana, vides aizsardzības pasākumu plānošana un plānoto pasākumu izpildes kontrole;

— vides valsts ekspertīze;

— vides aizsardzības materiāltehniskā bāze;

— ekoloģiskā audzināšana un izglītošana;

— teritoriālplānošana.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

6. pants. Amatpersonu un speciālistu ekoloģisko zināšanu minimums

Ekoloģisko zināšanu minimumu, kas nepieciešams amatpersonām un speciālistiem, kuru darbība saistīta ar dabas resursu izmantošanu, ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, nosaka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

7. pants. Valsts pārvaldes institūcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un citas tās pakļautībā, pārraudzībā un pārziņā esošās institūcijas izstrādā un kopīgi ar citām valsts pārvaldes institūcijām un pašvaldībām īsteno vienotu vides aizsardzības, dabas resursu saglabāšanas un racionālas izmantošanas politiku Latvijas Republikā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

8. pants. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetence vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā:

— izstrādā un kopīgi ar citām valsts pārvaldes institūcijām realizē vienotu vides veidošanas, aizsardzības un dabas resursu izmantošanas politiku;

— izdara vides valsts ekspertīzi un nosaka vides aizsardzību garantējošas prasības;

— veic valsts teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā valsts kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu;

— nodrošina Latvijas Vides aizsardzības fonda darbību likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;

— izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus par valsts nozīmes dabas rezervātu, nacionālo parku, reģionālo dabas aizsardzības kompleksu (sistēmu), kultūrvēsturisko un citu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un objektu izveidošanu;

— veic citas normatīvajos aktos paredzētās funkcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

10. pants. Pašvaldību institūciju kompetence vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Pašvaldību institūcijas ir atbildīgas par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu savā administratīvajā teritorijā. Tās:

— realizē kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu racionālu lietošanu;

— ierosina, lai pilnvarotās valsts iestādes ierobežo, aptur vai pārtrauc saimniecisko darbību vai objektu celtniecību, rekonstrukciju un paplašināšanu tajos gadījumos, kad tiek pieļauti vides aizsardzības likumdošanas aktu pārkāpumi, kā arī iesniedz attiecīgus priekšlikumus šo pārkāpumu novēršanai;

— organizē rajonu, pilsētu, pilsētas rajonu un pagastu vides aizsardzības programmu izstrādāšanu, vides aizsardzības objektu celtniecību, rekonstrukciju un paplašināšanu;

— (izslēgts ar 22.05.1997. likumu);

— likumā noteiktās kompetences ietvaros piešķir un atņem zemes un citu dabas resursu izmantošanas tiesības, izšķir zemes un citu dabas resursu izmantotāju strīdus;

— veic citas normatīvajos aktos paredzētās funkcijas vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

11. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi

Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības dzīvot kvalitatīvā dzīves vidē un prasīt, lai kompetentas valsts institūcijas, juridiskās personas un to amatpersonas, kā arī fiziskās personas izbeidz tādu darbību vai bezdarbību, kas šo vidi pasliktina, kaitē iedzīvotāju veselībai vai apdraud viņu dzīvību, intereses un īpašumu.

12. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju tiesības saņemt informāciju par vides kvalitāti

Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības saņemt pilnīgu un patiesu informāciju par zemes, zemes dzīļu, augsnes, ūdeņu, mežu, atmosfēras gaisa un citu dabas objektu faktisko stāvokli visā republikā, kā arī konkrētā tās teritorijā.

13. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju tiesības vides aizsardzības pasākumu realizēšanā

Latvijas Republikas iedzīvotājiem un esošajām sabiedriskajām organizācijām ir tiesības:

— veikt konkrētus vides kvalitātes uzlabošanas un vides aizsardzības pasākumus, iepriekš saskaņojot tos ar teritoriālajām (reģionālajām) vides aizsardzības un pašvaldību institūcijām;

— pieprasīt no kompetentām valsts institūcijām un amatpersonām ziņas par projektējamo un jaunceļamo objektu ietekmi uz vidi un izteikt savus iebildumus un priekšlikumus;

— pieprasīt, lai kompetentas valsts institūcijas publicē un paziņo izdarīto ekoloģisko eskpertīžu atzinumus un aptauju rezultātus par vides problēmām;

— Satversmē un citos likumos noteiktajā kārtībā piedalīties referendumos par likumiem un likumprojektiem, kas attiecas uz vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu, kā arī šo likumu un likumprojektu tautas apspriešanā;

— Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā organizēt sabiedrības protestus, mītiņus un citus masu pasākumus pret ekoloģiski bīstamu saimniecisko un cita veida iedarbību uz vidi;

— griezties tiesībaizsardzības iestādēs ar prasību atcelt vai apturēt valsts pārvaldes institūciju un to amatpersonu lēmumus un rīkojumus, kas pieņemti, ignorējot iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju tiesības un likumīgās intereses.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

14. pants. Pašvaldību un vides aizsardzības institūciju pienākums radīt apstākļus Latvijas Republikas iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju aktīvai līdzdalībai vides kvalitātes uzlabošanā un vides aizsardzībā

Vides aizsardzības institūcijām ir pienākums regulāri informēt iedzīvotājus par vides kvalitāti.

Pašvaldību un vides aizsardzības institūcijām ir pienākums:

— izskatīt iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju sūdzības un priekšlikumus vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā un informēt viņus par pieņemtajiem lēmumiem;

— iesaistīt iedzīvotājus un sabiedriskās organizācijas vides aizsardzības jautājumu risināšanā un radīt apstākļus, lai iedzīvotāji un sabiedriskās organizācijas ar savu darbu vai līdzekļiem piedalītos vides kvalitātes uzlabošanā un vides aizsardzībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

15. pants. Atlīdzība par iedzīvotāju veselībai, interesēm un īpašumam nodarīto zaudējumu

Iedzīvotājiem ir tiesības saņemt atlīdzību no fiziskajām un juridiskajām personām par zaudējumu, ko tās nodarījušas iedzīvotāju veselībai, dzīvībai, interesēm vai īpašumam ar videi kaitīgu darbību vai bezdarbību.

Prasības par nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu izskata tiesa Latvijas Civilprocesa kodeksā noteiktajā kārtībā. Minētās prasības ir atbrīvotas no valsts nodevas.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

16. pants. Latvijas Republikas iedzīvotāju pienākumi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Latvijas Republikas iedzīvotāju pienākums ir nepieļaut vides kvalitātes pasliktināšanos un dabas resursu neracionālu izlietošanu, piedalīties vides uzlabošanā un prasīt, lai tāpat rīkojas citas fiziskās un juridiskās personas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

17. pants. To personu tiesības un pienākumi, kuras nav Latvijas Republikas iedzīvotāji

Personas, kuras nav Latvijas Republikas iedzīvotāji, Latvijas Republikas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā pilda visus šajā likumā noteiktos pienākumus, ka arī izmanto visas tiesības, kuras ar šo likumu noteiktas Latvijas Republikas iedzīvotājiem, izņemot ierobežojumus, kas noteikti ar atsevišķiem normatīvajiem aktiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

20. pants.Dabas resursu izmantošanas limiti un normatīvi

Dabas resursu izmantošanas kopapjoma limitus un normatīvus nosaka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

21. pants. Dabas resursu valsts kadastri

Zemes, zemes dzīļu, meža, ūdeņu, dzīvnieku, īpaši aizsargājamo dabas objektu un citu dabas resursu valsts kadastru uzdevums ir uzskaitīt un novērtēt dabas resursus.

Dabas resursu valsts kadastru kārtošanu nodrošina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

22. pants. Maksa par dabas resursu izmantošanu

Par dabas resursu izmantošanu visas fiziskās un juridiskās personas un fizisko un juridisko personu apvienības maksā dabas resursu nodokli likumos un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

23. pants. Maksa par vides piesārņošanu

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

24. pants. Obligātā ekoloģiskā apdrošināšana

Uz fiziskajām un juridiskajām personām, kuru darbība ir bīstama videi, var negatīvi ietekmēt vidi un cilvēku veselību, apdraudēt cilvēku dzīvību, kā arī nodarīt zaudējumu fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam, attiecas prasība par obligāto ekoloģisko apdrošināšanu.

Ekoloģiskās apdrošināšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

25. pants. Piesārņojošo vielu izplūde (novadīšana) apkārtējā vidē

Atļaujas piesārņojošo vielu izplūdei (novadīšanai) apkārtējā vidē normatīvos noteiktajos ietvaros fiziskajām un juridiskajām personām izsniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un tās pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

28. pants. Mikroorganismu, vīrusu un to metabolītu pavairošana, lietošana, transportēšana, uzglabāšana un likvidācija

Mikroorganismu, vīrusu un to metabolītu pavairošanas, lietošanas, transportēšanas, uzglabāšanas un likvidācijas noteikumus, kā arī mikroorganismu un to metabolītu maksimāli pieļaujamās koncentrācijas normatīvus apstiprina Labklājības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

Rūpniecībā, lauksaimniecībā, medicīnā un citās sociālekonomiskās darbības nozarēs lietojamo mikrobioloģiskās rūpniecības preparātu un vīrusu preparātu sarakstus apstiprina Labklājības ministrija, saskaņojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

Jaunu mikroorganismu, vīrusu un formu iegūšana (ar selekcijas, gēnu inženierijas un citām metodēm) un to lietošana, kā arī ievešana Latvijas Republikā pieļaujama vienīgi tad, ja ir saņemts pozitīvs Vides valsts ekspertīzes atzinums.

Fizisko un juridisko personu darbību, kas saistīta ar mikroorganismu, vīrusu vai to metabolītu izmantošanu un ietekmi uz apkārtējo vidi, kontrolē Labklājības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

29. pants. Ražošanas un sadzīves atkritumu savākšana, uzglabāšana, utilizācija un apglabāšana

Dabas resursu izmantotājiem ražošanas ciklos jāievieš mazatkritumu, bezatkritumu un noslēgtās ūdensapgādes tehnoloģijas, jāievēro atkritumu šķirošanas, uzglabāšanas, utilizācijas un apglabāšanas noteikumi.

Bīstamie ražošanas un sadzīves atkritumi, kā arī ļoti bīstamās un bīstamās vidi piesārņojošās vielas jāsavāc, jāuzglabā, jāutilizē un jāapglabā īpaši šim mērķim ierīkotos valsts nozīmes poligonos.

Īpaši ierīkojamo valsts nozīmes poligonu izvietojumu nosaka Ministru kabinets.

Zaudējumi, kas radušies sakarā ar teritorijas lietošanu valsts nozīmes poligonu vajadzībām, tiek kompensēti likumos noteiktajā kārtībā un apmēros, ņemot vērā ekoloģisko riska faktoru.

Ražošanas un sadzīves atkritumu vietējās nozīmes poligonu izvietojumu nosaka pašvaldības, saskaņojot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

30. pants. Dažādas nozīmes aizsargjoslas

Ap atkritumu poligoniem, kapiem, transporta maģistrālēm un citiem objektiem iedzīvotāju veselības, dzīvības, fizisko un juridisko personu interešu un īpašuma aizsardzības nolūkos var izveidot dažādas nozīmes aizsargjoslas.

Šo aizsargjoslu izveidošanai nav vajadzīga zemes lietotāja vai īpašnieka piekrišana.

Aizsargjoslas tiek projektētas katram īpašam gadījumam teritoriālplānojumā, bet, ja tāda nav, tiek noteiktas atbilstoši likumos un citos normatīvajos aktos paredzētajiem minimālajiem platumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

31. pants. Ekoloģiskā sertifikācija

Izmantojamo izejvielu, materiālu, tehnoloģisko procesu un gatavās produkcijas (arī pārtikas produktu) sertifikācijā saskaņā ar noteiktajiem vides kvalitātes normatīviem un standartiem tiek ieviesta, lai novērstu sekas, ko rada to kaitīgā ietekme uz apkārtējo vidi, cilvēku veselību un dzīvību.

Ekoloģiskās sertifikācijas kārtību, kā arī ekoloģiskajai sertifikācijai pakļauto izejvielu, materiālu, tehnoloģisko procesu un gatavās produkcijas (arī pārtikas produktu) sarakstu apstiprina Ministru kabinets. Izejvielu un materiālu lietošana, tehnoloģisko procesu ieviešana un gatavās produkcijas (arī pārtikas produktu) izlaide bez ekoloģiskā sertifikāta vai ar atkāpēm no tajā noteiktajiem parametriem ir aizliegta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

32. pants. Vides valsts ekspertīze

Vides valsts ekspertīzes mērķis ir izvērtēt saimnieciskās vai cita veida darbības ekoloģiskās bīstamības pakāpi, noteikt ekoloģisko situāciju konkrētos objektos un vietās, kā arī izstrādāt priekšlikumus vides kvalitātes uzlabošanai.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides valsts ekspertīzes pārvaldes darbību regulē likums "Par Valsts ekoloģisko ekspertīzi".

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

(Nodaļas nosaukums 22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

33. pants. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas

Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām tiek noteiktas teritorijas, kurām ir liela nozīme dabas daudzveidības saglabāšanā, kā arī liela zinātniska, estētiska, kultūras un rekreācijas vērtība.

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas tiek izveidotas saskaņā ar likumu "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām".

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

34. pants. Sugu un biotopu aizsardzība

Visas dabīgās sugas un biotopi ir saglabājami, lai nodrošinātu dabas daudzveidību un dabīgos filoģenētiskos procesus.

Lai aizsargātu cilvēku veselību un drošību, apmierinātu neatliekamas sabiedrības intereses, arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, lai novērstu kaitējumu (zaudējumus) videi, lauksaimniecībai, zivsaimniecībai un mežkopībai (mežsaimniecībai), tiek noteikti īpaši pasākumi un metodes sugu un organismu grupu apsaimniekošanai.

Valsts īpaši aizsargā apdraudētās un retās sugas un biotopus gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā, lai pildītu to starptautisko līgumu saistības, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

35. pants. Vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas

Vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslas tiek noteiktas ap objektiem un teritorijām, kas ir nozīmīgas no vides un dabas resursu aizsardzības un racionālas izmantošanas viedokļa.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

36. pants. Kūrvietu un atpūtas vietu aizsardzība

Valsts īpaši aizsargā apvidus un vietas ar kūrortsaimniecībai nepieciešamajiem resursiem, kā arī dabā esošās un perspektīvās atpūtas vietas visos Latvijas reģionos.

37. pants. Reģionālie dabas aizsardzības kompleksi (sistēmas)

Reģionālie dabas aizsardzības kompleksi (sistēmas), kas aptver visas pēc funkcionālās nozīmes atšķirīgās īpaši aizsargājamās teritorijas, kā arī apkārtējās ainavas, tiek veidoti dažādos Latvijas reģionos vai administratīvi teritoriālajās vienībās (rajonos, pilsētās, pagastos) atkarībā no dabas apstākļu rakstura, dabas pārveidošanas pakāpes, antropogēno slodžu un ekoloģiskās situācijas saspringtības līmeņa.

Reģionālo dabas aizsardzības kompleksu (sistēmu) mērķis ir konkrētos apstākļos saskaņot sociālekonomisko attīstību un dabas aizsardzības prasības, saglabāt un atjaunot Latvijai raksturīgo kultūrvidi un dabas ģenētisko daudzveidību.

Reģionālos dabas aizsardzības kompleksus (sistēmas) veido pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierosinājuma, un tos apstiprina Saeima.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

38. pants Īpašo ekoloģisko situāciju raksturojums

Īpašās ekoloģiskās situācijas nosaka tajās Latvijas vietās un apvidos, kur dabas aizsardzības prasību neievērošanas, avāriju vai dabas stihisko procesu rezultātā ir iespējami vai jau notikuši dziļi vai neatgriezeniski dabas bojājumi, novērojama dabas resursu izsīkšana vai vides kvalitātes pasliktināšanās, saglabājas augsts vai ilgstošs vides piesārņojums, ir augsnes erozija, izplatās augu kaitēkļi un slimības, parādās sevišķi bīstamas lipīgas dzīvnieku slimības, noteiktas masveida karantīnas, rodas reāli draudi cilvēku veselībai un dzīvībai un tāpēc nepieciešams īpašs vides aizsardzības pasākumu komplekss.

Atbilstoši ekoloģiskās bīstamības pakāpei un Vides valsts ekspertīzes atzinumam izšķir:

— ekoloģiski potenciāli bīstamās situācijas;

— ekoloģiski bīstamās situācijas;

— ekoloģisko nelaimju situācijas.

Īpašo ekoloģisko situāciju vietām (apvidiem) ekoloģiskā riska pakāpi, kontroles režīmu un rīcības reglamentu nosaka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, ņemot vērā Vides valsts ekspertīzes atzinumu. Katrai konkrētajai īpašajai ekoloģiskajai situācijai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija izstrādā ekoloģisko prognozi un neatliekamo vides aizsardzības pasākumu programmu.

(Ceturtā daļa izslēgta ar 22.05.1997. likumu.)

Ministru kabinetam un pašvaldībām ir tiesības īpašo ekoloģisko situāciju cēloņu un to seku novēršanai pieaicināt speciālos dienestus, organizācijas un iedzīvotājus, kā arī pieņemt lēmumus par iedzīvotāju evakuāciju un citiem ārkārtējiem pasākumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

39. pants. Ekoloģiski potenciāli bīstamās situācijas

Ekoloģiski potenciāli bīstamās situācijas nosaka ap paaugstinātas bīstamības ražošanas objektiem vai citiem objektiem, gar visa veida transporta maģistrālēm, kur avārijas var izraisīt paaugstinātu vides piesārņojumu, dabas sistēmu bojājumus, augu un dzīvnieku bojāeju, draudus cilvēku veselībai un dzīvībai.

Paaugstinātas bīstamības objektu atbildīgajām personām jāiegūst nepieciešamā informācija un jāizvērtē iespējamie draudi videi un cilvēku veselībai, arī avāriju risks un ārējie faktori, un jāveic visi nepieciešamie šo draudu samazināšanas un avāriju novēršanas pasākumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

40. pants. Ekoloģiski bīstamās situācijas

Ekoloģiski bīstamās situācijas nosaka vietās, kur pastāvīgi tiek pārsniegti normatīvi un kritēriji, kas regulē maksimāli pieļaujamo antropogēno slodzi uz apkārtējo vidi — piesārņojošo vielu izplūdes (novadīšanas) apjomu un piesārņojošo vielu koncentrāciju tajā, kā arī kaitīgo fizikālo iedarbību uz apkārtējo vidi un radiācijas līmeni, kur novērojams vides piesārņojums, dabas sistēmu bojājumi, augu un dzīvnieku bojāeja vai iznīkšana, dabas resursu izsīkšana, draudi cilvēku veselībai un dzīvībai un kur šo faktoru likvidēšana ir iespējama, normalizējot saimniecisko darbību un konsekventi ievērojot vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas prasības.

Plašākos valsts apvidos, kur novērojamas paaugstinātas antropogēnās slodzes, Ministru kabinets izveido īpašas dabsaimniecības rajonus, apstiprina šo rajonu robežas, vides aizsardzības un saimnieciskās darbības režīmus.

Īpašas dabsaimniecības rajonus izveido uz laiku, kas nepieciešams ekoloģiski bīstamas situācijas normalizēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

41. pants. Ekoloģisko nelaimju situācijas

Ekoloģisko nelaimju situācijas nosaka tajās valsts vietās un apvidos, kur ir sevišķi augsts antropogēno slodžu līmenis, novērojams sistemātisks un ilgstošs vides piesārņojums, novērojami neatgriezeniski dabas sistēmu bojājumi, paaugstināta iedzīvotāju saslimstība un mirstība, sevišķi bīstamu lipīgo dzīvnieku slimību parādīšanās un kur šo faktoru likvidēšanai ir nepieciešami speciāli vides aizsardzības pasākumi.

Vietās, kur noteiktas ekoloģisko nelaimju situācijas, Ministru kabinets izveido īpašas dabsaimniecības rajonus, apstiprina to robežas, vides aizsardzības un saimnieciskās darbības režīmus.

Īpašas dabsaimniecības rajonus šajās vietās (apvidos) izveido uz laiku, kas nepieciešams, lai novērstu ekoloģisko nelaimju situācijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

42. pants. Vides aizsardzības kontroles uzdevumi

Vides aizsardzības kontroles uzdevumi ir:

— sekot vides kvalitātei un pārmaiņām, ko tajā izraisa saimnieciskā vai cita veida darbība;

— pārbaudīt noteikto vides kvalitātes normatīvu un standartu ievērošanu;

— pārbaudīt vides atveseļošanas programmu izpildi;

— pārbaudīt vides aizsardzības likumdošanas aktu ievērošanu.

44.¹ pants. Vides valsts inspektoru pienākumi

Vides valsts inspektori normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic valsts kontroli pār:

1) to, lai Latvijas Republikas teritorijā, kontinentālajā šelfā un Baltijas jūras Latvijas Republikas ekonomiskajā zonā fiziskās un juridiskās personas ievērotu vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvos aktus, standartu, normatīvu un noteikumu prasības, kā arī izpildītu vides aizsardzības un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas valsts programmas, plānus, projektus un citus pasākumus;

2) dabas resursu uzskaiti, kadastru kārtošanu, piesārņojošo vielu izplūdi (novadīšanu) vidē;

3) visu veidu bīstamo kravu transportēšanas noteikumu ievērošanu;

4) visu veidu atkritumu un organisko atlieku savākšanas, utilizācijas, dezaktivācijas, uzglabāšanas un apglabāšanas noteikumu izpildi un drošumu;

5) ķīmisko vielu uzglabāšanas un lietošanas noteikumu ievērošanu;

6) visu dabas resursu izmantošanas nosacījumu un ieguves limitu (kvotu) ievērošanu;

7) noteiktā režīma ievērošanu īpaši aizsargājamās dabas teritorijās;

8) faunas un floras izmantošanas normu, termiņu, skaita regulēšanas pasākumu, introdukcijas, aklimatizācijas, reaklimatizācijas, krustošanas, tirdzniecības, kolekciju veidošanas un citu aizsardzības prasību ievērošanu;

9) vides aizsardzības normatīvo aktu prasību ievērošanu būvniecībā, jaunceļamo objektu vietas izvēlē, kā arī esošo objektu paplašināšanā, rekonstruēšanā, ražošanas jaudas palielināšanā un pārprofilēšanā.

Vides valsts inspektoriem ir arī citi likumos un normatīvajos aktos noteiktie pienākumi.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

45. pants. Pašvaldību institūciju kontrole vides aizsardzībā

Pašvaldību institūcijas realizē kontroli pār vides aizsardzību un dabas resursu racionālu izmantošanu. Savas kompetences ietvaros tās ir atbildīgas par vides aizsardzību un dabas resursu saglabāšanu attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

Pašvaldību institūciju pienākumus un tiesības vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā nosaka likumos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

46. pants. Uzņēmumu, organizāciju un iestāžu kontrole vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

47. pants. Sabiedriskā kontrole vides aizsardzībā

Sabiedrisko kontroli vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā realizē sabiedriskās organizācijas, kustības un iedzīvotāji, un tās mērķis ir sekot, kā fiziskās un juridiskās personas ievēro vides aizsardzības normatīvo aktu prasības un pilda vides aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas plānus (programmas).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

48. pants. Atbildības veidi par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Personas, kas pārkāpušas vides aizsardzības likumos noteiktās prasības, saucamas pie administratīvās atbildības, kriminālatbildības, disciplinārās vai citas atbildības saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

49. pants. Administratīvā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Pie administratīvās atbildības par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā tiek sauktas personas saskaņā ar administratīvo pārkāpumu kodeksu, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

50. pants. Kriminālatbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

Personas var saukt pie kriminālatbildības par tādiem likumpārkāpumiem vides aizsardzībā, kuriem saskaņā ar kriminālkodeksu ir nozieguma pazīmes.

Ja ekoloģisko noziegumu izdarījusi amatpersona, tai jāatbild par vides aizsardzības likumu pārkāpšanu un, ja ir pamats, — arī par amatnoziegumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

51. pants. Disciplinārā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

52. pants. Atbildība par zaudējumu, kas nodarīts, pārkāpjot vides aizsardzības likumus un normatīvos aktus

Personu saukšana pie administratīvās atbildības, kriminālatbildības vai disciplinārās atbildības neatbrīvo viņas no pienākuma atlīdzināt zaudējumu, kas nodarīts dabai, cilvēku veselībai un dzīvībai, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam.

Fiziskajām un juridiskajām personām, kas, pārkāpjot vides aizsardzības likumus un normatīvos aktus, nodarījušas kaitējumu dabai, ir pienākums atjaunot dabas objektu. Ja dabas objekta atjaunošana nav iespējama, vainīgā persona ierobežo un samazina kaitējumu, izmantojot labāko pieejamo tehnoloģiju, un atlīdzina ar dabas objekta bojājumiem saistīto zaudējumu.

Atlīdzība par valsts un pašvaldību īpašumā esošajiem dabas objektiem nodarīto zaudējumu ieskaitāma Latvijas Vides aizsardzības fondā.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

54. pants. Paaugstinātas bīstamības avotu īpašnieku materiālā atbildība par nodarīto kaitējumu

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

55. pants. Valsts institūciju materiālā atbildība par likumpārkāpumiem vides aizsardzībā

(Izslēgts ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

56. pants. Prasības par vides aizsardzības likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu

Tiesības iesniegt prasības par vides aizsardzības likumu un citu normatīvo aktu pārkāpumu rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu ir:

1) fiziskajām un juridiskajām personām, kuru veselībai, dzīvībai, interesēm vai īpašumam nodarīts zaudējums;

2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošajām institūcijām un prokuroram, ja vides aizsardzības jomā aizskartas valsts vai sabiedrības intereses un īpašums;

3) sabiedriskajām organizācijām un kustībām, ja prasību par nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu nav iesniegušas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā un pārraudzībā esošās institūcijas vai prokurors.

Prasību iesniegšanas un nodarītā zaudējuma novērtēšanas kārtību nosaka Latvijas Civilprocesa kodekss un citi normatīvie akti.

Prasībām par videi nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu noilguma nav.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

57. pants. Kārtība, kādā izšķir strīdus vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumos

Strīdus vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas jautājumos izšķir likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās institūcijas vai tiesa.

Civiltiesiskos strīdus minētajos jautājumos izskata tiesa.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

58. pants. Saimnieciskās un cita veida darbības ierobežošana, apturēšana un pārtraukšana

Saimniecisko un cita veida darbību, kuras rezultātā tiek pārkāpti vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas normatīvie akti, nodarīts vai var tikt nodarīts kaitējums videi, cilvēku veselībai un dzīvībai, fizisko un juridisko personu interesēm un īpašumam, var ierobežot, apturēt vai pārtraukt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai citas tam pilnvarotas valsts institūcijas likumos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

59. pants. No dabas nelikumīgi iegūto produktu un no tiem izgatavoto izstrādājumu atsavināšana

No dabas nelikumīgi iegūtie produkti un no tiem izgatavotie izstrādājumi ir atsavināmi bez atlīdzības Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā. No to realizācijas iegūtie ienākumi tiek pārskaitīti Latvijas Vides aizsardzības fondā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

60. pants. Latvijas Republikas starptautiskās sadarbības tiesiskais pamats vides aizsardzībā

Latvijas Republika starptautisko sadarbību vides aizsardzībā realizē, pamatojoties uz vispāratzītiem starptautiskajiem vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas principiem un ievērojot starptautiskos līgumus, konvencijas un citus normatīvos aktus par vides aizsardzību un dabas resursu izmantošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

61. pants. Starptautiskās vienošanās vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā

Starptautiskās vienošanās vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā regulē starptautiskie līgumi, konvencijas, protokoli un citi normatīvie akti.

Ja Latvijas Republikas noslēgtā starptautiskā līguma noteikumi atšķiras no Latvijas Republikas vides aizsardzības un dabas resursu izmantošanas likumiem, Latvijas Republikas teritorijā piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

62. pants. Latvijas Republikas piedalīšanās starptautisko vides aizsardzības organizāciju darbībā

Latvijas Republika piedalās starptautisko vides aizsardzības organizāciju darbībā, kā arī Baltijas jūras reģiona vides aizsardzības reģionālo konvenciju izpildē un ir pārstāvēta starptautiskajās ekoloģiskajās organizācijās.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

63. pants.Vides piesārņošanas rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšana citām valstīm

Latvijas Republika atlīdzina citām valstīm vides piesārņošanas rezultātā nodarīto zaudējumu saskaņā ar tās noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kā arī to piemērošanas kārtību.

(22.05.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 25.06.1997.)

64. pants. No starptautiskajiem līgumiem izrietošo Latvijas Republikas saistību izpilde

Ministriju darbību, kas saistīta ar starptautisko saistību izpildi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā un starptautisko sadarbību ekoloģisko problēmu risināšanā, koordinē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.05.1997. likumu, kas stājas spēkā 25.06.1997.)