1. pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir pasargāt miruša cilvēka ķermeni no necienīgas un nelikumīgas rīcības ar to. Likums nosaka kārtību, kādā dzīva vai miruša cilvēka ķermeņa audus un šūnas (turpmāk — audi), un orgānus var izmantot zinātniskiem pētījumiem un mācību mērķiem, transplantācijai, ārstniecisku preparātu un bioprotēžu izgatavošanai.

Šā likuma izpratnē par audu un orgānu izmantošanu uzskatāmas jebkuras ar audiem un orgāniem veiktas darbības, ieskaitot audu un orgānu donoru atlasi, audu un orgānu iegūšanu, izņemšanu, testēšanu, apstrādi, konservāciju, marķēšanu, procesu dokumentēšanu, uzglabāšanu, izplatīšanu (arī eksportēšanu un importēšanu), transportēšanu un transplantāciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.06.2012. likumu, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

2. pants. Cilvēka prioritārās tiesības uz savu ķermeni

Miruša cilvēka ķermeni, audus un orgānus aizliegts izmantot pret viņa dzīves laikā izteikto gribu. Cilvēka griba, ja vien tā nav pretrunā ar spēkā esošajiem likumiem, ir obligāti jāievēro visām ārstniecības, izglītības un zinātnes iestādēm neatkarīgi no to darbības veida un pakļautības.

Katrs rīcībspējīgs cilvēks ir tiesīgs aizliegt vai atļaut, noformējot to dokumentāri, sava ķermeņa izmantošanu pēc nāves.

(02.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

4. pants. Tuvāko piederīgo tiesības

Ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu vai atļauju izmantot savu ķermeni, audus un orgānus pēc nāves, šā cilvēka laulātajam, vecākiem, pilngadīgajiem bērniem, brāļiem vai māsām (turpmāk — tuvākie piederīgie) ir tiesības rakstveidā informēt ārstniecības iestādi (audu un orgānu ieguves centrus) par viņa dzīves laikā izteikto gribu.

(02.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

5. pants. Patologanatomiskās izmeklēšanas noteikumi

Miruša cilvēka patologanatomisko izmeklēšanu (sekciju) var izdarīt, ja viņš dzīves laikā to rakstveidā atļāvis. Ja mirušais cilvēks dzīves laikā rakstveidā aizliedzis pēc savas nāves izdarīt patologanatomisko izmeklēšanu, tā atļauta tikai 6. pantā minētajos gadījumos.

Gadījumos, kad mirušā cilvēka griba nav zināma un mirušajam nav tuvāko piederīgo, jautājumu par patologanatomiskās izmeklēšanas izdarīšanu izlemj ārstniecības iestādes nodaļas vadītājs, ja cilvēks miris ārstniecības iestādē, vai ārstējošais ārsts vai ārsts, kas konstatējis nāves faktu, ja cilvēks miris ārpus ārstniecības iestādes.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001., 02.06.2004. un 21.06.2012. likumu, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

6. pants. Patologanatomiskā un tiesu medicīniskā izmeklēšana, neņemot vērā miruša cilvēka gribu

Neņemot vērā miruša cilvēka dzīves laikā izteikto gribu, patologanatomiskā izmeklēšana obligāti izdarāma, ja:

— iespējamais nāves cēlonis ir infekcijas slimība;

— nāves cēlonis ir dzīves laikā nediagnosticēta slimība vai nediagnosticēti profilaktisko pasākumu, ārstēšanas vai slimības sarežģījumi;

— nedzīvi dzimuša bērna svars pārsniedz 500 gramus.

Neņemot vērā miruša cilvēka dzīves laikā izteikto gribu, tiesu medicīniskā izmeklēšana obligāti izdarāma, ja:

— nedzīvi dzimuša bērna svars pārsniedz 500 gramus;

— tiesu medicīnisko izmeklēšanu pieprasa izziņas izdarītājs, izmeklētājs vai prokurors.

(06.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

9. pants. Audu un orgānu izņemšana patologanatomiskās un tiesu medicīniskās izmeklēšanas laikā

Patologanatomiskās un tiesu medicīniskās izmeklēšanas laikā, neievērojot mirušā cilvēka gribu, drīkst ņemt audu un orgānu paraugus laboratoriski diagnostiskiem izmeklējumiem. Orgānus un audu paraugus zinātniskiem pētījumiem un mācību mērķiem drīkst ņemt, ja mirušais dzīves laikā to atļāvis, ja mirušā griba nav zināma, kā arī tad, ja mirušā griba nav zināma un viņam nav tuvāko piederīgo.

(02.06.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.06.2012. likumu, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

10. pants. Transplantācijas iespējamība

Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu nolūkā tos pārstādīt citiem cilvēkiem slimību un traumu ārstēšanai (transplantācijai) var izdarīt, ja konstatēts iespējamā donora smadzeņu vai bioloģiskās nāves fakts.

11. pants. Transplantācijas noteikumi donora nāves gadījumā

Miruša cilvēka audu un orgānu izņemšanu transplantācijai donora nāves gadījumā drīkst izdarīt, ja Iedzīvotāju reģistrā nav ziņu par mirušā cilvēka aizliegumu izmantot audus un orgānus pēc nāves un ja šā cilvēka tuvākie piederīgie līdz audu un orgānu izņemšanas operācijas sākumam nav rakstveidā informējuši ārstniecības iestādi par mirušā cilvēka dzīves laikā izteikto aizliegumu izmantot viņa audus un orgānus pēc nāves. Miruša bērna audus un orgānus aizliegts izņemt transplantācijai, ja to rakstveidā nav atļāvis viens no vecākiem vai aizbildnis.

(02.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

13. pants. Noteikumi audu un orgānu izņemšanai no dzīva donora

Audu un orgānu izņemšana no dzīva donora iespējama tikai ar viņa rakstveida piekrišanu, pieļaujot minimālu risku donora veselībai un informējot donoru par minētās iejaukšanās mērķi, raksturu, sekām un risku.

No dzīva donora var ņemt tikai atjaunoties spējīgus audus. Izņēmuma gadījumos pieļaujama vienas nieres izņemšana transplantācijas nolūkiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)

15. pants. Donora un recipienta savstarpēja anonimitāte

Izdarot transplantāciju, medicīnas darbiniekiem jānodrošina donora un recipienta savstarpēja anonimitāte, ja viņi nav tuvākie piederīgie.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.06.2012. likumu, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

16. pants. Pēc dzemdībām izdalījušos asiņu un placentas mantošana

(Izslēgts ar 02.06.2004. likumu, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

17. pants. Miruša cilvēka ķermeņa aizsardzība un cilvēka auda un orgānu izmantošana medicīnā kā valsts funkcija

Miruša cilvēka ķermeņa aizsardzība un cilvēka audu un orgānu izmantošana medicīnā ir valsts funkcija, ko realizē Veselības ministrija.

(06.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.06.2004. un 21.06.2012. likumu, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

19. pants. Valsts pabalsts un atvieglojumi donoriem

Dzīvam orgānu donoram ir tiesības līdz mūža beigām saņemt valsts garantēto medicīnisko palīdzību bez maksas.

(02.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

20. pants. Atbildība par likuma neievērošanu

Fiziskās un juridiskās personas, kas nepilda šā likuma prasība; atbilstoši nodarījuma bīstamības pakāpei saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

21. pants. Likuma izpildes kontrole

(Izslēgts ar 21.06.2012. likumu, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

22. pants. Starptautisko tiesību normu prioritāte

Ja starptautiskie vai starpvalstu līgumi, kā arī konvencijas, kuru dalībvalsts ir Latvijas Republika, paredz citādus noteikumus nekā šis likums, piemēro starptautiskās tiesību normas

(06.12.2001. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2002.)

1. Personas pasē līdz 2001.gada 31.decembrim izdarītajai atzīmei par personas aizliegumu vai atļauju izmantot sava ķermeņa audus un orgānus pēc nāves ir juridisks spēks, iekams nav saņemta jauna pase vai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei nav iesniegts personas rakstveida iesniegums, ar kuru tā aizliedz vai atļauj izmantot savu ķermeni vai ķermeņa audus un orgānus pēc nāves.

2. Ministru kabinets līdz 2004.gada 30.novembrim izdod šā likuma 7., 12. un 14.pantā minētos noteikumus.

(02.06.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 30.06.2004.)

4. Speciālās atļaujas (licences) kremācijas veikšanai, kuras komersantiem izsniegtas līdz 2009.gada 30.jūnijam, ir derīgas līdz attiecīgās licences termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 2010.gada 1.jūlijam.

(13.11.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.07.2009.)

5. Audu ieguves un uzglabāšanas centri, kuri audu ieguves un uzglabāšanas centru reģistrā iekļauti līdz 2012.gada 26.augustam, audus un šūnas ir tiesīgi izmantot līdz reģistrā norādītā termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz 2013.gada 26.augustam.

(21.06.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

(21.06.2012. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 27.08.2012.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 31.marta direktīvas 2004/23/EK par kvalitātes un drošības standartu noteikšanu cilvēka audu un šūnu ziedošanai, ieguvei, testēšanai, apstrādei, konservācijai, uzglabāšanai un izplatīšanai;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2010.gada 7.jūlija direktīvas 2010/53/ES par transplantācijai paredzētu cilvēka orgānu kvalitātes un drošības standartiem.