(Likuma nosaukums 21.05.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 24.06.1998.)

Šis likums nosaka Latvijas Republikas civilās aizsardzības sistēmas tiesiskos un organizatoriskos pamatus, galvenos uzdevumus un darbības principus.

1. pants. Civilā aizsardzība un tās uzdevumi

Latvijas Republikas civilā aizsardzība ir inženiertehnisku, ekonomisku, sociālu un glābšanas pasākumu valsts sistēma, kas radīta, lai pildītu Latvijas valsts pienākumu sargāt civilos iedzīvotājus, tautsaimniecību un vidi no iespējamo ārkārtējo situāciju potenciālajām briesmām un to izraisītajām sekām, sniegtu palīdzību cietušajiem, mazinātu zaudējumus un nodrošinātu maksimāli iespējamo tautsaimniecības stabilitāti ārkārtējās situācijās, kā arī panāktu Latvijas valsts varas un pārvaldes institūciju, tautsaimniecības un iedzīvotāju gatavību darbam situācijās, ko izraisa:

1) dabas katastrofas (vētras, viesuļi, lietusgāzes, plūdi, krusa, stiprs sals, sniega vētras, apledojums, sniega un ledus sanesumi, liels karstums, sausums, ugunsgrēki u.c.);

2) tehnogēnas katastrofas, arī ar indīgu ķīmisku, bioloģiski aktīvu un radioaktīvu vielu noplūdi, elektromagnētisko un radioaktīvo izstarojumu (ražošanas avārijas, sprādzieni, ugunsgrēki rūpniecības, lauksaimniecības un militārajos objektos, naftas un gāzes maģistrālo vadu sistēmās; visu veidu transporta avārijas; ugunsgrēki un sprādzieni sadzīves sektorā; komunālo un enerģētikas tīklu avārijas; hidroelektrostaciju dambju bojājumi vai pārrāvumi; lidmašīnu, raķešu, kosmisko objektu nokrišana u.c.);

3) epidēmijas, epizootijas un epifitotijas, kā arī sevišķi bīstamu infekciju gadījumi;

4) sabiedriskas nekārtības, terorisms;

5) starptautiskās situācijas saasināšanās, kad nepieciešami savlaicīgi preventīvi pasākumi civilās aizsardzības ietvaros;

6) bruņoti konflikti.

Izņēmuma stāvokļa laikā civilās aizsardzības sistēma darbojas saskaņā ar Latvijas Republikas 1992. gada 2. decembra likumu "Par izņēmuma stāvokli" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 51/52).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.02.1997. likumu, kas stājas spēkā 07.03.1997.)

2. pants. Civilās aizsardzības tiesiskais pamats

Civilās aizsardzības tiesiskais pamats ir šis likums, citi likumi, Ministru kabineta noteikumi, Iekšlietu ministrijas normatīvie akti, kā arī starptautiskie un starpvalstu līgumi, kas saistīti ar iedzīvotāju veselības un dzīvības aizsardzību, saimnieciskās darbības nekaitīguma un drošības garantēšanu, vides aizsardzību un reglamentē avārijas un glābšanas dienestu, citu operatīvo dienestu un spēku, kā arī speciālo fondu izveidošanu, izmantošanu un darbību.

(05.02.1997. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 07.03.1997.)

3. pants. Sistēmas galvenie uzdevumi

Sistēmas galvenie uzdevumi ir šādi:

1) prognozēt iespējamās ārkārtējās situācijas, plānot, organizēt un veikt pasākumus, lai mazinātu potenciālās briesmas un zaudējumus, sniegtu palīdzību un likvidētu ārkārtējo situāciju izraisītās sekas;

2) sagatavot iedzīvotājus, komersantu, iestāžu un organizāciju vadošos darbiniekus, valsts un nozaru dienestus un specializētās vienības darbam iespējamās ārkārtējās situācijās;

3) nodrošināt kontroles un novērošanas tīkla darbību, apziņošanas un trauksmes sistēmas un avārijas un glābšanas dienesta pastāvīgu gatavību un materiāltehnisko apgādi;

4) nodrošināt maksimāli iespējamo tautsaimniecības stabilitāti ārkārtējās situācijās;

5) nodrošināt tautsaimniecības nozaru, resoru un dienestu saskaņotu darbību iespējamo ārkārtējo situāciju preventīvo pasākumu un glābšanas pasākumu veikšanā, reģionālo un starptautisko nolīgumu izpildi;

6) pilnveidot iespējamo ārkārtējo situāciju preventīvo pasākumu un glābšanas pasākumu kompleksu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.2004. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

4. pants. Sistēmas organizācijas principi

Sistēmā tiek iekļautas visas valsts varas, pārvaldes un pašvaldību institūcijas, komersanti, iestādes un organizācijas neatkarīgi no to piederības, pakļautības un īpašuma formas, kā arī visi darbspējīgie Latvijas Republikas iedzīvotāji no 16 gadu vecuma. Pārējie Latvijas Republikas iedzīvotāji var iekļauties sistēmā brīvprātīgi.

Sistēmas organizācijas pamatā ir teritoriālais princips, tās struktūras teritoriālās pamatvienības ir rajoni un republikas pilsētas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

6. pants. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzdevumi un pienākumi

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzdevums ir izveidot Latvijas Republikas civilās aizsardzības sistēmu, plānot, organizēt, koordinēt un kontrolēt tās darbību.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pienākums ir:

1) izveidot apziņošanas un trauksmes sistēmu un Latvijas republikas civilās aizsardzības mācību, zinātnisko un metodisko bāzi un nodrošināt to darbību, kā arī koordinēt kontroles un novērošanas tīkla izveidošanu;

2) nodrošināt valsts civilās aizsardzības pārraudzības sistēmu;

3) organizēt un koordinēt sistēmas ātrās reaģēšanas spēku darbību;

4) organizēt sistēmas materiāltehnisko nodrošināšanu, izstrādāt priekšlikumus par valsts finansu fonda lielumu un tā veidošanas kārtību, izveidot tās neaizskaramo rezervju fondu un valsts finansu fondu;

5) izstrādāt Latvijas Republikas civilās aizsardzības pasākumu, avārijas un glābšanas darbu perspektīvās attīstības valsts plānus;

6) organizēt, lai tiktu izstrādātas un ieviestas Latvijas Republikas civilās aizsardzības inženiertehnisko pasākumu projektēšanas normas un komersantu, iestāžu un organizāciju licencēšanas kārtība;

7) kopā ar pašvaldībām novērtēt pilsētu, rajonu, apdzīvoto vietu, uzņēmumu, iestāžu un organizāciju bīstamības pakāpi, sadalot riska grupās;

8) (izslēgts ar 21.05.1998. likumu);

9) organizēt iedzīvotāju, vispārizglītojošo skolu un vidējo speciālo mācību iestāžu audzēkņu un augstskolu studentu sagatavošanu rīcībai un uzvedībai iespējamās ārkārtējās situācijās, kā arī sistēmas vadītāju, speciālistu un sistēmas spēku sagatavošanu, īpašu uzmanību pievēršot mācībām un treniņiem pilsētās, rajonos, apdzīvotajās vietās, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kuras pieder pie paaugstināta riska grupas;

10) organizēt, lai tiktu izstrādātas un apstiprinātas mācību programmas civilās aizsardzības jautājumos, arī augstskolām;

11) organizēt ārkārtējo situāciju problēmu zinātnisko izpēti, zinātnes un tehnikas sasniegumu un starptautiskās pieredzes izmantošanu;

12) veidot sistēmas sadarbību ar Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībām, brīvprātīgajām organizācijām, kā arī ar līdzīgām citu reģionu un valstu sistēmām;

13) izstrādāt sistēmas darbībai nepieciešamos normatīvos aktus, kontrolēt civilās aizsardzības likumdošanas aktu un citu normatīvo aktu noteikumu ievērošanu;

14) noteikt sistēmas pārvaldes institūciju un izpildinstitūciju štatu paraugstruktūru paredzēto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.1998., 25.11.2004. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

7. pants. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta tiesības

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam ir tiesības:

1) dot norādījumus pašvaldību un nozaru pārvaldes institūciju, iestāžu un organizāciju vadītājiem, kā arī komersantiem civilās aizsardzības jautājumos un kontrolēt šajā likumā noteikto uzdevumu izpildi;

2) iesaistīt pašvaldības un nozaru pārvaldes institūcijas, komersantus, iestādes, organizācijas un iedzīvotājus civilās aizsardzības uzdevumu risināšanā ārkārtējās situācijās (to tiešu draudu gadījumā), mācībās, treniņos un citos pasākumos;

3) saņemt no pašvaldībām un nozaru pārvaldes institūcijām, komersantiem, iestādēm un organizācijām sistēmas darbības nodrošināšanai un uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju;

4) ar valdības atļauju ārkārtējās situācijās izmantot sistēmas neaizskaramo rezervju fondu un valsts finansu fondu;

5) (izslēgts ar 21.05.1998. likumu);

6) ierosināt apbalvot amatpersonas un iedzīvotājus par civilās aizsardzības uzdevumu izpildi un darbību ārkārtējās situācijās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.1998. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

8. pants. Sistēmas ātrās reaģēšanas spēki

Sistēmas ātrās reaģēšanas spēki ir avārijas un glābšanas dienests, apziņošanas un trauksmes sistēma, kontroles un novērošanas tīkls, profesionālās un brīvprātīgās avārijas un glābšanas vienības, kā arī specializētās vienības (arī pastāvīgās gatavības specializētās vienības) un dienesti.

Avārijas un glābšanas dienesta pamatsastāvs ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienības, policija, neatliekamās palīdzības dienests un pastāvīgās gatavības specializētās vienības.

Katastrofu un stihisku nelaimju gadījumos, kad nepieciešamās medicīniskās palīdzības apjoms pārsniedz pašvaldību neatliekamās palīdzības dienesta iespējas, Katastrofu medicīnas centra Operatīvais medicīniskais dienests sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību un specializēto neatliekamo medicīnisko palīdzību.

Avārijas un glābšanas dienests var saņemt palīdzību no Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībām un brīvprātīgajām organizācijām.

Personām, kurām saskaņā ar šo likumu civilās aizsardzības uzdevumu izpilde ietilpst dienesta pienākumos, ir tiesības uz bezmaksas ēdināšanu, ietērpu, individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, transportlīdzekļiem, kas nepieciešami, lai pildītu pienākumus ārkārtējās situācijās (to tiešu draudu gadījumā), kā arī uz papildu sociālo nodrošinājumu Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā.

Ātrās reaģēšanas spēkus darbā iesaista:

1) visā valsts teritorijā — Ministru prezidents vai viņa pilnvarota amatpersona;

2) republikas pilsētu, rajonu teritorijā — attiecīgās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienības priekšnieks;

3) tautsaimniecības uzņēmumos, iestādēs un organizācijās to vadītāji;

4) tautsaimniecības nozaru pārvaldes institūciju vadītāji konkrētā ārkārtējā situācijā var iesaistīt darbā rajonos un pilsētās sev pakļauto nozaru specializētos spēkus no ārkārtējās situācijas neskartajām (mazāk skartajām) administratīvajām teritorijām.

Ministru prezidents avārijas un glābšanas darbos iesaista citu reģionu un valstu spēkus, starptautiskos glābšanas un palīdzības dienestus un vienības.

Ātrās reaģēšanas spēkus ar Ministru prezidenta piekrišanu var iesaistīt avārijas un glābšanas darbos ārpus valsts teritorijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994., 02.03.1995., 21.05.1998., 25.11.2004. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

9. pants. Tautsaimniecības nozaru pārvaldes institūciju uzdevumi, tiesības un pienākumi

Tautsaimniecības nozaru pārvaldes institūciju uzdevums ir izveidot civilās aizsardzības nozaru specializētos dienestus (vienības) un nodrošināt to gatavību.

Tautsaimniecības nozaru pārvaldes institūcijām ir tiesības saņemt no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un citām pārvaldes institūcijām savu civilās aizsardzības uzdevumu izpildei un praktiskā darba veikšanai nepieciešamo informāciju, izveidot ārkārtējās situācijas daļu (nozares dienestu), šā darba veikšanai noteikt vadītāja vietnieka vai cita darbinieka štata vienību vai uzdot šā darba veikšanu ārštata darbiniekam, taču tas neatbrīvo nozares vadītāju no atbildības par civilās aizsardzības uzdevumu izpildi.

Tautsaimniecības nozare var veidot ārkārtējās situācijas materiāltehnisko rezervju fondu.

Tautsaimniecības nozaru pārvaldes institūciju pienākums ir:

1) saskaņā ar saņemto uzdevumu budžeta iestādēs izstrādāt vai saimnieciskā aprēķina iestādēs koordinēt nozares specializēto dienestu civilās aizsardzības, avārijas un glābšanas darbu un perspektīvās attīstības plānus, civilās aizsardzības specializētos uzdevumus savas nozares komersantiem, iestādēm un organizācijām;

2) kontrolēt nozares specializēto dienestu (vienību) gatavību, sniegt praktisku palīdzību šo dienestu (vienību) apmācībā un apgādē ar speciālo inventāru un tehniku;

3) izstrādāt ar kapitālieguldījumiem un materiāltehniskajiem līdzekļiem saistīto valsts pasūtījumu plāna projektus un tos iesniegt noteiktā kārtībā, kontrolēt apstiprināto plānu izpildi;

4) sniegt citām pārvaldes institūcijām nepieciešamo informāciju to civilās aizsardzības uzdevumu izpildei;

5) piedalīties valsts civilās aizsardzības pārraudzības sistēmas nodrošināšanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.1998. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

10. pants. Pašvaldību uzdevumi un tiesības

Pašvaldību uzdevums ir piedalīties civilās aizsardzības pasākumu nodrošināšanā.

Pašvaldībām ir tiesības:

1) saņemt uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un no visiem attiecīgajā administratīvajā teritorijā izvietotajiem komersantiem, iestādēm un organizācijām;

2) pieprasīt no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta un saņemt maksimāli ātru un kvalitatīvu palīdzību preventīvo pasākumu, kā arī glābšanas un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas pasākumu veikšanai.

(21.05.1998. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

11. pants. Pašvaldību pienākumi

Pašvaldību pienākums ir:

1) sniegt nepieciešamo informāciju Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, konkrētas ārkārtējās situācijas gadījumā (tās tiešu draudu gadījumā) sniegt operatīvo informāciju attiecīgajā administratīvajā teritorijā izvietotajiem komersantiem, iestādēm, organizācijām un iedzīvotājiem, kā arī citām pašvaldībām, ja to drošība ir apdraudēta;

2) piedalīties civilās aizsardzības preventīvajos pasākumos, kā arī glābšanas un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas pasākumos attiecīgajā administratīvajā teritorijā;

3) veicināt teritoriālo ātrās reaģēšanas spēku gatavību;

4) nodrošināt nepieciešamos darba un sadzīves apstākļus konkrētas ārkārtējās situācijas gadījumā (tās tiešu draudu gadījumā) palīgā pieaicinātajiem citu administratīvo teritoriju, valsts un starptautisko ātrās reaģēšanas un glābšanas dienestu spēkiem;

5) nodot pašvaldības ātrās reaģēšanas spēkus Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta rīcībā pēc tā pieprasījuma;

6) sniegt maksimāli iespējamo visu veidu palīdzību ārkārtējās situācijās cietušajiem;

7) sekmēt ārkārtējām situācijām paredzēto materiāltehnisko rezervju fondu veidošanu un papildu finansu līdzekļu piesaistīšanu;

8) kopā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienībām izstrādāt civilās aizsardzības pasākumu, kā arī avārijas un glābšanas darbu teritoriālos plānus, izstrādāt civilās aizsardzības uzdevumus attiecīgajā administratīvajā teritorijā izvietotajiem komersantiem, iestādēm, organizācijām un saimniecībām un kontrolēt to izpildi.

(21.05.1998. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

12. pants. Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības, iestādes un organizācijas vadītāja uzdevumi un tiesības

Komersanta, iestādes un organizācijas, citā administratīvajā teritorijā esošās filiāles, pārstāvniecības un nodaļas (turpmāk — iestāde) vadītāja (darba devēja) uzdevums ir nodrošināt sistēmas uzdevumu izpildi, šā likuma un citu normatīvo aktu prasību ievērošanu viņam pakļautajā iestādē neatkarīgi no tās piederības, resorpakļautības un īpašuma formas.

Iestādes vadītājam ir tiesības:

1) atkarībā no darba apjoma izveidot ārkārtējo situāciju daļu, noteikt vietnieka vai cita izpilddarbinieka štata vienību civilās aizsardzības jautājumos vai uzdot šā darba veikšanu ārštata darbiniekam, taču tas neatbrīvo iestādes vadītāju no atbildības par iestādes civilo aizsardzību;

2) pieprasīt no attiecīgās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienības priekšnieka un saņemt maksimāli iespējamo palīdzību ārkārtējās situācijās (to tiešu draudu gadījuma) preventīvo pasākumu un glābšanas un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas pasākumu veikšanai, ja iestādes spēki un līdzekļi ir nepietiekami;

3) saņemt uzdevumu izpildei nepieciešamos metodiskos materiālus un informāciju no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.03.1995., 21.05.1998. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

13. pants. Iestādes vadītāja pienākumi

Iestādes vadītāja pienākums ir:

1) nodrošināt civilās aizsardzības likumdošanas aktu un citu normatīvo aktu prasību ievērošanu un izpildi iestādē;

2) nodrošināt saņemto uzdevumu izpildi un saskaņā ar tiem strādāt iestādes civilās aizsardzības un avārijas un glābšanas darbu plānus;

3) sniegt noteiktā kārtībā sistēmas uzdevumu izpildei nepieciešamo informāciju, arī savlaicīgu operatīvo informāciju augstākām instancēm;

4) organizēt un veikt civilās aizsardzības preventīvos pasākumus, avārijas un glābšanas darbus un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas pasākumus iestādes teritorijā;

5) par ārkārtējo situāciju iestādē nekavējoties informēt tajā strādājošos, kā arī tieši apdraudētās apkārtējās teritorijas iedzīvotājus, vienlaikus sniedzot nepieciešamākos norādījumus, kā rīkoties un izturēties;

6) izveidot iestādē nepieciešamās avārijas un glābšanas darbu, kā arī palīdzības vienības (grupas, nodaļas) no iestādes darbiniekiem vai, ja tas objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams, izveidot šādas vienības (grupas, nodaļas), pamatojoties uz līgumu ar brīvprātīgajām organizācijām vai citām iestādēm; nodrošināt šo vienību (grupu nodaļu) gatavību;

7) nodot iestādes avārijas un glābšanas darbu un palīdzības vienības (grupas, nodaļas) attiecīgās Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienības rīcībā pēc tās pieprasījuma;

8) nodrošināt iestādes saimnieciskās darbības maksimāli iespējamo stabilitāti ārkārtējās situācijās;

9) veidot iestādē ārkārtējo situāciju neaizskaramo materiāltehnisko rezervju fondu;

10) organizēt darbinieku apmācību civilās aizsardzības jautājumos, radīt darbinieku apmācībai, speciālistu un spēku sagatavošanai nepieciešamos ekonomiskos, sociālos un materiāltehniskos apstākļus;

11) nodrošināt ekonomiskos, sociālos un materiālos priekšnoteikumus, lai ieinteresētu darbiniekus sistēmas uzdevumu izpildē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 24.06.1998.)

14. pants. Iedzīvotāju tiesības

Latvijas Republikas iedzīvotājiem ir tiesības:

1) saņemt valsts aizsardzību pret iespējamo ārkārtējo situāciju potenciālajām briesmām un to izraisītajām sekām;

2) apgūt zināšanas un praktiskās iemaņas civilās aizsardzības jautājumos;

3) izmantot kolektīvos un individuālos aizsardzības līdzekļus, materiāltehnisko nodrošinājumu un, ja nepieciešams, citu sistēmas īpašumu;

4) saņemt pagaidu dzīvojamo platību, pirmās nepieciešamības priekšmetus un pārtiku, materiālo un finansiālo palīdzību, ja ārkārtējā situācijā zaudēta dzīvesvieta un iztikas līdzekļi.

15. pants. Iedzīvotāju pienākumi

Latvijas Republikas iedzīvotāju pienākums ir:

1) pildīt šā likuma un citu normatīvo aktu prasības, kā arī sistēmas ietvaros uzticētos pienākumus un uzdevumus;

2) apgūt zināšanas un praktiskās iemaņas attiecība uz to, kā rīkoties un izturēties ārkārtējās situācijās, izmantot tās pašpalīdzībā un savstarpējā palīdzībā;

3) sniegt savlaicīgu informāciju pašvaldību institūcijām un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrām par radušos ārkārtējo situāciju, kā arī par saimniecisko vai citu veidu darbību un apstākļiem, kas rada reālus ārkārtējās situācijas draudus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 24.06.1998.)

16. pants. Materiāltehniskā apgāde

Sistēmas materiāltehniskā apgāde tiek veikta centralizēti kā valsts pasūtījums.

Ārkārtējās situācijās tiek izmantoti materiāltehniskie līdzekļi, pirmās nepieciešamības preces un pārtikas produkti no civilās aizsardzības neaizskaramo rezervju valsts, pašvaldību, tautsaimniecības nozaru un komersantu, iestāžu un organizāciju fondiem.

Speciālās aparatūras, darbarīku, ierīču, preparātu, materiālu un līdzekļu izgatavošanai un iegādei tiek izmantotas tautsaimniecības iespējas, valsts pasūtījums un iepirkums no ārvalstīm.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

17. pants. Sistēmas informatīvā un zinātniskā nodrošināšana

Sistēmas informatīvo nodrošināšanu veic Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta apziņošanas un trauksmes sistēma.

Sistēmas zinātnisko nodrošināšanu veic attiecīgās iestādes un laboratorijas kā valsts pasūtījumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.1998. un 25.11.2004. likumu, kas stājas spēkā 29.12.2004.)

18. pants. Sistēmas finansēšana

Valsts avārijas un glābšanas dienestu spēkus, valsts apziņošanas un novērošanas tīklu finansē no valsts budžeta.

Valsts institūcijas, pašvaldības, komersanti, iestādes un organizācijas savu civilās aizsardzības uzdevumu izpildi finansē attiecīgi no saviem budžetiem.

(21.05.1998. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 25.11.2004. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

19. pants. Sistēmas speciālistu un tās spēku sagatavošanas un iedzīvotāju apmācīšanas pamatprincipi

Sistēmas speciālistu un tās spēku sagatavošanas un iedzīvotāju apmācīšanas pamatprincipi paredz:

1) civilās aizsardzības speciālistu sagatavošanu veikt valsts augstskolās un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta mācību bāzē;

2) augstskolās un vidējās speciālajās mācību iestādēs obligātu civilās aizsardzības kursa apgūšanu atbilstoši attiecīgās tautsaimniecības nozares ražošanas īpatnībām;

3) plaši iesaistīt masu informācijas līdzekļus, kursus, mācību un konsultāciju punktus, vispārizglītojošajās skolas, vidējās speciālās un augstākās mācību iestādes iedzīvotāju apmācīšanai, kā rīkoties ārkārtējās situācijās; vispārizglītojošās skolās noteikt skolēnu obligāto apmācību šajos jautājumos;

4) veikt tautsaimniecības nozaru, komersantu, iestāžu, organizāciju, specializēto dienestu un vienību (grupu) sagatavošanu nozaru un komersantu, iestāžu un organizāciju ietvaros, kā arī teritoriālās kompleksās mācībās un treniņos;

5) veikt valsts, pašvaldību un tautsaimniecības nozaru pārvaldes institūciju, komersantu, iestāžu, organizāciju specializēto vienību vadītāju apmācību Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta mācību bāzē;

6) nodrošināt pirmās palīdzības sniegšanas apmācību valstī Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā. To koordinē un metodiski vada Katastrofu medicīnas centrs.

Par sistēmas speciālistu un tās spēku sagatavošanas un iedzīvotāju apmācīšanas organizāciju un nodrošināšanu uzņēmumā, iestādē un organizācijā atbild darba devējs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.02.1997., 21.05.1998. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

20. pants. Ārkārtējo situāciju raksturojums

Sistēmas ārkārtējo gatavību nosaka tajās administratīvajās teritorijās, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, kur šā likuma 1. pantā norādītajos gadījumos ir notikušas vai vistuvākajā laikā ir iespējamas dabas, tehnogēnas vai sociālas katastrofas ar iedzīvotāju masveida upuriem (cietušajiem), zaudējumiem tautsaimniecībai, kaitējumu videi, saimnieciskās darbības piespiedu apstāšanos un kur nepieciešami avārijas un glābšanas darbi un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas pasākumi.

Atbilstoši ārkārtējās situācijas apjomam un ātrās reaģēšanas spēku iespējām izšķir:

1) republikas pilsētas, rajona mēroga ārkārtējās situācijas — ja ārkārtējās situācijas apjoms nepārsniedz šīs administratīvās teritorijas robežas un intereses un ātrās reaģēšanas spēku iespējas;

2) reģionāla mēroga ārkārtējās situācijas — ja ārkārtējās situācijas apjoms pārsniedz vienas republikas pilsētas, rajona administratīvās teritorijas robežas un intereses, bet valsts ātrās reaģēšanas spēku iespējas ir pietiekamas avārijas un glābšanas darbu un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas neatliekamo pasākumu īstenošanai;

3) valsts mēroga ārkārtējās situācijas — ja ārkārtējās situācijas apjoms pārsniedz valsts ātrās reaģēšanas spēku iespējas avārijas un glābšanas darbu un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas neatliekamo pasākumu veikšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.02.1997. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

21. pants. Sistēmas ārkārtējās gatavības izsludināšana

Sistēmas ārkārtējo gatavību izsludina uz laiku, kas nepieciešams, lai novērstu ārkārtējās situācijas tiešos draudus un veiktu avārijas un glābšanas darbus un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas neatliekamos pasākumus.

Sistēmas ārkārtējo gatavību izsludina:

1) republikas pilsētas, rajona Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienības priekšnieks — republikas pilsētas, rajona mērogā;

2) Ministru prezidents — reģiona un valsts mērogā.

Ministru prezidents izsludina par katastrofas zonu valsts teritoriju, kurā dzīves un saimnieciskās darbības atjaunošanai nepieciešami apjomīgi ilgtermiņa ārkārtējās situācijas seku likvidēšanas pasākumi. Par pieņemto lēmumu Ministru prezidents nekavējoties paziņo Saeimai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994., 02.03.1995. un 21.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 24.06.1998.)

22. pants. Īpašu režīmu noteikšana

Teritorijā, kur radusies ārkārtēja situācija, nosaka īpašus dzīves, saimnieciskās darbības, informēšanas un citu veidu darbības režīmus atbilstoši ārkārtējās situācijas veidam, raksturam, apjomam, teritorijas saimnieciskajām, sociālajām un citām īpatnībām, īpašie režīmi ir ārkārtējo situāciju preventīvo pasākumu, kā arī avārijas un glābšanas darbu un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas pasākumu sastāvdaļa.

Īpašos režīmus uz laiku, kas nepieciešams ārkārtējās situācijas normalizēšanai, nosaka:

1) Ministru prezidents — reģionā vai valsts teritorijā;

2) pēc republikas pilsētas, rajona Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta struktūrvienības priekšnieka ierosinājuma — domes (padomes) priekšsēdētājs attiecīgās pašvaldības teritorijā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994., 02.03.1995. un 21.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 24.06.1998.)

23. pants. Riska grupas objekti

Riska grupas objekti ir komersanti, iestādes un organizācijas (transports, ražotnes, iekārtas, ietaises utt.), kuru saimnieciskā darbība saistīta ar enerģijas ražošanu un uzkrāšanu, elektromagnētisko starojumu, ar ugunsnedrošām, sprādzienbīstamam, indīgām ķīmiskām, bioloģiski aktīvām un radioaktīvām vielām (priekšmetiem, iekārtām) tādos daudzumos, kas ražošanas avāriju vai kādu ārēju faktoru iedarbes rezultātā var izraisīt republikas pilsētas, rajona, reģionāla vai valsts mēroga ārkārtējās situācijas.

Atbilstoši iespējamās ārkārtējās situācijas mērogam un bīstamības pakāpei riska grupas objektus iedala trijās paaugstinātas bīstamības grupās:

1) I — valsts nozīmes grupa;

2) II — reģionālas nozīmes grupa;

3) III — republikas pilsētas, rajona nozīmes grupa.

Objektu piederību pie riska grupas un to bīstamības pakāpi, balstoties uz objektu bīstamības analīzi un avāriju riska novērtējumu un pēc bīstamības analīzes un avāriju riska novērtējuma saskaņošanas ar citām ieinteresētajām institūcijām, nosaka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests kopā ar pašvaldībām.

(Ceturtā daļa izslēgta ar 25.11.2004. likumu.)

(Piektā daļa izslēgta ar 21.05.1998. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994., 02.03.1995., 21.05.1998., 25.11.2004. un 13.10.2005. likumu, kas stājas spēkā 16.11.2005.)

24. pants. Atbildības veidi

Personas, kuras pārkāpušas šā likuma un citu normatīvo aktu noteikumus civilās aizsardzības jomā, var saukt pie kriminālās, administratīvās vai disciplinārās atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

25. pants. Atbildība par kaitējumu, kas nodarīts, pārkāpjot civilās aizsardzības noteikumus

Iedzīvotāju un amatpersonu saukšana pie kriminālās, administratīvās vai disciplinārās atbildības neatbrīvo viņus no pienākuma atlīdzināt nodarītos materiālos zaudējumus, kā arī izdevumus avārijas un glābšanas darbu un ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanas pasākumu veikšanai likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

26. pants. Saimnieciskās darbības un cita veida darbības ierobežošana un apturēšana

Saimniecisko darbību un cita veida darbību, kuras rezultātā tiek pārkāpts šis likums un citi normatīvie akti un radusies ārkārtējā situācija (tās tieši draudi), var ierobežot un apturēt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks vai citas pilnvarotas valsts institūcijas likumā noteiktajā kārtībā.

(21.05.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 24.06.1998.)

27. pants. Starptautiskās sadarbības tiesiskais pamats

Latvija Republikas starptautisko sadarbību civilās aizsardzības jautājumos realizē, pamatojoties uz vispāratzītiem starptautiskajiem civilās aizsardzības, cilvēktiesību aizsardzības, vides aizsardzības un iedzīvotāju labklājības nodrošināšanas principiem un ievērojot starptautiskos līgumus, konvencijas un citus normatīvos aktus.

28. pants. Starptautiskie un starpvalstu līgumi

Latvijas Republika piedalās ANO programmu un reģionālo konvenciju izpildē un ir pārstāvēta starptautiskajās organizācijās.

Latvijas Republika slēdz reģionālos, starpvalstu un starptautiskos līgumus jautājumos, kas saistīti ar ārkārtējo situāciju prognozēšanu un attiecīgu pasākumu plānošanu, preventīvo pasākumu un glābšanas darbu veikšanu, ārkārtējo situāciju izraisīto seku likvidēšanu un civilās aizsardzības problēmām.

Šo līgumu izpildi koordinē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.1998. likumu, kas stājas spēkā 24.06.1998.)