2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir novērst vai mazināt piesārņojuma dēļ cilvēku veselībai, īpašumam un videi nodarīto kaitējumu, novērst kaitējuma radītās sekas, kā arī:

1) novērst piesārņojošu darbību izraisīta piesārņojuma rašanos vai, ja tas nav iespējams, samazināt emisiju augsnē, ūdenī un gaisā;

2) novērst vai, ja tas nav iespējams, samazināt neatjaunojamo dabas resursu un enerģijas izmantošanu, veicot piesārņojošas darbības;

3) novērst vai, ja tas nav iespējams, samazināt atkritumu radīšanu;

4) nodrošināt piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanu valsts teritorijā un to reģistrāciju;

5) noteikt pasākumus piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpētei un piesārņotu vietu sanācijai;

6) noteikt personas, kuras sedz ar piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu izpēti un piesārņotu vietu sanāciju saistītos izdevumus;

7) novērst vai samazināt vides trokšņa iedarbību uz cilvēkiem;

8) samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ņemot vērā izmaksu efektivitāti, un nodrošināt līdzdalību Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā;

9) noteikt ikvienas fiziskās un juridiskās personas, kā arī šo personu apvienības, organizācijas un grupas (turpmāk — sabiedrība) tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanas procesā attiecībā uz atļauju izsniegšanu piesārņojošu darbību veikšanai vai izmaiņai piesārņojošā darbībā vai šādu atļauju pārskatīšanu, kā arī attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu sadali un piešķiršanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

3.pants. Likuma darbības joma

(1) Šis likums nosaka prasības, kuras piesārņojuma novēršanas un kontroles jomā jāņem vērā operatoram, un piesārņojuma novēršanas un kontroles kārtību, kā arī:

1) prasības, kas jāņem vērā, uzsākot, veicot un pārtraucot piesārņojošas darbības;

2) prasības, kas jāņem vērā, izsniedzot atļaujas piesārņojošu darbību veikšanai un ūdens lietošanai, kā arī kārtību, kādā sniedzama informācija par piesārņojošām darbībām, kuru veikšanai nav nepieciešama atļauja;

3) vides kvalitātes normatīvu noteikšanas kārtību;

4) kārtību, kādā nosakāma noteiktu vielu emisijas robežvērtība, piesārņojošas darbības nosacījumi, kā arī citi ierobežojumi, kas attiecas uz piesārņojošu darbību veikšanu;

5) piesārņotu vietu apzināšanas, reģistrācijas, izpētes un sanācijas kārtību;

6) piesārņojošu darbību uzraudzības nosacījumus, piesārņojošu darbību kontroli, monitoringu, kā arī kārtību, kādā par šīm darbībām informējama sabiedrība;

7) prasības, kas jāņem vērā, izsniedzot siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas un emisijas kvotas;

8) prasības attiecībā uz darbībām ar emisijas kvotām un nosacījumus emisijas kvotu sadales plāna izstrādei;

9) īpaši jutīgu teritoriju noteikšanas kārtību, tai skaitā prasības attiecībā uz pilsētu un citu komunālo (turpmāk — pilsētu) notekūdeņu attīrīšanu, kā arī ūdens un augsnes aizsardzību attiecīgajās teritorijās;

10) prasības, kas noteiktas ķīmiskās vielas saturošām iekārtām un produktiem.

(2) Šis likums attiecas arī uz Ministru kabineta noteiktajiem mobilajiem piesārņojuma avotiem.

(3) Darbības ar radioaktīvajām vielām, radioaktīvajiem atkritumiem, jonizējošā starojuma avotiem un ģenētiski modificētiem organismiem regulē citi normatīvie akti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

5.pants. Piesardzības pasākumi

Operators, kā arī atbildīgās valsts un pašvaldību institūcijas veic nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu vides piesārņošanu vai tās risku, kā arī avāriju risku. Piesardzības pasākumi ietver:

1) pieejamo tehnisko līdzekļu izmantošanu un organizatorisko pasākumu veikšanu visos piesārņojošas darbības posmos un procesos;

2) ražošanas vai citu darbību ierobežošanu vai pārtraukšanu uz noteiktu laikposmu, ja tas nepieciešams nelabvēlīgu meteoroloģisko vai citu apstākļu dēļ;

3) izvairīšanos no neatjaunojamo dabas resursu un enerģijas lietošanas vai to lietošanas ierobežošanu, kā arī izvairīšanos no atkritumu radīšanas vai to radīšanas ierobežošanu, visā vielu vai materiālu aprites ciklā izmantojot tādas metodes kā vielu un materiālu atkārtota lietošana un pārstrāde vai citas metodes;

4) izvairīšanos no tādu ķīmisko vielu un ķīmisko produktu, kā arī organismu izmantošanas, kuru vietā ir iespējams izmantot aizstājējus, kas ir mazāk bīstami cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi;

5) avāriju riska novērtēšanu un tādus pasākumus, kas nepieciešami, lai izvairītos no avārijām, bet avārijas gadījumā — samazinātu tās sekas;

6) piesārņojošas darbības pārtraukšanu un neatliekamu piesārņotās vietas sanāciju, ja tas nepieciešams;

7) pasākumus, kas nepieciešami, lai nepieļautu piesārņojuma izplatīšanos; piesārņotās vietas izpēti un sanāciju, kā arī piesārņojošas darbības monitoringu;

8) operatoriem, kuri veic šā likuma 1.pielikumā minētās piesārņojošās darbības, izvirzāmo prasību lietot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

6.pants. Operatora un darbinieku nodrošināšana ar nepieciešamajām zināšanām un pienākums sniegt informāciju

(1) Operators pirms piesārņojošas darbības uzsākšanas vai būtiskas izmaiņas apzina informāciju par tās iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(2) Operators sniedz darbiniekiem, kuri veic piesārņojošu darbību, nepieciešamās zināšanas par kārtību, kādā šī darbība veicama, un tās iespējamo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, par piesardzības pasākumiem šīs ietekmes samazināšanai, kā arī par rīcību avārijas situācijā.

(3) Operatoram ir pienākums sniegt informāciju vides aizsardzības institūcijām, kuras saskaņā ar šo likumu atbild par atļauju izsniegšanu un kontroli, kā arī informēt sabiedrību un attiecīgo pašvaldību par atļaujā noteiktā monitoringa rezultātiem un piesārņojošas darbības ietekmi uz cilvēku veselību un vidi.

(4) Ja ir pārkāpti atļaujas nosacījumi vai apdraudēta šo nosacījumu turpmākā ievērošana, operators par to paziņo attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei.

(5) Ja ir radies cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi bīstams piesārņojums vai pastāv nopietni šāda piesārņojuma rašanās draudi, operators par to paziņo attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

7.pants. Piesārņojošas darbības monitorings

Operators nodrošina piesārņojošas darbības monitoringu, īpaši tādiem procesiem, kuri ir tieši saistīti ar vides piesārņošanu vai tās risku. Lai noteiktu vides stāvokļa izmaiņu tendences, operators nodrošina vides monitoringu teritorijā, kuru var ietekmēt piesārņojošā darbība.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 24.07.2002.)

8.pants. Prasības attiecībā uz piesārņojošas darbības vietu

(1) Pirms tiek uzsākta piesārņojoša darbība, kurai saskaņā ar šo likumu nepieciešama atļauja, operators izvērtē iespējamās alternatīvās vietas šīs darbības veikšanai. Šī prasība attiecas uz darbību kopumā, tās atsevišķiem procesiem, kā arī uz emisijas vietām. Piesārņojošai darbībai vai tās atsevišķiem procesiem jāizraugās tāda vieta, kur tai būs vismazākā negatīvā ietekme uz cilvēku veselību un vidi.

(2) Šā panta pirmās daļas prasības neattiecas uz piesārņojošām darbībām, kuru iespējamās norises vietas, tehniskie paņēmieni un tehnoloģijas, kā arī to ietekme uz vidi ir izvērtēta saskaņā ar likumu "Par ietekmes uz vidi novērtējumu".

9.pants. Izmaksu efektivitāte

Operators īsteno šā likuma 5., 6., 7. un 8.pantā noteiktos pasākumus un prasības, raugoties, lai šo pasākumu un prasību īstenošanas kopējās izmaksas atbilstu paredzamajai pozitīvajai ietekmei uz vidi un tiktu nodrošināta vides kvalitātes normatīvu ievērošana.

10.pants. Emisijas robežvērtība un limits

(1) Emisijas robežvērtība ir maksimālais emitētās vielas daudzums vai citi noteiktos parametros izteikti faktori (koncentrācija vai emisijas līmenis), kurus nedrīkst pārsniegt noteiktā laika periodā vai periodos vai kurus nedrīkst pārsniegt iekārtas normālas darbības apstākļos. Emisijas robežvērtību nosaka konkrētām vielām vai vielu grupām.

(2) Emisijas robežvērtību parasti nosaka vietā, kur piesārņojums izplūst no iekārtas, turklāt koncentrācijas samazinājums robežvērtības noteikšanas brīdī netiek ņemts vērā.

(3) Nosakot emisijas robežvērtību iekārtas radītā piesārņojuma izplūdei ūdenī, ņem vērā ūdens attīrīšanas iekārtu ietekmi, ja rezultātā nepaaugstinās vides piesārņojuma līmenis.

(4) Emisijas limits ir atļaujā noteiktais emitētās vielas daudzums vai citi noteiktos parametros izteikti faktori (koncentrācija vai emisijas līmenis), ko nedrīkst pārsniegt noteiktā laika periodā vai periodos, vai emitētās vielas daudzums vai koncentrācija, kuru nedrīkst pārsniegt iekārtas normālas darbības apstākļos un kura nepārsniedz attiecīgo emisijas robežvērtību.

13.pants. Robežlielumi un mērķlielumi

(1) Vides kvalitātes normatīvus iedala robežlielumos un mērķlielumos.

(2) Robežlielums ir saistošs jebkuram operatoram, kas veic vai ir paredzējis veikt piesārņojošu darbību, kuras izraisīta emisija var ietekmēt attiecīgo teritoriju.

(3) Vides aizsardzības institūcijas, pieņemot lēmumu par atļaujas izsniegšanu un izstrādājot labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanas nosacījumus, kā arī kontrolējot piesārņojošu darbību, ņem vērā noteiktos mērķlielumus.

(4) Operators, veicot piesārņojošu darbību, ierobežo emisiju, lai tā nepārsniegtu vides kvalitātes mērķlielumus, vai, ja tie ir pārsniegti, — pakāpeniski samazina emisiju līdz attiecīgajiem mērķlielumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002. likumu, kas stājas spēkā 24.07.2002.)

15.pants. Piesārņojošas darbības ierobežojumi

Ja teritorijā, kurā saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegtu atļauju tiek veikta piesārņojoša darbība, ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes robežlielumi noteiktam piesārņojuma veidam:

1) operatoram saskaņā ar šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai pakāpeniski samazinātu emisiju, kura var ietekmēt cilvēku veselību vai vidi attiecīgajā teritorijā;

2) atļauju būtiskai darbības izmaiņai neizsniedz, ja šāda izmaiņa var radīt emisijas, kas palielina kopējo attiecīgā piesārņojuma daudzumu šajā teritorijā;

3) pārskatot jau izsniegtās atļaujas, to nosacījumus maina vai papildina atbilstoši šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām.

16.pants. Operatoru sadarbība

(1) Šā likuma 14. un 15.pantā minētajos gadījumos operators var noslēgt vienošanos ar citu operatoru, kuram atļauts emitēt attiecīgā veida piesārņojumu, par pasākumiem, kas veicami, lai samazinātu kopējās attiecīgā veida piesārņojuma emisijas, un informē par to reģionālo vides pārvaldi.

(2) Ja operatoru vienošanās paredz, ka kopējās attiecīgā veida piesārņojuma emisijas, ko izraisa piesārņojošas darbības, uz kurām attiecas vienošanās, būs zemākas nekā pirms vienošanās noslēgšanas, un ja atbilstoši šim likumam un citiem normatīvajiem aktiem ir ievērotas citas piesārņojuma samazināšanas prasības, reģionālā vides pārvalde šo vienošanos akceptē.

(3) Operatori, kas ir paredzējuši veikt piesārņojošas darbības, uz kurām attiecas vienošanās, iesniedz iesniegumu atļaujas saņemšanai, un reģionālā vides pārvalde izsniedz atļauju atbilstoši emisiju apjoma samazinājumam, kuru paredz vienošanās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

18.pants. Īpaši jutīgas teritorijas

(1) Teritorijas, kur piesārņojums var pastiprināti ietekmēt cilvēku veselību vai vidi un tās bioloģisko daudzveidību, vai teritorijas, kuras ir īpaši jutīgas pret piesārņojuma radīto slodzi, sauc par īpaši jutīgām teritorijām.

(2) Ministru kabinets reglamentē īpaši jutīgu teritoriju noteikšanas kritērijus un apsaimniekošanas kārtību, nosaka attiecīgo teritoriju robežas vai visas valsts vai noteiktu pašvaldību administratīvo teritoriju robežas kā jutīgo teritoriju robežas, kā arī to:

1) uz kurām īpaši jutīgām teritorijām attiecas paaugstinātas prasības pilsētu notekūdeņu attīrīšanai;

2) uz kurām īpaši jutīgām teritorijām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no lauksaimnieciskas darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem.

(3) Ministru kabinets:

1) pieņem noteikumus par rīcības programmu ar nitrātiem saistītā ūdens piesārņojuma samazināšanai vai novēršanai attiecīgajās īpaši jutīgajās teritorijās, kā arī nosaka rīcības programmas ieviešanas termiņus;

2) (izslēgts ar 18.12.2003. likumu).

(4) Vides ministrs pēc saskaņošanas ar zemkopības ministru šā panta otrās daļas 2.punktā minēto īpaši jutīgo teritoriju apsaimniekošanas pasākumu koordinācijai izveido konsultatīvu padomi, iekļaujot tajā pārstāvjus no Vides ministrijas, Zemkopības ministrijas un Veselības ministrijas un šo ministriju padotībā esošajām institūcijām, kā arī sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, un apstiprina šīs padomes nolikumu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

20.pants. A kategorijas darbības

(1) Piesārņojošas darbības, kuras veic, izmantojot šā likuma 1.pielikumā noteiktās iekārtas, ir A kategorijas darbības. Veicot A kategorijas darbības, operators lieto labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

(2) A kategorijas atļaujas ir nepieciešamas stacionārajām tehnoloģiskajām iekārtām, kurās tiek veikta viena vai vairākas šā likuma 1.pielikumā minētās piesārņojošās darbības. Uz šādām iekārtām, ievērojot to radītā piesārņojuma daudzumu vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai un videi, atbilstoši noteiktajiem parametriem, turklāt ņemot vērā arī piesārņojošas darbības, kas tiek veiktas citās ar šīm iekārtām tehniski saistītās iekārtās, kuras arī var ietekmēt emisiju un vides piesārņojumu, attiecas nosacījumi par A kategorijas atļaujām.

(3) Šā likuma 1.pielikumā minētie rādītāji attiecas uz iekārtu ražošanas jaudām vai saražotās produkcijas apjomu. Operators, kurš veic vairākas šā likuma 1.pielikumā minētās piesārņojošās darbības, summē to jaudas, ja visas darbības attiecas uz vienu šā likuma 1.pielikumā minēto rūpnieciskās darbības jomu un tiek veiktas vienā vietā vai izmantojot vienu iekārtu.

(4) A kategorijas atļaujas nav nepieciešamas iekārtām, kas tiek izmantotas jaunu produktu vai ražošanas procesu pētīšanai, izstrādei vai pārbaudei.

(5) Ministru kabinets izdod noteikumus par A kategorijas darbības pieteikšanu, attiecīgas atļaujas izsniegšanu un labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu, kā arī nosaka:

1) laika grafiku, pēc kura tiek izsniegtas A kategorijas atļaujas iekārtām, kurām tās nepieciešamas;

2) maksimālo pārejas periodu, kurā jānodrošina ar labāko pieejamo tehnisko paņēmienu lietošanu saistīto atļaujas nosacījumu ievērošana;

3) iesnieguma veidlapu un atļaujas veidlapu, kurā norāda veicamos cilvēku veselības, gaisa, ūdens un augsnes aizsardzības, kā arī atkritumu apsaimniekošanas pasākumus. Ja piesārņojoša darbība saistīta ar ūdens ieguvi, atļaujā norāda ūdens lietošanas limitus;

4) kārtību, kādā pieprasāmas un izsniedzamas atļaujas;

5) kārtību, kādā sabiedrība var iepazīties ar iesniegumu un iesniegt savus priekšlikumus, kā arī iepazīties ar atļaujas nosacījumiem, monitoringa un pārbaudes rezultātiem;

6) kārtību, kādā informējamas citas valstis, un šāda piesārņojuma monitoringu gadījumos, kad iespējama piesārņojuma pārrobežu ietekme;

7) iesnieguma izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas termiņu, kas nedrīkst būt ilgāks par 120 dienām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

21.pants. Labākie pieejamie tehniskie paņēmieni un to izvēle attiecībā uz A kategorijas darbībām

(1) Tehniskie paņēmieni, kurus ir iespējams visefektīvāk un visrezultatīvāk lietot praksē, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu emisiju līdz noteiktajai robežvērtībai un limitam, kā arī lai samazinātu tās ietekmi uz vidi kopumā, ir labākie pieejamie tehniskie paņēmieni.

(2) Jēdziens "tehniskie paņēmieni" ietver lietojamo tehnoloģiju un veidu, kādā iekārta ir projektēta, uzbūvēta, uzturēta, darbināta vai demontēta.

(3) Tehniskie paņēmieni ir pieejami, ja tie ir ekonomiski un tehnoloģiski pamatoti un neatkarīgi no tā, vai tie iepriekš lietoti Latvijā, tos ir iespējams ieviest noteiktā rūpniecības nozarē, ņemot vērā attiecīgās izmaksas.

(4) Tehniskie paņēmieni ir labākie, ja tie ietver tādas tehnoloģijas un metodes, kuras izmantojot iespējams nodrošināt augstāko vides aizsardzības līmeni.

(5) Izvēloties labākos pieejamos tehniskos paņēmienus un ņemot vērā to ieviešanas un lietošanas potenciālās izmaksas, kā arī likumā "Par vides aizsardzību" noteiktos vides aizsardzības principus un konkrētās piesārņojošās darbības specifiku, operators:

1) izmanto tehnoloģiju, kas nodrošina iespējami maza atkritumu daudzuma rašanos;

2) izmanto tehnoloģiju, kas nodrošina šā likuma 5.panta prasību ievērošanu;

3) izmanto vielas, kuras ir mazāk bīstamas cilvēku dzīvībai, veselībai un videi;

4) veicina ražošanas procesā radīto un izmantoto vielu otrreizēju izmantošanu un atkritumu pārstrādi;

5) izmanto procesus, iekārtas un darbības metodes, kuras rūpnieciskajā ražošanā jau ir pārbaudītas un atzītas par veiksmīgām;

6) ievēro tehnoloģiju attīstību un to, kā paplašinās zināšanas un izpratne par jaunajām tehnoloģijām;

7) ņem vērā emisijas raksturu, ietekmi un apjomu;

8) ņem vērā paredzamo iekārtas apturēšanas vai slēgšanas termiņu;

9) ņem vērā laiku, kas nepieciešams labāko pieejamo tehnisko paņēmienu ieviešanai;

10) ievēro ražošanas procesā izmantojamo izejvielu, arī ūdens, patēriņu un tehnoloģijas energoefektivitāti;

11) novērš vai līdz minimumam samazina emisijas risku un tās ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi;

12) novērš avārijas, bet, ja avārija ir notikusi, — samazina tās radītās sekas;

13) izmanto informāciju, kuru par labākajiem pieejamajiem tehniskajiem paņēmieniem publicējusi Eiropas Savienības Komisija vai starptautiskās organizācijas.

22.pants. B kategorijas darbības

(1) Piesārņojošas darbības, kuru uzsākšanai, turpināšanai vai būtiskai izmaiņai nepieciešama B kategorijas atļauja, ir B kategorijas darbības.

(2) Ministru kabinets nosaka B kategorijas darbības, ņemot vērā piesārņojuma daudzumu, iedarbību vai risku, ko tas rada cilvēku veselībai vai videi, apstiprina B kategorijas darbības iesnieguma veidlapu un atļaujas veidlapu, kā arī nosaka kārtību, kādā atļauja pieprasāma un izsniedzama. Ja piesārņojoša darbība ir saistīta ar ūdens ieguvi, B kategorijas atļaujā norāda ūdens lietošanas limitus.

(2¹) Ministru kabinets nosaka iesnieguma izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas termiņu, kas nedrīkst būt ilgāks par 90 dienām.

(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā sabiedrība var iepazīties ar B kategorijas darbības atļaujas nosacījumiem, kā arī monitoringa un pārbaudes rezultātiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

24.pants. Paziņojums par C kategorijas darbību

(1) Operators ne vēlāk kā 30 dienas pirms C kategorijas darbības uzsākšanas iesniedz iesniegumu reģionālajai vides pārvaldei.

(2) Operators ne vēlāk kā 30 dienas pirms būtiskas izmaiņas C kategorijas darbībā iesniedz iesniegumu reģionālajai vides pārvaldei.

(3) (Izslēgta ar 20.06.2002. likumu.)

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

24.¹ pants. Darbības, kurām nepieciešama siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja

(1) Siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja ir nepieciešama stacionārai tehnoloģiskajai iekārtai, kurā tiek veikta viena vai vairākas šā likuma 2.pielikumā minētās piesārņojošās darbības.

(2) Šā likuma 2.pielikumā minētie rādītāji attiecas uz iekārtas ražošanas jaudu vai saražotās produkcijas apjomu. Operators, kurš veic vairākas šā likuma 2.pielikumā minētās piesārņojošās darbības, summē to jaudas, ja visas darbības attiecas uz vienu šā likuma 2.pielikumā minēto rūpnieciskās darbības jomu un tiek veiktas vienā vietā vai izmantojot vienu iekārtu.

(3) Ministru kabineta noteiktajā kārtībā operators var iesniegt iesniegumu un saņemt siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju arī tām šā likuma 2.pielikumā minētajām piesārņojošām darbībām, kuru ražošanas jauda vai saražotais produkcijas apjoms nepārsniedz šā likuma 2.pielikumā minētos rādītājus.

(4) Siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja nav nepieciešama iekārtām, kuras izmanto jaunu produktu vai ražošanas procesu pētīšanai, izstrādei vai pārbaudei.

(5) Siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas izsniedz uz šādiem periodiem:

1) pirmais periods — no 2005.gada 1.janvāra līdz 2007.gada 31.decembrim;

2) otrais periods — no 2008.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 31.decembrim;

3) trešais un turpmākie periodi — pieci kalendārie gadi, sākot ar 2013.gada 1.janvāri.

(6) Reģionālā vides pārvalde siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas nosacījumus saskaņo ar attiecīgās iekārtas A vai B kategorijas atļaujas nosacījumiem.

(7) Ministru kabinets nosaka:

1) kādai jābūt siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas iesnieguma veidlapai un atļaujas veidlapai, kā arī kārtību, kādā pieprasāma un izsniedzama siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja;

2) nosacījumus un kārtību, kādā atsevišķas iekārtas uz laiku var atbrīvot no prasības saņemt siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

24.² pants. Īpašas prasības attiecībā uz piesārņojošām darbībām

(1) Tādu piesārņojošu darbību veikšanai, kuras atbilst noteiktai rūpniecības nozarei un kurām raksturīga attiecīgajai nozarei specifiskā iedarbība uz vidi, var noteikt īpašas prasības.

(2) Ministru kabinets nosaka īpašas prasības attiecībā uz atsevišķu šā panta pirmajā daļā minēto piesārņojošo darbību veikšanu.

(18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

(Nodaļas nosaukums 18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

25.pants. Priekšnosacījumi attiecībā uz atļaujas izsniegšanu piesārņojošas darbības uzsākšanai, turpināšanai vai būtiskai izmaiņai

(1) Atļauju piesārņojošas darbības uzsākšanai, turpināšanai vai būtiskai izmaiņai izsniedz, ja operators ir iesniedzis iesniegumu atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

(2) A vai B kategorijas atļauju piesārņojošas darbības uzsākšanai, turpināšanai vai būtiskai izmaiņai izsniedz, ja papildus šā panta pirmās daļas nosacījumam ir ievēroti arī šādi nosacījumi:

1) operators ir novērtējis šīs darbības ietekmi uz vidi un saņēmis atzinumu par ietekmes uz vidi novērtējuma noslēguma ziņojumu — gadījumos, kad piesārņojošai darbībai saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums;

2) ir izstrādāta rūpniecisko avāriju novēršanas programma vai drošības pārskats, kā arī objekta avārijgatavības un civilās aizsardzības pasākumu plāns — gadījumos, kad saskaņā ar normatīvajiem aktiem tas ir nepieciešams;

3) ir sniegta informācija sabiedrībai un dots pietiekami ilgs termiņš sabiedrības priekšlikumu iesniegšanai par piesārņojošas darbības uzsākšanu, turpināšanu vai izmaiņu — gadījumos, kad saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir noteikta sabiedrības līdzdalība lēmuma pieņemšanā.

(3) Siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju šā likuma 2.pielikumā minēto piesārņojošo darbību uzsākšanai, turpināšanai vai būtiskai izmaiņai izsniedz, ja operators papildus iesniegumam ir iesniedzis arī pietiekamu informāciju, lai reģionālā vides pārvalde varētu secināt, ka attiecīgais operators spēj nodrošināt siltumnīcefekta gāzu emisijas monitoringu un sagatavot ikgadējos pārskatus par siltumnīcefekta gāzu emisiju atbilstoši šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

26.pants. Konsultācijas ar citām valsts institūcijām un pašvaldībām

Pirms atļaujas izsniegšanas reģionālā vides pārvalde nosūta attiecīgajai pašvaldībai (pirms atļaujas izsniegšanas A vai B kategorijas piesārņojošām darbībām — arī valsts aģentūras "Sabiedrības veselības aģentūra" filiālei) informāciju, kas nepieciešama priekšlikumu sniegšanai par iesniegumu un atļaujas nosacījumiem, un izskata to iesniegtos priekšlikumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

27.pants. Sabiedrības līdzdalība

(1) Iesniegums A kategorijas atļaujas, bet Ministru kabineta noteiktajos gadījumos — arī B kategorijas atļaujas saņemšanai ir pieejams sabiedrībai, lai tā varētu iesniegt priekšlikumus ar atļaujas izsniegšanu saistītajos jautājumos.

(1¹) Sabiedrības viedokļu uzklausīšanu, ja tiek uzsākts lēmuma pieņemšanas process, nodrošina vismaz tad, ja šis lēmums attiecas uz:

1) šā panta pirmajā daļā minēto atļauju saņemšanu;

2) būtisku izmaiņu A kategorijas un noteiktos gadījumos arī B kategorijas piesārņojošā darbībā;

3) atļaujas nosacījumu pārskatīšanu saskaņā ar šā likuma 32.panta trešās daļas 8.punktu.

(2) Sabiedrībai ir pieejama līdzdalībai lēmuma pieņemšanā nepieciešamā informācija, kā arī visi lēmumi, kas attiecas uz A vai B kategorijas vai siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju izsniegšanu, izsniegto atļauju nosacījumi un informācija par monitoringa un kontroles rezultātiem.

(3) Ja iesniegums vai atļauja ietver informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, reģionālā vides pārvalde, pamatojoties uz operatora iesniegumu, pieņem lēmumu par atsevišķu iesnieguma vai atļaujas sadaļu ierobežotu pieejamību. Šis noteikums neattiecas uz informāciju par piesārņojuma emisiju, kā arī par avāriju risku.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

28.pants. A un B kategorijas atļauju pieteikšana un izsniegšana

(1) Iesniegumu atļaujas saņemšanai sagatavo operators, ja nepieciešams, pieaicinot ekspertus.

(2) Iesniegumā sniedzama šāda informācija:

1) iekārta un tās darbība;

2) izejvielas un palīgmateriāli, citas vielas un enerģija, ko attiecīgā iekārta izmanto vai ražo;

3) iekārtas emisijas avoti;

4) vides apstākļi iekārtas darbības vietā;

5) to vielu raksturs un daudzums, kuras varētu tikt emitētas no iekārtas ūdenī, gaisā (izņemot siltumnīcefekta gāzu emisiju) vai augsnē, kā arī emisijas būtiskā ietekme uz vidi;

6) tehnoloģija un citi paņēmieni, kurus paredzēts izmantot, lai novērstu vai, ja tas nav iespējams, samazinātu emisiju no attiecīgās iekārtas;

7) labākie pieejamie tehniskie paņēmieni, kādus A kategorijas darbības veicošais operators lieto vai paredzējis lietot, lai novērstu vai ierobežotu piesārņojuma rašanos;

8) pasākumi, kas tiks veikti, lai novērstu vai samazinātu atkritumu ražošanu un pārstrādātu iekārtas radītos atkritumus;

9) citi pasākumi, kas tiks veikti, lai nodrošinātu šā likuma II un III nodaļā noteikto prasību izpildi;

10) kārtība, kādā paredzēts veikt piesārņojošas darbības monitoringu.

(2¹) Iesniegumam pievieno šā panta otrajā daļā minētās informācijas kopsavilkumu, kurā nelieto specifiskus tehniskos aprakstus un terminus, lai tas būtu viegli saprotams sabiedrībai.

(3) Iesniegumā norāda piesārņojošas darbības iespējamās alternatīvas un pamato, kādēļ izraudzīts attiecīgais variants. Ja minētās alternatīvas jau izskatītas, novērtējot ietekmi uz vidi, operators iesniegumam pievieno ietekmes uz vidi novērtējuma noslēguma ziņojumu un atzinumu par to.

(4) Reģionālā vides pārvalde, izsniedzot atļauju piesārņojošas darbības veikšanai, kurai saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, izvērtē un ņem vērā ietekmes uz vidi novērtējuma ziņojumu un ievēro Vides pārraudzības valsts biroja atzinumā izvirzītās prasības par ietekmes uz vidi novērtējuma noslēguma ziņojumu.

(5) Atļauju izsniedz reģionālā vides pārvalde pēc iekārtas darbības vietas. Ja nepieciešams, reģionālā vides pārvalde pieaicina ekspertus, izņemot tos, kuri piedalījušies iesnieguma sagatavošanā.

(6) Reģionālā vides pārvalde pirms atļaujas izsniegšanas izvērtē sabiedrības līdzdalības procesa laikā iesniegtos priekšlikumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002., 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

28.¹ pants. Siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas pieteikšana un izsniegšana

(1) Iesniegumu atļaujas saņemšanai sagatavo operators, ja nepieciešams, pieaicinot ekspertus.

(2) Iesniegumā sniedzama šāda informācija:

1) iekārtas, tās darbības un tehnoloģijas apraksts;

2) izejvielas un palīgmateriāli, kuru izmantošana rada šā likuma 2.pielikumā minēto siltumnīcefekta gāzu emisiju;

3) iekārtas siltumnīcefekta gāzu emisijas avoti;

4) operatora plānotais piesārņojošas darbības monitorings un ikgadējo pārskatu sagatavošanas kārtība.

(3) Iesniegumam pievieno šā panta otrajā daļā minētās informācijas kopsavilkumu, kurā nelieto specifiskus tehniskos aprakstus un terminus, lai tas būtu viegli saprotams sabiedrībai.

(4) Atļauju izsniedz reģionālā vides pārvalde pēc iekārtas darbības vietas. Ja nepieciešams, reģionālā vides pārvalde pieaicina ekspertus, izņemot tos, kuri piedalījušies iesnieguma sagatavošanā.

(5) Ja operators nav saņēmis siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju, pēc 2005.gada 1.janvāra tas nedrīkst uzsākt vai turpināt šā likuma 2.pielikumā minētās piesārņojošās darbības.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

29.pants. Atļauja esošu piesārņojošu darbību turpināšanai un jaunu piesārņojošu darbību uzsākšanai

(1) Esošas A kategorijas un B kategorijas darbības ir tādas piesārņojošas darbības, kuru veikšanai nepieciešama A kategorijas vai B kategorijas atļauja un ir saņemtas citos normatīvajos aktos noteiktās atļaujas attiecībā uz piesārņojuma emisiju un kuras jau tiek veiktas vai tiek uzsāktas ne vēlāk kā gadu pēc Ministru kabineta noteiktā termiņa.

(2) Ministru kabinets nosaka termiņu, pēc kura nedrīkst uzsākt jaunu A kategorijas vai B kategorijas darbību bez attiecīgas atļaujas.

(3) Ministru kabinets nosaka termiņu, līdz kuram operatoram jāiesniedz iesniegums atļaujas saņemšanai attiecībā uz esošu A kategorijas vai B kategorijas darbību.

(4) Būtiskai A kategorijas vai B kategorijas darbības izmaiņai atļauja saņemama kārtībā, kāda noteikta A kategorijas vai B kategorijas atļaujas saņemšanai.

(5) Nevienu A kategorijas vai B kategorijas darbību nedrīkst turpināt pēc Ministru kabineta noteiktā termiņa, ja nav saņemta attiecīgā A kategorijas vai B kategorijas atļauja.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

30.pants. Informēšana par darbības izmaiņu un iekārtas operatora maiņu

(1) Pirms darbības izmaiņas operators Ministru kabineta noteiktajā termiņā paziņo par to reģionālajai vides pārvaldei, kura izvērtē, vai šī izmaiņa uzskatāma par būtisku izmaiņu un vai ir nepieciešams izdarīt grozījumus atļaujas nosacījumos, un informē par to operatoru. Darbības izmaiņa, kuras rezultātā iekārtas darbības rādītāji pārsniedz šā likuma pielikumos minētos rādītājus, ir būtiska izmaiņa.

(2) Ja operators ir ieviesis darbības izmaiņu, kuras dēļ mainās piesārņojošas darbības kategorija, reģionālā vides pārvalde izskata jautājumu par citas kategorijas atļaujas izsniegšanu vai pieņem lēmumu, ka attiecīgajai piesārņojošai darbībai atļauja turpmāk nav nepieciešama.

(3) Ja mainās iekārtas operators, reģionālā vides pārvalde, pamatojoties uz operatora iesniegumu, precizē atļauju, ierakstot tajā datus par jauno operatoru, taču nemainot tās termiņu un nosacījumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

31.¹ pants. Siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas nosacījumi

Siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujā ietver:

1) piesārņojošas darbības aprakstu un informāciju par iekārtas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju;

2) prasības attiecībā uz operatoram veicamo siltumnīcefekta gāzu emisijas monitoringu, norādot monitoringa metodes un mērījumu biežumu;

3) ikgadējo pārskatu pārbaudes nosacījumus;

4) ikgadējo pārskatu iesniegšanas kārtību;

5) prasību katru gadu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un termiņā nodot Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai emisijas kvotas, kas atbilst iepriekšējā kalendārajā gadā iekārtas emitētajam siltumnīcefekta gāzu daudzumam.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

32.pants. A un B kategorijas atļauju pārskatīšana un atjaunošana

(1) A un B kategorijas atļaujas izsniedz uz pieciem gadiem. Ja piesārņojošas darbības ietekme uz cilvēku veselību vai vidi nav pietiekami noskaidrota, atļauju izsniedz uz īsāku termiņu.

(2) Reģionālā vides pārvalde Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pārskata atļaujas nosacījumus un, ja nepieciešams, tos atjauno vai papildina.

(3) Jautājumu par atļaujas izsniegšanu vai atļaujas nosacījumus pārskata šādos gadījumos:

1) ir saņemta informācija par piesārņojuma negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību vai vidi, ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi vai izdarīti grozījumi normatīvajos aktos, kas nosaka vides kvalitātes normatīvus;

2) sakarā ar jauniem labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem ir iespējams būtiski samazināt emisiju, veicot A kategorijas darbību;

3) saskaņā ar valsts institūciju atzinumu procesa drošības garantēšanai ir nepieciešams lietot citu tehnoloģiju;

4) to nosaka citi normatīvie akti;

5) pirms piesārņojošas darbības izmaiņas;

6) ja tas paredzēts atļaujas nosacījumos;

7) šā likuma 50. un 51.pantā noteiktajos gadījumos;

8) ja iekārtas radītais piesārņojums ir tik būtisks, ka atļaujas nosacījumus vai tajā noteiktos emisijas limitus nepieciešams pārskatīt vai noteikt atļaujā jaunus emisijas limitus.

(3¹) Atļaujas nosacījumus šā panta trešās daļas 1. — 6. un 8.punktā un šā likuma 50.panta trešajā daļā minētajos gadījumos var pārskatīt, atjaunot vai papildināt visā atļaujas darbības laikā.

(4) Operators iesniegumu jaunas atļaujas saņemšanai vai būtiskas izmaiņas ieviešanai piesārņojošā darbībā iesniedz attiecīgajā reģionālajā vides pārvaldē tādos termiņos un kārtībā, kādi paredzēti normatīvajos aktos, kuri nosaka atļauju izsniegšanu piesārņojošas darbības veikšanai, vai mēneša laikā pēc šā panta trešās daļas 1. — 4. vai 8.punktā minēto apstākļu atklāšanas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

(Nodaļa 18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

32.¹ pants. Emisijas kvotu sadales plāns

(1) Vides ministrija, ņemot vērā arī sabiedrības viedokli, izstrādā un Ministru kabinets apstiprina emisijas kvotu sadales plānu valstī (turpmāk — sadales plāns) katram šā likuma 24.¹ panta piektajā daļā noteiktajam periodam. Sadales plānu noformē atbilstoši Eiropas Savienības tiesību aktiem.

(2) Sadales plānā nosaka emisijas kvotu kopējo daudzumu, kas tiks piešķirts operatoriem attiecīgajā periodā, un pievieno to iekārtu sarakstu, kuras veic šā likuma 2.pielikumā minētās piesārņojošās darbības, kā arī plānoto emisijas kvotu sadalījumu starp iekārtu operatoriem.

(3) Sadales plānu izstrādā, ievērojot šādus pamatnosacījumus:

1) kopējo emisijas kvotu daudzumu, kuru valsts piešķir operatoriem attiecīgajā periodā, saskaņo ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (turpmāk — Konvencija) Kioto protokolā Latvijai noteikto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķi;

2) kopējo emisijas kvotu daudzumu nosaka, ņemot vērā esošās un prognozētās siltumnīcefekta gāzu emisijas no šā likuma 2.pielikumā minētajām iekārtām, kā arī siltumnīcefekta gāzu emisijas, uz kurām neattiecas šā likuma nosacījumi, ņemot vērā arī politikas plānošanas dokumentus enerģētikas jomā;

3) ievēro citu normatīvo aktu prasības, no kurām izriet siltumnīcefekta gāzu emisiju palielinājums;

4) ievēro noteikumu, ka attiecīgajai iekārtai piešķirto emisijas kvotu skaits nedrīkst pārsniegt tai nepieciešamo daudzumu, ņemot vērā iekārtas potenciālu (tai skaitā tehnoloģisko potenciālu) siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā;

5) emisijas kvotu sadalē kā nosacījumu var izmantot siltumnīcefekta gāzes emisiju uz vienu šā likuma 2.pielikumā minēto piesārņojošas darbības rezultātā saražotās produkcijas vienību un emisijas samazināšanā sasniedzamo progresu;

6) ietver informāciju par emisijas kvotu aprēķināšanas metodi un izmantojamiem bāzes (atskaites) gadiem emisiju noteikšanā;

7) ietver informāciju par kārtību, kādā operators saņem emisijas kvotas iekārtai, kurai plānota lielāka siltumnīcefekta gāzu emisija sakarā ar izmaiņām darbībā, ja tās ieviestas pēc sadales plāna iesniegšanas Eiropas Komisijai, kā arī jaunai iekārtai, attiecībā uz kuru ir saņemta siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja pēc sadales plāna iesniegšanas Eiropas Komisijai un kura nav iekļauta sadales plānā;

8) ietver informāciju par jau veiktajiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas pasākumiem, arī izmantojot labāko pieejamo tehnisko paņēmienu vadlīnijas A kategorijas iekārtām;

9) ņem vērā tīro tehnoloģiju, arī energoefektīvo tehnoloģiju ietekmi uz siltumnīcefekta gāzu emisiju;

10) ietver informāciju par šā plāna apspriešanas gaitā izteiktajiem sabiedrības priekšlikumiem un informāciju par to, kā attiecīgie priekšlikumi tiks izvērtēti pirms lēmuma par emisijas kvotu piešķiršanu pieņemšanas;

11) var ietvert informāciju par konkurences ievērošanu attiecībā uz tādiem uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kas nav Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumi;

12) neietver normas, kuras diskriminē uzņēmumus vai nozares, kā arī nosacījumus, kurus var atzīt par normatīvajiem aktiem neatbilstošu valsts atbalstu;

13) nosaka maksimālo emisiju samazināšanas vienību un sertificētas emisiju samazināšanas vienību daudzumu, ko operatori drīkst izmantot Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā, kā procentuālo daļu no katrai iekārtai piešķirtā emisijas kvotu daudzuma. Emisiju samazināšanas vienības piešķir saskaņā ar Konvencijas Kioto protokola 6.pantu un lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Konvenciju vai Konvencijas Kioto protokolu. Sertificētas emisiju samazināšanas vienības piešķir saskaņā ar Konvencijas Kioto protokola 12.pantu un lēmumiem, kas pieņemti saskaņā ar Konvenciju vai Konvencijas Kioto protokolu.

Šis punkts attiecas uz sadales plānu, kuru izstrādā šā likuma 24.¹ panta piektās daļas 2. un 3.punktā noteiktajam periodam.

(4) Pēc tam, kad sadales plānu apstiprinājis Ministru kabinets, Vides ministrija iesniedz to apstiprināšanai Eiropas Komisijā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. un 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

32.² pants. Emisijas kvotu sadale

(1) Vides ministrija, izvērtējot arī sabiedrības viedokli un ņemot vērā Eiropas Komisijas apstiprināto sadales plānu, pieņem lēmumu par emisijas kvotu piešķiršanu operatoram, kurš saņēmis siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju.

(1¹) Operatoram, kurš saņēmis siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju tām šā likuma 2.pielikumā minētajām piesārņojošām darbībām, kuru ražošanas jauda vai saražotais produkcijas apjoms nepārsniedz šā likuma 2.pielikumā minētos rādītājus, emisijas kvotas Vides ministrija piešķir pēc Eiropas Komisijas lēmuma par operatora iekļaušanu Eiropas Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā.

(2) Emisijas kvota derīga tā perioda laikā, uz kuru tā izsniegta.

(3) Operators saņem emisijas kvotas bez maksas.

(4) Jaunai iekārtai, kas saņēmusi siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju pēc sadales plāna iesniegšanas Eiropas Komisijai un kas nav iekļauta sadales plānā, kā arī iekārtai, kurai pēc izmaiņu ieviešanas darbībā saskaņā ar siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas nosacījumiem plānota lielāka siltumnīcefekta gāzu emisija, operators emisijas kvotas var saņemt sadales plānā noteiktajā kārtībā. Vides ministrija pieņem lēmumu par emisijas kvotu piešķiršanu šajā daļā minētajam operatoram, ņemot vērā šā likuma 32.¹ panta trešās daļas 3., 4., 8., 9. un 12.punktā minētos pamatnosacījumus.

(4¹) Vides ministrija pieņem lēmumu:

1) piešķirt emisijas kvotas operatoram, kuram izdota siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja, nepiešķirot tās iepriekšējam iekārtas operatoram, ja ir mainījies iekārtas operators;

2) nepiešķirt emisijas kvotas operatoram, kuram anulēta siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauja.

(5) Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra proporcionāli sadala attiecīgā perioda kopējo emisijas kvotu daudzumu katram perioda gadam un pārskaita to uz operatora kontu siltumnīcefekta gāzu emisijas vienību reģistrā (turpmāk arī — emisijas reģistrs).

(6) Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra līdz katra gada 28.februārim sadala emisijas kvotas pa operatoru kontiem emisijas reģistrā saskaņā ar Vides ministrijas lēmumu par emisijas kvotu piešķiršanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. un 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

32.³ pants. Darbības ar emisijas kvotām

(1) Operators katru gadu nodod Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai emisijas kvotas, kas atbilst iepriekšējā kalendārajā gadā iekārtas emitētajam siltumnīcefekta gāzu daudzumam, kurš pārbaudīts saskaņā ar šā likuma 45.panta septīto daļu un kuram ekvivalentu emisijas kvotu daudzumu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra anulē emisijas reģistrā.

(2) Operators, kurš nav nodevis šā panta pirmajā daļā minētās emisijas kvotas, maksā dabas resursu nodokli normatīvajos aktos par dabas resursu nodokli noteiktajā apmērā un kārtībā. Dabas resursu nodokļa samaksa neatbrīvo operatoru no attiecīgo emisijas kvotu nodošanas.

(3) Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra katru gadu līdz 30.maijam apkopo informāciju par operatoriem, kuri nav izpildījuši šā panta pirmās daļas nosacījumus. Šādos gadījumos operatoriem tiek dotas ne mazāk kā 14 dienas rakstveida paskaidrojuma iesniegšanai. Pēc šā paskaidrojuma izvērtēšanas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra pieņem lēmumu par minētās informācijas publicēšanu savā interneta mājas lapā un laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

(4) Četrus mēnešus pēc kārtējā perioda sākuma Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra anulē emisijas kvotas, kurām beidzies derīguma termiņš un kuras nav nodotas atbilstoši šā likuma noteikumiem par siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas nosacījumu izpildi.

(5) Emisijas kvotas īpašnieks var būt jebkura fiziskā vai juridiskā persona (turpmāk arī — persona). Persona, kurai pieder emisijas kvota, drīkst bez ierobežojumiem pārskaitīt to citai personai.

(6) Pēc emisijas kvotu īpašnieka pieprasījuma Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra emisijas reģistrā anulē attiecīgo emisijas kvotu daudzumu.

(7) Šā panta pirmās daļas nosacījumu izpildei Latvijā ir derīgas arī emisijas kvotas, kuras izdevusi Eiropas Savienības dalībvalsts kompetentā institūcija vai citas valsts kompetentā institūcija, ja attiecīgās valsts izsniegtās emisijas kvotas ir atzinusi Eiropas Komisija.

(8) Persona nodrošina tai piešķirto emisijas kvotu, kā arī ar emisijas kvotām veikto darbību uzskaiti atbilstoši grāmatvedību reglamentējošiem normatīvajiem aktiem.

(9) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā emisijas kvotas tiek piešķirtas, uzkrātas, pārskaitītas, nodotas, aizstātas un anulētas.

(10) Ministru kabinets lemj par darbībām ar emisijas kvotu atlikumu (starpība starp sadales plānā paredzētajām emisijas kvotām šā likuma 32.¹ panta trešās daļas 7.punktā minētajām iekārtām un šīm iekārtām piešķirtajām emisijas kvotām) un par darbībām ar emisijas kvotām, kuras nepiešķir saskaņā ar šā likuma 32.¹ panta trešās daļas 4.punktā minēto potenciālu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. un 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

32.⁴ pants. Siltumnīcefekta gāzu emisijas vienību reģistrs

(1) Darbības ar emisijas kvotām tiek veiktas elektroniskā veidā, izmantojot siltumnīcefekta gāzu emisijas vienību reģistru, kuru izveido un uztur Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra. Emisijas reģistrs ir pieejams sabiedrībai. Ierobežotas pieejamības informācijas aizsardzību nodrošina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(2) Emisijas reģistrā veic emisijas kvotu sadales, uzkrājumu, pārskaitījumu, nodošanas, aizstāšanas un anulēšanas uzskaiti valstī.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

32.⁵ pants. Iekārtu kopfondi

(1) Operatori, kuri veic šā likuma 2.pielikumā minēto viena veida piesārņojošo darbību un vēlas izveidot iekārtu kopfondu šā likuma 24.¹ panta piektajā daļā minētajam pirmajam, otrajam vai abiem šiem periodiem, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un termiņā iesniedz Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai iesniegumu par kopfonda izveidi, norādot tajā kopfondā iekļaujamās iekārtas un periodu, uz kuru vēlas izveidot kopfondu, kā arī apliecinot, ka kopfonda iekārtu operatoru pilnvarotā persona spēs izpildīt šā panta otrajā un trešajā daļā minētās saistības.

(2) Iekārtu operatoru pilnvarotajai personai:

1) piešķir visas kopfondā apvienoto iekārtu emisijas kvotas;

2) neatļauj veikt turpmākus emisijas kvotu pārskaitījumus, ja gada pārskats par kādu kopfondā apvienoto iekārtu nav pārbaudīts un apstiprināts atbilstoši šā likuma 45.panta septītās daļas prasībām.

(3) Pilnvarotā persona nodod Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai emisijas kvotas, kas atbilst kopfondā apvienoto iekārtu iepriekšējā kalendārajā gadā emitētajam siltumnīcefekta gāzu daudzumam, kurš pārbaudīts saskaņā ar šā likuma 45.panta septīto daļu un kuram ekvivalentu emisijas kvotu daudzumu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra anulē emisijas reģistrā.

(4) Ja nav nodotas šā panta trešajā daļā minētās emisijas kvotas, pilnvarotā persona maksā dabas resursu nodokli normatīvajos aktos par dabas resursu nodokli noteiktajā apmērā un kārtībā. Dabas resursu nodokļa samaksa neatbrīvo pilnvaroto personu no attiecīgo emisijas kvotu nodošanas. Ja pilnvarotā persona nav nodevusi šā panta trešajā daļā minētās emisijas kvotas, katrs kopfondā apvienotās iekārtas operators ir atbildīgs par emisijas kvotu nodošanu Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūrai un dabas resursu nodokļa samaksu proporcionāli savām kopfondā nodotajām emisijas kvotām.

(5) Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra katru gadu līdz 30.maijam apkopo informāciju par kopfonda iekārtu operatoru pilnvarotajām personām, kuras nav izpildījušas šā panta trešās daļas nosacījumus. Šādos gadījumos kopfonda iekārtu operatoru pilnvarotajām personām tiek dotas ne mazāk kā 14 dienas rakstveida paskaidrojuma iesniegšanai. Pēc šā paskaidrojuma izvērtēšanas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra pieņem lēmumu par minētās informācijas publicēšanu aģentūras mājas lapā internetā un laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

(6) Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra iesniedz apstiprināšanai Eiropas Komisijā iesniegumu par kopfonda izveidošanu, norādot tajā kopfondā iekļaujamās iekārtas un periodu, uz kuru vēlas veidot kopfondu. Kopfondu atļauts veidot tikai pēc tam, kad Eiropas Komisija apstiprinājusi iesniegumu.

(7) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek veidoti iekārtu kopfondi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005. Sk. pārejas noteikumus.)

32.⁶ pants. Nepārvarama vara

(1) Operatoram ir tiesības iesniegt Vides ministrijai ar nepārvaramu varu motivētu iesniegumu emisijas kvotu saņemšanai papildus šajā likumā noteiktajai kārtībai (turpmāk — papildu emisijas kvotas) šā likuma 24.panta piektās daļas 1.punktā minētajā periodā.

(2) Vides ministrija var pieņemt lēmumu par papildu emisijas kvotu piešķiršanu vienīgi tad, ja ir saņemta Eiropas Komisijas atļauja.

(3) Papildu emisijas kvotas nedrīkst nodot citai personai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005. Sk. pārejas noteikumus.)

32.⁷ pants. Sabiedrības informēšana un līdzdalība emisijas kvotu sadalē

(1) Sadales plāns, lēmumi par emisijas kvotu piešķiršanu un par iekārtām, kuras uz laiku atbrīvotas no prasības saņemt siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju, ir pieejami sabiedrībai Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūras interneta mājas lapā.

(2) Vides ministrija nodrošina sabiedrības viedokļu uzklausīšanu par izstrādāto sadales plāna projektu un lēmuma par emisijas kvotu piešķiršanu projektu, dodot iespēju iesniegt priekšlikumus vismaz 30 dienas.

(3) Sabiedrībai ir pieejami siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju nosacījumi, šā likuma 45.panta septītajā daļā minētie pārbaudītie ikgadējie pārskati, kā arī informācija par monitoringa un pārbaudes rezultātiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

32.⁸ pants. Informācija Eiropas Komisijai

Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra:

1) sniedz Eiropas Komisijai informāciju par siltumnīcefekta gāzu emisijas atļauju un emisijas kvotu sistēmas ieviešanu valstī atbilstoši Eiropas Komisijas noteiktajam pārskata sniegšanas periodam un pārskata formām;

2) ievieto šā panta pirmajā daļā minētos pārskatus savā interneta mājas lapā mēneša laikā pēc nosūtīšanas Eiropas Komisijai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005. Sk. pārejas noteikumus.)

34.pants. Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu reģistrācija un teritorijas izmantošanas ierobežojumi

(1) Piesārņotas un potenciāli piesārņotas vietas reģistrē reģionālās vides pārvaldes Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Militāri piesārņotas teritorijas reģionālās vides pārvaldes reģistrē pēc Aizsardzības ministrijas atzinuma.

(2) Pēc piesārņotas vietas reģistrācijas un reģionālās vides pārvaldes atzinuma saņemšanas pašvaldība nosaka ierobežojumus teritorijas plānojumā, kā arī ierobežojumus attiecībā uz dzīvošanu šajā teritorijā un citādu šīs teritorijas izmantošanu, ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu cilvēku veselību vai vidi. Valsts aģentūras "Sabiedrības veselības aģentūra" filiāle nosaka cilvēku veselības aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamos ierobežojumus.

(3) Ierobežojumi tiek noteikti, ņemot vērā piesārņojošo vielu bīstamības pakāpi, iespējamo iedarbību uz cilvēkiem, kas dzīvo apkārtējās teritorijās, šo teritoriju vides kvalitāti un nepieciešamību nākotnē veikt sanācijas pasākumus.

(4) Aizsardzības ministrija sniedz ieteikumus par attiecīgu ierobežojumu noteikšanu militāri piesārņotām teritorijām, kuras nav tās valdījumā, un nosaka ierobežojumus teritorijām, kuras ir tās valdījumā.

(5) Institūcija, kas noteikusi ierobežojumus, atceļ tos, ja šie ierobežojumi vairs nav nepieciešami cilvēku veselības vai vides aizsardzībai.

(6) Institūcija, kas noteikusi šajā pantā minētos ierobežojumus, informē par tiem vai par to atcelšanu citas institūcijas un fiziskās un juridiskās personas, uz kurām šie ierobežojumi attiecas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002. un 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

35.pants. Informācija par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām

(1) Tās zemes īpašniekam vai lietotājam, kurā ietilpst piesārņota vieta, operatoram un citām fiziskajām vai juridiskajām personām, ja to rīcībā ir ziņas par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām, kuras nav apzinātas un reģistrētas šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, jāsniedz šīs ziņas attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei vai pašvaldībai.

(2) Ja piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, reģionālā vides pārvalde par to informē attiecīgo pašvaldību, citas institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas, katrā gadījumā ievērojot konkrētos apstākļus.

(3) Ja piesārņotā vai potenciāli piesārņotā vietā atrodas vai, pēc nepārbaudītas informācijas, var atrasties sprādzienbīstami priekšmeti, materiāli vai militāriem mērķiem izmantojamas toksiskas vai citādi bīstamas vielas, pašvaldība vai reģionālā vides pārvalde par to informē Aizsardzības ministriju atzinuma saņemšanai.

(4) Zemes īpašnieku un lietotāju pienākums ir informēt iespējamos tiesību un pienākumu pārņēmējus par piesārņotām vai potenciāli piesārņotām vietām attiecīgajā īpašumā vai lietojumā esošajā teritorijā un tās apkārtnē.

(5) Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra apkopo ziņas par piesārņotām un potenciāli piesārņotām vietām valstī.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

36.pants. Izpētes mērķis un priekšnosacījumi

(1) Izpētes mērķis ir noteikt, vai pārsniegti vides kvalitātes normatīvi un vai piesārņojums apdraud vai var apdraudēt cilvēku veselību vai vidi.

(2) Pirms reģionālā vides pārvalde uzsāk izpēti, tās rīcībā jābūt informācijai par to, ka attiecīgā teritorija ir piesārņota vai potenciāli piesārņota.

37.pants. Piesārņotu vietu sanācijas priekšnosacījumi un pasākumi

(1) Piesārņotu vietu sanāciju veic, ja:

1) ir pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi;

2) piesārņojums var apdraudēt cilvēku veselību vai vidi.

(2) Sanācija ietver pasākumus, kas veicami, lai:

1) novērstu piesārņojuma izplatīšanos vai iekļūšanu pazemes ūdeņos;

2) atjaunotu vai uzlabotu vides kvalitāti piesārņotā vietā.

38.pants. Personas, kuras sedz ar izpēti un sanācijas pasākumiem saistītos izdevumus

(1) Izdevumus, kas saistīti ar izpēti un sanācijas pasākumiem, sedz:

1) operators, kas veicis piesārņojošu darbību, kuras dēļ radusies piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta;

2) operators, kas veic vai ir paredzējis veikt piesārņojošu darbību piesārņotā vai potenciāli piesārņotā vietā;

3) zemes īpašnieks, kuram bijusi izšķiroša ietekme uzņēmumā, kas veicis piesārņojošu darbību, kuras dēļ šim īpašniekam piederošajā zemes īpašumā radusies piesārņota vai potenciāli piesārņota vieta;

4) attiecīgās zemes vai objekta īpašnieks vai lietotājs, kas brīvprātīgi apņemas pilnīgi vai daļēji segt šos izdevumus.

(2) Zemes īpašnieks, ja uz viņu neattiecas šā panta pirmajā daļā minētie nosacījumi, sedz ar sanācijas pasākumiem saistītos izdevumus, ja šie pasākumi tiek veikti ar viņa piekrišanu un zemes vērtība pēc to īstenošanas paaugstinās, un ja šā panta pirmajā daļā minētās personas nevar pilnā apmērā segt sanācijas izdevumus. Zemes īpašnieka izdevumi nedrīkst pārsniegt zemes vērtības pieaugumu, kas radies pēc sanācijas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

39.pants. Personu līdzatbildība ar izpēti un sanāciju saistīto izdevumu segšanā

(1) Ja ar izpēti vai sanāciju saistītos izdevumus sedz vairākas šā likuma 38.panta pirmās daļas 1.punktā minētās personas, tie sadalāmi proporcionāli kaitējumam, ko videi nodarījusi katra persona. Izdevumus sadala, ņemot vērā emisijas daudzumu un veidu, kā arī laiku, kad veikta piesārņojoša darbība. Ja izdevumus sadalīt nav iespējams, šā likuma 38.panta pirmās daļas 1.punktā minētās personas atbild solidāri.

(2) Izdevumu sadalījumu novērtē attiecīgā reģionālā vides pārvalde.

40.pants. Par izpēti un sanāciju atbildīgās institūcijas

(1) Reģionālā vides pārvalde pārrauga un kontrolē piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpēti un sanāciju, izņemot Aizsardzības ministrijas valdījumā esošās piesārņotās un potenciāli piesārņotās vietas.

(2) Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija pārrauga un kontrolē tās valdījumā esošo piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpēti un sanāciju.

(3) Reģionālā vides pārvalde, Aizsardzības ministrija vai tās pilnvarota institūcija (turpmāk — atbildīgā institūcija) sadarbojas ar pašvaldībām, Valsts zemes dienestu, Veselības ministriju un citām izpētē un sanācijā iesaistītajām institūcijām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

41.pants. Lēmums par izpētes uzsākšanu

(1) Ja atbildīgās institūcijas rīcībā ir informācija par piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu, kas rada vai var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, bet nav pietiekamas informācijas šo draudu novērtēšanai, tā pieņem lēmumu par izpētes nepieciešamību.

(2) Ja pieņemts lēmums par izpētes nepieciešamību, atbildīgā institūcija saskaņā ar šā likuma 38.pantu nosaka personas, kuras sedz ar izpēti saistītos izdevumus.

(3) Ja nav iespējams noteikt personas, kuras sedz ar izpēti saistītos izdevumus, vai iegūt izpētei nepieciešamos līdzekļus, atbildīgā institūcija nosaka nepieciešamo līdzekļu apjomu un informē Vides ministriju vai Aizsardzības ministriju par tās valdījumā esošajām teritorijām.

(4) Vides ministrija vai Aizsardzības ministrija izskata iespēju izpētes veikšanai piesaistīt valsts budžeta vai citus līdzekļus.

(5) Nosakot izpētes un sanācijas metodes, ir jāņem vērā piesārņojuma izplatīšanās risks, turklāt izraudzītajai metodei jābūt ekonomiski pamatotai, lai tās realizācija neizmaksātu dārgāk, nekā nepieciešams mērķa sasniegšanai.

(6) Ja izpētei nepieciešamie līdzekļi ir nodrošināti, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par izpētes uzsākšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

42.pants. Izpētes procesa vadība

(1) Atbildīgā institūcija izstrādā izpētes uzdevumu. Izpēti veic kvalificētas fiziskās vai juridiskās personas atbilstoši līgumam ar personu, kura sedz ar izpēti saistītos izdevumus, vai atbildīgo institūciju un pamatojoties uz izpētes uzdevumu.

(2) Izpētes uzdevumā norāda iespējamās izpētes metodes, nosakāmos parametrus, piesardzības pasākumus, kas jāievēro, veicot izpēti, laika grafiku, monitoringu un kārtību, kādā sniedzama informācija par izpēti.

(3) Atbildīgā institūcija uzdod izpētes veicējam izstrādāt izpētes programmu, kurā norādīts izpētes mērķis, metodes un piesardzības pasākumi, kas jāievēro, veicot izpēti. Izpētes programmu apstiprina atbildīgā institūcija.

43.pants. Lēmums par sanācijas uzsākšanu

(1) Ja atbildīgās institūcijas rīcībā ir informācija par piesārņotu vietu, kas rada vai var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, tā pieņem lēmumu par sanācijas nepieciešamību.

(2) Ja pieņemts lēmums par sanācijas nepieciešamību, atbildīgā institūcija saskaņā ar šā likuma 38.pantu nosaka personas, kuras sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, un šo personu atbildības pakāpi.

(3) Ja nav iespējams noteikt personas, kuras sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, vai iegūt sanācijai nepieciešamos līdzekļus, atbildīgā institūcija nosaka nepieciešamo līdzekļu apjomu un informē Vides ministriju vai Aizsardzības ministriju par tās valdījumā esošajām teritorijām.

(4) Vides ministrija vai Aizsardzības ministrija izskata iespēju sanācijas veikšanai piesaistīt valsts budžeta vai citus līdzekļus.

(5) Ja sanācijai nepieciešamie līdzekļi ir nodrošināti, atbildīgā institūcija pieņem lēmumu par sanācijas uzsākšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. likumu, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

44.pants. Sanācijas procesa vadība

(1) Atbildīgā institūcija izstrādā sanācijas uzdevumu (katram konkrētam gadījumam). Sanāciju veic kvalificētas fiziskās vai juridiskās personas atbilstoši līgumam ar personu, kura sedz ar sanāciju saistītos izdevumus, vai atbildīgo institūciju un pamatojoties uz sanācijas uzdevumu.

(2) Sanācijas uzdevumā norāda vēlamos rezultātus, iespējamās sanācijas metodes, laika grafiku, monitoringu un kārtību, kādā sniedzama informācija par sanāciju.

(3) Atbildīgā institūcija uzdod sanācijas veicējam izstrādāt sanācijas programmu, kurā norādīts sanācijas mērķis, metodes un piesardzības pasākumi, kas jāievēro, veicot sanāciju. Sanācijas programmu apstiprina atbildīgā institūcija.

46.pants. Piesārņojošo vielu reģistrs

(1) Operatora veiktā monitoringa datus apkopo piesārņojošo vielu reģistrā.

(2) Piesārņojošo vielu reģistra izveidi un informācijas pieejamību sabiedrībai nodrošina Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

47.pants. Uzraudzība

(1) Šajā likumā noteikto prasību izpildi savas kompetences ietvaros uzrauga Vides ministrija un Vides pārraudzības valsts birojs.

(2) Aizsardzības ministrija uzrauga šajā likumā noteikto prasību izpildi tās valdījumā esošajās militāri piesārņotās un potenciāli piesārņotās teritorijās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

48.pants. Vides pārraudzības valsts birojs

Vides pārraudzības valsts birojs:

1) izskata iesniegumus par reģionālo vides pārvalžu lēmumiem, kuri attiecas uz atļauju izsniegšanu un atļauju nosacījumiem, piesārņoto vai potenciāli piesārņoto vietu izpēti, sanāciju un izpētes vai sanācijas izdevumu segšanu vai sadalījumu;

2) saskaņojot ar Vides ministriju, informē citas valstis par iesniegumu atļaujas saņemšanai gadījumos, kad iespējama piesārņojuma pārrobežu pārnese;

3) izveido un uztur datu bāzi par labākajiem pieejamiem tehniskajiem paņēmieniem attiecīgajā jomā un informē par tiem reģionālās vides pārvaldes, kā arī šajā jautājumā sniedz konsultācijas uzņēmējiem un organizē mācības;

4) izveido un uztur izsniegto atļauju reģistru, kas bez maksas ir pieejams jebkurai fiziskajai vai juridiskajai personai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

49.pants. Likuma izpildes kontrole

(1) Šajā likumā noteikto prasību izpildi kontrolē vides valsts inspektori, kuri pārbauda:

1) vai operators ir saņēmis nepieciešamo atļauju, bet, ja tiek veikta C kategorijas darbība, — ir iesniedzis iesniegumu par šo darbību;

2) piesārņojošas darbības atbilstību šā likuma II nodaļā noteiktajām prasībām;

3) atļaujas nosacījumu ievērošanu;

4) vides kvalitātes normatīvu un Ministru kabineta noteikumu ievērošanu;

5) piesārņotu vai potenciāli piesārņotu vietu izpētes uzdevumu, piesārņotu vietu sanācijas uzdevumu un programmu izpildi.

(2) Trokšņa robežlielumu ievērošanu kontrolē Valsts sanitārā inspekcija, kā arī attiecīgās pašvaldības institūcijas, kurām pašvaldība ir deleģējusi minēto funkciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

(Nodaļas nosaukums 20.06.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 24.07.2002.)

50.pants. Lēmuma apstrīdēšana

(1) Reģionālās vides pārvaldes pieņemto lēmumu attiecībā uz atļaujām A vai B kategorijas piesārņojošu darbību veikšanai operators vai fiziskā vai juridiskā persona, arī sabiedriskā organizācija, mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas var apstrīdēt Vides pārraudzības valsts birojā.

(2) Ikviena persona var vērsties ar iesniegumu Vides pārraudzības valsts birojā arī tad, ja netiek ievērotas normatīvajos aktos noteiktās prasības attiecībā uz sabiedrības līdzdalības tiesībām vai tiesībām uz vides informāciju. Iesniegumu var iesniegt visā lēmuma pieņemšanas procesa laikā vai mēneša laikā no reģionālās vides pārvaldes lēmuma spēkā stāšanās dienas.

(3) Ja saskaņā ar A vai B kategorijas atļaujas nosacījumiem ir iespējams uzsākt vai turpināt tādu piesārņojošu darbību, kura var apdraudēt cilvēku dzīvību vai būtiski negatīvi ietekmēt cilvēku veselību vai vidi, atļaujas nosacījumus var apstrīdēt jebkurā laikā, kamēr ir spēkā attiecīgā atļauja. Lēmuma apstrīdēšana neaptur atļaujas darbību.

(4) Ja lēmums tiek apstrīdēts Vides pārraudzības valsts birojā šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā termiņā, attiecīgās atļaujas darbība tiek apturēta līdz iesnieguma izskatīšanai. Ja atļaujas darbības apturēšana var radīt būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, Vides pārraudzības valsts birojs pieņem lēmumu neapturēt atļaujas darbību.

(5) Ja lēmums par tādas jau esošas iekārtas darbību, kurai nepieciešams pagarināt A vai B kategorijas atļaujas termiņu vai vajadzīga cita veida atļauja, tiek apstrīdēts, iekārtas darbība netiek apturēta, izņemot gadījumu, kad uzņēmuma darbība tiek apturēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(6) Fiziskā vai juridiskā persona, kuras veselību, drošību vai īpašumu var ietekmēt reģionālās vides pārvaldes pieņemtais lēmums par piesārņotas vai potenciāli piesārņotas vietas izpētes vai sanācijas nepieciešamību vai par pētījuma vai sanācijas izdevumu segšanu, mēneša laikā no dienas, kad tā uzzinājusi par lēmuma pieņemšanu, var to apstrīdēt Vides pārraudzības valsts birojā.

(7) Ja saskaņā ar šā panta sesto daļu reģionālās vides pārvaldes lēmums tiek apstrīdēts, tā izpilde tiek apturēta līdz iesnieguma izskatīšanai. Ja lēmuma darbības apturēšana var radīt būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, Vides pārraudzības valsts birojs neaptur lēmuma darbību.

(8) Lēmumu, kas saistīts ar siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas izsniegšanu, persona, kuru šis lēmums var ietekmēt, ir tiesīga apstrīdēt Vides pārraudzības valsts birojā. Lēmuma apstrīdēšana neaptur siltumnīcefekta gāzu emisijas atļaujas darbību.

(9) Šā panta astotajā daļā minētos lēmumus, kas pieņemti, neievērojot šajā likumā noteiktās sabiedrības līdzdalības tiesības un tiesības uz informāciju, vai pieņemti, neizvērtējot lēmuma pieņemšanas procesā iesniegtos sabiedrības priekšlikumus, var apstrīdēt ikviena persona.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

51.pants. Iesniegumu izskatīšana

(1) Vides pārraudzības valsts birojs, izskatījis iesniegumu, izlemj, vai par piesārņojošu darbību ir nepieciešama papildu informācija no reģionālās vides pārvaldes.

(2) Ja lēmuma pieņemšanai nepieciešama papildu informācija, Vides pārraudzības valsts birojs pieprasa nepieciešamos materiālus un var pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu uz laiku, kas nepārsniedz četrus mēnešus no iesnieguma iesniegšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam.

(3) Reģionālā vides pārvalde var pagarināt atļaujas termiņu, ja tas ir beidzies, bet jaunas atļaujas izsniegšana aizkavējusies apstrīdēšanas dēļ.

(4) Ja Vides pārraudzības valsts birojs secina, ka saskaņā ar izsniegto A vai B kategorijas atļauju netiek garantēta cilvēku dzīvības, veselības vai vides drošība vai nav ņemtas vērā šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības, tas pieņem lēmumu atcelt reģionālās vides pārvaldes lēmumu par attiecīgās atļaujas izsniegšanu vai atcelt daļu no atļaujas nosacījumiem, kā arī uzdod reģionālajai vides pārvaldei izsniegt jaunu atļauju vai mainīt atļaujas nosacījumus.

(4¹) Sabiedrības līdzdalības tiesību pārkāpuma gadījumā Vides pārraudzības valsts birojs uzdod noteiktā termiņā novērst pārkāpumu un līdz pārkāpuma novēršanai aptur reģionālās vides pārvaldes lēmuma pieņemšanas procesu vai, ja lēmums jau pieņemts, lemj par nepieciešamību to atcelt vai apturēt līdz pārkāpuma novēršanai un nosūta savu lēmumu iesniedzējam, operatoram un reģionālajai vides pārvaldei.

(5) Vides pārraudzības valsts biroja pieņemto lēmumu var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā. Pieteikums tiesai neaptur administratīvā akta darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002., 18.12.2003. un 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

2. Attiecībā uz iekārtām, kurās veic atkritumu sadedzināšanu, par esošām uzskata tādas iekārtas, kuru darbībai visas normatīvajos aktos noteiktās atļaujas tiek saņemtas līdz 2002.gada 28.decembrim un kuras uzsāk darbību ne vēlāk kā 2004.gada 28.decembrī.

3. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.janvārim izdod šādus noteikumus:

1) par B kategorijas un C kategorijas piesārņojošām darbībām, to pieteikšanu un B kategorijas atļauju izsniegšanu;

2) par notekūdeņu emisijas robežvērtībām, par aizliegumu emitēt noteiktas piesārņojošas vielas ūdens vidē un par īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības pilsētu notekūdeņu attīrīšanai;

3) par virszemes ūdens un pazemes ūdens kvalitāti;

4) par ūdens un augsnes aizsardzību no lauksaimnieciskas darbības izraisīta piesārņojuma ar nitrātiem un par īpaši jutīgām teritorijām, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības aizsardzībai no piesārņojuma ar nitrātiem.

4. Ministru kabinets līdz 2003.gada 1.janvārim izdod šādus noteikumus:

1) par trokšņa emisiju no iekārtām, kuras izmanto ārpus telpām;

2) par kārtību, kādā novēršama, ierobežojama un kontrolējama gaisu piesārņojošu vielu emisija no stacionārajiem piesārņojuma avotiem;

3) par augsnes kvalitātes normatīviem;

4) par satiksmē neizmantojamo pārvietojamo mehānismu iekšdedzes dzinēju radīto piesārņojošu vielu emisiju;

5) par azbesta un azbesta izstrādājumu ražošanas radīto piesārņojumu;

6) par operatora veiktā monitoringa kārtību un piesārņojošu vielu reģistra izveidi un tā informācijas pieejamību sabiedrībai;

7) par atkritumu sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtām izvirzāmajām prasībām.

5. Ministru kabinets divu gadu laikā no jutīgo teritoriju noteikšanas dienas izdod noteikumus par rīcības programmu ūdens piesārņojuma ar nitrātiem samazināšanai vai novēršanai īpaši jutīgajās teritorijās, uz kurām attiecas paaugstinātas prasības ūdens un augsnes aizsardzībai no piesārņojuma ar nitrātiem.

6. Piesārņotu un potenciāli piesārņotu vietu apzināšanu un sākotnējo izvērtēšanu veic līdz 2004.gada 31.decembrim.

(18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

7. Atļaujas esošajām A kategorijas darbībām pieprasāmas saskaņā ar Ministru kabineta noteiktu grafiku līdz 2007.gada 1.oktobrim.

8. Šā likuma 31.panta pirmās daļas 3.¹ punkts stājas spēkā vienlaikus ar ūdens apsaimniekošanas likumu.

(20.06.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 24.07.2002.)

9. Šā likuma 11.panta otrās daļas 8.punktā, 18.¹ panta trešajā daļā un 24.² panta otrajā daļā minētos noteikumus Ministru kabinets izdod līdz 2004.gada 1.jūnijam.

(18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

10. Šā likuma 18.¹ panta pirmajā un otrajā daļā minētās trokšņa stratēģiskās kartes, kas ataino iepriekšējā gada trokšņa novērtējumu attiecīgajās teritorijās, aglomerācijām ar vairāk nekā 250 000 iedzīvotāju, autoceļiem, uz kuriem satiksmes intensitāte ir vairāk nekā seši miljoni transportlīdzekļu gadā, dzelzceļa līnijām, uz kurām satiksmes intensitāte ir vairāk nekā 60 000 vilcienu sastāvu gadā, un lidostām, kurās satiksmes intensitāte ir vairāk nekā 50 000 gaisakuģu gadā, izstrādā līdz 2007.gada 30.martam, bet rīcības plānus trokšņa samazināšanai — līdz 2008.gada 30.aprīlim.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

11. Šā likuma 18.¹ panta pirmajā un otrajā daļā minētās trokšņa stratēģiskās kartes, kas ataino iepriekšējā gada trokšņa novērtējumu attiecīgajās teritorijās, aglomerācijām ar vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju, autoceļiem, uz kuriem satiksmes intensitāte ir vairāk nekā trīs miljoni transportlīdzekļu gadā, un dzelzceļa līnijām, uz kurām satiksmes intensitāte ir vairāk nekā 30 000 vilcienu sastāvu gadā, izstrādā līdz 2012.gada 30.martam, bet rīcības plānus trokšņa samazināšanai — līdz 2013.gada 30.aprīlim.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

12. Ministru kabinets līdz 2004.gada 30.jūnijam apstiprina emisijas kvotu sadales plānu šā likuma 24.¹ panta piektās daļas 1.punktā noteiktajam periodam, bet katram nākamajam 24.¹ panta piektajā daļā minētajam periodam — vismaz 19 mēnešus pirms attiecīgā perioda.

(18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

13. Vides ministrija pieņem lēmumu par emisijas kvotu piešķiršanu šā likuma 24.¹ panta piektās daļas 1.punktā noteiktajam periodam līdz 2004.gada 1.decembrim.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

14. Šā likuma 32.² panta piektās un sestās daļas izpildi Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas aģentūra uzsāk ar 2005.gada 1.janvāri.

(18.12.2003. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.01.2005. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

15. Ministru kabinets līdz 2004.gada 1.augustam izdod šā likuma 24.¹ panta trešajā un septītajā daļā, 32.³ panta devītajā daļā, 32.⁵ panta septītajā daļā un 45.panta septītajā daļā minētos noteikumus.

(18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

16. Šā likuma 32.¹ panta ceturtā daļa, 32.⁵ panta sestā daļa, 32.⁶ panta otrā daļa un 32.⁸ pants stājas spēkā 2004.gada 1.maijā.

(18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

17. Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.novembrim izdod šā likuma 11.panta otrās daļas 12.punktā minētos noteikumus, bet līdz 2006.gada 1.jūlijam — šā likuma 11.panta otrās daļas 9., 10., 11. un 13.punktā minētos noteikumus.

(27.01.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

18. Ministru kabinets līdz 2006.gada 1.janvārim izdod šā likuma 12.panta 2.¹ daļā minētos noteikumus.

(27.01.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.03.2005.)

19. Ministru kabinets līdz 2006.gada 11.augustam izdod šā likuma 11.panta otrās daļas 14.punktā minētos noteikumus.

(06.04.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

(27.01.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 1991.gada 12.decembra direktīvas 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti;

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 24.septembra direktīvas 96/61/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli;

3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 25.jūnija direktīvas 2002/49/EK par vides trokšņa novērtēšanu un pārvaldību;

4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 26.maija direktīvas 2003/35/EK, ar ko paredz sabiedrības līdzdalību ar vidi saistītu plānu un programmu izstrādē un attiecībā uz sabiedrības līdzdalību un iespēju griezties tiesu iestādēs un groza Padomes direktīvas 85/337/EEK un 96/61/EK;

5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 13.oktobra direktīvas 2003/87/EK, ar kuru nosaka sistēmu siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecībai Kopienā un groza Padomes direktīvu 96/61/EK;

6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 27.oktobra direktīvas 2004/101/EK, ar ko groza direktīvu 2003/87/EK, ar kuru izveido siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu Kopienā, ņemot vērā Kioto protokola projekta mehānismus;

7) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004.gada 21.aprīļa direktīvas 2004/42/EK, ar ko ierobežo gaistošo organisko savienojumu emisijas, kuras rada organisko šķīdinātāju izmantošana noteiktās krāsās, lakās un transportlīdzekļu galīgās apdares materiālos, un ar ko groza direktīvu 1999/13/EK;

8) Eiropas Parlamenta un Padomes 1999.gada 26.aprīļa direktīvas 1999/32/EK, ar ko paredz sēra satura samazināšanu konkrētiem šķidrā kurināmā veidiem un ar ko groza direktīvu 93/12/EEK;

9) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 6.jūlija direktīvas 2005/33/EK, ar ko groza direktīvu 1999/32/EK attiecībā uz sēra saturu flotes degvielā.

(Pielikums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.06.2002., 18.12.2003. un 06.04.2006. likumu, kas stājas spēkā 03.05.2006.)

(1) Enerģētikā:

1) sadedzināšanas iekārtas, kuru nominālā ievadītā siltuma jauda pārsniedz 50 megavatus;

2) minerāleļļas un gāzes attīrīšanas un rafinēšanas iekārtas;

3) koksa krāsnis;

4) ogļu pārgāzēšanas un sašķidrināšanas rūpnīcas.

(2) Metālu ražošanā un apstrādē:

1) iekārtas metālu rūdu, arī sulfīdu rūdu, apdedzināšanai un kausējumu iegūšanai;

2) iekārtas čuguna vai tērauda pirmreizējai vai atkārtotai kausēšanai, ieskaitot nepārtraukto izliešanu, kuru jauda pārsniedz 2,5 tonnas stundā;

3) iekārtas melno metālu apstrādei:

a) karstās velmētavas, kuru jauda pārsniedz 20 tonnas tērauda stundā,

b) kalšanas cehi, kuros izmanto mehānismus (piemēram, pneimatiskos vai hidrauliskos āmurus, preses), kuru enerģija pārsniedz 50 kilodžoulus katram mehānismam, ja patērētā siltuma jauda pārsniedz 20 megavatus,

c) iekārtas metālu sakausējumu aizsargslāņa uzklāšanai, kuru jauda pārsniedz 2 tonnas tērauda stundā;

4) melno metālu lietuves, kuru ražošanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

5) iekārtas:

a) kurās no rūdām, rūdu koncentrātiem vai otrreizējām izejvielām (piemēram, metāllūžņiem) ražo neattīrītus krāsainos metālus metalurģiskā, ķīmiskā vai elektrolīzes ceļā,

b) krāsaino metālu, arī otrreizējai pārstrādei izmantojamo metālu, kausēšanai, ieskaitot leģēšanu, kuru jauda pārsniedz 4 tonnas kausēta svina vai kadmija dienā vai 20 tonnas jebkura cita kausēta metāla dienā;

6) iekārtas, kurās izmanto elektrolīzi vai ķīmiskus procesus metālu un plastmasu virsmas apstrādei un kuru elektrolīzes vannas vai ķīmiskās apstrādes tvertņu kopējais tilpums pārsniedz 30 kubikmetrus.

(3) Minerālu izstrādājumu ražošanā:

1) iekārtas klinkera cementa ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 500 tonnas produkcijas dienā, vai iekārtas kaļķu ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnas produkcijas dienā, vai citu veidu krāsnis kaļķu ražošanai, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnas produkcijas dienā;

2) iekārtas azbesta ražošanai un azbesta izstrādājumu izgatavošanai;

3) iekārtas stikla, arī stikla šķiedras, ražošanai, kuru kausēšanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

4) iekārtas nemetālisko minerālu kausēšanai, arī nemetālisko minerālu šķiedras ražošanai, kuru kausēšanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

5) iekārtas apdedzināto māla izstrādājumu, arī jumta kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, flīžu, krāsns podiņu vai porcelāna, ražošanai, kuru ražošanas jauda pārsniedz 75 tonnas gatavās produkcijas dienā vai kuru apdedzināšanas krāsns tilpums ir lielāks par 4 kubikmetriem un apdedzināšanas krāsnī var ievietot vairāk nekā 300 kilogramus produkcijas uz vienu krāsns kubikmetru.

(4) Ķīmiskajā rūpniecībā*:

1) iekārtas organisko ķīmisko pamatvielu ražošanai:

a) ogļūdeņražu (neciklisko un ciklisko, piesātināto un nepiesātināto, alifātisko vai aromātisko ogļūdeņražu) ražošanai,

b) skābekli saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu, arī spirta, aldehīdu, ketonu, karbonskābju, esteru, acetātu, ēteru, peroksīdu, epoksīdsveķu, ražošanai,

c) sēru saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai,

d) slāpekli saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu — amīdu, nitrosavienojumu, nitrātu vai nitrītu grupas saturošo savienojumu, nitrilu, cianātu vai izocianātu — ražošanai,

e) fosforu saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai,

f) halogēnus saturošo ogļūdeņražu atvasinājumu ražošanai,

g) metālorganisko savienojumu ražošanai,

h) plastmasu — sintētisko polimēru šķiedru un celulozes polimēru šķiedru — ražošanai,

i) sintētiskā kaučuka vai gumijas ražošanai,

j) krāsvielu un pigmentu ražošanai,

k) virsmaktīvo vielu ražošanai;

2) iekārtas neorganisko vielu ražošanai:

a) gāzu, piemēram, amonjaka, hlora vai hlorūdeņraža, fluora vai fluorūdeņraža, oglekļa oksīdu, sēru saturošo savienojumu, slāpekļa oksīdu, ūdeņraža, sēra dioksīda, fosgēna, ražošanai,

b) skābju, piemēram, hromskābes, fluorūdeņražskābes, fosforskābes, slāpekļskābes, sālsskābes, sērskābes, oleuma, sērpaskābes, ražošanai,

c) bāzu, piemēram, amonija hidroksīda, kālija hidroksīda, nātrija hidroksīda, ražošanai,

d) sāļu, piemēram, amonija hlorīda, kālija hlorāta, kālija karbonāta, nātrija karbonāta, perborāta, sudraba nitrāta, ražošanai,

e) nemetālu, metālu oksīdu vai citu neorganisko savienojumu, piemēram, kalcija karbīda, silīcija, silīcija karbīda, ražošanai;

3) iekārtas fosforu, slāpekli vai kāliju saturošo vienkāršo vai kombinēto minerālmēslu ražošanai;

4) iekārtas augu aizsardzības līdzekļu vai biocīdu ražošanai;

5) iekārtas, kurās ražo farmaceitiskas vielas, izmantojot ķīmiskus vai bioloģiskus procesus;

6) iekārtas sprāgstvielu ražošanai.

(5) Atkritumu saimniecībā:

1) iekārtas bīstamo atkritumu, arī naftas produktu atkritumu, apglabāšanai vai pārstrādei, kuru jauda pārsniedz 10 tonnas dienā;

2) iekārtas sadzīves atkritumu sadedzināšanai, kuru jauda pārsniedz 3 tonnas stundā;

3) iekārtas sadzīves atkritumu bioloģiskai vai fizikālķīmiskai pārstrādei, kuras var uzņemt vairāk nekā 50 tonnas atkritumu dienā;

4) atkritumu poligoni, kuri var uzņemt vairāk nekā 10 tonnas atkritumu dienā vai kuru kopējā ietilpība pārsniedz 25 000 tonnas, izņemot inerto atkritumu poligonus;

5) iekārtas bīstamo atkritumu apglabāšanai, ja tajās apglabā polihlorētos bifenilus, polihlorētos terfenilus vai arī šīs vielas saturošus atkritumus vai ierīces.

(6) Citās nozarēs:

1) iekārtas:

a) celulozes ražošanai no koksnes vai citām šķiedrvielām,

b) papīra vai kartona ražošanai, kas var saražot vairāk nekā 20 tonnas produkcijas dienā;

2) iekārtas šķiedru vai audumu sākotnējai apstrādei (mazgāšanai, balināšanai, merserizēšanai vai krāsošanai), ar kurām var apstrādāt vairāk nekā 10 tonnas materiāla dienā;

3) iekārtas ādu apstrādei, kuru apstrādes jauda pārsniedz 12 tonnas gatavās produkcijas dienā;

4) iekārtas pārtikas ražošanai:

a) lopkautuves, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnas kautķermeņu dienā,

b) pārtikas produktu ražotnes, kurās apstrādā un pārstrādā dzīvnieku izcelsmes produktus (izņemot pienu) un kuru ražošanas jauda pārsniedz 75 tonnas gatavās produkcijas dienā, vai ražotnes, kurās apstrādā un pārstrādā dārzeņus un kuru ražošanas jauda pārsniedz 300 tonnas gatavās produkcijas dienā (ja 300 tonnas dienā ir ceturkšņa vidējais rādītājs),

c) piena ražotnes, kurās var pieņemt vairāk nekā 200 tonnas piena dienā (ja 200 tonnas dienā ir gada vidējais rādītājs);

5) dzīvnieku līķu un dzīvnieku izcelsmes atkritumu apglabāšanas vai pārstrādes iekārtas, kuru jauda pārsniedz 10 tonnas dienā;

6) fermas intensīvai cūku un mājputnu audzēšanai, kurās var audzēt:

a) vairāk nekā 40 000 mājputnu,

b) vairāk nekā 2000 gaļas cūku, kuru svars pārsniedz 30 kilogramus,

c) vairāk nekā 750 sivēnmāšu;

7) iekārtas vielu, priekšmetu vai produktu virsmas apstrādei, izmantojot organiskos šķīdinātājus, arī apdares darbu, iespieddarbu, virsmas pārklājumu, attaukošanas, ūdensnecaurlaidību nodrošinošas apstrādes, kalibrēšanas, krāsošanas, tīrīšanas vai impregnēšanas veikšanai, kurās organisko šķīdinātāju patēriņa jauda pārsniedz 150 kilogramus stundā vai 200 tonnas gadā;

8) iekārtas ogļu vai grafīta elektrodu ražošanai, izmantojot dedzināšanu augstās temperatūrās.

* Jēdziens "ražošana" attiecībā uz šajā sadaļā minētajām darbībām nozīmē rūpnieciska apjoma ražošanu, kuras procesā tiek veikta šīs sadaļas 1., 2., 3., 5. un 6.punktā minēto vielu vai vielu grupu ķīmiska pārstrāde.

(Pielikums 18.12.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 21.01.2004.)

(1) Enerģētikā:

1) sadedzināšanas iekārtas, kuru nominālā ievadītā siltuma jauda pārsniedz 20 megavatus, izņemot bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtas;

2) minerāleļļas attīrīšanas un rafinēšanas iekārtas;

3) koksa krāsnis.

(2) Melno metālu ražošanā un apstrādē:

1) iekārtas metālu rūdu, arī sulfīdu rūdu, apdedzināšanai un kausējumu iegūšanai;

2) iekārtas čuguna vai tērauda pirmreizējai vai atkārtotai kausēšanai, ieskaitot nepārtraukto izliešanu, kuru jauda pārsniedz 2,5 tonnas stundā.

(3) Minerālu izstrādājumu ražošanā:

1) iekārtas klinkera cementa ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 500 tonnas produkcijas dienā, vai iekārtas kaļķu ražošanai rotācijas krāsnīs, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnas produkcijas dienā, vai citu veidu krāsnis kaļķu ražošanai, kuru ražošanas jauda pārsniedz 50 tonnas produkcijas dienā;

2) iekārtas stikla, arī stikla šķiedras, ražošanai, kuru kausēšanas jauda pārsniedz 20 tonnas dienā;

3) iekārtas apdedzināto māla izstrādājumu, arī jumta kārniņu, ķieģeļu, ugunsizturīgo ķieģeļu, flīžu, krāsns podiņu vai porcelāna, ražošanai, kuru ražošanas jauda pārsniedz 75 tonnas gatavās produkcijas dienā vai kuru apdedzināšanas krāsns tilpums ir lielāks par 4 kubikmetriem un apdedzināšanas krāsnī var ievietot vairāk nekā 300 kilogramus produkcijas uz vienu krāsns kubikmetru.

(4) Citās nozarēs:

1) iekārtas celulozes ražošanai no koksnes vai citām šķiedrvielām;

2) iekārtas papīra vai kartona ražošanai, kuru ražošanas jauda pārsniedz 20 tonnas produkcijas dienā.

Piezīme. Ņem vērā vienīgi oglekļa dioksīda emisiju no šajā pielikumā minētajām iekārtām.