(Likuma nosaukums 23.05.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.06.1996.)

1. Ministru kabinets sastāv no Ministru prezidenta un šādiem viņa aicinātiem ministriem:

1) aizsardzības ministra,

2) ārlietu ministra,

3) ekonomikas ministra,

4) finanšu ministra,

5) iekšlietu ministra,

6) izglītības un zinātnes ministra,

7) zemkopības ministra,

8) satiksmes ministra,

9) labklājības ministra,

10) tieslietu ministra,

11) (izslēgts ar 22.06.1995. likumu),

12) vides ministra,

13) kultūras ministra,

14) veselības ministra,

15) reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra,

16) bērnu un ģimenes lietu ministra.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 16.06.1994., 22.06.1995., 29.05.2003. un 29.04.2004. likumu, kas stājas spēkā 27.05.2004.)

2. Papildus šā likuma 1. pantā minētajiem ministriem Ministru prezidents var aicināt kabinetā kā pilntiesīgu kabineta locekli vienu Ministru prezidenta biedru un vienu vai vairākus ministrus īpašiem uzdevumiem. Ministru prezidents var arī vienu vai vairākus no šā likuma 1. pantā minētajiem ministriem iecelt par Ministru prezidenta biedriem.

Ministru prezidents saziņā ar šā likuma 1. pantā minēto ministru var attiecīgās ministrijas kompetencē ietilpstošās nozares vadīšanai iecelt valsts ministru. Valsts ministrs savu nozari šajā ministrijā vada patstāvīgi, bet saziņā ar ministru.

Valsts ministrs ar padomdevēja tiesībām var piedalīties Ministru kabineta sēdēs. Viņam ir balsstiesības tikai jautājumos, kas attiecas uz viņa nozari.

3. Ministru prezidents papildus saviem tiešajiem pienākumiem var uzņemties arī vienas ministrijas pastāvīgu vadību.

Ministru prezidenta biedra un īpašu uzdevumu ministra kompetenci nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabinets savā padotībā esošās valsts pārvaldes un citas iestādes var nodot arī Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra un īpašu uzdevumu ministra pakļautībā vai pārraudzībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 10.02.2000. likumu, kas stājas spēkā 26.02.2000.)

4. Personai, kura pēc Valsts prezidenta aicinājuma sastādījusi Ministru kabinetu, par tā sastāvu jāziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam, kuram ziņojums tuvākajā sēdē jāceļ priekšā Saeimai.

5. Ministru kabinets stājas pie amata pienākumu pildīšanās pēc tam, kad Saeima, noklausījusies Ministru prezidenta ziņojumu par Ministru kabineta sastādīšanu, norādot arī valsts ministrus un deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību, izteikusi tam savu uzticību.

6. Uzticību Ministru kabinetam, tajā skaitā valsts ministriem, Saeima izteic, pieņemot attiecīgu lēmumu. Atsevišķiem ministriem un valsts ministriem, kurus Ministru prezidents ieceļ vēlāk, nepieciešams īpašs Saeimas lēmums par uzticību.

7. Neuzticību Ministru kabinetam Saeima izteic, pieņemot attiecīgu lēmumu vai arī noraidot Ministru kabineta iesniegto gadskārtējo valsts budžeta projektu. Neuzticību atsevišķam ministram vai valsts ministram Saeima izteic, pieņemot attiecīgu lēmumu. Atsevišķam ministram izteiktā neuzticība attiecas arī uz attiecīgās ministrijas valsts ministriem un parlamentārajiem sekretāriem (12. pants). Ja ministrs atkāpjas no amata pats vai pēc Ministru prezidenta prasības (10. pants), līdz ar to amatu zaudē arī attiecīgās ministrijas valsts ministri un parlamentārie sekretāri.

8. Par Ministru kabineta atkāpšanos Ministru prezidents paziņo Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam, kuram tuvākajā sēdē paziņojums jāceļ priekšā Saeimai.

9. Ministru prezidents vai atsevišķi ministri un valsts ministri, kuri atkāpušies bez Saeimas neuzticības izteikšanas vai kuriem ir izteikta neuzticība, turpina pildīt savus amata pienākumus, izņemot gadījumus, kad Saeima lēmusi citādi un iecēlusi personas, kurām uzdota šo amatu pagaidu pildīšana, līdz tos uzņemas to amata pēcnācēji.

10. Ja Ministru prezidents prasa, lai ministrs vai valsts ministrs atkāpjas, viņam ir jāatkāpjas no amata arī tad, ja Saeima viņam nav izteikusi neuzticību.

11. Ja no amata atkāpjas viens vai vairāki šā likuma 1. pantā minētie ministri, Ministru prezidents viņu pienākumus pagaidām var uzņemties pats vai uzdot tos pagaidām pildīt citiem ministriem un atkāpušos ministru vietā uzaicināt citas personas, ziņojot par pārmaiņām Ministru kabinetā Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam. Uzaicinātās personas stājas pie ministru amata pildīšanas tikai tad, kad tās ir saņēmušas Saeimas uzticību.

12. Ministru prezidents pēc 1. pantā minētā ministra ieteikuma ministrijā var iecelt parlamentāros sekretārus. Parlamentārais sekretārs palīdz ministram uzturēt sakarus starp ministriju un Saeimu un tās komisijām.

Ministru prezidents pēc šā likuma 2. pantā minētā īpašu uzdevumu ministra ieteikuma var iecelt īpašu uzdevumu ministra parlamentāro sekretāru, kuram ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā ministrijas parlamentārajam sekretāram.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.04.2002. likumu, kas stājas spēkā 10.05.2002.)

16. Satversmes 46. pantā minētajā gadījumā Ministru kabineta sēdi vada Valsts prezidents, nepiedalīdamies balsošanā.

17. Valsts kontrolierim ir tiesības piedalīties Ministru kabineta sēdēs ar padomdevēja tiesībām.

18. Ministru prezidents var pilnvarot savu padomnieku, ministrs — ar Ministru prezidenta piekrišanu — var pilnvarot savas ministrijas darbinieku piedalīties Ministru kabineta sēdē ar padomdevēja tiesībām.

19. Ministru prezidents var uzaicināt lietpratējus dot Ministru kabineta sēdē paskaidrojumus.

20. Ministru kabineta sēdes ir pilntiesīgas, ja tajās piedalās vairāk nekā puse no Ministru kabineta šā likuma 1. un 2. panta 1. daļā minētajiem locekļiem.

21. Ministru kabinets pieņem lēmumus ar klātesošo Ministru kabineta locekļu balsu vairākumu. Jautājumos, kas attiecas uz valsts ministra nozari (2. panta 2. daļa), šī valsts ministra balss, nosakot sēdes pilntiesību, tiek skaitīta līdz. Balsīm sadaloties līdzīgi, izšķirošā ir Ministru prezidenta vai viņa vietas izpildītāja balss.

22. Ministru prezidentam vai ministram, izpildot vairāk nekā vienu amatu (3., 11., 26. un 27. pants), Ministru kabineta sēdēs ir tikai viena balss.

23. Ministru kabineta sēdes ir slēgtas. Atsevišķas sēdes Ministru kabinets var pasludināt par atklātām.

24. Ministru kabinets var izveidot komitejas, kas sagatavo jautājumus, kuri tiek izskatīti Ministru kabineta sēdēs. Komiteju sastāvu un citus Ministru kabineta iekšējās kārtības un darbības jautājumus reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

25. Ja ministrs prasa, lai attiecīgais valsts ministrs vai parlamentārais sekretārs atkāpjas no amata, viņam ir jāatkāpjas. Ministram ir tiesības ieteikt Ministru prezidentam jaunu kandidātu.

26. Ministru prezidenta prombūtnes gadījumā vai ja viņš ir citādi aizkavēts pildīt savu amatu, viņa vietu izpilda un Ministru kabineta sēdes vada tas Ministru kabineta loceklis, kuru Ministru prezidents iecēlis par savas vietas izpildītāju. Tas jādara zināms Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājam.

Ministru prezidenta biedra vai ministra prombūtnes gadījumā vai ja viņš ir citādi aizkavēts pildīt savu amatu, viņa vietu izpilda tas Ministru kabineta loceklis, kuru Ministru prezidents iecēlis par šīs vietas izpildītāju.

(10.02.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.02.2000.)

27. Atvaļinājumus Ministru kabineta locekļiem piešķir Ministru prezidents ar savu rīkojumu.

(17.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.07.1998.)

28. Ministru kabineta locekļi, valsts ministri un parlamentārie sekretāri saņem atalgojumu, reprezentācijas un braukšanas naudu saskaņā ar atsevišķiem Ministru kabineta noteikumiem.

29. Ministru kabineta locekļi, ieskaitot valsts ministrus, kā arī parlamentārie sekretāri, saņem viņiem paredzēto atalgojumu, bet ne reprezentācijas un braukšanas naudu vēl trīs mēnešus pēc amata pienākumu izbeigšanās.

30. Ministru prezidenta, Ministru prezidenta biedra, ministra, valsts ministra un parlamentārā sekretāra uzņēmējdarbības, ienākumu gūšanas, amatu savienošanas, darbu pildīšanas, kā arī citus ar tiem saistītos ierobežojumus un pienākumus nosaka Korupcijas novēršanas likums.

(23.05.1996. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.06.1996.)

31. Pie Ministru kabineta pastāv Valsts kanceleja.

33. Valsts kanceleja pārzina Ministru kabineta un Ministru prezidenta lietvedību, kā arī, ja nepieciešams, nodrošina Ministru prezidenta biedru, īpašu uzdevumu ministru lietvedību un tās personas lietvedību, kuru Valsts prezidents aicinājis sastādīt Ministru kabinetu, un veic citas likumos, Ministru prezidenta vai Ministru kabineta izdotajos aktos noteiktās funkcijas.

Valsts kancelejas direktors pārvalda Ministru kabineta un Valsts kancelejas budžetu.

(17.06.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.07.1998.)

34. Ar šā likuma spēkā stāšanos 1992. gada 18. marta likums "Par Latvijas Republikas Ministru Padomi", 1991. gada 13. novembra likums "Par Latvijas Republikas ministrijām" un 1990. gada 20. jūnija likums "Par Latvijas Republikas Vides Aizsardzības komiteju" tiek atzīti par spēku zaudējušiem.