Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Attēlotā redakcija
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Epidemioloģiskās drošības likums
I nodaļa
Vispārīgie jautājumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) bīstamas infekcijas slimības — cilvēka infekcijas slimības un parazitārās slimības, kas sakarā ar to ļaundabīgo klīnisko norisi, spēju strauji izplatīties un efektīvu profilakses vai ārstniecības līdzekļu trūkumu apdraud sabiedrības veselību. Šo slimību sarakstu apstiprina Ministru kabinets;

2) cilvēku infekcijas slimība — infekcijas slimības izraisītāja ierosināta slimība, kuras izplatīšanās var radīt epidēmiju (turpmāk — infekcijas slimība);

3) deratizācija — pasākumu kopums peļveidīgo grauzēju iznīcināšanai;

4) dezinfekcija — pasākumu kopums infekcijas slimību izraisītāju iznīcināšanai;

5) dezinsekcija — pasākumu kopums kaitīgo posmkāju iznīcināšanai;

6) epidēmija — infekcijas slimības izplatīšanās tādos apmēros, kas pārsniedz konkrētai teritorijai raksturīgu saslimstības līmeni, vai arī slimības parādīšanās un intensīva izplatīšanās teritorijā, kurā iepriekš tā nav reģistrēta;

7) epidemiologs — persona, kam ir augstākā medicīniskā vai cita augstākā izglītība un kas veic epidemioloģisko uzraudzību, plāno, organizē, koordinē un kontrolē infekcijas slimību profilakses un apkarošanas pasākumus un ir šim darbam atbilstoši apmācīta;

8) epidemioloģiskā drošība — profilakses, pretepidēmijas, ārstniecības un organizatorisko pasākumu sistēma infekcijas slimību izplatīšanās ierobežošanai, apkarošanai un to izcelšanās iespējas novēršanai;

9) epidemioloģiskā izmeklēšana — darba metode infekcijas slimību izraisītāju, avotu, pārnešanas faktoru un izplatīšanās ceļu atklāšanai, kā arī profilakses un pretepidēmijas pasākumu organizēšanai;

10) epidemioloģiskā novērošana — regulāra epidemioloģiskās situācijas pārbaude epidēmijas perēklī infekcijas slimību inkubācijas periodā vai epidēmijas perēkļa pastāvēšanas laikā;

11) epidemioloģiskā uzraudzība — nepārtraukta, dinamiska un kompleksa infekcijas slimību epidēmijas procesa novērošana epidemioloģiskās situācijas izzināšanai, infekcijas slimību uzliesmojumu un epidēmiju prognozēšanai, epidemioloģiskās situācijas ietekmēšanai un preventīvo, pretepidēmijas un ārstniecības pasākumu efektivitātes novērtēšanai;

12) epizootija — dzīvnieku masveida saslimšana ar lipīgu slimību;

13) imunitāte — organisma neuzņēmība pret infekcijas slimībām;

14) infekcijas slimības avots — cilvēka vai dzīvnieka organisms vai vides objekts, kurā infekcijas slimības izraisītāji saglabājas, vairojas un izdalās vai var izdalīties, radot cilvēkiem inficēšanās draudus;

15) infekcijas slimību izraisītāji — baktērijas, vīrusi, riketsijas, spirohetas, hlamīdijas, mikoplazmas, sēnītes, vienšūņi, helminti, mikroorganismu daļas, toksīni un citi bioloģiskie aģenti, kas, iekļūstot cilvēka organismā, var ierosināt slimību vai slimības izraisītāju nēsāšanu;

16) infekcijas slimības perēklis (arī epidēmijas perēklis) — vieta (teritorija), kuras robežās cilvēki var inficēties, nonākot saskarē ar infekcijas slimības avotu vai infekcijas slimības izraisītāju nēsātāju;

17) infekcionists — iekšķīgo slimību ārsts, kas specializējies infekcijas slimību diagnostikā, ārstēšanā un profilaksē;

18) infekcioza persona — persona, kuras organisms satur un izdala vai var izdalīt ārējā vidē infekcijas slimības izraisītājus;

19) inficēšanās — infekcijas slimības izraisītāja iekļūšana cilvēka organismā, kā rezultātā rodas dažādas intensitātes infekcijas procesa attīstības formas;

20) izolēšana — pretepidēmijas pasākums infekciozo personu nošķiršanai no veselām personām, ārstēšanai un atbilstošu apstākļu nodrošināšanai, lai nepieļautu veselu personu inficēšanos;

21) karantīna — īpašs saimniecisko darbību, sabiedrisko dzīvi, ārstniecības iestāžu darbību un citādu darbību ierobežojošs režīms, ko nosaka, lai nepieļautu bīstamo un citu infekcijas slimību izplatīšanos ārpus epidēmijas perēkļa robežām;

22) kontaktpersona — cilvēks, kurš ir bijis tiešā vai netiešā kontaktā ar infekciozu personu vai uzturējies epidēmijas perēklī un kuram ir bijusi iespēja inficēties;

23) laboratoriskā pārbaude — cilvēku, dzīvnieku vai vides materiālu pārbaude ar dažādu veidu laboratoriskām metodēm infekcijas slimību izraisītāju klātbūtnes tiešai vai netiešai noteikšanai;

24) medicīniskā novērošana — inficēšanās riskam pakļauto personu veselības regulāra pārbaude infekcijas slimības inkubācijas periodā;

25) pamatotas aizdomas — ar pierādījumiem pamatots secinājums, kuru, balstoties uz speciālām darba pienākumu veikšanai nepieciešamām zināšanām epidemioloģiskās drošības jautājumos, izdara Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologi, valsts sanitārie inspektori, ārstniecības personas vai citas amatpersonas to kompetencē esošo pienākumu pildīšanas laikā;

26) pretepidēmijas pasākumi — pasākumi infekcijas slimību izplatīšanās apturēšanai un to likvidēšanai (šādā nozīmē jāsaprot arī jēdziens "pretepidēmijas");

27) primārā medicīniskā pārbaude — personu aptauja un apskate, lai noteiktu infekcijas slimības pazīmes;

28) profilakses pasākumi — pasākumi infekcijas slimību izcelšanās un izplatīšanās novēršanai, cilvēku un vides veselības stiprināšanai (šādā nozīmē jāsaprot arī jēdzieni "profilakse" un "profilaktisks");

29) slimnieks — persona, kas saslimusi ar infekcijas slimību;

30) vakcinācija (potēšana) — specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību;

31) Imunizācijas valsts programma — programma, kurā ir noteikti imunizācijas mērķi, uzdevumi, vakcinācijas kalendārs un citi valstī veicamie pasākumi tādu infekcijas slimību izplatības novēršanai vai likvidācijai, kuru pamatprofilakses veids ir vakcinācija;

32) paaugstināta riska objekts — iestādes, uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) un organizācijas, kuru darbības veids ir pakalpojumu sniegšana patērētājiem un kuru darbības vai izmantojamo iekārtu darbības dēļ var plaši izplatīties infekcijas slimības, ja tiek pieļauta infekcijas slimību perēkļa rašanās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

2.pants. Likuma mērķis

Šā likuma mērķis ir reglamentēt epidemioloģisko drošību un noteikt valsts institūciju, pašvaldību, fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus epidemioloģiskās drošības jomā, kā arī noteikt atbildību par šā likuma pārkāpšanu.

3.pants. Epidemioloģiskā drošība

Epidemioloģiskā drošība ietver:

1) vides sanitārhigiēniskā stāvokļa kontroli un vides atveseļošanas pasākumus;

2) infekcijas slimību epidemioloģisko uzraudzību, tajā skaitā:

a) infekcijas slimību reģistrāciju, uzskaiti un saslimstības analīzi,

b) cilvēku, dzīvnieku un vides materiālu laboratoriskās pārbaudes infekcijas slimību izraisītāju cirkulācijas novērošanai,

c) iedzīvotāju imunitātes izpēti;

3) iedzīvotāju vakcināciju;

4) slimnieku un infekciozo personu atklāšanu, uzskaiti, ārstēšanu un, ja nepieciešams, izolēšanu;

5) kontaktpersonu laboratoriskās pārbaudes, medicīnisko un epidemioloģisko novērošanu;

6) slimnieku un infekciozo personu profesionālās darbības ierobežošanu un aizliegšanu;

7) epidēmijas perēkļu atveseļošanas pasākumus, kā arī pasākumus infekcijas slimību izraisītāju cirkulācijas pārtraukšanai ārējā vidē;

8) medicīniski sanitāros pasākumus, kas vērsti pret bīstamo infekcijas slimību izraisītāju ievešanu un šo slimību izplatīšanos;

9) iedzīvotāju informēšanu par epidemioloģisko situāciju un izglītošanu infekcijas slimību profilakses jautājumos;

10) likumā noteikto piespiedu līdzekļu piemērošanu par epidemioloģiskās drošības pasākumu nepildīšanu.

4.pants. Epidemioloģiskās drošības finansējums

(1) Epidemioloģiskās drošības pasākumus finansē no Labklājības ministrijai iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem saskaņā ar likumu par valsts attiecīgā gada budžetu, tas ir, no dotācijas, no vispārējiem ieņēmumiem, ieņēmumiem par maksas pakalpojumiem un citiem pašu ieņēmumiem, kā arī no ziedojumiem un dāvinājumiem.

(2) Epidēmiju gadījumos, kā arī tādās ārkārtējās situācijās, kuras draud izraisīt epidēmijas, finansējumu papildu obligātajai vakcinācijai saskaņā ar šā likuma 30.panta trešo daļu, kā arī karantīnas un citu pasākumu veikšanai piešķir no valsts budžetā ārkārtējo situāciju novēršanai paredzētajiem līdzekļiem saskaņā ar likumu par valsts attiecīgā gada budžetu. Šādos gadījumos lēmumu par finansējuma piešķiršanu pieņem Ministru kabinets.

(3) Epidēmiju un tādu ārkārtējo situāciju novēršanā, kuras draud izraisīt epidēmijas, var iesaistīt pašvaldību līdzekļus, kā arī līdzekļus, kurus ziedojušas citas fiziskās un juridiskās personas.

II nodaļa
Valsts institūciju un pašvaldību kompetence
epidemioloģiskās drošības jomā

5.pants. Labklājības ministrijas kompetence

(1) Labklājības ministrija:

1) izstrādā un realizē valsts politiku infekcijas slimību profilaksē un apkarošanā, nodrošina darba koordināciju un vienotību šajā jomā;

2) izstrādā normatīvo aktu projektus par infekcijas slimību profilaksi un pretepidēmijas pasākumu veikšanu;

3) koordinē infekcijas slimību profilakses pasākumus, arī iedzīvotāju vakcināciju un imunitātes pētījumus;

4) koordinē infekcijas slimību apkarošanas un likvidācijas valsts un reģionālo programmu izstrādāšanu;

5) ārkārtējas situācijas vai katastrofas gadījumā iesniedz Ministru kabinetam priekšlikumus epidēmijas izcelšanās draudu novēršanai vai esošās epidēmijas apkarošanai;

6) kopīgi ar Izglītības un zinātnes ministriju koordinē iedzīvotāju izglītošanu infekcijas slimību profilakses jomā;

7) koordinē infekcijas slimību profilakses un pretepidēmijas pasākumos iesaistīto dienestu un institūciju darbību;

8) ar pakļauto institūciju starpniecību kontrolē ārstniecības, profilakses un pretepidēmijas pasākumu kvalitāti valstī.

(2) Labklājības ministrija var atsevišķu tās kompetencē esošu jautājumu veikšanu daļēji vai pilnīgi nodot ministrijas pārraudzībā un pakļautībā esošajām institūcijām.

(3) Labklājības ministrija un tās pārraudzībā un pakļautībā esošās institūcijas sadarbojas ar ārvalstu un starptautiskajām veselības organizācijām epidemioloģiskās informācijas apmaiņas jomā.

6.pants. Valsts sanitārās inspekcijas kompetence

(1) Valsts sanitārā inspekcija ir Labklājības ministrijas pakļautībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

(2) Valsts sanitārā inspekcija epidemioloģiskās drošības jomā kontrolē normatīvajos aktos noteikto profilakses un pretepidēmijas prasību izpildi jebkurā objektā Latvijas Republikas teritorijā.

(3) Valsts sanitārās inspekcijas amatpersonām ir tiesības:

1) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā no fiziskajām un juridiskajām personām pieprasīt savu uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju Valsts sanitārās inspekcijas kompetencē esošajos jautājumos;

2) pildot dienesta pienākumus, apmeklēt jebkuru objektu Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no tā piederības un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veikt attiecīgā objekta vai atsevišķu priekšmetu apskati, ja ir pamatotas aizdomas, ka tas var saturēt vai pārnest infekcijas slimību izraisītājus;

3) saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību" dot rīkojumus (pieņemt lēmumus) par uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību), iestāžu un organizāciju darbības apturēšanu;

4) administratīvi sodīt vainīgās personas par normatīvo aktu pārkāpšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

7.pants. Sabiedrības veselības aģentūras kompetence

(1) Sabiedrības veselības aģentūra:

1) plāno un koordinē infekcijas slimību profilakses un apkarošanas pasākumus;

2) izstrādā normatīvo aktu projektus un iesniedz tos Labklājības ministrijai izvērtēšanai;

3) piedalās infekcijas slimību profilakses un apkarošanas valsts programmu projektu izstrādāšanā;

4) nodrošina epidemioloģisko uzraudzību, vāc, uzkrāj un analizē statistiskos datus par:

a) cilvēku saslimstību ar infekcijas slimībām (slimnieku un infekciozo personu reģistrācija un uzskaite),

b) slimnieku, infekciozo personu un kontaktpersonu laboratorisko pārbaužu rezultātiem,

c) infekcijas slimību izraisītāju cirkulāciju ūdeņos un citos vides objektos, pārtikas produktos, kā arī dzīvnieku vidū,

d) iedzīvotāju vakcināciju un imunitāti;

5) pārrauga Nacionālo bruņoto spēku daļu un apakšvienību epidemioloģisko uzraudzību;

6) koordinē Imunizācijas valsts programmas īstenošanu, plāno iedzīvotāju vakcināciju, organizē un veic iedzīvotāju specifiskās imunitātes izpēti šīs programmas efektivitātes novērtēšanai;

7) informē un konsultē ieinteresētās institūcijas un iedzīvotājus ar masu saziņas līdzekļu starpniecību, izplata īpašus informatīvos materiālus par infekcijas slimību profilaksi un apkarošanu, kā arī par epidemioloģisko situāciju valstī un brīdina par epidēmijām ārvalstīs;

8) veic epidemioloģisko izmeklēšanu, organizē vides objektu un kontaktpersonu laboratorisko pārbaudi, organizē profilakses un pretepidēmijas pasākumus infekcijas slimību perēkļos;

9) organizē medicīniski sanitāros pasākumus infekcijas slimību izraisītāju ievešanas un šo slimību izplatīšanās novēršanai, neatliekamus pretepidēmijas pasākumus katastrofu gadījumos un citās ārkārtējās situācijās;

10) Labklājības ministrijas uzdevumā sadarbojas ar ārvalstu un starptautiskajām epidemioloģiskās uzraudzības institūcijām, nodrošina savstarpēju epidemioloģiskās informācijas apmaiņu, piedalās infekcijas slimību apkarošanas starptautisko programmu īstenošanā;

11) informē Valsts sanitāro inspekciju par šā likuma un citu epidemioloģisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu pārkāpumiem.

(2) Veicot epidemioloģisko uzraudzību vai epidemioloģisko izmeklēšanu, Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologiem ir tiesības:

1) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā no fiziskajām un juridiskajām personām pieprasīt savu uzdevumu veikšanai nepieciešamo informāciju;

2) pildot dienesta pienākumus, apmeklēt jebkuru objektu Latvijas Republikas teritorijā neatkarīgi no tā piederības un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veikt attiecīgā objekta vai atsevišķu priekšmetu apskati, ja ir pamatotas aizdomas, ka tas var saturēt vai pārnest infekcijas slimību izraisītājus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

8.pants. Pašvaldību kompetence

(1) Normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un gadījumos pašvaldības var pieņemt lēmumus par pasākumiem epidēmiju un to seku novēršanai.

(2) Pašvaldības gadījumos, kad draud izplatīties infekcijas slimības (izņemot bīstamās infekcijas slimības), ir tiesīgas pēc Sabiedrības veselības aģentūras vietējās struktūrvienības vadītāja vai Valsts sanitārās inspekcijas vietējās struktūrvienības vadītāja ieteikuma pieņemt lēmumus par karantīnas pasākumu noteikšanu izglītības, ārstniecības un sociālās aprūpes iestādēs, kā arī par sabiedrisko pasākumu rīkošanas vai peldvietu lietošanas ierobežošanu vai aizliegšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

III nodaļa
Epidemioloģiskā uzraudzība un epidemioloģiskā informācija

9.pants. Epidemioloģiskā uzraudzība

(1) Kārtību, kādā tiek veikta epidemioloģiskā uzraudzība, nosaka Labklājības ministrija.

(2) Epidemioloģisko uzraudzību finansē no valsts budžeta. Tās finansēšanā var piedalīties arī pašvaldības un citas fiziskās un juridiskās personas.

10.pants. Infekcijas slimību reģistrācija

Kārtību, kādā reģistrējami infekcijas slimību gadījumi, cilvēku un dzīvnieku inficēšanās gadījumi un infekcijas slimību izraisītāju konstatēšanas gadījumi, nosaka Ministru kabinets.

11.pants. Epidemioloģiskās uzraudzības statistika

(1) Epidemioloģiskās uzraudzības statistikas dati vācami, reģistrējami un apkopojami saskaņā ar Valsts statistikas likumu.

(2) Epidemioloģiskās uzraudzības statistiku finansē no valsts budžeta.

12.pants. Informācija par infekcijas slimību izplatību un epidemioloģisko situāciju Latvijā

(1) Fiziskās un juridiskās personas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir tiesīgas saņemt no kompetentām valsts institūcijām informāciju par infekcijas slimību izplatību un epidemioloģisko situāciju Latvijā.

(2) Oficiālo informāciju par epidemioloģisko situāciju Latvijā sagatavo Labklājības ministrija vai cita tās pilnvarota institūcija.

13.pants. Pienākums neizpaust ziņas infekcijas slimību gadījumos

Ziņas par personām, kurām ir infekcijas slimības, par personām, attiecībā uz kurām pastāv profesionāli pamatotas aizdomas, ka tās inficējušās ar infekcijas slimībām, kā arī par mirušajiem, kuru nāvi izraisījušas infekcijas slimības, ir konfidenciālas un tiek izmantotas vienīgi sakarā ar ārstniecību, profilaksi un pretepidēmijas pasākumu veikšanu tādā apjomā, kāds nepieciešams šo pasākumu realizēšanai. Ārstniecības personas, Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologi (turpmāk arī — epidemiologi) un valsts sanitārie inspektori normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā šīs ziņas sniedz tikai:

1) citām ārstniecības personām un iestādēm;

2) institūcijām, kas reģistrē infekcijas slimības, veic to epidemioloģisko uzraudzību un organizē pretepidēmijas pasākumus;

3) tiesas, policijas un prokuratūras iestādēm pēc to rakstveida pieprasījuma.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

IV nodaļa
Ārstniecības personu tiesības un
pienākumi infekcijas slimību gadījumos

14.pants. Ārstniecības personu tiesības un pienākumi infekcijas slimību gadījumos

(1) Ja ārstniecības persona konstatējusi, ka pacientam ir infekcijas slimība, vai pastāv pamatotas aizdomas par viņa inficēšanos, ārstniecības personas pienākums ir:

1) nekavējoties organizēt pacientam medicīnisko pārbaudi un ārstēšanu;

2) organizēt nepieciešamās laboratoriskās pārbaudes diagnozes precizēšanai;

3) pieprasīt no pacienta ziņas, kas nepieciešamas pretepidēmijas pasākumu organizēšanai, arī ziņas par kontaktpersonām un iespējamiem infekcijas slimības avotiem;

4) reģistrēt infekcijas slimības gadījumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā;

5) veikt Ministru kabineta vai Labklājības ministrijas noteiktos pretepidēmijas pasākumus.

(2) Ārstniecības persona nav tiesīga, izņemot citos normatīvajos aktos paredzētos gadījumus, atteikties veikt pacienta primāro medicīnisko pārbaudi un ņemt materiālu laboratoriskai pārbaudei, ja tai ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka pacients inficējies ar infekcijas slimību un var to izplatīt.

(3) Ārstniecības personas pienākums ir sniegt pacientam neatliekamo medicīnisko palīdzību, līdz infekcionists vai cita atbilstoši apmācīta ārstniecības persona pārņem pacienta ārstēšanu.

(4) Ar bīstamām infekcijas slimībām saslimušās personas drīkst ārstēt infekcionisti vai citas ārstniecības personas atbilstoši savai specializācijai, ja nepieciešams — pieaicinot par konsultantiem citus speciālistus.

(5) Ārstniecības personai nekavējoties jāziņo Sabiedrības veselības aģentūrai, ja pacients vai medicīniski novērojamā persona nepilda ārstniecības personas norādījumus, patvaļīgi pārtrauc ārstēšanos, tādējādi radot bīstamas infekcijas slimības izplatīšanās draudus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

V nodaļa
Pretepidēmijas pasākumi

15.pants. Nosacījumi pretepidēmijas pasākumu veikšanai

Pretepidēmijas pasākumi Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā veicami, ja tiek konstatēts:

1) infekcijas slimības perēklis, apstākļi, kuros šāds perēklis var izveidoties, vai ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka šāds perēklis vai apstākļi jau pastāv;

2) slimnieks vai infekcioza persona, vai persona, par kuru radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka tā inficējusies ar infekcijas slimību, vai infekcijas slimības izraisīts nāves gadījums.

16.pants. Pretepidēmijas pasākumu organizēšana

(1) Ja tiek konstatēti šā likuma 15.pantā minētie nosacījumi, epidemiologa pienākums ir Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā organizēt, vadīt un koordinēt pretepidēmijas pasākumus tik ilgi, kamēr pastāv epidēmijas perēklis vai infekcijas izplatīšanās draudi, arī noteikt un kontrolēt laboratorisko pārbaužu apjomu un termiņus, materiāla ņemšanas kārtību, medicīniskās novērošanas ilgumu attiecībā uz kontaktpersonām un personām, par kurām ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka tās inficējušās ar infekcijas slimībām.

(2) (Izslēgta ar 30.03.2000. likumu.)

(3) Pirms epidemiologa iesaistīšanās pretepidēmijas pasākumu organizēšanā, kā arī tad, ja Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā šī iesaistīšanās nav obligāta, ārstniecības personas pienākums ir organizēt neatliekamos pretepidēmijas pasākumus un pēc epidemiologa vai valsts sanitārā inspektora pieprasījuma sniegt tiem informāciju par šiem pasākumiem un citu epidemioloģiskās uzraudzības nodrošināšanai nepieciešamo informāciju.

(4) Valsts sanitārajam inspektoram ir tiesības ar savu rīkojumu grozīt, atcelt vai papildināt ārstniecības personas vai epidemiologa norādījumus attiecībā uz pretepidēmijas pasākumiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

17.pants. Personu informēšana

(1) Ārstniecības personas un epidemiologa pienākums ir informēt slimnieku vai infekciozo personu (vai personas, kas veic to aprūpi), kā arī kontaktpersonas un personas, kas pakļautas medicīniskai novērošanai, par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem un individuālās profilakses pasākumiem. Labklājības ministrijas noteiktajos gadījumos attiecīgos norādījumus ieraksta arī medicīniskajos dokumentos un rakstveidā izsniedz informējamām personām.

(2) Bīstamo infekcijas slimību gadījumos persona, kurai saskaņā ar šā panta pirmo daļu sniegta informācija vai norādījumi, pēc ārstniecības personas vai epidemiologa pieprasījuma ar savu parakstu apliecina, ka tā:

1) ir informēta par infekcijas slimības izplatīšanās ceļiem, slimības klīniskajām izpausmēm un nepieciešamajiem profilakses pasākumiem;

2) apņemas ievērot noteikto režīmu;

3) ir brīdināta par minēto norādījumu un šā likuma pārkāpšanas sekām.

18.pants. Personu tiesības

(1) Personām, kurām ir infekcijas slimības pazīmes vai kurām ir radušās aizdomas par inficēšanos, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir tiesības uz:

1) medicīnisko pārbaudi, konsultācijām infekcijas slimības diagnozes noteikšanai, arī uz anonīmām medicīniskām un laboratoriskām pārbaudēm, ja sabiedrības veselību neapdraud šīs infekcijas slimības uzliesmojums vai epidēmija;

2) konfidenciālu laboratorisko pārbaudi, ārstēšanu, konsultācijām veselības jautājumos;

3) nepieciešamo pretepidēmijas pasākumu veikšanu šo personu dzīvesvietā, darba vai uzturēšanās vietā.

(2) Personām ir tiesības pieprasīt un saņemt no ārstniecības personas, epidemiologa izziņu, kurā norādīti:

1) ārstniecības un pretepidēmijas pasākumi, kas veikti attiecībā uz tām;

2) pretepidēmijas pasākumi, kas veikti attiecībā uz šo personu īpašumu, valdījumu;

3) minēto pasākumu veikšanas iemesli, lietotās metodes un paņēmieni.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

19.pants. Kontaktpersonu primārā medicīniskā pārbaude, laboratoriskā pārbaude un medicīniskā novērošana

(1) Kontaktpersonu primārās medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes kārtību nosaka Labklājības ministrija.

(2) Medicīniski novērojamās kontaktpersonas nedrīkst izolēt un nedrīkst ierobežot to pārvietošanās brīvību. Ārstniecības persona un epidemiologs var pieprasīt, lai persona noteiktos termiņos ierodas norādītajā ārstniecības iestādē.

(3) Ja medicīniski novērojamā kontaktpersona maina dzīvesvietu, tās pienākums ir paziņot par to ārstniecības iestādei, kas veic medicīnisko novērošanu. Informācija par šo personu nododama attiecīgajai ārstniecības iestādei šīs personas turpmākajā dzīvesvietā medicīniskās novērošanas turpināšanai.

(4) Medicīniski novērojamai kontaktpersonai, kura saņēmusi šā likuma 17.panta otrajā daļā minēto brīdinājumu, ir pienākums nekavējoties paziņot brīdinājumā norādītajai ārstniecības personai vai griezties pie šīs ārstniecības personas, ja tai parādās infekcijas slimības pazīmes.

20.pants. Obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, izolēšana un ārstēšana

(1) Ministru kabinets apstiprina infekcijas slimību sarakstu un nosaka kārtību, kādā personas, kuras inficējušās ar kādu no sarakstā minētajām infekcijas slimībām vai par kuru inficēšanos ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, vai atsevišķas iedzīvotāju grupas tiek pakļautas obligātajai medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei, izolēšanai vai ārstēšanai.

(2) Izolēšana veicama personas dzīvesvietā vai ārstniecības iestādē.

21.pants. Nosacījumi izolēšanai ārstniecības iestādē

(1) Personu, kura inficējusies ar infekcijas slimību vai par kuras inficēšanos ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, var izolēt ārstniecības iestādē tikai tad, ja:

1) šī infekcijas slimība ir iekļauta šā likuma 20.panta pirmajā daļā minētajā sarakstā;

2) izolēšana ir nepieciešama, lai novērstu cilvēku inficēšanos ar infekcijas slimību, un citi pretepidēmijas pasākumi nevar apturēt šīs slimības izplatīšanos, jo:

a) persona nepakļaujas ārstniecības personas vai epidemiologa norādījumiem attiecībā uz ārstēšanu un noteiktā režīma ievērošanu,

b) persona nav spējīga izpildīt ārstniecības personas vai epidemiologa norādījumus pilnā apjomā un noteiktā laikā,

c) personas dzīvesvietā nav iespējams ārstēšanas laikā nodrošināt nepieciešamos apstākļus, lai nepieļautu citu personu inficēšanos.

(2) Izolēšana ārstniecības iestādē ir jāpārtrauc, ja persona ievēro noteikto režīmu un pilda ārstniecības personas un epidemiologa norādījumus, kā arī tad, ja vairs nepastāv citi šajā pantā minētie apstākļi.

(3) Slimnieks tiek izolēts uz laiku, līdz izdalās infekcijas slimības izraisītāji, izņemot gadījumus, kad ārstniecības persona nosaka citādi.

(4) Personu, kura inficējusies ar kādu no šā likuma 20.panta pirmajā daļā minētajām infekcijas slimībām vai par kuras inficēšanos ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, saskaņā ar šā panta pirmajā daļā minētajiem nosacījumiem drīkst izolēt medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes veikšanai uz laiku, kas nepieciešams šo pārbaužu veikšanai. Izolēšana šajos gadījumos jāizbeidz, tiklīdz tiek saņemti laboratoriskās pārbaudes rezultāti, kas apliecina, ka izolētā persona nav infekcioza.

22.pants. Piespiedu izolēšana ārstniecības iestādē, medicīniskā un laboratoriskā pārbaude

(1) Ja ir šā likuma 21.panta pirmajā daļā minētie nosacījumi, taču infekciozā persona izvairās no izolēšanas, tā izolējama piespiedu kārtā.

(2) Lēmumu par personas piespiedu izolēšanu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā pieņem galvenais valsts sanitārais inspektors vai viņa vietnieki pēc ārstniecības personas vai epidemiologa pieprasījuma. Šā lēmuma izpildi kontrolē valsts sanitārie inspektori. Attiecībā uz personām, kas atrodas Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajās ieslodzījuma vietās vai īslaicīgās aizturēšanas izolatoros, lēmumu par piespiedu izolēšanu pieņem Iekšlietu ministrijas sanitāri epidemioloģiskā dienesta priekšnieks.

(3) Valsts sanitārie inspektori ir tiesīgi izdot rīkojumu par šā likuma 19.panta pirmajā daļā minēto personu obligāto medicīnisko un laboratorisko pārbaudi.

(4) Ja persona atsakās pildīt galvenā valsts sanitārā inspektora vai viņa vietnieku lēmumu par tās izolēšanu ārstniecības iestādē, medicīniskās un laboratoriskās pārbaudes veikšanu, šo personu minētajā iestādē piespiedu kārtā nogādā policijas darbinieks ārstniecības personas, epidemiologa vai valsts sanitārā inspektora klātbūtnē. Ja nepieciešams, policija izolēšanas vietā nodrošina apsardzi. Policijas darbiniekiem jāievēro nepieciešamās individuālās epidemioloģiskās aizsardzības prasības, kuras nosaka ārstniecības persona, epidemiologs vai valsts sanitārais inspektors.

23.pants. Higiēniskais un pretepidēmiskais režīms ārstniecības iestādē

(1) Higiēniskā un pretepidēmiskā režīma pamatprasības ārstniecības iestādēs, lai nepieļautu infekcijas slimību izplatīšanos, nosaka Labklājības ministrija.

(2) Izolētajai personai ārstniecības iestādē jānodrošina iespēja sazināties ar citām personām, ja tas nerada infekcijas slimības izplatīšanās draudus.

(3) Izolētā persona drīkst atstāt ārstniecības iestādes teritoriju vai tās daļu, kas paredzēta personas izolēšanai, kā arī nodot sūtījumus citām personām tikai ar ārstniecības personas atļauju, ja šī izolētā persona nevar radīt inficēšanās draudus citām personām. Ārstniecības personai ir tiesības organizēt izolētās personas nododamo sūtījumu dezinfekciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

24.pants. Fizisko un juridisko personu pienākumi un tiesības epidemioloģiskās izmeklēšanas, uzraudzības un kontroles laikā

(1) Fiziskās un juridiskās personas nedrīkst traucēt epidemiologam un valsts sanitārajam inspektoram veikt epidemioloģisko izmeklēšanu, uzraudzību un kontroli.

(2) Fizisko un juridisko personu pienākums ir sniegt epidemiologam un valsts sanitārajam inspektoram nepieciešamās ziņas.

(3) Fiziskajām un juridiskajām personām ir tiesības saņemt no epidemioloģiskās izmeklēšanas veicējiem informāciju par epidemioloģiskās izmeklēšanas un novērošanas pamatotību, norisi un rezultātiem.

25.pants. Vides paraugu ņemšana laboratoriskajai pārbaudei

(1) Sabiedrības veselības aģentūra, veicot epidemioloģisko izmeklēšanu, kā arī epidemioloģiskās novērošanas laikā, bet Valsts sanitārā inspekcija, veicot kontroli epidemioloģiskās drošības jomā, ir tiesīgi ņemt paraugus laboratoriskajai pārbaudei no jebkuriem vides objektiem, priekšmetiem un pārtikas produktiem. Paraugi jāņem, jānoformē un jātransportē, ievērojot Labklājības ministrijas noteikto kārtību.

(2) Īpašniekam, valdītājam vai to pilnvarotai personai ir tiesības organizēt paraugu neatkarīgu kontrolpārbaudi akreditētā vai citādi ekvivalenti novērtētā laboratorijā. Šajā gadījumā paraugu pārbaudes izdevumus sedz īpašnieks vai valdītājs.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

26.pants. Personu pienākums pakļauties epidemioloģiskajai izmeklēšanai, medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei un medicīniskajai novērošanai

Ja par kādu personu radušās pamatotas aizdomas, ka tā ir atradusies šā likuma 15.pantā minētajos apstākļos vai inficējusies ar kādu no infekcijas slimībām, šīs personas pienākums ir:

1) pakļauties ārstniecības personas un epidemiologa ieteiktajai medicīniskajai un laboratoriskajai pārbaudei un medicīniskajai novērošanai, kā arī nodot nepieciešamos materiālus laboratoriskajai pārbaudei;

2) sniegt ārstniecības personai un epidemiologam pēc viņu pieprasījuma:

a) informāciju par infekcijas slimības avotiem, par iespējamās inficēšanās laiku, vietu un apstākļiem,

b) informāciju par personu vai personām, kuras tā varēja inficēt,

c) citas ziņas, kurām ir nozīme pretepidēmijas pasākumu organizēšanā un veikšanā;

3) pakļauties Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologa un valsts sanitārā inspektora pieprasījumam pārbaudīt tās dzīvesvietas higiēniskos apstākļus un sniegt informāciju par dzīvesvietas vai uzturēšanās vietas maiņu pretepidēmijas pasākumus reglamentējošajos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

27.pants. Dezinfekcija, deratizācija, dezinsekcija

(1) Ja tiek konstatēts vai ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka priekšmeti vai pārtikas produkti satur kādas infekcijas slimības izraisītājus un ir uzskatāmi par bīstamiem infekcijas slimības izraisītāju izplatīšanas ziņā, kā arī tad, ja telpās ir grauzēji vai kaitīgie posmkāji, veicami dezinfekcijas, deratizācijas vai dezinsekcijas pasākumi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Ministru kabinets nosaka arī šo pasākumu finansēšanas kārtību, prasības attiecībā uz to amatpersonu un darbinieku kvalifikāciju, kuri veic minētos pasākumus.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētos priekšmetus vai pārtikas produktus pēc Valsts sanitārās inspekcijas amatpersonas lēmuma iznīcina, ja:

1) attiecīgās dezinfekcijas metodes negarantē priekšmetu drošību infekcijas slimības izplatīšanas ziņā arī pēc to apstrādes;

2) dezinfekcijas izmaksas pārsniedz priekšmetu vērtību. Ja nepieciešams iznīcināt mantu, kuras vērtība pārsniedz 500 latus, vajadzīgs Labklājības ministrijas izveidotas komisijas atzinums.

(3) Dezinfekcijai, dezinsekcijai vai deratizācijai pakļauto priekšmetu vai telpu izmantošana tiek aizliegta līdz šīs procedūras beigām, ja:

1) persona, kura veic šos pasākumus, nedod citus norādījumus;

2) normatīvajos aktos, kas reglamentē šo pasākumu veikšanas kārtību, nav noteikts citādi.

28.pants. To infekcijas slimību profilakse un apkarošana, ar kurām slimo gan dzīvnieki, gan cilvēki

Ja dzīvniekam tiek konstatēta infekcijas slimība, ar kuru slimo arī cilvēki, vai ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka šīs slimības izraisītāji atrodas dzīvnieka organismā vai ārējā vidē, un pastāv reālas iespējas, ka ar šo slimību var inficēties arī cilvēki, nepieciešamos pretepidēmijas pasākumus organizē un veic Sabiedrības veselības aģentūra, bet pretepizootijas pasākumus — Valsts veterinārais dienests, savstarpēji saskaņojot savu darbību.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

29.pants. Rīcība ar miruša cilvēka ķermeni infekcijas slimību gadījumos

Kārtību, kādā no infekcijas slimības miruša cilvēka ķermeni ieved valstī vai izved no tās, pārvadā, glabā, apbedī vai kremē, kā arī kārtību, kādā pēc slimnieka nāves tiek veikta obligātā patologanatomiskā izmeklēšana diagnozes precizēšanai, nosaka Ministru kabinets.

VI nodaļa
Vakcinācija un darbs ar infekcijas slimību izraisītājiem

30.pants. Vakcinācijas vispārīgie noteikumi

(1) Infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku nosaka Ministru kabinets. Izdevumus, kas saistīti ar Imunizācijas valsts programmā paredzēto vakcināciju, sedz no gadskārtējā valsts budžetā šim nolūkam paredzētajiem līdzekļiem.

(2) Personas, kuras tiek nodarbinātas darbos, kas saistīti ar paaugstinātu inficēšanās risku, kā arī audzēkņi un studenti, kuri mācību vai prakses laikā saskaras vai var saskarties ar infekcijas slimību izraisītājiem, vakcinējami obligāti. Infekcijas slimības, pret kurām veicama vakcinācija, un darbus, kas saistīti ar paaugstinātu inficēšanās risku, kā arī vakcinācijas kārtību nosaka Ministru kabinets. Izdevumus, kas saistīti ar šo vakcināciju, sedz darba devējs vai izglītības iestāde.

(3) Ja sākusies epidēmija vai pastāv tās draudi, var izsludināt papildu obligāto vakcināciju Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(4) Vakcinācijas, kas nav paredzētas šā panta pirmajā un otrajā daļā, ir brīvprātīgas, individuālas, un visus izdevumus, kas saistīti ar tām, sedz vakcinējamā persona vai tās darba devējs, vai citas fiziskās un juridiskās personas. Ministru kabinets nosaka atvieglojumus atsevišķām iedzīvotāju grupām ar vakcināciju saistīto izdevumu apmaksai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

31.pants. Vakcinācijas nosacījumi

(1) Vakcinācijai drīkst lietot tikai tādas vakcīnas, kuras ir iekļautas Latvijas Zāļu reģistrā vai kuru izplatīšana ir atļauta saskaņā ar normatīvajiem aktiem.

(2) Personas, kas nodarbojas ar vakcīnu uzglabāšanu un pārvadāšanu, ir atbildīgas par Labklājības ministrijas noteiktās kārtības ievērošanu vakcīnu drošības, nekaitīguma un kvalitātes saglabāšanā.

(3) Vakcināciju drīkst veikt tikai sertificēta ārstniecības persona.

(4) Veiktās vakcinācijas obligāti reģistrējamas Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā. Par veikto vakcināciju ir jāizdara ieraksts vakcinētās personas potēšanas pasē.

(5) Ministru kabinets nosaka obligātās minimālā nodrošinājuma prasības vakcinācijas veikšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

32.pants. Vakcinācijas izraisītās komplikācijas

(1) Ārstniecības personai, kura konstatējusi vakcinācijas izraisītās komplikācijas, ir pienākums nekavējoties ziņot par to Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā.

(2) Vakcinācijas izraisītās komplikācijas izmeklē Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologi, bet ārstniecības personu darbību vērtē Labklājības ministrijas Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

33.pants. Darbs ar infekcijas slimību izraisītājiem

(1) Darbu ar infekcijas slimību izraisītājiem drīkst veikt tikai zinātniskajās iestādēs vai šā darba veikšanai akreditētās vai citādi atzītās iestādēs.

(2) Par darbu ar infekcijas slimību izraisītājiem uzskata:

1) eksperimentus ar vairotiesspējīgiem infekcijas slimību izraisītājiem;

2) mikrobioloģiskās un seroloģiskās pārbaudes infekcijas slimību konstatēšanai;

3) infekcijas slimību izraisītāju likvidēšanu;

4) vairotiesspējīgo infekcijas slimību izraisītāju pārvadāšanu, uzglabāšanu, apmaiņu;

5) serumu un vakcīnu izgatavošanu.

VII nodaļa
Profesionālās darbības nosacījumi
epidemioloģiskās drošības garantēšanai

34.pants. Obligātās veselības pārbaudes

Personas, kuras tiek nodarbinātas darbos, kas saistīti ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai, tiek pakļautas obligātajām pirmreizējām (pirms stāšanās darbā) un periodiskām veselības pārbaudēm. Minēto darbu sarakstu un veselības pārbaužu periodiskumu nosaka Ministru kabinets.

(30.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

35.pants. Profesionālās darbības ierobežojumi

Ministru kabinets apstiprina to infekcijas slimību sarakstu, ar kurām saslimušās vai inficējušās personas un personas, par kurām ir radušās profesionāli pamatotas aizdomas, ka tās inficējušās ar šādu infekcijas slimību, nedrīkst tikt nodarbinātas:

1) uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), iestādēs un organizācijās, kuru darbības veids ir pārtikas produktu un dzeramā ūdens ražošana, apstrāde un izplatīšana, ja šīs personas ir tiešā vai netiešā saskarē ar pārtiku un dzeramo ūdeni;

2) uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), iestādēs un organizācijās, kuru darbības veids ir pakalpojumu sniegšana patērētājiem (frizētavās, kosmētiskajos kabinetos, pirtīs, peldbaseinos u.c.);

3) ārstniecības iestādēs, mācību un audzināšanas iestādēs, ārpusskolas iestādēs.

VIII nodaļa
Karantīna un medicīniski sanitārie pasākumi

36.pants. Karantīna bīstamo infekcijas slimību gadījumā

(1) Pastāvot bīstamu infekcijas slimību izplatīšanās draudiem Latvijas Republikas teritorijā, Ministru prezidents pēc labklājības ministra priekšlikuma izsludina karantīnu un ar rīkojumu nosaka karantīnas režīmu. Karantīnas režīmu atsevišķā objektā (ēkā, ražotnē u.tml.) nosaka labklājības ministrs ar savu rīkojumu, bet atsevišķos Nacionālo bruņoto spēku objektos — Nacionālo bruņoto spēku komandieris pēc saskaņošanas ar labklājības ministru.

(2) Karantīna ietver:

1) izsludinātās karantīnas teritorijas robežas šķērsošanas ierobežojumus;

2) nepieciešamos pretepidēmijas pasākumus attiecībā uz personām, transportlīdzekļiem, kas izbrauc no karantīnas teritorijas, un izvedamajām kravām, kā arī, ja nepieciešams, — pretepizootijas pasākumus;

3) sabiedrisko pasākumu un saimnieciskās darbības ierobežojumus izsludinātajā karantīnas teritorijā;

4) citus pretepidēmijas pasākumus, kas minēti šajā likumā un citos normatīvajos aktos.

(3) Karantīnas pasākumu koordinācijai tiek izveidota komisija, kuru vada Ministru prezidents vai viņa pilnvarots pārstāvis. Ja karantīnu noteicis labklājības ministrs, viņš arī izveido attiecīgu komisiju un nosaka tās vadītāju.

(4) Karantīnu izsludina ar masu saziņas līdzekļu starpniecību. Masu saziņas līdzekļu pienākums ir sniegt nepieciešamo informāciju noteiktā laikā un apjomā.

(5) Par gadījumiem, kad ar Ministru kabineta rīkojumu tiek noteikta karantīna, Labklājības ministrija nekavējoties paziņo Pasaules veselības organizācijai.

(6) Karantīnas pasākumu veikšanu finansē no valsts budžeta.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

36.1 pants. Karantīna citu infekcijas slimību gadījumā

Karantīnas pasākumus citu infekcijas slimību izplatīšanās novēršanai ārstniecības, sociālās aprūpes un izglītības iestādēs nosaka attiecīgās iestādes vadītājs pēc ārstniecības personas vai epidemiologa priekšlikuma vai saskaņā ar pašvaldības lēmumu.

(30.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

37.pants. Medicīniski sanitārie pasākumi

(1) Medicīniski sanitārie pasākumi ir pasākumi, ko veic valsts institūcijas, lai novērstu vai mazinātu bīstamo infekciju slimību ievešanas un izplatīšanās draudus valsts teritorijā.

(2) Medicīniski sanitāro pasākumu veikšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

IX nodaļa
Nobeiguma noteikumi

38.pants. Medicīnā, kosmētikā un parfimērijā izmantojamo bioloģisko materiālu kontrole un donoru laboratoriskā pārbaude

(1) Donoru materiālus, serumus, citus cilvēku un dzīvnieku bioloģiskos materiālus, kuri satur infekcijas slimību izraisītājus vai attiecībā uz kuriem ir radušās pamatotas aizdomas par to, nedrīkst izmantot medicīnā, kosmētikā un parfimērijā.

(2) Asins, audu, orgānu, spermas un citu bioloģisko substrātu donori ir pakļauti obligātai laboratoriskajai pārbaudei Labklājības ministrijas noteiktajā kārtībā.

(3) Bioloģisko materiālu kvalitātes laboratorisko pārbaužu un kontroles kārtību, kā arī attiecīgās informācijas izmantošanu nosaka Labklājības ministrija.

38.1 pants. Higiēnas prasības

Infekcijas slimību profilakses nodrošināšanai Ministru kabinets nosaka higiēnas prasības paaugstināta riska objektiem. Higiēnas prasību ievērošanas nodrošināšana ir šo objektu vadītāju pienākums.

(30.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

39.pants. Starptautiskais tūrisms un ceļotāju veselība

Uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), iestādēm un organizācijām, kuras darbojas starptautiskā tūrisma jomā un veic pasažieru pārvadājumus, ceļojumu organizēšanas laikā pilnīgi un objektīvi jāinformē klienti par:

1) veselības riska faktoriem teritorijās, kuras tie vēlas apmeklēt, kā arī par infekcijas slimību draudiem un individuālajiem pasākumiem, ieskaitot vakcināciju;

2) medicīniskās palīdzības un konsultācijas saņemšanas iespējām gan pirms ceļojuma, gan tā laikā.

40.pants. Policijas palīdzība

Pēc Valsts sanitārās inspekcijas amatpersonu pieprasījuma policijas iestādes sniedz palīdzību ārstniecības personām, kā arī Sabiedrības veselības aģentūras epidemiologiem un valsts sanitārajiem inspektoriem, lai nodrošinātu:

1) netraucētu epidemioloģisko izmeklēšanu;

2) personu piespiedu izolēšanu un apsardzi;

3) epidemioloģisko drošību šajā likumā paredzētajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

41.pants. Atbildība par šā likuma pārkāpšanu

(1) Par šā likuma pārkāpumiem personas saucamas pie likumos noteiktās atbildības.

(2) Personu saukšana pie disciplinārās, administratīvās vai kriminālās atbildības neatbrīvo tās no pienākuma atlīdzināt šā likuma pārkāpumu rezultātā nodarītos zaudējumus.

Pārejas noteikumi

(30.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.05.2000.)

1. Līdz Sabiedrības veselības aģentūras izveidošanai tās funkcijas pilda Nacionālais vides veselības centrs un teritoriālie vides veselības centri savā pārziņā esošajā teritorijā atbilstoši to nolikumiem.

2. Līdz 2001.gada 1.janvārim ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma 14.panta 3.punktu:

1) Ministru kabineta 1998.gada 19.maija noteikumi nr.183 "Noteikumi par higiēnas prasībām slimnīcām";

2) Ministru kabineta 1998.gada 9.jūnija noteikumi nr.216 "Noteikumi par higiēnas prasībām pirmsskolas izglītības iestādēm";

3) Ministru kabineta 1999.gada 13.jūlija noteikumi nr.255 "Noteikumi par higiēnas prasībām vispārizglītojošām skolām".

Likums Saeimā pieņemts 1997.gada 11.decembrī.
Valsts prezidents G.Ulmanis
Rīgā 1997.gada 30.decembrī
 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 11.12.1997.Stājas spēkā: 13.01.1998.Tēma:  Veselības aprūpe, farmācija; Administratīvā atbildība; Veselība un farmācijaPublicēts: Latvijas Vēstnesis, 342/345, 30.12.1997.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 3, 05.02.1998.
Dokumenta valoda:
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
  • Grozījumi
  • Uz tiesību akta pamata izdotie
  • Skaidrojumi
  • Citi saistītie dokumenti
52951
{"selected":{"value":"04.05.2000","content":"<font class='s-1'>04.05.2000.-24.02.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},"data":[{"value":"01.01.2020","iso_value":"2020\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2020.-...<\/font> <font class='s-2'>N\u0101kotnes<\/font>"},{"value":"20.11.2019","iso_value":"2019\/11\/20","content":"<font class='s-1'>20.11.2019.-31.12.2019.<\/font> <font class='s-2'>N\u0101kotnes<\/font>"},{"value":"23.05.2018","iso_value":"2018\/05\/23","content":"<font class='s-1'>23.05.2018.-19.11.2019.<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2016","iso_value":"2016\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2016.-22.05.2018.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"26.11.2014","iso_value":"2014\/11\/26","content":"<font class='s-1'>26.11.2014.-31.12.2015.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"02.11.2012","iso_value":"2012\/11\/02","content":"<font class='s-1'>02.11.2012.-25.11.2014.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2011","iso_value":"2011\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2011.-01.11.2012.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"20.07.2010","iso_value":"2010\/07\/20","content":"<font class='s-1'>20.07.2010.-31.12.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2010","iso_value":"2010\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2010.-19.07.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"16.12.2009","iso_value":"2009\/12\/16","content":"<font class='s-1'>16.12.2009.-31.12.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"13.05.2008","iso_value":"2008\/05\/13","content":"<font class='s-1'>13.05.2008.-15.12.2009.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"05.10.2007","iso_value":"2007\/10\/05","content":"<font class='s-1'>05.10.2007.-12.05.2008.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"11.07.2007","iso_value":"2007\/07\/11","content":"<font class='s-1'>11.07.2007.-04.10.2007.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"09.05.2006","iso_value":"2006\/05\/09","content":"<font class='s-1'>09.05.2006.-10.07.2007.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.01.2006","iso_value":"2006\/01\/01","content":"<font class='s-1'>01.01.2006.-08.05.2006.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"02.05.2004","iso_value":"2004\/05\/02","content":"<font class='s-1'>02.05.2004.-31.12.2005.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"25.02.2004","iso_value":"2004\/02\/25","content":"<font class='s-1'>25.02.2004.-01.05.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"04.05.2000","iso_value":"2000\/05\/04","content":"<font class='s-1'>04.05.2000.-24.02.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"09.01.2000","iso_value":"2000\/01\/09","content":"<font class='s-1'>09.01.2000.-03.05.2000.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"13.01.1998","iso_value":"1998\/01\/13","content":"<font class='s-1'>13.01.1998.-08.01.2000.<\/font> <font class='s-2'>Pamata<\/font>"}]}
04.05.2000
84
1
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva