3.pants. (1) Šis likums attiecas uz visu veidu pārtikas apriti un jebkuru tajā iesaistīto pārtikas uzņēmumu un fizisko personu.

(2) Ja Saeimas apstiprinātajos starptautiskajos līgumos paredzēti citādi noteikumi nekā šajā likumā, piemērojami starptautisko līgumu noteikumi.

4.pants. (1) Latvijā atļauta tikai kvalitātes un obligātajām nekaitīguma prasībām atbilstošas pārtikas aprite.

(2) Obligātās nekaitīguma prasības, kuru ievērošana nodrošina pārtikas produkta, pārtikas aprites vai ar to saistītā pakalpojuma nekaitīgumu cilvēka veselībai, dzīvībai vai videi, apstiprina Ministru kabinets, taču pieļaujamais piesārņojuma līmenis nedrīkst būt augstāks par attiecīgo Latvijā ražotās produkcijas piesārņojuma līmeni.

(3) Pārtikai, kas paredzēta atsevišķām patērētāju grupām, Ministru kabinets var noteikt īpašas prasības.

(4) Atsevišķām pārtikas produktu grupām Ministru kabinets nosaka kvalitātes un klasifikācijas prasības un kārtību, kādā novērtējama attiecīgo produktu atbilstība šīm prasībām.

(5) Ja ražotās pārtikas piesārņojuma līmenis ir zemāks par Eiropas Savienības valstīs pieļaujamo, obligātajās nekaitīguma prasībās nosakāms zemākais piesārņojuma līmenis.

(6) Prasības attiecībā uz mājas apstākļos ražotas pārtikas ražošanu un izplatīšanu nosaka Ministru kabinets.

(7) Pārtikas apritei nepieciešamos pavaddokumentus nosaka Ministru kabinets.

(8) Pārtiku, kura satur ģenētiski modificētus organismus vai ir ražota no tiem, Latvijā drīkst izplatīt tikai pēc attiecīgas atļaujas saņemšanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(9) Pārtikai, kura satur ģenētiski modificētus organismus vai ir ražota no tiem, marķējumā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un gadījumos norāda informāciju par tās ģenētiski modificētajām sastāvdaļām vai to, ka šī pārtika ražota no ģenētiski modificētiem organismiem;

(10) Ministru kabinets nosaka vispārīgās prasības diētiskajai pārtikai.

(11) Ātrās reaģēšanas sistēmas darbību, kas ir pārtikas apritē iesaistīto personu un kompetento institūciju saskaņota un organizēta informācijas apmaiņa un rīcība, gadījumos, kad pastāv tiešs vai netiešs pārtikas radīts risks cilvēku veselībai un dzīvībai, nosaka Ministru kabinets.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.09.2002. un 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 10.12.2003.)

5.pants. (1) Uzņēmumi, kuru darbība ir saistīta ar gaļas ieguvi, pārtikas apstrādi, pārstrādi, ražošanu, saldēšanu, uzglabāšanu un iesaiņošanu, var iesaistīties pārtikas apritē, ja to darbība ar katru pārtikas grupu minētajos pārtikas aprites posmos un vietās ir atzīta un tiem piešķirts atzīšanas numurs.

(2) Pārtikas uzņēmumu darbību atzīst un atzīšanas numuru tiem piešķir Pārtikas un veterinārais dienests.

(3) Uzņēmumi, kuru darbības veids nav minēts šā panta pirmajā daļā, pārtikas apritē var iesaistīties, ja tie ir reģistrēti Pārtikas un veterinārajā dienestā.

(4) Pārtikas uzņēmumu darbības atzīšanas kārtību vai reģistrācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(5) Fakts, ka pārtikas uzņēmuma darbība ir atzīta vai reģistrēta, apliecina, ka uzņēmums spēj pastāvīgi nodrošināt savas darbības un produkcijas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un atrodas Pārtikas un veterinārā dienesta uzraudzībā un kontrolē.

(6) Pārtikas uzņēmuma darbību atbilstoši importētājvalsts prasībām atzīst Pārtikas un veterinārais dienests.

(7) Pārtikas uzņēmuma konkrēto darbību pārtikas apritē, ja darbība nav atzīta vai reģistrēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, aptur saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbības apturēšanas kārtību".

(8) Šā panta pirmā un trešā daļa neattiecas uz Valsts farmācijas inspekcijas kompetencē esošajām zāļu un farmaceitisko produktu izplatīšanas vietām.

(12.09.2002. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.10.2002.)

8.pants. (1) Pārtikas uzņēmuma pienākums ir veikt paškontroli, novērst jebkuru darbību vai procesu, kas nelabvēlīgi ietekmē pārtikas nekaitīgumu, un nodrošināt attiecīgās pārtikas aprites drošības procedūras vai kontroles pasākumus, to ieviešanu pārtikas saglabāšanā un pārbaudē.

(2) Pārtikas apritei jānotiek atbilstoši Ministru kabineta noteiktajām pārtikas higiēnas prasībām.

(3) Pārtikas apritē iesaistītajām personām jāievēro normatīvajos aktos noteiktās personāla higiēnas prasības.

(4) Pārtikas uzņēmuma pienākums ir nodrošināt pārtikas izsekojamību (iespēju visos pārtikas aprites posmos izsekot un atrast jebkuru pārtiku vai vielu, ko paredzēts vai ko varētu pievienot pārtikai) un reģistrēt pārtikas piegādātājus, pārtiku, pārtikas izejvielas un citas vielas, ko paredzēts tajā iekļaut, kā arī uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības), kuriem uzņēmums piegādājis pārtiku. Reģistrētā informācija pēc pieprasījuma iesniedzama Pārtikas un veterinārajam dienestam.

(5) Pārtikas uzņēmuma vadītājs ir atbildīgs par savā uzņēmumā pārtikas apritē nodarbināto fizisko personu profesionālo kvalifikāciju. Šīm personām izvirzāmās prasības reglamentē Ministru kabineta noteikumi.

(6) (Izslēgta ar 06.11.2003. likumu.)

(7) Pārtikas uzņēmumiem ir jāievēro dokumentēts pasākumu komplekss, kas nodrošina higiēnas un ražošanas atbilstību ražotāja noteiktajām kvalitātes prasībām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001., 12.09.2002. un 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 10.12.2003.)

10.pants. (1) Materiāliem un priekšmetiem, pārtikas piedevām, tehnoloģiskajām iekārtām, inventāram, tarai un iesaiņojumam, mazgāšanas, dezinfekcijas un citiem līdzekļiem, darba un tehnoloģiskajiem procesiem, kas nonāk saskarē ar pārtiku, jāatbilst Ministru kabineta noteiktajām obligātajām nekaitīguma prasībām.

(2) Pārtikas apritē izmantojamām telpām un citām platībām ēkās vai transportlīdzekļos, kā arī palīgtelpām, kas nepieciešamas personāla higiēnas nodrošināšanai, ir jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām pārtikas uzņēmumu higiēnas prasībām.

(3) Piesārņojums pārtikā nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā noteiktās maksimāli pieļaujamās normas.

(4) Transportlīdzekļiem, kas iesaistīti pārtikas apritē, jāatbilst valstī noteiktajām normatīvo aktu prasībām, un ir jābūt Pārtikas un veterinārā dienesta izsniegtai atļaujai pārtikas pārvadāšanai ar tiem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.09.2002. likumu, kas stājas spēkā 16.10.2002.)

11.¹ pants. Ministru kabinets nosaka, kādā kārtībā izplata jodēto sāli un kādos gadījumos to izmanto pārtikas ražošanā.

(06.11.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 10.12.2003.)

13.pants. (1) Marķējumā sniegtā informācija, kā arī reklāma nedrīkst būt maldinoša vai piedēvēt pārtikas precēm īpašības, kuras tām nepiemīt.

(2) Par marķējuma atbilstību patiesajiem rādītājiem un fasējuma saturam ir atbildīgs pārtikas uzņēmums, kas pārtiku ražojis vai fasējis, vai arī pārtikas izplatītājs, ja viņš ir mainījis produkta oriģinālo fasējumu, marķējumu vai uzlicis jaunu marķējumu.

(3) Latvijā izplatāmajai pārtikai jābūt marķētai saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

15.pants. (1) Noteikumus par izplatīšanai nederīgas pārtikas turpmākās izmantošanas vai iznīcināšanas kārtību apstiprina Ministru kabinets.

(2) Izdevumus, kas saistīti ar nederīgas pārtikas izņemšanu no apgrozības, pārstrādi vai iznīcināšanu, sedz pārtikas izplatītājs. Šajā gadījumā viņš sedz arī ar valsts uzraudzību un kontroli saistītos izdevumus.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)

16.pants. (1) Pārtikas aprites valsts uzraudzības un kontroles politikas izstrādi koordinē Ministru kabineta izveidota koordinējoša un konsultatīva institūcija — Pārtikas padome.

(2) Pārtikas padome darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

17.pants.

(Izslēgts ar 13.12.2001. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2002.)

19.pants. (1) Veselības ministrija veido un koordinē uztura politiku, kā arī atbild par pārtikas nekaitīguma vispārīgo prasību izstrādāšanu un atbilstošo normatīvo aktu projektu iesniegšanu Ministru kabinetam.

(2) Veselības ministrs uztura politikas izstrādāšanai un koordinēšanai izveido konsultatīvu uztura padomi.

(3) Veselības ministrs apstiprina ieteicamās Latvijas iedzīvotāju uzturnormas un veselīga uztura ieteikumus.

(4) Veselības ministrijas Valsts sanitārā inspekcija kontrolē pa ūdensapgādes sistēmām iedzīvotājiem piegādātā dzeramā ūdens atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām.

(5) Dzeramā ūdens monitoringa un kontroles kārtību nosaka Ministru kabinets.

(6) Veselības ministrs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā uz laiku var noteikt dzeramajam ūdenim, kas konkrētā ģeogrāfiskajā teritorijā tiek piegādāts iedzīvotājiem pa ūdensapgādes sistēmām, pazeminātas nekaitīguma vai kvalitātes prasības, ja tās nerada draudus patērētāju veselībai un citādā veidā nav iespējams nodrošināt dzeramā ūdens piegādi.

(13.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.09.2002. un 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 10.12.2003.)

20.pants. Latvijas Pārtikas centrs ir Veselības ministrijas pārraudzībā esoša institūcija. Tas darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu. Latvijas Pārtikas centra galvenie uzdevumi ir šādi:

1) analizēt pārtikas un uztura izraisīto slimību monitoringa rezultātus, kā arī attiecīgā gada pārtikas aprites valsts uzraudzības un kontroles rezultātus un sagatavot priekšlikumus pārtikas nekaitīguma un uztura politikas optimizācijai;

2) sagatavot priekšlikumus par uztura un pārtikas nekaitīguma vispārīgajām prasībām, par Eiropas Savienības prasību ieviešanu pārtikas aprites jomā, kā arī normatīvo aktu projektus;

3) organizēt zinātniski pamatotu priekšlikumu sagatavošanu par pārtikas nekaitīguma un uztura problēmu risināšanu (par rīcību krīžu gadījumos, jaunām pārtikas izraisītām slimībām, riska faktoru noteikšanu u.tml.);

4) veikt konsultatīvās uztura padomes sekretariāta funkcijas;

5) informēt sabiedrību par aktuālajiem pārtikas nekaitīguma un uztura jautājumiem;

6) informēt pārtikas uzņēmumus un patērētājus par pārtikas nekaitīgumu un uzturu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem;

7) atbilstoši savai kompetencei sadarboties ar starptautiskajām organizācijām;

8) sagatavot priekšlikumus un normatīvo aktu projektus ar ģenētiski modificēto organismu, tajā skaitā jaunās pārtikas, izplatību saistīto problēmu risināšanai.

(13.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.09.2002. un 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 10.12.2003.)

21.pants. (1) Pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli veic Zemkopības ministrijas pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde — Pārtikas un veterinārais dienests.

(2) Pārtikas un veterinārā dienesta funkcijas ir:

1) pārtikas apritē:

a) uzraudzīt un kontrolēt visos pārtikas aprites posmos pārtikas produktu (izņemot nefasētu dzeramo ūdeni, ko iedzīvotājiem piegādā pa ūdensapgādes sistēmām) atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām,

b) atzīt un reģistrēt pārtikas uzņēmumu darbību, kā arī anulēt to atzīšanu un reģistrāciju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā,

c) visos pārtikas aprites posmos uzraudzīt un kontrolēt pārtikas uzņēmumu darbību un pārtikas aprites procesu atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām,

d) visos pārtikas aprites posmos veikt riska faktoru izpēti un analīzi;

2) sanitārajā robežkontrolē — normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā uzraudzīt un kontrolēt valsts robežas kontroles punktos, kā arī brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās pārtikas ievešanu valstī, veterinārajai uzraudzībai pakļauto produktu, kā arī citu preču un produktu ievešanu, izvešanu vai pārvadāšanu tranzītā;

3) laboratoriskā izmeklēšana (tajā skaitā references funkcijas noteiktās jomās saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto kārtību). Obligāti veicama vispusīga laboratoriskā pārbaude importētai pārtikai, kuras cena ir zemāka par attiecīgā ražotāja attiecīgās produkcijas vairumcenu savā valstī.

4) bioloģiskās lauksaimniecības produktu apritē:

a) uzraudzīt un kontrolēt bioloģiskās lauksaimniecības produktu un procesu atzīšanas kārtību un bioloģiskās lauksaimniecības produktu apriti atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām,

b) reģistrēt bioloģisko lauksaimniecības produktu apritē iesaistītās personas;

5) pēc kompetentas valsts institūcijas vai eksportētājuzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pieprasījuma apliecināt atbilstību savas kompetences ietvaros;

6) pārtikas produktu valsts intervencē:

a) kontrolēt valsts intervencē iepērkamo pārtikas produktu atbilstību obligātajām kvalitātes un nekaitīguma prasībām,

b) veikt intervences noliktavu uzraudzību atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

7) nodrošināt savas kompetences ietvaros sadarbību ar starptautiskajām organizācijām, kā arī starptautisko pārtikas kontroles sistēmu darbību. Riska faktoru izpētes un riska samazināšanas nolūkā noskaidrot obligātajām nekaitīguma prasībām neatbilstošas pārtikas ražotājus un izplatītājus;

8) uzraudzīt un kontrolēt ģeogrāfiskas izcelsmes norāžu un cilmes vietu nosaukumu, kā arī īpaša rakstura sertifikāta aizsardzību;

9) veikt veterināro uzraudzību un kontroli saskaņā ar normatīvajiem aktiem;

10) noteikt riska vadības pagaidu pasākumus bīstamības samazināšanai līdz riska novērtēšanai un riska vadības izstrādāšanai, ja ir konstatēts iespējamais apdraudējums cilvēku vai dzīvnieku veselībai un nav veikta riska analīze;

11) veikt citas normatīvajos aktos noteiktās funkcijas;

12) iesaistoties Eiropas Savienības ātrās izziņošanas sistēmā, veikt riska faktoru izpēti un panākt riska samazināšanu, novēršot obligātajām nekaitīguma prasībām neatbilstošas pārtikas importu Latvijā.

(3) Pārtikas aprites valsts uzraudzību un kontroli Pārtikas un veterinārais dienests veic saskaņā ar Pārtikas padomē izvērtētajām un zemkopības ministra apstiprinātajām uzraudzības programmām, ievērojot likumā par valsts budžetu kārtējam gadam piešķirto apropriāciju.

(4) Prasības pārtikas ievešanai valstī, izvešanai no tās un tranzīta pārvadājumiem, kontroles kārtību valsts robežas kontroles punktos, kā arī brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās un kontrolei pakļauto preču sarakstu nosaka Ministru kabinets. Šajā sarakstā neiekļauto preču imports nav atļauts.

(5) Prasības iekārtojumam kontroles punktos, kuros veic pārtikas sanitāro robežkontroli, un kontroles punktu atzīšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(6) Prasības references laboratorijām un references laboratoriju pilnvarošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(13.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 12.09.2002. un 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 10.12.2003.)

21.¹ pants. (1) Pārtikas un veterinārajā dienestā ietilpst centrālais aparāts, teritoriālās struktūrvienības, Sanitārā robežinspekcija, Valsts veterinārmedicīnas diagnostikas centrs un laboratorijas.

(2) Pārtikas un veterinārā dienesta nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

(3) Pārtikas un veterinārā dienesta darbu vada dienesta ģenerāldirektors, kas vienlaikus ir arī valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors.

(4) Valsts galvenais pārtikas un veterinārais inspektors pilnvaro Pārtikas un veterinārā dienesta valsts vecākos pārtikas un veterināros inspektorus, valsts vecākos pārtikas inspektorus, valsts vecākos veterināros inspektorus, valsts vecākos sanitāros robežinspektorus, valsts pārtikas inspektorus, valsts veterināros inspektorus un valsts sanitāros robežinspektorus veikt pārbaudes attiecīgā jomā.

(5) Pārtikas un veterinārā dienesta teritoriālā struktūrvienība veic valsts uzraudzības un kontroles funkcijas noteiktā valsts teritorijas daļā. Teritoriālās struktūrvienības vadītājs ir attiecīgās teritorijas valsts vecākais pārtikas inspektors vai valsts vecākais veterinārais inspektors. Ja teritoriālās struktūrvienības vadītājs ir attiecīgās teritorijas valsts vecākais pārtikas inspektors, tad viņa vietnieks ir valsts vecākais veterinārais inspektors, un otrādi.

(6) Sanitārā robežinspekcija normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā veic valsts uzraudzības un kontroles funkcijas Ministru kabineta noteiktajos valsts robežas kontroles punktos, kā arī brīvajās zonās, brīvajās noliktavās un muitas noliktavās attiecībā uz pārtikas ievešanu valstī, veterinārajai uzraudzībai pakļauto produktu, kā arī citu preču un produktu ievešanu, izvešanu un pārvadāšanu tranzītā.

(7) Sanitārās robežinspekcijas darbu vada Sanitārās robežinspekcijas priekšnieks. Sanitārās robežinspekcijas priekšnieka vietnieki ir valsts vecākie sanitārie robežinspektori veterinārajā, fitosanitārajā, pārtikas nekaitīguma un nepārtikas preču drošuma jomā.

(8) Pārtikas un veterinārā dienesta finansu līdzekļus veido valsts pamatbudžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem, ieņēmumi no maksas pakalpojumiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, ārvalstu finansu palīdzība likumā par valsts budžetu kārtējam gadam noteiktajā apjomā, saņemtie ziedojumi un dāvinājumi.

(9) Kārtību, kādā maksā par šajā likumā noteiktajām valsts uzraudzības un kontroles darbībām, un Pārtikas un veterinārā dienesta sniegto maksas pakalpojumu veidus nosaka Ministru kabinets.

(10) Izmaksas, kas saistītas ar valsts uzraudzības un kontroles darbībām un Pārtikas un veterinārā dienesta sniegtajiem maksas pakalpojumiem, apstiprina zemkopības ministrs.

(13.12.2001. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.11.2003. likumu, kas stājas spēkā 10.12.2003.)