Teksta versija
UZMANĪBU! Vietnei pielāgotais Google meklētājs (ātrais meklētājs) meklēšanas rezultātos šobrīd neietver daļu tiesību aktu. Problēma tiek risināta, tomēr lūdzam ņemt vērā, ka tiešā veidā Google meklētāja darbību ietekmēt nevaram. Aicinām izmantot vietnes izvērsto meklētāju.
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Starptautiskais līgums precizēts ar Saeimas Ārlietu komisijas 04.10.2023. lēmumu.
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par 1995. gada 24. jūnija UNIDROIT Konvenciju par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem

1. pants. 1995. gada 24. jūnija UNIDROIT Konvencija par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2. pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Kultūras ministrija.

3. pants. Saskaņā ar Konvencijas 16. panta 1. punktu Latvijas Republika deklarē, ka prasības par Latvijā ievesto priekšmetu restitūciju un atdošanu, pamatojoties uz Konvencijas 8. pantu, var iesniegt, vēršoties tiesā.

4. pants. Konvencija stājas spēkā tās 12. panta otrajā daļā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

5. pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija latviešu un angļu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2018. gada 1. novembrī.
Valsts prezidents R. Vējonis
Rīgā 2018. gada 14. novembrī
UNIDROIT Konvencija par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem

(Roma, 1995. gada 24. jūnijs)

Šīs konvencijas dalībvalstis,

pēc Itālijas Republikas valdības uzaicinājuma no 1995. gada 7. līdz 24. jūnijam tiekoties diplomātiskajā konferencē Romā, lai pieņemtu projektu, kas izstrādāts UNIDROIT Konvencijai par zagtu vai nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu starptautisko atdošanu;

būdamas pārliecinātas par būtisko nozīmi, kāda kultūras mantojuma aizsardzībai un kultūras apmaiņai ir sapratnes veicināšanā starp tautām un kultūras izplatīšanai – cilvēces labklājības un civilizācijas progresa sekmēšanā;

būdamas ļoti norūpējušās par kultūras priekšmetu nelikumīgo tirdzniecību un nelabojamo kaitējumu, kas tādā veidā bieži tiek nodarīts gan šiem priekšmetiem, gan valsts, cilts, iezemiešu vai kādas citas sabiedrības kultūras mantojumam, kā arī visu tautu mantojumam, jo īpaši saistībā ar arheoloģisko atradumu vietu izlaupīšanu, kā dēļ tiek zaudēta neaizstājama arheoloģiska, vēsturiska un zinātniska informācija;

apņemdamās efektīvi sekmēt cīņu pret kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību, veicot tādu nozīmīgu pasākumu kā kopīgu obligāto noteikumu pieņemšana par kultūras priekšmetu restitūciju un atdošanu starp Līgumslēdzējām valstīm, kā mērķi nosakot kultūras mantojuma saglabāšanas un aizsardzības uzlabošanu, kas ir visu interesēs;

uzsverot, ka šīs konvencijas mērķis ir veicināt kultūras priekšmetu restitūciju un atdošanu un ka tas, ka atsevišķās valstīs restitūcijas un atdošanas īstenošanas nolūkos tiek noteiktas atlīdzības, piemēram, kompensācijas, nenozīmē, ka šādas atlīdzības ir jāparedz arī citās valstīs;

apstiprinot, ka šīs konvencijas noteikumu pieņemšana nākotnē nekādā veidā nesniedz apstiprinājumu un nepiešķir leģitimitāti tiem nelikumīgajiem darījumiem, kas, iespējams, notikuši pirms Konvencijas stāšanās spēkā;

apzinoties, ka šī konvencija pati par sevi neatrisinās nelikumīgās tirdzniecības radītās problēmas, bet aizsāks procesu, kurš veicinās starptautisko sadarbību kultūras jomā un kuram būs nozīme likumīgā tirdzniecībā un starpvalstu nolīgumos par kultūras apmaiņu;

atzīstot, ka šo konvenciju vajadzētu īstenot vienlaikus ar citiem efektīviem kultūras priekšmetu aizsardzības pasākumiem, piemēram, reģistru izveidošanu un izmantošanu, arheoloģisko atradumu vietu fizisko aizsardzību un tehnisko sadarbību;

atzīstot dažādu iestāžu darbu saistībā ar kultūras īpašuma aizsardzību, jo īpaši 1970. gada UNESCO Konvenciju par nelikumīgu tirdzniecību un rīcības kodeksu izstrādāšanu privātajā sektorā;

ir vienojušās par turpmāko:

I. NODAĻA – PIEMĒROŠANAS JOMA UN DEFINĪCIJA

1. pants

Konvencija attiecas uz šādām starptautiskām prasībām:

a) par nozagtu kultūras priekšmetu restitūciju;

b) par tādu kultūras priekšmetu atdošanu, kuri izvesti no Līgumslēdzējas valsts teritorijas pretēji tam, kas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, kuri reglamentē kultūras priekšmetu izvešanu no valsts, lai aizsargātu tās kultūras mantojumu (turpmāk "nelikumīgi izvesti kultūras priekšmeti").

2. pants

Šajā konvencijā par kultūras priekšmetiem uzskata priekšmetus, kuriem no reliģiskā vai sekulārā viedokļa ir arheoloģiska, ar aizvēsturi saistīta, vēsturiska, literāra, mākslas vai zinātniska vērtība un kuri pieder kādai no kategorijām, kas uzskaitītas šīs konvencijas pielikumā.

II. NODAĻA – NOZAGTO KULTŪRAS PRIEKŠMETU RESTITŪCIJA

3. pants

1. Nozagtā kultūras priekšmeta valdītājam šis priekšmets ir jāatdod.

2. Šajā konvencijā kultūras priekšmets, kas ir nelikumīgi izrakts vai kas ir likumīgi izrakts, bet nelikumīgi paturēts, ir uzskatāms par zagtu, ja to nosaka tās valsts tiesību akti, kurā ir notikuši izrakumi.

3. Restitūcijas prasība jāiesniedz trīs gadu laikā no brīža, kad prasības iesniedzējs ir noskaidrojis attiecīgā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un tā valdītāja identitāti, un jebkurā gadījumā – piecdesmit gadu laikā pēc zādzības.

4. Taču vienīgais laika ierobežojums, kas attiecas uz prasības iesniegšanu par tāda kultūras priekšmeta restitūciju, kurš ir daļa no identificēta pieminekļa vai arheoloģisko atradumu vietas vai pieder publiskai kolekcijai, ir trīs gadi no brīža, kad prasības iesniedzējs ir noskaidrojis attiecīgā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un tā valdītāja identitāti.

5. Neatkarīgi no iepriekšējā punkta noteikumiem ikviena Līgumslēdzēja valsts var deklarēt, ka uz prasību attiecas 75 gadus ilgs laika ierobežojums vai ilgāks periods, kas ir noteikts tās tiesību aktos. Prasībai, kas iesniegta citā Līgumslēdzējā valstī par tādu kultūras priekšmetu restitūciju, kas ir izņemti no pieminekļa, arheoloģisko atradumu vietas vai publiskas kolekcijas Līgumslēdzējā valstī, kura nākusi klajā ar šādu deklarāciju, arī var piemērot šādu laika ierobežojumu.

6. Iepriekšējā punktā minētā deklarācija ir jāparaksta, jāratificē, jāpieņem, jāapstiprina vai jāpievieno.

7. Šajā konvencijā ar terminu "publiskā kolekcija" saprot inventarizētu vai citādi identificētu kultūras priekšmetu grupu, kas pieder:

a) Līgumslēdzējai valstij;

b) Līgumslēdzējā valstī esošai reģionālai vai vietējai varas iestādei;

c) Līgumslēdzējā valstī esošai reliģiskai iestādei vai

d) kultūras, izglītības vai zinātnes iestādei, kas ir izveidota Līgumslēdzējā valstī un šajā valstī ir atzīta par tādu, kas kalpo sabiedrības interesēm.

8. Turklāt prasībām par tādu sakrālu vai sabiedrībai nozīmīgu kultūras priekšmetu restitūciju, kuri pieder cilts vai iezemiešu kopienai Līgumslēdzējā valstī un kurus izmanto kopienas tradīcijās vai rituālos, piemēro tādu pašu laika ierobežojumu kā publiskajām kolekcijām.

4. pants

1. Nozagta kultūras priekšmeta valdītājam, kas ir saņēmis prasību šo priekšmetu atdot, ir tiesības restitūcijas laikā saņemt godīgu un atbilstošu kompensāciju, ja valdītājs nav zinājis un pamatoti nav varējis zināt, ka priekšmets ir zagts, un var apliecināt, ka priekšmeta iegādes laikā ir ievērojis pienācīgu rūpību.

2. Neierobežojot iepriekšējā punktā minētās valdītāja tiesības uz kompensāciju, pienācīgi jārūpējas par to, lai panāktu, ka persona, kas ir nodevusi kultūras priekšmetu tā valdītājam, vai visi tie, ar kuru starpniecību minētais priekšmets nonācis pie valdītāja, samaksā kompensāciju, ja tas atbilst tās valsts tiesību aktiem, kurā ir iesniegta prasība.

3. Prasības iesniedzēja kompensācijas maksājums valdītājam, ja tas ir vajadzīgs, jāveic, neierobežojot prasības iesniedzēja tiesības piedzīt šo summu no citas personas.

4. Nosakot, vai valdītājs ir ievērojis pienācīgu rūpību, jāņem vērā visi iegādes apstākļi, tostarp iesaistīto pušu statuss, samaksātā cena, tas, vai valdītājs ir pārbaudījis informāciju kādā publiski pieejamā zagto kultūras priekšmetu reģistrā, kā arī cita būtiska informācija un dokumenti, ko viņš varētu būt ieguvis, un tas, vai valdītājs ir vērsies publiski pieejamās aģentūrās vai veicis kādus citus pasākumus, ko jebkura saprātīga persona šādā gadījumā būtu veikusi.

5. Valdītājs nedrīkst atrasties labvēlīgākā stāvoklī kā persona, no kuras viņš ieguvis attiecīgo kultūras priekšmetu mantošanas ceļā vai citādi bez atlīdzības.

III. NODAĻA – NELIKUMĪGI IZVESTU KULTŪRAS PRIEKŠMETU ATDOŠANA

5. pants

1. Līgumslēdzēja valsts var vērsties citas Līgumslēdzējas valsts tiesā vai citā kompetentā iestādē ar prasību atdot kultūras priekšmetus, kas nelikumīgi izvesti no pieprasītājas valsts teritorijas.

2. Kultūras priekšmets, kas no pieprasītājas valsts teritorijas uz laiku ir izvests izstādīšanas, izpētes vai restaurācijas nolūkos ar atļauju, kura ir izdota saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, kuri reglamentē šā priekšmeta izvešanu, lai aizsargātu valsts kultūras mantojumu, un kas minētajā atļaujā noteiktajā termiņā nav nogādāts atpakaļ, ir uzskatāms par nelikumīgi izvestu.

3. Iesnieguma saņēmējas valsts tiesa vai cita kompetenta iestāde pieprasa nelikumīgi izvestā kultūras priekšmeta atdošanu, ja pieprasītāja valsts pierāda, ka attiecīgā priekšmeta izvešana no tās teritorijas atstāj būtisku negatīvu ietekmi uz šādām jomām:

a) uz objekta vai tā apkārtējās vides saglabāšanu;

b) uz kompleksa objekta viengabalainību;

c) uz zinātniskas, vēsturiskas vai cita veida informācijas saglabāšanu;

d) uz priekšmeta izmantošanu cilts vai iezemiešu tradīcijās vai rituālos,

vai pierāda, ka šim priekšmetam pieprasītājā valstī ir būtiska kultūras nozīme.

4. Prasībā, kas tiek iesniegta saskaņā ar šā panta 1. punktu, iekļauj vai to papildina ar faktisku un tiesisku informāciju, kura iesnieguma saņēmējas valsts tiesai vai citai kompetentai iestādei varētu palīdzēt noteikt, vai ir ievērotas 1. un 3. punktā noteiktās prasības.

5. Prasība par atdošanu ir jāiesniedz trīs gadu laikā no brīža, kad pieprasītāja valsts ir noskaidrojusi attiecīgā kultūras priekšmeta atrašanās vietu un valdītāja identitāti, un jebkurā gadījumā piecdesmit gadu laikā no dienas, kad šis kultūras priekšmets ir izvests, vai no dienas, kad saskaņā ar šā panta 2. punktā minēto atļauju to vajadzēja nogādāt atpakaļ.

6. pants

1. Kultūras priekšmeta valdītājam, kas šo priekšmetu ir iegādājies pēc tam, kad tas ir nelikumīgi izvests, tā atdošanas brīdī ir tiesības no pieprasītājas valsts saņemt taisnīgu un pienācīgu kompensāciju, ja valdītājs iegādes brīdī nav zinājis un pamatoti nav varējis zināt, ka priekšmets ir nelikumīgi izvests.

2. Nosakot, vai valdītājs zināja un pamatoti varēja zināt, ka attiecīgais kultūras priekšmets ir nelikumīgi izvests, jāņem vērā visi iegādes apstākļi, tostarp tas, ka nav izsniegta pieprasītājas valsts tiesību aktos noteiktā izvešanas atļauja.

3. Tā vietā, lai saņemtu kompensāciju, valdītājs, kam tiek prasīts atdot kultūras priekšmetu pieprasītājai valstij, var, vienojoties ar šo valsti, nolemt:

a) saglabāt īpašumtiesības uz šo priekšmetu vai

b) pret samaksu vai bez atlīdzības nodot īpašumtiesības kādai paša izvēlētai personai, kas dzīvo pieprasītājā valstī un sniedz nepieciešamās garantijas.

4. Samaksu par kultūras priekšmeta atdošanu saskaņā ar šo pantu sedz pieprasītāja valsts, ja netiek ierobežotas šīs valsts tiesības piedzīt attiecīgo summu no kādas citas personas.

5. Valdītājs nedrīkst atrasties labvēlīgākā stāvoklī kā persona, no kuras viņš ieguvis attiecīgo kultūras priekšmetu mantošanas ceļā vai citādi bez atlīdzības.

7. pants

1. Šīs nodaļas noteikumi neattiecas uz gadījumiem, kad:

a) kultūras priekšmeta izvešana vairs nav nelikumīga laikā, kad tiek pieprasīta tā atdošana, vai

b) priekšmets ir izvests laikā, kad ir dzīva persona, kas to radījusi, vai piecdesmit gadu laikā pēc šīs personas nāves.

2. Neatkarīgi no iepriekšējā punkta b) apakšpunkta noteikumiem šīs nodaļas noteikumi attiecas uz gadījumiem, kad kultūras priekšmetu ir radījis cilts vai iezemiešu kopienas loceklis vai locekļi izmantošanai šīs kopienas tradīcijās vai rituālos, un šis priekšmets tiks atdots šai kopienai.

IV. NODAĻA – VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

8. pants

1. Prasību saskaņā ar II un III nodaļu var iesniegt tās Līgumslēdzējas valsts tiesās vai citās kompetentās iestādēs, kurā atrodas attiecīgais kultūras priekšmets, kā arī tiesās un citās kompetentās iestādēs, kurām saskaņā ar Līgumslēdzējās valstīs spēkā esošajiem tiesību aktiem ir piekritība.

2. Puses var vienoties par strīda nodošanu izskatīšanai jebkurā tiesā vai citā kompetentā iestādē, vai šķīrējtiesā.

3. Ir atļauts veikt pagaidu pasākumus, tostarp aizsardzības pasākumus, kas ir paredzēti tās Līgumslēdzējas valsts tiesību aktos, kurā attiecīgais priekšmets atrodas, pat ja restitūcijas prasība vai prasība par priekšmeta atdošanu ir iesniegta citas Līgumslēdzējas valsts tiesā vai citā kompetentā iestādē.

9. pants

1. Nekas šajā konvencijā neliedz Līgumslēdzējai valstij piemērot noteikumus, kas ir labvēlīgāki zagto vai nelikumīgi izvesto kultūras priekšmetu restitūcijai vai atdošanai nekā šajā konvencijā paredzētie noteikumi.

2. Šis pants nav jāinterpretē tā, ka tas rada pienākumu atzīt un piemērot citas Līgumslēdzējas valsts tiesas vai kādas citas kompetentas iestādes pieņemtu lēmumu, ja šis lēmums ir pretrunā šīs konvencijas noteikumiem.

10. pants

1. II nodaļas noteikumus piemēro tikai attiecībā uz kultūras priekšmetiem, kas ir nozagti pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā valstī, kurā ir iesniegta prasība, ja:

a) priekšmeti no Līgumslēdzējas valsts teritorijas ir nozagti pēc tam, kad šajā valstī ir stājusies spēkā Konvencija, vai

b) priekšmeti atrodas Līgumslēdzējā valstī pēc tam, kad šajā valstī ir stājusies spēkā Konvencija.

2. III nodaļas noteikumus piemēro tikai attiecībā uz kultūras priekšmetiem, kas ir nelikumīgi izvesti pēc tam, kad Konvencija ir stājusies spēkā pieprasītājā valstī, kā arī valstī, kurai tiek iesniegta prasība.

3. Šī konvencija nekādā veidā nepiešķir leģitimitāti nelikumīgiem darījumiem vai citām darbībām, kas ir veiktas pirms Konvencijas stāšanās spēkā un kas nav minētas šā panta 1. un 2. punktā, kā arī neierobežo valsts vai personas tiesības pirms Konvencijas stāšanās spēkā iesniegt prasību, izmantojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kuri nav iekļauti Konvencijā par zagto vai nelikumīgi izvesto kultūras priekšmetu restitūciju vai atdošanu.

V. NODAĻA – NOSLĒGUMA NOTEIKUMI

11. pants

1. Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai sanāksmē, ar kuru tiks noslēgta diplomātiskā konference, kura sasaukta, lai pieņemtu projektu, kas izstrādāts UNIDROIT Konvencijai par zagtu vai nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu starptautisko atdošanu, un visas valstis varēs to parakstīt Romā līdz 1996. gada jūnijam.

2. Šo konvenciju ratificēt, pieņemt vai apstiprināt var valstis, kas to ir parakstījušas.

3. Valstis, kas nav Konvencijas parakstītājvalstis, Konvencijai var pievienoties no dienas, kad tā ir atvērta parakstīšanai.

4. Ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās notiek, šādā nolūkā depozitārijā deponējot oficiālu dokumentu.

12. pants

1. Šī konvencija stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc datuma, kurā ir deponēts piektais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokuments.

2.  Ikvienā valstī, kas šo konvenciju ir ratificējusi, pieņēmusi, apstiprinājusi vai ir pievienojusies tai pēc piektā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokumenta deponēšanas, šī konvencija stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc datuma, kurā ir deponēts tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokuments.

13. pants

1. Šī konvencija neietekmē starptautiskos dokumentus, kuri ir juridiski saistoši kādai no Līgumslēdzējām valstīm un kuros ir ietverti noteikumi attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šī konvencija, ja vien valstis, kurām ir saistošs šāds dokuments, nedeklarē ko citu.

2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var slēgt nolīgumus ar vienu vai vairākām citām Līgumslēdzējām valstīm, lai uzlabotu šīs konvencijas noteikumu piemērošanu savstarpējās attiecībās. Valstis, kas ir noslēgušas šādu nolīgumu, iesniedz tā kopiju depozitārijā.

3. Savstarpējās attiecībās Līgumslēdzējas valstis, kas ir ekonomiskās integrācijas organizāciju vai reģionālo struktūru dalībvalstis, var deklarēt, ka tās piemēros attiecīgo organizāciju vai struktūru iekšējos noteikumus un tādējādi starp šīm valstīm netiks piemēroti tie Konvencijas noteikumi, kuru darbības joma ir pretrunā šo organizāciju vai struktūru noteikumiem.

14. pants

Ja līgumslēdzējā valstī ir divas vai vairāk teritoriālās vienības, kurās saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas Konvencija, piemēro vai nepiemēro dažādas tiesību sistēmas, tad šī valsts Konvencijas parakstīšanas brīdī vai tad, kad deponē savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprinājuma vai pievienošanās dokumentu, var nākt klajā ar deklarāciju, ka Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām teritoriālajām vienībām, un šo deklarāciju jebkurā laikā var aizstāt ar citu deklarāciju.

2. Par šādām deklarācijām ir jāinformē depozitārijs, un tajās ir skaidri jānorāda teritoriālās vienības, uz kurām Konvencija attiecas.

3. Ja saskaņā ar šajā pantā minēto deklarāciju Konvencija attiecas uz vienu vai vairākām, taču ne visām Līgumslēdzējas valsts teritoriālajām vienībām, tad:

a) par Līgumslēdzējas valsts teritoriju 1. pantā uzskata šīs valsts teritoriālo vienību teritoriju;

b) par Līgumslēdzējas valsts vai iesnieguma saņēmējas valsts tiesu vai citu kompetentu iestādi uzskata šīs valsts teritoriālās vienības tiesu vai citu kompetentu iestādi;

c) par Līgumslēdzēju valsti, kurā atrodas kultūras priekšmets, 8. panta 1. punktā uzskata šīs valsts teritoriālo vienību, kurā atrodas kultūras priekšmets;

d) par tiesību aktiem, ko piemēro Līgumslēdzējā valstī, kurā atrodas kultūras priekšmets, 8. panta 3. punktā uzskata tiesību aktus, ko piemēro šīs valsts teritoriālajā vienībā, kurā atrodas kultūras priekšmets, un

e) par Līgumslēdzēju valsti 9. pantā uzskata šīs valsts teritoriālo vienību.

4. Ja Līgumslēdzēja valsts nenāk klajā ar šā panta 1. punktā minēto deklarāciju, tad Konvencija attiecas uz visām šīs valsts teritoriālajām vienībām.

15. pants

1. Deklarācijām, ar kurām atbilstoši Konvencijai klajā nāk parakstīšanas brīdī, pēc ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas ir jāsaņem apstiprinājums.

2. Deklarācijām un deklarāciju apstiprinājumiem jābūt rakstiskā formā, un par tiem ir oficiāli jāinformē depozitārijs.

3. Deklarācija stājas spēkā vienlaikus ar šīs konvencijas stāšanos spēkā attiecīgajā valstī. Savukārt deklarācija, par kuru depozitārijs tiek informēts pēc Konvencijas stāšanās spēkā, stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc dienas, kad tā ir deponēta depozitārijā.

4. Valsts, kas atbilstoši Konvencijai nāk klajā ar deklarāciju, var to jebkurā laikā atsaukt, iesniedzot depozitārijam oficiālu rakstisku paziņojumu. Šis atsaukums stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc dienas, kad deponēts attiecīgais paziņojums.

16. pants

1.  Ikvienai Līgumslēdzējai valstij parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā jādeklarē, ka prasības par šajā valstī ievesto kultūras priekšmetu restitūciju un atdošanu, pamatojoties uz 8. pantu, šai valstij var iesniegt saskaņā ar vienu vai vairākām turpmāk minētajām procedūrām:

a) vēršoties tieši šīs valsts tiesā vai citā kompetentā iestādē;

b) izmantojot tādas iestādes vai iestāžu starpniecību, ko šī valsts ir izraudzījusi šādu prasību saņemšanai un pārsūtīšanai minētās valsts tiesām un citām kompetentām iestādēm;

c) izmantojot diplomātiskos vai konsulāros kanālus.

2.  Ikviena Līgumslēdzēja valsts var arī izraudzīt tiesas un citas iestādes, kas saskaņā ar II un III nodaļas noteikumiem ir kompetentas pieprasīt kultūras priekšmetu restitūciju vai atdošanu.

3. Deklarācijas, ar kurām nāk klajā saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu, jebkurā laikā var mainīt, nākot klajā ar jaunu deklarāciju.

4. Šā panta 1. un 3. punktam nav ietekmes uz divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem, kas starp Līgumslēdzējām valstīm noslēgti par tiesisko palīdzību attiecībā uz civillietām un komerclietām.

17. pants

Ikviena Līgumslēdzēja valsts ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc dienas, kad tā ir deponējusi ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, kādā no Konvencijas oficiālajām valodām depozitārijam iesniedz rakstisku informāciju par tiesību aktiem, kas reglamentē attiecīgās valsts kultūras priekšmetu izvešanu. Šī informācija pēc vajadzības laiku pa laikam tiek atjaunota.

18. pants

Nav pieļaujamas nekādas atrunas, izņemot tās, kuras Konvencijā ir nepārprotami atļautas.

19. pants

1.  Ikviena Konvencijas dalībvalsts jebkurā brīdī pēc Konvencijas stāšanās spēkā attiecīgajā valstī var to denonsēt, denonsēšanas dokumentu deponējot depozitārijā.

2. Denonsēšana stājas spēkā sestā mēneša pirmajā dienā pēc attiecīgā denonsēšanas dokumenta deponēšanas depozitārijā. Ja attiecīgajā dokumentā ir noteikts ilgāks periods, kas ir nepieciešams, lai denonsēšana stātos spēkā, tad tā stājas spēkā pēc šā ilgākā termiņa beigām, skaitot no dienas, kad šis dokuments ir deponēts depozitārijā.

3. Neatkarīgi no šādas denonsēšanas Konvencija tomēr attiecas uz tām prasībām, kas par kultūras priekšmetu restitūciju vai atdošanu ir iesniegtas līdz datumam, kad attiecīgā denonsēšana stājas spēkā.

20. pants

Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) prezidents regulāri vai jebkurā laikā pēc piecu Līgumslēdzēju valstu lūguma var sasaukt īpašu komiteju, lai izvērtētu šīs konvencijas praktisko darbību.

21. pants

1. Šo konvenciju deponē Itālijas Republikas valdībai.

2. Itālijas Republikas valdība:

a) informē visas valstis, kas ir parakstījušas šo konvenciju vai tai pievienojušās, un Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) prezidentu:

i) par katru jaunu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta parakstīšanu vai deponēšanu un attiecīgo datumu;

ii) par katru deklarāciju, ar kuru nākts klajā saskaņā ar šo konvenciju;

iii) par katru deklarācijas atsaukšanas gadījumu;

iv) par šīs konvencijas spēkā stāšanās datumu;

v) par 13. pantā minētajiem nolīgumiem;

vi) par jebkura šīs konvencijas denonsēšanas dokumenta deponēšanu, kā arī dienu, kad šis dokuments ir deponēts, un dienu, kad denonsēšana stājas spēkā;

b) nosūta apstiprinātas šīs konvencijas kopijas visām valstīm, kas Konvenciju ir parakstījušas vai tai ir pievienojušās, un Starptautiskā Privāttiesību unifikācijas institūta (UNIDROIT) prezidentam;

c) veic citas depozitārijiem raksturīgas funkcijas.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotie pārstāvji ir parakstījuši šo konvenciju.

Romā, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit piektā gada divdesmit ceturtajā jūnijā vienā oriģināleksemplārā angļu un franču valodā, un abi teksti ir vienlīdz autentiski.

 

Pielikums

a) faunas un floras, derīgo izrakteņu un cilvēka ķermeņa (mirstīgo atlieku) daļu, paleontoloģisku priekšmetu retumu kolekcijas;

b) īpašums, kas ir saistīts ar vēsturi, tostarp zinātnes vēsturi, tehnoloģiju, militāro un sociālo vēsturi, ar nacionālo vadoņu, domātāju, zinātnieku, mākslinieku dzīvi un valsts nozīmes notikumiem;

c) arheoloģisko izrakumu (tostarp likumīgo izrakumu un nelikumīgo (patvaļīgo) izrakumu) priekšmeti vai arheoloģiskie atradumi;

d) elementi, kas atdalīti no mākslas vai vēstures pieminekļiem vai arheoloģiskām senvietām;

e) antikvārie priekšmeti, kas vecāki par 100 gadiem, piemēram, priekšmeti ar seniem uzrakstiem, monētas un gravēti spiedogi;

f) etnoloģijas materiāli;

g) mākslas vērtības, piemēram:

i) dažādu veidu un no dažādiem materiāliem ar rokām darināti attēli, gleznojumi, zīmējumi (izņemot rūpnieciskus dizainparaugus un rūpnieciskus izstrādājumus, kas apgleznoti ar roku);

ii) no jebkāda materiāla izgatavoti tēlniecības oriģināldarbi;

iii) gravīru, estampu un litogrāfiju oriģināli;

iv) jebkāda materiāla māksliniecisku veidojumu kopu un māksliniecisku montāžu oriģināli;

h) reti manuskripti, inkunābulas, vecas grāmatas, dokumenti, publikācijas (attiecināmas uz vēsturi, mākslu, zinātni, literatūru u. c.) vai nu atsevišķi, vai to kolekcijas;

i) atsevišķas pastmarkas, zīmogmarkas un līdzīgas markas vai to kolekcijas;

j) arhīvi, tostarp fonoarhīvi, fotoarhīvi un kinematogrāfijas arhīvi;

k) mēbeles, kas vecākas par simts gadiem, un veci mūzikas instrumenti.

UNIDROIT CONVENTION ON STOLEN OR ILLEGALLY EXPORTED CULTURAL OBJECTS

(Rome, 24 June 1995)

THE STATES PARTIES TO THIS CONVENTION,

ASSEMBLED in Rome at the invitation of the Government of the Italian Republic from 7 to 24 June 1995 for a Diplomatic Conference for the adoption of the draft UNIDROIT Convention on the International Return of Stolen or Illegally Exported Cultural Objects,

CONVINCED of the fundamental importance of the protection of cultural heritage and of cultural exchanges for promoting understanding between peoples, and the dissemination of culture for the well-being of humanity and the progress of civilisation,

DEEPLY CONCERNED by the illicit trade in cultural objects and the irreparable damage frequently caused by it, both to these objects themselves and to the cultural heritage of national, tribal, indigenous or other communities, and also to the heritage of all peoples, and in particular by the pillage of archaeological sites and the resulting loss of irreplaceable archaeological, historical and scientific information,

DETERMINED to contribute effectively to the fight against illicit trade in cultural objects by taking the important step of establishing common, minimal legal rules for the restitution and return of cultural objects between Contracting States, with the objective of improving the preservation and protection of the cultural heritage in the interest of all,

EMPHASISING that this Convention is intended to facilitate the restitution and return of cultural objects, and that the provision of any remedies, such as compensation, needed to effect restitution and return in some States, does not imply that such remedies should be adopted in other States,

AFFIRMING that the adoption of the provisions of this Convention for the future in no way confers any approval or legitimacy upon illegal transactions of whatever kind which may have taken place before the entry into force of the Convention,

CONSCIOUS that this Convention will not by itself provide a solution to the problems raised by illicit trade, but that it initiates a process that will enhance international cultural co-operation and maintain a proper role for legal trading and inter-State agreements for cultural exchanges,

ACKNOWLEDGING that implementation of this Convention should be accompanied by other effective measures for protecting cultural objects, such as the development and use of registers, the physical protection of archaeological sites and technical co-operation,

RECOGNISING the work of various bodies to protect cultural property, particularly the 1970 UNESCO Convention on illicit traffic and the development of codes of conduct in the private sector,

HAVE AGREED as follows:

CHAPTER I - SCOPE OF APPLICATION AND DEFINITION

Article 1

This Convention applies to claims of an international character for:

(a) the restitution of stolen cultural objects;

(b) the return of cultural objects removed from the territory of a Contracting State contrary to its law regulating the export of cultural objects for the purpose of protecting its cultural heritage (hereinafter "illegally exported cultural objects").

Article 2

For the purposes of this Convention, cultural objects are those which, on religious or secular grounds, are of importance for archaeology, prehistory, history, literature, art or science and belong to one of the categories listed in the Annex to this Convention.

CHAPTER II - RESTITUTION OF STOLEN CULTURAL OBJECTS

Article 3

(1) The possessor of a cultural object which has been stolen shall return it.

(2) For the purposes of this Convention, a cultural object which has been unlawfully excavated or lawfully excavated but unlawfully retained shall be considered stolen, when consistent with the law of the State where the excavation took place.

(3) Any claim for restitution shall be brought within a period of three years from the time when the claimant knew the location of the cultural object and the identity of its possessor, and in any case within a period of fifty years from the time of the theft.

(4) However, a claim for restitution of a cultural object forming an integral part of an identified monument or archaeological site, or belonging to a public collection, shall not be subject to time limitations other than a period of three years from the time when the claimant knew the location of the cultural object and the identity of its possessor.

(5) Notwithstanding the provisions of the preceding paragraph, any Contracting State may declare that a claim is subject to a time limitation of 75 years or such longer period as is provided in its law. A claim made in another Contracting State for restitution of a cultural object displaced from a monument, archaeological site or public collection in a Contracting State making such a declaration shall also be subject to that time limitation.

(6) A declaration referred to in the preceding paragraph shall be made at the time of signature, ratification, acceptance, approval or accession.

(7) For the purposes of this Convention, a "public collection" consists of a group of inventoried or otherwise identified cultural objects owned by:

(a) a Contracting State

(b) a regional or local authority of a Contracting State;

(c) a religious institution in a Contracting State; or

(d) an institution that is established for an essentially cultural, educational or scientific purpose in a Contracting State and is recognised in that State as serving the public interest.

(8) In addition, a claim for restitution of a sacred or communally important cultural object belonging to and used by a tribal or indigenous community in a Contracting State as part of that community's traditional or ritual use, shall be subject to the time limitation applicable to public collections.

Article 4

(1) The possessor of a stolen cultural object required to return it shall be entitled, at the time of its restitution, to payment of fair and reasonable compensation provided that the possessor neither knew nor ought reasonably to have known that the object was stolen and can prove that it exercised due diligence when acquiring the object.

(2) Without prejudice to the right of the possessor to compensation referred to in the preceding paragraph, reasonable efforts shall be made to have the person who transferred the cultural object to the possessor, or any prior transferor, pay the compensation where to do so would be consistent with the law of the State in which the claim is brought.

(3) Payment of compensation to the possessor by the claimant, when this is required, shall be without prejudice to the right of the claimant to recover it from any other person.

(4) In determining whether the possessor exercised due diligence, regard shall be had to all the circumstances of the acquisition, including the character of the parties, the price paid, whether the possessor consulted any reasonably accessible register of stolen cultural objects, and any other relevant information and documentation which it could reasonably have obtained, and whether the possessor consulted accessible agencies or took any other step that a reasonable person would have taken in the circumstances.

(5) The possessor shall not be in a more favourable position than the person from whom it acquired the cultural object by inheritance or otherwise gratuitously.

CHAPTER III - RETURN OF ILLEGALLY EXPORTED CULTURAL OBJECTS

Article 5

(1) A Contracting State may request the court or other competent authority of another Contracting State to order the return of a cultural object illegally exported from the territory of the requesting State.

(2) A cultural object which has been temporarily exported from the territory of the requesting State, for purposes such as exhibition, research or restoration, under a permit issued according to its law regulating its export for the purpose of protecting its cultural heritage and not returned in accordance with the terms of that permit shall be deemed to have been illegally exported.

(3) The court or other competent authority of the State addressed shall order the return of an illegally exported cultural object if the requesting State establishes that the removal of the object from its territory significantly impairs one or more of the following interests:

(a) the physical preservation of the object or of its context;

(b) the integrity of a complex object;

(c) the preservation of information of, for example, a scientific or historical character;

(d) the traditional or ritual use of the object by a tribal or indigenous community, or establishes that the object is of significant cultural importance for the requesting State.

(4) Any request made under paragraph 1 of this article shall contain or be accompanied by such information of a factual or legal nature as may assist the court or other competent authority of the State addressed in determining whether the requirements of paragraphs 1 to 3 have been met.

(5) Any request for return shall be brought within a period of three years from the time when the requesting State knew the location of the cultural object and the identity of its possessor, and in any case within a period of fifty years from the date of the export or from the date on which the object should have been returned under a permit referred to in paragraph 2 of this article.

Article 6

(1) The possessor of a cultural object who acquired the object after it was illegally exported shall be entitled, at the time of its return, to payment by the requesting State of fair and reasonable compensation, provided that the possessor neither knew nor ought reasonably to have known at the time of acquisition that the object had been illegally exported.

(2) In determining whether the possessor knew or ought reasonably to have known that the cultural object had been illegally exported, regard shall be had to the circumstances of the acquisition, including the absence of an export certificate required under the law of the requesting State.

(3) Instead of compensation, and in agreement with the requesting State, the possessor required to return the cultural object to that State, may decide:

(a) to retain ownership of the object; or

(b) to transfer ownership against payment or gratuitously to a person of its choice residing in the requesting State who provides the necessary guarantees.

(4) The cost of returning the cultural object in accordance with this article shall be borne by the requesting State, without prejudice to the right of that State to recover costs from any other person.

(5) The possessor shall not be in a more favourable position than the person from whom it acquired the cultural object by inheritance or otherwise gratuitously.

Article 7

(1) The provisions of this Chapter shall not apply where:

(a) the export of a cultural object is no longer illegal at the time at which the return is requested; or

(b) the object was exported during the lifetime of the person who created it or within a period of fifty years following the death of that person.

(2) Notwithstanding the provisions of sub-paragraph (b) of the preceding paragraph, the provisions of this Chapter shall apply where a cultural object was made by a member or members of a tribal or indigenous community for traditional or ritual use by that community and the object will be returned to that community.

CHAPTER IV - GENERAL PROVISIONS

Article 8

(1) A claim under Chapter II and a request under Chapter III may be brought before the courts or other competent authorities of the Contracting State where the cultural object is located, in addition to the courts or other competent authorities otherwise having jurisdiction under the rules in force in Contracting States.

(2) The parties may agree to submit the dispute to any court or other competent authority or to arbitration.

(3) Resort may be had to the provisional, including protective, measures available under the law of the Contracting State where the object is located even when the claim for restitution or request for return of the object is brought before the courts or other competent authorities of another Contracting State.

Article 9

(1) Nothing in this Convention shall prevent a Contracting State from applying any rules more favourable to the restitution or the return of stolen or illegally exported cultural objects than provided for by this Convention.

(2) This article shall not be interpreted as creating an obligation to recognise or enforce a decision of a court or other competent authority of another Contracting State that departs from the provisions of this Convention.

Article 10

(1) The provisions of Chapter II shall apply only in respect of a cultural object that is stolen after this Convention enters into force in respect of the State where the claim is brought, provided that:

(a) the object was stolen from the territory of a Contracting State after the entry into force of this Convention for that State; or

(b) the object is located in a Contracting State after the entry into force of the Convention for that State.

(2) The provisions of Chapter III shall apply only in respect of a cultural object that is illegally exported after this Convention enters into force for the requesting State as well as the State where the request is brought.

(3) This Convention does not in any way legitimise any illegal transaction of whatever nature which has taken place before the entry into force of this Convention or which is excluded under paragraphs (1) or (2) of this article, nor limit any right of a State or other person to make a claim under remedies available outside the framework of this Convention for the restitution or return of a cultural object stolen or illegally exported before the entry into force of this Convention.

CHAPTER V - FINAL PROVISIONS

Article 11

(1) This Convention is open for signature at the concluding meeting of the Diplomatic Conference for the adoption of the draft UNIDROIT Convention on the International Return of Stolen or Illegally Exported Cultural Objects and will remain open for signature by all States at Rome until 30 June 1996.

(2) This Convention is subject to ratification, acceptance or approval by States which have signed it.

(3) This Convention is open for accession by all States which are not signatory States as from the date it is open for signature.

(4) Ratification, acceptance, approval or accession is subject to the deposit of a formal instrument to that effect with the depositary.

Article 12

(1) This Convention shall enter into force on the first day of the sixth month following the date of deposit of the fifth instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

(2) For each State that ratifies, accepts, approves or accedes to this Convention after the deposit of the fifth instrument of ratification, acceptance, approval or accession, this Convention shall enter into force in respect of that State on the first day of the sixth month following the date of deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

Article 13

(1) This Convention does not affect any international instrument by which any Contracting State is legally bound and which contains provisions on matters governed by this Convention, unless a contrary declaration is made by the States bound by such instrument.

(2) Any Contracting State may enter into agreements with one or more Contracting States, with a view to improving the application of this Convention in their mutual relations. The States which have concluded such an agreement shall transmit a copy to the depositary.

(3) In their relations with each other, Contracting States which are Members of organisations of economic integration or regional bodies may declare that they will apply the internal rules of these organisations or bodies and will not therefore apply as between these States the provisions of this Convention the scope of application of which coincides with that of those rules.

Article 14

(1) If a Contracting State has two or more territorial units, whether or not possessing different systems of law applicable in relation to the matters dealt with in this Convention, it may, at the time of signature or of the deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, declare that this Convention is to extend to all its territorial units or only to one or more of them, and may substitute for its declaration another declaration at any time.

(2) These declarations are to be notified to the depositary and are to state expressly the territorial units to which the Convention extends.

(3) If, by virtue of a declaration under this article, this Convention extends to one or more but not all of the territorial units of a Contracting State, the reference to:

(a) the territory of a Contracting State in Article 1 shall be construed as referring to the territory of a territorial unit of that State;

(b) a court or other competent authority of the Contracting State or of the State addressed shall be construed as referring to the court or other competent authority of a territorial unit of that State;

(c) the Contracting State where the cultural object is located in Article 8 (1) shall be construed as referring to the territorial unit of that State where the object is located;

(d) the law of the Contracting State where the object is located in Article 8 (3) shall be construed as referring to the law of the territorial unit of that State where the object is located; and

(e) a Contracting State in Article 9 shall be construed as referring to a territorial unit of that State.

(4) If a Contracting State makes no declaration under paragraph 1 of this article, this Convention is to extend to all territorial units of that State.

Article 15

(1) Declarations made under this Convention at the time of signature are subject to confirmation upon ratification, acceptance or approval.

(2) Declarations and confirmations of declarations are to be in writing and to be formally notified to the depositary.

(3) A declaration shall take effect simultaneously with the entry into force of this Convention in respect of the State concerned. However, a declaration of which the depositary receives formal notification after such entry into force shall take effect on the first day of the sixth month following the date of its deposit with the depositary.

(4) Any State which makes a declaration under this Convention may withdraw it at any time by a formal notification in writing addressed to the depositary. Such withdrawal shall take effect on the first day of the sixth month following the date of the deposit of the notification.

Article 16

(1) Each Contracting State shall at the time of signature, ratification, acceptance, approval or accession, declare that claims for the restitution, or requests for the return, of cultural objects brought by a State under Article 8 may be submitted to it under one or more of the following procedures:

(a) directly to the courts or other competent authorities of the declaring State;

(b) through an authority or authorities designated by that State to receive such claims or requests and to forward them to the courts or other competent authorities of that State;

(c) through diplomatic or consular channels.

(2) Each Contracting State may also designate the courts or other authorities competent to order the restitution or return of cultural objects under the provisions of Chapters II and III.

(3) Declarations made under paragraphs 1 and 2 of this article may be modified at any time by a new declaration.

(4) The provisions of paragraphs 1 to 3 of this article do not affect bilateral or multilateral agreements on judicial assistance in respect of civil and commercial matters that may exist between Contracting States.

Article 17

Each Contracting State shall, no later than six months following the date of deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, provide the depositary with written information in one of the official languages of the Convention concerning the legislation regulating the export of its cultural objects. This information shall be updated from time to time as appropriate.

Article 18

No reservations are permitted except those expressly authorised in this Convention.

Article 19

(1) This Convention may be denounced by any State Party, at any time after the date on which it enters into force for that State, by the deposit of an instrument to that effect with the depositary.

(2) A denunciation shall take effect on the first day of the sixth month following the deposit of the instrument of denunciation with the depositary. Where a longer period for the denunciation to take effect is specified in the instrument of denunciation it shall take effect upon the expiration of such longer period after its deposit with the depositary.

(3) Notwithstanding such a denunciation, this Convention shall nevertheless apply to a claim for restitution or a request for return of a cultural object submitted prior to the date on which the denunciation takes effect.

Article 20

The President of the International Institute for the Unification of Private Law (UNIDROIT) may at regular intervals, or at any time at the request of five Contracting States, convene a special committee in order to review the practical operation of this Convention.

Article 21

(1) This Convention shall be deposited with the Government of the Italian Republic.

(2) The Government of the Italian Republic shall:

(a) inform all States which have signed or acceded to this Convention and the President of the International Institute for the Unification of Private Law (UNIDROIT) of:

(i) each new signature or deposit of an instrument of ratification, acceptance, approval or accession, together with the date thereof;

(ii) each declaration made in accordance with this Convention;

(iii) the withdrawal of any declaration;

(iv) the date of entry into force of this Convention;

(v) the agreements referred to in Article 13;

(vi) the deposit of an instrument of denunciation of this Convention together with the date of its deposit and the date on which it takes effect;

(b) transmit certified true copies of this Convention to all signatory States, to all States acceding to the Convention and to the President of the International Institute for the Unification of Private Law (UNIDROIT);

(c) perform such other functions customary for depositaries.

IN WITNESS WHEREOF the undersigned plenipotentiaries, being duly authorised, have signed this Convention.

DONE at Rome, this twenty-fourth day of June, one thousand nine hundred and ninety-five, in a single original, in the English and French languages, both texts being equally authentic.

 

Annex

(a) Rare collections and specimens of fauna, flora, minerals and anatomy, and objects of palaeontological interest;

(b) property relating to history, including the history of science and technology and military and social history, to the life of national leaders, thinkers, scientists and artists and to events of national importance;

(c) products of archaeological excavations (including regular and clandestine) or of archaeological discoveries;

(d) elements of artistic or historical monuments or archaeological sites which have been dismembered;

(e) antiquities more than one hundred years old, such as inscriptions, coins and engraved seals;

(f) objects of ethnological interest;

(g) property of artistic interest, such as:

(i) pictures, paintings and drawings produced entirely by hand on any support and in any material (excluding industrial designs and manufactured articles decorated by hand);

(ii) original works of statuary art and sculpture in any material;

(iii) original engravings, prints and lithographs;

(iv) original artistic assemblages and montages in any material;

(h) rare manuscripts and incunabula, old books, documents and publications of special interest

(historical, artistic, scientific, literary, etc.) singly or in collections;

(i) postage, revenue and similar stamps, singly or in collections;

(j) archives, including sound, photographic and cinematographic archives;

(k) articles of furniture more than one hundred years old and old musical instruments.

 
Tiesību akta pase
Nosaukums: Par 1995. gada 24. jūnija UNIDROIT Konvenciju par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras .. Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 01.11.2018.Stājas spēkā: 15.11.2018.Tēma: Kultūra un mākslaPublicēts: Latvijas Vēstnesis, 225, 14.11.2018. OP numurs: 2018/225.35
Dokumenta valoda:
LVEN
Saistītie dokumenti
  • Anotācija / tiesību akta projekts
  • Citi saistītie dokumenti
302986
15.11.2018
84
0
  • X
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Sistematizēti tiesību akti ir informatīvi. Pretrunu gadījumā vadās pēc oficiālās publikācijas.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"