SATURA RĀDĪTĀJS

I. KOPSAVILKUMS

II. SITUĀCIJAS APRAKSTS

1. Citu valstu un organizāciju pieredze

1.1. Eiropas Savienība

1.2. Apvienoto Nāciju Organizācija

1.3. Citu ne Eiropas Savienības valstu pieredze

2. Risināmie problēmjautājumi

2.1. Standartu loma tiesību sistēmā

2.2. Nacionālās standartizācijas institūcijas statuss un finansējums

2.3. Standartu tulkošana un tās finansēšana

III. RISINĀJUMS

IV. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SNIEGTIE IEGUVUMI

V. IETEKME UZ BUDŽETU

I. KOPSAVILKUMS

Starptautiskā līmenī tiek atzīts fakts, ka standartizācija un standarti dod nozīmīgu ieguvumu ne tikai preču ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem, bet arī patērētājiem, valsts pārvaldei, vides organizācijām un citiem subjektiem. Kā būtiskākos standartizācijas ieguvumus var minēt tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas tehnisko barjeru novēršanu, godīgas konkurences nodrošināšanu, augstāka produktu, procesu un pakalpojumu kvalitātes, drošības un klientu apmierinātības sasniegšanu, eksporta veicināšanu, dažādu procesu optimizāciju, tehnoloģiju pārneses nodrošināšanu, vienotas tehniskās terminoloģijas ieviešanu, skaidru un precīzu metožu, raksturlielumu un procesu definēšanu.

Šī konceptuālā ziņojuma mērķis ir piedāvāt uzlabojumus un veidot vienotu izpratni par standartu izmantošanas veidiem konkrētu valsts politiku ieviešanā. Konceptuālajā ziņojumā izklāstīti Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmā identificētie problēmjautājumi, kā arī ir sniegts to apraksts. Visbeidzot, ņemot vērā starptautisko pieredzi, tiek piedāvāts šāds iespējamais identificēto problēmjautājumu risinājums, kurš aptver šādus rīcības virzienus:

1. Standartu vieta un loma

Tiesiskajā regulējumā ir skaidri jānosaka, ka standarts ir tehniska specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde privāto tiesību jomā, atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai. Standarti tiek izmantoti kā viens no politikas atbalsta instrumentiem, taču tie nav uzskatāmi par tiesību aktiem, jo tie pēc savas būtības, izstrādes un pieņemšanas procedūras konceptuāli atšķirīgi no tiesību aktiem. Kā galvenās atšķirības starp normatīvajiem aktiem un standartiem var minēt:

• Pretstatā tiesību aktam, kas regulē valstī pastāvošo tiesisko attiecību moduli, standarti ir dokumenti, kuros tiek paredzētas tehniskās prasības attiecīgajam ražojumam, procesam, pakalpojumam vai sistēmai. Tajos tiek atspoguļots zinātnes, jaunrades un tehniskās attīstības līmenis attiecīgajā sektorā, kurš ir atzīstams par vēlamu.

• Standartus atšķirībā no tiesību aktiem, kurus pieņem attiecīgi tam pilnvarota publiskā persona un tas kļūst saistošs tā adresātiem, apstiprina institūcija, kurai nepiemīt likumdevēja tiesības.

• Standarti tiek pieņemti, ievērojot konsensa principu, iesaistot šajā procesā ieinteresētās puses – produktu ražotājus, pakalpojumu sniedzējus, lietotājus, patērētāju interešu aizsardzības organizācijas, sertifikācijas, testēšanas, akreditācijas, akadēmiskās vides pārstāvjus, kontroles un uzraudzības organizācijas. Savukārt tiesību aktu rada valsts institūcijas, lai definētu attiecīgo personu vai personu grupu uzvedības priekšrakstus.

• Standarti ir autortiesību objekti, kuri ir pieejami par maksu, savukārt pieeju tiesību aktiem valsts nodrošina brīvi un bezmaksas.

• Normatīvais akts ir obligāts rīcības priekšraksts, savukārt atbilstība standartiem vispārīgi nav obligāta, izņemot atsevišķus gadījumus.

Apkopojot minēto, ir konstatējama pietiekoši skaidra robežšķirtne starp tiesību aktu un standartu. Tādējādi uz standartiem nav attiecināmi tie paši principi, kas tiek piemēroti normatīvajiem aktiem, tai skaitā nepieciešamību nodrošināt brīvu un bezmaksas pieeju to redakcijām valsts valodā. Neskatoties uz minēto, obligāti piemērojamo standartu gadījumā valstij jānodrošina mazāk ierobežojoša pieejamība to redakcijām valsts valodā. Šāds mērķis būtu sasniegts, ja sabiedrībai tiktu nodrošināta bezmaksas pieeja standartu tekstiem gan valsts, gan pašvaldību bibliotēkās, tādējādi nodrošinot plašu pieejamību standartiem arī dažādos Latvijas reģionos. Vienlaikus tiek paredzēts, ka standartu pieejamība tiek paplašināta arī uz tiešās valsts pārvaldes iestādēm, īpaši uzraudzības iestādēm, kam standartu pielietošana ir nepieciešama savu funkciju realizēšanā. Izmaksas, kas saistītas ar standartu pieejamības nodrošināšanu gan sabiedrībai, gan arī tiešās valsts pārvaldes iestādēm, tiks segtas centralizēti no Ekonomikas ministrijai piešķirtā finansējuma, kas aptver šajā konceptuālajā ziņojumā piedāvātā risinājuma īstenošanu.

2. "Jaunās pieejas" ieviešana nacionālajā līmenī

Tiesību aktos jānosaka nepieciešamība maksimāli veicināt Eiropas Savienībā izmantotās "jaunās pieejas" ieviešanu nacionālajā līmenī. Tādējādi lielākoties atsakoties no tiešo atsauču iekļaušanu tiesību aktos un nodrošinot, ka tiesību aktos pēc iespējas tiek izmantotas netiešās atsauces uz standartiem, proti, vispirms tiesību aktos tiek noteiktas būtiskās prasības, un pēc tam standartos tiek noteikts veids, metode un raksturlielumi, kā izpildīt būtiskās prasības. Šīs sistēmas ietvaros standartu izmantošana dod atbilstības prezumpciju būtiskajām prasībām, bet tie netiek noteikti par obligātiem. Gadījumā, ja standarti netiek piemēroti, attiecīgajai personai, kas izvēlējusies izmantot alternatīvu risinājumu, ir jāpierāda, ka tās tehniskais izpildījuma rezultāts nav sliktāks par to, kas ir noteikts standartā, proti, ļauj izpildīt būtiskās prasības. Standartu piemērošana šajā gadījumā ir gan ekonomiski, gan tehniski daudz izdevīgāka un lietderīgāka nekā alternatīvu risinājumu meklēšana. "Jaunās pieejas" gadījumā standarti ir brīvprātīgi piemērojami. Tādējādi nozaru ministrijām, izstrādājot normatīvos aktos vai veicot grozījumus spēkā esošajos normatīvajos aktos, kuros tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, būtu jāizvērtē iespējas atteikties tajos no tiešo atsauču uz standartiem izmantošanas, aizstājot tās ar netiešajām atsaucēm.

3. Tiešo atsauču lietošana

Vienlaikus likumdevējam būtu jāsaglabā izņēmuma gadījumos, kad attiecīgās jomas regulēšanā nav iespējams ieviest "jauno pieeju" vai, ja tiešā atsauce jau ir izdarīta Eiropas Savienības tiesību aktos, kas ir jātransponē Latvija tiesību aktos, tiesības noteikt tiešās atsauces uz standartiem, tādējādi padarot tos par obligātiem. Taču gadījumos, kad tie tiek padarīti par obligātiem, tie nebūt nav pielīdzināmi ne normatīvajiem aktiem, ne arī to daļai, bet gan tas būtu nosacījumus, kuru attiecīgā normatīvā akta adresātam būtu jāizpilda. Šādā gadījumā nozaru ministrijām, ievērojot mandātu sistēmā noteikto kārtību, būtu pienākums Ekonomikas ministrijai savlaicīgi sniegt informāciju par standartiem, uz kuriem normatīvajā aktā tiek veidotas tiešās atsauces. Tādējādi, ievērojot standartu dabu un to autortiesību objekta statusu, normatīvo aktu adresātiem nacionālās standartizācijas institūcijas lasītavās būtu iespēja ar obligāti piemērojamajiem standartiem iepazīties valsts valodā, savukārt ja persona vēlētos iegūt sev standarta kopiju, par to būtu maksājama autoratlīdzība. Tādējādi normatīvā akta adresātiem tiktu nodrošinātas tiesības zināt savas tiesības, savukārt standarta autoram tiktu nodrošinātas autortiesības par savu darbu, kas būtu samērīgs un proporcionāls risinājums.

4. Mandātu sistēmas ieviešana un centralizētas standartu tulkošanas nodrošināšana

Tiesiskajā regulējumā jāievieš mandātu sistēma, kas noteiks centralizētu modeli visu standartu izstrādei un tulkošanai nacionālajā līmenī. Mandātu sistēmas ietvaros ministrijas ar mandātiem dos uzdevumu nacionālajai standartizācijas institūcijai izstrādāt nacionālos standartus, lai nodrošinātu tehnisko prasību noteikšanu dažādās tautsaimniecības jomās, kurās nav harmonizēto Eiropas standartu, kā arī veikt gan obligāti piemērojamo standartu tulkošanu, gan arī piemērojamo standartu tulkošanu atbilstoši apstiprinātajiem kritērijiem.

5. Standartu tulkošanas fonda izveide

Paredzēts veidot standartu tulkošanas fondu, kurā tiktu iekļauta daļa no summas par valsts budžeta līdzekļiem tulkoto standartu pārdošanas. Šie līdzekļi tiktu izmantoti nākošā gada standartu tulkošanas plāna izpildei, kas dotu iespēju palielināt tulkojamo standartu apjomu vai arī ilgtermiņā samazināt standartu tulkošanai paredzētos valsts budžeta līdzekļus.

6. Nacionālās standartizācijas institūcijas darbības modeļa pilnveidošana

Ievērojot apstākli, ka standartizācija pēc savas būtības nav valsts pārvaldes uzdevumus, konceptuālajā ziņojumā tiek noteikts, ka ir nepieciešams veicināt standartizācijas darbību nodošanu privātpersonu pārziņā, tādējādi veicināt plašāku sabiedrības iesaisti šajā procesā un tuvinot šo procesu tā būtībai. Ievērojot dominējošo starptautisko praksi, nacionālā standartizācijas institūcija būtu veidojama kā biedru organizācija, kura būtu atvērta ikvienam interesentam. Ņemot vērā valsts pienākumu nozīmēt un paziņot Eiropas Komisijai atzīto nacionālās standartizācijas institūciju, un apstākli, ka valstīs, kurās standartizācijas sistēma nav pietiekoši attīstīta, nacionālās standartizācijas institūcijas nav spējīgas sevi patstāvīgi uzturēt, ir nepieciešams saglabāt valsts atbalsta mehānismu nacionālās standartizācijas institūcijas darbības nodrošināšanai tādā līmenī, lai nodrošinu visas sabiedrības interešu ievērošanu, kas galvenokārt būtu saistītas ar šādām darbībām:

– piemērojamo standartu izstrāde un pārskatīšana, kā arī visu standartu tulkošana, tai skaitā nevalstisko organizāciju, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšana šajā procesā;

– attiecīgo standartu būtības un atbilstības attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un politikas jomai izvērtējums;

– nacionālās standartizācijas institūcijas sekretariāta darbības nodrošināšanai;

– informatīvajiem pasākumiem, kas saistīti ar standartizācijas jautājumu popularizēšanu un skaidrošanu.

II. SITUĀCIJAS APRAKSTS

Ar Ministru kabineta 2011.gada 15.decembra rīkojumu Nr.658 "Grozījums Ministru kabineta 2011.gada 25.maija rīkojumā Nr.217 "Par obligāti piemērojamo Latvijas nacionālo standartu tulkošanu"" (protokola Nr.74, 6.§) tika atbalstīta koncepcijas projekta izstrāde par Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanu, nosakot standartu lomu Latvijas tiesību sistēmā un nepieciešamos uzlabojumus normatīvajā regulējumā standartizācijas jomā. Vienlaikus Ekonomikas ministrijai tika uzdots koncepcijas ietvaros risināt jautājumu par obligāti piemērojamo standartu tulkošanu, kā vienu no variantiem izvērtējot iespēju iekļaut standartu tulkošanas izmaksas standartu iegādes cenā.

Latvijas standartizācijas sistēma ir izveidota uz Eiropas standartizācijas sistēmas bāzes, kuras izveidē savukārt ir piemēroti starptautiskās standartizācijas galvenie pamatprincipi – saskaņotība, caurspīdīgums, atklātība, vienprātība, brīvprātīga dalība, neatkarība no īpašām interesēm un efektivitāte. Atbilstoši Pasaules tirdzniecības organizācijas (turpmāk – PTO) vienošanās par tirdzniecības tehniskajām barjerām (turpmāk – TBT) nosacījumiem valsts pārvaldes iestādēm visos iespējamajos gadījumos jācenšas izmantot starptautiskos, reģionālos un nacionālos standartus likumdošanas darbā, lai mazinātu netarifu barjeras starptautiskajā tirdzniecībā. Tāpēc standarti arvien vairāk tiek izmantoti kā normatīvo aktu izstrādes atbalsta instruments un standartu nozīme normatīvo aktu izstrādāšanas procesā pakāpeniski pieaug.

Līdz 2016.gada 1.janvārim nacionālajā standartizācijas institūcijā reģistrēti 37853 standartizācijas dokumenti, no kuriem 587 ir nacionālie standarti. Nacionālajā standartizācijas institūcijā ir izveidotas 56 Standartizācijas tehniskās komitejas, kuras 2015.gadā adaptējušas 1363 Eiropas standartus, kā arī apstiprinājušas 23 standartu tulkojumus valsts valodā.

Lai nodrošinātu sabiedrības pieejamību standartiem, šobrīd standartus bezmaksas ir iespējams lasīt nacionālās standartizācijas institūcijas standartu lasītavā. Papildus, ievērojot Obligāto eksemplāru likuma normas, bezmaksas pieejamība standartiem ir nodrošināta arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Savukārt, lai sekmētu studentu zināšanu līmeņa attīstību un tās atbilstību starptautiski un reģionāli atzītajai praksei, nacionālā standartizācijas institūcija uz atvieglotiem nosacījumiem un samazinātu gada abonenta maksu standartu lasītavas ir izvietojusi arī Rīgas Tehniskās universitātes, Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolas, Rīgas Celtniecības koledžas un Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas bibliotēkās.

Šī konceptuālā ziņojuma mērķis ir piedāvāt uzlabojumus un veidot vienotu izpratni par standartu izmantošanas veidiem konkrētu valsts politiku ieviešanā. Identificējot veidus un kārtību, kādā standartus var izmantot normatīvo aktu izstrādes procesā, lai sasniegtu izvirzāmos politikas mērķus, svarīgi ir ņemt vērā paša standarta būtību un tā lomu tiesību sistēmā.

Saskaņā ar starptautiskajiem standartizācijas principiem, kas ir ietverti arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 25.oktobra Regulā (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas Standartizāciju, ar ko groza Padomes Direktīvas 89/686/EEK un 93/15/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/9/EK, 94/25/EK, 95/16/EK, 97/23/EK, 98/34/EK, 2004/22/EK, 2007/23/EK, 2009/23/EK un 2009/105/EK, un ar ko atceļ Padomes Lēmumu 87/95/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1673/2006/EK (turpmāk – Standartizācijas Regula (ES) Nr. 1025/2012), standarts ir tehniskā specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde, atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai, atbilstība tam nav obligāta. Lai standartu izstrādē un noteikšanā tiktu sabalansētas visu pušu intereses, viens no standartizācijas institūciju uzdevumiem ir veicināt plašu ieinteresēto personu loka, kas sevī ietver gan uzņēmumus, tostarp arī mazos un vidējos, gan patērētāju aizsardzības organizācijas, gan vides aizsardzības organizācijas, kā arī citas sabiedriskās un nevalstiskās organizācijas, iesaisti standartizācijas darbā. Tāpēc pašā pamatā standarts kā dokumenta veids ir brīvprātīgi pielietojams, to ir radījušas ieinteresētās puses uz konsensa pamata attiecīgās nozares biznesa procesu sakārtošanai. Standarti pēc būtības ir uzskatāmi par biznesa pašregulācijas instrumentu.

Standartizācija un standarti ir viens no efektīviem politikas instrumentiem, kas stimulē virzību uz modernu valsts pārvaldi. Aizvien lielāka standartu izmantošana likumdošanas procesā liecina par pieaugošo uzticību starp likumdevēju un nozari, kā rezultātā likumdevējs paļaujas uz nozares spēju sakārtoties ar pašregulācijas instrumentiem.

Likumdošanas praksē pastāv divi veidi, kā normatīvajos aktos veidot atsauces uz standartiem:

– netiešā atsauce uz standartiem, proti, nosakot standartos minētos risinājumus kā iespējamos (piemērojamie standarti);

– tiešā atsauce uz standartiem, proti, nosakot, ka šo standartu izmantošana ir vienīgā iespējamā (obligāti piemērojamie standarti). Šīs atsauces iedalās divās apakšgrupās:

▫ tiešās atsauces bez reģistrācijas gada. Šajā gadījumā attiecīgās nozares regulācija pilnībā tiek nodota nozarei un likumdevējs praktiski zaudē nozares pārraudzības iespējas;

▫ tiešās atsauces ar reģistrācijas gadu. Izmantojot šo atsauču veidu likumdevējs kaut gan ir nodevis attiecībās nozares regulēšanas iespējas pašai nozarei, taču patur sev uzraudzības iespējas, jo patur tiesības noteikt obligāti piemērojamos standartus.

Netiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktos starptautiskajā līmenī tiek bieži izmantota, jo šādā veidā likumdevējs norāda veidu, kādā ir iespējams izpildīt normatīvajos aktos noteiktās būtiskās prasības, vienlaikus nepadarot standartus, uz kuriem tiek veidota atsauce, par obligātiem un saistošiem. Šo standartu izmantošana nodrošina to normatīvajos aktos noteikto būtisko prasību izpildi, kuras aptver attiecīgie standarti. Šāda atsauču metode, kas nodrošina saikni starp standartizāciju un normatīvo regulējumu, jau 30 gadus tiek pielietota Eiropā un tiek balstīta uz tehniskās harmonizācijas un standartizācijas jauno pieeju, kas tika apstiprināta ar Padomes 1985.gada 7.maija rezolūciju par jauno pieeju attiecībā uz tehnisko harmonizāciju un standartiem (turpmāk – Jaunā pieeja)¹. Atbilstoši Jaunajai pieejai Eiropas Savienības tiesību aktos tiek veidotas netiešās atsauces uz standartiem, proti, Eiropas Savienības normatīvajos aktos tiek noteiktas būtiskās prasības, savukārt harmonizētie standarti ir attiecīgā normatīvā akta atbalsta instruments, kas nosaka būtisko prasību atbilstības nosacījumus un tehnisko risinājumu. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja produkts vai pakalpojums ir ražots vai tiek sniegts atbilstoši piemērojamo standartu prasībām, tad tiek uzskatīts, ka produkts vai pakalpojums atbilst direktīvā izvirzāmām būtiskajām prasībām (atbilstības prezumpcija). Taču piemērojamo standartu pielietošana ir brīvprātīga. Eiropas Komisija, kā arī citas ES dalībvalstis atzīst šādu praksi par pietiekamu un, galvenais, efektīvu instrumentu sabiedrības būtisko interešu aizsardzībā, ņemot vērā strauju zinātnes un tehnoloģiju attīstību, kas būtiski ietekmē uzņēmējdarbības vidi, preču un pakalpojumu klāstu un pieejamību, kā arī ar to lietošanu saistītus riskus. Netiešā atsauce ļauj vieglāk izsekot līdzi zinātniski tehniskajai attīstībai konkrētajā regulējumā, kā arī standartu pārskatīšanas gadījumā nav jāveic grozījumi normatīvajā aktā.

Latvijā šādas pieejas sniegtās priekšrocības šobrīd netiek pilnā mērā izmantotas. Netiešās atsauces ir sastopamas, piemēram, pārņemot ES direktīvu prasības, kurās ir ietverti "jaunās pieejas "principi, kā arī kā nacionālajā regulējumā normatīvajos aktos, kas nosaka prasības attiecībā uz bīstamo iekārtu tehnisko uzraudzību. Taču šādas pieejas plašāka izmantošana ir iespējama arī citās nozarēs.

Veidojot normatīvajos aktos tiešās atsauces uz standartiem, rodas zināma atkāpe no standartu būtības un tie tiek padarīti par obligāti piemērojamajiem un saistošiem. Tas aktualizē jautājumu par standartu pieejamību un tulkošanu valsts valodā.

Veidojot tiešo atsauci uz standartiem ar reģistrācijas datumu likumdevējs ir skaidri un nepārprotami norādījis to tehnisko risinājumu, kas noteikts pašreiz spēkā esošā standartā, un kas jāievēro normatīvā akta adresātam, lai izpildītu konkrētas tiesību normas. Tādējādi, neskatoties uz to, ka likumdevējs dot iespēju nozarei pašregulēties, tas arī saglabā kontroles iespēju par attiecīgā standarta versijas obligātās piemērošanas noteikšanu. Taču arī šādu atsauču izmantošanai ir negatīvi aspekti. Standarti regulāri tiek pārskatīti, lai tie atbilstu aktuālākajiem zinātniskajiem un tehniskajiem sasniegumiem, tādēļ likumdevējam, kas piešķīra standartam obligāti piemērojamā standarta statusu, ir jāseko līdzi izmaiņām standartizācijas procesā un nepieciešamības gadījuma jāveic atsauces uz standartu aktualizācija tiesību aktā, kas rezultējās pietiekoši lielā administratīvajā slogā uz valsts pārvaldi.

Tiešās atsauces uz standartiem bez reģistrācijas gada ir elastīgāks risinājums un dod vairāk manevra iespējas nozarei pašregulēties. Turklāt šādu atsauču uz standartiem izmantošana neliek izstrādāt normatīvo aktu grozījumus katru reizi, kad tiek apstiprināta jaunāka standarta versija. Vienlaikus ar ieguvumiem šim atsauču veidam ir arī savi būtiski trūkumi, proti, šo atsauču izmantošana samazina likumdevēja kontroli pār attiecīgo nozari, pilnībā nododot attiecīgās nozares regulāciju pašas nozares rokās.

Kārtību, kādā ir izdarāmas atsauces uz standartiem, ir noteikta Ministru kabineta 2009.gada 3.februāra noteikumu Nr.108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 5.nodaļā, proti, veidojot tiešās atsauces uz standartiem ir jāpielieto tiešās atsauces ar norādi uz standarta reģistrācijas datumu un standarta nosaukumu, piemēram, LVS EN ISO/IEC 17025:2005 "Testēšanas un kalibrēšanas laboratoriju kompetences vispārīgās prasības". Tādējādi normatīvie akti šobrīd nepieļauj iespēju izmantot tiešās atsauces uz standartiem bez reģistrācijas gadiem.

1. Citu valstu un organizāciju pieredze

Lai piedāvātu uzlabojumus standartu pielietojumam likumdošanā un standartizācijas darba organizēšanā, tika izpētīta arī citu valstu pieredze īpaši attiecībā uz standartu pieejamības jautājumu un tulkošanu valsts valodā, kā arī attiecībā uz autortiesībām, kas ir visbiežāk radījuši diskusijas un atšķirīgus viedokļus.

Standartu ietekme

Publiski pieejamie dati par Vācijā veikto pētījumu rezultātiem par standartu ekonomisko ieguvumu un to kopējo pienesumu valsts tautsaimniecības izaugsmei liecina par to, ka standartizācija šīs valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) palielina par 1 procentpunktu (%). Vienlaikus pētījumos secināts, ka standartu kopējais pienesums tautsaimniecības izaugsmei ir lielāks, nekā patentiem un licencēm.

Savukārt Apvienotajā Karalistē standartu kopējais ieguldījums tautsaimniecības attīstībā ir lēšams aptuveni 2,5 miljardu sterliņu mārciņu apmērā. Vienlaikus 13% liels pieaugums darbaspēka produktivitātē tiek attiecināts tieši uz ražotāju sekošanu standartu prasībām ražošanas procesos un to vadībā. Mūsdienās Lielbritānijā standarti tiek plaši atzīti par inovāciju virzītājspēku, kā arī tehnoloģisko pārmaiņu veicinātājiem.

1.1. Eiropas Savienība

Neskatoties uz to, ka Eiropas Savienības līmenī ļoti plaši tiek izmantota Jaunā pieeja, uz kuras pamatiem tika izstrādāta Standartizācijas Regula (ES) Nr. 1025/2012, tas neizslēdz gadījumus, kad Eiropas Savienības normatīvajā regulējumā tiek izmantotas arī tiešās atsauces uz standartiem. Šīs atsauces pēc būtības padara attiecīgo standartu izmantošanu kā obligātu nosacījumu. Faktu, ka normatīvajos aktos tiek veidotas gan tiešās, gan arī netiešās atsauces uz standartiem, apliecina arī Eiropas Komisijas 2002.gada vadlīnijās² norādītā informācija.

Eiropas Savienības ietvaros pastāv atšķirīgi viedokļi par standartu obligātās piemērošanas būtību. Taču neapšaubāms ir fakts, ka gadījumos, kad normatīvajos tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, tie kļūst par obligātu nosacījumu, kas jāizpilda attiecīgā normatīvā akta adresātam. Tiešās atsauces uz standartiem ir atrodamas, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes 2014.gada 3.aprīļa direktīvā 2014/40/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013.gada 20.novembra direktīva 2013/53/ES par atpūtas kuģiem un ūdens motocikliem un ar ko atceļ Direktīvu 94/25/EK par atpūtas kuģiem un ūdens motocikliem un ar ko atceļ Direktīvu 94/25/EK.

Pēdējo lielāko diskusiju jautājums par standartu pieejamību un valsts valodu Eiropas Savienības līmenī ieguva 2013.gada nogalē, kad Somijas tiesībsargs ar šādu jautājumu vērsās pie Eiropas Ombuda, kurš savukārt lūdza Eiropas Komisiju sniegt atbildes uz Somijas tiesībsarga uzdotajiem jautājumiem būvizstrādājumu regulas kontekstā. 2014.gadā Eiropas Komisija sniedza atbildi Eiropas Ombudam, no kuras izriet šādi Eiropas Komisijas skaidrojumi:

▫ standartizācijas institūcijas nav valsts struktūras, bet gan ir neatkarīgas privātās struktūras, kuras tikai daļēji tiek finansētas no Eiropas Savienības dotācijām;

▫ atsauces uz standartiem tiek publicētas visās Eiropas Savienības oficiālajās valodās;

▫ standarti tiek izstrādāti standartizācijas institūciju iekšējos noteikumos noteiktajās valodās. Eiropas standartizācijas organizāciju – Eiropas Standartizācijas komitejas (turpmāk – CEN) un Eiropas Elektrotehniskās standartizācijas komitejas (turpmāk – CENELEC), gadījumā tās ir angļu, franču un vācu valoda;

▫ CEN un CENELEC biedriem ir jāpārņem visi Eiropas standarti nacionālo standartu statusā, kas sevī var ietvert arī tulkošanu valsts valodā;

▫ attiecībā uz harmonizēto (piemērojamo) standartu tulkošanu Eiropas Savienībā ir pieejams finansējums;

▫ pilni Eiropas standartu teksti ir pieejami tikai kā nacionālo standartizācijas institūciju darba rezultātā radīta starptautiskā standarta nacionāla adaptācija, jo standarti ir autortiesību objekti un to autortiesības pieder attiecīgajām standartizācijas institūcijām;

▫ atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, piemēram, lietā Nr.C-361/01P, Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā nav ietverts tāds vispārējs princips, kas katram pilsonim piešķirtu tiesības saņemt jebko, kas var ietekmēt tā intereses, viņam saprotamā valodā jebkuros apstākļos.

1.1.1. Latvijas kaimiņvalstis: Lietuva un Igaunija

Latvijas kaimiņvalstu pieredze liecina par pragmatisku pieeju standartu tulkošanas un tulkojumu pieejamības nodrošināšanā komersantiem un iedzīvotājiem. Igaunijā un Lietuvā tiek tulkoti tikai tādi standarti, kas atzīti par valstij stratēģisku svarīgu nozaru attīstībai nepieciešamiem vai arī pēc kuriem ir būtisks sabiedrības (komersantu) pieprasījums. Lēmums par standartu tulkošanu nav atkarīgs no fakta, vai tulkojamais standarts ir noteikts kā obligāti piemērojams vai arī tas saglabā brīvprātīgi piemērojamā standarta statusu. Salīdzinot Latvijas kaimiņvalstu standartizācijas sistēmas institucionālo uzbūvi, kā arī analizējot pastāvošo kārtību lēmumu pieņemšanai par standartu tulkošanu, ir konstatējamas vairākas konceptuālas atšķirības pieejā.

Igaunijas nacionālās standartizācijas institūcijas juridiskais statuss ir biedrība³, kurai ir bezpeļņas organizācijas statuss. Biedrības dibinātāju starpā ir gan valsts (Igaunijas Ekonomikas un komunikāciju lietu ministrija), gan arī valdības sociālie partneri – Igaunijas tirdzniecības un rūpniecības kamera⁴ un Igaunijas Darba devēju konfederācija⁵. Lēmums par tulkojamo piemērojamo standartu sarakstu tiek pieņemts trīspusēju sarunu rezultātā, pusēm savstarpēji vienojoties par tulkojamiem standartiem, kā arī standartu tulkošanai piešķiramo līdzfinansējumu. Igaunijā valsts budžeta piešķirtais finansējums pilnībā nesedz ar standartu tulkošanu saistītās izmaksas. Sociālie partneri piedalās piemērojamo standartu tulkošanā ar savu līdzfinansējumu, tādējādi apliecinot savu biedru ieinteresētību konkrētu standartu tekstu iegūšanā valsts valodā. Igaunijas pieeja tiek pamatota ar vienu no valsts pārvaldes darbības pamatprincipiem, kas nosaka, ka valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs, pie kurām, tajā skaitā, pieder samērīga privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošana.

Savukārt Lietuvas standartizācijas institūcija ir valsts budžeta finansēta institūcija⁶, kura sadarbībā ar Nacionālo standartizācijas padomi sagatavo sarakstus ar prioritāri tulkojamiem standartiem, ņemot vērā piešķirto valsts budžeta finansējumu kārtējam gadam. Gadījumos, kad valsts budžeta piešķirtā finansējuma nepietiek visu prioritāro standartu sarakstā esošo standartu tulkošanai, attiecīgie standarti tiek iekļauti nākamā kalendārā gada tulkojamo standartu sarakstā. Lietuvas prakse un pieredze kopumā atbilst Latvijā savulaik pastāvošai standartizācijas sistēmai (no 2007.gada 1.janvāra līdz 2010.gada 18.februārim Ekonomikas ministrija, pamatojoties uz ministriju iesniegtajiem pieprasījumiem un atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajiem līdzekļiem standartu tulkošanai, nodrošināja standartu tulkošanu), tomēr šādai sistēmai ir būtisks trūkums – tā nenodrošina standarta lietotājam tūlītēju standartu tekstu pieejamību valsts valodā par maksu vai bez tās. Analizējot Lietuvas pieredzi, secināms, ka standartu tulkojumu pieejamības jautājums netiek saistīts ar valsts iedzīvotāju konstitucionāli nostiprinātajām pamattiesībām uz informācijas pieejamību.

1.1.2. Nīderlande

Redzamākais piemērs saistībā ar neskaidrībām par standartu juridisko statusu un to brīvu pieejamību Nīderlandē aizsākās jau 2008.gadā, kad Nīderlandes kompānija Knooble iesniedza Nīderlandes rajona tiesā prasību pret nacionālo standartizācijas institūciju un valsti, kurā, cita starpā, lūdza, lai tiesa atzīst, ka Nīderlandes nacionālajiem standartiem ir jābūt publiski brīvi pieejamiem par samaksu, kas nav lielāka par to pavairošanas izmaksām, kā arī atzīt, ka uz tiem neattiecās autortiesību tiesiskais regulējums.

Ar Hāgas rajona tiesas 2008.gada 31.decembra nolēmumu⁷ Knooble prasība pēc būtības tika apmierināta, proti, tiesa savu nolēmumu balstīja uz faktu, ka likumdevējs, iestrādājot normatīvajā aktā tiešās atsauces uz standartiem, faktiski atzīst šo standartu būtību un saturu, tādējādi inkorporējot tos vispārīgi saistošos normatīvajos aktos. Nolēmuma spēkā stāšanās rezultātā tiktu radīta konsekvence, ka standarti, uz kuriem normatīvajos aktos tiek veidotas tiešās atsauces, zaudētu autortiesību objekta statusu. Taču šāds scenārijs nerealizējās, jo apelācijas instances tiesa⁸ atcēla rajona tiesas spriedumu un izlēma lietu pēc būtības, noraidot Knooble prasību. Arī Nīderlandes augstākā tiesa⁹ noraidīja Knooble kasācijas sūdzību, no kuras nolēmuma izriet šāda būtiska atziņa:

tiešo atsauču uz standartiem izmantošanas gadījumā attiecīgie standarti faktiski tiek ietverti publisko tiesību regulējumā un padara tos vispārīgi pielietojamus, taču tas nepārvērš standartus normatīvajos aktos.

Šādu atziņu augstākā tiesa pamatoja ar to, ka standarti netiek izstrādāti uz valsts pārvaldes iestādēm deleģēto normatīvo aktu izstrādes pilnvaru pamata, bet gan paļaujas tikai uz privātas dabas savstarpējām vienošanām, kas atspoguļo ieinteresēto pušu vēlmi panākt konkrēta vispārējā standarta lietošanu specifiska jautājuma noregulējumam komerciālās vai sabiedrības interesēs. Tāpēc uz tiem neattiecās tiesību aktu oficiālās publicēšanas nosacījums, līdz ar to tiem nav jābūt publiski pieejamiem bez maksas. Visbeidzot augstākā tiesa apstiprināja, ka arī gadījumos, kad normatīvajos aktos tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, tiek respektētas standarta kā autortiesību objekta aizsardzība.

1.1.3. Vācija

Arī Vācijā ir bijuši mēģinājumi, iesaistot tiesas, panākt, lai standarti tiek atzīti par normatīvajiem aktiem, tādējādi izslēdzot tos no autortiesību objektu loka. Aktuālākais no tiesu nolēmumiem saistībā ar standartu autortiesību jautājumu ir Hamburgas reģionālā tiesas 2015.gada 31.marta nolēmums, kurā ir norādīts, ka standartu autortiesības ir aizsargātas un tie var tikt tirgoti par samērīgu samaksu, kas ir standartizācijas darba finansējuma pamatavots. Tas pēc būtības noslēdz diskusijas par to, ka privāto struktūru izstrādātie dokumenti, šajā gadījumā standarti, uz kuriem tiek veidotas atsauces normatīvajos aktos, ir vai nav dodami trešajām pusēm bez maksas. Šis Hamburgas reģionālās tiesas nolēmums atbilst Vācijas federālās administratīvās tiesas 2013.gada 27.jūnija nolēmumā¹⁰ ietvertajām atziņām, proti:

▫ maksas noteikšana par standartiem nerada būtisku ierobežojumu personas tiesībām piekļūt tiesību normām, tādējādi šāds ierobežojums nav konstitucionāli apstrīdams. Vienlaikus federālā administratīvā tiesa, tāpat kā abas zemākās instances tiesas, nepārprotami apstiprināja, ka tehnisko standartu izstrādes finansēšana no standartu pārdošanas ir absolūti pieņemams risinājums;

▫ tiesas ieskatā standartu pieejamības nodrošināšanas prasība tiek izpildīta, jo standarti tiek darīti pieejami publikai standartu lasītavās, kas ir izvietotas saprātīgā attālumā;

▫ Fakts, ka tehniskie standarti, kas aizsargāti ar autortiesībām, ir jāpērk, pats par sevi nenozīmē būtisku to pieejamības ierobežošanu, jo personām tiek pieprasīta arī maksa par drukātas normatīvo aktu versijas iegūšanu, ja attiecīgā persona uzskata, ka to apskatīšana elektroniski vai publiskās bibliotēkās ir nepietiekoša;

▫ Atsaucoties uz tehniskajiem standartiem vai citām līdzīgām tehniskām prasībām, likumdevējs pēc būtības izmanto privāto ekspertīzi. Savukārt privātās standartizācijas struktūras, izmantojot ar autortiesībām aizsargātu darbu izplatīšanu, kompensē būtisku standartu izstrādes izdevumu daļu.

Taču jānorāda, ka Vācijā normatīvais regulējums attiecībā uz standartiem kā autortiesību objektiem ir daudz skaidrāks nekā Nīderlandē, jo Vācijas autortiesību likumā ir vērsts uzsvars uz to, ka privāto struktūru radītie darbi ir uzskatāmi par autortiesību objektu un to autortiesības netiek ierobežotas arī gadījumos, ja uz tiem ir veidotas atsauces normatīvajos aktos. Šajā gadījumā autoram ir pienākums uz taisnīgiem un vienlīdzīgiem nosacījumiem nodrošināt šo darbu reproducēšanu un izplatīšanu.

1.1.4. Francija

Arī Francijā ir bijis neveiksmīgs mēģinājums ar normatīvajiem aktiem noteikt obligātu pienākumu publicēt visus obligātos standartus bez maksas. Šāds pienākums atbilstoši valdības 2009.gada 16.jūnijā pieņemtā Standartizācijas dekrēta Nr.2009-697 17.pantam tika noteikts Francijas nacionālajai standartizācijas institūcijai – Association Française de Normalisation (turpmāk – AFNOR). Taču pēc CEN un CENELEC iebildumiem par autortiesību aizsardzību un ņemot vērā arī Nīderlandes augstākās tiesas spriedumu, 2010.gadā starp AFNOR un Francijas Rūpniecības ministriju tika panākta vienošanās, saskaņā ar kuru Eiropas standarti, kuriem Francija nosaka obligāti piemērojamo standartu statusu savā normatīvo tiesību aktu sistēmā, vairs netiek publicēti AFNOR tīmekļa vietnē tādā veidā, kas nodrošina publisku piekļuvi to tekstiem par brīvu. Tā vietā tiek piedāvāti alternatīvi risinājumi standartu tekstu pieejamības uzlabošanai, proti, tiek publicēti savstarpēji saskaņoti standartu kopsavilkumi, rezumējumi un bibliogrāfiskie saraksti. Papildus, ievērojot CEN-CENELEC Vadlīnijās Nr.10¹¹ noteikto "fair use" principu, tiek publicētas konkrētas standartu daļas, kā arī izveidots "karstās līnijas" ("hot line" service) pakalpojums, lai nodrošinātu standartu lietotājiem operatīvu pieeju informācijai par standartiem un sniegtu tiem atbildes uz interesējošiem jautājumiem.

Minētais piemērs apliecina, ka arī Francija pēc neveiksmīga mēģinājuma publicēt obligātos standartus un darīt tos sabiedrībai pieejamus bez maksas ir atzinusi, ka respektē standarta kā autortiesību objekta aizsardzību. Standarta teksti netiek publiskoti, tāpēc valsts būtisku uzmanību piešķir standartu satura izskaidrošanai, veidojot dažādus skaidrojošos materiālus.

1.2. Apvienoto Nāciju Organizācija

Jautājums saistībā ar atsauču uz standartiem izmantošanu normatīvajos aktos tika izskatīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomikas un sociālo lietu padomes Eiropas ekonomiskās komisijas Tirdzniecības komitejas darba grupā par normatīvā regulējuma un standartizācijas politikas sadarbību, kas norisinājās Ženēvā no 2013.gada 18.novembra līdz 20.novembrim. Viens no darba kārtības jautājumiem bija pārskatītās rekomendācijas D "Atsauces uz standartiem" projekta apstiprināšana¹². Atbilstoši minētajā rekomendācijā norādītajai informācijai darba grupa atzina būtisku ieguvumu, ko dod metodes "Atsauce uz standartiem" izmantošana, līdz ar to ierosināja šādas rekomendācijas:

▫ Valsts pārvaldes iestādēm, ievērojot PTO TBT noteiktos principus un PTO Tirdzniecības tehnisko barjeru komitejas lēmumus, kur iespējams jāizmanto starptautiskie, reģionālie un nacionālie standarti likumdošanas darbā;

▫ Valsts pārvaldes iestādēm jācenšas izmantot tādas atsauces uz standartiem normatīvajos aktos, kas saglabā standartu brīvprātīgās pielietošanas dabu, proti, izmantojot netiešās atsauces uz standartiem. Vienīgi gadījumos, kad netiešo atsauču izmantošana nav piemērojama, valsts pārvaldes iestādes normatīvajos aktos izmanto tiešās atsauces uz standartiem, tādējādi padarot to prasības par obligātām;

▫ Valsts pārvaldes iestādēm ir jāpilnveido un jāveicina sadarbība ar standartizācijas organizācijām. Cita starpā valsts pārvaldes iestādēm un standartizācijas institūcijām ir jāvienojas par veidiem, kādos standarti, uz kuriem normatīvajos aktos tiek veidotas atsauces, tiek darīti pieejami interesantiem mazāk ierobežojošā veidā. Vērtējot iespējas palielināt standartu pieejamību, valsts pārvaldes iestādēm ir jāievēro intelektuālā īpašuma tiesības un standartizācijas struktūru autortiesības attiecībā uz standartiem.

1.3. Citu ne Eiropas Savienības valstu pieredze

Ievērojot apstākli, ka Eiropas Standartizācijas sistēma tiek balstīta uz starptautiski atzītiem standartizācijas principiem, vērtējot citu valstu pieredzi, tika apskatīta Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk – ASV) un Jaunzēlandes standartizācijas sistēmu funkcionēšana. Pēc būtības abu minēto valstu standartizācijas sistēmas ir līdzvērtīgas Eiropas Standartizācijas sistēmai. Pretēji Eiropas Savienībai, piemēram, ASV jau normatīvajos aktos un politikas dokumentos ir norādīti kritēriji atsauču uz standartiem izmantošanai. Taču kopumā, tāpat kā Eiropas Savienībā, arī ASV un Jaunzēlandes normatīvajos aktos tiek veidotas gan tiešās, gan arī netiešās atsauces uz standartiem. Standartiem, uz kuriem normatīvajos tiek veidotas atsauces, tiesa gan ir jābūt pieejamiem jebkurai personai uz godīgiem un caurskatāmiem nosacījumiem saprātīgā attālumā. Taču pieejamība nebūt nenozīmē, ka jebkurai personai ir tiesības iegūt standartu eksemplārus. Jebkurā gadījumā, arī gadījumos, kad normatīvajos aktos tiek veidotas atsauces uz standartiem, standartu izstrādātājiem tiek nodrošināta autortiesību aizsardzība par to izstrādātajiem oriģināldarbiem.^{13 14}

2. Risināmie problēmjautājumi

2.1. Standartu loma tiesību sistēmā

Atbilstoši Standartizācijas Regulas (ES) Nr. 1025/2012 2.panta 1.punktam standarts ir tehniskā specifikācija, ko pieņēmusi atzīta standartizācijas iestāde atkārtotai vai ilgstošai piemērošanai, atbilstība kuram nav obligāta. Minētā standarta definīcija pēc būtības atbilst Standartizācijas likuma 12.panta pirmajā daļā un 13.panta pirmajā daļā noteiktajiem nosacījumiem, taču Standartizācijas likuma tiesību normas nepietiekoši atspoguļo standartu tiesisko dabu, kā arī to vietu un lomu tiesību sistēmā. Ievērojot minēto kopsakarā ar apstākli, ka standartu izstrādes procesa organizēšanu un apstiprināšanu veic nacionālā standartizācijas institūcija, kuras funkcijas veic sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centrs" (turpmāk – SAMC), var rasties priekšstats, ka standartu izstrāde un apstiprināšana notiek deleģētā valsts pārvaldes uzdevuma ietvaros. Tāpēc šobrīd ļoti bieži notiek nelietderīgas diskusijas par standarta dabu. Nereti standartus mēģina pielīdzināt normatīvajiem aktiem, īpaši gadījumos, kad normatīvajos aktos uz tiem tiek veidotas tiešās atsauces, proti, šie standarti kļūst par obligāti piemērojamajiem. Rezultātā nepamatoti tiek pieņemts, ka standartus neaizsargā autortiesības un ikvienam ir tiesības uz brīvu un bezmaksas pieeju standartiem valsts valodā. Tāpēc būtu nepieciešams padarīt standartizācijas tiesisko regulējumu skaidru un saprotamu, tādējādi novēršot jebkādas bažas nākotnē par standartu vietu un lomu tiesību sistēmā.

– Pārmērīga tiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktos

Latvijas normatīvajā regulējumā galvenokārt tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, padarot standartu izmantošanu par obligātu, kas pēc būtības ir pretrunā ar standartu brīvprātīgās izmantošanas principu. Tiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktos atbilstoši starptautiski atzītai praksei un norādēm, kas regulē standartizāciju un standartu izmantošanu, ir pieļaujama kā viena no iespējām, taču šī atsauču metode ir izmantojama tikai kā izņēmuma variants, dodot priekšroku netiešajām atsaucēm. Līdzšinējā prakse un likumdevēja radītā neskaidrība, primāri lietojot standartus nevis kā politikas atbalsta instrumentu, bet gan kā normatīvā akta neatņemamu sastāvdaļu, rada šaubas gan sabiedrībai, gan arī uzņēmējiem par standartu brīvprātīgumu.

Tiešo atsauču uz standartiem izmantošana normatīvajos aktos rada arī nevajadzīgu apgrūtinājumu valsts pārvaldei, jo attiecīgajai nozares ministrijai ir jāseko līdzi standartu attīstības gaitai un nepieciešamības gadījumā jāveic attiecīgie grozījumu normatīvajā regulējumā, kas savukārt ir saistīts ar ievērojamu laika resursu. Apstākļos, kad standartizācijas tempi pasaulē pieaug, sekošana pēdējām izmaiņām standartos, kā arī operatīva normatīvo aktu regulējuma aktualizācija kļūst problemātiska. Rezultātā normatīvais regulējums bieži vien neatbilst attīstības tendencēm nozarē, kā arī tiek kavēta inovatīvu tehnoloģiju ieviešana. Acīmredzami, ka pašreizējā prakse standartu lietošanā normatīvajā regulējumā nevar tikt uzskatīta par optimālu, jo nākas secināt, ka normatīvā regulējuma aktualizācija nenotiek nepieciešamajā laikā, lai saglabātu standartus kā efektīvu politikas atbalsta instrumentu.

2.2. Nacionālās standartizācijas institūcijas statuss un finansējums

Atbilstoši Standartizācijas likuma 7.panta pirmajai daļai par nacionālo standartizācijas institūciju tiek atzīta SAMC, kura pamatfunkcijas savukārt ir noteiktas 9.pantā. Nevērtējot standartizācijas būtību, minētās tiesību normas rada maldīgu priekšstatu, ka standartizācija ir valsts pārvaldes uzdevums un apstiprinātie standarti ir šīs darbības rezultāts. Turklāt minētās kapitālsabiedrības 100% kapitāla daļas pieder valstij. Tādējādi rodas iespaids, ka standartus izstrādā valsts, kas pēc būtības ir pretrunā ar starptautiski atzītiem standartizācijas principiem. Svarīgi norādīt, ka standartizācijas darbības pēc definīcijas nav uzskatāmas par komercdarbību, bet gan vairāk kvalificējas kā darbība sabiedrības kopējo interešu sasniegšanai nozares pašregulācijas ceļā, kurai primārais mērķis ir sabiedrības interešu ievērošana, lai konsekventi sakārtotu attiecīgo jomu, bet ne peļņas gūšana. Tāpēc nacionālās standartizācijas institūcijas juridiskais statuss – sabiedrība ar ierobežotu atbildību, nav atbilstošs šīs institūcijas veicamajiem uzdevumiem. Turklāt tas nav optimāls, lai nodrošinātu visu ieinteresēto pušu līdzdalību standartizācijas procesā. Esošais juridiskais statuss ir uzskatāms arī par zināma veida barjeru uzņēmējiem, kas neveicina privāto tiesību subjektu un plašas sabiedrības iesaisti standartizācijas darbībā. Turklāt būtiski ir uzsvērt, ka valstij, lai izpildītu starptautiskās un reģionālās saistības, ir jānodrošina platforma jeb standartizācijas sistēmas uzturēšana, kas ļauj ieinteresētajām pusēm veikt nepieciešamās standartizācijas aktivitātes, taču tās uzdevums nav pašu standartizācijas darbību veikšana. Lai gan valsts, ja uzskata par nepieciešamu, var iesaistīties standartizācijas darbā kā viena no ieinteresētajām pusēm uz vienlīdzīgiem un līdzvērtīgiem nosacījumiem kā citas puses. Tāpēc pienākumu sadalījums starp publisko un privāto sektoru standartizācijas sistēmā pēc būtības ir iedalāms šādos blokos:

– Valsts pienākums ir nodrošināt, ka valstī eksistē standartizācijas sistēma un ir nacionālā standartizācijas institūcija, kas dod iespēju ieinteresētajām pusēm piedalīties standartizācijas aktivitātēs gan nacionālajā līmenī, gan Eiropas, gan arī starptautiskajā līmenī.

– Standartizācijas darbības, proti, standartu izstrādi, veic ieinteresētās puses privāto tiesību jomā.

Šobrīd nacionālās standartizācijas sistēmas darbība tiek nodrošināta no valsts dotācijām un nacionālās standartizācijas institūcijas pašu ienākumiem, galvenokārt, no standartu tirdzniecības. Uzņēmēji šobrīd nav gatavi iesaistīties standartizācijas darbā ar savu finansējumu, jo nesaskata iespējas ietekmēt stratēģisko lēmumu pieņemšanu standartizācijas jomā.

Valsts budžeta finansējums standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas funkciju realizēšanai pēc krīzes periodā tika samazināts divas reizes un šobrīd tas veido tikai aptuveni pusi no 2009.gada valsts finansējuma. Tāpēc nacionālā standartizācijas institūcija savus pienākumus realizē minimālā līmenī, kas ir liedzis būtiski pilnveidot un attīstīt standartizācijas sistēmu. Rezultātā valstī netiek izmantotas standartu dotās iespējas un priekšrocības kopējai tautsaimniecības attīstībai, eksportspējas veicināšanai, starptautiskās tirdzniecības pieaugumam, produktu un procesu kvalitātes uzlabošanai, uzņēmumu darbības efektivitātes uzlabošanai, kā arī dažādu nozaru politiku ieviešanai.

Šobrīd nacionālās standartizācijas institūcijas finansējums ir kritiski nepietiekošs, proti, kopējais valsts finansējums standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas funkciju realizēšanai 2016.gada ir 433383 euro. No tiem 282083 euro paredzēti standartizācijas un akreditācijas funkciju realizēšanai, kuras pilda SAMC. Taču no minētās summas nav iespējams atsevišķi izdalīt katras funkcijas finansējumu, jo tas pēc būtības ir sadalīts 3 daļās:

– Standartizācijas birojam;

– Latvijas Nacionālajam akreditācijas birojam;

– SAMC administrācijai, kas nodrošina administratīvās funkcijas gan nacionālajam standartizācijas birojam, gan arī nacionālajam akreditācijas birojam.

Tieši SAMC administrācijai paredzētais finansējums veido lielāko daļu, taču tā sadalīšana un attiecināšana attiecībā uz katru no funkcijām nav iespējama.

– Standartu izstrāde pēc valsts pasūtījuma

Standartizācijas institūcija būtu jāuztver kā privātais kompetences centrs, kura ekspertīzi valsts noteiktos gadījumos var pasūtīt, jo tajā būtu jābūt pārstāvētam plašam sabiedrības lokam, kas aptver lielāko daļu ieinteresēto pušu. Tomēr šobrīd šāds valsts pasūtījums nav iespējams, jo spēkā esošais standartizācijas tiesiskais regulējums neparedz šādu kārtību. Līdz ar to šobrīd valsts rīcībā nav instrumenta, kā izmantot nacionālo standartizācijas institūciju, lai izstrādātu nepieciešamos standartus, konkrētās nozares politikas īstenošanā. Ņemot vērā Eiropas standartizācijas praksi, būtu nepieciešams paredzēt valstij iespēju pieprasīt nacionālajai standartizācijas institūcijai noteiktā termiņā izstrādāt standartus, kuriem jābūt tirgus virzītiem un kuriem jāaptver plašas sabiedrības intereses un valsts definētie mērķi. Tādējādi no vienas puses tiktu stimulēta publiskā un privātā sektora sadarbība un savstarpējā uzticība, kā arī nozarei tiktu dota iespēja pašregulēties, ievērojot aktuālo nozares attīstības līmeni, savukārt no otras puses tiktu samazināta slodze uz valsts pārvaldi, jo valstij zustu nepieciešamība ieguldīt apjomīgus resursus, tajā skaitā piesaistīt tās pašas nozares tehniskos ekspertus, lai izstrādātu tehniski sarežģītu tiesisko regulējumu, kas lielākoties ir grūti uztverams un smagnējs, turklāt bieži ir pretrunā ar konkrētās nozares līdzšinējo praksi.

2.3. Standartu tulkošana un tās finansēšana

Problēmjautājumi, kas saistīti ar standartu tulkošanu un tās finansēšanu, pēc būtības ir iedalāmi divās grupās:

▫ Standarti, uz kuriem normatīvajos aktos ir veidotas netiešās atsauces, proti, standarti, kuri ir brīvprātīgi;

▫ Standarti, uz kuriem normatīvajos aktos ir veidotas tiešās atsauces, proti, standarti, kuri ir obligāti piemērojami.

Neskatoties uz to, ka abu iepriekš minēto grupu standarti ir izstrādāti pēc vienotiem pamatprincipiem, attiecībā uz tulkošanas jautājumiem ir piemērojamas dažādas sistēmas.

Attiecībā uz piemērojamo standartu grupu šī brīža tiesiskais regulējums neregulē tulkošanas kārtību, kas faktiski nozīmē, ka šie standarti netiek tulkoti vai arī tiek tulkoti ļoti nelielā skaitā pēc standartizācijas darbā iesaistīto personu iniciatīvas. Šādu pieeju nevar nosaukt par veiksmīgu, jo valstī ir tādas tautsaimniecības nozares, kur kaut gan standartu izmantošana ir brīvprātīga, tie tiek ļoti plaši izmantoti un sabiedrības interešu nodrošināšanai būtu vēlams šos standartus iztulkot. Tāpēc fakts, ka tiesiskajā regulējumā ir robs attiecībā uz piemērojamo standartu tulkošanas kārtību, negatīvi iespaido gan tautsaimniecības attīstību, gan arī standartu piemērošanu.

Savukārt obligātu piemērojamu standartu gadījumā Standartizācijas likuma 14.panta otrā un trešā daļa nosaka, ka tiem ir jābūt tulkotiem valsts valodā un ar tulkošanu saistītās izmaksas sedz no attiecīgās ministrijas budžeta līdzekļiem. Kaut gan pretstatā brīvprātīgi piemērojamajiem standartiem, attiecībā uz šiem likumdevējs ir nepārprotami norādījis nepieciešamību tos tulkot, spēkā esošais regulējums neprecizē tulkošanas organizēšanas kārtību. Tas faktiski ir novedis pie tā, ka nepieciešamos standartu tulkošanas darbus veic pakalpojumu sniedzējs, kuru publiskā iepirkuma rezultātā ir izvēlējusies attiecīgā ministrija. Līdzšinējās standartu tulkošanas kārtības rezultātā parasti tiek izvēlēts pakalpojumu sniedzējs, kurš piedāvājis zemāko cenu, līdz ar to rezultātā tiek iegūts tehnisks standarta tulkojums, neņemot vērā standartu specifiku. Tas noved pie gadījumiem, kad formāli iztulkots teksts neatbilst šī standarta oriģinālvalodas teksta būtībai, līdz ar to radot situāciju, ka attiecīgie standarti tiek nepareizi pielietoti. Vienlaikus līdzšinējā prakse pēc būtības neņem vērā apstākli, ka standarti ir autortiesību objekti, kuru autortiesības pieder attiecīgajām standartizācijas institūcijām, līdz ar to standartu tulkošanas tiesības pieder tikai pašam attiecīgā standarta autoram, kurš tās var nodot trešajām personām.

Neskatoties uz to, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums nosaka obligātu nosacījumu, ka obligāti piemērojamajiem standartiem ir jābūt tulkotiem valsts valodā, praksē aizvien ir pietiekoši liels skaits obligāti piemērojamo standartu, kas nav tulkoti valsts valodā. Tādējādi veiktā analīze ļauj izdarīt pieņēmumu ar augstu ticamības pakāpi, ka esošā sistēma nefunkcionē pilnvērtīgi. Lielā mērā tas ir saistīts gan ar finansējuma trūkumu standartu tulkošanai, gan arī ar ministriju novēlotu standartu tulkošanas plānošanu, kuras rezultātā standarti netiek iztulkoti līdz uz tiem tiek veidotas atsauces normatīvajos aktos, kā arī ar faktu, ka normatīvajos aktos tiek izmantotas nepamatoti daudz tiešās atsauces uz standartiem, padarot tos par obligāti piemērojamiem.

Vienlaikus, apzinot pastāvošās problēmas un vērtējot iespējamos risinājumus saistībā ar standartu tulkošanas izmaksu jautājumu, tika izvērtēta iespēja standartu tulkošanas izmaksas iekļaut standartu cenā. Taču izvērtējuma rezultātā secināts, ka arī šāda iespēja nav īstenojama, jo tajā ir saskatāmi šādi būtiski šķēršļi:

• Kā jau minēts iepriekš, tad standarti ir autortiesību objekts un to autoram šajā gadījumā attiecīgajām standartizācijas institūcijām ir ekskluzīvas tiesības noteikt cenu par sava darba reproducēšanu, izplatīšanu, kā arī veikt attiecīgā darba tulkošanu. Valstij nebūtu jāiejaucas standartu cenu noteikšanas politikā. Tāpēc, skatoties no standartizācijas institūciju interešu prizmas, tad tās nosaka standartu cenu, kas nav balstīta valodās, bet gan ir vairāk atkarīga no sabiedrības pirktspējas un kaimiņvalstu standartizācijas institūciju piedāvājumiem, jo jebkura persona ir tiesīga iegādāties standartus jebkuras citas valsts nacionālajā standartizācijas institūcijā. Turklāt pastāv risks, ka iztulkoto standartu teksts var atšķirties no standartu oriģinālvalodas teksta, līdz ar to potenciāli nākotnē var rasties situācija, ka standarts tiek nekorekti pielietots praksē. Standartu tulkošanas prasība pēc būtības ir aktuāla tikai tāpēc, ka valsts pārvaldes institūcijas, izstrādājot nozaru politikas, izmantojot tiešās atsauces uz standartiem, padara tos par obligāti saistošiem. Tāpēc valsts pārvaldei, ja tā vēlas izmantot privātās ekspertīzes rezultātā radītos produktus, lai sasniegtu savus mērķus, vienlaikus samazinot valsts resursu ieguldījumu regulējuma izstrādē, ir pienākums nodrošināt standartu tulkošanu.

• Esošo datu analīze apliecina, ka līdzšinējais obligāto standartu, kas iztulkoti latviešu valodā, iegādes apjoms nav būtisks, tāpēc, ja minēto standartu tulkošanas izmaksas iekļautu standartu iegādes cenā, attiecīgā standarta cenas pieaugums būtu nesamērīgi liels, tādējādi būtiski samazinot sabiedrības pieejamību standartiem, kas būtu pretrunā šī konceptuālā ziņojuma mērķim un nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanas jēgai. Minētais apgalvojums pamatots ar šādiem faktiem, kas izriet no datiem par 2015.gadu:

▫ Kopumā 575 standarti normatīvajos aktos ir noteikti kā obligāti piemērojamie. No tiem 81 ir Latvijas nacionālie standarti, savukārt atlikušie 494 ir Latvijas nacionālo standartu statusā adaptētie starptautisko vai reģionālo standartizācijas organizāciju standarti.

▫ Kopējie ieņēmumi no iztulkoto standartu pārdošanas veidoja 6756 euro. Tas nozīmē, ka vidējā viena standarta cena ir 26 euro.

▫ Tiek pieņemts, ka vidēji standartā ir 25 lapaspuses un vienas lapaspuses tulkošanas izmaksas pie labvēlīgākā scenārija veido 25 euro. Tāpēc lai iztulkotu visus obligāti piemērojamos standartus būtu bijis nepieciešami 308 750 euro.

▫ Šīs izmaksas būtu jāsedz no kopēji pārdotajiem iztulkotajiem standartiem. Tādējādi viena standarta cena pieaugtu par aptuveni 1192 euro.

▫ Rezultātā viena iztulkotā standarta cena būtu: 26+1192=1218 euro. Tādējādi standarta cenas pieaugums pret oriģinālvalodas standartu būtu 4685%.

• Priekšlaicīgi nav iespējams prognozēt, tulkoto obligāti piemērojamo standartu iegādes apjomu, it īpaši ņemot vērā šo standartu būtisko cenas pieaugumu.

III. RISINĀJUMS

Apkopojot reģionālo un starptautisko institūciju viedokļus, kā arī citu valstu pieredzi, Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas pilnveidošanas nolūkā ir nepieciešams veikt vairākus uzdevumus, kas ļautu novērst Latvijas nacionālajā standartizācijas sistēmā pastāvošos problēmjautājumus.

Standartu būtība, vieta un loma tiesību sistēmā

Standartus, atšķirībā no normatīvajiem aktiem, kurus pieņem vai apstiprina publiskā persona vai tās atvasināta persona un kas kļūst saistoši to adresātiem, apstiprina standartu izstrādājusi institūcija, kurai ir privātas struktūras daba un kas veic savu darbību privāto tiesību jomā. Standartu izstrāde notiek, ievērojot standartizācijas principus, nevis normatīvo aktu projektu izstrādes un juridiskās tehnikas prasības. Savā būtībā standarti tikai izklāsta tehniskās specifikācijas vai procedūras, par kurām ir vienojusies pati nozare, iesaistot visas interesētās puses, proti, produktu ražotājus, pakalpojumu sniedzējus, lietotājus, patērētāju interešu aizsardzības organizācijas, sertifikācijas, testēšanas, akreditācijas, akadēmiskās vides pārstāvjus, kontroles un uzraudzības organizācijas, utt. Standarti no vispāratzītu standartizācijas principu viedokļa būtu viennozīmīgi atzīstami par brīvprātīgi piemērojamiem, kas nav uzskatāmi par normatīvajiem aktiem. Arī gadījumos, kad likumdevējs padara standartus par obligāti piemērojamiem, veidojot uz tiem tiešās atsauces normatīvajos aktos, standarti nav atzīstami par normatīvajiem aktiem. Likumdevējs, izmantojot tiešās atsauces uz standartiem normatīvajos aktos, pēc būtības uzticas nozares pašregulācijas spējām un atzīst standartos ietvertos nosacījumus par atbilstošiem, lai sakārtotu attiecīgo jomu vai nozari. Vienlaikus likumdevējam ir jāapzinās, ka šādu atsauču gadījumā ir nepieciešams izpildīt zināmus pienākumus, proti, nodrošināt, ka minētie standarti ir pieejami sabiedrībai un saprotamā valodā. Taču pieejamības standartiem nodrošināšana nenozīmē, ka attiecīgā standarta autoram, kurš ir ieguldījis laiku un resursus attiecīgās specifikācijas izstrādei, netiek aizsargātas autortiesības. Līdz ar to likumdevējam ir nepieciešams nodrošināt pieejamību standartiem uz saprātīgiem un caurskatāmiem nosacījumiem un vienlaikus nodrošināt standartu autortiesību aizsardzību. Šāds mērķis ir sasniedzams, ja valsts sadarbībā ar pašvaldībām nodrošinātu sabiedrībai pieejamību standartu tekstiem valsts un reģionu galvenajās bibliotēkās. Vienlaikus pieejamība standartiem ir jānodrošina valsts pārvaldes institūcijām, īpaši uzraudzības iestādēm, kuru darbā standartu pielietošana ir neizbēgama.

Tāpēc būtu pilnveidojams tiesiskais regulējums, ņemot vērā šādus nosacījumus:

▫ Standartizācija ir biznesa pašregulācijas instruments, kura nepieciešamību galvenokārt nosaka tirgus vai sabiedrības vajadzības. Standartizācija nav atkarīga no likumdevēja, lai gan atsevišķos gadījumos likumdevējs var uzstāties standarta izstrādes iniciatora lomā. Standartizācijas procesu nodrošina eksperti, kuri šim darbam brīvprātīgi piesakās. Uz vispārējā pamata vai pēc savas iniciatīvas ekspertu darbā var piedalīties valsts institūciju pārstāvji.

▫ Standarts ir standartizācijas institūciju apstiprināts dokuments, kurš izstrādāts privāto tiesību jomā, atbilstība kuram nav obligāta.

▫ Standarti ir autortiesību objekti un to autortiesības pieder attiecīgajai standartizācijas institūcijai.

▫ Arī tiešo atsauču uz standartiem izmantošanas gadījumā attiecīgie standarti faktiski tiek ietverti publisko tiesību regulējumā un padarīti par vispārīgi pielietojamiem, taču tas nepārvērš standartus normatīvajos aktos, jo tos ir izdevusi struktūra, kurai nav likumdevēja pilnvaru.

Jaunās pieejas ieviešana nacionālajā līmenī

Maksimāli jāveicina Jaunās pieejas ieviešana nacionālajā līmenī, par pamatu ņemot Eiropas Savienības praksi. Šī pieeja balstās uz šādiem fundamentāliem principiem:

▫ Tiesību aktos tiek ietvertas tikai būtiskās drošuma prasības vai citas galvenās prasības, lai nodrošinātu sabiedrības interešu nodrošināšanu;

▫ Tehnisko specifikāciju, kas nepieciešamas, lai izpildītu būtiskās drošuma prasības vai citas galvenās prasības, izstrādāšanas pienākums tiek uzticēts nacionālajai standartizācijas institūcijai;

▫ Šīs tehniskās specifikācijas nav obligātas un saglabā savu brīvprātīgās piemērošanas statusu;

▫ Valsts pārvaldes institūcijām ir pienākums prezumēt attiecīgā produkta, procesa vai pakalpojuma, kurš atbilst piemērojamo standartu prasībām, atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Vienlaikus attiecīgajai personai ir tiesības nepiemērot standartus, taču tādā gadījumā attiecīgajai personai ir pienākums pierādīt, ka produkts, process vai pakalpojums atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām līdzvērtīgā līmenī kā tas ir noteikts tehniskajās specifikācijās.

Ieviešot Jauno pieeju nacionālajā līmenī, valstij no vienas puses nebūtu nepieciešams normatīvajos aktos iekļaut tehniskas un specifiskas normas, kas prasa plašu tehnisko ekspertīzi, jo šādu specifikāciju izstrādē valsts paļautos uz nozares pašregulācijas mehānismu – standartiem, kuri tiktu pieskaņoti jaunākajam tehnoloģiskās un zinātniskās attīstības līmenim un sabiedrības kopējām interesēm, bet no otras puses tiktu veicināta standartizācijas attīstība un standartu plašāka pielietošana dažādu politikas nozaru ieviešanas procesā.

Lai ieviestu Jauno pieeju nacionālajā tiesiskajā regulējumā un nodrošinātu tās sekmīgu funkcionēšanu, normatīvajos aktos, kas tiek izstrādāti, balstoties uz Jauno pieeju, ir iekļaujami šādi būtiski elementi:

▫ Būtisko prasību uzskaitījums

Būtiskajām prasībām normatīvajos aktos ir jābūt precīzi un skaidri definētām, lai personām, kurām ir jāapliecina to izpilde, būtu iespēja izpildīt attiecīgās prasības arī gadījumā, ja piemērojamo standartu nav vai esošie neaptver šo prasību izpildi pilnībā.

▫ Piemērojamo standartu publicēšanas kārtība

Piemērojamo standartu apkopošanas un saraksta sastādīšanas pienākuma izpilde ir jānodrošina attiecīgās nozares ministrijai, ņemot vērā nozares viedokli, kura minēto piemērojamo standartu sarakstu nosūta publicēšanai nacionālajai standartizācijas institūcijai savā interneta vietnē kā piemērojamos standartus zem attiecīgajiem normatīvajiem aktiem. Normatīvajos aktos iekļaujamo tiesību normu, kas nosaka piemērojamo standartu publicēšanas kārtību, piemērs:

"1. Ekonomikas ministrija sadarbībā ar attiecīgo standartizācijas tehnisko komiteju iesaka nacionālajai standartizācijas institūcijai to standartu sarakstu, kurus var piemērot šo noteikumu prasību izpildei (turpmāk – piemērojamie standarti).

2. Nacionālā standartizācijas institūcija piemērojamos standartu sarakstu publicē savā oficiālajā tīmekļa vietnē."

▫ Atbilstības prezumpcijas klauzula un atbilstības apliecināšana

Viens no Jaunās pieejas pamatprincipiem ietver nosacījumu, ka piemērojamo standartu piemērošanas gadījumā tiek prezumēts, ka attiecīgā prece, pakalpojums vai process atbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Vienlaikus svarīgi uzsvērt, ka atbilstības pieņēmums pats par sevi nav absolūts, jo paša standarta atbilstība var tikt apšaubīta. Līdz ar to prece, pakalpojums vai process tiek uzskatīts par atbilstošu noteiktajām prasībām, ja netiek pierādīts pretējais. Tādējādi piemērojamā standarta izmantošanas gadījumā tā piemērotājam tiek nodrošināta tiesiskā noteiktība, jo tam nav pienākuma pierādīt preces, pakalpojuma vai procesa atbilstību normatīvajos aktos izvirzītajām prasībām. Līdz ar to normatīvajos aktos būtu ietverama atbilstības prezumpcijas klauzula, kuras piemērs varētu būt šāds:

"1. Ja attiecīgā prece/pakalpojums/process (norāda attiecīgo nosaukumu) atbilst piemērojamo standartu vai to daļu prasībām, uzskatāms, ka tas/tā atbilst šo noteikumu X punktā/nodaļā noteiktajām būtiskajām prasībām, kuras aptver šie standarti vai to daļas."

Vienlaikus, ņemot vērā attiecīgās nozares specifiku un paredzamās neatbilstošās preces, pakalpojuma vai procesa radītās sekas, normatīvajā aktā ir nosakāma kārtība, kādā tiek apliecināta preces, pakalpojuma vai procesa atbilstība piemērojamo standartu prasībām vai normatīvajos aktos noteiktajām būtiskajām prasībām, ja piemērojamo standartu nav vai tie netiek piemēroti. Iespējamie atbilstības apliecināšanas veidi:

– Pašsertifikācija – process, kurā preces ražotājs, pakalpojuma sniedzējs vai atbildīgais par attiecīgo procesu apliecina attiecīgā objekta atbilstību izvirzītajām prasībām, neiesaistot trešo pusi, proti, atbilstības novērtēšanas institūciju;

– Trešās puses novērtējums – process, kurā preces, pakalpojumu vai procesa atbilstības novērtēšanas procesā (testēšana, sertifikācija) tiek iesaistīta atbilstības novērtēšanas institūcija;

– Cita novērtēšanas metode, kas noteikta specifiskajā normatīvajā aktā, piemēram, valsts institūciju novērtējums, izsniegtās atļaujas, utt., par preces, pakalpojuma vai procesa atbilstību izvirzītajām prasībām.

Vienlaikus likumdevējam būtu jāsaglabā iespējas noteikt noteiktus standartus par obligāti piemērojamiem. Neskatoties uz to, ka šāds rīcības modelis nav atzīstams par labu praksi, šāda iespēja likumdevējam būtu jāizmanto izņēmuma gadījumos, kad attiecīgā jautājuma noregulēšana, ņemot vērā faktisko apstākļu kopumu, nav iespējama, izmantojot Jauno pieeju. Taču arī šādā gadījumā standarts saglabā savu autortiesību objekta statusu, netiek mainīta standarta būtība un standarti nekļūst par normatīvo aktu. Ar standarta noteikšanu par obligāti piemērojamu likumdevējs atzīst nozares pašas izstrādāto risinājumu par atbilstošu un efektīvu līdzekli sabiedrības kopēju interešu īstenošanai. Vienlaikus likumdevējs saglabā kontroli par turpmākajām standartos veicamajām izmaiņām, proti, veic izvērtējumu, vai veiktās izmaiņas joprojām atbilst tam mērķim, kas nepieciešams sabiedrības interešu ievērošanai un nepieciešamības gadījumā veic izmaiņas normatīvajā regulējumā, koriģējot atsauci uz laboto standartu. Kā uzskatāms piemērs tiešo atsauču uz standartiem izmantošanai normatīvajos aktos ir gadījumi, kad šādas atsauces jau tiek veidotas Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā, līdz ar to tiešo atsauču uz standartiem lietošana arī nacionālajā tiesiskajā regulējuma ir neizbēgama.

Tādējādi nozaru ministrijām, izstrādājot normatīvos aktos vai veicot grozījumus spēkā esošajos normatīvajos aktos, kuros tiek izmantotas tiešās atsauces uz standartiem, būtu jāizvērtē iespējas atteikties tajos no tiešo atsauču uz standartiem izmantošanas, aizstājot tās ar netiešajām atsaucēm.

Mandātu sistēmas ieviešana

Būtisks nosacījums sekmīgai Jaunās pieejas funkcionēšanai nacionālajā līmenī ir standartu esamība un to pieejamība. Abus minētos jautājumus iespējamais risinājums ir mandātu sistēmas ieviešana attiecībā uz šādiem aspektiem:

– Nepieciešamo Latvijas nacionālo standartu izstrāde jomās, kurās nav reģionālo vai starptautisko standartu;

– Latvijas nacionālo standartu statusā adaptēto un noteiktā kārtībā reģistrēto reģionālo un starptautisko standartizācijas organizācijas standartu tulkošana valsts valodā.

Tādējādi tiktu izveidota sistēma, ka gan uz standartu izstrādi, gan arī uz obligāti piemēroajmo un piemērojamo standartu tulkošanu tiktu piemērota vienota pieeja un šo darbu izpildi nodrošinātu nacionālā standartizācijas institūcija. Rezultātā ne tikai standartu izstrādes, bet arī to tulkošanas procesā tiktu veicināta nozares speciālistu iesaiste, kas būtiski samazinātu standartu tulkošanas neprecizitātes, samazinot arī standartu kļūdainas piemērošanas gadījumus un interpretācijas jautājumus. Ievērojot, ka Ekonomikas ministrija ir vadošā valsts pārvaldes institūcija standartizācijas politikas izstrādē, nākošā gada darba plāns attiecībā uz nepieciešamo standartu tulkošanu un izstrādi būtu jāsagatavo Ekonomikas ministrijai, balstoties uz nozares ministriju iesniegto informāciju, kas sagatavota pēc konsultācijām ar attiecīgajām standartizācijas tehniskajām komitejām. Darba plāns būtu sadalāms divās daļās: 1) standarti, kurus nepieciešams izstrādāt; 2) tulkojamie standarti, no kuriem prioritāte būtu obligāti piemērojamie standarti. Pēc darba plāna izstrādes Ekonomikas ministrija virzītu to apstiprināšanai Nacionālajā standartizācijas padomē.

Mandātu sagatavošana un izpildes process

I. Mandātu sagatavošana

Attiecīgā nozares ministrija atbilstoši apstiprinātajam standartu izstrādes un tulkošanas darba plānam sadarbībā ar Ekonomikas ministriju sagatavo mandātu nacionālajai standartizācijas institūcijai, kurā norāda veicamo uzdevumu un tā izpildes termiņu, darba plāna sagatavošanas termiņu, veicamo darbu robežas, mandāta spēkā esamības termiņu, atskaitīšanos par dotā uzdevuma izpildi, u.c. nosacījumus, kurus uzskata par nepieciešamiem attiecīgā mandāta kontekstā.

II. Darba plāna sagatavošana un saskaņošana

Saņemot mandātu, nacionālā standartizācijas institūcija izvērtē savas iespējas un resursus veikt attiecīgos uzdevumus. Mandātā doto uzdevumu pieņemšanas gadījumā nacionālā standartizācijas institūcija izstrādā darba plānu atbilstoši mandātā ietvertajiem nosacījumiem un veicamajiem uzdevumiem, cita starpā norādot arī, vai ir nepieciešams standarta izstrādē iesaistīt zinātnisko potenciālu, kuru saskaņo ar attiecīgās nozares ministriju un Ekonomikas ministriju, vienojoties par veicamajam uzdevumam nepieciešamo finansējumu.

III. Darbu izpilde

Mandāta izpildes rezultātā sagatavotos dokumentus nacionālā standartizācijas institūcija saskaņo ar nozares un Ekonomikas ministriju un veic to reģistrāciju. Vienlaikus nacionālā standartizācijas institūcija mandātā noteiktajā termiņā sagatavo atskaiti, kurā informē nozares un Ekonomikas ministriju par mandāta izpildes gaitu un sasniegto rezultātu.

IV. Standartu publicēšana

Pēc standartu reģistrācijas nacionālā standartizācijas institūcija veic to publicēšanu standartu datu bāzē, savukārt nozares ministrija veic nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu, ka minētie standarti kļūst par piemērojamajiem vai attiecīgā gadījumā – par obligāti piemērojamajiem saistībā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem.

Konsekventas mandātu sistēmas ieviešanai, lai nodrošinātu ilgtspējīgas standartizācijas sistēmas attīstību, ir nepieciešams noteikt kritērijus gan standartu izstrādei, gan arī piemērojamo standartu tulkošanai.

Runājot par standartu izstrādes mandātiem, nepieciešams uzsvērt, ka galvenais kritērijs mandātu sagatavošanai ir nozares iesaistīšanas nepieciešamība sekmīgas nozares politikas īstenošanā. Ņemot vērā, ka standarti pēc būtības satur tehniskas dabas informāciju, tad standartu izstrādes mandāti galvenokārt aptvertu tādas nozares, kurās nepieciešams definēt tehnisku informāciju, piemēram, tehniskus raksturlielumus, specifiskas, tehniski sarežģītas procedūras un procesus, terminoloģiju, tādējādi valsts pārvaldei nebūtu jāiesaista regulējuma tapšanā liels daudzums tehnisko resursu, kurus galvenokārt nodrošinātu pati nozare. Tāpēc šo tehnisko prasību definēšanu veiktu pati nozare standartizācijas ietvaros. Vienlaikus normatīvais regulējums tiktu saglabāts vienkāršs, skaidrs un saprotams, nesarežģījot to ar tehnisku informāciju.

Ņemot vērā ierobežotos finanšu līdzekļus, kurus varētu novirzīt piemērojamo standartu tulkošanai, tiesiskajā regulējumā ir jānosaka skaidri piemērojamo standartu tulkošanas prioritizācijas kritēriji. Šobrīd identificētie kritēriji:

1.kritērijs – Plaši izmantotie standarti, jeb standarti, kuru izmantošana nepieciešama vairāku nozaru regulējumos.

Kā uzskatāmus piemērus var minēt atbilstības novērtēšanas institūciju akreditācijas standartus, kurus izmanto atbilstības novērtēšanas institūcijas dažādās nozarēs.

2.kritērijs – Standarts nosaka prasības, kas ir jāievēro plašam sabiedrības lokam, īpaši patērētājiem.

3.kritērijs – Nozares, kas ir būtiska valsts tautsaimniecības attīstībai, pieprasījums pēc standarta tulkojumiem un gatavība piedalīties standartu tulkošanas darbā. Nozares vēlme pēc tulkojumiem, bet nevēlēšanās iesaistīties standartu darbā nav uzskatāma par pamatu standartu tulkošanai.

4.kritērijs – Attiecīgā standarta lietotāja grupas lielums, kurš nosakāms pēc attiecīgā standarta vai tā iepriekšējo redakciju pieprasījumiem nacionālajā standartizācijas institūcijā. Standartu tulkošana nebūtu jāparedz, ja standarta vienīga lietotāju kategorija ir valsts pārvaldē strādājošie vai institūcijas, kas īsteno valsts deleģēto uzdevumu.

Tādējādi gan nozaru ministrijām gan Ekonomikas ministrijai gatavojot nākošā gada standartu tulkošanas un izstrādes plānu būtu jāvadās gan no iepriekš minētās prioritizācijas kritērijiem, gan arī no pieejamajiem finanšu līdzekļiem.

Standartu tulkošanas fonda izveide

Ņemot vērā, ka valstij nebūtu jāiejaucas standartu cenu veidošanas politikā un visu standartu tulkošanas izmaksu iekļaušanas standartu cenā nav iespējama tīri racionālu iemeslu pēc, būtu jāvienojas ar nacionālo standartizācijas institūciju, ka par valsts nodrošināto finansējumu tulkoto standartu gala cena veidojās pēc šādas formulas:

Gala cena: A+A/2, kur

A – attiecīgā standarta oriģinālvalodas versijas cena;

A/2 – summa, kas paredzēta standartu tulkošanai un kuras apmērs ir puse no standarta oriģinālvalodas versijas cenas.

Tādējādi valsts neiejauktos standartu cenas noteikšanā un atstātu to nacionālās standartizācijas institūcijas kompetencē, bet gan noteiktu, ka nacionālajai standartizācijas institūcijai ir jāiekasē arī papildus summa, kura tiktu izmantota standartu tulkošanai. Iekasēto standartu tulkošanai paredzētos līdzekļu nacionālajai standartizācijas institūcijai būtu pienākums uzkrāt, veidojot standartu tulkošanas fondu, kurš tiktu izmantots nākošā gada standartu tulkošanas plāna izpildei. Standartu tulkošana prioritāri tiktu īstenota izmantojot standarta tulkošanas fonda līdzekļus un tikai tad valsts budžeta līdzekļus.

Papildus norādām, ka 2014.gadā starp Eiropas Komisiju un Eiropas standartizācijas organizācijām (CEN un CENELEC) tika noslēgti partnerattiecību pamatnolīgumi periodam no 2014.gada 1.janvāra līdz 2020.gada 31.decembrim, kur daļa no finansējuma paredzēta Eiropas harmonizēto standartu tulkošanai dalībvalstu nacionālajās valodās. Minēto standartu tulkošanas procedūra paredz kārtību, ka dalībvalsts nacionālā standartizācijas institūcija veic tulkošanas darbu apmaksu, savukārt pēc tulkošanas darbu pabeigšanas un apstiprināšanas nacionālajai standartizācijas institūcijai tiek atlīdzināti tulkošanas izdevumi 75% apmērā saskaņā ar iepriekš noteikto kvotu. Šis finansējums tiktu uzglabāts kā standartu tulkošanas fonds priekš nepieciešamajiem standartu tulkojumiem nākošajā gadā.

Nacionālās standartizācijas institūcijas darbības reorganizācija

Standartizācijas institūcijas pēc būtības ir organizācijas, kuru mērķis nav peļņas gūšanas, bet gan ieinteresēto pušu interešu nodrošināšana. To primārā darbība ir saistīta ar standartu izstrādi – standartizāciju, kas nav uzskatāma par valsts pārvaldes uzdevumu. Tādējādi no valsts puses ir veicināma standartizācijas darbību nodošana privātpersonām. Ievērojot dominējošo praksi attiecībā uz nacionālo standartizācijas institūciju, kuras ir Eiropas standartizācijas institūciju biedri, juridisko statusu, secināms, ka 70% gadījumos nacionālās institūcijas tiek veidotas kā nevalstiskās organizācijas. Tādējādi radot iespēju jebkurai ieinteresētajai pusei iesaistīties nacionālās standartizācijas institūcijas darbā un lēmumu pieņemšanā kā stratēģiskajā, tā arī ikdienas darbā. Šāds modelis būtu ieviešams arī Latvijā. Privātajam sektoram ir jādod iespēja izveidot nevalstisko organizāciju, kuras darbā maksimāli tiek iesaistītas standartizācijas darbībās ieinteresētās puses un kuras darbības modelis izpilda gan Eiropas, gan arī starptautisko organizāciju, kurā Latvijas ir pārstāvēta, prasības. Minētais risinājums skars arī valsts līdzdalības kapitālsabiedrībā apjomu, tādēļ Ekonomikas ministrija, ņemot vērā arī Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma pārejas noteikumos noteikto, sagatavos un iesniegs Ministru kabinetā lēmuma pieņemšanai izvērtējumu par tālāko rīcību ar SAMC. Šis izvērtējums aptvers arī jautājumus saistībā ar valsts aģentūras izveidi, kura pārņemtu no SAMC nacionālās akreditācijas funkciju pildīšanu, ņemot vērā akreditācijas būtību, kas pretstatā standartizācijai ir klasificējama par valsts pārvaldes uzdevumu.

Ievērojot Eiropas Savienības tiesiskajā regulējumā noteikto dalībvalstu pienākumu nozīmēt un paziņot Eiropas Komisijai atzītās nacionālās standartizācijas institūcijas, un apstākli, ka valstīs, kurās standartizācijas sistēma nav pietiekoši attīstīta, nacionālās standartizācijas institūcijas nav spējīgas sevi patstāvīgi uzturēt, tiesiskajā regulējumā ir jāparedz arī valsts līdzfinansējums nacionālās standartizācijas institūcijas darbības nodrošināšanai tādā līmenī, lai nodrošinu visas sabiedrības interešu ievērošanu, kas aptvertu, bet neaprobežotos ar šādām standartizācijas darbībām: piemērojamo standartu izstrāde, pārskatīšana un tulkošana (atbilstoši ieviestajai mandātu sistēmai), tai skaitā nevalstisko organizāciju, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu iesaistīšana šajā procesā; izvērtējumu par attiecīgo standartu būtību un atbilstību attiecīgajos normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un politikas jomai; nacionālās standartizācijas institūcijas sekretariāta darbības nodrošināšanai; informatīvajiem pasākumiem, kas saistīti ar standartizācijas jautājumu popularizēšanu un skaidrošanu. Līdz ar atbilstošas nevalstiskās organizācijas izveidošanu tā no valsts puses tiktu atzīta kā nacionālā standartizācijas institūcija, kura kļūtu par biedru gan Eiropas, gan arī starptautiskajās standartizācijas organizācijās. Tas nozīmētu, ka tā iegūtu tiesības izplatīt Eiropas un starptautisko standartus. Rezultātā nacionālās standartizācijas institūcijas darbības reorganizācijas procesā pieejamība Latvijas nacionālā statusā adaptētajiem reģionālo un starptautisko standartizācijas institūciju izstrādātajiem standartiem netiktu ietekmēta. Savukārt Latvijas nacionālo standartu autortiesības tiktu nodotas no SAMC uz jaunizveidojamo nevalstisko organizāciju, kura turpmāk pildītu nacionālās standartizācijas institūcijas funkcijas. Minētais būtu pamatojams ar to, ka Latvijas nacionālos standartus ir izstrādājis nevis SAMC standartizācijas birojs, bet gan ieinteresētās puses, kuras sabiedrības interešu ievērošanas vārdā ir nodevuši autortiesības uz izstrādātajiem darbiem nacionālajai standartizācijas institūcijai, proti, SAMC standartizācijas birojam.

Grozījumi normatīvajos aktos

Lai īstenotu šajā nodaļā norādītos risinājumu, nepieciešams veikt grozījumus šādos normatīvajos aktos:

1. Grozījumi Standartizācijas likumā:

a. Definīciju precizēšana;

b. Jaunās pieejas ieviešana;

c. Standartu izmantošanas normatīvajos aktos veidu precizēšana;

d. Mandātu sistēmas ieviešana un centralizētas standartu tulkošanas nodrošināšana;

e. Paredzēt risinājumu attiecībā uz nacionālās standartizācijas institūcijas noteikšanu;

f. Paredzēt līdzfinansējuma piešķiršanu nacionālās standartizācijas institūcijas darbības nodrošināšanai un deleģēt līdzfinansējuma piešķiršanas kārtības izstrādi Ministru kabinetam.

2. Izstrādāt normatīvo aktu projektus, lai izpildītu Ministru kabinetam deleģētos uzdevumus.

IV. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SNIEGTIE IEGUVUMI, STIPRĀS UN VĀJĀS PUSES

Piedāvātais risinājums paredz ļoti būtiski mainīt esošo Latvijas nacionālo standartizācijas sistēmu un tās darbību. Tā pamatā ir starptautiski atzīti labās prakses piemēri, kas nodrošina nacionālās standartizācijas sistēmas pilnvērtīgu funkcionēšanu. Pamatuzstādījums minētai reorganizācijai ir padarīt Latvijas nacionālo standartizācijas sistēmu pilnvērtīgi un efektīvi darboties spējīgu, kas dotu iespēju izmantot tās daudzās priekšrocības un iespējas, kuras tiek sadalītas trīs sektoros: publiskais, privātais un visa sabiedrība. Ieguvumi pa sektoriem no šajā konceptuālajā ziņojumā piedāvātā risinājuma ieviešanas ir apkopoti zemāk redzamajā tabulā.

Ieguvumi no pilnvērtīgi funkcionējošas standartizācijas sistēmas

Kaut gan piedāvātais risinājums paredz virkni ieguvumu un tam ir izteikts pārsvars stipro pušu, ir identificējami arī riski, kas varētu būt par iemeslu jaunās sistēmas pozitīvo ieguvumu samazināšanai. Taču jānorāda, ka visi identificētie riski ir novēršami vai būtiski samazinātas to negatīvās sekas, ja piedāvātais risinājums tiek korekti un pārdomāti ieviests un ieinteresētās puses ir izpratušas standartizācijas būtību un tās sniegtos ieguvumus. Tāpēc zemāk redzamajā tabulā ir redzamas piedāvātā risinājuma stiprās un vājās puses salīdzinājuma ar patreiz esošo nacionālo standartizācijas sistēmu:

Stipro un vājo pušu analīze

V. IETEKME UZ BUDŽETU

Ieviešot šajā ziņojumā piedāvāto risinājumu, tiks radīta papildus ietekme uz budžetu. Kopumā konceptuālajā ziņojumā ietvertā risinājuma ieviešanai papildus jau esošajam valsts finansējumam nacionālajai standartizācijas institūcijai 2018.gadā būs nepieciešami 352 500 euro un katru gadu līdz 2022.gadam, ieskaitot, pieaugs par 50 000 euro, ko veidotu šādi pasākumi:

[1] nacionālās standartizācijas institūcijas darbības reorganizācija un standartizācijas sistēmas stiprināšana, kas nodrošinātu, ka standartizācijas sistēma tiku izveidota kā biznesa orientēta vide, kas mazinātu valsts nepieciešamību iesaistīties un izstrādāt tehniski sarežģītus regulējumus, bet vienlaikus dotu iespēju pašai nozarei pašregulēties, tādējādi veicinot arī valsts tautsaimniecības attīstību. Kopējie šīs pozīcijas izdevumi 2018.gadā veidotu 240 000 euro un katru gadu līdz 2022.gadam, ieskaitot, pieaugtu par 50 000 euro. Nacionālās standartizācijas sistēmas stiprināšanas ietvaros būtu īstenojami vismaz šādi pasākumi:

- Nacionālās standartizācijas institūcijas sekretariāta stiprināšana. Tādējādi tiktu nodrošināta iespēja, ka nacionālā standartizācijas institūcija iesaistās valsts standartizācijas politikas izstrādē, kā arī daudz aktīvāk pārstāv Latvijas intereses reģionālajās (CEN un CENELEC) un starptautiskajās (ISO un IEC) standartizācijas institūcijās, kurās Latvijas ir pilntiesīgs biedrs. Nacionālās standartizācijas institūcijas sekretariāta stiprināšanas izmaksas tiek prognozētas 75 000 euro apmērā;

- Standartizācijas tehnisko komiteju darbības nodrošināšana, koordinēšana, tehniskā darba izpilde, informācijas sniegšana, kā arī pārstāvības nodrošināšana reģionālajā un starptautiskajā standartizācijas darbā. Tādējādi nozare ne tikai savlaicīgām tiktu informēta par standartizācijas aktivitātēm, kuras norisinās reģionālajā un starptautiskajā līmenī, lai nepieciešamības gadījumā savlaicīgi iesaistītos šajā darbā un pārstāvētu savas nozares intereses, bet arī nacionālo standartizācijas tehnisko komiteju pārstāvjiem tiktu nodrošināta iespēja piedalīties reģionālo un starptautisko institūciju standartizācijas tehnisko komiteju darbā, piedaloties standartu izstrādes procesā, aizstāvot un lobējot savas intereses. Šī pasākuma izmaksas tiek prognozētas 70 000 euro apmērā.

- Pasākumu īstenošana, lai izglītotu sabiedrību par ieguvumiem no standartizācijas darbībām un standartu izmantošanas, kā arī standartu nozīmīgumu tautsaimniecības attīstībā. Vienlaikus šie pasākumi veicinātu sabiedrības, tajā skaitā nevalstisko organizāciju, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu, daudz aktīvāku iesaisti standartizācijas darbā. Šī pasākuma izmaksas tiek prognozētas 35 000 euro apmērā.

- Standartu pieejamības nodrošināšana plašai sabiedrībai, nodrošinot, ka standartu lasītavas pakāpeniski tiek izvietotas valsts un pašvaldību bibliotēkās, kā arī piekļuve standartu tekstiem tiešsaistes režīmā tiek nodrošināta tiešās valsts pārvaldes iestādēm, īpaši uzraudzības iestādēm. Standartu lasītavu izveidošana būtu iedalāma trijos posmos: 1 – standartu lasītavu izvietošana nacionālajā un reģionu galvenajās bibliotēkās, kā arī standartu lasīšanas tiešsaistes režīmā nodrošināšana uzraudzības iestādēs, kas kopā veidotu 30 standartu lasītavas; 2 – lasītavu izvietošana reģionu galvenajās bibliotēkās, kurās netika izvietotas lasītavas 1.posma ietvaros, augstākās izglītības iestāžu bibliotēkās un standartu lasīšanas tiešsaistes režīmā nodrošināšana pārējās tiešās valsts pārvaldes iestādēs, kurās standartu pielietošana ir nepieciešama patstāvīgi savu funkciju pildīšanai, kas kopā veidotu 50 standartu lasītavas; 3 – pēc nepieciešamības, ņemot vērā sabiedrības interesi, standartu lasītavu izvietošana citās publiskajās vai vispārējās un profesionālās izglītības iestāžu bibliotēkās, kas kopā veidotu 50 standartu lasītavas. 1.posms būtu īstenojams 2018.gadā un tā izmaksas veidotu 60 000 euro gadā, 2.posms būtu īstenojams 2019.un 2020.gadā un tā izmaksas veidotu 100 000 euro gadā, 3.posms būtu īstenojams 2021.un 2022.gadā un tā izmaksas veidotu 100 000 euro gadā.

[2] mandātu sistēmas ieviešana, kuras kopējas izmaksas gadā tiek prognozētas 112 500 euro apmērā. Veidojot izmaksu prognozi tiek pieņemts, ka gada laikā tiks sagatavoti 10 standartu izstrādes mandāti un 100 standartu tulkošanas mandāti.

A. Tiek pieņemts, ka nacionālo standartu izstrādē visas tehniskās zināšanas un pieredze standartu izstrādē būs standartizācijas tehniskās komitejas locekļiem. Tādējādi viena nacionālā standarta izstrādes izmaksas veidotu vidēji 5000 euro, līdz ar to standartu izstrādes izmaksas gadā veidotu 50 000 euro.

B. Tiek pieņemts, ka vidēji standartā ir 25 lapaspuses un vienas lapaspuses tulkošanas izmaksas veido 25 euro, ieskaitot izmaksas, kas saistītas terminoloģijas izpēti, teksta tulkošanu un tā rediģēšanu, saskaņošanu ar citiem standartiem, terminoloģijas datubāzes uzturēšanas, iztulkotā teksta kvalitātes novērtējums un rediģēšana. Tādējādi viena standarta vidējās tulkošanas izmaksas veidotu 625 euro, savukārt kopējās 100 standartu izmaksas gadā veidotu 62 500 euro.

Vienlaikus Jaunās pieejas ieviešana nacionālajā līmenī, aizstājot līdz šim normatīvajos aktos izmantotās tiešās atsauces uz standartiem, samazinātu obligāti piemērojamo standartu skaitu, līdz ar to zustu obligāta nepieciešamību tos tulkot. Tādējādi tiktu samazināta ietekme uz valsts budžetu. Taču iespējamais valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nav precīzi nosakāms, jo šobrīd nav veikts izvērtējums, cik daudz normatīvajos aktos izmantotās tiešās atsauces uz standartiem varēs aizstāt ar netiešajām, ieviešot Jauno pieeju. Konkrēts valsts budžeta ietaupījums būs nosakāms pēc nozares ministriju veiktajiem normatīvo aktu izvērtējumiem.

Kopsavilkums par konceptuālajā ziņojumā iekļautā risinājuma realizācijai nepieciešamo valsts un pašvaldību budžeta finansējumu

euro