Aptauja ilgs līdz 23. oktobrim.
Attēlotā redakcija
Ministru kabineta rīkojums Nr. 734
Rīgā 2015. gada 20. novembrī (prot. Nr. 58 18. §) Par Koncepciju par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi
1. Atbalstīt Koncepcijā par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi (turpmāk – koncepcija) ietverto risinājuma II variantu. 3. Tieslietu ministrijai: 3.1. līdz 2016. gada 15. novembrim iesniegt Ministru kabinetā šā rīkojuma 1. punktā minētā koncepcijas risinājuma varianta īstenošanai nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos; 3.2. (svītrots ar MK 09.07.2019. rīkojumu Nr. 339). 4. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu Tieslietu ministrijai šā rīkojuma 1. punktā minētā koncepcijas risinājuma varianta īstenošanai 2017. gadā 1 477 877 euro apmērā, 2018. gadā 1 037 168 euro apmērā, 2019. gadā 903 884 euro apmērā, 2020. gadā 791 255 euro apmērā, 2021. gadā 809 977 euro apmērā un 2022. gadā 840 525 euro apmērā izskatīt Ministru kabinetā, sagatavojot likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru un likumprojektu par valsts budžetu kārtējam gadam, kopā ar visu ministriju un centrālo valsts iestāžu jauno politikas iniciatīvu pieprasījumiem atbilstoši attiecīgā gada valsts budžeta finansiālajām iespējām. Ministru prezidente Laimdota Straujuma
Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs Koncepcija par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi
(informatīvā daļa) Saturs Ievads Koncepcijas izstrādes pamatojums 1. Problēmas formulējums un situācijas izklāsts 2. Risinājuma varianti 2.1. Nekustamā īpašuma vienota reģistrēšanas sistēma, pastāvot divām Institūcijām 2.2. Sinhronizētas VZD Kadastra informācijas sistēmas un TA Datorizētās zemesgrāmatas izveide 3. Koncepcijas īstenošanai nepieciešamais finansējums 4. Atbalstāmais risinājuma variants un turpmākās rīcības apraksts koncepcijas ieviešanai 5. Nepieciešamie tiesību aktu projekti Saīsinājumi un terminu skaidrojumi
Ievads Šobrīd Kadastra informācijas sistēmā reģistrēti 1.38 miljoni īpašumu, savukārt Datorizētajā zemesgrāmatā ierakstīto īpašumu skaits ir 1.2 miljoni, kas ir par 180 813 mazāks kā Kadastra informācijas sistēmā un būtisku Datorizētajā zemesgrāmatā neierakstīto īpašumu īpatsvaru veido pašvaldībai un valstij piekritīgie īpašumi. Minētie statistikas dati liecina par abās informācijas sistēmās esošo datu atšķirībām, kam pamatā ir ne vien normatīvajos aktos ietvertais regulējums, ka nekustamais īpašums tiek reģistrēts gan Kadastra informācijas sistēmā, gan Datorizētajā zemesgrāmatā, bet arī pašu informācijas sistēmu savstarpējās informācijas apmaiņas, kā arī uzbūves īpatnības. Jautājuma par abu informācijas sistēmu integrēšanu aktualitāte ir bijusi periodiska. Piemēram, jau 1993.gada 30.marta likuma "Par 1937.gada 22.decembra Zemesgrāmatu likuma spēka atjaunošanu un spēkā stāšanās kārtību" 21.2pantā tika ietverta norma, kas noteic, ka Zemesgrāmatu nodaļas un VZD veido kopēju datorizētu informācijas sistēmu. Datu izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Minētā norma likumā tika iekļauta 1995.gadā, pirms datorizētas informācijas sistēmas veidošanās. Pieņemot 1998.gada 22.oktobra likumu "Grozījumi Zemesgrāmatu likumā" Zemesgrāmatu likumā iekļaujot regulējumu par Datorizētās zemesgrāmatas statusu, tās organizatorisko un tehnisko uzturēšanu un pārējo Datorizētās zemesgrāmatas ieviešanai nepieciešamo regulējumu, likumdevējs ir izšķīries par atsevišķas datu bāzes – Datorizētās zemesgrāmatas izveidi ar mērķi uzturēt datus par zemesgrāmatā ierakstītiem nekustamiem īpašumiem un uz tiem nostiprinātām tiesībām. Papildus minētajam jāuzsver, ka viena no valsts mēroga prioritātēm šobrīd ir administratīvā sloga mazināšana uzņēmējiem un iedzīvotājiem un vienas pieturas aģentūras principa ieviešana valsts pārvaldē, tādēļ minēto informācijas sistēmu ciešāka integrācija viennozīmīgi veicinātu šī mērķa sasniegšanu. Koncepcijas izstrādes pamatojums Ministru kabinets 2011.gada 8.novembra sēdes protokollēmuma (Nr.66 31.§) "Informatīvais ziņojums "Par priekšlikumiem nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanai 2012.gadā un turpmākajos gados"" 6.punktā Tieslietu ministrijai deva uzdevumu kopīgi ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju sagatavot un iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā koncepcijas projektu par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi. 2010.gada 18.jūnija un 2011.gada 1.jūlija Tieslietu ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības sarunu protokolā tika panākta vienošanās par vienotas Datorizētās zemesgrāmatu un Kadastra informācijas sistēmas izveidošanu, kuras ietvaros Tieslietu ministrija ir strādājusi pie šāda virziena, vērtējot savā pārziņā esošo informācijas sistēmu uzlabošanas iespējas, to savstarpējo datu apmaiņu, kā arī atslogojot personas īpašuma reģistrēšanas un tiesību nostiprināšanas procesu. Ar tieslietu ministra 2011.gada 27.septembra rīkojumu Nr.1-1/314 ir izveidota darba grupa, kurai dots uzdevums izvērtēt ar Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi saistītos jautājumus, tostarp VIS saturu, uzbūvi, informācijas sistēmas funkcionalitātes, finansēšanas un uzturēšanas kārtību, datu reģistrācijas, aktualizācijas un izplatīšanas kārtību, kā arī nepieciešamos sistēmas izveides organizatoriskos posmus. 1. Problēmas formulējums un situācijas izklāsts Valsts kontrole 2010.gada 1.aprīļa revīzijas ziņojumā Nr.5.1-2-15/2009 "Valsts zemes dienesta sniegto pakalpojumu pieejamība, kvalitāte un atbilstība normatīvo aktu prasībām" ir konstatējusi, ka Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā reģistrētie dati nav pilnīgi, savstarpēji atbilstoši un pareizi, paredzot Tieslietu ministrijai izstrādāt pasākumu plānu, iesaistot arī atbildīgās institūcijas, lai konstatētu un labotu neatbilstošos un kļūdainos ierakstus informācijas sistēmās un novērstu turpmāk to rašanās cēloņus. Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas datu apmaiņa šobrīd notiek saskaņā ar Tieslietu ministrijas 2014.gada 30.decembra iekšējiem noteikumiem Nr.1-2/21 "Valsts zemes dienesta, Tiesu administrācijas un zemesgrāmatu nodaļu sadarbības kārtība". Minētais iekšējais normatīvais akts noteic abu iestāžu informācijas apmaiņas un sadarbības nosacījumus, konkretizē rīcību zemesgrāmatu nodalījumu aktualizācijas un abu informācijas sistēmu vēsturisko datu kārtošanas gadījumos, kā arī konstatēto kļūdu labošanas nosacījumus. Jāatzīmē, ka datu salīdzināšanu un nesakritību novēršanu VZD un TA sadarbībā ar rajona (pilsētu) zemesgrāmatu nodaļām veic pastāvīgi. Veicot kļūdu novēršanu, lielā skaitā gadījumu situācijas noskaidrošanai tiek iesaistīts pats nekustamā īpašuma īpašnieks. Pagaidām datu sinhronizācija Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā tiek veikta tikai nekustamā īpašuma kadastra numura, nodalījuma numura un apakšnodalījuma numura līmenī, ņemot vērā, ka Datorizētās zemesgrāmatas izveide netika balstīta uz strukturētu datu ievadīšanu, lai zemesgrāmatas pusē būtu reģistrēti visi kadastra objektu identifikātori tādā struktūrā, kas piemērota datorizētai apstrādei. Veicot datu sinhronizāciju, lai konstatētu, kādā apmērā nekustamā īpašuma kadastra numurs, nodalījuma numurs un apakšnodalījuma numurs nesakrīt Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā un šīs nesakritības novērstu, minētie dati tika salīdzināti 2007.gadā, 2011.gada jūnijā un 2012.gada martā. Salīdzināšanas rezultāti liecina, ka nesakrītošo datu skaits 2012.gada martā attiecībā pret 2011.gada jūniju ir samazinājies 7,5 reizes un ir tikai 0.08% no visu datu kopskaita (2007.gada datu analīze veikta citā griezumā, tāpēc dati ar 2011.un 2012.gadu nav salīdzināmi). Uz 2015.gada aprīli datu sakritība īpašumu līmenī ir gandrīz 100%. Ņemot vērā, ka Datorizētā zemesgrāmata nenodrošina strukturētu datu iegūšanu par nekustamā īpašuma sastāvu, masveida datu salīdzināšana nekustamā īpašuma īpašnieka un sastāva līmenī Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā šobrīd nav īstenojama. Pašreiz Kadastra informācijas sistēmā datus par nekustamā īpašuma sastāvu iespējams pārbaudīt un sakārtot par katru nekustamo īpašumu atsevišķi, pārlūkojot Datorizētās zemesgrāmatas datus tiešsaistē. Atbilstoši Tiesu administrācijas sniegtajai informācijai 50,3% Datorizētajā zemesgrāmatā ierakstītiem nekustamajiem īpašumiem ir reģistrēti zemes vienību un būvju kadastra apzīmējumi, kas ļautu veikt datu salīdzināšanu nekustamā īpašuma sastāva līmenī. Jāatzīmē, ka cēlonis šādai situācijai rodams apstāklī, ka nekustamā īpašuma objektu identificēšanai kadastra apzīmējumi būvēm tika ieviesti pakāpeniski, bet zemes vienībām tie tika piešķirti sākotnēji, tomēr zemesgrāmatās tie netika ierakstīti. 2012.gada 12.februārī noslēdzies TA īstenotais ERAF projekts "Tieslietu ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu arhīvu sagatavošanas elektronisko pakalpojumu sniegšana – 1. kārta", kas īstenots darbības programmas "Infrastruktūra un pakalpojumi" prioritātes 3.2.Teritoriju pieejamības un sasniedzamības veicināšana pasākuma 3.2.2.IKT infrastruktūra un pakalpojumi aktivitātes 3.2.2.1.Publiskās pārvaldes elektronisko pakalpojumu un informācijas sistēmu attīstība apakšaktivitātes 3.2.2.1.1.Informācijas sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstība ietvaros plānošanas periodā no 2007.–2013.gadam. Projekta Nr.3DP/3.2.2.1.1/09/IPIA/IUMEPLS/022. Minētā projekta ietvaros tika izstrādāta datorizētās zemesgrāmatas funkcionalitāte, lai nekustamā īpašuma sastāvā esošos objektus aprakstītu norādot kadastra apzīmējumu, tādējādi, nodrošinot iespēju veikt Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas datu sinhronizāciju kadastra objektu līmenī. Minētais risinājums tiks izmantots gan pirmreizēji ierakstot nekustamo īpašumu zemesgrāmatā, gan izskatot nostiprinājuma lūgumu, tādējādi nodrošinot pakāpenisku visu nekustamo īpašumu sastāva aprakstīšanu, izmantojot kadastra apzīmējumus. Tāpat jaunizstrādātās Datorizētās zemesgrāmatas funkcionalitāte nodrošina datu aizpildīšanu strukturētu datu veidā, tajā skaitā, arī attiecībā uz nodalījuma I un II daļas ierakstiem, lai turpmāk nodrošinātu Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā ierakstīto datu sinhronizāciju. Šāda iespēja jau šobrīd tiek nodrošināta attiecībā uz nekustamiem īpašumiem, kuri ierakstīti pēc 2013.gada 12.februāra, savukārt attiecībā uz iepriekš ierakstītiem nekustamiem īpašumiem, šāda iespēja tiks nodrošināta pēc nodalījuma aktualizācijas veikšanas. Datorizētajā zemesgrāmatā tiesneša lēmuma pieņemšanas procesā ir iestrādāta kontrole, kuras rezultāta tiek veikta datu salīdzināšana ar Kadastra informācijas sistēmu, izslēdzot jaunu datu nesakritību veidošanos, jo, piemēram, ievadot nekorektu kadastra numuru, nav iespējams izveidot nekustamā īpašuma sastāvu, par pamatu ņemot informāciju no Kadastra informācijas sistēmas. Ņemot vērā izklāstīto situāciju, Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas datu nesakritības nav iespējams novērst nekavējoties. Nespēja novērst atsevišķos gadījumos konstatētās datu nesakritības saistīta ar to, ka Datorizētajā zemesgrāmatā netiek strukturētas norādes uz kadastra objektiem, uz kuriem šīs tiesības attiecas, kā arī normatīvais regulējums šobrīd neparedz šādu iespēju. Jāvērš uzmanība, ka datu nesakritības rodas gan gadījumos, kad dati sistēmās ievadīti nepareizi, gan, kad dati ievadīti abās informācijas sistēmās, bet ar atšķirīgu aktualitāti, radot vienādo datu (datu lauka) nesakritības. Ņemot vērā, ka zemesgrāmatu process ir daļa no civilprocesa un pieteikuma princips, analogi civilprocesam nozīmē to, ka zemesgrāmatu process var tikt uzsākts tikai pēc ieinteresēto personu pieteikuma, Zemesgrāmatu likums kā procesuālais likums (56. un 121.pants) noteic iesniedzamā pieteikuma (nostiprinājuma lūguma) formas prasības, proti, nostiprinājuma lūgumiem jābūt rakstveidā un noteiktā formā apliecinātiem. Līdz ar to, atbilstoši spēkā esošajam normatīvajam regulējumam, par būtisku daļu izmaiņu reģistrāciju zemesgrāmatā ir nepieciešams nostiprinājuma lūgums vai īpašos izņēmuma gadījumos personas iesniegums (41.panta trešā daļa), kā arī virkne pievienoto dokumentu, kas apstiprina veiktās izmaiņas. Jāatzīmē, ka Kadastra informācijas sistēmā datu aktualizācija notiek no citām informācijas sistēmām bez īpašnieka ierosinājuma un likumā ir noteikti gadījumi, kad datu aktualizāciju ierosina kadastra subjekts ierosina kadastra subjekts. Vienlaikus jāatzīst, ka pastāv arī tādas procedūras, kuru ietvaros datu aktualizācijai arī zemesgrāmatā nepieciešams iesniegt dokumentus, neskatoties uz to, ka, piemēram, VZD šos datus jau ir pārbaudījis un reģistrējis Kadastra informācijas sistēmā, pamatojoties uz normatīvajos aktos paredzētu procedūru un dokumentiem. Pastāvot informācijas sistēmām, kurās tiek uzkrāti vieni un tie paši dati ar dažādu aktualitāti, notiek datu dublēšanās, kuras rezultātā abu informācijas sistēmu vienādajos datu laukos, informācija var atšķirties. Tieslietu ministrijā jau šobrīd ir izvērtēta iespējamība daļu nepieciešamās informācijas Datorizētajā zemesgrāmatā iegūt nevis personai nosakot pienākumu iesniegt zemesgrāmatu nodaļā virkni dokumentu, kas satur datus, kas jau ir reģistrēti Kadastra informācijas sistēmā, piemēram, zemes robežu plāns, būves kadastrālās uzmērīšanas lieta, bet nepieciešamo informāciju iegūt nepastarpināti no Kadastra informācijas sistēmas. Lai to īstenotu tika izstrādāti likumprojekti "Grozījumi Zemesgrāmatu likumā", "Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā" un "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās"", kas 2014.gada 30.oktobrī pieņemti Saeimā un stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī. Tātad, apkopojot iepriekš minēto, secināms, ka datu nesakritību pamatā ir vairāki iemesli/cēloņi: 1. Neskatoties uz to, ka normatīvajā regulējumā samērā skaidri ir nodefinēta abu informācijas sistēmu un institūciju kompetence, konstatētās datu nesakritības liecina par nepieciešamām izmaiņām. Zemesgrāmatu likums noteic, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamos īpašumus un nostiprina (koroborē) tiesības uz nekustamiem īpašumiem, saprotot ar tiesībām arī tiesību nodrošinājumus un aprobežojumus, ja no likuma satura un tiešā jēguma neizriet pretējais. Zemesgrāmatas ir visiem pieejamas, un to ierakstiem ir publiska ticamība. Savukārt Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma mērķis ir nodrošināt sabiedrību ar aktuālu kadastra informāciju par visiem valsts teritorijā esošajiem nekustamajiem īpašumiem, to objektiem, zemes vienības daļām un to īpašniekiem, tiesiskajiem valdītājiem, lietotājiem, kā arī nomniekiem. Neskatoties uz šo samērā skaidro kompetenču sadalījumu, abas informācijas sistēmas uztur datus par nekustamiem īpašumiem un, lai identificētu nekustamo īpašumu vai tā sastāvā esošos objektus, vai to īpašniekus, informācijas sistēmas uztur vienādus datu laukus, dublējot informāciju. Šobrīd atbilstoši normatīvajam regulējumam gan Datorizētajā zemesgrāmatā, gan Kadastra informācijas sistēmā tiek glabāti šādi dati par nekustamo īpašumu – objekta kopplatība, objekta adrese, apgrūtinājumi, u.c. Savukārt Kadastra informācijas sistēmā tiek glabāti dati par aktuālajiem īpašniekiem un tiesiskajiem valdītājiem un tiesībām, kas pēc būtības ir zemesgrāmatas dati. Informācija par abās informācijas sistēmās uzturētajiem datiem sniegta 9.tabulā. 2. Noteiktos gadījumos personai iniciējot izmaiņas Kadastra informācijas sistēmā, minētās izmaiņas attiecībā uz nekustamā īpašuma objektu netiek veiktas Datorizētajā zemesgrāmatā. Tādējādi, lai abās informācijas sistēmās esošie dati sakristu, personai atkārtoti ar identiska satura lūgumu jāvēršas zemesgrāmatu nodaļā, neskatoties uz to, ka persona jau vienreiz ir izteikusi savu gribu attiecībā uz datu grozīšanu. Šādā situācijā personai faktiski jāvēršas divās iestādēs, kas uzliek papildu administratīvo slogu un neveicina personas rīcības savlaicīgumu. Arī datu kļūdu un nesakritību gadījumā persona tiek sūtīta no zemesgrāmatas uz VZD. Tā kā abās informācijas sistēmās tiek uzturēti vienādi dati un nereti vienā informācijas sistēmā dati tiek aktualizēti, bet otrā ne, rodas nesakritības. Kadastra informācijas sistēmā tiek reģistrēti nekustamā īpašuma objektu jeb kadastra objektu tehniskie dati, kas ir objektu raksturojošie dati, un nevarētu ietekmēt nedz īpašuma tiesības, nedz to apjomu, pie nosacījuma, ja izmaiņas notiek īpašuma robežās. Datorizētajā zemesgrāmatā šī informācija būtu iegūstama no Kadastra informācijas sistēmas nepastarpināti. 3. Abu informācijas sistēmu atšķirīgā datu struktūra, proti, Datorizētā zemesgrāmatā ir maz strukturētu datu lauku, bet daudz teksta datu, kuros tiek ierakstīts personas lūgums un zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmums, kurā dažkārt izmantotā terminoloģija par vienu un to pašu objektu atšķiras. Tādējādi datu sinhronizācija un iespējamo kļūdu labošana nav īstenojama masveida datu salīdzināšanas procesā. 4. Līdz 2014.gada 31.decembrim pastāvēja gadījumi, kad nekustamā īpašuma objekta izmaiņas, piemēram, zemes vienības sadale, saskaņā ar normatīvo aktu noteikumiem var tikt reģistrēti Kadastra informācijas sistēmā. Bet brīdī līdz persona dodas uz zemesgrāmatu, lai tajā ierakstītu sadali, nekustamam īpašumam tiek uzlikts sadales aizliegums, kā rezultātā zemesgrāmatas atsaka sadales ierakstīšanu. Tādējādi radīja jaunas abu informācijas sistēmu datu nesakritības, kā arī situāciju, kad dabā objekts ir sadalīts, bet tā kā pastāv tiesiski šķēršļi, pret trešām personām kā tas izriet no zemesgrāmatas publiskās ticamības, objekts ir viens vesels. Šāds datu lauku mainīšanas princips ir normatīvajos aktos noteikts, bet neveicina personu uzticēšanos minētajām informācijas sistēmām. Papildus būtu norādāms, ka dažkārt sadales aizliegums pastāv arī pirms sadales reģistrēšanas Kadastra informācijas sistēmā, bet, ņemot vērā, ka sākotnējais sadales atļaujas devējs ir pašvaldība, ir iespējamas situācijas, kad saskaņā ar pašvaldību izdotajiem dokumentiem sadale veikta likumīgi un reģistrējama Kadastra informācijas sistēmā, bet tiesiski šķēršļi tai pastāv atbilstoši zemesgrāmatā ierakstītajai informācijai, kas var būt par iemeslu ierakstīšanas atteikumam. 5. Saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 124.pantu nostiprinājumu labojumi pēc to autorizācijas nav pieļaujami, izņemot gadījumus, kad kļūdas labošana nerada nekādas sekas attiecībā uz personām, kuru tiesības ir nostiprinātas, par ko šai personai tiek paziņots. Tāpat atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 90.pantam, ja zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis atrod kļūdu nostiprinājuma lēmumā (78. un 82.p.), tad viņš to izlabo ar jaunu lēmumu arī bez ieinteresēto personu lūguma vai sūdzības. Vienlaikus secināms, ka laika periodā no brīža, kad nekustamais īpašums tapis ierakstīts zemesgrāmatā, Kadastra informācijas sistēmā attiecībā uz nekustamā īpašuma sastāvā ietilpstošiem objektiem, mainījušies dati (tiem piešķirts kadastra apzīmējums, precizēta platība, mainījies būves nosaukums u.tml). Veicot datu salīdzināšanu, konstatētās neatbilstības nav atzīstamas par kļūdām, jo ieraksti veikti uz nostiprinājuma lūgumam pievienotiem tanī laikā sagatavotajiem dokumentiem un kadastrālās uzmērīšanas lietā esošās informācijas. Tādējādi kā kļūdu iespējams labot tikai to, kas atrunāts Zemesgrāmatu likuma 90.pantā, bet citus labojumus, kas attiecas uz datu aktualizāciju, iespējams veikt tikai pēc personas lūguma. Ievērojot minēto, lai mazinātu zemesgrāmatas pasivitāti kopš 2014.gada 29.novembra datu aktualizāciju ir iespējams veikt zemesgrāmatas nodalījuma aktualizācijas ietvaros, tādējādi samazinot to nesakritību labošanu, kurām nepieciešama personas iesaiste. Jāatzīmē, ka minēto datu nesakritības cēloņi un iemesli ir apzināti jau iepriekš un 2.‑5.punktā minēto datu nesakritības cēloņi pakāpeniski daļēji tiek novērsti ar grozījumiem likumprojektos, kas 2014.gada 30.oktobrī pieņemti Saeimā (likumprojekts "Grozījumi Zemesgrāmatu likumā", "Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā" un "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās""), spēkā stāšanos 2015.gada 1.janvārī. Likumprojekti paredz: 1) Deviņas procedūras, kuras tiks īstenotas pamatojoties uz VZD paziņojuma vai VZD pārsūtīta personas iesnieguma pamata; 2) Datorizētajā zemesgrāmatā datu lauki, kuri savstarpēji salīdzināmi ar Kadastra informācijas sistēmu, tiks ierakstīti strukturētu datu veidā; 3) datu lauku mainīšanas principu, ja zemesgrāmatā pastāvēs šķēršļi zemes vienības sadalei tiks Kadastra informācijas sistēmā atgriezti sākotnējā stāvoklī; 4) ieviest t.s. nodalījuma aktualizācijas principu, kā rezultātā mazināsies zemesgrāmatas pasivitātes principa ietekme. 2. Risinājuma varianti Lai novērstu iepriekšējā sadaļā aprakstītos datu nesakritības iemeslus, turpinājumā tiks aprakstīti divi iespējamie risinājuma varianti. I. Nekustamā īpašuma vienota reģistrēšanas sistēma, pastāvot divām institūcijām. II. Sinhronizētu VZD Kadastra informācijas sistēmas un TA Datorizētās zemesgrāmatas izveide. 2.1. Nekustamā īpašuma vienota reģistrēšanas sistēma, pastāvot divām institūcijām Vērtējot datu nesakritību iemeslus, jānorāda, ka viens no iespējamiem risinājumiem, kāds tiek norādīts jau Ministru kabineta 2011.gada 8.novembra sēdes protokollēmuma (Nr.66 31.§) Informatīvais ziņojums "Par priekšlikumiem nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanai 2012.gadā un turpmākajos gados" 6.punktā ir vienotas Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas informācijas sistēmas izveide. Šis variants paredz izveidot VIS, kurā ietverta Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā esošā informācija. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas notika zemes reforma, kas bija pamats politisko un ekonomisko attiecību sakārtošanai nekustamā īpašuma jomā, tai skaitā, tās personas vai mantinieki, kuru nekustamie īpašumi tika patvaļīgi atņemti (nacionalizēti) Otrā pasaules kara laikā, varēja tos atgūt vai saņemt līdzvērtīgu kompensāciju. Zemes reformas mērķis bija personām nodrošināt tiesības uz vēsturiski to ģimenēm piederošo īpašumu atdošanu, un, lai nodrošinātu šo procesu tiesiskumu, zemes reforma notika atbilstoši speciāli pieņemtiem normatīvajiem aktiem. Ievērojot minēto, Latvijas Republika ar zemes reformas ieviešanu bija izpildījusi savu pienākumu, jo bija nodibināts praksē efektīvs mehānisms, kādā bijušie nekustamā īpašuma īpašnieki un to mantinieki varēja atgūt nekustamos īpašumus. Tā kā zemes reforma bija terminēta un šobrīd atrodas noslēguma posmā, uzskatāms, ka nekustamo īpašumu formēšanas jeb pārejas posms ir noslēdzies, kurā gan Kadastra informācijas sistēmai, gan Datorizētajai zemesgrāmatai bija ļoti nozīmīgi uzdevumi. Šis ir vērtējams kā jauna posma sākums, kad nekustamie īpašumi ir saformēti un būtu jāpārorientējas uz klasiskiem darījumiem ar nekustamo īpašumu, kas liek domāt arī par IS attīstību un iespēju veidot VIS. VIS ir uzturama informācija par aptuveni 1.38 milj. īpašumu, kas reģistrēti Kadastra informācijas sistēmā (no tiem Datorizētajā zemesgrāmatā reģistrēti 1.2 milj. nekustamo īpašumu). Situācija, kad Kadastra informācijas sistēmā ir reģistrēti vairāk nekustamo īpašumu nekā Datorizētajā zemesgrāmatā, veidojusies vēsturiski, kad uz likuma pamata atsevišķi nekustamā īpašuma objekti, piemēram paātrinātās privatizācijas dzīvokļi (likums Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju) kā nekustams īpašums tiek uzturēts Kadastra informācijas sistēmā un zemesgrāmatā nemaz nevar tikt ierakstīts līdz attiecīgu institūciju lēmumu pieņemšanai. Jāņem vērā, ka īpašuma sastāvā var būt vairāki objekti (Uz 2015.gada 1.aprīli Kadastra informācijas sistēmā reģistrēti 6.03 milj. objektu), par kuriem datus uztur Kadastra informācijas sistēma. Minētā informācija ir gan teksta, gan grafisko datu formātā. Ne visi šie objekti, tāpat kā Kadastra informācijas sistēmā reģistrētie nekustamie īpašumi, ir ierakstīti vai ierakstāmi Datorizētajā zemesgrāmatā. Jāņem vērā, ka nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatā kavē arī nepieciešamā finansējuma trūkums, kāds nepieciešams īpašniekam, lai uzmērītu zemi, ēkām veiktu kadastrālo uzmērīšanu, kā arī lai veiktu īpašuma nostiprināšanu zemesgrāmatā. Jāatzīmē, ka no Datorizētajā zemesgrāmatā neierakstītiem nekustamiem īpašumiem (180813), vislielāko īpatsvaru, tas ir, 104037 jeb 57.5 % nekustamie īpašumi, sastāda tieši valstij (6.7%) un pašvaldībai (93.3%) piekrītošie nekustamie īpašumi (dati uz 06.10.2014.). Izveidojot VIS, daļēji tiks atrisinātas šīs koncepcijas 1.sadaļā aprakstītās problēmas un tiks radīti priekšnoteikumi efektīvas nekustamo īpašumu reģistrēšanas sistēmas attīstībai nolūkā uzlabot nekustamā īpašuma reģistrācijas procesu, samazinot administratīvo slogu iedzīvotājiem, komersantiem un pašvaldībām, paātrinot nekustamo īpašumu formēšanas un reģistrācijas procesus, nodrošinot labākas iespējas turpmākai ar nekustamo īpašumu saistīto reģistru attīstībai. Vienlaikus VIS būs aktuāli dati, kas nedublējas, nodrošinot savietotus esošās Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas datus, kas ārējiem lietotājiem ir ticami un iedzīvotāji uzticas kadastra un īpašumtiesību informācijai. Analizējot izveidojušos situāciju, vispirms būtu jāmaina pastāvošā kārtība, ka abās IS tiek uzkrāti vienāda satura dati, tādējādi strikti nodalot katras institūcijas atbildību par to kompetencē esošās informācijas uzturēšanu. Savukārt, īstenojot iepriekš minētos pasākumus un novēršot 1.sadaļas 2.–5.punktā minēto datu nesakritību cēloņus, atsevišķas informācijas dublēšanās kā tāda pēc būtības neradīs datu nesakritības. Paredzams, ka zemesgrāmatas uzturēs informāciju par nekustamo īpašumu un tiesībām, VZD uzturēs informāciju par nekustamā īpašuma objektiem (raksturojošos/tehniskos datus). Abu iestāžu radītie dati kombinēsies VIS datu izplatīšanas sadaļā, kas tiks publiskota trešajām personām. Attiecībā uz VIS datu izplatīšanas sadaļu būtu norādāms, ka, ņemot vērā, ka īpašuma tiesības dažādu iemeslu dēļ nav nostiprinātas zemesgrāmatā, tajā tiks atspoguļota informācija arī par šiem nekustamā īpašuma objektiem, kuru īpašuma tiesību statuss tiks noskaidrots pakāpeniski. Turpinās pastāvēt nekustamā īpašuma objekti (valdījums, lietojums), kas dažādu iemeslu dēļ (budžeta mērniecība, paātrinātās privatizācijas dzīvokļi) vēl nebūs ierakstāmi zemesgrāmatā. VIS tiem nebūs sasaiste ar zemesgrāmatu. Ņemot vērā, ka minētie objekti var tikt iznomāti, tad VIS datu izplatīšanas sadaļā iekļaujama gan kadastra, gan zemesgrāmatu informācija par nomu, kas pēc būtības ir zemesgrāmatu kompetences jautājums. VIS kontekstā netiek skarts jautājums attiecībā uz zemesgrāmatu pasivitātes principu. Minētais princips paliek spēkā, bet VIS veidojama tā, lai maksimāli samazinātu nepieciešamību pēc personas iesaistes, ja tieši netiek skartas īpašuma tiesības. Papildus būtu norādāms, ka veidojot VIS, jārisina jautājums par VIS pārzini. Atbilstoši Valsts informācijas sistēmu likumā noteiktajam pārzinis ir atbildīgs par informācijas sistēmas darbības nodrošināšanu, normatīvajos aktos noteikto drošības prasību ievērošanu un informācijas sistēmas attīstību kopumā. Šāda veida atbildība nav dalāma starp divām iestādēm. Veidojot VIS un nosakot tās pārzini, vienlaikus jāvērtē apstāklis, ka pašreiz Kadastra informācijas sistēmas darbība un tās uzturēšana ir cieši saistīta ar citām informācijas sistēmām (piemēram, Valsts adrešu informācijas sistēma, Kadastrālās vērtēšanas un vērtību bāzes modelēšanas sistēma, nākotnē – Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēma). Līdz ar to minēto informācijas sistēmu uzturēšanu nebūtu lietderīgi atraut no jaunās VIS uzturēšanas. Papildus jāņem vērā, ka informācijas sistēmas pārziņa kompetencē ir izvirzīt prasības informācijas sistēmas attīstībai, sadarboties ar programmatūras izstrādātāju, testēt informācijas sistēmu un veikt izmaiņas, kam nepieciešamas plašas zināšanas gan par informācijas sistēmas uzbūvi, gan biznesa procesiem, ko konkrētā informācijas sistēma atbalsta. Veidojot VIS, turpmākā tās finansēšanas kārtība kļūst par vienu no primāri risināmiem jautājumiem. Papildus minētajam risināms jautājums par VIS reģistrēto datu publiskās ticamības noteikšanu, ņemot vērā, ka šobrīd Datorizētajā zemesgrāmatā un Kadastra informācijas sistēmā esošajiem ierakstiem ir atšķirīgas sekas pret trešajām personām. Zemesgrāmatu ierakstiem ir publiskā ticamība un tiem ir konstitutīvas sekas. Minētais neapšauba, piemēram, citās informācijas sistēmās esošo datu pareizību, precizitāti, bet nosaka atsevišķās informācijas sistēmās (Datorizētā zemesgrāmatā, komercreģistrā) esošiem ierakstiem īpašu statusu trešo personu aizsardzībai un civiltiesiskās apgrozības veicināšanai, aizsargājot labticīgu trešo personu. Piemēram, trešā persona var paļauties uz zemesgrāmatu ierakstiem, tas ir, ka tiesiski pastāv tāds īpašums, kāds ierakstīts Datorizētajā zemesgrāmatā, tas ir, ka īpašnieks pārdod tādu nekustamo īpašumu, uz ko tam nostiprinātas tiesības zemesgrāmatā un pārliecināties, ka īpašums ir aprobežots tikai ar tām lietu tiesībām, kas ierakstītas zemesgrāmatā. VIS esošajai informācijai būtu nosakāma publiskā ticamība. Pastāvot divām iestādēm, kas strādā ar vienu informācijas sistēmu, risināms jautājums par arhīvu un tā digitalizāciju, vērtējot iespējamās dokumentu dublēšanās novēršanu (saskaņā ar spēkā esošo normatīvo regulējumu par vienu un to pašu objektu glabājas zemes robežu plāns, inventarizācijas lietu noraksti), veidojot vienotu digitālo arhīvu, kas VIS sākotnējā darbības posmā nenovērsīs dubultu arhīvu uzturēšanu attiecībā uz jau esošajiem nekustamajiem īpašumiem un nekustamo īpašumu objektiem. I.risinājuma variants prasa abu sistēmu datu salāgošanu, kam nepieciešams gan manuāls, gan individuāls izvērtējums, līdz ar to jāveic abu arhīvu digitalizēšana jau sākotnēji. Domājot par VIS izstrādi, vienlaikus jāņem vērā, ka nodrošināma jau īstenoto projektu ilgtspēja. Ņemot vērā, ka Eiropas Savienības fondu 2014.–2020.gadam plānošanas periodā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstībai projekti tiks īstenoti darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" specifiskā atbalsta mērķa Nr.2.2.1. "Nodrošināt publisko datu atkalizmantošanas pieaugumu un efektīvu publiskās pārvaldes un privātā sektora mijiedarbību" ietvaros – provizoriski finansējums pieejams plānošanas periodā 2014.–2020.gadam. Papildus minētajam jāņem vērā uzņemtās saistības, piemēram, vienošanās starp TA, kuras pārziņā ir Datorizētā zemesgrāmata, un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju paredz, ka "ikgadējais pēc-projekta pārskats iesniedzams Sadarbības iestādei katru gadu 5 (piecu) gadu periodā, sākot ar nākamo gadu pēc Vienošanās 6.3.2.punktā minētā noslēguma pārskata veikšanas". Proti, tas nozīmē, ka piecus gadus pēc projekta īstenošanas beigām ir jānodrošina projekta rezultātu ilgtspēja un iespēja izmantot esošā projekta rezultātu tā, lai šī ilgtspēja saglabātos, īstenojot citu projektu un, lai projekta rezultāti netiktu vērtēti kā nelietderīgi izmantots ERAF finansējums. Tāpat šādi nosacījumi izpildāmi arī attiecībā uz Valsts zemes dienesta īstenotiem projektiem. Valsts zemes dienests īsteno ERAF 3.2.2.1.1.apakšaktivitātes "Informācijas sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstība" finansēto projektu "Valsts zemes dienesta ģeotelpisko datu ģeotelpiskās informācijas sistēmas izveide", identifikācijas Nr.3DP/3.2.2.1.1/08/IPIA/IUMEPLS/006. Projekts īstenots darbības programmas "Infrastruktūra un pakalpojumi" prioritātes 3.2.Teritoriju pieejamības un sasniedzamības veicināšana pasākuma 3.2.2.IKT infrastruktūra un pakalpojumi aktivitātes 3.2.2.1.Publiskās pārvaldes elektronisko pakalpojumu un informācijas sistēmu attīstība apakšaktivitātes 3.2.2.1.1.Informācijas sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstība ietvaros plānošanas periodā no 2007.–2013.gadam. Arī Valsts zemes dienestam līgumā ar Sadarbības iestādi ir noteikts, ka projekta īstenošanas laikā un 5 (piecus) gadus pēc noslēguma maksājuma veikšanas jānodrošina tā, lai radītās vērtības tiktu izmantotas atbilstoši projekta mērķiem. Tādējādi projektā norādītais mērķis ir balstīts uz ilgtspējīgu darbību: "Izveidot modulāru VZD kadastra, adrešu, aizsargjoslas izraisošo objektu un apgrūtināto teritoriju, vērtību zonējumu, būvju kadastrālās uzmērīšanas, topogrāfisko plānu mērogā 1:500 ģeotelpisko datu sistēmu, kuras arhitektūra un saskarne nodrošina visu VZD pārziņā esošo ģeotelpisko datu ievadi, uzkrāšanu, apstrādi vienotā veidā, sasaisti ar teksta datiem un šo datu ērtu izmantošanu VZD klientiem un datu apmaiņas partneriem e-pakalpojumu un informācijas servisu veidā atbilstoši INSPIRE direktīvas prasībām.". 2.1.1. Nekustamā īpašuma vienota reģistrēšanas sistēmas, pastāvot divām institūcijām, papildus risināmi jautājumi, identificētās priekšrocības un trūkumi Būtiskākie šī risinājuma varianta priekšnoteikumi ir datu sinhronizācija (vēsturisko datu kārtošana); normatīvo aktu sakārtošana (atbildības nodalīšana, informācijas apmaiņa un aktualizācija ar citām iestādēm, lēmumu apstrīdēšana); VIS pārziņa noteikšana, ņemot vērā, ka informācijas sistēmas uzturēšana un administrēšana ir ļoti smagnēja; tehniskā risinājuma izstrāde, kas ir dārga un iestāžu esošā budžeta ietvaros nav nodrošināma. 1. Vēsturisko datu kārtošana (visu līdz šim uzkrāto) datu identificēšanas iespēju nodrošināšanai objektu līmenī. Kā obligāts pasākums pirms VIS izveides veicama vēsturisko datu sakārtošana. Vēsturisko datu sakārtošana ir komplicēts, dārgs un manuāls process, bet tas nav īstenojams pakāpeniski, izlaižams vai apejams, jo tikai tādā veidā iespējams nodrošināt datu identificēšanu objektu līmenī. Šobrīd Kadastra informācijas sistēma un Datorizētā zemesgrāmata satur vienādus datu vienumus, kuros esošie dati par vienu un to pašu nekustamo īpašumu vai tā objektu var atšķirties. Veidojot VIS jārisina jautājums par esošajiem datiem, kas šobrīd tiek uzturēti abās informācijas sistēmās un var atšķirties (piem., nekustamā īpašuma objektu sastāvs, to platība, domājamās daļas, adrese), nosakot, kuri dati no atšķirīgo datu komplekta tiks iekļauti VIS datu izplatīšanas sadaļā. Piemēram, ja Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā informācija par nekustamā īpašuma objekta platību uz VIS izveides brīdi ir atšķirīga, tad veidojot VIS, ir jāpieņem lēmums, kuru no sistēmās esošajām atšķirīgajām platībām tajā iekļaut, ņemot vēra, ka zemesgrāmatu datiem ir publiskā ticamība, bet Kadastra informācijas sistēma uztur aktuālus datus. Izvēloties risinājumu šim jautājumam, jāņem vērā arī iespējamie riski (skat. aprakstu zemāk). Ņemot vērā, ka VIS būs atšķirīga datu struktūra, kurā dati tikts reģistrēti un iespēju robežās nokonvertēti aktuālie (pēdējā esošajā stāvoklī) dati, lai saglabātu arī vēsturiskos datus, VIS būtu jāveido divas vēsturisko datu struktūras (atbilstoši esošajām šī brīža Datorizētās zemesgrāmatas un Kadastra informācijas sistēmas struktūrām) un viena VIS datu struktūra. Lai VIS varētu strādāt, nepieciešams sasinhronizēt datus abās informācijas sistēmās līdz objektu līmenim. Veicot sinhronizāciju jāņem vērā, ka civiltiesībās, tātad arī tiesiskās attiecībās, kas saistītas ar īpašuma tiesību nostiprināšanu, jāvadās no Civillikuma 3.pantā nostiprinātā principa, ka katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Līdz ar to jāņem vērā, ka šāda sinhronizācija iespējama tikai gadījumā, kad tā neaizskar personas īpašuma tiesības. Arī šai datu sakārtošanai (sākotnējā datu migrācija uz VIS) pastāv vairāki iespējamie risinājumi, kas īstenojami atsevišķi, vai arī visi vienlaicīgi: a) Ja dati par kadastra objektu, kas identificēti un iekļauti Datorizētajā zemesgrāmatā ierakstīta nekustamā īpašuma sastāvā, abās informācijas sistēmās ir atšķirīgi, tad tos Datorizētajā zemesgrāmatā automātiski maina uz tiem, kas ir Kadastra informācijas sistēmā. Datu aktualizācija jāveic atbilstoši Valsts Informācijas sistēmu likumam, aktualizējot VIS datus atbilstoši tām informācijas sistēmām, kuras ir minēto datu pirmavots. Risks – šāds risinājums īstenojams tikai attiecībā uz tiem kadastra objekta datiem, ja to aktualizācija notikusi kadastra objekta ietvaros. b) Iespējams paredzēt pārejas periodu, kurā personai dots laiks aktualizēt informāciju, vienlaikus būtu vērtējama sankciju ieviešanas nepieciešamība par termiņa neievērošanu informācijas aktualizācijai. Risks – šāds risinājums var prasīt nesamērīgu laika resursu patēriņu, ieguvumi no kura būtu rūpīgi izvērtējami. c) Pastāvot tiesiskiem šķēršļiem izmaiņu veikšanai zemesgrāmatā, piemēram, aizlieguma esamība, vai izmaiņu (nostiprinājuma) veikšanai nepieciešami tiesību apliecinoši dokumenti, piemēram, platību izmaiņu apmērs ir tāds, kas pārsniedz pieļaujamās atšķirības u.tml. gadījumos, ja persona nevēršas zemesgrāmatā informācijas aktualizēšanai, VIS datu izplatīšanas sistēmā iekļaujami Datorizētās zemesgrāmatas dati, tajā apjomā, uz ko personai ir nostiprinātas tiesības. Risinot jautājumu par datu dublēšanās novēršanu, jāņem vērā, ka ir gadījumi, kad, piemēram, informācija par nomu, būs gan Datorizētajā zemesgrāmatā, gan Kadastra informācijas sistēmā. Kadastrā šī informācija būs par tiem objektiem, īpašuma tiesības, uz kuriem nav nostiprinātas zemesgrāmatā. Visu minēto jautājumu risināšana ir komplicēts, sarežģīts, resursu ietilpīgs pasākums, bet tā rezultātā tiks iegūti strukturēti dati, kas nodrošinās ne vien iespēju veidot VIS, bet arī plašākas iespējas pakalpojumu modelēšanai un informācijas atlasei. Vienlaikus jāņem vērā, ka datu sakārtošana atbilstoši minētajai kārtībai, iespējama, ja nošķirta katras iestādes kompetence un atbildība. 2. Iestāžu atbildības nodalīšana Lai īstenotu šo risinājuma variantu, normatīvajā regulējumā nepieciešams strikti nodalīt katras iestādes atbildību par konkrētiem datiem, kā arī noteikt, ka dati tiek glabāti vienu reizi, atbilstoši katras iestādes kompetencei par konkrētiem datiem, nosakot skaidru atbildību un izslēdzot situācijas, kad par viena veida datiem reģistrāciju/aktualizāciju veic abas iestādes. Papildus būtu nosakāma automātiska datu, kuru pirmavots ir citas informācijas sistēmas (piemēram, Iedzīvotāju reģistrs, Uzņēmumu reģistrs), aktualizācija. Nodalot iestāžu atbildību, strikti nošķirama lēmuma apstrīdēšanas kārtība, lai līdz minimumam izslēgtu iespēju, ka par vienu un to pašu jautājumu notiek paralēli procesi, jo VZD lēmumu apstrīdēšana notiek administratīvā procesa kārtībā, bet zemesgrāmatas nodaļas tiesneša lēmumu apstrīdēšana notiek civilprocesuālā kārtībā. Šajā risinājuma variantā lēmumu apstrīdēšanas procedūra būs grūti saprotama personām, proti, personas bez specifiskām zināšanām var nesaprast, kurā gadījumā, kas un kur pārsūdzams. Lai risinātu minēto problēmu, būtu izvērtējama iespēja nodrošināt pakalpojumus atbilstoši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas īstenotajām politikas iniciatīvām veidotos vienotajos klientu apkalpošanas centros, bet atsevišķu procedūru īstenošanā, kuras nav īstenojamas datu apmaiņas kārtībā, saglabājama esošā klientu apkalpošanas kārtība un procedūra. Atbildības nodalīšanas rezultāts būs uzlabota datu kvalitāte, piemēram, šobrīd gan Kadastra informācijas sistēma, gan Datorizētā zemesgrāmata satur informāciju par apgrūtinājumiem, kas ir atšķirīga, ņemot vērā, ka vecajos robežu plānos nav atzīmēti visi apgrūtinājumi, kā arī tie apgrūtinājumi, kas radušies vēlāk. Turpmāk zemesgrāmata uzturēs informāciju vienīgi par tiem apgrūtinājumiem, kas radušies tiesiski un līgumiski, bet VZD informāciju par objekta apgrūtinājumiem (aizsargjoslas, apgrūtinātās teritorijas), kas maina objekta kadastrālo vērtību un samazina nekustamā īpašuma nodokli un attiecas uz objektiem nevis uz īpašumiem. Dati tiks glabāti vienuviet, atbilstoši katras iestādes kompetencei par konkrētiem datiem, nosakot skaidru atbildību un izslēdzot situācijas, kad par viena veida datiem reģistrāciju/aktualizāciju veic abas iestādes, tomēr iestāžu atrašanās dažādos varas atzaros (iestāžu vieta valsts varu institucionālajā sistēmā netiek mainīta) nozīmē šobrīd esošo sistēmu atšķirīgos mērķus, kuri nošķirami veidojot VIS. Īstenojot šo risinājuma variantu, personai iniciējot izmaiņas attiecībā uz nekustamā īpašuma objektu, tās nebūs jāiniciē atkārtoti zemesgrāmatā, jo VIS objektu raksturojošos tehniskos datus uzturēs VZD. Ņemot vērā iepriekšējā punktā minēto, abu iestāžu uzturētie dati kombinēsies VIS datu izplatīšanas sadaļā, kur trešās personas saņems pilnīgu un nepārprotamu informāciju par attiecīgu nekustamā īpašuma objektu, izmantojot Valsts informācijas sistēmu savietotāju (turpmāk – Savietotājs), kura izveides mērķis ir elektronisko pakalpojumu attīstība un valsts elektroniskās pārvaldes ieviešana Latvijā. Tas nodrošina drošu un platformas neatkarīgu starpslāni starp informācijas sistēmām (neatkarīgs starpslānis nozīmē to, ka, veidojot savienojumu ar reģistru izmantojot Savietotāju, nav jāuztraucas par platformas tehnisko nesaderību – datu apmaiņa tiek nodrošināta, izmantojot atvērtos standartus un XML shēmas). Par savienojumu drošību rūpējas Savietotājs, kurš identificē un autorizē informācijas sistēmu, lietotājus un nodrošina auditācijas pierakstu veikšanu par savienojumiem 1. 1 http://www.vraa.gov.lv/lv/epakalpojumi/viss/
Zemāk esošajā 1.tabulā ir izklāstīti risinājuma varianta ieviešanas priekšrocības un trūkumi, kas būtu jāņem vērā, pieņemot galīgo lēmumu par ieviešamo risinājuma variantu. 1.tabula
2.1.2. Starptautiskā pieredze Kopumā no 27 Eiropas valstīm, kurās nekustamā īpašuma reģistrācija bijusi sadalīta divās daļās – Kadastra un Zemesgrāmatu reģistros, uz šodienu: 8 valstīs abi reģistri apvienoti vai pašlaik tiek apvienoti vienā iestādē un vienā informācijas sistēmā (Čehija, Grieķija, Kipra, Lietuva, Rumānija, Serbija, Slovākija, Ungārija). 6 valstīs vienā iestādē darbojas 2 integrētas sistēmas (Itālija, Nīderlande, Norvēģija, Slovēnija, Somija, Zviedrija). 4 valstīs darbojas divas integrētas sistēmas, kuras uztur divas iestādes (Austrija, Bulgārija, Dānija, Šveice). 1 valstī (Beļģija) vienā iestādē darbojas divas nesaistītas sistēmas. 8 valstīs divas iestādes uztur divas nesaistītas sistēmas (Horvātija, Igaunija, Latvija, Luksemburga, Polija, Portugāle, Spānija, Vācija). Horvātija: Aplūkojot citu valstu nekustamā īpašuma reģistrācijas sistēmas, konstatējams, ka Horvātija jau mēģina īstenot vienotas informācijas sistēmas izveides projektu, pastāvot divām institūcijām. Zemes reģistrācijas sistēma Horvātijā balstās uz diviem reģistriem Nekustamā īpašuma kadastrs un zemesgrāmatas, kas arī atrodas dažādu institūciju pārziņā. Nekustamā īpašuma kadastrs dalās A un B daļā, kur A daļā tiek uzturēti dati par zemes vienību, tās atrašanās vietu, kadastra numuru, izmantošanas veidu un zemes gabalam piesaistītajām ēkām, savukārt, B daļā tiek uzturēti dati par īpašniekiem. Papildus informācija ir attēlota kartogrāfiski. Zemesgrāmata arī dalās A, B un C daļās, kur A daļa satur kadastra informāciju, B daļa informāciju par īpašnieku, bet C daļa par apgrūtinājumiem. Horvātijas gadījumā ir acīmredzami, ka abi reģistri dublē tajos esošo informāciju, bet aplūkojot iespējamos risinājumus, tika konstatēts, ka pietrūkst politiskās gribas, lai īstenotu institucionālu reģistru apvienošanu, tādēļ tika izvēlēts veidot kopīgu datu bāzi, sasaistot starpinstitucionālus un starpministriju datus, izveidojot Apvienoto informācijas sistēmu (JIS) – Joint Information System), kuras izveides ietvaros tika īstenoti atsevišķi projekti – Nekustamā īpašuma reģistrācijas un kadastra projekts (Real Property Registration and Cadastre Project (RPRC Project)), kura izmaksas ir norādītas 48 milj. eiro apmērā un Integrēts zemes administrēšanas sistēmas projekts (Integrated Land Administration System Project (ILAS Project)), kura izmaksas norādītas 18 milj. eiro. Līgums par JIS izveidi tika parakstīts 2007.gadā. Projekta ietvaros bija paredzētas arī tādas aktivitātes kā arhīvu digitalizācija, kas vēl ir procesā, personāla apmācība, likumdošanas ietvara izveidošana un sakārtošana kopumā, visaptveroša kadastra un zemesgrāmatu teksta un kartogrāfisko datu digitalizācija, lai sagatavotu tos migrācijai uz JIS. Papildus tika noskaidroti iemesli, kas pagarina reģistrācijas procesu, kurus novēršot ir izdevies reģistrācijas ilgumu samazināt no 900 līdz 65 dienām. Lai īstenotu šo apjomīgo projektu tika izveidota projekta vadības komiteja 11 locekļu sastāvā, projekta koordinatori jeb atbalsta vienības (20 darbinieki – 10 no katras iesaistītās institūcijas) un projekta ieviešanas struktūrvienība (12 darbinieki). Horvātija darbu pie JIS izveides uzsāka 2005.gadā, izstrādājot un apstiprinot stratēģiju, 2006. un 2007.gada ietvaros tika izstrādātas un publicētas iepirkuma prasības un vērtēti pieteikumi. Par izveidoto JIS 2012.gada februārī tika veikts projekta Pasaules Bankas uzraudzības misijas novērtējums, kurā atzīts, ka neskatoties uz labu panākto progresu atsevišķās ar projektu saistītās sastāvdaļās, JIS uzrāda vairākas būtiskas problēmas, kas ir par pamatu projekta neapmierinošajam vērtējumam. Pēc šā negatīvā JIS novērtējuma, tiek gatavots JIS tehniskās kvalitātes audits, apturot JIS tālāku attīstību. Kopš 2014.gada 24.februāra JIS pilnā mērā ir uzsācis darbu 16 zemesgrāmatās un 13 kadastra birojos Horvātijā. Jānorāda, ka kopumā Horvātijā ir 109 zemesgrāmatas un 112 kadastra biroji. 2.2. Sinhronizētu VZD Kadastra informācijas sistēmas un TA Datorizētās zemesgrāmatas izveide Domājot par vienotu nekustamā īpašuma reģistrācijas sistēmas izveidi, jāvērtē arī Kadastra informācijas sistēma un Datorizētā zemesgrāmata un to datu apmaiņas uzlabošanas iespējas. Izvērtējot jau paveikto abu informācijas sistēmu datu nesakritību novēršanā (ERAF projekti, likumprojekti "Grozījumi Zemesgrāmatu likumā", "Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā" un "Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās"", kas 2014.gada 30.oktobrī pieņemti Saeimā un stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī) kopsakarā ar datu nesakritību iemesliem, secināms, ka tos iespējams novērst arī neveidojot vienu vienotu informācijas sistēmu, bet saglabājot jau esošās informācijas sistēmas un uzlabojot datu apmaiņas kvalitāti, kā arī turpinot pilnveidot normatīvo regulējumu attiecībā uz iestāžu kompetences nodalīšanu, piemēram, par publiski ticamiem atzīstot Kadastra informācijas sistēmā un Apgrūtināto teritoriju informācijā sistēmā esošos datus par objektiem, savukārt īpašnieku datus no Datorizētās zemesgrāmatas, izstrādājot nosacījumus, pie kuriem datus var paņemt no otras informācijas sistēmas. Jau tagad eksistē tiešsaistes slēgums starp Kadastra informācijas sistēmu un Datorizēto zemesgrāmatu, kas būtu saglabājams un pilnveidojams. Ja ir slēgums starp divām IS datu bāžu līmenī, nav nepieciešams iesaistīt Savietotāju. Savietotājs šajā risinājuma variantā tiktu izmantots, lai nodrošinātu datu apmaiņu ar citām informācijas sistēmām (valsts, pašvaldību), kam nav nepieciešams veikt izmaiņas IS platformu tehniskās nesaderības gadījumos. Nodrošinot datu apmaiņu atbilstoši Valsts informācijas sistēmas likumam, ir iespējams daļēji novērst koncepcijas 1.sadaļā norādītās problēmas un radīt priekšnoteikumus efektīvas nekustamo īpašumu reģistrēšanas sistēmas attīstīšanai nolūkā efektivizēt nekustamā īpašuma reģistrācijas procesu, samazinot administratīvo slogu iedzīvotājiem, komersantiem un pašvaldībām, paātrinot nekustamo īpašumu formēšanas un reģistrācijas procesus, nodrošinot labākas iespējas turpmākai ar nekustamo īpašumu saistīto reģistru attīstībai. Vienlaikus, veicot pakāpenisku vēsturisko datu sakārtošanu un normatīvā regulējuma izmaiņas, būs nodrošināti aktuāli dati, kas ir pareizi un kas ārējiem lietotājiem ir ticami un iedzīvotāji uzticas kadastra un īpašumtiesību informācijai. Datorizētajā zemesgrāmatā ir veikti būtiski ieguldījumi sistēmas attīstībā ERAF projekta ietvaros un šobrīd jaunā Datorizētā zemesgrāmata jau paredz datu strukturēšanu, risināms jautājums ir jau uzkrāto datu izvērtēšana, analīze un konvertēšana atbilstoši jaunajām atbildības nostādnēm. Minētie pasākumi veicami plānveidā akualizējot sākotnējo nodalījumu. Ievērojot zemesgrāmatu nodaļu noslodzi, nodalījumu aktualizācijas plānu sastāda zemesgrāmatu nodaļas priekšnieks saskaņojot ar tieslietu ministru. Savukārt, vērtējot pastāvošo situāciju, jāatzīmē, ka Kadastra informācijas sistēma ir viena no lielākajām valsts informācijas sistēmām, kura uztur informāciju par vairāk kā 6 milj. kadastra objektu. Kadastra informācijas sistēmas teksta daļas uzbūve (datu struktūra) sākotnēji tika veidota, lai nodrošinātu zemes reformu un nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanu. Sistēma projektēta 1996.gadā un tās struktūra pakāpeniski pielāgota, iekļaujot tajā vērtēšanas moduli, būvju moduli, dzīvokļu īpašumu sadaļu, nomas sadaļu u.c. Šobrīd sistēmā darbojas atsevišķi ar nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanu saistītie programmatūras vienumi, kuru izslēgšana nav iespējama, nepārbūvējot sistēmu. Kadastra informācijas sistēmas tehniskā realizācija ir novecojusi un jaunākie informācijas sistēmu tehnoloģiskie un drošības risinājumi nav savietojami ar esošo Kadastra informācijas sistēmas teksta daļas lietotāja saskarnes programmnodrošinājumu, kas rada būtisku risku saskarnes ilgtspējīgai darbībai. Papildus jau uzskaitītajām problēmām, būtu atzīmējams, ka patreizējā Kadastra informācijas sistēmas teksta datu struktūra neatbalsta jaunu datu kopu uzkrāšanu, jaunas datu iegūšanas metodes, kā arī datu par nekustamā īpašuma apgrūtinājumu zemes vienībā izsniegšanu, izmantojot atvērto datu formātus. Tādējādi, lai risinātu uzskaitītās problēmas un būtu iespējams nodrošināt kvalitatīvu abu informācijas sistēmas sadarbību, nepieciešams izstrādāt jaunu Kadastra informācijas sistēmu, kas nodrošinātu Kadastra informācijas sistēmas ilgtspējīgu darbību, realizētu datu sinhronizēšanu ar Datorziēto zemesgrāmatu. Kadastra informācijas sistēmā šobrīd sākotnēji tiek reģistrēts nekustamais īpašums un tikai pēc tam tā sastāvā ietilpstošie objekti, tādējādi, esošā Kadastra informācijas sistēma tiek balstīta ne vien uz kadastra objektu reģistrāciju, bet arī nekustamo īpašumu veidošanu. Šobrīd arī Datorizētā zemesgrāmata uztur informāciju par nekustamajiem īpašumiem, kas abu sistēmu datu salīdzinājumā objektu līmenī nesakrīt. Jaunā Kadastra informācijas sistēma tiktu balstīta uz kadastra objektiem, vienlaikus pilnveidojot sistēmas integrācijas iespējas ar citām valsts informācijas sistēmām, radot automatizētus datu iegūšanas veidus, samazinot manuāli veicamās darbības. Tādējādi par īpašumu, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem nav ierakstāms zemesgrāmatā, veidošanu būtu atbildīgs VZD, bet par visiem pārējiem īpašumiem būtu atbildīga vienīgi zemesgrāmata un attiecīgs datu lauks tiktu uzturēts tikai Datorizētajā zemesgrāmatā. Lai abās informācijas sistēmās dati būtu vienādi, jāveicina datu aktualizācija datu apmaiņas rezultātā un to, ka par galvenajiem datiem uzskata tos, kuras iestādes kā pirmavota kompetencē tie ir. Pie datu apmaiņas, kas nodrošinātu datu aktualizāciju un strukturētu uzturēšanu, II. variants no ieguvumu viedokļa būtiski neatšķiras no I. risinājuma varianta, turklāt tas ir vienkāršāks gan no realizācijas, gan no organizatoriskā viedokļa nekā I. risinājuma variants, kas paredz jaunas VIS izveides nepieciešamību. Lai nodrošinātu pakalpojuma saņemšanu, ievērojot vienas pieturas aģentūras principu, Valsts un pašvaldības vienoto klientu apkalpošanas centra tīkla klientu apkalpošanas centros, kas tiek veidoti atbilstoši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas īstenotajām politikas iniciatīvām, jānodrošina klientam pēc iespējas ērtāka pakalpojuma saņemšana. Tādējādi klientu apkalpošanas centros, II. risinājuma varianta ietvaros, būtu izvietojamas iestādes, kuru pakalpojumi ir savstarpēji saistīti vai pakārtoti. Lai ievērotu minēto, VZD, zemesgrāmatu nodaļām un pašvaldību būvvaldēm būtu jāstrādā vienotā klientu apkalpošanas centrā. Vienas vai otras institūcijas atrašanās klientu apkalpošanas centrā bez pārējo līdzdalības nesasniegs to mērķi, kādu sagaida pakalpojuma saņēmējs, kā arī administratīvā sloga gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem samazinājums būs nebūtisks. Attiecībā uz arhīvu, jānorāda, ka masveidā īsā laika periodā digitālā arhīva izveide šim risinājuma variantam nav uzskatāma par obligātu priekšnosacījumu, ņemot vērā, ka atšķirībā no I.risinājuma varianta arhīvu digitalizēšana var notikt pakāpeniski, nodrošinot pakāpenisku datu kārtošanu un informācijas apmaiņu atbilstoši valsts budžeta piešķirtajam finansējumam. Tādējādi iestādēm tiktu nodrošināta pakāpeniska arhīva digitalizēšana, datu kārtošana un savstarpēja pieeja digitālajiem arhīviem, lai ar to starpniecību tās varētu sekmīgāk apmainīties ar informāciju vai iegūt tām nepieciešamo informāciju. Digitālo un elektronisko dokumentu statusa jautājums risināms ar normatīvā regulējuma izmaiņu starpniecību. 2.2.1. Pastāvošo informācijas sistēmu darbības uzlabošanas priekšrocības, trūkumi un papildus risināmi jautājumi Būtiskākie šī risinājuma varianta priekšnoteikumi ir iestāžu atbildības nodalīšana, lai izmaiņas, kuras veikusi viena iestāde savas kompetences datos, informācijas apmaiņas ietvaros aktualizētos otras iestādes informācijas sistēmā; procedūru integrēšana, kuru rezultātā nav pieļaujamas datu nesakritības; pastāvošās institucionālās sistēmas saglabāšana, kā arī iespēja īstenot risinājumu, atbilstoši prognozētajām valsts budžeta iespējām. 1. Vēsturisko datu kārtošana (visu līdz šim uzkrāto) datu identificēšanas iespēju nodrošināšanai objektu līmenī. Kā jau iepriekšējā risinājuma varianta aprakstā tika norādīts, tad vēsturisko datu kārtošanas process ir sarežģīts un resursu ietilpīgs pasākums, kas aptver ne vien manuālu datu labošanas darbu plānotā regulējuma ietvaros, bet arī turpmākā normatīvā regulējuma izstrādi. Arī II. risinājuma variantā šo procesu nav iespējams apiet, tomēr atšķirībā no I. risinājuma varianta II. risinājuma varianta īstenošanai vēsturisko datu kārtošanu iespējams veikt pakāpeniski, iestādēm sadarbojoties un pielāgojot normatīvo regulējumu, atkarībā no ekonomiskās situācijas valstī un pieejamā finansējuma. Finansējumu šim pasākumam nav iespējams rast iestāžu esošā budžeta ietvaros. Jāatzīmē, ka turpinot pastāvēt divām informācijas sistēmām, kurās ir vienādi datu lauki ar dažādu aktualitāti, pastāv lielāka kļūdas un datu nesakritības iespējamība, tajos datu laukos, kurus nebūs iespējams aktualizēt t.s. vienkāršoto procedūru ietvaros datu apmaiņas tiešsaistes režīmā vai arī veicot t.s. nodalījuma aktualizāciju. Datu dublēšanās novēršana nākotnē attiecībā uz sistēmās jau esošajiem datiem ir iespējama, ja zemesgrāmatu dati tiek strukturēti, tāpēc būtiski nodrošināt t.s. nodalījuma aktualizācijas veikšanas, veicot datu strukturēšanu, kas vienlaikus nodrošinās plašākas pakalpojumu modelēšanas un procedūru integrēšanas iespējas. 2. Iestāžu atbildības nodalīšana. Šī risinājuma varianta īstenošanai līdzīgi kā tas ir jau aprakstīts pie I. risinājuma varianta, normatīvajā regulējumā nepieciešams strikti nodalīt katras iestādes atbildību par konkrētiem datiem, kas nākotnē pakāpeniski varētu izslēgt datu nesakritības pat, ja datus turpina dublēt. Jāatzīmē, ka Tieslietu ministrijas īstenotās aktivitātes ir vērstas uz koncepcijas 1.sadaļā identificēto problēmu novēršanu un ir uzskatāma par iestāžu atbildības par konkrētiem datiem nodalīšanas uzsākšanu. Atbilstoši jaunajam Zemesgrāmatu likuma un Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma regulējumam, kas stājies spēkā 2015.gada 1.janvārī, paredzēts novērst no jauna reģistrēto datu nesakritības šādos Kadastra informācijas sistēmā reģistrēto un Datorizētajā zemesgrāmatā ierakstītos datu laukos: 1) nekustamā īpašuma kadastra numurs – atbildīgā iestāde VZD; 2) nekustamā īpašuma kadastra objekta apzīmējums – atbildīgā iestāde VZD; 3) nekustamā īpašuma kadastra objekta adrese – atbildīgā iestāde VZD; 4) zemes vienības platība – atbildīgā iestāde VZD; 5) dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošā kopīpašuma domājamā daļa – atbildīgā iestāde VZD; 6) zemes vienību sadalīšana – atbildīgā iestāde VZD; VZD ir atbildīgs par augstāk minēto datu uzturēšanu un padošanu Datorizētajai zemesgrāmatai. Savukārt par šo datu aktualizācijas nodrošināšanu Datorizētajā zemesgrāmatā atbild Tiesu administrācija. Ievērojot plānotās aktivitātes un 9.tabulā aprakstīto informāciju attiecībā uz datu laukiem, kas tiek ierakstīti Datorizētajā zemesgrāmatā un Kadastra informācijas sistēmā, atzīmējams, ka koncepcijas 1.sadaļā minētās problēmas ir novēršamas: a) Nodalot atbildību, paredzot, ka Datorizētā zemesgrāmata ieraksta nekustamo īpašumu, bet Kadastra informācijas sistēma uztur kadastra objekta datus – paredzot, ka primārie ir Datorizētajā zemesgrāmatā ierakstītie dati par īpašuma sastāvu un to īpašnieku, īrnieku un nomnieku. Savukārt kadastra dati par kadastra objektiem (zemes, būvju un apgrūtinājumu aizņemtā platība, robežas u.c. kadastra objektu raksturojošie dati) ir primārie Kadastra informācijas sistēmā reģistrētie. Lai abas informācijas sistēmas darbotos savstarpēji saskanīgi, ar vienādu juridisko nozīmi, normatīvajos aktos arī Kadastra informācijas sistēmā ierakstītajiem datiem nosakāma publiskā ticamība, lai tie būtu pielīdzināmi zemesgrāmatā ierakstīto datu saistošajam spēkam attiecībā uz jebkuru trešo personu, kā arī tiem būs nosakāma publiska pieejamība. Jāņem vērā, ka publiskās ticamības informācijas statusa piešķiršana prasīs izvērtēt dokumentu, kas ir par pamatu datu aktualizēšanai, formas prasības – proti, lai datu aktualizācija notiek uz publiskas iestādes vai valsts amatpersonas izdotiem dokumentiem. Ievērojot, minēto, jautājums būtu atsevišķi izvērtējams, un, iespējams, mērķa sasniegšanai ir pietiekami, ja normatīvajā regulējumā tiek nodalīta iestāžu atbildība. b) Paredzot risinājumu, ka pēc Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas ieviešanas primārie dati par objekta apgrūtinājumiem ir Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā reģistrētie. Tādējādi Zemesgrāmatu likumā jāparedz, ka zemesgrāmatā nav nostiprināmi uz likuma pamata pastāvošie apgrūtinājumi, kuru dati saskaņā ar Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmu likumu ierakstāmi Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā un kas savietojot šīs sistēmas datus ar Kadastra informācijas sistēmu, Kadastra informācijas sistēmā konkretizētu apgrūtināto teritoriju katrā zemes vienībā atsevišķi. Vienlaikus būtu izvērtējams un risināms jautājums par minēto apgrūtinājumu turpmāku saglabāšanu vai aktualizēšanu zemesgrāmatā, kā arī, lai informācija par apgrūtinājumiem būtu pilnīga un abās informācijas sistēmās neradītu datu nesakritības, būtu nepieciešams nodrošināt informācijas izgūšanu no zemesgrāmatām par apgrūtinājumiem, kas radušies uz tiesiska darījuma, tiesas sprieduma vai cita dokumenta pamata. Apgrūtināto teritoriju informācija sistēmā, kas turpmāk saturēs primāros datus par objekta apgrūtinājumiem, būs jānodrošina arī iespēja reģistrēto datu apstrīdēšanai. Mākslīgam objektam, kas izraisa apgrūtinājumu, jābūt likumīgi uzbūvētām, bet nelikumīgas būvniecības gadījumā personai jānodrošina tiesības prasīt šāda objekta demontāžu un apgrūtinājuma dzēšanu. Par Apgrūtināto teritoriju informācija sistēmā uzturēto datu atbilstību normatīvo aktu prasībām un situācijai dabā atbilstoši Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likumam ir atbildīgs datu sniedzējs. Salīdzinājumā ar šā brīža situāciju, nosakot institūciju par konkrētu datu pirmavotu, tiktu uzlabota datu kvalitāte, ņemot vērā, ka, piemēram, šobrīd gan Kadastra informācijas sistēma, gan Datorizētā zemesgrāmata satur informāciju par apgrūtinājumiem, kas ir atšķirīga, ņemot vērā, ka vecajos robežu plānos nav atzīmēti visi apgrūtinājumi, kā arī tie apgrūtinājumi, kas radušies vēlāk. Turpmāk zemesgrāmata uzturēs informāciju vienīgi par tiem apgrūtinājumiem, kas īpašumam rodas no līguma, testamenta vai tiesas lēmuma izrietošas lietu tiesības uz nekustamo īpašumu, kuru ierakstīšana zemesgrāmatā izriet no Civillikuma un numerus clausus principa (hipotēka, mantojuma tiesību, izpirkuma tiesība, atpakaļpirkuma tiesība, pirmpirkuma tiesība uz nekustamo īpašumu nodibinātie servitūtu, tajā skaitā, lietojuma tiesību un dzīvokļa tiesība, reālnastas, nomas un īres tiesību, kā arī īpašnieka rīcības ar nekustamo īpašumu aprobežojumus, aizlieguma atzīmes u.c. Zemesgrāmatu likuma 45.pantā un citos normatīvajos aktos noteiktos lietu tiesību aprobežojumus un nodrošinājumus). Kadastra informācijas sistēmā uzturēs informāciju par objekta apgrūtinājumiem (aizsargjoslas, apgrūtinātās teritorijas), kas maina objekta vērtību un samazina nekustamā īpašuma nodokli un attiecas uz objektiem nevis uz īpašumiem. Vienlaikus ar atbildības nodalīšanu, strikti nošķirama lēmuma apstrīdēšanas kārtība, lai līdz minimumam izslēgtu iespēju, ka par vienu un to pašu jautājumu notiek paralēli procesi, jo VZD lēmumu apstrīdēšana notiek administratīvā procesa kārtībā, bet zemesgrāmatas lēmumu apstrīdēšana notiek civilprocesuālā kārtībā. Iestāžu atrašanās dažādos valsts varas atzaros (iestāžu vieta valsts varu institucionālajā sistēmā netiek mainīta) nozīmē šobrīd esošo sistēmu atšķirīgos mērķus, kuri nošķirami arī sistēmu sadarbības uzlabošanas gadījumā. Zemāk esošajā 2.tabulā ir izklāstīti risinājuma varianta ieviešanas priekšrocības un trūkumi. 2.tabula
2.3.2. Starptautiskā pieredze Igaunija: Igaunijas īpašumu reģistrs atrodas Igaunijas Tieslietu ministrijas pakļautībā esošās aģentūras "Reģistru un informāciju sistēmu centrs" pakļautībā (RIK Centre of Registers and Information Systems). Igaunijas īpašumu reģistru uztur Igaunijas vietējo apgabaltiesu (local country courts) zemes reģistra nodaļas. Igaunijas īpašumu reģistrs ir īpašuma tiesību apliecinošs elektronisks reģistrs. Lai īpašuma tiesības būtu spēkā, tām jābūt nostiprinātām īpašumu reģistrā. Īpašumu tiesību reģistrācijas modelis atspoguļots 3.tabulā. Informācija īpašumu reģistrā tiek ievadīta četrās sadaļās: o Kadastra informācija – adrese, platība, zemes izmantošanas mērķis; o Informācija par īpašuma tiesībām; o Informācija par apgrūtinājumiem, ierobežojumiem, izmantošanas tiesībām un citas piezīmes; o Informācija par hipotēkām. Īpašuma tiesību reģistrēšanas procesa izpildes organizācija: Īpašuma pirkšanas/pārdošanas gadījumā līgumu sagatavo notārs, kas visu nepieciešamo informāciju pieprasa no īpašumu reģistra. Kad līgums ir sagatavots, notārs to paraksta elektroniski un kopā ar īpašnieka maiņas pieteikumu elektroniski nosūta īpašumu reģistram, kur līgums tiek automātiski reģistrēts sistēmā. Īpašumu reģistrā tiek saņemts elektroniskais pieteikums, uz kura pamata pēc iepriekš izstrādāta parauga tiek sagatavots nepieciešamais ieraksts īpašumu reģistrā. Tiesneša palīgs veic ierakstu īpašumu reģistrā. Pēc tam īpašumu reģistrs nosūta lēmumu notāram un e-pasta vēstuli citiem dalībniekiem (daļēji automatizēts process). Igaunijas īpašumu reģistrs nodrošina elektronisku datu apmaiņu ar šādiem reģistriem: o E-notary – notāru informācijas sistēmā tiek sastādīti līgumi, pamatojoties uz valsts informācijas sistēmās esošiem datiem, līdz ar ko līdz minimumam tiek izslēgta iespēja tajos norādīt kļūdainus vai neprecīzus datus, pēc līguma sastādīšanas notārs to nosūta īpašumu tiesību reģistram; o Valsts kadastra reģistrs – nekustamā īpašuma kadastra koda, nekustamā īpašuma mērķa, atrašanās vietas un platības nekustamā īpašuma reģistrācijas sistēmā tiek aktualizēta uz Kadastra iestādes rakstisku paziņojumu, ja minētās izmaiņas neietekmē ierakstītā nekustamā īpašuma robežas kadastra plānā. Minētās izmaiņas kā jebkuras izmaiņas noslēdzas ar jaunu ierakstu, taču šajos gadījumos ieraksts tiek veidots zemesgrāmatas nodalījumā automātiski, par pamatu liekot Kadastra iestādes rakstisko paziņojumu, norādot arī datumu, kad ieraksts veikts. o Uzņēmumu reģistrs; o Iedzīvotāju reģistrs. Informāciju Igaunijas īpašumu reģistra arhīvā pilnībā plānots uzglabāt elektroniskā formātā. Šobrīd dokumentu pārveidošana elektroniskā formātā tiek realizēta gadījumos, kad tiek veiktas kādas darbības ar konkrēto īpašumu vai arī pēc personas pieprasījuma. 3.tabula
Austrija: Austrijā vēsturiski ir izveidotas divas organizācijas – Zemesgrāmatas skaitās pie Tieslietu ministrijas, bet darbojas neatkarīgi, savukārt, Kadastra aģentūra (Federālā Metroloģijas un Uzmērīšanas aģentūra – Federal Agency for Metrology and Surveying) ir administratīva iestāde, kas ir Ekonomikas ministrijas pakļautībā. Lai pilnveidotu īpašuma reģistrācijas procesu, 1978.gadā tika izveidota vienota informācijas sistēma – Nekustamā īpašuma reģistrs (turpmāk – NĪR), kurā visi īpašuma un tā objektu dati glabājās vienā datu bāzē. Kopā ar kadastra un zemesgrāmatu informāciju tajā iekļāva arī īpašumu vērtības un to noteikšanai nepieciešamos datus. Kadastra un zemesgrāmatas procesus turpināja kārtot divas dažādām ministrijām pakļautas iestādes. Datu sinhronizācijai no abu iestāžu procesiem izstrādāja sarežģītu sinhronizācijas sistēmu. Par datu izplatīšanas sistēmas uzturēšanu atbildēja kadastra iestāde. Sākot ar 2001.gadu vienotajā datu izplatīšanās sistēmā veica uzlabojumus, lai Nekustamā īpašuma datu bāzes informācija un digitālā kadastra karte iekļautos valsts vienotajā plānošanas un lēmumu atbalsta sistēmā. (1.attēls) 1.attēls. Austrijas Nekustamā īpašuma reģistra vecā IT arhitektūra. Turpmākajos gados visi kadastra procesi tika pilnībā digitalizēti. Arī zemesgrāmatu procesi kopš 2006.gada tiek būtiski pilnveidoti, ieviešot pilnībā digitizētu procesu un dokumentu plūsmu. 2007.gadā aktualizējās jautājums par nepieciešamajiem Kadastra un Zemesgrāmatas informācijas sistēmu uzlabojumiem. Rezultātā Ekonomikas ministrija Kadastru izvietoja uz privāta servera, bet Tieslietu ministrija, vadoties no drošības apsvērumiem, nolēma Zemesgrāmatu atstāt Federālās Skaitļošanas aģentūras (Federal Computing Agensy) pārziņā. Vienlaikus pastāv atšķirīgi viedokļi par to, kā jāattīstās Kadastram un Zemesgrāmatai. Tiek pausts viedoklis, ka, tā kā datu nozīme un to nepieciešamās drošības pakāpe atšķiras, nav korekti pielīdzināt Kadastra datus, kam ir tehnisks raksturs, Zemesgrāmatas datiem. Vielaikus valda viedoklis, ka abām informācijas sistēmām jābūt pēc iespējas integrētām, taču šo institūciju atšķirīgā darbība un mērķi ir tam šķērslis. Tiek norādīts, ka pastāvot atsevišķiem reģistriem, tiem ir vieglāk attīstīties gan tehnoloģiski, gan organizatoriski tādā veidā, kāds ir nepieciešams un piemērots to mērķu sasniegšanai, kas citādi būtu kavēts un apgrūtināts, ja tos apvienotu vienā sistēmā. Taču kā trūkums šajā gadījumā ir nepieciešamība, lai dati objektu līmenī būtu vienādi, kas Nekustamā īpašuma datu bāzē ik dienas tiek salīdzināti un sinhronizēti. Šobrīd Austrijā tiek veikta NĪR informācijas sistēmas atjaunošana, ievērojot sekojošus pamatprincipus: • NĪR IS atjaunošana ir kopējs Kadastra un Zemesgrāmatas projekts, kura rezultātā: • Izveidota jauna integrēta sistēma; • Tiek saglabāta pilnīga Kadastra un Zemesgrāmatas datu integritāte; • Nodrošināta visplašākā pieeja apvienotajiem datiem (portāls, web pakalpojumi); • Saglabātas nemainīgas iestāžu kompetences; • Kadastra un Zemesgrāmatas informācijas sistēmu integrācija nesamazinās. Jaunajā informācijas sistēmā paredzēts katram reģistram uzturēt savu datu bāzi. Tā kā abas iestādes saglabā savu procesu un datu plūsmas, tad datu integritāti abās datu bāzēs nodrošinās ar abpusēju replikāciju palīdzību. (2.attēls) 2.attēls. Austrijas Nekustamā īpašuma reģistra jaunā IT arhitektūra. Tādējādi Austrija vienotas datu bāzes uzturēšanu, kurā tika uzturēti Kadastra un Zemesgrāmats dati vienkopus, nomaina pret atsevišķu datu bāžu uzturēšanu, nodrošinot datu sinhronizāciju. 3. Koncepcijas īstenošanai nepieciešamais finansējums Koncepcijā ietverto risinājumu īstenošana nevar tikt īstenota bez papildus finansējuma piesaistes. Koncepcijas I.risinājuma variants (skatīt 4.tabulu) paredz izveidot VIS, nodalot divu reģistru iestādes – VZD un rajona (pilsētas) tiesas zemesgrāmatu nodaļu atbildību (kompetenci attiecībā uz datiem). Lai nodrošinātu šī varianta realizāciju, sākotnēji ir nepieciešams finansējums 2017.gadā 153.4 tūkst. EUR (tai skaitā VZD nepieciešamais finansējums 125 tūkst.EUR apmērā un TA nepieciešamais finansējums 28,5 tūkst. EUR apmērā) pilotprojekta veikšanai par atsevišķām administratīvajām teritorijām, kura ietvaros paredzēts veikt izpēti par risinājumiem vēsturisko datu kārtošanai, arhīva dokumentu salīdzināšanai, kā arī iespējamiem risinājumiem netipisko zemesgrāmatu nodalījumu sakārtošanai. Pēc pilotprojekta realizācijas 2017.gadā varēs uzsākt vēsturisko datu kārtošanas procesu, ko plānots pabeigt 2020.gadā, un kam kopumā nepieciešams finansējums 13.2 milj. EUR apmērā. Šī varianta realizācijai kā obligāts priekšnoteikums ir VZD un TA arhīvos esošo dokumentu digitalizēšana, kam trīs gadu periodā no 2017.–2019.gadam nepieciešami 15,7 milj. EUR. Pēc arhīvu digitalizēšanas un vēsturisko datu kārtošanas procesa 2017.gadā paredzēts uzsākt un līdz 2020.gadam pabeigt izstrādāt jaunu, vienotu nekustamā īpašuma reģistrācijas informācijas sistēmu, kam nepieciešams finansējums 6.6 milj. EUR apmērā. Informācijas sistēmas izveidei nepieciešamo finansējumu provizoriski 6,3 EUR paredzēts piesaistīt no Eiropas Savienības fondu pieejamā finansējuma, līdz ar to no valsts budžeta šai izstrādei būtu jāparedz līdzfinansējums un 2021.gadā papildus izmaksas provizoriski 341,5 tūkst. EUR programmatūras izstrādei, lai pielāgotu IS VZD un TA vajadzībām. Minētās izmaksas, ņemot vērā, ka nākamā plānošanas perioda projekti vēl tikai tiks vērtēti atbilstoši noteiktajiem kritērijiem, uzskatāmas par provizoriskām. Koncepcijas II.risinājuma variants (skatīt 5.tabulu), nodalot divu reģistru iestādes (VZD un rajona (pilsētas) zemesgrāmatu nodaļu) atbildību (kompetenci attiecībā uz datiem), tiek sinhronizētas abas informācijas sistēmas (Kadastra informācijas sistēma un Datorizētā zemesgrāmata), kā arī tiek turpināta atsevišķu nekustamā īpašuma reģistrācijas procedūru vienkāršošana un integrācija. Lai to realizētu, ir jāveic esošo vēsturisko datu kārtošana Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā, kā arī minēto informācijas sistēmu pielāgošana datu sinhronizācijai. Šajā risinājuma variantā arhīva digitalizācija, kas ir obligāts priekšnoteikums jaunas, vienotas informācijas sistēmas izveidei, nav obligāts šī varianta realizācijai, tāpēc tam nav paredzētas arī izmaksas. Tomēr, vienkāršojot nekustamā īpašuma reģistrācijas procedūras un attīstot e‑pakalpojumus, ir jāizvērtē nepieciešamība pilnveidot Kadastra informācijas sistēmas teksta daļas programmatūru un digitalizēt arhīvu, kas ir būtisks atbalsta resurss, lai ieviestu vienkāršotās procedūras, kā arī novērstu arhīva dokumentu dublēšanos. Tādējādi tiktu veicināta informācijas pieejamība atbilstoši Eiropas Savienības prasībām (Digitālās programmas Eiropai ievērošanai attiecībā uz satura pieejamības nodrošināšanu). Apgrūtināto teritoriju Informācijas sistēmas datu ievadei nepieciešams ikgadējs finansējums 261 tūkst. EUR apmērā. Lai nodrošinātu Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmā uzkrāto datu nodošanu sabiedrībai, papildus ir nepieciešami vēl 512 tūkst. EUR, kas ietver jaunu e-pakalpojumu izveidi, informācijas kampaņu, kā arī datu nodošanu citām valsts informācijas sistēmām. Finansējums Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas izveidei 2015.gadam netika piešķirts, pārceļot tās izpildi uz 2017.gadu. TM izstrādātie likumprojekti (Grozījumi Zemesgrāmatu likumā, Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā, Grozījumi likumā "Par nekustamā īpašuma ierakstīšanu zemesgrāmatās"), kas 2014.gada 30.oktobrī pieņemti Saeimā un stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī, ir vērsti uz to, lai risinātu daļu koncepcijas 1.sadaļā uzskaitītās problēmas, kas varētu būt kā platforma turpmākai datu apmaiņas procesu uzlabošanai starp abām informācijas sistēmām. Likumprojektos ietvertā risinājuma īstenošanai nepieciešamais finansējums sastāda 173 140 latu (246 356 EUR) un tas nav iekļauts atbalstāmā koncepcijas varianta ieviešanas izmaksās. Kopumā no koncepcijā iekļautajiem risinājuma variantiem (skatīt 6.tabulu) dārgākais ir I. risinājuma variants, kura realizēšanai periodā no 2017. – līdz 2022.gadam nepieciešami 35.7 milj. EUR. Šī varianta realizēšana turklāt ir ne vien dārgāka, bet tam nepieciešamais finansējums vajadzīgs jau risinājuma ieviešanas sākotnējā fāzē. Lai gan daļu no finansējuma varētu piesaistīt no Eiropas Savienības fondiem, lielākais finansējuma apjoms būtu jānovirza no valsts budžeta. II.risinājuma varianta realizēšanai periodā līdz 2022.gadam ir nepieciešami 11.1 milj. EUR. Papildus jāatzīmē, ka provizoriski finansējumu jaunas Kadastra informācijas sistēmas izstrādei 5,3 milj. EUR apmērā paredzēts piesaistīt no Eiropas Savienības finansējuma, t.sk., 15 % valsts budžeta līdzfinansējums 789 703 EUR apmērā. Izmaksu ziņā tas ir lētāks risinājuma variants. Ņemot vērā, ka šis ir atbalstāmais koncepcijas risinājuma variants, tā ietekme uz valsts budžetu ir norādīta 7.2.tabulā. 4.tabula
5.tabula
6.tabula
7.1.tabula
7.2.tabula
4. Atbalstāmais risinājuma variants un turpmākās rīcības apraksts koncepcijas ieviešanai Izvērtējot iepriekš aprakstītos variantus, secināms, ka I. risinājuma variants ir sarežģīti īstenojams, dārgs, kā arī nevar tikt īstenots bez vēsturisko datu sakārtošanas jau sākotnējā ieviešanas stadijā. Nenodrošinot vēsturisko datu sakārtošanu vienlaikus ar VIS darbības uzsākšanu, paralēli būs jāuztur trīs informācijas resursi (VIS aktuālie dati, vesturiskie Kadastra informācijas sistēmas dati un vēsturiskie Datorizētās zemesgrāmatas dati), jo dati nav sinhroni un tādējādi pārnesami uz VIS. Vienlaikus jānorāda, ka šādā situācijā potenciālajiem lietotajiem radīsies maldīgs priekšstats, ka, ja sistēma ir viena, tad arī dati tajā jau ir sinhronizēti un līdz ar to visi dati jau ir pieejami automatizētas datu apstrādes formā. Tādējādi jāuzsver, ka šajā piedāvātajā risinājuma variantā, ievērojot mūsdienu informācijas tehnoloģiju iespējas operatīvai datu apmaiņai starp atsevišķām informācijas sistēmām, kas aizvien attīstās, pilnīgi vienotas (vienas) informācijas sistēmas izveide nav uzskatāma par obligātu, proti, šādas sistēmas izveide ir tikai viens no iespējamiem veidiem kā risināt šajā koncepcijā apskatītās problēmas datu nepamatotu atšķirību ziņā. Saglabājot atsevišķas IS, starp kurām notiek operatīva datu apmaiņa, vai arī pārveidojot abas IS tā, lai dati netiktu dublēti, bet nepieciešamības gadījumā viena IS izmantotu otras IS primāros datus tehniski optimālā tiešsaistes risinājumā, koncepcijā risināmā pastāvošo datu atšķirību problēma tiks atrisināta arī bez tehniski vienas informācijas sistēmas izveides. Tajā pašā laikā, ja netiek veidota vai tiek veidota vēlākā posmā viena jauna informācijas sistēma, jau savlaicīgi jānodrošina vienota datu izplatīšana no abām informācijas sistēmām, kas sakārtotu un sinhronu datu gadījumā būtu tehniski pietiekami vienkārši īstenojama arī divu atsevišķu IS gadījumā. TM ieskatā, izvērtējot visus apsvērumus un ņemot vērā, ka I. risinājuma varianta izmaksas neatbilst šā brīža valsts budžeta iespējām, esošajā situācijā būtu atbalstāms II. risinājuma variants, kurā tiek saglabātas divas esošās valsts informācijas sistēmas esošo iestāžu pārziņā. Pilnveidojot datu apmaiņas procesus starp esošajām divām informācijas sistēmām, novēršot iespējamās datu atšķirības un nosakot katrai datu grupai primāro atbildīgo iestādi/informācijas sistēmu normatīvajā regulējumā, tiks sasniegti tie paši mērķi, kas izvirzīti VIS attiecībā uz datu savstarpējo atbilstību. Reglamentējot minētos jautājumus normatīvajos aktos, ar to spēkā stāšanās brīdi jaunām datu nesakritībām vairs nebūs iespējams rasties, tādējādi neatbilstošo datu apjoms veicot pakāpenisku to kārtošanu, samazināsies. Informācija par datiem un iestādi, kas tiks noteikta kā pirmavots, detalizēti sniegta 9.tabulā, atspoguļojot arī šobrīd pastāvošo situāciju. Vienlaikus jānorāda, ka pēc II.risinājuma varianta īstenošanas, kad kā pamataktivitāte tiks attīstīta jaunā Kadastra informācijas sistēma, varētu tikt izvērtēta nepieciešamība un iespēja īstenot I.risinājuma variantu, pie nosacījuma, ka pēc II.risinājuma varianta īstenošanas termiņa (aptuveni četru gadu laikā) abu informācijas sistēmu dati būtu sinhronizēti un sakārtoti, kas šobrīd ir būtiskākais šķērslis VIS izveidei. Tādējādi 2020.gadā būtu nepieciešams iesniegt Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu, lai izvērtētu II.risinājuma varianta ieviešanas rezultātus. Šajā gadījumā II.risinājuma variants uzskatāms par pakāpenisku pārejas posmu uz I.risinājuma variantu, jo Kadastra informācijas sistēma tiktu attīstīta tādā veidā, ka nākotnē uz tās bāzes varētu veidot I.risinājuma varianta VIS. Ņemot vērā minēto, jāveic visas II. risinājuma variantā noteiktās darbības, kuru rezultātā informācijas sistēmas tiktu sasaistītas tik cieši, ka to pastāvēšana vienai bez otras nebūtu iespējama. II.risinājuma varianta īstenošanai veicama pakāpeniska datu identificēšana un sinhronizācija un tikai pēc tās iespējama datu konvertēšana uz jaunu VIS. Tomēr atšķirība ir tajā apstāklī, ka I. risinājuma variantā neviens datu vienums netiek dublēts abās sistēmās (ir tikai viena sistēma) un datu apmaiņa nav nepieciešama, savukārt II. risinājuma variantā datu vienumi tiek dublēti, bet vienlaikus notiek to operatīva sinhronizācija, sakārtojot vēsturiski radušās datu nesakritības un savstarpējās neatbilstības. Rīcības apraksts atbalstāmajam II. risinājuma variantam iekļauts 8.tabulā. 8.tabula
5. Nepieciešamie tiesību aktu projekti Īstenojot gan I. risinājuma variantu, gan II. risinājuma variantu nepieciešami grozījumi šādos normatīvajos aktos: 2. Nekustamā īpašuma valsts kadastra likums; 3. Likums "Par īpašuma tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatās"; 4. Apgrūtināto teritoriju informācijas sistēmas likums. Grozījumi būs nepieciešami arī uz minēto likumu pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos. Normatīvo aktu grozījumu saturs vērsts uz to, lai nodalītu iestāžu kompetenci attiecībā uz sistēmā ievadāmajiem un uzglabājamiem datiem, nosakot pamatprincipus savstarpēji neatbilstošu datu labošanai, kā arī, lai reglamentētu datu apmaiņas procesus, tos vienkāršojot. 9.tabula Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā uzturēto datu salīdzinājums
2 Lp – atbildīgā iestāde definēta jau Saeimā 2014.gada 30.oktobrī pieņemtajos likumprojektos – Grozījumi Zemesgrāmatu likumā; Grozījumi Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā, kas stājās spēkā 2015.gada 1.janvārī; 3 KPl – atbildīgā iestādes definējama virzot koncepcijas ieviešanai nepieciešamos; 4 Ierakstot (ieraksti tiek veikti aizpildot strukturētus datu laukus no 2013.gada 12.februāra) aktualizējot (ieraksti tiek veikti aizpildot strukturētus datu laukus aktualizējot zemesgrāmatas nodalījumu, ja saņemts nostiprinājuma lūgums vai pēc zemesgrāmatu nodaļu priekšnieka apstiprināta plāna pēc likumprojekta "Grozījumi Zemesgrāmatu likumā", kas Saeimā pieņemts 2014.gada 30.oktobrī spēkā stāšanās 2015.gada 1.janvārī. 5 VZD atbildīgs par platības kā kadastra objekta raksturojošu lielumu. 6 Norāde ir fiksēta sistēmu līmenī, bet ne zemesgrāmatas nodalījuma III daļā. 7 Nodalījuma aktualizācijas ietvaros, kā ar t.s. vienkāršoto procedūru ietvaros vēsturiskie literi tiks aizstāti ar kadastra apzīmējumiem 8 Nosaukums tiek ierakstīts atbilstoši projekta dokumentācijai. 9 Zemesgrāmatā turpmāk netiek uzturēti būves nosaukumu, būvi raksturo ar četriem iespējamiem veidiem – dzīvojamā māja, nedzīvojamā ēka, inženierbūve un jaunbūve. 10 Norāde ir fiksēta sistēmu līmenī, bet ne zemesgrāmatas nodalījuma III daļā. 11 Par būvēm, kuras nav ierakstāmas zemesgrāmatā 12 Statuss atkarīgs no būvniecības stadijas, atbildīgā pašvaldība. 13 Statuss atkarīgs no būvniecības stadijas, atbildīgā pašvaldība. 14 Tikai par dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošām telpu grupām 15 VZD atbildīga jau izriet no likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 16 VZD atbildīga jau izriet no likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" 18 Katra iestāde uzturēs datus par savas kompetences dokumentiem. 19 Strukturēti tiek uzturēti 6.5.1-6.5.5. apakšpunktā minētie nomas dati, kas ierakstīti Datorizētajā zemesgrāmatā. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs
Koncepcijas par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveidi
kopsavilkums Koncepcija ir izstrādāta, lai izpildītu Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra sēdes protokollēmuma (prot. Nr. 66 31. §) "Informatīvais ziņojums "Par priekšlikumiem nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanai 2012. gadā un turpmākajos gados"" 6. punktā Tieslietu ministrijai doto uzdevumu un sniegtu priekšlikumus Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas (turpmāk – Kadastra informācijas sistēma) un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas (turpmāk – Datorizētā zemesgrāmata) datu apmaiņas uzlabošanai, novēršot dažādus datu nesakritību iemeslus. Risināmā jautājuma būtība Valsts kontrole 2010. gada 1. aprīļa revīzijas ziņojumā Nr. 5.1-2-15/2009 "Valsts zemes dienesta sniegto pakalpojumu pieejamība, kvalitāte un atbilstība normatīvo aktu prasībām" norāda, ka Kadastra informācijas sistēmā un Datorizētajā zemesgrāmatā reģistrētie dati nav pilnīgi, savstarpēji atbilstoši un pareizi. Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas datu apmaiņu šobrīd reglamentē Tieslietu ministrijas 2009. gadā izdotais iekšējais normatīvais akts. Datu salīdzināšanu un nesakritību novēršanu Valsts zemes dienests un Tiesu administrācija sadarbībā ar zemesgrāmatu nodaļām veic pastāvīgi. Pagaidām informācijas sistēmu tehniskās iespējas ļauj datu sinhronizāciju veikt tikai nekustamā īpašuma kadastra numura, nodalījuma numura un apakšnodalījuma numura līmenī. Pamatojoties uz minēto Valsts kontroles ziņojumu, Tieslietu ministrija izvirzījusi vairākus uzdevumus, lai risinātu datu nesakritību iemeslus, – būtiskākie no tiem ir abu informācijas sistēmu un institūciju kompetences nodalīšana, novēršot informācijas dublēšanos, abu informācijas sistēmu datu struktūru atšķirības, kā arī informācijas sistēmu un institūciju informācijas apmaiņa. Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas vienotas informācijas sistēmas izveides mērķis Vienotas sistēmas izveides mērķis ir radīt priekšnoteikumus efektīvas nekustamo īpašumu reģistrēšanas sistēmas attīstībai, lai uzlabotu nekustamā īpašuma reģistrācijas procesu, samazinot administratīvo slogu iedzīvotājiem, komersantiem un pašvaldībām, paātrinot nekustamo īpašumu formēšanas un reģistrācijas procesus, nodrošinot labākas iespējas turpmākai ar nekustamo īpašumu saistīto reģistru attīstībai. Risinājuma varianti Koncepcija paredz divus iespējamos risinājuma variantus. Risinājuma I variants – nekustamā īpašuma vienota reģistrēšanas sistēma, pastāvot divām institūcijām. Risinājuma II variants – sinhronizētas Kadastra informācijas sistēmas un Datorizētās zemesgrāmatas izveide. Risinājuma I variants Tiek izveidota vienota Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Datorizētās zemesgrāmatas informācijas sistēma (turpmāk – vienotā sistēma), kas uztur visus datus par valstī esošajiem nekustamajiem īpašumiem. Abu institūciju kompetence attiecībā uz datu ievadīšanu ir skaidri nodalīta, izslēdzot datu dublēšanas iespējamību, jo dati tiek reģistrēti vienotā struktūrā. Zemesgrāmatas uzturēs informāciju par nekustamo īpašumu un tiesībām, Valsts zemes dienests uzturēs informāciju par nekustamā īpašuma objektiem (raksturojošos/tehniskos datus). Vienotā sistēma satur aktuālus datus, kas nedublējas un ārējiem lietotājiem ir publiski ticami. Vienotās sistēmas pārzinis ir Valsts zemes dienests, un tas savukārt ļaus samazināt resursus, risinot jautājumu par informācijas sistēmas attīstību un uzturēšanu. Radīti priekšnosacījumi procedūru integrācijai, lai mazinātu administratīvo slogu personām. Ja tiek īstenots šis risinājuma variants, nepieciešams veikt obligātu datu sinhronizāciju jau sākotnējā stadijā, un tam nepieciešami lieli finanšu ieguldījumi. Risinājuma varianta kopējās izmaksas ir 35,7 milj. EUR. Informācijas sistēmas izveidei nepieciešamais aptuvenais finansējums (6,3 milj. EUR) provizoriski varētu tikt piesaistīts no pieejamā Eiropas Savienības fondu finansējuma. Vienlaikus jāatzīmē, ka nepieciešamās izmaksas ievērojami pārsniedz finansējumu, kas rīcības virzienam "Efektīvi e-pakalpojumi un sistēmas tieslietu jomā" paredzēts Informācijas sabiedrības attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam (apstiprinātas ar Ministru kabineta 2013. gada 14. oktobra rīkojumu Nr. 468). Risinājuma II variants Tiek saglabātas divas informācijas sistēmas, uzlabojot datu apmaiņas kvalitāti un pilnveidojot normatīvo regulējumu attiecībā uz iestāžu kompetences nodalīšanu, izstrādājot nosacījumus, ar kādiem izmaiņas, kuras iestāde veikusi savas kompetences datos, informācijas apmaiņas ietvaros aktualizējas otras iestādes informācijas sistēmā. Integrētas procedūras, kuru rezultātā datu nesakritības nav iespējamas. Iespējams samazināt laiku, kas nepieciešams reģistrācijas procesam, jo informācijas aprite notiek ātrāk. Vēsturisko datu kārtošanu iespējams veikt pakāpeniski, turklāt kā obligāts priekšnosacījums netiek izvirzīta arhīvu digitalizācija, līdz ar to risinājums neprasa tik lielus resursu ieguldījumus. Digitālā arhīva izveide masveidā īsā laikposmā šim risinājuma variantam nav uzskatāma par obligātu priekšnosacījumu, tomēr iestādēm jānodrošina pakāpeniska arhīva digitalizēšana, datu kārtošana un savstarpēja pieeja digitālajiem arhīviem, lai ar to starpniecību iestādes varētu sekmīgāk apmainīties ar informāciju vai iegūt nepieciešamo informāciju. Tiek izstrādāta jauna Kadastra informācijas sistēma, kas nodrošinās kvalitatīvu abu informācijas sistēmu sadarbību un atrisinās problēmas, kas saistītas ar Kadastra informācijas sistēmas tehniskās realizācijas novecošanos, riskiem saskarnes ilgtspējīgai darbībai un citiem nozīmīgiem problēmjautājumiem. Minētā risinājuma varianta izmaksas ir 11,1 milj. EUR. Jaunas Kadastra informācijas sistēmas izstrādei varētu piesaistīt Eiropas Savienības fondu finansējumu, kas šobrīd ir noteikts provizoriski (5,3 milj. EUR), un tas veido būtisku daļu no kopējām izmaksām. Ņemot vērā esošo situāciju, kā arī izvērtējot iespējamos ieguvumus un riskus, Tieslietu ministrija atbalsta risinājuma II variantu, kas izmaksu ziņā atbilst šā brīža valsts budžeta iespējām, turklāt ieguvumi datu kvalitātes un informācijas apmaiņas uzlabošanas jomā būtiski neatšķiras no risinājuma I varianta. Tādējādi risinājuma II varianta īstenošana ir likumsakarīga no resursu efektīvas izmantošanas viedokļa, jo ar būtiski mazākiem finanšu ieguldījumiem iespējams sasniegt izvirzīto mērķi – reģistrētie dati ir pilnīgi, savstarpēji atbilstoši un pareizi. Risinājuma II variants ir vienkāršāks arī no tehniskās realizācijas viedokļa, tādēļ jāatzīst, ka kopumā šā varianta īstenošana nodrošina vairāk ieguvumu. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs
|
Tiesību akta pase
Nosaukums: Par Koncepciju par Nekustamā īpašuma valsts kadastra un Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas ..
Statuss:
Spēkā esošs
Satura rādītājs
Saistītie dokumenti
|