Ārlietu ministrijas dienesta informācija
Nr.41/449-2895
Rīgā 2011.gada
22.augustā
Par Konvenciju par precētu sieviešu
pilsonību, Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu un
Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas
vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem
Ārlietu ministrija nosūta publicēšanai:
1. 1957.gada 20.februāra Konvenciju par precētu sieviešu
pilsonību;
2. 1961.gada 30.augusta Konvenciju par bezvalstniecības
samazināšanu;
3. 1984.gada 10.decembra Konvenciju pret spīdzināšanu un
citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai
sodīšanas veidiem.
Konvencija par precētu sieviešu pilsonību stājās spēkā
Latvijas Republikā 1992.gada 13.jūlijā. Tā apstiprināta ar
Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par
Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību
dokumentiem cilvēktiesību jautājumos"
(27.punkts).
Konvencija par bezvalstniecības samazināšanu stājās
spēkā Latvijas Republikā 1992.gada 13.jūlijā. Tā apstiprināta ar
Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija deklarāciju "Par
Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību
dokumentiem cilvēktiesību jautājumos"
(28.punkts).
Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas,
necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem
stājās spēkā Latvijas Republikā 1992.gada 14.maijā. Tā
apstiprināta ar Augstākās Padomes 1990.gada 4.maija deklarāciju
"Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību
dokumentiem cilvēktiesību jautājumos"
(20.punkts).
Minēto konvenciju teksti līdz šim nav
publicēti.
Ārlietu ministrijas Juridiskā
departamenta direktora p.i. I.Bīlmane
The
Contracting States,
Recognizing that, conflicts in law in practice
with reference to nationality arise as a result of provisions
concerning the loss or acquisition of nationality by women as a
result of marriage, of its dissolution or of the change of
nationality by the husband during marriage,
Recognizing that, in article 15 of the Universal
Declaration of Human Rights, the General Assembly of the United
Nations has proclaimed that "everyone has the right to a
nationality" and that "no one shall be arbitrarily
deprived of his nationality nor denied the right to change his
nationality",
Desiring to co-operate with the United Nations in
promoting universal respect for, and observance of, human rights
and fundamental freedoms for all without distinction as to
sex,
Hereby agree as hereinafter provided:
Article 1
Each Contracting State agrees that neither the
celebration nor the dissolution of a marriage between one of its
nationals and an alien, nor the change of nationality by the
husband during marriage, shall automatically affect the
nationality of the wife.
Article 2
Each Contracting State agrees that neither the voluntary
acquisition of the nationality of another State nor the
renunciation of its nationality by one of its nationals shall
prevent the retention of its nationality by the wife of such
national.
Article 3
1. Each Contracting State agrees that the alien wife of
one of its nationals may, at her request, acquire the nationality
of her husband through specially privileged naturalization
procedures; the grant of such nationality may be subject to such
limitations as may be imposed in the interests of national
security or public policy.
2. Each Contracting State agrees that the present
Convention shall not be construed as affecting any legislation or
judicial practice by which the alien wife of one of its nationals
may, at her request, acquire her husband's nationality as a
matter of right.
Article 4
1. The present Convention shall be open for signature
and ratification on behalf of any State Member of the United
Nations and also on behalf of any other State which is or
hereafter becomes a member of any specialized agency of the
United Nations, or which is or hereafter becomes a Party to the
Statute of the International Court of Justice, or any other State
to which an invitation has been addressed by the General Assembly
of the United Nations.
2. The present Convention shall be ratified and the
instruments of ratification shall be deposited with the
Secretary-General of the United Nations.
Article 5
1. The present Convention shall be open for accession to
all States referred to in paragraph 1 of article 4.
2. Accession shall be effected by the deposit of an
instrument of accession with the Secretary-General of the United
Nations.
Article 6
1. The present Convention shall come into force on the
ninetieth day following the date of deposit of the sixth
instrument of ratification or accession.
2. For each State ratifying or acceding to the
Convention after the deposit of the sixth instrument of
ratification or accession, the Convention shall enter into force
on the ninetieth day after deposit by such State of its
instrument of ratification or accession.
Article 7
1. The present Convention shall apply to all
non-self-governing, trust, colonial and other non-metropolitan
territories for the international relations of which any
Contracting State is responsible; the Contracting State concerned
shall, subject to the provisions of paragraph 2 of the present
article, at the time of signature, ratification or accession
declare the non-metropolitan territory or territories to which
the Convention shall apply ipso facto as a result of such
signature, ratification or accession.
2. In any case in which, for the purpose of nationality,
a non-metropolitan territory is not treated as one with the
metropolitan territory, or in any case in which the previous
consent of a non-metropolitan territory is required by the
constitutional laws or practices of the Contracting State or of
the non-metropolitan territory for the application of the
Convention to that territory, that Contracting State shall
endeavour to secure the needed consent of the non-metropolitan
territory within the period of twelve months from the date of
signature of the Convention by that Contracting State, and when
such consent has been obtained the Contracting State shall notify
the Secretary-General of the United Nations. The present
Convention shall apply to the territory or territories named in
such notification from the date of its receipt by the
Secretary-General.
3. After the expiry of the twelve-month period mentioned
in paragraph 2 of the present article, the Contracting States
concerned shall inform the Secretary-General of the results of
the consultations with those non-metropolitan territories for
whose international relations they are responsible and whose
consent to the application of the present Convention may have
been withheld.
Article 8
1. At the time of signature, ratification or accession,
any State may make reservations to any article of the present
Convention other than articles 1 and 2.
2. If any State makes a reservation in accordance with
paragraph 1 of the present article, the Convention, with the
exception of those provisions to which the reservation relates,
shall have effect as between the reserving State and the other
Parties. The Secretary-General of the United Nations shall
communicate the text of the reservation to all States which are
or may become Parties to the Convention. Any State Party to the
Convention or which thereafter becomes a Party may notify the
Secretary-General that it does not agree to consider itself bound
by the Convention with respect to the State making the
reservation. This notification must be made, in the case of a
State already a Party, within ninety days from the date of the
communication by the Secretary-General; and, in the case of a
State subsequently becoming a Party, within ninety days from the
date when the instrument of ratification or accession is
deposited. In the event that such a notification is made, the
Convention shall not be deemed to be in effect as between the
State making the notification and the State making the
reservation.
3. Any State making a reservation in accordance with
paragraph 1 of the present article may at any time withdraw the
reservation, in whole or in part, after it has been accepted, by
a notification to this effect addressed to the Secretary-General
of the United Nations. Such notification shall take effect on the
date on which it is received.
Article 9
1. Any Contracting State may denounce the present
Convention by written notification to the Secretary-General of
the United Nations. Denunciation shall take effect one year after
the date of receipt of the notification by the
Secretary-General.
2. The present Convention shall cease to be in force as
from the date when the denunciation which reduces the number of
Parties to less than six becomes effective.
Article 10
Any dispute which may arise between any two or more
Contracting States concerning the interpretation or application
of the present Convention which is not settled by negotiation,
shall, at the request of any one of the parties to the dispute,
be referred to the International Court of Justice for decision,
unless the parties agree to another mode of
settlement.
Article 11
The Secretary-General of the United Nations shall notify
all States Members of the United Nations and the non-member
States contemplated in paragraph 1 of article 4 of the present
Convention of the following:
(a) Signatures and instruments of ratification received
in accordance with article 4;
(b) Instruments of accession received in accordance with
article 5;
(c) The date upon which the present Convention enters
into force in accordance with article 6;
(d) Communications and notifications received in
accordance with article 8;
(e) Notifications of denunciation received in accordance
with paragraph 1 of article 9;
(f) Abrogation in accordance with paragraph 2 of article
9.
Article 12
1. The present Convention, of which the Chinese,
English, French, Russian and Spanish texts shall be equally
authentic, shall be deposited in the archives of the United
Nations.
2. The Secretary-General of the United Nations shall
transmit a certified copy of the Convention to all States Members
of the United Nations and to the non-member States contemplated
in paragraph 1 of article 4.
Līgumslēdzējas valstis,
atzīstot to, ka cēlonis tiesību normu kolīzijām par pilsonību
ir noteikumi, kuri attiecas uz pilsonības zaudēšanu vai iegūšanu,
kas notiek tad, ja sievietes stājas laulībā, vai tad, ja laulība
tiek šķirta, vai tad, ja vīrs laulības laikā maina pilsonību;
ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā
asambleja Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 15. pantā ir
pasludinājusi: "ikvienam cilvēkam ir tiesības uz
pilsonību" un "nevienam nevar patvaļīgi atņemt
pilsonību vai liegt tiesības mainīt pilsonību";
vēloties sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizāciju, lai
sekmētu cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju respektēšanu un
ievērošanu attiecībā uz visiem cilvēkiem neatkarīgi no to
dzimuma,
ir vienojušās par turpmāko.
1. pants
Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt tam, ka ne laulības
noslēgšana, ne laulības šķiršana starp kādu no tās pilsoņiem un
ārvalstnieku, ne vīra pilsonības maiņa laulības laikā nedrīkst
ipso facto skart sievas pilsonību.
2. pants
Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt: tas, ka šīs valsts
pilsonis pieņem citas valsts pilsonību vai atsakās no savas
pilsonības, nedrīkst liegt šā pilsoņa sievai saglabāt savu
pilsonību.
3. pants
1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt tam, ka
ārvalstniece, kas ir laulībā ar kādu no tās pilsoņiem, drīkst pēc
pašas vēlēšanās pieņemt sava vīra pilsonību īpašā atvieglotā
naturalizācijas kārtībā; šādas pilsonības piešķiršana var būt
saistīta ar ierobežojumiem, kurus nosaka valsts drošības vai
sabiedriskās kārtības interesēs.
2. Ikviena Līgumslēdzēja valsts piekrīt: šo
konvenciju nedrīkst interpretēt tā, ka tā skartu tiesību aktus
vai tiesu praksi, saskaņā ar kuriem ārvalstniece, kas ir laulībā
ar kādu no tās pilsoņiem, drīkst likumīgi pēc sava lūguma pieņemt
sava vīra pilsonību.
4. pants
1. Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai un
ratificēšanai visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm,
kā arī visām tām valstīm, kuras ir vai kuras kļūs kādas Apvienoto
Nāciju Organizācijas specializētās aģentūras locekles vai kuras
ir pievienojušās vai pievienosies Starptautiskās Tiesas
Statūtiem, un visām citām valstīm, kuras Apvienoto Nāciju
Organizācijas Ģenerālā asambleja uzaicinājusi kļūt par šīs
konvencijas dalībvalstīm.
2. Šī konvencija ir jāratificē, un ratifikācijas
instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram.
5. pants
1. Šai konvencijai var pievienoties visas
valstis, kas minētas 4. panta 1. punktā.
2. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās
instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.
6. pants
1. Šī konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā
dienā pēc tam, kad deponēts sestais ratifikācijas vai
pievienošanās instruments.
2. Attiecībā uz ikvienu valsti, kas šo konvenciju
ratificējusi vai tai pievienojusies pēc tam, kad deponēts sestais
ratifikācijas vai pievienošanās instruments, šī konvencija stājas
spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad deponēts tās
ratifikācijas vai pievienošanās instruments.
7. pants
1. Šī konvencija attiecas uz visām teritorijām,
kam nav savas pārvaldes, aizbildnības teritorijām, koloniālajām
teritorijām un pārējām teritorijām, kuras nav valsts
pamatteritorijas un par kuru starptautiskajām attiecībām
atbildīga ir kāda no Līgumslēdzējām valstīm; ar nosacījumu, ka
tiek ievēroti šā panta 2. punkta noteikumi, attiecīgā
Līgumslēdzēja valsts parakstīšanas, ratifikācijas vai
pievienošanās brīdī paziņo, uz kuru vai kurām teritorijām, kas
nav valsts pamatteritorija, šī konvencija ipso facto
attiecas minētās parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās
dēļ.
2. Ikvienā gadījumā, kad saistībā ar pilsonību
kāda teritorija, kas nav valsts pamatteritorija, netiek uzskatīta
par pamatteritorijas daļu, un ikvienā gadījumā, kad saskaņā ar
Līgumslēdzējas valsts vai attiecīgās teritorijas, kas nav valsts
pamatteritorija, konstitucionālajiem likumiem vai praksi šo
konvenciju uz minēto teritoriju, kas nav valsts pamatteritorija,
var attiecināt tad, ja iepriekš saņemta šīs teritorijas
piekrišana, Līgumslēdzējai valstij nepieciešamā piekrišana no
attiecīgās teritorijas, kas nav valsts pamatteritorija, jācenšas
iegūt divpadsmit mēnešu laikā no dienas, kad šī Līgumslēdzēja
valsts parakstījusi Konvenciju, un tad, kad minētā piekrišana ir
saņemta, attiecīgā Līgumslēdzēja valsts par to paziņo Apvienoto
Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Kopš dienas, kad
ģenerālsekretārs šo paziņojumu ir saņēmis, Konvencija
attiecas uz paziņojumā minēto teritoriju vai teritorijām.
3. Pēc tam, kad beidzies šā panta 2. punktā
minētais divpadsmit mēnešu termiņš, attiecīgās Līgumslēdzējas
valstis informē ģenerālsekretāru par to, kādi ir rezultāti viņu
konsultācijām ar teritorijām, kuras nav valsts pamatteritorija un
par kuru starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, un kuru
piekrišana šīs konvencijas piemērošanai nav saņemta.
8. pants
1. Konvenciju parakstot, ratificējot vai
tai pievienojoties, ikviena valsts var izdarīt atrunas attiecībā
uz jebkuru šīs konvencijas pantu, izņemot 1. un 2.
pantu.
2. Ja kāda valsts izdarījusi atrunu saskaņā ar šā
panta 1. punktu, tad starp valsti, kas šo atrunu izdarījusi, un
pārējām dalībvalstīm, šī konvencija joprojām ir spēkā, izņemot
tos noteikumus, attiecībā uz kuriem minētā atruna ir izdarīta.
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs konkrētās atrunas
tekstu izsūta visām valstīm, kuras ir šīs konvencijas
dalībvalstis vai var par tām kļūt. Ikviena valsts, kura ir
šīs konvencijas dalībvalsts vai kura par to kļūst, var
ģenerālsekretāram darīt zināmu to, ka tā nav ar mieru uzskatīt,
ka šī konvencija tai ir saistoša attiecībā uz valsti, kas
izdarījusi minēto atrunu. Valstīm, kuras ir Konvencijas
dalībvalstis, šis paziņojums jāsniedz deviņdesmit dienu laikā pēc
ģenerālsekretāra paziņojuma, bet valstīm, kuras par Konvencijas
dalībvalstīm kļūs vēlāk, - deviņdesmit dienu laikā pēc
ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas. Ja ir
sniegts šāds paziņojums, Konvencija nebūs spēkā starp valsti, kas
sniegusi minēto paziņojumu, un valsti, kas izdarījusi atrunu.
3. Ikviena valsts, kas izdarījusi atrunu saskaņā
ar šā panta 1. punktu, jebkurā laikā pēc šīs atrunas pieņemšanas
var pilnīgi vai daļēji to atsaukt, iesniedzot paziņojumu
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Šis paziņojums
stājas spēkā tā saņemšanas dienā.
9. pants
1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts šo konvenciju var
denonsēt, par to rakstiski paziņojot Apvienoto Nāciju
Organizācijas ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā tad,
kad pagājis gads, kopš ģenerālsekretārs šo paziņojumu
saņēmis.
2. Šī konvencija zaudē spēku dienā, kad stājas
spēkā denonsēšana, kuras dēļ šīs konvencijas dalībvalstu skaits
kļūst mazāks par sešām.
10. pants
Visas domstarpības, kuras starp divām vai vairāk
Līgumslēdzējām valstīm rodas par šīs konvencijas interpretāciju
vai piemērošanu un kuras nevar atrisināt ar sarunām, pēc vienas
strīdā iesaistītās puses pieprasījuma nododamas izlemšanai
Starptautiskajai Tiesai, ja vien strīdā iesaistītās puses
nevienojas par citu domstarpību izšķiršanas veidu.
11. pants
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visas
Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis un valstis, kas nav
Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis, bet ir minētas šīs
konvencijas 4. panta 1. punktā, informē:
a) par parakstīšanu un par ratifikācijas instrumentu
deponēšanu saskaņā ar 4. pantu,
b) par pievienošanās instrumenta deponēšanu saskaņā ar
5. pantu,
c) par datumu, kurā šīs konvencija saskaņā ar 6. pantu
stājas spēkā,
d) par paziņojumiem, kas saņemti saskaņā ar 8.
pantu,
e) par denonsēšanas paziņojumiem, kas saņemti saskaņā ar
9. panta 1. punktu,
f) par to, ka šī konvencija zaudējusi spēku saskaņā ar 9.
panta 2. punktu.
12. pants
1. Šo konvenciju, kuras teksti angļu, franču,
krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, deponē
Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvā.
2. Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretārs šīs konvencijas apliecinātās kopijas pārsūta
visām Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm, kā arī tām
valstīm, kuras nav Apvienot Nāciju Organizācijas dalībvalstis,
bet ir minētas 4. panta 1. punktā.
Adopted on 30 August 1961 by
a conference of plenipotentiaries which met in 1959 and
reconvened in 1961 in pursuance of General Assembly resolution
896 (IX) of 4 December 1954
entry into force 13
December 1975, in accordance with article 18
The
Contracting States,
Acting in pursuance of resolution 896 (IX),
adopted by the General Assembly of the United Nations on 4
December 1954,
Considering it desirable to reduce statelessness
by international agreement,
Have agreed as follows:
Article 1
1. A Contracting State shall grant its nationality to a
person born in its territory who would otherwise be stateless.
Such nationality shall be granted:
(a) At birth, by operation of law, or
(b) Upon an application being lodged with the
appropriate authority, by or on behalf of the person concerned,
in the manner prescribed by the national law. Subject to the
provisions of paragraph 2 of this article, no such application
may be rejected. A Contracting State which provides for the grant
of its nationality in accordance with subparagraph (b) of this
paragraph may also provide for the grant of its nationality by
operation of law at such age and subject to such conditions as
may be prescribed by the national law.
2. A Contracting State may make the grant of its
nationality in accordance with subparagraph (b) of paragraph 1 of
this article subject to one or more of the following
conditions:
(a) That the application is lodged during a period,
fixed by the Contracting State, beginning not later than at the
age of eighteen years and ending not earlier than at the age of
twenty-one years, so, however, that the person concerned shall be
allowed at least one year during which he may himself make the
application without having to obtain legal authorization to do
so;
(b) That the person concerned has habitually resided in
the territory of the Contracting State for such period as may be
fixed by that State, not exceeding five years immediately
preceding the lodging of the application nor ten years in
all;
(c) That the person concerned has neither been convicted
of an offence against national security nor has been sentenced to
imprisonment for a term of five years or more on a criminal
charge;
(d) That the person concerned has always been
stateless.
3. Notwithstanding the provisions of paragraphs 1 (b)
and 2 of this article, a child born in wedlock in the territory
of a Contracting State, whose mother has the nationality of that
State, shall acquire at birth that nationality if it otherwise
would be stateless.
4. A Contracting State shall grant its nationality to a
person who would otherwise be stateless and who is unable to
acquire the nationality of the Contracting State in whose
territory he was born because he has passed the age for lodging
his application or has not fulfilled the required residence
conditions, if the nationality of one of his parents at the time
of the person's birth was that of the Contracting State first
above-mentioned. If his parents did not possess the same
nationality at the time of his birth, the question whether the
nationality of the person concerned should follow that of the
father or that of the mother shall be determined by the national
law of such Contracting State. If application for such
nationality is required, the application shall be made to the
appropriate authority by or on behalf of the applicant in the
manner prescribed by the national law. Subject to the provisions
of paragraph 5 of this article, such application shall not be
refused.
5. The Contracting State may make the grant of its
nationality in accordance with the provisions of paragraph 4 of
this article subject to one or more of the following
conditions:
(a) That the application is lodged before the applicant
reaches an age, being not less than twenty-three years, fixed by
the Contracting State;
(b) That the person concerned has habitually resided in
the territory of the Contracting State for such period
immediately preceding the lodging of the application, not
exceeding three years, as may be fixed by that State;
(c) That the person concerned has always been
stateless.
Article 2
A foundling found in the territory of a Contracting
State shall, in the absence of proof to the contrary, be
considered to have been born within that territory of parents
possessing the nationality of that State.
Article 3
For the purpose of determining the obligations of
Contracting States under this Convention, birth on a ship or in
an aircraft shall be deemed to have taken place in the territory
of the State whose flag the ship flies or in the territory of the
State in which the aircraft is registered, as the case may
be.
Article 4
1. A Contracting State shall grant its nationality to a
person, not born in the territory of a Contracting State, who
would otherwise be stateless, if the nationality of one of his
parents at the time of the person's birth was that of that
State. If his parents did not possess the same nationality at the
time of his birth, the question whether the nationality of the
person concerned should follow that of the father or that of the
mother shall be determined by the national law of such
Contracting State. Nationality granted in accordance with the
provisions of this paragraph shall be granted:
(a) At birth, by operation of law, or
(b) Upon an application being lodged with the
appropriate authority, by or on behalf of the person concerned,
in the manner prescribed by the national law. Subject to the
provisions of paragraph 2 of this article, no such application
may be rejected.
2. A Contracting State may make the grant of its
nationality in accordance with the provisions of paragraph 1 of
this article subject to one or more of the following
conditions:
(a) That the application is lodged before the applicant
reaches an age, being not less than twenty-three years, fixed by
the Contracting State;
(b) That the person concerned has habitually resided in
the territory of the Contracting State for such period
immediately preceding the lodging of the application, not
exceeding three years, as may be fixed by that State;
(c) That the person concerned has not been convicted of
an offence against national security;
(d) That the person concerned has always been
stateless.
Article 5
1. If the law of a Contracting State entails loss of
nationality as a consequence of any change in the personal status
of a person such as marriage, termination of marriage,
legitimation, recognition or adoption, such loss shall be
conditional upon possession or acquisition of another
nationality.
2. If, under the law of a Contracting State, a child
born out of wedlock loses the nationality of that State in
consequence of a recognition of affiliation, he shall be given an
opportunity to recover that nationality by written application to
the appropriate authority, and the conditions governing such
application shall not be more rigorous than those laid down in
paragraph 2 of article I of this Convention.
Article 6
If the law of a Contracting State provides for loss of
its nationality by a person's spouse or children as a consequence
of that person losing or being deprived of that nationality, such
loss shall be conditional upon their possession or acquisition of
another nationality.
Article 7
1. (a) If the law of a Contracting State entails loss or
renunciation of nationality, such renunciation shall not result
in loss of nationality unless the person concerned possesses or
acquires another nationality;
(b) The provisions of subparagraph (a) of this paragraph
shall not apply where their application would be inconsistent
with the principles stated in articles 13 and 14 of the Universal
Declaration of Human Rights approved on 10 December 1948 by the
General Assembly of the United Nations.
2. A national of a Contracting State who seeks
naturalization in a foreign country shall not lose his
nationality unless he acquires or has been accorded assurance of
acquiring the nationality of that foreign country.
3. Subject to the provisions of paragraphs 4 and 5 of
this article, a national of a Contracting State shall not lose
his nationality, so as to become stateless, on the ground of
departure, residence abroad, failure to register or on any
similar ground.
4. A naturalized person may lose his nationality on
account of residence abroad for a period, not less than seven
consecutive years, specified by the law of the Contracting State
concerned if he fails to declare to the appropriate authority his
intention to retain his nationality.
5. In the case of a national of a Contracting State,
born outside its territory, the law of that State may make the
retention of its nationality after the expiry of one year from
his attaining his majority conditional upon residence at that
time in the territory of the State or registration with the
appropriate authority.
6. Except in the circumstances mentioned in this
article, a person shall not lose the nationality of a Contracting
State, if such loss would render him stateless, notwithstanding
that such loss is not expressly prohibited by any other provision
of this Convention.
Article 8
1. A Contracting State shall not deprive a person of his
nationality if such deprivation would render him
stateless.
2. Notwithstanding the provisions of paragraph 1 of this
article, a person may be deprived of the nationality of a
Contracting State:
(a) In the circumstances in which, under paragraphs 4
and 5 of article 7, it is permissible that a person should lose
his nationality;
(b) Where the nationality has been obtained by
misrepresentation or fraud.
3. Notwithstanding the provisions of paragraph 1 of this
article, a Contracting State may retain the right to deprive a
person of his nationality, if at the time of signature,
ratification or accession it specifies its retention of such
right on one or more of the following grounds, being grounds
existing in its national law at that time:
(a) That, inconsistently with his duty of loyalty to the
Contracting State, the person:
(i) Has, in disregard of an express prohibition by the
Contracting State rendered or continued to render services to, or
received or continued to receive emoluments from, another State,
or
(ii) Has conducted himself in a manner seriously
prejudicial to the vital interests of the State;
(b) That the person has taken an oath, or made a formal
declaration, of allegiance to another State, or given definite
evidence of his determination to repudiate his allegiance to the
Contracting State.
4. A Contracting State shall not exercise a power of
deprivation permitted by paragraphs 2 or 3 of this article except
in accordance with law, which shall provide for the person
concerned the right to a fair hearing by a court or other
independent body.
Article 9
A Contracting State may not deprive any person or group
of persons of their nationality on racial, ethnic, religious or
political grounds.
Article 10
1. Every treaty between Contracting States providing for
the transfer of territory shall include provisions designed to
secure that no person shall become stateless as a result of the
transfer. A Contracting State shall use its best endeavours to
secure that any such treaty made by it with a State which is not
a Party to this Convention includes such provisions.
2. In the absence of such provisions a Contracting State
to which territory is transferred or which otherwise acquires
territory shall confer its nationality on such persons as would
otherwise become stateless as a result of the transfer or
acquisition.
Article 11
The Contracting States shall promote the establishment
within the framework of the United Nations, as soon as may be
after the deposit of the sixth instrument of ratification or
accession, of a body to which a person claiming the benefit of
this Convention may apply for the examination of his claim and
for assistance in presenting it to the appropriate
authority.
Article 12
1. In relation to a Contracting State which does not, in
accordance with the provisions of paragraph 1 of article 1 or of
article 4 of this Convention, grant its nationality at birth by
operation of law, the provisions of paragraph 1 of article 1 or
of article 4, as the case may be, shall apply to persons born
before as well as to persons born after the entry into force of
this Convention.
2. The provisions of paragraph 4 of article 1 of this
Convention shall apply to persons born before as well as to
persons born after its entry into force.
3. The provisions of article 2 of this Convention shall
apply only to foundlings found in the territory of a Contracting
State after the entry into force of the Convention for that
State.
Article 13
This Convention shall not be construed as affecting any
provisions more conducive to the reduction of statelessness which
may be contained in the law of any Contracting State now or
hereafter in force, or may be contained in any other convention,
treaty or agreement now or hereafter in force between two or more
Contracting States.
Article 14
Any dispute between Contracting States concerning the
interpretation or application of this Convention which cannot be
settled by other means shall be submitted to the International
Court of Justice at the request of any one of the parties to the
dispute.
Article 15
1. This Convention shall apply to all
non-self-governing, trust, colonial and other non-metropolitan
territories for the international relations of which any
Contracting State is responsible; the Contracting State concerned
shall, subject to the provisions of paragraph 2 of this article,
at the time of signature, ratification or accession, declare the
non-metropolitan territory or territories to which the Convention
shall apply ipso facto as a result of such signature,
ratification or accession.
2. In any case in which, for the purpose of nationality,
a non-metropolitan territory is not treated as one with the
metropolitan territory, or in any case in which the previous
consent of a non-metropolitan territory is required by the
constitutional laws or practices of the Contracting State or of
the non-metropolitan territory for the application of the
Convention to that territory, that Contracting State shall
endeavour to secure the needed consent of the non-metropolitan
territory within the period of twelve months from the date of
signature of the Convention by that Contracting State, and when
such consent has been obtained the Contracting State shall notify
the Secretary General of the United Nations. This Convention
shall apply to the territory or territories named in such
notification from the date of its receipt by the
Secretary-General.
3. After the expiry of the twelve-month period mentioned
in paragraph 2 of this article, the Contracting States concerned
shall inform the Secretary-General of the results of the
consultations with those non-metropolitan territories for whose
international relations they are responsible and whose consent to
the application of this Convention may have been
withheld.
Article 16
1. This Convention shall be open for signature at the
Headquarters of the United Nations from 30 August 1961 to 31 May
1962.
2. This Convention shall be open for signature on behalf
of:
(a) Any State Member of the United Nations;
(b) Any other State invited to attend the United Nations
Conference on the Elimination or Reduction of Future
Statelessness;
(c) Any State to which an invitation to sign or to
accede may be addressed by the General Assembly of the United
Nations.
3. This Convention shall be ratified and the instruments
of ratification shall be deposited with the Secretary-General of
the United Nations.
4. This Convention shall be open for accession by the
States referred to in paragraph 2 of this article. Accession
shall be effected by the deposit of an instrument of accession
with the Secretary-General of the United Nations.
Article 17
1. At the time of signature, ratification or accession
any State may make a reservation in respect of articles 11, 14 or
15.
2. No other reservations to this Convention shall be
admissible.
Article 18
1. This Convention shall enter into force two years
after the date of the deposit of the sixth instrument of
ratification or accession.
2. For each State ratifying or acceding to this
Convention after the deposit of the sixth instrument of
ratification or accession, it shall enter into force on the
ninetieth day after the deposit by such State of its instrument
of ratification or accession or on the date on which this
Convention enters into force in accordance with the provisions of
paragraph I of this article, whichever is the later.
Article 19
1. Any Contracting State may denounce this Convention at
any time by a written notification addressed to the
Secretary-General of the United Nations. Such denunciation shall
take effect for the Contracting State concerned one year after
the date of its receipt by the Secretary-General.
2. In cases where, in accordance with the provisions of
article 15, this Convention has become applicable to a
non-metropolitan territory of a Contracting State, that State may
at any time thereafter, with the consent of the territory
concerned, give notice to the Secretary-General of the
United-Nations denouncing this Convention separately in respect
to that territory. The denunciation shall take effect one year
after the date of the receipt of such notice by the
Secretary-General, who shall notify all other Contracting States
of such notice and the date of receipt thereof.
Article 20
1. The Secretary-General of the United Nations shall
notify all Members of the United Nations and the non-member
States referred to in article 16 of the following
particulars:
(a) Signatures, ratifications and accessions under
article 16;
(b) Reservations under article 17;
(c) The date upon which this Convention enters into
force in pursuance of article 18;
(d) Denunciations under article 19.
2. The Secretary-General of the United Nations shall,
after the deposit of the sixth instrument of ratification or
accession at the latest, bring to the attention of the General
Assembly the question of the establishment, in accordance with
article 11, of such a body as therein mentioned.
Article 21
This Convention shall be registered by the
Secretary-General of the United Nations on the date of its entry
into force.
IN WITNESS WHEREOF the undersigned Plenipotentiaries
have signed this Convention.
DONE at New York, this thirtieth day of August, one
thousand nine hundred and sixty-one, in a single copy, of which
the Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are
equally authentic and which shall be deposited in the archives of
the United Nations, and certified copies of which shall be
delivered by the Secretary-General of the United Nations to all
members of the United Nations and to the non-member States
referred to in article 16 of this Convention.
Pieņemta 1961. gada
30. augustā pilnvaroto konferencē, kas
notika 1959. gadā un tika atkārtoti sasaukta 1961. gadā
saskaņā ar Ģenerālās Asamblejas 1954. gada 4. decembra
Rezolūciju 896 (IX)
Stājusies spēkā 1975. gada
13. decembrī saskaņā ar 18. pantu
Līgumslēdzējas valstis
saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās
Asamblejas 1954. gada 4. decembrī pieņemto Rezolūciju 896
(IX),
uzskatīdamas par vēlamu samazināt bezvalstniecību ar
starptautisku nolīgumu,
ir vienojušās par turpmāko.
1.
pants
1. Līgumslēdzēja valsts pilsonību piešķir personai, kas
dzimusi tās teritorijā un pretējā gadījumā būtu bezvalstnieks.
Šādu pilsonību piešķir:
a) saskaņā ar likumu personai piedzimstot vai
b) attiecīgajai personai pašai vai tās vārdā iesniedzot
pieteikumu kompetentajai iestādei valsts tiesību aktos noteiktā
kārtībā. Saskaņā ar šā panta 2. punkta noteikumiem iesniegtus
pieteikumus nedrīkst noraidīt. Līgumslēdzēja valsts, kas paredz
pilsonības piešķiršanu atbilstoši šā punkta b) apakšpunktam,
var paredzēt arī pilsonības piešķiršanu saskaņā ar likumu tādā
vecumā un ievērojot tādus nosacījumus, kādus paredz valsts
tiesību akti.
2. Līgumslēdzēja valsts pilsonības piešķiršanai
atbilstoši šā panta 1. punkta b) apakšpunktam var
piemērot vienu vai vairākus šādus nosacījumus:
a) pieteikums jāiesniedz līgumslēdzējas valsts noteiktā
laika posmā, kas sākas ne vēlāk kā astoņpadsmit gadu vecumā un
beidzas ne agrāk kā divdesmit viena gada vecumā, bet tā, lai
attiecīgajai personai būtu vismaz viens gads laika pašai iesniegt
pieteikumu bez vajadzības saņemt pilnvarojumu, lai to
darītu;
b) attiecīgā persona ir pastāvīgi dzīvojusi
līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs valsts noteiktu laika posmu,
kas nepārsniedz piecus gadus tieši pirms pieteikuma iesniegšanas
vai kopā desmit gadus;
c) attiecīgā persona nav bijusi notiesāta par noziegumu
pret valsts drošību, vai sodīta par noziegumu ar brīvības
atņemšanu uz pieciem vai vairāk gadiem;
d) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi
bezvalstnieks.
3. Neatkarīgi no šā panta 1. punkta
b) apakšpunkta un 2. punkta noteikumiem bērns, kas piedzimis
laulībā līgumslēdzējas valsts teritorijā un kura mātei ir šīs
valsts pilsonība, piedzimstot iegūst šo pilsonību, ja pretējā
gadījumā viņš būtu bezvalstnieks.
4. Līgumslēdzēja valsts piešķir pilsonību personai, kas
pretējā gadījumā būtu bezvalstnieks un kas nevar iegūt tās
līgumslēdzējas valsts pilsonību, kuras teritorijā šī persona
piedzimusi, tāpēc ka viņa pārsniegusi pieteikuma iesniegšanai
paredzēto vecumu vai nav ievērojusi vajadzīgos pastāvīgās
uzturēšanās nosacījumus, ja vienam no vecākiem šīs personas
piedzimšanas laikā ir bijusi iepriekš minētās līgumslēdzējas
valsts pilsonība. Ja vecākiem bērna piedzimšanas laikā nav bijusi
viena un tā pati pilsonība, jautājumu par to, vai attiecīgajam
bērnam piešķirama tēva vai mātes pilsonība, nosaka šīs
līgumslēdzējas valsts tiesību akti. Ja pilsonības iegūšanai
jāiesniedz pieteikums, to iesniedz kompetentajā iestādē attiecīgā
persona vai tas tiek iesniegts viņas vārdā saskaņā ar šīs valsts
tiesību aktiem. Saskaņā ar šā panta 5. punkta noteikumiem
iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt.
5. Līgumslēdzēja valsts pilsonības piešķiršanai
atbilstoši šā panta 4. punkta noteikumiem var piemērot vienu vai
vairākus šādus nosacījumus:
a) pieteikums ir jāiesniedz, pirms attiecīgā persona
sasniegusi līgumslēdzējas valsts noteikto vecumu, kas nav mazāks
par divdesmit trīs gadiem;
b) attiecīgā persona tieši pirms pieteikuma iesniegšanas
ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs
valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz trīs
gadus;
c) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi
bezvalstnieks.
2.
pants
Bērns atradenis, kas atrasts līgumslēdzējas valsts
teritorijā, tiek uzskatīts par šīs valsts teritorijā dzimušu
bērnu, kura vecākiem ir šīs valsts pilsonība, ja vien nav
pierādījumu par pretējo.
3.
pants
Lai noteiktu līgumslēdzēju valstu pienākumus saskaņā ar
šo konvenciju, bērna piedzimšana uz kuģa vai gaisa kuģī tiek
uzskatīta par notikušu tās valsts teritorijā, kura ir kuģa
karogvalsts, vai tās valsts teritorijā, kurā reģistrēts gaisa
kuģis.
4.
pants
1. Līgumslēdzēja valsts piešķir pilsonību personai, kas
nav dzimusi līgumslēdzējas valsts teritorijā un kas citādi būtu
bezvalstnieks, ja attiecīgās personas dzimšanas laikā vienam no
viņas vecākiem ir bijusi šīs valsts pilsonība. Ja vecākiem šīs
personas dzimšanas laikā nav bijusi viena un tā pati pilsonība,
jautājumu par to, vai šai personai piešķirama tēva vai mātes
pilsonība, nosaka šīs līgumslēdzējas valsts tiesību akti. Saskaņā
ar šā punkta noteikumiem pilsonību piešķir:
a) saskaņā ar likumu personai piedzimstot vai
b) attiecīgajai personai pašai vai viņas vārdā
iesniedzot pieteikumu kompetentajā iestādē, kā to paredz valsts
tiesību akti. Saskaņā ar šā panta 2. punkta noteikumiem
iesniegtus pieteikumus nedrīkst noraidīt.
2. Līgumslēdzējas valsts pilsonības piešķiršanai
atbilstoši šā panta 1. punkta noteikumiem var piemērot vienu
vai vairākus šādus nosacījumus:
a) pieteikums jāiesniedz pirms attiecīgā persona
sasniegusi līgumslēdzējas valsts noteikto vecumu, kas nav mazāks
par divdesmit trīs gadiem;
b) attiecīgā persona tieši pirms pieteikuma iesniegšanas
ir pastāvīgi dzīvojusi līgumslēdzējas valsts teritorijā šīs
valsts noteiktu laika posmu, kas nepārsniedz trīs
gadus;
c) attiecīgā persona nav bijusi notiesāta par nodarījumu
pret valsts drošību;
d) attiecīgā persona vienmēr ir bijusi
bezvalstnieks.
5.
pants
1. Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz
pilsonības zaudēšanu saistībā ar ģimenes stāvokļa maiņu,
piemēram, laulībām, laulības izbeigšanu, leģitimāciju, atzīšanu
vai adopciju, šāda pilsonības zaudēšana ir saistāma ar nosacījumu
par citas valsts pilsonības esamību vai iegūšanu.
2. Ja saskaņā ar līgumslēdzējas valsts tiesību aktiem
ārlaulībā dzimis bērns zaudē šīs valsts pilsonību paternitātes
noteikšanas dēļ, viņam ir iespēja šo pilsonību atjaunot,
iesniedzot rakstveida pieteikumu kompetentajai iestādei, un
nosacījumi, kas reglamentē šādu pieteikumu iesniegšanu, nedrīkst
būt stingrāki par tiem, kas paredzēti šīs konvencijas 1. panta 2.
punktā.
6.
pants
Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz, ka
pilsonības zaudēšanas vai atņemšanas gadījumā to zaudē arī
personas laulātais vai bērni, tad šāda pilsonības zaudēšana ir
saistāma ar nosacījumu par citas pilsonības esamību vai
iegūšanu.
7.
pants
1. a) Ja līgumslēdzējas valsts tiesību akti paredz
pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās, šāda atteikšanās
nerada pilsonības zaudēšanu, ja vien attiecīgajai personai nav
citas valsts pilsonības vai viņa neiegūst šādu
pilsonību;
b) šā punkta a) apakšpunkta noteikumus nepiemēro, ja to
piemērošana būtu pretrunā principiem, kas noteikti Apvienoto
Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1948. gada
10. decembrī apstiprinātās Vispārējās Cilvēktiesību
deklarācijas 13. un 14. pantā.
2. Līgumslēdzējas valsts pilsonis, kas vēlas
naturalizēties kādā ārvalstī, nezaudē savu pilsonību, kamēr nav
ieguvis šīs ārvalsts pilsonību vai nav saņēmis apstiprinājumu par
tās iegūšanu.
3. Saskaņā ar šā panta 4. un 5. punkta noteikumiem
līgumslēdzējas valsts pilsonis nezaudē savu pilsonību un nekļūst
par bezvalstnieku, izbraucot no valsts, dzīvojot ārvalstīs,
nereģistrējoties vai cita līdzīga iemesla dēļ.
4. Naturalizēta persona var zaudēt savu pilsonību, ja
viņa dzīvo ārvalstīs laika posmu, ko paredz līgumslēdzējas valsts
tiesību akti un kas nav īsāks par septiņiem secīgiem gadiem, ja
šī persona nepaziņo kompetentajai iestādei savu nodomu saglabāt
pilsonību.
5. Ja līgumslēdzējas valsts pilsonis ir dzimis ārpus tās
teritorijas, šīs valsts tiesību aktos var paredzēt, ka viņa
pilsonība saglabājas gadu pēc viņa pilngadības sasniegšanas, ja
šajā laikā viņš apmetas uz dzīvi šajā valstī vai reģistrējas
kompetentajā iestādē.
6. Izņemot šajā pantā minētos apstākļus, persona nezaudē
līgumslēdzējas valsts pilsonību, ja tās zaudēšanas dēļ persona
kļūtu par bezvalstnieku, neatkarīgi no tā, ka citi šīs
konvencijas noteikumi šādu pilsonības zaudēšanu tieši
neaizliedz.
8.
pants
1. Līgumslēdzēja valsts neatņem personai pilsonību, ja
atņemšanas gadījumā šī persona kļūtu par
bezvalstnieku.
2. Neskarot šā panta 1. punkta noteikumus, personai var
atņemt līgumslēdzējas valsts pilsonību:
a) apstākļos, kad saskaņā ar 7. panta 4. un 5. punktu ir
pieļaujams, ka persona zaudē pilsonību;
b) ja pilsonība iegūta, sagrozot faktus vai ar
krāpšanu.
3. Neatkarīgi no šā panta 1. punkta noteikumiem
līgumslēdzēja valsts var paturēt tiesības atņemt personai
pilsonību, ja, parakstot vai ratificējot šo konvenciju vai
pievienojoties tai, valsts paziņo par savu nodomu paturēt šādas
tiesības, norādot vienu vai vairākus no turpmāk minētiem
iemesliem, kas attiecīgajā laikā noteikti šīs valsts tiesību
aktos:
a) pretēji savam lojalitātes pienākumam pret
līgumslēdzēju valsti šī persona,
i) neņemot vērā līgumslēdzējas valsts skaidru
aizliegumu, ir sniegusi vai turpinājusi sniegt pakalpojumus citai
valstij vai saņēmusi vai turpinājusi saņemt citas valsts
atlīdzību, vai
ii) ar savu uzvedību ir nopietni kaitējusi valsts
būtiski svarīgām interesēm;
b) šī persona ir devusi pavalstniecības zvērestu vai
oficiāli paziņojusi par lojalitāti citai valstij vai sniegusi
konkrētus pierādījumus par savu nodomu atteikties no lojalitātes
šai līgumslēdzējai valstij.
4. Līgumslēdzēja valsts neīsteno tiesības atņemt
pilsonību atbilstoši šā panta 2. vai 3. punktam citādi, kā vien
saskaņā ar tiesību aktiem, kas paredz attiecīgajai personai
tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu tiesā vai citā neatkarīgā
iestādē.
9.
pants
Līgumslēdzēja valsts nedrīkst atņemt pilsonību nevienai
personai vai personu grupai rasistisku, etnisku, reliģisku vai
politisku iemeslu dēļ.
10. pants
1. Katrā līgumslēdzēju valstu noslēgtā līgumā, kas
paredz kādas teritorijas nodošanu, ietver noteikumus, kuru mērķis
ir nodrošināt, lai šādas nodošanas dēļ neviena persona nekļūtu
par bezvalstnieku. Līgumslēdzēja valsts dara visu iespējamo, lai
nodrošinātu to, ka tādi noteikumi ir iekļauti ikvienā šādā
līgumā, ko tā noslēdz ar valsti, kura nav šīs konvencijas
puse.
2. Ja šādu noteikumu nav, līgumslēdzēja valsts, kurai
tiek nodota teritorija vai kura citādi iegūst teritoriju, piešķir
savu pilsonību tām personām, kuras citādi šīs teritorijas
nodošanas vai iegūšanas dēļ kļūtu par bezvalstniekiem.
11.
pants
Līgumslēdzējas valstis pēc sestā ratifikācijas vai
pievienošanās instrumenta deponēšanas, cik drīz vien iespējams,
veicina tādas struktūras izveidi Apvienoto Nāciju Organizācijā,
kurā persona, kas pieprasa šajā konvencijā paredzētās
priekšrocības, var lūgt šīs prasības izskatīšanu un palīdzību tās
iesniegšanai kompetentajā iestādē.
12.
pants
1. Attiecībā uz līgumslēdzēju valsti, kas, ievērojot šīs
konvencijas 1. panta 1. punkta vai 4. panta noteikumus,
nepiešķir pilsonību personai saskaņā ar likumu, viņai
piedzimstot, 1. panta 1. punkta vai 4. panta noteikumus
piemēro gan personām, kas dzimušas pirms šīs konvencijas stāšanās
spēkā, gan personām, kas dzimušas pēc tās stāšanās
spēkā.
2. Šīs konvencijas 1. panta 4. punkta noteikumi attiecas
gan uz personām, kas dzimušas pirms šīs konvencijas stāšanās
spēkā, gan uz personām, kas dzimušas pēc tās stāšanās
spēkā.
3. Šīs konvencijas 2. panta noteikumi attiecas tikai uz
bērniem atradeņiem, kas atrasti līgumslēdzējas valsts teritorijā
pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā šajā valstī.
13.
pants
Šī konvencija nav interpretējama tādējādi, ka tā ietekmē
bezvalstniecības samazināšanai vēl labvēlīgākus noteikumus, kas
var būt ietverti jebkuras līgumslēdzējas valsts tiesību aktos,
kuri jau ir spēkā vai stāsies spēkā, vai jebkurā citā konvencijā,
līgumā vai nolīgumā, kas ir spēkā vai stāsies spēkā starp divām
vai vairākām līgumslēdzējām valstīm.
14.
pants
Jebkādus strīdus starp līgumslēdzējām valstīm par šīs
konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu, kurus nevar izšķirt
citādi, pēc jebkuras strīdā iesaistītās puses pieprasījuma nodod
izskatīšanai Starptautiskajā tiesā.
15.
pants
1. Šī konvencija attiecas uz visām teritorijām, kurās
nav savas pašpārvaldes, aizbildnības teritorijām, koloniālajām un
citām teritorijām, kas nav valsts pamatteritorijas un par kuru
starptautiskajām attiecībām atbild kāda no līgumslēdzējām
valstīm. Attiecīgā līgumslēdzēja valsts atbilstoši šā panta 2.
punkta noteikumiem konvencijas parakstīšanas vai ratificēšanas
laikā vai pievienojoties tai, paziņo par teritoriju vai
teritorijām, kuras nav valsts pamatteritorijas un kurām šī
konvencija parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās dēļ
ipso facto ir piemērojama.
2. Visos gadījumos, kad attiecībā uz pilsonību
teritorija, kas nav valsts pamatteritorija, netiek pielīdzināta
valsts pamatteritorijai, kā arī gadījumos, kad šīs konvencijas
piemērošanai teritorijā, kas nav valsts pamatteritorija, saskaņā
ar līgumslēdzējas valsts vai šīs teritorijas konstitucionālajām
tiesībām vai praksi vajadzīga šīs teritorijas iepriekšēja
piekrišana, attiecīgā līgumslēdzēja valsts dara visu iespējamo,
lai nodrošinātu, ka teritorija, kas nav valsts pamatteritorija,
dotu vajadzīgo piekrišanu divpadsmit mēnešu laikā no brīža, kad
šī līgumslēdzēja valsts parakstījusi šo konvenciju, un pēc šādas
piekrišanas saņemšanas līgumslēdzēja valsts par to paziņo
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Konvencija ir
piemērojama teritorijai vai teritorijām, kas minētas šādā
paziņojumā, no brīža, kad ģenerālsekretārs saņēmis šo
paziņojumu.
3. Pēc šā panta 2. punktā minētā divpadsmit mēnešu
termiņa izbeigšanās attiecīgās līgumslēdzējas valstis informē
ģenerālsekretāru par to, kādas sekmes ir gūtas sarunās ar
teritorijām, kuras nav šo valstu pamatteritorijas un par kuru
starptautiskajām attiecībām tās ir atbildīgas, un kuru piekrišana
šīs konvencijas piemērošanai nav saņemta.
16.
pants
1. Šo konvenciju var parakstīt Apvienoto Nāciju
Organizācijas mītnē no 1961. gada 30. augusta līdz
1962. gada 31. maijam.
2. Šo konvenciju var parakstīt:
a) jebkura Apvienoto Nāciju Organizācijas
dalībvalsts,
b) jebkura cita valsts, kas aicināta piedalīties
Apvienoto Nāciju Organizācijas konferencē par bezvalstniecības
turpmāku izskaušanu vai samazināšanu,
c) jebkura valsts, kurai Apvienoto Nāciju Organizācijas
Ģenerālā Asambleja nosūtījusi uzaicinājumu parakstīt šo
konvenciju vai pievienoties tai.
3. Šo konvenciju ratificē un ratifikācijas instrumentus
deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram.
4. Šai konvencijai var pievienoties šā panta 2. punktā
minētās valstis. Pievienošanās notiek, deponējot pievienošanās
instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram.
17.
pants
1. Katra valsts, parakstot vai ratificējot šo
konvenciju, vai pievienojoties tai, var izdarīt atrunas attiecībā
uz 11., 14. vai 15. pantu.
2. Citas atrunas attiecībā uz šo konvenciju nav
pieļaujamas.
18.
pants
1. Šī konvencija stājas spēkā divus gadus pēc tās
dienas, kurā deponēts sestais ratifikācijas vai pievienošanās
instruments.
2. Visās valstīs, kas ratificējušas šo konvenciju vai
pievienojušās tai pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās
instrumenta deponēšanas, tā stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc
tam, kad attiecīgā valsts deponējusi savu ratifikācijas vai
pievienošanās instrumentu, vai dienā, kurā šī konvencija stājas
spēkā saskaņā ar šā panta 1. punkta noteikumiem, atkarībā no tā,
kurš notikums ir vēlāks.
19.
pants
1. Jebkura līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā
denonsēt šo konvenciju, adresējot rakstisku paziņojumu Apvienoto
Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Attiecībā uz konkrēto
līgumslēdzēju valsti denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc
dienas, kurā ģenerālsekretārs saņēmis šo paziņojumu.
2. Gadījumos, kad saskaņā ar 15. panta noteikumiem
šī konvencija ir kļuvusi piemērojama līgumslēdzējas valsts
teritorijā, kas nav valsts pamatteritorija, šī valsts var jebkurā
laikā pēc tam ar attiecīgās teritorijas piekrišanu paziņot
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram par šīs
konvencijas denonsēšanu tikai attiecībā uz šo teritoriju.
Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kurā
ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu, un ģenerālsekretārs par
šo paziņojumu un tā saņemšanas datumu informē visas pārējās
līgumslēdzējas valstis.
20.
pants
1. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs visām
Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un 16. pantā
minētajām trešajām valstīm paziņo par:
a) parakstīšanu, ratifikāciju un pievienošanos saskaņā
ar 16. pantu,
b) atrunām saskaņā ar 17. pantu,
c) šīs konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 18.
pantu,
d) denonsēšanu saskaņā ar 19. pantu.
2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs ne
vēlāk kā pēc sestā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta
deponēšanas vērš Ģenerālās Asamblejas uzmanību uz jautājumu par
11. pantā minētās struktūras izveidošanu saskaņā ar minēto
pantu.
21.
pants
Šo konvenciju Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretārs reģistrē tās spēkā stāšanās dienā.
To apliecinot, attiecīgi pilnvarotas personas ir
parakstījušas šo konvenciju.
Ņujorkā, tūkstoš deviņi simti sešdesmit pirmā gada
trīsdesmitajā augustā, vienā eksemplārā, kura teksts angļu,
franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentisks,
kuru deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas arhīvos un kura
apstiprinātas kopijas Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretārs nosūta visām Apvienoto Nāciju Organizācijas
dalībvalstīm un šīs konvencijas 16. pantā minētajām trešajām
valstīm.
Adopted and opened for signature,
ratification and accession by General Assembly resolution 39/46
of 10 December 1984 entry into force 26 June 1987, in accordance
with article 27 (1)
The States Parties to this Convention,
Considering that, in accordance with the principles
proclaimed in the Charter of the United Nations, recognition of
the equal and inalienable rights of all members of the human
family is the foundation of freedom, justice and peace in the
world,
Recognizing that those rights derive from the inherent
dignity of the human person,
Considering the obligation of States under the Charter,
in particular Article 55, to promote universal respect for, and
observance of, human rights and fundamental freedoms,
Having regard to article 5 of the Universal Declaration
of Human Rights and article 7 of the International Covenant on
Civil and Political Rights, both of which provide that no one
shall be subjected to torture or to cruel, inhuman or degrading
treatment or punishment,
Having regard also to the Declaration on the Protection
of All Persons from Being Subjected to Torture and Other Cruel,
Inhuman or Degrading Treatment or Punishment, adopted by the
General Assembly on 9 December 1975,
Desiring to make more effective the struggle against
torture and other cruel, inhuman or degrading treatment or
punishment throughout the world,
Have agreed as follows:
PART
I
Article 1
1. For the purposes of this Convention, the term
"torture" means any act by which severe pain or
suffering, whether physical or mental, is intentionally inflicted
on a person for such purposes as obtaining from him or a third
person information or a confession, punishing him for an act he
or a third person has committed or is suspected of having
committed, or intimidating or coercing him or a third person, or
for any reason based on discrimination of any kind, when such
pain or suffering is inflicted by or at the instigation of or
with the consent or acquiescence of a public official or other
person acting in an official capacity. It does not include pain
or suffering arising only from, inherent in or incidental to
lawful sanctions.
2. This article is without prejudice to any
international instrument or national legislation which does or
may contain provisions of wider application.
Article 2
1. Each State Party shall take effective legislative,
administrative, judicial or other measures to prevent acts of
torture in any territory under its jurisdiction.
2. No exceptional circumstances whatsoever, whether a
state of war or a threat of war, internal political in stability
or any other public emergency, may be invoked as a justification
of torture.
3. An order from a superior officer or a public
authority may not be invoked as a justification of
torture.
Article 3
1. No State Party shall expel, return
("refouler") or extradite a person to another State
where there are substantial grounds for believing that he would
be in danger of being subjected to torture.
2. For the purpose of determining whether there are such
grounds, the competent authorities shall take into account all
relevant considerations including, where applicable, the
existence in the State concerned of a consistent pattern of
gross, flagrant or mass violations of human rights.
Article 4
1. Each State Party shall ensure that all acts of
torture are offences under its criminal law. The same shall apply
to an attempt to commit torture and to an act by any person which
constitutes complicity or participation in torture.
2. Each State Party shall make these offences punishable
by appropriate penalties which take into account their grave
nature.
Article 5
1. Each State Party shall take such measures as may be
necessary to establish its jurisdiction over the offences
referred to in article 4 in the following cases:
(a) When the offences are committed in any territory
under its jurisdiction or on board a ship or aircraft registered
in that State;
(b) When the alleged offender is a national of that
State;
(c) When the victim is a national of that State if that
State considers it appropriate.
2. Each State Party shall likewise take such measures as
may be necessary to establish its jurisdiction over such offences
in cases where the alleged offender is present in any territory
under its jurisdiction and it does not extradite him pursuant to
article 8 to any of the States mentioned in paragraph 1 of this
article.
3. This Convention does not exclude any criminal
jurisdiction exercised in accordance with internal
law.
Article 6
1. Upon being satisfied, after an examination of
information available to it, that the circumstances so warrant,
any State Party in whose territory a person alleged to have
committed any offence referred to in article 4 is present shall
take him into custody or take other legal measures to ensure his
presence. The custody and other legal measures shall be as
provided in the law of that State but may be continued only for
such time as is necessary to enable any criminal or extradition
proceedings to be instituted.
2. Such State shall immediately make a preliminary
inquiry into the facts.
3. Any person in custody pursuant to paragraph 1 of this
article shall be assisted in communicating immediately with the
nearest appropriate representative of the State of which he is a
national, or, if he is a stateless person, with the
representative of the State where he usually resides.
4. When a State, pursuant to this article, has taken a
person into custody, it shall immediately notify the States
referred to in article 5, paragraph 1, of the fact that such
person is in custody and of the circumstances which warrant his
detention. The State which makes the preliminary inquiry
contemplated in paragraph 2 of this article shall promptly report
its findings to the said States and shall indicate whether it
intends to exercise jurisdiction.
Article 7
1. The State Party in the territory under whose
jurisdiction a person alleged to have committed any offence
referred to in article 4 is found shall in the cases contemplated
in article 5, if it does not extradite him, submit the case to
its competent authorities for the purpose of
prosecution.
2. These authorities shall take their decision in the
same manner as in the case of any ordinary offence of a serious
nature under the law of that State. In the cases referred to in
article 5, paragraph 2, the standards of evidence required for
prosecution and conviction shall in no way be less stringent than
those which apply in the cases referred to in article 5,
paragraph 1.
3. Any person regarding whom proceedings are brought in
connection with any of the offences referred to in article 4
shall be guaranteed fair treatment at all stages of the
proceedings.
Article 8
1. The offences referred to in article 4 shall be deemed
to be included as extraditable offences in any extradition treaty
existing between States Parties. States Parties undertake to
include such offences as extraditable offences in every
extradition treaty to be concluded between them.
2. If a State Party which makes extradition conditional
on the existence of a treaty receives a request for extradition
from another State Party with which it has no extradition treaty,
it may consider this Convention as the legal basis for
extradition in respect of such offences. Extradition shall be
subject to the other conditions provided by the law of the
requested State.
3. States Parties which do not make extradition
conditional on the existence of a treaty shall recognize such
offences as extraditable offences between themselves subject to
the conditions provided by the law of the requested
State.
4. Such offences shall be treated, for the purpose of
extradition between States Parties, as if they had been committed
not only in the place in which they occurred but also in the
territories of the States required to establish their
jurisdiction in accordance with article 5, paragraph
1.
Article 9
1. States Parties shall afford one another the greatest
measure of assistance in connection with criminal proceedings
brought in respect of any of the offences referred to in article
4, including the supply of all evidence at their disposal
necessary for the proceedings.
2. States Parties shall carry out their obligations
under paragraph 1 of this article in conformity with any treaties
on mutual judicial assistance that may exist between
them.
Article 10
1. Each State Party shall ensure that education and
information regarding the prohibition against torture are fully
included in the training of law enforcement personnel, civil or
military, medical personnel, public officials and other persons
who may be involved in the custody, interrogation or treatment of
any individual subjected to any form of arrest, detention or
imprisonment.
2. Each State Party shall include this prohibition in
the rules or instructions issued in regard to the duties and
functions of any such person.
Article 11
Each State Party shall keep under systematic review
interrogation rules, instructions, methods and practices as well
as arrangements for the custody and treatment of persons
subjected to any form of arrest, detention or imprisonment in any
territory under its jurisdiction, with a view to preventing any
cases of torture.
Article 12
Each State Party shall ensure that its competent
authorities proceed to a prompt and impartial investigation,
wherever there is reasonable ground to believe that an act of
torture has been committed in any territory under its
jurisdiction.
Article 13
Each State Party shall ensure that any individual who
alleges he has been subjected to torture in any territory under
its jurisdiction has the right to complain to, and to have his
case promptly and impartially examined by, its competent
authorities. Steps shall be taken to ensure that the complainant
and witnesses are protected against all ill-treatment or
intimidation as a consequence of his complaint or any evidence
given.
Article 14
1. Each State Party shall ensure in its legal system
that the victim of an act of torture obtains redress and has an
enforceable right to fair and adequate compensation, including
the means for as full rehabilitation as possible. In the event of
the death of the victim as a result of an act of torture, his
dependants shall be entitled to compensation.
2. Nothing in this article shall affect any right of the
victim or other persons to compensation which may exist under
national law.
Article 15
Each State Party shall ensure that any statement which
is established to have been made as a result of torture shall not
be invoked as evidence in any proceedings, except against a
person accused of torture as evidence that the statement was
made.
Article 16
1. Each State Party shall undertake to prevent in any
territory under its jurisdiction other acts of cruel, inhuman or
degrading treatment or punishment which do not amount to torture
as defined in article 1, when such acts are committed by or at
the instigation of or with the consent or acquiescence of a
public official or other person acting in an official capacity.
In particular, the obligations contained in articles 10, 11, 12
and 13 shall apply with the substitution for references to
torture of references to other forms of cruel, inhuman or
degrading treatment or punishment.
2. The provisions of this Convention are without
prejudice to the provisions of any other international instrument
or national law which prohibits cruel, inhuman or degrading
treatment or punishment or which relates to extradition or
expulsion.
PART
II
Article 17
1. There shall be established a Committee against
Torture (hereinafter referred to as the Committee) which shall
carry out the functions hereinafter provided. The Committee shall
consist of ten experts of high moral standing and recognized
competence in the field of human rights, who shall serve in their
personal capacity. The experts shall be elected by the States
Parties, consideration being given to equitable geographical
distribution and to the usefulness of the participation of some
persons having legal experience.
2. The members of the Committee shall be elected by
secret ballot from a list of persons nominated by States Parties.
Each State Party may nominate one person from among its own
nationals. States Parties shall bear in mind the usefulness of
nominating persons who are also members of the Human Rights
Committee established under the International Covenant on Civil
and Political Rights and who are willing to serve on the
Committee against Torture.
3. Elections of the members of the Committee shall be
held at biennial meetings of States Parties convened by the
Secretary-General of the United Nations. At those meetings, for
which two thirds of the States Parties shall constitute a quorum,
the persons elected to the Committee shall be those who obtain
the largest number of votes and an absolute majority of the votes
of the representatives of States Parties present and
voting.
4. The initial election shall be held no later than six
months after the date of the entry into force of this Convention.
At least four months before the date of each election, the
Secretary-General of the United Nations shall address a letter to
the States Parties inviting them to submit their nominations
within three months. The Secretary-General shall prepare a list
in alphabetical order of all persons thus nominated, indicating
the States Parties which have nominated them, and shall submit it
to the States Parties.
5. The members of the Committee shall be elected for a
term of four years. They shall be eligible for re-election if
renominated. However, the term of five of the members elected at
the first election shall expire at the end of two years;
immediately after the first election the names of these five
members shall be chosen by lot by the chairman of the meeting
referred to in paragraph 3 of this article.
6. If a member of the Committee dies or resigns or for
any other cause can no longer perform his Committee duties, the
State Party which nominated him shall appoint another expert from
among its nationals to serve for the remainder of his term,
subject to the approval of the majority of the States Parties.
The approval shall be considered given unless half or more of the
States Parties respond negatively within six weeks after having
been informed by the Secretary-General of the United Nations of
the proposed appointment.
7. States Parties shall be responsible for the expenses
of the members of the Committee while they are in performance of
Committee duties.
Article 18
1. The Committee shall elect its officers for a term of
two years. They may be re-elected.
2. The Committee shall establish its own rules of
procedure, but these rules shall provide, inter alia,
that:
(a) Six members shall constitute a quorum;
(b) Decisions of the Committee shall be made by a
majority vote of the members present.
3. The Secretary-General of the United Nations shall
provide the necessary staff and facilities for the effective
performance of the functions of the Committee under this
Convention.
4. The Secretary-General of the United Nations shall
convene the initial meeting of the Committee. After its initial
meeting, the Committee shall meet at such times as shall be
provided in its rules of procedure.
5. The States Parties shall be responsible for expenses
incurred in connection with the holding of meetings of the States
Parties and of the Committee, including reimbursement to the
United Nations for any expenses, such as the cost of staff and
facilities, incurred by the United Nations pursuant to paragraph
3 of this article.
Article 19
1. The States Parties shall submit to the Committee,
through the Secretary-General of the United Nations, reports on
the measures they have taken to give effect to their undertakings
under this Convention, within one year after the entry into force
of the Convention for the State Party concerned. Thereafter the
States Parties shall submit supplementary reports every four
years on any new measures taken and such other reports as the
Committee may request.
2. The Secretary-General of the United Nations shall
transmit the reports to all States Parties.
3. Each report shall be considered by the Committee
which may make such general comments on the report as it may
consider appropriate and shall forward these to the State Party
concerned. That State Party may respond with any observations it
chooses to the Committee.
4. The Committee may, at its discretion, decide to
include any comments made by it in accordance with paragraph 3 of
this article, together with the observations thereon received
from the State Party concerned, in its annual report made in
accordance with article 24. If so requested by the State Party
concerned, the Committee may also include a copy of the report
submitted under paragraph 1 of this article.
Article 20
1. If the Committee receives reliable information which
appears to it to contain well-founded indications that torture is
being systematically practised in the territory of a State Party,
the Committee shall invite that State Party to co-operate in the
examination of the information and to this end to submit
observations with regard to the information concerned.
2. Taking into account any observations which may have
been submitted by the State Party concerned, as well as any other
relevant information available to it, the Committee may, if it
decides that this is warranted, designate one or more of its
members to make a confidential inquiry and to report to the
Committee urgently.
3. If an inquiry is made in accordance with paragraph 2
of this article, the Committee shall seek the co-operation of the
State Party concerned. In agreement with that State Party, such
an inquiry may include a visit to its territory.
4. After examining the findings of its member or members
submitted in accordance with paragraph 2 of this article, the
Commission shall transmit these findings to the State Party
concerned together with any comments or suggestions which seem
appropriate in view of the situation.
5. All the proceedings of the Committee referred to in
paragraphs 1 to 4 of this article shall be confidential, and at
all stages of the proceedings the co-operation of the State Party
shall be sought. After such proceedings have been completed with
regard to an inquiry made in accordance with paragraph 2, the
Committee may, after consultations with the State Party
concerned, decide to include a summary account of the results of
the proceedings in its annual report made in accordance with
article 24.
Article 21
1. A State Party to this Convention may at any time
declare under this article that it recognizes the competence of
the Committee to receive and consider communications to the
effect that a State Party claims that another State Party is not
fulfilling its obligations under this Convention. Such
communications may be received and considered according to the
procedures laid down in this article only if submitted by a State
Party which has made a declaration recognizing in regard to
itself the competence of the Committee. No communication shall be
dealt with by the Committee under this article if it concerns a
State Party which has not made such a declaration. Communications
received under this article shall be dealt with in accordance
with the following procedure;
(a) If a State Party considers that another State Party
is not giving effect to the provisions of this Convention, it
may, by written communication, bring the matter to the attention
of that State Party. Within three months after the receipt of the
communication the receiving State shall afford the State which
sent the communication an explanation or any other statement in
writing clarifying the matter, which should include, to the
extent possible and pertinent, reference to domestic procedures
and remedies taken, pending or available in the
matter;
(b) If the matter is not adjusted to the satisfaction of
both States Parties concerned within six months after the receipt
by the receiving State of the initial communication, either State
shall have the right to refer the matter to the Committee, by
notice given to the Committee and to the other State;
(c) The Committee shall deal with a matter referred to
it under this article only after it has ascertained that all
domestic remedies have been invoked and exhausted in the matter,
in conformity with the generally recognized principles of
international law. This shall not be the rule where the
application of the remedies is unreasonably prolonged or is
unlikely to bring effective relief to the person who is the
victim of the violation of this Convention;
(d) The Committee shall hold closed meetings when
examining communications under this article;
(e) Subject to the provisions of subparagraph (c), the
Committee shall make available its good offices to the States
Parties concerned with a view to a friendly solution of the
matter on the basis of respect for the obligations provided for
in this Convention. For this purpose, the Committee may, when
appropriate, set up an ad hoc conciliation
commission;
(f) In any matter referred to it under this article, the
Committee may call upon the States Parties concerned, referred to
in subparagraph (b), to supply any relevant
information;
(g) The States Parties concerned, referred to in
subparagraph (b), shall have the right to be represented when the
matter is being considered by the Committee and to make
submissions orally and/or in writing;
(h) The Committee shall, within twelve months after the
date of receipt of notice under subparagraph (b), submit a
report:
(i) If a solution within the terms of subparagraph (e)
is reached, the Committee shall confine its report to a brief
statement of the facts and of the solution reached;
(ii) If a solution within the terms of subparagraph (e)
is not reached, the Committee shall confine its report to a brief
statement of the facts; the written submissions and record of the
oral submissions made by the States Parties concerned shall be
attached to the report.
In every matter, the report shall be communicated to the
States Parties concerned.
2. The provisions of this article shall come into force
when five States Parties to this Convention have made
declarations under paragraph 1 of this article. Such declarations
shall be deposited by the States Parties with the
Secretary-General of the United Nations, who shall transmit
copies thereof to the other States Parties. A declaration may be
withdrawn at any time by notification to the Secretary-General.
Such a withdrawal shall not prejudice the consideration of any
matter which is the subject of a communication already
transmitted under this article; no further communication by any
State Party shall be received under this article after the
notification of withdrawal of the declaration has been received
by the Secretary-General, unless the State Party concerned has
made a new declaration.
Article 22
1. A State Party to this Convention may at any time
declare under this article that it recognizes the competence of
the Committee to receive and consider communications from or on
behalf of individuals subject to its jurisdiction who claim to be
victims of a violation by a State Party of the provisions of the
Convention. No communication shall be received by the Committee
if it concerns a State Party which has not made such a
declaration.
2. The Committee shall consider inadmissible any
communication under this article which is anonymous or which it
considers to be an abuse of the right of submission of such
communications or to be incompatible with the provisions of this
Convention.
3. Subject to the provisions of paragraph 2, the
Committee shall bring any communications submitted to it under
this article to the attention of the State Party to this
Convention which has made a declaration under paragraph 1 and is
alleged to be violating any provisions of the Convention. Within
six months, the receiving State shall submit to the Committee
written explanations or statements clarifying the matter and the
remedy, if any, that may have been taken by that
State.
4. The Committee shall consider communications received
under this article in the light of all information made available
to it by or on behalf of the individual and by the State Party
concerned.
5. The Committee shall not consider any communications
from an individual under this article unless it has ascertained
that:
(a) The same matter has not been, and is not being,
examined under another procedure of international investigation
or settlement;
(b) The individual has exhausted all available domestic
remedies; this shall not be the rule where the application of the
remedies is unreasonably prolonged or is unlikely to bring
effective relief to the person who is the victim of the violation
of this Convention.
6. The Committee shall hold closed meetings when
examining communications under this article.
7. The Committee shall forward its views to the State
Party concerned and to the individual.
8. The provisions of this article shall come into force
when five States Parties to this Convention have made
declarations under paragraph 1 of this article. Such declarations
shall be deposited by the States Parties with the
Secretary-General of the United Nations, who shall transmit
copies thereof to the other States Parties. A declaration may be
withdrawn at any time by notification to the Secretary-General.
Such a withdrawal shall not prejudice the consideration of any
matter which is the subject of a communication already
transmitted under this article; no further communication by or on
behalf of an individual shall be received under this article
after the notification of withdrawal of the declaration has been
received by the Secretary-General, unless the State Party has
made a new declaration.
Article 23
The members of the Committee and of the ad hoc
conciliation commissions which may be appointed under article 21,
paragraph 1 (e), shall be entitled to the facilities, privileges
and immunities of experts on mission for the United Nations as
laid down in the relevant sections of the Convention on the
Privileges and Immunities of the United Nations.
Article 24
The Committee shall submit an annual report on its
activities under this Convention to the States Parties and to the
General Assembly of the United Nations.
PART
III
Article 25
1. This Convention is open for signature by all
States.
2. This Convention is subject to ratification.
Instruments of ratification shall be deposited with the
Secretary-General of the United Nations.
Article 26
This Convention is open to accession by all States.
Accession shall be effected by the deposit of an instrument of
accession with the Secretary General of the United
Nations.
Article 27
1. This Convention shall enter into force on the
thirtieth day after the date of the deposit with the
Secretary-General of the United Nations of the twentieth
instrument of ratification or accession.
2. For each State ratifying this Convention or acceding
to it after the deposit of the twentieth instrument of
ratification or accession, the Convention shall enter into force
on the thirtieth day after the date of the deposit of its own
instrument of ratification or accession.
Article 28
1. Each State may, at the time of signature or
ratification of this Convention or accession thereto, declare
that it does not recognize the competence of the Committee
provided for in article 20.
2. Any State Party having made a reservation in
accordance with paragraph 1 of this article may, at any time,
withdraw this reservation by notification to the
Secretary-General of the United Nations.
Article 29
1. Any State Party to this Convention may propose an
amendment and file it with the Secretary-General of the United
Nations. The Secretary General shall thereupon communicate the
proposed amendment to the States Parties with a request that they
notify him whether they favour a conference of States Parties for
the purpose of considering an d voting upon the proposal. In the
event that within four months from the date of such communication
at least one third of the States Parties favours such a
conference, the Secretary General shall convene the conference
under the auspices of the United Nations. Any amendment adopted
by a majority of the States Parties present and voting at the
conference shall be submitted by the Secretary-General to all the
States Parties for acceptance.
2. An amendment adopted in accordance with paragraph 1
of this article shall enter into force when two thirds of the
States Parties to this Convention have notified the
Secretary-General of the United Nations that they have accepted
it in accordance with their respective constitutional
processes.
3. When amendments enter into force, they shall be
binding on those States Parties which have accepted them, other
States Parties still being bound by the provisions of this
Convention and any earlier amendments which they have
accepted.
Article 30
1. Any dispute between two or more States Parties
concerning the interpretation or application of this Convention
which cannot be settled through negotiation shall, at the request
of one of them, be submitted to arbitration. If within six months
from the date of the request for arbitration the Parties are
unable to agree on the organization of the arbitration, any one
of those Parties may refer the dispute to the International Court
of Justice by request in conformity with the Statute of the
Court.
2. Each State may, at the time of signature or
ratification of this Convention or accession thereto, declare
that it does not consider itself bound by paragraph 1 of this
article. The other States Parties shall not be bound by paragraph
1 of this article with respect to any State Party having made
such a reservation.
3. Any State Party having made a reservation in
accordance with paragraph 2 of this article may at any time
withdraw this reservation by notification to the
Secretary-General of the United Nations.
Article 31
1. A State Party may denounce this Convention by written
notification to the Secretary-General of the United Nations.
Denunciation becomes effective one year after the date of receipt
of- the notification by the Secretary-General .
2. Such a denunciation shall not have the effect of
releasing the State Party from its obligations under this
Convention in regard to any act or omission which occurs prior to
the date at which the denunciation becomes effective, nor shall
denunciation prejudice in any way the continued consideration of
any matter which is already under consideration by the Committee
prior to the date at which the denunciation becomes
effective.
3. Following the date at which the denunciation of a
State Party becomes effective, the Committee shall not commence
consideration of any new matter regarding that State.
Article 32
The Secretary-General of the United Nations shall inform
all States Members of the United Nations and all States which
have signed this Convention or acceded to it of the
following:
(a) Signatures, ratifications and accessions under
articles 25 and 26;
(b) The date of entry into force of this Convention
under article 27 and the date of the entry into force of any
amendments under article 29;
(c) Denunciations under article 31.
Article 33
1. This Convention, of which the Arabic, Chinese,
English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic,
shall be deposited with the Secretary-General of the United
Nations.
2. The Secretary-General of the United Nations shall
transmit certified copies of this Convention to all
States.
Pieņemta un atvērta parakstīšanas,
ratificēšanas un pievienošanās procedūrai ar Ģenerālās Asamblejas
1984. gada 10. decembra Rezolūciju 39/46
stājusies spēkā 1987. gada 26. jūnijā saskaņā ar
27. panta 1. punkta noteikumiem
Šīs Konvencijas dalībvalstis,
ievērojot, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas
Statūtos proklamētajiem principiem visu cilvēku saimes locekļu
vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības,
taisnīguma un vispārēja miera pamats,
atzīstot, ka šīs tiesības izriet no cilvēkam piemītošās
pašcieņas,
ievērojot, ka saskaņā ar Statūtiem un jo īpaši ar to
55. pantu valstīm ir pienākums veicināt cilvēktiesību un
pamatbrīvību vispārēju respektēšanu un ievērošanu,
ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas
5. pantu un Starptautiskā Pakta par pilsoniskajām un
politiskajām tiesībām 7. pantu, kas nosaka, ka nevienu
nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgas, necilvēcīgas vai
pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,
ņemot vērā arī Deklarāciju par visu personu aizsardzību
pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai
pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kuru Ģenerālā
asambleja pieņēmusi 1975. gada 9. decembrī,
vēloties visā pasaulē padarīt efektīvāku cīņu pret
spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas
izturēšanās vai sodīšanas veidiem,
ir vienojušās par turpmāko.
I DAĻA
1. pants
1. Šajā Konvencijā termins "spīdzināšana" nozīmē jebkādu
aktu, ar kuru kādai personai tīši tiek nodarītas stipras fiziskas
vai garīgas sāpes vai ciešanas, lai no tās vai no kādas trešās
personas iegūtu ziņas vai atzīšanos, lai sodītu par kādu darbību,
kuru šī persona vai kāda trešā persona veikusi vai par kuras
veikšanu šo personu vai kādu trešo personu tur aizdomās, lai šo
personu vai kādu trešo personu iebaidītu vai uz šo personu vai
kādu trešo personu izdarītu spiedienu vai jebkāda cita iemesla
dēļ, kura pamatā ir jebkāda veida diskriminācija, ja šādas sāpes
vai ciešanas nodara valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas
rīkojas kā valsts amatpersona, vai ja tās tiek nodarītas šādu
personu veiktas kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu
piekrišanu. Šis termins nenozīmē sāpes vai ciešanas, ko rada
tikai un vienīgi likumīgas sankcijas, kas ir šādu sankciju daļa
vai kas rodas saistībā ar šādām sankcijām.
2. Šis pants neskar nevienu tādu starptautisku
instrumentu vai tādu valsts tiesību aktu, kas ietver vai var
ietvert plašāk piemērojamus noteikumus.
2. pants
1. Katra dalībvalsts veic efektīvus likumdošanas,
administratīvos, tiesas vai citus pasākumus, lai nepieļautu, ka
tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā notiek spīdzināšanas
akti.
2. Nekādi ārkārtas apstākļi, lai kādi tie būtu,
piemēram, kara stāvoklis vai kara draudi, iekšējā politiskā
nestabilitāte vai jebkāds cits ārkārtas stāvoklis, nevar būt par
attaisnojumu spīdzināšanai.
3. Augstākstāvošas amatpersonas vai valsts iestādes
pavēle nevar būt par attaisnojumu spīdzināšanai.
3. pants
1. Neviena dalībvalsts nedrīkst izsūtīt, nosūtīt atpakaļ
vai izdot kādu personu citai valstij, ja pastāv pamatots iemesls
uzskatīt, ka šai personai var draudēt spīdzināšana.
2. Lai noteiktu, vai šāds iemesls pastāv, kompetentās
iestādes ņem vērā visus attiecīgos apsvērumus un attiecīgā
gadījumā to, ka konkrētajā valstī tiek sistemātiski pieļauti
nopietni, acīmredzami un masveidīgi cilvēktiesību
pārkāpumi.
4. pants
1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai visi spīdzināšanas
akti būtu uzskatāmi par noziegumiem saskaņā ar tās
krimināltiesību aktiem. Tas pats attiecas uz spīdzināšanas
mēģinājumu un uz jebkādas personas veiktām darbībām, kuras
uzskatāmas par līdzdalību vai piedalīšanos
spīdzināšanā.
2. Katra dalībvalsts par šādiem noziegumiem nosaka
attiecīgus sodus, kuros tiek ņemts vērā to smagums.
5. pants
1. Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas nepieciešami,
lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz 4. pantā
minētajiem noziegumiem šādos gadījumos:
a) ja noziegumi izdarīti jebkurā tās jurisdikcijai
pakļautā teritorijā vai uz jūras vai gaisa kuģa, kas reģistrēts
attiecīgajā valstī;
b) ja iespējamais noziedznieks ir attiecīgās valsts
valstspiederīgais;
c) ja upuris ir attiecīgās valsts valstspiederīgais un
ja attiecīgā valsts uzskata to par lietderīgu.
2. Katra dalībvalsts veic arī pasākumus, kas
nepieciešami, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz šādiem
noziegumiem gadījumos, kad iespējamais noziedznieks atrodas
jebkurā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā un tā viņu saskaņā
ar 8. pantu neizdod nevienai no šī panta 1. punktā
minētajām valstīm.
3. Šī Konvencija neierobežo krimināltiesisko
jurisdikciju, ko īsteno saskaņā ar valsts tiesību
aktiem.
6. pants
1. Ikviena dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas
persona, ko tur aizdomās par to, ka tā izdarījusi kādu no
4. pantā minētajiem noziegumiem, ja tā pēc savā rīcībā
esošās informācijas izskatīšanas uzskata, ka apstākļi to prasa,
šo personu tur ieslodzījumā vai veic citus juridiskos pasākumus,
lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni. Turēšana ieslodzījumā un
citi šādi juridiskie pasākumi tiek veikti saskaņā ar attiecīgās
valsts tiesību aktiem, taču tos var piemērot tikai tik ilgi, cik
nepieciešams kriminālprocesa vai izdošanas procedūru
uzsākšanai.
2. Šāda valsts nekavējoties veic iepriekšējo
izmeklēšanu, lai konstatētu attiecīgos faktiskos
apstākļus.
3. Jebkurai personai, kas apcietināta saskaņā ar šī
panta 1. punktu, nodrošina iespēju nekavējoties sazināties
ar tuvāko tās valsts atbilstošo pārstāvi, kuras valstspiederīgais
tā ir, vai gadījumā, ja tā ir bezvalstnieks, ar tās valsts
pārstāvi, kurā tā parasti dzīvo.
4. Gadījumos, kad kāda valsts saskaņā ar šo pantu
apcietina kādu personu, tā nekavējoties paziņo 5. panta
1. punktā minētajām valstīm par to, ka šāda persona tiek
turēta ieslodzījumā, un par apstākļiem, kas bijuši par pamatu tās
turēšanai ieslodzījumā. Valsts, kas veic šī panta 2. punktā
paredzēto iepriekšējo izmeklēšanu, nekavējoties paziņo minētajām
valstīm par tās konstatējumiem un norāda, vai tā paredz īstenot
savu jurisdikciju.
7. pants
1. Dalībvalsts, kuras jurisdikcijai pakļautajā
teritorijā ir atklāta persona, ko tur aizdomās par to, ka tā
izdarījusi kādu no 4. pantā minētajiem noziegumiem,
5. pantā paredzētajos gadījumos, ja tā attiecīgo personu
neizdod, nodod attiecīgo lietu savām kompetentajām iestādēm, lai
sāktu kriminālprocesu.
2. Šīs iestādes savu lēmumu pieņem tādā pašā veidā kā
jebkura cita parasta smaga rakstura nozieguma gadījumā saskaņā ar
attiecīgās valsts tiesību aktiem. Šīs Konvencijas 5. panta
2. punktā minētajos gadījumos prasības attiecībā uz
pierādījumiem, kas nepieciešami kriminālprocesam un notiesāšanai,
nekādā ziņā nedrīkst būt mazāk stingras nekā prasības, ko piemēro
5. panta 1. punktā minētajos gadījumos.
3. Ikvienai personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess
saistībā ar kādu no 4. pantā minētajiem noziegumiem, tiek
garantēta taisnīga attieksme visās attiecīgā procesa
stadijās.
8. pants
1. Šīs Konvencijas 4. pantā minētie noziegumi ir
uzskatāmi par iekļautiem jebkurā izdošanas līgumā, kas ir spēkā
starp dalībvalstīm. Dalībvalstis apņemas šādus noziegumus iekļaut
ikvienā izdošanas līgumā, ko tās noslēgs.
2. Ja dalībvalsts, kas izdošanu saista ar to, ka pastāv
attiecīgs līgums, saņem izdošanas pieprasījumu no citas
dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, tā attiecībā uz
šādiem noziegumiem par izdošanas juridisko pamatu var uzskatīt šo
Konvenciju. Uz izdošanu attiecas visi citi nosacījumi, ko paredz
pieprasījumu saņēmušās valsts tiesību akti.
3. Dalībvalstis, kas izdošanu nesaista ar to, ka pastāv
attiecīgs līgums, savā starpā minētos noziegumus atzīst par
noziegumiem, par kuriem var izdot, ievērojot nosacījumus, ko
paredz pieprasījumu saņēmušās valsts tiesību akti.
4. Attiecībā uz izdošanu dalībvalstis šādus noziegumus
savstarpēji uzskata par noziegumiem, kas izdarīti ne vien vietā,
kur tie notikuši, bet arī to valstu teritorijā, kurām jānosaka
sava jurisdikcija saskaņā ar 5. panta
1. punktu.
9. pants
1. Dalībvalstis cita citai sniedz vislielāko iespējamo
palīdzību attiecībā uz kriminālprocesu, kas uzsākts saistībā ar
kādu no 4. pantā minētajiem noziegumiem, tostarp attiecībā
uz visu to pierādījumu nodošanu, kas ir to rīcībā un kas ir
nepieciešami konkrētā procesa vajadzībām.
2. Dalībvalstis savas šī panta 1. punktā paredzētās
saistības pilda saskaņā ar visiem līgumiem par savstarpēju
tiesisko palīdzību, kas starp tām varētu būt noslēgti.
10. pants
1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai izglītošana un
informācija par spīdzināšanas aizliegumu tiktu pilnībā ietverta
programmās, pēc kurām sagatavo civilo vai militāro
tiesībaizsardzības iestāžu personālu, medicīnisko personālu,
valsts amatpersonas un citas personas, kas varētu būt saistītas
ar aizturētu, apcietinātu vai jebkādā citā veidā ieslodzītu
personu turēšanu ieslodzījumā vai nopratināšanu vai izturēšanos
pret šādām personām.
2. Katra dalībvalsts šo aizliegumu iekļauj noteikumos
vai instrukcijās, kas pieņemti attiecībā uz šādu personu
pienākumiem un uzdevumiem.
11. pants
Katra dalībvalsts sistemātiski pārrauga nopratināšanas
noteikumus, instrukcijas, metodes un praksi, kā arī kārtību, kas
nosaka jebkurā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā aizturētu,
apcietinātu vai jebkādā citā veidā ieslodzītu personu turēšanu
ieslodzījumā un izturēšanos pret šādām personām, lai nepieļautu
nekādus spīdzināšanas gadījumus.
12. pants
Katra dalībvalsts nodrošina, lai tās kompetentās
iestādes veiktu ātru un objektīvu izmeklēšanu ikreiz, kad var
pamatoti uzskatīt, ka kādā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā
notikusi spīdzināšana.
13. pants
Katra dalībvalsts nodrošina, lai jebkurai personai, kas
apgalvo, ka tā tikusi spīdzināta jebkurā šīs valsts jurisdikcijai
pakļautā teritorijā, būtu tiesības iesniegt sūdzību šīs valsts
kompetentajās iestādēs, kas šādu sūdzību ātri un objektīvi
izskata. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu sūdzības iesniedzēja un
liecinieku aizsardzību pret jebkāda veida sliktu izturēšanos vai
iebiedēšanu iesniegtās sūdzības vai sniegto liecību
dēļ.
14. pants
1. Katra dalībvalsts savā tiesību sistēmā spīdzināšanas
upurim paredz tiesisko aizsardzību un tiesības uz taisnīgu un
atbilstošu kompensāciju, tostarp līdzekļus, kas nepieciešami pēc
iespējas pilnīgākai rehabilitācijai. Gadījumā, ja upuris
spīdzināšanas dēļ ir miris, tiesības uz kompensāciju saņem viņa
mantinieki.
2. Neviens šī panta noteikums neierobežo nekādas upura
vai citu personu tiesības uz kompensāciju, kuras var pastāvēt
saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.
15. pants
Katra dalībvalsts nodrošina, lai nevienu izteikumu, par
kuru ir konstatēts, ka tas iegūts ar spīdzināšanu, nevarētu
izmantot kā pierādījumu nevienā tiesvedībā, izņemot pret
spīdzināšanā apsūdzēto personu, lai pierādītu, ka šāds izteikums
ticis izdarīts.
16. pants
1. Katra dalībvalsts apņemas visās tās jurisdikcijai
pakļautajās teritorijās aizliegt citus nežēlīgas, necilvēcīgas
vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas aktus, ko nevar uzskatīt
par spīdzināšanu, kā tā definētā 1. pantā, ja šādus aktus
veic valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas rīkojas ar
oficiālām pilnvarām, vai ja tos veic šādu personu veiktas
kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu piekrišanu. Tostarp
10., 11., 12. un 13. pantā paredzētās saistības piemēro,
atsauces uz spīdzināšanu aizstājot ar atsaucēm uz citiem
nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas
veidiem.
2. Šīs Konvencijas noteikumi neskar citu starptautisko
instrumentu vai valstu tiesību aktu noteikumus, kas aizliedz
nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu vai
kas attiecas uz izdošanu vai izraidīšanu.
II DAĻA
17. pants
1. Tiek izveidota Spīdzināšanas aizlieguma komiteja
(turpmāk tekstā - Komiteja), kura pilda turpmāk izklāstītos
uzdevumus. Komiteju veido desmit eksperti, kam ir izcilas morālās
īpašības un atzīta kompetence cilvēktiesību jomā, un viņi savus
pienākumus veic neatkarīgi. Ekspertus ievēlē dalībvalstis,
ievērojot taisnīgu ģeogrāfisko sadalījumu un to, ka būtu
lietderīgi, ja Komitejā būtu dažas personas ar juridisku
pieredzi.
2. Komitejas locekļus ar aizklātu balsošanu ievēlē no
dalībvalstu izvirzīto kandidātu saraksta. Katra dalībvalsts var
izvirzīt vienu kandidātu no savu valstspiederīgo vidus.
Dalībvalstis ņem vērā, ka būtu lietderīgi izvirzīt tās personas,
kas ir arī saskaņā ar Starptautisko Paktu par pilsoniskajām un
politiskajām tiesībām nodibinātās Cilvēktiesību komitejas locekļi
un kas ir gatavas strādāt Spīdzināšanas aizlieguma
komitejā.
3. Komitejas locekļus ievēlē dalībvalstu sanāksmēs, ko
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs sasauc reizi
divos gados. Šajās sanāksmēs, kuru kvorumu veido divas trešdaļas
dalībvalstu, par Komitejā ievēlētiem uzskatāmi tie kandidāti, kas
saņem visvairāk balsu un absolūtu vairākumu to dalībvalstu
pārstāvju balsu, kuras piedalās sanāksmē un balso.
4. Pirmās vēlēšanas notiek ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc
šīs Konvencijas spēkā stāšanās dienas. Vismaz četrus mēnešus
pirms katru vēlēšanu dienas Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretārs nosūta dalībvalstīm vēstuli, aicinot tās trīs
mēnešu laikā iesniegt savu kandidātu vārdus. Ģenerālsekretārs
sagatavo šādā veidā izvirzīto personu sarakstu alfabēta secībā,
norādot dalībvalstis, kas šīs personas izvirzījušas, un minēto
sarakstu iesniedz dalībvalstīm.
5. Komitejas locekļus ievēlē uz četriem gadiem. Ja viņu
kandidatūru izvirza atkārtoti, viņus var ievēlēt no jauna. Tomēr
pieciem no pirmajās vēlēšanās ievēlētajiem locekļiem pilnvaru
termiņš beidzas pēc diviem gadiem; šos piecus locekļus nosaka ar
izlozi, ko šī panta 3. punktā minētās sanāksmes
priekšsēdētājs veic tūlīt pēc pirmajām vēlēšanām.
6. Ja kāds Komitejas loceklis nomirst, atkāpjas vai kāda
cita iemesla dēļ vairs nevar pildīt Komitejas locekļa pienākumus,
tad dalībvalsts, kas bija viņu izvirzījusi, ar dalībvalstu
vairākuma piekrišanu uz atlikušo pilnvaru termiņa daļu ieceļ citu
ekspertu no savu valstspiederīgo vidus. Uzskatāms, ka šāda
piekrišana ir saņemta, ja vien sešu nedēļu laikā pēc tam, kad
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs tās informējis
par ierosināto iecelšanu, nav iebildusi puse vai vairāk
dalībvalstu.
7. Dalībvalstis uzņemas segt Komitejas locekļu izdevumus
laikā, kad viņi pilda Komitejas uzdevumus.
18. pants
1. Komiteja ievēlē savu Prezidiju uz diviem gadiem.
Prezidija locekļus var ievēlēt atkārtoti.
2. Komiteja pieņem savu reglamentu, tomēr reglamentā
cita starpā jābūt šādiem noteikumiem:
a) seši locekļi veido kvorumu;
b) Komitejas lēmumus pieņem ar klātesošo locekļu balsu
vairākumu.
3. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs
nodrošina personālu un materiālos līdzekļus, kas nepieciešami,
lai Komiteja varētu efektīvi veikt funkcijas, kas tai uzticētas
saskaņā ar šo Konvenciju.
4. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs
sasauc Komitejas pirmo sanāksmi. Pēc savas pirmās sanāksmes
Komiteja sanāk tad, kad to paredz tās reglaments.
5. Dalībvalstis uzņemas segt izdevumus, kas rodas
saistībā ar dalībvalstu un Komitejas sanāksmju rīkošanu, tostarp
atlīdzināt Apvienoto Nāciju Organizācijai jebkurus izdevumus,
piemēram, personāla un materiālo līdzekļu izmaksas, kas Apvienoto
Nāciju Organizācijai radušies saistībā ar šī panta 3. punkta
noteikumu izpildi.
19. pants
1. Dalībvalstis ar Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāra starpniecību Komitejai iesniedz ziņojumus par
pasākumiem, ko tās veikušas, lai īstenotu savas saistības saskaņā
ar šo Konvenciju, viena gada laikā pēc tam, kad šī Konvencija
stājusies spēkā attiecīgajai dalībvalstij. Pēc tam dalībvalstis
reizi četros gados iesniedz papildu ziņojumus par jebkādiem
jauniem veiktajiem pasākumiem, kā arī citus ziņojumus, ko
Komiteja varētu pieprasīt.
2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs šos
ziņojumus nosūta visām dalībvalstīm.
3. Katru ziņojumu izskata Komiteja, kura par ziņojumu
var izdarīt vispārīga rakstura piezīmes, ko tā uzskata par
atbilstošām, un kura šīs piezīmes nosūta attiecīgajai
dalībvalstij. Šī dalībvalsts var Komitejai kā atbildi nosūtīt
jebkādus apsvērumus, ko tā uzskata par lietderīgiem.
4. Komiteja pēc saviem ieskatiem var nolemt jebkuras
piezīmes, ko tā izdarījusi saskaņā ar šī panta 3. punktu,
kopā ar apsvērumiem, kas par tām saņemti no attiecīgās
dalībvalsts, iekļaut savā gada ziņojumā, ko tā sagatavo saskaņā
ar 24. pantu. Pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma Komiteja var
iekļaut arī saskaņā ar šī panta 1. punktu iesniegtā ziņojuma
eksemplāru.
20. pants
1. Ja Komiteja saņem ticamu informāciju, kurā pēc tās
domām ir pamatotas norādes, ka kādas dalībvalsts teritorijā tiek
sistemātiski izmantota spīdzināšana, Komisija aicina šo
dalībvalsti sadarboties minētās informācijas pārbaudīšanā un šajā
sakarībā iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo
informāciju.
2. Ņemot vērā visus apsvērumus, ko varētu būt iesniegusi
attiecīgā dalībvalsts, kā arī visu citu attiecīgo informāciju,
kas ir tās rīcībā, Komiteja, ja tā uzskata par lietderīgu, var
uzdot vienam vai vairākiem Komitejas locekļiem veikt
konfidenciālu izmeklēšanu un steidzami sniegt Komitejai attiecīgu
ziņojumu.
3. Ja tiek veikta šī panta 2. punktā paredzētā
izmeklēšana, Komiteja cenšas sadarboties ar attiecīgo
dalībvalsti. Ar šīs dalībvalsts piekrišanu šāda izmeklēšana var
ietvert arī tās teritorijas apmeklējumu.
4. Izskatījusi secinājumus, ko attiecīgais Komitejas
loceklis vai locekļi iesnieguši saskaņā ar šī panta
2. punktu, Komiteja šos secinājumus nosūta attiecīgajai
dalībvalstij kopā ar jebkādām piezīmēm vai ierosinājumiem, ko tā
uzskata par lietderīgiem, ņemot vērā konkrēto
situāciju.
5. Visu šī panta 1. līdz 4. punktā minēto darbu
Komiteja veic konfidenciāli, un visos šī darba posmos tai
jācenšas sadarboties ar attiecīgo dalībvalsti. Pēc šāda darba
pabeigšanas attiecībā uz izmeklēšanu, kas veikta saskaņā ar
2. punktu, Komiteja pēc konsultācijām ar attiecīgo
dalībvalsti var nolemt savā ikgadējā ziņojumā, ko tā gatavo
saskaņā ar 24. pantu, ietvert īsu pārskatu par šī darba
rezultātiem.
21. pants
1. Ikviena šīs Konvencijas dalībvalsts var jebkurā brīdī
saskaņā ar šo pantu deklarēt, ka tā atzīst Komitejas kompetenci
pieņemt un izskatīt paziņojumus, kuros dalībvalsts apgalvo, ka
kāda cita dalībvalsts nepilda savas saistības saskaņā ar šo
Konvenciju. Šādus paziņojumus var pieņemt un izskatīt saskaņā ar
šajā pantā izklāstītajām procedūrām tikai tādā gadījumā, ja tos
iesniegusi dalībvalsts, kas deklarējusi, ka tā attiecībā pret
sevi atzīst Komitejas kompetenci. Komiteja neizskata paziņojumus
saskaņā ar šo pantu, ja tie attiecas uz dalībvalsti, kas nav
izdarījusi šādu deklarāciju. Saskaņā ar šo pantu saņemtos
paziņojumus izskata, ievērojot šādu procedūru:
a) ja kāda dalībvalsts uzskata, ka cita dalībvalsts
nepilda šīs Konvencijas noteikumus, tā var ar rakstisku
paziņojumu vērst šīs dalībvalsts uzmanību uz šo jautājumu. Triju
mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma saņemšanas attiecīgā valsts
rakstveidā sniedz šādu paziņojumu nosūtījušajai valstij
paskaidrojumu vai jebkādu citu rakstisku informāciju,
izskaidrojot attiecīgo jautājumu; šādā paskaidrojumā vai
informācijā, ciktāl tas iespējams un ir lietderīgi, jānorāda,
kādas iekšējās procedūras un pasākumi jau ir veikti, tiek veikti
vai var tikt veikti attiecīgajā jautājumā;
b) ja jautājums netiek atrisināts abām dalībvalstīm
pieņemamā veidā sešu mēnešu laikā pēc tam, kad attiecīgā valsts
saņēmusi sākotnējo ziņojumu, jebkurai no šīm valstīm ir tiesības
iesniegt minēto jautājumu izskatīšanai Komitejai, paziņojot par
to Komitejai un otrai valstij;
c) Komiteja lietu, kas tai iesniegta saskaņā ar šo
pantu, izskata tikai pēc tam, kad tā ir pārliecinājusies, ka
saskaņā ar vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem
attiecīgajā lietā ir izmantoti un izlietoti visi pieejamie
iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Šis noteikums
neattiecas uz gadījumiem, kad šādu līdzekļu piemērošana tiek
nepamatoti novilcināta vai kad ir mazticams, ka tie varētu reāli
palīdzēt personai, kas ir šīs Konvencijas pārkāpuma
upuris;
d) šajā pantā paredzētos ziņojumus Komiteja izskata
slēgtās sanāksmēs;
e) ievērojot c) apakšpunkta noteikumus, Komiteja
attiecīgajām dalībvalstīm sniedz vidutāja pakalpojumus, lai,
ievērojot šajā Konvencijā paredzētās saistības, konkrētajā
jautājumā rastu miermīlīgu risinājumu. Šim nolūkam Komiteja, ja
nepieciešams, var izveidot ad hoc samierināšanas
komisiju;
f) saistībā ar ikvienu lietu, kas iesniegta izskatīšanai
Komitejā saskaņā ar šo pantu, tā var prasīt, lai konkrētās
dalībvalstis, kas minētas b) apakšpunktā, iesniedz attiecīgu
informāciju;
g) iesaistītajām dalībvalstīm, kas minētas
b) apakšpunktā, ir tiesības uz to, ka to pārstāvis piedalās
attiecīgā jautājuma izskatīšanā Komitejā, un tiesības mutiski
un/vai rakstiski darīt zināmus savus apsvērumus;
h) Komiteja divpadsmit mēnešu laikā pēc
b) apakšpunktā paredzētā paziņojuma saņemšanas dienas sniedz
ziņojumu:
i) ja risinājums ir rasts saskaņā ar e) apakšpunkta
noteikumiem, tad Komiteja savā ziņojumā īsi izklāsta attiecīgos
faktiskos apstākļus un panākto risinājumu;
ii) ja risinājums nav rasts saskaņā ar
e) apakšpunkta noteikumiem, tad Komiteja savā ziņojumā īsi
izklāsta attiecīgos faktiskos apstākļus; ziņojumam pievieno
attiecīgo dalībvalstu sniegtos rakstiskos apsvērumus un mutisko
apsvērumu protokolu.
Katrā lietā šo ziņojumu nosūta attiecīgajām
dalībvalstīm.
2. Šī panta noteikumi stāsies spēkā tad, kad piecas šīs
Konvencijas dalībvalstis būs izdarījušas šī panta 1. punktā
minētās deklarācijas. Šādas deklarācijas dalībvalstis deponē
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš šo
deklarāciju kopijas nosūta pārējām dalībvalstīm. Deklarāciju
jebkurā laikā var atsaukt, par to informējot ģenerālsekretāru.
Šāds atsaukums nevar ietekmēt neviena tāda jautājuma izskatīšanu,
par kuru jau ir iesniegts šajā pantā paredzētais paziņojums; pēc
tam, kad ģenerālsekretārs ir ticis informēts par deklarācijas
atsaukumu, no nevienas dalībvalsts netiek pieņemti nekādi jauni
paziņojumi, ja vien attiecīgā valsts neizdara jaunu
deklarāciju.
22. pants
1. Ikviena šīs Konvencijas dalībvalsts var jebkurā brīdī
saskaņā ar šo pantu deklarēt, ka tā atzīst Komitejas kompetenci
pieņemt un izskatīt paziņojumus no indivīdiem, kas ir pakļauti
tās jurisdikcijai un kuri apgalvo, ka ir kļuvuši par upuri tam,
ka kāda dalībvalsts nepilda šīs Konvencijas noteikumus, vai šādu
indivīdu vārdā. Komiteja nepieņem nevienu paziņojumu, kas
attiecas uz dalībvalsti, kura nav izdarījusi šādu
deklarāciju.
2. Komiteja atzīst par nepieņemamu jebkādu saskaņā ar šo
pantu iesniegtu paziņojumu, kas ir anonīms vai ko tā uzskata par
šādu paziņojumu iesniegšanas tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, vai
kas nav saderīgs ar šīs Konvencijas noteikumiem.
3. Ievērojot 2. punkta noteikumus, Komiteja visus
saskaņā ar šo pantu iesniegtos paziņojumus dara zināmus tai šīs
Konvencijas dalībvalstij, kura izdarījusi šī panta 1. punktā
minēto deklarāciju un par kuru tiek apgalvots, ka tā ir pārkāpusi
kādu no šīs Konvencijas noteikumiem. Sešu mēnešu laikā minētā
valsts iesniedz Komitejai rakstveida paskaidrojumus vai
informāciju, izskaidrojot attiecīgo jautājumu un attiecīgā
gadījumā norādot līdzekļus, ko tā varētu izmantot, lai labotu
konkrēto situāciju.
4. Komiteja saskaņā ar šo pantu saņemtos paziņojumus
izskata, ņemot vērā visu informāciju, ko tai iesniedzis
konkrētais indivīds vai kas iesniegta šī indivīda vārdā un ko
iesniegusi attiecīgā dalībvalsts.
5. Komiteja neizskata nekādus iesniegtus indivīdu
paziņojumus saskaņā ar šo pantu, ja vien tā nav pārliecinājusies,
ka:
a) tā pati lieta nav izskatīta vai netiek izskatīta kādā
citā starptautiskās izmeklēšanas vai noregulēšanas
procedūrā;
b) konkrētais indivīds ir izlietojis visus pieejamos
iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus; šis noteikums
neattiecas uz gadījumiem, kad šādu līdzekļu piemērošana tiek
nepamatoti novilcināta vai kad ir mazticams, ka tie varētu reāli
palīdzēt personai, kas ir šīs Konvencijas pārkāpuma
upuris;
6. Šajā pantā paredzētos ziņojumus Komiteja izskata
slēgtās sanāksmēs.
7. Komiteja savu viedokli dara zināmu attiecīgajai
dalībvalstij un konkrētajam indivīdam.
8. Šī panta noteikumi stāsies spēkā tad, kad piecas šīs
Konvencijas dalībvalstis būs izdarījušas šī panta 1. punktā
minētās deklarācijas. Šādas deklarācijas dalībvalstis deponē
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš šo
deklarāciju kopijas nosūta pārējām dalībvalstīm. Deklarāciju
jebkurā laikā var atsaukt, par to informējot ģenerālsekretāru.
Šāds atsaukums nevar ietekmēt neviena tāda jautājuma izskatīšanu,
par kuru jau ir iesniegts šajā pantā paredzētais paziņojums; pēc
tam, kad ģenerālsekretārs ir ticis informēts par deklarācijas
atsaukumu, netiek pieņemti nekādi jauni indivīdu vai viņu vārdā
sniegti paziņojumi, ja vien attiecīgā valsts neizdara jaunu
deklarāciju.
23. pants
Komitejas un ad hoc samierināšanas komisiju
locekļiem, kas varētu tikt iecelti saskaņā ar 21. panta
1. punkta e) apakšpunktu, ir tiesības uz
atvieglojumiem, privilēģijām un imunitātēm, kas atzītas
ekspertiem, kuri rīkojas Apvienoto Nāciju Organizācijas uzdevumā,
kā paredzēts Konvencijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas
privilēģijām un imunitātēm attiecīgajās sadaļās.
24. pants
Komiteja sniedz dalībvalstīm un Apvienoto Nāciju
Organizācijas Ģenerālajai asamblejai ikgadēju ziņojumu par darbu,
ko tā veikusi saskaņā ar šo Konvenciju.
III DAĻA
25. pants
1. Šo Konvenciju var parakstīt visas valstis.
2. Šī Konvencija ir jāratificē. Ratifikācijas
instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram.
26. pants
Šai Konvencijai var pievienoties visas valstis.
Pievienošanās notiek deponējot pievienošanās instrumentu
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.
27. pants
1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc
divdesmitā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta
deponēšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram.
2. Katrai valstij, kas šo Konvenciju ratificē vai tai
pievienojas pēc divdesmitā ratifikācijas vai pievienošanās
instrumenta deponēšanas, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā
dienā pēc šīs valsts ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta
deponēšanas.
28. pants
1. Ikviena valsts, parakstot vai ratificējot šo
Konvenciju vai tai pievienojoties, var deklarēt, ka tā neatzīst
kompetenci, kas Komitejai piešķirta 20. pantā.
2. Ikviena dalībvalsts, kas izdarījusi atrunu saskaņā ar
šī panta 1. punktu, var jebkurā laikā savu atrunu atsaukt,
par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram.
29. pants
1. Ikviena šīs Konvencijas dalībvalsts var ierosināt
grozījumu un savu priekšlikumu iesniegt Apvienoto Nāciju
Organizācijas ģenerālsekretāram. Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretārs ierosināto grozījumu nosūta dalībvalstīm, lūdzot
paziņot, vai tās atbalsta dalībvalstu konferences rīkošanu, lai
attiecīgo priekšlikumu izskatītu un lai par to balsotu. Ja četru
mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma datuma vismaz viena trešdaļa
dalībvalstu atbalsta šādas konferences rīkošanu, ģenerālsekretārs
sasauc konferenci Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā. Ikvienu
grozījumu, kas pieņemts ar konferencē klātesošo un balsojušo
dalībvalstu vairākumu, ģenerālsekretārs iesniedz visām
dalībvalstīm apstiprināšanai.
2. Saskaņā ar šī panta 1. punktu pieņemts grozījums
stājas spēkā pēc tam, kad divas trešdaļas šīs Konvencijas
dalībvalstu ir Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram
paziņojušas, ka tās šo grozījumu ir pieņēmušas saskaņā ar savu
konstitucionālo procedūru.
3. Kad grozījumi stājas spēkā, tie kļūst saistoši visām
tām dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas, bet citām dalībvalstīm ir
saistoši šīs Konvencijas noteikumi un visi iepriekšējie labojumi,
ko tās pieņēmušas.
30. pants
1. Visas domstarpības, kuras starp divām vai vairāk
dalībvalstīm rodas par šīs Konvencijas interpretāciju vai
piemērošanu un kuras nevar atrisināt ar sarunām, pēc vienas no šo
dalībvalstu pieprasījuma izskata šķīrējtiesā. Ja sešu mēnešu
laikā no dienas, kurā pieprasīta izskatīšana šķīrējtiesā,
attiecīgajām pusēm nav izdevies vienoties par šķīrējtiesas
izveides kārtību, jebkura no šīm pusēm attiecīgās domstarpības
var iesniegt izskatīšanai Starptautiskajā tiesā, iesniedzot
pieteikumu saskaņā ar Starptautiskās tiesas Statūtiem.
2. Katra dalībvalsts, parakstot vai ratificējot šo
Konvenciju vai tai pievienojoties, var deklarēt, ka šī panta
1. punkts tai nav saistošs. Pārējām dalībvalstīm šī panta
1. punkts nav saistošs attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kas
izdarījusi šādu atrunu.
3. Ikviena dalībvalsts, kas izdarījusi atrunu saskaņā ar
šī panta 2. punktu, var jebkurā laikā savu atrunu atsaukt,
par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram.
31. pants
1. Ikviena dalībvalsts var šo Konvenciju denonsēt, par
to rakstveidā paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas
ģenerālsekretāram. Denonsācija stājas spēkā vienu gadu pēc tam,
kad ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgu paziņojumu.
2. Šāda denonsācija attiecīgo dalībvalsti neatbrīvo no
šajā Konvencijā paredzētajām saistībām attiecībā uz jebkādu
darbību vai bezdarbību, kas notikusi pirms datuma, kurā
denonsācija stājusies spēkā, un denonsācija nekādā veidā
neietekmē tādu jautājumu turpmāko izskatīšanu, ko Komiteja jau ir
sākusi izskatīt pirms datuma, kurā denonsācija stājusies
spēkā.
3. Pēc datuma, kurā kādas valsts veikta denonsācija
stājas spēkā, Komiteja nesāk izskatīt nevienu jaunu jautājumu,
kas attiecas uz šo valsti.
32. pants
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē
visas Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis un visas
valstis, kas parakstījušas šo Konvenciju vai tai pievienojušās,
par:
a) parakstīšanu, ratifikāciju vai pievienošanos saskaņā
ar 25. un 26. pantu;
b) šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar
27. pantu un ikviena grozījuma spēkā stāšanās datumu saskaņā
ar 29. pantu;
c) denonsāciju saskaņā ar 31. pantu.
33. pants
1. Šo Konvenciju, kuras teksti angļu, arābu, franču,
krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, deponē
Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.
2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs šīs
Konvencijas apstiprinātas kopijas nosūta visām
valstīm.
