Zaudējis spēku - Atkritumu apsaimniekošanas likums

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI

LV EN

uz sākumu

Izvērstā meklēšana

Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?

Attēlotā redakcija

Tiesību akts ir zaudējis spēku.

Skatīt 2010. gada 28. oktobra likumu: Atkritumu apsaimniekošanas likums.

Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Atkritumu apsaimniekošanas likums

I nodaļa
Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atkritumi — jebkurš priekšmets vai viela, no kuras tās valdītājs atbrīvojas, ir nolēmis vai spiests atbrīvoties un kura atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām kategorijām;

2) atkritumu radītājs — fiziskā vai juridiskā persona, kuras darbība rada atkritumus vai kura veic atkritumu sajaukšanu vai citas darbības, kā rezultātā mainās atkritumu sastāvs un īpašības;

3) atkritumu pārstrādes objekts — ražošanas komplekss vai iekārta, ar kuras palīdzību tiek veikta atkritumu pārstrāde;

4) atkritumu apsaimniekošana — atkritumu savākšana (tai skaitā atkritumu vākšana, šķirošana un sajaukšana, lai tos pārvadātu), uzglabāšana, pārkraušana, pārvadāšana, pārstrāde (tai skaitā atkritumu sadedzināšana, iegūstot enerģiju, iekārtās, kuru pamatdarbība nav atkritumu sadedzināšana), reģenerācija un apglabāšana (tai skaitā sadedzināšana sadzīves atkritumu sadedzināšanas iekārtās), šo darbību pārraudzība, kā arī atkritumu apglabāšanas vietu ierīkošana un pārstrādes objektu vai iekārtu uzturēšana un aprūpe pēc to slēgšanas;

5) atkritumu poligons — speciāli ierīkota un aprīkota atkritumu apglabāšanas vieta, kurā tiek nodrošināti normatīvajos aktos noteiktie vides aizsardzības pasākumi;

6) izgāztuve — atkritumu apglabāšanas vieta, kas neatbilst poligona prasībām;

7) atkritumu uzglabāšana — atkritumu glabāšana tam speciāli piemērotās un aprīkotās vietās to turpmākai pārstrādei vai apglabāšanai (izņemot īslaicīgu uzglabāšanu mazāk par trim mēnešiem to rašanās, šķirošanas un savākšanas vietās daudzumos, kas nerada kaitējumu videi vai draudus cilvēku veselībai).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2004.)

2.pants. Šā likuma mērķi ir:

1) noteikt atkritumu apsaimniekošanas kārtību, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu mantu;

2) veicināt atkritumu apsaimniekošanu, tajā skaitā dalītu vākšanu un atkārtotu izmantošanu, lai samazinātu apglabājamo atkritumu daudzumu.

(19.02.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.2005. likumu, kas stājas spēkā 26.07.2005.)

3.pants. Šis likums neattiecas uz:

1) gāzveida emisijām atmosfērā;

2) radioaktīvajiem atkritumiem;

3) dzīvnieku līķiem, kā arī kūtsmēsliem un citām dabiskas izcelsmes vielām, kuras rodas vai tiek izmantotas lauksaimniecībā;

4) notekūdeņiem, izņemot šķidros atkritumus;

5) sprāgstvielām;

6) atkritumiem, kas radušies derīgo izrakteņu izpētes, ieguves, apstrādes un uzglabāšanas procesos.

4.pants. Atkritumus iedala šādi:

1) bīstamie atkritumi — atkritumi, kuriem piemīt viena vai vairākas īpašības, kas padara tos bīstamus cilvēku dzīvībai un veselībai, videi, kā arī personu mantai, un kuri atbilst atkritumu klasifikatorā noteiktajām bīstamo atkritumu kategorijām;

2) sadzīves atkritumi — visi pārējie atkritumi, kuri netiek klasificēti kā bīstamie atkritumi.

5.pants. (1) Atkritumu apsaimniekošana veicama tā, lai netiktu apdraudēta cilvēku dzīvība un veselība, kā arī personu manta.

(2) Atkritumu apsaimniekošana nedrīkst negatīvi ietekmēt vidi, tai skaitā:

1) radīt apdraudējumu ūdeņiem, gaisam, augsnei, kā arī florai un faunai;

2) radīt traucējošus trokšņus vai smakas;

3) nelabvēlīgi ietekmēt ainavas un īpaši aizsargājamās teritorijas;

4) piesārņot un piegružot vidi.

6.pants. Organizējot, plānojot un veicot atkritumu apsaimniekošanu, jāievēro šādas prasības (turpmāk minētajā prioritārajā secībā):

1) jānovērš atkritumu rašanās cēloņi, tai skaitā jāattīsta tīrās tehnoloģijas;

2) jāsamazina atkritumu daudzums (apjoms) un bīstamība;

3) atkritumi jāpārstrādā, jāiegūst atkārtoti izmantojami materiāli un enerģija;

4) atkritumi jāapglabā tā, lai netiktu apdraudēta cilvēku dzīvība un veselība, vide, kā arī personu manta;

5) jāslēdz izgāztuves saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas plāniem, kā arī jānodrošina slēgto izgāztuvju un poligonu rekultivācija.

II nodaļa
Valsts un pašvaldību institūciju kompetence

7.pants. Ministru kabinets:

1) apstiprina atkritumu, tai skaitā bīstamo atkritumu, apsaimniekošanas valsts plānu un atkritumu apsaimniekošanas reģionālos plānus;

2) (izslēgts ar 02.12.2004. likumu);

3) nosaka atkritumu klasifikatoru un īpašības, kuras padara atkritumus bīstamus;

4) nosaka bīstamo atkritumu uzskaites, identifikācijas, uzglabāšanas, iepakošanas, marķēšanas un pārvadājumu uzskaites kārtību;

5) nosaka atkritumu poligonu ierīkošanai, atkritumu poligonu un izgāztuvju apsaimniekošanai un šo poligonu un izgāztuvju slēgšanai un rekultivācijai izvirzāmās prasības;

6) (izslēgts ar 19.02.2004. likumu);

7) nosaka kārtību, kādā apsaimniekojami atsevišķu veidu atkritumi, kuru apsaimniekošanai to bīstamības vai citu īpašību dēļ ir izvirzāmas īpašas prasības, arī naftas produktu atkritumi, polihlorētos bifenilus un polihlorētos terfenilus saturoši atkritumi, bateriju un akumulatoru atkritumi, titāna dioksīda rūpniecības atkritumi un azbesta atkritumi;

8) nosaka atkritumu, tai skaitā bīstamo atkritumu, sadedzināšanai un atkritumu sadedzināšanas iekārtu darbībai izvirzāmās prasības;

9) nosaka atkritumu pārstrādes, reģenerācijas un apglabāšanas veidus;

10) nosaka kārtību, kādā iepērkami un realizējami melno un krāsaino metālu atgriezumi un lūžņi, kā arī izsniedzamas licences metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijas Republikā;

11) nosaka valsts nodevas likmi (latos) par licenci melno un krāsaino metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijas Republikā un par licenci melno metālu atgriezumu un lūžņu iepirkšanai Latvijas Republikā, kā arī kārtību, kādā maksājama šī nodeva;

12) nosaka kārtību, kādā savācams un apsaimniekojams dzērienu primārais iepakojums, kuram nepiemēro depozīta sistēmu un kuru pieņem tirdzniecības vietā vai speciāli izveidotā dzērienu iepakojuma pieņemšanas punktā, un prasības komersantiem, kuri veic šāda iepakojuma pieņemšanu;

13) nosaka atkritumu savākšanas un šķirošanas vietu veidus, prasības atkritumu savākšanas un šķirošanas vietu, kā arī bioloģiski noārdāmo atkritumu kompostēšanas vietu ierīkošanai un apsaimniekošanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004., 02.12.2004., 22.06.2005., 26.10.2006., 13.03.2008. un 17.09.2009. likumu, kas stājas spēkā 20.10.2009.)

8.pants. Vides ministrija vai tās pilnvarota institūcija:

1) izstrādā atkritumu, tai skaitā bīstamo atkritumu, apsaimniekošanas valsts plānu un atkritumu apsaimniekošanas reģionālos plānus;

2) koordinē atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna īstenošanu;

3) sagatavo normatīvo aktu projektus atkritumu apsaimniekošanas jomā;

4) apkopo informāciju par atkritumu apsaimniekošanu;

5) koordinē un organizē bīstamo atkritumu apsaimniekošanu saskaņā ar šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem, kā arī veic bezsaimnieka bīstamo atkritumu apsaimniekošanu;

6) organizē nacionālās nozīmes bīstamo atkritumu pārstrādes objektu, kā arī sadedzināšanas iekārtu un poligonu ierīkošanu un apsaimniekošanu;

7) koordinē sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanu;

8) nodrošina ar atkritumu apsaimniekošanu saistītās informācijas sniegšanu sabiedrībai, kā arī Eiropas Savienības un starptautiskajām institūcijām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004., 02.12.2004., 26.10.2006. un 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

8.¹pants.

(Izslēgts ar 22.06.2005. likumu, kas stājas spēkā 26.07.2005.)

9.pants. (1) Vietējās pašvaldības:

1) organizē sadzīves atkritumu, to skaitā sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanu atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem savā administratīvajā teritorijā;

2) pieņem lēmumus par jaunu sadzīves atkritumu pārstrādes objektu un poligonu izvietošanu savā administratīvajā teritorijā;

3) izdod saistošus noteikumus, kas reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu savā administratīvajā teritorijā, savas administratīvās teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās, prasības atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai un uzglabāšanai, kā arī kārtību, kādā veicami maksājumi par šo atkritumu apsaimniekošanu;

4) pieņem lēmumus par jaunu bīstamo atkritumu pārstrādes objektu, kā arī sadedzināšanas iekārtu un poligonu izvietošanu savā administratīvajā teritorijā;

5) var ieguldīt līdzekļus atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveidē un uzturēšanā atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas plāniem;

6) organizē atkritumu dalītu vākšanu savā administratīvajā teritorijā.

(2) Ministru kabinets izdod ieteikumus pašvaldību saistošajiem noteikumiem, kas reglamentē sadzīves atkritumu apsaimniekošanu.

(3) Pašvaldība pirms šā panta pirmajā daļā minēto saistošo noteikumu izdošanas saņem Vides ministrijas atzinumu par to atbilstību atkritumu apsaimniekošanu reglamentējošo normatīvo aktu prasībām, kā arī valsts un reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas plāniem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004., 22.06.2005. un 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

III nodaļa
Atkritumu apsaimniekošanas plāni

(Nodaļa 19.02.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 23.03.2004.)

10.pants. (1) Atkritumu apsaimniekošana tiek veikta atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts, reģionālajiem un pašvaldību plāniem.

(2) Atkritumu apsaimniekošanas plānos iekļauj informāciju par:

1) atkritumu apsaimniekošanas stāvokli, raksturojot radīto, savākto (šķiroti un nešķiroti), pārstrādāto un apglabāto atkritumu veidus, to sastāvu, daudzumu un izcelsmi;

2) noteikto prasību (prioritārajā secībā) ievērošanu plānotajā atkritumu apsaimniekošanas turpmākajā attīstībā, norādot katras darbības apjomu (attiecīgo atkritumu veidu, daudzumu un izcelsmi) un tās realizēšanai paredzēto laiku;

3) plānoto darbību realizēšanai nepieciešamajām aktivitātēm;

4) plānoto darbību realizēšanai nepieciešamajiem objektiem (jaunceļamajiem, rekonstruējamiem, esošajiem) un to tehnisko aprīkojumu;

5) institūcijām, kas ir atbildīgas par attiecīgo plānoto darbību realizēšanu;

6) aprēķinātajām izmaksām un finansēšanas avotiem plānoto darbību realizēšanai;

7) iespējām uzlabot atkritumu apsaimniekošanu;

8) pasākumiem tādu atkritumu, kuri aerobos vai anaerobos apstākļos var sadalīties, apglabājamā daudzuma samazināšanai, izmantojot to pārstrādi, kompostēšanu, kā arī biogāzes ieguvi;

9) pasākumiem, termiņiem un finansējumu sadzīves atkritumu izgāztuvju slēgšanai.

(3) Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā papildus šā panta otrās daļas nosacījumiem nosaka sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionus, kā arī sadzīves atkritumu poligonu ierīkošanas un apsaimniekošanas pamatprincipus.

(4) Pēc atkritumu apsaimniekošanas plāna projekta izstrādes plāna izstrādātājs nodrošina sabiedrības viedokļu uzklausīšanu, dodot iespēju vismaz 30 dienas iesniegt priekšlikumus par attiecīgo projektu. Sabiedrības viedokļus izvērtē pirms lēmuma pieņemšanas par plāna apstiprināšanu.

10.¹pants. (1) Vides ministrija, sadarbojoties ar atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā noteikto sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu pašvaldībām, izstrādā atkritumu apsaimniekošanas reģionālos plānus, izņemot Rīgas pilsētu. Rīgas pilsētas pašvaldība organizē atkritumu apsaimniekošanas plāna izstrādāšanu savai administratīvajai teritorijai un pēc saskaņošanas ar Vides ministriju apstiprina to. Atkritumu apsaimniekošanas reģionālajos plānos nosaka atkritumu apsaimniekošanas reģionu robežas.

(2) Papildus šā likuma 10.panta otrajā daļā minētajai informācijai atkritumu apsaimniekošanas reģionālajā plānā iekļauj informāciju par sadzīves atkritumu, bīstamo atkritumu, izlietotā iepakojuma, nolietoto transportlīdzekļu un elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu, kā arī būvniecības atkritumu apsaimniekošanu.

(3) Atkritumu apsaimniekošanas reģionālos plānus apstiprina Ministru kabinets.

(4) Pašvaldības, ja nepieciešams, organizē sadzīves atkritumu apsaimniekošanas plānu izstrādāšanu savām administratīvajām teritorijām un apstiprina tos. Pašvaldību lēmumus par atkritumu apsaimniekošanas pašvaldību plānu apstiprināšanu iesniedz attiecīgajai reģionālajai vides pārvaldei.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.12.2004. un 22.06.2005. likumu, kas stājas spēkā 26.07.2005.)

IV nodaļa
Atkritumu apsaimniekošanas atļaujas

11.pants. (1) Komersants pirms attiecīgo darbību veikšanas saņem Valsts vides dienesta atļauju atkritumu savākšanai, pārvadāšanai, pārkraušanai, šķirošanai un uzglabāšanai. Atļauja, kas izsniegta atkritumu savākšanai un pārvadāšanai, ir derīga visā valsts teritorijā.

(2) (Izslēgta ar 13.03.2008. likumu.)

(3) Ministru kabinets nosaka atkritumu apsaimniekošanas atļauju izsniegšanas, pagarināšanas, pārskatīšanas un anulēšanas kārtību, atkritumu apsaimniekošanas atļaujās izvirzāmās prasības un apstiprina atkritumu savākšanas, pārvadāšanas, pārkraušanas, šķirošanas un uzglabāšanas atļauju veidlapas.

(4) Termiņš lēmuma pieņemšanai par atļaujas izsniegšanu, pagarināšanu, pārskatīšanu vai anulēšanu nedrīkst būt garāks par 90 dienām.

(19.02.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

11.¹pants. (1) Valsts vides dienesta pieņemto lēmumu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas atļauju mēneša laikā no lēmuma spēkā stāšanās dienas var apstrīdēt Vides pārraudzības valsts birojā.

(2) Ja saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas atļaujas nosacījumiem ir iespējams uzsākt vai turpināt tādu piesārņojošu darbību, kura var apdraudēt cilvēku dzīvību vai būtiski negatīvi ietekmēt cilvēku veselību vai vidi, atļaujas nosacījumus var apstrīdēt jebkurā laikā, kamēr tā ir spēkā.

(3) Ja lēmums tiek apstrīdēts Vides pārraudzības valsts birojā šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktajā termiņā, attiecīgās atļaujas darbība netiek apturēta. Ja atļaujas darbības turpināšana var radīt būtisku negatīvu ietekmi uz vidi, Vides pārraudzības valsts birojs pieņem lēmumu apturēt attiecīgās atļaujas darbību.

(4) Ja tiek apstrīdēts lēmums par tādas jau esošas iekārtas darbību, kurai nepieciešams pagarināt atkritumu apsaimniekošanas atļaujas termiņu vai vajadzīga cita veida atļauja, iekārtas darbība netiek apturēta, izņemot gadījumu, kad uzņēmuma darbība tiek apturēta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(5) Vides pārraudzības valsts biroja pieņemto lēmumu var pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā. Pieteikums tiesai neaptur administratīvā akta darbību.

(22.06.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

V nodaļa
Atkritumu radītāju, valdītāju un to personu pienākumi,
kuras veic atkritumu apsaimniekošanu

(Nodaļas nosaukums ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2004.)

12.pants. (1) Atkritumu savākšana, šķirošana, uzkrāšana, uzglabāšana, pārkraušana, apglabāšana vai pārstrāde ir atļauta tikai tam paredzētajās vietās.

(2) Zemes īpašniekam, kura īpašuma teritorijā radīti sadzīves atkritumi, ir pienākums nodrošināt vietu atkritumu konteineram un tā komersanta transportlīdzekļa piekļuvi sadzīves atkritumu savākšanas punktam vai vietai, kurš nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu un noslēdzis līgumu ar pašvaldību par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu.

(19.02.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

13.pants. (1) Sadzīves atkritumu radītājs vai valdītājs:

1) piedalās pašvaldības organizētajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanā, ievērojot pašvaldības izdotos saistošos noteikumus un noslēdzot līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu ar komersantu, kuram atbilstoši šā likuma 15.pantam ir noslēgts līgums ar pašvaldību;

2) sedz sadzīves atkritumu, to skaitā sadzīvē radušos bīstamo atkritumu, apsaimniekošanas izmaksas, ietverot dalītās vākšanas un šķirošanas izmaksas.

(2) Par atkritumu valdītāju uzskatāma persona, kura atbilst vismaz vienam no šādiem nosacījumiem:

1) ir atkritumu radītāja;

2) ir fiziskā vai juridiskā persona, kuras faktiskajā varā atkritumi atrodas.

(3) Sadzīves atkritumi pēc to nodošanas atkritumu pārstrādes vai apglabāšanas komercsabiedrībām pāriet šo komercsabiedrību īpašumā.

(4) Vasarnīcas vai vasaras mītnes (tajā skaitā dārzkopības biedrības teritorijā esošas vasarnīcas vai vasaras mītnes) īpašnieks, valdītājs, lietotājs vai viņa pilnvarota persona par laika periodu, kurā uzturas vasarnīcā, ievērojot pašvaldības izdotos saistošos noteikumus un atbilstoši šā panta pirmajai daļai noslēdz līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu ar komersantu, kuram ir noslēgts līgums ar pašvaldību, kā arī sedz sadzīves atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004., 22.06.2005. un 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

14.pants. (1) Bīstamo atkritumu radītājs vai valdītājs:

1) atdala bīstamos atkritumus no citu veidu atkritumiem;

2) uzglabā bīstamos atkritumus tā, lai tie neapdraudētu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu mantu;

3) nogādā bīstamos atkritumus speciāli aprīkotās bīstamo atkritumu savākšanas vietās vai slēdz līgumu par bīstamo atkritumu apsaimniekošanu ar personu, kura veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu un ir saņēmusi atļauju veikt bīstamo atkritumu apsaimniekošanu;

4) sedz bīstamo atkritumu apsaimniekošanas izmaksas.

(2) Juridiskās personas, kuras bīstamos atkritumus uzglabā ilgāk par 12 mēnešiem, saņem normatīvajos aktos noteiktās atļaujas bīstamo atkritumu apsaimniekošanai un veic šā panta trešās daļas 3.punktā minētās darbības.

(3) Persona, kura veic bīstamo atkritumu apsaimniekošanu:

1) saņem atļauju bīstamo atkritumu savākšanai, uzglabāšanai, pārkraušanai, pārstrādei vai apglabāšanai, izņemot gadījumus, kad šīm darbībām ir izsniegta atļauja A vai B kategorijas piesārņojošu darbību veikšanai;

2) saņem atļauju bīstamo atkritumu pārvadāšanai;

3) nodrošina bīstamo atkritumu uzskaiti, iepakošanu, marķēšanu un identifikāciju;

4) organizē speciāli aprīkotas bīstamo atkritumu savākšanas vietas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004. likumu, kas stājas spēkā 23.03.2004.)

15.pants. (1) Vietējā pašvaldība, ņemot vērā šā likuma 9.panta pirmās daļas 3.punktā minētos saistošos noteikumus, izvēlas komersantu, kurš veiks sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā, tādā kārtībā, kāda noteikta iepirkumu regulējošos normatīvajos aktos, organizējot iepirkuma procedūru par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu noteiktā zonā. Pašvaldības var noteikt kopīgu pakalpojumu sniegšanas zonu, kurā ietilpst vairāku pašvaldību teritorija. Līgumu ar izraudzīto komersantu katra pašvaldība slēdz atsevišķi. Pašvaldība iekļauj darba uzdevumā arī prasības attiecībā uz pretendenta darbinieku kvalifikāciju, spēju veikt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu un tehnisko vai finanšu nodrošinājumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas darbību veikšanai konkrētajā zonā. Pašvaldība iepirkuma komisijā var iekļaut pārstāvi no attiecīgās Valsts vides dienesta reģionālās vides pārvaldes.

(1¹) Pašvaldībai publiskā iepirkuma procedūras ietvaros ir tiesības prasīt no sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pretendenta (kandidāta) izvērstu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksas aprēķinu.

(2) Pašvaldība slēdz līgumu ar iepirkuma procedūras rezultātā izraudzīto sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, kurš saņēmis sadzīves atkritumu apsaimniekošanas atļauju.

(3) Līgumu starp pašvaldību un sadzīves atkritumu apsaimniekotāju slēdz uz laiku, kas nav ilgāks par publisko iepirkumu regulējošos normatīvajos aktos paredzēto laiku.

(4) Pašvaldība informē savas administratīvās teritorijas atkritumu radītājus par šīs teritorijas dalījumu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonās un par sadzīves atkritumu apsaimniekotāju, ar kuru tā noslēgusi līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu attiecīgajā sadzīves atkritumu apsaimniekošanas zonā.

(5) Personas, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu ir publisko iepirkumu pasūtītāji, var neveikt sadzīves atkritumu savākšanas un pārvadāšanas publisko iepirkumu, bet slēgt līgumu ar komersantu, kuru šajā pantā noteiktajā kārtībā izvēlējusies vietējā pašvaldība, par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu.

(6) Atkritumu radītājiem, kuri atbilstoši normatīvajiem aktiem atbrīvoti no dabas resursu nodokļa maksāšanas par atsevišķu veidu atkritumu apsaimniekošanu vai kuri piedalās atsevišķu veidu atkritumu apsaimniekošanas sistēmās, ir tiesības slēgt līgumu ar komersantu, kuru izvēlējies pats atkritumu radītājs, par šķirotu sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, par to informējot vietējo pašvaldību.

(7) Gadījumus, kad publisko iepirkumu procedūra netiek piemērota, nosaka Publisko iepirkumu likums.

(22.06.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006. un 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

16.pants. Ir aizliegts sajaukt bīstamos atkritumus, kas atbilst dažādām bīstamo atkritumu kategorijām, kā arī sajaukt bīstamos atkritumus ar sadzīves atkritumiem.

17.pants. Sadzīves atkritumi, kuri netiek pārstrādāti, apglabājami sadzīves atkritumu poligonā vai izgāztuvē, kur ir atļauts apglabāt atkritumus atbilstoši atkritumu apsaimniekošanas valsts un reģionālajiem plāniem.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.06.2005. likumu, kas stājas spēkā 26.07.2005.)

18.pants. Pašvaldība nosaka poligonus, kuros tiks apglabāti tās teritorijā savāktie sadzīves atkritumi. Ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc reģionālā sadzīves atkritumu poligona darbības uzsākšanas tiek slēgtas visas sadzīves atkritumu izgāztuves to pašvaldību administratīvajās teritorijās, no kurām savāktie sadzīves atkritumi tiek apglabāti poligonā. Slēgtās izgāztuves tiek rekultivētas saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas valsts plānu un reģionālajiem plāniem. Pēc reģionālā sadzīves atkritumu poligona darbības uzsākšanas attiecīgā reģiona pašvaldību teritorijās radītos sadzīves atkritumus apglabā tikai šajā sadzīves atkritumu poligonā vai nodod tos attiecīgajās pārkraušanas stacijās.

(19.02.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.12.2004. un 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

19.pants. (1) Atkritumu poligona, izgāztuves, sadedzināšanas iekārtas vai atkritumu pārstrādes objekta īpašnieks vai apsaimniekotājs:

1) pirms atkritumu poligona, izgāztuves, sadedzināšanas iekārtas vai atkritumu pārstrādes objekta darbības uzsākšanas saņem vides aizsardzības jomu regulējošos normatīvajos aktos par piesārņojošām darbībām noteiktās atļaujas;

2) apsaimnieko atkritumu poligonu, izgāztuvi, sadedzināšanas iekārtu vai atkritumu pārstrādes objektu saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas atļaujā minētajām prasībām, šo likumu un citiem vides aizsardzības jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem;

3) veic pasākumus un sedz izdevumus, kas saistīti ar atkritumu poligona vai izgāztuves slēgšanu, kā arī sadedzināšanas iekārtas vai atkritumu pārstrādes objekta darbības izbeigšanu.

(2) Atkritumu poligona īpašnieks vai apsaimniekotājs, saņemot atļaujas pirms atkritumu poligona darbības uzsākšanas, sniedz finanšu garantiju drošības naudas, saistību izpildes apdrošināšanas polises vai kredītiestādes galvojuma veidā, lai nodrošinātu, ka tiek izpildītas attiecīgajās atļaujās noteiktās prasības, tajā skaitā prasības attiecībā uz poligona slēgšanu un pēc poligona slēgšanas veicamo vides monitoringu.

(13.03.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

19.¹ pants. Atkritumu pārstrādes objekta īpašnieks vai apsaimniekotājs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, termiņā un formā iesniedz Valsts vides dienestam ziņojumu par iepriekšējā kalendāra gadā pārstrādāto atkritumu apjomu un veidiem.

(13.03.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

20.pants. (1) Personas, kuras nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu:

1) veic apsaimniekoto atkritumu daudzuma (apjoma), veidu, izcelsmes, savākšanas biežuma, pārvadāšanas, pārstrādes un apglabāšanas veidu, pārstrādes un apglabāšanas vietu uzskaiti, reizi gadā iesniedz apkopoto informāciju Vides ministrijai vai tās pilnvarotai institūcijai, kā arī attiecīgajai pašvaldībai un uzglabā šos materiālus trīs gadus;

2) pēc pieprasījuma sniedz valsts institūcijām, pašvaldībām un sabiedrībai informāciju par atkritumu apsaimniekošanu, tai skaitā šā panta 1.punktā minēto informāciju un citu vides informāciju;

3) pēc bīstamo atkritumu iepriekšējā valdītāja pieprasījuma sniedz izziņu par attiecīgo atkritumu savākšanu, uzglabāšanu, pārkraušanu un pārvadāšanu, pārstrādi un apglabāšanu.

(2) Bīstamo atkritumu pārvadājumu uzskaiti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā veic Vides ministrijas pilnvarota iestāde vai komersants, kuram šo uzdevumu deleģējusi Vides ministrija.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.02.2004. un 17.09.2009. likumu, kas stājas spēkā 20.10.2009.)

V¹ nodaļa
Elektrisko un elektronisko iekārtu, bateriju un akumulatoru atkritumu apsaimniekošana

(Nodaļa 19.02.2004. likuma redakcijā; nodaļas nosaukums 13.03.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

20.¹pants. (1) Elektriskās un elektroniskās iekārtas ir tādas iekārtas, ko darbina ar elektrisko strāvu vai elektromagnētisko lauku, un iekārtas elektriskās strāvas un elektromagnētiskā lauka ģenerēšanai, piegādei un mērīšanai, kas konstruētas izmantošanai ar spriegumu, kurš nepārsniedz 1000 voltus maiņstrāvai un 1500 voltus līdzstrāvai, un kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām kategorijām.

(2) Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi ir elektriskās un elektroniskās iekārtas, kas uzskatāmas par atkritumiem, ieskaitot visas sastāvdaļas, detaļu blokus un palīgmateriālus, kas ir attiecīgās iekārtas daļa brīdī, kad iekārta kļūst par atkritumu.

(3) Mājsaimniecības elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi ir elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumi, kuri radušies mājsaimniecībā vai citur, ja tie rakstura un daudzuma ziņā pielīdzināmi mājsaimniecībā radītajiem elektriskajiem un elektroniskajiem atkritumiem.

(4) Elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu rašanās novēršana ir tādu pasākumu kopums, kuru mērķis ir samazināt elektrisko un elektronisko iekārtu un tajos esošo materiālu un vielu daudzumus, kā arī kaitējumu, ko tie nodara videi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

20.²pants. (1) Elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājs ir jebkura persona, kas neatkarīgi no izmantotās tirdzniecības metodes, arī neatkarīgi no distances līguma:

1) izgatavo un pārdod elektriskās un elektroniskās iekārtas ar savu firmas zīmi;

2) pārdod ar savu firmas zīmi elektriskās un elektroniskās iekārtas, ko izgatavojušas citas personas, izņemot gadījumus, kad uz iekārtas ir arī izgatavotāja firmas zīme;

3) savas saimnieciskās darbības ietvaros Latvijā importē vai no Latvijas eksportē elektriskās un elektroniskās iekārtas.

(2) Personu, kas pilnībā nodrošina maksājumus saskaņā ar noslēgto līgumu (aizdevuma, nomas, īres vai nomaksas pirkuma līgums vai cits līgums attiecībā uz iekārtām neatkarīgi no tā, vai līguma noteikumos paredzēta iekārtu īpašumtiesību nodošana), neuzskata par ražotāju, ja uz to neattiecas šā panta pirmās daļas nosacījumi.

(3) Elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājus Ministru kabineta noteiktajā kārtībā reģistrē Vides ministrijas pilnvarota iestāde vai elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāju nodibināta personu apvienība, kura darbojas ne mazāk kā piecus gadus un kurai šo uzdevumu deleģējusi Vides ministrija. Elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāji sniedz Vides ministrijas pilnvarotajai iestādei vai minētajai personu apvienībai informāciju par Latvijas tirgū piedāvāto elektrisko un elektronisko iekārtu daudzumu, kategorijām, kā arī par savākto, atkārtoti izmantoto, pārstrādāto, reģenerēto un eksportēto elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu daudzumu un kategorijām.

(4) Ministru kabinets nosaka ārvalstu elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāju reģistrācijas kārtību un pienākumus attiecībā uz informācijas sniegšanu par Latvijas tirgū laisto elektrisko un elektronisko iekārtu daudzumu un kategorijām, kā arī par savākto, atkārtoti izmantoto, pārstrādāto, reģenerēto un eksportēto elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu daudzumu un kategorijām.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.12.2004., 22.06.2005., 13.03.2008. un 17.09.2009. likumu, kas stājas spēkā 20.10.2009.)

20.³pants. Elektrisko un elektronisko iekārtu izgatavotājs veic elektrisko un elektronisko iekārtu izstrādi un ražošanu tā, ka ir iespējama to demontāža un reģenerācija, kā arī elektrisko un elektronisko iekārtu, to sastāvdaļu un materiālu atkārtota izmantošana un pārstrāde. Elektrisko un elektronisko iekārtu izstrādē un ražošanā nedrīkst lietot paņēmienus, kuri apgrūtina elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu atkārtotu izmantošanu, izņemot gadījumus, kad šādu paņēmienu lietošana būtiski uzlabo vides aizsardzības vai drošības prasību piemērošanu.

20.⁴pants. (1) Elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājs nodrošina elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pieņemšanu, apstrādi, atkārtotu izmantošanu, pārstrādi, reģenerāciju un apglabāšanu, izmantojot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus.

(2) Elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājs var pats veikt šā panta pirmajā daļā minētos pasākumus vai slēgt līgumu ar elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekotāju (komercsabiedrību, kas, pamatojoties uz noslēgto līgumu ar elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāju, organizē un koordinē elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekošanu).

(3) Elektrisko un elektronisko iekārtu ražotājs nodrošina to, ka mājsaimniecības elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pieņemšana izveidotajā savākšanas sistēmā notiek bez maksas.

(4) Elektrisko un elektronisko iekārtu izplatītājs ir jebkura persona, kas savas komercdarbības vai saimnieciskās darbības ietvaros piegādā elektriskas un elektroniskas iekārtas personai, kura plāno tās lietot. Elektrisko un elektronisko iekārtu izplatītājs, kas piegādā jaunas mājsaimniecības elektriskās vai elektroniskās iekārtas tieši to lietotājam, nodrošina šo iekārtu atkritumu pieņemšanu, neprasot par to samaksu, ja attiecīgā iekārta pieder pie līdzīga tipa iekārtām un veikusi tādas pašas funkcijas kā piegādātā iekārta.

(5) Savāktie elektrisko vai elektronisko iekārtu atkritumi tiek nodoti apstrādes uzņēmumiem (iekārtām), ja šo iekārtu operatori ir saņēmuši normatīvajos aktos noteiktās atļaujas, izņemot neizkomplektētas elektriskās vai elektroniskās iekārtas, kuras paredzēts izmantot atkārtoti.

(6) Personas, kuras savas saimnieciskās darbības ietvaros ieved no citām valstīm vai izved uz citām valstīm elektriskās un elektroniskās iekārtas, ievēro šā likuma 20.² panta trešās daļas, šā panta un 20.⁶ panta prasības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.12.2004., 22.06.2005.,13.03.2008. un 17.09.2009. likumu, kas stājas spēkā 20.10.2009.)

20.⁵pants. (1) (Izslēgta ar 13.03.2008. likumu.)

(2) (Izslēgta ar 13.03.2008. likumu.)

(3) Līdz 2005.gada 13.augustam tirgū piedāvāto mājsaimniecības elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz visi elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāji.

(4) Līdz 2005.gada 13.augustam tirgū piedāvāto to elektrisko un elektronisko iekārtu, kuras nav uzskatāmas par mājsaimniecības elektriskajām vai elektroniskajām iekārtām, atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz šo iekārtu lietotāji. Šo iekārtu ražotāji minēto atkritumu apsaimniekošanas izmaksas sedz, ja iekārtas tiek aizstātas ar jaunām identiskām iekārtām vai jaunām iekārtām, kuras veic līdzvērtīgas funkcijas.

(5) Līdz 2005.gada 13.augustam tirgū laisto mājsaimniecības elektrisko un elektronisko iekārtu ražotāji jaunu iekārtu pārdošanas brīdī var pircējiem sniegt informāciju par izmaksām, kas saistītas ar šo iekārtu atkritumu savākšanu, apstrādi un apglabāšanu drošā veidā.

(6) Pēc 2005.gada 13.augusta Latvijas tirgū laisto mājsaimniecības elektrisko un elektronisko iekārtu pārdošanas brīdī pircējiem netiek sniegta informācija par izmaksām, kas saistītas ar šo iekārtu atkritumu savākšanu, apstrādi un apglabāšanu drošā veidā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.12.2004., 22.06.2005. un 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

20.⁶pants. Ražotājs, kas laiž tirgū elektriskās un elektroniskās iekārtas pēc 2005.gada 13.augusta un nav izvēlējies šā likuma 20.⁴ panta otrajā daļā minētos elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apsaimniekošanas veidus, šā likuma 20.⁴ panta pirmajā daļā minēto pasākumu veikšanu garantē ar bankas garantiju vai civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.03.2008. likumu, kas stājas spēkā 16.04.2008.)

20.⁷pants. (1) (Izslēgta ar 02.12.2004. likumu.)

(2) Ministru kabinets nosaka:

1) prasības elektrisko un elektronisko iekārtu marķēšanai;

2) prasības elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu savākšanai un apstrādei;

3) elektrisko un elektronisko atkritumu savākšanas, atkārtotas izmantošanas, pārstrādes un reģenerācijas apjomus un termiņus, kā arī prasības ziņojuma sniegšanai par šo darbību izpildi;

4) prasības informācijas sniegšanai patērētājiem, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu apstrādes, atkārtotas izmantošanas, pārstrādes un reģenerācijas iekārtu operatoriem, kā arī prasības sabiedrības un Eiropas Komisijas informēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.12.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2005.)

20.⁸ pants (1) Baterija vai akumulators ir elektriskās enerģijas avots, kurā enerģija rodas, tieši pārveidojoties ķīmiskajai enerģijai, un kurš sastāv no vienas vai vairākām primārām (atkārtoti neuzlādējamām) vai sekundārām (atkārtoti uzlādējamām) daļām.

(2) Baterijas un akumulatori tiek iedalīti šādās kategorijās:

1) bateriju pakete ir bateriju vai akumulatoru komplekss, kas savienots kopā vai ietverts ārējā apvalkā, veidojot vienotu bloku, un nav paredzēts, ka tiešais lietotājs to sadalīs vai atvērs;

2) pārnēsājama baterija vai akumulators ir jebkura aizplombēta baterija, podziņelements, bateriju pakete vai akumulators, ko var pārnēsāt rokās un kas nav ne rūpniecībā, ne arī transportlīdzekļos vai citā pašgājējā tehnikā izmantojama baterija vai akumulators;

3) podziņelementi ir mazas, apaļas pārnēsājamas baterijas vai akumulatori, kuru diametrs ir lielāks par augstumu un kurus izmanto īpašiem nolūkiem, piemēram, dzirdes aparātos, rokas pulksteņos, mazās pārnēsājamās iekārtās un kā enerģijas avotus datu saglabāšanai;

4) transportlīdzekļos vai citā pašgājējā tehnikā izmantojama baterija vai akumulators ir baterija vai akumulators, ko izmanto, lai darbinātu transportlīdzekļa vai citas pašgājējas tehnikas starteri, apgaismes shēmu vai aizdedzi (turpmāk — transportlīdzekļu baterijas un akumulatori);

5) rūpniecībā izmantojama baterija vai akumulators ir jebkura baterija vai akumulators, kas izstrādāts tikai rūpnieciskam vai profesionālam lietojumam vai kas lietojams jebkura veida elektriskajos transportlīdzekļos.

(3) Šā likuma noteikumi attiecas uz visu veidu baterijām un akumulatoriem neatkarīgi no to lietojuma, formas, ietilpības, svara vai tajos izmantotajiem materiāliem. Šajā likumā noteiktās prasības neattiecas uz baterijām un akumulatoriem, ko izmanto iekārtās, kuras paredzētas valsts drošībai un kuras izmanto ieročos, munīcijā un militārajā aprīkojumā, kā arī iekārtās, kuras paredzētas sūtīšanai kosmosā, izņemot ražojumus, kas nav paredzēti konkrētiem militāriem nolūkiem.

(4) Bateriju vai akumulatoru atkritumi ir jebkura baterija vai akumulators, kas atbilst šā likuma 1.panta 1.punktā dotajai atkritumu definīcijai.