1. Šie noteikumi nosaka likumā "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" (turpmāk - likums) noteikto normu piemērošanas kārtību attiecīgiem nodokļu maksātājiem konkrētos gadījumos.

2. Piemērojot likuma 1.panta trešās daļas 1.punktu, par mātes uzņēmumu un meitas uzņēmumu uzskata radniecīgus uzņēmumus likuma “Par uzņēmumu gada pārskatiem” izpratnē.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

3. Radniecības un svainības pakāpes likumā ir noteiktas saskaņā ar Civillikuma pirmās daļas "Ģimenes tiesības" III nodaļu (Radniecība un svainība).

4. Piemērojot likuma 2.panta pirmās daļas 3.punktu, ievēro likuma "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" 2.panta ceturto daļu un likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14.pantu.

5. Nosakot, vai ārvalsts uzņēmuma pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā ir apliekama ar nodokļiem, papildus šo noteikumu 4.punktā minētajiem likumiem ievēro spēkā esošos divpusējos starptautiskos līgumus par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu attiecībā uz ienākuma un kapitāla nodokļiem (turpmāk - nodokļu konvencija).

6. Ja nodokļu konvencijā maksimāli pieļaujamās likmes ir zemākas par likumā noteiktajām likmēm vai ir noteikti atbrīvojumi no aplikšanas ar nodokli, konvencijas noteikumus piemēro saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 30.aprīļa noteikumiem Nr.178 “Kārtība, kādā piemērojami starptautiskajos līgumos par nodokļu dubultās uzlikšanas un nodokļu nemaksāšanas novēršanu noteiktie nodokļu atvieglojumi", nodokļu maksātājam iesniedzot attiecīgā veida rezidenta apliecību - iesniegumu.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

7. Likuma 2.panta ceturto daļu piemēro saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" 1.panta otro daļu. Zemnieka un zvejnieka saimniecība un individuālais uzņēmums, kura ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem pirmstaksācijas gadā ir pārsnieguši 45000 latu, reģistrējas kā uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājs un maksā šo nodokli vismaz piecus gadus, ieskaitot to gadu, kad tas reģistrēts (reģistrējies) par uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāju, neatkarīgi no tā ieņēmumu apjoma. Ja termiņa pēdējā gadā zemnieka vai zvejnieka saimniecībai vai individuālajam uzņēmumam gada ieņēmumi no saimnieciskajiem darījumiem ir mazāki par 45000 latu, nākamajā gadā šis uzņēmums var reģistrēties (pēc izvēles) kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs vai saglabāt uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja statusu.

8. Likuma 3.panta trešo daļu var piemērot tikai tad, ja ārvalsts uzņēmumam ir meitas uzņēmums vai pastāvīgā pārstāvniecība (to nosaka saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14.panta sesto daļu un attiecīgo spēkā esošo nodokļu konvenciju noteikumiem), noskaidrojot, vai nerezidenta darbība Latvijā ir uzskatāma arī par tā pastāvīgo pārstāvniecību saskaņā ar attiecīgās nodokļu konvencijas noteikumiem.

Piemērs.

Ārvalsts uzņēmums (nerezidents) izmanto fizisku personu - Latvijas rezidentu - par tā tirdzniecības aģentu Latvijā. Minētajai personai ir piešķirtas pilnvaras slēgt līgumus ārvalsts uzņēmuma vārdā, kuras tā regulāri izmanto. Tātad ārvalsts uzņēmumam ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. Pastāvīgās pārstāvniecības gada peļņa ir 100000 latu, apliekamais ienākums - 80000 latu, nodoklis, piemērojot 15 procentu likmi, - 12000 latu. Ārvalsts uzņēmums tieši (neizmantojot pastāvīgo pārstāvniecību) gadā ir pārdevis patērētājiem Latvijā kopsummā par 800000 latu tādas pašas preces, kādas tiek pārdotas, izmantojot Latvijas pastāvīgo pārstāvniecību. Tātad pastāvīgās pārstāvniecības ienākums, kas apliekams ar uzņēmumu ienākuma nodokli, ir 80000 latu + 800000 latu = 880000 latu. Šajā gadījumā nodoklis ir 132000 latu. Praksē jāņem vērā, ka, iekļaujot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamajā ienākumā nerezidenta tieši gūto ienākumu (piemērā - 800000 latu), ir jāatskaita izdevumi, kas saistīti ar iekļaujamā ienākuma gūšanu.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

9. No likuma 3.panta ceturtajā daļā minētajiem maksājumiem pēc noteiktajām likmēm nodokli maksā nerezidents, bet rezidents nodokli tikai ietur un iemaksā budžetā. Nodokli ietur un iemaksā budžetā arī tie uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības, līgumsabiedrības, iestādes un organizācijas, kuras nav uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājas vai izmanto atvieglojumus saskaņā ar likumu "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" vai likumu “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās". Likuma 3.panta ceturto daļu piemēro, ja nerezidents gūst ieņēmumus Latvijā, neizmantojot pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā. Atkarībā no tā, vai nerezidentam ir vai nav pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā, vienus un tos pašus maksājumus var aplikt ar nodokļiem atšķirīgos veidos.

Piemēri.

1. BELCO ir uzņēmums, B valsts rezidents. Tas sniedz konsultācijas un vadības pakalpojumus uzņēmumam LATCO, kas ir Latvijas rezidents. Konsultācijas tiek sniegtas B valstī, kur regulāri ierodas LATCO speciālisti. LATCO maksā BELCO par pakalpojumiem 100000 latu gadā. Šajā gadījumā BELCO nav pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā, bet BELCO saņemto samaksu par pakalpojumiem Latvijā apliek ar nodokļiem pēc 10 procentu likmes saskaņā ar likuma 3.panta ceturtās daļas 2.punktu.

2. BELCO ir uzņēmums, B valsts rezidents. Tas sniedz konsultācijas un vadības pakalpojumus uzņēmumam LATCO, kas ir Latvijas rezidents. Konsultācijas tiek sniegtas Latvijā, kur regulāri ierodas BELCO speciālisti, kas apmāca LATCO vadošos darbiniekus. LATCO maksā BELCO par pakalpojumiem 100000 latu gadā. Šajā gadījumā BELCO darbību analizē atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 14.panta sestajai daļai, kurā noteikts, ka tad, ja nerezidents "sniedz pakalpojumus, ieskaitot konsultatīvos, vadības un tehniskos pakalpojumus, izmantojot ārvalstu uzņēmuma darbiniekus vai piesaistīto personālu", uzskata, ka nerezidentam (piemērā - BELCO) ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. Šajā gadījumā pārstāvniecības apliekamo ienākumu nosaka saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" un Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumiem Nr.587 “Nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanas un nodokļu maksāšanas kārtība" un piemēro likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 3.panta trešajā daļā noteikto likmi, ievērojot pārejas noteikumu 23.punkta normas.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255; MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

10. Likuma 3.panta ceturtajā daļā minētie rezidenta vai pastāvīgās pārstāvniecības maksājumi nerezidentam ir uzskatāmi par nerezidenta Latvijā gūtajiem ieņēmumiem neatkarīgi no minēto maksājumu veikšanas vietas. Veicot maksājumus nerezidentam — fiziskai personai —, uzņēmumu ienākuma nodokli ietur, ja nerezidenta — fiziskas personas — Latvijā gūtais ienākums neveido ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo objektu.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

10.¹ Piemērojot likuma 3.panta ceturtās daļas 1.punktu, par dividenžu izmaksātāju uzskatāma kapitālsabiedrība (uzņēmējsabiedrība), kas izmaksā dividendes.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā; punkts stājas spēkā 01.05.2004., sk. 92.³ punktu)

10.² Ja līdz dienai, kad pieņemts lēmums par dividenžu izmaksu (Latvijas Centrālā depozitārija dalībniekiem emitenta statusā — dividenžu aprēķina datumam), dividenžu saņēmējam, kas ir sabiedrība — Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents —, vismaz divus gadus nepārtraukti pieder ne mazāk kā 25 procenti kapitāla un balsošanas tiesību sabiedrībā, kura izmaksā dividendes, dividenžu saņēmējs līdz dividenžu izmaksas dienai (ja dividenžu izmaksātājs ir Latvijas Centrālā depozitārija dalībnieks emitenta statusā — četru darbdienu laikā pēc dividenžu aprēķina datuma) iesniedz kapitālsabiedrībai, kura izmaksā dividendes, rakstisku apliecinājumu, kurā norāda:

10.² 1. nosaukumu, reģistrācijas numuru, adresi, rezidences valsti;

10.² 2. informāciju par piederošajām kapitāla un balsošanas tiesībām sabiedrībā, kura izmaksā dividendes, uz dienu, kad pieņemts lēmums par dividenžu izmaksu, norādot, cik ilgi nepārtraukti pieder ne mazāk kā 25 procenti kapitāla un balsošanas tiesību kapitālsabiedrībā, kura izmaksā dividendes;

10.² 3. ka ir informēts par likumā noteikto atbildību, kas iestājas par nepatiesu ziņu sniegšanu.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā; punkts stājas spēkā 01.05.2004., sk. 92.³ punktu)

10.³ Ja līdz dienai, kad pieņemts lēmums par dividenžu izmaksu (Latvijas Centrālā depozitārija dalībniekiem emitenta statusā — dividenžu aprēķina datumam), dividenžu saņēmējam, kas ir sabiedrība — Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents —, mazāk nekā divus gadus nepārtraukti pieder ne mazāk kā 25 procenti kapitāla un balsošanas tiesību kapitālsabiedrībā, kura izmaksā dividendes, dividenžu saņēmējs līdz dividenžu izmaksas dienai iesniedz Valsts ieņēmumu dienestam šā likuma 3.panta 4.¹ daļā noteiktās banku garantijas 10 procentu apmērā no saņemamo dividenžu apjoma.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā; punkts stājas spēkā 01.05.2004., sk. 92.³ punktu)

10.⁴ Šo noteikumu 10.³ punktā minētās banku garantijas ietver šādu informāciju:

10.⁴ 1. Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde pēc dividenžu izmaksātāja reģistrācijas vietas, kurai garantija tiek sniegta;

10.⁴ 2. banka — garantijas sniedzēja (pilns nosaukums, reģistrācijas numurs, juridiskā adrese, rezidences valsts) — un bankas — garantijas sniedzējas — atbildīgā amatpersona (vārds, uzvārds, paraksts);

10.⁴ 3. sabiedrība — Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents —, par kuru garantija tiek sniegta (nosaukums, reģistrācijas numurs un tās institūcijas nosaukums, kurā veikta reģistrācija, juridiskā adrese, rezidences valsts);

10.⁴ 4. Latvijas kapitālsabiedrības (uzņēmējsabiedrības), kura izmaksā dividendes sabiedrībai — Eiropas Savienības dalībvalsts rezidentam —, par kuru iesniegta garantija, pilns nosaukums, reģistrācijas numurs, juridiskā adrese;

10.⁴ 5. maksājumu garantijas apjoms 10 procentu apmērā no dividenžu summas (summa latos jānorāda cipariem un vārdiem);

10.⁴ 6. apstiprinājumu, ka banka — garantijas sniedzēja — garantē Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajai iestādei — garantijas saņēmējai — nekavējoties maksāt summu garantijas apmērā, saņemot no garantijas saņēmēja rakstisku prasību maksāt un apstiprinājumu, ka sabiedrība — Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents — saskaņā ar likuma “Par uzņēmumu ienākuma nodokli” 3.panta ceturtās daļas 1.punktu zaudējusi tiesības uz nodokļa neieturēšanu no dividendēm un nav samaksājusi uzņēmumu ienākuma nodokli;

10.⁴ 7. prasības un strīdi, kas saistīti ar garantiju, izskatāmi saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā; punkts stājas spēkā 01.05.2004., sk. 92.³ punktu)

10.⁵ Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālā iestāde piecu darbdienu laikā izsniedz dividenžu saņēmējam — sabiedrībai, kas ir Eiropas Savienības dalībvalsts rezidents, — izziņu par attiecīgo banku garantiju saņemšanu. Izziņas kopiju minētā sabiedrība iesniedz Latvijas kapitālsabiedrībai (uzņēmējsabiedrībai) — dividenžu izmaksātājai.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā; punkts stājas spēkā 01.05.2004., sk. 92.³ punktu)

11. Piemērojot likuma 3.panta ceturto daļu, autortiesību un blakustiesību objektus un subjektus nosaka atbilstoši Autortiesību likumam, kā arī ievēro spēkā esošo nodokļu konvenciju noteikumus. Atkarībā no tā, vai nerezidentam ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā vai tās nav, nosaka nerezidenta nodokļu atbildību saskaņā ar likuma 3.panta otro un trešo daļu vai 3.panta ceturto daļu.

12. Piemērojot likuma 3.panta ceturtās daļas 4.punktu, maksājumi par autortiesībām (ieskaitot blakustiesības) vai tiesībām izmantot autortiesības (ieskaitot blakustiesības), ja tās saistītas ar datorprogrammām, tiek aplikti atbilstoši likuma 3.panta ceturtās daļas 4.punkta "b" apakšpunktam (piemērojot piecu procentu likmi). Attiecīgie maksājumi ir saistīti ar autortiesību izmantošanu vai tiesībām izmantot autortiesības, taču maksājums par paša materializētā darba izmantošanu, kuru aizsargā autortiesības, nav uzskatāms par maksājumu par autortiesību izmantošanu vai tiesībām izmantot autortiesības uz šo darbu.

Piemēri.

1. ACO ir uzņēmums, A valsts rezidents, kas nodarbojas ar datorprogrammu izstrādi. LATCO ir uzņēmums, Latvijas rezidents, kurš iepērk datorprogrammas un nodarbojas ar šo datorprogrammu reproducēšanu, kā arī ar datorprogrammu kopiju izplatīšanu. Saskaņā ar savstarpēji noslēgto līgumu LATCO izmaksā autoratlīdzību (arī sistemātisku) ACO par tā izstrādāto datorprogrammu izmantošanas tiesībām un iegūst tiesības reproducētās datorprogrammas izplatīt. LATCO saskaņā ar līgumu var iegūt tiesības arī iznomāt datorprogrammas, reproducēt datorprogrammas komerciālām vajadzībām, translēt, adaptēt un jebkādi pārveidot datorprogrammas, un reproducēt šādi iegūtos rezultātus (ciktāl tas nav pretrunā ar tās personas tiesībām, kura pārveido datorprogrammu), kā arī padarīt datorprogrammu pieejamu publikai, izmantojot vadus vai individuāli izraugoties citu pieejamības veidu. Abos gadījumos no atlīdzības, kuru LATCO izmaksā ACO, ietur uzņēmumu ienākuma nodokli saskaņā ar likuma 3.panta ceturtās daļas 4.punkta "b" apakšpunktu.

2. ACO ir uzņēmums, A valsts rezidents. Tas izstrādā datorprogrammas. LATCO ir uzņēmums, Latvijas rezidents, kurš iepērk savā saimnieciskajā darbībā izmantojamas datorprogrammas, veicot vienreizēju maksājumu par saņemtajām datorprogrammām (to kopijām). Šajā gadījumā līgumā var ietvert nosacījumu, ka LATCO ir atļauts reproducēt datorprogrammas, lai izmantotu tās sava uzņēmuma struktūrvienību (filiāles) vajadzībām, bet atbilstoši līgumam nedrīkst datorprogrammu pārdot, iznomāt, reproducēt komerciālām vajadzībām, translēt, adaptēt un jebkādi pārveidot datorprogrammas, un reproducēt šādi iegūtos rezultātus (ciktāl tas nav pretrunā ar tās personas tiesībām, kura pārveido datorprogrammu), kā arī padarīt datorprogrammu pieejamu publikai, izmantojot vadus vai individuāli izraugoties citu pieejamības veidu. Šajā gadījumā ACO saņemtā atlīdzība nav uzskatāma par samaksu par intelektuālo īpašumu un no tās neietur uzņēmumu ienākuma nodokli saskaņā ar likuma 3.panta ceturtās daļas 4.punkta "b" apakšpunktu.

3. ACO ir uzņēmums, A valsts rezidents. Tas izstrādā datorprogrammas. LATCO ir uzņēmums, Latvijas rezidents, kurš iepērk noteiktu datorprogrammas reprodukciju skaitu, lai tās izplatītu. LATCO atbilstoši līgumam nedrīkst datorprogrammu iznomāt, reproducēt komerciālām vajadzībām, translēt, adaptēt un jebkādi pārveidot datorprogrammas, un reproducēt šādi iegūtos rezultātus (ciktāl tas nav pretrunā ar tās personas tiesībām, kura pārveido datorprogrammu), kā arī padarīt datorprogrammu pieejamu publikai, izmantojot vadus vai individuāli izraugoties citu pieejamības veidu. Šajā gadījumā ACO saņemtā atlīdzība nav uzskatāma par samaksu par intelektuālo īpašumu un no tās neietur uzņēmumu ienākuma nodokli saskaņā ar likuma 3.panta ceturtās daļas 4.punkta "b" apakšpunktu.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā, kas grozīta ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

12.¹ Piemērojot likuma 3.panta ceturtās daļas 5.punktu, ar atlīdzību par Latvijā esoša īpašuma izmantošanu saprot atlīdzību gan par kustamā, gan nekustamā īpašuma izmantošanu.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

12.² Piemērojot likuma 3.panta sesto daļu, ar konsultatīvajiem pakalpojumiem saprot jebkurus konsultatīvos pakalpojumus, kas sniegti iekšzemes uzņēmumam (rezidentam) vai pastāvīgajai pārstāvniecībai (piemēram, konsultāciju sniegšana, dažādu veidu izstrādņu un materiālu (aprēķinu, projektu, biznesa plānu) sagatavošana, informācijas sniegšana par izmaiņām grāmatvedības programmās, tirgus izpētē un reklāmā, iekārtu un ražošanas tehnoloģiju tirgū un citos jautājumos, kas saistīti ar uzņēmuma stratēģisko attīstību, produkcijas ražošanu un realizāciju, uzņēmuma ekonomiskās darbības izpēte). Likuma piemērošanai pakalpojumu kvalificē kā konsultatīvo pakalpojumu, ņemot vērā tā ekonomisko saturu un būtību, nevis tikai juridisko formu.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

13. Personas, kurām izdarītie maksājumi ir apliekami ar nodokli saskaņā ar likuma 3.panta astoto daļu, nosaka saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumiem Nr.276 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām".

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

14. Likuma 3.panta astotās daļas piemērošanai jēdziens "maksājumi" nozīmē jebkurus maksājumus, kas samazina nodokļu maksātāja apliekamo ienākumu. Jēdzienā "maksājumi" ietilpst arī procenti, autoratlīdzība, maksājumi par pakalpojumiem, maksājumi faktisko izdevumu atlīdzināšanai, apdrošināšanas prēmiju maksājumi, galvojuma nauda un rokasnauda, ko Latvijas rezidenti vai nerezidentu pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā izmaksā jebkurai personai, kas atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā. Minētos maksājumus var veikt ar bezskaidras naudas norēķiniem, izmaksāt skaidrā naudā vai citādi (natūrā), kā arī savstarpējos norēķinus veicot ieskaita veidā. Ņemot vērā, ka nodoklis atbilstoši likumā noteiktajai likmei jāietur no visiem maksājumiem uz beznodokļu un zemu nodokļu valstīm vai teritorijām, nodoklis izmaksas brīdī ieturams arī tad, ja attiecīgos maksājumus veic avansā.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

15. Ja Latvijas nodokļu maksātājs atmaksā aizdevumu un procentus par aizdevumu, kas saņemts no personas, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, nodoklis ir jāietur tikai no izmaksājamo procentu summas.

16. Ja Latvijas Republikā reģistrēta kredītiestāde izsniedz aizdevumu personai, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, minētā kredītiestāde, aprēķinot tās apliekamo ienākumu, nav tiesīga piemērot likuma 7.pantu attiecībā uz aizdevumu, kas izsniegts minētajai personai.

17. Ja personai, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, ir atvērts konts Latvijas Republikā reģistrētā kredītiestādē un attiecīgā persona no minētā konta veic maksājumus, kuru saņēmējs ir cita persona, kas atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, un šo maksājumu rezultātā tiek samazināts Latvijas nodokļu maksātāja apliekamais ienākums, tiek uzskatīts, ka minētos maksājumus veic Latvijas nodokļu maksātājs un attiecībā uz tiem ir piemērojama likuma 3.panta astotā daļa.

18. Ja Latvijas nodokļu maksātāja maksājumi personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, nav atbrīvoti no nodokļa ieturēšanas saskaņā ar likuma 3.panta astoto daļu, bet Latvijas nodokļu maksātājs uzskata, ka attiecībā uz šiem maksājumiem minētajām personām ir piemērojama likuma 3.panta devītā daļa, nodokļu maksātājs Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc tā reģistrācijas vietas pirms maksājumu veikšanas iesniedz iesniegumu-pieprasījumu nepiemērot likuma 3.panta astoto daļu attiecībā uz viņa maksājumiem minētajām personām.

19. Šo noteikumu 18.punktā minētajā iesniegumā-pieprasījumā nodokļu maksātājs norāda darījuma raksturu, būtību un piemērojamās cenas, paskaidro, kādi apstākļi ir noteikuši nepieciešamību veikt darījumu ar personu vienā no minētajām valstīm vai teritorijām, apliecina, ka minētais darījums nenotiek, lai samazinātu Latvijas nodokļu maksātāja apliekamo ienākumu vai lai nemaksātu nodokļus Latvijā, un ka Latvijas nodokļu maksātājs vai ar Latvijas nodokļu maksātāju saistītās personas vai uzņēmumi nav tieši vai netieši līdzdalībnieki personā - maksājumu saņēmējā, dokumentāri identificē personas, kuras tieši vai netieši (izmantojot līdzdalību citā personā, vairākās citās personās vai citā veidā) ir personas - maksājumu saņēmējas faktiskie īpašnieki, kā arī iesniedz jebkuru citu būtisku informāciju, kas Valsts ieņēmumu dienestam atvieglo lēmuma pieņemšanu. Ja Valsts ieņēmumu dienests pieprasa, nodokļu maksātājs pēc darījuma veikšanas iesniedz dokumentus (piemēram, līgumi, muitas deklarācijas, preču transporta pavadzīmes) vai to kopijas, kas apstiprina darījuma faktisko izpildi.

20. Nodokļu maksātājs, piemērojot likuma 3.panta astoto daļu maksājumiem, kas neatbilst 3.panta astotās daļas 1., 2. un 3.punktā minētajiem maksājumiem, drīkst neieturēt nodokli, piemērojot 15 procentu likmi, tikai pēc Valsts ieņēmumu dienesta rakstiskas atļaujas saņemšanas neieturēt nodokli no atļaujā norādītajiem maksājumiem vai no maksājumiem par atļaujā minēto darījumu izpildi.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

21. Valsts ieņēmumu dienests izskata šo noteikumu 18.punktā minēto iesniegumu-pieprasījumu un ne vēlāk kā 30 dienu laikā no tā saņemšanas dienas izsniedz nodokļu maksātājam rakstisku atļauju neieturēt nodokli vai atteikumu izsniegt minēto atļauju.

22. Izsniedzot šo noteikumu 21.punktā minēto atļauju, Valsts ieņēmumu dienests tajā norāda, uz kādiem maksājumiem attiecas izsniegtā atļauja, un atļaujas derīguma termiņu. Valsts ieņēmumu dienests Latvijas nodokļu maksātājam nedrīkst izsniegt vispārēju atļauju, kas piemērojama attiecībā uz visiem nodokļu maksātāja veicamajiem maksājumiem, nenorādot konkrētus darījumus un to dalībniekus (maksājumu saņēmējus).

23. Piemērojot likuma 3.panta devīto daļu, Valsts ieņēmumu dienests, nosakot, vai šajā panta daļā minētie maksājumi netiek veikti, lai samazinātu nodokļu maksātāja apliekamo ienākumu un nemaksātu vai samazinātu Latvijā maksājamos nodokļus, ņem vērā:

23.1. vai maksājumu veikšana pamatojas uz reālu ekonomisko darbību;

23.2. vai nodokļu maksātājam nepieciešamība veidot ekonomiskus sakarus ar personām, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas beznodokļu vai zemu nodokļu valstīs vai teritorijās, izriet no viņa veicamās uzņēmējdarbības specifikas;

23.3. vai pēc maksājumu veikšanas Latvijas nodokļu maksātāja apliekamais ienākums netiek samazināts lielākā apmērā nekā tad, ja maksājumu saņēmējs būtu Latvijas nodokļu maksātājs - rezidents vai nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā;

23.4. vai nodokļu maksātājs, ar to saistītas personas vai uzņēmumi nav tiešs vai netiešs līdzdalībnieks personā, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā;

23.5. vai Latvijas nodokļu maksātājs un persona, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta beznodokļu vai zemu nodokļu valstī vai teritorijā, nav uzskatāmi par saistītiem uzņēmumiem likuma 1.panta trešās daļas 5.punkta izpratnē;

23.6. citus faktiskos apstākļus, kādos notiek attiecīgie darījumi, vai nosacījumus, kuri tos ietekmē un uz kuriem pamatojoties var tikt pieņemts lēmums par nodokļa neieturēšanu saskaņā ar likuma 3.panta devīto daļu.

23.¹ Ja, piemērojot likuma 3.panta devīto daļu, Valsts ieņēmumu dienests ir veicis šo noteikumu 23.punktā minēto pārbaudi attiecībā uz nodokļu maksātāja veiktajiem maksājumiem nerezidentiem un paredzams, ka nodokļu maksātāja veiktie darījumi nākotnē būs vienveidīgi un tajā iesaistītie dalībnieki taksācijas perioda laikā būs vienas un tās pašas personas, Valsts ieņēmumu dienests ir tiesīgs izsniegt atļauju ar noteiktu derīguma termiņu, kas nepārsniedz 12 mēnešus, neieturēt nodokli saskaņā ar likuma 3.panta astoto daļu no maksājumiem konkrētam nerezidentam.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

24. Valsts ieņēmumu dienests nedrīkst bez pamatojuma atteikt nodokļa maksātājam izsniegt atļauju neieturēt nodokli saskaņā ar likuma 3.panta devīto daļu, ja nodokļa maksātājs ir pierādījis, ka ir izpildītas likuma 3.panta devītās daļas prasības un tās šo noteikumu prasības, kuru izpilde ir nepieciešama, lai saņemtu minēto atļauju.

Piemēri.

1. Valsts ieņēmumu dienests var atļaut neieturēt nodokli no Latvijas starptautiskā jūras un gaisa transporta uzņēmumu ostu un lidostu nodevu maksājumiem, kā arī no maksājumiem par kuģu vai lidmašīnu apkopi un apgādi vai neatliekamo remontu (arī no maksājumiem par materiālu un iekārtu iegādi šāda remonta veikšanai); maksājumiem par kuģu aģentēšanu, apdrošināšanu, kuģu menedžmentu, sakaru pakalpojumiem, konsultatīvajiem un juridiskajiem pakalpojumiem, kurus minētie Latvijas uzņēmumi izmaksā beznodokļu vai zemu nodokļu valstu vai teritoriju uzņēmumiem, ja Latvijas uzņēmumi starptautiskajos pārvadājumos izmanto beznodokļu vai zemu nodokļu valstu vai teritoriju ostas vai lidostas vai minētajās valstīs vai teritorijās veic nepieciešamo remontu.

2. Beznodokļu vai zemu nodokļu valsts vai teritorijas rezidentam ir atvērts konts bankā Latvijā. Par konta atlikumu banka izmaksā (pieskaita) procentus, Latvijas rezidenti kontā ieskaita maksājumus, un konta turētājs no konta veic maksājumus (arī maksājumus, kuru saņēmēji ir personas, kuras atrodas, ir izveidotas vai nodibinātas beznodokļu vai zemu nodokļu valstīs vai teritorijās). Nosakot, vai no procentiem ir jāietur nodoklis, banka ievēro šo noteikumu 8.punkta prasības, savukārt Latvijas rezidents ietur nodokli no maksājumiem, kurus tas ieskaita beznodokļu vai zemu nodokļu valsts vai teritorijas rezidenta kontā bankā Latvijā. No maksājumiem, kurus veic konta turētājs, nodokli neietur, ja šie maksājumi tieši vai netieši nesamazina Latvijas nodokļu maksātāja apliekamo ienākumu.

24.¹ Valsts ieņēmumu dienestam ir tiesības anulēt šo noteikumu 23.¹ punktā minēto atļauju, ja nodokļu administrēšanas procesā ir iegūta pamatota informācija, kas liecina par darījuma patieso apstākļu slēpšanu.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

25. Ja Valsts ieņēmumu dienests, piemērojot likuma 3.panta devīto daļu, anulē izsniegto atļauju neieturēt nodokli, nokavētajam nodokļa maksājumam pamatparāda palielinājumu un nokavējuma naudu aprēķina, sākot ar dienu, kurā veikts maksājums, no kura bija jāietur nodoklis.

26. Nodokļu maksātājs var pieprasīt Darījumu novērtēšanas komisijas atzinumu atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām" 39.pantam, ja tam ir domstarpības ar Valsts ieņēmumu dienestu par tāda darījuma tirgus cenas vai tirgus vērtības novērtējumu, kas veikts ar personu, kura atrodas, ir izveidota vai nodibināta vienā no beznodokļu vai zemu nodokļu valstīm vai teritorijām.

27. Likuma 4.panta pirmajā daļā paredzēts, ka, nosakot apliekamo ienākumu, nodokļu maksātāja peļņas apjoms tiek palielināts vai zaudējumu apjoms samazināts par to izdevumu (vai izdevumu daļas) summu, kuri nav tieši saistīti ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, un par to zaudējumu summu, kurus radījusi nodokļu maksātājam piederošo sociālās infrastruktūras objektu uzturēšana. Šiem izdevumiem (zaudējumiem) jābūt ietvertiem attiecīgajos nodokļu maksātāja peļņas un zaudējumu aprēķina izdevumu posteņos.

28. Sabiedriskajām organizācijām, kuras atbilstoši likumam "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" ir bezpeļņas organizācijas, nav piemērojama likuma 4.panta 1.1 daļa, ja tās ievēro likuma "Par bezpeļņas organizāciju" prasības. Šīs sabiedriskās organizācijas neiesniedz uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju.

29. Nosakot pastāvīgo pārstāvniecību apliekamo ienākumu, saskaņā ar likuma 4.panta otro daļu ievēro likumu, Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumus Nr.587 “Nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanas un nodokļu maksāšanas kārtība" un Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumus Nr.276 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām".

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255; MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

30. Pastāvīgās pārstāvniecības galvenā īpatnība ir tā, ka pastāvīgā pārstāvniecība ir nerezidenta (ārvalsts uzņēmuma) sastāvdaļa un nav atsevišķs uzņēmums. Nosakot pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu, neņem vērā ienākumus un izdevumus, kas radušies, veicot dažādus maksājumus (izvietojot ienākumus vai izdevumus) starp dažādām nerezidenta (ārvalsts uzņēmuma) sastāvdaļām, tas ir, starp ārvalsts uzņēmuma pastāvīgo pārstāvniecību Latvijā un uzņēmuma pārējo daļu (izņemot ārvalstu uzņēmumu - banku - pastāvīgās pārstāvniecības Latvijā).

31. Pastāvīgās pārstāvniecības peļņu var samazināt par nerezidenta, kura pastāvīgā pārstāvniecība tā ir, izdevumiem vai izdevumu daļu Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumos Nr.587 “Nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanas un nodokļa maksāšanas kārtība” noteiktajā kārtībā.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

32. (Svītrots ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

33. Nerezidenta pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu nosaka, ievērojot Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumu Nr.587 “Nerezidentu pastāvīgo pārstāvniecību apliekamā ienākuma noteikšanas un nodokļu maksāšanas kārtība” 4.punktu. Ja nerezidents piegādā (nodod) tā pastāvīgajai pārstāvniecībai preces tālākpārdošanai Latvijā, šī punkta piemērošana ļauj samazināt pastāvīgās pārstāvniecības apliekamo ienākumu par tādu summu, kādu par piegādātajām precēm maksātu atsevišķs uzņēmums, kas darbojas neatkarīgi no nerezidenta un iepērk minētās preces par tirgus cenām. (Par tirgus cenu noteikšanu sk. šo noteikumu 62.punktu.)

Piemērs.

SWECO ir Z valsts rezidents, tam ir pastāvīgā pārstāvniecība Latvijā. SWECO piegādā pastāvīgajai pārstāvniecībai televizorus, norādot to iegādes cenu - 180 latu par katru. Pārstāvniecība realizē tos par 200 latiem katru. Pastāvīgā pārstāvniecība iesniedz nodokļa aprēķinu, kurā apliekamais ienākums ir noteikts 200 latu - 180 latu = 20 latu, no kura nodoklis ir trīs lati. Valsts ieņēmumu dienesta rīcībā ir informācija, ka tādus pašus televizorus neatkarīgi vairumtirgotāji realizē par 140 latiem katru. Pamatojoties uz šo informāciju, Valsts ieņēmumu dienests koriģē iesniegto nodokļa aprēķinu un par izdevumiem atzīst tikai 140 latu. Tātad apliekamais ienākums ir 200 latu - 140 latu = 60 latu un nodoklis - deviņi lati.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

34. Piemērojot likuma 5.panta pirmo daļu, nodokļu maksātājs grāmatvedībā uzrāda visus izdevumus, arī tos, kuri nav saistīti ar uzņēmējdarbību. Ja uzņēmuma darbinieks saņem dāvanu, kas pirkta par uzņēmuma līdzekļiem, tad par dāvanas vērtību palielina šī darbinieka apliekamo ienākumu, no kura ietur iedzīvotāju ienākuma nodokli un valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kā arī samaksā darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu darba devēja daļu. Uzņēmuma apliekamo ienākumu palielina par to dāvanas vērtības daļu, kura ir mazāka par Ministru kabineta 1998.gada 31.marta noteikumos Nr.112 "Noteikumi par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis" noteikto darba devēja dāvanas apmēru un kura nav pieskaitīta darbinieka darba samaksai kā papildu ienākums. Ja tas nav izdarīts, nodokļu maksātājam var piemērot soda sankcijas par apliekamā ienākuma slēpšanu. Pie izdevumiem, kas nav saistīti ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību, pieskaita uzņēmuma īpašnieku un darbinieku izklaides un pabalstu izdevumus, kurus nevar sadalīt personāli.

35. Obligātās izmaksas darbiniekiem saskaņā ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem ir saimnieciskās darbības izdevumu postenis, un tās nevar tikt uzskatītas par izdevumiem, kas nav saistīti ar nodokļu maksātāja saimniecisko darbību.

36. Apliekamo ienākumu nepalielina par to izdevumu summu, kuru darba devējs ir samaksājis, lai nodrošinātu Darba aizsardzības likuma 7., 8., 11., 12., 14. un 25.pantā noteikto pienākumu veikšanu, kā arī par izdevumiem, kas saistīti ar profilaktiskiem veselības aizsardzības pasākumiem nozarēs, kurās darba apstākļi to prasa (piemēram, izdevumi vakcinēšanai pret ērču encefalītu mežā nodarbinātiem vai vakcinēšanai pret infekcijas slimībām farmaceitisko un veselības aprūpes iestāžu darbiniekiem).

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

37. Piemērojot likuma 5.panta trešo daļu, nodokļu maksātājam piederošie dzīvokļu un komunālās saimniecības objekti, kā arī izglītības, kultūras, sporta, sabiedriskās ēdināšanas un medicīniskās aprūpes iestādes ir uzskatāmas par sociālās infrastruktūras objektiem, ja minēto objektu izmantošana vai iestāžu sniegtie pakalpojumi ir tādi uzņēmējdarbības veidi, kuri nav reģistrēti Uzņēmumu reģistrā kā nodokļu maksātāja uzņēmējdarbības veidi.

38. Piemērojot likuma 5.panta ceturto daļu, nodokļu maksātājs savu apliekamo ienākumu nedrīkst samazināt par šajā panta daļā minētajām summām, kā arī citām summām, kuru izmaksāšana nav ekonomiski saistīta ar uzņēmuma saimniecisko darbību. Pārbaudot nodokļu maksātāja apliekamā ienākuma pareizību, Valsts ieņēmumu dienests nosaka, vai izdevumi ir ekonomiski saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību, kā arī izvērtē to būtību un izmaksāšanas pamatu.

38.¹ Piemērojot likuma 5.panta ceturto daļu, pie izdevumiem, kas nav ekonomiski saistīti ar saimniecisko darbību, pieskaita preces zudumus un norakstīto preču vērtību, kas pārsniedz uzņēmuma plānoto zudumu normatīvus taksācijas periodam. Plānoto zudumu normatīvus taksācijas periodam aprēķina, pamatojoties uz faktisko preču zudumu (norakstīto preču) vērtību iepriekšējos trijos taksācijas periodos. Jaunizveidotiem uzņēmumiem, kā arī uzņēmumiem, kuru darbības veids, izmantotās izejvielas vai pārdodamo preču sortiments būtiski mainījies, plānoto zudumu normas nosaka normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, pamatojoties uz attiecīgā uzņēmuma taksācijas gada prognozi un ievērojot saimnieciskās darbības specifiku.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

39. Par uzņēmuma saimnieciskās darbības izdevumiem, kuriem nav piemērojama likuma 5.panta ceturtā daļa, uzskatāmi uzņēmuma reklāmas izdevumi par laimestiem vai balvām, kuras tiek laimētas, izlozētas un dāvinātas, uzņēmumam reklāmas nolūkā organizējot konkursus, kuru rezultāti tiek atspoguļoti masu saziņas līdzekļos, vai izdevumi, nodrošinot balvas citu uzņēmumu organizētajos konkursos, ja šo konkursu norises vietā ir attiecīgā uzņēmuma reklāma, konkursi tiek organizēti, lai paplašinātu savas produkcijas (pakalpojumu) noieta tirgu, un dalībnieku loks šajos konkursos netiek citādi ierobežots, kā vienīgi nosakot, ka dalībniekam ir jānopērk attiecīgā prece vai jāatbild uz kādu jautājumu. Likuma 5.panta ceturtās daļas norma piemērojama, ja reklāmas kampaņas ietvaros tiek izmantotas naudas balvas, kuru saņēmēju uzņēmums nevar identificēt (piemēram, naudas zīmes ir preces iepakojumā), kā arī likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" noteiktajos gadījumos nevar ieturēt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Likuma 5.panta ceturtās daļas norma nav piemērojama, ja nodokļu maksātājs, kas Preču un pakalpojumu loteriju likumā noteiktajā kārtībā saņēmis loterijas atļauju, rīko preču vai pakalpojumu loteriju un maksā valsts nodevu 25 procentu apmērā no laimestu fonda.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

40. Piemērojot likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktu, uzņēmuma finanšu grāmatvedībā veic tādu pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu uzskaiti, nolietojuma aprēķinu un norakstīšanu, kas atspoguļo pamatlīdzekļu un nemateriālo ieguldījumu fizisko, morālo vai cita veida vērtības reālo zudumu un parāda uzņēmuma patieso peļņu vai zaudējumus. Jebkuram pamatlīdzeklim uzņēmums savā finanšu grāmatvedībā var lietot atšķirīgu nolietojuma uzskaites metodi, tomēr mainīt šo metodi atsevišķam pamatlīdzeklim nedrīkst citādi, kā noteikts normatīvajos aktos par grāmatvedības uzskaiti.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

41. Pamatlīdzekļu nolietojuma un nemateriālo ieguldījumu norakstīšanas kārtība, kas noteikta likuma 13.pantā, paredzēta tikai nodokļa aprēķiniem. Uzņēmuma finanšu grāmatvedībā pamatlīdzekļu nolietojuma normas vai likmes var nebūt vienādas ar likuma 13.pantā noteiktajām.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

42. Tā kā uzņēmuma finansiālās peļņas aprēķinā kā viens no izdevumu posteņiem ir iekļauts faktiskais pamatlīdzekļu nolietojums, kā arī saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu gada pārskatiem" izdevumos norakstītie nemateriālie ieguldījumi, apliekamo ienākumu palielina par attiecīgajām summām un samazina par summu, kas aprēķināta saskaņā ar likuma 13.pantu.

43. Piemērojot likuma 6.panta pirmās daļas 2.punktu, apliekamo ienākumu palielina par soda naudas summu, kas atspoguļota nodokļu maksātāja peļņas un zaudējumu aprēķinā. Šis noteikums attiecas arī uz soda sankciju summu, kas aprēķināta un samaksāta saskaņā ar likumu "Par nodokļiem un nodevām", likumu "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" un likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu".

44. Ja nodokļu maksātājs - uzņēmums, kura pamatkapitālā valsts vai pašvaldību daļa ir lielāka par 50 procentiem, kā arī no budžeta finansēta institūcija iztrūkumos vai izlaupījumos radušos zaudējumu ir norakstījusi savā finanšu grāmatvedībā, atbilstoši 6.panta pirmās daļas 3.punktam taksācijas gada apliekamo ienākumu palielina par šo summu. Nodokļa maksātājam jāveic visi iespējamie pasākumi, lai atgūtu iztrūkumos un izlaupījumos zaudētās vērtības: par notikušo nekavējoties jāziņo izmeklēšanas iestādēm un jāpanāk krimināllietas ierosināšana vai oficiāls atteikums to ierosināt. Ja pēc šādiem pasākumiem nākamajos taksācijas gados attiecīgās zaudējumu summas tiek atgūtas, tad, nosakot apliekamo ienākumu, peļņu samazina par atgūtajām summām.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

45. Piemērojot likuma 6.panta pirmās daļas 4.punktu, uzņēmuma apliekamo ienākumu palielina par summu, ko veido minētās izmaksas, tikai tad, ja uzņēmums no nerezidenta nav ieturējis nodokli noteiktajā apmērā saskaņā ar likuma 24.pantu un nav iemaksājis to budžetā. Nodoklis par attiecīgo summu, piemērojot likuma 3.panta pirmajā daļā noteikto likmi un ievērojot pārejas noteikumu 23.punkta normas, jāmaksā arī tad, ja uzņēmums ir atbrīvots no uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas vai 100 procentu apmērā izmanto atvieglojumus saskaņā ar likumu “Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā”.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

45.¹ Likuma 6.panta pirmās daļas 7.punktā minētie zaudējumi no vērtspapīru pārdošanas ir zaudējumi no šādu vērtspapīru pārdošanas:

45.¹ 1. akcijas un obligācijas, kuras neatrodas publiskajā apgrozībā saskaņā ar Finanšu instrumentu tirgus likumu;

45.¹ 2. pajas un kapitāla daļas, kas to valdītājam dod tiesības uz dokumentu emitenta kapitāla daļām;

45.¹ 3. prasījuma vērtspapīri.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā, kas grozīta ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

45.² Zaudējumi no šo noteikumu 45.¹ punktā minēto vērtspapīru pārdošanas ir starpība starp šo vērtspapīru iegādes vērtību un vērtspapīru pārdošanas cenu.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

45.³ Vērtspapīru iegādes vērtība ir vērtspapīru vienības cena un to izmaksu summa, kas ir tieši attiecināma uz attiecīgo vērtspapīru iegādi. Vērtspapīru iegādes vērtības noteikšanai izmanto metodi “pirmais iekšā — pirmais ārā” (FIFO) vai vidējo svērto cenu metodi. Ja nav iespējams noteikt tās izmaksas, kas ir tieši attiecināmas uz attiecīgo vērtspapīru iegādi, minētās izmaksas, nosakot vērtspapīru iegādes vērtību, netiek ņemtas vērā.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

45.⁴ Vērtspapīru pārdošanas cena ir naudas summa, kura ir saņemta vai būtu saņemama kā atlīdzība par vērtspapīru pārdošanu un no kuras ir izslēgtas komisijas naudas summas un maksājumi par citiem ar vērtspapīru pārdošanu tieši saistītiem pakalpojumiem.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

45.⁵ (Svītrots ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

45.⁶ (Svītrots ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

45.⁷ (Svītrots ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

45.⁸ Vērtspapīru iegādes (pārdošanas) diena šo noteikumu 45.¹ punktā minētajiem vērtspapīriem, ja īpašumtiesību pārejas datumu nereglamentē likums, ir līgumā norādītais datums, bet, ja šāda līguma nav, — datums, kurā reģistrēta īpašumtiesību nodošana.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

45.⁹ Piemērojot likuma 6.panta pirmās daļas 8.punktu, taksācijas perioda izdevumus, kas saistīti ar to vērtspapīru iegādi, kuri atrodas publiskajā apgrozībā saskaņā ar Finanšu instrumentu tirgus likumu, nosaka atbilstoši šo noteikumu 45.³ punktā minētajiem nosacījumiem.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā, kas grozīta ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

46. Likuma 6.panta trešajā daļā minētie aizņēmumu procentu maksājumi (neatkarīgi no aizņēmumu atmaksas termiņa) ir viens no izdevumu posteņiem finanšu grāmatvedībā. Nosakot apliekamo ienākumu, uzņēmumu peļņu palielina tikai par to procentu maksājumu summu, kas ir iekļauta ilgtermiņa ieguldījumu pašizmaksā saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" 26.pantu.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

47. Likuma 6.panta ceturtajā daļā norādītās valsts un pašvaldību nodevas nodokļu maksātāja finanšu grāmatvedībā ir uzrādītas kā izmaksu posteņi. Likums nenosaka apliekamā ienākuma koriģēšanu par šīm summām.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

48. Piemērojot likuma 6.panta ceturtās daļas 2.punktu, apliekamo ienākumu samazina par subsīdijām, kuras saņem nodokļu maksātāji, kas ražo lauksaimniecības produktus vai veic tās pirmās pakāpes pārstrādi Lauksaimniecības likuma izpratnē, un kuras izmaksātas kā valsts atbalsts lauksaimniecībai, kā arī par subsīdijām, kuras izmaksātas kā Eiropas Savienības atbalsts lauksaimniecībai un lauku attīstībai, ja šīs subsīdijas pirms tam ir bijušas atspoguļotas nodokļu maksātāja peļņas un zaudējumu aprēķinā. Likuma 6.panta ceturtās daļas 2.punkta izpratnē par atbalstu uzskatāms atbalsts saskaņā ar Komercdarbības atbalsta kontroles likumu.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

48.¹ Piemērojot likuma 6.panta ceturtās daļas 9.punktu, taksācijas perioda ieņēmumus no to vērtspapīru pārdošanas, kuri atrodas publiskajā apgrozībā saskaņā ar Finanšu instrumentu tirgus likumu, nosaka atbilstoši šo noteikumu 45.⁴ punktā minētajiem nosacījumiem.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā, kas grozīta ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

49. Likuma 6.panta piektajā daļā paredzēts, ka, aprēķinot nodokli, neņem vērā bilances aktīvu posteņu pārvērtēšanas rezultātus. Peļņa un zaudējumi, kas radušies sakarā ar ārvalstu valūtas kursa maiņu, tiek ņemti vērā un ieskaitīti kopējā nodokļu maksātāja peļņā vai zaudējumos saskaņā ar iegrāmatojumiem attiecīgajos operāciju kontos.

50. Piemērojot 6.panta 5.¹ daļu, šīs daļas pirmais teikums attiecas uz visiem nodokļu maksātājiem, kuri peļņas un zaudējumu aprēķinā uzrādījuši uzņēmuma līdzdalības daļas vērtības palielinājumu vai samazinājumu meitas (saistītajā) uzņēmuma pašu kapitālā. Ja nodokļu maksātājs minētās līdzdalības daļas vērtības palielinājuma un aprēķināto dividenžu starpību pēctaksācijas periodā nav ieskaitījis rezervē saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" 39.pantu, pēctaksācijas perioda apliekamo ienākumu palielina par ieņēmumiem no līdzdalības meitas vai saistītajā uzņēmumā, kurš ir nerezidents vai kurš piemēro likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" noteiktos uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumus vai likumā “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās" noteiktās nodokļa atlaides.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

51. Likuma 6.panta sestā daļa attiecināma uz jebkura apdrošināšanas veida apdrošināšanas prēmiju maksājumiem.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

51.¹ Piemērojot likuma 6.panta sesto daļu attiecībā uz ārvalstu apdrošināšanas sabiedrībām veiktajiem ārvalstu prēmiju maksājumiem, jāņem vērā, vai Latvijas apdrošināšanas sabiedrības attiecīgo apdrošināšanas pakalpojumu veikšanai ir saņēmušas licenci. Ja neviena apdrošināšanas sabiedrība nav saņēmusi licenci attiecīgajam apdrošināšanas veidam, nodokļu maksātājs ir tiesīgs par veiktajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem nepalielināt ar nodokli apliekamo ienākumu.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

51.² Ja Latvijas apdrošināšanas sabiedrība attiecīgā apdrošināšanas pakalpojuma sniegšanai ir saņēmusi licenci, taču nespēj nodrošināt uzņēmuma prasībām atbilstošu konkrēto pakalpojumu, par ko liecina šīs apdrošināšanas sabiedrības apdrošināšanas līguma nosacījumi, uzskatāms, ka Latvijas apdrošināšanas sabiedrības attiecīgo apdrošināšanas pakalpojumu Latvijā nenodrošina, un nodokļu maksātājs ir tiesīgs par veiktajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem nepalielināt ar nodokli apliekamo ienākumu.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

51.³ Ja konkrēto apdrošināšanas pakalpojumu saskaņā ar attiecīgajam apdrošināšanas veidam izsniegto licenci ir tiesīga sniegt tikai viena Latvijas apdrošināšanas sabiedrība, taču tā ir atteikusi slēgt apdrošināšanas līgumu, izsniedzot nodokļu maksātājam rakstisku atteikumu, uzskatāms, ka Latvijas apdrošināšanas sabiedrības attiecīgo apdrošināšanas pakalpojumu Latvijā nenodrošina, un nodokļu maksātājs ir tiesīgs par veiktajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem nepalielināt ar nodokli apliekamo ienākumu.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

51.⁴ Ja licenci attiecīgajam apdrošināšanas veidam ir saņēmušas vairākas Latvijas apdrošināšanas sabiedrības, taču konkrēto apdrošināšanas pakalpojumu nodokļu maksātājam sniegt ir rakstiski atteikušas vismaz trīs apdrošināšanas sabiedrības, uzskatāms, ka Latvijas apdrošināšanas sabiedrības attiecīgo apdrošināšanas pakalpojumu Latvijā nenodrošina, un nodokļu maksātājs ir tiesīgs par veiktajiem apdrošināšanas prēmiju maksājumiem nepalielināt ar nodokli apliekamo ienākumu.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

52. (Svītrots ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

53. (Svītrots ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

54. (Svītrots ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

55. (Svītrots ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

56. (Svītrots ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

56.¹ Par parādu saistībām likuma 6.⁴ panta pirmās un otrās daļas izpratnē ir uzskatāmas tikai tās parādu saistības, par kurām attiecīgajā taksācijas periodā ir aprēķināti procentu maksājumi, izņemot likuma 6.⁴ panta ceturtajā daļā minēto.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

56.² Likuma 6.⁴ panta pirmā un otrā daļa piemērojama visu veidu procentu maksājumiem par parādu saistībām, arī procentu maksājumiem, kurus maksā par finanšu līzinga un faktoringa darījumiem.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

56.³ Nosakot taksācijas perioda parādu saistību vidējo apjomu, ņem vērā gan latos, gan ārvalstu valūtās saņemtos aizņēmumus un kredītus. Attiecībā uz parādu saistībām, kuras izsniegtas ārvalstu valūtās, attiecīgi piemēro Centrālās statistikas pārvaldes noteikto vidējo kredītu likmi ārvalstu valūtās izsniegtiem kredītiem.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

56.⁴ Par parādu saistību vidējo apjomu likuma 6.4 panta pirmās un otrās daļas izpratnē ir uzskatāma parādu saistību gada vidējā svērtā vērtība, kura tiek aprēķināta, saskaitot parādu saistību vērtību katra mēneša pēdējā datumā (izņemot taksācijas perioda pēdējo mēnesi), pieskaitot pusi no parādu saistību vērtības taksācijas perioda sākumā un pusi no parādu saistību vērtības taksācijas perioda beigās un iegūto summu dalot ar mēnešu skaitu taksācijas periodā.

Piemērs.

Uzņēmuma A taksācijas periods ir vienāds ar kalendāra gadu. Taksācijas perioda laikā uzņēmumā A parādu saistību apjoms netika mainīts. Parādu saistību gada vidējā svērtā vērtība 2004.gadā tiek aprēķināta šādi:
 

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

57. Piemērojot likuma 7.pantu, ar nedrošiem parādiem saprot arī tās parādu saistības pret kredītiestādi, kuras radušās, kredītiestādei iegādājoties prasījuma (parādu) vērtspapīrus, un kurām saskaņā ar Latvijas Bankas izdotajiem noteikumiem ir jāveido speciālie uzkrājumi. Likuma 7.pantu nepiemēro attiecībā uz speciālajiem uzkrājumiem, kas izveidoti akcijām un citiem vērtspapīriem ar nefiksētu ienākumu, līdzdalībai saistīto vai radniecīgo uzņēmumu pamatkapitālā, pašu akcijām, zaudējumu segšanai zādzību gadījumos un pamatlīdzekļiem.

58. Piemērojot likuma 9.pantu, nodokļu maksātāja finansiālajai peļņai pieskaita zaudēto parādu summu, kura ir uzskaitīta kā nodokļu maksātāja izdevumu posteņi, izņemot to zaudēto parādu summu, uz kuru var attiecināt visus šajā pantā minētos nosacījumus.

58.¹ Ja debitors — fiziska persona — ir mirusi un saistības pārņem tās mantinieki, likuma 9.panta pirmās daļas 7.punktu piemēro, pamatojoties uz tiesas spriedumu par parāda piedziņu no mirušā debitora mantiniekiem un tiesu izpildītāja aktu par piedziņas neiespējamību. Ja debitora — fiziskas personas — manta piekrīt valstij, minēto likuma normu piemēro, pamatojoties uz tiesas lēmumu par tiesvedības izbeigšanu, ko norāda lēmumā, ar kuru apstiprina mirušā debitora mantas piekritību valstij.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

59. Likuma 10.panta ceturtās daļas piemērošanu skaidro šāds piemērs: ja zaudētā pamatlīdzekļa uzskaites vērtība finanšu grāmatvedībā ir 300 latu, kompensācijas summa - 250 latu, bet jauniegādātā pamatlīdzekļa vērtība - 350 latu, tad jauniegādātā pamatlīdzekļa uzskaites vērtība, kas jāizmanto nolietojuma aprēķinos saskaņā ar likuma 13.pantu (tā vērtība, kuru pieskaitīs konkrētās kategorijas vērtībai), ir 400 latu (300 + (350 - 250) = 400). Finanšu grāmatvedībā šādu operāciju neatspoguļo.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

60. Ja uzņēmums - dividenžu izmaksātājs, piemērojot citos likumos noteiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides vai atvieglojumus, ir pilnīgi vai daļēji atbrīvots no uzņēmumu ienākuma nodokļa, saskaņā ar likuma 11.pantu uzņēmums - dividenžu saņēmējs iekļauj savā apliekamajā ienākumā to saņemamo dividenžu daļu proporcionāli peļņas daļai, kas nav bijusi aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Ar citiem likumiem saprot tos likumus, kas iekšzemes uzņēmumam - rezidentam dod tiesības saņemt uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides vai atvieglojumus, bet nenosaka vispārējos uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanas, aprēķināšanas un maksāšanas principus (likums “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās”). Ja uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides vai atvieglojumi tiks ieviesti vēl ar kādu citu likumu, kurus piemērojot proporcionāli tiks samazināta budžetā iemaksājamā uzņēmumu ienākuma nodokļa summa, no uzņēmuma, kas izmanto šādā likumā noteiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides vai atvieglojumus, saņemtās dividendes būs apliekamas proporcionāli saņemtā atvieglojuma vai atlaides apmēram.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

61. Mātes (saistītais) uzņēmums saskaņā ar likuma 11.pantu iekļauj savā apliekamajā ienākumā to saņemamo dividenžu daļu, kas nav bijusi aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli, ja saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" 39.pantu mātes (saistītā) uzņēmuma peļņas un zaudējumu aprēķinā ir uzrādīta tā meitas (saistītā) uzņēmuma peļņa, kurš ir nerezidents vai kuram piemēro likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" noteiktos uzņēmumu ienākuma nodokļa atvieglojumus vai likumā “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās" noteiktās uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, un ja minētās līdzdalības daļas vērtības palielinājuma un aprēķināto dividenžu starpība ir ieskaitīta rezervē saskaņā ar likuma 6.panta 5.¹ daļu.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

61.¹ Piemērojot likuma 11.panta trešo daļu, nodokļa maksātājs iesniedz nodokļu administrācijā dokumentus (dokumentu kopijas), kuros norādīta dividenžu izmaksātāja rezidences valsts, kā arī dokumentus, kas apliecina līdzdalības daļu dividenžu izmaksātāja — nerezidenta — kapitālā un balsstiesībās.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

62. Lai noteiktu likuma 12.panta otrās daļas 2., 3. un 4.punktā minētās preču (produkcijas, pakalpojumu) tirgus cenas vai darījuma vērtību, var vērsties pie Darījumu novērtējuma komisijas (sk. Ministru kabineta 1995.gada 28.marta noteikumus Nr.67 "Noteikumi par Darījumu novērtējuma komisiju") vai piemērot šādas metodes:

62.1. salīdzināmo nekontrolēto cenu metode - cenas, kādas tiek piemērotas uzņēmuma un ar to saistītā uzņēmuma (pastāvīgās pārstāvniecības) darījumos, tiek salīdzinātas:

62.1.1. ar iekšējām cenām (minētā uzņēmuma un ar to nesaistīta uzņēmuma līdzīgu darījumu cenas);

62.1.2. ar ārējām cenām (citu nesaistītu uzņēmumu līdzīgu darījumu cenas, kā arī paraugcenas vai vērtības, piemēram, muitas vērtība);

62.2. tālākpārdošanas cenu metode - metode, kas pamatojas uz cenu, par kādu preces (produkcija), kuras iegādātas no saistīta uzņēmuma, tiek pārdotas tālāk neatkarīgiem patērētājiem. Minēto cenu samazina par summu, ko veido pārdevēja izdevumi, kas saistīti ar preču (produkcijas) realizāciju neatkarīgiem patērētājiem, un atbilstošā peļņa. Atlikusī summa uzskatāma par cenu, kas piemērojama darījumos starp neatkarīgiem uzņēmumiem (tirgus cenu) un salīdzināma ar cenu, kāda faktiski piemērota darījumos starp saistītiem uzņēmumiem;

62.3. izmaksu pieskaitīšanas metode - metode, kas pamatojas uz produkcijas (pakalpojumu) piegādātāja izmaksām par produkcijas (pakalpojumu) piegādi saistītam uzņēmumam. Minētajām izmaksām pieskaita atbilstošo peļņas normu un iegūst cenu, kāda tiktu piemērota, ja darījums notiktu starp diviem nesaistītiem uzņēmumiem. Atbilstošo peļņas normu nosaka, pamatojoties uz peļņas normu, kādu tas pats produkcijas (pakalpojumu) piegādātājs saņem darījumos ar nesaistītiem uzņēmumiem. Var pamatoties arī uz peļņas normu, kādu saņem cits uzņēmums līdzīgos darījumos ar nesaistītiem uzņēmumiem.

63. Ja šo noteikumu 62.1.apakšpunktā minētās cenas atšķiras, tad, nosakot preču (produkcijas, pakalpojumu) vērtību, piemēro cenas, kādas tiktu piemērotas darījumos starp nesaistītiem uzņēmumiem. Nosakot apliekamo ienākumu, izdara attiecīgas korekcijas. Ja līdzīgos darījumos ir nelielas atšķirības, cenas var salīdzināt, ja iespējams neņemt vērā faktorus, kuru ietekmē ir radušās darījumu atšķirības.

64. Uzņēmuma peļņa nav jākoriģē, ja uzņēmums - Latvijas rezidents (nerezidenta pastāvīgā pārstāvniecība) - pārdod saistītam ārvalstu uzņēmumam vai uzņēmumam, kas ir atbrīvots no uzņēmumu ienākuma nodokļa, vai uzņēmumam, kas izmanto likumā "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" paredzētos atvieglojumus vai likumā “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās" paredzētās atlaides, vai ja pastāvīgā pārstāvniecība nodod uzņēmuma pārējai daļai, kas atrodas ārvalstīs, preces (produkciju, pakalpojumus) par cenām, kas ir augstākas nekā tirgus cenas, vai attiecīgi iepērk preces (produkciju, pakalpojumus) par cenām, kas ir zemākas nekā tirgus cenas.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

65. Likuma 12.panta ceturto daļu piemēro saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 26.jūnija noteikumiem Nr.276 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām".

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

66. Piemērojot likuma 13.panta pirmo daļu, ņem vērā, ka tā attiecas tikai uz saimnieciskajā darbībā izmantojamajiem pamatlīdzekļiem. Ja pamatlīdzeklis netiek izmantots saimnieciskajā darbībā, to nedrīkst iekļaut nevienā no 1.punktā minētajām pamatlīdzekļu kategorijām, tādējādi tas netiek iekļauts nolietojuma aprēķinā saskaņā ar šo pantu. Ja pamatlīdzeklis ir izmantots saimnieciskajā darbībā, bet pēc tam kādā taksācijas periodā izslēgts (piemēram, norakstīts, pārdots, atdots nomā ar izpirkumu), tad attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļa gada nolietojumu aprēķina 13.panta pirmās daļas 4.punktā noteiktajā kārtībā, bet samazina par nodokļu maksātāja finanšu grāmatvedībā uzrādīto izslēgto pamatlīdzekļu atlikušo vērtību un stihisko nelaimju vai piespiedu kārtā zaudēto pamatlīdzekļu atlikušo vērtību.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

67. Likuma 13.panta pirmās daļas 2.punktā noteikto uzskaiti veic tikai pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķiniem saskaņā ar minēto pantu. Likums nenosaka pamatlīdzekļu uzskaiti finanšu grāmatvedībā.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

68. Pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķināšanu saskaņā ar likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktu skaidro šāds piemērs:
 

Ieraksti tabulā tiek iegūti šādi:

68.1. 3.ailē par 1995.gadu saskaņā ar likuma pārejas noteikumu 4.punktu summē attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu bilances atlikuma vērtības 1995.gada 1.janvārī. Par turpmākajiem taksācijas periodiem ieraksti tiek ņemti no 10.ailes ierakstiem pirmstaksācijas periodā;

68.2. 4.ailē summē visu to attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu iegādes vai izveidošanas (vērtība, par kādu attiecīgais pamatlīdzeklis tiek nodots ekspluatācijā) vērtības, kuri attiecīgajā taksācijas periodā ir iegādāti vai nodoti ekspluatācijā un izmantoti saimnieciskajā darbībā. Šie dati tiek ņemti no finanšu grāmatvedības;

68.3. 5.ailē summē visas taksācijas perioda kapitālās izmaksas, kas attiecas uz noteiktās kategorijas pamatlīdzekļiem. Šie dati tiek ņemti no finanšu grāmatvedības;

68.4. 6.ailē summē visas taksācijas periodā izslēgto un stihiskās nelaimēs vai piespiedu kārtā zaudēto pamatlīdzekļu atlikušās vērtības, kas noteiktas nodokļu maksātāja finanšu grāmatvedībā pamatlīdzekļu izslēgšanas dienā;

68.5. 7.ailes ierakstu iegūst, izmantojot šādu formulu:

68.6. 9.ailes ierakstu iegūst, izmantojot šādu formulu:

68.7. 10.ailes ierakstu iegūst, izmantojot šādu formulu:

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

69. Likuma 13.panta pirmās daļas 5.punktu skaidro šāds piemērs:

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

70. Likuma 13.panta pirmās daļas 6.punktu skaidro šādi piemēri:

70.1.

70.2.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

71. Ja par katras kategorijas pamatlīdzekļu nolietojumu tiek veikts aprēķins saskaņā ar šo noteikumu 68., 69. un 70.punktā minētajiem piemēriem, pamatlīdzekļu taksācijas perioda nolietojuma kopsummu, par kuru samazina apliekamo ienākumu saskaņā ar likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktu, iegūst, saskaitot tabulas 9.ailē minētās summas visās kategorijās un pieskaitot nemateriālo ieguldījumu nolietojumu saskaņā ar likuma 13.pantu.

71.¹ Piemērojot likuma 13.pantu gadījumā, ja uzņēmums reorganizācijas dēļ iegūst pievienojamā uzņēmuma pamatlīdzekļus, attiecīgās kategorijas sākotnējo vērtību palielina par pievienotā uzņēmuma nodokļa aprēķināšanai noteikto atlikušo vērtību pēc taksācijas perioda nolietojuma atskaitīšanas.

Piemērs.

Uzņēmums “A” 2000.gada 1.jūlijā ir pievienots uzņēmumam “B”. Ievērojot šo noteikumu 87.punktu, uzņēmums “A” sastāda uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju, kurā ņem vērā šādu taksācijas periodam noteikto nolietojumu nodokļa aprēķināšanas vajadzībām par periodu līdz 2000.gada 30.jūnijam:

Nosakot nolietojumu nodokļa aprēķināšanas vajadzībām, uzņēmums “B” pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķina 4.ailē iekļauj uzņēmuma “A” pamatlīdzekļu nolietojuma aprēķina 10.ailes rezultātu.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

72. Saskaņā ar likuma 13.panta pirmās daļas 8.punktu zemei, mākslas darbiem, antīkiem priekšmetiem, juvelierizstrādājumiem un citiem pamatlīdzekļiem, kuri nav pakļauti fiziskam vai morālam nolietojumam (piemēram, muzeja vērtības vai pamatlīdzekļi, kuri tām pielīdzināmi), nolietojumu neaprēķina.

73. Nosakot likuma 13.panta otrajā daļā minētās kapitālās izmaksas, attiecībā uz ēkām un būvēm ievēro Latvijas būvnormatīvus (LBN). Attiecībā uz tehnoloģiskajām iekārtām un mašīnām ņem vērā mašīnas vai iekārtas būtiskas daļas, piemēram, dzinēja vai spēka pārvada nomaiņu. Par kapitālajām izmaksām tiek uzskatītas arī izmaksas par karjeru, purvu un citu atradņu sagatavošanu derīgo izrakteņu iegūšanai (atcelmošana, grāvju rakšana, ceļu ierīkošana, zemes virskārtas nostumšana). Kapitālās izmaksas, kas radušās, sagatavojot karjerus un citas atradnes derīgo izrakteņu iegūšanai, ir attiecināmas uz būvēm.

74. Saskaņā ar likuma 13.panta trešo daļu, aprēķinot pamatlīdzekļu nolietojumu, atlikušo vērtību pirms taksācijas perioda nolietojuma aprēķināšanas drīkst reizināt ar koeficientu (vidējo koeficientu), par kādu finanšu grāmatvedībā tiek palielināta vai samazināta attiecīgās kategorijas pamatlīdzekļu vērtība privatizācijas gadījumā vai attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos par pamatlīdzekļu pārvērtēšanu paredzētajā gadījumā.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

75. Piemērojot likuma 13.panta ceturto daļu, nemateriālo ieguldījumu izveidošanas izmaksu nolietojumu, kas saskaņā ar likuma 6.panta pirmās daļas 1.punktu ir viena no atskaitāmā nolietojuma sastāvdaļām, aprēķina tikai koncesijām, patentiem, licencēm un preču zīmēm.

76. Nodokļu maksātāja finanšu grāmatvedības kontā "Koncesijas, patenti, licences, preču zīmes" drīkst uzskaitīt tikai tādas tiesības, kas iegūtas par samaksu. Visas šīs tiesības apstiprina ar attiecīgu dokumentu, kas apliecina šo tiesību saņemšanu par samaksu. Par pašu uzņēmumā veikto pētniecības darbu saņemtos patentus un licences minētajā kontā uzskaitīt nedrīkst, jo to veidošanas izmaksas jau ir uzskaitītas pētniecības darbu izmaksās. Šādas koncesijas, patenti, licences un preču zīmes nav nemateriālie ieguldījumi.

(Grozīts ar MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

77. Par nemateriālo ieguldījumu izmaksām koncesijas iegūšanai uzskata Latvijas likumos atļautos maksājumus, kas tieši saistīti ar koncesijas tiesību iegūšanu. Ja koncesijas tiesību iegūšanai koncesionārs apņemas pārskaitīt valstij daļu no nākotnē paredzamās peļņas, šo peļņas daļu nodokļu likumu izpratnē neuzskata par nemateriālo ieguldījumu izmaksām koncesijas iegūšanai.

78. Ja koncesija piešķirta uz laiku, kas īsāks par desmit gadiem, bet patenti, licences vai preču zīmes - uz laiku, kas īsāks par pieciem gadiem, to vērtību noraksta termiņā (taksācijas periodā), uz kādu ir izsniegta attiecīgā koncesija, patents, licence vai preču zīme.

79. Piemērojot likuma 13.panta septīto daļu, iznomātājs nedrīkst iekļaut attiecīgā pamatlīdzekļa vērtību nolietojuma aprēķinos.

80. Likuma 14.panta trešās daļas izpratnē pamatdarbība pirms uzņēmuma kontroles maiņas ir darbības veids ar vislielāko īpatsvaru nodokļu maksātāja kopējā apgrozījumā atbilstoši nodokļu maksātāja statūtos norādītajiem darbības veidiem, pamatojoties uz NACE klasifikatora (vispārējās ekonomiskās darbības klasifikācijas) klasēm. Ja divu gadu periodā pirms kontroles maiņas bijuši atšķirīgi pamatdarbības veidi, tad par pamatdarbību uzskatāms tas darbības veids, kuram vidēji bijis vislielākais īpatsvars. Ja vienā no pieciem kontroles maiņai sekojošiem periodiem uz kontroles maiņas brīdi fiksētais pamatdarbības veids vairs nav pamatdarbība (tās īpatsvars kopējā apgrozījumā ir samazinājies), uzņēmums zaudē tiesības segt zaudējumus.

81. Zaudējot tiesības segt zaudējumus, uzņēmums precizē iepriekšējo taksācijas periodu (sākot ar taksācijas periodu, kurā notikusi kontroles maiņa) apliekamo ienākumu, palielinot to par pārnesto zaudējumu summu, kuri izveidojušies pirms tā taksācijas perioda, kad notika kontroles maiņa, un segti taksācijas periodā, kurā notika kontroles maiņa, un tam sekojošos taksācijas periodos. Nodokļa summas palielinājumu no attiecīgā taksācijas perioda apliekamā ienākuma palielinājuma uzskata par nokavēto nodokļa maksājumu, kuram aprēķina pamatparāda palielinājumu un nokavējuma naudu atbilstoši likumam "Par nodokļiem un nodevām".

81.¹ Piemērojot likuma 14.panta astoto daļu, taksācijas perioda apliekamo ienākumu samazina par pirmstaksācijas perioda zaudējumiem no vērtspapīru pārdošanas, ja taksācijas periodā ienākumi no attiecīgo vērtspapīru pārdošanas ir iekļauti ar nodokli apliekamajā objektā.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

82. Piemērojot likuma 15.panta pirmo daļu, nodokļa atlaidi saskaņā ar likumu "Par ārvalstu ieguldījumiem Latvijas Republikā" vai likumu “Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās" piemēro nodokļa summai pēc likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 16. un 20.pantā noteikto atlaižu piemērošanas.

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

83. Piemērojot likuma 17.panta pirmās daļas 3.punktu, strādājošo vidējo skaitu nosaka saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu gada pārskatiem" 24.pantu.

84. Likuma 18.panta ceturtajā daļā minētā lauksaimnieciskā darbība ietver arī koku stādu audzēšanu, truškopību, putnkopību, biškopību un zvērkopību. Iekšējo ūdeņu zivsaimniecība ir zivju audzēšana ūdenstilpēs - privātajos ūdeņos vai nodokļu maksātājam lietošanā nodotajās ūdenstilpēs.

85. Likuma 20.panta pirmās daļas piemērošanas kārtība noteikta Ministru kabineta 2001.gada 10.jūlija noteikumos Nr.315 “Kārtība, kādā sabiedriskajām organizācijām (fondiem) un reliģiskajām organizācijām tiek izsniegtas vai atsauktas atļaujas saņemt ziedojumus, ziedotājiem saņemot uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi".

(Grozīts ar MK 25.06.2002. noteikumiem Nr. 255)

85.¹ Piemērojot likuma 20.panta pirmo daļu, budžeta iestādes uzskaita naudas izteiksmē saņemtos ziedojumus un izlieto tos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

85.² Par ziedojumiem, kas saņemti mantas vai pakalpojumu veidā (dāvanām), budžeta iestādes sastāda pieņemšanas aktu, kurā norāda ziedoto mantu vai pakalpojumu daudzumu un kvalitatīvos rādītājus, ziedojumu vērtību naudas izteiksmē, kā arī iegrāmato attiecīgās materiālās vērtības atbilstoši grāmatvedības uzskaites prasībām.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

85.³ Budžeta iestādes saskaņā ar likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" 20.panta ceturto daļu ne vēlāk kā pēctaksācijas gada 1.martā iesniedz Valsts kasē un publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" vai citā laikrakstā pārskatu par saņemto ziedojumu apmēru, ziedotājiem un ziedojumu izlietojumu.

(MK 24.07.2001. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

86. Likuma 20.pantā noteikto nodokļa atlaidi nepiemēro nodokļu maksātājam, kuram taksācijas perioda otrā mēneša pirmajā datumā ir uzņēmumu ienākuma nodokļa (peļņas nodokļa) parādi par iepriekšējiem taksācijas periodiem.

87. Piemērojot likuma 22.panta pirmo daļu, ievēro Ministru kabineta 2003.gada 23.decembra noteikumus Nr.741 “Noteikumi par uzņēmumu ienākuma nodokļa taksācijas gada deklarāciju". Ja nodokļu maksātājs taksācijas gada laikā beidz maksāt nodokli likvidācijas vai reorganizācijas dēļ, deklarāciju iesniedz ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc ārkārtas (slēguma vai likvidācijas) bilances apstiprināšanas.

(Grozīts ar MK 24.07.2001. noteikumiem Nr. 32; MK 20.04.2004. noteikumiem Nr. 326)

87.¹ Piemērojot likuma 22.panta astoto daļu, līgumsabiedrības (personālsabiedrības) deklarāciju par sadalītās peļņas saņēmējiem un katram saņēmējam sadalītās peļņas lielumu, kā arī lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības deklarāciju par tās biedriem sadalīto pārpalikumu un katram biedram sadalītā pārpalikuma lielumu sastāda un 30 dienu laikā pēc gada pārskata apstiprināšanas, bet ne vēlāk kā likumā “Par uzņēmumu gada pārskatiem” noteiktajā termiņā, iesniedz Valsts ieņēmumu dienesta teritoriālajā iestādē pēc atrašanās vietas.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

88. Piemērojot likuma 23.panta pirmo daļu, saskaņā ar pirmstaksācijas perioda patēriņa cenu indeksu pārrēķina laikposmam līdz nākamajam pārskata iesniegšanas termiņam noteikto avansa maksājumu (kas aprēķināts, pamatojoties uz uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju par laikposmu pirms pirmstaksācijas perioda) daļu par laikposmu no taksācijas perioda sākuma līdz pārskata par pirmstaksācijas periodu iesniegšanas mēnesim.

89. Piemērojot likuma 23.panta 1.¹ daļu, avansa maksājumus pārskata ne biežāk kā reizi mēnesī.

90. Individuālais (ģimenes) uzņēmums (arī zemnieka un zvejnieka saimniecība), par kura ienākumu tā īpašnieks pirmstaksācijas periodā ir maksājis iedzīvotāju ienākuma nodokli un kuru taksācijas periodā ir reģistrējis kā uzņēmumu ienākuma nodokļu maksātāju, avansa maksājumus taksācijas periodā veic šādā kārtībā:

90.1. par katru mēnesi no taksācijas perioda pirmā mēneša līdz mēnesim, kurā tā īpašnieks ir iesniedzis gada ienākumu deklarāciju par pirmstaksācijas periodu (bet ne vēlāk kā līdz 1.aprīlim), - summu, kas vienāda ar vienu divpadsmito daļu nodokļa, kas aprēķināts no saimnieciskās darbības ienākuma par taksācijas periodu pirms pirmstaksācijas perioda, un koriģēta, ievērojot Centrālās statistikas pārvaldes noteikto pirmstaksācijas gada kopējo patēriņa cenu indeksu;

90.2. par katru mēnesi taksācijas perioda atlikušajā daļā - summu, ko nosaka, aprēķinot starpību starp uzņēmuma īpašnieka gada ienākumu deklarācijā par pirmstaksācijas periodu aprēķināto ienākuma nodokli no saimnieciskās darbības ienākuma (kurš koriģēts, ievērojot Centrālās statistikas pārvaldes noteikto pirmstaksācijas gada kopējo patēriņa cenu indeksu) un taksācijas perioda pirmajos mēnešos līdz īpašnieka gada ienākumu deklarācijas iesniegšanas mēnesim (ieskaitot) samaksāto nodokļa summu un dalot šo starpību ar mēnešu skaitu, kas no deklarācijas iesniegšanas mēneša atlikuši līdz taksācijas perioda beigām;

90.3. ja aprēķinātā ikmēneša avansa maksājumu summa ir mazāka par 500 latiem, avansa maksājumu var veikt reizi ceturksnī likuma 23.panta piektajā daļā norādītajā termiņā.

91. Piemērojot likuma 23.panta astoto daļu, uzņēmumi, kas izveidoti taksācijas gadā, var labprātīgi izdarīt nodokļa avansa maksājumus arī par pēctaksācijas gada janvāri, februāri, martu un aprīli.

92. Likuma pārejas noteikumu 7.punkta piemērošanas kārtība noteikta Ministru kabineta 1995.gada 18.aprīļa noteikumos Nr.101 "Noteikumi par kārtību, kādā tiek dzēsti parādi vai samazināti maksājumi par zaudējumiem, kas radušies 1992.gadā".

92.¹ Piemērojot likuma pārejas noteikumu 24.punktu, likumā noteiktie nodokļa maksātāji, aprēķinot taksācijas perioda avansa maksājumus taksācijas periodā, kas sākas 2002.-2004.gadā, likumā attiecīgajam taksācijas periodam noteikto koeficientu piemēro arī avansa maksājumiem, kurus veic līdz pirmstaksācijas perioda nodokļa deklarācijas iesniegšanai.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

92.² Piemērojot likuma pārejas noteikumu 28.punktu, uzņēmumi, kuru kopējiem vērtspapīru pārdošanas ienākumiem piemērotā apliekamā ienākuma aprēķināšanas kārtība ar 2001.gada 1.janvāri ir mainījusies saistībā ar likuma 6.panta pirmās daļas 7.punktā un 14.panta astotajā daļā izdarītajiem grozījumiem, šajā taksācijas periodā radušos taksācijas perioda zaudējumus no vērtspapīru pārdošanas iekļauj apliekamā ienākuma aprēķinā un sedz hronoloģiskā secībā no nākamo piecu taksācijas periodu citu vērtspapīru pārdošanas apliekamā ienākuma.

(MK 25.06.2002. noteikumu Nr. 255 redakcijā)

92.³ Noteikumu 10.¹, 10.², 10.³, 10.⁴ un 10.⁵ punkts stājas spēkā ar 2004.gada 1.maiju.

(MK 20.04.2004. noteikumu Nr. 326 redakcijā)

93. Atzīt par spēku zaudējušiem:

93.1. Ministru kabineta 1995.gada 8.augusta noteikumus Nr.248 "Likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" piemērošanas noteikumi" (Latvijas Vēstnesis, 1995, 121.nr.; 1996, 53., 95.nr.);

93.2. Ministru kabineta 1996.gada 19.marta noteikumus Nr.72 "Grozījumi Ministru kabineta 1995.gada 8.augusta noteikumos Nr.248 "Likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" piemērošanas noteikumi"" (Latvijas Vēstnesis, 1996, 53.nr.);

93.3. Ministru kabineta 1996.gada 28.maija noteikumus Nr.187 "Grozījums Ministru kabineta 1995.gada 8.augusta noteikumos Nr.248 "Likuma "Par uzņēmumu ienākuma nodokli" piemērošanas noteikumi"" (Latvijas Vēstnesis, 1996, 95.nr).