APVIENOTO NĀCIJU ORGANIZĀCIJAS KONVENCIJA PAR VALSTU UN TO ĪPAŠUMA IMUNITĀTI NO JURISDIKCIJAS
2004

Pieņemta ANO Ģenerālajā Asamblejā 2004. gada 2. decembrī.

APVIENOTO NĀCIJU ORGANIZĀCIJAS KONVENCIJA PAR VALSTU UN TO ĪPAŠUMA IMUNITĀTI NO JURISDIKCIJAS

Šīs konvencijas dalībvalstis,

Uzskatīdamas, ka valstu un to īpašuma imunitāte no jurisdikcijas tiek vispāratzīta kā starptautisko paražu tiesību princips,

Ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos noteiktos starptautisko tiesību principus,

Būdamas pārliecinātas, ka starptautiskā konvencija par valstu un to īpašuma imunitāti no jurisdikcijas varētu uzlabot tiesiskumu un juridisko noteiktību, jo īpaši valstu darījumos ar fiziskām un juridiskajām personām, kā arī veicinātu starptautisko tiesību kodifikāciju, attīstību un saskaņotības praksi šajā jomā

Ņemot vērā valstu praksi jautājumos par Valstu un to īpašuma imunitāti no jurisdikcijas;

Apstiprinot, ka starptautisko paražu tiesību normas turpinās noteikt jautājumus, ko nereglamentē šī konvencija noteikumi,

Ir vienojušās par sekojušo:

I SADAĻA
IEVADS

1. pants
Konvencijas darbības joma

Šī Konvencija attiecas uz Dalībvalsts un tās īpašuma imunitāti no citu valstu tiesu jurisdikcijas.

2. pants
Terminu lietojums

1. Šīs Konvencijas izpratnē:

(a) "tiesa" nozīmē jebkuru valsts institūciju neatkarīgi no nosaukuma, kurai ir tiesības īstenot tiesas spriešanas funkcijas;

(b) "valsts" nozīmē:

(i) valsti un tās dažādas valdības institūcijas;

(ii) federālas valsts sastāvdaļas vai valsts politiskas apakšvienības, kam ir tiesības īstenot suverēno varu un kas to īsteno;

(iii) valsts aģentūras un varas īstenošanas mehānismi, un institūcijas tiktāl, ciktāl tās ir tiesīgas veikt un veic darbības suverēnas valsts uzdevumā;

(iv) valsts amatpersonas, kas darbojas šādā statusā;

(c) "komerciāls darījums" nozīmē:

(i) jebkurš komerciāls līgums vai darījums preču vai pakalpojumu tirdzniecībā;

(ii) jebkurš aizdevuma līgums vai cits finansiālas dabas darījums, ietverot jebkuru galvojuma vai garantijas pienākumu, ko nosaka šāds aizdevuma līgums vai darījums;

(iii) jebkurš cits komerciāls, industriāls, tirdzniecības vai profesionāls līgums vai darījums, neietverot darba līgumus.

2. Lai noteiktu, vai līgums vai darījums ir uzskatāms par "komerciālu darījumu" konvencijas 1. punkta (c) apakšpunkta izpratnē, pirmkārt, jānosaka līguma vai darījuma veids, taču jāņem vērā arī darījuma mērķis, ja abas darījuma puses par to ir vienojušās, vai arī, ja uzņemošās valsts praksē šāds darījuma mērķis tiek ņemts vērā, lai noteiktu līguma vai darījuma nekomerciālo raksturu.

3. Šī panta 1. un 2. punkta nosacījumi attiecībā uz terminu lietošanu šajā konvencijā neierobežo šo terminu lietošanu vai nozīmes, kuras tiem piešķirtas citos starptautiskos instrumentos vai dalībvalstu tiesību aktos.

3. pants
Privilēģijas un imunitātes, kuras Konvencija neierobežo

1. Šī Konvencija neierobežo privilēģijas un imunitātes, kuras dalībvalstij paredzētas starptautiskajās tiesībās attiecībā uz tām funkcijām, kuras īsteno:

(a) valsts diplomātiskās misijas, konsulārās iestādes, īpašās misijas, misijas starptautiskās organizācijās, vai delegācijas starptautisko organizāciju iestādēs vai starptautiskās konferencēs; un

(b) ar tām saistītas personas.

2. Šī Konvencija neierobežo tās privilēģijas un imunitātes, kas starptautiskajās tiesībās noteiktas valstu vadītājiem rationae personae.

3. Šī Konvencija neierobežo tās privilēģijas un imunitātes, kuras bauda Dalībvalsts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām attiecībā uz gaisa kuģiem vai kosmosa kuģiem, kuri pieder Dalībvalstij vai kurus ekspluatē Dalībvalsts.

4. pants
Šīs Konvencijas piemērošana bez atpakaļejoša spēka

Neskarot nevienu tādu šīs Konvencijas nosacījumu piemērošanu, kuri starptautisko tiesību ietvaros un neatkarīgi no šīs Konvencijas attiecas uz valstu un to īpašuma imunitāti no jurisdikcijas, šī Konvencija nav attiecināma uz nevienu jautājumu, saistītu ar valstu un to īpašuma imunitāti no jurisdikcijas, kurš radies tiesas procesā, uzsāktā pret Dalībvalsti citas Dalībvalsts tiesā pirms šī Konvencija stājusies spēkā attiecīgajām valstīm.

II SADAĻA
VISPĀRĒJI PRINCIPI

5. pants
Valstu imunitāte

Valsts attiecībā uz sevi un savu īpašumu bauda imunitāti no citu valstu tiesu jurisdikcijas saskaņā ar šīs Konvencijas nosacījumiem.

6. pants
Valstu imunitātes nodrošināšanas kārtība

1. Dalībvalsts nodrošina 5. pantā paredzēto valsts imunitāti, atturoties īstenot jurisdikciju, savās tiesās izskatot lietas, kas ierosinātas pret otru Dalībvalsti, un šajā nolūkā panāk, ka tiesas pēc savas iniciatīvas pieņem nolēmumus, ievērojot citas Dalībvalsts imunitāti, kā paredz 5. pants.

2. Tiesas process kādas Dalībvalsts tiesā uzskatāms par uzsāktu pret otru Dalībvalsti, ja šī otra Dalībvalsts:

(a) norādīta kā viena no šī tiesas procesa pusēm; vai

(b) nav norādīta kā viena no tiesas procesa pusēm, taču attiecīgā tiesas procesa mērķis ir ietekmēt šīs otras valsts īpašumu, tiesības, intereses vai darbību.

7. pants
Skaidri izteikta piekrišana jurisdikcijas īstenošanai

1. Dalībvalsts nevar lūgt piešķirt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas attiecībā uz kādu jautājumu vai lietu, ja tā skaidri piekritusi ar:

(a) starptautisku nolīgumu;

(b) rakstveida līgumu; vai

(c) paziņojumu tiesā vai rakstveida paziņojumu attiecīgā tiesas procesā,

ka šī tiesa īsteno jurisdikciju attiecībā uz šo jautājumu vai lietu

2. Dalībvalsts piekrišana citas Dalībvalsts likuma piemērošanai nav interpretējama kā piekrišana jurisdikcijai, ko īsteno otras Dalībvalsts tiesas.

8. pants
Sekas dalībai tiesas procesā

1. Dalībvalsts nevar atsaukties uz imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, ja tā:

(a) pati ierosinājusi lietu; vai

(b) iesaistījusies lietas izskatīšanā pēc būtības vai veikusi kādas citas darbības attiecībā uz lietas būtību. Tomēr, ja Dalībvalsts tiesā pierāda, ka fakti, uz kuru pamata pieprasīt imunitāti, tai kļuvuši zināmi tikai pēc šo darbību veikšanas, Dalībvalsts var pieprasīt imunitāti, pamatojoties uz šiem faktiem, ar nosacījumu, ka tā to dara pēc iespējas ātrāk.

2. Netiek uzskatīts, ka Dalībvalsts piekritusi jurisdikcijai, ko īsteno otras Dalībvalsts tiesa, ja tā iesaistās lietas izskatīšanā pēc būtības vai veic kādas citas darbības vienīgi ar nolūku:

(a) atsaukties uz imunitāti; vai

(b) sniegt pierādījumus tiesībām vai interesei attiecībā uz īpašumu, uz kuru attiecas tiesas process.

3. Kādas Dalībvalsts pārstāvja kā liecinieka piedalīšanās otras Dalībvalsts tiesas sēdē nav interpretējama kā pirmās Dalībvalsts piekrišana šīs tiesas īstenotai jurisdikcijai.

4. Kādas Dalībvalsts nepiedalīšanās otras Dalībvalsts tiesas sēdē nav interpretējama kā pirmās Dalībvalsts piekrišana šīs tiesas īstenotai jurisdikcijai.

9. pants
Pretprasības

1.Dalībvalsts, kura ierosina tiesvedību otras Dalībvalsts tiesā, nevar atsaukties uz imunitāti no šīs tiesas jurisdikcijas attiecībā uz jebkuru pretprasību, kura izriet no tām pašām tiesiskajām attiecībām vai no pamatprasības faktiem.

2. Dalībvalsts, kura iesaistās tiesas procesā, lai iesniegtu prasību otras Dalībvalsts tiesā, nevar atsaukties uz imunitāti no šīs tiesas jurisdikcijas attiecībā uz jebkuru pretprasību, kura izriet no tām pašām tiesiskajām attiecībām vai no pamatprasības faktiem.

3. Dalībvalsts, kura iesniedz pretprasību tāda tiesas procesā laikā, kurš pret to ierosināts otras Dalībvalsts tiesā, nevar atsaukties uz imunitāti no šīs tiesas jurisdikcijas attiecībā uz pamatprasību.

III SADAĻA
tiesas process, kurā nedrīkst atsaukties uz valstu imunitāti

10. pants
Komerciāli darījumi

1. Ja Dalībvalsts iesaistās komerciālos darījumos ar citas valsts fizisku vai juridisku personu un saskaņā ar piemērojamiem starptautisko privāttiesību noteikumiem domstarpības, kas rodas šāda komerciāla darījuma gadījumā, ir otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijā, Dalībvalsts nevar atsaukties uz valsts imunitāti no jurisdikcijas šī komerciālā darījuma strīdu risināšanā.

2. Šī panta 1. daļa neattiecas uz gadījumiem, kad:

a) komerciāli darījumi tiek slēgti starp Dalībvalstīm; vai

b) komerciāla darījuma puses vienojušās citādi.

3. Gadījumos, kad Dalībvalsts aģentūra vai cita Dalībvalsts izveidota iestāde, kas ir patstāvīga juridiska persona, ir tiesīga:

a) iesūdzēt un tikt iesūdzēta tiesā;

b) iegūt, būt īpašniekam vai turētājam vai atsavināt īpašumu, tajā skaitā to īpašumu, ko Dalībvalsts šo iestādi pilnvarojusi pārvaldīt vai vadīt,

un šī iestāde ir iesaistīta tiesas procesā par komerciālu darījumu, kurā ir puse, iestādes izcelsmes valsts imunitātes tiesības netiek ietekmētas.

11. pants
Darba līgumi

1. Ja vien Dalībvalstis nevienojas citādi, Dalībvalsts nevar lūgt piešķirt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kura citādi ir kompetenta izskatīt strīdus, kas izriet no darba līguma, ko slēgusi attiecīgā Dalībvalsts un privātpersona par izpildītu vai izpildāmu darbu, kas pilnībā vai daļēji tiek izpildīts otras Dalībvalsts teritorijā.

2. Šī panta 1. daļa neattiecas uz gadījumiem, kad:

a) darbinieks ir ticis nodarbināts noteiktu valdības funkciju veikšanai;

b) darbinieks ir:

(i) diplomātiskais aģents saskaņā ar 1961. gada Vīnes konvenciju par diplomātiskajām attiecībām;

(ii) konsulāra amatpersona saskaņā ar 1963. gada Vīnes konvenciju par konsulārajām attiecībām;

(iii) diplomāts pastāvīgā pārstāvniecībā pie starptautiskas organizācijas vai īpašā pārstāvniecībā / misijā, vai pārstāv valsti starptautiskā konferencē; vai

(iv) jebkura cita persona, kas bauda diplomātisko imunitāti;

c) tiesas process attiecas uz privātpersonas pieņemšanu darbā, atjaunošanu vai darba tiesisko attiecību statusa maiņu;

d) process attiecas uz privātpersonas atlaišanu, līguma termiņa pārskatīšanu un ja šāds process saskaņā ar Dalībvalsts, valdības vadītāja vai ārlietu ministra viedokli skar Dalībvalsts drošības intereses;

(e) darbinieks tiesas procesa laikā ir Dalībvalsts, ar kuru slēgts darba līgums, pilsonis, ciktāl viņš pastāvīgi neuzturas tiesas valstī;

(f) darba devēja Dalībvalsts un darbinieks jau iepriekš ir rakstveidā vienojušies citādāk, ņemot vērā jebkurus sabiedriskās politikas apsvērumus, kuri paredz tiesas valstij ekskluzīvu jurisdikciju attiecībā uz prasības priekšmetu tiesas procesā.

12. pants
Personiskais kaitējums un mantiskais kaitējums

Ja vien valstis nav vienojušās citādi, Dalībvalsts nevar atsaukties uz imunitāti no otras Dalībvalsts jurisdikcijas par darbībām, kuras citādi būtu tiesas kompetencē un kuras attiecas uz atlīdzinājumu naudā par personas ievainošanu vai nāvi, vai materiāla īpašuma bojājumu vai tā iznīcināšanu, kas radusies no darbības vai bezdarbības, kura piedēvējama Dalībvalstij, ja darbība vai bezdarbība daļēji vai pilnībā notikusi šīs otras Dalībvalsts teritorijā un darbības vai bezdarbības veicējs darbības vai bezdarbības brīdī atradies tajā teritorijā.

13. pants
Īpašums, valdījums un lietojums

Ja valstis nav vienojušās citādi, viena Dalībvalsts nevar pieprasīt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kura citādi ir kompetenta skatīt lietas, kas attiecas uz to, lai noteiktu Dalībvalsts:

(a) jebkuras tiesības, intereses, saistības, kas izriet no tās īpašumā, valdījumā vai lietojumā esoša nekustamā īpašuma, kas atrodas tiesas valsts teritorijā;

(b) jebkuras tiesības, intereses attiecībā uz kustamu vai nekustamu īpašumu, kas izriet no pēctecības, dāvinājuma vai bona vacantia; vai

(c) jebkuras tiesības, intereses, kas izriet no īpašuma pārvaldīšanas attiecībā uz tādu īpašumu kā trasta īpašums, īpašums maksātnespējas procesā vai īpašums juridiskas personas likvidācijas gadījumā.

14. pants
Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums

Ja valstis nav vienojušās citādi, viena Dalībvalsts nevar pieprasīt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kura citādi ir kompetenta skatīt lietas, kas attiecas uz to, lai noteiktu Dalībvalsts:

(a) jebkuras tiesības attiecībā uz patentu, rūpniecisko dizainu, tirdzniecības nosaukumu vai uzņēmuma nosaukumu, preču zīmi, autortiesībām vai citu intelektuāla vai rūpnieciska īpašuma formu, kas bauda kādas, kaut arī pagaidu, tiesiskās aizsardzības tiesas valstī; vai

(b) iespējamu (a) apakšpunktā minētu, tiesas valstī aizsargātu, trešo personu tiesību pārkāpumu, ko izdarījusi tiesas valsts savā teritorijā.

15. pants
Dalība uzņēmumos vai citās apvienībās

1. Dalībvalsts nevar pieprasīt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kura citādi ir kompetenta skatīt lietas, kas attiecas uz tās dalību uzņēmumā vai citā apvienībā, kurš ir vai nav reģistrēts kā juridiska persona, ja tiesvedība attiecas uz attiecībām starp Dalībvalsti un apvienību vai citiem tās dalībniekiem, gadījumā, ja apvienība:

(a) bez Dalībvalsts un starptautiskām organizācijām iekļauj arī citus dalībniekus; vai

(b) ir reģistrēta vai dibināta saskaņā ar tiesas valsts likumdošanu vai tai šajā Dalībvalstī atrodas centrālais birojs vai galvenā ražotne.

2. Dalībvalsts tomēr var pieprasīt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas šādā tiesvedībā, ja Dalībvalstis par to vienojušās vai ja strīdus puses to noslēgušas rakstisku vienošanos, vai ja tas noteikts dokumentos par šīs apvienības dibināšanu un tās darbības regulēšanu.

16. pants
Valstij piederoši vai ekspluatācijā esoši kuģi

1. Ja valstis nav vienojušās citādi, Dalībvalsts, kurai pieder kuģis vai kura to ekspluatē, nevar pieprasīt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kura citādi ir kompetenta skatīt lietas, kas attiecas uz šī kuģa ekspluatāciju, ja laikā, kad izveidojušies apstākļi prasības celšanai tiesā, šis kuģis ticis izmantots citiem mērķiem, izņemot valdības nekomerciālus mērķus.

2. Šī panta 1. punkts neattiecas uz karakuģiem, jūras kara flotes palīgkuģiem vai citiem kuģiem, kas pieder vai kurus izmanto kāda Dalībvalsts un kas attiecīgajā laikā tiek izmantoti vienīgi valsts nekomerciālā dienestā.

3. Ja valstis nav vienojušās citādi, Dalībvalsts, kurai pieder kuģis vai kura to ekspluatē, nevar pieprasīt imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kura citādi ir kompetenta skatīt lietas, kas attiecas uz kravas pārvadāšanu ar valstij piederošu vai ekspluatācijā esošu kuģi, ja laikā, kad izveidojušies apstākļi prasības celšanai tiesā, šis kuģis ticis izmantots citiem mērķiem, izņemot valdības nekomerciālus mērķus.

4. Šī panta 3. punkts neattiecas uz kravu, kas tiek pārvadāta ar 2. punktā norādītajiem kuģiem, kā arī uz kravu, kas pieder Dalībvalstij un tiek izmantota vai paredzēta izmantošanai vienīgi valdības nekomerciāliem mērķiem.

5. Dalībvalsts var izmantot visus aizsardzības līdzekļus, atsaukties uz noilgumu un atbildības ierobežojumu, kas attiecināmi uz privātiem kuģiem, kā arī kravām un to īpašniekiem.

6. Ja kāda tiesas procesa gaitā rodas jautājums par Dalībvalstij piederoša vai ekspluatācijā esoša kuģa vai Dalībvalstij piederošas kravas valstisku un nekomerciālu raksturu, par apliecinājumu šī kuģa vai kravas raksturam kalpo tiesā iesniegta izziņa / sertifikāts, ko parakstījis šīs Dalībvalsts diplomātiskais pārstāvis vai cita kompetenta institūcija.

17. pants
Šķīrējtiesas līguma sekas

Ja Dalībvalsts noslēgusi rakstisku vienošanos ar ārvalstu fizisku vai juridisku personu par tādu strīdu nodošanu šķīrējtiesai, kuri skar komerciālu darījumu, šāda Dalībvalsts nevar atsaukties uz imunitāti no otras Dalībvalsts tiesas jurisdikcijas, kura citādi ir kompetenta skatīt lietas, kas attiecas uz:

(c) šķīrējtiesas līguma spēkā esamību, skaidrojumu vai piemērošanu;

(d) šķīrējtiesas procedūru; un

(e) šķīrējtiesas lēmuma apstiprināšanu vai atcelšanu,

ja vien šķīrējtiesas līgums neparedz ko citu.

IV SADAĻA
VALSTU IMUNITĀTE NO piespiedu pasākumiem saistībā ar tiesAS PROCESU

18. pants
Valstu imunitāte no piespiedu pasākumiem pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas

Nedrīkst veikt nekādus piespiedu pasākumus pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas, tādus kā Dalībvalsts mantas apķīlāšana vai arests, saistībā ar tiesas procesu otras Dalībvalsts tiesā, izņemot gadījumus, kad, un tādā mērā, kādā:

(a) Dalībvalsts skaidri paredzējusi šādu pasākumu veikšanu, kā norādīts:

(i) starptautiskā nolīgumā;

(ii) šķīrējtiesas līgumā vai rakstveida līgumā; vai

(iii) paziņojumā Tiesai vai rakstveida paziņojumā pēc strīda izcelšanās starp pusēm; vai arī

(b) Dalībvalsts paredzējusi vai rezervējusi mantu tādas prasības apmierināšanai, kura ir šīs tiesvedības pamatā.

19. pants
Valstu imunitāte no piespiedu pasākumiem pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas

Nedrīkst veikt nekādus piespiedu pasākumus pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas, tādus kā apķīlāšana, arests vai tiesas lēmuma izpilde attiecībā uz Dalībvalsts mantu, saistībā ar tiesas procesu otras Dalībvalsts tiesā, izņemot gadījumus, kad, un tādā mērā, kādā:

(a) Dalībvalsts skaidri paredzējusi šādu pasākumu veikšanu, kā norādīts:

(i) starptautiskā nolīgumā;

(ii) šķīrējtiesas līgumā vai rakstveida līgumā; vai

(iii) paziņojumā Tiesai vai rakstveida paziņojumā pēc strīda izcelšanās starp pusēm; vai arī

(b) Dalībvalsts paredzējusi vai rezervējusi mantu tās prasības apmierināšanai, kura ir šīs tiesvedības pamatā; vai

(c) konstatēts, ka Dalībvalsts mantu tieši izmanto vai tā paredzēta izmantošanai citiem mērķiem, izņemot valdības nekomerciālus mērķus, un tā atrodas tiesas valsts teritorijā, ar nosacījumu, ka piespiedu pasākumus pēc tiesas nolēmuma pieņemšanas var veikt tikai pret mantu, kas saistīta ar saimniecisku vienību, pret kuru uzsākts šis tiesas process.

20. pants
Ietekme, kāda ir piekrišanai īstenot jurisdikciju piespiedu pasākumu veikšanai

Kad, saskaņā ar 18. un 19. panta prasībām, nepieciešama piekrišana piespiedu pasākumiem, piekrišana īstenot jurisdikciju, kā to paredz 7. pants, nenozīmē piekrišanu piespiedu pasākumu veikšanai.

21. pants
Speciāli īpašuma veidi

1. Šādi valsts īpašuma veidi it sevišķi netiek uzskatīti par īpašumu, kas tiek izmantots vai ko paredzēts izmantot citām valsts vajadzībām, izņemot valdības nekomerciālo darbību saskaņā ar 19. panta (c) apakšpunktu:

a) īpašums, arī jebkurš bankas konts, kas tiek izmantots Dalībvalsts diplomātiskās pārstāvniecības funkciju veikšanai; tas pats attiecas uz tās konsulārajām iestādēm, speciālajām pārstāvniecībām, pārstāvniecībām starptautiskās organizācijās, delegācijām starptautiskajās organizācijās vai konferencēs;

b) militāra rakstura īpašums, kas tiek izmantots vai ko paredzēts izmantot militāro funkciju veikšanai;

c) Dalībvalsts centrālās bankas vai citas monetārās institūcijas īpašums;

d) īpašums, kas ietilpst dalībvalsts kultūras mantojumā, arhīvos un kas netiek un ko nav paredzēts izlikt pārdošanai;

e) īpašums, kas ietilpst tādu objektu ekspozīcijā, kuriem ir nozīme zinātnē, kultūrā vai vēsturē un kuri netiek un kurus nav paredzēts izlikt pārdošanai.

2. Šī panta 1.daļa neietekmē konvencijas 18. un 19. panta a) un b) apakšpunktu.

V SADAĻA
DAŽĀDI NOSACĪJUMI

22. pants
Dokumentu nosūtīšana sakarā ar tiesas procesa uzsākšanu

1. Prasības vai cita dokumenta nosūtīšana sakarā ar tiesas procesa uzsākšanu pret kādu Dalībvalsti tiek veikta:

(a) saskaņā ar jebkuru piemērojamu starptautisku konvenciju, kas ir saistoša tiesas valstij un attiecīgai Dalībvalstij; vai

(b) saskaņā ar īpašu vienošanos starp prasītāju un attiecīgo Dalībvalsti par dokumentu nodošanu, ja vien tiesas valsts tiesību akti neparedz citādi; vai

(c) ja nav šādas konvencijas vai īpašas vienošanās:

(i) nosūtot pa diplomātiskiem kanāliem uz attiecīgās Dalībvalsts Ārlietu ministriju; vai

(ii) jebkurā citā attiecīgajai Dalībvalstij pieņemamā veidā, ja vien tiesas valsts tiesību akti neparedz citādi.

2. Šī panta 1. daļas (c) punkta (i) apakšpunktā minētā dokumentu nodošana uzskatāma par paveiktu, kad dokumenti saņemti attiecīgās Dalībvalsts Ārlietu ministrijā.

3. Šiem dokumentiem vajadzības gadījumā pievieno tulkojumu attiecīgās Dalībvalsts valsts valodā vai valsts valodās.

4. Neviena dalībvalsts, kura piedalījusies tiesas procesā pēc būtības, kas pret to ierosināts, pēc tam nedrīkst apgalvot, ka dokumentu nodošana nav notikusi saskaņā ar šī panta 1. un 3. daļas nosacījumiem.

23. pants
Spriedums bez atbildētāja klātbūtnes

1. Pret Dalībvalsti nedrīkst taisīt spriedumu bez atbildētāja klātbūtnes, ja vien tiesa nav secinājusi, ka:

(a) ievēroti 22. panta 1. un 3. daļas nosacījumi;

(b) pagājuši ne mazāk kā četri mēneši kopš brīža, kad nodota prasība vai cits dokuments par tiesas procesa uzsākšanu vai kopš brīža, kad dokumentu nodošana uzskatāma par paveiktu saskaņā ar 22. panta 1. daļas (c) punkta (i) apakšpunktu; un

(c) ja šī Konvencija netraucē tai īstenot jurisdikciju.

2. Jebkura bez atbildētāja klātbūtnes pret kādu Dalībvalsti taisīta sprieduma kopija ar tai vajadzības gadījumā pievienotu tulkojumu attiecīgās valsts valodā vai kādā no valsta valodām Dalībvalstij jānodod kādā no veidiem, ko paredz 22. panta 1. daļa, un saskaņā ar šīs daļas nosacījumiem.

3. Termiņš, lai iesniegtu iesniegumu par bez atbildētāja klātbūtnes taisīta sprieduma atcelšanu ir ne mazāks par četriem mēnešiem, un to sāk uzskaitīt no dienas, kad sprieduma kopija nodota vai uzskatāma par nodotu attiecīgajai Dalībvalstij.

24. pants
Privilēģijas un imunitātes tiesas procesa laikā

1. Ja valsts nepilda vai atsakās pildīt citas Dalībvalsts tiesas nolēmumu, kas pieprasa veikt noteiktas darbības vai atturēties no to veikšanas, vai iesniegt kādu dokumentu, vai sniegt kādu citu informāciju tiesas procesa vajadzībām, tas nerada nekādas sekas, izņemot tās, kuras varētu izrietēt no šādas rīcības saistībā ar lietas būtību. It īpaši, Dalībvalstij par šādu nolēmuma nepildīšanu vai atteikšanos to pildīt netiek uzlikts naudassods vai sods.

2. Dalībvalstij netiek prasīts izsniegt nekādas garantijas, ķīlas vai veikt iemaksas, lai kā tās arī nesauktu, lai garantētu tiesas izdevumu samaksu un jebkādu tāda tiesas procesa izmaksu segšanu, kurā tā ir atbildētāja citas Dalībvalsts tiesā.

VI SADAĻA
NOSLĒGUMA NOTEIKUMI

25. pants
Pielikums

Šīs Konvencijas Pielikums ir neatņemama Konvencijas sastāvdaļa.

26. pants
Citi starptautiski nolīgumi

Nekas šajā Konvencijā neietekmē ar esošajiem starptautiskajiem nolīgumiem saistītas Dalībvalstu kā šo nolīgumu pušu tiesības un pienākumus, kuri attiecas uz šajā Konvencijā regulētajiem jautājumiem.

27. pants
Strīdu risināšana / noregulēšana

1. Dalībvalstis cenšas sarunu ceļā izšķirt strīdus, kuri radušies, skaidrojot vai piemērojot šo Konvenciju.

2. Ja strīdu starp divām vai vairākām Dalībvalstīm, kas radies, skaidrojot vai piemērojot šo Konvenciju, nevar atrisināt sarunu ceļā sešu mēnešu laikā, atbilstoši prasībai, ko izteikusi jebkura no šīm Dalībvalstīm, strīdu iesniedz izskatīšanai arbitrāžā. Ja sešu mēnešu laikā pēc prasības iesniegšanas dienas šīs Puses nav vienojušās par arbitrāžas organizēšanu, jebkura no šīm Dalībvalstīm var ierosināt nodot strīdu Starptautiskajai tiesai, iesniedzot lūgumu saskaņā ar tiesas Nolikumu.

3. Parakstot, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot, vai pievienojoties šai Konvencijai, jebkura dalībvalsts var paziņot, ka tā neuzskata šī panta 2. daļu par saistošu. Pārējām dalībvalstīm šī panta 2. daļa nav saistoša attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kura sniegusi šādu paziņojumu.

4. Jebkura dalībvalsts, kura izteikusi paziņojumu atbilstoši šī panta 3. daļas nosacījumiem, var jebkurā laikā šo paziņojumu atsaukt, par to informējot ANO Ģenerālsekretāru.

28. pants
Parakstīšana

Visām dalībvalstīm šī konvencija pieejama parakstīšanai līdz 2007. gada 17. janvārim ANO Galvenajā mītnē Ņujorkā.

29. pants
Ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās

1. Šo Konvenciju var ratificēt, pieņemt vai apstiprināt.

2. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts.

3. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenti nododami glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

30. pants
Stāšanās spēkā

1. Šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram iesniegts trīsdesmitais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokuments.

2. Katrai valstij, kas ratificē, pieņem, apstiprina šo Konvenciju vai tai pievienojas, pēc dienas, kad ticis iesniegts trīsdesmitais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokuments, šī konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc dienas, kad šī valsts iesniegusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu.

31. pants
Denonsēšana

1. Jebkura Dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju, par to iesniedzot rakstveida paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Denonsēšana stājas spēkā viena gada laikā pēc dienas, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs saņēmis paziņojumu. Tomēr šī Konvencija turpina attiekties uz jebkuru jautājumu, kurš saistīts ar valstu un to īpašuma imunitāti no jurisdikcijas un kurš rodas tiesas procesā, kas ierosināts pret Dalībvalsti citas Dalībvalsts tiesā līdz dienai, kad jebkurai no attiecīgajām Dalībvalstij stājas spēkā denonsēšana.

3. Denonsēšana nekādā veidā neietekmē nevienas Dalībvalsts pienākumu pildīt jebkuras šajā Konvencijā noteiktās saistības, kuras tai ir saistošas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām neatkarīgi no šīs Konvencijas.

32. pants
Depozitārijs un paziņošana

1. Šīs Konvencijas depozitārijs ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs.

2. Kā šīs Konvencijas depozitārijs Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs paziņo visām Dalībvalstīm par sekojošo:

(a) par šīs Konvencijas parakstīšanu un ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu vai denonsēšanas paziņojumu iesniegšanu saskaņā ar 29. un 31. pantu;

(b) par datumu, ar kuru šī Konvencija stāsies spēkā saskaņā ar 30. pantu;

(c) par jebkuriem dokumentiem, deklarācijām vai paziņojumiem saistībā ar šo Konvenciju.

33. pants
Autentiskie teksti

Šīs Konvencijas teksti angļu, arābu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski.

TO APLIECINOT, apakšā parakstījušies, savu valdību attiecīgi pilnvaroti, parakstīja šo Konvenciju, kura tika atvērta parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Galvenajā mītnē Ņujorkā 2005. gada 17. janvārī.

Konvencijas pielikums
Noteiktu Konvencijas nosacījumu skaidrojumi

Šajā pielikumā sniegti attiecīgu Konvencijas nosacījumu skaidrojumi.

Attiecībā uz 10. pantu

Termins "imunitāte" 10. pantā jāsaprot šīs Konvencijas kontekstā kopumā.

10. panta 3. daļa neskar jautājumu par "iekļūšanu aiz korporatīvā plīvura", jautājumus, saistītus ar situāciju, kad Dalībvalsts saimnieciska vienība tīši sniegusi maldinošu informāciju par savu finanšu stāvokli un pēc tam samazinājusi aktīvus, lai izvairītos no prasības apmierināšanas, vai citus saistītus jautājumus.

Attiecībā uz 11. pantu

Atsauce uz nodarbinātājas Dalībvalsts "drošības interesēm" 11. panta 2. daļas (d) punktā vispirms domāta, lai risinātu valsts drošības, kā arī diplomātisko misiju un konsulāro pārstāvniecību jautājumus.

Kā paredz 1961. gada Vīnes Konvencijas par diplomātiskajām attiecībām 41. pants un 1963. gada Vīnes Konvencijas par konsulārajām attiecībām 55. pants, visām personām, kuras minētas šajos pantos, ir pienākums ievērot uzturēšanās valsts likumus un noteikumus, tostarp darba likumdošanu. Tajā pašā laikā saskaņā ar 1961. gada Vīnes Konvencijas par diplomātiskajām attiecībām 38. pantu un 1963. gada Vīnes Konvencijas par konsulārajām attiecībām 71. pantu uzņemošajai valstij ir pienākums realizēt savu jurisdikciju tādā veidā, lai pārmērīgi neiejauktos pārstāvniecības funkciju veikšanā.

Attiecībā uz 13. un 14. pantu

Izteiciens "lai noteiktu" tiek attiecināts ne vien uz aizsargājamu tiesību esamības noskaidrošanu un apstiprināšanu, bet arī uz šādu tiesību būtības, tostarp satura, tvēruma un pakāpes novērtējumu un noteikšanu.

Attiecībā uz 17. pantu

Izteiciens "komerciāls darījums" ietver arī investīciju lietas.

Attiecībā uz 19. pantu

Izteiciens "saimnieciska vienība" (c) apakšpunktā nozīmē Dalībvalsti kā patstāvīgu juridisku personu, federālas valsts sastāvdaļu, valsts politisku apakšvienību, Dalībvalsts institūciju vai izpildinstitūciju vai citu vienību, kura ir patstāvīga juridiska persona.

Frāze "mantu, kas saistīta ar saimniecisku vienību" (c) apakšpunktā ir jāsaprot plašāk kā īpašums un valdījums.

19. pants neskar jautājumu par "iekļūšanu aiz korporatīvā plīvura", jautājumus, saistītus ar situāciju, kad Dalībvalsts saimnieciska vienība tīši sniegusi maldinošu informāciju par savu finanšu stāvokli un pēc tam samazinājusi aktīvus, lai izvairītos no prasības apmierināšanas, vai citus saistītus jautājumus.