1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā

Apakšā parakstījušies to valdību pilnvarotie pārstāvji, kuras piedalījās diplomātiskajā konferencē, kas notika Ženēvā no 1949.gada 21.aprīļa līdz 12.augustam ar nolūku radīt Konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā, vienojās par sekojošo:

I. daļa

Vispārīgie noteikumi

1. pants

Konvencijas ievērošana

Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas jebkuros apstākļos ievērot un likt ievērot šo Konvenciju.

 

2. pants

Konvencijas pielietošana

Līdzās noteikumiem, kuriem jāstājas spēkā miera laikā, šī Konvencija jāievēro visos pieteikta kara gadījumos vai jebkura cita militāra konflikta gadījumā, kurš var rasties starp divām vai vairākām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm, pat tajā gadījumā, ja viena no tām neatzīst karastāvokli.

Šī Konvencija jāievēro arī visos kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijas daļējas vai pilnīgas okupācijas gadījumos pat tad, ja minētā okupācija nesastop nekādu bruņotu pretestību.

Pat tad, ja viena no karojošām valstīm nav šīs Konvencijas dalībniece, pārējās dalībvalstis to savstarpējās attiecībās paliek saistītas ar šo Konvenciju. Bez tam tās paliek saistītas ar šo Konvenciju attiecībās pret augstāk minēto valsti, ja pēdējā akceptē un pielieto Konvencijas noteikumus.

 

3. pants

Lokāla rakstura konflikti

Militāra konflikta gadījumā, kuram ir lokāls raksturs un kurš rodas kādas Augstās Līgumslēdzējas valsts teritorijā, katrai karojošai pusei jāievēro kā minimums sekojoši noteikumi:

(1) Pret personām, kuras tieši nepiedalās militārajās akcijās, tai skaitā personām no bruņoto spēku sastāva, kuras nolikušas ieročus, kā arī pret tām, kuras pārstājušas piedalīties militārajās akcijās sakarā ar slimību, ievainojumu, aizturēšanu vai jebkuru citu iemeslu, jebkuros apstākļos izturēsies humāni, bez jebkādas nelabvēlīgas diskriminācijas pēc rases, ādas krāsas, reliģijas vai ticības, dzimuma, izcelsmes vai materiālā stāvokļa vai jebkuriem citiem līdzīgiem kritērijiem.

Šai nolūkā attiecībā pret augstāk minētajām personām ir aizliegtas un vienmēr būs aizliegtas sekojošas darbības:

(a) vardarbība pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkura veida slepkavība, ievainošana, cietsirdīga apiešanās un spīdzināšana;

(b) ķīlnieku ņemšana;

(c) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši apvainojoša un pazemojoša attieksme;

(d) sprieduma pasludināšana un soda izpildīšana bez iepriekšēja tiesas lēmuma, ko pasludinājusi atbilstošā veidā konstituēta tiesa, ievērojot visas juridiskās garantijas, kuru nepieciešamību atzinušas civilizētas tautas;

(2) Ievainotie un slimie jāsavāc un tiem jāsniedz palīdzība.

Karojošām pusēm savu palīdzību var piedāvāt nesavtīgas humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.

Karojošās puses centīsies ar speciālu līgumu palīdzību panākt visu pārējo šīs Konvencijas noteikumu vai to daļas ievērošanu.

Iepriekšējo noteikumu pielietošana neietekmēs karojošo pušu juridisko statusu.

 

4. pants

Aizsargājamo personu definīcija

Konvencija aizsargā tās personas, kuras bruņota konflikta vai okupācijas gadījumā attiecīgajā brīdī un vienalga kādā veidā atrodas karojošās puses vai okupētājvalsts varā, kuras pilsoņi tās nav.

Tās valsts pilsoņus, kura nav saistīta ar Konvenciju, tā neaizsargā. Neitrālas valsts pilsoņus, kuri atrodas karotājvalsts teritorijā un karotājvalsts sabiedrotās valsts pilsoņus nevar uzskatīt par aizsargājamām presonām, kamēr valsts, kuras pilsoņi tie ir, uztur normālas diplomātiskas pārstāvniecības valstī, kuras varā tie atrodas.

II nodaļas noteikumi tomēr ir plašāk pielietojami, nekā tas definēts 13.pantā.

Personas, kuras aizsargā 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu vai 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu, vai 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencija par attieksmi pret karagūstekņiem, nevar uzskatīt par aizsargājamām personām šīs Konvencijas nozīmē.

 

5. pants

Atkāpes no konvencijas

Ja karojošā puse ir pārliecināta, ka tās teritorijā kāda individuāla persona, kas atrodas Konvencijas aizsardzībā, pamatoti tiek turēta aizdomās vai ir iesaistīta valsts drošībai naidīgās darbībās, tad šāda individuāla persona nav tiesīga pretendēt uz tiesībām un privilēģijām, ko dod šī Konvencija, ja tās, izmantojot šo individuālo personu interesēs, būtu kaitīgas šīs valsts drošībai.

Ja okupētā teritorijā kāda individuāla aizsargājama persona ir aizturēta kā spiegs vai kaitnieks, vai kā persona, kas pamatoti tiek turēta aizdomās par okupētājvalsts drošībai kaitīgu darbību, tad šī persona gadījumos, kad to prasa absolūta militāra drošība, zaudē tiesības uz sakariem, kādus nodrošina šī Konvencija.

Katrā gadījumā pret šīm personām tomēr izturēsies humāni un tiesāšanas gadījumā tām netiks atņemtas tiesības uz taisnīgu un kvalificētu tiesas procesu, kādu paredz šī Konvencija. Tām arī tiks dotas visas tiesības un privilēģijas, kādas pienākas šīs Konvencijas aizsargājamām personām, visīsākā laikā, kādu pieļauj valsts drošība vai attiecīgi okupētājas valsts drošība.

 

6. pants

Pielietošanas sākums un beigas

Šī Konvencija jāpielieto no katra 2.pantā minētā konflikta vai okupācijas sākuma.

Karojošo pušu teritorijā šīs Konvencijas pielietošana beidzas pēc militāro operāciju vispārīgas pārtraukšanas.

Okupētā teritorijā šīs Konvencijas pielietošanai jābeidzas vienu gadu pēc militāro operāciju vispārīgas pārtraukšanas; tomēr okupētāja valsts tādā mērā, kādā tā pilda valdības funkcijas šajā teritorijā, būs saistīta okupācijas laikā ar šīs Konvencijas sekojošiem pantiem: 1.-12., 27., 29.-34., 47., 49., 51., 52., 53., 59., 61.-77., 143.

Aizsargājamās personas, kuras tiks atbrīvotas, repatriētas vai pārvietotas pēc šiem termiņiem, varēs līdz tam laikam turpināt palikt Konvencijas aizsardzībā.

 

7. pants

Speciālie līgumi

Bez līgumiem, kuri speciāli paredzēti 11., 14., 15., 17., 36., 108., 109., 132., 133. un 149.pantā, Augstās Līgumslēdzējas valstis var noslēgt citus speciālus līgumus par jebkuru lietu, kuru tās var uzskatīt par lietderīgu paredzēt atsevišķi. Neviens speciāls līgums nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt aizsargājamo personu stāvokli, kuru nosaka šī Konvencija, ne arī ierobežot tiesības, kuras tā viņām piešķir.

Aizsargājamās personas turpina izmantot šo līgumu priekšrocības tik ilgi, kamēr uz viņiem attiecas Konvencija, izņemot gadījumus, kad augstāk minētajos vai tiem sekojošos līgumos ir paredzēti citi noteikumi, vai, izņemot gadījumus, kad viena vai otra no karojošām pusēm viņiem ir piedāvājusi labvēlīgākus apstākļus.

 

8. pants

Neatteikšanās no tiesībām

Aizsargājamās personas nekādā gadījumā nedrīkst daļēji vai pilnīgi atteikties no tiesībām, kuras viņiem nodrošina šī Konvencija un iepriekšējā pantā minētie speciālie līgumi, ja tādi pastāv.

 

9. pants

Aizbildņvalstis

Šī Konvencija jāpielieto sadarbībā ar aizbildņvalstīm, kuru pienākums ir aizsargāt karojošo pušu intereses, un to kontrolē. Šai nolūkā aizbildņvalstis drīkst ārpus sava diplomātiskā vai konsulārā personāla iecelt delegātus no savu pilsoņu vai citu neitrālu valstu pilsoņu vidus. Minētie delegāti jāapstiprina valstīm, kurās viņiem būs jāpilda savi pienākumi.

Karojošām pusēm maksimālo iespēju robežās jāveicina aizbildņvalstu pārstāvju vai delegātu darbs.

Aizbildņvalstu pārstāvji vai delegāti nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt pilnvaru robežas, kuras nosaka šī Konvencija. It sevišķi viņiem jāņem vērā tās valsts, kurā viņi pilda savus pienākumus, drošībai nozīmīgas vajadzības.

 

10. pants

Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas darbība

Šīs Konvencijas noteikumi nerada nekādus šķēršļus humanitārām darbībām, kuras drīkst veikt Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita objektīva humanitāra organizācija ar ieinteresēto karojošo pušu piekrišanu, lai aizstāvētu civilpersonas un lai palīdzētu tām.

 

11. pants

Aizbildņvalstu aizvietotāji

Augstās Līgumslēdzējas valstis jebkurā laikā drīkst vienoties uzticēt kādai organizācijai, kas piedāvā visas darbības objektivitātes un efektivitātes garantijas, izpildīt pienākumus, kurus šī Konvencija uztic aizbildņvalstīm.

Ja personas, kuras aizsargā šī Konvencija, neatkarīgi no iemesliem neizmanto vai pārtrauc izmantot aizsardzību, ko sniedz aizbildņvalstu vai organizāciju, kuras minētas iepriekšējā rindkopā, darbība, gūstā turētājai valstij jāgriežas ar lūgumu pie kādas neitrālas valsts vai organizācijas, lai tā uzņemtos veikt funkcijas, kuras saskaņā ar šo Konvenciju jāveic aizbildņvalstij, kuru bija nozīmējušas karojošās puses.

Ja šādā veidā nevar nodrošināt aizsardzību, gūstā turētājai valstij saskaņā ar šī panta noteikumiem jālūdz palīdzība vai jāakceptē humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, palīdzības piedāvājumi veikt humanitāras funkcijas, kādas pēc šīs Konvencijas jāveic aizbildņvalstij.

Jebkurai neitrālai valstij vai jebkurai organizācijai, kuru uzaicina ieinteresētā valsts vai kura pati piedāvā savus pakalpojumus šim mērķim, jādarbojas, apzinoties savu atbildību attiecībā pret karojošo pusi, kurai pakļaujas personas, kuras aizsargā šī Konvencija, un jāsniedz pietiekošas garantijas, ka tā spēs uzņemties atbilstošās funkcijas un tās taisnīgi izpildīt.

Iepriekšminētos noteikumus nedrīkst pārkāpt ar speciāliem līgumiem starp valstīm, no kurām viena kaut uz laiku ir ierobežota savās iespējās vest sarunas ar citu valsti vai tās sabiedrotajiem sakarā ar kara situāciju, sevišķi tajā gadījumā, ja visa vai ievērojama šīs valsts teritorija ir okupēta.

Viss, kas šajā Konvencijā attiecas uz aizbildņvalstīm, attiecas arī uz organizācijām, kas tās aizvieto saskaņā ar šo pantu.

Šī panta noteikumi attiecas arī uz neitrālas valsts pilsoņiem, kuri atrodas okupētās valsts teritorijā vai karojošās valsts teritorijā, kurā tai valstij, kuras pilsoņi viņi ir, nav normālas diplomātiskās pārstāvniecības.

 

12. pants

Samierināšanas procedūra

Aizbildņvalstīm visos gadījumos, kad tās uzskata par lietderīgu aizsargājamo personu interesēs, bet it sevišķi gadījumos, kad rodas nesaskaņas starp karojošām pusēm par šīs Konvencijas noteikumu pielietošanu vai interpretēšanu, jāsniedz savi pakalpojumi ar mērķi noregulēt nesaskaņas.

Šai nolūkā katra no aizbildņvalstīm drīkst vai nu pēc vienas valsts iniciatīvas, vai pēc savas iniciatīvas ierosināt karojošām pusēm sasaukt to pārstāvju tikšanos, īpaši pārstāvju no tām varas iestādēm, kas atbild par aizsargājamām personām, iespējams pienācīgi izvēlētā neitrālā teritorijā. Karojošām pusēm jāizpilda priekšlikumi, kurus tā izdara šai nolūkā. Aizbildņvalstis drīkst, ja nepieciešams, ierosināt karojošām pusēm apstiprināt personu no neitrālas valsts vai delegātu no Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas, kuru jāielūdz piedalīties šādā sanāksmē.

 

II daļa

Iedzīvotāju vispārīgā aizsardzība

pret dažām kara sekām

13. pants

II daļas pielietošanas sfēra

II daļas noteikumi aptver karojošo valstu visus iedzīvotājus bez jebkādas diskriminācijas, tai skaitā, pamatojoties uz atšķirībām pēc rases, tautības, reliģijas vai politiskajiem uzskatiem, un ir domāti, lai atvieglotu kara izraisītās ciešanas.

 

14. pants

Sanitārās un drošības zonas un vietas

Miera laikā Augstās Līgumslēdzējas valstis un pēc karadarbības sākuma karojošās valstis savā teritorijā vai, ja rodas nepieciešamība, okupētajā teritorijā var veidot sanitārās un drošības zonas un vietas, kas organizētas tādā veidā, lai pasargātu no karadarbības ievainotos, slimos un vecus cilvēkus, bērnus līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtnieces un mātes ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam.

Karadarbības sākumā un tās laikā ieinteresētās karojošās puses var noslēgt vienošanos par abpusēju sanitāro zonu un vietu, kuras tās radījušas, atzīšanu. Šim nolūkam var izmantot Līguma projekta noteikumus, kuri pievienoti šai Konvencijai, izdarot grozījumus, kādus tās uzskata par nepieciešamiem.

Aizbildņvalstis un Sarkanā Krusta Starptautiskā komiteja tiek aicinātas izrādīt labu gribu, lai atvieglotu šo sanitāro zonu un vietu veidošanu un atzīšanu.

 

15. pants

Neitralizētas zonas

Katra karojošā puse tieši vai ar neitrālas valsts vai kādas humanitāras organizācijas starpniecību var piedāvāt pretējai pusei rajonos, kur notiek kaujas, nodibināt neitralizētas zonas, kur patverties no karadarbības sekām sekojošām personām, nešķirojot tās:

(a) ievainotajiem un slimajiem kaujiniekiem vai tiem, kas nav kaujinieki;

(b) civilpersonām, kuras nepiedalās karadarbībā un kuras laikā, kad atrodas zonā, nepilda militāra rakstura pienākumus.

Kad ieinteresētās puses ir vienojošās par piedāvāto neitralizēto zonu ģeogrāfisko izvietojumu, pārvaldīšanu, pārtikas apgādi un uzraudzību, jānoslēdz rakstisks līgums, kuru paraksta karojošo pušu pārstāvji. Līgumā jānorāda zonu neitralizēšanas sākums un ilgums.

 

16. pants

Ievainotie un slimie

I. Vispārēja aizsardzība

Ievainotie un slimie, kā arī invalīdi un grūtnieces ir īpašas aizsardzības un respektēšanas objekti.

Katrai karojošai pusei ir pienākums veicināt nogalināto un ievainoto meklēšanu, palīdzēt kuģu avārijās cietušajiem un citām personām, kuras pakļautas nopietnām briesmām, un pasargāt tās no aplaupīšanas un sliktas izturēšanās pret tām.

 

17. pants

II. Evakuācija

Karojošām pusēm jācenšas noslēgt lokālas vienošanās par ievainoto, slimo, invalīdu un gados veco personu, bērnu un dzemdētāju izvešanu no aplenktās zonas un par visu konfesiju mācītāju, medicīnas personāla un medicīnisko iekārtu ielaišanu šajās zonās.

 

18. pants

III. Hospitāļu aizsardzība

Civilos hospitāļus, kas organizēti, lai rūpētos par ievainotajiem un slimajiem, invalīdiem un grūtniecēm, nekādos apstākļos nedrīkst pakļaut uzbrukumiem, bet karojošām pusēm tie vienmēr jārespektē un jāaizsargā.

Karojošo pušu valstīm jāapgādā visi civilie hospitāļi ar sertifikātiem, kas apliecina, ka tie ir civili hospitāļi un ka ēkas, ko tie aizņem, netiek izmantotas nekādiem mērķiem, kuru dēļ šiem hospitāļiem varētu atņemt aizsardzību saskaņā ar 19.pantu.

Civilie hospitāļi jāapzīmē ar 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minētām emblēmām, bet tikai tad, ja tai ir valsts pilnvara.

Ja militārie apsvērumi to atļauj, karojošām pusēm jādara viss iespējamais, lai atšķirības emblēmas, kas norāda uz civiliem hospitāļiem, būtu labi redzamas ienaidnieka sauszemes, gaisa un jūras bruņotajiem spēkiem, lai novērstu jebkādas naidīgas darbības iespējamību.

Ņemot vērā briesmas, kurām hospitāļi var būt pakļauti, atrodoties tuvu militāriem objektiem, tiek ieteikts šādus hospitāļus izvietot cik iespējami tālu no šādiem objektiem.

 

19. pants

IV. Hospitāļu aizsardzības pārtraukšana

Civilo hospitāļu aizsardzību drīkst pārtraukt tikai tad, ja tie tiek izmantoti ne tikai humanitāriem mērķiem, bet arī izvērš ienaidniekam kaitīgas darbības. Tomēr aizsardzību drīkst pārtraukt tikai pēc brīdinājuma izteikšanas, visos attiecīgajos gadījumos nosakot saprātīgu laika periodu, un tikai tad, ja šis brīdinājums palicis neievērots.

Tas fakts, ka slimie un ievainotie bruņoto spēku locekļi ārstējas šajos hospitāļos, vai tas, ka hospitāļos atrodas rokas ieroči un munīcija, kas iegūta no kaujiniekiem un kura vēl nav nodota attiecīgajiem dienestiem, netiek uzskatīts par ienaidniekam kaitīgu darbību.

 

20. pants

V. Hospitāļu personāls

Personas, kas regulāri nodarbojas tikai ar civilo hospitāļu vadīšanu un pārvaldīšanu, kā arī personāls, kas meklē, savāc, transportē un ārstē ievainotos un slimos civiliedzīvotājus, invalīdus un dzemdētājas, jārespektē un jāaizsargā.

Okupētajā teritorijā un militāro operāciju zonās augstāk minētā personāla pazīšanai jāizmanto personības apliecība, kas apliecina tā statusu, uz kuras ir īpašnieka fotogrāfija un atbildīgās varas iestādes reljefais zīmogs; pildot savus pienākumus, uz kreisās piedurknes jānēsā arī apzīmogota ūdens izturīga lente. Šo lenti izsniedz valsts, un uz tās jābūt 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minētai emblēmai.

Jebkuram citam personālam, kas nodarbojas ar civilo hospitāļu vadīšanu un pārvaldīšanu, ir tiesības uz respektēšanu un aizsardzību un tām ir tiesības nēsāt piedurknes lenti atbilstoši šajā pantā minētajiem nosacījumiem, kad tās pilda savus pienākumus. Personības apliecībā jābūt norādei par pienākumiem, kādus tās pilda.

Hospitāļu administrācijas rīcībā vienmēr jābūt pašreizējā personāla sarakstiem, kurus var uzrādīt kompetentām nacionālām vai okupācijas iestādēm.

 

21. pants

VI. Sauszemes un jūras transports

Transporta līdzekļu kolonnas vai sanitārie vilcieni uz sauszemes vai speciāli iekārtoti kuģi jūrā, kuri pārvadā ievainotos un slimos civiliedzīvotājus, invalīdus un dzemdētājas, jārespektē un jāaizsargā tāpat kā 18.pantā minētie hospitāļi; un ar valsts atļauju tiem jābūt apzīmētiem ar 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minēto emblēmu.

 

22. pants

VII. Gaisa transports

Lidmašīnas, kuras izmanto vienīgi ievainoto un slimo civiliedzīvotāju, invalīdu un dzemdētāju pārvadāšanai vai medicīnas personāla un iekārtu transportam, nedrīkst pakļaut uzbrukumiem, bet tās ir jārespektē, ja tās lido augstumos, laikos un pa maršrutiem, kas speciāli saskaņoti starp visām ieinteresētajām karojošām pusēm.

Tās var apzīmēt ar 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 38.pantā minēto atšķirības emblēmu.

Ja nav citas vienošanās, lidojumi virs ienaidnieka vai ienaidnieka okupētās teritorijas ir aizliegti.

Šīm lidmašīnām jāpaklausa katram pieprasījumam nolaisties uz zemes. Pieprasītas nolaišanās gadījumā lidmašīna ar pasažieriem var turpināt lidojumu pēc pārbaudes, ja tāda notiek.

 

23. pants

Medicīnas materiālu, pārtikas un apģērbu sūtījumi

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jāatļauj brīvi transportēt visas kravas ar medicīnas vai sanitāriem materiāliem, reliģiskiem rituāliem nepieciešamiem priekšmetiem, kas domāti tikai citas Augstās Līgumslēdzējas valsts civiliedzīvotājiem, pat ja pēdējā ir ienaidnieks. Tām tāpat jāatļauj brīvi transportēt visas kravas ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem, apģērbu un tonizējošiem līdzekļiem, kas domāti bērniem līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtniecēm un dzemdētājām.

Augstās Līgumslēdzējas valsts pienākums atļaut brīvi transportēt iepriekšējā rindkopā norādītās kravas ir atkarīgs no noteikuma, ka šī valsts ir pārliecināta, ka nav nopietna iemesla baidīties:

(a) ka kravas var novirzīties no sūtīšanas mērķa,

(b) ka kontrole var būt neefektīva vai,

(c) ka var rasties zināmas priekšrocības ienaidnieka militārajām spējām vai ekonomikai, aizvietojot ar augstāk minētajām kravām preces, kuras citādi vajadzētu sagādāt vai ražot, vai atbrīvojot ar šo materiālu palīdzību darba spēku un iespējas, kuras citādi būtu vajadzīgas šo preču ražošanai. Valsts, kas atļauj šī panta pirmajā rindkopā minēto kravu transportu, var izvirzīt noteikumu, lai krava tiktu sadalīta tās saņēmējiem aizbildņvalsts vietējā uzraudzībā.

Šādas kravas jānosūta cik iespējams ātri, un valstij, kura atļauj to brīvu transportu, jābūt tiesīgai noteikt tehniskos pasākumus, kuri pieļauj šādu transportu.

 

24. pants

Pasākumi bērnu labklājībai

Karojošām pusēm jāveic nepieciešamie pasākumi, lai pārliecinātos, ka bērniem līdz piecpadsmit gadu vecumam, kuri ir bāreņi vai kara rezultātā izšķirti no ģimenēm, nav pašiem sevi jāapgādā un ka viņu uzturēšana, viņu reliģiskā audzināšana un izglītība visādā veidā tiks atbalstīta. Viņu audzināšana, cik iespējams, jāuztic cilvēkiem ar līdzīgām kultūras tradīcijām.

Kara laikā karojošām pusēm jāveicina šo bērnu uzņemšana neitrālā valstī ar aizbildņvalsts atļauju, ja tāda notiek, un ar garantiju, ka tiks ievēroti pirmajā rindkopā noteiktie principi.

Turklāt tām jācenšas, lai visi bērni līdz divpadsmit gadu vecumam būtu apgādāti ar personības medaljoniem vai ar kādiem citiem pazīšanas līdzekļiem.

 

25. pants

Ziņas par ģimenēm

Visām personām karojošās puses teritorijā vai tās okupētā teritorijā jādod iespēja sniegt stingri personīga rakstura ziņas saviem ģimenes locekļiem, vienalga kur tie atrodas, un saņemt ziņas no viņiem. Šāda korespondence jānosūta steidzami bez nepamatotas aizkavēšanas.

Ja kaut kādu apstākļu dēļ kļūst grūti vai neiespējami nodrošināt ģimeņu saraksti ar parastā pasta palīdzību, ieinteresētajām karojošām pusēm jāgriežas pie neitrāla starpnieka, tāda kā 140.pantā minētā Centrālā aģentūra, un, konsultējoties ar to, jāizlemj, kā izpildīt savu pienākumu iespējami labāk, tai skaitā sadarbojoties ar nacionālajām Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanās Lauvas un Saules) biedrībām.

Ja karojošās puses uzskata par nepieciešamu ierobežot ģimeņu saraksti, tad šādiem ierobežojumiem jābūt saistītiem ar obligātu standartformu lietošanu, kas satur divdesmit piecus brīvi izvēlētus vārdus, un šo formu nosūtīšanas limitēšanu līdz vienai katru mēnesi.

 

26. pants

Izkliedētas ģimenes

Katrai karojošai pusei jācenšas atvieglot kara izkliedēto ģimeņu locekļu ziņu vākšanu ar mērķi atjaunot savstarpējos kontaktus un, ja iespējams, satikties. It īpaši tai jāveicina to organizāciju darbība, kas nodarbojas ar šo jautājumu, ja tās ir pieņemamas šai valstij un atbilst to drošības noteikumiem.

 

III daļa

Aizsargājamo personu statuss un izturēšanās pret tām

I sekcija

Noteikumi, kas ir kopīgi karojošo valstu teritorijās un okupētajās teritorijās

27. pants

Izturēšanās

I. Vispārīgas piezīmes

Aizsargājamām personām visos apstākļos ir tiesības uz cieņu pret personību, godu, ģimenes tiesībām, reliģisko pārliecību un rituāliem, paradumiem un tradīcijām. Pret tām vienmēr jāizturas humāni un tās jāaizsargā, it īpaši pret visa veida vardarbību un iebiedēšanu, pret apvainojumiem un publisku ziņkāri.

Īpaši jāaizsargā sievietes pret jebkādiem draudiem to godam, pret izvarošanu, piespiedu prostitūciju vai jebkāda veida nepiedienīgiem uzbrukumiem.

Neatsakoties no noteikumiem, kas attiecas uz aizsargājamo personu veselības stāvokli, vecumu un dzimumu, karojošai pusei, kuras varā tās atrodas, jāizturas pret tām visām ar vienādu uzmanību, nešķirojot pēc rases, reliģijas vai politiskajiem uzskatiem.

Tomēr karojošās puses attiecībā pret aizsargājamām personām var veikt kontroles un drošības pasākumus, kas nepieciešami kara apstākļu dēļ.

 

28. pants

II. Bīstamās zonas

Aizsargājamo personu klātbūtni noteiktos punktos vai rajonos nedrīkst izmantot, lai pasargātu tos no militārām operācijām.

 

29. pants

III. Atbildība

Karojošā puse, kuras varā var atrasties aizsargājamās personas, ir atbildīga par tās pārstāvju izturēšanos pret šīm personām neatkarīgi no katra pārstāvja individuālās atbildības.

 

30. pants

Griešanās pie aizbildņvalstīm un palīdzības organizācijām

Aizsargājamām personām jādod visas iespējas griezties pie aizbildņvalstīm, pie Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas, pie nacionālās Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanās Lauvas un Saules) biedrības valstī, kurā tās atrodas, kā arī pie jebkuras organizācijas, kura var tām palīdzēt.

Varas iestādēm militāro un drošības apsvērumu robežās jāsniedz visāda palīdzība šīm dažādām organizācijām.

Neatkarīgi no aizbildņvalstu un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas delegātu vizītēm, kas minētas 143.pantā, gūstā turētājām vai okupētājām valstīm jāatbalsta, cik vien tas iespējams, citu organizāciju pārstāvju iespējas apmeklēt aizsargājamās personas ar mērķi sniegt garīgu atbalstu vai materiālu palīdzību šīm personām.

 

31. pants

Piespiešanas aizliegums

Pret aizsargājamām personām nedrīkst izmantot nekādas fiziskas vai morālas piespiešanas metodes, lai iegūtu no tām vai no trešām personām informāciju.

 

32. pants

Miesas sodu, spīdzināšanas utt. aizliegums

Augstās Līgumslēdzējas valstis speciāli vienojas par to, ka tām ir aizliegts veikt tāda veida pasākumus, kas izsauc fiziskas ciešanas vai iznīcina aizsargājamās personas, kas atrodas viņu varā. Šis aizliegums attiecas ne tikai uz slepkavībām, spīdzināšanu, miesas sodiem, sakropļošanu un medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav nepieciešami aizsargājamo personu ārstēšanas nolūkā, bet arī uz visiem citiem brutālas apiešanās gadījumiem, par kuriem ir atbildīgi civilās vai militārās varas pārstāvji.

 

33. pants

Individuālā atbildība, kolektīvie sodi, laupīšana, atriebība

Nevienu aizsargājamo personu nedrīkst sodīt par darbībām, kuras viņš vai viņa personīgi nav izdarījusi. Kolektīvie sodi un visi citi līdzīgi iebiedēšanas vai terora pasākumi ir aizliegti.

Laupīšana ir aizliegta.

Atriebība pret aizsargājamām personām un to īpašumu ir aizliegta.

 

34. pants

Ķīlnieku ņemšana

Ķīlnieku ņemšana ir aizliegta.

 

II sekcija

Ārzemnieki karojošās puses teritorijā

35. pants

Tiesības atstāt teritoriju

Jebkurai aizsargājamai personai, kura var vēlēties atstāt teritoriju militāra konflikta sākumā vai tā laikā, jādod tiesības to darīt, ja vien tās aizbraukšana nav pretrunā ar valsts nacionālajām interesēm. Šo personu iesniegumi par aizbraukšanu jāizskata atbilstoši parastajai kārtībai un lēmums jāpieņem, cik ātri vien iespējams. Personas, kurām ir atļauts aizbraukt, var nodrošināt sevi ar braukšanai nepieciešamajiem līdzekļiem un ņemt līdzi saprātīgu daudzumu mantu un personīgās lietošanas priekšmetu.

Ja kādai personai tiek atteikta atļauja atstāt teritoriju, tai ir tiesības atteikumu pārsūdzēt, cik ātri vien iespējams, tiesā vai citā administratīvā iestādē, kuru šim nolūkam nozīmējusi gūstā turētāja valsts.

Ja drošības apsvērumi to neaizliedz un ja ieinteresētās personas neiebilst, pēc aizbildņvalsts pārstāvju lūguma tiem jāizsniedz atteikumu pamatojumi par katru lūgumu atļaujas saņemšanai atstāt teritoriju un, cik ātri vien iespējams, jāizsniedz visu to personu uzvārdi, kurām ir atteikta atļauja aizbraukt.

 

36. pants

Repatriācijas veids

Iepriekšējā pantā minētajām aizbraukšanām jānotiek apmierinošos apstākļos attiecībā uz drošību, higiēnu, sanitārajiem apstākļiem un pārtiku. Visi ar to saistītie izdevumi no gūstā turētājas valsts teritorijas izbraukšanas punkta jāsedz valstij, uz kuru izbrauc, vai, gadījumā, ja apmetas neitrālā valstī, tad valstij, kuras pilsoņi ir izbraucēji. Šādas pārvietošanās praktiskās detaļas, ja tas nepieciešams, var noteikt ar speciāliem līgumiem starp ieinteresētajām valstīm.

Augstāk minētais neattiecas uz speciāliem līgumiem, kādus karojošās puses var noslēgt par savu pilsoņu, kas atrodas ienaidnieka varā, apmaiņu vai repatriāciju.

 

37. pants

Personas, kas atrodas ieslodzījumā

Pret aizsargājamām personām, kuras ir ieslodzītas un gaida tiesu vai ir notiesātas ar brīvības atņemšanu, ieslodzījuma laikā jāizturas humāni.

Tūlīt pēc to atbrīvošanas tās var prasīt atļauju atstāt teritoriju, kā minēts iepriekšējos pantos.

 

38. pants

Personas, kas nav pakļautas repatriācijai

I. Vispārīgas piezīmes

Izņemot speciālus gadījumus, kas noteikti šajā Konvencijā, it īpaši tās 27. un 41.pantā, aizsargājamo personu stāvokli principā jāturpina regulēt atbilstoši noteikumiem, kas attiecas uz ārzemniekiem miera laikā. Jebkurā gadījumā tiem jāpiešķir šādas tiesības:

(1) Viņi varēs saņemt individuālo un kolektīvo palīdzību, kas viņiem tiek sūtīta.

(2) Ja veselības stāvoklis to prasa, viņi varēs saņemt medicīnisko palīdzību un ārstēties slimnīcās tāpat kā ieinteresētās valsts pilsoņi.

(3) Viņi varēs pildīt savus reliģiskos pienākumus un saņemt garīgo palīdzību no savas ticības mācītājiem.

(4) Ja viņi dzīvo rajonos, kuri īpaši pakļauti kara briesmām, viņiem jāatļauj aizbraukt no šiem rajoniem tāpat kā ieinteresētās valsts pilsoņiem.

(5) Bērni līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtnieces un mātes ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam saņems tās pašas priekšrocības kā ieinteresētās valsts pilsoņi.

 

39. pants

II. Eksistences līdzekļi

Aizsargājamām personām, kuras kara rezultātā ir zaudējušas ienesīgu nodarbošanos, jādod iespēja atrast apmaksātu darbu. Ievērojot drošības apsvērumus un 40. panta noteikumus, šai iespējai jābūt tādai pašai, kāda tiek dota tās valsts pilsoņiem, kuras teritorijā šīs personas atrodas.

Ja karojošā puse attiecībā pret aizsargājamām personām pielieto kontroles metodes, kuru rezultātā tās nevar sevi uzturēt un, it īpaši, ja šīs personas drošības nolūkos tiek kavētas atrast apmaksātu darbu uz viņām pieņemamiem noteikumiem, šai karojošai pusei jānodrošina viņu un viņu apgādājamo personu eksistence.

Aizsargājamās personas jebkurā gadījumā drīkst saņemt naudas pabalstus no dzimtenes, no aizbildņvalsts vai no 30. pantā minētajām palīdzības biedrībām.

 

40. pants

III. Nodarbošanās

Aizsargājamās personas drīkst piespiest strādāt tikai tādā pašā mērā kā karojošās puses, kuras teritorijā tās atrodas, pilsoņus.

Ja aizsargājamās personas ir ienaidnieka valsts pilsoņi, tās drīkst piespiest darīt tikai tādu darbu, kas parasti nepieciešams pārtikas, pajumtes, apģērba, transporta un veselības nodrošināšanai cilvēkiem, un kas nav tieši saistīts ar militāro operāciju izvešanu.

Divās iepriekšējās rindkopās minētajos gadījumos aizsargājamām personām, kas spiestas strādāt, jānodrošina tādi paši darba un darba drošības apstākļi, kādi ir strādājošiem pilsoņiem, tai skaitā attiecībā uz algām, darba laiku, apģērbu un darbarīkiem, iepriekšējo apmācību un kompensāciju par nelaimes gadījumiem darbā un par saslimšanu.

Ja augstāk minētie noteikumi tiek pārkāpti, aizsargājamām personām jāatļauj izmantot savas tiesības iesniegt sūdzības saskaņā ar 30. pantu.

 

41. pants

IV. Piespiedu nometināšana. Internēšana

Ja valsts, kuras varā atrodas aizsargājamās personas, uzskata, ka šajā Konvencijā minētie kontroles pasākumi nav pietiekoši, tā tomēr nedrīkst izmantot nekādus citus stingrākus kontroles pasākumus, kā tikai piespiedu nometināšanu vai internēšanu saskaņā ar 42. un 43. panta noteikumiem.

Pielietojot 39. panta otrās rindkopas noteikumus attiecībā uz personām, kurām pieprasa atstāt viņu ierastās dzīvesvietas, pamatojoties uz lēmumiem par to piespiedu nometināšanu citā vietā, gūstā turētājai valstij, cik stingri vien iespējams, jāvadās pēc sociālās aprūpes normām, kādas noteiktas šīs Konvencijas III daļas IV sekcijā.

 

42. pants

V. Internēšanas vai piespiedu nometināšanas iemesli

Brīvprātīga internēšana

Pavēli par aizsargājamo personu internēšanu vai piespiedu nometināšanu var dot tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams gūstā turētājas valsts drošībai.

Ja kāda persona ar aizbildņvalsts pārstāvju starpniecību prasa brīvprātīgu internēšanu un ja šīs personas situācija pamato šādu nepieciešamību, tad valstij, kuras varā atrodas šī persona, tā jāinternē.

 

43. pants

VI. Procedūra

Jebkurai aizsargājamai personai, kas ir internēta vai piespiedu nometināta, ir tiesības uz lietas pārskatīšanu, cik ātri iespējams, atbilstošā tiesā vai administratīvā iestādē, kuru šim nolūkam nozīmējusi gūstā turētāja valsts. Ja internēšana vai piespiedu nometināšana paliek spēkā, tiesai vai administratīvajai iestādei periodiski, vismaz divas reizes gadā, jāpārskata šīs personas lieta ar mērķi labvēlīgi izmainīt sākotnējo lēmumu, ja apstākļi to atļauj.

Ja ieinteresētās aizsargājamās personas neiebilst, gūstā turētājai valstij, cik ātri iespējams, jāiesniedz aizbildņvalstij visu aizsargājamo personu uzvārdi, kuras ir internētas vai piespiedu kārtā nometinātas, vai kuras ir atbrīvotas no internēšanas vai piespiedu nometināšanas. Šī panta pirmajā rindkopā minēto tiesu vai iestāžu lēmumi arī jāpaziņo aizbildņvalstij, cik ātri iespējams, un ievērojot tos pašus noteikumus.

 

44. pants

VII. Bēgļi

Pielietojot šajā Konvencijā minētos kontroles pasākumus, gūstā turētāja valsts nedrīkst izturēties pret bēgļiem, kuri faktiski nesaņem nevienas valdības aizsardzību, kā pret ārzemniekiem no ienaidnieka valsts tikai tāpēc, ka bēgļi de jure ir ienaidnieka valsts pilsoņi.

 

45. pants

VIII. Pārvietošana uz citu valsti

Aizsargājamās personas nedrīkst pārvietot uz citu valsti, kura nav Konvencijas dalībvalsts.

Šis noteikums nekādā ziņā nevar būt par šķērsli aizsargājamo personu repatriācijai vai nosūtīšanai uz viņu dzīvesvietas valsti pēc karadarbības beigām.

Gūstā turētāja valsts var nosūtīt aizsargājamās personas tikai uz valsti, kas ir šīs Konvencijas dalībvalsts, un tikai pēc tam, kad gūstā turētāja valsts ir pārliecinājusies, ka valsts, uz kuru nosūta, vēlas un ir spējīga pielietot šo Konvenciju. Ja, ievērojot šos apstākļus, aizsargājamās personas ir nosūtītas, atbildība par šīs Konvencijas pielietošanu gulstas uz valsti, kas tās ir pieņēmusi, tik ilgi, kamēr tās atrodas šīs valsts aizbildnībā. Tomēr, ja šī valsts nepilda šīs Konvencijas noteikumus kādā svarīgā jautājumā, tad valstij, kura nosūtīja aizsargājamās personas pēc attiecīga aizbildņvalsts paziņojuma, jāveic efektīvi pasākumi, lai labotu situāciju, vai jāpieprasa aizsargājamo personu atgriešana atpakaļ. Šī prasība ir jāapmierina.

Nekādā gadījumā aizsargājamo personu nedrīkst nosūtīt uz valsti, kurā tā var baidīties no vajāšanām par tās politiskajiem uzskatiem vai reliģisko pārliecību.

Šī panta noteikumi nerada šķēršļus aizsargājamo personu izdošanai saskaņā ar izdošanas līgumu, kas noslēgts pirms karadarbības sākuma, ja šīs personas tiek apsūdzētas par pārkāpumiem pret krimināllikumiem.

 

46. pants

Ierobežojumu atcelšana

Ierobežojošie pasākumi attiecībā pret aizsargājamām personām, ja tie jau nav iepriekš atsaukti, jāatceļ, cik iespējams ātri pēc karadarbības beigām.

Ierobežojošie pasākumi attiecībā uz aizsargājamo personu īpašumu jāatceļ atbilstoši gūstā turētājas valsts likumiem, cik iespējams ātri pēc karadarbības beigām.

 

 

III sekcija

Okupētās teritorijas

47. pants

Tiesību neaizskaramība

Aizsargājamām personām, kas atrodas okupētā teritorijā, nekādā gadījumā un nekādā veidā nevar atņemt šīs Konvencijas priekšrocības, ne teritorijas okupācijas rezultātā šīs teritorijas iestādēs un pārvaldēs ievesto izmaiņu dēļ, ne arī kādu līgumu dēļ, kas noslēgti starp okupētās teritorijas varas iestādēm un okupētāju valsti, ne arī okupētājvalsts pilnīgas vai daļējas okupētās teritorijas aneksijas dēļ.

 

48. pants

Repatriācijas speciāli gadījumi

Aizsargājamās personas, kas nav tās valsts pilsoņi, kuras teritorija ir okupēta, var izmantot tiesības atstāt šo teritoriju, kas minētas 35. panta noteikumos, un lēmums par to jāpieņem atbilstoši procedūrai, kādu noteikusi okupētāja valsts saskaņā ar minēto pantu.

 

49. pants

Deportācijas, pārvietošanas, evakuācijas

Aizsargājamo personu individuālas vai masveidīgas piespiedu pārvietošanas kā arī deportācijas no okupētās teritorijas uz okupētājas valsts teritoriju vai uz kādas citas valsts teritoriju, kas ir vai nav okupēta, ir aizliegtas, neatkarīgi no to motīviem.

Tomēr, okupētāja valsts var veikt vispārēju vai daļēju evakuāciju no tās noteikta rajona, ja to prasa iedzīvotāju drošība vai svarīgi militāra rakstura apsvērumi. Šādu evakuāciju gadījumā aizsargājamās personas nedrīkst pārvietot ārpus okupētās teritorijas robežām, izņemot gadījumus, kad praktiski nav iespējams izvairīties no šādas pārvietošanas materiālu apsvērumu dēļ. Šādi evakuētas personas jāpārvieto atpakaļ uz mājām, cik iespējams ātri pēc tam, kad karadarbība šajā rajonā beigusies.

Okupētājai valstij, uzsākot šādas pārvietošanas vai evakuācijas, maksimāli iespējamā veidā jāpārliecinās, ka aizsargājamās personas ir nodrošinātas ar piemērotām telpām dzīvošanai, ka pārvietošana notiek apmierinošos apstākļos no higiēnas, veselības, drošības un barošanas viedokļa un ka vienas ģimenes locekļi netiek izšķirti.

Par visām pārvietošanām un evakuācijām jāinformē aizbildņvalsts, tikko tās ir notikušas.

Okupētāja valsts nedrīkst aizturēt aizsargājamās personas rajonos, kas īpaši pakļauti kara briesmām, ja to neprasa iedzīvotāju drošība vai svarīgi militāri apsvērumi.

Okupētāja valsts nedrīkst deportēt vai pārvietot daļu tās civiliedzīvotāju uz teritoriju, ko tā ir okupējusi.

 

50. pants

Bērni

Okupētājai valstij, sadarbojoties ar nacionālām un vietējām varas iestādēm, jāatvieglo visu to iestāžu darbs, kurām uzticētas rūpes par bērniem un par viņu izglītību.

Okupētājai valstij jādara viss iespējamais, lai veicinātu bērnu personības noskaidrošanu un reģistrētu ziņas par vecākiem. Nekādā gadījumā tā nedrīkst mainīt viņu pilsonisko (personisko) statusu, ne arī ieskaitīt viņus valstij pakļautos formējumos vai organizācijās.

Ja vietējās iestādes nav spējīgas veikt šos uzdevumus, okupētājai valstij jāorganizē bāreņu un bērnu, kas kara rezultātā ir šķirti no vecākiem un par kuriem nevar pienācīgi rūpēties tuvi radinieki vai draugi, uzturēšana un izglītošana, vēlams, lai to dara, ja tas iespējams, bērnu tautības personas.

Atbilstoši 136. pantam nodibinātā biroja speciāla nodaļa ir atbildīga par visiem pasākumiem bērnu personības noskaidrošanā, ja par to ir šaubas. Visas pieejamās ziņas par bērnu vecākiem vai citiem tuviem radiniekiem vienmēr ir jāreģistrē.

Okupētāja valsts nedrīkst kavēt tos pasākumus, kas būtu pieņemti pirms okupācijas un kas dod priekšrocības attiecībā uz pārtiku, medicīnisko aprūpi un aizsardzību pret karadarbības sekām bērniem līdz piecpadsmit gadu vecumam, grūtniecēm un mātēm ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam.

 

51. pants

Vervēšana. Darbs

Okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas kalpot tās bruņotajos spēkos vai palīgspēkos. Nav atļauta nekāda piespiešana vai propaganda ar mērķi savervēt brīvprātīgos.

Okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas strādāt, ja tās nav vecākas par astoņpadsmit gadiem, un arī tad tikai darbos, kas ir nepieciešami okupācijas armijas vajadzībām vai iedzīvotāju komunālajiem pakalpojumiem, vai arī darbos, kas saistīti ar rūpēm par okupētās valsts iedzīvotāju pārtiku, pajumti, apģērbu, transportu vai veselību. Aizsargājamās personas nedrīkst piespiest uzņemties jebkurus darbus, kas varētu uzlikt tiem par pienākumu piedalīties militārās operācijās. Okupētāja valsts nedrīkst piespiest aizsargājamās personas izmantot spēka līdzekļus, lai aizsargātu to iekārtu drošību, ar kurām viņi veic obligāto darbu.

Darbam jānotiek tikai okupētajā teritorijā, kurā atrodas personas, kuru pakalpojumi tiek prasīti. Katru šādu personu, cik iespējams, jāatstāj viņas parastajā darba vietā. Strādājošiem jāsaņem taisnīga samaksa un darbam jābūt atbilstošam viņu fiziskajām un intelektuālajām spējām. Okupētajā valstī spēkā esošā likumdošana attiecībā uz darba apstākļiem un drošības garantijām, it īpaši uz tādām lietām kā algas, darba laiks, darbarīki, iepriekšēja apmācība un kompensācijas par nelaimes gadījumiem darbā un saslimšanu, jāpiemēro aizsargājamām personām, kuras nozīmētas šajā pantā minētajā darbā.

Nekādā gadījumā darba pieprasījums nedrīkst novest pie strādājošo mobilizācijas militāra vai pusmilitāra rakstura organizācijā.

 

52. pants

Strādājošo aizsardzība

Nekādi kontrakti, līgumi vai noteikumi nedrīkst ierobežot brīvprātīgi vai piespiedu kārtā strādājošā, neatkarīgi no viņa atrašanās vietas, tiesības griezties pie aizbildņvalsts pārstāvjiem, lai prasītu aizbildņvalsts iejaukšanos.

Visi pasākumi, kuru mērķis ir radīt bezdarbu vai ierobežot darba piedāvājumu strādniekiem okupētajā teritorijā ar nolūku pamudināt tos strādāt okupētājai valstij, ir aizliegti.

 

53. pants

Aizliegta iznīcināšana (postīšana)

Aizliegta jebkāda okupētājas valsts veikta nekustamā vai kustamā īpašuma, kas pieder privātām personām individuāli vai kolektīvi, valstij vai citām valsts iestādēm, sabiedriskajām vai kooperatīvajām organizācijām, iznīcināšana, izņemot gadījumus, ja šāda iznīcināšana ir absolūti nepieciešama militārajām operācijām.

 

54. pants

Tiesneši un amatpersonas

Okupētāja valsts nedrīkst mainīt amatpersonu vai tiesnešu statusu okupētajā teritorijā, kā arī pielietot jebkāda veida sankcijas, piespiešanu vai diskrimināciju pret viņiem, ja viņi atteiktos pildīt savas funkcijas sirdsapziņas apsvērumu dēļ.

Šis aizliegums nekavē 51. panta otrās rindkopas pielietošanu. Tas nekavē okupētājas valsts tiesības atcelt amatpersonas no amatiem.

 

55. pants

Pārtika un medicīniskā palīdzība iedzīvotājiem

Okupētājai valstij ir pienākums ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem gādāt par iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtiku un medicīnisko palīdzību; it īpaši tai jāieved nepieciešamās pārtikas preces, medicīniskos materiālus un citas preces, ja okupētās teritorijas resursi ir nepietiekoši.

Okupētāja valsts nedrīkst rekvizēt pārtikas preces vai medicīniskās palīdzības priekšmetus, kas pieejami okupētajā teritorijā, izņemot gadījumus, kad tie nepieciešami okupācijas spēkiem un administrācijas personālam, un tikai tad, ja ņemtas vērā civiliedzīvotāju vajadzības. Saskaņā ar citu starptautisku konvenciju noteikumiem okupētājai valstij jāpārliecinās, ka par visām rekvizētajām precēm ir taisnīgi samaksāts.

Aizbildņvalstij jebkurā laikā jābūt iespējai brīvi pārbaudīt pārtikas un medicīniskās palīdzības stāvokli okupētajā teritorijā, izņemot gadījumus, kad ir ievesti pagaidu ierobežojumi svarīgu militāru apsvērumu dēļ.

 

56. pants

Higiēna un sabiedrības veselība

Ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem okupētājai valstij, sadarbojoties ar nacionālām un vietējām varas iestādēm, jānodrošina un jāuztur medicīnas un sanitārās iestādes un dienesti, sabiedrības veselība un higiēna okupētajā teritorijā, sevišķu uzmanību veltot profilaktisko un aizsardzības pasākumu izstrādāšanai un pielietošanai, kas nepieciešami, lai apkarotu infekcijas slimību un epidēmiju izplatīšanos. Visu kategoriju medicīniskajam personālam jāatļauj pildīt savus pienākumus.

Ja okupētajā teritorijā nodibina jaunas slimnīcas un ja okupētās valsts kompetentie varas orgāni tur nedarbojas, okupētājas varas iestādēm jāsniedz tām, ja tas nepieciešams, 18. pantā paredzētā atzīšana. Līdzīgos apstākļos okupētājas varas iestādēm jādod atzīšana slimnīcas personālam un transporta līdzekļiem, kā tas paredzēts 20. un 21. pantā.

Izstrādājot veselības aizsardzības un higiēnas pasākumus un tos īstenojot, okupētājai valstij jāņem vērā okupētās teritorijas iedzīvotāju morāles un ētikas prasības.

 

57. pants

Slimnīcu rekvizīcija

Okupētāja valsts drīkst rekvizēt civiliedzīvotāju slimnīcas tikai uz laiku un tikai neatliekamas vajadzības gadījumos, lai rūpētos par ievainotām un slimām militārpersonām, un ar nosacījumu, ka noteiktā laikā tiks veikti piemēroti pasākumi pacientu aprūpē un ārstēšanā un, ja nepieciešams, civiliedzīvotāju hospitalizēšanā.

Civiliedzīvotāju slimnīcu materiālus un to uzkrājumus nedrīkst rekvizēt tik ilgi, kamēr tie ir nepieciešami civiliedzīvotājiem.

 

58. pants

Garīgā palīdzība

Okupētājai valstij jāatļauj garīdzniekiem sniegt garīgu palīdzību viņu reliģisko draudžu locekļiem.

Okupētājai valstij tāpat jāpieņem grāmatu un priekšmetu sūtījumi, kas domāti reliģiskām vajadzībām, un jāveicina to izdalīšana okupētajā teritorijā.

 

59. pants

Palīdzība.

I. Kolektīvā palīdzība

Ja okupētās teritorijas visu iedzīvotāju vai to daļas apgāde ir nepietiekama, okupētājai valstij jāatbalsta palīdzības plāni iedzīvotāju interesēs un jāsekmē tie ar visiem tās rīcībā esošiem līdzekļiem.

Šādos plānos, kurus var īstenot valstis vai neieinteresētas humanitāras organizācijas, tādas kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, jāiekļauj noteikumi par pārtikas preču, medikamentu un apģērbu sūtījumiem.

Visām Līgumslēdzējām valstīm jāatļauj brīva šo sūtījumu pārvadāšana un jāgarantē to aizsardzība.

Valstij, kura atļauj brīvi transportēt sūtījumus ceļā uz pretējās karojošās puses okupēto teritoriju, tomēr ir tiesības pārbaudīt kravas, regulēt to pārvadāšanu atbilstoši noteiktiem laikiem un maršrutiem un saņemt aizbildņvalsts pamatotu apliecinājumu, ka šīs kravas tiks izlietotas palīdzībai trūcīgajiem iedzīvotājiem un netiks izlietotas okupētājas valsts interesēs.

 

60. pants

II. Okupētājas valsts atbildība

Palīdzības sūtījumi nekādā ziņā neatbrīvo okupētāju valsti no jebkuras atbildības, ko uzliek 55., 56. un 59. pants. Okupētāja valsts nekādā ziņā nevar novirzīt palīdzības sūtījumus no mērķa, kam tie domāti, izņemot neatliekamas nepieciešamības gadījumus okupētās teritorijas iedzīvotāju interesēs un ar aizbildņvalsts piekrišanu.

 

61. pants

III. Sadalīšana

Iepriekšējos pantos minēto palīdzības sūtījumu sadalīšanai jānotiek sadarbībā ar aizbildņvalsti un tās uzraudzībā. Šo pienākumu ar okupētājas valsts un aizbildņvalsts piekrišanu var arī deleģēt neitrālai valstij, Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai vai kādai citai neieinteresētai humanitārai organizācijai.

Šādi sūtījumi okupētajā teritorijā jāatbrīvo no visām maksām, nodokļiem vai muitas nodevām, ja tas nav nepieciešams teritorijas ekonomiskajām interesēm. Okupētājai valstij jāveicina šo sūtījumu ātra sadalīšana.

Visām dalībvalstīm jācenšas atļaut šo palīdzības sūtījumu beznodokļu tranzītu un transportu uz okupētajām teritorijām.

 

62. pants

IV. Individuālā palīdzība

Ievērojot svarīgus drošības apsvērumus, aizsargājamās personas okupētajās teritorijās var saņemt individuālos viņām sūtītos palīdzības sūtījumus.

 

63. pants

Nacionālais Sarkanais Krusts un citas palīdzības biedrības

Ievērojot pagaidu un ārkārtas pasākumus, kurus izved okupētāja valsts neatliekamu drošības apsvērumu vārdā:

(a) atzītās Nacionālās Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness, Sarkanās Lauvas un Saules) biedrības varēs turpināt savu darbību atbilstoši Sarkanā Krusta principiem, kādi ir definēti Starptautiskā Sarkanā Krusta konferencēs. Citām palīdzības biedrībām jāatļauj turpināt to humanitārās aktivitātes uz tādiem pašiem noteikumiem,

(b) okupētāja valsts nedrīkst pieprasīt nekādas izmaiņas šo biedrību personālsastāvā vai struktūrā, kuras varētu traucēt iepriekš minētās aktivitātes.

Tie paši principi jāpielieto attiecībā uz nemilitāra rakstura speciālu organizāciju darbību un personālu, kuras jau pastāv vai kuras var nodibināt ar mērķi nodrošināt civiliedzīvotāju dzīves apstākļus, uzturot galvenos sabiedriski derīgos dienestus, sadalot palīdzību un organizējot glābšanas dienestus.

 

64. pants

Sodu likumdošana

I. Vispārīgas piezīmes

Okupētās teritorijas krimināllikumi paliek spēkā, izņemot gadījumus, kad tos var atcelt vai apturēt okupētāja valsts, ja šie likumi rada draudus tās drošībai vai traucē šīs Konvencijas pielietošanu. Ņemot vērā minētos apsvērumus un nepieciešamību nodrošināt efektīvu tiesas darbību, okupēto teritoriju tribunāli turpina darboties attiecībā uz visiem pārkāpumiem, kuriem piemērojami minētie likumi.

Tomēr okupētāja valsts drīkst pakļaut okupētās teritorijas iedzīvotājus noteikumiem, kas ir svarīgi, lai okupētāja valsts varētu pildīt savus pienākumus, kādus tai uzliek šī Konvencija, uzturēt kārtībā teritorijas pārvaldīšanu un nodrošināt okupētājas valsts drošību, okupācijas bruņoto spēku un administrācijas locekļu un īpašuma drošību un arī to izmantojamo objektu un komunikāciju līniju drošību.

 

65. pants

II. Publicēšana

Okupētājas valsts izdotie noteikumi, kuri uzliek kriminālatbildību, nevar stāties spēkā pirms tie nav publicēti un novesti līdz iedzīvotāju zināšanai viņu dzimtajā valodā. Šie noteikumi nevar darboties ar atpakaļejošu datumu.

 

66. pants

III. Kompetentas tiesas

Gadījumā, kad tiek pārkāpti likumi, kuri uzliek kriminālatbildību, un kurus izsludinājusi okupētāja valsts, pamatojoties uz 64. panta otro rindkopu,

okupētāja valsts var nodot apsūdzētos pienācīgi konstituētām nepolitiskām militārām tiesām ar noteikumu, ka tiesas process notiek okupētajā valstī. Apelācijas tiesas vēlams noturēt okupētajā valstī.

 

67. pants

IV. Pielietojamie noteikumi

Tiesām jāpiemēro tikai tie likuma panti, kuri bija spēkā pirms pārkāpuma izdarīšanas un kuri atbilst likumdošanas vispārīgiem principiem, it īpaši principam, ka sodam jābūt samērojamam ar pārkāpumu. Tām jāņem vērā fakts, ka apsūdzētais nav okupētājas valsts pilsonis.

 

68. pants

V. Sodi. Nāves sods

Ja aizsargājamās personas izdara pārkāpumus vienīgi ar nolūku kaitēt okupētājai valstij, bet tie nav atentāti pret okupācijas spēku vai administrācijas locekļiem, nerada smagus kolektīvus draudus, nopietnus okupācijas spēku vai administrācijas īpašuma vai to izmantojamo objektu postījumus, tad tās jāpakļauj internēšanai vai ieslodzījumam, un šīs internēšanas vai ieslodzījuma ilgumam jābūt samērojamam ar izdarīto pārkāpumu. Turklāt internēšanai vai ieslodzījumam jābūt vienīgajiem brīvības atņemšanas sodiem par šādiem pārkāpumiem attiecībā uz aizsargājamām personām. Šīs Konvencijas 66. pantā minētās tiesas pēc sava ieskata drīkst spriedumu par ieslodzījumu nomainīt pret kādu no internēšanām uz to pašu laika periodu.

Okupētājas valsts izdotie kriminālatbildības likumi atbilstoši 64. un 65. pantam var paredzēt nāves sodu aizsargājamajai personai tikai gadījumos, ja persona ir vainīga spiegošanā, nopietnos sabotāžas aktos pret okupētājas valsts militāriem objektiem vai tiešos likumpārkāpumos, kuri izsaukuši vienas vai vairāku personu nāvi, ja šādi pārkāpumi ir sodāmi ar nāves sodu pēc okupētās teritorijas likumiem, kādi bija spēkā pirms okupācijas.

Nāves spriedumu nedrīkst pasludināt aizsargājamajai personai, kamēr tiesas uzmanība nav īpaši pievērsta faktam, ka, par cik apsūdzētais nav okupētājas valsts pilsonis, viņš nav saistīts ar to ne ar kādiem lojalitātes pienākumiem.

Nekādā gadījumā nāves spriedumu nedrīkst pasludināt aizsargājamajai personai, kas nozieguma izdarīšanas brīdī ir bijusi jaunāka par astoņpadsmit gadiem.

 

69. pants

VI. Apcietinājumā pavadītā laika atskaitīšana

no piespriestā soda ilguma

Visos gadījumos laika periods, kuru apsūdzētā aizsargājamā persona pavadījusi apcietinājumā, gaidot uz tiesas spriedumu, jāatskaita no piespriestā soda ilguma.

 

70. pants

VII. Noziegumi, kas izdarīti pirms okupācijas

Okupētāja valsts nevar apcietināt, ierosināt lietu vai notiesāt aizsargājamās personas par pārkāpumiem, kas izdarīti, vai par uzskatiem, kas izteikti pirms okupācijas vai okupācijas pārtraukuma laikā, izņemot gadījumus, kad tiek pārkāpti kara laika likumi un tradīcijas.

Okupētājas valsts pilsoņi, kuri pirms karadarbības sākuma ir meklējuši patvērumu okupētās valsts teritorijā, nevar tikt apcietināti, nodoti tiesai, notiesāti vai deportēti ārpus okupētās teritorijas, izņemot gadījumus, kad pārkāpumi izdarīti pēc karadarbības sākuma, vai par vispārējo tiesību pārkāpumiem, kas izdarīti pirms karadarbības sākuma un par kuriem atbilstoši okupētās valsts likumiem varētu izdot tiesāšanai arī miera laikā.

 

71. pants

Kriminālprocess

I. Vispārējas piezīmes

Okupētājas valsts kompetentas tiesas nevar pasludināt nevienu spriedumu, ja nav noticis taisnīgas tiesas process.

Apsūdzētās personas, pret kurām okupētāja valsts ierosina lietu, nekavējoties rakstiski jāinformē valodā, kuru tās saprot, par izvirzītās apsūdzības detaļām, un lieta jāizskata tiesā, cik iespējams ātri. Aizbildņvalstis jāinformē par visām okupētājas valsts ierosinātām lietām pret aizsargājamām personām, kas attiecas uz apsūdzībām, par kurām draud nāves sods vai cietumsods uz diviem un vairāk gadiem; tām jebkurā laikā jādod iespēja iegūt informāciju par šo procesu stāvokli. Turklāt aizbildņvalstij ir tiesības pēc pieprasījuma saņemt ziņas par šiem un par citiem tiesu procesiem, kādus ierosina okupētāja valsts pret aizsargājamām personām.

Paziņojums aizbildņvalstij, kā augstāk norādīts otrajā rindkopā, jānosūta nekavējoties, un tam visos gadījumos jāsasniedz aizbildņvalsts trīs nedēļas pirms pirmās lietas noklausīšanās dienas tiesā. Ja, uzsākot tiesas procesu, nav iesniegti pierādījumi par to, ka šī panta noteikumi ir pilnībā izpildīti, tiesas process nevar notikt. Paziņojumā jābūt šādām ziņām:

(a) ziņas par apsūdzēto;

(b) dzīvesvieta vai ieslodzījuma vieta;

(c) apsūdzības vai apsūdzību apraksts (norādot krimināllikumus, uz kuriem balstās apsūdzība);

(d) tiesas nosaukums, kura izskatīs lietu;

(e) pirmās lietas izskatīšanas dienas datums un vieta.

 

72. pants

II. Aizstāvības tiesības

Apsūdzētajām personām ir tiesības iesniegt pierādījumus, kādi nepieciešami to aizstāvībai, tai skaitā, tās drīkst pieaicināt lieciniekus. Tām ir tiesības pēc pašu izvēles saņemt kvalificēta advokāta vai juriskonsulta palīdzību, kuram jādod iespēja brīvi tās apmeklēt un saņemt nepieciešamos atvieglojumus, lai sagatavotu aizstāvību.

Ja apsūdzētais to nav pats izvēlējies, tad aizbildņvalsts var piedāvāt viņam advokātu vai juriskonsultu. Ja apsūdzēto personu apvaino nopietnā noziegumā un aizbildņvalsts nedarbojas, okupētājai valstij ar apsūdzētā piekrišanu jāsagādā advokāts vai juriskonsults.

Apsūdzētajām personām jānodrošina tulka palīdzība gan iepriekšējas izmeklēšanas, gan tiesas procesa laikā, izņemot gadījumus, kad tās brīvprātīgi atsakās no tulka palīdzības. Tām jādod tiesības jebkurā laikā iebilst pret tulku un prasīt tā nomaiņu.

 

73. pants

III. Tiesības uz apelāciju

Notiesātai personai ir tiesības uz apelāciju, kādu paredz likumi, kurus izmanto tiesa. Tai jābūt pilnībā informētai par tās tiesībām uz apelāciju un par laika periodu, kurā šīs tiesības var izmantot.

Kriminālprocess, kāds paredzēts šajā sekcijā, jāpielieto, cik vien tas ir iespējams, apelācijām. Ja likumi, kurus izmanto tiesa, neparedz apelāciju, notiesātajai personai jādod tiesības iesniegt lūgumu pret lēmumu un spriedumu okupētājas valsts kompetentām varas iestādēm.

 

74. pants

IV. Aizbildņvalsts palīdzība

Aizbildņvalsts pārstāvjiem ir tiesības apmeklēt jebkuras aizsargājamās personas tiesas procesu, ja vien izņēmuma gadījumā tiesas process nenotiek in camera (slēgtā sēdē) okupētājas valsts drošības interesēs, par ko tai jāpaziņo aizbildņvalstij. Aizbildņvalstij jānosūta paziņojums par tiesas procesa laiku un vietu.

Par jebkuru tiesas lēmumu, tai skaitā par nāves spriedumu vai ieslodzījumu cietumā uz diviem vai vairāk gadiem, cik ātri vien iespējams, jāpaziņo aizbildņvalstij, norādot pamatojumu lēmuma pieņemšanai. Paziņojumā jābūt atsaucei uz 71. pantā minēto paziņojumu un ieslodzījuma gadījumā jānorāda ieslodzījuma vietas nosaukums un atrašanās vieta. Protokolam par citiem tiesas lēmumiem nekā augstāk minētie jāglabājas tiesā un tam jābūt piejamam pārbaudei aizbildņvalstu pārstāvjiem. Laika periods, kāds paredzēts nāves soda vai ieslodzījuma uz diviem un vairāk gadiem gadījumā, nevar sākties pirms aizbildņvalsts nav saņēmusi paziņojumu par tiesas lēmumu.

 

75. pants

V. Nāves spriedums

Nekādā gadījumā uz nāvi notiesātām personām nevar atņemt tiesības iesniegt lūgumu par apžēlošanu vai sprieduma atcelšanu.

Nevienu nāves spriedumu nevar izpildīt pirms vismaz sešu mēnešu perioda notecēšanas, pēc tam, kad aizbildņvalsts saņēmusi paziņojumu par galīgo tiesas lēmumu attiecībā uz nāves spriedumu vai lēmumu, kas noraida apžēlošanu vai sprieduma atcelšanu.

Nāves sprieduma izpildīšanas sešu mēnešu novilcināšanas (apturēšanas) periodu var saīsināt atsevišķos gadījumos tādos smagos ārkārtējos apstākļos kā organizēti draudi okupētājvalsts drošībai vai tās bruņotajiem spēkiem, ja aizbildņvalsts ir brīdināta par laika saīsināšanu un ir bijis dots saprātīgs laiks un iespēja griezties pie kompetentām okupētājas valsts varas iestādēm sakarā ar šiem nāves spriedumiem.

 

76. pants

Attieksme pret ieslodzītajiem

Aizsargājamās personas, kas apsūdzētas par pārkāpumiem, jāatstāj okupētajā valstī un, ja tās notiesā, tām jāizcieš sods šajā valstī. Ja iespējams, tās jāatšķir no citiem ieslodzītajiem un tām jāsaņem pārtika un tādi higiēnas apstākļi, kādi nepieciešami, lai uzturētu tās pie labas veselības, un kuri būtu vismaz tādi paši, kādi ir okupētās valsts cietumos.

Tām jāsaņem medicīniskā aprūpe, kādu prasa to veselības stāvoklis.

Tām ir arī tiesības saņemt jebkādu garīgo palīdzību, kādu tie var prasīt.

Sievietēm jābūt ieslodzītām atsevišķās telpās un jāatrodas tiešā sieviešu uzraudzībā. Pienācīga uzmanība jāpievērš īpašai attieksmei, kāda pienākas nepilngadīgajiem.

Ieslodzītajām aizsargājamām personām ir tiesības uz aizbildņvalsts un Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas delegātu apmeklējumiem atbilstoši 143. panta noteikumiem.

Šīm personām ir tiesības saņemt vismaz vienu palīdzības sūtījumu mēnesī.

 

77. pants

Ieslodzīto nodošana atbrīvotās teritorijas varas iestādēm,

okupācijai beidzoties

Aizsargājamās personas, kas ir bijušas apsūdzētas par pārkāpumiem vai notiesātas okupētās teritorijas tiesā, okupācijai beidzoties, kopā ar viņu apsūdzības lietām jānodod atbrīvotās teritorijas varas iestādēm.

 

78. pants

Drošības pasākumi. Internēšana

un piespiedu nometināšana. Tiesības uz apelāciju

Ja okupētāja valsts svarīgu drošības apsvērumu dēļ uzskata par nepieciešamu veikt drošības pasākumus attiecībā pret aizsargājamām personām, tās var, vislielākais, pakļaut piespiedu nometināšanai vai internēšanai.

Lēmumi par piespiedu nometināšanu vai internēšanu jāpieņem atbilstoši oficiālai procedūrai, kādu paredzējusi okupētāja valsts un kura atbilst šīs Konvencijas noteikumiem. Šajā procedūrā jābūt paredzētām ieinteresēto pušu apelācijas tiesībām. Lēmumi par apelācijām jāpieņem iespējami īsākā laikā. Gadījumā, ja lēmums paliek spēkā, tas ir periodiski jāpārskata, ja iespējams ik pa sešiem mēnešiem, kompetentam orgānam, kuru nodibinājusi minētā valsts.

Aizsargājamās personas, kuras ir pakļautas piespiedu nometināšanai un tāpēc spiestas atstāt savas mājas, ir tiesīgas saņemt visas priekšrocības, kādas paredzētas šīs Konvencijas 39. pantā.

 

 

IV sekcija

Noteikumi par attieksmi pret internētajiem

I nodaļa

Vispārīgie noteikumi

 

79. pants

Internēšanas gadījumi un tajos pielietojamie noteikumi

Karojošās puses nevar internēt aizsargājamās personas, izņemot vienīgi gadījumos, kas atbilst 41., 42., 43., 68. un 78. pantu noteikumiem.

 

80. pants

Civiltiesības

Internētie saglabā pilnībā savas civiltiesības un var izmantot šīs tiesības, ja tas ir savienojams ar viņu statusu.

 

81. pants

Uzturēšana

Karojošām pusēm, kuras internē aizsargājamās personas, jānodrošina to bezmaksas uzturēšana un jāsniedz tām medicīniskā palīdzība, kādu prasa to veselības stāvoklis.

Nedrīkst izdarīt nekādus atskaitījumus no pabalstiem, algām vai kredītiem, kas pienākas internētajiem, lai apmaksātu viņu uzturēšanas izdevumus.

Gūstā turētājai valstij jāapgādā ar iztiku personas, kas ir internēto apgādībā, ja tās ir bez iztikas līdzekļiem vai nav spējīgas nopelnīt sev iztiku.

 

82. pants

Internēto grupēšana

Gūstā turētājai valstij jāizvieto internētie pēc iespējas atbilstoši to tautībai, valodai un tradīcijām. Internētos, kas ir vienas valsts pilsoņi, nevar izvietot atdalīti tikai tādēļ, ka tie runā dažādās valodās.

Visā internēšanas laikā vienas ģimenes locekļus un it īpaši vecākus un bērnus jāizvieto kopā vienā internēšanas vietā, izņemot gadījumus, kad īslaicīga atdalīšana ir nepieciešama nodarbinātības vai veselības vai šīs sekcijas IX nodaļā minēto noteikumu dēļ. Internētie drīkst prasīt, lai viņu bērni, kuri ir atstāti brīvībā bez vecāku aprūpes, tiktu internēti kopā ar viņiem.

Kur vien tas iespējams, vienas ģimenes internētie locekļi jānometina vienā vietā, viņiem jādod no citiem internētiem atsevišķas telpas un visas iespējas normālai ģimenes dzīvei.

II nodaļa

Internēšanas vietas

 

83. pants

Internēšanas vietu izvietojums. Nometņu apzīmēšana

Valsts, kuras pārziņā ir internētie, nedrīkst internēšanas vietas izvietot rajonos, kas sevišķi pakļautas kara briesmām.

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, ar aizbildņvalstu starpniecību jāsniedz ienaidnieka valstij visa noderīgā informācija attiecībā par internēšanas vietu ģeogrāfisko izvietojumu.

Visur, kur militārie apsvērumi to atļauj, internēšanas nometnes jāapzīmē ar burtiem IC, kas novietoti tā, lai būtu skaidri saredzami no gaisa dienas laikā. Ieinteresātās valstis var tomēr vienoties par citu apzīmēšanas sistēmu. Nevienu citu vietu, kas nav internēšanas vieta, nedrīkst šādi apzīmēt.

 

84. pants

Atsevišķa internēšana

Internētie jānometina vietās, kas atdalītas no karagūstekņu un personu, kam dažādu citu iemeslu dēļ atņemta brīvība, atrašanās vietām, un tiem jābūt atsevišķai administrācijai.

 

85. pants

Dzīves vieta, higiēna

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, jāveic visi nepieciešamie un iespējamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka aizsargājamās personas no internēšanas paša sākuma būtu nometinātas ēkās vai dzīvokļos, kuri dod visas iespējamās garantijas attiecībā uz higiēnu un veselību, un aizsardzību pret klimata bardzību un pret kara sekām. Nekādā gadījumā pastāvīgas internēšanas vietas nedrīkst atrasties neveselīgos rajonos vai apgabalos, kur klimats ir kaitīgs internētajiem. Visos gadījumos, kad apgabals, kurā aizsargājamā persona uz laiku ir internēta, ir neveselīgā rajonā vai tā klimats ir kaitīgs viņa veselībai, viņš ir jāpārvieto uz piemērotāku internēšanas vietu, cik ātri apstākļi to atļauj.

Telpām jābūt pilnīgi pasargātām no mitruma, pienācīgi apsildītām un apgaismotām, it sevišķi laikā starp krēslas iestāšanos un gaismas izslēgšanas laiku. Guļamtelpām jābūt pietiekoši plašām un labi vēdinātām, un internētiem jāsaņem piemērota gultas veļa un pietiekoša daudzuma segas, ņemot vērā klimatu un internēto vecumu, dzimumu un veselības stāvokli.

Internēto rīcībā dienu un nakti jābūt tualetes telpām, kuras atbilst higiēnas prasībām un pastāvīgi tiek uzturētas tīras. Tie jānodrošina ar pietiekošu ūdens daudzumu un ziepēm ikdienas personīgai tualetei un personīgās veļas mazgāšanai; viņiem jāsaņem šim nolūkam nepieciešamās iekārtas un iespējas. Jābūt pieejamām arī dušām un vannām. Jāparedz laiks, kas nepieciešams mazgāšanas un tīrīšanas darbiem.

Ja kā izņēmuma un pagaidu pasākums nepieciešams izvietot internētās sievietes, kas nav kādas vienas ģimenes locekļi, tajā pašā internēšanas vietā, kur vīrieši, obligāts noteikums ir atsevišķas guļamtelpas un sanitārās telpas šo internēto sieviešu rīcībā.

 

86. pants

Telpas dievkalpojumiem

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, jebkuras ticības internēto rīcībā jānodod telpas, kas piemērotas dievkalpojumu noturēšanai.

 

87. pants

Kantīnes

Visās internēšanas vietās jāiekārto kantīnes, ja nav pieejamas citas piemērotas iespējas. To mērķis ir dot iespēju internētajiem izdarīt pārtikas produktu un ikdienas lietošanas priekšmetu iepirkumus par cenām, kas nav augstākas par vietējām tirgus cenām, kā arī iepirkt ziepes un tabaku, tādā veidā uzlabojot viņu personīgo labsajūtu un komfortu.

No kantīnēm iegūto peļņu jāieskaita labklājības fondā, kuram jābūt radītam katrā internēšanas vietā. Internēto komitejai, kas paredzēta 102.pantā, jābūt tiesīgai pārbaudīt kantīņu uzturēšanu un minēto fondu.

Kad internēšanas vieta tiek likvidēta, labklājības fonda atlikums jāpārskaita tās pašas tautības internēto internēšanas vietas labklājības fondā vai, ja tāda vieta nepastāv, centrālajā labklājības fondā, kurš tiek turēts visu internēto labā, kuri palikuši internētājas valsts varā. Vispārējās atbrīvošanas gadījumā peļņa paliek valsts, karas pārziņā bija internētie, rīcībā, ja nav citas vienošanās starp ieinteresētajām valstīm.

 

88. pants

Bumbu patvertnes. Aizsardzības pasākumi

Visās internēšanas vietās, kas pakļautas uzlidojumiem un citām kara briesmām, jāierīko pienācīgi būvētas un pietiekoša skaita patvertnes, lai nodrošinātu nepieciešamo aizsardzību. Trauksmes gadījumā internētie var brīvi ieiet šajās patvertnēs, cik ātri iespējams, izņemot tos, kuri paliek, lai pasargātu savus dzīvokļus no iepriekšminētām briesmām. Jebkuri aizsardzības pasākumi, kādi tiek veikti iedzīvotāju labā, jāveic arī internēto labā.

Internēšanas vietās jāievēro visi pienācīgie ugunsdrošības pasākumi.

 

III nodaļa

Pārtika un apģērbs

 

89. pants

Pārtika

Internēto dienas pārtikas devai jābūt pietiekošai pēc kvantitātes, kvalitātes un dažādības, lai uzturētu internētos pie labas veselības un kavētu slimību attīstību, kuras izsauc pārtikas nepietiekamība. Jārēķinās arī ar internēto tradicionālo diētu.

Internētiem jādod iespēja pašiem pagatavot ēdienu no papildu produktiem, kas ir viņu rīcībā.

Internētie jāapgādā ar dzeramo ūdeni pietiekošā daudzumā. Jāatļauj lietot tabaku.

Internētajiem, kuri strādā, jāsaņem papilduzturs atbilstoši darba veidam, kuru viņi veic.

Grūtniecēm, mātēm, kas baro zīdaiņus, un bērniem līdz piecpadsmit gadu vecumam jāizsniedz papildu pārtika atbilstoši viņu fizioloģiskajām vajadzībām.

 

90. pants

Apģērbs

Aizturēšanas brīdī internētiem jādod iespējas apgādāt sevi ar nepieciešamo apģērbu, apaviem un veļas komplektiem un turpmāk sagādāt tos, ja nepieciešams.

Ja kādam internētajam nav pietiekoša apģērba, ņemot vērā klimatiskos apstākļus, un viņš nav spējīgs sagādāt to, valstij, kuras pārziņā viņš ir, viņš jāapgādā ar bezmaksas apģērbu.

Apģērbs, ko valsts, kuras pārziņā ir internētais, piegādājusi viņam, un ārējais apzīmējums uz internētā paša apģērba, nedrīkst būt apkaunojošs, ne arī tāds, kas pakļauj to izsmieklam.

Strādājošiem jāsaņem piemērots darba ietērps, ieskaitot aizsargājošo apģērbu (spectērpu), ja darba raksturs to prasa.

 

IV nodaļa

Higiēna un medicīniskā aprūpe

 

91. pants

Medicīniskā aprūpe

Katrā internēšanas vietā jābūt atbilstošai lazaretei (slimnīcai), kuru vada kvalificēts ārsts, un kurā internētie var saņemt nepieciešamo palīdzību un kurā viņiem var nodrošināt atbilstošu diētu. Jāiekārto atsevišķi izolatori infekciju vai psihisko slimību gadījumiem.

Grūtnieces un internētie, kas cieš no smagām slimībām vai kuru veselības stāvoklis prasa speciālu ārstēšanu, ķirurģisku operāciju vai hospitalizāciju, ir jāuzņem jebkurā medicīniskā iestādē, kura var sniegt atbilstošu ārstēšanu, un slimais var saņemt palīdzību, kas nav sliktāka par to, ko saņem pamatiedzīvotāji.

Internētiem jāsaņem medicīniskā palīdzība vislabāk no savas tautības medicīniskā personāla.

Internētos nedrīkst kavēt ierasties uz pārbaudēm pie medicīnas speciālistiem. Tās valsts, kuras pārziņā ir internētie, medicīnas speciālistu pienākums ir izsniegt katram internētajam, kas tiek ārstēts, pēc viņa pieprasījuma oficiāla izziņa (sertifikāts), norādot tajā viņa slimības vai ievainojuma raksturu, ilgumu un ārstēšanas veidu. Šīs izziņas dublikāts jānosūta 140.pantā paredzētajai Centrālajai aģentūrai.

Internēto ārstēšanai, ieskaitot jebkuru aparātu sagādi, kas nepieciešami internēto veselības uzturēšanai labā stāvoklī, sevišķi zobu un citu protēžu un briļļu sagādi, jābūt bezmaksas.

 

92. pants

Medicīniskās apskates

Internēto medicīniskās apskates jāizdara ne retāk kā reizi mēnesī. Šo apskašu mērķis ir pārbaudīt internēto vispārīgo veselības stāvokli, barojumu un tīrību, atklāt infekciju slimības, sevišķi tuberkulozi, malāriju un venēriskās slimības. Šajās apskatēs jāietver katra internētā svara pārbaude un vismaz vienu reizi gadā rentgenoskopiskā pārbaude.

 

V nodaļa

Reliģiskās, intelektuālās un fiziskās nodarbības

 

93. pants

Reliģiskie pienākumi

Internētiem jābauda pilnīga brīvība viņu reliģisko pienākumu izpildīšanā, ieskaitot dievkalpojumu apmeklēšanu, ar noteikumu, ka viņi ievēro valsts, kuras pārziņā viņi ir, varas iestāžu noteikto disciplināro kārtību.

Internētiem mācītājiem jāatļauj brīvi kalpot viņu draudžu locekļiem. Tāpēc valstij, kuras pārziņā ir internētie, jārūpējas par viņu taisnīgu sadalījumu starp dažādām internēšanas vietām, kurās internētie runā tajā pašā valodā un pieder pie tās pašas reliģiskās konfesijas. Ja šādi mācītāji ir pārāk mazā skaitā, valstij, kuras pārziņā ir internētie, jāsagādā tiem nepieciešamās iespējas, ieskaitot transporta līdzekļus, pārvietoties no vienas vietas uz citu, un viņiem jāatļauj apmeklēt visus internētos, kuri atrodas hospitālī. Mācītājiem jādod brīva iespēja sarakstīties par reliģiskiem jautājumiem ar reliģiskām iestādēm valstī, kurā atrodas internētie, un, cik iespējams, ar viņu ticības starptautiskām reliģiskām organizācijām. Šāda sarakste netiek uzskatīta kā daļa no 107.pantā minētās kvotas. Tai tomēr jāpakļaujas 112.panta noteikumiem.

Ja internētajiem nav pieejama viņu ticības mācītāju palīdzība vai ja šie pēdējie ir pārāk mazā skaitā, tad tās pašas ticības vietējās reliģiskās autoritātes var nozīmēt ar valsts, kuras pārziņā ir internētie, piekrišanu internēto ticības mācītāju vai, ja šāda rīcība ir iespējama no ticības viedokļa, līdzīgas reliģijas mācītāju vai kvalificētu neprofesionāli. Pēdējais baudīs visas priekšrocības, kādas saistītas ar pienākumiem, kurus viņš uzņēmies. Tādā veidā nozīmētām personām jāpilda visi noteikumi, kādus izdevusi valsts, kuras pārziņā atrodas internētie, disciplīnas un drošības interesēs.

 

94. pants

Atpūta, mācības, sports un sporta spēles

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, jāveicina internēto intelektuālās, mācību un atpūtas nodarbības, sports un sporta spēles, atstājot tiem brīvu izvēli piedalīties tajās vai ne. Valstij jāveic visi praktiskie pasākumi, lai nodrošinātu šīs nodarbības, it īpaši sagādājot piemērotas telpas.

Internētajiem jānodrošina visi iespējamie atvieglojumi turpināt mācības vai apgūt jaunus mācību priekšmetus. Jānodrošina bērnu un jauniešu izglītošana; viņiem jāatļauj apmeklēt skolas internēšanas vietā vai ārpus tās.

Internētajiem jādod iespējas fiziskām nodarbībām, sportam un sporta spēlēm brīvā dabā. Šim nolūkam visās internēšanas vietās jāiekārto pietiekošā daudzumā atklāti laukumi. Speciāli spēļu laukumi jārezervē bērniem un jauniešiem.

 

95. pants

Darba apstākļi

Valsts, kuras pārziņā ir internētie, nedrīkst izmantot tos kā strādniekus, ja viņi to nevēlas. Darbs, kurš, ja to darītu piespiedu kārtā aizsargājamā persona, kura nav internēta, būtu šīs Konvencijas 40. vai 51.panta pārkāpums, un darbs, kuram ir pazemojošs vai apvainojošs raksturs, visos gadījumos ir aizliegts.

Pēc sešu nedēļu darba internētie jebkurā brīdī var pārtraukt darbu, paziņojot par to astoņas dienas iepriekš.

Šie noteikumi nevar ierobežot valsts, kuras pārziņā ir internētie, tiesības nodarbināt internētos ārstus, zobārstus un citu medicīnas personālu viņu profesijā citu internēto labā, vai nodarbināt internētos internēšanas vietu administratīvajā un kārtības uzturēšanas darbos un norīkot šīs personas strādāt virtuvēs vai citos mājsaimniecības darbos, vai prasīt šīm personām uzņemties pienākumus, kas saistīti ar internēto aizsardzību pret bombardēšanu no gaisa vai pret citām kara briesmām. Nevienam internētajam tomēr nevar prasīt veikt uzdevumus, kuriem tas, pēc ārsta domām, ir fiziski nepiemērots.

Valsts, kuras pārziņā ir internētie, uzņemsies pilnu atbildību par visiem darba apstākļiem, par medicīnisko aprūpi, par algu izmaksām, kā arī par nodrošinājumu, lai visi nodarbinātie internētie saņemtu kompensācijas par nelaimes gadījumiem darbā un slimības gadījumos. Normām, kādas paredzētas minētiem darba apstākļiem un kompensācijām, jābūt atbilstošām nacionālajai likumdošanai un pastāvošai praksei; tās nekādā gadījumā nevar būt sliktākas par tām, kādas ir par tāda paša rakstura darbu tajā pašā rajonā. Algas par padarīto darbu jānosaka taisnīgi uz speciālas vienošanās pamata starp internētiem, valsti, kuras pārziņā ir internētie, un, ja ir tāds gadījums, darba devējiem, kas nav valsts, kuras pārziņā ir internētie; pienācīga uzmanība jāvelta valsts, kuras pārziņā ir internētie, pienākumam nodrošināt internētajiem bezmaksas uzturēšanu un medicīnisko palīdzību, kādu prasa viņu veselības stāvoklis. Internētajiem, kuri norīkoti pastāvīgā darbā šī panta trešajā rindkopā minētajās kategorijās, jāsaņem taisnīgas algas no valsts, kuras pārziņā ir internētie. Darba apstākļi un kompensāciju lielums par nelaimes gadījumiem darbā un slimībām šādi norīkotiem internētajiem nedrīkst būt sliktāki par tiem, kādi ir par tāda paša rakstura darbu tajā pašā rajonā.

 

96. pants

Darba grupas

Visām darba grupām jāpaliek kā internēšanas vietas sastāvdaļai un tās pakļautībā. Valsts, kuras pārziņā ir internētie, kompetentām varas iestādēm un internēšanas vietas komandantam jānes atbildība par šīs Konvencijas noteikumu ievērošanu darba grupās. Komandantam jāizdara regulāra viņam pakļauto darba grupu uzskaite un tā jāuzrāda aizbildņvalsts, Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas un citu humanitāru organizāciju delegātiem, kuri var apmeklēt internēšanas vietas.

VI nodaļa

Personīgais īpašums un naudas līdzekļi

 

97. pants

Vērtīgas lietas un personīgās mantas

Internētajiem jāatļauj paturēt personīgās lietošanas priekšmetus. Viņu īpašumā esošo naudu, čekus, bonus utt., un vērtīgas lietas var atņemt vienīgi atbilstoši noteiktai procedūrai. To vietā jāizsniedz detalizētas kvītis.

Naudas summas jāpārskaita katra internētā personīgajā rēķinā, kā paredzēts 98.pantā. Šīs summas nevar konvertēt nekādā citā valūtā, izņemot gadījumus, ja likumdošana, kas ir spēkā teritorijā, kurā tās īpašnieks ir internēts, to prasa vai internētais ir devis piekrišanu.

Priekšmetus, kuriem ir galvenokārt personiska vai subjektīva vērtība, nedrīkst atņemt.

Internētās sievietes drīkst pārmeklēt tikai sievietes.

Atbrīvojot vai repatriējot internētajiem jāatdod visi priekšmeti, nauda vai citas vērtīgas lietas, kas atņemtas tiem internēšanas laikā un viņiem jāsaņem skaidrā naudā viņu rēķina kredītatlikums atbilstoši 98.panta noteikumiem, izņemot priekšmetus vai summas, kuras aiztur valsts, kuras pārziņā ir internētie atbilstoši tās spēkā esošai likumdošanai. Ja internētā īpašums tiek aizturēts, īpašniekam jāsaņem detalizēta kvīts.

Internēto ģimenes vai personības dokumentus nevar atņemt, neizsniedzot kvīti. Nevienu brīdi internētos nevar atstāt bez personības dokumentiem. Ja viņiem tādu nav, tiem jāizdod speciāli dokumenti, kurus noformējusi valsts, kuras pārziņā tie ir, varas iestādes, un kuri kalpos kā viņu personības papīri līdz internēšanas beigām.

Internētie var paturēt pie sevis noteiktas naudas summas skaidrā naudā vai iepirkumu kuponos, lai viņi varētu izdarīt iepirkumus.

 

98. pants

Naudas līdzekļi un personīgie rēķini

Visiem internētajiem jāsaņem regulāri maksājumi, kas pietiekoši lai viņi varētu nopirkt preces un priekšmetus, tādus kā tabaka, tualetes piederumi utt. Šie maksājumi var būt kredītu vai iepirkumu kuponu veidā.

Turklāt internētie var saņemt maksājumus no valsts, kuras pilsoņi tie ir, no aizbildņvalstīm, no organizācijām, kuras var tiem palīdzēt, vai no savām ģimenēm, kā arī ienākumus no saviem īpašumiem atbilstoši valsts, kuras pārziņā tie ir, likumiem. Maksājumu summām, kuras viņi saņem no valsts, kuras pilsoņi tie ir, jābūt tādām pašām katrai internēto kategorijai (invalīdiem, slimajiem, grūtniecēm utt.) un, valstij piešķirot vai valstij, kuras pārziņā tie ir, izdalot šīs summas, nedrīkst pieļaut internēto diskrimināciju, kas ir aizliegta šīs Konvencijas 27.pantā.

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, jāatver tekošais rēķins katram internētajam. Šī rēķina kredītā jāieskaita maksājumi, kas minēti šajā pantā, nopelnītās algas un saņemtie naudas pārvedumi, kā arī tās summas, kas viņam ir atņemtas, un ar kurām viņš varētu rīkoties atbilstoši tajā teritorijā spēkā esošajiem likumiem, kurā viņš ir internēts.

Internētiem jādod visas iespējas, kas atbilst šajā teritorijā spēkā esošajiem likumiem, izdarīt naudas pārvedumus savām ģimenēm un citiem apgādāmajiem. Viņi var noņemt no saviem rēķiniem summas, kas nepieciešamas personīgajiem izdevumiem, valsts, kuras pārziņā tie ir, noteiktās robežās. Viņiem vienmēr tiks dotas normālas iespējas pārbaudīt savus rēķinus un saņemt to kopijas (norakstus). Paziņojums par rēķinu jānosūta aizbildņvalstij, ja tā pieprasa, un ja internēto pārvieto, rēķinam jāseko viņam.

 

VII nodaļa

Pārvalde un disciplīna

 

99. pants

Nometnes pārvalde.

Konvencijas un pavēļu izlikšana internēto zināšanai

Katra internēšanas vieta jāpakļauj atbildīga virsnieka pārvaldei, kas ir no regulārajiem militārajiem spēkiem vai no valsts, kuras pārziņā ir internētie, oficiālas civilas administrācijas. Virsnieka, kura pārziņā ir internēšanas vieta, rīcībā jābūt šīs Konvencijas kopijai viņa valsts oficiālajā vai kādā no oficiālajām valodām, un viņam jābūt atbildīgam par tās pielietošanu. Internēto uzraudzības personālam jābūt apmācītam par šīs Konvencijas noteikumiem un par administratīvajiem pasākumiem, kas pieņemti, lai nodrošinātu tās pielietošanu.

Šīs Konvencijas teksts un Konvencijas speciālo līgumu teksti valodā, kuru internētie saprot, jāizliek internēšanas vietās vai tiem jābūt Internēto komiteju rīcībā.

Visa veida noteikumi, pavēles, paziņojumi un publikācijas jāizziņo internētajiem un jāizliek internēšanas vietu teritorijā valodā, kuru viņi saprot.

Tāpat katrs rīkojums vai pavēle internētajam individuāli jādod viņam saprotamā valodā.

 

100. pants

Vispārējā disciplīna

Disciplīnas režīmam internēšanas vietās jābūt humānam, un nekādā gadījumā nedrīkst būt noteikumi, kas internētos pakļauj jebkādai fiziskai piepūlei, kas bīstama viņu veselībai vai fiziskai un morālai mocīšanai. Tetovēšana vai citāda ķermeņa apzīmogošana ir aizliegta.

Īpaši aizliegta ilgstoša piespiedus stāvēšana ierindā un ilgstoša pārbaude, izsaucot pēc sarakstiem, soda dresūra, militārā dresūra un manevri vai pārtikas devu samazināšana.

 

101. pants

Sūdzības un petīcijas (lūgumi)

Internētajiem jādod tiesības iesniegt varas pārstāvjiem, kuru pakļautībā tie ir, jebkādu lūgumu, kas skar viņu internēšanas apstākļus.

Viņiem bez ierobežojumiem jābūt tiesībām griezties ar Internēto komitejas starpniecību vai, ja viņi uzskata par vajadzīgu, tieši pie aizbildņvalsts pārstāvjiem, lai norādītu viņiem jebkurus jautājumus, par kuriem viņiem var būt sūdzības, kuras attiecas uz internēšanas apstākļiem.

Šādi lūgumi un sūdzības jānosūta nekavējoties un bez sagrozījumiem, un pat, ja tās tiek atzītas par nepamatotām, tās nevar būt par iemeslu nekādiem sodiem.

Internēto komitejas var sūtīt aizbildņvalstu pārstāvjiem periodiskus ziņojumus par situāciju internēšanas vietās un par internēto vajadzībām.

 

102. pants

Internēto komitejas

I.Locekļu vēlēšanas

Katrā internēšanas vietā, internētiem brīvās vēlēšanās aizklāti balsojot, reizi sešos mēnešos jāievēlē Komitejas locekļi, kuri pilnvaroti pārstāvēt viņus attiecībās ar valsti, kuras pārziņā viņi ir, ar aizbildņvalstīm, ar Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju un ar citām organizācijām, kas var palīdzēt viņiem.

Ievēlētiem internētiem jāsāk pildīt savus pienākumus pēc tam, kad viņu ievēlēšanu ir apstiprinājusi valsts, kuras pārziņā tie ir, varas pārstāvji. Jebkura atteikuma vai noraidījuma iemesli jāpaziņo ieinteresētajām aizbildņvalstīm.

 

103. pants

II.Pienākumi

Internēto komitejām jāveicina internēto fiziskā, garīgā un intelektuālā labklājība.

It īpaši, ja internētie nolemj organizēt savstarpējās palīdzības sistēmu, tai jābūt komitejas kompetencei, kā arī citi speciāli pienākumi, kādus tām uzliek šīs Konvencijas citi noteikumi.

 

104. pants

III.Privilēģijas

Internēto komiteju locekļiem nav jāveic nekāds cits darbs, ja tas traucē viņu pienākumu pildīšanu.

Internēto komiteju locekļi var nozīmēt sev vajadzīgos palīgus no internēto vidus. Viņiem tiks sniegtas visas praktiskās iespējas, tai skaitā zināma pārvietošanās brīvība, kas vajadzīga viņu pienākumu pildīšanai (darba grupu apmeklēšanai, palīdzības sūtījumu pieņemšanai utt.).

Internēto komiteju locekļiem jādod arī iespējas sazināties pa pastu un telegrāfu ar valsts, kuras pārziņā viņi ir, varas pārstāvjiem, ar aizbildņvalstīm, ar Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju un tās delegātiem un ar organizācijām, kuras palīdz internētajiem. Komitejas locekļiem darba grupās jāsaņem tādas pašas iespējas sazināties ar viņu Internēto komiteju internēšanas pamatvietā. Šādu sazināšanos nedrīkst ierobežot, ne arī uzskatīt par daļu no kvotas, kas minēta 107.pantā.

Internēto komiteju locekļiem, kuri tiek pārvesti uz citu vietu, jādod normāli nepieciešamais laiks, lai iepazīstinātu savus pēctečus ar tekošiem darbiem.

 

VIII nodaļa

Sakari ar ārējo pasauli

 

105. pants

Paziņošana par veiktajiem pasākumiem

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, tūlīt pēc aizsargājamo personu internēšanas, jāinformē viņi, valsts, kuras pilsoņi viņi ir un viņu aizbildņvalsts, par pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu šīs nodaļas noteikumus. Valstīm, kuru pārziņā ir internētie, tāpat jāinformē ieinteresētās puses par jebkurām izmaiņām šajos pasākumos.

 

106. pants

Pastkarte ar informāciju par internēšanu

Katram internētajam, tikko viņš ir internēts vai ne vēlāk kā vienu nedēļu pēc viņa ierašanās internēšanas vietā, un arī slimības gadījumā vai gadījumā, ja pārvietojas uz citu vietu vai uz hospitāli, jādod iespēja nosūtīt pastkarti tieši savai ģimenei, kā arī 140.pantā paredzētajai Centrālajai aģentūrai, ja iespējams, pēc šai Konvencijai pievienotā parauga, informējot radiniekus par viņa aizturēšanu, adresi un veselības stāvokli. Minētās pastkartes jānosūta, cik ātri iespējams, un to nedrīkst nekādā veidā aizkavēt.

 

107. pants

Korespondence

Internētajiem jāatļauj sūtīt un saņemt vēstules un pastkartes. Ja valsts, kuras pārziņā ir internētie, uzskata par nepieciešamu ierobežot vēstuļu un pastkaršu skaitu, ko var nosūtīt ikviens internētais, šis skaits nedrīkst būt mazāks par divām vēstulēm un četrām pastkartēm mēnesī; tām pēc iespējas jābūt uzrakstītām pēc šai Konvencijai pievienotiem paraugiem. Ja jāierobežo korespondence, kas adresēta internētajiem, to drīkst izdarīt tikai valsts, kuras pilsoņi ir internētie, iespējams pēc valsts, kuras pārziņā ir internētie, lūguma. Šādas vēstules un pastkartes jāpārsūta ar pienācīgu ātrumu; tās nedrīkst aizkavēt vai aizturēt disciplināru iemeslu dēļ.

Internētajiem, kuri ilgu laiku nav saņēmuši ziņas vai kuriem nav iespējams saņemt ziņas no saviem tuviniekiem, kā arī vienkāršu pasta sūtījumu veidā nosūtīt viņiem ziņas, un arī tiem, kas atrodas lielā attālumā no savām mājām, jāatļauj nosūtīt telegrammas, par kurām jāmaksā ar viņu rīcībā esošo skaidro naudu. Tāpat šāda iespēja viņiem jādod gadījumos, kuri tiek uzskatīti par steidzamiem.

Kā likums, internēto korespondencei jābūt viņu dzimtajā valodā. Karojošās puses var atļaut vest korespondenci citās valodās.

 

108. pants

Palīdzības sūtījumi

I.Vispārīgie principi

Internētajiem jāatļauj saņemt pa pastu vai jebkurā citā veidā individuālas paciņas vai kolektīvus sūtījumus, kuros atrodas pārtikas produkti, apģērbs, medikamenti, kā arī grāmatas un viņiem nepieciešamie reliģiska, izglītojoša vai izklaidējoša rakstura priekšmeti. Šie sūtījumi nekādā ziņā neatbrīvo valsti, kuras pārziņā ir internētie, no pienākumiem, kurus tai uzliek šī Konvencija.

Ja militārā situācija prasa, lai šādu sūtījumu kvantitāte tiktu ierobežota, par to pienācīgi jāpaziņo aizbildņvalstij un Starptautiskajai Sarkanā Krusta komitejai vai jebkurai citai organizācijai, kas palīdz internētajiem un kas ir atbildīga par šiem sūtījumiem.

Par individuālo paciņu un kolektīvās palīdzības sūtīšanas noteikumiem var, ja tas nepieciešams, noslēgt speciālus līgumus starp ieinteresētām valstīm, kuri gan nekādā gadījumā nedrīkst aizkavēt internētiem paredzēto palīdzības sūtījumu saņemšanu. Paciņās kopā ar apģērbu un pārtikas produktiem nevar atrasties grāmatas. Medicīniskos materiālus, kā likums, jāsūta kolektīvās paciņās.

 

109. pants

II. Kolektīvās palīdzības sūtījumi

Ja starp karojošām pusēm nav noslēgti speciāli līgumi par kolektīvas palīdzības sūtījumu saņemšanas un sadalīšanas noteikumiem, tad jāizmanto noteikumi, kas attiecībā uz kolektīvo palīdzību pievienoti šai Konvencijai.

Augstāk minētie speciālie līgumi nekādā ziņā nedrīkst ierobežot Internēto komiteju tiesības saņemt īpašumā internētajiem paredzētos kolektīvās palīdzības sūtījumus, lai uzņemtos to sadalīšanu un rīkotos ar tiem saņēmēju interesēs.

Šādi līgumi nedrīkst ierobežot aizbildņvalstu pārstāvju, Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai jebkuras citas organizācijas, kas sniedz palīdzību internētajiem un ir atbildīgas par kolektīvo sūtījumu nogādi, tiesības uzraudzīt to sadali starp saņēmējiem.

 

110. pants

Atbrīvošana no maksas par pasta un transporta pakalpojumiem

Visi internētajiem paredzētie sūtījumi jāatbrīvo no importa, muitas un citiem nodokļiem.

Visas lietas, kuras sūta pa pastu, tai skaitā palīdzības paciņas un naudas pārvedumi, kuras internētajiem adresētas no citām valstīm vai kuras viņi nosūta pa pastu tieši vai caur Informācijas birojiem, kas paredzēti 136.pantā, vai caur Centrālo informācijas aģentūru, kas paredzēta 140.pantā, jāatbrīvo no visiem pasta izdevumiem gan nosūtītājvalstī, gan saņēmējvalstī un valstīs, caur kuru teritoriju iet šie sūtījumi. Ar šādu mērķi 1947.gada Vispasaules pasta konvencijā un Vispasaules pasta savienības līgumā paredzētā atbrīvošana no maksas, kas attiecas uz ienaidnieka tautības civilpersonām, kas atrodas nometnēs vai civilcietumos, ir jāpiemēro arī attiecībā uz internētām personām, kuras aizsargā šī Konvencija. Valstīm, kuras nav parakstījušas augstāk minētos līgumus, arī vajadzēs paredzēt pasta sūtījumu atbrīvošanu no maksas tādos pašos gadījumos.

Ja palīdzības sūtījumus, kuri domāti internētajiem, nevar nosūtīt pa pastu to svara dēļ vai jebkura cita iemesla dēļ, tad transporta izdevumus jāsedz valstij, kuras pārziņā ir internētie, visās teritorijās, kas atrodas tās kontrolē. Citām valstīm, kas ir šīs Konvencijas dalībvalstis, attiecīgi jāsedz transporta izdevumi savās teritorijās.

Izdevumi, kas saistīti ar šādu sūtījumu transportu, uz kuriem neattiecas augstāk minētās atlaides, jāapmaksā sūtītājam.

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm jācenšas samazināt, cik iespējams, tarifus par telegrammām, kuras sūta vai saņem internētie.

 

111. pants

Speciālie transporta līdzekļi

Ja militārās operācijas traucē ieinteresētām valstīm izpildīt viņu pienākumus, lai nodrošinātu pasta un palīdzības sūtījumu nogādi, kā paredzēts 106., 107., 108. un 113.pantā, ieinteresētās aizbildņvalstis, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita organizācija, kuru pienācīgi atzīst karojošās puses, var uzņemties šādu sūtījumu nogādi, izmantojot piemērotus transporta līdzekļus (dzelzceļa vagonus, kravas automašīnas, kuģus vai lidmašīnas utt.). Šajā nolūkā Augstajām Līgumslēdzējām valstīm jācenšas apgādāt tās ar šādiem transporta līdzekļiem un atļaut to kustību, it sevišķi nodrošinot tos ar nepieciešamajām caurlaidēm.

Šādus transporta līdzekļus var izmantot, lai pārvadātu:

(a) korespondenci, sarakstus un ziņojumus, ar kuriem apmainās Centrālā informācijas aģentūra, kas minēta 123.pantā un nacionālie biroji, kas minēti 122.pantā;

(b) korespondenci un ziņojumus, kas attiecas uz karagūstekņiem, un ar kuriem aizbildņvalstis, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja vai jebkura cita organizācija, kas palīdz internētajiem, apmainās ar saviem delegātiem vai ar karojošām pusēm.

Šie noteikumi nekādā ziņā nemazina jebkuras karojošās puses tiesības noorganizēt citus transporta līdzekļus, ja tai tie liekas labāki, vai arī atļaut izdot caurlaides šādiem transporta līdzekļiem uz noteikumiem, par kuriem panākta savstarpēja vienošanās.

Ja nav noslēgti speciāli līgumi, tad izdevumi, kas saistīti ar šādu transporta līdzekļu izmantošanu, proporcionāli jāsedz karojošām pusēm, kuru pilsoņi gūst labumu.

 

112. pants

Cenzūra un pārbaude

Internētajiem adresētās vai viņu izsūtītās korespondences cenzūra jāizdara, cik ātri vien iespējams.

Internētajiem paredzēto preču sūtījumu pārbaudi nedrīkst izdarīt apstākļos, kuri varētu pakļaut tajos esošās preces bojāšanai. Tas jādara adresāta vai viņa pilnvarotā internētā klātbūtnē. Individuālo un kolektīvo sūtījumu piegādi nedrīkst aizkavēt ar ieganstu par cenzūras grūtībām.

Jebkuriem korespondences aizliegumiem, kurus nosaka karojošās puses militāru vai politisku iemeslu dēļ, var būt tikai pagaidu raksturs un to darbības laikam jābūt pēc iespējas īsākam.

 

113. pants

Juridisku dokumentu noformēšana un nosūtīšana

Valstīm, kuru pārziņā ir internētie, izmantojot aizbildņvalstis vai Centrālo aģentūru, kas minēta 140.pantā, jāizmanto visas iespējas aktu, rakstu un dokumentu, it sevišķi pilnvaru un testamentu, kas adresēti internētiem vai nāk no viņiem, pārsūtīšanai.

Visos gadījumos valstīm, kuru pārziņā ir internētie, jāatvieglo šādu dokumentu noformēšana un to pienācīga apliecināšana internēto interesēs, it īpaši atļaujot viņiem konsultēties pie jurista.

 

114. pants

Īpašuma pārvaldīšana

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, jādod visas iespējas internētajiem pārvaldīt savus īpašumus, ja tas nav nesavienojams ar internēšanas apstākļiem un ar esošajiem likumiem. Šajā nolūkā minētā valsts var dot atļauju atstāt internēšanas vietu steidzamas nepieciešamības gadījumā un ja apstākļi to atļauj.

 

115. pants

Atvieglojumi lietu sagatavošanā un tiesas procesā

Visos gadījumos, kad internētais ir tiesas procesa dalībnieks, valstij, kuras pārziņā viņš ir, pēc viņa pieprasījuma jāpaziņo tiesai par viņa aizturēšanu un likumības robežās jānodrošina, lai netiktu nodarīti nekādi kaitējumi internētajam attiecībā uz lietas sagatavošanu un tiesas procesa gaitu vai tiesas lēmuma izpildīšanu.

 

116. pants

Apmeklējumi

Ikvienam internētajam jāatļauj ar regulāriem intervāliem un cik bieži iespējams pieņemt apmeklētājus, it īpaši tuvus radiniekus.

Cik iespējams, internētajiem jāatļauj apmeklēt savas mājas neatliekamos gadījumos, it īpaši radinieku nāves vai nopietnu slimību gadījumos.

 

IX nodaļa

Soda un disciplināras sankcijas

 

117. pants

Vispārīgie noteikumi. Likumu piemērošana

Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, likumi, kuri ir spēkā teritorijā, kurā atrodas internētie, turpinās darboties attiecībā pret internētajiem, kuri izdarījuši pārkāpumus internēšanas laikā.

Ja internēto veiktās darbības likumos, noteikumos vai pavēlēs ir deklarētas kā sodāmas, bet tās pašas darbības, ko izdarījušas personas, kas nav internētas, nebūtu sodāmas, tad par šādām darbībām internētos var sodīt tikai ar disciplināriem sodiem.

Nevienu internēto nedrīkst sodīt vairāk par vienu reizi par vienu un to pašu pārkāpumu vai par apsūdzības punktu.

 

118. pants

Sodi

Piespriežot sodu, tiesām vai varas pārstāvjiem, cik iespējams, jāņem vērā fakts, ka aizturētais nav valsts, kuras pārziņā viņš atrodas, pilsonis. Minētajām tiesām vai varas pārstāvjiem jābūt iespējai mīstināt sodu, kas paredzēts par pārkāpumiem, par kuru internētais ir apsūdzēts, un tādēļ tam nav saistoši paredzētie minimālie sodi.

Aizliegta ieslodzīšana telpās bez dienasgaismas un vispār visa veida cietsirdība.

Pret internētajiem, kuri izcietuši disciplinārsodu vai tiesas piespriestu sodu, nedrīkst izturēties citādi nekā pret citiem internētajiem.

Internēto iepriekšējā ieslodzījuma ilgums jāatskaita no disciplinārā vai tiesas piespriestā soda, tai skaitā ieslodzījuma, ilguma.

Internēto komitejas jāinformē par visiem tiesu procesiem, kādi ierosināti pret internētajiem, kurus tās pārstāv, un par to rezultātiem.

 

119. pants

Disciplinārie sodi

Internētos var sodīt ar sekojošiem sodiem:

(1) Naudas sods, kas nedrīkst pārsniegt 50% no darba algas, ko citādi pienāktos saņemt internētajam saskaņā ar 95.panta noteikumiem, par laiku ne ilgāku par trīsdesmit dienām.

(2) Priekšrocību, kas ir lielākas par šajā Konvencijā paredzētajām, atņemšana.

(3) Ārpuskārtas norīkojumi, ne vairāk par divām stundām dienā, kas saistīti ar internēšanas vietas uzturēšanu kārtībā.

(4) Ieslodzījums.

Disciplinārie sodi nekādā gadījumā nedrīkst būt necilvēcīgi, brutāli vai internēto veselībai bīstami. Jāņem vērā internēto vecums, dzimums un veselības stāvoklis.

Ikviena soda ilgums nedrīkst pārsniegt trīsdesmit dienas pēc kārtas, pat ja internētais ir atbildīgs par vairākiem pārkāpumiem, tajā pašā laikā, kad viņam ir piespriests disciplinārsods, neatkarīgi no tā, vai šie pārkāpumi ir savstarpēji saistīti vai nav.

 

120. pants

Bēgšana

Internētie, kuri ir no jauna sagūstīti pēc izbēgšanas vai pēc bēgšanas mēģinājuma, par šo pārkāpumu ir pakļauti tikai disciplināram sodam, pat ja tas ir atkārtots pārkāpums.

Atkāpjoties no 118.panta 3.rindkopas prasībām, internētos, kuri ir sodīti par bēgšanu vai bēgšanas mēģinājumu, drīkst pakļaut speciālai uzraudzībai ar noteikumu, ka šāda uzraudzība neietekmē viņu veselības stāvokli, ka tā notiek internēšanas vietā un ka tā nedrīkst samazināt kādu no garantijām, ko viņiem paredz šī Konvencija.

Internētie, kuri ir bēgšanas vai bēgšanas mēģinājuma līdzdalībnieki, ir sodāmi tikai ar disciplināru sodu.

 

121. pants

Savstarpēji saistītie pārkāpumi

Bēgšana un bēgšanas mēģinājums pat tad, ja tas ir atkārtots pārkāpums, nav jāuzskata par vainu pastiprinošu apstākli gadījumā, ja internēto tiesā par pārkāpumiem, kas izdarīti bēgšanas laikā.

Izlemjot jautājumu par to, kāda atbildība - tiesas vai disciplināra - jāpiemēro par pārkāpumu, īpaši par pārkāpumiem, kas saistīti ar bēgšanu - sekmīgu vai ne, karojošām pusēm jānodrošina, lai kompetenti varas orgāni izrādītu lielāku iecietību.

 

122. pants

Izmeklēšana. Iepriekšējs ieslodzījums

Disciplināri pārkāpumi jāizmeklē nekavējoties. It īpaši tas attiecas uz bēgšanu vai bēgšanas mēģinājumu. No jauna sagūstītais internētais, cik ātri iespējams, jānodod kompetentiem varas orgāniem.

Disciplināru pārkāpumu gadījumā iepriekšējā ieslodzījuma laiks visiem internētajiem jāsamazina līdz minimumam, un tas nedrīkst pārsniegt četrpadsmit dienas. Visos gadījumos tā laiks jāatskaita no piespriestā soda ilguma.

124. un 125. panta noteikumi jāpielieto attiecībā uz internētajiem, kuri ir ieslodzīti un gaida tiesu par disciplināriem pārkāpumiem.

 

123. pants

Kompetentas varas iestādes. Procedūra

Izņemot gadījumus, kas ir tiesu orgānu un augstāko varas iestāžu kompetencē, disciplinārsodus drīkst uzlikt tikai internēšanas vietas komandants vai atbildīgs virsnieks vai amatpersona, kas viņu aizvieto vai kurai tas ir nodevis disciplināro varu.

Pirms jebkura disciplināra soda piespriešanas apsūdzētajam internētajam jādod precīza informācija par pārkāpumiem, par kuriem viņš tiek apsūdzēts, kā arī jādod iespēja izskaidrot savu rīcību un pašam sevi aizstāvēt. Viņam jāatļauj pieaicināt lieciniekus un, ja nepieciešams, izmantot kvalificēta tulka pakalpojumus. Lēmums jāpaziņo apsūdzētā klātbūtnē un Internēto komitejas locekļa klātbūtnē.

Laiks, kas paiet starp disciplinārā soda piespriešanu un tā izpildīšanu, nedrīkst pārsniegt vienu mēnesi.

Ja internētajam piespriež nākošo disciplināro sodu, tad starp jebkuriem diviem sodiem, ja ilgums kaut vienam no tiem ir desmit dienas vai vairāk, jāpaiet vismaz trīs dienām.

Internēšanas vietas komandantam jāreģistrē disciplinārie sodi un jādod iespēja tos pārbaudīt aizbildņvalsts pārstāvjiem.

 

124. pants

Telpas disciplinārajiem sodiem

Nekādā gadījumā internētos nedrīkst pārvest disciplinārsoda izciešanai uz labošanas iestādēm (cietumi, labošanas nami, katorgas cietumi utt.).

Visām telpām, kas paredzētas disciplinārsodu izciešanai, jāatbilst sanitārajām prasībām; tām jābūt apgādātām ar pienācīgām guļamtelpām. Internētiem, kuri izcieš sodu, jādod iespēja rūpēties par savu tīrību.

Internētās sievietes, kas izcieš disciplinārsodu, jāizvieto atsevišķās telpās no vīriešu kārtas internētajiem un viņām jāatrodas tiešā sieviešu uzraudzībā.

 

125. pants

Svarīgas drošības garantijas

Internētajiem, kam piespriests disciplinārsods, jāatļauj izdarīt fiziskus vingrinājumus un vismaz divas stundas dienā uzturēties svaigā gaisā.

Pēc viņu lūguma viņiem jāatļauj ikdienas ierasties uz medicīnisko apskati. Viņiem jāsaņem medicīniskā palīdzība, kādu prasa to veselības stāvoklis, un, ja nepieciešams, viņi jāpārvieto uz internēšanas vietas lazareti vai uz hospitāli.

Viņiem jāatļauj lasīt un rakstīt, tāpat arī nosūtīt un saņemt vēstules. Tomēr paciņu un naudas pārvedumu izsniegšanu drīkst atlikt līdz soda izciešanas beigām; šos sūtījumus šajā laikā jāizsniedz Internēto komitejai, kura ātri bojājošos produktus, kas atrodas paciņās, nodod lazaretei.

Nevienam internētajam, kas disciplināri sodīts, nedrīkst atņemt šīs Konvencijas 107. un 143.pantā paredzētās tiesības.

 

126. pants

Noteikumi, kas attiecas uz tiesu procesiem

71.-76.panta noteikumi analoģiskā veidā attiecas uz tiesu procesiem pret internētajiem, kuri atrodas valsts, kuras pārziņā tie ir, nacionālajā teritorijā.

 

X nodaļa

Internēto pārvietošana

 

127. pants

Apstākļi

Internēto pārvietošanai vienmēr jānotiek humāni. Kā likums, tai jānotiek pa dzelzceļu vai ar citiem transporta līdzekļiem, un apstākļos, kas ir vismaz vienādi ar tiem, kādos notiek valsts, kuras pārziņā ir internētie, bruņoto spēku pārvietošanās. Ja izņēmuma veidā pārvietošanai jānotiek ar kājām, tā var notikt tikai tad, ja internēto veselības stāvoklis to atļauj, un nekādā gadījumā tā nedrīkst izsaukt pārmērīgu nogurumu.

Pārvietošanās laikā valstij, kuras pārziņā ir internētie, jānodrošina tie ar dzeramo ūdeni un pārtiku pietiekošā daudzumā, labā kvalitātē un dažādībā, lai uzturētu viņus pie labas veselības, kā arī ar nepieciešamo apģērbu, piemērotu patvērumu un vajadzīgo medicīnisko aprūpi. Valsts veiks visus piesardzības pasākumus, lai nodrošinātu viņu drošību pārvietošanas laikā, un pirms došanās ceļā sastādīs pilnu pārvietojamo internēto sarakstu.

Slimos, ievainotos vai internētos invalīdus, kā arī dzemdētājas nedrīkst pārvietot, ja brauciens var nopietni kaitēt viņiem, izņemot gadījumus, ja to neatliekami prasa viņu drošība.

Ja frontes līnija tuvojas internēšanas vietai, internētie, kas tajā atrodas, tiks pārvietoti tikai tad, ja to pārvietošana var notikt pietiekošas drošības apstākļos vai ja tie tiek pakļauti lielākam riskam, paliekot uz vietas nekā pārvietojot tos.

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, pieņemot lēmumus par internēto pārvietošanu, jāņem vērā viņu intereses, un it īpaši tā nedrīkst darīt neko tādu, kas palielina to repatriācijas grūtības vai grūtības atgriezties savās mājās.

 

128. pants

Metode

Pārvietošanas gadījumā internētajiem oficiāli jāpaziņo par aizbraukšanu un viņu jaunā pasta adrese. Paziņošanai jānotiek savlaicīgi, lai viņi varētu iesaiņot savu bagāžu un informēt savus tuvākos radiniekus.

Viņi varēs ņemt līdzi savas personīgās mantas, korespondenci un viņiem sūtītās paciņas. Šo bagāžu svaru var ierobežot, ja to prasa pārvietošanas apstākļi, bet nekādā gadījumā tas nebūs mazāks par divdesmit pieciem kilogrammiem katram internētajam.

Korespondence un paciņas, kas adresētas uz viņu iepriekšējo internēšanas vietu, nekavējoties tiks viņiem pārsūtītas.

Internēšanas vietas komandants, saskaņojot ar Internēto komiteju, veiks vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu transportu internēto kopīgajam īpašumam un internēto bagāžai, kuru tie nespēj paņemt līdzi to ierobežojumu dēļ, kas paredzēti otrajā rindkopā.

XI nodaļa

Nāves gadījumi

 

129. pants

Testamenti. Miršanas apliecības

Internēto testamentus jāpieņem glabāšanā atbildīgām amatpersonām un internētā nāves gadījumā viņa testaments bez kavēšanās jānodod personai, kuru viņš iepriekš norādījis.

Internētā nāvi jāapliecina ārstam, jāsastāda miršanas apliecība, kurā uzrādīts nāves cēlonis un apstākļi, kādos tā iestājusies.

Oficiāls paziņojums par nāvi, pienācīgi reģistrēts, jāsastāda atbilstoši procedūrai, kāda ir spēkā teritorijā, kurā atrodas internēšanas vieta, un šī paziņojuma pienācīgi apliecināta kopija nekavējoties jānosūta aizbildņvalstij, kā arī Centrālajai aģentūrai, kas paredzēta 140.pantā.

 

130. pants

Bēres. Kremēšana

Valsts, kuras pārziņā ir internētie, varas iestādēm jānodrošina, lai internētos, kuri miruši internēšanas laikā, apbedītu ar godu un, ja iespējams, saskaņā ar viņu reliģijas ceremonijām un lai pret viņu kapu vietām izturētos ar cieņu, pienācīgi apkoptu un apzīmētu tā, lai tās vienmēr varētu atrast.

Mirušos internētos jāapglabā atsevišķās kapu vietās, ja vien neizbēgami apstākļi neliek izdarīt kolektīvu apbedījumu. Līķu kremāciju drīkst izdarīt tikai svarīgu higiēnisku apsvērumu dēļ, ievērojot mirušā reliģiju vai skaidri izteiktu pirmsnāves vēlēšanos. Kremācijas gadījumā šis fakts un kremācijas iemesli jānorāda miršanas apliecībā. Pelni jāglabā valstīs, kuras pārziņā ir internētie, varas iestādēm un, cik ātri iespējams, jānodod tuvākajiem radiniekiem pēc viņu lūguma.

Tikko apstākļi to atļauj un ne vēlāk kā pēc karadarbības pārtraukšanas, valstij, kuras pārziņā ir internētie, ar 136.pantā paredzēto Informācijas biroju starpniecību jānosūta mirušo kapu vietu saraksti valstīm, pie kurām piederēja mirušie internētie. Šajos sarakstos jābūt visām ziņām, kas nepieciešamas mirušo internēto identificēšanai, kā arī precīzas to kapu atrašanās vietas.

 

131. pants

Internētie, kas nogalināti vai ievainoti sevišķos apstākļos

Par katru internētā nāves vai nopietna ievainojuma gadījumu, par kuru ir vainīgs vai tiek turēts aizdomās sargkareivis, cits karagūsteknis vai jebkura cita persona, kā arī par katru nāves gadījumu, kura cēloņi nav zināmi, valstij, kuras pārziņā ir internētie, nekavējoties jāuzsāk oficiāla izmeklēšana.

Par šiem gadījumiem nekavējoties jānosūta paziņojums aizbildņvalstij. Jāsavāc liecinieku liecības un jāsagatavo ziņojums, kurā apkopotas šīs liecības, un tas jānosūta aizbildņvalstij.

Ja izmeklēšanā noskaidrota vienas vai vairāku personu vaina, valstij, kuras pārziņā ir internētie, jādara viss nepieciešamais, lai šo personu vai personas nodotu tiesai.

XII nodaļa

Atbrīvošana, repatriācija

un hospitalizācija neitrālās valstīs

 

132. pants

Karadarbības vai okupācijas laikā

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, jāatbrīvo ikviena internētā persona tikko iemesli, kuru dēļ tā tika internēta, vairs nepastāv.

Turklāt karojošām pusēm jācenšas karadarbības laikā noslēgt vienošanos par noteiktu internēto kategoriju atbrīvošanu, repatriāciju, nosūtīšanu uz dzīvesvietām vai hospitalizāciju neitrālā valstī. Tas attiecas uz bērniem, grūtniecēm un mātēm ar zīdaiņiem un maziem bērniem, ievainotajiem un slimajiem, un internētajiem, kuri ir aizturēti jau ilgu laiku.

 

133. pants

Pēc karadarbības pārtraukšanas

Internēšanu jāpārtrauc, cik ātri iespējams, pēc karadarbības beigām.

Internētos, pret kuriem ir ierosinātas krimināllietas par pārkāpumiem, kuri nav tikai disciplināri sodāmi, var aizturēt karojošo pušu teritorijā līdz tiesas procesa beigām un, ja nepieciešams, līdz soda izciešanas beigām. Tas pats attiecas uz internētajiem, kas ir jau iepriekš notiesāti ar brīvības atņemšanu.

Pēc karadarbības vai okupācijas pārtraukšanas ar līgumu starp valsti, kuras pārziņā ir internētie, un ieinteresētajām valstīm jānodibina komisijas, lai meklētu valstī izkaisītos internētos.

 

134. pants

Repatriācija un atgriešanās iepriekšējā dzīvesvietā

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm pēc karadarbības vai okupācijas pārtraukšanas jācenšas nodrošināt visu internēto atgriešanos viņu iepriekšējās dzīvesvietās vai atvieglot viņu repatriāciju.

 

135. pants

Izdevumi

Valstij, kuras pārziņā ir internētie, jāsedz izdevumi par atbrīvoto internēto nokļūšanu līdz vietām, kurās viņi dzīvoja līdz internēšanai, vai, ja viņi tika aizturēti ceļā vai atklātā jūrā, izdevumi par ceļojuma pabeigšanu vai par nokļūšanu līdz ceļojuma sākšanas vietai.

Ja valsts, kuras pārziņā ir internētie, atsakās atļaut dzīvot tās teritorijā atbrīvotajiem internētajiem, kuru agrākā pastāvīgā dzīvesvieta bija tajā, tad valstij jāsedz šo internēto repatriācijas izdevumi. Tomēr, ja internētais vēlas atgriezties savā valstī uz paša atbildību, vai paklausot valsts valdībai, kuras pilsonis viņš ir, tad valstij, kurā viņš ir internēts, nav jāsedz izdevumi par viņa ceļojumu ārpus tās teritorijas. Valstij, kuras pārziņā ir internētais, nav jāsedz izdevumi par internētā repatriāciju, ja viņš ir internēts pēc viņa paša lūguma.

Ja internēto pārvieto no vienas valsts uz citu atbilstoši 45.panta noteikumiem, tad valstij, no kuras pārvieto, jāvienojas ar valsti, kura pieņem internēto, par to, kādu daļu no izdevumiem segs katra no tām.

Iepriekšminētais nedrīkst traucēt noslēgt speciālus līgumus starp karojošām pusēm par viņu pilsoņu, kas atrodas ienaidnieka varā, apmaiņu un repatriāciju.

 

 

V sekcija

Informācijas biroji un Centrālā aģentūra

136. pants

Nacionālie biroji

Karadarbības izcelšanās sākumā un visos okupācijas gadījumos katrai no karojošām pusēm jānodibina oficiāls informācijas birojs, kas atbildīgs par informācijas saņemšanu un nodošanu attiecībā par aizsargājamām personām, kuras ir to varā.

Katrai karojošai pusei iespējami īsā laikā jāsniedz tās birojam informācija par visiem pasākumiem, kādus tā veic attiecībā uz jebkuru aizsargājamo personu, kura tiek turēta ieslodzījumā ilgāk par divām nedēļām, kura atrodas piespiedu nometinājumā vai ir internēta. Turklāt tā prasīs no savām dažādām iestādēm, kas nodarbojas ar šīm lietām, nekavējoties piegādāt minētajam birojam informāciju par visām izmaiņām, kas attiecas uz šīm aizsargājamām personām, piemēram, pārvietošanām, atbrīvošanām, repatriācijām, bēgšanām, hospitalizāciju, dzimšanām un miršanām.

 

137. pants

Informācijas nosūtīšana

Katram Nacionālajam birojam nekavējoties un visātrākā veidā ar aizbildņvalstu starpniecību un caur Centrālo aģentūru, kas minēta 140.pantā, jānosūta informācija, kas attiecas uz aizsargājamām personām, valstīm, kuru pilsoņi ir iepriekšminētās personas, vai valstīm, kuru teritorijā tās dzīvoja.

Birojiem jādod arī atbildes uz visiem saņemtajiem pieprasījumiem par aizsargājamām personām.

Informācijas birojiem jānosūta informācija, kas attiecas uz aizsargājamām personām, izņemot gadījumus, ja tās nosūtīšana varētu būt kaitējoša ieinteresētajām personām vai viņu radiniekiem. Pat šajā gadījumā informāciju nevar aizturēt Centrālajā aģentūrā, kura, būdama informēta par apstākļiem, ievēros nepieciešamo piesardzību, kā norādīts 140.pantā.

Visas ziņas, kuras rakstiski sniedzis jebkurš birojs, jāapstiprina ar parakstu un zīmogu.

 

138. pants

Pieprasītās ziņas

Informācijai, kuru saņem Nacionālais birojs un kuru tas izsniedz, jābūt tādai, lai būtu iespējams precīzi identificēt aizsargājamo personu un ātri paziņot tuvākajiem radiniekiem. Informācijā par katru personu jābūt vismaz uzvārdam, vārdiem, dzimšanas vietai un datumam, tautībai, pēdējai dzīvesvietai un atšķirības pazīmēm, tēva vārdam un mātes meitasvārdam, pasākumu, kādi veikti attiecībā pret šo personu, datumam, vietai un raksturam, adresei, uz kuru tai var nosūtīt korespondenci, un personas, kura ir jāinformē, uzvārdam un adresei.

Informāciju par internēto veselības stāvokli, kuri ir nopietni slimi vai nopietni ievainoti, jānodod regulāri un, ja iespējams, katru nedēļu.

 

139. pants

Personīgo vērtīgo mantu nosūtīšana

Katrs nacionālais Informācijas birojs ir atbildīgs par 136.pantā minēto aizsargājamo personu atstātajām vērtīgām personīgām mantām, tai skaitā to personu mantām, kuras ir repatriētas vai atbrīvotas, aizbēgušas vai mirušas; birojam minētās vērtīgās mantas jānosūta ieinteresētajām personām vai nu tieši vai, ja nepieciešams, ar Centrālās aģentūras starpniecību. Šos priekšmetus birojam jānosūta aizzīmogotās pakās, klāt pieliekot paziņojumus, kuros dotas skaidras un pilnīgas ziņas par personu, kurai piederēja mantas un iesaiņojuma satura pilnīgs saraksts. Visas ziņas par vērtīgo mantu saņemšanu un nosūtīšanu precīzi jāreģistrē.

 

140. pants

Centrālā aģentūra

Aizsargājamo personu, tai skaitā internēto, Centrālā informācijas aģentūra jāizveido neitrālā valstī. Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja, ja tā uzskata par nepieciešamu, var piedāvāt ieinteresētajām valstīm organizēt šādu aģentūru, kura var būt tā pati, kas paredzēta 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par attieksmi pret karagūstekņiem 123.pantā.

Šīs aģentūras funkcijās ietilpst visa veida informācijas savākšana, kāda minēta 136.pantā un ko tā var iegūt caur oficiāliem vai privātiem kanāliem. Šī informācija tai pēc iespējas ātrāk jānosūta uz ieinteresēto personu dzimteni vai uz valsti, kurā tās dzīvo, izņemot gadījumus, kad informācijas nodošana varētu kaitēt personām, uz kurām šī informācija attiecas, vai viņu radiniekiem. Karojošām pusēm jānodrošina aģentūrai visas iespējas pārsūtīt informāciju.

Augstās Līgumslēdzējas valstis un īpaši tās, kuru pilsoņi izmanto Centrālās aģentūras pakalpojumus, ir aicinātas sniegt minētajai aģentūrai nepieciešamo finansiālo atbalstu.

Augstāk minētos noteikumus nekādā ziņā nedrīkst iztulkot kā Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas vai 142.pantā minēto palīdzības biedrību humanitārās darbības ierobežojumu.

 

141. pants

Atbrīvošana no maksas

Nacionālie informācijas biroji un Centrālā informācijas aģentūra jāatbrīvo no maksas par pasta pakalpojumiem, tāpat tai jāparedz arī visi 110.pantā minētie atvieglojumi un, ja iespējams, jāatbrīvo no maksas par telegrāfa pakalpojumiem vai vismaz ievērojami jāsamazina telegrāfa tarifi.

 

IV daļa

Konvencijas izpildīšana

I sekcija

Vispārīgie noteikumi

142. pants

Palīdzības biedrības un citas organizācijas

Izņemot gadījumus, kurus internējošās valstis var uzskatīt par nozīmīgiem savai drošībai vai kurus nosaka citi saprātīgi iemesli, reliģisko organizāciju, palīdzības biedrību vai jebkuru citu organizāciju, kas sniedz palīdzību aizsargājamām personām, pārstāvjiem jāsaņem no šīm valstīm sev un saviem attiecīgi akreditētiem darbiniekiem visas nepieciešamās iespējas apmeklēt aizsargājamās personas, izdalīt viņām palīdzības paciņas un jebkuras izcelsmes materiālus, kas paredzēti izglītojošiem, izklaidējošiem vai reliģiskiem mērķiem, kā arī palīdzēt tiem organizēt brīvā laika pavadīšanu internēšanas vietās. Šādas biedrības vai organizācijas drīkst nodibināt valsts, kuras pārziņā ir internētie, teritorijā vai kādā citā valstī, tās var būt arī starptautiskas.

Valsts, kuras pārziņā ir internētie, drīkst ierobežot biedrību un organizāciju skaitu, kuru pārstāvjiem ir atļauts veikt savu darbību tās teritorijā un tās uzraudzībā, tomēr ar noteikumu, ka šāds ierobežojums nekavē iedarbīgas un pietiekošas palīdzības sniegšanu visām aizsargājamām personām.

Vienmēr jāatzīst un jārespektē Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas īpašais stāvoklis šajā jomā.

 

143. pants

Uzraudzība

Aizbildņvalstu pārstāvjiem vai delegātiem jāatļauj apmeklēt visas vietas, kur atrodas aizsargājamās personas, tas ir internēšanas, aizturēšanas un darbavietas.

Viņiem jāatļauj apmeklēt visas telpas, kurās atrodas aizsargājamās personas, un jāatļauj sarunāties ar tām bez lieciniekiem personīgi vai ar tulka starpniecību.

Apmeklējumus nedrīkst aizliegt, izņemot svarīgas militāras nepieciešamības gadījumus, arī tad aizliegumam var būt tikai izņēmuma un īslaicīgs raksturs. To ilgumu un biežumu nedrīkst ierobežot.

Aizbildņvalstu pārstāvjiem un delegātiem jādod pilnīga brīvība attiecībā uz vietu izvēli, kuras viņi vēlas apmeklēt. Valsts, kuras pārziņā ir internētie, vai okupētājvalsts, aizbildņvalsts un, ja nepieciešams, apmeklējamās personas dzimtā valsts, var vienoties, ka internēto tautiešiem ir atļauts piedalīties apmeklējumos.

Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas delegātiem jāsaņem tādas pašas tiesības. Šādu delegātu nozīmēšana jāapstiprina tai valstij, kura pārvalda teritorijas, kurās delegāti pildīs savus pienākumus.

 

144. pants

Konvencijas izplatīšana

Augstās Līgumslēdzējas valstis uzņemas pienākumu miera laikā, tāpat kā kara laikā, izplatīt šīs Konvencijas tekstu, cik plaši iespējams, savās valstīs un it īpaši ieslēgt tās mācīšanu militāro un, ja iespējams, civilo apmācību programmās, lai ar tās principiem iepazīstinātu visus iedzīvotājus.

Jebkuras civilas, militāras, policijas vai citas amatpersonas, kuras kara laikā uzņemas atbildību par aizsargājamām personām, rīcībā jābūt Konvencijas tekstam un tai jābūt speciāli apmācītai par Konvencijas noteikumiem.

 

145. pants

Tulkojumi. Pielietošanas noteikumi

Augstajām Līgumslēdzējām valstīm ar Šveices Federālās padomes starpniecību un karadarbības laikā ar aizbildņvalstu starpniecību savstarpēji jāpaziņo šīs Konvencijas oficiāli tulkojumi, kā arī likumi un noteikumi, kādus tās var pieņemt, lai nodrošinātu to pielietošanu.

 

146. pants

Soda sankcijas

I.Vispārīgas piezīmes

Augstās Līgumslēdzējas valstis uzņemas pienākumu radīt likumdošanas normas, kādas nepieciešamas, lai sodītu personas, kas izdara vai pavēl izdarīt jebkuru smagu konvencijas pārkāpumu, kuri definēti nākošajā pantā.

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jābūt obligātam pienākumam meklēt personas, par kurām zināms, ka tās izdarījušas vai pavēlējušas izdarīt šādus smagus pārkāpumus un neatkarīgi no to pilsonības nodot tās savai tiesai.

Tā var arī, ja vēlas, un atbilstoši tās likumdošanas noteikumiem nodot šīs personas citas ieinteresētas Augstās Līgumslēdzējas valsts tiesai, ja šai valstij ir pierādījumi, kas dod pamatu šo personu apvainošanai.

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jāveic pasākumi, kādi nepieciešami, lai novērstu visas darbības, kas ir pretrunā ar šīs Konvencijas noteikumiem, neskaitot smagos pārkāpumus, kas definēti nākošajā pantā.

Visos gadījumos apvainotās personas varēs izmantot taisnīgas tiesas procedūras garantijas un aizstāvību, kas nebūs mazāk labvēlīga kā tās, kas paredzētas 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par attiesmi pret karagūstekņiem 105. un sekojošos pantos.

 

147. pants

II.Smagi pārkāpumi

Par iepriekšējā pantā minētiem smagiem pārkāpumiem tiek uzskatīti pārkāpumi, kas saistīti ar jebkuru no sekojošām darbībām, ja tās ir vērstas pret personām vai īpašumu, ko aizsargā Konvencija: apzināta slepkavība, spīdzināšana vai necilvēcīga apiešanās, ieskaitot bioloģiskus eksperimentus, apzināta lielu ciešanu izraisīšana vai nopietnu miesas vai veselības bojājumu izraisīšana, aizsargājamo personu nelikumīga deportācija vai pārvietošana, vai nelikumīga ieslodzīšana, aizsargājamo personu piespiešana kalpot ienaidnieka valsts bruņotajos spēkos, vai tīša tiesību atņemšana aizsargājamām personām uz taisnīgu oficiālu tiesas procesu, kādu paredz šī Konvencija, ķīlnieku ņemšana un nelikumīga un nepamatota plaša mēroga īpašuma izpostīšana un piesavināšanās, ko nav noteikusi militāra nepieciešamība.

 

148. pants

III.Karojošo pušu atbildība

Nevienai Augstajai Līgumslēdzējai valstij nav atļauts atbrīvot sevi vai kādu citu Augsto Līgumslēdzēju valsti no atbildības, kādu uzliek tai vai citai Augstajai Līgumslēdzējai valstij iepriekšējā pantā minētie pārkāpumi.

 

149. pants

Izmeklēšanas procedūra

Pēc karojošās puses pieprasījuma jāuzsāk izmeklēšana pēc procedūras, kādu noteikušas ieinteresētās puses, par jebkuru apgalvojumu par Konvencijas smagu pārkāpumu.

Ja nav panākta vienošanās par izmeklēšanas procedūru, karojošās puses var vienoties par starpnieka izvēli, kas izlemj procedūras jautājumu.

Kad pārkāpums ir noskaidrots, karojošajām pusēm tas jāpārtrauc un jālikvidē, pēc iespējas mazāk vilcinoties.

 

 

II sekcija

Noslēguma noteikumi

150. pants

Valodas

Šī Konvencija ir sastādīta angļu un franču valodā. Abi teksti ir vienādi autentiski.

Šveices Federālajai padomei jānodrošina Konvencijas oficiālie tulkojumi krievu un spāņu valodā.

 

151. pants

Parakstīšana

Šo Konvenciju, kurai ir šodienas datums, līdz 1950.gada 12.februārim var parakstīt to valstu vārdā, kas ir pārstāvētas 1949.gada 12.aprīlī Ženēvā atklātajā konferencē.

 

152. pants

Ratificēšana

Šī Konvencija jāratificē pēc iespējas ātrāk un ratifikācijas rakstiem jāglabājas Bernē.

Par katra ratifikācijas raksta iesniegšanu jāsastāda protokols, tā apliecināta kopija Šveices Federālajai padomei jānosūta visām valstīm, kuru vārdā šī Konvencija ir parakstīta vai kuras ir paziņojušas par savu pievienošanos.

 

153. pants

Stāšanās spēkā

Šī Konvencija stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad vismaz divi ratifikācijas raksti ir iesniegti glabāšanā.

Pēc tam tā stāsies spēkā katrā Augstajā Līgumslēdzējā valstī sešus mēnešus pēc tās ratifikācijas raksta iesniegšanas.

 

154. pants

Attiecības ar Hāgas konvencijām

Attiecībās starp valstīm, kuras saista 1899.gada 29.jūlija vai 1907.gada 18.oktobra Hāgas konvencijas par sauszemes kara likumiem un tradīcijām un kuras ir šīs Konvencijas dalībvalstis, šī pēdējā Konvencija jāpiemēro kā papildinājums augstāk minētajām Hāgas konvencijām pievienoto nolikumu II un III sekcijai.

 

155. pants

Pievienošanās

Šai Konvencijai kopš tās spēkā stāšanās brīža var pievienoties jebkura valsts, kuras vārdā Konvencija nav bijusi parakstīta.

 

156. pants

Paziņošana par pievienošanos

Par katru pievienošanos rakstiski jāpaziņo Šveices Federālajai padomei, un tai jāstājas spēkā sešus mēnešus pēc paziņojuma saņemšanas.

Šveices Federālajai padomei par katru pievienošanos jāpaziņo visām valstīm, kuru vārdā Konvencija ir parakstīta vai kuru pievienošanās ir tikusi paziņota.

 

157. pants

Tūlītēja stāšanās spēkā

Gadījumos, kurus paredz 2. un 3. pants, glabāšanā nodotajiem ratifikācijas rakstiem un paziņojumiem par pievienošanos, kurus iesniegušas karojošās puses pirms vai pēc karadarbības vai okupācijas sākuma, jāstājas spēkā nekavējoties. Šveices Federālajai padomei jāpaziņo visātrākā veidā par jebkuru ratifikācijas vai pievienošanās rakstu, kas saņemts no karojošām pusēm.

 

158. pants

Denonsēšana

Katrai Augstajai Līgumslēdzējai valstij jābūt iespējai denonsēt šo Konvenciju.

Denonsēšana rakstiski jāpaziņo Šveices Federālajai padomei, kura par to paziņo tālāk visu Augsto Līgumslēdzēju valstu valdībām.

Denonsēšanai jāstājas spēkā vienu gadu pēc tam, kad par to ir paziņots Šveices Federālajai padomei. Tomēr denonsēšana, par kuru ir paziņots laikā, kad denonsējošā valsts piedalās karadarbībā, nestājas spēkā līdz miera noslēgšanai un līdz brīdim, kamēr nebūs pabeigtas operācijas, kas saistītas ar šīs Konvencijas aizsargāto personu atbrīvošanu un repatriāciju.

Denonsēšana stājas spēkā tikai attiecībā pret denonsējošo valsti. Tai nekādā ziņā nav jāietekmē saistības, kuras karojošām pusēm jāturpina pildīt saskaņā ar starptautisko tiesību principiem, kuri izriet no tradīcijām, kas izveidojušās starp civilizētām tautām, no cilvēcības likumiem un no sabiedrības sirdsapziņas balss.

 

159. pants

Reģistrēšana Apvienoto Nāciju organizācijā

Šveices Federālajai padomei šī Konvencija jāreģistrē Apvienoto Nāciju organizācijas sekretariātā. Šveices Federālajai padomei arī jāinformē Apvienoto nāciju organizācijas sekretariāts par visiem ratifikācijas, pievienošanās un denonsēšanas rakstiem, ko tā saņem sakarā ar šo konvenciju.

TO APLIECINOT apakšā parakstījušies, kuriem piešķirtas attiecīgas pilnvaras, ir parakstījuši šo Konvenciju.

SASTĀDĪTS Ženēvā 1949.gada 12.augustā angļu un franču valodās. Konvencijas oriģināltekstam jāglabājas Šveices Konfederācijas arhīvos. Šveices Federālajai padomei jānosūta apliecinātas teksta kopijas katrai valstij, kas parakstījusi vai pievienojusies šai Konvencijai.

 

 

I pielikums

Līguma projekts par sanitārajām

un drošības zonām un vietām

1. pants

Sanitārās un drošības zonas tiek rezervētas tikai 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu 23.pantā minētajām personām un 1949.gada 12.augusta Ženēvas konvencijas par civilpersonu aizsardzību kara laikā 14.pantā minētajām personām un personālam, kas iesaistīts šo zonu un vietu organizēšanā un pārvaldīšanā un tajās sakoncentrēto personu aprūpē.

Turklāt, personām, kuru pastāvīgā dzīves vieta ir šīs zonas, ir tiesības palikt tajās.

 

2. pants

Neviena persona, kas atrodas jebkādā postenī sanitārajā un drošības zonā, nedrīkst izpildīt nekādu darbu zonas iekšpusē vai ārpus tās, kas tieši saistīts ar militārām operācijām vai ar kara materiālu ražošanu.

 

3. pants

Valstij, kas izveidojusi sanitāro un drošības zonu, jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai aizliegtu iekļūt šai zonā visām personām, kurām nav tiesību uzturēties tajā vai ieiet tajā.

 

4. pants

Sanitārajām un drošības zonām jābūt atbilstošām šādiem noteikumiem:

(a) tās var aptvert tikai nelielu daļu no teritorijas, kuru kontrolē valsts, kas to izveidojusi,

(b) tām jābūt samērā reti apdzīvotām, salīdzinot ar iespējamo apdzīvotību,

(c) tām jāatrodas tālu un jābūt brīvām no visiem militāriem objektiem vai lielām rūpnieciskām vai administratīvām iestādēm,

(d) tās nedrīkst atrasties rajonos, kuri ļoti iespējami var kļūt svarīgi karadarbībai.

 

5. pants

Sanitārajām un drošības zonām tiek uzstādītas šādas prasības:

(a) satiksmes ceļus un transporta līdzekļus, kas tām pieder, nedrīkst izmantot militārā personāla vai materiālu pārvadāšanai, ne arī to tranzītam,

(b) nekādos apstākļos tās netiks aizsargātas ar militāriem līdzekļiem.

 

6. pants

Sanitārajām un drošības zonām jābūt apzīmētām ar slīpām sarkanām joslām uz balta pamata, apzīmējumiem jābūt uz ēkām un uz zonu ārējā iežogojuma.

Zonas, kas rezervētas vienīgi ievainotajiem un slimajiem, var apzīmēt ar Sarkanā Krusta (Sarkanā Pusmēness vai Sarkanās Lauvas un Saules) emblēmu uz balta pamata.

Tās var būt tāpat apzīmētas naktī ar attiecīga apgaismojuma palīdzību.

 

7. pants

Miera laikā vai karadarbības sākumā valstīm jāpaziņo visām Augstajām Līgumslēdzējām valstīm saraksti par to teritorijā esošām sanitārajām un drošības zonām. Tāpat jāpaziņo par katru jaunu zonu, kas izveidota karadarbības laikā.

Tikko pretējā puse ir saņēmusi augstāk minēto paziņojumu, zona ir likumīgi radīta.

Taču, ja pretējā puse uzskata, ka šī līguma noteikumi nav izpildīti, tā var atteikties atzīt zonu, nekavējoties paziņojot par to pusei, kas atbildīga par šo zonu, vai var zonas atzīšanu pakļaut kontroles institūcijai, kāda paredzēta 8.pantā.

 

8. pants

Katra valsts, kas atzinusi vienu vai vairākas sanitārās un drošības zonas, kuras iekārtojusi pretējā puse, ir tiesīga prasīt, lai viena vai vairākas speciālas komisijas pārbaudītu vai zonas atbilst noteikumiem un prasībām, kādas tām izvirzītas šajā līgumā.

Tāpēc speciālas komisijas locekļiem jebkurā laikā jāatļauj brīvi iekļūt dažādās zonās un pat pastāvīgi dzīvot tajās. Jādod visas iespējas pildīt viņu pienākumus veikt kontroli.

 

9. pants

Ja speciālas komisijas konstatē faktus, kurus tās uzskata par neatbilstošiem šī līguma noteikumiem, tām tūlīt jāpaziņo par to valstij, kuras pārziņā ir šī zona, un jādod tai piecu dienu termiņš, lai stāvokli koriģētu; komisijām jāziņo valstij, kas atzinusi zonu.

Ja noliktā termiņa beigās zonu pārvaldošā valsts nav ņēmusi vērā brīdinājumu, pretējā puse var paziņot, ka esošais līgums attiecībā par šo zonu tai vairs nav saistošs.

 

10. pants

Katrai valstij, kas organizē vienu vai vairākas sanitārās un drošības zonas, un pretinieka valstīm, kurām ir paziņots par to eksistenci, ir jānozīmē savas personas vai aizbildņvalstu vai neitrālo valstu personas, kurām jābūt 8.un 9.pantā minētās speciālās komisijas locekļiem.

 

11. pants

Sanitārās un drošības zonas nekādos apstākļos nedrīkst būt uzbrukumu objekti. Karojošām valstīm vienmēr tās jāaizsargā un jārespektē.

 

12. pants

Ja teritorija tiek okupēta, tad tajā esošās sanitārās un drošības zonas jāturpina respektēt un jāizmanto kā tādas.

Tomēr okupācijas vara var izmainīt to pielietošanas mērķi ar noteikumu, ka tiek veikti visi pasākumi, lai garantētu tajās izvietoto personu drošību.

 

13. pants

Esošais līgums attiecas arī uz vietām, kuras valstis izmanto tiem pašiem mērķiem, kādiem izmanto sanitārās un drošības zonas.

 

 

II pielikums

Nolikuma projekts par kolektīvo palīdzību

1. pants

Internēto komitejām jāatļauj sadalīt kolektīvās palīdzības sūtījumus, par kuriem tās ir atbildīgas, visiem internētajiem vietās, kuras administratīvi skaitās šo komiteju internēšanas vietas, ieskaitot tos internētos, kuri atrodas hospitāļos, cietumos vai citās labošanas iestādēs.

 

2. pants

Kolektīvās palīdzības sūtījumu sadalīšanai jānotiek atbilstoši ziedotāju instrukcijai un pēc plāna, ko sastādījušas Internēto komitejas. Tomēr medicīnas materiālu izsniegšanu labāk saskaņot ar vecākiem medicīnas virsniekiem (galveniem ārstiem), un hospitāļos un slimnīcās (lazaretēs) pēdējie var atteikties no minētām instrukcijām, ja to prasa pacientu intereses. Iepriekš minēto prasību ietvaros sadalei vienmēr jābūt taisnīgai.

 

3. pants

Internēto komiteju locekļiem jāatļauj doties uz dzelzceļa stacijām vai citām palīdzības sūtījumu saņemšanas vietām internēšanas vietu tuvumā, lai viņi varētu pārbaudīt saņemto preču kvalitāti un kvantitāti un sniegt par to precīzu ziņojumu ziedotājiem.

 

4. pants

Jādod visas iespējas Internēto komitejām pārbaudīt, vai kolektīvo palīdzības sūtījumu sadale viņu internēšanas vietu visās nodaļās un filiālēs notiek atbilstoši viņu instrukcijām.

 

5. pants

Jāatļauj Internēto komitejām aizpildīt un prasīt, lai Internēto komiteju locekļi darba grupās vai vecākie medicīnas virsnieki (galvenie ārsti) lazaretēs un hospitāļos aizpilda blankas vai anketas, kas domātas ziedotājiem par kolektīvās palīdzības sūtījumiem (sadali, pieprasījumu, kvantitāti utt.). Šīs blankas un anketas, pienācīgi aizpildītas, nekavējoties jānosūta ziedotājiem.

 

6. pants

Lai nodrošinātu kolektīvo palīdzības sūtījumu regulāru sadalīšanu internētajiem to internēšanas vietās un lai apmierinātu vajadzības, kādas var rasties ierodoties jaunam internēto kontingentam, jāatļauj Internēto komitejām uzkrāt pietiekošas palīdzības sūtījumu rezerves. Šim nolūkam viņu rīcībā jābūt piemērotām noliktavām; katrai noliktavai jābūt aizslēgtai ar divām slēdzenēm, pie Internēto komitejas jābūt atslēgai no vienas slēdzenes, pie internēšanas vietas komandanta - atslēgai no otras slēdzenes.

 

7. pants

Augstās Līgumslēdzējas valstis un it īpaši valsts, kuras pārziņā ir internētie, cik tas jebkurā veidā ir iespējams, un ievērojot noteikumus, kuri regulē iedzīvotāju apgādi ar pārtiku, atļaus izdarīt preču iepirkumus savā teritorijā, lai izdalītu tās internētajiem kā kolektīvo palīdzību. Līdzīgā veidā tās atvieglos naudas līdzekļu nosūtīšanu un citus tehniska vai administratīva rakstura finansiālus pasākumus, kuru mērķis ir izdarīt šādus iepirkumus.

 

8. pants

Augstāk minētie noteikumi nedrīkst būt par šķērsli internēto tiesībām saņemt kolektīvās palīdzības sūtījumus pirms ierašanās internēšanas vietā vai pārvietošanās laikā, ne arī kavēt aizbildņvalstu, Starptautiskās Sarkanā Krusta komitejas vai jebkuras citas humanitāras organizācijas, kas sniedz palīdzību internētajiem, un kura ir atbildīga par šīs palīdzības nosūtīšanu, pārstāvju iespējas nodrošināt to sadali starp adresātiem ar jebkuriem citiem līdzekļiem, kādus tie varētu uzskatīt par lietderīgiem.

 

III pielikums

I. Internēšanas apliecība

1. Priekšpuse

CIVILINTERNĒTĀ PASTS Bezmaksas

PASTKARTE

Uzmanību!

Šo apliecību jāaizpilda internētajam AIZSARGĀJAMO PERSONU

tūlīt pēc tā internēšanas un katru reizi CENTRĀLĀ INFORMĀCIJAS

pēc pārvešanas uz citu internēšanas AĢENTŪRA

vietu vai uz hospitāli.

Šī apliecība atšķiras no speciālās STARPTAUTISKĀ

kartes, kuru internētais var nosūtīt SARKANĀ KRUSTA KOMITEJA

radiniekiem

 

2. Mugurpuse

Rakstīt salasāmi un ar lielajiem burtiem - 1. Tautība

2. Uzvārds	3. Vārdi (pilni)	4. Tēva vārds
5. Dzimšanas datums	6. Dzimšanas vieta
7. Nodarbošanās
8. Adrese pirms aizturēšanas
9. Tuvāko radinieku adrese
* 10.Internēšanas datums:
	(vai)
Ierašanās (no hospitāļa utt.) datums:
* 11.Veselības stāvoklis
12. Pašreizējā adrese
13. Datums		14.Paraksts

* Nevajadzīgo izsvītrot - Nepievienot nekādas piezīmes - Skatīt paskaidrojumus otrā pusē

(Internēšanas apliecības izmēri - 10 reiz 15 cm)

 

II. Vēstule

Civilinternēto dienests

Bezmaksas

Kam

Iela un numurs

Uz kurieni (ar lielajiem burtiem)

Rajons vai apgabals

Valsts (ar lielajiem burtiem)

Nosūtītājs:

Uzvārds un vārdi

Dzimšanas datums un vieta

Internēšanas adrese

(Vēstules izmēri - 29 reiz 15 cm)

 

III. Korespondences karte

CIVILINTERNĒTĀ PASTS	Bezmaksas
1. Priekšpuse
PASTKARTE
Nosūtītājs:	Kam
Rajons vai apgabals	Iela un numurs
Valsts (ar lielajiem burtiem)	Uz kurieni (ar lielajiem burtiem)
Uzvārds un vārdi
Dzimšanas vieta un datums
Internēšanas vietas adrese
2. Mugurpuse
		Datums…………………..

...............................................................................................................

...............................................................................................................

Rakstīt tikai uz punktētām līnijām un pēc iespējas skaidrāk

(Korespondences kartes izmēri - 10 reiz 15 cm)

Konvencija stājās spēkā 1992. gada 24. jūnijā. Ārlietu ministrijas informācija par spēkā stāšanos publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 1999. gada 30. jūlijā, Nr. 243 (1703).