MINIMĀLĀ VECUMA KONVENCIJA

Starptautiskās darba organizācijas Ģenerālkonference,

Ko Ženēvā sasauca Starptautiskās darba biroja Administratīvā padome un kas 1973.gada 6.jūnijā sanākusi uz savu piecdesmit astoto sesiju, un,

Nolēmusi pieņemt noteiktus priekšlikumus attiecībā uz minimālo vecumu pieņemšanai darbā, kas ir sesijas darba kārtības ceturtais punkts un

Ņemot vērā 1919.gada Minimālā vecuma (rūpniecība) konvencijas, 1920.gada Minimālā vecuma (jūrniecība) konvencijas, 1921.gada Minimālā vecuma (lauksaimniecība) konvencijas, 1921.gada Minimālā vecuma (krāvēji un kurinātāji) konvencijas, 1932.gada Minimālā vecuma (nerūpnieciskais darbs) konvencija, 1936.gada Minimālā vecuma (jūrniecība) pārskatītās konvencijas, 1937.gada Minimālā vecuma (rūpniecība) pārskatītās konvencijas, 1937.gada minimālā vecuma (nerūpnieciskais darbs) pārskatītās konvencijas, 1959.gada minimālā vecuma (zvejniecība) konvencija un 1965.gada minimālā vecuma (pazemes darbi) konvencijas noteikumus un

Apsverot, ka ir īstais brīdis radīt vispārīgu dokumentu šajā jautājumā ar mērķi sasniegt absolūtu bērnu darba aizliegumu, kas pakāpeniski aizstātu tos spēkā esošos dokumentus, kuri tika piemēroti tikai atsevišķos ekonomikas sektoros,

Noteikusi, ka šie priekšlikumi ir jāpieņem starptautiskas konvencijas formā,

Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada divdesmit sestajā jūnijā pieņem šādu Konvenciju, kas pazīstama kā 1973.gada Minimālā vecuma konvencija:

1.pants

Ikviena dalībvalsts, kurai šī konvencija ir saistoša, apņemas veidot tādu nacionālo politiku, kas garantētu efektīvu bērnu darba likvidēšanu un pakāpeniski paaugstinātu minimālo vecumu pieņemšanai darbā līdz tādam līmenim, kas atbilst jauniešu pilnai fiziskai un garīgai attīstībai.

2.pants

1. Ikviena dalībvalsts, kas ratificē šo konvenciju, deklarācijā, kas pievienota ratifikācijas rakstam, norāda minimālo vecumu pieņemšanai darbā tās teritorijā un uz transportlīdzekļiem, kas reģistrēti tās teritorijā; ievērojot šīs konvencijas 4.-8.pantu, neviena persona, kas jaunāka par šo vecumu, nedrīkst tikt pieņemta darbā vai nodarbināta.

2. Ikviena dalībvalsts, kas ratificējusi šo konvenciju, vēlāk ar papildus deklarācijām var ziņot Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektoram, par to, ka minimālais vecums tiek noteikts augstāks nekā tās bijis iepriekš.

3. Minimālais vecums, kas tiek noteikts saskaņā ar šī panta pirmo punktu, nedrīkst būt zemāks par vecumu, kad tiek pabeigta obligātā izglītība, un jebkurā gadījumā nedrīkst būt zemāks par 15 gadiem.

4. Neskatoties uz šī panta trešā punkta noteikumiem, dalībvalsts, kuras ekonomikas un izglītības sistēmas nav pietiekami attīstītas, var pēc konsultācijām ar ieinteresētajām darbinieku un darba devēju organizācijām, ja tādas pastāv, sākotnēji noteikt 14 gadu minimālo vecumu.

5. Ikvienai dalībvalstij, kura noteikusi 14 gadu minimālo vecumu saskaņā ar iepriekšējā punkta noteikumiem, tās ziņojumā par konvencijas piemērošanu, kas tiek iesniegts saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas 22.pantu, ir jānorāda:

(a) ka iemesli pieņemt šādu lēmumu joprojām pastāv; vai

(b) ka tā atsakās no savām tiesībām izmantot atkāpšanos attiecībā uz minimālā vecuma noteikšanu sākot ar konkrētu datumu.

3.pants

1. Minimālais vecums pieņemšanai darbā vai nodarbināšanai, kuras raksturs vai apstākļi, kādos tas tiek veikts, var apdraudēt jauniešu veselību, drošību vai tikumību, nedrīkst būt mazāks par 18 gadiem.

2. Darbi un nodarbināšana, uz kuru attiecas šī panta pirmā punkta noteikumi, ir jānosaka nacionālajos likumos vai noteikumos vai arī kompetentām iestādēm, pēc konsultācijām ar ieinteresētajām darba devēju vai darbinieku organizācijām, ja tādas pastāv.

3. Neskatoties uz šī panta pirmā punkta noteikumiem, nacionālie likumi vai noteikumi vai kompetentās iestādes var pēc konsultācijām ar ieinteresētajām darba devēju un darbinieku organizācijām, ja tādas pastāv, atļaut nodarbināt vecumā no 16 gadiem ar nosacījumu, ka iesaistīto jauniešu veselība, drošība un tikumība ir pilnībā aizsargāta un ka viņi saņems atbilstošu apmācību vai profesionālo sagatavošanu attiecīgajā darbības nozarē.

4.pants

1. Nepieciešamības gadījumā kompetentās iestādes konsultējoties ar ieinteresētajām darba devēju un darbinieku organizācijām, ja tādas pastāv, var izslēgt no šīs konvencijas piemērošanas atsevišķas nodarbinātības vai darba kategorijas, kuru piemērošanā rodas īpašas un būtiskas problēmas.

2. Ikviena dalībvalsts, kas ratificē šo konvenciju, savā pirmajā ziņojumā par konvencijas piemērošanu, kas tiek iesniegts saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas 22.pantu, norāda ikvienu kategoriju, kas var tikt izslēgta saskaņā ar šī panta pirmo punktu, norādot iemeslus šādai izslēgšanai un nākamajos ziņojumos paziņot dalībvalsts likumu vai prakses nostāju attiecībā uz šīm izslēgtajām kategorijām un to, kādā mērā jau tiek vai arī ir plānots izmantot konvencijas noteikumus attiecībā uz šādām kategorijām.

3. Nodarbinātība vai darbs, kas ietverts šīs konvencijas 3.pantā, nedrīkst tikt izslēgts no konvencijas piemērošanas pamatojoties uz šo pantu.

5.pants

1. Dalībvalsts, kuras ekonomika un administratīvās iespējas nav pietiekami attīstītas, pēc konsultācijām ar ieinteresētajām darba devēju un darbinieku organizācijām, ja tādas pastāv, sākotnēji var ierobežot šīs konvencijas piemērošanas sfēru.

2. Ikviena dalībvalsts, kas izmanto panta pirmajā punktā noteikto, deklarācijā, kas pievienota ratifikācijai, norāda ekonomiskās aktivitātes nozares vai uzņēmumu veidus, uz kuriem tā attiecinās šīs konvencijas noteikumus.

3. Šīs konvencijas noteikumi ir piemērojami vismaz sekojošās nozarēs: kalnrūpniecība un darbs akmeņlauztuvēs; rūpniecība; būvniecība; darbs elektro-, gāzes un ūdens apgādes uzņēmumos; sanitārais dienests; transports, darbs noliktavās un sakaru nozarē; un plantācijās un citos lauksaimniecības uzņēmumos, kas nodarbojas galvenokārt ar ražošanu komerciālos nolūkos, bet izņēmums ir ģimenes un maza izmēra uzņēmumi, kas ražo vietējam patēriņam un kas regulāri nenodarbina algotus darbiniekus.

4. Ikviena dalībvalsts, kas ir ierobežojusi šīs konvencijas piemērošanas sfēru saskaņā ar šo pantu:

(a) savos ziņojumos, kas tiek iesniegti saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas konstitūcijas 22.pantu, norāda jauniešu un bērnu nodarbinātības un darba vispārīgo stāvokli darbības nozarēs, kas ir izslēgtas no šīs konvencijas piemērošanas sfēras, un par jebkuru notikušo progresu, lai paplašinātu šīs konvencijas noteikumu piemērošanu;

(b) var jebkurā laikā oficiāli paplašināt piemērošanas sfēru, paziņojot par to Starptautiskās darba organizācijas ģenerāldirektoram.

6.pants

Šī konvencija netiek attiecināta uz darbu, ko veic bērni un jaunieši vispārīgajās skolās, arodskolās un tehniskās izglītības vai citās mācību iestādēs, vai darbs, ko veikušas personas jaunākas par 14 gadiem uzņēmumos saskaņā ar kompetentās iestādes noteiktiem apstākļiem, kas noteikti pēc konsultācijām ar ieinteresētajām darba devēju un darbinieku organizācijām, ja tādas pastāv, un ir:

(a) mācību neatņemama sastāvdaļa, par ko atbildīga ir skola vai apmācību iestāde;

(b) programmas vai apmācību, kas pamatā vai pilnīgi notiek uzņēmumā un ko apstiprinājusi kompetentā iestāde, neatņemama sastāvdaļa, vai

(c) ieteikuma un orientācijas programma, kuras mērķis ir veicināt profesijas izvēli vai apmācību jomu.

7.pants

1. Nacionālais likums vai noteikumi var atļaut nodarbināt personas vecumā no 13 līdz 15 gadiem vieglos darbos, kas:

(a) nav kaitīgi viņu veselībai un attīstībai; un

(b) negatīvi neietekmē skolas apmeklēšanu, dalību kompetento iestāžu apstiprinātās profesionālās apmācības programmās vai iespējām gūt labumu no šādām apmācībām.

2. Nacionālie likumi vai noteikumi var arī atļaut strādāt vai nodarbināt personas, kuras ir vismaz 15 gadus vecas, bet vēl nav pabeigušas obligāto izglītību, darbā, kas atbilst šī panta pirmā punkta (a) un (b) apakšpunktos noteiktajām prasībām.

3. Kompetentā iestāde nosaka aktivitātes, kurās nodarbinātība vai darbs var tikt atļauts saskaņā ar šī panta pirmo un otro punktu, darba laika ilgumu un apstākļus, kādos šāds darbs var tikt izpildīts.

4. Neievērojot šī panta 1. un 2.punkta noteikumus, dalībvalsts, kura ir izvēlējusies izmantot 2.panta 4.punkta noteikumus, var uz šo noteikumu piemērošanas periodu, aizstāt 13 un 15 gadu vecumu ar 12 un 14 gadu vecumu šī panta 1.punktā, bet šī panta 2.punktā 15 gadu vecumu ar 14 gadu vecumu.

8.pants

1. Pēc konsultācijām ar ieinteresētajām darba devēju un darbinieku organizācijām, ja tādas pastāv, kompetentā iestāde var neievērot konvencijas 2.panta noteikumus un atsevišķos gadījumos izdot atļaujas tādiem mērķiem, kā, piemēram, dalība mākslas pasākumos.

2. Šāda veida atļaujās ir jānosaka darba stundu limits un apstākļi, kādos nodarbināšana vai darbs ir atļauti.

9.pants

1. Lai nodrošinātu konvencijas normu efektīvu īstenošanu, kompetentajai iestādei jāveic nepieciešamie pasākumi, tajā skaitā jānosaka atbilstoši sodi.

2. Nacionālie likumi vai noteikumi, vai kompetentā iestāde nosaka personas, kuras atbildīgas par noteikumu, kas ievieš šīs konvencijas normas, ievērošanu.

3. Nacionālie likumi vai noteikumi, vai kompetentās iestādes nosaka reģistrus vai citus dokumentus, ko ved un uzrāda darba devējs; šādā reģistrā vai citā dokumentā, ja vien tas ir iespējams, jānorāda atbilstoši apliecināti personu, kuras viņš nodarbina kuras ir jaunākas par 18 gadu vecumu, vārdi un vecums vai dzimšanas datums.

10.pants

1. Pamatojoties uz šī panta noteikumiem, konvencija pārskata 1919.gada Minimālā vecuma (rūpniecība) konvencijas, 1920.gada Minimālā vecuma (jūrniecība) konvencijas, 1921.gada Minimālā vecuma (lauksaimniecība) konvencijas, 1921.gada Minimālā vecuma (krāvēji un kurinātāji) konvencijas, 1932.gada Minimālā vecuma (nerūpnieciskais darbs) konvencija, 1936.gada Minimālā vecuma (jūrniecība) pārskatītās konvencijas, 1937.gada Minimālā vecuma (rūpniecība) pārskatītās konvencijas, 1937.gada minimālā vecuma (nerūpnieciskais darbs) pārskatītās konvencijas, 1959.gada minimālā vecuma (zvejniecība) konvencija un 1965.gada minimālā vecuma (pazemes darbi) konvencijas noteikumus.

2. Šīs konvencijas spēkā stāšanās neslēdz turpmākai ratifikācijai 1936.gada Minimālā vecuma (jūrniecība) pārskatīto konvenciju, 1937.gada Minimālā vecuma (rūpniecība) pārskatīto konvenciju, 1937.gada Minimālā vecuma (nerūpnieciskais darbs) pārskatīto konvenciju, 1959.gada Minimālā vecuma (zvejniecība) konvencija, vai 1965.gada Minimālā vecuma (pazemes darbi) konvenciju.

3. 1919.gada Konvencija par bērnu minimālo vecumu, 1920.gada Konvencija par minimālā vecuma noteikšanu bērniem, tos pielaižot darbā uz jūras, 1921.gada Minimālā vecuma (lauksaimniecība) konvencija, un 1921.gada Konvencija par bērnu minimālā vecuma noteikšanu, pielaižot tos darbā kā kurinātājus vai kā ogļu padevējus, slēdzama turpmākai ratifikācijai tad, kad visas minēto konvenciju dalībnieces būs vienojušās par to, ratificējot šo konvenciju vai arī iesniedzot paziņojumu Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektoram.

4. Kad šīs konvencijas saistības ir pieņemtas:

(a) dalībvalsts, kas ir 1937.gada Minimālā vecuma (rūpniecība) pārskatītās konvencijas dalībniece, saskaņā ar šīs konvencijas 2.pantu nosaka minimālo vecumu, kas nav mazāks par 15 gadiem, tad tas ipso jure izraisa nekavējošu 1937.gada konvencijas denonsēšanu;

(b) attiecībā uz nerūpniecisku darbu, kā tas ir definēts 1932.gada Minimālā vecuma (nerūpnieciskais darbs) konvencijā, dalībvalstij, kas ir šīs konvencijas dalībniece, tas ipso jure izraisa nekavējošu 1932.gada konvencijas denonsēšanu;

(c) attiecībā uz nerūpniecisku darbu, kā tas ir definēts 1937.gada Minimālā vecuma (nerūpnieciskais darbs) pārskatītajā konvencijā, dalībvalstij, kas ir šīs konvencijas dalībniece un minimālais vecums saskaņā ar šīs konvencijas 2.pantu ir noteikts ne mazāks kā 15 gadi, tad tas ipso jure izraisa nekavējošu 1937.gada konvencijas denonsēšanu;

(d) attiecībā uz nodarbinātību jūrniecībā, dalībvalstij kas ir 1936.gada Minimālā vecuma (jūra) pārskatītās konvencijas dalībniece, un minimālais vecums saskaņā ar šīs konvencijas 2.pantu ir noteikts ne mazāks kā 15 gadi, vai arī dalībvalsts norāda, ka šīs konvencijas 3.pants tiek attiecināts arī uz nodarbinātību jūrniecībā, tad tas ipso jure izraisa nekavējošu 1936.gada konvencijas denonsēšanu;

(e) attiecībā uz nodarbinātību jūras zvejas jomā, dalībvalsts, kas ir 1959.gada Minimālā vecuma (zveja) konvencijas dalībniece, un minimālais vecums saskaņā ar šīs konvencijas 2.pantu ir noteikts ne mazāks kā 15 gadi, vai dalībvalsts paredz, ka šīs konvencijas 3.pants tiek attiecināts uz nodarbinātību jūras zvejas jomā, tad tas ipso jure izraisa nekavējošu 1959.gadā konvencijas denonsēšanu;

(f) dalībvalstij, kas ir 1965.gada Minimālā vecuma (pazemes darbi) konvencijas dalībvalsts, un saskaņā ar šīs konvencijas 2.pantu minimālais vecums tiek noteikts ne mazāks kā noteikts saskaņā ar 1965.gada konvenciju, vai dalībvalsts paredz, ka šāds vecums piemērojams nodarbinātībai pazemes raktuvēs saskaņā ar šīs konvencijas 3.pantu, tad tas ipso jure izraisa nekavējošu 1965.gada konvencijas denonsēšanu,

ja un kad šī konvencija stāsies spēkā.

5. Šīs konvencijas noteikumu pieņemšana:

(a) izraisa 1919.gada Konvencijas par bērnu minimālo vecumu denonsēšanu, saskaņā ar tās 12.pantu,

(b) attiecībā uz lauksaimniecības nozari izraisa 1921.gada minimālā vecuma (lauksaimniecība) konvencijas denonsēšanu, saskaņā ar tās 9.pantu,

(c) attiecībā uz nodarbinātību jūrā izraisa 1920.gada Konvencijas par minimālā vecuma noteikšanu bērniem, tos pielaižot darbā uz jūras, denonsēšanu saskaņā ar tās 10.pantu un 1921.gada Konvencijas par bērnu minimālā vecuma noteikšanu, pielaižot tos darbā kā kurinātājus vai kā ogļu padevējus denonsēšanu, saskaņā ar tās 12.pantu,

tiklīdz šī konvencija stājas spēkā.

11.pants

Šīs konvencijas ratifikācijas rakstus nosūta Starptautiskās darba biroja ģenerāldirektoram reģistrācijai.

12.pants

1. Šī Konvencija ir saistoša tikai tām Starptautiskās darba organizācijas Dalībvalstīm, kuru ratifikācijas rakstus ir reģistrējis Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors.

2. Konvencija stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tam, kad Ģenerāldirektors ir reģistrējis divu dalībvalstu ratifikācijas rakstus.

3. Pēc tam konvencija ikvienā dalībvalstī stājas spēkā divpadsmit mēnešus pēc tās ratifikācijas raksta reģistrēšanas.

13.pants

1. Dalībvalsts, kas ir ratificējusi šo konvenciju, var denonsēt to desmit gadus pēc tam, kad šī konvencija pirmo reizi ir stājusies spēkā, ar denonsēšanas aktu, kas nosūtīts Starptautiskā darba biroja ģenerāldirektoram reģistrēšanai. Šāda denonsēšana stājas spēkā gadu pēc dienas, kurā tā ir reģistrēta.

2. Ikviena dalībvalsts, kas ir ratificējusi šo Konvenciju un, kas gada laikā pēc iepriekšējā pantā minētā desmit gadu perioda izbeigšanās nav pielietojusi denonsēšanas tiesības, saskaņā ar šī panta noteikumiem, uzņemas visas saistības uz nākošo desmit gadu periodu un minētajai dalībvalstij būs tiesības denonsēt šo Konvenciju izbeidzoties katram desmit gadu periodam šajā pantā noteiktajā kārtībā.

14.pants

1. Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors informē visas Starptautiskās Darba Organizācijas dalībvalstis par visu organizācijas dalībvalstu iesniegto ratifikācijas un denonsēšanas rakstu reģistrāciju.

2. Paziņojot Starptautiskās Darba Organizācijas dalībvalstīm par saņemto otro ratifikācijas rakstu, Ģenerāldirektors informē dalībvalstis par datumu kad Konvencija stāsies spēkā.

15.pants

Starptautiskā darba biroja Ģenerāldirektors saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102.pantu nosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram precīzu informāciju par visiem Ģenerāldirektora saskaņā ar iepriekšējo pantu noteikumiem reģistrētiem ratifikācijas un denonsēšanas rakstiem.

16.pants

Gadījumā, ja Starptautiskā darba biroja administratīvā padome uzskata par nepieciešamu, Ģenerālkonferencei tiek iesniegts ziņojums par Konvencijas piemērošanu un tiek izskatīts jautājums par nepieciešamību konferences darba kārtībā iekļaut jautājumu par Konvencijas noteikumu pilnīgu vai daļēju pārskatīšanu.

17.pants

1. Ja konference pieņem jaunu konvenciju, kas pārskata šo konvenciju pilnībā vai daļēji, tad, ja vien jaunā konvencija neparedz citādi:

a) kādas dalībvalsts jaunās Konvencijas redakcijas ratificēšana ipso jure nozīmē tūlītēju šīs Konvencijas denonsēšanu, neatkarīgi no 13.panta noteikumiem, brīdī un ar noteikumu, ja jaunā Konvencijas redakcija stājas spēkā;

b) sākot ar jaunās Konvencijas spēkā stāšanās datumu šī Konvencija vairs nav pieejama ratifikācijai.

2. Jebkurā gadījumā šī Konvencijas paliek spēkā, tās patiesajā formā un saturā attiecībā uz dalībvalstīm, kuras ir ratificējušas šo Konvencijas, bet nav ratificējušas jauno pārskatīto Konvencijas redakciju.

18.pants

Konvencijas teksti angļu un franču valodā ir vienlīdz autentiski.