P029 - 2014. gada protokols
Piespiedu darba konvencijai, 1930
2014. gada
protokols Piespiedu darba konvencijai, 1930
(spēkā stāšanās datums - 2016. gada 9. novembris)
Pieņemts Ženēvā, Starptautiskās
Darba organizācijas (SDO) 103. sesijā (2014. gada 11.
jūnijā).
Statuss - spēkā esošs dokuments
Preambula
Starptautiskās Darba organizācijas ģenerālkonference,
kuru Ženēvā sasaukusi Starptautiskā Darba biroja
Administratīvā padome un kura 2014.gada 28. maijā sanākusi uz
savu simts trešo sesiju, un
atzīstot, ka piespiedu vai obligātā darba aizliegums ir
uzskatāmas par daļu no pamattiesību kopuma un piespiedu vai
obligātais darbs rada miljoniem sieviešu un vīriešu, meiteņu un
zēnu cilvēktiesību un cilvēciskās cieņas pārkāpumu, veicina
slīgšanu nabadzībā un ir šķērslis, lai panāktu pienācīgu darbu
visiem, un
atzīstot 1930. gada Piespiedu darba konvencijas (Nr. 29),
turpmāk "Konvencijas", un 1957. gada Konvencijas par
piespiedu darba izskaušanu (Nr. 105) būtisko nozīmi cīņā pret
visa veida piespiedu vai obligāto darbu, bet arī to, ka trūkumu
dēļ to īstenošanā ir vajadzīgi papildu pasākumi, un
atsaucot atmiņā to, ka Konvencijas 2. pantā sniegtā piespiedu
vai obligātā darba definīcija aptver visus piespiedu vai obligātā
darba veidus un izpausmes un ir piemērojama visiem cilvēkiem bez
jebkādām atšķirībām, un
uzsverot steidzamo nepieciešamību pēc piespiedu vai obligātā
darba novēršanas visos tā veidos un izpausmēs, un
atsaucot atmiņā Konvenciju ratificējušo dalībvalstu pienākumu
noteikt piespiedu vai obligātu darbu par sodāmu pārkāpumu un
nodrošināt, ka likumā paredzētie sodi ir patiešām atbilstoši un
tiek stingri ievēroti, un
ievērojot, ka Konvencijai noteiktais pārejas posms ir beidzies
un 1. panta 2. un 3. punkts, kā arī 3. līdz 24. pants vairs nav
piemērojams, un
atzīstot, ka ir mainījies piespiedu vai obligātā darba
konteksts un veidi un cilvēku tirdzniecība piespiedu vai obligātā
darba vajadzībām, kas var būt saistītas ar seksuālu izmantošanu,
rada aizvien lielākas bažas starptautiskā mērogā un liek
steidzami rīkoties, lai to pilnībā izskaustu, un
atzīmējot, ka palielinās strādājošo skaits, kas veic piespiedu
vai obligāto darbu ekonomikas privātajā sektorā, ka dažas
ekonomikas nozares ir īpaši mazaizsargātas un konkrētām
strādājošo grupām, īpaši migrantiem, ir lielāks risks kļūt par
piespiedu vai obligātā darba upuriem, un
atzīmējot, ka reāla un noturīga piespiedu vai obligātā darba
izmantošanas izskaušana palīdz nodrošināt godīgu konkurenci starp
darba devējiem, kā arī strādājošo aizsardzību, un
atsaucot atmiņā attiecīgās starptautiskās darba tiesību
normas, tostarp jo īpaši 1948. gada Konvenciju par asociāciju
brīvību un tiesību aizsardzību, apvienojoties organizācijās (Nr.
87), 1949. gada Konvenciju par tiesībām apvienoties organizācijās
un sarunām par darba koplīgumu slēgšanu (Nr. 98), 1951. gada
Konvenciju par vienlīdzīgu atalgojumu (Nr. 100), 1958. gada
Konvenciju par diskrimināciju attiecībā uz nodarbinātību un
nodarbošanos (Nr. 111), 1973. gada Minimālā vecuma konvenciju
(Nr. 138), 1999. gada Bērnu darba ļaunāko formu konvenciju (Nr.
182), 1949. gada Konvenciju par migrāciju nodarbinātības nolūkos
(pārskatīta) (Nr. 97), 1975. gada Konvenciju par migrējošajiem
darba ņēmējiem (papildu noteikumi) (Nr. 143), 2011. gada
Konvenciju par mājsaimniecībā nodarbinātajiem darbiniekiem (Nr.
189), 1997. gada Konvenciju par privātām nodarbinātības aģentūrām
(Nr. 181), 1947. gada Konvenciju par darba inspekciju (Nr. 81),
1969. gada Konvenciju par darba inspekciju (lauksaimniecībā) (Nr.
129), kā arī SDO 1998. gada Deklarāciju par pamatprincipiem un
tiesībām darbā un SDO 2008. gada Deklarāciju par sociālo
taisnīgumu godīgai globalizācijai, un
atzīmējot citus būtiski svarīgus dokumentus, jo īpaši
Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948), Starptautisko paktu
par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966), Starptautisko
paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966),
Konvenciju par verdzību (1926), Papildu konvenciju par verdzības,
vergu tirdzniecības un verdzībai līdzīgu institūtu un prakses
izskaušanu (1956), Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo
sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu,
apkarošanu un sodīšanu par to (200), Protokolu pret migrantu
nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem (2000),
Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu
ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (1990), Konvenciju pret
spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību
vai sodīšanu (1984), Konvenciju par jebkādas sieviešu
diskriminācijas izskaušanu (1979) un Konvenciju par personu ar
invaliditāti tiesībām (2006), un
lēmusi par konkrētu priekšlikumu pieņemšanu, lai risinātu
trūkumus Konvencijas īstenošanā, un no jauna apliecinājusi, ka
piespiedu vai obligāta darba reālai un ilgtspējīgai izskaušanai
ir vajadzīgi novēršanas, aizsardzības un korektīvie pasākumi,
piemēram, kompensācija un rehabilitācija, saskaņā ar sesijas
dienaskārtības ceturto punktu
noteikusi, ka šos priekšlikumus pieņem Konvencijas protokola
veidā,
divi tūkstoši četrpadsmitā gada vienpadsmitajā jūnijā pieņem
šo protokolu, uz kuru var atsaukties kā 2014.gada protokolu
Piespiedu darba konvencijai (1930).
1.pants
1. Izpildot savus no Konvencijas izrietošos pienākumus par
piespiedu vai obligātā darba izskaušanu, katra dalībvalsts veic
iedarbīgus pasākumus, lai nepieļautu un novērstu tā izmantošanu,
nodrošinātu upuru aizsardzību un piekļuvi pienācīgiem un
iedarbīgiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, piemēram,
kompensācijai, un sodītu piespiedu vai obligātā darba
izmantošanas aizlieguma pārkāpējus.
2. Katra dalībvalsts, apspriežoties ar darba devēju un
nodarbināto organizācijām, izstrādā piespiedu vai obligātā darba
reālas un ilgtspējīgas izskaušanas politiku un rīcības plānu, kas
paredz sistemātisku rīcību, ko veic kompetentās iestādes un pēc
vajadzības koordinē ar darba devēju un nodarbināto organizācijām,
kā arī citām attiecīgajām grupām.
3. Tiek vēlreiz apliecināta Konvencijā sniegtā piespiedu vai
obligātā darba definīcija, un tāpēc Protokolā minētie pasākumi
iekļauj konkrētu rīcību pret cilvēku tirdzniecību piespiedu vai
obligātā darba mērķiem.
2.pants
Pasākumos, kas veicami, lai nepieļautu piespiedu vai obligāto
darbu, iekļauj
a) cilvēku, jo īpaši to, kurus uzskata par īpaši
mazaizsargātiem, izglītošanu un informēšanu, lai nepieļautu, ka
viņi kļūst par piespiedu vai obligātā darba upuriem;
b) darba devēju izglītošanu un informēšanu, lai nepieļautu
viņu iesaistīšanos piespiedu vai obligātā darba izmantošanas
praksē;
c) darbu, lai nodrošinātu, ka
i) tiesību aktu, kas būtiski piespiedu vai obligātā darba
novēršanai, tostarp darba likuma, attiecīgās sadaļas un to
izpilde attiecas uz visiem darba ņēmējiem visās ekonomikas
nozarēs, un
ii) tiek nostiprināti darba inspekcijas dienesti un citi
dienesti, kas atbildīgi par šo tiesību aktu izpildi;
d) cilvēku, jo īpaši migrējošo darba ņēmēju, aizsardzību pret
potenciālu ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu vervēšanas un
darbā iekārtošanas procesā;
e) atbalstu pārbaudēm, ko veic valsts un privātajā sektorā,
lai nepieļautu piespiedu vai obligātā darba risku un reaģētu uz
to, un
f) piespiedu vai obligātā darba risku pastiprinošo pamatcēloņu
un faktoru novēršanu.
3.pants
Katra dalībvalsts veic iedarbīgus pasākumus visu piespiedu vai
obligātā darba upuru noteikšanai, atbrīvošanai, aizsardzībai,
atgūšanās un rehabilitācijas, kā arī citu palīdzības un atbalsta
veidu nodrošināšanai.
4.pants
1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka visiem piespiedu vai
obligātā darba upuriem neatkarīgi no tā, kur viņi atrodas un kāds
ir viņu juridiskais statuss, ir piekļuve pienācīgiem un
iedarbīgiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, piemēram,
kompensācijai.
2. Katra dalībvalsts saskaņā ar tās juridiskās sistēmas
pamatprincipiem veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka
kompetentajām iestādēm ir tiesības nenodot vajāšanai piespiedu
vai obligātā darba upurus un neuzlikt tiem soda sankcijas par
iesaistīšanos tādās nelikumīgās darbībās piespiedu kārtā, kas
tieši izriet no viņiem uzspiestā piespiedu vai obligātā
darba.
5.pants
Dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, lai nodrošinātu visa
veida piespiedu vai obligātā darba nepieļaušanu un
izskaušanu.
6.pants
Pasākumus, ko veic šī protokola noteikumu piemērošanai, nosaka
valsts normatīvie akti vai kompetentā iestāde pēc apspriešanās ar
attiecīgajām darba devēju vai nodarbināto organizācijām.
7.pants
Konvencijas 1. panta 2. un 3. punktā un 3. līdz 24. panta
pārejas noteikumus svītro.
8.pants
1. Dalībvalsts var ratificēt šo protokolu vienlaicīgi ar
Konvenciju vai jebkurā laikā pēc tam, kad tā ratificējusi
Konvenciju, paziņojot par oficiālo ratifikāciju Starptautiskā
Darba biroja ģenerāldirektoram reģistrēšanai.
2. Protokols stājas spēkā, kad pagājuši divpadsmit mēneši kopš
dienas, kad ģenerāldirektors ir reģistrējis divu dalībvalstu
ratifikācijas rakstus. Pēc tam Protokols stājas spēkā
dalībvalstij divpadsmit mēnešus pēc ratifikācijas reģistrēšanas
dienas, un Konvencija kļūst saistoša attiecīgajai dalībvalstij
kopā ar šī protokola 1. līdz 7. pantu.
9.pants
1. Dalībvalsts, kas ratificējusi šo protokolu, var to denonsēt
tad, kad kļūst iespējams denonsēt Konvenciju saskaņā ar tās 30.
pantu, nosūtot denonsēšanas aktu Starptautiskā Darba biroja
ģenerāldirektoram reģistrēšanai.
2. Denonsējot Konvenciju saskaņā ar tās 30. vai 32. pantu,
ipso jure tiek denonsēts šis protokols.
3. Denonsēšana saskaņā ar šī panta 1. vai 2. punktu stājas
spēkā, kad pagājis gads kopš denonsēšanas akta reģistrēšanas.
10.pants
1. Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors informē visas
Starptautiskās Darba organizācijas dalībvalstis par visu viņam
iesniegto Organizācijas dalībvalstu ratifikācijas rakstu,
deklarāciju un denonsēšanas aktu reģistrāciju.
2. Kad ģenerāldirektors informē Organizācijas dalībvalstis par
otrā ratifikācijas raksta reģistrāciju, ģenerāldirektoram
jānorāda Organizācijas dalībvalstīm datums, kurā Protokols
stāsies spēkā.
11.pants
Starptautiskā Darba biroja ģenerāldirektors paziņo Apvienoto
Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram precīzus datus par visiem
reģistrētajiem ratifikācijas rakstiem, paziņojumiem un
denonsēšanas aktiem reģistrēšanai saskaņā ar Apvienoto Nāciju
Organizācijas statūtu 102.pantu.
12.pants
Šīs Konvencijas teksti angļu un franču valodā ir vienlīdz
autentiski.
