Konvencija par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu

 

Konvenciju par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu pieņēmuši EEK valstu vides un ūdens problēmu vecākie padomnieki 1992. gada martā Helsinkos (Somija) un parakstījušas 22 valstis un Eiropas Kopiena. Tā ir domāta, lai pastiprinātu nacionālās un starptautiskās darbības pasākumus robežšķērsojošo ūdeņu aizsardzībai un ekoloģiskā līdzsvara nodrošināšanai.

Preambula

Šīs konvencijas Puses,

Apzinādamās, ka robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzība un izmantošana ir svarīgi un neatliekami uzdevumi, kuru efektīvu atrisināšanu var nodrošināt vienīgi ciešas sadarbības ceļā.

Pauzdamas satraukumu par pastāvošajām un tuvākā vai tālākā perspektīvā draudošajām negatīvajām sekām Eiropas ekonomiskās komisijas (EEK) dalībvalstu apkārtējai videi, ekonomikai un labklājībai sakarā ar pārmaiņām robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru stāvoklī,

Uzsvērdamas nepieciešamību nostiprināt nacionālos un starptautiskos pasākumus, lai novērstu, ierobežotu un samazinātu bīstamo vielu emisijas ūdens vidē un samazinātu eitrofikāciju un paskābināšanos, kā arī jūras vides, it īpaši jūras piekrastes rajonu, piesārņošanu no avotiem, kas atrodas uz sauszemes,

Apsveikdamas Eiropas ekonomiskās komisijas dalībvalstu valdību jau veltītos pūliņus, lai uz divpusējiem un daudzpusējiem pamatiem nostiprinātu sadarbību nolūkā novērst, ierobežot un samazināt robežšķērsojošo piesārņojumu, stingri regulēt ūdens resursus, saglabāt tos un aizsargāt apkārtējo vidi,

Atsaukdamās uz attiecīgajiem noteikumiem un principiem, kas pausti Deklarācijā, ko pieņēmusi Stokholmas konference par cilvēka apkārtējās vides problēmām, Eiropas drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Nobeiguma dokumentā, EDSA dalībvalstu pārstāvju Madrides tikšanās un Vīnes tikšanās Nobeiguma dokumentos un Reģionālajā apkārtējās vides aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantošanas stratēģijā EEK dalībvalstīs laika posmam līdz 2000. gadam un tālāk,

Apzinādamās nozīmi, kāda ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas ekonomiskajai komisijai, veicinot starptautisko sadarbību robežšķērsojošo ūdeņu piesārņojuma novēršanā, ierobežošanā un samazināšanā un to stingrā lietošanā un šajā sakarībā atgādinādamas par Eiropas ekonomiskās komisijas Deklarāciju par politiku ūdens resursu, piesārņojuma, arī robežšķērsojošā piesārņojuma, novēršanā un cīņā ar to; Eiropas ekonomiskās komisijas Deklarāciju par ūdens resursu racionālas lietošanas politiku; Sadarbības principiem Eiropas ekonomiskās komisijas robežšķērsojošo ūdeņu jomā; Eiropas ekonomiskās komisijas pazemes ūdeņu racionālas lietošanas hartu; un Uzvedības kodeksu, ja avārijas rezultātā piesārņoti robežšķērsojošie iekšējie ūdeņi,

Atsaukdamās uz 1.(42) un 1.(44) lēmumiem, kurus Eiropas ekonomiskā komisija pieņēmusi attiecīgi tās četrdesmit otrajā un četrdesmit ceturtajā sesijā, un rezultātiem, ko devusi EDSA dalībvalstu pārstāvju apspriede par apkārtējās vides aizsardzību (Sofija, Bulgārija, 1989.gada l6.oktobris - 3. novembris),

Uzsvērdamas, ka sadarbība starp dalībvalstīm robežšķērsojošo ūdeņu aizsargāšanas un izmantošanas jomā pirmām kārtām īstenojama, izstrādājot vienošanās starp piekrastes zemēm, kas robežojas ar vieniem un tiem pašiem ūdeņiem, it īpaši gadījumos, kad tādas vienošanās vēl nav panāktas,

Vienojušās par sekojošo:

1. pants

DEFINĪCIJAS

Šīs konvencijas mērķiem:

1. "Robežšķērsojošie ūdeņi" ir jebkuri virszemes vai pazemes ūdeņi, kas iezīmē, šķērso robežas starp divām vai vairāk valstīm vai atrodas uz tādām robežām; tajos gadījumos, kad robežšķērsojošie ūdeņi ietek tieši , jūrā, šādu robežšķērsojošo ūdeņu robežas apzīmē ar taisnu līniju, kas šķērso to ieteku starp punktiem, kuri izvietoti uz maksimālā bēguma ūdens līnijas to krastos.

2. "Robežšķērsojošā iedarbība" ir jebkuras ievērojamas kaitīgās sekas no robežšķērsojošo ūdeņu stāvokļa pārmaiņām, ko izraisījusi cilvēka darbība, kuras fiziskais avots pilnīgi vai daļēji atrodas rajonā, kas ir citas Puses jurisdikcijā. Pie šādām sekām uz apkārtējo vidi pieder sekas, kas atstātas uz cilvēka veselību un drošību, floru, faunu, augsni, gaisu, ūdeņiem, klimatu, ainavu un vēstures pieminekļiem vai citiem materiāliem objektiem, vai šo faktoru mijiedarbībai; pie tām pieder arī sekas, kas atstātas uz kultūras mantojumu vai sociālekonomiskajiem apstākļiem, kuri rodas šo faktoru pārmaiņu rezultātā.

3. "Puse", ja tekstā nav citas norādes, ir šis konvencijas Līgumslēdzēja Puse.

4. "Piekrastes Puses" ir Puses, kas robežojas ar vieniem un tiem pašiem robežšķērsojošajiem ūdeņiem.

5. "Kopīga institūcija" ir jebkura divpusēja vai daudzpusēja komisija vai citas attiecīgas organizatoriskas struktūras, kas izveidotas, lai īstenotu sadarbību starp piekrastes Pusēm.

6. "Bīstamas vielas" ir toksiskās, kancerogēnās, mutagēnās, teratogēnās vai bioakumulējamās vielas, it īpaši, ja tās ir noturīgas.

7. "Labākā esošā tehnoloģija" (definīcija ir šis konvencijas 1. pielikumā).

I DAĻA

NOTEIKUMI, KAS ATTIECAS UZ VISĀM PUSĒM

2. pants

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. Puses veic visus attiecīgos pasākumus, lai novērstu, ierobežotu un samazinātu jebkuru robežšķērsojošo iedarbību.

2. Puses veic visus attiecīgos pasākumus:

a) lai novērstu, ierobežotu un samazinātu ūdeņu piesārņošanu, ko izraisa vai var izraisīt robežšķērsojošā iedarbība;

b) lai nodrošinātu robežšķērsojošo ūdeņu izmantošanu nolūkā ekoloģiski pamatoti un racionāli regulēt ūdens resursus, to saglabāšanu un apkārtējās vides aizsardzību;

c) lai nodrošinātu robežšķērsojošo ūdeņu saprātīgu un taisnīgu izmantošanu, īpaši ņemot vērā to robežšķērsojošo raksturu, ja tiek veikta darbība, kas izraisa vai var izraisīt robežšķērsojošo iedarbību;

d) lai nodrošinātu ekosistēmu saglabāšanu un, kad tas nepieciešams, to atjaunošanu.

3. Ūdeņu piesārņojuma novēršanas, ierobežošanas un samazināšanas pasākumi tiek veikti, ciktāl tas iespējams, piesārņojuma avotā.

4. Šie pasākumi ne tieši, ne netieši nedrīkst novest pie tā, ka piesārņojums aptvertu citus apkārtējās vides komponentus.

5. Īstenojot šā panta 1. un 2.punktā minētos pasākumus, Puses ievēro šādus principus:

a) piesardzības pasākumu veikšanas principu, saskaņā ar kuru pasākumus, lai novērstu bīstamo vielu noplūdes iespējamo robežšķērsojošo iedarbību, nedrīkst atlikt tāpēc, ka zinātniskajos pētījumos nav pilnā mērā konstatēta cēloņu un seku sakarība starp šim vielām, no vienas puses, un iespējamo robežšķērsojošo iedarbību - no otras;

b) principu "piesārņotājs maksā", saskaņā ar kuru izdevumus, kas saistīti ar piesārņojuma novēršanas, ierobežošanas un samazināšanas pasākumiem, sedz piesārņotājs;

c) ūdens resursi tiek regulēti tādējādi, lai tagadējās paaudzes vajadzības tiktu apmierinātas, nesamazinot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības.

6. Piekrastes Puses īsteno sadarbību, pamatojoties uz vienlīdzību un savstarpību, arī noslēdzot divpusējas un daudzpusējas vienošanās nolūkā izstrādāt saskaņotu politiku, programmas un stratēģijas, kas aptvertu attiecīgos baseinus vai to daļas, lai nodrošinātu robežšķērsojošās iedarbības novēršanu, ierobežošanu un samazināšanu un nolūkā aizsargāt robežšķērsojošo ūdeņu apkārtējo vidi, vai apkārtējo vidi, arī jūras vidi, uz kuru var iedarboties šādi ūdeņi.

7. Šīs konvencijas piemērošana nedrīkst novest ne pie ekoloģisko apstākļu pasliktināšanās, ne pie robežšķērsojošās iedarbības pastiprināšanās.

8. Šīs konvencijas noteikumi neskar Pušu tiesības individuāli vai kopīgi apstiprināt un īstenot stingrākus pasākumus nekā tie, kas paredzēti šajā konvencijā.

3. pants

NOVĒRŠANA, IEROBEŽOŠANA UN SAMAZINĀŠANA

1. Robežšķērsojošās iedarbības novēršanai, ierobežošanai un samazināšanai Puses izstrādā, apstiprina un īsteno attiecīgos tiesiskos, administratīvos, ekonomiskos, finansiālos un tehniskos pasākumus un, iespēju robežās, panāk to savienojamību, lai nodrošinātu arī:

a) piesārņojuma novēršanu, ierobežošanu un samazināšanu avotā, piemērojot arī mazatlikumu un bezatlikumu tehnoloģiju;

b) robežšķērsojošo ūdeņu aizsardzību no punktveida avotu piesārņojuma. Tādos gadījumos kompetentas nacionālās institūcijas iepriekš izsniedz atļauju izvadīt notekūdeņus un īsteno atļauto izvadūdeņu monitoringu un kontroli pār tiem;

c) atļaujās norādāmo notekūdeņu izvadīšanas maksimālo normu noteikšanu, pamatojoties uz labāko esošo tehnoloģiju bīstamo vielu izvadīšanas jomā;

d) stingrāku prasību noteikšanu, atsevišķos gadījumos pat izvadīšanas aizliegšanu, ja to diktē nepieciešamība uzturēt saņemošo ūdeņu vai ekosistēmu attiecīgā kvalitātē;

e) vismaz bioloģiskās attīrīšanas vai ekvivalento procesu izmantošana attiecībā uz komunālajiem un sadzīves notekūdeņiem, turklāt tur, kur tas nepieciešams - pakāpeniski;

f) attiecīgu pasākumu veikšanu, arī piemērojot labāko esošo tehnoloģiju nolūkā samazināt biogēno vielu izplūdi no rūpnieciskajiem un komunālajiem avotiem;

g) attiecīgu pasākumu un ekoloģiskajā ziņā labākās prakses izstrādāšanu un piemērošanu, lai samazinātu biogēno un bīstamo vielu izplūdi no difūzajiem avotiem, it īpaši tajos gadījumos, kad galvenais avots ir lauksaimniecība (pamatprincipi ekoloģiskajā ziņā labākās prakses izstrādāšanai doti šis konvencijas 2. pielikumā);

h) to, ka tiek piemērots ietekmes uz vidi novērtējums un citas novērtēšanas metodes;

i) ūdens resursu noturīgas regulēšanas stimulēšanu, arī ekosistēmiskās pieejas piemērošanu;

j) plānu izstrādāšanu darbībai ārkārtējās situācijās;

k) konkrētu papildpasākumu īstenošanu pazemes ūdeņu piesārņojuma novēršanai;

l) novestu līdz minimumam avārijas izraisīta piesārņojuma briesmas.

2. Ar šādu mērķi katra Puse, pamatojoties uz labāko esošo tehnoloģiju, nosaka tās piesārņotāju satura maksimālās normas virsējos ūdeņos iekļūstošajos punktveida avotu izvadūdeņos, kuras konkrēti piemēro atsevišķām rūpniecības nozarēm vai sektoriem, kas ir bīstamo vielu avoti. Šā panta 1.punktā minētajos attiecīgajos pasākumos, lai novērstu, ierobežotu vai samazinātu bīstamo vielu iekļūšanu no punktveida un difūzajiem avotiem ūdeni, var iekļaut arī pilnīgu vai daļēju ražošanas vai šādu vielu izmantošanas aizliegumu. Tiek ņemti vērā starptautiskajās konvencijās vai noteikumos iekļauto tādu rūpniecības nozaru vai sektoru un tādu bīstamo vielu saraksti, kuru lietošanu ietver šī konvencija.

3. Turklāt katra Puse nosaka tur, kur tas ir lietderīgi, ūdens kvalitātes mērķrādītājus un apstiprina ūdens kvalitātes kritērijus, lai novērstu, ierobežotu un samazinātu robežšķērsojošo iedarbību. Šādu mērķrādītāju un kritēriju izstrādāšanas pamatprincipi doti šis konvencijas 3.pielikumā. Ja nepieciešams, Puses pieliek pūliņus šā pielikuma atjaunināšanai.

4. pants

MONITORINGS

Puses izstrādā robežšķērsojošo ūdeņu stāvokļa monitoringa programmas.

5. pants

PĒTĪJUMI UN IZSTRĀDNES

Puses sadarbojas, veicot pētījumus un sagatavojot izstrādnes efektīvu robežšķērsojošās iedarbības novēršanas, ierobežošanas un samazināšanas metožu jomā. Šajā nolūkā Puses, ņemot vērā attiecīgo starptautisko forumu zinātniski pētniecisko darbību, cenšas uz divpusējiem un/vai daudzpusējiem pamatiem īstenot vai aktivizēt, ja nepieciešams, konkrētas zinātniskās izpētes programmas, kas vērstas arī uz:

a) bīstamo vielu toksiskuma un piesārņotāju kaitīguma novērtēšanas metožu izstrādāšanu;

b) zināšanu līmeņa paaugstināšanu par piesārņotāju un attiecīgo procesu klātbūtni, izplatīšanos un iedarbību uz apkārtējo vidi;

c) ekoloģiski pamatotu tehnoloģiju, ražošanas metožu un patēriņa struktūru izstrādāšanu un lietošanu;

d) to vielu ražošanas un lietošanas pakāpenisku pārtraukšanu un/vai aizstāšanu, kurām var būt robežšķērsojoša iedarbība;

e) bīstamo vielu ekoloģiski pamatotu aizvākšanas metožu izstrādāšanu;

f) speciālu robežšķērsojošo ūdeņu stāvokļa uzlabošanas metožu izstrādāšanu;

g) ekoloģiski pamatotu ūdenssaimniecības objektu celtniecības metožu un ūdens režīma regulēšanas paņēmienu izstrādāšanu;

h) robežšķērsojošās iedarbības rezultātā radušos zaudējumu fizisko un finansiālo novērtējumu.

Ar zinātniskas izpētes programmu rezultātiem Puses apmainās saskaņā ar šīs konvencijas 6.pantu.

6. pants

INFORMĀCIJAS APMAIŅA

Puses maksimāli īsā laikā nodrošina visplašāko informācijas apmaiņu jautājumos, kas ietverti šis konvencijas noteikumos.

7. pants

ATBILDĪBA

Puses atbalsta attiecīgos starptautiskos pūliņus normu, kritēriju un procedūru izstrādāšanā atbildības jomā.

8. pants

INFORMĀCIJAS AIZSARDZĪBA

Šīs konvencijas noteikumi neattiecas uz Pušu tiesībām vai pienākumiem saskaņā ar to nacionālajām tiesiskajām sistēmām un lietotajiem pārnacionālajiem noteikumiem aizsargāt informāciju, kas ir ražošanas noslēpums un komercnoslēpums, arī intelektuālais īpašums, vai skar nacionālās drošības intereses.

II DAĻA

NOTEIKUMI, KAS SKAR PIEKRASTES PUSES

9. pants

DIVPUSĒJA UN DAUDZPUSĒJA SADARBĪBA

1. Piekrastes Puses uz vienlīdzības un savstarpības pamata noslēdz divpusējus nolīgumus vai citas vienošanās - tajos gadījumos, kad tādu pagaidām vēl nav, vai izdara grozījumus pastāvošos nolīgumos vai norunās, kur tas nepieciešams nolūkā novērst pretrunas ar šis konvencijas pamatprincipiem, lai noteiktu savas savstarpējas attiecības un rīcību robežšķērsojošās iedarbības novērtēšanas, ierobežošanas un samazināšanas jomā. Piekrastes Puses nosaka baseina vai tā daļas (daļu) robežas, attiecībā uz kurām notiek sadarbība. Šie nolīgumi vai norunas aptver attiecīgos jautājumus, kas skarti šajā konvencijā, kā arī jebkurus citus jautājumus, kuros piekrastes Puses var uzskatīt par nepieciešamu sadarboties.

2. Šā panta 1. punktā minētajos nolīgumos un norunās jāparedz kopīgu institūciju izveidošana. Šo kopīgo institūciju uzdevums, turklāt neierobežojot attiecīgos pastāvošos nolīgumus un norunas, ir :

a) vākt, apkopot un novērtēt ziņas, lai konstatētu piesārņojuma avotus, kuriem var būt robežšķērsojošā iedarbība;

b) izstrādāt kopīgas ūdeņu kvalitatīvo un kvantitatīvo rādītāju monitoringa programmas;

c) sastādīt reģistrus un apmainīties ar informāciju par šā panta 2.a punktā minētajiem piesārņojuma avotiem;

d) izstrādāt maksimālās notekūdeņu izvadīšanas normas un novērtēt, cik efektīvas ir cīņai ar piesārņojumu izstrādātās programmas;

e) izstrādāt vienotus ūdens kvalitātes mērķrādītājus un kritērijus, ņemot vērā šis konvencijas 3. panta 3. punkta noteikumus un priekšlikumus par attiecīgiem pasākumiem, lai uzturētu un, ja nepieciešams, uzlabotu ūdens kvalitāti;

f) izstrādāt saskaņotas darbības programmas piesārņojuma slodzes samazināšanai gan no punktveida avotiem (piemēram, komunālajiem, sadzīves un rūpnieciskajiem avotiem), gan arī no difūzajiem avotiem (it īpaši lauksaimniecības avotiem);

g) noteikt apziņošanas un signalizācijas procedūras;

h) būt par informācijas apmaiņas centru par esošajiem un plānotajiem ūdeņu izmantošanas veidiem un attiecīgajām ierīcēm, kurām var būt robežšķērsojoša iedarbība;

i) veicināt sadarbību un apmaiņu ar informāciju par labākajām esošajām tehnoloģijām saskaņā ar šis konvencijas 13.panta noteikumiem, kā arī sekmēt sadarbību zinātniskās izpētes programmu jomā;

j) piedalieties darbā, kura mērķis ir, pamatojoties uz attiecīgajām starptautiskajām normām, novērtēt robežšķērsojošo ūdeņu iedarbību uz apkārtējo vidi.

3. Tajos gadījumos, kad piejūras valsti, kas ir šis konvencijas Puse, tieši un būtiski skar robežšķērsojošā iedarbība, piekrastes Puses var, ja tās visas tam piekrīt, ieteikt šai piejūras valstij attiecīgā veidā piedalīties šādu robežšķērsojošo ūdeņu piekrastē esošo Pušu izveidoto daudzpusējo kopīgo institūciju darbībā.

4. Šajā konvencijā paredzētās kopīgās institūcijas piedāvā piejūras valstu kopīgajām institūcijām, kas izveidotas, lai aizsargātu jūras vidi, kuru tieši skar robežšķērsojošā iedarbība, sadarboties nolūkā saskaņot to darbu un novērst, ierobežot vai samazināt robežšķērsojošo iedarbību.

5. Tajos gadījumos, kad viena sateces baseina ietvaros pastāv divas vai vairāk kopīgas institūcijas, tās cenšas koordinēt savu darbību, lai sekmētu robežšķērsojošās iedarbības novēršanas, ierobežošanas un samazināšanas pasākumu nostiprināšanos šā baseina ietvaros.

10. pants

KONSULTĀCIJAS

Konsultācijas starp piekrastes Pusēm notiek uz savstarpības, brīvas gribas un labu kaimiņattiecību pamata pēc jebkura šādas Puses lūguma. Šādu konsultāciju mērķis ir sadarbības attīstīšanas jautājumos, kas ietverti šis konvencijas noteikumos. Ikvienu šādu konsultāciju palīdz sniegt saskaņā ar šis konvencijas 9.pantu izveidotā kopīgā institūcija tajos gadījumos, kad tāda ir.

11. pants

KOPĪGAIS MONITORINGS UN KOPĪGAIS NOVĒRTĒJUMS

1. Šīs konvencijas 9.pantā minētās kopīgās sadarbības vai konkrētu norunu ietvaros piekrastes Puses izstrādā un īsteno kopīgas robežšķērsojošo ūdeņu stāvokļa monitoringa programmas, ietverot palus, ledus iešanu, kā arī pārrobežu ietekmi.

2. Piekrastes Puses saskaņo piesārņojuma parametrus un to piesārņotāju sarakstus, kuru izvadūdeņi un koncentrācija robežšķērsojošos ūdeņos tiek regulāri novēroti un kontrolēti.

3. Piekrastes Puses pēc regulāriem laika posmiem kopīgi vai koordinējoties cita ar citu novērtē robežšķērsojošo ūdeņu stāvokli, kā arī robežšķērsojošās iedarbības novēršanai, ierobežošanai un samazināšanai veikto pasākumu efektivitāti. Par šo novērtējumu rezultātiem sabiedrība tiek informēta saskaņā ar šis konvencijas 16. pantā iekļautajiem noteikumiem.

4. Šajā nolūkā piekrastes Puses saskaņo noteikumus, kas attiecas uz monitoringa programmu, mērījumu sistēmu, ierīču, analītisko metožu, datu apstrādes un novērtēšanas procedūru, kā arī piesārņotāju izvadūdeņu reģistrācijas metožu izstrādāšanu un lietošanu.

12. pants

KOPĪGIE PĒTĪJUMI UN IZSTRĀDNES

Šīs konvencijas 9.pantā minētās kopīgās sadarbības vai konkrētu norunu ietvaros piekrastes Puses veic konkrētus pētījumus un izstrādnes, lai panāktu un nodrošinātu to ūdens kvalitātes mērķrādītāju un kritēriju ievērošanu, kurus šis piekrastes Puses nolēmušas noteikt un apstiprināt.

13. pants

INFORMĀCIJAS APMAIŅA STARP PIEKRASTES PUSĒM

1. Piekrastes Puses attiecīgo nolīgumu vai citu norunu ietvaros saskaņā ar šīs konvencijas 9. pantu apmainās ar reāli pieejamiem datiem, arī par:

a) robežšķērsojošo ūdeņu ekoloģisko stāvokli;

b) pieredzi, kas uzkrāta labākās esošās tehnoloģijas lietošanas un izmantošanas jomā, un pētījumu un izstrādņu rezultātiem;

c) emisijām un monitoringa rezultātiem;

d) pasākumiem, kas tiek veikti un plānoti, lai novērstu, ierobežotu un samazinātu robežšķērsojošo iedarbību;

e) atļaujām vai noteikumiem, ko izsniedz vai nosaka kompetentas varas iestādes vai attiecīga institūcija attiecībā uz notekūdeņu izvadīšanu.

2. Lai saskaņotu izvadūdeņu maksimālās normas, piekrastes Puses apmainās ar informāciju par saviem nacionālajiem noteikumiem.

3. Ja pie kādas no piekrastes Pusēm griežas otra piekrastes Puse ar lūgumu sniegt datus vai informāciju, kuras tai nav, pirmajai piekrastes Pusei jāveic pasākumi, lai izpildītu šo lūgumu, taču tā var prasīt, lai pieprasītāja Puse sedz saprātīgus izdevumus, kas saistīti ar šādu datu informācijas vākšanu un, ja nepieciešams, apstrādāšanu.

4. Šis konvencijas mērķu īstenošanai piekrastes Puses veicina labākās esošās tehnoloģijas apmaiņu, arī attīstot: esošo tehnoloģiju komercapmaiņu; tiešos kontaktus un sadarbību rūpniecībā, ieskaitot kopuzņēmumus; informācijas un pieredzes apmaiņu; un sniedzot tehnisko palīdzību. Piekrastes Puses īsteno arī kopīgas programmas kadru sagatavošanā un organizē attiecīgus seminārus un apspriedes.

14. pants

APZIŅOŠANAS UN SIGNALIZĀCIJAS SISTĒMAS

Piekrastes Puses nekavējoties informē cita citu par jebkuru kritisku situāciju, kura var kļūt par robežšķērsojošās iedarbības cēloni. Piekrastes Puses izveido, ja nepieciešams, un izmanto koordinētas vai kopīgas sakaru, apziņošanas un signalizācijas sistēmas nolūkā saņemt un nodot informāciju. Šīs sistēmas lieto, lai datus, kas saskaņojami starp piekrastes Pusēm, nodotu un apstrādātu, pamatojoties uz kopīgu procedūru un tehnisko līdzekļu izmantošanu. Piekrastes Puses informē cita citu par šajā nolūkā ieceltajām kompetentajām institūcijām vai sakaru centriem.

15. pants

SAVSTARPĒJĀ PALĪDZĪBA

1. Ja rodas kritiska situācija, piekrastes Puses pēc pieprasījuma sniedz savstarpēju palīdzību atbilstoši procedūrām, kas tiek noteiktas saskaņā ar šā panta 2.punkta noteikumiem.

2. Piekrastes Puses izstrādā un saskaņo savstarpējās palīdzības sniegšanas procedūras, kas skar arī šādus aspektus:

a) palīdzības sniegšanas vadību, kontroli, koordināciju un uzraudzību;

b) vietējos līdzekļus un pakalpojumus, ko sniedz Puse, kas lūgusi sniegt palīdzību, arī, ja nepieciešams, robežas šķērsošanas formalitāšu vienkāršošanu;

c) pasākumus, lai nepieļautu zaudējumu nodarīšanu, atlīdzinātu un/vai kompensētu zaudējumus Pusei, kas sniedz palīdzību, un/vai tās personālam, kā arī attiecībā uz trešo Pušu teritorijas šķērsošanu, kad tas ir nepieciešami;

d) nosacījumus, kā atlīdzināmi ar palīdzības sniegšanas pakalpojumiem saistītie izdevumi.

16. pants

SABIEDRĪBAS INFORMĒŠANA

1. Ja Puses nodrošina sabiedrības informēšanu par robežšķērsojošo ūdeņu stāvokli, par pasākumiem, kas tiek veikti vai plānoti, lai novērstu ierobežotu un samazinātu robežšķērsojošo iedarbību, kā arī par šo pasākumu efektivitāti. Šajā nolūkā piekrastes Puses nodrošina sabiedrības informēšanu par:

a) ūdens kvalitātes mērķrādītājiem;

b) izdodamajām atļaujām un noteikumiem, kas jāievēro;

c) rezultātiem, kas iegūti, ņemot monitoringā un

novērtējumā paredzētos ūdens un notekūdeņu paraugus, kā arī rezultātiem, kas iegūti, pārbaudot ūdens mērķrādītāju vai atļaujās noteikto apstākļu ievērošanu.

2. Piekrastes Puses nodrošina sabiedrībai iespēju saprātīgos termiņos bez maksas iepazīties ar šo informāciju pārbaudes nolūkā un rada sabiedrības pārstāvjiem praktisku iespēju saņemt šādas informācijas kopijas no piekrastes Pusēm par saprātīgu maksu.

III DAĻA

ORGANIZATORISKIE NOTEIKUMI UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

17. pants

PUŠU APSPRIEDE

1. Pirmā Pušu apspriede tiek sasaukta ne vēlāk kā gadu no dienas, kad stājusies spēkā šī konvencija. Turpmāk kārtējās apspriedes sasauc reizi trijos gados vai arī biežāk saskaņā ar procedūras noteikumiem. Puses sanāk uz ārkārtas apspriedēm, ja tās pieņem lēmumu par to kārtējā apspriedē vai viena no tām iesniedz rakstveida lūgumu ar noteikumu, ka šo lūgumu atbalstīs ne mazāk kā trešdaļa Pušu sešu mēnešu laikā no dienas, kad par to paziņots visām Pusēm.

Savās apspriedēs Puses izskata šīs konvencijas īstenošanas gaitu un šajā nolūkā:

a) izskata Pušu politiku un metodoloģisko pieeju robežšķērsojošo ūdeņu aizsardzībai un izmantošanai nolūkā tālāk uzlabot robežšķērsojošo ūdeņu aizsardzību un izmantošanu;

b) apmainās ar informāciju par pieredzi, kas uzkrāta attiecībā uz robežšķērsojošo ūdeņu aizsardzību un izmantošanu, noslēdzot un īstenojot divpusējus un daudzpusējus nolīgumus un citas norunas, kuru dalībnieces ir viena vai vairāk Puses;

c) izmanto, ja nepieciešams, pakalpojumus, ko sniedz Eiropas ekonomiskās komisijas attiecīgās institūcijas, kā arī citas kompetentas starptautiskās institūcijas un konkrētās komitejas, visos aspektos, kas saistīti ar šis konvencijas mērķu sasniegšanu;

d) savā pirmajā apspriedē izskata un pieņem konsensusa ceļā apspriežu procedūras noteikumus;

e) izskata un pieņem priekšlikumus par grozījumiem šajā konvencijā;

f) izskata un veic jebkurus papildu pasākumus, kas var būt vajadzīgi šis konvencijas mērķu sasniegšanai.

18. pants

BALSSTIESĪBAS

1. Izņemot gadījumus, kas paredzēti šā panta 2.punktā, katrai šis konvencijas Pusei ir viena balss.

2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas to kompetencē ietilpstošajos jautājumos īsteno savas balsstiesības ar tādu balsu skaitu, kas atbilst to dalībvalstu - šīs konvencijas Pušu - skaitam. Tādas organizācijas zaudē savas balsstiesības, ja to dalībvalsts īsteno savas balsstiesības, un otrādi.

19. pants

SEKRETARIĀTS

Eiropas ekonomiskās komisijas izpildsekretariāts veic šādas sekretariāta funkcijas:

a) sasauc un sagatavo Pušu apspriedes;

b) nodod Pusēm ziņojumus un citu informāciju, kas saņemta atbilstoši šīs konvencijas noteikumiem;

c) veic tādas citas kuras var noteikt Puses.

20. pants

PIELIKUMI

Šīs konvencijas pielikumi ir tās neatņemama daļa.

21. pants

GROZĪJUMI KONVENCIJĀ

1. Jebkura Puse var ieteikt grozījumus šajā konvencijā.

2. Priekšlikumus par grozījumiem šajā konvencijā izskata Pušu apspriede.

3. Jebkura šajā konvencijā ieteiktā grozījuma tekstu iesniedz rakstveidā Eiropas ekonomiskās komisijas izpildsekretāram, kas to dara zināmu visām Pusēm ne vēlāk kā deviņdesmit dienas pirms apspriedes, kurā paredzēta tā pieņemšana.

4. Grozījumu šajā konvencijā konsensusa ceļā pieņem šīs konvencijas Pušu pārstāvji, kas piedalās Pušu apspriedē, un šis grozījums stājas spēkā to pieņēmušajām Pusēm deviņdesmitajā dienā pēc datuma, kad divas trešdaļas šo Pušu nodevušas glabāšanā Depozitārijam dokumentu par šā grozījuma pieņemšanu; jebkurai citai Pusei grozījums stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc datuma, kad šī Puse nodevusi glabāšanā dokumentu par grozījuma pieņemšanu.

22. pants

STRĪDU NOREGULĒŠANA

1. Ja starp divām vai vairāk Pusēm izceļas strīds par šīs konvencijas iztulkošanu vai piemērošanu, tās cenšas noregulēt strīdu sarunu ceļā vai jebkurā citā veidā, kas ir pieņemams Pusēm, kuras piedalās strīdā.

2. Parakstot, ratificējot, pieņemot, apstiprinot šo konvenciju vai pievienojoties tai vai jebkurā laikā pēc tam, jebkura Puse var rakstveidā paziņot Depozitārijam par to, ka attiecībā uz strīdu, kas nav noregulēts atbilstoši šā panta 1.punktam, tā izmanto vienu vai abus no šādiem strīdu noregulēšanas līdzekļiem kā obligātu jebkurai Pusei, kas uzņemas tādas pašas saistības:

a) nodod strīdu Starptautiskajai tiesai;

b) arbitrāžā saskaņā ar 4. pielikumā minēto procedūru.

3. Ja Puses, kas piedalās strīdā, pieņēmušas abus strīdu noregulēšanas līdzekļus, kas minēti šā panta 2.punktā, strīdu var nodot vienīgi Starptautiskajai tiesai, ja Puses nevienojas par citu.

23. pants

PARAKSTĪŠANA

Šī konvencija atklāta parakstīšanai Helsinkos 1992. gadā, no 17. līdz 18. martam ieskaitot, un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas centrālajās iestādēs Ņujorkā līdz 1992.gada 18.septembrim Eiropas ekonomiskās komisijas dalībvalstīm, kā arī valstīm, kurām ir konsultatīvais statuss Eiropas ekonomiskajā komisijā saskaņā ar Ekonomiskās padomes un sociālās padomes 1947.gadā 28.marta 36. (IV) rezolūcijām, ko izveidojušas suverēnās valstis - Eiropas ekonomiskās komisijas locekles, kurām to dalībvalstis nodevušas pilnvaras jautājumos, ko regulē šī konvencija, arī pilnvaras slēgt līgumus, kas attiecas uz šiem jautājumiem.

24. pants

DEPOZITĀRIJS

Šīs konvencijas depozitārijs ir Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs.

25. pants

RATIFIKĀCIJA, PIEŅEMŠANA, APSTIPRINĀŠANA UN PIEVIENOŠANĀS

1. Šī konvencija ir jāratificē, jāpieņem vai jāapstiprina valstīm un reģionālajām ekonomiskās integrācijas organizācijām, kas to ir parakstījušas.

2. Šai konvencijai var pievienoties 23. pantā minētās valstis un organizācijas.

3. Jebkura 23.pantā minētā organizācija, kura kļūst par šīs konvencijas Pusi, turklāt ievērojot, ka neviena no šis organizācijas dalībvalstīm nav šīs konvencijas Puse, būs saistīta ar visiem šajā konvencijā paredzētajiem pienākumiem. Ja viena vai vairākas šādas organizācijas dalībvalstis ir šīs konvencijas Puses, attiecīgā organizācija un tās dalībvalstis pieņem lēmumu attiecībā uz to attiecīgajiem pienākumiem izpildiet savas šajā konvencijā paredzētās saistības. Šādos gadījumos šī organizācija un tās dalībvalstis nevar vienlaikus izmantot šajā konvencijā paredzētās tiesības.

4. Savos dokumentos par ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, kas minētas 23.pantā, paziņo, kādi ir to kompetences ietvari jautājumos, kurus regulē šī konvencija. Šīs organizācijas arī informē Depozitāriju par jebkuru būtisku grozījumu savas kompetences ietvaros.

26. pants

STĀŠANĀS SPĒKĀ

1. Šī konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad glabāšanā nodots sešpadsmitais dokuments par ratificēšanu, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos.

2. Šā panta 1.punkta mērķiem jebkurš dokuments, ko glabāšanā nodod reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek uzskatīts par papildu dokumentu pie tiem dokumentiem, kurus glabāšanā nodod šādas organizācijas dalībvalstis.

3. Katrai 23.pantā minētajai valstij vai organizācijai, kas ratificē pieņem vai apstiprina šo konvenciju vai pievienojas tai pēc tam, kad glabāšanā nodots sešpadsmitais dokuments par ratificēšanu, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad šāda valsts vai organizācija nodevusi glabāšanā savu dokumentu par ratificēšanu, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos.

27. pants

IZSTĀŠANĀS

Jebkurā laikā no brīža, kad kādai Pusei pagājuši trīs gadi no šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas, šī Puse var izstāties no konvencijas, nosūtot rakstveida paziņojumu Depozitārijam. Jebkura šāda izstāšanās stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc datuma, kad paziņojumu par to saņēmis Depozitārijs.

28. pants

AUTENTISKIE TEKSTI

Šīs konvencijas oriģināls, kuras teksti angļu, krievu un franču valodā ir vienlīdz autentiski, tiek nodots glabāšanā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

Par liecību tam apakšā parakstījušies, atbilstoši pilnvaroti, ir parakstījuši konvenciju.

Sastādīts Helsinkos, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrā gada septiņpadsmitajā martā.

---

1. pielikums

TERMINA "LABĀKĀ ESOŠĀ TEHNOLOĢIJA" DEFINĪCIJA

1. Termins "labākā esošā tehnoloģija" nozīmē pēdējos sasniegumus, kas gūti, izstrādājot procesus, iekārtas vai ekspluatācijas metodes, kuras pierādījušas praktisko derīgumu kā konkrēts pasākums izvadūdeņu, emisiju un atkritumu ierobežošanai. Nosakot to, vai procesi, iekārtas vai ekspluatācijas metodes ir labākā esošā tehnoloģija kopumā vai katrā atsevišķā gadījumā, īpaši ņem vērā:

a) salīdzināmos procesus, iekārtas vai ekspluatācijas metodes, kas sekmīgi izmēģinātas pēdējā laikā;

b) tehnoloģisko procesu un pārmaiņu zinātnes atziņās un problēmu izpratnē;

c) šādas tehnoloģijas piemērošanas iespēju no ekonomikas viedokļa;

d) iekārtu uzstādīšanai nepieciešamo laiku gan jaunajos, gan esošajos uzņēmumos;

e) attiecīgo izvadūdeņu un noteču raksturu un apjomu;

f) mazatlikumu un bezatlikumu tehnoloģiju.

2. Tādējādi "labākā esošā tehnoloģija" konkrētam procesam ar laiku mainīsies tehniskā progresa, ekonomisko un sociālo faktoru ietekmē, kā arī atkarībā no pārmaiņām zinātnes atziņās un problēmu izpratnē.

2. pielikums

EKOLOĢISKAJĀ ZIŅĀ LABĀKĀS PRAKSES IZSTRĀDĀŠANAS PAMATPRINCIPI

1. Konkrētos gadījumos izvēloties vispiemērotāko pasākumu kopumu, kas varētu kļūt par ekoloģiskajā ziņā labāko praksi, jāņem vērā šādi pasākumi, kas nosaukti to nozīmīguma pieauguma secībā:

a) informācijas un zināšanu izplatīšana sabiedrībā un lietotāju vidū par konkrēta veida darbības vai produktu izvēles, to izmantošanas un beigās - galīgās izvietošanas ekoloģiskajām sekām;

b) tādu pienācīgas ekoloģiskās prakses kodeksu izstrādāšana un piemērošana, kas aptver visus produkta dzīves cikla aspektus;

c) marķēšana, informējot lietotājus par apkārtējai videi draudošajām briesmām, kas saistītas ar produktu, tā lietošanu un beigās - aizvākšanu;

d) sabiedrībai pieejamās savākšanas un izvietošanas sistēmas;

e) recirkulācija, atgūšana un atkārtota izmantošana;

f) ekonomisko sviru lietošana attiecībā uz darbību, produktiem vai produktu grupām;

g) licenču izsniegšanas sistēma, kas paredz vairākus ierobežojumus vai aizliegumu.

2. Nosakot to, kādu pasākumu kopums ir ekoloģiskajā ziņā labākā prakse kopumā vai katrā atsevišķā gadījumā, īpaši jāņem vērā:

a) tas, cik bīstams apkārtējai videi ir:

I) produkts;

II) produkta ražošana;

III) produkta izmantošana;

IV) beigās - produkta galīgā izvietošana;

b) iespēja aizstāt ar mazāk piesārņojošiem procesiem vai vielām;

c) izmantošanas mērogi;

d) alternatīvo materiālu vai darbības potenciālās ekoloģiskās priekšrocības vai trūkumi;

e) progress un pārmaiņas zinātnes atziņās un problēmu izpratnē;

f) īstenošanai nepieciešamais laiks;

g) sociālās un ekonomiskās sekas.

3. Tādējādi ekoloģiskajā ziņā labākā prakse konkrētam avotam ar laiku mainīsies tehniskā progresa, ekonomisko un sociālo faktoru ietekmē, kā arī atkarībā no pārmaiņām zinātnes atziņās un problēmu izpratnē.

3. pielikums

ŪDEŅU KVALITĀTES MĒRĶRĀDĪTĀJU UN KRITĒRIJU IZSTRĀDĀŠANAS PAMATPRINCIPI

Ūdens kvalitātes mērķrādītāji un kritēriji:

a) ņem vērā ūdens kvalitātes uzturēšanas un, ja nepieciešams, uzlabošanas mērķi;

b) ir vērsti uz vidējo piesārņojuma (īpaši ar bīstamām vielām) slodžu samazināšanu līdz noteiktam līmenim konkrēta laikposma ietvaros;

c) ņem vērā konkrētas prasības attiecībā uz ūdens kvalitāti (nevārīts ūdens dzeršanai, laistīšanai u.t.t);

d) ņem vērā konkrētas prasības attiecībā uz jūtīgiem un īpaši aizsargājamiem ūdeņiem un apkārtējo vidi ap tiem, piemēram, ezeriem un pazemes ūdeņu objektiem;

e) tiek noteikti, pamatojoties uz ekoloģiskās klasifikācijas metodēm un ķīmiskajiem indeksiem, lai pārbaudītu, kāds stāvoklis vidēja termiņa un ilgtermiņa aspektā ir izveidojies ūdens kvalitātes uzturēšanā un uzlabošanā;

f) ņem vērā mērķrādītāju sasniegšanas pakāpi, kā arī papildu aizsargpasākumus, kuru pamatā ir piesārņojuma izplūžu ierobežojumi, kas atsevišķos gadījumos var būt vajadzīgi.

4. pielikums

ARBITRĀŽA

1. Ja kāds strīds tiek nodots izskatīšanai arbitrāžā saskaņā ar šīs konvencijas 22.panta 2.punktu, puse vai puses paziņo sekretariātam par arbitrāžā izskatāmo jautājumu un norāda arī šis konvencijas pantus, par kuru iztulkošanu vai piemērošanu izcēlies strīds. Sekretariāts saņemto informāciju nosūta tālāk visām šīs konvencijas Pusēm.

2. Arbitrāžas tiesas sastāvā ir trīs locekļi. Gan puse - prasītāja vai puses - prasītājas, gan arī otra puse vai otras puses, kas piedalās strīdā, ieceļ pa vienam arbitram, un divi šādā veidā ieceltie arbitri, savstarpēji vienojoties, ieceļ trešo arbitru, kas izpilda arbitrāžas tiesas priekšsēdētāja funkcijas. Pēdējais nedrīkst būt kādas strīda puses pilsonis, un viņa parastā dzīvesvieta nedrīkst būt kādas strīda puses teritorijā, viņš nedrīkst būt šo pušu dienestā vai jebkādā citā veidā būt saskarē ar šo lietu.

3. Ja divus mēnešus pēc tam, kad iecelts otrais arbitrs, arbitrāžas tiesas priekšsēdētājs nav iecelts, tad pēc jebkuras strīda puses lūguma Eiropas ekonomiskās komisijas izpildsekretārs ieceļ to divu nākamo mēnešu laikā.

4. Ja viena no strīda pusēm neieceļ arbitru divu mēnešu laikā pēc lūguma saņemšanas, otra puse ir tiesīga informēt par to Eiropas ekonomiskās komisijas izpildsekretāru, kurš ieceļ arbitrāžas tiesas priekšsēdētāju divu nākamo mēnešu laikā. Pēc iecelšanas arbitrāžas tiesas priekšsēdētājs lūdz pusi, kura vēl nav iecēlusi arbitru, izdarīt to divu mēnešu laikā. Ja šī puse to neizdara šajā termiņā, priekšsēdētājs attiecīgi informē par to Eiropas ekonomiskās komisijas izpildsekretāru, kurš ieceļ šo arbitru divu nākamo mēnešu laikā.

5. Arbitrāžas tiesa pieņem savu lēmumu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un šis konvencijas noteikumiem.

6. Jebkura arbitrāžas tiesa, kas tiek izveidota saskaņā ar šā pielikuma noteikumiem, izstrādā pati savus procedūras noteikumus.

7. Arbitrāžas tiesas lēmumi, kā procedūras jautājumos, tā arī jautājumos par būtību, tiek pieņemti ar tās locekļu balsu vairākumu.

8. Tiesa var veikt visus attiecīgos pasākumus faktu konstatēšanai.

9. Strīda puses sekmē arbitrāžas tiesas darbu un, izmantojot visus to rīcībā esošos līdzekļus:

a) nodot tās rīcībā visus attiecīgos dokumentus, noteikumus un informāciju;

b) ja nepieciešams, rada tai iespēju uzaicināt lieciniekus vai ekspertus un noklausīties viņu liecības.

10. Puses un arbitrāžas tiesas locekļi ievēro konfidencialitāti attiecībā uz jebkuru informāciju, ko tie arbitrāžas tiesā saņēmuši konfidenciālā kārtā lietas izskatīšanas gaitā.

11. Arbitrāžas tiesa var pēc vienas puses lūguma ieteikt pagaidu aizsargpasākumu veikšanu.

12. Ja viena no strīda pusēm neierodas uz arbitrāžas tiesu vai nepiedalās savas lietas iztiesāšanā, otra puse var lūgt tiesu turpināt iztiesāšanu un pieņemt savu galīgo lēmumu. Vienas puses neierašanās tiesā vai vienas puses nepiedalīšanās lietas izskatīšanā nav šķērslis iztiesāšanai.

13. Arbitrāžas tiesa var noklausīties pretprasības, kas izriet tieši no strīda būtības, un pieņemt par tām lēmumus.

14. Ja vien arbitrāžas tiesa nepieņem citādu lēmumu, vadoties pēc konkrētajiem lietas apstākļiem, tiesas izdevumus, ieskaitot samaksu par tiesas locekļu pakalpojumiem, strīda puses dala savā starpā līdzīgi. Tiesa reģistrē visus savus izdevumus un iesniedz pusēm galīgo pārskatu par šiem izdevumiem.

15. Jebkurai šis konvencijas Pusei, kurai par strīda priekšmetu ir tiesiska rakstura interese un kura var tikt skarta par šo lietu pieņemtā lēmuma rezultātā, ir tiesības ar tiesas piekrišanu piedalīties lietas iztiesāšanā.

16. Arbitrāžas tiesa pieņem savu lēmumu piecu mēnešu laikā no tās izveidošanas datuma, ja vien tā neuzskatīs par nepieciešamu pagarināt šo termiņu uz laiku, kas nepārsniedz piecus mēnešus.

17. Arbitrāžas tiesas lēmumā tiek dots cēloņu izskaidrojums. Tās lēmums ir galīgs un obligāts visām pusēm. Arbitrāžas tiesa dara savu lēmumu zināmu strīda pusēm un sekretariātam. Sekretariāts saņemto informāciju nosūta visām šīs konvencijas Pusēm.

18. Jebkuru strīdu, kas var izcelties starp pusēm par tiesas lēmuma iztulkošanu vai izpildi, jebkura puse var nodot arbitrāžas tiesai, kas pieņēmusi šo lēmumu, vai - ja tās pakalpojumus nav iespējams izmantot citai tiesai, kas tiek izveidota šim mērķim tādā pašā veidā kā pirmā.