KONVENCIJA,
AR KURU NOSAKA VALSTI, KURA IR ATBILDĪGA PAR VIENĀ NO EIROPAS KOPIENU DALĪBVALSTĪM IESNIEGTA PATVĒRUMA PIETEIKUMA IZSKATĪŠANU
(97/K 254/01)

VIŅA MAJESTĀTE BEĻĢIJAS KARALIS,

VIŅAS MAJESTĀTE DĀNIJAS KARALIENE,

VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

GRIEĶIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

VIŅA MAJESTĀTE SPĀNIJAS KARALIS,

FRANCIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

ĪRIJAS PREZIDENTS,

ITĀLIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

VIŅA KARALISKĀ AUGSTĪBA LUKSEMBURGAS LIELHERCOGS,

VIŅAS MAJESTĀTE NĪDERLANDES KARALIENE,

PORTUGĀLES REPUBLIKAS PREZIDENTS,

VIŅAS MAJESTĀTE LIELBRITĀNIJAS UN ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES KARALIENE,

ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Savienības Padomes Strasbūrā 1989.gada 8. un 9.decembrī noteikto mērķi saskaņot savu patvēruma politiku,

APŅĒMUŠIES kopējās humānisma tradīcijas garā nodrošināt bēgļiem pienācīgu aizsardzību saskaņā ar noteikumiem 1951.gada 28.jūlija Ženēvas konvencijā, kas grozīta ar 1967.gada 31.janvāra Ņujorkas protokolu par bēgļa statusu, turpmāk attiecīgi "Ženēvas konvencija" un "Ņujorkas protokols",

IEVĒROJOT kopīgo mērķi nodrošināt telpu bez iekšējām robežām, kur jo īpaši ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās saskaņā ar noteikumiem Eiropas Ekonomikas Kopienas dibināšanas līgumā, kas grozīts ar Vienoto Eiropas aktu,

APZINOTIES, ka, īstenojot šo mērķi, ir jāveic pasākumi, lai novērstu, ka izveidojas situācijas, kad patvēruma meklētāji pārāk ilgi tiek atstāti neziņā par to pieteikuma varbūtējiem rezultātiem, un vēlēdamies garantēt, ka katra patvēruma meklētāja pieteikumu izskatīs kāda no dalībvalstīm, un novērst to, ka patvēruma meklētājus nosūta no vienas dalībvalsts uz citu un ka neviena no šīm dalībvalstīm neatzīst sevi par kompetentu izskatīt patvēruma pieteikumu,

VĒLĒDAMIES turpināt dialogu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos, lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus,

ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Savienības Padomes Strasbūrā 1989.gada 8. un 9.decembrī noteikto mērķi saskaņot savu patvēruma politiku,

APŅĒMUŠIES šīs Konvencijas piemērošanā cieši sadarboties, izmantojot dažādus līdzekļus, tajā skaitā informācijas apmaiņu,

IR NOLĒMUŠI noslēgt šo Konvenciju un tāpēc iecēluši par saviem pilnvarotajiem:

VIŅA MAJESTĀTE BEĻĢIJAS KARALIS:

Melhioru Vateletu [Melchior WATHELET],
premjerministra vietnieku, tieslietu un mazo un vidējo uzņēmumu un pašnodarbināto lietu ministru,

VIŅAS MAJESTĀTE DĀNIJAS KARALIENE:

Hansu ENGELU [Hans ENGELL],
tieslietu ministru,

VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Dr. Helmūtu RIKRĪGELU [Helmut RÜCKRIEGEL],
Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieku Dublinā,

Volfgangu ŠOIBLI [Wolfgang SCHÜBLE],
federālo iekšlietu ministru,

GRIEĶIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Joanni VASILIADU [Ioannis VASSILIADES],
sabiedriskās kārtības ministru,

VIŅA MAJESTĀTE SPĀNIJAS KARALIS:

Hosē Luisu KORKERU [Josē Luis CORCUERA],
iekšlietu ministru,

FRANCIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Pjēru ŽOKU [Pierre JOXE],
iekšlietu ministru,

ĪRIJAS PREZIDENTS:

Reju BĒRKU [Ray BURKE],
tieslietu ministru un komunikāciju ministru,

ITĀLIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Antonio GAVU [Antonio GAVA],
iekšlietu ministru,

VIŅA KARALISKĀ AUGSTĪBA LUKSEMBURGAS LIELHERCOGS:

Marku FIŠBAHU [Marc FISCHBACH],
izglītības ministru, tieslietu ministru, civildienesta lietu ministru,

VIŅAS MAJESTĀTE NĪDERLANDES KARALIENE:

Ernstu Mauricu Henriku HIRŠU BALLINU [Ernst Maurits Henricus HIRSCH BALLIN],
tieslietu ministru,

PORTUGĀLES REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Manuelu PEREIRU [Manuel PEREIRA],
iekšlietu ministru,

VIŅAS MAJESTĀTE LIELBRITĀNIJAS UN ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES KARALIENE:

Deividu VADINGTONU [David WADDINGTON],
Iekšlietu departamenta valsts sekretāru (iekšlietu sekretāru),

seru Nikolasu Makstedu FENU [Nicholas Maxted FENN],
Sv. Maikla un Sv. Georga Ordeņa bruņinieku mestru,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieku Dublinā,

kas, iepazinušies ar pārējo Pušu pilnvarām un atzinuši tās par likumīgām un spēkā esošām,

IR VIENOJUŠIES par turpmāko:

1.pants

1. Šajā Konvencijā:

a) "ārzemnieks" ir jebkura persona, kas nav kādas dalībvalsts pilsonis;

b) "patvēruma pieteikums" ir lūgums, ar kuru ārzemnieks lūdz no kādas dalībvalsts aizsardzību saskaņā ar Ženēvas konvenciju, piešķirot bēgļa statusu saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1.pantu, kas grozīts ar Ņujorkas protokolu;

c) "patvēruma meklētājs" ir ārzemnieks, kurš ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, attiecībā uz kuru vēl nav pieņemts galīgs lēmums;

d) "patvēruma pieteikuma izskatīšana" ir izskatīšanas pasākumu kopums, kompetento iestāžu lēmumi vai spriedumi par patvēruma pieteikumu, izņemot procedūras, ko izmanto, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šo Konvenciju;

e) "uzturēšanās atļauja" ir dalībvalsts iestāžu izsniegta jebkāda veida atļauja, kas apliecina kāda ārzemnieka tiesības uzturēties tās teritorijā, izņemot vīzas un "tiesības uzturēties", kas piešķirtas uzturēšanās atļaujas vai patvēruma pieteikuma izskatīšanas laikā;

f) "ieceļošanas vīza" ir dalībvalsts atļauja vai lēmums, ar kuru ārzemniekam ļauj ieceļot tās teritorijā, ja ir izpildīti pārējie ieceļošanas nosacījumi;

g) "tranzītvīza" ir dalībvalsts atļauja vai lēmums, ar kuru ārzemniekam ļauj šķērsot tās teritoriju vai ostas vai lidostas tranzīta zonu, ja ir izpildīti pārējie tranzīta nosacījumi.

2. Vīzas veidu izvērtē atbilstoši pirmās daļas f) un g) punktā izklāstītajām definīcijām.

2.pants

Dalībvalstis no jauna apstiprina savas saistības saskaņā ar Ženēvas konvenciju, kas grozīta ar Ņujorkas protokolu, ģeogrāfiski neierobežojot šo dokumentu piemērošanas jomu, un savu gatavību sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos dienestiem šo dokumentu piemērošanā.

3.pants

1. Dalībvalstis apņemas izskatīt katru patvēruma pieteikumu, ko ārzemnieki uz robežas vai to teritorijā iesniedz kādai no tām.

2. Šo pieteikumu izskata atsevišķa dalībvalsts, kuru nosaka saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajiem kritērijiem. Kritērijus, kas noteikti 4. līdz 8.pantā, piemēro to nosaukšanas secībā.

3. Attiecīgā valsts šo pieteikumu izskata saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem un starptautiskajām saistībām.

4. Katrai dalībvalstij ir tiesības izskatīt kāda ārzemnieka tai iesniegtu patvēruma pieteikumu pat tad, ja šī izskatīšana nav tās piekritībā saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajiem kritērijiem, ja tam piekrīt pats patvēruma meklētājs.

Tādā gadījumā dalībvalsti, kura ir atbildīga saskaņā ar iepriekš minētajiem kritērijiem, atbrīvo no tās saistībām, kuras tiek nodotas tālāk tai dalībvalstij, kura izteikusi vēlēšanos izskatīt pieteikumu. Pēdējā minētā valsts informē dalībvalsti, kura ir atbildīga saskaņā ar minētajiem kritērijiem, ja tai ir iesniegts šis pieteikums.

5. Jebkura dalībvalsts saglabā tiesības saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem nosūtīt patvēruma meklētāju uz kādu trešo valsti atbilstoši noteikumiem Ženēvas konvencijā, kas grozīta ar Ņujorkas protokolu.

6. Par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šo Konvenciju atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi ir iesniegts patvēruma pieteikums.

7. Patvēruma meklētāju, kurš atrodas citā dalībvalstī un tur iesniedz patvēruma pieteikumu pēc tam, kad tā pieteikums atsaukts atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesā, saskaņā ar 13.panta noteikumiem uzņem atpakaļ tā dalībvalsts, kurā šis patvēruma pieteikums bija iesniegts, nolūkā pabeigt tās dalībvalsts, kas atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšanas procesu.

Šis pienākums vairs nav spēkā, ja patvēruma meklētājs pa to laiku atstājis dalībvalstu teritoriju uz laiku, kas nav īsāks par trīs mēnešiem vai ja kāda dalībvalsts tam piešķīrusi uzturēšanās atļauju ar derīguma termiņu, kas pārsniedz trīs mēnešus.

4.pants

Ja patvēruma meklētājam kādā dalībvalstī ir ģimenes loceklis, kuram piešķirts bēgļa statuss atbilstoši definējumam Ženēvas konvencijā, kas grozīta ar Ņujorkas protokolu, kurš likumīgi dzīvo šajā dalībvalstī, tad minētā valsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, ja vien to vēlas attiecīgās personas.

Attiecīgais ģimenes loceklis var būt tikai patvēruma meklētāja laulātais vai viņa (viņas) nepilngadīgs bērns, kurš vēl nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nav precējies, vai arī viņa (viņas) tēvs vai māte, ja pats patvēruma meklētājs ir nepilngadīgs bērns, kurš vēl nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nav precējies.

5.pants

1. Ja patvēruma meklētājam ir derīga uzturēšanās atļauja, tad tā dalībvalsts, kura ir izsniegusi šo atļauju, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

2. Ja patvēruma meklētājam ir derīga vīza, tad tā dalībvalsts, kura ir izsniegusi šo vīzu, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, izņemot šādus gadījumus:

a) ja vīza izdota pēc citas dalībvalsts rakstiskas atļaujas, tad šī pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Ja kāda dalībvalsts vispirms, inter alia, drošības apsvērumu dēļ, konsultējas ar kādas citas dalībvalsts kompetento iestādi, tad pēdējās minētās valsts piekrišana nav rakstiska atļauja šī noteikuma nozīmē;

b) ja patvēruma meklētājam ir tranzītvīza un viņš iesniedz pieteikumu kādai citai dalībvalstij, kurā uz viņu neattiecas prasība pēc vīzas, tad šī pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu;

c) ja patvēruma meklētājs, kam ir tranzītvīza, iesniedz savu pieteikumu tajā valstī, kura viņam (viņai) ir izsniegusi šo vīzu un kura ir saņēmusi rakstisku apliecinājumu no galamērķa valsts diplomātiskajām vai konsulārajām iestādēm, ka ārzemnieks, attiecībā uz kuru netika izvirzīta prasība pēc vīzas, ir izpildījis nosacījumus ieceļošanai šajā valstī, tad pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

3. Ja patvēruma meklētājam ir vairākas derīgas uzturēšanās atļaujas vai vīzas, ko izsniegušas dažādas dalībvalstis, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts tiek noteikta šādā kārtībā:

a) tā valsts, kura ir izdevusi uzturēšanās atļauju ar ilgāko uzturēšanās laiku, vai arī, ja visu atļauju derīguma termiņi ir vienādi, valsts, kura ir izsniegusi uzturēšanās atļauju, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk;

b) tā valsts, kura ir izdevusi vīzu, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk, ja dažādās vīzas ir viena veida vīzas;

c) ja vīzas ir dažāda veida, valsts, kura ir izdevusi vīzu ar visilgāko derīguma termiņu, vai, ja derīguma termiņi ir vienādi, valsts, kura ir izsniegusi to vīzu, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk. Šo noteikumu nepiemēro, ja pieteikuma iesniedzējam ir viena vai vairākas tranzītvīzas, kas izdotas, uzrādot ieceļošanas vīzu citā dalībvalstī. Šādā gadījumā atbildīga ir šī dalībvalsts.

4. Ja patvēruma meklētājam ir tikai viena vai vairākas uzturēšanās atļaujas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms mazāk nekā diviem gadiem, vai viena vai vairākas vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms mazāk nekā sešiem mēnešiem un kas ļāva viņam (viņai) ieceļot kādā dalībvalstī, tad šī panta pirmās, otrās un trešās daļas noteikumus piemēro tik ilgi, kamēr ārzemnieks nav atstājis dalībvalstu teritoriju.

Ja patvēruma meklētājam ir viena vai vairākas uzturēšanās atļaujas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms vairāk nekā diviem gadiem, vai viena vai vairākas vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem un kas ļāva viņam (viņai) ieceļot kādā dalībvalstī, un ja ārzemnieks nav pametis Kopienas teritoriju, tad atbildīga ir tā dalībvalsts, kurā pieteikums ir iesniegts.

6.pants

Ja var pierādīt, ka patvēruma meklētājs ir nelegāli šķērsojis robežu un iekļuvis kādā dalībvalstī pa zemes, jūras vai gaisa ceļiem, nākot no kādas valsts, kas nav Eiropas Kopienu dalībvalsts, tad tā dalībvalsts, kuras robeža šādi šķērsota, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

Tomēr šīs valsts atbildība izbeidzas, ja tiek pierādīts, ka patvēruma meklētājs dzīvojis dalībvalstī, kur viņš iesniedzis savu pieteikumu vismaz sešus mēnešus pirms šī patvēruma pieteikuma iesniegšanas. Šādā gadījumā par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pēdējā minētā dalībvalsts.

7.pants

1. Atbildība par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir dalībvalstij, kura atbild par ārzemnieka ieceļošanas dalībvalstu teritorijā kontroli, izņemot gadījumu, kad pēc likumīgas ieceļošanas kādā dalībvalstī, kurā viņam (viņai) netiek izvirzīta prasība pēc vīzas, ārzemnieks iesniedz patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī, kurā viņam (viņai) tāpat netiek izvirzīta prasība pēc ieceļošanas vīzas tās teritorijā. Šajā gadījumā pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

2. Kamēr nav stājusies spēkā dalībvalstu savstarpējā vienošanās par ārējo robežu šķērsošanas kārtību, dalībvalsti, kura atļauj bezvīzas tranzītu caur tās lidostu tranzīta zonu, neuzskata par valsti, kas atbild par ieceļošanas kontroli attiecībā uz ceļotājiem, kuri nepamet tranzīta zonu.

3. Ja patvēruma pieteikums ir iesniegts tranzīta laikā kādas dalībvalsts lidostā, tad par tā izskatīšanu ir atbildīga šī valsts.

8.pants

Ja par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti nevar noteikt, pamatojoties uz citiem šajā Konvencijā uzskaitītajiem kritērijiem, tad pirmā dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, ir atbildīga par tā izskatīšanu.

9.pants

Jebkura dalībvalsts, pat tad, ja tā nav atbildīga saskaņā ar šajā Konvencijā uzskaitītajiem kritērijiem, humānu apsvērumu dēļ, it īpaši pamatojoties uz ģimenes vai kultūras pamatiem, ir tiesīga izskatīt patvēruma pieteikumu pēc citas dalībvalsts pieprasījuma, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs to vēlas.

Ja dalībvalsts, kurai izteikts šāds pieprasījums, tam piekrīt, tad tai tiek nodota atbildība par pieteikuma izskatīšanu.

10.pants

1. Dalībvalstij, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajiem kritērijiem, ir pienākums:

a) saskaņā ar 11.pantā minētajiem nosacījumiem uzņemties atbildību par pieteikuma iesniedzēju, kurš iesniedzis patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī,

b) pabeigt patvēruma pieteikuma izskatīšanu,

c) saskaņā ar 13.pantā minētajiem nosacījumiem no jauna uzņemt vai pieņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš nelegāli atrodas citā dalībvalstī,

d) saskaņā ar 13.pantā minētajiem nosacījumiem pieņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kurš ir atsaucis pieteikumu tā izskatīšanas laikā un iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī,

e) saskaņā ar 13.pantā minētajiem nosacījumiem pieņemt atpakaļ ārzemnieku, kura pieteikumu tā ir noraidījusi un kurš nelegāli atrodas citā dalībvalstī.

2. Ja kāda dalībvalsts izdod pieteikuma iesniedzējam uzturēšanās atļauju, kura ir derīga ilgāk nekā trīs mēnešus, tad tai tiek nodoti pienākumi, kas paredzēti pirmās daļas a) līdz e) punktā.

3. Pienākumi, kas uzskaitīt pirmās daļas a) līdz d) punktā, netiek piemēroti, ja ārzemnieks ir pametis dalībvalstu teritoriju uz laiku, kas nav mazāks par trīs mēnešiem.

4. Pienākumi, kas uzskaitīti pirmās daļas d) un e) punktā, vairs nav spēkā, ja par pieteikuma izskatīšanu atbildīgā valsts pēc pieteikuma atsaukšanas vai noraidīšanas pieņem un īsteno pasākumus, kas nepieciešami, lai ārzemnieks atgrieztos savā izcelsmes valstī vai citā valstī, kur viņš var likumīgi ieceļot.

11.pants

1. Ja dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, uzskata, ka cita dalībvalsts ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, tā pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā sešu mēnešu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas dienas ir tiesīga pieprasīt, lai pēdējā minētā valsts uzņemtos atbildību par pieteicēju.

Ja pieprasījums uzņemties atbildību nav formulēts sešu mēnešu termiņā, atbildība par patvēruma pieteikuma izskatīšanu gulstas uz dalībvalsti, kurai ir iesniegts pieteikums.

2. Pieprasījums uzņemties atbildību satur norādes, kas ļauj šīs citas dalībvalsts iestādēm noteikt, vai tā ir atbildīga, balstoties uz kritērijiem, kas izklāstīti šajā Konvencijā.

3. Atbilstoši šiem kritērijiem atbildīgo valsti nosaka, pamatojoties uz situāciju tajā laikā, kad patvēruma meklētājs pirmo reizi iesniedzis pieteikumu kādā dalībvalstī.

4. Dalībvalsts paziņo lēmumu par pieprasījumu uzņemties atbildību trīs mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas. Ja šajā termiņā atbilde netiek sniegta, uzskata, ka pieprasījums uzņemties atbildību ir akceptēts.

5. Patvēruma meklētāja nosūtīšana no dalībvalsts, kur ir iesniegts patvēruma pieteikums, uz atbildīgo dalībvalsti ir jāveic vēlākais mēnesi pēc tam, kad ir akceptēts pieprasījums uzņemties atbildību, vai mēnesi pēc tam, kad sākts tiesas process, ko ārzemnieks sācis, lai apstrīdētu lēmumu par pārsūtīšanu, ja šis process ir neparedzams.

6. Saskaņā ar 18.pantu pieņemtajos pasākumos vēlāk var precizēt īpašus atbildības pārņemšanas noteikumus.

12.pants

Ja patvēruma pieteikumu kādas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir iesniedzis patvēruma meklētājs, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti nosaka tā dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas šis pieteikuma iesniedzējs. Šo dalībvalsti nekavējoties informē dalībvalsts, kas saņēmusi pieteikumu, un tad, šīs Konvencijas piemērošanas nolūkos, pirmā valsts tiek uzskatīta par dalībvalsti, kurai ir iesniegts patvēruma pieteikums.

13.pants

1. Konvencijas 3.panta septītā daļā un 10.pantā paredzētajos gadījumos patvēruma meklētāju pieņem atpakaļ, ievērojot šādus noteikumus:

a) pieprasījumā par patvēruma meklētāja pieņemšanu atpakaļ ir jābūt norādēm, kas ļauj valstij, kurai iesniegts lūgums, konstatēt, ka tā ir atbildīga saskaņā ar 3.panta septīto daļu un 10.pantu;

b) valsts, kurai pieprasīts pieņemt atpakaļ patvēruma meklētāju, sniedz atbildi uz pieprasījumu astoņu dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Ja valsts atzīst atbildību, tā pieņem atpakaļ patvēruma meklētāju pēc iespējas ātrāk un, vēlākais, viena mēneša laikā pēc tam, kad tā ir piekritusi šādi rīkoties.

2. Saskaņā ar 18.pantu pieņemtajos pasākumos vēlāk var precizēt īpašus noteikumus patvēruma meklētāju pieņemšanai atpakaļ.

14.pants

1. Dalībvalstis savstarpēji apmainās ar informāciju par:

- nacionālajiem likumdošanas vai administratīvajiem pasākumiem vai darbībām, ko piemēro patvēruma meklētāju jomā,

- statistikas datiem par patvēruma meklētājiem, kas mēneša laikā ieceļojuši, un to sadalījumu pēc pilsonības. Šādu informāciju ik ceturksni nosūta ar Eiropas Kopienu Padomes Ģenerālsekretariāta starpniecību, kas gādā par to, lai šī informācija nonāktu pie Eiropas Kopienu dalībvalstīm, Eiropas Kopienu Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos.

2. Dalībvalstis var apmainīties ar:

- vispārēju informāciju par jaunajām tendencēm patvēruma pieteikumu jomā,

- vispārēju informāciju par situāciju patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs vai mītnes zemēs.

3. Ja dalībvalsts, kas sniedz otrajā daļā minēto informāciju, vēlas saglabāt tās konfidencialitāti, tad pārējām dalībvalstīm ir pienākums ievērot tās gribu.

15.pants

1. Katra dalībvalsts jebkurai dalībvalstij, kas to prasa, nosūta informāciju par atsevišķiem gadījumiem, kas nepieciešama, lai:

- noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu,

- izskatītu patvēruma pieteikumu,

- izpildītu jebkuru saistību, kas izriet no šīs Konvencijas.

2. Šī informācija var attiekties tikai uz:

- patvēruma meklētāja un, attiecīgā gadījumā, viņa ģimenes locekļu personas datiem (vārds, uzvārds un, attiecīgā gadījumā, agrākais uzvārds; iesaukas vai pseidonīmi; pašreizējā un agrākā pilsonība; dzimšanas datums un vieta),

- personu apliecinošiem dokumentiem un ceļošanas dokumentiem (numurs, derīgums, izdošanas datums, izdevējiestāde, izdošanas vieta utt.),

- citām ziņām, kas nepieciešamas, lai noteiktu patvēruma meklētāja identitāti,

- uzturēšanās vietām un ceļojumu maršrutiem,

- dalībvalsts izsniegtajām uzturēšanās atļaujām vai vīzām,

- vietu, kur iesniegts pieteikums,

- datumu, kad ir iesniegts jebkāds iepriekšējs patvēruma pieteikums, pašreizējā pieteikuma datumu, izskatīšanas procesa sasniegto stadiju gaitu un pieņemtajiem lēmumiem, ja tādi pastāv.

3. Turklāt viena dalībvalsts ir tiesīga prasīt, lai cita dalībvalsts tai dara zināmu pamatojumu, uz ko savā pieteikumā pamatojas patvēruma meklētājs, un šajā sakarā pieņemto lēmumu pamatojumus, ja tādi ir. Dalībvalsts, kurai prasīta šī informācija, lemj par atbildes sniegšanu. Jebkurā gadījumā šīs ziņas nosūta tikai tad, ja patvēruma meklētājs tam devis savu piekrišanu.

4. Šo informācijas apmaiņu veic pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma un tikai ar tādu iestāžu starpniecību, kuru izraudzīšana katrā dalībvalstī ir darīta zināma Komitejai, kas paredzēta 18.pantā.

5. Apmainītā informācija izmantojama tikai mērķiem, kas paredzēti pirmajā daļā. Katrā dalībvalstī šāda informācija sniedzama tikai tām iestādēm, tiesām un tiesu iestādēm, kuru piekritībā ir:

- noteikt dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu,

- izskatīt patvēruma pieteikumu,

- izpildīt kādu saistību, kas izriet no šīs Konvencijas.

6. Dalībvalsts, kas nosūta informāciju, nodrošina tās precizitāti un atbilstību jaunākajiem datiem.

Ja izrādās, ka šī dalībvalsts ir sniegusi tādu informāciju, kas nav precīza vai ko tai nevajadzēja sūtīt, tad saņēmēja dalībvalsts nekavējoties par to tiek informēta. Tā izlabo šādu informāciju vai gādā par to, lai tā tiktu iznīcināta.

7. Patvēruma meklētājam ir tiesības pēc pieprasījuma saņemt informāciju, kas attiecas uz viņu, tik ilgi, kamēr tā ir pieejama.

Ja viņš (viņa) konstatē, ka minētā informācija ir neprecīza vai tai nebija jābūt nosūtītai, tad viņam (viņai) ir tiesības prasīt, lai to izlabotu vai iznīcinātu. Šīs tiesības tiek realizētas saskaņā ar nosacījumiem sestajā daļā.

8. Katrā attiecīgajā dalībvalstī reģistrē informācijas nosūtīšanas un saņemšanas gadījumus.

9. Šādu informāciju glabā tikai tik ilgi, cik tas ir nepieciešams mērķiem, kuru dēļ apmainījās ar šo informāciju. Attiecīgā dalībvalsts piemērotā brīdī pārbauda, vai tā ir jāglabā.

10. Jebkurā gadījumā šādai informācijai piemēro vismaz tādu pašu aizsardzību, kādu informācijas saņēmējā dalībvalstī nodrošina līdzīgai informācijai.

11. Ja datu apstrādi neveic automātiski, bet kā citādi, katra dalībvalsts veic attiecīgus pasākumus, lai, izmantojot efektīvu kontroli, nodrošinātu atbilstību šim pantam. Ja dalībvalstī ir tāda veida uzraudzības iestāde, kā tā, kas minēta divpadsmitajā daļā, tai drīkst uzdot par pienākumu veikt kontroli.

12. Ja viena vai vairākas dalībvalstis vēlas datorizēt visu otrajā un trešajā daļā minēto informāciju vai daļu no tās, šāda datorizācija ir iespējama tikai tad, ja attiecīgās dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kas piemērojami šādai apstrādei un kuros īstenoti principi, kas izvirzīti 1981.gada 28.janvāra Strasbūras Konvencijā par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi, un ja tās ir izraudzījušas attiecīgu valsts iestādi, kuras uzdevums ir saskaņā ar šo Konvenciju nosūtīto datu apstrādes un izmantošanas neatkarīga kontrole.

16.pants

1. Katra dalībvalsts ir tiesīga 18.pantā minētajai Komitejai iesniegt priekšlikumus par šīs Konvencijas grozījumiem, lai novērstu grūtības tās piemērošanā.

2. Ja tā pierāda nepieciešamību labot vai veikt grozījumus šajā Konvencijā saskaņā ar Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 8.a pantā izvirzīto mērķu sasniegšanu, it īpaši, ja to sasniegšana ir saistīta ar saskaņotas patvēruma politikas un kopējas vīzu politikas izveidošanu, Eiropas Kopienu Padomes prezidentūras dalībvalsts organizē 18.pantā minētās Komitejas sanāksmi.

3. Jebkādus labojumus vai grozījumus šajā Konvencijā pieņem 18.pantā minētā Komiteja. Tie stājas spēkā saskaņā ar 22.panta noteikumiem.

17.pants

1. Ja kādai dalībvalstij rodas lielas grūtības sakarā ar būtiskajām izmaiņām apstākļos, ko nosaka šīs Konvencijas noslēgšana, attiecīgā valsts var griezties 18.pantā minētajā Komitejā, lai tā ierosinātu dalībvalstīm pasākumus situācijas atrisināšanai vai pieņemtu nepieciešamos labojumus vai grozījumus šajā Konvencijā, kas stājas spēkā saskaņā ar 16.panta trešās daļas noteikumiem.

2. Ja pēc sešiem mēnešiem joprojām pastāv pirmajā daļā minētā situācija, Komiteja, rīkojoties saskaņā ar 18.panta otro daļu, var atļaut attiecīgajai dalībvalstij, kuru skar šīs izmaiņas, uz laiku nepiemērot šīs Konvencijas noteikumus, tomēr tas nevar traucēt Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 8.a pantā minēto mērķu īstenošanu vai būt pretrunā ar citām dalībvalstu starptautiskām saistībām.

3. Laikā, kamēr netiek piemēroti šīs Konvencijas noteikumi, Komiteja turpina savu darbu pie šīs Konvencijas noteikumu labošanas, ja vien nav jau panākta vienošanās.

18.pants

1. Tiek izveidota Komiteja, kas sastāv no katras dalībvalsts pa vienam valdības pārstāvim.

Komitejas priekšsēdētājs ir tās dalībvalsts pārstāvis, kura ir Eiropas Kopienu Padomes prezidentūras valsts.

Eiropas Kopienu Komisija ir tiesīga piedalīties Komitejas un ceturtajā daļā minēto darba grupu darbā.

2. Komiteja pēc vienas vai vairāku dalībvalstu pieprasījuma izskata jebkuru vispārējas dabas jautājumu attiecībā uz šīs Konvencijas piemērošanu vai iztulkošanu.

Komiteja paredz pasākumus, kas minēti 11.panta sestajā daļā un 13.panta otrajā daļā, un sniedz atļauju, kas minēta 17.panta otrajā daļā.

Komiteja saskaņā ar 16. un 17.pantu pieņem šīs Konvencijas labojumus vai grozījumus.

3. Komiteja pieņem savus lēmumus vienbalsīgi, izņemot saskaņā ar 17.panta otro daļu pieņemtos lēmumus, ko tā pieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu.

4. Komiteja nosaka savu reglamentu un var veido darba grupas.

Komitejas sekretariātu un darba grupas nodrošina Eiropas Kopienu Padomes Ģenerālsekretariāts.

19.pants

Dānijas Karalistē šīs Konvencijas noteikumi netiek piemēroti ne Farēru salās, ne Grenlandē, ja vien Dānijas Karaliste nav paziņojusi par pretējo. Šādu deklarāciju var veikt jebkurā laikā, ar paziņojumu Īrijas valdībai, kura par to informē pārējo dalībvalstu valdības.

Francijas Republikā šīs Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Francijas Republikas Eiropas teritoriju.

Nīderlandes Karalistē šīs Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Nīderlandes Karalistes teritoriju Eiropā.

Lielbritānijas Karalistē šīs Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti. Tos nepiemēro Eiropas teritorijām, par kuru ārējiem sakariem ir atbildīga Apvienotā Karaliste, ja vien Apvienotā Karaliste nav paziņojusi par pretējo. Šādu deklarāciju var veikt jebkurā laikā ar paziņojumu Īrijas valdībai, kura par to informē pārējo dalībvalstu valdības.

20.pants

Uz šo Konvenciju neattiecas nekādas atrunas.

21.pants

1. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Pievienošanās dokumentus deponē Īrijas valdībai.

2. Valstī, kas pievienojas šai Konvencijai, tā stājas spēkā trešā mēneša pirmajā dienā pēc tās pievienošanās dokumenta deponēšanas.

22.pants

1. Konvenciju ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Īrijas valdībai.

2. Īrijas valdība paziņo pārējo dalībvalstu valdībām par ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu deponēšanu.

3. Šī Konvencija stājas spēkā trešā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad deponēts pēdējās parakstītājas valsts ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokuments.

Tā valsts, kurai ir deponēti ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti, informē pārējās dalībvalstis par šīs Konvencijas spēkā stāšanās dienu.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotās personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Parakstīta Dublinā, tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā vienā eksemplārā angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, itāļu, īru, portugāļu, spāņu un vācu valodā, teksti katrā no šīm valodām ir vienlīdz autentiski un glabājas Īrijas valdības arhīvā, kura nosūta apliecinātu kopiju katrai no pārējām dalībvalstīm.

 

KOPĪGĀ DEKLARĀCIJA PAR PATVĒRUMA TIESĪBĀM

Dalībvalstis deklarē, ka šī Konvencija neietekmē nedz tiesības uz patvērumu tādā apjomā, kā tās ir atzītas to attiecīgajās konstitūcijās, nedz arī 1951.gada 28.jūlija Konvencijas par bēgļa statusa noteikumu piemērošanu, kas papildināti ar 1954.gada 28.septembra Konvenciju par bezvalstnieka statusu, 1967.gada 31.janvāra Konvencijas par bēgļa statusu protokolu.

Dānijas, Somijas un Zviedrijas deklarācija par Konvencijas 7.pantu

Dānija, Somija un Zviedrija apstiprina, ka tās, kā tika norādīts pievienošanās sarunu laikā Šengenas līgumiem, neizmantos attiecībās ar citām Dalībvalstīm, kas nodrošina vienlīdzīgu attieksmi, to veiktās deklarācijas saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6.panta 1.punktu kā pamatu atteikumam izdot rezidentus no ne-Ziemeļvalstīm.

Deklarācija par jēdzienu "pilsonis"

Padome atzīmē Dalībvalstu pienākumu piemērot 1983.gada 21.marta Eiropas padomes konvenciju par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai attiecībā uz katras dalībvalsts pilsoņiem tās 3.panta 4.punkta izpratnē. Dalībvalstu pienākums, kas minēts 1.punktā, neietekmē šīs Konvencijas 7(2)panta piemērošanu.

Grieķijas deklarācija par 5.pantu

Grieķija interpretē 5.pantu ņemot vērā tā 3.daļā noteikto. Šāda interpretācija nodrošina atbilstību Grieķijas konstitūcijai, kas:

- tieši aizliedz ārvalstnieka izdošanu, kurš tiek vajāts par darbībām, kas saistītas ar brīvības aizstāvību, un

- izšķir politiskos no tā sauktajiem "jauktiem" noziedzīgiem nodarījumiem, attiecībā uz kuriem tiek piemēroti citi noteikumi kā tie, kas tiek piemēroti attiecībā uz politiskiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Portugāles deklarācija par izdošanu, kas pieprasīta par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi

Ievērojot Portugāles veikto atrunu pie 1957.gada Eiropas padomes konvencijas par izdošanu, kas paredz atteikumu izdot personu par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi, Portugāle paziņo, ka gadījumos, kad izdošana tiek lūgta par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi, tā veiks izdošanu saskaņā ar attiecīgiem Portugāles Republikas Konstitūcijas noteikumiem, kā tos interpretējusi Portugāles Konstitucionālā tiesa, un tikai tādos gadījumos, kad tā uzskatīs par pietiekamām Pieprasītājas dalībvalsts sniegtās garantijas, ka tā saskaņā ar tās likumiem un praksi attiecībā uz sankciju piemērošanu veicinās jebkura pasākuma īstenošanas mērenību, ja persona, par kuru ir lūgta izdošana, varētu būt uz to tiesīga.

Portugāle vēlreiz apstiprina tās spēkā esošās saistības, kas izriet no tai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, īpaši Konvencijas par Portugāles pievienošanos Konvencijai par Šengenas līguma piemērošanu 5.pantu.

Padomes deklarācija par Konvencijas papildpasākumiem

Padome paziņo:

(a) ka uzskata par nepieciešamu, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, periodiski pārskatīt:

- konvencijas ieviešanu,

- konvencijas funkcionēšanu pēc tās spēkā stāšanās,

- dalībvalstīm iespējas mainīt Konvencijas ietvaros veiktās atrunas ar nolūku atvieglot izdošanas noteikumus vai atsaukt atrunas,

- vispārēju izdošanas procedūru funkcionēšanu starp dalībvalstīm;

(b) ka pēc viena gada kopš Konvencijas spēkā stāšanās tā izvērtēs jurisdikcijas piešķiršanu Eiropas Kopienu tiesai.