Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem

Pieņemta un atvērta parakstīšanas, ratificēšanas un pievienošanās procedūrai ar Ģenerālās Asamblejas 1984. gada 10. decembra Rezolūciju 39/46
stājusies spēkā 1987. gada 26. jūnijā saskaņā ar 27. panta 1. punkta noteikumiem

Šīs Konvencijas dalībvalstis,

ievērojot, ka saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos proklamētajiem principiem visu cilvēku saimes locekļu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats,

atzīstot, ka šīs tiesības izriet no cilvēkam piemītošās pašcieņas,

ievērojot, ka saskaņā ar Statūtiem un jo īpaši ar to 55. pantu valstīm ir pienākums veicināt cilvēktiesību un pamatbrīvību vispārēju respektēšanu un ievērošanu,

ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 5. pantu un Starptautiskā Pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 7. pantu, kas nosaka, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

ņemot vērā arī Deklarāciju par visu personu aizsardzību pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kuru Ģenerālā asambleja pieņēmusi 1975. gada 9. decembrī,

vēloties visā pasaulē padarīt efektīvāku cīņu pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem,

ir vienojušās par turpmāko.

I DAĻA

1. pants

1. Šajā Konvencijā termins "spīdzināšana" nozīmē jebkādu aktu, ar kuru kādai personai tīši tiek nodarītas stipras fiziskas vai garīgas sāpes vai ciešanas, lai no tās vai no kādas trešās personas iegūtu ziņas vai atzīšanos, lai sodītu par kādu darbību, kuru šī persona vai kāda trešā persona veikusi vai par kuras veikšanu šo personu vai kādu trešo personu tur aizdomās, lai šo personu vai kādu trešo personu iebaidītu vai uz šo personu vai kādu trešo personu izdarītu spiedienu vai jebkāda cita iemesla dēļ, kura pamatā ir jebkāda veida diskriminācija, ja šādas sāpes vai ciešanas nodara valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas rīkojas kā valsts amatpersona, vai ja tās tiek nodarītas šādu personu veiktas kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu piekrišanu. Šis termins nenozīmē sāpes vai ciešanas, ko rada tikai un vienīgi likumīgas sankcijas, kas ir šādu sankciju daļa vai kas rodas saistībā ar šādām sankcijām.

2. Šis pants neskar nevienu tādu starptautisku instrumentu vai tādu valsts tiesību aktu, kas ietver vai var ietvert plašāk piemērojamus noteikumus.

2. pants

1. Katra dalībvalsts veic efektīvus likumdošanas, administratīvos, tiesas vai citus pasākumus, lai nepieļautu, ka tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā notiek spīdzināšanas akti.

2. Nekādi ārkārtas apstākļi, lai kādi tie būtu, piemēram, kara stāvoklis vai kara draudi, iekšējā politiskā nestabilitāte vai jebkāds cits ārkārtas stāvoklis, nevar būt par attaisnojumu spīdzināšanai.

3. Augstākstāvošas amatpersonas vai valsts iestādes pavēle nevar būt par attaisnojumu spīdzināšanai.

3. pants

1. Neviena dalībvalsts nedrīkst izsūtīt, nosūtīt atpakaļ vai izdot kādu personu citai valstij, ja pastāv pamatots iemesls uzskatīt, ka šai personai var draudēt spīdzināšana.

2. Lai noteiktu, vai šāds iemesls pastāv, kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apsvērumus un attiecīgā gadījumā to, ka konkrētajā valstī tiek sistemātiski pieļauti nopietni, acīmredzami un masveidīgi cilvēktiesību pārkāpumi.

4. pants

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai visi spīdzināšanas akti būtu uzskatāmi par noziegumiem saskaņā ar tās krimināltiesību aktiem. Tas pats attiecas uz spīdzināšanas mēģinājumu un uz jebkādas personas veiktām darbībām, kuras uzskatāmas par līdzdalību vai piedalīšanos spīdzināšanā.

2. Katra dalībvalsts par šādiem noziegumiem nosaka attiecīgus sodus, kuros tiek ņemts vērā to smagums.

5. pants

1. Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas nepieciešami, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz 4. pantā minētajiem noziegumiem šādos gadījumos:

a) ja noziegumi izdarīti jebkurā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā vai uz jūras vai gaisa kuģa, kas reģistrēts attiecīgajā valstī;

b) ja iespējamais noziedznieks ir attiecīgās valsts valstspiederīgais;

c) ja upuris ir attiecīgās valsts valstspiederīgais un ja attiecīgā valsts uzskata to par lietderīgu.

2. Katra dalībvalsts veic arī pasākumus, kas nepieciešami, lai noteiktu savu jurisdikciju attiecībā uz šādiem noziegumiem gadījumos, kad iespējamais noziedznieks atrodas jebkurā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā un tā viņu saskaņā ar 8. pantu neizdod nevienai no šī panta 1. punktā minētajām valstīm.

3. Šī Konvencija neierobežo krimināltiesisko jurisdikciju, ko īsteno saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

6. pants

1. Ikviena dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas persona, ko tur aizdomās par to, ka tā izdarījusi kādu no 4. pantā minētajiem noziegumiem, ja tā pēc savā rīcībā esošās informācijas izskatīšanas uzskata, ka apstākļi to prasa, šo personu tur ieslodzījumā vai veic citus juridiskos pasākumus, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni. Turēšana ieslodzījumā un citi šādi juridiskie pasākumi tiek veikti saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, taču tos var piemērot tikai tik ilgi, cik nepieciešams kriminālprocesa vai izdošanas procedūru uzsākšanai.

2. Šāda valsts nekavējoties veic iepriekšējo izmeklēšanu, lai konstatētu attiecīgos faktiskos apstākļus.

3. Jebkurai personai, kas apcietināta saskaņā ar šī panta 1. punktu, nodrošina iespēju nekavējoties sazināties ar tuvāko tās valsts atbilstošo pārstāvi, kuras valstspiederīgais tā ir, vai gadījumā, ja tā ir bezvalstnieks, ar tās valsts pārstāvi, kurā tā parasti dzīvo.

4. Gadījumos, kad kāda valsts saskaņā ar šo pantu apcietina kādu personu, tā nekavējoties paziņo 5. panta 1. punktā minētajām valstīm par to, ka šāda persona tiek turēta ieslodzījumā, un par apstākļiem, kas bijuši par pamatu tās turēšanai ieslodzījumā. Valsts, kas veic šī panta 2. punktā paredzēto iepriekšējo izmeklēšanu, nekavējoties paziņo minētajām valstīm par tās konstatējumiem un norāda, vai tā paredz īstenot savu jurisdikciju.

7. pants

1. Dalībvalsts, kuras jurisdikcijai pakļautajā teritorijā ir atklāta persona, ko tur aizdomās par to, ka tā izdarījusi kādu no 4. pantā minētajiem noziegumiem, 5. pantā paredzētajos gadījumos, ja tā attiecīgo personu neizdod, nodod attiecīgo lietu savām kompetentajām iestādēm, lai sāktu kriminālprocesu.

2. Šīs iestādes savu lēmumu pieņem tādā pašā veidā kā jebkura cita parasta smaga rakstura nozieguma gadījumā saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem. Šīs Konvencijas 5. panta 2. punktā minētajos gadījumos prasības attiecībā uz pierādījumiem, kas nepieciešami kriminālprocesam un notiesāšanai, nekādā ziņā nedrīkst būt mazāk stingras nekā prasības, ko piemēro 5. panta 1. punktā minētajos gadījumos.

3. Ikvienai personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess saistībā ar kādu no 4. pantā minētajiem noziegumiem, tiek garantēta taisnīga attieksme visās attiecīgā procesa stadijās.

8. pants

1. Šīs Konvencijas 4. pantā minētie noziegumi ir uzskatāmi par iekļautiem jebkurā izdošanas līgumā, kas ir spēkā starp dalībvalstīm. Dalībvalstis apņemas šādus noziegumus iekļaut ikvienā izdošanas līgumā, ko tās noslēgs.

2. Ja dalībvalsts, kas izdošanu saista ar to, ka pastāv attiecīgs līgums, saņem izdošanas pieprasījumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, tā attiecībā uz šādiem noziegumiem par izdošanas juridisko pamatu var uzskatīt šo Konvenciju. Uz izdošanu attiecas visi citi nosacījumi, ko paredz pieprasījumu saņēmušās valsts tiesību akti.

3. Dalībvalstis, kas izdošanu nesaista ar to, ka pastāv attiecīgs līgums, savā starpā minētos noziegumus atzīst par noziegumiem, par kuriem var izdot, ievērojot nosacījumus, ko paredz pieprasījumu saņēmušās valsts tiesību akti.

4. Attiecībā uz izdošanu dalībvalstis šādus noziegumus savstarpēji uzskata par noziegumiem, kas izdarīti ne vien vietā, kur tie notikuši, bet arī to valstu teritorijā, kurām jānosaka sava jurisdikcija saskaņā ar 5. panta 1. punktu.

9. pants

1. Dalībvalstis cita citai sniedz vislielāko iespējamo palīdzību attiecībā uz kriminālprocesu, kas uzsākts saistībā ar kādu no 4. pantā minētajiem noziegumiem, tostarp attiecībā uz visu to pierādījumu nodošanu, kas ir to rīcībā un kas ir nepieciešami konkrētā procesa vajadzībām.

2. Dalībvalstis savas šī panta 1. punktā paredzētās saistības pilda saskaņā ar visiem līgumiem par savstarpēju tiesisko palīdzību, kas starp tām varētu būt noslēgti.

10. pants

1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai izglītošana un informācija par spīdzināšanas aizliegumu tiktu pilnībā ietverta programmās, pēc kurām sagatavo civilo vai militāro tiesībaizsardzības iestāžu personālu, medicīnisko personālu, valsts amatpersonas un citas personas, kas varētu būt saistītas ar aizturētu, apcietinātu vai jebkādā citā veidā ieslodzītu personu turēšanu ieslodzījumā vai nopratināšanu vai izturēšanos pret šādām personām.

2. Katra dalībvalsts šo aizliegumu iekļauj noteikumos vai instrukcijās, kas pieņemti attiecībā uz šādu personu pienākumiem un uzdevumiem.

11. pants

Katra dalībvalsts sistemātiski pārrauga nopratināšanas noteikumus, instrukcijas, metodes un praksi, kā arī kārtību, kas nosaka jebkurā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā aizturētu, apcietinātu vai jebkādā citā veidā ieslodzītu personu turēšanu ieslodzījumā un izturēšanos pret šādām personām, lai nepieļautu nekādus spīdzināšanas gadījumus.

12. pants

Katra dalībvalsts nodrošina, lai tās kompetentās iestādes veiktu ātru un objektīvu izmeklēšanu ikreiz, kad var pamatoti uzskatīt, ka kādā tās jurisdikcijai pakļautā teritorijā notikusi spīdzināšana.

13. pants

Katra dalībvalsts nodrošina, lai jebkurai personai, kas apgalvo, ka tā tikusi spīdzināta jebkurā šīs valsts jurisdikcijai pakļautā teritorijā, būtu tiesības iesniegt sūdzību šīs valsts kompetentajās iestādēs, kas šādu sūdzību ātri un objektīvi izskata. Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu sūdzības iesniedzēja un liecinieku aizsardzību pret jebkāda veida sliktu izturēšanos vai iebiedēšanu iesniegtās sūdzības vai sniegto liecību dēļ.

14. pants

1. Katra dalībvalsts savā tiesību sistēmā spīdzināšanas upurim paredz tiesisko aizsardzību un tiesības uz taisnīgu un atbilstošu kompensāciju, tostarp līdzekļus, kas nepieciešami pēc iespējas pilnīgākai rehabilitācijai. Gadījumā, ja upuris spīdzināšanas dēļ ir miris, tiesības uz kompensāciju saņem viņa mantinieki.

2. Neviens šī panta noteikums neierobežo nekādas upura vai citu personu tiesības uz kompensāciju, kuras var pastāvēt saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

15. pants

Katra dalībvalsts nodrošina, lai nevienu izteikumu, par kuru ir konstatēts, ka tas iegūts ar spīdzināšanu, nevarētu izmantot kā pierādījumu nevienā tiesvedībā, izņemot pret spīdzināšanā apsūdzēto personu, lai pierādītu, ka šāds izteikums ticis izdarīts.

16. pants

1. Katra dalībvalsts apņemas visās tās jurisdikcijai pakļautajās teritorijās aizliegt citus nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas aktus, ko nevar uzskatīt par spīdzināšanu, kā tā definētā 1. pantā, ja šādus aktus veic valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas rīkojas ar oficiālām pilnvarām, vai ja tos veic šādu personu veiktas kūdīšanas dēļ vai ar to tiešu vai netiešu piekrišanu. Tostarp 10., 11., 12. un 13. pantā paredzētās saistības piemēro, atsauces uz spīdzināšanu aizstājot ar atsaucēm uz citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās un sodīšanas veidiem.

2. Šīs Konvencijas noteikumi neskar citu starptautisko instrumentu vai valstu tiesību aktu noteikumus, kas aizliedz nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu vai kas attiecas uz izdošanu vai izraidīšanu.

II DAĻA

17. pants

1. Tiek izveidota Spīdzināšanas aizlieguma komiteja (turpmāk tekstā - Komiteja), kura pilda turpmāk izklāstītos uzdevumus. Komiteju veido desmit eksperti, kam ir izcilas morālās īpašības un atzīta kompetence cilvēktiesību jomā, un viņi savus pienākumus veic neatkarīgi. Ekspertus ievēlē dalībvalstis, ievērojot taisnīgu ģeogrāfisko sadalījumu un to, ka būtu lietderīgi, ja Komitejā būtu dažas personas ar juridisku pieredzi.

2. Komitejas locekļus ar aizklātu balsošanu ievēlē no dalībvalstu izvirzīto kandidātu saraksta. Katra dalībvalsts var izvirzīt vienu kandidātu no savu valstspiederīgo vidus. Dalībvalstis ņem vērā, ka būtu lietderīgi izvirzīt tās personas, kas ir arī saskaņā ar Starptautisko Paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām nodibinātās Cilvēktiesību komitejas locekļi un kas ir gatavas strādāt Spīdzināšanas aizlieguma komitejā.

3. Komitejas locekļus ievēlē dalībvalstu sanāksmēs, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs sasauc reizi divos gados. Šajās sanāksmēs, kuru kvorumu veido divas trešdaļas dalībvalstu, par Komitejā ievēlētiem uzskatāmi tie kandidāti, kas saņem visvairāk balsu un absolūtu vairākumu to dalībvalstu pārstāvju balsu, kuras piedalās sanāksmē un balso.

4. Pirmās vēlēšanas notiek ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās dienas. Vismaz četrus mēnešus pirms katru vēlēšanu dienas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nosūta dalībvalstīm vēstuli, aicinot tās trīs mēnešu laikā iesniegt savu kandidātu vārdus. Ģenerālsekretārs sagatavo šādā veidā izvirzīto personu sarakstu alfabēta secībā, norādot dalībvalstis, kas šīs personas izvirzījušas, un minēto sarakstu iesniedz dalībvalstīm.

5. Komitejas locekļus ievēlē uz četriem gadiem. Ja viņu kandidatūru izvirza atkārtoti, viņus var ievēlēt no jauna. Tomēr pieciem no pirmajās vēlēšanās ievēlētajiem locekļiem pilnvaru termiņš beidzas pēc diviem gadiem; šos piecus locekļus nosaka ar izlozi, ko šī panta 3. punktā minētās sanāksmes priekšsēdētājs veic tūlīt pēc pirmajām vēlēšanām.

6. Ja kāds Komitejas loceklis nomirst, atkāpjas vai kāda cita iemesla dēļ vairs nevar pildīt Komitejas locekļa pienākumus, tad dalībvalsts, kas bija viņu izvirzījusi, ar dalībvalstu vairākuma piekrišanu uz atlikušo pilnvaru termiņa daļu ieceļ citu ekspertu no savu valstspiederīgo vidus. Uzskatāms, ka šāda piekrišana ir saņemta, ja vien sešu nedēļu laikā pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs tās informējis par ierosināto iecelšanu, nav iebildusi puse vai vairāk dalībvalstu.

7. Dalībvalstis uzņemas segt Komitejas locekļu izdevumus laikā, kad viņi pilda Komitejas uzdevumus.

18. pants

1. Komiteja ievēlē savu Prezidiju uz diviem gadiem. Prezidija locekļus var ievēlēt atkārtoti.

2. Komiteja pieņem savu reglamentu, tomēr reglamentā cita starpā jābūt šādiem noteikumiem:

a) seši locekļi veido kvorumu;

b) Komitejas lēmumus pieņem ar klātesošo locekļu balsu vairākumu.

3. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs nodrošina personālu un materiālos līdzekļus, kas nepieciešami, lai Komiteja varētu efektīvi veikt funkcijas, kas tai uzticētas saskaņā ar šo Konvenciju.

4. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs sasauc Komitejas pirmo sanāksmi. Pēc savas pirmās sanāksmes Komiteja sanāk tad, kad to paredz tās reglaments.

5. Dalībvalstis uzņemas segt izdevumus, kas rodas saistībā ar dalībvalstu un Komitejas sanāksmju rīkošanu, tostarp atlīdzināt Apvienoto Nāciju Organizācijai jebkurus izdevumus, piemēram, personāla un materiālo līdzekļu izmaksas, kas Apvienoto Nāciju Organizācijai radušies saistībā ar šī panta 3. punkta noteikumu izpildi.

19. pants

1. Dalībvalstis ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra starpniecību Komitejai iesniedz ziņojumus par pasākumiem, ko tās veikušas, lai īstenotu savas saistības saskaņā ar šo Konvenciju, viena gada laikā pēc tam, kad šī Konvencija stājusies spēkā attiecīgajai dalībvalstij. Pēc tam dalībvalstis reizi četros gados iesniedz papildu ziņojumus par jebkādiem jauniem veiktajiem pasākumiem, kā arī citus ziņojumus, ko Komiteja varētu pieprasīt.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs šos ziņojumus nosūta visām dalībvalstīm.

3. Katru ziņojumu izskata Komiteja, kura par ziņojumu var izdarīt vispārīga rakstura piezīmes, ko tā uzskata par atbilstošām, un kura šīs piezīmes nosūta attiecīgajai dalībvalstij. Šī dalībvalsts var Komitejai kā atbildi nosūtīt jebkādus apsvērumus, ko tā uzskata par lietderīgiem.

4. Komiteja pēc saviem ieskatiem var nolemt jebkuras piezīmes, ko tā izdarījusi saskaņā ar šī panta 3. punktu, kopā ar apsvērumiem, kas par tām saņemti no attiecīgās dalībvalsts, iekļaut savā gada ziņojumā, ko tā sagatavo saskaņā ar 24. pantu. Pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma Komiteja var iekļaut arī saskaņā ar šī panta 1. punktu iesniegtā ziņojuma eksemplāru.

20. pants

1. Ja Komiteja saņem ticamu informāciju, kurā pēc tās domām ir pamatotas norādes, ka kādas dalībvalsts teritorijā tiek sistemātiski izmantota spīdzināšana, Komisija aicina šo dalībvalsti sadarboties minētās informācijas pārbaudīšanā un šajā sakarībā iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo informāciju.

2. Ņemot vērā visus apsvērumus, ko varētu būt iesniegusi attiecīgā dalībvalsts, kā arī visu citu attiecīgo informāciju, kas ir tās rīcībā, Komiteja, ja tā uzskata par lietderīgu, var uzdot vienam vai vairākiem Komitejas locekļiem veikt konfidenciālu izmeklēšanu un steidzami sniegt Komitejai attiecīgu ziņojumu.

3. Ja tiek veikta šī panta 2. punktā paredzētā izmeklēšana, Komiteja cenšas sadarboties ar attiecīgo dalībvalsti. Ar šīs dalībvalsts piekrišanu šāda izmeklēšana var ietvert arī tās teritorijas apmeklējumu.

4. Izskatījusi secinājumus, ko attiecīgais Komitejas loceklis vai locekļi iesnieguši saskaņā ar šī panta 2. punktu, Komiteja šos secinājumus nosūta attiecīgajai dalībvalstij kopā ar jebkādām piezīmēm vai ierosinājumiem, ko tā uzskata par lietderīgiem, ņemot vērā konkrēto situāciju.

5. Visu šī panta 1. līdz 4. punktā minēto darbu Komiteja veic konfidenciāli, un visos šī darba posmos tai jācenšas sadarboties ar attiecīgo dalībvalsti. Pēc šāda darba pabeigšanas attiecībā uz izmeklēšanu, kas veikta saskaņā ar 2. punktu, Komiteja pēc konsultācijām ar attiecīgo dalībvalsti var nolemt savā ikgadējā ziņojumā, ko tā gatavo saskaņā ar 24. pantu, ietvert īsu pārskatu par šī darba rezultātiem.

21. pants

1. Ikviena šīs Konvencijas dalībvalsts var jebkurā brīdī saskaņā ar šo pantu deklarēt, ka tā atzīst Komitejas kompetenci pieņemt un izskatīt paziņojumus, kuros dalībvalsts apgalvo, ka kāda cita dalībvalsts nepilda savas saistības saskaņā ar šo Konvenciju. Šādus paziņojumus var pieņemt un izskatīt saskaņā ar šajā pantā izklāstītajām procedūrām tikai tādā gadījumā, ja tos iesniegusi dalībvalsts, kas deklarējusi, ka tā attiecībā pret sevi atzīst Komitejas kompetenci. Komiteja neizskata paziņojumus saskaņā ar šo pantu, ja tie attiecas uz dalībvalsti, kas nav izdarījusi šādu deklarāciju. Saskaņā ar šo pantu saņemtos paziņojumus izskata, ievērojot šādu procedūru:

a) ja kāda dalībvalsts uzskata, ka cita dalībvalsts nepilda šīs Konvencijas noteikumus, tā var ar rakstisku paziņojumu vērst šīs dalībvalsts uzmanību uz šo jautājumu. Triju mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma saņemšanas attiecīgā valsts rakstveidā sniedz šādu paziņojumu nosūtījušajai valstij paskaidrojumu vai jebkādu citu rakstisku informāciju, izskaidrojot attiecīgo jautājumu; šādā paskaidrojumā vai informācijā, ciktāl tas iespējams un ir lietderīgi, jānorāda, kādas iekšējās procedūras un pasākumi jau ir veikti, tiek veikti vai var tikt veikti attiecīgajā jautājumā;

b) ja jautājums netiek atrisināts abām dalībvalstīm pieņemamā veidā sešu mēnešu laikā pēc tam, kad attiecīgā valsts saņēmusi sākotnējo ziņojumu, jebkurai no šīm valstīm ir tiesības iesniegt minēto jautājumu izskatīšanai Komitejai, paziņojot par to Komitejai un otrai valstij;

c) Komiteja lietu, kas tai iesniegta saskaņā ar šo pantu, izskata tikai pēc tam, kad tā ir pārliecinājusies, ka saskaņā ar vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem attiecīgajā lietā ir izmantoti un izlietoti visi pieejamie iekšējie tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Šis noteikums neattiecas uz gadījumiem, kad šādu līdzekļu piemērošana tiek nepamatoti novilcināta vai kad ir mazticams, ka tie varētu reāli palīdzēt personai, kas ir šīs Konvencijas pārkāpuma upuris;

d) šajā pantā paredzētos ziņojumus Komiteja izskata slēgtās sanāksmēs;

e) ievērojot c) apakšpunkta noteikumus, Komiteja attiecīgajām dalībvalstīm sniedz vidutāja pakalpojumus, lai, ievērojot šajā Konvencijā paredzētās saistības, konkrētajā jautājumā rastu miermīlīgu risinājumu. Šim nolūkam Komiteja, ja nepieciešams, var izveidot ad hoc samierināšanas komisiju;

f) saistībā ar ikvienu lietu, kas iesniegta izskatīšanai Komitejā saskaņā ar šo pantu, tā var prasīt, lai konkrētās dalībvalstis, kas minētas b) apakšpunktā, iesniedz attiecīgu informāciju;

g) iesaistītajām dalībvalstīm, kas minētas b) apakšpunktā, ir tiesības uz to, ka to pārstāvis piedalās attiecīgā jautājuma izskatīšanā Komitejā, un tiesības mutiski un/vai rakstiski darīt zināmus savus apsvērumus;

h) Komiteja divpadsmit mēnešu laikā pēc b) apakšpunktā paredzētā paziņojuma saņemšanas dienas sniedz ziņojumu:

i) ja risinājums ir rasts saskaņā ar e) apakšpunkta noteikumiem, tad Komiteja savā ziņojumā īsi izklāsta attiecīgos faktiskos apstākļus un panākto risinājumu;

ii) ja risinājums nav rasts saskaņā ar e) apakšpunkta noteikumiem, tad Komiteja savā ziņojumā īsi izklāsta attiecīgos faktiskos apstākļus; ziņojumam pievieno attiecīgo dalībvalstu sniegtos rakstiskos apsvērumus un mutisko apsvērumu protokolu.

Katrā lietā šo ziņojumu nosūta attiecīgajām dalībvalstīm.

2. Šī panta noteikumi stāsies spēkā tad, kad piecas šīs Konvencijas dalībvalstis būs izdarījušas šī panta 1. punktā minētās deklarācijas. Šādas deklarācijas dalībvalstis deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš šo deklarāciju kopijas nosūta pārējām dalībvalstīm. Deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt, par to informējot ģenerālsekretāru. Šāds atsaukums nevar ietekmēt neviena tāda jautājuma izskatīšanu, par kuru jau ir iesniegts šajā pantā paredzētais paziņojums; pēc tam, kad ģenerālsekretārs ir ticis informēts par deklarācijas atsaukumu, no nevienas dalībvalsts netiek pieņemti nekādi jauni paziņojumi, ja vien attiecīgā valsts neizdara jaunu deklarāciju.

22. pants

1. Ikviena šīs Konvencijas dalībvalsts var jebkurā brīdī saskaņā ar šo pantu deklarēt, ka tā atzīst Komitejas kompetenci pieņemt un izskatīt paziņojumus no indivīdiem, kas ir pakļauti tās jurisdikcijai un kuri apgalvo, ka ir kļuvuši par upuri tam, ka kāda dalībvalsts nepilda šīs Konvencijas noteikumus, vai šādu indivīdu vārdā. Komiteja nepieņem nevienu paziņojumu, kas attiecas uz dalībvalsti, kura nav izdarījusi šādu deklarāciju.

2. Komiteja atzīst par nepieņemamu jebkādu saskaņā ar šo pantu iesniegtu paziņojumu, kas ir anonīms vai ko tā uzskata par šādu paziņojumu iesniegšanas tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, vai kas nav saderīgs ar šīs Konvencijas noteikumiem.

3. Ievērojot 2. punkta noteikumus, Komiteja visus saskaņā ar šo pantu iesniegtos paziņojumus dara zināmus tai šīs Konvencijas dalībvalstij, kura izdarījusi šī panta 1. punktā minēto deklarāciju un par kuru tiek apgalvots, ka tā ir pārkāpusi kādu no šīs Konvencijas noteikumiem. Sešu mēnešu laikā minētā valsts iesniedz Komitejai rakstveida paskaidrojumus vai informāciju, izskaidrojot attiecīgo jautājumu un attiecīgā gadījumā norādot līdzekļus, ko tā varētu izmantot, lai labotu konkrēto situāciju.

4. Komiteja saskaņā ar šo pantu saņemtos paziņojumus izskata, ņemot vērā visu informāciju, ko tai iesniedzis konkrētais indivīds vai kas iesniegta šī indivīda vārdā un ko iesniegusi attiecīgā dalībvalsts.

5. Komiteja neizskata nekādus iesniegtus indivīdu paziņojumus saskaņā ar šo pantu, ja vien tā nav pārliecinājusies, ka:

a) tā pati lieta nav izskatīta vai netiek izskatīta kādā citā starptautiskās izmeklēšanas vai noregulēšanas procedūrā;

b) konkrētais indivīds ir izlietojis visus pieejamos iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus; šis noteikums neattiecas uz gadījumiem, kad šādu līdzekļu piemērošana tiek nepamatoti novilcināta vai kad ir mazticams, ka tie varētu reāli palīdzēt personai, kas ir šīs Konvencijas pārkāpuma upuris;

6. Šajā pantā paredzētos ziņojumus Komiteja izskata slēgtās sanāksmēs.

7. Komiteja savu viedokli dara zināmu attiecīgajai dalībvalstij un konkrētajam indivīdam.

8. Šī panta noteikumi stāsies spēkā tad, kad piecas šīs Konvencijas dalībvalstis būs izdarījušas šī panta 1. punktā minētās deklarācijas. Šādas deklarācijas dalībvalstis deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram, kurš šo deklarāciju kopijas nosūta pārējām dalībvalstīm. Deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt, par to informējot ģenerālsekretāru. Šāds atsaukums nevar ietekmēt neviena tāda jautājuma izskatīšanu, par kuru jau ir iesniegts šajā pantā paredzētais paziņojums; pēc tam, kad ģenerālsekretārs ir ticis informēts par deklarācijas atsaukumu, netiek pieņemti nekādi jauni indivīdu vai viņu vārdā sniegti paziņojumi, ja vien attiecīgā valsts neizdara jaunu deklarāciju.

23. pants

Komitejas un ad hoc samierināšanas komisiju locekļiem, kas varētu tikt iecelti saskaņā ar 21. panta 1. punkta e) apakšpunktu, ir tiesības uz atvieglojumiem, privilēģijām un imunitātēm, kas atzītas ekspertiem, kuri rīkojas Apvienoto Nāciju Organizācijas uzdevumā, kā paredzēts Konvencijas par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un imunitātēm attiecīgajās sadaļās.

24. pants

Komiteja sniedz dalībvalstīm un Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajai asamblejai ikgadēju ziņojumu par darbu, ko tā veikusi saskaņā ar šo Konvenciju.

III DAĻA

25. pants

1. Šo Konvenciju var parakstīt visas valstis.

2. Šī Konvencija ir jāratificē. Ratifikācijas instrumentus deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

26. pants

Šai Konvencijai var pievienoties visas valstis. Pievienošanās notiek deponējot pievienošanās instrumentu Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

27. pants

1. Šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc divdesmitā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Katrai valstij, kas šo Konvenciju ratificē vai tai pievienojas pēc divdesmitā ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc šīs valsts ratifikācijas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas.

28. pants

1. Ikviena valsts, parakstot vai ratificējot šo Konvenciju vai tai pievienojoties, var deklarēt, ka tā neatzīst kompetenci, kas Komitejai piešķirta 20. pantā.

2. Ikviena dalībvalsts, kas izdarījusi atrunu saskaņā ar šī panta 1. punktu, var jebkurā laikā savu atrunu atsaukt, par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

29. pants

1. Ikviena šīs Konvencijas dalībvalsts var ierosināt grozījumu un savu priekšlikumu iesniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs ierosināto grozījumu nosūta dalībvalstīm, lūdzot paziņot, vai tās atbalsta dalībvalstu konferences rīkošanu, lai attiecīgo priekšlikumu izskatītu un lai par to balsotu. Ja četru mēnešu laikā pēc šāda paziņojuma datuma vismaz viena trešdaļa dalībvalstu atbalsta šādas konferences rīkošanu, ģenerālsekretārs sasauc konferenci Apvienoto Nāciju Organizācijas vadībā. Ikvienu grozījumu, kas pieņemts ar konferencē klātesošo un balsojušo dalībvalstu vairākumu, ģenerālsekretārs iesniedz visām dalībvalstīm apstiprināšanai.

2. Saskaņā ar šī panta 1. punktu pieņemts grozījums stājas spēkā pēc tam, kad divas trešdaļas šīs Konvencijas dalībvalstu ir Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram paziņojušas, ka tās šo grozījumu ir pieņēmušas saskaņā ar savu konstitucionālo procedūru.

3. Kad grozījumi stājas spēkā, tie kļūst saistoši visām tām dalībvalstīm, kas tos pieņēmušas, bet citām dalībvalstīm ir saistoši šīs Konvencijas noteikumi un visi iepriekšējie labojumi, ko tās pieņēmušas.

30. pants

1. Visas domstarpības, kuras starp divām vai vairāk dalībvalstīm rodas par šīs Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu un kuras nevar atrisināt ar sarunām, pēc vienas no šo dalībvalstu pieprasījuma izskata šķīrējtiesā. Ja sešu mēnešu laikā no dienas, kurā pieprasīta izskatīšana šķīrējtiesā, attiecīgajām pusēm nav izdevies vienoties par šķīrējtiesas izveides kārtību, jebkura no šīm pusēm attiecīgās domstarpības var iesniegt izskatīšanai Starptautiskajā tiesā, iesniedzot pieteikumu saskaņā ar Starptautiskās tiesas Statūtiem.

2. Katra dalībvalsts, parakstot vai ratificējot šo Konvenciju vai tai pievienojoties, var deklarēt, ka šī panta 1. punkts tai nav saistošs. Pārējām dalībvalstīm šī panta 1. punkts nav saistošs attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kas izdarījusi šādu atrunu.

3. Ikviena dalībvalsts, kas izdarījusi atrunu saskaņā ar šī panta 2. punktu, var jebkurā laikā savu atrunu atsaukt, par to paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

31. pants

1. Ikviena dalībvalsts var šo Konvenciju denonsēt, par to rakstveidā paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram. Denonsācija stājas spēkā vienu gadu pēc tam, kad ģenerālsekretārs saņēmis attiecīgu paziņojumu.

2. Šāda denonsācija attiecīgo dalībvalsti neatbrīvo no šajā Konvencijā paredzētajām saistībām attiecībā uz jebkādu darbību vai bezdarbību, kas notikusi pirms datuma, kurā denonsācija stājusies spēkā, un denonsācija nekādā veidā neietekmē tādu jautājumu turpmāko izskatīšanu, ko Komiteja jau ir sākusi izskatīt pirms datuma, kurā denonsācija stājusies spēkā.

3. Pēc datuma, kurā kādas valsts veikta denonsācija stājas spēkā, Komiteja nesāk izskatīt nevienu jaunu jautājumu, kas attiecas uz šo valsti.

32. pants

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs informē visas Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstis un visas valstis, kas parakstījušas šo Konvenciju vai tai pievienojušās, par:

a) parakstīšanu, ratifikāciju vai pievienošanos saskaņā ar 25. un 26. pantu;

b) šīs Konvencijas spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 27. pantu un ikviena grozījuma spēkā stāšanās datumu saskaņā ar 29. pantu;

c) denonsāciju saskaņā ar 31. pantu.

33. pants

1. Šo Konvenciju, kuras teksti angļu, arābu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, deponē Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs šīs Konvencijas apstiprinātas kopijas nosūta visām valstīm.