LATVIJAS REPUBLIKAS AUGSTĀKĀS PADOMES LĒMUMS

Par konvencionālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci

ANO Ģenerālas asamblejas 1968. gada 26. novembra Konvencijas par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci 4. pantā noteikts, ka noziegumiem pret cilvēci nav noilguma un, lai kad arī šādi noziegumi ir izdarīti, vainīgās personas saucamas pie kriminālatbildības. Šīs konvencijas preambula nosaka, ka par noziegumu pret cilvēci uzskatāma arī pamatiedzīvotāju ekonomisko un politisko tiesību pārkāpšana un ka noziegumi pret cilvēci ir vissmagākie noziegumi. Šādu noziegumu subjekti ir krimināli sodāmi, lai pasaulē tiktu saglabāts miers un uzticība starp tautām un garantētas cilvēka tiesības.

1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos», to vidū arī 1948. gada 9. decembra Konvencijai par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, 1968. gada 26. novembra Konvencijai par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, 1973. gada 3, decembra Principiem par starptautisko sadarbību to personu atrašanai, arestam, izdošanai un sodīšanai, kas vainīgas kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.

Lai izpildītu šīs konvencionālās tiesību normas, ir jāizveido izpildinstitūcijas, kas izmeklētu noziegumus pret cilvēci, dokumentētu tos un nodotu materiālus tiesai, kā arī sagatavotu dokumentāru pamatu prasībām pret okupētājvalstīm zaudējumu piedziņai.

Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Saskaņā ar konvencionālajām tiesību normām uzskatīt Padomju Savienības Komunistiskās partijas un Latvijas Komunistiskās partijas organizētās un vadītās politiskās represijas pret Latvijas pilsoņiem, kā arī Latvijas valsts un tās vērtību iznīcināšanu un deformēšanu pret tautas gribu par noziegumiem pret cilvēci, gluži tāpat kā nacionālsociālistu līdzīgu rīcību, un neattiecināt uz šiem noziegumiem noilgumu.

2. Totalitāro režīmu (komunistiskā režīma un nacionālsociālistiskā režīma) izdarīto noziegumu izmeklēšanas organizēšanai, vadīšanai un materiālu nodošanai tiesai izveidot līdz 1992. gada 31. martam Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju.

3. Pilnvarot Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju organizēt Totalitārisma seku dokumentēšanas centru, pamatojoties uz komisijas izstrādāto un Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija apstiprināto nolikumu.

4. Noteikt, ka Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas un Totalitārisma seku dokumentēšanas centra darbība tiek finansēta no valsts budžeta.

5. Uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei līdz 1992. gada 1. maijam sagatavot un iesniegt Augstākajai Padomei likumprojektu par grozījumiem Latvijas kriminālkodeksā un Latvijas kriminālprocesa kodeksā vai izstrādāt speciāla likuma projektu saskaņā ar konvencionālajām tiesību normām par noilguma neatzīšanu noziegumiem pret cilvēci, kā arī par atbildību par šiem noziegumiem.

6. Uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei līdz 1992. gada 1. maijam ierādīt telpas Totalitārisma seku dokumentēšanas centram, apgādāt to ar nepieciešamo inventāru un tehniku.

7. Uzdot pašvaldībām sniegt Totalitārisma seku dokumentēšanas centram nepieciešamo palīdzību tā darbībā.

8. Uzdot komisijai izstrādāt un līdz 1992. gada 15. aprīlim iesniegt Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijam apstiprināšanai Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas nolikumu un Totalitārisma seku dokumentēšanas centra nolikumu.

9. Lēmums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I.DAUDIŠS

Rīgā 1992. gada 25. martā