1. Līdzekļi, kas izlietoti cietušā stacionārai un ambulatoriskai ārstēšanai, ja kaitējums cietušā veselībai nodarīts tīšu noziedzīgu darbību rezultātā (izņemot kaitējumu, kas nodarīts, pārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas vai piepeša stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, ko radījusi vardarbība vai smags goda aizskārums no cietušā puses), kā arī ja kaitējums cietušā veselībai nodarīts organizācijas vainas dēļ,—

tiek piedzīti tās institūcijas labā, kura apmaksājusi cietušā stacionāro vai ambulatorisko ārstēšanu vai kura sniegusi medicīnisko palīdzību par saviem līdzekļiem:

1) no personām, kuras likumā noteiktajā kārtībā atzītas par vainīgām šo noziegumu izdarīšanā;

2) no organizācijām, kuru vainas dēļ nodarīts kaitējums cietušo veselībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.10.1995. likumu, kas stājas spēkā 04.11.1995.)

2. (Izslēgts ar 07.09.2006. likumu, kas stājas spēkā 11.10.2006.)

3. Institūcija, kura apmaksājusi cietušā stacionāro vai ambulatorisko ārstēšanu vai kura cietušajam sniegusi medicīnisko palīdzību par saviem līdzekļiem, izlietotos līdzekļus no šā likuma 1.pantā minētās personas vai organizācijas piedzen Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(07.09.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.10.2006.)

4. Stacionārajai un ambulatoriskajai ārstēšanai izlietoto līdzekļu atlīdzināšanas apmēru nosaka saskaņā ar normatīvajiem aktiem par veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību.

(07.09.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.10.2006.)

5. Likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.