Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

Ministru kabineta rīkojums Nr. 656

Rīgā 2018. gada 11. decembrī (prot. Nr. 56 45. §)

Par konceptuālo ziņojumu "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks"

1. Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks" (turpmāk - konceptuālais ziņojums) ietverto 3. risinājumu.

2. Noteikt Kultūras ministriju par atbildīgo institūciju konceptuālā ziņojuma īstenošanā.

3. Kultūras ministrijai sagatavot un kultūras ministram līdz 2018. gada 31. decembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā tiesību akta projektu par grozījumu Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumos Nr. 241 "Kultūras ministrijas nolikums", papildinot noteikumus ar uzdevumu Kultūras ministrijai organizēt un kontrolēt mediju ombudam paredzētās valsts budžeta dotācijas izlietošanu atbilstoši tam noteiktajam mērķim.

4. Kultūras ministrijas darba grupai izvērtēt, vai ārējā normatīvajā regulējumā nepieciešams nostiprināt mediju ombuda institūta elementus, un, ja nepieciešams, kultūras ministram līdz 2019. gada 31. decembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā attiecīgos tiesību aktu projektus.

5. Ziņojumā ietvertā 3. risinājuma ieviešanu nodrošināt no Kultūras ministrijas budžeta programmas 22.00.00 "Kultūras projekti un investīcijas" apakšprogrammas 22.13.00 "Mediju politikas īstenošana" līdzekļiem.

Ministru prezidents Māris Kučinskis

Kultūras ministre Dace Melbārde

 

(Ministru kabineta
2018. gada 11. decembra
rīkojums Nr. 656)

Konceptuāls ziņojums
"Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks"

 Rīga 2018

Saturs

1. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums

2. Situācijas apraksts

3. Risinājumi ombuda izveidei

3.1. Konstitucionāls mediju ombuds

3.2. Pašregulatīvs mediju ombuds

4. Secinājumi

5. Ietekme uz problēmas risināšanu

6. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu

1. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums

Konceptuālais ziņojums (turpmāk - Ziņojums) izstrādāts saskaņā ar Ministru kabineta 2016.gada 8.novembra rīkojumu Nr.667 "Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.-2020.gadam" (turpmāk - Mediju politikas pamatnostādnes) un Ministru kabineta 2016.gada 8.novembra rīkojumu Nr.666 "Par Latvijas Mediju politikas pamatnostādņu 2016.-2020.gadam īstenošanas plānu" (turpmāk - Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāns), kurā izvirzīts pasākums Nr.2.1.1. "Izstrādāt konceptuālo ziņojumu Mediju ombuda izveidei, tā sastāvam, darbības vadlīnijām un laukam". Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna pasākums Nr.2.1.2. paredz "atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos Mediju ombuda izveidei (Mediju atbalsta fonda programmu ietvaros)", kā realizēšanai ir paredzēts valsts budžeta finansējums 53 254 euro apmērā katru gadu, sākot no 2018.gada. Minēto pasākumu rezultātā būtu veikti priekšdarbi mediju ombuda izveidei, panākta vienošanās nozarē par tā sastāvu un darbības vadlīnijām, darbības lauku, tostarp, gadījumā, ja pēc sabiedrisko mediju iniciatīvas tiks organizēts sabiedrisko mediju ombuds; tiktu izveidots mehānisms individuālu sūdzību izvērtēšanai par žurnālistu profesionālo un ētikas standartu pārkāpumiem un stiprināta sabiedrības kritiskā domāšana attiecībā uz mediju saturu, padziļināta sabiedrības izpratne par mediju vietu, lomu un nozīmi demokrātiskā valsts iekārtā, sekmēta uzticēšanās kvalitatīviem medijiem, veicināts mediju atbildīgums.

Mediju politikas pamatnostādnēs noteiktais mediju politikas virsmērķis ir stipra, daudzveidīga, profesionāla, caurskatāma, ilgtspējīga un stabila mediju vide, kurā nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī top kvalitatīvs, Latvijas sabiedrības interesēm un kopējam labumam atbilstošs saturs, kas veicina Satversmē un tās ievadā nostiprināto pamatvērtību atspoguļojumu nacionālajā mediju telpā, prioritāri - latviešu valodā, ir līdzsvarotas nozares pārstāvju intereses, auditorijai ir piekļuve neatkarīgai un uzticamai informācijai un zināšanas to lietot. Mediju ombuda darbība ieņems būtisku lomu mediju vides kvalitātes, uzticamības un atbildības uzlabošanā, īstenojot neatkarīga, objektīva vārda brīvības un citu pamattiesību sarga un starpnieka funkcijas, vienlaikus esot par vidutāju starp medijiem, valsti un sabiedrību.

Ziņojumā iekļauta informācija par mediju ombuda veidošanu, aplūkojot to kā: 1) valsts vai 2) pašregulācijas1 institūtu. Analizēta pašreizējā situācija, problēmas un pamatota nepieciešamība pēc vienota mediju ētikas kodeksa. Aplūkoti esošie Eiropas Savienības standarti un identificētās problēmas mediju kvalitātes uzraudzības jautājumos. Risinājuma piedāvājumā apskatīti piemēri, kā mediju ombuda instruments ir realizēts un funkcionē vairākās valstīs - Lietuvā, Igaunijā, Dānijā, Austrijā, Īrijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Šīs valstis ir izvēlētas pēc četriem kritērijiem: 1) valstis, kurās normatīvie akti paredz mūsdienīgu un izvērstu mediju regulējumu; 2) ir ņemts vērā ģeogrāfiskais tuvums Latvijai un tiesību sistēmu līdzība ar Latviju; 3) ir ņemta vērā informācijas par attiecīgās valsts regulējumu pieejamība angļu vai vācu valodā; 4) ir izvēlētas valstis ar dažādu regulējumu.

Pastāv uzskats, ka Ziemeļvalstīs tiek nodrošināta vislielākā preses brīvība. Zviedrija bija pirmā valsts, kas nostiprināja savu preses neatkarību likumā (1766.gadā). Savukārt Lietuvas regulējums mediju jomā ir ļoti detalizēts un likumā ir noregulēti arī tādi jautājumi, ko citās valstīs likums neregulē, piemēram, mediju pašregulācija. Igaunijā pastāv gan sabiedrisko mediju ombuds2, gan Preses padome3 kā pašregulatīvs mehānisms. Latvijas tiesību sistēmai ir daudz līdzību ar Vācijas tiesību sistēmu, tomēr Vācija ir federatīva valsts un mediju jomu regulē starpzemju līgumi, tāpēc ir izvēlēta tai līdzīga valsts - Austrija. Austrijas regulējums mediju jomā raksturojams kā strikts un detalizēts. Īrija izvēlēta, jo tās izveidotā sistēma ir salīdzinoši jauna. Dānija izvēlēta ieskatam un salīdzināšanai tās kopregulācijas4 modeļa dēļ, kas starptautiskos pētījumos atzīts par efektīvu risinājumu.

Aplūkojot vairāku valstu risinājumus, jāņem vērā to labākie un Latvijas situācijai piemērotākie modeļi, vienlaikus izvērtējot citu valstu praksē pastāvošās nepilnības, kas apdraud mediju ētikas uzraudzības efektivitāti. Piemēram, Austrijas gadījumā lielākā nepilnība ir pašas nozares pasīva iesaiste mediju ombuda institūta darbībā, kā arī pārmērīgā brīvprātība Austrijas preses padomes lēmumu ievērošanā. Ja nozare ir izveidojusi mediju un žurnālistu ētikas īstenošanas un uzraudzības mehānismu, būtiski, lai pati nozare atzīst šī mehānisma darbību. Nepieciešamību mediju ombuda darbībā iesaistīt nozari apliecina arī Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas pozitīvā pieredze. Lietuvas gadījumā, lai gan likumā ir nodibināts Žurnālistu ētikas inspektors, tam paralēli darbojas nozares asociācija, kas skata mediju ētikas pārkāpumus, kas atkārtoti apliecina, ka nozare pati var profesionāli lemt par tās žurnālistikas un mediju ētikas normu pārkāpumiem.

Balstoties uz aplūkotajiem mediju ētikas uzraudzības institūtiem starptautiskajā vidē, kā arī ņemot vērā Mediju politikas pamatnostādnēs un to īstenošanas plānā noteikto, "mediju ombuda" jēdziens Ziņojuma ietvaros ir lietots tā plašākajā nozīmē - kā institūts, kas, īstenojams caur kādu no piedāvātajiem trīs mehānismiem, kā arī šaurākā nozīmē, ar jēdzienu "Mediju ombuds", apzīmējot 2.risinājuma variantu:

1. Mediju tiesībsargs - konstitucionāls institūts. Latvijas Republikas Saeimas apstiprināta viena amatpersona;

2. Mediju ombuds (vienpersonisks) - pašregulācija. Viens nozares iecelts Mediju ombuds;

3. Mediju padome - (vai Mediju ētikas padome) pašregulācija. Nozares iecelti Mediju padomes locekļi, veidojot koleģiālu institūciju.

Katrā no risinājumiem aplūkota mediju ombuda institūta izveidošanas kārtība, struktūra, iekļaušanās kopējā valsts tiesiskajā sistēmā, funkcijas, lēmumu pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtība, lēmumu attiecināmība uz visu nozari, publiskuma un caurskatāmības nodrošināšana, kā arī citi saistītie jautājumi. Ikvienā no risinājumu variantiem, mediju ombuda institūtam jāuzrauga mediju ētikas kodeksa ievērošana, jānodrošina mediju redakcionālā neatkarība, jārisina strīdi starp medijiem un to lietotājiem pirms strīds tiek skatīts tiesā5, jāīsteno aktivitātes, lai veicinātu sabiedrības medijpratību un ierobežotu dezinformāciju, periodiski (reizi gadā) jāinformē sabiedrība par mediju vidi, nepieciešamajiem uzlabojumiem tajā, kā arī par mediju ombuda darbību.

Izvēloties 1.risinājuma variantu - konstitucionālu institūtu - tā izveidei nepieciešams jauns speciālais likums un papildu finansējums, turklāt šāda risinājuma izvēle ir diskutabla demokrātiskā sabiedrībā. Ņemot vērā tiesību uz vārda brīvību fundamentālo nozīmi un mediju svarīgo lomu demokrātiskajos procesos, lai īstenotu sabiedrības tiesības saņemt informāciju, starptautiskajās tiesībās atzīts, ka valsts var iejaukties mediju darbības uzraudzībā ļoti ierobežoti. Valsts veidots mediju ombuda modelis arī starptautiski sastopams visretāk, jo rada bažas par iespēju nodrošināt patiesu mediju brīvību, ja nozare netiek iesaistīta tās ētikas un profesionālās darbības uzraudzības jomā. Šāds risinājums nav saderīgs ar Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā ietverto mērķi, kas paredz mediju ombuda risinājumu kā pašregulācijas mehānismu. Izvēloties 2. vai 3.risinājuma variantu - pašregulāciju - risinājuma īstenošanai nepieciešami grozījumi Kultūras ministrijas nolikumā.6 Savukārt detalizētas prasības, kurām jāatbilst pašregulatīvajam mehānismam un kādi uzdevumi jāpilda, tiktu noteiktas līgumos7, ko slēgtu Kultūras ministrija ar nozares izveidoto nevalstisko organizāciju, tai saņemot valsts paredzēto finansiālo atbalstu.

Ziņojuma izstrādes procesā tika aicināti iesaistīties: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultāte, Vidzemes Augstskolas Sabiedrības zinātņu fakultāte, SIA "Biznesa augstskola Turība", Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Ekonomikas un pārvaldības fakultāte, biedrība "Baltijas Mediju izcilības centrs", biedrība "Latvijas Komerciālo radiostaciju asociācija", biedrība "Latvijas Preses izdevēju asociācija", biedrība "Latvijas Raidorganizāciju asociācija", biedrība "Latvijas Reklāmas asociācija", biedrība "Latvijas Žurnālistu asociācija", arodbiedrība "Latvijas Žurnālistu savienība", biedrība "Par legālu saturu", VSIA "Latvijas Radio", VSIA "Latvijas Televīzija", Nacionālā informācijas aģentūra "LETA", SIA "TV NET", AS "Delfi", biedrība "Reģionālo televīziju asociācija", biedrība "TV neatkarīgo producentu asociācija", Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk - NEPLP).

2. Situācijas apraksts

Iezīmējami trīs pamatelementi, kuru savstarpējā mijiedarbība Latvijas mediju telpā līdz šim nav bijusi skaidri definēta. Viens no elementiem ir vārda brīvība, kas bieži saduras ar tādām cilvēktiesībām kā tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Otrs elements ir mediju atbildība, rīkojoties atbilstoši profesionālajiem ētikas un žurnālistikas standartiem, iepretim tiem medijiem, kas strādā bez ētikas kodeksa vai arī to ir izveidojuši kā formalitāti, iespējams pat neiepazīstinot ar to savus darbiniekus. Savukārt trešais elements ir sabiedrības un valsts (visplašākajā nozīmē) izglītošana par mediju tiesībām un pienākumiem. No šiem trim pamatelementiem izriet vairākas funkcijas, kas mediju ombudam būtu jāīsteno, tostarp, dezinformācijas ierobežošana, bērnu tiesību aizsardzība, personas datu aizsardzība mediju darbībā. Mediju ombuda uzdevums būtu nodrošināt trialogu starp medijiem, sabiedrību un valsti.

Galvenā mediju priekšrocība un tiesības ir vārda brīvība, kas ietverta Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Satversmes tiesa ir secinājusi8, ka lietotais termins "vārda brīvība" ietver arī jēdzienu "preses brīvība". Vārda brīvība ir garantēta arī Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām9, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā10, kas paredz vārda brīvības tiesību gan fiziskām, gan juridiskām personām, kā arī komerciālām korporācijām11, un citos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Eiropas Savienības pamattiesību harta12 ne vien vispārīgi garantē vārda un informācijas brīvību, bet panta otrā daļa aizsargā tieši mediju brīvību: "Tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms".

Nacionālajā regulējumā, papildus Satversmei, vārda un preses brīvība nostiprināta likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem"13 un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā14, kuros norādītas mediju tiesības saņemt informāciju un paredzēts cenzūras aizliegums. Līdztekus vārda brīvībai, normatīvajos aktos ir noteikta mediju atbildība15, kas paredz, ka medijs nedrīkst sniegt nepatiesas ziņas, kas ceļ neslavu un aizskar personas godu un cieņu. Medijs nedrīkst publicēt informāciju, kuras publicēšana aizliegta ar likumu. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums ietver16 tādus mediju pienākumus kā faktus un notikumus raidījumos atspoguļot godīgi, objektīvi, ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti, veicinot viedokļu apmaiņu, nodrošināt, ka informatīvi dokumentālajos un ziņu raidījumos fakti tiek atspoguļoti tā, lai apzināti nemaldinātu auditoriju. No izklāstītā redzams, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā iestrādāti atsevišķi mediju ētikas elementi, kas nav attiecināmi uz visu mediju nozari - tikai uz elektronisko audiovizuālo un audiālo mediju sektoru (t.i., televīziju un radio).

Lai subjektam varētu tikt piešķirtas iepriekš norādītās medijiem garantētās tiesības un brīvības, kā arī lai no tā prasītu atbildību, subjekts ir jāatzīst par mediju vai žurnālistu. Ņemot vērā mediju vides straujo attīstību, konverģenci un jaunu platformu rašanos, ir sarežģīti definēt jēdzienu "medijs". Patlaban likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" ietvertais masu informācijas līdzekļa jēdziens tiek saistīts gan ar tā izplatīšanu no tehnoloģijas viedokļa, gan ar tā reģistrāciju.17 Attiecībā uz reģistrācijas elementu līdzīgi paredzēts Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kur subjekts iegūst elektroniskā plašsaziņas līdzekļa statusu ar brīdi, kad tas ir reģistrējies (saņēmis apraides, retranslācijas atļauju vai paziņojis par pakalpojumu pēc pieprasījuma sniegšanu) Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē.18 Mediju politikas pamatnostādnēs sniegtā medija definīcija19 būtībā definē mediju no priekšmetiskā, tehnoloģiskā, organizatoriskā, satura veidošanas un sociālā nozīmīguma viedokļa. Kultūras ministres izveidotajā darba grupā jaunā tiesiskā regulējuma izstrādei20 uzsāktas diskusijas par jaunas mediju definīcijas izstrādi, kombinējot funkcionālo un institucionālo izpratni, īpaši ņemto vērā Eiropas Padomes pieņemtos ieteikumus21 dalībvalstīm par jaunu izpratni saistībā ar medijiem, kuri vērsti tieši uz mediju definēšanas problemātiku. Minētie ieteikumi paredz plašu medija definīciju, izvērsti paskaidrojot tā noteikšanas kritērijus, ņemot vērā dažādus rādītājus:

1) Nodoms darboties kā medijam. Rādītāji: medija pašnovērtējums; medijam raksturīgās darba metodes; saistības ievērot profesionālos mediju standartus; praktiski pasākumi sabiedriskās saziņas nodrošināšanai.

2) Īsteno medija uzdevums un pamatmērķi. Rādītāji: radīt (producēt), apkopot vai izplatīt medija saturu; pārvaldīt lietojumprogrammas vai platformas, kas paredzētas, lai sekmētu interaktīvu sabiedrisko saziņu vai sabiedrisko saziņu kopumā, un/vai nodrošināt saturīgu liela mēroga interaktīvu pieredzi; īsteno medija pamatdarbības (atdzīvina un nodrošina telpu publiskajām debatēm un politiskajam dialogam, veido un ietekmē sabiedrības viedokli, aizstāv vērtības, sekmē rūpīgu pārbaudi un palielina pārredzamību, pārskatatbildību22, nodrošina izglītības, izklaides, kultūras un mākslinieciskās izpausmes iespējas, rada darbavietas, gūst ienākumus vai apvieno pārsvarā visas iepriekš minētās darbības); periodiski atjaunināt un aktualizēt saturu.

3) Redakcionālā kontrole. Rādītāji: redakcionālā politika; redakcionālais process; regulēšana; redakcijas personāls.

4) Profesionālie standarti. Rādītāji: saistības; atbilstības procedūras; sūdzību procedūras; aizstāv pamattiesības, tiesības un privilēģijas.

5) Vēriens un izplatīšana. Rādītāji: faktiskā izplatīšana; sabiedriskā saziņa kopumā; resursi vēriena nodrošināšanai.

6) Sabiedrības gaidas. Rādītāji: pieejamība; plurālisms un daudzveidība; uzticamība; profesionālo un ētikas standartu ievērošana; pārskatabildība un pārredzamība.

Eiropas Padomes ieteikumos par mediju izpratni ietverts aicinājums reaģēt uz informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību un to izmantošanu sabiedrības saziņā. Mūsdienās aizvien vairāk tiek atzīta nepieciešamība23 attiecināt mediju jomas politiku un tiesisko regulējumu uz jaunajiem medijiem. Tas skar ne tikai jauno mediju iespējas īstenot to tiesības un brīvības, bet ir saistāms ar medija atbildību, tādēļ ir būtiski noteikt kritērijus, lai nošķirtu mediju no subjekta, kurš imitē medijam līdzīgas darbības, tomēr par mediju nav atzīstams. Kā redzams no ieteikumiem, viens no šādiem kritērijiem ir mediju profesionālās ētikas ievērošana.

Vērtējot kopumā Latvijas mediju vidi, ne tikai tiesisko regulējumu, ņemami vērā divi starptautiskie vērtējumi. Freedom House organizācija, kas vērtē preses brīvības kvalitāti, norāda, ka Latvijas mediju vide ir brīva, un šīs brīvības līmenis ir apmierinošs, taču ne teicams - kopējais novērtējums ir 26 punkti no 100 (0 ir izcili). Vērtējot mediju brīvību, ņemti vērā dažādi ietekmes elementi kā likumīgās vides (kā tā ierobežo/neierobežo medijus), politiskās vides (cik lielā mērā tā kontrolē mediju brīvību, saturu) un ekonomiskās vides (cik lielā mērā tā ierobežo mediju darbību) elementi.24 Savukārt Pasaules Preses brīvības (World Press Freedom) indeksā Latvija atrodas 24.vietā no 180, un pozīcija pēdējo četru gadu laikā ir bijusi mainīga - 2015.gadā tā atradās 28.vietā, 2016.gadā uzkāpa līdz 24.vietai, kurā atradās 2017.gadā un atrodas joprojām.

Mediju politikas pamatnostādnēs ir identificētas mediju vides kvalitātes un atbildīguma problēmas, kuras attiecināmas tieši uz Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.pasākuma "atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos Mediju ombuda izveidei (Mediju atbalsta fonda programmu ietvaros)" realizācijas nepieciešamību. Mediju nozare līdz šim pati nav apvienojusies mediju atbildības un ētikas jautājumu risināšanai, tādēļ valsts tam ir pievērsusies, paredzot valsts finansējumu 53 254 euro apmērā katru gadu, sākot no 2018.gada Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.pasākumam, lai veicinātu un motivētu nozares pašorganizēšanos.

Pēc Eirobarometra datiem, salīdzinot 2016.gada rudens datus25 ar 2017.gada rudens datiem26, ir kritusies sabiedrības uzticēšanās drukātajai presei (no 44% uz 41%), radio (no 63% uz 60%), televīzijai (no 61% uz 59%), internetam (no 37% uz 35%) un interneta sociālajiem medijiem (no 27% uz 21%). Šis parāda, ka mediju leģitimitāte sabiedrības acīs kļūst vājāka un ka medijiem trūkst saiknes ar sabiedrību, tādējādi nepieciešams novērst identificētās problēmas un atjaunot sabiedrības uzticēšanos medijiem.

Kultūras ministrijas un Latvijas Universitātes veiktais Latvijas mediju daudzveidības pētījums apkopojis informāciju par mediju vidi Latvijā un tajā ir redzams, ka, skatot mediju vidi 12 gadu perspektīvā, drukātās preses patēriņš samazinās, savukārt interneta lietošana izteikt pieaug.27 Lai gan radio un televīzijas lietošanas paradumi joprojām ir diezgan stabili, jāņem vērā interneta ietekmes palielināšanās, t.sk. sabiedrības interneta lietošanas paradumi, pārejot no tradicionālajiem medijiem uz interneta vidi. Interneta platformās pieejamais saturs netiek regulēts, un, paralēli žurnālistikas standartiem veidotajam saturam, pieejams tāds saturs, kas netiek redakcionāli izvērtēts, tādējādi būtiski izveidot sistēmu, kurā pati mediju nozare spēj veidot un skaidri nošķirt kvalitatīvu saturu, lai sabiedrībā veidotos uzticēšanās saikne ar medijiem, kuri strādā, ievērojot žurnālistikas profesionālos standartus, ētikas kodeksu un nodrošina neatkarīgu un atbildīgu žurnālistiku.

Paralēli tam, ka sabiedrības uzticēšanās medijiem ir mazinājusies, novērojamas arī mediju kvalitātes un atbildīguma problēmas, kas saistītas ar mediju pašorganizēšanās jautājumiem. Mediju nozares ekspertu diskusijā mediju pārstāvji norādīja, ka izpratne par ētikas būtību un nepieciešamību pašas mediju nozares pārstāvjiem ir diezgan vāja. Mūsdienās mediju ētikas ievērošana ir tikpat svarīga kā likuma normu ievērošana. Tradicionāli daudzus jautājumus mediju jomā regulē nevis likums, bet mediju ētikas kodekss. Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma regulējumu patlaban obligāti ir jābūt atsevišķiem mediju ētikas kodeksiem28 katram elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim, vienlaikus arī citi mediji brīvprātīgi ir izveidojuši savus ētikas kodeksus. Ētikas kodeksus ir izstrādājušas divas žurnālistu profesionālās apvienības: Latvijas Žurnālistu asociācija29 un Latvijas Žurnālistu savienība30, kas ir saistoši attiecīgi asociācijas un savienības biedriem. Tomēr nav vienotu ētikas normu, par kurām nozare vienojusies kopumā un kas būtu jāievēro neatkarīgi no piederības kādam konkrētam medijam vai mediju nozares apvienībai. Atšķirīgie viedokļi par žurnālistiem svarīgām vērtībām, lomām un žurnālistikas praksēm, divu žurnālistu organizāciju pastāvēšana un nelielais to biedru skaits, kā arī vienota ētikas kodeksa neesamība apgrūtina gan pašregulācijas procesus, gan arī liecina par žurnālistu solidaritātes trūkumu un nespēju vienoti iestāties par savām profesionālajām interesēm.31 Tāpat neeksistē vienota sistēma vai instruments, caur kuru varētu ziņot par konkrēta medija rīcības neatbilstību ētikas normām un standartiem, dodot sabiedrībai iespēju piedalīties mediju vides veidošanā un uzlabošanā.32 Nepieciešama vienota atskaites sistēma, pēc kuras vadīties un kuras ietvaros tiek izskatīti konkrēti pārkāpumi, lai uzlabotu mediju kvalitāti un uzticamību.

Lai stiprinātu mediju vidi un veicinātu sabiedriski nozīmīga satura veidošanu, izstrādājot Mediju politikas pamatnostādnes, tika identificēta arī nepieciešamība pēc jaunas mediju atbalsta sistēmas izveides. Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 1.rīcības virziena 1.1.3.pasākuma ietvaros ir paredzēts nodrošināt Mediju atbalsta fonda izveidi nekomerciāla, sabiedriski nozīmīga satura radīšanas veicināšanai medijos neatkarīgi no to veida un izmantotās platformas. Mediju atbalsta fonda ietvaros prioritāri tiek atbalstīti33 pētnieciskā, analītiskā un mediju kritikas žanri, kā arī reģionālie mediji. Gan reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas, gan sabiedriski nozīmīga satura veidošanas un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanas latviešu valodā programmas mērķis ir atbalstīt medijus sabiedriski nozīmīga satura veidošanā un stiprināt nacionālo kultūrtelpu latviešu valodā, atbalstot nekomerciālas, sabiedriski nozīmīgas žurnālistikas radīšanu medijos, kuras uzdevums ir stiprināt Satversmē noteiktās vērtības, valstisko apziņu, latvisko kultūrtelpu, kritisko domāšanu, veicināt mediju atbildīgumu un kvalitāti, kā arī sabiedrības saliedētību uz latviešu valodas pamata. Papildus minētajam mērķim, šādu pasākumu īstenošanas ietvaros tiek nošķirti mediji no citiem satura veidotājiem, kuri imitē medijiem raksturīgas darbības, jo projektus atbalsta programmās var iesniegt vienīgi masu informācijas līdzekļi vai neatkarīgie producenti, biedrības un nodibinājumi, kuru darbība ir vērsta uz žurnālistikas materiālu veidošanu. Jebkuram no atbalsta pretendentiem jābūt savam vai saistošam ētikas kodeksam. Tomēr Mediju atbalsta fonda darbība ir tikai viens no elementiem kvalitatīva satura nodrošināšanas kontekstā, tādēļ būtiski īstenot daudzpusējas darbības, t.sk., īstenojot mediju ombuda izveidošanu.

Žurnālistu ētika nav tikai kļūdu un profesionālās ētikas kodeksa pārkāpumu meklēšana, lai sodītu, bet arī pragmatiska nozare, kura darbojas ar patiesību skaidrojošas, uzticību veicinošas profesionālās darbības attīstīšanu. Tās nozīme saskatāma žurnālistu misijas atgādinājumā vispār un vērtību domāšanas uzsvērumā ikdienas praksē.34 Lai nodrošinātu mediju nozares attīstību un veicinātu mediju atbildību Latvijā, ir nepieciešams kopīgs mediju ētikas kodekss. Patlaban lielākā daļa mediju ir izstrādājuši katrs savu ētikas kodeksu vai arī tiem ir saistošs kādas asociācijas/savienības ētikas kodekss. Trūkst kopīga ētikas kodeksa, kas būtu attiecināms uz visiem medijiem - gan elektroniskajiem, gan drukātajiem. Mediju vienotajā ētikas kodeksā tiktu ietverti tie mediju un žurnālistu darbības pamatprincipi un profesionālās darbības noteikumi, par kuriem mediju nozare panāktu vienošanos. Tādējādi tiktu veidota vienota/līdzsvarota mediju nozares izpratne par ētikas normām un profesionālajiem standartiem, kas ir būtisks nosacījums, lai kopumā uzlabotu mediju sniegto pakalpojumu kvalitāti un veicinātu profesionālu un atbildīgu žurnālistiku, tostarp, cīnoties ar dezinformāciju internetā, panāktu lielāku sabiedrības uzticēšanos medijiem. Definējot mediju ētikas principus, ir svarīgi paredzēt atbildību arī par vienpusēja un/vai pret valsts demokrātisko iekārtu vērsta satura atspoguļošanu, vienlaikus neierobežojot preses brīvību.

Demokrātisko procesu nodrošināšanai nepieciešams, lai ne tikai mediju un sabiedrības vidū, bet arī valsts līmenī, t.sk., tiesībsargājošo institūciju vidū, tiktu veidota izpratne par vārda brīvības nozīmi un mediju lomu demokrātijas veidošanā. Mediju ombuda viena no funkcijām varētu būtu sniegt atzinumus lietās, kuras saistītas ar medijiem, pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas - šis ir jautājums, kas būtu atrisināms ar normatīvo aktu grozījumiem vai ietverams jaunajā tiesiskajā regulējumā. Jau līdz šim kritiku par tiesu nolēmumiem un pašvaldību institūciju rīcību ir izteikusi Latvijas Žurnālistu asociācija35 un Latvijas Preses izdevēju asociācija.36 Arī Tiesībsarga atzinumā37 norādīts, ka mediju ombuda uzdevums, žurnālistu tiesību un privilēģiju aizsardzības ietvaros, ir veicināt tiesībsargājošo iestāžu starpā izpratni par mediju lomu un nozīmi. Tādējādi būtiska mediju ombuda funkcija ir skaidrojošais darbs, lai veicinātu izpratni par mediju lomu demokrātiskā valstī.

Vienotā mediju nozares ētikas kodeksa ievērošanai nepieciešams uzraugs, kurš spētu būt neitrāls un atbildīgs gan mediju, gan sabiedrības, gan valsts priekšā. Mediju un informatīvās vides kvalitātes un atbildīguma veicināšana iespējama ar mediju ombuda palīdzību, kas vērtētu ne tikai mediju darbību ētikas normu ievērošanā, bet analizētu pastāvošo tiesisko regulējumu un procesus valstī, kas būtiski skar mediju nozari. Šāds risinājums īstenotu preventīvos pasākumus, kas veicinātu veselīgu mediju telpu un informatīvo vidi, ņemot vērā, ka globalizācijas un tehnoloģiskās attīstības rezultātā informācijas vide, t.sk. mediju vide, un tās uztvere sabiedrībā, mediju vides parametri un vajadzības ir strauji attīstījušās un mainījušās, nojaucot robežas starp mediju veidiem.

Ņemot vērā iepriekš aprakstīto situāciju, secināms, ka mediju ombuds ieņemtu būtisku lomu kā vidutājs starp sabiedrību, medijiem un valsti. Tā uzdevums būtu ne tikai uzraudzīt mediju darbību atbilstoši mediju nozares apstiprinātajam ētikas kodeksam, tostarp, izskatot individuālās sūdzības, bet arī aizstāvēt medijus no valsts vai pašvaldību iestāžu, privātpersonu u.c. iejaukšanās mediju darbībā, lai panāktu noteiktu mediju saturu. Mediju ombuds izteiktu aizrādījumus ne tikai par mediju darbības neatbilstību ētikas normām, bet varētu sniegt atzinumu arī amatpersonām, piemēram, par informācijas nesniegšanu medijiem. Mediju ombuds iesaistītos medijpratības veicināšanas un dezinformācijas ierobežošanas darbībās, piemēram, publicējot informāciju par "klikšķu lapām", apmācot mediju darbiniekus. Tiesībsargs savā atzinumā norādījis, ka, raugoties no pašreizējās situācijas mediju un privātpersonu tiesību aizsardzībā, kā arī pastāvot nepieciešamībai pilnveidot mediju tiesisko regulējumu un ierobežot dezinformācijas saturu, mediju ombuda izveide ir viens no efektīvākajiem risinājumiem minēto jautājumu risināšanā demokrātiskā valstī.

Nozares vērtējums par mediju ombuda institūta izveidošanu Latvijā

Ziņojuma izstrādē tika iesaistīta gan nozare, pārstāvot akadēmiskos spēkus, komerciālos un sabiedriskos medijus38, gan NEPLP un Tiesībsargs, aicinot sniegt viedokli par mediju ombuda institūta izveidošanas kārtību, ētikas kodeksa izstrādi, ombuda struktūru un sastāvu, sūdzību izskatīšanas kārtību un pārsūdzības iespējām, ombuda lēmumu un atzinumu veidiem, darbības tvērumu un attiecināmību uz nozari, ombuda darbības atskaites sistēmu un iespējamo lomu medijpratības veicināšanā un dezinformācijas ierobežošanā. Kultūras ministrija ir organizējusi vairākas tikšanās, tostarp, 2018.gada 29.augustā organizēja kopīgu mediju vides un mediju ekspertu diskusiju, lai izzinātu viedokļus un rastu risinājumu mediju ombuda institūta izveidošanai Latvijā. Diskusijā piedalījās 20 mediju (gan komerciālo, gan sabiedrisko) un to asociāciju, akadēmiskās vides, kā arī NEPLP pārstāvji. Nozarē kopumā valda atbalstošs viedoklis par mediju ombuda institūta un vienota ētikas kodeksa izveidi. Diskusijās secināts, ka mediju ombuda izveide Latvijā ir augstākajā mērā svarīga, kopumā ņemot vērā kvalitatīvas žurnālistikas un mediju darbības nozīmi sekmīgā demokrātijas funkcionēšanā.

Mediju nozares pārstāvji arī informēja, ka ziņojumā ietvertie varianti ir izskatīti mediju iniciatīvas grupā, kurā apvienojusies Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija, Nacionālā informācijas aģentūra "LETA", AS "Delfi" un AS "Latvijas Mediji". Mediju iniciatīvas grupa atbalsta pašregulācijas mehānisma ieviešanu, kas paredz koleģiālu struktūru, norādot, ka mediju ombuda darbības tvērums atkarīgs no pieejamā finansējuma. Mediju iniciatīvas grupa arī informēja, ka ir uzsākusi darbu pie pašregulatīva mehānisma izveides un kopīga mediju ētikas kodeksa izstrādes.

Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes atzinumā39 izteikts atbalsts mediju ombuda izveidošanai, jo šāda institūcija nepieciešama, lai uzlabotu Latvijas mediju darbības kvalitāti, žurnālistikas profesionālo līmeni un sabiedrības uzticēšanos medijiem. Arī Tiesībsargs uzskata, ka mediju ombuda institūta dibināšana vērtējama pozitīvi, norādot, ka demokrātiskā sabiedrībā mediju ombudam ir būtiska loma, raugoties, lai mediju sniegtais saturs būtu objektīvs, kvalitatīvs, neatkarīgs un līdzsvarots.40 Vienlaikus Tiesībsarga ieskatā mediju ombuda pienākums būtu sabalansēt preses tiesības uz vārda brīvību, sabiedrības tiesības uz informāciju un personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Saņemtajos atzinumos un diskusiju ietvaros vairākuma atbalstu guva pašregulējoša mehānisma izveide. Šādā gadījumā valsts sniegtu atbalstu izdevumu segšanai, vienlaikus neiejaucoties ar pārraudzību. Mediju ombuda institūtam nevajadzētu kļūt par kādas jau esošas profesionālās organizācijas transformētu veidojumu. Tika uzsvērts, ka ir bīstami mediju jomu padarīt juridiski strikti noregulētu - demokrātiskā valstī no medijiem nevar prasīt unificētu izpratni par mediju lomu un uzdevumiem, tomēr mediju jomas pārraudzība pašregulācijas līmenī nodrošinātu vienotu ietvaru par pamatlietām, pat, ja tas nav noteikts tiesību aktos. Mediju ombudu kā pašorganizēšanās mehānismu atbalsta lielākā daļa no mediju uzņēmumiem, asociācijām, kas sniedza atzinumus par mediju ombuda izveidi, kā arī akadēmiskie spēki.41

Ziņojuma izstrādes procesā iebildumus snieguši divi mediju nozares pārstāvji. Konceptuālu atbalstu mediju ombuda izveidei ir izteikusi VSIA "Latvijas Radio"42, taču uzskatot, ka nepieciešams vienlaicīgi paredzēt gan valsts institūciju, gan pašregulatīvu mehānismu, norādot arī uz paredzētā finansējuma nepietiekamību nevienam no piedāvātajiem variantiem. VSIA "Latvijas Radio" ieskatā vidutāja funkciju starp nozari un sabiedrības vai privātpersonu interesēm var pildīt valstiski apstiprinātas institūcijas, ne pašregulatīvas.43 Diskusijās un sākotnējā posmā iebildumus izteica arī Latvijas Žurnālistu savienības pārstāvis, taču Ziņojuma atkārtotajā saskaņošanas procedūrā iebildumus neuzturēja.

Attiecībā uz pašregulatīvu mediju ombudu diskusiju fokusā bija tā darbības formāts - vienpersonisks vai koleģiāls mediju ombuda risinājums. Viens no mediju ombuda izveides mērķiem ir nodrošināt maksimālu mediju nozares iesaisti. Šāda iesaiste atspoguļotos arī mediju ombuda darbībā, ja tiktu īstenots koleģiāls mediju ombuds, izveidojot Mediju padomi, kuras locekļi pārstāvētu arī dažādus mediju nozares atzarus. Par koleģiāla mehānisma trūkumu tika atzīta potenciālā atbildības neuzņemšanās par mediju ombuda lēmumiem. Izvirzīto iespējamo trūkumu atsvērtu pastāvīgs sekretariāts, kas gatavotu lēmumu projektus un nodrošinātu ikdienas komunikāciju ar sabiedrību. Ir būtiska ne vien sekretariāta, bet arī ievēlēto Mediju padomes locekļu reputācija un uzticamība, jo tieši uz augstas reputācijas un autoritātes pamata balstās pašregulatīvas institūcijas. Turklāt, ņemot vērā šo iebildumu, tika precizēts Mediju padomes risinājums, piedāvājot divpakāpju lēmumu izskatīšanu. Pirmo lēmumu Mediju padome varētu pieņemt nepilnā sastāvā, atbilstoši noteiktajai lietu sadalīšanas kārtībai, savukārt lēmumu pieņemšana pilnā Mediju padomes sastāvā notiek gadījumā, ja tiek apstrīdēts sākotnējais lēmums. Nepieciešamību nodrošināt pārsūdzības iespējas izteica arī mediju iniciatīvas grupas pārstāvji.

Diskusijā izskanēja atsevišķi viedokļi arī par kopregulācijas mehānisma izveidi, kas netiek paredzēts Ziņojumā kā iespējams risinājums. Šāda veida mehānisms paredzētu valsts un nozares kopīgu darbību mediju ombuda institūta veidošanā. Vienlaikus Ziņojumā ir aplūkoti atsevišķi kopregulācijas elementi, kas varētu tikt īstenoti līdz ar jauna mediju tiesiskā regulējuma izstrādi. Tā kā patlaban Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāns paredz tieši nozares pašorganizēšanās atbalstīšanu, tad Ziņojumā netiek detalizēti aplūkots kopregulācijas mehānisms. Tomēr tas neliedz nākotnē virzīties uz kopregulāciju, ja iesaistītās puses to atzīst par nepieciešamu un efektīvāku savā darbībā nekā pilnīgu pašregulāciju. Ja nākotnē tiks pieņemts lēmums par pāreju no pašregulācijas uz kopregulāciju, piešķirot arī ar likumu noteiktu funkciju pildīšanu, tam būs nepieciešams paredzēt attiecīgu finansējumu.

Diskusijās tika atzīts, ka dezinformācijas problēma patlaban ir ārkārtīgi aktuāla, tādēļ apsverama ideja par mediju ombuda funkciju - koordinēt dezinformācijas ierobežošanu. Vienlaikus dezinformācijas ierobežošana tika atzīta par resursietilpīgu funkciju - īpaši, ja nepieciešams mediju vides pastāvīgs monitorings - kas turklāt sniedzas ārpus klasiskās mediju ombuda funkcijas. Kā piedāvājums izskanēja, ka ombuds sniedz palīdzību tiem, kuri nodarbojas ar dezinformācijas izgaismošanu (nevalstiskās organizācijas, domnīcas u.tml.) un veicina sabiedrības (auditorijas) rezistenci pret meliem un satura kvalitātes prasību pieaugumu.

Kā svarīgs elements tika norādīta ombuda funkcija izskatīt dažādu pušu sūdzības, kas saistītas ar medijiem - ombuds pārstāv gan sabiedrības, gan mediju intereses. Mediju ombuds varētu veikt pētījumus un pārbaudes par noteiktiem aspektiem mediju darbā un sniegt ieteikumus, kritiku. Tiesībsarga ieskatā mediju ombuda darbība varētu tikt vērsta ne tikai uz privātpersonu aizsardzību, bet arī uz žurnālistu tiesību aizsardzību un ievērošanu. Mediju ombuda izveide veicinātu žurnālistu un tiem piešķirto privilēģiju aizsardzību.

Nozares pārstāvju diskusijās tika akcentēts, ka būtiski izglītot sabiedrību par dažādām ar medijiem saistītām jomām, veidot priekšstatu par to, ko sabiedrība vispār var gaidīt un pieprasīt no medijiem un ko nevar. Uz sabiedrības izglītošanas jomu norāda arī Tiesībsargs - mediju ombudam būtu jāveicina žurnālistu lomas izpratne un nozīme sabiedrībā, kā arī tiesībsargājošo iestāžu starpā. Mediju ombuds varētu piedalīties tiesiskā regulējuma pilnveidē, kā arī sniegt dažādus skaidrojumus sabiedrībai par mediju un žurnālistu tiesībām un pienākumiem.

Diskutējot par vienota mediju ētikas kodeksa izveidošanu, tika atzīts, ka žurnālistu ētikas jautājumi saglabā savu aktualitāti gan Latvijas iekšējās informatīvās vides procesos, gan ārvalstu informatīvās ietekmes kontekstā. Kopīga mediju ētikas kodeksa izstrādāšana būtu pirmais solis, ar kuru panākt nozares vienošanos par profesionālajiem žurnālistikas un ētikas standartiem un to uzraudzības mehānismu. Ētikas kodeksam jābūt lakoniskam un tam jāattiecas ne tikai uz žurnālistiem, bet arī uz medijiem, paredzot redaktora, medija dibinātāja ētiku, pretējā gadījumā žurnālists viens pats nebūs spējīgs īstenot ētikas normas. Šo vienoto ētikas normu atzīšana izpaudīsies vai nu caur iestāšanos nodibinātajā biedrībā vai pievienojoties ētikas kodeksam, to parakstot. Ja kāds medijs nepieņem kopējos ētikas standartus, tad mediju ombuds par to informē sabiedrību, tādēļ pats būtiskākais ir visai nozarei vienoties par ētikas standartiem. Aptaujājot vairākus Latvijas žurnālistus un veicot intervijas ar Latvijas mediju redaktoriem, mediju nozares pārstāvji secināja, ka vairums mediju darbinieku ētiku uzskata par svarīgu, bet tas, kā respondenti ir risinājuši ētikas jautājumus, parāda vērā ņemamu nekonsekvenci. Savukārt redaktori intervijās norādījuši, ka par ētiku domā - vai nu vadās pēc ētikas kodeksa, vai seko saviem personiskajiem uzskatiem; daļa intervējamo atzina, ka sava ētikas kodeksa redakcijā nemaz nav. Kopumā aptaujāto žurnālistu un redaktoru prakse neliecina, ka redakcijās mērķtiecīgi tiktu veidota vienota izpratne par ētikas problēmjautājumiem.

Sākotnējā Tiesībsarga atzinumā minēts, ka valstij būtu jāizstrādā vienots, efektīvs un mūsdienīgs mediju un žurnālistu ētikas kodekss, tomēr pēc diskusijām un Ziņojuma projekta nosūtīšanas, Tiesībsarga viedoklis ir precizēts. Tiesībsargs atzinumā44, kas sniegts jau par Ziņojuma projektu, norādījis, ka pašai nozarei - medijiem, kuri būs apvienojušies mediju ombuda institūta īstenošanā - ir jāizstrādā kopīgais ētikas kodekss. Mediju ekspertu diskusijās tika norādīts, ka Vidzemes augstskolas un Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki projektā par masu mediju iesaisti trešo valstu pilsoņu integrācijā Latvijā viens no darbības virzieniem ir mediju ētikas kodeksa izstrāde šajos jautājumos. Eksperti norādīja, ka nav iespējams sagaidīt nozares atbalstu šādā - tik ierobežotā lokā izstrādātam - mediju ētikas kodeksam, līdz ar to būtu secināms, ka vēl jo vairāk nozare neatbalstītu valsts izstrādātu mediju un žurnālistu ētikas kodeksu.

Latvijā patlaban ir izstrādāti vairāki ētikas kodeksi, kas nosaka atbildību individuālās redakcijās un/vai žurnālistu asociācijās. Tomēr joprojām esošie ētikas kodeksi nav pietiekami efektīvi. Pirmkārt, esošie ētikas kodeksi nav attiecināmi uz visu nozari. Otrkārt, vājā sankciju sistēma - ja pārkāpumu ir izdarījis žurnālists, kurš nav kādas žurnālistu organizācijas biedrs, tad šīs organizācijas nevar ietekmēt žurnālista rīcību. Treškārt, ne vienmēr mediji savus ētikas kodeksus ir padarījuši sabiedrībai pieejamus, piemēram, publicējot mājaslapās. Ceturtkārt, nav izslēgts, ka ētikas kodeksi tiek veidoti tikai kā formalitāte, neiesaistot mediju darbiniekus to izstrādē un neaktualizējot ētikas jautājumus ikdienas darbā. Piektkārt, esošie ētikas kodeksi ir orientēti uz žurnālistu, nevis pašu mediju prakses izvērtēšanu.

Ētikas kodeksus var iedalīt divās daļās: iedvesmojošie un minimālo gaidu kodeksi. Pirmais definē ideālus, uz kuriem tiekties, otrs apraksta to, ko nevajag darīt. Par ideālu nesasniegšanu nesoda, bet par minimālo gaidu izpildīšanu neslavē. Latvijas Žurnālistu savienības un Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodeksā var atrast elementus no abiem. Diskusijās izskanēja viedoklis, ka būtu vēlams mēģināt lielāku uzsvaru likt tieši uz minimālo gaidu definēšanu. Šāda virziena pozitīvais aspekts ir tāds, ka tas prasa formulēt konkrētus noteikumus, un attiecīgi arī mudina vairāk skaidrot, kas tiek saprasts ar žurnālistikas standartu aprakstos it kā tik pašsaprotamajiem jēdzieniem, piemēram, "objektivitāte", "neitralitāte", "pilnīga informācija". Tie žurnālistu praksē tiek plaši interpretēti.

Būtībā nozarē, tostarp iesaistot akadēmiskos mācībspēkus, ir atbalstošs viedoklis par mediju ombuda institūta izveidi, kas vērsts pašregulācijas virzienā. Vienlaikus diskusijās izskanējuši atsevišķi viedokļi par mediju ombuda veidošanu kā atsevišķu, pastāvīgu, tikai no valsts budžeta finansētu institūciju, tādēļ turpmākajā nodaļā tiks aplūkoti iespējamie mediju ombuda institūta veidi, analizējot gan pašregulējošu, gan valsts veidotu ombuda mehānismu.

3. Risinājumi ombuda izveidei

Par pamatu mediju ombuda risinājuma variantiem kalpo mediju nozares situācijas analīze, vajadzību izvērtējums, Latvijas tiesiskā regulējuma juridiskā analīze45, ekspertu un nozares paustais viedoklis, kā arī citu valstu prakse, aplūkojot gan nacionālā (konstitucionālā) ombuda scenārijus, gan pašregulatīvos individuālo un koleģiālo ombudu risinājumus. Jebkura risinājuma pamatā ir būtiska izpratne par mediju telpu, tās īpatnībām, īpaši - redakcionālās neatkarības nodrošināšanu. Jāņem vērā, ka katras valsts izvēlētais risinājums ir atšķirīgs, ko ietekmē gan valstu dažādā tiesību sistēma, tradīcijas, vēstures aspekti, gan laiks, kad mediju ombuda institūts ir veidots. Tādēļ ziņojumā, aplūkojot citu valstu risinājumus, tiks analizēta valstu veiksmīgā pieredze, kas būtu īstenojama Latvijā, ņemot vērā Latvijas situāciju un vajadzības.

Mediju ombuda izveidei Ziņojumā analizēti konceptuāli atšķirīgi risinājumi. Turpmāk tiek detalizēti aplūkoti trīs iespējamie mediju ombuda institūta risinājumi: Mediju tiesībsargs, Mediju ombuds (vienpersonisks) un Mediju padome.

Visu risinājumu vienojošais elements ir kopīgs mediju nozares ētikas kodekss - lakonisks normu uzskaitījums, kas ietver galvenās vērtības un prasības, kam jāpiemīt kvalitatīvam medijam un, kas jāievēro mediju pārstāvjiem savā darbībā. Lakonisks ētikas kodekss būtu efektīvs un tas praksē labi darbotos, pretējā gadījumā ētikas kodekss pārtaptu no pašregulācijas balsta par tiesisku regulāciju, kas nepildītu tās funkcijas un nesasniegtu tos rezultātus, kuri kā nepieciešamība minēti ziņojuma pamatojumā. Papildu ikvienā no risinājumiem mediju ombudam (gan vienpersoniskā, gan koleģiālā mehānismā) ir jāatbilst striktiem kritējiem, lai nodrošinātu, ka mediju ombuds savā darbībā ir kompetents, neatkarīgs, objektīvs un raisa uzticību gan no mediju, gan sabiedrības puses. Mediju ombuds nedrīkst būt kādas interešu grupas vai institūcijas pakļautībā. Veidojot mediju ombudu, ņemami vērā vairāki būtiski elementi, kuri paliktu nemainīgi, neatkarīgi no izvēlētā risinājuma:

- Dibināšana: šajā aspektā ietilpst pārstāvniecības jautājumi, ja tiek iecelta vairāk nekā viena persona, kura pilda ombuda funkcijas, un izvirzītie kritēriji potenciālajam ombudam; šos jautājumus valsts definētu, konsultējoties ar nozari; personai vai personām, kura/-as ieņem ombuda pozīciju, būtu jāatbilst striktiem kritērijiem, kas tiktu izstrādāti kopā ar ētikas kodeksu. Ētikas kodeksa izstrāde paliek nozares pārziņā visos piedāvātajos risinājuma variantos.

- Struktūra: izņemot valsts veidota ombuda (Mediju tiesībsarga) gadījumā, pašregulācijas modeļos paredzēts atstāt nozares kompetencē struktūras veidošanas specifiskos jautājumus, piedāvājot tikai sniegt priekšlikumus iespējamiem struktūras tipiem. Pašregulācijas risinājumā valsts īsteno konsultatīvas funkcijas, piešķirot finansējumu mediju pašorganizēšanās veicināšanai, paredzot pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde jānodrošina, ievērojot normatīvos aktus un starptautiskos labākās prakses piemērus, tostarp interešu konflikta novēršanas un ētikas jautājumos, tos iestrādājot līgumā, kas tiktu noslēgts starp nevalstisko organizāciju un Kultūras ministriju.46

- Funkcijas: jebkurā no piedāvātajiem risinājumiem ombuda funkcijas sakrīt; sūdzību pieņemšana un izskatīšana, atzinumu sniegšana, izglītojošais darbs medijpratības un dezinformācijas jautājumos; nav paredzēts iekļaut atsevišķu dezinformācijas monitoringa nodaļu vai sadrumstalot šo instrumentu - galvenais uzdevums ir pildīt ētikas uzrauga funkciju, t.i., izskatīt un izvērtēt iesniegtās sūdzības ētikas pārkāpumu jautājumos. Papildus, attīstot mediju ombuda darbību, tas nākotnē varētu izsniegt žurnālistu apliecības.47

- Darbības attiecināmība uz nozari: pašregulatīva mediju ombuda kompetencē pēc brīvprātības principa ietilptu drukātie mediji, elektroniskie plašsaziņas līdzekļi un interneta mediji, savukārt valsts veidota ombuda (Mediju tiesībsarga) gadījumā - šeit ietilpst visi Latvijas jurisdikcijā esošie mediji. Mediju ombuda kompetencē ietilptu lēmuma publicēšana kā sankcija - nolēmums tiktu publicēts paša ombuda vietnē, un tiktu pieprasīts, lai arī medijs - ētikas normu pārkāpējs - to publicē. Mediācijas ietvaros var vienoties par pienākumu publicēt atvainošanos, atbildi vai pienākumu atsaukt ziņu. Lai gan pašregulatīva mehānisma pamatā ir brīvprātīga mediju iesaiste, mediju ombuds varētu vērtēt arī tādu mediju darbību, kuri nav iesaistījušies mediju ombudā (iesaistīšanās, kļūstot par biedru vai atzīstot kopīgo ētikas kodeksu), taču ombuda lēmumi nebūtu saistoši šiem medijiem. Piederība ombudam var tikt izmantota kā medija kvalitātes zīme, kas ievietota medija interneta vietnē vai izdevumā, tādējādi sabiedrībai norādot uz medija kvalitāti un uzticamību. Pakļaušanos un piederību šai regulācijai varētu nodrošināt arī motivējoši ieguvumi, piemēram, aizsardzība un iespēja kvalificēties Mediju atbalsta fonda konkursiem, iespēja skatīt strīdus mediācijas procesā pirms tiesas, žurnālistu apliecību izsniegšana.48 Ja ētikas normas tiek pārkāptas sistemātiski (ar mediju ombuda lēmumu fiksēti, piemēram, trīs pārkāpumi 12 mēnešu laikā), medijam var tikt liegta iespēja piedalīties Mediju atbalsta fonda konkursos, medijs tiek ierakstīts "melnajā sarakstā" kā tāds, kurš neatbilst (nepakļaujas) profesionālās ētikas prasībām, pašregulācijas gadījumā - medijs var tikt izslēgts no biedru saraksta, līdz ar to automātiski zaudējot aizsardzību.49 Izstrādājot jauno mediju nozares tiesisko regulējumu, varētu arī tikt paredzēts, ka, ja medijs sistemātisku ētikas kodeksa pārkāpumu dēļ tiek iekļauts "melnajā sarakstā", tas zaudē iespēju izmantot samazināto PVN likmi. Tā kā iepriekš minētie jautājumi attiecībā uz pirmstiesas mediāciju, žurnālistu apliecību izsniegšanu, Mediju atbalsta fondu un PVN regulējumu paredz detalizētu izpēti, tie paliek atvērti un ir analizējami jaunā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā.

- Sūdzību pieņemšanas kārtība: vispirms persona vēršas attiecīgajā medijā ar savu sūdzību. Ja medijs nereaģē vai neatzīst/nesaskata pārkāpumu, persona vēršas pie ombuda. Persona nevar sūdzēties par medija darbu vispārīgi - jābūt konkrētam rakstam, sižetam, rīcībai, ar kuru aizskartas personas tiesības. Vienlaikus iespējama populārsūdzība, piemēram, par sabiedrībai nozīmīgiem pārkāpumiem, klikšķu lapām u.c. Mediju ombuds var uzsākt lietu pats pēc savas iniciatīvas.

- Lēmumu pieņemšanas, apstrīdēšanas kārtība: lēmumu pieņemšanas kārtība katrā piedāvātajā modelī atšķiras - viena ombuda gadījumā galējais lēmums tiek pieņemts vienpersoniski. Koleģiālajā modelī gala lēmumi tiktu pieņemti ar visu padomes locekļu iesaisti, sīkāku kārtību izstrādātu pati padome. Ar lēmuma apstrīdēšanu pašregulatīvajā koleģiālajā modelī būtu jāvēršas mediju ombudā otrreizējai caurlūkošanai paplašinātā sastāvā, savukārt Mediju tiesībsarga gadījumā un vienpersoniska pašregulatīva mediju ombuda gadījumā tā lēmums nav pārsūdzams. Paša mediju ombuda lēmumi nav pārsūdzami tiesā, tomēr par strīdīgajiem jautājumiem puses var vērsties tiesā vispārējā kārtībā, ja normatīvie akti paredz šādu iespēju. Mediju ombuds nedrīkst veikt cenzūras funkcijas, tāpēc tas var vērtēt medija profesionālās darbības pārkāpumus tikai ex post, jau publiskotā materiālā. Mediju ombuda tiesības ir veikt lietas izpēti un pieprasīt paskaidrojumus no attiecīgā medija, privātpersonas un citām iesaistītajām pusēm. Lietas izpētes un lēmuma pieņemšanas procedūras gaitā mediju ombuds ir tiesīgs piesaistīt nozares ekspertus.

- Darbības publiskums: reizi gadā mediju ombuds sniedz publisku pārskatu par savu darbību. Pārskatā tiek ietverts arī mediju nozares vērtējums, nepieciešamie pilnveidojumi, t.sk., normatīvā regulējuma pilnveidošana, ko iesniedz Latvijas Republikas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā.

- Izglītojošais darbs: mediju ombuds līdzdarbojas dažādu pasākumu īstenošanā, lai veicinātu sabiedrībā medijpratību un strādātu ar dezinformācijas ierobežošanas jautājumiem. Mediju ombuds jo īpaši informē par medija un žurnālista lomu demokrātiskā valstī, skaidro medija un žurnālista tiesības un pienākumus sabiedrībai, kā arī rīko seminārus, piemēram, tiesībaizsardzības iestādēm par vārda brīvības robežām u.c. saistītajiem jautājumiem.

3.1. Konstitucionāls mediju ombuds

Viens no mediju ombuda risinājuma variantiem ir uz likuma regulējuma balstīts, valsts pārvaldes iekārtā ietilpstošs institūts, kas pārrauga mediju nozares ētikas normu ievērošanu. Šāds mediju ombuda risinājums tiek aplūkots, jo diskusiju laikā izskanēja atsevišķi viedokļi par valsts veidota mediju ombuda izveidošanu. Vienlaikus jāņem vērā, ka konstitucionālais mediju ombuds kā risinājums nav paredzēts Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā. Turklāt, atbilstoši mūsdienu izpratnei par mediju jomas regulāciju, valstij nepiemīt tāda valsts pārvaldes funkcija kā mediju uzraudzība jautājumos par mediju ētikas un žurnālistu profesionālās darbības normu ievērošanu.

Piedāvātā risinājuma ietvaros konstitucionālā mediju ombuda darbība tiktu pakļauta vienīgi likumam. Ombuds būtu nozares virzīta un Saeimas apstiprināta amatpersona, kurai likumā noteiktas kompetences (prasības pēc atbilstošas izglītības, nevainojama reputācija, pieredze mediju jomā u.c.) un darbības ietvars.

Konstitucionālā mediju ombuda kompetencē primāri būtu skatīt sūdzības par mediju ētikas normu pārkāpumiem; tā kompetence aptvertu visus Latvijas jurisdikcijā esošos medijus, neatkarīgi no to reģistrācijas, tādējādi konstitucionālā mediju ombuda lēmumi būtu saistoši visai mediju nozarei. Konstitucionālais mediju ombuds izskatītu privātpersonu iesniegumus un uzsāktu pārbaudes lietas, ja tas nepieciešams, primāri veicinot izlīgumu starp pusēm. Uzsāktā pārbaudes lieta beigtos ar lietā iesaistīto personu izlīgumu vai konstitucionālā mediju ombuda saistošu lēmumu, kas medijam jāpilda.

Turpmāk detalizētāk raksturots konstitucionālā mediju ombuda - Mediju tiesībsarga - darbības ietvars.

Mediju tiesībsargs
(1.risinājuma variants)

1.tabula

Elements Elementa apraksts
Dibināšana Uz likuma pamata.
Struktūra un sastāvs Viena persona - Mediju tiesībsargs - Saeimas apstiprināta amatpersona uz noteiktu laiku; Mediju tiesībsargam pakļauts sekretariāts atbalsta funkciju nodrošināšanai.
Funkcijas Sūdzību pieņemšana un izskatīšana par ētikas normu pārkāpumiem, atzinumu sniegšana, izglītojošais darbs medijpratības un dezinformācijas jautājumos.
Darbības tvērums Mediju tiesībsarga kompetencē ietilpst elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, drukātie mediji, interneta mediji.
Sūdzību izskatīšanas, lēmumu pieņemšanas un pārsūdzības kārtība Mediju tiesībsargs lēmumus un atzinumus pieņem vienpersoniski; primāri darbojas kā mediators, veicinot izlīgumu starp pusēm.
Lēmumu un atzinumu veidi, to attiecināmība uz nozari Mediju tiesībsargs lēmumu par pārbaudes lietas uzsākšanu pieņem vai nu pēc sūdzības/iesnieguma saņemšanas, vai pēc paša iniciatīvas. Mediju tiesībsarga lēmumi un atzinumi ir saistoši visiem Latvijas jurisdikcijā esošajiem medijiem.
Darbības atskaites sistēma Mediju tiesībsargs gada pārskatu par savu darbu publisko savā mājaslapā internetā un iesniedz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Gada pārskats ietver arī atzinumu par situāciju mediju jomā un ieteikumus nepieciešamajiem uzlabojumiem.
Loma medijpratības veicināšanā un dezinformācijas ierobežošanā Sadarbībā ar citām institūcijām nodrošina informējošu un izglītojošu darbu, īpašu uzmanību veltot mediju lomas un nozīmes demokrātijā un mediju darbības pamatprincipu skaidrošanai.

Piedāvātajā risinājumā Mediju tiesībsargs pastāvētu kā funkcionāls atzars jau esošajam Tiesībsarga institūtam, līdz ar to kā pozitīvs aspekts vērtējams, ka sabiedrībai būs labāka izpratne par šāda institūta darbību. Mediju tiesībsargs tiktu izveidots uz likuma pamata, tādējādi nodrošinot pirmšķietami augstāku autoritāti sabiedrības un valsts institūciju acīs.

Vienlaicīgi, ņemot vērā tiesību uz vārda brīvību fundamentālo nozīmi un mediju svarīgo lomu demokrātiskajos procesos, lai īstenotu sabiedrības tiesības saņemt informāciju, starptautiskajās tiesībās atzīts, ka valsts var iejaukties mediju darbības uzraudzībā ļoti ierobežoti. Ir attaisnojama, piemēram, valsts iejaukšanās audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanas uzraudzībā, lai veicinātu satura daudzveidību un novērstu nelikumīga (naida runa, nepilngadīgo aizsardzība) satura izplatīšanu.50 Tomēr jebkura iejaukšanās mediju darbībā ir vērtējama ārkārtīgi piesardzīgi un aizliegumi īstenojami tikai, ja ar pārkāpumu tiek būtiski aizskartas sabiedrības intereses.

Turklāt jāņem vērā, ka ikvienas nozares ētikas un profesionālās darbības jautājumi ir nodrošināmi pašas nozares ietvaros. Un, lai gan Latvijā ir izveidotas vairāku profesiju pārstāvju kolēģijas, kuru darbība noregulēta ar likumu, tomēr mediju nozare nav pielīdzināma ne advokātu, ne notāru, ne zvērinātu tiesu izpildītāju vai citām regulētajām profesijām. Gan advokāti, gan notāri un zvērināti tiesu izpildītāji ir tiesu varai piederīgas personas, savukārt žurnālisti ir "brīvās profesijas" pārstāvji. Latvijā par žurnālistu tiek uzskatīta persona, kura vāc, apkopo, rediģē vai citādā veidā sagatavo materiālus masu informācijas līdzeklim un kura ar to noslēgusi darba līgumu vai veic šo darbu masu informācijas līdzekļa uzdevumā, kā arī žurnālistu apvienības biedrs.51 Lai gan normatīvo aktu līmenī ietverta žurnālista definīcija, izmantojot institucionālās teorijas52 bāzi (žurnālistam ir līgums ar masu informācijas līdzekli, ir žurnālistu organizācijas biedrs), gan tiesu prakse53, gan starptautiskie dokumenti54 norāda, ka par žurnālistu uzskatāma ikviena persona, kura veic žurnālistam raksturīgās funkcijas un pienākumus, proti, tiek piemērota funkcionālā teorija. Iepriekš minētais norāda, ka būtībā nav nozīmes, vai persona ir ieguvusi nepieciešamo izglītību, ir iestājusies žurnālistu asociācijā vai strādā medijā, lai īstenotu žurnālistam raksturīgās funkcijas, tādējādi žurnālista profesiju nav iespējams uzskatīt par "regulējamo profesiju" un tā nebūtu pakļaujama sistēmai, kāda piemērota zvērinātiem advokātiem un citām regulētajām profesijām.

Aplūkojot mediju ombuda iespējamo nākotnes funkciju - izsniegt žurnālistu apliecības, jāņem vērā vairāki elementi. Patlaban likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 24.panta otrā daļa paredz: "Realizējot šajā pantā minētās tiesības, žurnālistam, ja nepieciešams, jāuzrāda Žurnālistu savienības biedra vai masu informācijas līdzekļa darbinieka apliecība vai to izsniegta pilnvara." Jau likumdevējs noteicis, ka žurnālistu apliecību izsniegšana ir pašas nozares kompetencē, tomēr, ņemot vērā, ka valsts pārvaldes funkcijās neietilpst žurnālistu profesijas uzraudzība (skat. iepriekšējo rindkopu), minētais regulējums nav uzskatāms par valsts pārvaldes deleģētu funkciju, līdz ar ko žurnālistu apliecību izsniegšana nav publiskai varai raksturīga funkcija. Skatot šo jautājumu citu valstu praksē, secināms, ka prevalē pašu mediju/žurnālistu izveidota kārtība, kādā žurnālists iegūst savu statusu, kas ir atbilstoši demokrātiskas valsts iekārtai. Zviedrijas žurnālistu apvienība saviem biedriem izdod biedru/preses kartes, kas ir vienīgā žurnālistu identificējošā apliecība, un tā garantē, ka žurnālists ir apņēmies ievērot mediju ētikas noteikumus.55 Arī Dānijā tiek praktizēta preses pašuzraudzība - žurnālistu apvienība saviem biedriem izdod preses kartes, kuras respektē organizācijas un varas institūcijas.56 Savukārt Somijā žurnālistu savienības biedriem tiek piešķirtas preses kartes, kuras kalpo kā pierādījums personas piederībai pie žurnālistu profesijas.57 Vairumā Eiropas valstu ir līdzīga sistēma, proti, preses kartes saviem biedriem izdod profesionālās organizācijas. Preses caurlaides valsts iestādes pašas neizdod, bet žurnālistu apvienības preses caurlaidi valsts institūcijas atzīst, balstoties uz izpausmes brīvības aizsardzības regulējumu.58 Normatīvo aktu līmenī preses caurlaižu izsniegšana un anulēšana vai apturēšana netiek regulēta - par to lemj žurnālistu apvienības preses pašuzraudzības ietvaros.59 No minētā secināms, ka žurnālistu apliecību izsniegšana ne Latvijā, ne arī starptautiskā līmenī nav atzīta par valsts varai piemītošu funkciju. Par to, vai Latvijā saglabājama esošā žurnālistu apliecību izsniegšanas kārtība vai tomēr tā ir maināma, diskutējams, pirmkārt, ar pašu mediju nozari, ņemot vērā, ka risinājumi iespējami vairāki, t.sk., ka šādu funkciju varētu īstenot arī mediju ombuds.

Valsts veidots mediju ombuda modelis starptautiski sastopams visretāk, jo rada bažas par iespēju nodrošināt patiesu mediju brīvību, ja nozare netiek iesaistīta tās ētikas un profesionālās darbības uzraudzības jomā. No Ziņojuma izstrādes laikā aplūkotajām valstīm tikai Lietuvā pastāv valsts veidots institūts, kas tiek asociēts ar ētikas uzraudzību (Žurnālistu ētikas inspektors), tomēr tam paralēli ir izveidota nozares asociācija, kas ētikas komisijā vērtē mediju ētikas pārkāpumus.

Žurnālistu ētikas inspektoru60 nominē mediju asociācijas un ieceļ parlaments, attiecīgi tas atbild parlamentam. Tā darbību atbalsta birojs, kuram tiek nodrošināts valsts finansējums. Žurnālistu ētikas inspektora kompetence ir noteikta likumā, tā neaptver visus mediju ētikas jautājumus. Žurnālistu ētikas inspektora kompetencē61 ir izskatīt sūdzības par personu godu un cieņas, tiesību uz privātās dzīves aizskārumu, par personas datu apstrādes pārkāpumiem; uzraudzīt, kā tiek īstenota nepilngadīgo aizsardzība; vērtēt, kā tiek ievēroti normatīvie akti un principi, kas attiecināmi uz sabiedrības informēšanu; piesaistīt ekspertus dažādos jautājumos; sadarboties ar citu valstu analoģiskām institūcijām; reizi divos gados sagatavot demokrātiskas kultūras attīstības vadlīnijas sabiedrības informēšanas jomā; veikt mediju, izņemot radio un televīzijas, monitoringu. Žurnālistu ētikas inspektora lēmumi62 tiek publiskoti Žurnālistu ētikas inspektora biroja mājaslapā internetā, vienlaikus tā rezolutīvo daļu publiskojot arī attiecīgajā medijā, kurš īstenojis pārkāpumu. Žurnālistu ētikas inspektora lēmumi pārsūdzami tiesā 30 dienu laikā no to publiskošanas vai paziņojuma dienas.

Tomēr paralēli Žurnālistu ētikas inspektoram, Lietuvā pastāv Sabiedrības informēšanas ētikas asociācija63, kuras lēmumus pieņem Sabiedrības informēšanas ētikas komisija.64 Minētā komisija un asociācija darbojas, lai nodrošinātu mediju nozares ētikas kodeksa normu ievērošanu, kā arī veicina sabiedrības medijpratību. Sabiedrības informēšanas ētikas asociāciju veido nozares organizācijas, savukārt Sabiedrības informēšanas ētikas komisija sastāv no asociācijas organizāciju virzītiem pārstāvjiem. Sabiedrības informēšanas ētikas komisijas lēmumi ir pārsūdzami administratīvajā tiesā. Sabiedrības informēšanas ētikas komisijas līdzpastāvēšana Žurnālistu ētikas inspektoram apliecina nepieciešamību pārraudzībā par mediju ētikas normu pārkāpumiem aktīvi iesaistīt pašu mediju nozari.

Igaunijā pastāv divi mediju ombuda institūti - viens ir sabiedrisko mediju ombuds, kas izveidots uz likuma pamata, bet otrs - Preses padome kā pilnībā pašregulatīvs mehānisms. Sabiedrisko mediju ombuda kompetencē ir tādu sūdzību izskatīšana, kas saistītas tikai ar sabiedrisko mediju darbību.65 Pārējo mediju darbību atbilstoši mediju un žurnālistu ētikas normām, uzrauga Igaunijas Preses padome, kas apvieno drukātos, elektroniskos un interneta medijus, tostarp, sabiedrisko mediju.66

Vērtējot Mediju tiesībsarga pieņemto lēmumu un atzinumu iespējamo apstrīdēšanas kārtību, ņemams vērā Augstākās tiesas lēmums67, kurā tiesa norādījusi, ka Tiesībsargs, lai gan ir likumam pakļauta amatpersona un sniedz rekomendējoša rakstura atzinumus, tomēr tam nav piešķirtas noteiktas valsts pilnvaras valsts pārvaldes jomā, tāpēc Tiesībsargu nevar uzskatīt par iestādi. Pielīdzinot Mediju tiesībsarga institūtu pastāvošajam Tiesībsargam, secināms, ka arī Mediju tiesībsarga gadījumā tā lēmumi/atzinumi nebūtu pārsūdzami administratīvajā tiesā. Proti, izveidotos situācija, ka valsts veidots institūts pieņemtu medijiem saistošus lēmumus, kas nav apstrīdami vai pārsūdzami. Šī kārtība neizslēdz iespēju pusēm tiesību aktos paredzētos gadījumos vērsties tiesā vispārējā kārtībā, tomēr pastāv risks, ka mediji neatzīs valsts veidota mediju ombuda lēmumu neapstrīdamo dabu.

Sākotnēji Tiesībsargs pieļāva iespēju mediju ombudu veidot kā valsts institūtu (t.sk. pievienojot esošajam Tiesībsarga birojam), taču pēc Ziņojuma projekta nosūtīšanas un diskusijām, Tiesībsargs68 norāda uz vairākiem riskiem. Mediju tiesībsarga izveides pamatā būtu jauns tiesiskais regulējums, kas darbotos neatkarīgi no Tiesībsarga, tādējādi radot Latvijā divus tiesībsargus. Tiesībsargs uzskata, ka nebūtu racionāli diviem, savstarpējā darbībā pilnīgi neatkarīgiem tiesībsargiem paredzēt kopīgu institūciju, ja praksē vienīgais kopīgais būtu vienas telpas. Savukārt, ja Tiesībsarga biroja struktūrā tiktu iekļauta struktūrvienība, tas būtu pretrunā ombuda institūcijas un cilvēktiesību būtībai, kas pamatā ir attiecības starp indivīdu un valsti. Saskaņā ar Tiesībsarga likumu Tiesībsarga institūcijas mērķis ir veicināt cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt, lai valsts vara tiktu īstenota tiesiski, lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Atbilstoši spēkā esošajam likumam Tiesībsarga kā cilvēktiesību aizsardzības veicinātāja un sargātāja uzdevums ir iesaistīties to problēmu risināšanā, kur personas tiesības un likumiskās intereses aizskar valsts. Tiesībsargs savā atzinumā ir norādījis, ka izņēmums ir diskriminācijas aizlieguma pārkāpums, kad tiesībsargs iesaistās strīda risināšanā starp divām privātpersonām. Savukārt Mediju tiesībsargs primāri darbotos kā mediators, veicinot izlīgumu starp pusēm, paredzot sarunas starp medijiem, sabiedrību un valsti, kas nonāk pretrunā ar Tiesībsarga funkcijām klasiskā izpratnē.

Mediju nozares ekspertu diskusijās tika norādīts, ka valsts veidots institūts visticamāk negūs mediju atbalstu, jo pastāv risks, ka Mediju tiesībsargs izcels "pareizos" viedokļus un nosodīs "nepareizos". Mediju tiesībsarga risinājums nav saderīgs arī ar Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā, kura izstrādē plaši bija iesaistīta nozare, ietverto mērķi, kas paredz mediju ombuda risinājumu kā pašregulācijas mehānismu.

Pašregulatīvs mediju ombuds

Mediju jomas pašorganizēšanos un Latvijas mediju nozarei kopīga ētikas kodeksa izstrādi, kā arī mediju ombuda izveidi, kas nodrošinātu arī ētikas kodeksa ievērošanu, paredz Mediju politikas pamatnostādnes. Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.rīcības virziens "Veicināt Latvijas mediju pašorganizēšanos kvalitātes un atbildīguma paaugstināšanai" ietver pasākumus pašregulatīva mediju ombuda izveidei, kā arī priekšlikumus Latvijas mediju nozares kopīga ētikas kodeksa sagatavošanai. Latvijas mediju vides daudzveidības pētījumā ietvertas rekomendācijas žurnālistu kopienai formāli un neformāli pašorganizēties, lai pašregulācijas elementu izmantošana ļautu distancēties no negatīvi vērtējamām žurnālistu praksēm, kas diskreditē žurnālistus, un lai varētu labāk cīnīties pret to politisko spiedienu, kāds raksturīgs Latvijas politiskajai kultūrai.69 Minētajā pētījumā tiek rekomendēts sekmēt pašregulācijas mehānismus un profesionālās kopienas saliedētību.70 Arī mediju ekspertu diskusijās atbalstu guva tieši pašregulācijas mehānisma ieviešana.

Eiropas Komisijas 2018.gada marta ziņojumā71 norādīts, ka ir nepieciešamas saskaņotas Eiropas Savienības dalībvalstu pūles, lai strauji apkarotu dezinformāciju, ieviešot pašregulācijas mehānismus, t.sk. sūdzību izskatīšanu, un ētikas kodeksus, kas ietver profesionālos standartus. Ziņojumā uzsvērts, ka ir svarīgi nostiprināt profesionālos un neatkarīgos medijus un žurnālistiku, kas pievērš sabiedrības uzmanību dezinformācijai un veicina demokrātijas procesus, kā arī norādīts, ka mediju neatkarība ir Eiropas demokrātijas pamats, attiecīgi valsts institūcijas nedrīkst iejaukties mediju redakcionālajā neatkarībā. Tāpat arī pārskatītā Eiropas Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva paredz veicināt mediju pašregulēšanos.72

Mediju pašregulācijas koncepts nozīmē, ka nevis likumi, bet paši mediji nosaka profesionālās uzvedības nosacījumus un uzrauga to ievērošanu. Pašregulācija praksē darbojas ar attiecīgās jomas nevalstisko organizāciju starpniecību, kas izstrādā profesionālās uzvedības nosacījumus un izveido sistēmu to ievērošanas uzraudzībai. Pašregulācijas mērķis ir panākt uzticēšanos medijiem, to, ka sabiedrība ne vien bauda vārda brīvību, bet saņem patiesu un objektīvu informāciju, kas ir atbildīgi iegūta un izplatīta. Kā atbildīgas žurnālistikas pamatprincipi tiek norādīti: 1) patiesība un precizitāte, 2) neatkarība, 3) taisnīgums un objektivitāte, 4) cilvēcīgums, 5) atbildīgums.73 Arī mediju nozares pārstāvji diskusijās ir apliecinājuši, ka mediju ombuds var darboties tikai uz uzticības pamata, kas sevī ietver arī tādu situāciju nepieļaušanu, kurā Mediju ētikas padomes loceklis lemtu par sava pārstāvētā medija rīcību vai tā objektivitāte pamatoti varētu tikt apšaubīta.

Mediju un žurnālistu ētika, profesionālās ētikas kodekss un standarti ir mediju pārskatatbildības pamats. Pastāv vairākas mediju pārskatatbildības sistēmas, kas ietver mediju un preses padomes, tiesībsargus un citas procedūras, kas ļauj uzskatīt, ka mediji uzņemas atbildību par savu veikumu vai veic ētikas principu pārbaudes.74 Mediju pašregulācija aizsargā mediju neatkarību un neļauj valsts iestādēm kaut vai netieši iejaukties to darbā. Tā var būt efektīvāka nekā valsts noteikts regulējums, jo mediji paši labāk izprot savu vidi nekā valdība. Pašregulācija veicina lielāku mediju atbilstību regulējumam, ņemot vērā citu mediju spiedienu.75

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dokumentā "Mediju pašregulācijas rokasgrāmata" ("The Media Self-Regulation Guidebook") uzsvērts, ka pašregulācija nekad nav saistāma ar politisko saturu. Pašregulācija nav cenzūra, pat ne pašcenzūra. Tās galvenais uzdevums ir izveidot ētikas, precizitātes un personisko tiesību principu minimumu, bet vienlaikus pilnībā saglabāt redakcionālo brīvību par publicētās informācijas un viedokļu izvēli.76

Pašregulācija ir instruments, ar kura palīdzību nodrošināt uzticamību sabiedrības acīs, no vienas puses, un aizsargāt žurnālistus, mediju pārstāvjus un to tiesības, no otras puses, jo ētikas kodekss nodrošina vadlīnijas žurnālistiem, bet sūdzību mehānismi nodrošina kvalitātes kontroli. EDSO dokumentā norādīti galvenie pozitīvie aspekti77 pašregulācijas ieviešanai mediju vidē:

1. Sargā un uztur redakcionālo brīvību;

2. Palīdz minimizēt valsts iejaukšanos;

3. Veicina mediju kvalitāti;

4. Kalpo par apliecinājumu mediju atbildībai;

5. Palīdz lietotājiem piekļūt medijiem (piemēram, izmantojot mediācijas procesu).

Žurnālista loma un mērķis demokrātiskā sabiedrībā, ievērojot robežas attiecībā uz citu cilvēku reputāciju un tiesībām, ir dalīties ar informāciju un idejām par visiem sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem.78 Mediji savu izšķirošo "sabiedrības sargsuņa" (public watchdog)79 lomu spēj pildīt tikai tad, ja no valsts puses ir pēc iespējas mazāka iejaukšanās to darbībā. Žurnālisti ir jānošķir no visām personām, kurām ir tiesības uz izpausmes brīvību, jo žurnālistu tiesību uz izpausmes brīvību robežas ir daudz plašākas. Mediju brīvība joprojām nav pašsaprotama, tādēļ normatīvajam regulējumam vajadzētu kalpot mediju brīvības nodrošināšanai un aizsargāšanai, nevis ierobežošanai.80

Pilnīga pašregulācija visaugstāk tiek vērtēta valstīs, kurās ir augstu attīstīta žurnālistikas un mediju profesionālā nozare, maza žurnālistu populācija, salīdzinot ar iedzīvotāju skaitu, un kur ir mazs skaits mediju ar spēcīgu iekšējo politisko nostāju.81 Piemēram, Igaunijā žurnālistu starpā tiek dota priekšroka profesionālajam kodeksam (vienots pašregulācijas instruments) un žurnālista profesija tiek vērtēta augstu, līdz ar to kopējais nozares attīstības līmenis tiek pielīdzināts Ziemeļvalstu līmenim.82 Pētījuma par mediju pašregulācijas efektivitāti83 ietvaros atbalstu guva apgalvojums, ka efektīvai mediju pašregulācijai potenciāli ir jāietver kādas sankcijas. Tas nozīmētu valsts izveidotu likumā noteiktu sankciju sistēmu, tomēr, izvēloties likumā noteiktu sankciju sistēmu, tiek iedzīvināts jau kopregulācijas mehānisms. Tādējādi ar šādu pieeju jābūt uzmanīgiem, lai nenonāktu pie absolūti pretēja efekta, panākot mediju un žurnālistu "atturošo efektu" (chilling effect), kas nozīmē žurnālistu īstenotu pašcenzūru, ko radījusi paša vai kāda kolēģa sodīšana par profesionālo pienākumu veikšanu. Gluži otrādi - mediju un žurnālistu pakļaušanās vienotiem ētikas noteikumiem veicināma, piedāvājot dažādus labumus - tiek garantēta žurnālista tiesību aizsardzība, medijiem iespēja piekļūt Mediju atbalsta fonda līdzekļiem, tiek garantēta mediācijas procedūra pirms strīda izskatīšanas tiesā u.c.84

Ziņojuma ietvaros aplūkotajās valstīs pārsvarā pastāv mediju pašregulācijas mehānisms kā Zviedrijā, Norvēģijā, Austrijā, Īrijā, Igaunijā vai mediju kopregulācijas mehānisms - Dānijā, Lietuvā.

Ņemot vērā gan vēsturisko pieredzi, gan lūkojoties uz mediju pārraudzības iespējām atbilstoši demokrātiskas tiesiskas valsts principiem, Latvijā sākumā būtu uzsverama mediju nozares pašregulācija, kas nākotnē, izstrādājot jauno tiesisko regulējumu un vērtējot pašregulācijas efektivitāti, varētu iegūt kopregulācijas pazīmes, ja mediju ombuda atsevišķi elementi un funkcijas tiktu paredzētas likumā. Šādā gadījumā būtu jāpanāk vienošanās ar nozari par konkrētu funkciju uzņemšanos, kuras nepieciešams nostiprināt ārējā normatīvajā regulējumā. Vienlaicīgi jau patlaban detalizētākas prasības, kurām jāatbilst pašregulatīvajam mehānismam un kādi uzdevumi tam jāpilda, paredzēts noteikt līgumā85, kas tiktu slēgts starp Kultūras ministriju un nevalstisko organizāciju, tai saņemot valsts paredzēto finansiālo atbalstu.86 Nevalstiskā organizācija, kura īstenos mediju ombuda institūtu, tiktu dibināta uz nenoteiktu laiku, savukārt līgums par valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu mediju pašorganizēšanās veicināšanai starp Kultūras ministriju un nevalstisko organizāciju sākotnējā periodā tiktu slēgts katru gadu no jauna. Līgumā tiks paredzēti pārvaldes uzdevumi, kuru izpilde jānodrošina, ievērojot normatīvos aktus un starptautiskos labākās prakses piemērus, tostarp interešu konflikta novēršanas un ētikas jautājumos.

Kā jau Ziņojumā aprakstīts iepriekš87, Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāns paredz atbalstu tieši mediju pašregulācijai. Līdzko ārējā normatīvā aktā tiek noteikts mediju ombuda regulējums (piemēram, mediju ombuda ievēlēšanas un finansēšanas kārtība, galvenās funkcijas u.tml.), tas pārtop par kopregulācijas mehānismu. Kopregulācijas elementi kā, piemēram, obligāta sākotnējā vēršanās mediju ombudā pirms strīda skatīšanas tiesā vai jautājumi, kas skar piekļuvi Mediju atbalsta fonda finansējumam, tiks izvērtēti, strādājot pie jauna mediju vides tiesiskā regulējuma. Tāpat jaunā mediju vides tiesiskā regulējuma ietvaros, ja tiktu ieviesti iepriekš minētie kopregulācijas elementi, varētu tikt paredzēts mediju ombuda institūta īstenošanas mehānisms (piemēram, nosakot, ka mediju ombudu veido vismaz viena elektronisko plašsaziņas līdzekļu asociācija, drukāto mediju asociācija, žurnālistu asociācija u.tml.) un attiecīgi finansēšanas kārtība. Kopregulācijas elementu izvērtēšana88 jauna tiesiskā regulējuma ietvaros ir racionālāka un lietderīgāka par tūlītēju esošā tiesiskā regulējuma grozīšanu situācijā, kur nav iepriekšējas pieredzes vienota mediju ētikas kodeksa izstrādē un uzraudzībā, kas ļautu apgalvot, ka pašregulācijas sistēma nevarētu būt efektīva, jo šāda prezumpcija ir bijusi pamatā atsevišķu nozares pārstāvju un valsts institūciju iebildumiem Ziņojumā piedāvātajiem pašregulatīvajiem risinājumiem.

Mediju ombudu un tā biroju kā mediju pašregulācijas mehānismu uzņemtos finansēt mediju un žurnālistu nevalstiskās organizācijas89, vienlaicīgi mediju ombuda pamatdarbības nodrošināšanai Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā paredzēts valsts finansējums.

Tālāk aplūkota mediju ombuda institūta izveide pašregulācijas ietvaros gan vienpersoniskā, gan koleģiālā formātā.

Mediju ombuds (vienpersonisks)
(2.risinājuma variants)

2.tabula

Elements Elementa apraksts
Dibināšana Nozares dibināta nevalstiskā organizācija.
Struktūra un sastāvs Vienpersonisks ombuds ar savu sekretariātu; nozares kompetencē izveidot detalizētu ombuda struktūru, tomēr valsts nosaka pamatelementus (noslēdzot līgumu), kuriem jābūt ietvertiem. Ombudam jābūt ar nevainojamu reputāciju un pieredzi mediju jomā.
Funkcijas Sūdzību pieņemšana un izskatīšana par ētikas normu pārkāpumiem, atzinumu sniegšana, izglītojošais darbs medijpratības un dezinformācijas jautājumos.
Darbības tvērums Mediju ombuda kompetencē pēc brīvprātības principa ietilpst elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, drukātie mediji, interneta mediji. Mediju ombuda lēmumi un atzinumi ir saistoši visiem medijiem, kuri iestājušies biedrībā.
Sūdzību izskatīšanas, lēmumu pieņemšanas un pārsūdzības kārtība Mediju ombuds lēmumus un atzinumus pieņem vienpersoniski; primāri darbojas kā mediators, veicinot izlīgumu starp pusēm. Sūdzību izskatīšanas un lēmumu pieņemšanas procesā ombuds ir tiesīgs piesaistīt nozares ekspertus.
Lēmumu un atzinumu veidi, to attiecināmība uz nozari Mediju ombuds lēmumu par lietas uzsākšanu pieņem vai nu pēc sūdzības/iesnieguma saņemšanas, vai pēc paša iniciatīvas. Ja lieta tiek izskatīta, tā noslēdzas ar Mediju ombuda atzinumu, kas ir saistošs visiem biedrības biedriem. Medijam, ja tas pārkāpis ētikas normas vai žurnālista profesionālos noteikumus, jānodrošina Mediju ombuda atzinuma publicēšana (vismaz rezolutīvā daļa) savā izdevumā, interneta vietnē vai citā platformā.
Darbības atskaites sistēma Mediju ombuds gada pārskatu par savu darbu publisko savā mājaslapā internetā un iesniedz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Gada pārskats ietver arī atzinumu par situāciju mediju jomā un ieteikumus nepieciešamajiem uzlabojumiem.
Loma medijpratības veicināšanā un dezinformācijas ierobežošanā Sadarbībā ar citām institūcijām nodrošina informējošu un izglītojošu darbu, īpašu uzmanību veltot mediju lomas un nozīmes demokrātijā un mediju darbības pamatprincipu skaidrošanai.

 Mediju nozares veidots pašregulācijas mehānisms ar vienpersonisku, nozares ieceltu ombudu, kam papildus tiek izveidots sekretariāts administratīvā atbalsta nodrošināšanai. Mediju ombuds atbilst izvirzītajiem kritērijiem (prasības pēc atbilstošas izglītības, nevainojama reputācija, pieredze mediju jomā u.c.).

Vienpersoniska mediju ombuda institūta pozitīvais aspekts būtu vienas, nozarē atzītas un autoritatīvas personas esamība. Vienlaicīgi tas ir arī lielākais izaicinājums šajā modelī. Turklāt šāda risinājuma gadījumā netiek nodrošināta Mediju ombuda pieņemto lēmumu apstrīdēšanas iespēja paša mediju ombuda institūta iekšienē. Tas neizslēdz iespēju pusēm vērsties tiesā vispārējā kārtībā jautājumos, kur tiesiskais regulējums pieļauj šādu iespēju, tomēr Mediju ombuda lēmuma apstrīdēšana tā paša institūta ietvaros samazinātu iespēju, ka lieta nonāks līdz skatīšanai tiesā.

Šādā risinājumā nozare ieceltu vienu ombudu uz noteiktu laiku ar iespēju tikt ieceltam atkārtoti. Mediju ombuds vienpersoniski pieņem lēmumus, sniedz atzinumus, kas neizslēdz ombuda tiesības piesaistīt mediju jomas ekspertus un juristus. Lai nodrošinātu ombuda funkciju izpildi, tiek izveidots sekretariāts. Tāpat Mediju ombuds līdzdarbojas dažādu pasākumu īstenošanā, lai veicinātu sabiedrībā medijpratību un strādātu ar dezinformācijas ierobežošanas jautājumiem. Mediju ombuds īpašu uzmanību pievērš informēšanai par mediju un žurnālistu lomu demokrātiskā valstī, skaidrojot mediju un žurnālistu tiesības un pienākumus sabiedrībai, kā arī organizējot seminārus, piemēram, tiesnešiem, par vārda brīvības robežām.

Mediju ombuda atzinumi ir saistoši tiem medijiem, kuri iestājušies biedrībā vai pievienojušies kopīgajam ētikas kodeksam. Atzinumi tiek publicēti ombuda mājaslapā internetā un tie sastāv no situācijas izvērtējuma, kritikas, ieteikumiem, kā arī pieprasījuma publicēt atzinumu attiecīgajam medijam, kas veicis pārkāpumu.

NEPLP savā atzinumā90 norādījusi, ka atbalsta vienpersoniska mediju ombuda mehānisma ieviešanu, uzskatot, ka nepieciešama personīgas atbildības uzņemšanās par pieņemtajiem lēmumiem, tādā veidā izslēdzot risku, ka lēmumi nebūs pietiekami izsvērti un motivēti. Vienlaicīgi visupirms jāņem vērā, ka nozares pārstāvju lielākais atbalsts ir koleģiāla ombuda mehānisma ieviešanai. Arī Tiesībsargs savā atzinumā91 norādījis, ka pašregulatīva mehānisma īstenošanas gadījumā būtiskākais ir pašas nozares atbalstītais risinājuma variants. Tāpat būtiski, ka tieši koleģiāla mediju ombuda gadījumā iespējams nodrošināt mediju ombuda lēmumu pārsūdzību, kas nav iespējams vienpersoniska ombuda gadījumā. Mediju ombuda pieņemto lēmumu pārsūdzība rada tā pieņemto lēmumu lielāku leģitimāciju.

Skatot starptautisko praksi, vienpersoniskā ombuda modelis tiek izmantots reti. Ja arī tiek izveidots vienpersonisks mediju ombuds, tam paralēli pastāv nozares asociāciju veidota preses padome - tā tas ir gan Zviedrijā (kur ir pašregulatīvs Preses ombuds), gan Lietuvā (kur ir nevis pašregulatīvs, bet valsts izveidots Žurnālistu ētikas inspektors). Arī Īrijā, piemēram, iesniegtās sūdzības visupirms nonāk pie neatkarīgā Preses ombuda, kurš daļu sūdzību var novirzīt Preses padomei.92 Lai gan Īrija Pasaules Preses brīvības indeksā atrodas 16.vietā93, šis modelis tiek apšaubīts, vērtējot Preses ombuda un Preses padomes darbības, jo statistika94 liecina, ka uzticība medijiem sasniegusi zemāko līmeni pēdējo 17 gadu laikā.

Mediju padome (vai Mediju ētikas padome)
(3.risinājuma variants)

3.tabula

Elements Elementa apraksts
Dibināšana Nozares dibināta nevalstiskā organizācija.
Struktūra un sastāvs Koleģiāls ombuds (padome) ar savu sekretariātu; nozares kompetencē izveidot detalizētu padomes struktūru, tomēr valsts nosaka pamatelementus (noslēdzot līgumu), kuriem jābūt ietvertiem. Jebkuram lēmuma izstrādātājam un/vai pieņēmējam jābūt ar nevainojamu reputāciju un pieredzi mediju jomā.
Funkcijas Sūdzību pieņemšana un izskatīšana par ētikas normu pārkāpumiem, atzinumu sniegšana, izglītojošais darbs medijpratības un dezinformācijas jautājumos.
Darbības tvērums Mediju padomes kompetencē pēc brīvprātības principa ietilpst elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, drukātie mediji, interneta mediji. Mediju padomes lēmumi un atzinumi ir saistoši visiem medijiem, kuri iestājušies biedrībā.
Sūdzību izskatīšanas, lēmumu pieņemšanas un pārsūdzības kārtība Iespējama divpakāpju lēmumu izskatīšana, tādējādi nodrošinot pārsūdzības iespējas. Mediju padome primāri darbojas kā mediators, veicinot izlīgumu starp pusēm. Sūdzību izskatīšanas un lēmumu pieņemšanas procesā padome ir tiesīga piesaistīt nozares ekspertus.
Lēmumu un atzinumu veidi, to attiecināmība uz nozari Mediju padome lēmumu par lietas uzsākšanu pieņem vai nu pēc sūdzības/iesnieguma saņemšanas, vai pēc pašas iniciatīvas. Ja lieta tiek izskatīta, tā noslēdzas ar Mediju padomes atzinumu, kas ir saistošs visiem biedrības biedriem. Medijam, ja tas pārkāpis ētikas normas vai žurnālista profesionālos noteikumus, jānodrošina Mediju padomes atzinuma publicēšana (vismaz rezolutīvā daļa) savā izdevumā, interneta vietnē vai citā platformā.
Darbības atskaites sistēma Mediju padome gada pārskatu par savu darbu publisko savā mājaslapā internetā un iesniedz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Gada pārskats ietver arī atzinumu par situāciju mediju jomā un ieteikumus nepieciešamajiem uzlabojumiem.
Loma medijpratības veicināšanā un dezinformācijas ierobežošanā Sadarbībā ar citām institūcijām nodrošina informējošu un izglītojošu darbu, īpašu uzmanību veltot mediju lomas un nozīmes demokrātijā un mediju darbības pamatprincipu skaidrošanai.

Mediju nozares veidots pašregulācijas koleģiāls mehānisms, kas darbojas, lai nodrošinātu ētikas normu īstenošanu un ievērošanu. Mediju padomes locekļus ieceļ nozare, un tiem jāatbilst valsts noteiktiem kritērijiem (prasības pēc atbilstošas izglītības, nevainojama reputācija, pieredze mediju jomā u.c.). Lai nodrošinātu Mediju padomes funkciju izpildi, tiek izveidots sekretariāts.

Mediju padome izskata sūdzības patstāvīgi, tomēr nepieciešamības gadījumā var tikt piesaistīti kompetenti juristi un mediju jomas eksperti ārpus Mediju padomes. Mediju padomes ietvaros iespējams izveidot pārsūdzības mehānismu, otrreiz skatot lietu paplašinātā sastāvā.

Arī Mediju padome līdzdarbojas dažādu pasākumu īstenošanā, lai veicinātu sabiedrībā medijpratību un strādātu ar dezinformācijas ierobežošanas jautājumiem. Mediju padome īpašu uzmanību pievērš informēšanai par mediju un žurnālistu lomu demokrātiskā valstī, skaidrojot mediju un žurnālistu tiesības un pienākumus sabiedrībai, kā arī organizējot seminārus, piemēram, tiesnešiem, par vārda brīvības robežām.

Mediju padomes atzinumi ir saistoši tiem medijiem, kuri iestājušies biedrībā vai pievienojušies kopīgajam ētikas kodeksam. Atzinumi tiek publicēti Mediju padomes mājaslapā internetā un tie sastāv no situācijas izvērtējuma, kritikas, ieteikumiem, kā arī pieprasījuma publicēt atzinumu attiecīgajam medijam, kas veicis pārkāpumu.

Mediju padome kā pašregulatīvs koleģiāls mehānisms ir izplatītākais un tiek īstenots Igaunijā, Austrijā, Dānijā, Īrijā, Norvēģijā un Zviedrijā. Jāņem vērā, ka, lai gan Dānijā pastāvošā Preses padome starptautiskajos pētījumos tiek uzskatīta par pašregulāciju, tā tomēr ir kopregulācijas forma. Kopregulācijas elementi saskatāmi, piemēram, Dānijas tieslietu ministra kompetencēs, kurš izvēlas Preses padomes locekļus95, var izstrādāt detalizētus noteikumus par reģistrācijas formu, lai medijs reģistrētu savu darbību Preses padomē96, skata Preses padomes iesniegto gada pārskatu97, līdzdarbojas Preses padomes procesuālo noteikumu izstrādē.98 Tā kā Preses padome ir izveidota saskaņā ar likumu, elektronisko mediju un preses nozares pakļautība tai ir obligāta, savukārt interneta mediji, kuri izvēlas reģistrēties, saņem tādu pašu aizsardzību kā tradicionālie mediji.99

Lai gan Dānijas Preses padomes kopregulācijas mehānisms tiek vērtēts kā efektīvs100, Norvēģijas mediju nozares brīvība tiek vērtēta augstāk - Norvēģija ieņem pirmo vietu Pasaules Preses brīvības indeksā.101 Norvēģijas 1814.gada konstitūcijas 100.pants ir sagatavojis augsni mediju brīvībai - mediji Norvēģijā ir brīvi un žurnālisti nav pakļauti cenzūrai vai politiskajam spiedienam.102 Ārkārtīgi lielu nozīmi mediju brīvības nodrošināšanā ieņēmusi nozares pašregulācija. Norvēģijā pastāv Preses asociācija, kurai ir vairāki darbības atzari, un kas ir izveidojusi Preses sūdzību komiteju. Tā ir atbildīga par vispārēja Ētikas kodeksa un Redaktoru kodeksa izstrādi, kā arī tā ievērošanas un funkcionēšanas pārraudzību. Komitejas sastāvā mediju pārstāvji vienmēr ir vairumā, un to vada praktizējošs redaktors vai žurnālists. Preses asociācija un Preses sūdzību komiteja, kā arī pārējie asociācijas atzari nav valsts regulēti, bet ir patstāvīgi pašregulācijas institūti.103 Kaut arī pēdējos gados audzis iesniegto sūdzību skaits, kopējais lēmumu skaits, kuros medijs atzīts par vainīgu pārkāpumā, lēnām samazinās. Arvien vairāk palielinās to lietu skaits, kas netiek izskatītas, tās atzīstot par tādām, kurās "acīmredzami nav pārkāpuma", kas liecina par pašregulācijas efektivitāti.104

Zviedrijas mediju ombuda risinājums ir absolūti brīvprātīgs - sistēma nav balstīta likumā un valsts mediju ombuda darbībā neiejaucas. Zviedrijā pastāv divi neatkarīgi pašregulācijas institūti, kas izskata sūdzības par laikrakstu, žurnālu un to tīmekļa vietņu redakcionālo saturu - Preses ombuds un Preses padome.105 Preses ombudu ieceļ speciāla komiteja, kas sastāv no Galvenā parlamentārā ombuda, Zviedrijas Advokatūras asociācijas priekšsēdētāja un Nacionālā Preses kluba priekšsēdētāja. Preses padome sastāv no tiesneša, pa vienam pārstāvim no Zviedrijas Laikrakstu izdevēju asociācijas, Žurnālu izdevēju asociācijas, Žurnālistu apvienības un Nacionālā preses kluba un trīs sabiedrības pārstāvjiem.106

Abas institūcijas veido sistēmu, lai izskatītu sūdzības par avīžu, žurnālu un to interneta mājas lapu saturu. Preses ombuds izskata visas sūdzības, kas iesniegtas trīs mēnešu laikā no apgalvotā pārkāpuma. Sūdzības izskatīšanas laikā, Preses ombuds īsteno mediācijas procedūru starp abām pusēm, lai iespēju robežās rastu risinājumu bez vēlāka Preses padomes lēmuma. Ja Preses ombuds izvērtē, ka sūdzībai ir pamats (savākti nepieciešamie pierādījumi) un ir noticis pārkāpums, tas iesniedz savu vērtējumu Preses padomei. Ja Preses padome nolemj, ka ir izdarīts pārkāpums, medijam savā laikrakstā vai interneta vietnē jāievieto publikācija ar paziņojumu par Preses padomes lēmumu. Atsevišķos gadījumos lēmums var paredzēt naudas soda sankciju. Preses padomes lēmums ir pārsūdzams pašā Preses padomē, kā arī lietu iespējams skatīt tiesā vispārējā kārtībā, kas notiek reti.107

Preses ombudu un Preses padomi Zviedrijā finansē žurnālistu organizācijas un mediju izdevēji, kā arī to budžetu veido soda naudas par konstatētajiem pārkāpumiem.108

Austrijā pastāvošās Austrijas preses padomes, kas ir pašregulatīvs mehānisms, darbība ir kritizēta kā neefektīva tieši mediju iesaistes pēc brīvprātības principa dēļ. Iespējams, būtisku lomu ieņem fakts, ka Austrijas preses padomē nav iesaistījušies trīs Austrijas lielākie izdevēji. Vienlaikus šie izdevēji ir arī biežākais sūdzību objekts. Padome pat saskārusies ar kāda izdevēja mēģinājumu vērsties tiesā pret padomi, jo tā kritizējusi atsevišķas medija publikācijas. Pašas padomes lēmumi funkcionē kā publisks rājiens; naudas sods kā sankcija nepastāv. Brīvprātīga ir arī Austrijas preses padomes lēmuma publicēšana. Kopumā atzīts, ka, lai gan Austrijas preses padomes darbība netiek vērtēta kā efektīva, situācija ir labāka nekā tad, ja šādas padomes nebūtu vispār.109

Jau iepriekš tika aprakstīts110, ka Igaunijā pastāv gan sabiedrisko mediju ombuds, gan pašregulatīvs mehānisms - Preses padome. Preses padome bez maksas skata sūdzības par saturu, kas publicēts medijos. Preses padome sanāk reizi mēnesī un līdz šim ir izskatījusi 851 sūdzību, kuru statusu iespējams aplūkot Preses padomes mājaslapā internetā.111 Preses padomi 2002.gadā izveidoja Igaunijas Laikrakstu asociācija, un tai ir pievienojušies elektroniskie (televīzija, radio) mediji, kā arī sabiedriskais medijs un interneta mediji. Gan Freedom House vērtējumā, gan Pasaules Preses brīvības (World Press Freedom) indeksā Igaunija apsteidz Latviju - Freedom House Igauniju novērtējusi ar 16 punktiem112 (Latvijai ir 26 punkti), savukārt Pasaules Preses brīvības indeksā Igaunija ir 12.vietā113 (Latvija ir 24.vietā). Šis novērtējums ir atkarīgs no vairākiem aspektiem, tomēr ņemams vērā, ka Igaunijā sabiedrība aktīvi izmanto mediju un žurnālistu ētikas uzraudzības institūtus, tādējādi ne tikai cīnoties par savu tiesību aizsardzību, bet caur šo procesu izprotot arī atbildīga un uzticama medija darbības principus, tādējādi sabiedrībā veidojot izpratni par kvalitatīvu saturu.

Tieši pašregulatīvs koleģiāls mediju ombuda institūta mehānisms valstu praksē tiek atzīts par tādu, kas atbilst mediju nozares specifikai. Ja valsts izveido kopregulācijas mehānismu, tajā joprojām lielu lomu ieņem mediju nozares asociācijas un organizācijas, īpaši jautājumos, kas skar mediju un žurnālistu ētikas pārkāpumus. Arī Tiesībsargs ir norādījis, ka Latvijas situācijai atbilstošākais mediju ombuda modelis būtu Mediju padome. Tieši mediju nozares vēlme un nepieciešamība pēc šāda mehānisma ir būtisks priekšnoteikums tam, lai mediju ombuds veiksmīgi darbotos.

4. Secinājumi

Mediju ombuda izveidei Latvijā aplūkoti trīs risinājumi: Mediju tiesībsargs (konsitucionāls institūts, Latvijas Republikas Saeimas apstiprināta viena amatpersona), Mediju ombuds (pašregulācija, viens nozares iecelts Mediju ombuds) un Mediju padome (vai Mediju ētikas padome. Pašregulācija, nozares iecelti Mediju padomes locekļi, veidojot koleģiālu institūciju).

Problēmas risinājuma variantu analīzē tiek izsvērtas to priekšrocības un trūkumi, norādīti nepieciešamie grozījumi normatīvajā regulējumā, finansējuma avoti, paralēli ņemot vērā nozares viedokli, kas izskanējis gan ekspertu diskusijās, gan no saņemtajiem nozares priekšlikumiem Ziņojuma izstrādes laikā.

4.tabula

1.variants Mediju tiesībsargs
Priekšrocības Aptver visus medijus, neatkarīgi no to reģistrēšanas, ombuda institūta atzīšanas.

Līdzība ar Tiesībsarga institūtu, tādēļ pazīstamāks institūts.

Likumā paredzēts deleģējums, kompetences, darbības ietvars, t.sk., robežas.

Pilnas slodzes darbs gan Mediju tiesībsargam, gan tā atbalsta personālam.

Trūkumi Neatbilst mūsdienu izpratnei par mediju jomas regulāciju.

Iespējami Latvijas starptautiskās reputācijas riski.

Neatbilst Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.pasākumam, kas paredz atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos mediju ombuda izveidei.

Institūta ieviešana iespējama tikai no 2020.gada un tam nepieciešams speciāls likums.

Vienpersonisks tiesībsargs; svarīga apstiprinātās personas autoritāte.

Nav lēmuma pārsūdzības iespēju.

Finansēts tikai no valsts budžeta, pilnīga atkarība no valsts budžeta.

Saeimas iesaiste Mediju tiesībsarga iecelšanā.

Nepieciešamie grozījumi Nepieciešams jauns speciālais likums; grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem".
Finansējuma avots Valsts budžets.
2.variants Mediju ombuds (vienpersonisks)
Priekšrocības Maksimāla mediju organizāciju iesaiste un sadarbība.

Pašregulācija kā starptautiski atzītais labākais variants.

Elastīga pārvalde.

Vieglāk norobežoties no politiskās ietekmes.

Pamatā finansēts no nozares ar valsts līdzfinansējumu.

Ieviešana var notikt bez būtiskiem grozījumiem normatīvajos aktos.

Trūkumi Vienpersoniska lēmumu pieņemšana.

Svarīga apstiprinātās personas autoritāte.

Brīvprātīgās iesaistes principa sekas - ombuda lēmumi nav saistoši visai nozarei. Ombuda lēmumi saistoši tiem medijiem, žurnālistiem, kuri iesaistījušies biedrībā. Par citu mediju un žurnālistu darbu ombuds var izteikt kritiku.

Nav lēmuma pārsūdzības iespēju.

Nepieciešamie grozījumi Apsverami grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un citos normatīvajos aktos attiecībā uz termiņiem, kuros jāvēršas tiesā par goda un cieņas aizskārumiem, kā arī citiem iespējamiem kopregulācijas elementiem. Grozījumu nepieciešamība tiktu izvērtēta Kultūras ministrijas darba grupā jauna mediju vides tiesiskā regulējuma izstrādei.
Finansējuma avots Mediji, valsts līdzfinansējums.
3.variants Mediju padome
Priekšrocības Maksimāla mediju organizāciju iesaiste un sadarbība.

Plaša mediju nozares pārstāvniecība, uzticība no mediju puses.

Pašregulācija kā starptautiski atzītais labākais variants.

Elastīgāka pārvalde.

Koleģiāls institūts pārvaldē un ētikas jautājumu izvērtēšanā.

Iespējama lēmumu pārsūdzība.

Kompetenču savstarpēja sadalīšana starp padomes locekļiem.

Vieglāk norobežoties no politiskās ietekmes.

Pamatā finansēts no nozares ar valsts līdzfinansējumu.

Ieviešana var notikt bez būtiskiem grozījumiem normatīvajos aktos.

Trūkumi Brīvprātīgās iesaistes principa sekas - Mediju padomes lēmumi nav saistoši visai nozarei. Mediju padomes lēmumi saistoši tiem medijiem, žurnālistiem, kuri iesaistījušies biedrībā. Par citu mediju un žurnālistu darbu Mediju padome var izteikt kritiku.
Nepieciešamie grozījumi Apsverami grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā un citos normatīvajos aktos attiecībā uz termiņiem, kuros jāvēršas tiesā par goda un cieņas aizskārumiem, kā arī citiem iespējamiem kopregulācijas elementiem. Grozījumu nepieciešamība tiktu izvērtēta Kultūras ministrijas darba grupā jauna mediju vides tiesiskā regulējuma izstrādei.
Finansējuma avots Mediji, valsts līdzfinansējums.

2018.gada 29.augustā Kultūras ministrijā notikušajā nozares diskusijā par mediju ombuda izveides iespējamiem risinājumiem tika apliecināts, ka nozarē kopumā valda atbalstošs viedoklis par mediju ombuda institūta un vienota ētikas kodeksa izveidi.

Atsevišķi diskusijas dalībnieki atbalstīja valsts veidotu mediju ombudu, vienlaikus lielākā daļa nozares bija kategoriski pret šādu iespēju, uzsverot, ka medijiem un to uzraudzībai ir jābūt nošķirtai no valsts pārvaldes. Ziņojumā jau iepriekš114 aprakstīts, ka valsts pārvaldes funkciju īstenošana nav saistāma ar mediju ētikas normu uzraudzību un nav sagaidāma mediju uzticība šādam mehānismam, kā arī valsts veidots mediju ombuds ir pretrunā ar Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā noteikto, kas paredz atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos.

Ziņojumā ietvertie risinājumu varianti ir izskatīti mediju iniciatīvas grupā, kurā apvienojusies Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija, Nacionālā informācijas aģentūra "LETA", AS "Delfi" un AS "Latvijas Mediji". Iniciatīvas grupa atbalsta koleģiāla pašregulācijas mehānisma ieviešanu (3.risinājuma variants - Mediju padome) un apliecināja gatavību uzņemties atbildību un ir uzsākusi darbības, lai apvienotos un izveidotu šādu mehānismu.

Mediju padomei būs jāizstrādā kopīgs ētikas kodekss, sūdzību izskatīšanas kārtība (nodrošinot, tostarp, interešu konfliktu novēršanu) un citi dokumenti, kas paredz lietu apriti Mediju padomē, jānodrošina mājaslapas izveide un jāīsteno apmācības un publicitātes pasākumi, lai informētu sabiedrību par Mediju padomi.

Lai nodrošinātu Mediju padomes risinājuma īstenošanu, veicami grozījumi Kultūras ministrijas nolikumā115, papildinot minētā nolikuma 5.punktu ar uzdevumu Kultūras ministrijai organizēt un kontrolēt mediju ombudam paredzēto valsts budžeta izlietojumu, atbilstoši izvēlētajam risinājumam. Kultūras ministrija konkursa kārtībā mediju ombudam deleģēs atsevišķu valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu līdzdarbības līguma ietvaros. Ievērojot, ka mediju ētikas uzraudzība nav valsts funkcija, jānodrošina Mediju padomes mehānisma neatkarība.116

Kultūras ministrija, saskaņā ar līdzdarbības līgumu, mediju ombudam deleģēs atsevišķus valsts pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde jānodrošina, ievērojot normatīvos aktus un starptautiskos labākās prakses piemērus, tostarp interešu konflikta novēršanas un ētikas jautājumos.

5. Ietekme uz problēmas risināšanu

Mediju politikas pamatnostādnēs ir identificētas mediju vides kvalitātes un atbildīguma problēmas, kuras attiecināmas tieši uz Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.pasākuma "atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos Mediju ombuda izveidei (Mediju atbalsta fonda programmu ietvaros)" realizācijas nepieciešamību. Mediju nozare līdz šim pati nav apvienojusies, tādēļ valsts tam ir pievērsusies, paredzot valsts finansējumu 53 254 euro apmērā katru gadu, sākot no 2018.gada Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.pasākumam, lai veicinātu un motivētu nozares apvienošanos.

Lai nodrošinātu mediju nozares attīstību un veicinātu mediju atbildību, ir nepieciešams vienots mediju ētikas kodekss, kas attiecināms ne tikai uz drukātajiem medijiem vai elektroniskajiem medijiem (katrs no medijiem izstrādājis savu ētikas kodeksu vai medijam saistošs asociācijas/savienības izstrādātais ētikas kodekss), bet kas ir saistošs visiem medijiem. Īstenojot mediju ombuda izveidi, vienlaikus tiktu izveidots pašas mediju nozares izstrādāts vienots ētikas kodekss, kas nozīmē, ka tieši nozare izveido standartus, kurus apņemas ievērot. Ar mediju ombuda izveidi tiktu nodrošināta tāda institūcija, kas specializēti skata strīdus par mediju ētikas pārkāpumiem - viena institūcija, kurā primāri vērsties117, ja medija vai žurnālista rīcība neatbilst konkrētiem mediju ētikas standartiem. Mediju ombuda darbība ieņems būtisku lomu mediju vides kvalitātes, uzticamības un atbildības uzlabošanā, īstenojot neatkarīga, objektīva sarga un starpnieka funkcijas, vienlaikus stiprinot saikni starp medijiem un sabiedrību, tādējādi mediju ombuds būs kā vidutājs starp medijiem, valsti un sabiedrību.

Līdz šim dažādas sūdzības par mediju vai žurnālistu ētikas pārkāpumiem ir adresētas arī NEPLP, tomēr NEPLP kompetence mediju ētikas jautājumos ir ļoti šaura. Elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, pretēji citiem masu informācijas līdzekļiem, ir noteikti pienākumi programmu un raidījumu veidošanā. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24.panta ceturtā daļa nosaka: "Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina, lai fakti un notikumi raidījumos tiktu atspoguļoti godīgi, objektīvi, ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti, veicinot viedokļu apmaiņu, un atbilstu vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem. (..)" NEPLP kompetence vērtēt žurnālistikas un ētikas principus sniedzas tiktāl, ciktāl ir konstatējams Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.5 panta piektajā daļā noteiktais pārkāpuma sastāvs, t.i., tiek pārkāpti normatīvajos aktos noteiktie programmu veidošanas nosacījumi. NEPLP kompetencē ietilpst tikai tādu mediju ētikas normu pārkāpumu izvērtēšana, kas tieši noteikta likumā - būtībā, vispārpieņemtās žurnālistu un mediju ētikas normas daļēji pārklājas ar normatīvo aktu regulējumu elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet tas nenozīmē, ka NEPLP pamatfunkcija ir žurnālistu un mediju ētikas jautājumu izskatīšana. Detalizēts NEPLP un mediju ombuda kompetenču pārskats apkopots 5.tabulā.

5.tabula

NEPLP kompetence (izriet no Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma (turpmāk arī - EPLL)) Mediju ombuda kompetence Kompetenču nošķīrums
24.panta ceturtā daļa: Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi nodrošina, lai fakti un notikumi raidījumos tiktu atspoguļoti godīgi, objektīvi, ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti, veicinot viedokļu apmaiņu, un atbilstu vispārpieņemtajiem žurnālistikas un ētikas principiem. Komentārus un viedokļus atdala no ziņām un nosauc viedokļa vai komentāra autoru. Informatīvi dokumentālajos un ziņu raidījumos fakti tiek atspoguļoti tā, lai apzināti nemaldinātu auditoriju. Caur iesniegtajām sūdzībām uzrauga mediju un žurnālistu ētikas normu ievērošanu. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.5 panta piektā daļa: Par normatīvajos aktos elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu veidošanai vai pakalpojumu sniegšanai pēc pieprasījuma noteikto aizliegumu un ierobežojumu pārkāpumu uzliek naudas sodu fiziskajām personām no 50.00-500.00 EUR, bet juridiskām - 500.00-10 000 EUR.

Minētais regulējums aptver arī pārkāpumus, kas īstenoti, neievērojot EPLL 24.(4), tomēr NEPLP vērtēšanas iespējas ir ierobežotas tiktāl, ciktāl tas attiecas uz raidījumos atspoguļoto. Piemēram, NEPLP nevērtēs tādus jautājumus, kas attiecināmi uz žurnālista informācijas avota atklāšanu vai avota anonimitātes saglabāšanas nepieciešamību kāda sižeta ietvaros; tāpat NEPLP nevērtēs nosacījumus, uz kādiem notiek intervija vai pētniecība konkrētam sižetam; NEPLP nevērtēs arī medija ietekmi uz žurnālista darbību u.c.

Tātad, nevar secināt, ka NEPLP uzrauga žurnālistikas un ētikas principu ievērošanu tā plašākajā nozīmē, gluži pretēji - NEPLP ir ierobežota savā rīcībā lemt par ētikas normu pārkāpumiem.

24.panta piektā daļa: Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi izstrādā savu publiski pieejamu rīcības kodeksu, kurā norāda savas darbības pamatprincipus, akceptētos ētiskas darbības nosacījumus, noteikumus par nepieņemamiem audio un audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem, tai skaitā tādiem, kuru mērķauditorija ir nepilngadīgie un kuri var negatīvi ietekmēt nepilngadīgo psiholoģisko vai fizisko attīstību, kā arī norāda pasākumus, kas veicina pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem. Rīcības kodekss ietver arī noteikumus, kas attiecas uz bērniem paredzētiem audio un audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem par pārtiku un dzērieniem, kuru sastāvā ir uzturvielas un vielas ar noteiktu uzturvērtību vai fizioloģisku ietekmi, jo īpaši tādas vielas kā tauki, taukskābes, sāls un cukurs, kuru pārmērīga lietošana uzturā nav ieteicama. Caur iesniegtajām sūdzībām uzrauga mediju un žurnālistu ētikas normu ievērošanu. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 201.5 panta devītā daļa: Par noteiktās kārtības pārkāpšanu audio un audiovizuālo komerciālo paziņojumu sniegšanā vai izplatīšanā fiziskajām personām izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu no 35.00-140.00 EUR, bet juridiskām - no 70.00-7 100.00 EUR.

Audiovizuālo komercpaziņojumu uzraudzība izriet no Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas118 (59., 79., 88., 89., 90., 91.apsvērums, 9.pants), kas primāri nosaka prasības, kuru ievērošana dalībvalstīm ir jānodrošina. Šādi nosacījumi Latvijā pielāgoti arī radio nozarei, un to ievērošanu uzrauga NEPLP.

Tas, ka EPLL paredz pienākumu izstrādāt publiski pieejamu rīcības kodeksu ar ētikas darbības nosacījumiem, nenonāk pretrunā ar mediju ombuda kompetencēm. Vēl jo vairāk, var būt situācija, ka kāds elektroniskais plašsaziņas līdzeklis nav pievienojies mediju ombuda institūtam vai nav parakstījis nozares izstrādāto ētikas kodeksu, līdz ar ko NEPLP īpaši ir tiesības pieprasīt šāda rīcības kodeksa esamību.

Var būt situācijas, kurās komercpaziņojumu nosacījumu pārkāpums nav tik būtisks, lai to risinātu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa ietvaros un piemērotu administratīvo sodu, bet tajā ir saskatāmi ētikas normu pārkāpumi, tad šo jautājumu var risināt mediju ombuda vai Latvijas Reklāmas asociācijas ētikas padomes119 ietvaros.

60.panta pirmās daļas 5.punkts: uzklausa, analizē un apkopo skatītāju un klausītāju ierosinājumus, sūdzības un citu informāciju par elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbību; Skata sūdzības par mediju un žurnālistu ētikas pārkāpumiem. NEPLP joprojām saglabā 60.p.(1) 5) kompetenci, īpaši, ja ierosinājumi adresēti par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu veidotajām programmām. Ja sūdzība ir par mediju vai žurnālista ētikas pārkāpumu, NEPLP šādu sūdzību nosūta mediju ombudam, par to informējot sūdzības iesniedzēju.

NB! Šāda kārtība patlaban nav attiecināma uz gadījumiem, kad persona izmanto EPLL noteikto procedūru par nepatiesu ziņu atsaukšanu vai atbildes izplatīšanas pieprasījumu EPLL 50., 51., 52.panta kārtībā.

66.panta otrā daļa: Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmas tiek veidotas atbilstoši augstām ētikas un kvalitātes prasībām un atspoguļo sabiedrības uzskatu dažādību. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmās nedrīkst atspoguļot tikai atsevišķu politisko, ideoloģisko, ekonomisko, reliģisko vai citu grupu intereses. Skata sūdzības par mediju un žurnālistu ētikas pārkāpumiem. EPLL norāde, ka sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmām jāatbilst augstām ētikas un kvalitātes prasībām, nenonāk pretrunā ar mediju ombuda kompetenci. Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi jau patlaban var veidot savu ombudu, ja tāds ir nepieciešams, un vienlaikus darboties arī kopējā mediju ombuda institūta radīšanā un turpmākā darbībā.

5.tabulā aplūkotās NEPLP un mediju ombuda kompetences skaidrāk nošķiramas jauna tiesiskā regulējuma ietvaros. Tiktu precizēta sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas kārtība, piemēram, ja jautājums netiek atrisināts mediju ombuda ietvaros un pārkāpums būtībā varētu tikt kvalificēts Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa izpratnē, tad persona vēršas NEPLP, kas izvērtē, vai ierosināma administratīvā pārkāpuma lieta. Mediju ombuda uzdevums primāri ir risināt strīdīgos jautājumus/pārkāpumus sarunu ceļā, vienlaikus veicot skaidrojošo darbu. Nepietiek tikai ar mehāniska naudas soda uzlikšanu, īpaši, ja tas saistīts ar komercpaziņojumu jautājumiem, nelikumīga satura izplatīšanu u.tml. Skaidrojošo darbu par nepieciešamu atzīst arī Eiropas Savienības ietvaros.120

Ja uz elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu veidošanu attiecas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma nosacījumi, ļoti šauri skarot mediju ētikas jautājumus, kuru izpildi uzrauga NEPLP, tad par drukāto un interneta mediju darbības ētiskumu var vērsties vienīgi pie pašiem medijiem, kuri nav ievērojuši ētikas normas, un vēlāk, ja likums to paredz, - tiesā. Mediju ombuds būtu tas institūts, kurā vērsties par jebkura medija un žurnālista veiktajiem ētikas normu pārkāpumiem. Tas nozīmē, ka tiktu nodrošināts vienots mehānisms, caur kuru veicama mediju un žurnālistu ētikas normu ievērošanas uzraudzība un veidojama prakse par ētikas normu pārkāpumu esamību vai neesamību, tādējādi veicinot atbildīgu, kvalitatīvu žurnālistiku un izglītojot sabiedrību par mediju darbību.

Nozīmīga loma mediju ombudam būtu mediju tiesību un pienākumu skaidrošanas funkcijas īstenošanā, kas aptvertu ne tikai skaidrojošo darbu caur mediju ombuda pieņemtajiem lēmumiem, bet arī dažādu semināru organizēšanu, mediju ombuda atzinumu sniegšanu gan valsts iestādēm, gan tiesai, ja kādas lietas ietvaros tiek skarti mediju jautājumi. Mediju ombuda uzdevums būtu ne tikai uzraudzīt mediju darbību atbilstoši mediju nozares apstiprinātajam ētikas kodeksam, bet arī aizstāvēt medijus no valsts vai pašvaldību iestāžu, privātpersonu u.c. iejaukšanās mediju darbībā, lai panāktu noteiktu mediju saturu. Mediju ombuds varētu sniegt atzinumus amatpersonām, piemēram, par informācijas nesniegšanu medijiem. Mediju ombuds iesaistītos medijpratības veicināšanas un dezinformācijas ierobežošanas darbībās, piemēram, publicējot informāciju par "klikšķu lapām", apmācot mediju darbiniekus.

6. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu

Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.punkts "Atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos Mediju ombuda izveidei (Mediju atbalsta fonda programmu ietvaros)" paredz finansējumu 2018.gadā - 53 254 euro un 2019.gadā - 53 254 euro, no 2020.gada un turpmāk paredzot katru gadu 53 254 euro.

euro

Risinājums

Risinājums (risinājuma varianti)

Budžeta programmas (apakš-
programmas)
kods un nosaukums

Vidēja termiņa budžeta ietvara likumā plānotais finansējums

Nepieciešamais papildu finansējums

Pasākuma īstenošanas gads
(ja risinājuma (risinājuma varianta) īstenošana ir terminēta)

2018

2019

2020

2018

2019

2020

turpmākajā laikposmā līdz risinājuma (risinājuma varianta) pabeigšanai
(ja īstenošana ir terminēta)

turpmāk ik gadu
(ja risinājuma (risinājuma varianta) izpilde nav terminēta)

Finansējums konceptuālā ziņojuma īstenošanai kopā

1.variants 

 

0

0

53 524

0

0

50 773

0

104 297121

 

2.variants

22. 13.00 apakšprogramma "Mediju politikas īstenošana"

53 524122

53 524

53 524

0

0

0

0

0

 

3.variants

22. 13.00 apakšprogramma "Mediju politikas īstenošana"

53 524123

53 524

53 524

0

0

0

0

0

 


1 Pašregulācija nozīmē, ka nevis likumi, bet paši mediji (vai citas nozares pārstāvji) nosaka profesionālās uzvedības nosacījumus un uzrauga to ievērošanu. Pašregulācija praksē darbojas ar attiecīgās jomas nevalstisko organizāciju starpniecību, kas izstrādā profesionālās uzvedības nosacījumus un izveido sistēmu to ievērošanas uzraudzībai. Pašregulācijas pilnvaras ir iespējams paplašināt, nākotnē kļūstot par kopregulācijas mehānismu.

2 Mollerup J., On Public Service Broadcasting and Ombudsmanship. Professional Journalism and Self-regulation: New Media, Old Dilemmas in South East Europe and Turkey, p.107. 2011. Pieejams: http://www.unesco.org/new/en/communication-and-information/resources/publications-and-communication-materials/publications/full-list/professional-journalism-and-self-regulation-new-media-old-dilemmas-in-south-east-europe-and-turkey/

3 Press Council of Estonia. Pieejams: http://www.eall.ee/pressinoukogu/index-eng.html

4 Kopregulācija - žurnālistu ētikas principu ievērošanas uzraudzībā piedalās arī valsts.

5 Lai īstenotu pušu pienākumu vērsties ar strīdu mediju ombudā, ir nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, tādēļ šī jautājuma noteikšana risināma nākotnē jauna tiesiskā regulējuma ietvaros.

6 Skat. Ziņojuma 36.lpp.

7 Tiktu rīkots konkurss, kura rezultātā tiktu slēgts līgums, lai nodrošinātu piešķirtā valsts budžeta izlietojuma uzraudzību. Skat. Ziņojuma 36.lpp.

8 Satversmes tiesas 2003.gada 5.jūnija spriedums lietā Nr.2003-02-0106, secinājumu daļa, 1.punkts.

9 Apvienoto Nāciju Organizācija. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Ņujorka 16.12.1996. 19.pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705

10 Eiropas Padome. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. 04.11.1950. 10.pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649

11 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991.gada 24.oktobra spriedums lietā Sunday Times v. the United Kingdom, 1990.gada 22.februāra spriedums lietā Groppera Radio AG and Others v. Switzerland, 1989.gada 25.oktobra spriedums lietā Markt Intern Verlag GmbH and Claus Berman v. the Federal Republic of Germany, 1989.gada 1.aprīļa spriedums lietā Autronic AG v. Switzerland.

12 Eiropas Savienības Pamattiesību harta. 2012/C 326/02, 11.pants. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A12012P%2FTXT

13 Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". 1.pants, 4.pants, 5.pants.

14 Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 2.pants, 49.pants.

15 Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". 7.pants, 12.pants, 28.pants.

16 Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24.panta ceturtā daļa.

17 Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", 2.pants.

18 Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, 1.panta 7.punkts.

19 (..) "Medijs - medija definīcijā var izdalīt vairākus līmeņus - priekšmetisko, institucionāli organizatorisko, tehnoloģisko, satura veidošanas un sociāli politisko līmeni. Priekšmetiskā izpratnē tas ir jebkurš līdzeklis, kas tiek izmantots, lai komunicētu vēstījumus, tostarp, bez tehnoloģiju palīdzības. Savukārt tehnoloģiskajā medija izpratnē svarīgs ir tieši tehnoloģiskās multiplicēšanas aspekts, kas norāda uz mediju kā kanālu informācijas nodošanai (potenciāli lielai auditorijai) tekstuālā, audio, vizuālā vai audiovizuālā formātā. Piemēram, avīzes, žurnāli, televīzija, radio, interneta lapas, kā arī interaktīvai sabiedriskai saziņai paredzētas lietojumprogrammas un citas saturiskas liela mēroga interaktīvas platformas.
Institucionāli organizatoriskajā līmenī par mediju uzskatāms darbību un tajās iesaistīto dalībnieku kopums, kas piedalās informācijas vākšanā, apkopošanā, analīzē un cita veida apstrādē, izplatīšanā un citos žurnālistikas procesos. Tie ir būtiski ceturtā medija izpratnes līmeņa - satura veidošanas - elementi. Proti, lai informācijas izplatīšana auditorijai, izmantojot noteiktu tehnoloģisko kanālu, būtu uzskatāma par mediju identificējošu pazīmi, tai jānotiek pastāvīgi un ievērojot žurnālistikas profesionālos standartus un vērtības, kā arī redakcionālās darbības atbildīguma un kvalitātes principus.
Mediji ir ne tikai ekonomisko attiecību, bet arī noteiktas kultūrtelpas dalībnieki. Tie funkcionē kā pastāvošu kulturāla, ekonomiska, politiska un sociāla rakstura problēmu risinātāji, gan kā to identificētāji un ģeneratori.
Tādējādi mediju, kas piedalās masu komunikācijā, raksturo pēdējo četru medija izpratnes līmeņu kopums - informācijas izplatīšana un multiplicēšana ar tehnoloģiju palīdzību, institucionālā piesaiste un satura veidošana pēc žurnālistikas standartiem redakcionālā uzraudzībā, pildot sociāli nozīmīga aktora funkcijas. Mediju raksturojošs elements var būt arī sabiedrības gaidas attiecībā uz tā satura kvalitāti un profesionālās darbības principu ievērošanu."
(..)

20 Kultūras ministrijas 2017.gada 24.februāra rīkojums Nr.2.5.-1-50 "Par darba grupas izveidi jauna mediju vides tiesiskā regulējuma izstrādei."

21 Council of Europe. Recommendation CM/Rec(2011)7 of the Committee of Ministers to member states on a new notion of media. Pieejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectID=09000016805cc2c0

22 Pārskatatbildība - medijs ir atbildīgs par visu profesionālā ētikas kodeksa un standartu ievērošanu, kā arī par to, ka šāda atbildības ievērošana tiek uzskatāmi parādīta.

23 K.Jakubowicz. A new notion of media? Council of Europe, April 2009, pg.3.

25 Eiropas Komisija. Standarta Eirobarometrs 86. Nacionālais ziņojums. Sabiedriskā doma Eiropas Savienībā. Latvija. 2016.gada rudens. 5.lapa. Pieejams: http://ec.europa.eu/COMMFrontOffice/publicopinion/index.cfm/Survey/getSurveyDetail/instruments/STANDARD/surveyKy/2137

26 Eiropas Komisija. Standarta Eirobarometrs 88. Nacionālais ziņojums. Sabiedriskā doma Eiropas Savienībā. Latvija. 2017.gada rudens. 4.lapa. Pieejams: http://ec.europa.eu/commfrontoffice/publicopinion/index.cfm/Survey/getSurveyDetail/instruments/STANDARD/surveyKy/2143

27 Zelče, Vita (zin. red.). Latvijas mediju vides daudzveidība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 491.lpp.

28 Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24.panta piektā daļa nosaka: Elektroniskie plašsaziņas līdzekļi izstrādā savu publiski pieejamu rīcības kodeksu, kurā norāda savas darbības pamatprincipus, akceptētos ētiskas darbības nosacījumus, noteikumus par nepieņemamiem audio un audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem, tai skaitā tādiem, kuru mērķauditorija ir nepilngadīgie un kuri var negatīvi ietekmēt nepilngadīgo psiholoģisko vai fizisko attīstību, kā arī norāda pasākumus, kas veicina pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem. Rīcības kodekss ietver arī noteikumus, kas attiecas uz bērniem paredzētiem audio un audiovizuāliem komerciāliem paziņojumiem par pārtiku un dzērieniem, kuru sastāvā ir uzturvielas un vielas ar noteiktu uzturvērtību vai fizioloģisko ietekmi, jo īpaši tādas vielas kā tauki, taukskābes, sāls un cukurs, kuru pārmērīga lietošana uzturā nav ieteicama.

29 Latvijas Žurnālistu asociācija. Ētikas kodekss. Redakcijā no 14.03.2014. Pieejams: http://www.latvijaszurnalisti.lv/etikas-kodekss/

30 Latvijas Žurnālistu savienība. Latvijas žurnālistu ētikas kodekss. Pieņemts Latvijas Žurnālistu savienības konferencē 1992.gada 28.aprīlī. Pieejams: http://www.zurnalistusavieniba.lv/index.php?p=3519&lang=923&pp=3768

31 Zelče, Vita (zin. red.). Latvijas mediju vides daudzveidība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 112.lpp.

32 Ministru kabineta 2016.gada 8.novembra rīkojums Nr.667 "Par Latvijas mediju vides politikas pamatnostādnēm 2016.-2020.gadam." Pielikums Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.-2020.gadam. 3.Problēmas, kuru risināšanai nepieciešams īstenot noteiktu politiku. Problēmas, kas nosaka nepieciešamību realizēt 2.rīcības virzienu - paaugstināt mediju vides kvalitāti un atbildīgumu. 2.4.punkts. Pieejams:https://likumi.lv/ta/id/286455-par-latvijas-mediju-politikas-pamatnostadnem-2016-2020-gadam

33 Valsts reģionālās attīstības aģentūra. Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmā tiks īstenoti 38 projekti. 05.07.2018. Pieejams: http://www.vraa.gov.lv/lv/news/article.php?id=55720
Sabiedrības integrācijas fonds. 34 projekti tiks īstenoti programmā "Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā". Pieejams:" http://www.sif.gov.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=10479%3A34-projekti-tiks-istenoti-programma-%E2%80%9CAtbalsts-medijiem-sabiedriski-nozimiga-satura-veidosanai-un-nacionalas-kulturtelpas-stiprinasanai-latviesu-valoda%E2%80%9D&catid=14%3AJaunumi&Itemid=186&lang=lv

34 Zelče, Vita (zin. red.). Latvijas mediju vides daudzveidība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 70.lpp.

35 Latvijas Žurnālistu asociācija. LŽA paziņojums par tiesas spriedumu TVNET un Operas lietā. 29.04.2016. Pieejams: http://www.latvijaszurnalisti.lv/raksti/2016/04/29/lza-pazinojums-par-tiesas-spriedumu-tvnet-un-operas-lieta/;
Latvijas Žurnālistu asociācija. Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) paziņojums par tiesvedību starp Latvijas Nacionālo operu un baletu (LNO) un portālu "TVNET". 25.01.2017. Pieejams: http://www.latvijaszurnalisti.lv/raksti/2017/01/25/latvijas-zurnalistu-asociacijas-lza-pazinojums-par-tiesvedibu-starp-latvijas-nacionalo-operu-un-baletu-lno-un-portalu-tvnet/
Latvijas Žurnālistu asociācija. LŽA valdes paziņojums par Iecavas domes rīcību, mēģinot iebiedēt reģionālo laikrakstu "Bauskas dzīve". 21.03.2016. Pieejams: http://www.latvijaszurnalisti.lv/raksti/2016/03/21/lza-valdes-pazinojums-par-iecavas-domes-ricibu-meginot-iebiedet-regionalo-laikrakstu-bauskas-dzive/

36 Latvijas Preses izdevēju asociācija. Deputāti maina domas un atbalsta ieceri ierobežot pašvaldību informatīvo izdevumu izdošanas biežumu.13.08.2018. Pieejams: http://www.lpia.lv/?id=3398#zina
Latvijas Preses izdevēju asociācija. Latvijas Preses izdevēju asociācija un Latvijas Žurnālistu asociācija sašutušas par ierosinātajām likuma izmaiņām un par pašvaldību laikrakstiem. 10.01.2018. Pieejams: http://www.lpia.lv/?id=3388#zina
Latvijas Preses izdevēju asociācija. Latvijas Preses izdevēju asociācijas un Latvijas Žurnālistu asociācijas atklātā vēstule. 11.01.2018. Pieejams: http://www.lpia.lv/?id=3390#zina
Latvijas Preses izdevēju asociācija. Deputāti nosaka, ka likumu par presi neattiecinās uz pašvaldību informatīvajiem izdevumiem. 15.06.2017. Pieejams: http://www.lpia.lv/?id=3377#zina

37 Latvijas Republikas tiesībsarga 24.07.2018. vēstule.

38 Skat. 1.nodaļu.

39 Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes 2018.gada 11.jūlija vēstule.

40 Latvijas Republikas tiesībsarga 24.07.2018. vēstule.

41 Latvijas Raidorganizāciju asociācijas 11.07.2018. vēstule Nr.2018/11; SIA LETA 11.07.2018. vēstule Nr.14/5.1/18; Biedrības "Latvijas Žurnālistu asociācija" 11.07.2018. vēstule; Biedrības "Latvijas Reklāmas asociācija" 12.07.2018. vēstule Nr.09/2018; Latvijas Preses izdevēju asociācijas 05.10.2018. vēstule Nr.1-18/16; Biedrības "TV Neatkarīgo producentu asociācija" 11.10.2018. vēstule un 30.10.2018. vēstule; VSIA "Latvijas Televīzija" 26.10.2018. vēstule Nr.275/1-8.2; Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas 09.10.2018. vēstule Nr.163;

42 Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Radio" 25.06.2018. vēstule Nr.129/B2-6.5n

43 Valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Radio" 31.10.2018. vēstule Nr.209/B2-6.5n

44 Latvijas Republikas tiesībsarga 08.10.2018. vēstule Nr.1-5/116.

45 Nikuļceva I., Atzinums par mediju un to iekšējās un ārējās organizācijas tiesiskā regulējuma pilnveides iespējām Latvijā. Rīga 2017.gada 29.augusts.

COBALT, Žurnālistu tiesības, tiesiskā aizsardzība un atbildība. 2017.gada 1.septembris.

46 Skat. Ziņojuma 36.lpp.

47 Skat. Ziņojuma 20.lpp.

48 Tādi elementi kā iespēja kvalificēties Mediju atbalsta fonda konkursiem, iespēja skatīt strīdus mediācijas procesā pirms tiesas, žurnālistu apliecību izsniegšana ir aplūkojami jauna mediju vides tiesiskā regulējuma izstrādes gaitā.

49 Jautājumi, kas skar tādus institūtus kā ierobežota piekļuve Mediju atbalsta fonda līdzekļiem vai iespēja zaudēt samazināto PVN likmi skatāma jauna mediju tiesiskās vides regulējuma izstrādes ietvaros.

50 Skat., piemēram, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 21.3 pantu, 23.panta pirmo daļu, 26.pantu, 35.panta otro daļu.

51 Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", 23.pants.

52 Atbilstoši institucionālajai teorijai, par žurnālistu tiek uzskatīta persona, kura strādā kādā medijā, ir ieguvusi žurnālista izglītību vai pieder profesionālajai organizācijai.

53 Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2011.gada 26.maija spriedums lietā Nr.SKA-421/2011.
ECT 2005.gada 15.februāra spriedums lietā Steel and Morris v. the United Kingdom.
ECT 2004.gada 27.maija spriedums lietā Vides Aizsardzības Klubs v. Latvia.

54 Skat., piemēram, Article 19. Freedom of expression and ICT's: Overview of international standards. 2013.Pieejams: www.article19.org/data/files/medialibrary/37380/FoE-and-ICTs.pdf Council of Europe. Recommendation No. R (2000) 7 of the Committee of Ministers to member states on the right of journalists not to disclose their sources of information. Committee of Ministers. 701st meeting of the Ministers' Deputies. 8 March 2000.

55 Swedish Union of Journalists. Pieejams: https://www.sjf.se/about-us.

56 Nikuļceva I., Atzinums par mediju un to iekšējās un ārējās organizācijas tiesiskā regulējuma pilnveides iespējām Latvijā. Rīga 2017.gada 29.augusts.

57 The Union of Journalists in Finland. Pieejams: https://journalistiliitto.fi/en/membership/what-you-get/.

58 Press Cards ir European Union. Pieejams: https://www.presscards.eu/.

59 Nikuļceva I., Atzinums par mediju un to iekšējās un ārējās organizācijas tiesiskā regulējuma pilnveides iespējām Latvijā. Rīga 2017.gada 29.augusts.

60 Republic of Lithuania. Law on the Provision of Information to the Public. 2 July 1996 - No I-1418, Vilnius. Article 49. Pieejams: https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/2865241206f511e687e0fbad81d55a7c?jfwid=1clcwosx33

61 Ibid., Article 50.

62 Republic of Lithuania. Law on the Provision of Information to the Public. 2 July 1996 - No I-1418, Vilnius. Article 50. Pieejams: https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/2865241206f511e687e0fbad81d55a7c?jfwid=1clcwosx33.

63 Republic of Lithuania. Law on the Provision of Information to the Public. 2 July 1996 - No I-1418, Vilnius. Article 46. Pieejams: https://e-seimas.lrs.lt/portal/legalAct/lt/TAD/2865241206f511e687e0fbad81d55a7c?jfwid=1clcwosx33.

64 Ibid., Article 461.

65 Mollerup J., On Public Service Broadcasting and Ombudsmanship. Professional Journalism and Self-regulation: New Media, Old Dilemmas in South East Europe and Turkey, p.107. 2011. Pieejams: http://www.unesco.org/new/en/communication-and-information/resources/publications-and-communication-materials/publications/full-list/professional-journalism-and-self-regulation-new-media-old-dilemmas-in-south-east-europe-and-turkey/

66 Press Council of Estonia. http://www.eall.ee/pressinoukogu/index-eng.html

67 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007.gada 14.decembra lēmums lietā Nr.A7021807/12, SKA-679/2007. 3.2.punkts.

68 Latvijas Republikas tiesībsarga 08.10.2018. vēstule Nr.1-5/116.

69 Zelče, Vita (zin. red.). Latvijas mediju vides daudzveidība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2018. 114.lpp.

70 Turpat, 134.lpp.

71 European Commission. Final report of the High Level Expert Group on Fake News and Online Disinformation. A multi-dimensional approach to disinformation. 12 March, 2018. Pieejams: https://ec.europa.eu/digital-single-market/en/news/final-report-high-level-expert-group-fake-news-and-online-disinformation

72 European Parliament legislative resolution of 2 October 2018 on the proposal for a directive of the European Parliament and of the Council amending Directive 2010/13/EU on the coordination of certain provisions laid down by law, regulation or administrative action in Member States concerning the provision of audiovisual media services in view of changing market realities (COM(2016)0287 - C8-0193/2016 - 2016/0151(COD)) (Ordinary legislative procedure: first reading) http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P8-TA-2018-0364+0+DOC+XML+V0//EN

73 Ethical Journalism Network. The 5 Principles of Ethical Journalism. Pieejams: https://ethicaljournalismnetwork.org/who-we-are/5-principles-of-journalism

74 Recommendation CM/Rec(2011)7 of the Committee of Ministers to member states on a new notion of media. 39.punkts. Pieejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectID=09000016805cc2c0

75 Puddephatt A, The Importance of self regulation of the media in upholding freedom of expression. UNESCO 2011, p.10. Pieejams: http://www.unesco.org/new/en/communication-and-information/resources/publications-and-communication-materials/publications/full-list/the-importance-of-self-regulation-of-the-media-in-upholding-freedom-of-expression/

76 Organization for Security an Co-operation in Europe. The Media Self-Regulation Guide Book, p.10, Vienna 2008. Pieejams: https://www.osce.org/fom/31497

77 Organization for Security an Co-operation in Europe. The Media Self-Regulation Guide Book, p.12, Vienna 2008. Pieejams: https://www.osce.org/fom/31497.

78 ECT 2012.gada 7.februāra spriedums lietā Axel Springer AG v. Germany, 79.punkts

79 ECT 1999.gada 20.maija spriedums lietā Bladet Tromsø and Stensaas v. Norway, 59.punkts.

80 OSCE Media Self-Regulation Guide Book, Miklós Haraszti ,13-14 lpp, Vīne 2008. Pieejams: https://www.osce.org/fom/31497

81 European Journal of Communication. How effective is media self-regulation? Results from a comperative survey of European journalists. Pieejams: http://journals.sagepub.com/doi/abs/10.1177/0267323114561009?journalCode=ejca

82 Ibid., p. 256-258

83 Ibid., p. 261-262

84 Mediju iespēja piekļūt Mediju atbalsta fonda līdzekļiem un mediācijas procedūra pirms strīda izskatīšanas tiesā ir aplūkojami jauna mediju vides tiesiskā regulējuma ietvaros. Mediācijas procedūru līdz tam iespējams izmantot pēc brīvprātības principa.

85 Skat. Ziņojuma 36.lpp.

86 Ministru kabineta 2016.gada 8.novembra rīkojums Nr.666 "Par Latvijas mediju politikas pamatnostādņu 2016.-2020.gadam īstenošanas plānu." 2.rīcības virziena 2.1.2.pasākuma finansējums un tā avoti. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=286453

87 Skat., piemēram, Ziņojuma 14.lapu.

88 2017.gada martā darbu sāka Kultūras ministrijas darba grupa jauna mediju vides tiesiskā regulējuma izstrādei, kuras uzdevums ir izstrādāt priekšlikumus jauniem, mediju vidi regulējošiem normatīvajiem aktiem, kas ar laiku aizstātu likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Pieejams: https://www.km.gov.lv/lv/mediju-politika/padomes-un-darba-grupas

89 Šādu apgalvojumu izteica mediju nevalstiskās organizācijas un atsevišķu mediju pārstāvji Kultūras ministrijas organizētajā diskusijā 2018.gada 29.augustā.

90 Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes 08.10.2018. vēstule Nr.3-2/582.

91 Latvijas Republikas tiesībsarga 2018.gada 8.oktobra vēstule Nr.1-5/116.

92 Press Council of Ireland. Office of the Press Ombudsman. Pieejams: http://www.presscouncil.ie/press-council-of-ireland-1/appeals-and-referrals

93 Reporters Without Borders. 2018 World Press Freedom Index. Pieejams: https://rsf.org/en/ranking

94 Horgan J., Falling trustu in Irish media needs to be addressed. The Irish Times. 27.01.2017. Pieejams: https://www.irishtimes.com/opinion/falling-trust-in-irish-media-needs-to-be-addressed-1.2951070

95 Consolidating Act 2014-08-11 no. 914. The Media Liability Act. Part 7, Section 41. Pieejams: http://www.pressenaevnet.dk/media-liability-act/

96 Ibid. Part 2, Section 8, Subsection 3.

97 Ibid. Part 7, Section 51.

98 Ibid. Part 7, Section 52.

99 Freedom House. Denmark. Freedom of the Press 2016. Pieejams: https://freedomhouse.org/report/freedom-press/2016/denmark

100 Greenslade R., Media lessons from Scandinavia - where press self-regulation works. The Guardian. 04.07.2012. Pieejams: https://www.theguardian.com/media/greenslade/2012/jul/04/us-press-publishing-sweden

101 Reporters Without Borders for Freedom in Information. 2018 World Press Freedom Index. Pieejams: https://rsf.org/en/ranking#

102 Reporters Without Borders for Freedom of Information. Norway. Pieejams: https://rsf.org/en/norway

103 The Norwegian Press Complaints Commission - an important institution for free and independent media. Pieejams: http://msps.su/files/2014/12/Power-point-from-Hilde-Haugsgjerd.pdf

104 Omdal Egil S., Norway: Transparently ethical and setting standarts that win media respect. Ethical Journalism Network. Pieejams: https://ethicaljournalismnetwork.org/resources/publications/trust-factor/norway

105 PO-PON Allmanhetens Pressombudsman Pressens Opinionsnamnd. About the Press Ombudsman and Press Council. Pieejams: https://po.se/about-the-press-ombudsman-and-press-council/

106 PO-PON Allmanhetens Pressombudsman Pressens Opinionsnamnd. http://www.po.se/english/how-self-regulation-works

107 PO-PON Allmanhetens Pressombudsman Pressens Opinionsnamnd. How self-regulation works. Pieejams: https://po.se/about-the-press-ombudsman-and-press-council/how-self-regulation-works/

108 L. Fielden Regulating the Press. A Comparative Study of International Press Councils. The Reuters Institute for the Study of Journalism, 2012, p.25.

109 Horizont. Österreich' hat verhältnismäßig wehleidig reagiert. Pieejams: https://www.horizont.at/home/news/detail/oesterreich-hat-verhaeltnismaessig-wehleidig-reagiert.html

110 Skat. Ziņojuma 23.lpp.

111 Pieejams: http://www.eall.ee/pressinoukogu/kaebused.php

112 Freedom House. Freedom of the Press 2017. Estonia. Pieejams:https://freedomhouse.org/report/freedom-press/2017/estonia

113 Reporters Without Boarders of Freedom of Information. Estonia. Pieejams:https://rsf.org/en/estonia

114 Skat. 3.1.apakšnodaļu.

115 Ministru kabineta 2003.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.241 "Kultūras ministrijas nolikums". Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=74750

116 Skat. Ziņojuma 21.lpp.

117 Jaunā tiesiskā regulējuma ietvaros nepieciešams izstrādāt grozījumus likumos, ka vēršanās mediju ombudā, pirms strīda skatīšanas tiesā, ir obligāta, lai strīdu sākotnēji mēģinātu atrisināt mediācijas ceļā.

118 Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2010/13/ES (2010.gada 10.marts), par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva). Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 15.4.2010. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/lv/TXT/?uri=CELEX%3A32010L0013

119 Latvijas Reklāmas asociācija. Ētikas padome. Pieejams: http://www.lra.lv/lv/etikas-padome/

120 Conference Report. Safeguarding European Core Values Online. Conference of the German Media Authorities in co-operation with ERGA. Brussels, 11 April 2018. Pieejams: https://www.medienanstalt-nrw.de/service/veranstaltungen-und-preise/bruessel-safeguarding-european-core-values-online.html

121 Izdevumus gada griezumā veido: 1) atlīdzība Mediju tiesībsargam (koeficients - 3.32 (koeficients pielīdzināts CVK priekšsēdētāja koeficientam) 47 988 euro, kas iekļauj Mediju tiesībsarga mēnešalgu, darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, pabalstus un kompensācijas un citus maksājumus; 2) atlīdzība trīs sekretariāta darbiniekiem (amatu saime: 21.Juridiskā analīze, izpildes kontrole un pakalpojumi, līmenis/mēnešalgu grupa: VA/13) 43 809 euro, kas iekļauj trīs sekretariāta darbinieku mēnešalgu, darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, pabalstus un kompensācijas un citus maksājumus; 3) administratīvie izdevumi 12 500 euro.

122 Izdevumus gada griezumā veido: 1) 33 262 euro ombuda atlīdzībai, kas iekļauj ombuda mēnešalgu, darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, pabalstus un kompensācijas un citus maksājumus; 2) 19 992 euro atlīdzību ombuda sekretariāta funkciju nodrošināšanai.

123 Izdevumus gada griezumā veido: 1) 33 262 euro sekretariāta atlīdzībai, kas iekļauj sekretariāta darbinieku mēnešalgu, darba devēja valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, pabalstus un kompensācijas un citus maksājumus; 2) 19 992 euro piesaistīto juridisko un mediju nozares ekspertu atlīdzībai.

Kultūras ministre Dace Melbārde

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Ministru kabinets Veids: rīkojums Numurs: 656Pieņemts: 11.12.2018.Stājas spēkā: 11.12.2018.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 244, 12.12.2018. OP numurs: 2018/244.7
Saistītie dokumenti
  • Satversmes tiesas nolēmumi
  • Anotācija / tiesību akta projekts
  • Citi saistītie dokumenti
303579
11.12.2018
85
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva