1.pants. Likumā lietotie termini

(1) Likumā ir lietoti šādi termini:

1) komercprakses īstenotājs — jebkura fiziskā vai juridiskā persona, kas savas saimnieciskās vai profesionālās darbības ietvaros īsteno komercpraksi, kā arī jebkura cita fiziskā vai juridiskā persona, kas rīkojas komercprakses īstenotāja vārdā vai uzdevumā;

2) komercprakse - darbība (uzvedība, apgalvojums, komerciāla saziņa, tirgvedība) vai bezdarbība (noklusējums), kas tieši saistīta ar tirdzniecības veicināšanu, preces (ķermeniskas vai bezķermeniskas lietas) pārdošanu, pakalpojuma sniegšanu patērētājam vai digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādāšanu;

3) ranžējums — precēm vai pakalpojumiem, tostarp digitālajiem pakalpojumiem un digitālajam saturam, piešķirtā relatīvā pamanāmība, kā to parādījis, organizējis vai paziņojis komercprakses īstenotājs, neatkarīgi no tehnoloģiskajiem līdzekļiem, kas izmantoti parādīšanai, organizēšanai vai paziņošanai;

4) tiešsaistes tirdzniecības vieta — pakalpojuma sniegšanas vieta, izmantojot programmatūru, tostarp tīmekļa vietne, tīmekļa vietnes daļa vai lietotne, ko uztur komercprakses īstenotājs vai kas tiek uzturēta komercprakses īstenotāja vārdā un kas ļauj patērētājiem slēgt distances līgumus ar citiem pārdevējiem, pakalpojumu sniedzējiem vai patērētājiem.

(2) Citi šā likuma termini un jēdzieni lietoti Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir nodrošināt patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību, aizliedzot komercprakses īstenotājiem izmantot negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem.

3.pants. Likuma darbības joma

(1) Šis likums definē negodīgu komercpraksi, kā arī reglamentē uzraudzības iestāžu kompetenci.

(2) Šā likuma noteikumi attiecas uz komercpraksi, kas tiek īstenota attiecībā uz patērētāju pirms līguma noslēgšanas, līguma slēgšanas laikā, kā arī pēc līguma noslēgšanas.

(3) Šā likuma noteikumi neskar:

1) noteikumus par preču, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura nekaitīguma un drošuma prasībām, kā arī strīdu pakļautību tiesai;

2) saimnieciskās darbības veikšanas vai speciālo atļauju (licenču) izsniegšanas nosacījumus, kā arī uz reglamentētajām profesijām attiecinātus ētikas kodeksus vai citus noteikumus, kuru mērķis ir uzturēt augstus profesionālās ētikas standartus;

3) dārgmetālu izstrādājumu provēšanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

4.¹ pants. Kaitējuma atlīdzināšana

Persona, kurai negodīga komercprakse nodarījusi kaitējumu, ir tiesīga celt prasību tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

(06.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.04.2014.)

4.² pants. Tiesiskās aizsardzības līdzekļi

(1) Patērētājs, pret kuru īstenota vai kuru skar negodīga komercprakse, samērīgi ar tās smaguma pakāpi un būtību var izmantot tiesības prasīt komercprakses īstenotājam, kurš ir atbildīgs par negodīgu komercpraksi:

1) preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura cenas samazināšanu;

2) līguma atcelšanu un samaksātās naudas summas atmaksu patērētājam;

3) kaitējuma atlīdzinājumu, kas nodarīts patērētājam negodīgas komercprakses īstenošanas gadījumā.

(2) Līgumslēdzējas puses var vienoties arī par citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas efektīvi nodrošina, ka tiek novērsta negodīgas komercprakses ietekme uz patērētāju.

(09.02.2023. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

5.pants. Labas prakses kodekss

(1) Lai veicinātu patērētāju tiesību un ekonomisko interešu aizsardzību un šā likuma noteikumu ievērošanu, saimnieciskās vai profesionālās darbības veicēji vai to izveidotās profesionālās biedrības var izstrādāt labas prakses kodeksu.

(2) Labas prakses kodekss ir brīvprātīga saimnieciskās vai profesionālās darbības veicēju vienošanās vai noteikumu kopums, kas nav reglamentēts tiesību aktos un regulē to komercprakses īstenotāju rīcību, kuri ir apņēmušies pildīt labas prakses kodeksā noteiktās saistības vienā vai vairākos komercprakses veidos, kā arī vienā vai vairākās saimnieciskās vai profesionālās darbības jomās. Labas prakses kodeksā ir aizliegts veicināt negodīgu komercpraksi.

(3) Labas prakses kodeksā var ietvert godīgas komercprakses vadlīnijas un profesionālās rūpības kritērijus, kas atbilst attiecīgajā saimnieciskās vai profesionālās darbības jomā vispāratzītai godīgai tirgus praksei un labas ticības principam.

(4) Šā likuma 14.pantā minētās uzraudzības iestādes ir tiesīgas pēc savas iniciatīvas vai pēc saimnieciskās vai profesionālās darbības veicēja vai veicēju izveidotas profesionālās apvienības pieprasījuma izvērtēt labas prakses kodeksu un sniegt attiecībā uz to rekomendējošu viedokli un ieteikumus par labas prakses kodeksu atbildīgajai personai.

(5) Par labas prakses kodeksu atbildīgā persona šā likuma izpratnē ir saimnieciskās vai profesionālās darbības veicējs vai šādas darbības veicēju izveidota profesionāla apvienība, kas izstrādā un pārskata labas prakses kodeksu un uzrauga tajā ietverto noteikumu ievērošanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. likumu, kas stājas spēkā 03.04.2014.)

6.pants. Profesionālajai rūpībai neatbilstoša komercprakse

Komercpraksi uzskata par profesionālajai rūpībai neatbilstošu, ja tā netiek veikta ar tāda līmeņa prasmi un rūpību, ko patērētājs var pamatoti sagaidīt un kas atbilst attiecīgajā saimnieciskās vai profesionālās darbības jomā vispāratzītai godīgai tirgus praksei un labas ticības principam.

8.pants. Patērētāju grupas ekonomiskās rīcības negatīva ietekmēšana

(1) Ja komercprakse var būtiski negatīvi ietekmēt tikai konkrēti nosakāmas patērētāju grupas ekonomisko rīcību, ko komercprakses īstenotājs varētu saprātīgi paredzēt, ņemot vērā faktu, ka šie patērētāji sava garīgā vai fiziskā stāvokļa, vecuma vai nepamatotas uzticēšanās (arī pieredzes vai zināšanu trūkuma) dēļ ir īpaši neaizsargāti pret attiecīgo praksi, preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu, tad šādu komercpraksi vērtē no attiecīgās patērētāju grupas vidusmēra pārstāvja viedokļa.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktais neskar komercprakses īstenotāja tiesības reklāmā izmantot pārspīlētus un tādus izteicienus, kuri nav uztverami burtiski.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

9.pants. Maldinošas darbības

(1) Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, ņemot vērā visus apstākļus, patērētājs tās ietekmē pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu viņš citādi nebūtu pieņēmis. Komercpraksi uzskata par maldinošu šādos gadījumos:

1) tās ietvaros tiek sniegta nepatiesa informācija vai šī informācija jebkādā veidā, tostarp vispārējās pasniegšanas ziņā, maldina vai varētu maldināt vidusmēra patērētāju pat tad, ja faktiski ir pareiza;

2) komercprakses īstenotājs izmanto preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura tirdzniecības veicināšanas pasākumus, tostarp salīdzinošu reklāmu, tādā veidā, kas rada neskaidrību par preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu, preču zīmi, tirdzniecības nosaukumu, preces ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukumu (firmu) vai citu atšķirības zīmi;

3) komercprakses īstenotājs neievēro labas prakses kodeksā paredzētos pienākumus, kaut arī ir apņēmies tos pildīt un norādījis, ka labas prakses kodekss viņam ir saistošs;

4) tās ietvaros kādā dalībvalstī prece tiek piedāvāta kā identiska precei, kas tiek piedāvāta citās dalībvalstīs, bet šai precei ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības, izņemot gadījumus, kad preces ievērojami atšķirīgais sastāvs vai īpašības ir pamatojamas ar leģitīmiem un objektīviem faktoriem.

(2) Vērtējot komercprakses atbilstību, ņem vērā:

1) preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura esamību, raksturu un galvenās īpašības, piemēram, preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura pieejamību; ieguvumus no preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura; ar preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu saistītos riskus; preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura darbību, saturu, piederumus, pēcpārdošanas apkalpošanu un sūdzību izskatīšanas kārtību; ražošanas un piegādes metodi un datumu; piegādes apstākļus; preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura nolūku, lietošanu, daudzumu, specifikācijas, ģeogrāfisko vai komerciālo izcelsmi; paredzamos preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura lietošanas rezultātus; preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura testēšanas vai pārbaudes rezultātus;

2) komercprakses īstenotāja saistību apjomu, attiecīgās komercprakses mērķi un preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura pārdošanas procesa īpatnības, jebkuru paziņojumu vai simbolu attiecībā uz tiešu vai netiešu komercprakses īstenotāja, preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura sponsorēšanu vai atbalstīšanu;

3) cenu vai cenas aprēķināšanas veidu vai atlaižu esamību;

4) preces apkopes, nomaiņas, labošanas vai detaļas nepieciešamību;

5) komercprakses īstenotāja iedabu, raksturīgās pazīmes un tiesības, piemēram, viņa identitāti un vērtību, kvalifikāciju, statusu, atzīšanu, reputāciju, piederību pie kādas biedrības vai saistību ar to, rūpnieciskā, komerciālā vai intelektuālā īpašuma tiesības vai viņa saņemtās godalgas un apbalvojumus;

6) patērētāja tiesības, tostarp prasījuma tiesības attiecībā uz līguma noteikumiem vai drošuma prasībām neatbilstošu preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

10.pants. Maldinoša noklusēšana

(1) Komercpraksi uzskata par maldinošu, ja, ņemot vērā visas tās īpatnības un apstākļus, kā arī tajā izmantotā saziņas līdzekļa ierobežojumus, var secināt, ka:

1) tiek noklusēta būtiska informācija, kas vidusmēra patērētājam ir nepieciešama, lai pieņemtu uz informāciju balstītu lēmumu, un komercprakses ietekmē vidusmēra patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis;

2) komercprakses īstenotājs būtisku informāciju slēpj vai sniedz neskaidri, nesaprotami, divdomīgi vai nepiemērotā laikā, vai nenorāda komercprakses komerciālo nolūku, ja tas jau no konteksta nav skaidrs, un rezultātā vidusmēra patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.

(2) Ja komercpraksē izmantotais saziņas līdzeklis ir vietas vai laika ziņā ierobežots, tad, vērtējot to, vai informācija ir noklusēta, ņem vērā saziņas līdzekļa ierobežojumus un komercprakses īstenotāja veiktos pasākumus patērētāju informēšanai ar citiem līdzekļiem.

(3) Ja komercprakses īstenotājs izmantotajai komerciālās saziņas formai piemērotā veidā piedāvā patērētājam iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu un norāda preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura īpašības un cenu, tādējādi dodot iespēju patērētājam veikt pirkumu (turpmāk — uzaicinājums veikt pirkumu), par būtisku uzskata šādu informāciju, ja tā jau no konteksta nav skaidra:

1) preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura galvenās īpašības tādā apjomā, kas ir piemērots izmantotajam saziņas līdzeklim un konkrētajai precei, pakalpojumam, digitālam pakalpojumam vai digitālam saturam;

2) komercprakses īstenotāja adresi un identitāti un, ja komercprakses īstenotājs darbojas cita tās īstenotāja uzdevumā, - tad arī šā cita komercprakses īstenotāja adresi un identitāti;

3) cenu (ieskaitot nodokļus) vai (ja preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura īpašību dēļ cenu nav iespējams aprēķināt iepriekš) tās aprēķināšanas veidu, kā arī visus papildu (pārvadāšanas, piegādes vai pasta) izdevumus, ja tādi ir, vai (ja šiem izdevumiem atbilstošos maksājumus nav iespējams aprēķināt iepriekš) norādi, ka komercprakses īstenotājs var iekasēt papildu maksājumus;

4) samaksas, piegādes un līguma izpildes kārtību, ja tā atšķiras no kārtības, kādu paredz profesionālās rūpības kritēriji;

5) atteikuma un citas līguma izbeigšanas tiesības;

6) vai trešā persona, kas piedāvā preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu tiešsaistes tirdzniecības vietās, ir vai nav pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs Patērētāju tiesību aizsardzības likuma izpratnē atbilstoši šīs personas sniegtajai informācijai.

(4) Par būtisku informāciju uzskatāmas arī prasības, kas informācijas sniegšanai noteiktas patērētāju tiesību aizsardzību vai preču pārdošanu un pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālā satura sniegšanu reglamentējošos Kopienas tiesību aktos vai nacionālajos normatīvajos aktos, kuru normas izriet no Kopienas tiesību aktiem, it īpaši informācija par distances līgumu, distances finanšu pakalpojumu līgumu, brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību līgumu, brīvdienu pakalpojumu ilgtermiņa līgumu, brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību vai ilgtermiņa brīvdienu pakalpojumu tālākpārdošanas līgumu un brīvdienu mītnes ilgtermiņa lietošanas tiesību apmaiņas līgumu, līgumu par patēriņa kredītu, par kompleksiem tūrisma pakalpojumiem, par preču un pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālā satura cenu norādēm, par zālēm, par informācijas sabiedrībai sniedzamiem pakalpojumiem, par privātajiem pensiju fondiem un par apdrošināšanas līgumu.

(5) Ja patērētājam sniedz iespēju meklēt dažādu pārdevēju, pakalpojumu sniedzēju vai patērētāju piedāvātās preces, pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu pēc atslēgvārda, frāzes vai citas ievades neatkarīgi no tā, kur darījumi tiek noslēgti, par būtisku uzskatāma vispārīga informācija par galvenajiem parametriem patērētājiem sniegtā preču, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālā satura ranžējuma noteikšanai atbilstoši patērētāja meklēšanas pieprasījumam un šo parametru relatīvais nozīmīgums salīdzinājumā ar citiem parametriem, kas pieejami atsevišķā tiešsaistes saskarnes sadaļā, kura ir tieši un viegli pieejama no lapas, kurā izvietoti meklēšanas rezultāti.

(6) Šā panta piektajā daļā minētie nosacījumi neattiecas uz tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem, kas definēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 20. jūnija regulā (ES) 2019/1150 par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (Dokuments attiecas uz EEZ).

(7) Ja komercprakses īstenotājs nodrošina piekļuvi patērētāju atsauksmēm par precēm, pakalpojumiem, digitālajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, par būtisku uzskatāma informācija attiecībā uz to, vai un kā komercprakses īstenotājs nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri preces, pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu ir izmantojuši vai iegādājušies.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

11.pants. Maldinoša komercprakse jebkuros apstākļos

Komercprakse jebkuros apstākļos ir maldinoša, ja komercprakses īstenotājs:

1) uzdodas par labas prakses kodeksa parakstītāju, bet tas neatbilst patiesībai;

2) izmanto uzticības zīmes, kvalitātes zīmes vai līdzīgas zīmes bez nepieciešamās atļaujas;

3) sniedz patiesībai neatbilstošu informāciju par to, ka labas prakses kodeksu ir apstiprinājusi valsts pārvaldes iestāde vai privāto tiesību subjekts;

4) sniedz patiesībai neatbilstošu informāciju par to, ka attiecībā uz viņa darbību konkrētā jomā vai arī attiecībā uz preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu ir apliecināta atbilstība; ka šo darbību, preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu ir ieteikusi vai atļāvusi valsts pārvaldes iestāde vai privāto tiesību subjekts vai ka, sniedzot šādu informāciju, neievēro nosacījumus, ar kādiem apliecināta atbilstība vai dots konkrētais ieteikums, vai piešķirta lietošanas atļauja;

5) aicina iegādāties preces vai saņemt pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu par noteiktu cenu, neinformējot patērētāju par iemesliem, kuru dēļ var paredzēt, ka komercprakses īstenotājs nespēs šīs vai līdzvērtīgas preces, pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu piedāvāt, piegādāt vai iepirkt no piegādātāja par tādu pašu cenu, saprātīgā laikposmā un pieņemamā daudzumā, ņemot vērā preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu, reklāmas apjomu un piedāvāto cenu;

6) aicina iegādāties preces vai saņemt pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu par noteiktu cenu, taču atsakās parādīt piedāvāto preci patērētājiem vai atsakās pieņemt pasūtījumu vai to apmierināt saprātīgā laikposmā, vai arī demonstrē preces vai lietas ar defektiem, lai veicinātu citas preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura pārdošanu;

7) nepatiesi apgalvo, ka prece, pakalpojums, digitālais pakalpojums vai digitālais saturs būs pieejams tikai ļoti ierobežotu laiku vai būs pieejams ar īpašiem noteikumiem tikai ļoti ierobežotu laiku, tādējādi rosinot patērētāju nekavējoties pieņemt lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu un nedodot viņam iespēju vai pietiekamu laiku pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu;

8) nodrošinot pēcpārdošanas apkalpošanu, saziņā ar patērētāju lieto valodu, kas ir oficiālā valoda Eiropas Savienības dalībvalstī, kur pats atrodas, vai citā valstī, bet šī valoda netika lietota saziņā ar patērētāju pirms darījuma noslēgšanas un komercprakses īstenotājs nav iepriekš par to skaidri brīdinājis patērētāju;

9) apgalvo vai kā citādi rada iespaidu, ka preci drīkst likumīgi pārdot vai pakalpojumu sniegt, bet tas neatbilst patiesībai;

10) patērētāja likumīgās tiesības traktē kā īpašu komercprakses īstenotāja piedāvājumu;

11) nolūkā veicināt preces pārdošanu vai pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura sniegšanu izmanto plašsaziņas līdzekļa redakcionālo saturu (reklāmraksts), par ko maksājis komercprakses īstenotājs, to skaidri saturiski, ar attēliem vai skaņu nenorādot patērētājam identificējamā veidā;

12) nepatiesi apgalvo, ka patērētāja vai viņa ģimenes personiskā drošība ir apdraudēta, vai sniedz nepatiesu informāciju par iespējamā riska pakāpi tādā gadījumā, ja patērētājs neiegādāsies attiecīgo preci vai neizmantos attiecīgo pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu;

13) īsteno tirdzniecības veicināšanas pasākumus attiecībā uz noteikta ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja precei, pakalpojumam, digitālam pakalpojumam vai digitālam saturam līdzīgu preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu tādā veidā, lai patērētājs maldīgi uzskatītu, ka preci ražojis vai pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu sniedzis noteiktais ražotājs vai pakalpojuma sniedzējs, bet tā nav patiesība;

14) veido vai atbalsta tirdzniecības veicināšanas piramīdveida shēmu, atbilstoši kurai patērētājs maksā par iespēju saņemt atlīdzību galvenokārt par citu patērētāju iekļaušanu shēmā, nevis par iespēju gūt labumu preču pārdošanas vai lietošanas vai pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālā satura sniegšanas rezultātā;

15) sniedz patiesībai neatbilstošu informāciju par to, ka gatavojas pārtraukt tirdzniecību vai pārcelties uz citām telpām;

16) apgalvo, ka prece, pakalpojums, digitālais pakalpojums vai digitālais saturs var palīdzēt laimēt azartspēlēs, izlozēs vai loterijās;

17) sniedz patiesībai neatbilstošu informāciju par to, ka prece, pakalpojums, digitālais pakalpojums vai digitālais saturs var palīdzēt izārstēt slimības, novērst disfunkciju vai fiziskos defektus;

18) sniedz būtiski nepatiesu informāciju par situāciju tirgū vai iespējām iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu, tādējādi rosinot patērētāju iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu ar tādiem noteikumiem, kuri ir neizdevīgāki par tiem, kādi ir spēkā normālā tirgus situācijā;

19) piedāvā konkursu un apgalvo, ka piešķirs balvas, taču neizsniedz nedz solītās balvas, nedz arī pieņemamu to ekvivalentu;

20) raksturo preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu ar vārdiem "bezmaksas", "par velti", "bez atlīdzības" vai tamlīdzīgi, bet patērētājam ir jāmaksā vēl kas vairāk virs nepieciešamajām izmaksām, kuras rodas, atbildot uz komercpraksi un saņemot preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu vai maksājot par preces piegādi;

21) reklāmas materiālā iekļauj rēķinu vai līdzīgu dokumentu par samaksu, tādējādi radot patērētājam nepatiesu iespaidu, ka viņš ir pasūtījis reklamēto preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu;

22) sniedz nepatiesu informāciju vai rada nepatiesu priekšstatu par to, ka rīkojas ar savu saimniecisko vai profesionālo darbību nesaistītā nolūkā, vai pats uzdodas par patērētāju;

23) rada nepatiesu priekšstatu, ka preces, pakalpojuma, digitālā pakalpojuma vai digitālā satura pēcpārdošanas apkalpošana ir pieejama citā Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī, nevis tajā, kurā prece pārdota vai pakalpojums sniegts;

24) sniedzot patērētājam tiešsaistes meklēšanas pieprasījuma rezultātus, skaidri neatklāj, kura ir apmaksāta reklāma, vai nesniedz informāciju, ka ir veikti maksājumi par preces vai pakalpojuma, tostarp digitālā pakalpojuma vai digitālā satura, augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos;

25) tālākpārdod patērētājiem pasākumu biļetes, ja tās iegādātas, izmantojot automatizētus līdzekļus, tādējādi apejot noteiktos ierobežojumus attiecībā uz biļešu skaitu, ko viena persona var iegādāties, vai jebkurus citus noteikumus, kuri attiecas uz biļešu iegādi;

26) apgalvo, ka atsauksmes par precēm vai pakalpojumiem, tostarp digitālajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, ir snieguši patērētāji, kuri faktiski lietojuši vai iegādājušies attiecīgās preces, pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu, neveicot pamatotus un samērīgus pasākumus, lai pārbaudītu, ka tās snieguši šādi patērētāji;

27) sniedz nepatiesas patērētāju atsauksmes vai ieteikumus vai algo citu fizisko vai juridisko personu to darīt, kā arī sagroza patērētāju atsauksmes vai ieteikumus, lai reklamētu preces, pakalpojumus, digitālos pakalpojumus vai digitālo saturu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

12.pants. Agresīvas un neatlaidīgas darbības, piespiešana un nesamērīgas ietekmes izmantošana

(1) Komercpraksi uzskata par agresīvu, ja, ņemot vērā visas tās īpatnības un visus apstākļus — neatlaidīgas darbības, piespiešanu, tostarp fiziska spēka vai nesamērīgas ietekmes izmantošanu, tā būtiski ietekmē vai var būtiski ietekmēt vidusmēra patērētāja izvēles vai rīcības brīvību attiecībā uz preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu un rezultātā patērētājs pieņem vai var pieņemt tādu lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu, kādu citādi nebūtu pieņēmis.

(2) Par nesamērīgu ietekmi uzskata varas pozīcijas izmantošanu pret patērētāju un patērētāja pakļaušanu spiedienam pat tādos gadījumos, kad fizisks spēks netiek lietots un netiek draudēts ar tā lietošanu, tomēr būtiski tiek ierobežota patērētāja iespēja pieņemt uz informāciju balstītu lēmumu.

(3) Lai noteiktu, vai komercpraksē ir izmantotas neatlaidīgas darbības, piespiešana vai nesamērīga ietekme, ņem vērā:

1) notikuma laiku, vietu, raksturu vai ilgumu;

2) to, vai nav pieļauta draudēšana vai aizvainošana ar vārdiem vai rīcību;

3) to, vai komercprakses īstenotājs nolūkā ietekmēt patērētāja lēmumu par rīcību saistībā ar darījumu nav apzināti izmantojis konkrētu nelaimi vai tik nopietnus apstākļus, kas mazina patērētāja spriestspēju;

4) jebkurus apgrūtinošus vai nesamērīgus nelīgumiskus šķēršļus, ko komercprakses īstenotājs liek patērētājam gadījumos, kad patērētājs vēlas izmantot līgumiskās tiesības, tostarp izbeigt līgumu vai izvēlēties citu preci, pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu, vai arī citu pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju;

5) jebkurus draudus veikt prettiesiskas darbības.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

13.pants. Agresīva komercprakse jebkuros apstākļos

Komercprakse jebkuros apstākļos uzskatāma par agresīvu, ja komercprakses īstenotājs:

1) rada iespaidu, ka patērētājs nevarēs atstāt attiecīgo telpu, pirms nebūs noslēdzis līgumu;

2) ierodas pie patērētāja mājās, ignorējot viņa lūgumu atstāt šo māju vai neatgriezties tajā, izņemot gadījumu, kad komercprakses īstenotājs ierodas, lai panāktu patērētāja līgumisko pienākumu izpildi saskaņā ar normatīvajiem aktiem;

3) ar telefona, faksa, e-pasta vai cita saziņas līdzekļa starpniecību izsaka uzstājīgus un patērētājam nevēlamus piedāvājumus, izņemot gadījumu, kad komercprakses īstenotājs to dara, lai panāktu patērētāja līgumisko pienākumu izpildi saskaņā ar normatīvajiem aktiem, un ievēro citos normatīvajos aktos noteiktos distances saziņas līdzekļu izmantošanas ierobežojumus;

4) prasa, lai patērētājs, kurš vēlas iesniegt pieteikumu par apdrošināšanas atlīdzības saņemšanu saskaņā ar noslēgto apdrošināšanas līgumu, iesniedz dokumentus, kas saprātīgi nav atzīstami par tādiem, kuri pamatotu šādu prasību, vai sistemātiski izvairās no atbildes uz attiecīgo saraksti, lai atturētu patērētāju no līgumisko tiesību izmantošanas;

5) reklāmā iekļauj tiešu bērniem adresētu aicinājumu iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu, vai arī pierunāt vecākus vai citus pieaugušos iegādāties preci vai saņemt pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu;

6) pieprasa tūlītēju vai atliktu maksājumu par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, digitālajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, ko patērētājs nav pasūtījis, vai pieprasa šādu preci vai lietu atdot vai glabāt, izņemot gadījumu, kad tiek piegādāta ekvivalenta prece vai sniegts pakalpojums, digitālais pakalpojums vai digitālais saturs saskaņā ar normatīvajiem aktiem par distances līgumu;

7) skaidri informē patērētāju, ka tas, neiegādājoties preci vai neizmantojot pakalpojumu, digitālo pakalpojumu vai digitālo saturu, apdraudēs komercprakses īstenotāja darbību vai iztiku;

8) rada nepatiesu priekšstatu, ka patērētājs jau ir ieguvis, iegūs vai pēc noteiktas darbības veikšanas iegūs balvu vai citu priekšrocību, lai gan patiesībā nekāda balva vai cita priekšrocība nav paredzēta, vai arī patērētājam tiek dota iespēja iegūt balvu vai citu priekšrocību pēc naudas samaksāšanas vai personisku izdevumu rašanās.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

14.pants. Uzraudzības iestādes

(1) Šā likuma ievērošanu atbilstoši savai kompetencei uzrauga Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, zāļu jomā - Veselības inspekcija (turpmāk - Uzraudzības iestāde).

(2) Uzraudzības iestāde ir tiesīga pieprasīt, lai valsts pārvaldes iestādes, kas atbild par valsts kontroli un uzraudzību attiecībā uz noteiktām precēm, pakalpojumiem, digitālajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, pārbauda konkrētas preces, pakalpojuma, digitāla pakalpojuma vai digitāla satura atbilstību komercpraksē izmantotajai informācijai vai veic citas darbības, kas nepieciešamas komercprakses novērtēšanai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

15.pants. Uzraudzības iestādes tiesības

(1) Uzraudzības iestāde veic komercprakses uzraudzību atbilstoši iestādes noteiktajām uzraudzības prioritātēm, izvērtējot iespējamā pārkāpuma ietekmi uz patērētāju kolektīvajām interesēm, kā arī nodrošinot līdzsvarotu komercprakses īstenotāju darbības uzraudzību:

1) pēc savas iniciatīvas, tai skaitā pamatojoties uz personas iesniegumu atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likumam;

2) pamatojoties uz tādas iestādes sniegtu informāciju, kuras kompetencē ir attiecīgās jomas uzraudzība un kontrole;

3) pamatojoties uz iesniegumu, ko iesniegusi Eiropas Savienības dalībvalsts iestāde, kura ir iekļauta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētajā tādu dalībvalstu iestāžu sarakstā, kuras ir tiesīgas pieņemt nolēmumu sakarā ar kompetentās iestādes iesniegumu par Eiropas Savienībā izdarīto patērētāju tiesību pārkāpumu.

(2) Uzraudzības iestāde ir tiesīga:

1) izvērtējot komercprakses atbilstību šā likuma prasībām, pieprasīt un saņemt no komercprakses īstenotāja un citām fiziskajām un juridiskajām personām visu lietas būtības noskaidrošanai nepieciešamo informāciju, dokumentus un citus pierādījumus, kā arī mutvārdu paskaidrojumus par komercpraksē izmantotās informācijas patiesumu, darbības atbilstību šā likuma prasībām, kā arī noteikt informācijas, dokumentu un pierādījumu iesniegšanas termiņu un informācijas sniegšanas veidu;

2) veikt nepieciešamās pārbaudes, kontrolpirkumus vai kontrolpasūtījumus;

3) izdot un publicēt vadlīnijas, ietverot tajās ieteikumus komercprakses pilnveidošanai, lai uzlabotu patērētāju interešu aizsardzību attiecīgos tirgus sektoros (nozarēs), kā arī ierosināt, lai konkrēts komercprakses īstenotājs veic pasākumus patērētāju interešu aizsardzības līmeņa paaugstināšanai attiecīgos tirgus sektoros (nozarēs).

(3) Ja komercprakses īstenotājs nesniedz Uzraudzības iestādes pieprasīto informāciju vai sniedz to nepilnīgi, Uzraudzības iestāde ir tiesīga uzskatīt, ka komercpraksē izmantotā informācija ir neprecīza vai nepatiesa.

(4) Uzraudzības iestāde informē komercprakses īstenotāju par lietas izskatīšanas rezultātu.

(5) Uzraudzības iestāde, izvērtējot konstatētā pārkāpuma raksturu un iespējamo ietekmi, kā arī citus būtiskus apstākļus, ir tiesīga:

1) ierosināt, lai komercprakses īstenotājs tās noteiktajā termiņā nodrošina komercprakses atbilstību normatīvo aktu prasībām;

2) ierosināt, lai komercprakses īstenotājs tās noteiktajā termiņā rakstveidā apņemas novērst konstatēto pārkāpumu saskaņā ar šā likuma 15.¹ pantu;

3) pieņemt lēmumu par lietas izbeigšanu, izsakot aicinājumu komercprakses īstenotājam turpmāk savā darbībā nodrošināt komercprakses atbilstību normatīvo aktu prasībām.

(6) Šā panta piektajā daļā minētās tiesības neliedz Uzraudzības iestādei pieņemt šā panta astotajā daļā minētos lēmumus.

(7) Komercprakses īstenotājs nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc šā panta piektās daļas 1.punktā minētajā ierosinājumā noteiktā termiņa beigām informē Uzraudzības iestādi par izpildi, pievienojot izpildi apliecinošus pierādījumus. Ja saskaņā ar šā panta piektās daļas 1.punktu noteiktajā termiņā komercprakses atbilstība normatīvo aktu prasībām nav nodrošināta, Uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt vienu vai vairākus šā panta astotajā daļā minētos lēmumus.

(8) Ja Uzraudzības iestāde atzīst komercpraksi par negodīgu, tā ir tiesīga pieņemt vienu vai vairākus lēmumus, ar kuriem:

1) nosaka komercprakses īstenotājam pienākumu atbilstošā veidā sniegt papildu informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu komercprakses atbilstību šā likuma prasībām;

2) nosaka komercprakses īstenotājam pienākumu nekavējoties izbeigt negodīgu komercpraksi;

3) aizliedz negodīgu komercpraksi, ja tā vēl nav uzsākta, bet ir paredzama;

4) nosaka komercprakses īstenotājam pienākumu publicēt attiecīgajai komercpraksei atbilstošā saziņas līdzeklī paziņojumu, kurā norādīta labotā informācija, atsaucot negodīgo komercpraksi;

5) uzliek naudas sodu šā likuma 15.² pantā noteiktajā kārtībā;

6) nosaka par labas prakses kodeksu atbildīgajai personai pienākumu izdarīt labojumus kodeksā, lai novērstu negodīgu komercpraksi.

(9) Šā panta astotajā daļā minētos lēmumus Uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt arī tad, ja tai nav pierādījumu par komercprakses īstenotāja nodarītajiem zaudējumiem vai par to, ka pārkāpums izdarīts ar nodomu.

(10) Uzraudzības iestāde nesāk izvērtēt komercprakses atbilstību normatīvo aktu prasībām vai izvērtēšanu pārtrauc, ja ir pieņemts lēmums par lietas izbeigšanu vai par konkrēto negodīgas komercprakses aizlieguma pārkāpumu jau ir pieņemts viens no šādiem lēmumiem:

1) kāds no šā panta astotajā daļā minētajiem lēmumiem;

2) kāds no Reklāmas likuma 15.panta ceturtajā daļā minētajiem lēmumiem.

(11) Lai mazinātu negodīgas komercprakses aizlieguma neievērošanas dēļ radītās negatīvās sekas, Uzraudzības iestāde ir tiesīga informāciju par rakstveida apņemšanos ievietot savā mājaslapā, bet savu lēmumu daļēji vai pilnībā ievietot savā mājaslapā un publicēt oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis", turklāt ar publicēšanu saistītos izdevumus sedz komercprakses īstenotājs.

(12) Uzraudzības iestāde lēmumu par negodīgu komercpraksi pieņem sešu mēnešu laikā no lietas ierosināšanas dienas. Ja objektīvu iemeslu dēļ šo termiņu nav iespējams ievērot, Uzraudzības iestāde to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par diviem gadiem, skaitot no lietas ierosināšanas dienas.

(13) Uzraudzības iestāde lēmumā ir tiesīga noteikt:

1) šā panta astotās daļas 1., 2., 3., 4. un 6.punktā minēto lēmumu izpildes termiņu. Lēmuma adresāts nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc lēmumā noteiktā termiņa beigām informē Uzraudzības iestādi par lēmuma izpildi, pievienojot izpildi apliecinošus pierādījumus;

2) šā panta astotās daļas 4.punktā minētajā lēmumā paredzētā komercprakses atsaukuma saturu, apjomu, kā arī veidu, kādā atsaukums izplatāms.

(14) Uzraudzības iestāde lietas par negodīgu komercpraksi izskata Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.10.2012. un 06.03.2014. likumu, kas stājas spēkā 03.04.2014. Otrās, trešās, ceturtās, piektās, sestās, septītās, astotās, devītās, desmitās un vienpadsmitās daļas jaunā redakcija, kā arī divpadsmitā, trīspadsmitā un četrpadsmitā daļa stājas spēkā 01.07.2015. Sk. pārejas noteikumus)

15.¹ pants. Rakstveida apņemšanās

(1) Rakstveida apņemšanās ir dokuments, ko pēc Uzraudzības iestādes ierosinājuma paraksta komercprakses īstenotājs, apņemoties noteiktā termiņā novērst konstatēto pārkāpumu. Rakstveida apņemšanās var ietvert komercprakses īstenotāja apņemšanos:

1) neveikt noteiktas darbības;

2) veikt noteiktas darbības, tostarp sniegt papildu informāciju, kas nepieciešama, lai nodrošinātu komercprakses atbilstību šā likuma prasībām, publicēt attiecīgajai komercpraksei atbilstošā saziņas līdzeklī paziņojumu, kurā atsauc negodīgo komercpraksi;

3) atlīdzināt patērētājiem nodarītos zaudējumus.

(2) Parakstot rakstveida apņemšanos, kurā norādīts pārkāpums, kā arī tā novēršanas veids un termiņš, komercprakses īstenotājs atzīst, ka ir izdarījis konstatēto pārkāpumu. Rakstveida apņemšanās uzskatāma par saņemtu (stājas spēkā) ar brīdi, kad Uzraudzības iestāde apstiprina tās pieņemšanu, komercprakses īstenotājam rakstveidā apliecinot, ka attiecīgie pasākumi ir pietiekami pārkāpuma un tā ietekmes novēršanai. Uzraudzības iestāde apliecinājumu par rakstveida apņemšanās pieņemšanu paziņo Paziņošanas likumā noteiktajā kārtībā. Pārkāpuma novēršanas termiņš nepārsniedz laiku, kas nepieciešams, lai komercprakses īstenotājs varētu veikt paredzētos pasākumus un nodrošinātu patērētāju interešu ievērošanu, un parasti nedrīkst būt ilgāks par trim mēnešiem, izņemot gadījumus, kad ilgāku termiņu pamato paredzēto pasākumu raksturs.

(3) Ja komercprakses īstenotājs saskaņā ar šā likuma 15.panta piektās daļas 2.punktu rakstveidā apņemas novērst konstatēto pārkāpumu un rakstveida apņemšanās stājusies spēkā, Uzraudzības iestāde nepieņem šā likuma 15.panta astotajā daļā minētos lēmumus un izbeidz administratīvo lietvedību daļā par pārkāpumu, kuru komercprakses īstenotājs apņemas novērst. Ja Uzraudzības iestāde konstatē, ka rakstveida apņemšanās netiek pildīta, tā ir tiesīga pieņemt vienu vai vairākus šā likuma 15.panta astotajā daļā minētos lēmumus.

(4) Komercprakses īstenotājs nekavējoties, bet ne vēlāk kā triju darbdienu laikā pēc šā panta trešajā daļā noteiktā termiņa beigām informē Uzraudzības iestādi par izpildi, pievienojot izpildi apliecinošus pierādījumus.

(06.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.04.2014.)

16.pants. Uzraudzības iestādes lēmums par elektroniskā līdzekļa vai tā daļas darbības ierobežošanu vai apturēšanu

(1) Ja komercprakses īstenotājs ilgstoši nepilda šā likuma 15.panta astotās daļas 1., 2. vai 3.punktā minēto lēmumu vai šā lēmuma nepildīšana ir radījusi vai var radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, Uzraudzības iestāde ir tiesīga veikt nepieciešamos tehniski iespējamos pasākumus, lai uz laiku līdz pārkāpuma novēršanai ierobežotu vai apturētu negodīgas komercprakses īstenošanā izmantotā elektroniskā līdzekļa vai tā daļas darbību. Par elektronisko līdzekli šā likuma izpratnē uzskatāma tīmekļa vietne, tiešsaistes lietojumprogramma, domēna vārds un citi elektroniskie līdzekļi.

(2) Uzraudzības iestādes lēmums par elektroniskā līdzekļa vai tā daļas darbības ierobežošanu vai apturēšanu stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

(06.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.04.2014. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2015. Sk. pārejas noteikumus)

17.pants. Uzraudzības iestādes lēmums par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu vai atjaunošanu

(1) Ja komercprakses īstenotājs ilgstoši nepilda šā likuma 15.panta astotās daļas 1., 2. vai 3.punktā minēto lēmumu vai šā lēmuma nepildīšana ir radījusi vai var radīt būtisku kaitējumu patērētāju kolektīvajām interesēm, Uzraudzības iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu, ar kuru uz laiku līdz pārkāpuma novēršanai tiek apturēta komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbība.

(2) Uzraudzības iestāde, konstatējusi šā panta pirmajā daļā minētās pārkāpuma pazīmes, rakstveidā brīdina komercprakses īstenotāju par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu, norādot konstatēto un uzaicinot komercprakses īstenotāju labprātīgi izpildīt Uzraudzības iestādes lēmumu un par izpildi rakstveidā paziņot Uzraudzības iestādei.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajā brīdinājumā Uzraudzības iestāde norāda termiņu, pēc kura tiks pieņemts lēmums par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu. Ja brīdinājumā norādītajā termiņā komercprakses īstenotājs ir pilnībā izpildījis Uzraudzības iestādes lēmumu un par izpildi rakstveidā paziņojis Uzraudzības iestādei, Uzraudzības iestāde nepieņem lēmumu par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu. Ja brīdinājumā norādītajā termiņā komercprakses īstenotājs nav pilnībā novērsis Uzraudzības iestādes lēmumā norādīto pārkāpumu un par izpildi rakstveidā paziņojis Uzraudzības iestādei, tā pieņem lēmumu par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu. Lēmums par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

(4) Uzraudzības iestāde triju darbdienu laikā pēc tam, kad pieņēmusi lēmumu par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu, noplombē vai aizzīmogo komercprakses īstenotāja saimnieciskās darbības vietu, kurā noticis pārkāpums.

(5) Ja pēc tam, kad Uzraudzības iestāde pieņēmusi lēmumu par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu, attiecīgā darbība tiek turpināta vai tiek bojātas vai noņemtas plombas vai aizzīmogojumi, vainīgās personas atbilstoši nodarījumam saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(6) Ja komercprakses īstenotājs ir pilnībā izpildījis Uzraudzības iestādes lēmumu un par izpildi rakstveidā paziņojis Uzraudzības iestādei, tā veic pārbaudi un triju darbdienu laikā atjauno komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbību. Lēmums par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības atjaunošanu stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

(7) Uzraudzības iestāde triju darbdienu laikā pēc tam, kad pieņēmusi lēmumu par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības atjaunošanu, noņem plombas un aizzīmogojumus.

(06.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.04.2014. Panta jaunā redakcija stājas spēkā 01.07.2015. Sk. pārejas noteikumus)

18.pants. Uzraudzības iestādes lēmums par pagaidu noregulējumu

(1) Ja Uzraudzības iestādei ir pamats uzskatīt, ka pārkāpts negodīgas komercprakses aizliegums un šis pārkāpums var radīt tūlītēju un būtisku kaitējumu konkrētas patērētāju grupas ekonomiskajām interesēm, tā ir tiesīga pieņemt šā likuma 15.panta astotās daļas 2. vai 3.punktā minēto lēmumu kā pagaidu noregulējumu.

(2) Lēmums par pagaidu noregulējumu ir spēkā no tā paziņošanas brīža līdz brīdim, kad tas ar Uzraudzības iestādes lēmumu tiek atcelts vai grozīts vai kad stājas spēkā Uzraudzības iestādes galīgais lēmums.

(06.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.04.2014. Pants stājas spēkā 01.07.2015. Sk. pārejas noteikumus)

19.pants. Uzraudzības iestādes lēmuma pārsūdzēšana

(1) Uzraudzības iestādes lēmumu tā adresāts var pārsūdzēt Administratīvajā rajona tiesā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Uzraudzības iestādes lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību, izņemot šā likuma 15.panta astotās daļas 5.punktā minētā lēmuma darbību.

(2) Uzraudzības iestādes lēmumu par šā likuma 16.pantā minēto elektroniskā līdzekļa vai tā daļas darbības ierobežošanu vai apturēšanu, 17.pantā minēto lēmumu par komercprakses īstenotāja vai tā uzņēmuma (struktūrvienības) darbības apturēšanu vai atjaunošanu, kā arī 18.pantā minēto lēmumu par pagaidu noregulējumu attiecīgā lēmuma adresāts var pārsūdzēt 10 dienu laikā no tā paziņošanas dienas. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību.

(3) Pieteikumu par Uzraudzības iestādes lēmumu par pagaidu noregulējumu tiesa izskata rakstveida procesā 14 dienu laikā. Tiesas lēmums nav pārsūdzams un stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

(06.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.04.2014. Pants stājas spēkā 01.07.2015. Sk. pārejas noteikumus)

(Nodaļa 06.03.2014. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 03.04.2014.)

Šā likuma 15.panta otrās, trešās, ceturtās, piektās, sestās, septītās, astotās, devītās, desmitās un vienpadsmitās daļas jaunā redakcija, divpadsmitā, trīspadsmitā un četrpadsmitā daļa, 15.² pants, 16. un 17.panta jaunā redakcija, kā arī 18. un 19.pants (par Uzraudzības iestādes tiesībām uzlikt soda naudu par normatīvo aktu prasībām neatbilstošu komercpraksi un attiecīgās pārkāpuma lietas izskatīt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā) stājas spēkā vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

(Minētie grozījumi iekļauti likuma redakcijā uz 01.07.2015.)

(18.10.2012. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014. un 09.02.2023. likumu, kas stājas spēkā 02.03.2023.)

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005.gada 11.maija direktīvas 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (EK Nr. 2006/2004 ("Negodīgas komercprakses direktīva");

2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009.gada 23.aprīļa direktīvas 2009/22/EK par aizliegumiem saistībā ar patērētāju interešu aizsardzību;

3) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000.gada 8.jūnija direktīvas 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību);

4) Padomes 1993. gada 5. aprīļa direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos;

5) Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra direktīvas 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 97/7/EK (Dokuments attiecas uz EEZ);

6) Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 27. novembra direktīvas (ES) 2019/2161, ar ko groza Padomes direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES attiecībā uz Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumu labāku izpildi un modernizēšanu (Dokuments attiecas uz EEZ).