Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija pret transnacionālo organizēto noziedzību

1. pants

Mērķis

Šīs Konvencijas mērķis ir veicināt sadarbību, lai efektīvāk novērstu un apkarotu transnacionālo organizēto noziedzību.

2. pants

Terminu lietošana

Šajā Konvencijā:

(a) "Organizēta noziedzīga grupa" nozīmē strukturētu grupu, kas sastāv no trim vai vairāk personām un kas pastāv kādu laika posmu un darbojas saskaņoti nolūkā izdarīt vienu vai vairākus smagus noziegumus vai noziedzīgus nodarījumus, kas norādīti šajā Konvencijā, lai tieši vai netieši gūtu finansiālu vai citādu materiālu labumu;

(b) "Smags noziegums" nozīmē tādu noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar brīvības atņemšanu vismaz uz četriem gadiem vai arī ar smagāku sodu;

(c) "Strukturēta grupa" nozīmē grupu, kas nav nejauši izveidota tūlītējai kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanai un kurai nav obligāti jābūt formāli noteiktām lomām tās dalībniekiem, pastāvīgiem dalībniekiem vai izstrādātai struktūrai;

(d) "Īpašums" nozīmē jebkura veida mantu, materiālu vai nemateriālu, kustamu vai nekustamu, ķermenisku vai bezķermenisku, kā arī juridiskos dokumentus vai instrumentus, kas apliecina īpašumtiesības uz vai intereses tādā mantā;

(e) "Noziedzīgi iegūti līdzekļi" nozīmē jebkuru īpašumu, kas tieši vai netieši iegūts, izdarot kādu noziedzīgu nodarījumu;

(f) "Aresta uzlikšana" vai "izņemšana" nozīmē uz laiku aizliegt nodot, pārveidot, rīkoties ar vai pārvietot īpašumu, vai arī uz laiku pārņemt īpašumu savā uzraudzībā vai kontrolē saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu;

(g) "Konfiskācija", kas ietver īpašuma zaudēšanu, ja tāda ir paredzēta, nozīmē paliekošu īpašuma atņemšanu saskaņā ar tiesas vai citas kompetentas institūcijas rīkojumu;

(h) "Predikatīvs nodarījums" nozīmē jebkuru noziedzīgu nodarījumu, kura rezultātā tiek iegūti noziedzīgi līdzekļi, kas var kļūt par šīs Konvencijas 6. pantā definētu noziedzīga nodarījuma objektu;

(i) "Kontrolēta piegāde" nozīmē metodi, kas atļauj izvest ārā, izvest cauri vai ievest iekšā vienas vai vairāku valstu teritorijā nelikumīgu vai aizdomās turētu kravu ar šo valstu kompetento institūciju ziņu un to uzraudzībā nolūkā izmeklēt kādu noziedzīgu nodarījumu un identificēt personas, kas ir iesaistītas tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā;

(j) "Reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija" nozīmē noteikta reģiona suverēno valstu izveidotu organizāciju, kurai tās Dalībvalstis nodod kompetenci šīs Konvencijas lietās un kas ir pienācīgi pilnvarota, saskaņā ar tās iekšējām procedūrām, to parakstīt, ratificēt, pieņemt, apstiprināt un pievienoties tai; atsauces uz "Dalībvalstīm" saskaņā ar šo Konvenciju attiecas uz šīm organizācijām to kompetences ietvaros.

3. pants

Piemērošanas robežas

1. Šī Konvencija, izņemot gadījumus, kad tas šeit norādīts citādi, attiecas uz šādu gadījumu novēršanu, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu:

(a) noziedzīgi nodarījumi, kas norādīti šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantā; un

(b) smagi noziegumi, kas definēti šīs Konvencijas 2. pantā;

ja noziedzīgs nodarījums pēc būtības ir transnacionāls un ja tas ir saistīts ar organizētu noziedzīgu grupu.

2. Šī panta 1. daļas nozīmē noziedzīgs nodarījums pēc būtības ir transnacionāls, ja:

(a) tas tiek izdarīts vairāk nekā vienā valstī;

(b) tas tiek izdarīts vienā valstī, bet būtiska tā sagatavošanas, plānošanas, vadības vai kontroles daļa tiek veikta kādā citā valstī;

(c) tas tiek izdarīts vienā valstī, bet ir saistīts ar organizētu noziedzīgu grupu, kas veic noziedzīgu darbību vairāk nekā vienā valstī; vai

(d) tas tiek izdarīts vienā valstī, bet tam ir būtiskas sekas kādā citā valstī.

4. pants

Suverenitātes aizsardzība

1. Dalībvalstis pilda savas saistības saskaņā ar šo Konvenciju tādā veidā, kas atbilst valstu suverēnas līdztiesības un teritoriālās integritātes principiem un principam par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās.

2. Nekas no šajā Konvencijā paredzētā nedod tiesības kādai Dalībvalstij īstenot savu jurisdikciju citas valsts teritorijā vai pildīt funkcijas, kas ekskluzīvi piešķirtas citas valsts varas institūcijām saskaņā ar tās iekšējiem normatīvajiem aktiem.

5. pants

Dalības (līdzdalības) kādā organizētā

noziedzīgā grupā kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) Katru no vai abas zemāk minētās darbības kā noziedzīgus nodarījumus, atšķirībā no darbībām, kas saistītas ar noziedzīgas darbības mēģinājumu vai izdarīšanu:

(i) Vienošanās ar vienu vai vairākām personām izdarīt kādu smagu noziegumu nolūkā tieši vai netieši iegūt kādu finansiālu vai citu materiālu labumu un, ja to prasa iekšējie normatīvie akti, kas saistīta ar viena dalībnieka rīcību saskaņā ar šo vienošanos vai arī kura ir saistīta ar kādu organizētu noziedzīgu grupu;

(ii) Tādas personas rīcība, kas, apzinoties kādas organizētas noziedzīgas grupas mērķi un vispārējo noziedzīgo darbību vai arī tās nolūku izdarīt attiecīgos noziegumus, aktīvi piedalās:

a. organizētās noziedzīgās grupas noziedzīgajās darbībās;

b. citās organizētās noziedzīgās grupas darbībās, apzinoties, ka tās dalība (līdzdalība) veicinās augšminētā noziedzīgā mērķa sasniegšanu;

(b) Tāda smaga nozieguma organizēšana, vadīšana, atbalstīšana, palīdzība, veicināšana vai padomu sniegšana, kurā ir iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa.

2. Šī panta 1. daļā minētā apzināšanās, motīvs, mērķis vai vienošanās var tikt izsecināti no objektīvajiem faktiskajiem apstākļiem.

3. Tām Dalībvalstīm, kuru iekšējie normatīvie akti šī panta 1(a)(i) daļā minēto noziedzīgo nodarījumu noteikšanai prasa saistību ar kādu organizētu noziedzīgu grupu, ir jānodrošina, lai to iekšējos normatīvajos aktos būtu paredzēti visi smagie noziegumi, kuros ir iesaistītas organizētas noziedzīgas grupas. Šīs Dalībvalstis, kā arī tās Dalībvalstis, kuru iekšējie normatīvie akti prasa, lai būtu notikusi kāda darbība saskaņā ar vienošanos izdarīt šī panta 1 (a) (i) daļā noteiktos noziedzīgos nodarījumus, informē par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru šīs Konvencijas parakstīšanas laikā vai arī tajā laikā, kad tās iesniedz savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu.

6. pants

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanas kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts saskaņā ar savas iekšējās tiesību sistēmas pamatprincipiem veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) (i) Īpašuma pārveidošana vai nodošana, zinot, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā ceļā, nolūkā noslēpt vai maskēt šī īpašuma noziedzīgo izcelsmi vai arī palīdzēt jebkurai personai, kas ir iesaistīta predikatīvajā nodarījumā, lai izvairītos no tās rīcības tiesiskajām sekām;

(ii) Īpašuma patiesās būtības, izcelsmes, atrašanās vietas, rīcības ar to, pārvietošanas vai tiesību uz to slēpšana vai maskēšana, zinot, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā ceļā;

(b) Saskaņā ar savas tiesību sistēmas pamatprincipiem:

(i) Īpašuma iegāde, turēšana savā valdījumā vai lietošana, tā saņemšanas brīdī zinot, ka attiecīgais īpašums ir iegūts noziedzīgā ceļā;

(ii) Dalība (līdzdalība), apvienošanās ar vai sazvērestība izdarīt, mēģinājumi izdarīt, palīdzība un veicināšana, kā arī padomu sniegšana sakarā ar šajā pantā noteikta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

2. Lai īstenotu vai piemērotu šī panta 1. daļu:

(a) Katra Dalībvalsts cenšas piemērot šī panta 1. daļu attiecībā uz visplašāko iespējamo predikatīvo nodarījumu loku;

(b) Katra Dalībvalsts predikatīvajos nodarījumos ietver visus šīs Konvencijas 2. pantā definētos smagos noziegumus, un tos noziedzīgos nodarījumus, kas noteikti šīs Konvencijas 5., 8. un 23. pantos. Ja Dalībvalstu normatīvajos aktos ir dots konkrēts predikatīvo nodarījumu saraksts, šīm valstīm attiecīgajā sarakstā ir jāiekļauj vismaz visaptverošs to noziedzīgo nodarījumu saraksts, kas ir saistīti ar organizētajām noziedzīgajām grupām;

(c) (b) apakšpunkta nozīmē predikatīvie nodarījumi ietver tos noziedzīgos nodarījumus, kas izdarīti gan attiecīgo Dalībvalstu jurisdikcijā, gan arī ārpus tās. Tomēr tie noziedzīgie nodarījumi, kas izdarīti ārpus Dalībvalsts jurisdikcijas, tiek uzskatīti par predikatīvajiem nodarījumiem vienīgi tādā gadījumā, ja attiecīgā darbība ir noziedzīgs nodarījums saskaņā ar tās valsts iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurā tas ir izdarīts, un būtu noziedzīgs nodarījums arī saskaņā ar tās Dalībvalsts iekšējiem normatīvajiem aktiem, kas īsteno vai piemēro šo pantu, ja minētais noziedzīgais nodarījums būtu izdarīts šajā valstī;

(d) Katra Dalībvalsts iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram to savu normatīvo aktu eksemplārus, kas nodrošina šī panta īstenošanu, kā arī jebkādas turpmākās izmaiņas šajos normatīvajos aktos;

(e) Ja to prasa kādas Dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas pamatprincipi, tā var norādīt, ka šī panta 1. daļā minētie noziedzīgie nodarījumi, neattiecas uz tām personām, kas ir izdarījušas predikatīvo nodarījumu;

(f) Šī panta 1. daļā minētā apzināšanās, motīvs vai mērķis var tikt izsecināti no objektīvajiem faktiskajiem apstākļiem.

7. pants

Pasākumi cīņai pret nelegāli iegūtu

naudas līdzekļu legalizēšanu

1. Katra Dalībvalsts:

(a) Ievieš visaptverošu iekšēju regulējošu un uzraudzības režīmu bankām, nebanku finansu institūcijām un, ja nepieciešams, citām institūcijām, kas var būt saistītas ar nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu savas kompetences ietvaros, lai novērstu un atklātu visas nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanas formas, šajā režīmā paredzot prasības klientu identifikācijai, visu aizdomīgo darījumu uzskaites vešanai un ziņojumu sniegšanai par tām;

(b) Neierobežojot šīs Konvencijas 18. un 27. panta noteikumus, nodrošina, lai administratīvās, regulējošās, tiesībsargāšanas un citas varas institūcijas, kuru uzdevums ir apkarot nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu (ieskaitot, ja tas atbilst iekšējiem normatīvajiem aktiem, tiesu institūcijas), varētu sadarboties un apmainīties ar informāciju nacionālā un starptautiskā līmenī saskaņā ar valsts iekšējos normatīvajos aktos paredzētiem nosacījumiem, un šajā nolūkā apsver iespēju izveidot finansiālās izlūkošanas institūciju, kas darbotos kā nacionālais centrs informācijas ievākšanai, analīzei un izplatīšanai par iespējamo nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

2. Dalībvalstis apsver iespējas īstenot reālus pasākumus, lai noskaidrotu un uzraudzītu skaidrās naudas un vērtspapīru kustību pāri to robežām, ievērojot garantijas, lai nodrošinātu pienācīgu informācijas lietošanu, un nekādā veidā nekavējot likumīga kapitāla kustību. Starp šiem pasākumiem var būt prasība, lai privātpersonas un uzņēmumi ziņotu par ievērojamām skaidrās naudas summām un noteiktiem vērtspapīriem, kas tiek pārvietoti pāri robežām.

3. Izveidojot iekšējo regulējošo un uzraudzības režīmu saskaņā ar šī panta noteikumiem un neierobežojot nevienu citu šīs Konvencijas pantu, Dalībvalstis tiek aicinātas kā vadlīnijas izmantot to reģionālo, starpreģionālo un daudzpusējo organizāciju attiecīgās iniciatīvas, kas cīnās pret nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

4. Dalībvalstis cenšas attīstīt un veicināt globālo, reģionālo, apakšreģionālo un divpusējo sadarbību starp tiesu, likumu īstenošanas un finansu regulēšanas institūcijām, lai apkarotu nelegāli iegūtu naudas līdzekļu legalizēšanu.

8. pants

Korupcijas kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) Kādas nepienākošās priekšrocības tieša vai netieša apsolīšana, piedāvāšana vai došana kādai valsts amatpersonai - vai nu pašai šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona rīkotos vai atturētos no kādas rīcības, pildot savus oficiālos pienākumus;

(b) Kādas nepienākošās priekšrocības tieša vai netieša pieprasīšana no kādas valsts amatpersonas - vai nu pašai šai amatpersonai, vai arī kādai citai fiziskai vai juridiskai personai, lai šī amatpersona rīkotos vai atturētos no kādas rīcības, pildot savus oficiālos pienākumus.

2. Katra Dalībvalsts apsver iespēju veikt tādus likumdošanas un citus pasākumus, kas nepieciešami, lai par noziedzīgu nodarījumu tiktu atzīta šī panta 1. daļā aprakstītā rīcība, kurā iesaistīta kāda ārvalsts amatpersona vai arī kāds starptautisks ierēdnis. Katra Dalībvalsts apsver arī iespēju par noziedzīgiem nodarījumiem atzīt citas korupcijas formas.

3. Katra Dalībvalsts veic arī nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu dalību (līdzdalību) vai palīdzību noziedzīgā nodarījumā, kas atzīts par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar šo pantu.

4. Šī panta 1. daļas un 9. panta nozīmē "valsts amatpersona" ir amatpersona vai persona, kas strādā civildienestā saskaņā ar iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem un saskaņā ar tās Dalībvalsts krimināllikumiem, kurā attiecīgā persona veic šīs funkcijas.

9. pants

Pasākumi pret korupciju

1. Papildus šīs Konvencijas 8. pantā norādītiem pasākumiem katra Dalībvalsts, tādā mērā, kādā tas atbilst un saskan ar tās tiesību sistēmu, veic likumdošanas, administratīvos vai citus efektīvus pasākumus, lai veicinātu godprātību un lai novērstu, atklātu un sodītu valsts amatpersonu korupciju.

2. Katra Dalībvalsts veic pasākumus, lai nodrošinātu savu varas institūciju efektīvu rīcību, novēršot, atklājot un sodot savu valsts amatpersonu korupciju, ieskaitot adekvātas neatkarības nodrošināšanu savām amatpersonām, lai novērstu iespēju izdarīt nepienācīgu spiedienu uz to darbībām.

10. pants

Juridisko personu atbildība

1. Katra Dalībvalsts veic tādus saviem tiesību principiem atbilstošus nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu juridisko personu atbildību par piedalīšanos smagos noziegumos, kuros iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa, un par tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas noteikti šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantos.

2. Ievērojot Dalībvalsts tiesību principus, juridisko personu atbildība var būt krimināla, civila vai administratīva.

3. Šī atbildība neierobežo to fizisko personu kriminālatbildību, kas ir izdarījušas attiecīgos noziedzīgos nodarījumus.

4. Katra Dalībvalsts jo sevišķi nodrošina, lai tās juridiskās personas, kas tiek sauktas pie atbildības saskaņā ar šī panta noteikumiem, tiktu pakļautas efektīvām, proporcionālām un preventīvām kriminālām un citām sankcijām, ieskaitot naudas sodus.

11. pants

Kriminālvajāšana, tiesāšana un sankcijas

1. Katra Dalībvalsts nosaka sankcijas par to noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu, kas noteikti saskaņā ar šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantu, paredzot, lai šīs sankcijas atbilstu noziedzīga nodarījuma smagumam.

2. Katra Dalībvalsts cenšas nodrošināt, lai tiesības pieņemt lēmumus juridiskos jautājumos saskaņā ar iekšējiem normatīvajiem aktiem un saistībā ar personu kriminālvajāšanu par šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem tiktu izmantotas tādā veidā, lai sasniegtu pēc iespējas lielāku tiesībsargāšanas pasākumu efektivitāti attiecībā uz minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem un ņemot vērā nepieciešamību atturēt personas no tādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

3. Šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantos noteikto noziedzīgo nodarījumu gadījumā katra Dalībvalsts saskaņā ar iekšējiem normatīvajiem aktiem, pienācīgi ņemot vērā aizstāvības tiesības, veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka tie apstākļi, kas noteikti sakarā ar lēmumiem par atbrīvošanu no aizturēšanas līdz tiesai vai apelācijai, būtu noteikti, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt apsūdzētā klātbūtni turpmākajās tiesvedības procedūrās.

4. Katra Dalībvalsts nodrošina, lai tās tiesas vai citas kompetentās institūcijas paturētu prātā šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu smagumu, apsverot iespējas pirms termiņa vai nosacīti atbrīvot personas, kas notiesātas par šiem noziedzīgiem nodarījumiem.

5. Katra Dalībvalsts, kad tas iespējams, saskaņā ar saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem nosaka tādu noilguma periodu, kurā ir iespējams uzsākt kriminālvajāšanu par jebkuru šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu, un ilgāku noilguma periodu tiem gadījumiem, kad apsūdzētais ir izvairījies no saukšanas pie atbildības.

6. Nekas no šajā Konvencijā minētā nevar ietekmēt principu, ka šajā Konvencijā atrunātie noziedzīgie nodarījumi un tiesiskā aizstāvība vai citi tiesību principi, kas nosaka rīcības likumību, tiek aprakstīti saskaņā ar Dalībvalstu iekšējiem normatīvajiem aktiem un ka šie noziedzīgie nodarījumi tiek izmeklēti un sodīti saskaņā ar šiem aktiem.

12. pants

Konfiskācija un izņemšana

1. Dalībvalstis pēc iespējas lielākā mērā saskaņā ar to iekšējām tiesību sistēmām ievieš nepieciešamos pasākumus, lai varētu konfiscēt:

(a) Noziedzīgi iegūtus līdzekļus, kas iegūti, izdarot šajā Konvencijā atrunātos noziedzīgos nodarījumus, vai arī īpašumu, kura vērtība atbilst šo līdzekļu vērtībai;

(b) Īpašumu, iekārtas un citus līdzekļus, kas izmantoti vai ko paredzēts izmantot šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanai.

2. Dalībvalstis ievieš nepieciešamos pasākumus, lai varētu identificēt, atrast, uzlikt arestu vai izņemt jebkuru no šī panta 1. daļā minētajām lietām nolūkā tās turpmāk konfiscēt.

3. Ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir daļēji vai pilnīgi pārveidoti citā īpašumā, tad šis īpašums, un nevis minētie līdzekļi, ir pakļaujami šajā pantā minētajiem pasākumiem.

4. Gadījumā, ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir sajaukti ar īpašumu, kas iegūts no likumīgiem avotiem, tad šis īpašums, neierobežojot nekādas tiesības, kas attiecas uz aresta uzlikšanu vai izņemšanu, ir pakļaujams konfiskācijai līdz sajaukto līdzekļu aprēķinātajai vērtībai.

5. Ienākumi vai citi labumi, kas iegūti no noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, no īpašuma, kurā noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir tikuši pārvērsti, vai arī no īpašuma, ar kuru noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir bijuši sajaukti, arī tiek pakļauti šajā pantā norādītajiem pasākumiem tādā pašā veidā un mērā kā noziedzīgi iegūtie līdzekļi.

6. Šī un 31. pantu īstenošanai katra Dalībvalsts pilnvaro savas tiesas vai citas kompetentas institūcijas pavēlēt iesniegt banku, finansu vai komerciālos dokumentus, kā arī dod tiesības tām izņemt šos dokumentus. Dalībvalstis nedrīkst atsacīties pildīt šīs daļas prasības sakarā ar banku darbības slepenības noteikumiem.

7. Dalībvalstis var izskatīt iespēju prasīt, lai likumpārkāpējs pierāda, ka iespējamie noziedzīgi iegūtie līdzekļi, kas būtu konfiscējami, ir likumīgi iegūti - tādā mērā, kādā šī prasība atbilst to iekšējiem tiesību principiem, kā arī to tiesvedības un citām procedūrām.

8. Šī panta noteikumi nav skaidrojami kā labticīgu trešo personu tiesības ierobežojoši.

9. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā pantā, nedrīkst ietekmēt principu, ka pasākumiem, kas tajā minēti, ir jātiek definētiem un īstenotiem saskaņā ar attiecīgās Dalībvalsts iekšējiem normatīviem aktiem.

13. pants

Starptautiskā sadarbība

konfiskācijas nolūkos

1. Dalībvalsts, kas saņēmusi pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, kurai ir jurisdikcija pār kādu šajā Konvencijā atrunātu noziedzīgu nodarījumu, konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, iekārtas vai citus līdzekļus, kas minēti šīs Konvencijas 12. panta 1. daļā un kas atrodas tās teritorijā, apņemas pēc iespējas lielākā mērā saskaņā ar tās iekšējo tiesību sistēmu:

(a) iesniegt šo pieprasījumu savām kompetentajām institūcijām, lai saņemtu konfiskācijas rīkojumu, un, ja tāds rīkojums tiek dots, nodrošina tā īstenošanu; vai arī

(b) iesniegt savām kompetentajām institūcijām nolūkā īstenot pieprasītajā pakāpē konfiskācijas rīkojumu, ko izdevusi kāda tiesa pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā saskaņā ar šīs Konvencijas 12. panta 1. daļu - tādā mērā, kādā minētais rīkojums attiecas uz noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, īpašumu, iekārtām un citiem līdzekļiem, kas minēti 12. panta 1. daļā un atrodas pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts teritorijā.

2. Saņemot pieprasījumu no citas Dalībvalsts, kurai ir jurisdikcija pār kādu šajā Konvencijā atrunātu noziedzīgu nodarījumu, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts veic pasākumus, lai identificētu, atrastu un uzliktu arestu vai izņemtu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, iekārtas vai citus līdzekļus, kas minēti šīs Konvencijas 12. panta 1. daļā, lai tos pēc tam varētu konfiscēt vai nu saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts rīkojumu, vai arī saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās valsts rīkojumu pēc pieprasījuma saskaņā ar šī panta 1. daļu.

3. Šīs Konvencijas 18. panta noteikumi ir mutatis mutandis (ar nepieciešamajām izmaiņām) piemērojami šim pantam. Saskaņā ar šo pantu iesniegtajos pieprasījumos papildus 18. panta 15. daļā norādītajai informācijai jāietver:

(a) Ja pieprasījums attiecas uz šī panta 1 (a) daļu - konfiscējamā īpašuma apraksts un to faktu izklāsts, uz kurām balstās pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts un kas ir pietiekami, lai dotu iespēju pieprasījumu saņēmušai Dalībvalstij panākt tiesas pavēles izdošanu saskaņā ar savu iekšējiem normatīvajiem aktiem;

(b) Ja pieprasījums attiecas uz šī panta 1 (b) daļu - juridiski pieņemama tā konfiskācijas rīkojuma kopija, uz kuru ir balstīts iesniegtais pieprasījums un ko izdevusi pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts, faktu izklāsts un informācija par to, kādā mērā tiek pieprasīta minētā rīkojuma izpilde;

(c) Ja pieprasījums attiecas uz šī panta 2. daļu - to faktu izklāsts, uz kuriem balstās pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts, un pieprasītās rīcības apraksts.

4. Tos lēmumus vai darbības, kas minēti šī panta 1. un 2. daļā, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts pieņem vai veic saskaņā ar un ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumus un procesuālo kārtību vai arī saskaņā ar jebkādu divpusēju vai daudzpusēju līgumu, vienošanos, kas ir šai Dalībvalstij saistoša attiecībā uz pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti.

5. Katra Dalībvalsts iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram to savu likumu un citu normatīvo aktu eksemplārus, kas nodrošina šī panta īstenošanu, kā arī jebkādas turpmākās izmaiņas šajos likumos vai citos normatīvajos aktos vai arī to aprakstu.

6. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts vēlas šī panta 1. un 2. daļā minētos pasākumus pildīt saskaņā ar attiecīgu līgumu, tad šī Dalībvalsts atzīst šo Konvenciju par nepieciešamu un pietiekamu pamatu šādam līgumam.

7. Dalībvalsts var atteikties no sadarbības saskaņā ar šo pantu, ja tas noziedzīgs nodarījums, uz kuru pieprasījums attiecas, nav noziedzīgs nodarījums, kas atrunāts šajā Konvencijā.

8. Šī panta noteikumi nav skaidrojami kā labticīgu trešo personu tiesības ierobežojoši.

9. Dalībvalstis apsver iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, lai palielinātu starptautiskās sadarbības efektivitāti saskaņā ar šo pantu.

14. pants

Konfiscētu noziedzīgi iegūtu līdzekļu

vai īpašuma realizācija

1. Noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai īpašumu, ko kāda Dalībvalsts konfiscējusi saskaņā ar šīs Konvencijas 12. pantu vai 13. panta 1. daļu, attiecīgā Dalībvalsts realizē saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem un administratīvajām procedūrām.

2. Rīkojoties saskaņā ar citas Dalībvalsts pieprasījumu, kas iesniegts atbilstoši šīs Konvencijas 13. pantam, Dalībvalsts - tādā mērā, kādā to atļauj iekšējie normatīvie akti un ja tas tiek pieprasīts - vispirmām kārtām izskata iespēju nodot atpakaļ konfiscētos noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai īpašumu pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij, lai tā varētu izmaksāt kompensāciju noziegumā cietušajiem vai arī nodot atpakaļ šos noziedzīgi iegūtos līdzekļus un īpašumu to īpašniekiem.

3. Rīkojoties saskaņā ar citas Dalībvalsts pieprasījumu, kas iesniegts atbilstoši šīs Konvencijas 12. un 13. pantam, Dalībvalsts var īpaši izskatīt iespēju noslēgt līgumus vai vienošanās par:

(a) Šo noziedzīgi iegūto līdzekļu vai īpašuma vērtības vai arī noziedzīgi iegūto līdzekļu vai īpašuma pārdošanas rezultātā iegūto līdzekļu vai to daļas ieskaitīšanu kādā kontā, kas norādīts saskaņā ar šīs Konvencijas 30. panta 2 (c) daļas noteikumiem, vai arī to nodošanu starpvaldību institūcijām, kas specializējas cīņā pret organizēto noziedzību;

(b) par dalīšanos ar citām Dalībvalstīm, pastāvīgi vai katrā konkrētā gadījumā, šajos noziedzīgi iegūtajos līdzekļos vai īpašumā saskaņā ar savu iekšējiem normatīvajiem aktiem vai administratīvajām procedūrām.

15. pants

Jurisdikcija

1. Katra Dalībvalsts veic tādus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār šīs Konvencijas 5., 6., 8. un 23. pantos atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja:

(a) Noziedzīgs nodarījums ir izdarīts attiecīgās Dalībvalsts teritorijā; vai

(b) Noziedzīgs nodarījums ir izdarīts uz kāda kuģa, kas brauc ar attiecīgās Dalībvalsts karogu, vai arī lidmašīnā, kas ir reģistrēta saskaņā ar attiecīgās Dalībvalsts likumiem tajā laikā, kad noziedzīgs nodarījums ir izdarīts.

2. Ievērojot šīs Konvencijas 4. pantu, var arī nodibināt savu jurisdikciju pār jebkuru tādu noziedzīgu nodarījumu, ja:

(a) Noziedzīgs nodarījums ir izdarīts pret kādu attiecīgās Dalībvalsts pilsoni;

(b) Noziedzīgu nodarījumu ir veicis kāds attiecīgās Dalībvalsts pilsonis vai arī bezvalstnieks, kas pastāvīgi dzīvo tās teritorijā; vai arī ja

(c) Noziedzīgs nodarījums ir:

(i) viens no tiem, kas noteikts saskaņā ar šīs Konvencijas 5. panta 1. daļu un ir veikts ārpus tās teritorijas nolūkā izdarīt kādu smagu noziegumu tās teritorijā;

(ii) viens no tiem, kas noteikts saskaņā ar šīs Konvencijas 6. panta 1 (b) (ii) daļu un ir veikts ārpus tās teritorijas nolūkā izdarīt kādu noziedzīgu nodarījumu, kas noteikts saskaņā ar šīs Konvencijas 6. panta 1 (a) (i) vai (ii) vai (b) (i) daļām, tās teritorijā.

3. Ņemot vērā šīs Konvencijas 16. panta 10. daļu, katra Dalībvalsts veic tādus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, ja iespējamais likumpārkāpējs atrodas tās teritorijā un ja šī valsts šo personu neizraida vienīgi tāpēc, ka viņš vai viņa ir viens no tās pilsoņiem.

4. Katra Dalībvalsts var arī veikt tādus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai nodibinātu savu jurisdikciju pār tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, ja iespējamais likumpārkāpējs atrodas tās teritorijā un ja šī valsts šo personu neizraida.

5. Ja kādai Dalībvalstij, kas īsteno savu jurisdikciju saskaņā ar šī panta 1. vai 2. daļu, ir paziņots vai arī tā citā veidā ir uzzinājusi, ka viena vai vairākas citas Dalībvalsts veic izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību attiecībā uz tām pašām darbībām, tad šo Dalībvalstu kompetentās institūcijas attiecīgi konsultējas cita ar citu, koordinējot savu rīcību.

6. Neierobežojot vispārējās starptautisko tiesību normas, šī Konvencija neizslēdz tādas kriminālās jurisdikcijas īstenošanu, ko viena Dalībvalsts nodibinājusi saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem.

16. pants

Izdošana

1. Šis pants attiecas uz šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem vai arī ir piemērojams gadījumos, kad kādā noziedzīgā nodarījumā, kas minēts 3. panta 1 (a) vai (b) daļā, ir iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa, un kad persona, par kuru ir iesniegts izdošanas pieprasījums, atrodas pieprasījumu saņēmušajā Dalībvalstī, ar nosacījumu, ka noziedzīgs nodarījums, sakarā ar kuru tiek prasīta izdošana, ir sodāms gan saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu noteikumiem, gan arī saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējiem normatīvajiem aktiem.

2. Ja izdošanas pieprasījumā ir ietverti vairāki atsevišķi smagi noziegumi, un ja uz dažiem no tiem šis pants neattiecas, tad pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var attiecināt šo pantu arī uz šiem pēdējiem noziedzīgiem nodarījumiem.

3. Visi tie noziedzīgie nodarījumi, uz kuriem attiecas šis pants, tiek uzskatīti par ietvertiem pantā kā tādi noziedzīgi nodarījumi, par kuriem attiecīgā persona ir izdodama, saskaņā ar jebkuru izdošanas līgumu, kas noslēgts starp Dalībvalstīm. Dalībvalsts apņemas ietvert šos noziedzīgos nodarījumus kā noziedzīgus nodarījumus, par kuriem persona ir izdodama, visos savstarpēji noslēgtos izdošanas līgumos.

4. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts, kas veic izdošanu tikai saskaņā ar līgumiem, saņem izdošanas pieprasījumu no kādas citas Dalībvalsts, ar kuru tai nav izdošanas līguma, tad tā var uzskatīt šo Konvenciju par juridisku pamatu izdošanai par jebkuru noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas šis pants.

5. Tās Dalībvalstis, kas veic izdošanu tikai saskaņā ar līgumiem, apņemas:

(a) Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, tās informē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par to, vai tās uzskatīs šo Konvenciju par juridisku pamatu sadarbībai izdošanas jautājumos ar citām šīs Konvencijas Dalībvalstīm; un

(b) Ja tās nepieņem šo Konvenciju kā juridisku pamatu sadarbībai izdošanas jautājumos, tad tās cenšas noslēgt līgumus par izdošanu ar citām šīs Konvencijas Dalībvalstīm, lai īstenotu šo pantu.

6. Tās Dalībvalstis, kurām izdošanai nav obligāti nepieciešama attiecīgu līgumu pastāvēšana, savstarpēji atzīst tos noziedzīgos nodarījumus, uz kuriem šis pants attiecas, par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem vainīgās personas ir izdodamas.

7. Izdošana notiek, ievērojot tos nosacījumus, kas ir noteikti attiecīgos pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējos normatīvajos aktos vai arī kas ir noteikti attiecīgajos izdošanas līgumos, ieskaitot, cita starpā, nosacījumus, kas attiecas uz prasību par minimālo soda mēru saistībā ar izdošanu un tos iemeslus, kuru dēļ pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atteikties veikt izdošanu.

8. Dalībvalstis, ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumus, cenšas paātrināt izdošanas procedūras un vienkāršot pierādījumu prasības, kas attiecas uz izdošanu, attiecībā uz jebkuru noziedzīgu nodarījumu, kas ir paredzēts šajā pantā.

9. Ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu prasības un izdošanas līgumus, pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var - pēc tam, kad tā ir pārliecinājusies par to, ka apstākļi to prasa un saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūgumu - apcietināt izdodamo personu, kas atrodas tās teritorijā, vai arī veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni izdošanas procedūrās.

10. Ja kādas Dalībvalsts teritorijā tiek atklāts iespējamais likumpārkāpējs un šī Dalībvalsts neizdod šo personu par kādu noziedzīgu nodarījumu, uz kuru attiecas šis pants, vienīgi tā iemesla dēļ, ka likumpārkāpējs ir šīs valsts pilsonis, tad šīs Dalībvalsts pienākums ir - pēc tās Dalībvalsts pieprasījuma, kas vēlas panākt izdošanu - bez neattaisnotas kavēšanās iesniegt šo lietu savām kompetentajām institūcijām, lai tās veiktu kriminālvajāšanu. Šīs institūcijas pieņem attiecīgu lēmumu un rīkojas tāpat, kā tās rīkotos jebkura cita smaga noziedzīga nodarījuma gadījumā saskaņā ar šīs Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem. Iesaistītās Dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, it īpaši procesuālos un pierādījumu iesniegšanas jautājumos, lai nodrošinātu šādas kriminālvajāšanas efektivitāti.

11. Gadījumā, ja kāda Dalībvalsts, saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem, drīkst izdot vai citādi nosūtīt kādu savu pilsoni vienīgi ar nosacījumu, ka šī persona tiks nosūtīta atpakaļ uz šo Dalībvalsti, lai izciestu sodu, kas piespriests tiesā vai procesā, kura dēļ ir tikusi pieprasīta attiecīgās personas izdošana vai nosūtīšana, un ja šī Dalībvalsts un izdošanas pieprasītāja Dalībvalsts savstarpēji piekrīt šim nosacījumam un citiem nosacījumiem, ko tās atzīst par nepieciešamiem, tad tāda nosacīta izdošana vai nosūtīšana ir pietiekama, lai atceltu to pienākumu, kas ir izklāstīts šī panta 10. daļā.

12. Gadījumā, ja izdošanas pieprasījums, kas iesniegts, lai izpildītu sodu kādai personai, tiek noraidīts tāpēc, ka attiecīgā persona ir pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pilsonis, tad pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir - ja to atļauj tās iekšējie normatīvie akti un atbilstoši šo normatīvo aktu prasībām, kā arī saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts iesniegumu - izskatīt iespējas izpildīt to sodu vai atlikušo soda daļu, kas piespriests saskaņā ar pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts iekšējiem normatīvajiem aktiem.

13. Jebkurai personai, attiecībā uz kuru tiek veiktas tiesvedības procedūras sakarā ar jebkuru no tiem noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas šis pants, tiek garantēta taisnīga attieksme visos attiecīgās tiesvedības posmos, ieskaitot iespēju izmantot visas tās tiesības un garantijas, kas ir noteiktas tās Dalībvalsts iekšējos normatīvajos aktos, kuras teritorijā attiecīgā persona atrodas.

14. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā Konvencijā, nevar tikt interpretēts kā tāds, kas uzliek par pienākumu izraidīt kādu personu, ja pieprasījumu saņēmušai Dalībvalstij ir pamatoti iemesli uzskatīt, ka attiecīgais pieprasījums ir iesniegts, lai pakļautu kriminālvajāšanai vai sodīšanai kādu personu sakarā ar šīs personas dzimumu, rasi, reliģisko piederību, tautību, etnisko izcelsmi vai politiskajiem uzskatiem, vai arī ka izdošanas pieprasījuma izpildes rezultātā šī persona varētu tikt diskriminēta jebkura augšminētā iemesla dēļ.

15. Dalībvalstis nedrīkst noraidīt izdošanas pieprasījumu vienīgi tāpēc, ka attiecīgais noziedzīgais nodarījums tiek uzskatīts par tādu, kas ietver arī fiskālos aspektus.

16. Pirms izdošanas pieprasījuma noraidīšanas pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir, kad vien tas iespējams, konsultēties ar pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti, lai dotu tai pietiekamas iespējas izklāstīt savu viedokli un sniegt informāciju, kas attiecas uz tās apgalvojumiem.

17. Dalībvalstis cenšas noslēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās izdošanas izpildei vai tās efektivitātes palielināšanai.

17. pants

Notiesāto personu nodošana

Dalībvalstis var izskatīt iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par tādu personu, kam ir piespriests cietumsods vai citas brīvības atņemšanas formas par šajā Konvencijā atrunātiem noziedzīgiem nodarījumiem, nosūtīšanu uz to teritoriju, lai šīs personas varētu izciest sodu attiecīgās valsts teritorijā.

18. pants

Savstarpējā tiesiskā palīdzība

1. Dalībvalstis cita citai sniedz visplašāko iespējamo tiesisko palīdzību izmeklēšanā, kriminālvajāšanā un tiesvedībā attiecībā uz šīs Konvencijas 3. pantā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem un savstarpēji sniedz līdzīgu palīdzību, kad pieprasījumu iesniegušajai Dalībvalstij ir pamats domāt, ka kāds no noziedzīgiem nodarījumiem, kas minēti 3. panta 1(a) vai (b) daļā, ir pēc savas būtības transnacionāls, ieskaitot gadījumus, kad attiecīgajos noziedzīgajos nodarījumos cietušie vai arī to liecinieki, noziedzīgi iegūtie līdzekļi, izdarīšanas līdzekļi vai liecības ir atrodami pieprasījumu saņēmušajā Dalībvalstī un kad attiecīgajā noziedzīgā nodarījumā ir iesaistīta kāda organizēta noziedzīga grupa.

2. Savstarpējā tiesiskā palīdzība tiek sniegta maksimālā apjomā, kādā tā iespējama saskaņā ar attiecīgajiem pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts normatīvajiem aktiem, līgumiem, vienošanām attiecībā uz tādu noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un iztiesāšanu, par kuriem juridiska persona var tikt saukta pie atbildības saskaņā ar šīs Konvencijas 10. pantu pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī.

3. Savstarpējā tiesiskā palīdzība, kas sniedzama saskaņā ar šo pantu, var tikt pieprasīta jebkurā no sekojošajiem nolūkiem:

(a) Lai iegūtu pierādījumus vai liecības no personām;

(b) Lai iesniegtu tiesas dokumentus;

(c) Lai veiktu meklēšanu, izņemšanu un aresta uzlikšanu;

(d) Lai veiktu objektu un vietu apskates;

(e) Lai sniegtu informāciju, pierādījumu materiālus un ekspertu vērtējumus;

(f) Lai iesniegtu dokumentu un ierakstu oriģinālus vai apliecinātas kopijas, ieskaitot valdības, banku, finansiālos, uzņēmumu vai biznesa dokumentus;

(g) Lai identificētu vai meklētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, īpašumu, noziegumu izdarīšanas līdzekļus vai citas lietas pierādījumiem;

(h) Lai veicinātu personu brīvprātīgu ierašanos pieprasījumu iesniegušajā Dalībvalstī;

(i) Lai sniegtu jebkuru cita veida palīdzību, kas nav pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu noteikumiem.

4. Nepārkāpjot iekšējo normatīvo aktu prasības, Dalībvalsts kompetentās institūcijas, bez iepriekšēja pieprasījuma, var nodot ar krimināllietām saistītu informāciju kādai kompetentai institūcijai citā Dalībvalstī, ja tās uzskata, ka šī informācija var palīdzēt attiecīgajai institūcijai veikt vai sekmīgi pabeigt izmeklēšanu vai tiesvedību vai arī ja tās rezultātā otra Dalībvalsts varēs noformulēt pieprasījumu saskaņā ar šo Konvenciju.

5. Informācijas nodošana saskaņā ar šī panta 4. daļu neierobežo izmeklēšanu un tiesvedību to kompetento institūciju valstī, kas sniedz šo informāciju. To kompetento institūciju pienākums, kas saņem šo informāciju, ir ievērot prasību, ka attiecīgajai informācijai ir jāpaliek konfidenciālai, tai skaitā - uz laiku, vai arī ka to var lietot tikai ar ierobežojumiem. Tomēr tas nevar kavēt informāciju saņēmušo Dalībvalsti izpaust savas tiesvedības laikā tādu informāciju, kas pierāda kādas apsūdzētas personas nevainīgumu. Tādā gadījumā informāciju saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir paziņot informāciju nodevušajai Dalībvalstij pirms minētās informācijas izpaušanas un, ja tas tiek prasīts, konsultēties ar informāciju nodevušo Dalībvalsti. Ja - izņēmuma gadījumā - tāda iepriekšēja informēšana nav iespējama, tad informāciju saņēmušās Dalībvalsts pienākums ir bez kavēšanās informēt informāciju nodevušo Dalībvalsti par šo izpaušanu.

6. Šī panta noteikumi neietekmē nekādas saistības saskaņā ar jebkādu citu divpusēju vai daudzpusēju līgumu, kas pilnībā vai daļēji nosaka vai noteiks savstarpējo tiesisko palīdzību.

7. Šī panta 9. - 29. daļas attiecas uz tiem pieprasījumiem, kas tiek iesniegti saskaņā ar šo pantu, ja attiecīgajām Dalībvalstīm nav saistoša savstarpējās tiesiskās palīdzības līguma. Ja šīm Dalībvalstīm ir tāds līgums, tad tiek piemēroti attiecīgā līguma noteikumi, ja vien Dalībvalstis savstarpēji nevienojas piemērot šī panta 9. - 29. daļas un nevis attiecīgā līguma noteikumus. Šīm Dalībvalstīm tiek ļoti ieteikts piemērot minētos šo daļu noteikumus, ja tie veicina sadarbību.

8. Dalībvalstis nedrīkst atsacīties sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību saskaņā ar šo pantu, aizbildinoties ar banku darbības slepenības noteikumiem.

9. Dalībvalstis var atteikties sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību saskaņā ar šo pantu sakarā ar to, ka attiecīgais nodarījums netiek abpusēji atzīts par noziedzīgu nodarījumu. Tomēr pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts, ja tā to uzskata par nepieciešamu, var sniegt palīdzību - tādā mērā, kādā tā to nosaka pēc saviem ieskatiem, neatkarīgi no tā, vai attiecīgā rīcība būtu atzīstama par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējiem normatīviem aktiem.

10. Persona, kas ir aizturēta vai izcieš sodu vienas Dalībvalsts teritorijā un kuras klātbūtne tiek pieprasīta kādā citā Dalībvalstī, lai veiktu identifikāciju, sniegtu liecības vai citādu palīdzību pierādījumu iegūšanai sakarā ar izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību saistībā ar šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem, var tikt nosūtīta, ja tiek ievēroti šādi nosacījumi:

(a) Šī persona brīvprātīgi piekrīt šādai nosūtīšanai pēc pietiekamas informācijas saņemšanas;

(b) Par to kopīgi vienojas abu Dalībvalstu kompetentās institūcijas saskaņā ar savstarpēji saskaņotiem nosacījumiem.

11. Attiecībā uz šī panta 10. daļu:

(a) Tai Dalībvalstij, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, ir tiesības un pienākums turēt nosūtīto personu apcietinājumā, ja vien citādi nepieprasa vai neatļauj tā Dalībvalsts, no kuras attiecīgā persona ir nosūtīta;

(b) Tā Dalībvalsts, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, bez kavēšanās izpilda savu pienākumu nodot atpakaļ šo personu tās Dalībvalsts apcietinājumā, no kuras tā ir nosūtīta, saskaņā ar iepriekš savstarpēji saskaņoto vienošanos vai arī tādā veidā, kā vienojušās abu Dalībvalstu kompetentās institūcijas.

(c) Tā Dalībvalsts, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, nedrīkst prasīt no tās Dalībvalsts, no kuras attiecīgā persona tiek nosūtīta, lai tā ierosinātu izdošanas procesu attiecīgās personas atpakaļ nosūtīšanai;

(d) Laiks, ko nosūtītā persona pavada tās Dalībvalsts apcietinājumā, uz kuru tā ir nosūtīta, tiek pieskaitīts soda izciešanas laikam tajā valstī, no kuras attiecīgā persona tiek nosūtīta.

12. Ja vien tā Dalībvalsts, no kuras attiecīgā persona tiek nosūtīta saskaņā ar šī panta 10. un 11. daļu, tam nedod savu piekrišanu, šī persona, neatkarīgi no tās pilsonības, nedrīkst tikt pakļauta kriminālvajāšanai, aizturēšanai, sodam vai jebkādam citam savas personīgās brīvības ierobežojumam tās valsts teritorijā, uz kuru attiecīgā persona tiek nosūtīta, attiecībā uz darbībām, bezdarbību vai sodiem, kas notikuši vai noteikti pirms šī persona ir atstājusi tās valsts teritoriju, no kuras tā tiek nosūtīta.

13. Katra Dalībvalsts nozīmē centrālo institūciju, kas ir atbildīga par un kurai ir tiesības saņemt savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumus un vai nu tos izpildīt, vai arī nodot izpildīšanai kompetentām institūcijām. Gadījumā, ja kādai Dalībvalstij ir kāds speciāls reģions vai teritorija ar atsevišķu savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmu, tad tā var nozīmēt atsevišķu centrālo institūciju, kas pilda šīs pašas funkcijas attiecībā uz šo konkrēto reģionu vai teritoriju. Centrālās institūcijas nodrošina saņemto pieprasījumu ātru un pienācīgu izpildi. Ja centrālā institūcija nodod pieprasījumu kompetentai institūcijai izpildīšanai, tad tās pienākums ir veicināt, lai attiecīgā kompetentā institūcija ātri un pienācīgi izpildītu šo pieprasījumu. Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Dalībvalsts informē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par šim nolūkam nozīmēto centrālo institūciju. Savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumi un visa ar tiem saistītā saziņa tiek nodota Dalībvalstu nozīmētajām centrālajām institūcijām. Šī prasība neierobežo Dalībvalsts tiesības pieprasīt, lai šie pieprasījumi un saziņa tiktu tai adresēti caur diplomātiskajiem kanāliem un, steidzamos apstākļos - ja Dalībvalsts tam piekrīt un ja iespējams - caur Starptautisko Kriminālpolicijas Organizāciju.

14. Pieprasījumiem ir jābūt rakstveidā vai, kad tas iespējams, ar jebkādiem līdzekļiem, ar kuriem ir iespējams radīt rakstiskus dokumentus, pieprasījumu saņēmušajai Dalībvalstij pieņemamā valodā, un tādā veidā, lai šī Dalībvalsts varētu pārbaudīt pieprasījuma autentiskumu. Iesniedzot savu šīs Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, Dalībvalsts informē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru par to valodu vai valodām, kas katrai Dalībvalstij ir pieņemamas. Steidzamības apstākļos un ja Dalībvalsts tam piekrīt, pieprasījumi var tikt izteikti mutiski, bet tie tūlītēji ir jāapstiprina rakstiskā veidā.

15. Savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumā ir jānorāda:

(a) Tās institūcijas nosaukums, kas šo pieprasījumu iesniedz;

(b) Tās izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības saturs un raksturs, uz kuru pieprasījums attiecas, un tās institūcijas nosaukums un funkcijas, kas veic šo izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību;

(c) Attiecīgo faktu apkopojums, izņemot pieprasījumus, kas izdarīti tiesas dokumentu iesniegšanas nolūkos;

(d) Nepieciešamās palīdzības apraksts un ziņas par konkrēto procedūru, kuru pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts vēlas ievērot palīdzības sniegšanas procesā;

(e) Kad iespējams - jebkuras iesaistītās personas vārds, atrašanās vieta un pilsonība un

(f) Mērķis, kam nepieciešama liecība, informācija vai rīcība.

16. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var pieprasīt papildus informāciju, ja tāda ir nepieciešama pieprasījuma izpildei saskaņā ar tās iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem vai arī ja tā var veicināt pieprasījuma izpildīšanu.

17. Pieprasījums tiek izpildīts saskaņā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem un tādā mērā, kādā tas nav pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem, un kad tas iespējams - atbilstoši tām procedūrām, kas norādītas pieprasījumā.

18. Ja tas ir iespējams un nav pretrunā ar iekšējās tiesību sistēmas pamatprincipiem, un ja kāda persona atrodas kādas Dalībvalsts teritorijā un šo personu ir nepieciešams nopratināt kā liecinieku vai kā ekspertu citas Dalībvalsts tiesu institūcijās, tad pirmā Dalībvalsts var pēc otras valsts lūguma atļaut rīkot šo nopratināšanu video konferences veidā, ja attiecīgajai personai nav iespējams vai nav vēlams personīgi ierasties pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstis var vienoties par to, ka šo nopratināšanu veic pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts tiesu institūcijas pārstāvis un ka tajā piedalās kāds pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts tiesu institūcijas pārstāvis.

19. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts bez pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts iepriekš dotas piekrišanas nedrīkst nodot vai izmantot pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts sniegto informāciju vai liecības tādām izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības vajadzībām, kas nav bijušas norādītas palīdzības pieprasījumā. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā daļā, nevar kavēt pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti izpaust savos procesos tādu informāciju, kas pierāda kādas apsūdzētas personas nevainīgumu. Šajā pēdējā gadījumā pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts informē pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti pirms informācijas izpaušanas un, ja tas tiek prasīts, konsultējas ar pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti. Ja - izņēmuma gadījumā - tāda iepriekšēja informēšana nav iespējama, tad pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts pienākums ir bez kavēšanās informēt pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti par šo izpaušanu.

20. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts var prasīt pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti turēt slepenībā pieprasījuma faktu un pieprasījuma saturu, izņemot tādā mērā, kādā izpaušana nepieciešama, lai pieprasījumu varētu izpildīt. Ja pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts nevar ievērot konfidencialitāti, tai par to ir nekavējoties jāinformē pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti.

21. Savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumu var noraidīt:

(a) Ja pieprasījums nav izdarīts saskaņā ar šī panta noteikumiem;

(b) Ja pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts uzskata, ka pieprasījuma izpildīšana var apdraudēt tās suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses;

(c) Ja pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts institūcijām tās iekšējie normatīvie akti aizliegtu izpildīt pieprasītās darbības attiecībā uz jebkādu līdzīgu noziedzīgu nodarījumu, ja tas būtu pakļauts izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai saskaņā ar šīs valsts jurisdikciju;

(d) Ja savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšana saskaņā ar saņemto pieprasījumu būtu pretrunā ar pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts tiesību sistēmu.

22. Dalībvalsts nedrīkst noraidīt savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumu vienīgi tāpēc, ka attiecīgais noziedzīgais nodarījums tiek uzskatīts par tādu, kas ietver arī fiskālos aspektus.

23. Jebkurš atteikums sniegt savstarpējo tiesisko palīdzību ir pienācīgi jāpamato.

24. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts izpilda savstarpējās tiesiskās palīdzības pieprasījumu, cik ātri vien iespējams, un pēc iespējas ņem vērā jebkādus termiņus, ko ir ierosinājusi pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts un kuriem ir norādīti attiecīgie iemesli, ko vislabāk ir norādīt pieprasījumā. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts atbild uz saprātīgiem pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūgumiem ziņot par pieprasījuma izpildes gaitu. Pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts nekavējoties informē pieprasījumu saņēmušo Dalībvalsti, kad pieprasītā palīdzība vairs nav nepieciešama.

25. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts var atlikt savstarpējās tiesiskās palīdzības sniegšanu, ja tā traucē veikt kādu notiekošu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību.

26. Pirms pieprasījuma noraidīšanas saskaņā ar šī panta 21. daļu vai pirms tā izpildīšanas atlikšanas saskaņā ar šī panta 25. daļu pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts konsultējas ar pieprasījumu iesniegušo Dalībvalsti, lai izskatītu, vai šo palīdzību nav iespējams sniegt saskaņā ar tādiem noteikumiem un nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem. Ja pieprasījumu iesniegusī Dalībvalsts pieņem palīdzību saskaņā ar šiem noteikumiem, tad tai ir jāievēro šie noteikumi.

27. Neierobežojot šī panta 12. daļas piemērošanu, liecinieks, eksperts vai cita persona, kas pēc pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts lūguma piekrīt sniegt liecības kādā procesā vai arī palīdzēt izmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai tiesvedībā pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā, nedrīkst tikt pakļauta kriminālvajāšanai, aizturēšanai, sodīšanai vai jebkādiem citiem savas personīgās brīvības ierobežojumiem šajā teritorijā sakarā ar jebkādām darbībām, bezdarbību vai spriedumiem, kas notikušas vai kas pieņemti pirms šī persona atstāj pieprasījumu saņēmušās Dalībvalsts teritoriju. Šīs garantijas izbeidzas tad, kad liecinieks, eksperts vai cita persona, kurai attiecīgās teritorijas atstāšanai ir bijis piecpadsmit dienu ilgs laika periods vai cita ilguma periods, kas savstarpēji saskaņots starp Dalībvalstīm, pēc tam, kad šī persona ir oficiāli informēta par to, ka tās klātbūtne tieslietu institūcijām vairs nav nepieciešama, ir tomēr brīvprātīgi palikusi pieprasījumu iesniegušās Dalībvalsts teritorijā vai arī ir tajā brīvprātīgi atgriezusies pēc tam, kad ir to atstājusi.

28. Parastās pieprasījuma izpildes izmaksas sedz pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts, ja vien nav citādas vienošanās starp attiecīgajām Dalībvalstīm. Ja ir nepieciešamas ievērojamas vai ārkārtējas izmaksas pieprasījuma izpildīšanai, tad valstis savstarpēji konsultējas, lai noteiktu tos noteikumus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem attiecīgais pieprasījums tiks izpildīts, kā arī par to, kādā veidā tiks segti izdevumi.

29. Pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts:

(a) Iesniedz pieprasījumu iesniegušai Dalībvalstij valdības reģistru kopijas, dokumentus vai informāciju, kas ir tās rīcībā un kas saskaņā ar tās iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem ir publiski pieejami;

(b) Var pēc saviem ieskatiem iesniegt pieprasījumu iesniegušai Dalībvalstij pilnībā vai daļēji un saskaņā ar tādiem noteikumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, valdības reģistru kopijas, dokumentus vai informāciju, kas ir tās rīcībā un kas saskaņā ar tās iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem nav publiski pieejami.

30. Dalībvalstis pēc nepieciešamības izskata iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, kas būtu domāti šī panta mērķu sasniegšanai, dotu praktiskus rezultātus vai arī papildinātu šī panta noteikumus.

19. pants

Kopīga izmeklēšana

Dalībvalstis izskata iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās, saskaņā ar kuriem - attiecībā uz jautājumiem, kas tiek izmeklēti, sakarā ar kuriem tiek veikta kriminālvajāšana vai notiek tiesvedība vienā vai vairākās valstīs - attiecīgās kompetentās institūcijas var izveidot kopīgas izmeklēšanas struktūras. Ja tādu līgumu vai vienošanos nav, tad kopīga izmeklēšana var tikt veikta saskaņā ar vienošanos katrā atsevišķā gadījumā. Iesaistīto Dalībvalstu pienākums ir nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērota tās Dalībvalsts suverenitāte, kuras teritorijā tiek veikta izmeklēšana.

20. pants

Speciālās izmeklēšanas metodes

1. Ja to atļauj tās iekšējie tiesību pamatprincipi, katra Dalībvalsts savu iespēju robežās un atbilstoši tiem nosacījumiem, kas izklāstīti tās iekšējos normatīvajos aktos, veic nepieciešamos pasākumus, lai dotu iespēju atbilstošā veidā izmantot kontrolētās piegādes un, ja tā to uzskata par nepieciešamu, lai varētu izmantot citas speciālās izmeklēšanas metodes - tādas kā elektroniskās un citas novērošanas formas un aģentu operācijas, ko tās teritorijā īsteno tās kompetentās institūcijas, lai efektīvi apkarotu organizēto noziedzību.

2. Lai izmeklētu noziedzīgus nodarījumus, kas atrunāti šajā Konvencijā, Dalībvalstis tiek aicinātas noslēgt, kad tas nepieciešams, atbilstošus divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par šādu speciālo izmeklēšanas metožu izmantošanu savstarpējās sadarbības starptautiskā līmenī. Šie līgumi vai vienošanās tiek noslēgti un īstenoti atbilstoši valstu suverēnās līdztiesības principam un tiek pildīti atbilstoši minēto līgumu vai vienošanās noteikumiem.

3. Ja nav tāda līguma vai vienošanās, kāds aprakstīts šī panta 2. daļā, tad lēmumi par šādu speciālo izmeklēšanas metožu izmantošanu starptautiskā līmenī tiek pieņemti katrā atsevišķā gadījumā, un, ja nepieciešams, tos pieņemot, tiek ņemti vērā finansiālās vienošanās par jurisdikciju starp iesaistītajām Dalībvalstīm.

4. Lēmumi par kontrolētās piegādes izmantošanu starptautiskā līmenī var ar ieinteresēto Dalībvalstu piekrišanu ietvert tādas metodes kā pārtveršana un atļaušana precēm turpināt ceļu nemainītā veidā vai arī šo preču izņemšana vai nomaiņa pilnībā vai daļēji.

21. pants

Tiesvedības nodošana

Dalībvalstis izskata iespēju viena otrai nodot tiesvedību, kas saistīta ar šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, tajos gadījumos, kad tiek uzskatīts, ka tāda nodošana ir to pienācīgas iztiesāšanas interesēs - jo sevišķi gadījumos, kad ir iesaistītas vairākas jurisdikcijas - lai būtu iespējams koncentrēt izmeklēšanu.

22. pants

Kriminālreģistra izveidošana

Katra Dalībvalsts var veikt tādus likumdošanas vai citus pasākumus, kādi varētu būt nepieciešami, lai ņemtu vērā, ievērojot noteikumus un mērķus, kurus tā atzīst par nepieciešamiem, apsūdzētā likumpārkāpēja iepriekšējās sodāmības kādā citā valstī, lai izmantotu šo informāciju tiesvedībā, kas attiecas uz šajā Konvencijā atrunātiem noziedzīgiem nodarījumiem.

23. pants

Tiesvedības traucēšanas kriminalizēšana

Katra Dalībvalsts veic tādus likumdošanas un citus pasākumus, kādi ir nepieciešami, lai par noziedzīgiem nodarījumiem atzītu šādas apzināti izdarītas darbības:

(a) Fiziska spēka, draudu vai iebiedēšanas izmantošana vai arī nepienākošos labumu solīšana, piedāvāšana vai došana, lai pamudinātu dot nepatiesas liecības vai arī lai iejauktos liecību došanā vai liecību iesniegšanā tiesas procesā, kas attiecas uz šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgajiem nodarījumiem;

(b) Fiziska spēka, draudu vai iebiedēšanas izmantošana, lai iejauktos kāda tieslietu vai tiesībsargāšanas institūcijas darbinieka oficiālo pienākumu izpildīšanā sakarā ar šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu. Nekas no tā, kas izklāstīts šajā apakšdaļā, nevar ierobežot Dalībvalstu tiesības ieviest normatīvo aktu noteikumus, kas aizsargā citu kategoriju valsts ierēdņus.

24. pants

Liecinieku aizsardzība

1. Katra Dalībvalsts veic piemērotus pasākumus savu iespēju robežās, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību no iespējamas atriebības vai iebiedēšanas tiem lieciniekiem tiesvedībā, kas sniedz liecības sakarā ar šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem un, ja nepieciešams, arī to radiniekiem un citām viņiem tuvām personām.

2. Šī panta 1. daļā minētie pasākumi var ietvert, cita starpā, neierobežojot apsūdzētā tiesības, tai skaitā tiesības uz taisnīgu procesu:

(a) Nepieciešamo procedūru noteikšanu minēto personu fiziskai aizsardzībai, tādu kā - tādā mērā, kādā tās ir nepieciešamas un iespējamas - viņu pārvietošana un atļaušana neizpaust vai ierobežoti izpaust informāciju par viņu identitāti un atrašanās vietu;

(b) Liecību sniegšanas noteikumu pieņemšanu, atļaujot lieciniekiem sniegt savas liecības tādā veidā, kas nodrošina liecinieku drošību, piemēram, atļaujot sniegt liecības, izmantojot saziņas tehnoloģiju - tādu kā video sakari un citi atbilstoši līdzekļi.

3. Dalībvalstis izskata iespējas slēgt līgumus vai vienošanās ar citām valstīm, lai pārvietotu šī panta 1. daļā minētās personas.

4. Šī panta noteikumi attiecas arī uz cietušajiem - tādā mērā, kādā viņi ir liecinieki.

25. pants

Palīdzība cietušajiem

un cietušo aizsardzība

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus savu iespēju robežās, lai nodrošinātu palīdzību un aizsardzību šajā Konvencijā atrunātajos noziedzīgajos nodarījumos cietušajiem.

2. Katra Dalībvalsts nosaka piemērotas procedūras, lai nodrošinātu kompensāciju un atlīdzināšanu šajā Konvencijā atrunātajos noziedzīgajos nodarījumos cietušajiem.

3. Katra Dalībvalsts, ievērojot savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumus, nodrošina iespēju iesniegt un izskatīt cietušo viedokļus un intereses atbilstošos tiesvedības posmos pret likumpārkāpējiem, bet tādā veidā, kas neierobežo aizstāvības tiesības.

26. pants

Pasākumi sadarbības uzlabošanai

ar tiesībsargāšanas institūcijām

1. Katra Dalībvalsts veic piemērotus pasākumus, lai pamudinātu tās personas, kas piedalās vai kas ir piedalījušās organizētās noziedzīgās grupās:

(a) sniegt kompetentajām institūcijām noderīgu informāciju, izmeklējot un sagādājot liecības tādos jautājumos kā:

(i) organizēto noziedzīgo grupu identitāte, raksturs, sastāvs, struktūra, atrašanās vieta vai aktivitātes;

(ii) organizēto noziedzīgo grupu sakari, ieskaitot starptautiskos sakarus, ar citām organizētām noziedzīgām grupām;

(iii) noziedzīgi nodarījumi, ko organizētās noziedzīgās grupas ir izdarījušas vai var izdarīt;

(b) sniegt faktuālu, konkrētu palīdzību kompetentajām institūcijām, kas var palīdzēt atņemt organizētajām noziedzīgajām grupām to resursus vai noziedzīgi iegūtos līdzekļus.

2. Katra Dalībvalsts izskata iespējas atbilstošos gadījumos piespriest vieglāku sodu apsūdzētajām personām, kas sniedz būtisku palīdzību kāda šajā Konvencijā atrunāta noziedzīga nodarījuma izmeklēšanā vai iztiesāšanā.

3. Katra Dalībvalsts izskata iespējas saskaņā ar saviem iekšējiem tiesību pamatprincipiem piešķirt imunitāti kādai personai, kas sniedz būtisku palīdzību kāda šajā Konvencijā atrunāta noziedzīga nodarījuma izmeklēšanā vai iztiesāšanā.

4. Aizsardzība šīm personām tiek nodrošināta saskaņā ar šīs Konvencijas 24. pantu.

5. Gadījumā, ja kāda persona, kas minēta šī panta 1. daļā un kas atrodas vienā Dalībvalstī, var sniegt būtisku palīdzību kādai citai Dalībvalstij, tad attiecīgās Dalībvalstis var izskatīt iespējas slēgt vienošanās saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu nosacījumiem, lai otra Dalībvalsts nodrošinātu apstākļus atbilstoši šī panta 2. un 3.daļām.

27. pants

Sadarbība tiesībsargāšanas jomā

1. Dalībvalstis savstarpēji cieši sadarbojas, atbilstoši savām iekšējām tiesību un administratīvajām sistēmām, lai palielinātu tiesībsargāšanas darbību efektivitāti cīņā pret šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tai skaitā, katra Dalībvalsts veic efektīvus pasākumus:

(a) Lai uzlabotu un, kad nepieciešams, izveidotu saziņas kanālus starp savām kompetentajām institūcijām, pārvaldēm un dienestiem, veicinot drošu un ātru informācijas apmaiņu attiecībā uz visiem šajā Konvencijā atrunāto noziedzīgo nodarījumu aspektiem, ieskaitot - ja attiecīgās Dalībvalsts to uzskata par nepieciešamu - informāciju par saistību ar cita veida noziedzīgām darbībām;

(b) Lai nodrošinātu sadarbību ar citām Dalībvalstīm, veicot ziņu ievākšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas atrunāti šajā Konvencijā, attiecībā uz:

(i) to personu identitāti, atrašanās vietu un darbībām, kas tiek turētas aizdomās par dalību (līdzdalību) šādos noziedzīgos nodarījumos, kā arī par citu saistītu personu atrašanās vietu;

(ii) to noziedzīgi iegūto līdzekļu kustību, kas iegūti, izdarot šādus noziedzīgus nodarījumus;

(iii) tā īpašuma, iekārtu vai citu līdzekļu kustību, kas tiek izmantoti vai ko paredzēts izmantot šādu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā;

(c) Lai nodrošinātu, kad tas iespējams, lietas vai vielu daudzumus, kas nepieciešami analīžu vai izmeklēšanas vajadzībām;

(d) Lai veicinātu efektīvu sadarbību starp savām kompetentajām institūcijām, pārvaldēm un dienestiem un lai veiktu personāla un citu ekspertu apmaiņu, ieskaitot saskaņā ar savstarpējiem līgumiem vai vienošanām starp ieinteresētajām Dalībvalstīm sakaru virsnieku izvietošanu;

(e) Lai veiktu informācijas apmaiņu ar citām Dalībvalstīm par konkrētiem līdzekļiem un metodēm, ko izmanto organizētās noziedzīgās grupas, un, kad nepieciešams, arī par maršrutiem, sakariem un viltotas identitātes izmantošanu, par izmainītu vai viltotu dokumentu izmantošanu un par citiem savas darbības slēpšanas līdzekļiem;

(f) Lai apmainītos ar informāciju un koordinētu administratīvos un citus pasākumus, kas tiek veikti, lai savlaicīgi atklātu šajā Konvencijā atrunātos noziedzīgos nodarījumus.

2. Lai īstenotu šo Konvenciju, Dalībvalstis izskata iespējas slēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par tiešu sadarbību starp savām tiesībsargāšanas institūcijām un - gadījumos, kad tādi līgumi vai vienošanās jau pastāv - izskata iespējas tos papildināt. Ja tādu līgumu vai vienošanos starp attiecīgajām Dalībvalstīm nav, tad valstis var uzskatīt šo Konvenciju par pamatu savstarpējai sadarbībai tiesībsargāšanas jomā attiecībā uz šajā Konvencijā atrunātajiem noziedzīgiem nodarījumiem. Kad vien tas iespējams, Dalībvalsts pilnībā izmanto attiecīgos līgumus un vienošanās, ieskaitot starptautiskās vai reģionālās organizācijas, lai uzlabotu sadarbību starp savām tiesībsargāšanas institūcijām.

3. Dalībvalsts cenšas sadarboties savu iespēju robežās, lai cīnītos pret to transnacionālo organizēto noziedzību, kas izmanto moderno tehnoloģiju.

28. pants

Informācijas vākšana, apmaiņa un analīze

par organizētās noziedzības raksturu

1. Katra Dalībvalsts izskata iespējas analizēt, konsultējoties ar zinātniekiem un akadēmiķiem, organizētās noziedzības attīstības tendences savā teritorijā, tos apstākļus, kādos organizētā noziedzība darbojas, kā arī iesaistītās profesionālās grupas un tehnoloģiju.

2. Dalībvalstis izskata iespējas izstrādāt un savstarpēji dalīties analītiskajās ekspertu zināšanās par organizētās noziedzības darbību, gan tieši cita ar citu, gan arī caur starptautiskajām un reģionālajām organizācijām. Šajā nolūkā ir nepieciešams izstrādāt un pielietot kopīgas definīcijas, standartus un metodoloģijas.

3. Katra Dalībvalsts izskata iespējas uzraudzīt savu politiku un reālos pasākumus, lai apkarotu organizēto noziedzību un izvērtētu to efektivitāti un iedarbību.

29. pants

Apmācība un tehniskā palīdzība

1. Katra Dalībvalsts nepieciešamajā mērā ierosina, izstrādā vai uzlabo konkrētas apmācību programmas savam tiesībsargāšanas personālam, ieskaitot prokurorus, izmeklēšanas darbiniekus un muitas personālu, kā arī citu personālu, kam uzticēta šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu novēršana, atklāšana un kontrole. Šajās programmās var ietilpt personāla vadība un maiņa. Šīs programmas iekšējo normatīvo aktu atļautajā mērā konkrēti aptver:

(a) šajā Konvencijā noteikto noziedzīgo nodarījumu novēršanas, atklāšanas un kontroles metodes;

(b) maršrutu un tehniku, ko izmanto personas, kuras tur aizdomās par iesaistīšanos šajā Konvencijā noteiktos noziedzīgos nodarījumos tai skaitā pārejas posma valstīs, un atbilstoši pretpasākumi;

(c) kontrabandas kustības novērošanu;

(d) noziedzīgi iegūto līdzekļu, mantas, iekārtu vai citu instrumentu kustības atklāšanu un novēršanu, un šādu līdzekļu, mantas, iekārtu vai citu līdzekļu nodošanai, slēpšanai vai maskēšanai izmantotās metodes, kā arī nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanas un citu finansiālu noziegumu apkarošanai izmantotās metodes;

(e) pierādījumu vākšanu;

(f) kontroles tehniku brīvās tirdzniecības zonās un brīvostās;

(g) mūsdienu tiesībsargāšanas iekārtas un tehniku, elektronisko uzraudzību, kontrolētas piegādes un slepenās operācijas;

(h) ar datoru, telekomunikāciju tīklu vai citu mūsdienīgo tehnoloģiju formu palīdzību izdarīto transnacionālo organizētas noziedzīgas grupas noziedzīgu nodarījumu apkarošanai izmantotās metodes; un

(i) upuru un liecinieku aizsardzībai izmantotās metodes.

2. Dalībvalstis palīdz viena otrai pētniecības un apmācības programmu plānošanā un ieviešanā, kas paredzētas pieredzes apmaiņai šī panta 1.daļā minētajās jomās. Šajā nolūkā, kur nepieciešams, tiek izmantotas reģionālas un transnacionālas konferences un semināri, lai veicinātu sadarbību un stimulētu savstarpējas ieinteresētības problēmu apspriešanu, ieskaitot pārejas valstu īpašās problēmas.

3. Dalībvalstis veicina apmācību un tehnisko palīdzību, kas atvieglo izdošanu un savstarpējo tiesisko palīdzību. Šādā apmācībā un tehniskā palīdzībā var ietilpt valodu apmācība, personāla komandējumi un apmaiņa centrālās varas iestādēs vai aģentūrās ar attiecīgo atbildību.

4. Divpusēju vai daudzpusēju līgumu vai vienošanos esamības gadījumā Dalībvalstis dara visu nepieciešamo, lai maksimāli palielinātu operatīvās un apmācību aktivitātes transnacionālās un reģionālās organizācijās un citu attiecīgu divpusēju un daudzpusēju līgumu vai vienošanos ietvaros.

30. pants

Citi pasākumi:

Konvencijas ieviešana, izmantojot

ekonomisko attīstību un tehnisko palīdzību

1. Dalībvalstis veic pasākumus šīs Konvencijas optimālas ieviešanas veicināšanai iespējamā mērā ar starptautiskas sadarbības palīdzību, ņemot vērā organizētās noziedzības negatīvo ietekmi uz sabiedrību kopumā un sevišķi uz ilgstošu attīstību.

2. Dalībvalstis pēc iespējas realizē konkrētus centienus, saskaņojot tos savstarpēji, kā arī ar starptautiskām un reģionālām organizācijām:

(a) lai veicinātu savu sadarbību dažādos līmeņos ar jaunattīstības valstīm nolūkā stiprināt to spēju novērst un apkarot transnacionālo organizēto noziedzību;

(b) lai vairotu finansiālo un materiālo palīdzību, lai atbalstītu jaunattīstības valstu centienus efektīvi apkarot transnacionālo organizēto noziedzību un palīdzētu tām sekmīgi ieviest šo Konvenciju;

(c) lai nodrošinātu tehnisko palīdzību jaunattīstības valstīm un valstīm ar pārejas ekonomiku, lai palīdzētu tām apmierināt savas vajadzības sakarā ar šīs Konvencijas ieviešanu. Šajā nolūkā Dalībvalsts cenšas nodrošināt atbilstošus un regulārus brīvprātīgus ieguldījumus kontā, kas īpaši šim nolūkam paredzēts Apvienoto Nāciju Organizācijas finansēšanas mehānismā. Dalībvalstis atbilstoši savu iekšējo normatīvo aktu noteikumiem un šīs Konvencijas noteikumiem arī var īpaši apsvērt noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem konfiscētas mantas daļas vai atbilstošas vērtības ieguldīšanu augstāk minētajā kontā.

(d) lai pamudinātu un pārliecinātu citas valstis un atbilstošas finansiālas institūcijas iesaistīties šajā pantā noteiktajos centienos, konkrēti nodrošinot jaunattīstības valstīm vairāk apmācības programmu un mūsdienīgo iekārtu, lai palīdzētu tām sasniegt šīs Konvencijas izvirzītos mērķus.

3. Šie pasākumi pēc iespējas neskar esošās ārvalstu palīdzības saistības vai citas finansiālas sadarbības vienošanās divpusējā, reģionālā vai starptautiskā līmenī.

4. Dalībvalstis var noslēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus vai vienošanās par materiālu vai loģistisku palīdzību, ņemot vērā finansiālās vienošanās, kas nepieciešamas, lai šajā Konvencijā noteiktie transnacionālās sadarbības līdzekļi būtu efektīvi un lai novērstu, atklātu un kontrolētu transnacionālo organizēto noziedzību.

31. pants

Novēršana

1. Dalībvalstis cenšas izstrādāt un izvērtēt nacionālos projektus un iedibināt un veicināt uz transnacionālās organizētās noziedzības novēršanu vērstu praksi un politiku.

2. Dalībvalstis, saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu pamatprincipiem, ar atbilstošu likumdošanas, administratīvu vai citu pasākumu palīdzību cenšas samazināt organizētu noziedzīgu grupu esošās vai turpmākās iespējas piedalīties likumīgā tirgū ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. Šiem pasākumiem jābūt vērstiem uz:

(a) sadarbības stiprināšanu starp tiesību aizsardzības iestādēm vai prokuroriem un attiecīgām privātām organizācijām, ieskaitot rūpniecību;

(b) sabiedrības un attiecīgo privāto organizāciju integritātes aizsardzībai paredzēto standartu un procedūras izstrādi, kā arī ētikas kodeksu izstrādi attiecīgām profesijām, it sevišķi juristiem, notāriem, nodokļu konsultantiem un grāmatvežiem;

(c) iespēju novēršanu organizētām noziedzīgām grupām ļaunprātīgi izmantot sabiedrisku iestāžu rīkotus konkursus un subsīdijas, un licences, ko sabiedriskas iestādes piešķir komerciālai darbībai;

(d) iespēju novēršanu organizētām noziedzīgām grupām ļaunprātīgi izmantot juridiskas personas; šādos pasākumos ietilpst:

(i) juridisku personu dibināšanā, pārvaldē un finansēšanā iesaistīto juridisko un fizisko personu publiska reģistra izveidošana;

(ii) iespējas radīšana ar tiesas spriedumu vai citiem atbilstošiem līdzekļiem uz pamatotu laika periodu diskvalificēt personas, kas notiesātas par šajā Konvencijā noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, no attiecīgajā jurisdikcijā reģistrētu juridisku personu direktoru amata;

(iii) no juridisku personu direktoru amata diskvalificēto personu nacionāla reģistra izveidošana; un

(iv) šī (d) apakšdaļa (i) un (iii) daļā norādīto reģistru informācijas apmaiņa ar citu Dalībvalstu kompetentām varas iestādēm.

3. Dalībvalstis cenšas veicināt par šajā Konvencijā noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem notiesātu personu atkārtotu integrāciju sabiedrībā.

4. Dalībvalstis cenšas periodiski izvērtēt esošos juridiskos instrumentus un administratīvo praksi nolūkā noteikt to vājās vietas, ko varētu ļaunprātīgi izmantot organizētas noziedzīgas grupas.

5. Dalībvalstis cenšas veicināt sabiedrības informētību attiecībā uz transnacionālās organizētās noziedzības pastāvēšanu, cēloņiem, nopietnību un draudiem. Ja nepieciešams, šāda informācija var tikt izplatīta ar masu mediju starpniecību, un tajā ietilpst pasākumi, kas paredzēti, lai veicinātu sabiedrības dalību šādas noziedzības novēršanā un apkarošanā.

6. Katra Dalībvalsts paziņo Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram tās iestādes vai iestāžu nosaukumu un adresi, kas var palīdzēt citām Dalībvalstīm transnacionālās organizētās noziedzības novēršanas pasākumu izstrādē.

7. Dalībvalstis nepieciešamības gadījumā sadarbojas savstarpēji un ar attiecīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām, lai veicinātu un izstrādātu šajā pantā norādītos pasākumus. Šajā sadarbībā ietilpst piedalīšanās starptautiskos projektos, kas vērsti uz transnacionālās organizētās noziedzības novēršanu, piemēram, kas mazina tos apstākļus, kas veicina sociāli kritisko grupu iesaistīšanu transnacionālās organizētās noziedzības darbībās.

32. pants

Konvencijas Dalībvalstu Konference

1. Ar šo tiek izveidota Konvencijas Dalībvalstu Konference, lai uzlabotu Dalībvalstu spēju apkarot transnacionālo organizēto noziedzību un veicinātu un pārbaudītu šīs Konvencijas ieviešanu.

2. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs sasauc Dalībvalstu Konferenci ne vēlāk kā vienu gadu pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās. Dalībvalstu Konference pieņem kārtības noteikumus un noteikumus, kas regulē šī panta 3. un 4. daļā aprakstītās darbības (ieskaitot noteikumus par izdevumu samaksu, kas radušies sakarā ar šo darbību veikšanu).

3. Dalībvalstu Konference vienojas par šī panta 1.daļā minēto mērķu sasniegšanas mehānismu, ieskaitot:

(a) šīs Konvencijas 29., 30. un 31. pantā noteikto Dalībvalstu darbību atvieglošanu, tai skaitā veicinot brīvprātīgo iemaksu mobilizēšanu;

(b) informācijas apmaiņas veicināšanu starp Dalībvalstīm par transnacionālās organizētās noziedzības piemēriem un tendencēm, un par sekmīgu tās apkarošanas praksi;

(c) sadarbību ar attiecīgām starptautiskām un reģionālām organizācijām un nevalstiskām organizācijām;

(d) šīs Konvencijas ieviešanas periodisku pārbaudi;

(e) ieteikumus šīs Konvencijas un tās ieviešanas uzlabošanai.

4. Šī panta 3(d) un (e) daļu nolūkos Dalībvalstu Konference iegūst nepieciešamās zināšanas par Dalībvalstu veiktajiem pasākumiem šīs Konvencijas ieviešanā un grūtībām, ar ko tās saskārušās šajā procesā, caur Dalībvalstu sniegto informāciju un caur tādiem papildus pārbaudes mehānismiem, kādus var būt izveidojusi Dalībvalstu Konference.

5. Katra Dalībvalsts sniedz Dalībvalstu Konferencei tādu informāciju par savām programmām, plāniem un praksi, kā arī par likumdošanas un administratīviem pasākumiem šīs Konvencijas ieviešanai, kādu pieprasa Dalībvalstu Konference.

33. pants

Sekretariāts

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs nodrošina Dalībvalstu Konferencei nepieciešamos sekretāru pakalpojumus.

2. Sekretariāts:

(a) palīdz Dalībvalstu Konferencei veikt šīs Konvencijas 32. pantā aprakstītās darbības un organizē un sniedz nepieciešamos pakalpojumus Dalībvalstu Konferences sesijām;

(b) pēc pieprasījuma palīdz Dalībvalstīm sniegt informāciju Dalībvalstu Konferencei, kā paredzēts šīs Konvencijas 32.panta 5.daļā; un

(c) nodrošina nepieciešamo koordināciju ar attiecīgo starptautisko un reģionālo organizāciju sekretariātiem.

34. pants

Konvencijas ieviešana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, tai skatā likumdošanas un administratīvus pasākumus, saskaņā ar savu iekšējo normatīvo aktu pamatprincipiem, lai nodrošinātu savu pienākumu, kas uzlikti ar šo Konvenciju, pildīšanu.

2. Šīs Konvencijas 5.,6.,8. un 23. pantā noteiktie noziedzīgie nodarījumi tiek noteikti katras Dalībvalsts iekšējos normatīvajos aktos neatkarīgi no organizēto noziedzīgo grupu transnacionālā rakstura vai iesaistīšanās, kā aprakstīts šīs Konvencijas 3. panta 1. daļā, izņemot tādā mērā, kādā šīs Konvencijas 5. pants nosaka organizētas noziedzīgas grupas iesaisti.

3. Katra Dalībvalsts var pieņemt stingrākus vai bargākus transnacionālās organizētās noziedzības novēršanas un apkarošanas pasākumus par tiem, kas noteikti šajā Konvencijā.

35. pants

Strīdu izšķiršana

1. Dalībvalstis cenšas pārrunu ceļā izšķirt strīdus, kas saistīti ar šīs Konvencijas skaidrošanu vai piemērošanu.

2. Jebkurš strīds starp divām vai vairākām Dalībvalstīm, kas saistīts ar šīs Konvencijas skaidrošanu vai piemērošanu un ko saprātīgā laika periodā nav iespējams izšķirt pārrunu ceļā, pēc vienas Dalībvalsts lūguma tiek iesniegts arbitrāžai. Ja sešus mēnešus pēc arbitrāžas pieprasīšanas šīs Dalībvalsts nespēj vienoties par arbitrāžas organizāciju, jebkura no šīm Dalībvalstīm var iesniegt strīdu Starptautiskajai tiesai, iesniedzot pieprasījumu saskaņā ar šīs tiesas reglamentu.

3. Katra Dalībvalsts šīs Konvencijas parakstīšanas, ratifikācijas, apstiprināšanas vai akceptēšanas laikā, vai pievienojoties tai, var paziņot, ka tā neuzskata par sev saistošu šī panta 2. daļu. Attiecībā uz jebkuru Dalībvalsti, kas izteikusi šādu paziņojumu, pārējām Dalībvalstīm šī panta 2. daļa nav saistoša.

4. Jebkura Dalībvalsts, kas izteikusi paziņojumu saskaņā ar šī panta 3. daļu, var jebkurā laikā atsaukt šādu paziņojumu, informējot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru.

36. pants

Parakstīšana, ratifikācija, apstiprināšana,

akceptēšana un pievienošanās

1. Šī Konvencija atklāta parakstīšanai visām valstīm no 2000. gada 12. decembra līdz 15. decembrim Palermo, Itālijā, un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā līdz 2002. gada 12. decembrim.

2. Šī Konvencija ir atklāta parakstīšanai arī reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām ar noteikumu, ka vismaz viena šādas organizācijas dalībvalsts ir parakstījusi šo Konvenciju saskaņā ar šī panta 1.daļu.

3. Šo Konvenciju jāratificē, jāakceptē vai jāapstiprina. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas instrumenti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas var iesniegt savus ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas instrumentus, ja to izdarījusi vismaz viena attiecīgās organizācijas dalībvalsts. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas instrumentā attiecīgā organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šī Konvencija. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.

4. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts vai jebkura reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, ja vismaz viena tās dalībvalsts ir šīs Konvencijas Dalībvalsts. Dokumenti par pievienošanos tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Pievienošanās laikā reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šī Konvencija. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.

37. pants

Saistība ar protokoliem

1. Šī Konvencija var tikt papildināta ar vienu vai vairākiem protokoliem.

2. Lai valsts vai reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija varētu kļūt par protokola Dalībvalsti, tai jābūt arī šīs Konvencijas Dalībvalstij.

3. Protokols nav saistošs šīs Konvencijas Dalībvalstij, ja tā nekļūst par protokola dalībvalsti saskaņā ar protokola noteikumiem.

4. Jebkurš šīs Konvencijas protokols tiek skaidrots kopā ar šo Konvenciju, ņemot vērā šāda protokola mērķi.

38. pants

Spēkā stāšanās

1. Šī Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc četrdesmitā dokumenta par ratifikāciju, apstiprināšanu, akceptēšanu vai pievienošanos iesniegšanas datuma. Šī panta nolūkos neviens dokuments, ko iesniedz reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek skaitīts papildus dokumentiem, ko iesniegušas šīs organizācijas dalībvalstis.

2. Attiecībā uz katru valsti vai reģionālu ekonomiskās integrācijas organizāciju, kas ratificē, apstiprina vai akceptē šo Konvenciju, vai pievienojas tai pēc četrdesmitā dokumenta iesniegšanas par šādu rīcību, šī Konvencija stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šāda valsts vai organizācija iesniegusi attiecīgo dokumentu.

39. pants

Grozījumi

1. Piecus gadus pēc šīs Konvencijas spēkā stāšanās Dalībvalsts var ieteikt grozījumus un iesniegt tos reģistrēšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš pēc tam paziņo ieteiktos grozījumus pārējām Dalībvalstīm un Dalībvalstu Konferencei ar mērķi izskatīt un pieņemt lēmumu par šādu priekšlikumu. Dalībvalstu Konference dara visu nepieciešamo, lai panāktu vienprātību par katru grozījumu. Ja izmantoti visi centieni panākt vienprātību un vienošanos nav izdevies panākt, grozījuma pieņemšanai pēdējā instancē nepieciešams Dalībvalstu Konferencē klātesošo un balsojošo Dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākums.

2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas savas kompetences jautājumos izmanto savas tiesības balsot saskaņā ar šo pantu, un tām piederošo balsu skaits ir vienāds ar to Dalībvalstu skaitu, kas ir šīs Konvencijas dalībnieces. Šādas organizācijas nevar izmantot savas balsstiesības, ja to Dalībvalstis izmanto savas balsstiesības, un otrādi.

3. Grozījumu, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, Dalībvalstis var ratificēt, apstiprināt vai akceptēt.

4. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, attiecībā uz Dalībvalsti stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram iesniegts dokuments par šāda grozījuma ratifikāciju, apstiprināšanu vai akceptēšanu.

5. Kad grozījums stājas spēkā, tas ir saistošs tām Dalībvalstīm, kas atzinušas to par saistošu. Pārējām Dalībvalstīm paliek saistoši šīs Konvencijas noteikumi un jebkādi agrāk izdarīti grozījumi, ko tās ratificējušas, apstiprinājušas vai akceptējušas.

40. pants

Denonsēšana

1. Dalībvalsts var denonsēt šo Konvenciju ar rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu.

2. Reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija pārstāj būt šīs Konvencijas Dalībvalsts, kad šo Konvenciju denonsējušas visas šīs organizācijas dalībvalstis.

3. Šīs Konvencijas denonsēšana saskaņā ar šī panta 1. daļu nozīmē arī jebkādu tās protokolu denonsēšanu.

41. pants

Depozitārijs un valodas

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs ir iecelts par šīs Konvencijas depozitāriju.

2. Šīs Konvencijas oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir līdzvērtīgi un autentiski, tiek nodots glabāšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies pilnvarotie, kurus tam pilnvarojušas attiecīgās valdības, ir parakstījuši šo Konvenciju.

 
Tiesību akta pase
Starpt. org.:
Veids:
 starptautisks dokuments
 daudzpusējs
Pieņemts:
 15.11.2000.
Stājas spēkā:
 29.09.2003.
Parakstīts:
 13.12.2000.
Pievienošanās:
 07.12.2001.
Pieņemšanas vieta: 
Ņujorka
Statuss:
Spēkā esošs
Spēkā esošs
Ratificēja:
 Saeima
Atruna: Nav
Deklarācija: Ir
Publicēts:
 "Latvijas Vēstnesis", 87 (2474), 06.06.2001.
Dokumenta valoda:
Saistītie dokumenti
  • Paziņojums par spēkā stāšanos
  • Deklarācija
  • Citi saistītie dokumenti
1474
0
Saite uz tiesību aktuAtsauce uz tiesību aktu
 
0
Vēstnesim 100 Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
"Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 270001:2013 (informācijas drošība)