1. Būvnormatīvā lietoti šādi termini:

1.1. agrīnais reverberācijas laiks EDT (s) — reverberācijas laiks, kas noteikts pēc skaņas dzišanas intervāla no 0 līdz –10 dB;

1.2. prettrokšņa ekrāns — vienlaidu šķērslis (būve, ēka vai reljefa elements), kas novietots tiešās skaņas ceļā no tās avota uz aizsargājamo vietu un izraisa skaņas viļņu difrakciju;

1.3. reducētais triecientrokšņa līmeņa indekss Ln,w (dB) — lielums, kas raksturo norobežojošo konstrukciju triecientrokšņa izolāciju laboratorijas apstākļos bez skaņas blakusceļiem;

1.4. reducētais triecientrokšņa līmeņa indekss L’n,w (dB) — lielums, kuru izmanto, novērtējot triecientrokšņa izplatīšanos ēkā, un kas raksturo norobežojošo konstrukciju triecientrokšņa izolāciju reālos apstākļos ar skaņas blakusceļiem;

1.5. reverberācijas laiks T (s) — laiks, kurā pēc skaņas avota izslēgšanas skaņas spiediena līmenis uztvērējā samazinās par 60 dB. Tā vērtību nosaka pēc skaņas dzišanas intervālā no –5 dB līdz –35 dB un apzīmē ar T30;

1.6. runas pārvades indekss RASTI (%) — skaņas saprotamības rādītājs ar šādu vērtēšanas skalu:

1.6.1. mazāk par 30 % — slikti;

1.6.2. no 30 % līdz 45 % — vāji;

1.6.3. no 45 % līdz 60 % — apmierinoši;

1.6.4. no 60 % līdz 75 % — labi;

1.6.5. no 75 % un augstāk — teicami;

1.7. skaņas skaidrības parametrs C80 (dB) — klausītāja uztvertās agrīnā (līdz 80 ms) un vēlīnā (pēc 80 ms) laikposma skaņas enerģijas attiecība, kas raksturo skaņas skaidrību telpas punktos;

1.8. skaņa gaisā — skaņa (troksnis), kas no skaņas avota izplatās vidē pa gaisu;

1.9. skaņas gaisā izolācijas indekss R’w (dB) — lielums, kuru izmanto, novērtējot ēkas iekšējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolāciju, un kas raksturo skaņas izplatību caur attiecīgo norobežojošo konstrukciju, kā arī caur tai blakus esošajām konstrukcijām — pa blakusceļiem;

1.10. skaņas gaisā izolācijas indekss Rw — lielums, kuru izmanto, novērtējot ēkas iekšējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolāciju, un ko nosaka, izmantojot laboratoriskos mērījumus vai aprēķinus (neietver skaņas izplatību pa blakusceļiem);

1.11. skaņas gaisā izolācijas indekss R’tr,s,w (dB) — lielums, kuru izmanto, novērtējot skaņas izolāciju starp telpu un ārējo teritoriju, — ēkas ārējās norobežojošās konstrukcijas un tās elementu skaņas izolāciju;

1.12. struktūrtroksnis — mehāniskās svārstības, kas izplatās ēkas konstrukcijās un izraisa skaņu gaisā;

1.13. triecientroksnis — struktūrtroksnis, kas izplatās telpās un kuru izraisa tiešas mehāniskās iedarbes uz konstrukciju (piemēram, staigāšana pa pārsegumiem un kāpnēm);

1.14. telpiskuma koeficients LF — klausītāja uztvertās neorientētās skaņas enerģijas un tiešās skaņas enerģijas attiecība 80 ms laikposmā, kura raksturo skaņas telpiskumu.

2. Būvnormatīva prasības attiecināmas uz jebkuras nozīmes ēkām un apbūves vienībām visā to funkcionēšanas ciklā: veicot izpēti, projektēšanu, būvniecību, kapitālo remontu, rekonstrukciju, restaurāciju, paplašināšanu un pārprofilēšanu. Šī būvnormatīva prasības ir obligātas visām juridiskajām un fiziskajām personām.

3. Būvnormatīvā lietotie termini atbilst Ministru kabineta 1998.gada 31.augusta noteikumos Nr.337 “Noteikumi par fizikālo lielumu mērvienībām, to latviskajiem nosaukumiem un rakstību” noteiktajiem.

4. Būvnormatīva izpildei var piemērot to Latvijas nacionālo standartu prasības, kuru sarakstu pēc Ekonomikas ministrijas ieteikuma bezpeļņas sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Latvijas standarts” ir publicējusi laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” (turpmāk — piemērojamie standarti).

5. Būvakustisko pasākumu galvenais mērķis ir cilvēkam labvēlīgas akustiskās (skaņu) vides veidošana ēkās un apbūvē kopumā. Minētā mērķa īstenošanā izmanto arhitektoniskas un būvniecības metodes.

6. Būvakustiskie pasākumi ietver prettrokšņa pasākumus un akustiskās kvalitātes paaugstināšanas pasākumus. Prettrokšņa pasākumi ietver apbūves akustiku, tehnisko iekārtu (inženieriekārtu) radīto trokšņu samazināšanu un skaņas izolāciju. To mērķis ir pieļaujamā trokšņa līmeņa nodrošināšana telpās un teritorijās. Akustiskās kvalitātes paaugstināšanas pasākumi ietver optimālas dzirdamības un labskanības nodrošināšanu telpās un brīvdabas izklaides būvēs.

7. Būvakustisko pasākumu īstenošanai nepieciešamos skaņas avotu, prettrokšņa elementu un akustiskās vides parametrus nosaka, izmantojot mērījumus vai aprēķinus, kuri veicami atbilstoši šajā būvnormatīvā un piemērojamajos standartos noteiktajām prasībām.

8. Būvju akustiskos (arī elektroakustiski apskaņojamo telpu) aprēķinus, mērījumus un apsekojumus veic kvalificēti būvakustikas eksperti. Būvakustikas eksperts ir diplomēts speciālists ar augstāko izglītību un vismaz piecu gadu darba stāžu akustikā, kurš specializējies būvakustikā un kura kvalifikāciju apliecina Latvijas Akustiķu apvienības vai Eiropas Savienības dalībvalstu akustiķu organizāciju izsniegta apliecība vai sertifikāts.

9. Ēkas vai projekta akustiskās kvalitātes novērtēšanai vai strīdu gadījumos pasūtītājs, būvatļaujas izsniedzējs vai cita kompetenta institūcija var pieprasīt vai organizēt būvprojekta ekspertīzi, kuru veic būvakustikas eksperts. Ekspertīzi veic pabeigtā vai nepabeigtā objektā attiecīgi projekta dokumentācijai vai ēkas telpām un konstrukcijām. Ja nepieciešams, izmanto abas metodes vienlaikus.

10. Būvnormatīvs nosaka galvenās prasības ēku telpu un brīvdabas izklaides būvju akustiskajiem parametriem. Būvnormatīvs konkretizē un papildina Latvijas būvnormatīvā LBN 208-00 “Publiskas ēkas un būves” un Latvijas būvnormatīvā LBN 211-98 “Daudzstāvu daudzdzīvokļu dzīvojamie nami” noteiktās prasības telpu akustikai.

11. Būvnormatīvs neattiecas uz ražošanas, tehniskajām un speciālas nozīmes telpām (piemēram, ierakstu un pārraides studijām, skaņu režijas telpām, klausāmtelpām), kurām tiek izvirzītas īpašas akustiskās prasības.

12. Telpu un brīvdabas izklaides būvju akustiskajiem parametriem jāsaglabājas visā ekspluatācijas laikā.

13. Telpu akustiskos parametrus, ar kuriem raksturo telpu akustisko kvalitāti, nosaka atbilstoši piemērojamajiem standartiem. Akustiskos parametrus nosaka un vērtē oktāvu frekvenču joslās ar vidusfrekvencēm 125, 250, 500, 1000, 2000 un 4000 Hz. Trokšņu līmeņi telpās, kuri reglamentēti citos normatīvajos aktos, kas ierobežo trokšņu līmeni telpās, šajā apakšnodaļā nav minēti.

14. Vispārīgās prasības dažādu funkciju telpu klausītāju zonu akustiskajiem parametriem noteiktas šī būvnormatīva 1.pielikumā. Pasūtītājam, paredzot ēkas telpu izmantošanas mērķi, ir tiesības norādīt akustisko parametru vērtības, kas atšķiras no 1.pielikumā noteiktajām, kā arī norādīt papildu parametrus. Ja parametru vērtības netiek norādītas un nav minētas šī būvnormatīva 1.pielikumā, pēc vienošanās ar pasūtītāju tās nosaka kvalificēts būvakustikas eksperts.

15. Telpu akustiku projektē tādu, lai lietderīgā skaņas signāla maksimālā līmeņa vērtības nepārsniegtu dzirdes riska vērtības un jebkurā klausītāju zonas vietā pārsniegtu blakustrokšņu līmeni ne mazāk kā par 10 dB. Dzirdes riska un blakustrokšņu līmeņus nosaka saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas reglamentē pieļaujamā trokšņa līmeni, un piemērojamajiem standartiem.

16. Telpu akustiskos parametrus esošu ēku telpās un brīvdabas izklaides būvēs nosaka, izmantojot akustiskos mērījumus vai aprēķinus, bet projektējamās vai rekonstruējamās telpās un būvēs —, izmantojot aprēķinus vai akustisko modelēšanu. Telpu akustisko parametru aprēķinā, izmantojot trīsdimensiju datormodelēšanu, ņem vērā telpu virsmu skaņas absorbējošās un izkliedējošās īpašības.

17. Speciālas nozīmes telpām (piemēram, skaņu ierakstu studijām, pārraižu studijām, skaņu režijas telpām, klausāmtelpām, noteikta skaņas formāta kinoteātriem) nepieciešamos akustiskos parametrus nosaka telpas pasūtītājs (īpašnieks).

18. Telpas forma nodrošina maksimāli vienmērīgu (difūzu) skaņas lauka veidošanos, nepieļaujot skaņas koncentrācijas un stāvviļņu parādības un nodrošinot optimālas akustisko parametru vērtības. Telpas proporcijas var noteikt saskaņā ar šī būvnormatīva 2.pielikuma 1.attēlā norādīto apgabalu.

19. Telpas formu izvēlas tādu, kas veicinātu tiešās skaņas dzišanas kompensāciju ar virzītu atstarotās skaņas enerģiju, piemēram, izmantojot īpašus skaņas atstarotājus saskaņā ar šī būvnormatīva 24.punktu. Atstarotā skaņas enerģijas daļa nedrīkst radīt traucējošas atbalss parādības.

20. Telpās un brīvdabas izklaides būvēs, kurās nav elektroakustiskās apskaņošanas, tālākās stacionārās klausītāju vietas ierīko ne tālāk par:

20.1. 17 m no oratora vietas auditorijās, apspriežu un sēžu zālēs;

20.2. 25 m no skatuves portāla plaknes dramatiskajos teātros;

20.3. 30 m no izpildītāju podestūras (tribīnes) brīvdabas izklaides būvēs, izņemot estrādes, kas paredzētas koriem, kuros ir vairāk nekā 50 dalībnieku;

20.4. 35 m no skatuves portāla plaknes operteātru zālēs;

20.5. 40 m no orķestra vai kora zonas centra simfoniskās un kora mūzikas zālēs.

21. Telpās ar reglamentētām akustisko parametru vērtībām akustiskā tilpuma daļas (telpas būvtilpuma daļa, kurā dominē tikai tiešā un atstarotā skaņa un kas nav nošķirta ar skaņu izolējošiem elementiem) attiecību pret vietu skaitu (apmeklētāju un izpildītāju kopējo skaitu) projektē tādu, lai tā nebūtu mazāka par:

21.1. 3 m³ uz vietu — telpās ar elektroakustisku apskaņošanu;

21.2. 4 m³ uz vietu — auditorijās, konferenču zālēs un dramatiskajos teātros;

21.3. 5 m³ uz vietu — universālās, kā arī tautas namu un operešu zālēs;

21.4. 6 m³ uz vietu — operteātru un kamermūzikas zālēs;

21.5. 7 m³ uz vietu — simfoniskās mūzikas zālēs;

21.6. 9 m³ uz vietu — kora un ērģeļmūzikas zālēs un baznīcās.

22. No būvakustiskā viedokļa telpas interjeru veidojošos elementus iedala skaņu absorbējošos (slāpējošos) un atstarojošos. Atstarojošos elementus iedala virzīti atstarojošos un izkliedētājos. Šo elementu lietojums tieši iespaido telpas akustiskos parametrus.

23. Skaņu atstarojošie elementi un konstrukcijas atbilst šādām prasībām:

23.1. vidējais skaņas absorbcijas koeficients ir mazāks par 0,1;

23.2. virsmas masa ir ne mazāka par 10 kg/m²;

23.3. virzīti atstarojošie elementi (atstarotāji) atbilst šādām prasībām:

23.3.1. to virsmas laukums ir lielāks par 3 m²;

23.3.2. īsākās malas attiecība pret garāko ir ne mazāka kā 1:3;

23.3.3. tie ir plakani vai ar liekuma rādiusu, kas ir lielāks par 5 m.

24. Izkliedējoši atstarojošos elementus (izkliedētājus) veido izteikti telpiskus, kas nodrošina skaņu izkliedi robežās, kas norādītas šī būvnormatīva 2.pielikuma 1.attēlā.

25. Izkliedējoši atstarojošie elementi (izkliedētāji) veido vismaz 20 % no to telpu virsmām, kurās ir reglamentēti akustiskie parametri. Attiecīgo elementu novietojumu nosaka, pamatojoties uz telpas akustisko mērījumu vai datormodelēšanas rezultātiem.

26. Akustiskie absorbenti (skaņas slāpētāji) ir apdares materiāli un speciālas konstrukcijas, kuru skaņas absorbcijas koeficients ir lielāks par 0,5 vismaz vienā no šī būvnormatīva 13.punktā minētajām frekvenču joslām. Materiālu un konstrukciju skaņas absorbcijas koeficientu nosaka un novērtēšanu veic likumā “Par atbilstības novērtēšanu” noteiktajā kārtībā un saskaņā ar piemērojamajiem standartiem.

27. Atkarībā no skaņas enerģijas transformācijas veida absorbentus iedala šādās grupās:

27.1. vates veida un porainie — skaņas enerģija šajos materiālos pārvēršas siltumā, jo porās rodas gaisa molekulārā berze, ar minimālo pietiekamo biezumu visefektīvāk absorbējot skaņu vidējo–augsto frekvenču diapazonā;

27.2. membrānveida — enerģijas transformācija notiek, jo rodas membrānas pretestība ātrai liecei un starpslāņa pretestība spiedei; šie absorbenti ir efektīvi zemo un vidējo frekvenču diapazonā šaurā joslā (1–2 oktāvas);

27.3. tilpuma rezonatori — dažādi ar telpas akustisko tilpumu saistīti blakustilpumi, nišas un spraugas, kuru darbības princips pamatojas uz “atsperes–masas” mehānisko modeli. Tilpumā ieslēgtais gaiss un kakliņš veido “atsperes–masas” sistēmu, kas nodrošina absorbciju noteiktā frekvencē. Šie absorbenti slāpē selektīvi — to efektīvā josla parasti nepārsniedz trešdaļoktāvu;

27.4. kombinētie — vienlaikus izmanto vairākus šī būvnormatīva 27.1., 27.2. un 27.3.apakšpunktā minētos absorbentus (piemēram, perforētos apšuvumus ar vates veida absorbenta aizpildījumu). Minētajiem absorbentiem raksturīgas augstākas koeficienta vērtības (0,6–0,9) plašā frekvenču diapazonā (250–8000 Hz).

28. Akustiskos absorbentus telpās ar reglamentētiem akustiskiem parametriem lieto, tikai pamatojoties uz telpas akustiskajiem mērījumu vai datormodelēšanas rezultātiem. Telpas, kurās limitētas tikai maksimālās reverberācijas laika vērtības, minētas šī būvnormatīva 1.pielikumā. Ja parametri nav reglamentēti, šajā apakšnodaļā minētos nosacījumus var neievērot.

29. Auditorijās, konferenču zālēs, dramatisko teātru zālēs un tamlīdzīgās telpās nodrošina runātās skaņas skaidrību un dzirdamību. Ja minētajās telpās nav elektroakustiskās apskaņošanas, to akustiskais tilpums nepārsniedz 2000 m³ (dramatisko teātru zālēs — 3000 m³). Izpildītāju (oratora) tuvumā virsmas veido skaņu atstarojošas. Ja saskaņā ar aprēķinu nepieciešami absorbenti, tos izvieto telpas tālākajā gala zonā vai malējās zonās. Elektroakustisko apskaņošanu lieto, ja maksimālais attālums no oratora pozīcijas (zonas) līdz tālākajām klausītāju vietām ir lielāks par 20 m.

30. Koncertzālēs izpildītāju zonās atļauti akustiskie parametri, kas atšķiras no klausītāju zonas akustiskajiem parametriem: reverberācijas laiks T drīkst būt līdz 30 % mazāks, bet C80 un RASTI vērtības lielākas, nekā noteikts šī būvnormatīva 1.pielikumā. Izpildītāju zonā nodrošina izkliedētu atstarojumu, izkliedētājus novietojot tiešā izpildītāju tuvumā. Koncertzāles, kuru garums ir lielāks par 35 m, aprīko ar stacionāru elektroakustiskās apskaņošanas sistēmu.

31. Lai nodrošinātu akustisko balansu, operteātru orķestra bedres grīdas dziļums pret priekšskatuves grīdu ir ne vairāk kā 2,5 m, izņemot transformējamas grīdas. Orķestra bedres grīdu un sienas veido tādas, lai nodrošinātu zemo frekvenču skaņu slāpēšanu (gaisa šķirkārta zem grīdas ir lielāka par 0,5 m, aiz panelējuma — lielāka par 0,1 m). Sitamo instrumentu un metāla pūšamo instrumentu grupas pieļaujams daļēji pārsegt ar priekšskatuves grīdas konsoli. Orķestra bedrēs, kur tas tehniski iespējams, papildus uzstāda skaņas izkliedētājus, bet grīdās — basu skaņu superabsorbentus (100 % absorbenti). Bedres grīdas laukums katrai mūziķa vietai ir ne mazāks par 1,2 m2. Operteātru zāles, kuru garums ir lielāks par 30 m, aprīko ar stacionāru elektroakustiskās apskaņošanas sistēmu.

32. Nosakot akustiskos parametrus universālām zālēm (arī tautas namu un lielu klubu zālēm), izmanto vidējos rādītājus, kas noteikti dažādiem priekšnesumu veidiem. Kur tas tehnoloģiski iespējams, projektē transformējamas telpas, akustiskos parametrus pieskaņojot katrai funkcijai vai dažām funkcijām. Iespējamas šādas transformācijas:

32.1. telpas formas transformācijas — attiecīgu elementu un detaļu novietojuma vai pagrieziena leņķa maiņas, kas rada iespēju mainīt atstarojuma sadalījumu zālē;

32.2. telpas tilpuma transformācijas — tādas akustiskā tilpuma un skatītāja vietas tilpuma maiņas, kuru dēļ tiek mainīti ar reverberāciju saistītie parametri (T, EDT un citi);

32.3. apdares transformācijas — tādas virsmu apdares maiņas telpas izmantošanas laikā, kas saistītas ar virsmu absorbcijas koeficienta maiņu un attiecīgi iespaido atstarojumu struktūru un reverberācijas procesus.

33. Universālās zāles aprīko ar stacionāru elektroakustiskās apskaņošanas sistēmu.

34. Kinoteātros un citās elektroakustiski apskaņojamās telpās (piemēram, diskotēkās, deju zālēs) nodrošina īsus reverberācijas laikus, vienlaikus ievērojot skaņas lauka difuzitātes prasības. Konkrētās prasības atkarīgas no telpas veida. Papildprasības citām telpu grupām nosaka saskaņā ar piemērojamajiem standartiem.

35. Kulta telpās nodrošina reverberācijas laika prasības vienlaikus ar pietiekamu skaņas skaidrību. Lai īstenotu minētos nosacījumus, nepieciešams pietiekams akustiskais tilpums vienlaikus ar agrīno atstarojumu klātbūtni.

36. Brīvdabas izklaides būvēs (piemēram, brīvdabas estrādēs) nodrošina pietiekamu skaņas līmeni klausītāju zonā — vismaz 10 dBA virs blakustrokšņu līmeņa, kā arī kontrolē atbalss parādību iespējamību, tuvinot brīvdabas izklaides būves akustiskos parametrus tādas telpas parametriem, kurai ir analoģiskas funkcijas atbilstoši šī būvnormatīva 1.pielikumam. Īpaši lielam skaņas avotam (piemēram, apvienotajiem koriem, orķestriem) kontrolē tiešās skaņas kavējumus dažādās klausītāju vietās, ņemot vērā valdošo vēju, reljefa un stādījumu ietekmi.

37. Ēku konstrukcijas projektē un izbūvē tādas, lai to iekštelpās un teritorijās ap tām nodrošinātu trokšņa līmeņus atbilstoši normatīvo aktu prasībām par akustiskā trokšņa pieļaujamajām vērtībām. Izmanto būvkonstrukcijas un izstrādājumus, kuru skaņas izolācijas īpašības nodrošina normatīvajos aktos noteikto prasību izpildi. Šajā apakšnodaļā noteiktas būvkonstrukciju un izstrādājumu īpašības — skaņas gaisā izolācija, kā arī triecientrokšņa un struktūrtrokšņa izolācija.

38. Novērtējot būvkonstrukciju un izstrādājumu akustiskās īpašības, izmanto laboratorijas pārbaužu rezultātus, bet, ja tādi nav pieejami, — aprēķinus, mērījumus jau gatavā vai nepabeigtā objektā un izstrādājumu tehnisko specifikāciju. Lai novērtētu ēkas un tās atsevišķo elementu izolācijas īpašības, izmanto šādus vienzīmes parametrus:

38.1. skaņas gaisā izolācijas indeksi R’w un R’tr,s,w (dB);

38.2. triecientrokšņa līmeņa reducētais indekss L’n,w (dB).

39. Konstrukciju skaņas izolācijas īpašības novērtē un akustiskos mērījumus veic atbilstoši piemērojamajiem standartiem.

40. Šī būvnormatīva 3.pielikumā ēku iekšējām norobežojošajām konstrukcijām noteiktas minimālās skaņas izolācijas prasības. Vietējos apbūves noteikumos pašvaldības var izvirzīt augstākas skaņas izolācijas prasības.

41. Būve projektējama un būvējama tāda, lai būvkonstrukciju un būvizstrādājumu akustiskās īpašības saglabātos visā ekspluatācijas laikā.

42. Normētie skaņas izolācijas lielumi ir skaņas izolācijas indekss R’w un reducētais triecientrokšņa līmeņa indekss L’n,w, kas noteikti šī būvnormatīva 3. un 4.pielikumā. Ēkas iekšējo norobežojošo konstrukciju virsmas veido atbilstoši šī būvnormatīva 3. un 4.pielikumā noteiktajām skaņas izolācijas prasībām: skaņas gaisā izolācijas indekss R’w ir ne zemāks par to, kāds noteikts šī būvnormatīva 3. un 4.pielikumā, bet triecientrokšņa līmeņa reducētie indeksi L’n,w ir ne lielāki par tiem, kādi noteikti šī būvnormatīva 3. un 4.pielikumā. Indeksa R’w vērtības ir nepieciešamā skaņas izolācija starp telpām vertikālajā un horizontālajā virzienā. Indekss L’n,w norāda nepieciešamo triecientrokšņa izolāciju visos virzienos (vertikālajā un horizontālajā virzienā un pa diagonāli). Atbilstību triecientrokšņa izolācijas prasībām nosaka telpām, kuru grīdas virsmu laukums ir vismaz 2,5 m2.

43. Ēkas iekšējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolāciju veido tādu, lai ir nodrošināta arī trokšņu netieša izplatība ar blakus esošajām būvkonstrukcijām. Šahtu un komunikāciju (piemēram, ventilācijas šahtas, cauruļvadi, kas iet caur būvkonstrukcijām) tehniskais izpildījums nodrošina sienu un griestu skaņas izolācijas saglabāšanos šajā būvnormatīvā noteiktajās robežās.

44. Izolācijas indeksu vērtības telpām, kas nav minētas šī būvnormatīva 3.pielikumā (piemēram, ražošanas telpām), pieņem atbilstoši šī būvnormatīva 4.pielikumā minētajiem akustiskajiem režīmiem, izvēloties telpas funkcijai atbilstošāko. Ja projektētājs izmanto šī būvnormatīva 4.pielikumā minētos datus, izvēle jāargumentē būvprojektā.

45. Nepieciešamo skaņas izolāciju starp telpām, kurās maksimālie skaņas līmeņi pārsniedz 100 dBA (piemēram, diskotēkām, deju zālēm, ražošanas telpām) vai pieļaujamie skaņas līmeņi ir zemāki par 30 dBA (piemēram, studijām, režijas telpām), nosaka, tikai izmantojot aprēķinus.

46. Skaņas izolācijas prasības ārējām norobežojošajām konstrukcijām un to elementiem izvirza atkarībā no trokšņu līmeņa ēkas apkārtējās teritorijās un telpās. Ārējo trokšņu līmeni nosaka, izmantojot mērījumus vai aprēķinus. Apbūves teritorijās un telpās pieļaujamo trokšņu līmeni nosaka saskaņā ar normatīvajiem aktiem par akustiskā trokšņa pieļaujamajām vērtībām. Ārējo norobežojošo konstrukciju un to elementu skaņas izolāciju novērtē saskaņā ar piemērojamajiem standartiem. Ārējās norobežojošās konstrukcijas skaņas izolācija uzskatāma par pietiekamu, ja tā nodrošina iekštelpu aizsardzību pret ārējo troksni un apkārtējo teritoriju aizsardzību pret ēkas iekštelpās radušos troksni.

47. Ārējo trokšņa avotu tuvumā esošo ēku ārējo norobežojošo konstrukciju nepieciešamo skaņas izolāciju var aptuveni noteikt, izmantojot šī būvnormatīva 5. un 6.pielikumu. Ārējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolācijas normētais lielums ir skaņas izolācijas indekss R’tr,s,w, kas minēts šī būvnormatīva 5.pielikumā. Ārējā trokšņa līmeni LpA,eq,T nosaka 2 m attālumā no ārējās norobežojošās konstrukcijas, ņemot vērā skaņas atstarošanos no tās. Ja ārējās norobežojošās konstrukcijas ietver dažādus elementus, kuriem ir atšķirīga skaņas izolācija (piemēram, sienu ar logu vai durvīm), atbilstoši šī būvnormatīva 5.pielikumam noteiktais skaņas izolācijas indekss attiecas uz šo konstrukciju kopējo izolāciju. Indeksam R’tr,s,w piemēro labojuma koeficientu saskaņā ar šī būvnormatīva 4.pielikumu atbilstoši ārējās norobežojošās konstrukcijas laukuma un telpas grīdas laukuma attiecībai. Ārējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolācijas indeksi nav zemāki par šī būvnormatīva 5. un 6.pielikumā minētajiem.

48. Aprēķinot ārējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolāciju un izvēloties atsevišķus ārējos norobežojošos elementus, ņem vērā to skaņas izolācijas indeksus R’w un Rw. Aptuveni R’tr,s,w = R’w,res, kur R’w,res ir kopējā ārējās norobežojošās konstrukcijas skaņas izolācija, kuru nosaka atbilstoši ārējās norobežojošās konstrukcijas atsevišķo elementu skaņas izolācijas indeksiem R’w un Rw.

49. Telpās, kuru grīdas laukums ir līdz 25 m², logu skaņas izolāciju nosaka, izmantojot tuvināto metodi: no indeksa R’tr,s,w vērtības, kas noteikta saskaņā ar šī būvnormatīva 5. un 6.pielikumu, atņem lielumu 10 lg S/Sa, kur S ir ārējās norobežojošās konstrukcijas laukums un Sa — telpas loga (durvju) laukums. Ja logs aizņem vairāk par 50 % no ārsienas laukuma, loga skaņas izolācijas lielums ir vienāds ar ārējās norobežojošās konstrukcijas skaņas izolācijas indeksu. Tuvināto metodi piemēro smagiem ārsienu materiāliem (piemēram, betonam, mūrim). Viegliem daudzslāņu materiāliem, kuru masa ir mazāka par 100 kg/ m², kā arī lielās telpās, kuru grīdas laukums ir lielāks par 25 m², tuvināto metodi nepiemēro.

50. Nodrošinot ārējo norobežojošo konstrukciju nepieciešamo skaņas izolāciju, seko, lai ventilācijai paredzētie elementi (piemēram, vēdināmās atveres loga konstrukcijā vai sienā) nesamazinātu konstrukcijas skaņas izolāciju tiktāl, ka telpā iekļūstošo trokšņu līmenis pārsniedz pieļaujamo. Lai trokšņainās vietās esošajās telpās nodrošinātu ļoti zemu trokšņu līmeni, telpu vēdina, izmantojot gaisa kondicionēšanas iekārtu vai svaiga gaisa pievadi pa gaisa vadiem no ventilācijas iekārtām.

51. Ja trokšņa avoti atrodas ēkās (iekštelpās) un aizsargājamas ir apkārtējās teritorijas, ārējo norobežojošo konstrukciju nepieciešamo skaņas izolāciju nosaka, tikai izmantojot aprēķinus (šī būvnormatīva 5. un 6.pielikumu neizmanto).

52. Ņemot vērā tehnisko iekārtu trokšņa līmeni un novietojumu attiecībā pret telpām, kurās trokšņu līmeņi ir reglamentēti, iespējams, ka vispirms nepieciešams veikt papildu pasākumus struktūrtrokšņa izplatīšanās ierobežošanai. Papildu pasākumu nepieciešamību nosaka katram konkrētajam gadījumam atsevišķi. Tehnisko iekārtu radīto trokšņu raksturojumu nosaka atbilstoši standarti, un to norāda iekārtu sertifikātos.

53. Nav atļauts uzstādīt struktūrtroksni ģenerējošas iekārtas tādu telpu tuvumā, kurās jānodrošina klusums. Lai samazinātu struktūrtroksni, cauruļvadiem, kas iet caur norobežojošu konstrukciju, uzstāda elastīgus amortizācijas apvalkus vai balstus. Virzes un rotācijas agregātus (piemēram, sūkņus, kompresorus, ventilatorus) montē uz vibroizolatoriem. Struktūrtroksni novērtē saskaņā ar šī būvnormatīva 8.punktu un piemērojamajiem standartiem. Sūkņu un ventilācijas agregātu savienojumus ar gaisavadu (cauruļvadu) sistēmu veido elastīgus.

54. Ūdensapgādes iekārtas nav atļauts montēt uz sienām, kas robežojas ar cita dzīvokļa dzīvojamām telpām vai tām pielīdzināmām telpām sabiedriskās ēkās, kurās jānodrošina klusums. Ja ūdensapgādes iekārtas nepieciešamas, izmanto tikai 1.grupas iekārtas, un viendabīgās sienas konstrukcijas masa ir ne mazāka par 200 kg/m². Ūdensapgādes iekārtu klasifikācijas grupas atbilstoši to radītās skaņas spiediena līmenim Lap nosaka saskaņā ar piemērojamajiem standartiem. Vieglu daudzslāņu konstrukciju sienām risinājuma atbilstību pierāda ar izmēģinājumiem. Ja izmanto 2.grupas iekārtas, veicot ūdensapgādes sistēmas montāžu būvkonstrukcijās un pamatos, un sienas robežojas ar telpām, kurās jānodrošina klusums, veic papildu pasākumus struktūrtrokšņu samazināšanai. Plūsmas spiediens sistēmā nedrīkst būt lielāks par 0,3 MPa.

55. Tehniskās iekārtas ir ēkas tehniskās komunikācijas (piemēram, ūdensapgādes un kanalizācijas ierīces), apkures sistēmas, vēdināšanas un dzesēšanas ierīces, lifti un līdzīgas ierīces, kā arī ierīces, kas rada troksni ražošanas, servisa un tām pielīdzināmās telpās.

56. Tehnisko iekārtu radītā skaņas spiediena lielumi telpās, kurās tas reglamentēts, un apkārtējās teritorijās nedrīkst pārsniegt normatīvajos aktos par higiēnas prasībām noteiktās vērtības.

57. Tehnisko iekārtu radītā trokšņa izplatīšanos samazina, veicot būvakustiskus un prettrokšņa pasākumus, iekārtu un komunikāciju montāžas procesā nodrošinot prasībām atbilstošu norobežojošo konstrukciju skaņas izolāciju un izmantojot speciālu aprīkojumu trokšņu un vibrāciju izplatīšanās ierobežošanai:

57.1. uzstādot iekārtām skaņas izolācijas korpusus vai pārsegus;

57.2. uzstādot prettrokšņa ekrānu;

57.3. veidojot elastīgas savienojumu daļas;

57.4. izmantojot trokšņu slāpētājus, vibroizolatorus un vibroizolējošas piekares.

58. Speciālā aprīkojuma nepieciešamās akustiskās īpašības nosaka, izmantojot aprēķinu un ņemot vērā trokšņa avotu akustiskos parametrus un pieļaujamos skaņas līmeņus telpās un teritorijās.

59. Šajā būvnormatīvā noteiktās prasības papildina teritorijas plānošanas būvnormatīvu prasības prettrokšņa jomā, kā arī konkretizē projektēšanas mērķus un uzdevumus apbūves aizsardzībā pret troksni.

60. Akustiskā diskomforta zonas (trokšņa aizsargzonas) ir vides apgabali, kuros pārsniegti attiecīgajai teritorijai noteiktie normatīvajos aktos reglamentētie trokšņa līmeņi. Vides trokšņa līmeni raksturo, izmantojot piemērojamajos standartos noteiktās metodes.

61. Akustiskā diskomforta zonu robežas nosaka atsevišķi katram diennakts periodam, izmantojot akustiskos mērījumus vai aprēķinus saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem aktiem. Aprēķinus veic atbilstoši piemērojamajiem standartiem. Ja darbojas vairāki trokšņa avoti vai tiek ietekmētas vairākas ēkas, veic tīklveida akustiskos mērījumus vai situācijas trīsdimensiju datormodelēšanu. Akustiskos mērījumus var veikt periodiski vai izmantot pastāvīgu akustisko monitoringu.

62. Akustiskā diskomforta zonu aprēķinos ņem vērā vides un atmosfēras apstākļus un parametrus saskaņā ar piemērojamajiem standartiem.

63. Akustiskā diskomforta zonās drīkst atrasties tikai tādas apbūves teritorijas, kurās pieļaujami lielāki trokšņa līmeņi, nekā attiecīgajā zonā konstatēti vai prognozēti.

64. Akustiskā diskomforta zonās pieļaujama tādu ēku atrašanās, kuru ārējo norobežojošo konstrukciju skaņas izolācija nodrošina atbilstošus skaņas līmeņus iekštelpās saskaņā ar šo būvnormatīvu un citiem normatīvajiem aktiem par pieļaujamo trokšņu līmeni.

65. Akustiskā diskomforta zonas robežas var samazināt, projektējot un īstenojot prettrokšņa pasākumus trokšņa avotā, trokšņa izplatības ceļā vai aizsargājamajā objektā.

66. Akustiskā diskomforta zonas nosaka un dokumentē visiem ilglaicīgiem ārējiem trokšņa avotiem (piemēram, transporta līnijām, lidostām, lidlaukiem, ražotnēm, apkalpes uzņēmumiem, transformatoru apakšstacijām), ja to skaņas jaudas līmeņi pārsniedz 70 dBA, kā arī ēku iekšējiem trokšņa avotiem, ja to ārējie (2 m no fasādes) ekvivalentie trokšņa līmeņi pārsniedz 45 dBA.

67. Lidaparātu trokšņa radītās zonas nosaka atbilstoši piemērojamajiem standartiem.

68. Ražošanas uzņēmumu trokšņa jaudas līmeni (skaņas spiediena līmeņu novērtēšanai vidē) nosaka atbilstoši piemērojamajiem standartiem.

69. Prettrokšņa pasākumus vispirms veic trokšņa avotā, un tie ir šādi:

69.1. trokšņa avota režīma regulācija un ekspluatācijas normu precīza ievērošana;

69.2. trokšņa avota nomaiņa ar akustiski mazāk aktīvu analogu;

69.3. trokšņa avota vibroizolācija, tādējādi mazinot tā akustisko izstarojumu;

69.4. trokšņa avota darbības laika ierobežošana.

70. Prettrokšņa pasākumi trokšņa izplatības ceļā ir šādi:

70.1. skaņas izplatības ceļa palielināšana, attālinot aizsargājamo objektu no trokšņa avota vai trokšņa avotu no aizsargājamā objekta;

70.2. skaņas izolācija — trokšņa avota pilnīga nošķiršana no vides, izmantojot, piemēram, norobežojošās konstrukcijas un pārsegus, atbilstoši šī būvnormatīva 2.nodaļā noteiktajām prasībām;

70.3. skaņas ekranēšana — tiešo skaņas izplatību ierobežojošu šķēršļu (piemēram, ekrānu, ēku, reljefa elementu) radīšana vai izmantošana;

70.4. skaņas absorbcijas un absorbcijas–ekranēšanas pasākumi (piemēram, teritorijas seguma maiņa, stādījumu joslu un meža masīvu izmantošana).

71. Prettrokšņa pasākumi aizsargājamā objektā ir šādi:

71.1. skaņas izolācija — aizsargājamā objekta vai telpas pilnīga nošķiršana no trokšņainās vides, izmantojot norobežojošas konstrukcijas, atbilstoši šī būvnormatīva 2.nodaļā noteiktajām prasībām;

71.2. arhitektoniskā plānošana — aizsargājamās telpas vai zonas orientēšana klusākajos virzienos.

72. Skaņas ekranēšanas pasākumi ir prettrokšņa ekrānu — būvju, ēku un reljefa elementu (piemēram, uzbērumu, ierakumu) — izmantošana. Ekrāna akustisko efektivitāti nosaka, izmantojot mērījumus vai aprēķinus, saskaņā ar piemērojamajiem standartiem. Ekrāna akustiskā efektivitāte ir atkarīga no tā ārējiem izmēriem, materiāla un novietojuma, un tā mainās dažādās vides vietās aiz ekrāna. Ja aizsargājama apbūve, kas atrodas trokšņa avotam pretējā pusē, ekrānu virsmu, kas vērsta pret trokšņa avotu, nosedz ar skaņu absorbējošu materiālu. Ekrāna virsmas masa nedrīkst būt mazāka par 30 kg/m2. Ekrāna durvis, vārti un caurbrauktuves nodrošina atbilstošu skaņas izolāciju.

73. Skaņas absorbcijas un absorbcijas–ekranēšanas pasākumi ir tādu teritorijas virsmu veidošana, kuras absorbē troksni (piemēram, zālāji, lauksaimniecībā izmantojamā zeme, krūmāji, vienlaidu apstādījumu joslas un apstādījumu masīvi). Minēto pasākumu akustisko efektivitāti ņem vērā, ja tie iedarbojas visu gadu, ne tikai veģetācijas sezonā. Akustisko efektivitāti nosaka, izmantojot mērījumus vai aprēķinus, saskaņā ar piemērojamajiem standartiem.

Piezīmes.

1. RASTI vērtības nodrošināmas skaņas avota runas (vai elektroakustiskajā) stāvoklī.

2. Telpiskuma koeficienta LF vērtības mūzikas avota stāvoklī telpā.

3. Pieļaujamās atkāpes no tabulas vērtībām ir +/- 5 %.

4. Vērtības atbilst telpām, kurās atrodas 70 % paredzēto apmeklētāju.

* T vērtības 125–250 Hz robežās ieteicams palielināt par 10-20 %, bet 4000 Hz frekvencē — samazināt par 5–10 %.

** T vērtības 125–250 Hz robežās pieņem 500-2000 Hz joslai, bet 4000 Hz frekvencē pieļaujams tās samazināt par 5–10 %.

Piezīme.

* Ārējo trokšņu līmenis ir pārāk augsts šīm telpām, tā samazināšanai nepieciešams veikt īpašus pasākumus.

Piezīmes.

1. S – telpas ārējās norobežojošās konstrukcijas laukums (m²).

2. S_o – telpas grīdas laukums (m²).