Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par Konvenciju par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.pantu, Padomes Deklarāciju par Konvencijas 10.panta devīto daļu, Apvienotās Karalistes deklarāciju par Konvencijas 20.pantu un Konvencijas Protokolu, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.pantu

1.pants. 2000.gada 29.maija Konvencija par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.pantu (turpmāk — Konvencija), Padomes Deklarācija par Konvencijas 10.panta devīto daļu, Apvienotās Karalistes deklarācija par Konvencijas 20.pantu (turpmāk — Deklarācijas) un 2001.gada 16.oktobra Konvencijas Protokols, ko Padome pieņēmusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.pantu (turpmāk — Protokols), ar šo likumu tiek pieņemti un apstiprināti.

2.pants. Ārlietu ministrija saskaņā ar Konvencijas 9.panta sesto daļu informē Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāru par to, ka visos gadījumos, lai ieslodzīto personu uz laiku nodotu lūguma saņēmējai pusei, ir nepieciešama ieslodzītās personas piekrišana.

3.pants. Ārlietu ministrija saskaņā ar Konvencijas 24.panta pirmās daļas "b" punktu informē Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāru par to, ka:

1) atbilstoši Konvencijas 12.pantam kompetentās iestādes funkcijas pilda Iekšlietu ministrija;

2) atbilstoši Konvencijas 13.pantam kompetentās iestādes funkcijas pilda Ģenerālprokuratūra;

3) atbilstoši Konvencijas 14.pantam kompetentās iestādes funkcijas pirmstiesas procesa stadijā pilda Ģenerālprokuratūra, bet līdz kriminālvajāšanas uzsākšanai — arī Iekšlietu ministrija.

4.pants. Ārlietu ministrija saskaņā ar Konvencijas 24.panta pirmās daļas "e" punktu informē Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāru par to, ka kompetentās iestādes funkcijas atbilstoši Konvencijas 18. un 19.pantam un 20.panta pirmajai — piektajai daļai un kontaktpunkta funkcijas atbilstoši Konvencijas 20.panta ceturtās daļas "d" punktam pilda Valsts policijas Galvenā kriminālpolicijas pārvalde.

5.pants. Ārlietu ministrija saskaņā ar Protokola 9.panta otro daļu informē Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāru, ka Latvija Protokola 9.panta pirmo daļu piemēro tikai attiecībā uz:

1) nodarījumiem, kas minēti 1977.gada 27.janvāra Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā; un

2) nodarījumiem, kas izpaužas kā sazvērestība vai apvienošanās un kas atbilst 1996.gada 27.septembra Konvencijas par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs 3.panta ceturtajā daļā minētajām darbībām, lai izdarītu vienu vai vairākus nodarījumus, kuri minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā.

6.pants. Likums stājas spēkā 2004.gada 1.maijā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija, Deklarācijas un Protokols angļu valodā un to tulkojums latviešu valodā.

7.pants. Konvencija stājas spēkā tās 28.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, Protokols stājas spēkā tā 14.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Likums Saeimā pieņemts 2004.gada 29.aprīlī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 2004.gada 1.maijā
Convention
established by the Council in accordance with Article 34 of the Treaty on European Union, on Mutual Assistance in Criminal Matters between the Member States of the European Union

THE HIGH CONTRACTING PARTIES to this Convention, Member States of the European Union,

REFERRING to the Council Act establishing the Convention on Mutual Assistance in Criminal Matters between the Member States of the European Union,

WISHING to improve judicial cooperation in criminal matters between the Member States of the Union, without prejudice to the rules protecting individual freedom,

POINTING OUT the Member States' common interest in ensuring that mutual assistance between the Member States is provided in a fast and efficient manner compatible with the basic principles of their national law, and in compliance with the individual rights and principles of the European Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms, signed in Rome on 4 November 1950,

EXPRESSING their confidence in the structure and functioning of their legal systems and in the ability of all Member States to guarantee a fair trial,

RESOLVED to supplement the European Convention on Mutual Assistance in Criminal Matters of 20 April 1959 and other Conventions in force in this area, by a Convention of the European Union,

RECOGNISING that the provisions of those Conventions remain applicable for all matters not covered by this Convention,

CONSIDERING that the Member States attach importance to strengthening judicial cooperation, while continuing to apply the principle of proportionality,

RECALLING that this Convention regulates mutual assistance in criminal matters, based on the principles of the Convention of 20 April 1959,

WHEREAS, however, Article 20 of this Convention covers certain specific situations concerning interception of telecommunications, without having any implications with regard to other such situations outside the scope of the Convention,

WHEREAS the general principles of international law apply in situations which are not covered by this Convention,

RECOGNISING that this Convention does not affect the exercise of the responsibilities incumbent upon Member States with regard do the maintenance of law and order and the safeguarding of internal security, and that it is a matter for each Member State to determine, in accordance with Article 33 of the Treaty on European Union, under which conditions it will maintain law and order and safeguard internal security,

HAVE AGREED ON THE FOLLOWING PROVISIONS:

Title I

GENERAL PROVISIONS

Article 1

Relationship to other conventions on mutual assistance

1. The purpose of this Convention is to supplement the provisions and facilitate the application between the Member States of the European Union, of:

(a) the European Convention on Mutual Assistance in Criminal Matters of 20 April 1959, hereinafter referred to as the "European Mutual Assistance Convention";

(b) the Additional Protocol of 17 March 1978 to the European Mutual Assistance Convention;

(c) the provisions on mutual assistance in criminal matters of the Convention of 19 June 1990 implementing the Schengen Agreement of 14 June 1985 on the gradual abolition of checks at common borders (hereinafter referred to as the "Schengen Implementation Convention") which are not repealed pursuant to Article 2(2);

(d) Chapter 2 of the Treaty on Extradition and Mutual Assistance in Criminal Matters between the Kingdom of Belgium, the Grand Duchy of Luxembourg and the Kingdom of the Netherlands of 27 June 1962, as amended by the Protocol of 11 May 1974, (hereinafter referred to as the "Benelux Treaty"), in the context of relations between the Member States of the Benelux Economic Union.

2. This Convention shall not affect the application of more favourable provisions in bilateral or multilateral agreements between Member States or, as provided for in Article 26(4) of the European Mutual Assistance Convention, arrangements in the field of mutual assistance in criminal matters agreed on the basis of uniform legislation or of a special system providing for the reciprocal application of measures of mutual assistance in their respective territories.

Article 2

Provisions relating to the Schengen acquis

1. The provisions of Articles 3, 5, 6, 7, 12 and 23 and, to the extent relevant to Article 12, of Articles 15 and 16, to the extent relevant to the Articles referred to, of Article 1 constitute measures amending or building upon the provisions referred to in Annex A to the Agreement concluded by the Council of the European Union and the Republic of Iceland and the Kingdom of Norway concerning the latters' association with the implementation, application and development of the Schengen acquis(1).

2. The provisions of Articles 49(a), 52, 53 and 73 of the Schengen Implementation Convention are hereby repealed.

Article 3

Proceedings in connection with which mutual assistance is also to be afforded

1. Mutual assistance shall also be afforded in proceedings brought by the administrative authorities in respect of acts which are punishable under the national law of the requesting or the requested Member State, or both, by virtue of being infringements of the rules of law, and where the decision may give rise to proceedings before a court having jurisdiction in particular in criminal matters.

2. Mutual assistance shall also be afforded in connection with criminal proceedings and proceedings as referred to in paragraph 1 which relate to offences or infringements for which a legal person may be held liable in the requesting Member State.

Article 4

Formalities and procedures in the execution of requests for mutual assistance

1. Where mutual assistance is afforded, the requested Member State shall comply with the formalities and procedures expressly indicated by the requesting Member State, unless otherwise provided in this Convention and provided that such formalities and procedures are not contrary to the fundamental principles of law in the requested Member State.

2. The requested Member State shall execute the request for assistance as soon as possible, taking as full account as possible of the procedural deadlines and other deadlines indicated by the requesting Member State. The requesting Member State shall explain the reasons for the deadline.

3. If the request cannot, or cannot fully, be executed in accordance with the requirements set by the requesting Member State, the authorities of the requested Member State shall promptly inform the authorities of the requesting Member State and indicate the conditions under which it might be possible to execute the request. The authorities of the requesting and the requested Member State may subsequently agree on further action to be taken concerning the request, where necessary by making such action subject to the fulfilment of those conditions.

4. If it is foreseeable that the deadline set by the requesting Member State for executing its request cannot be met, and if the reasons referred to in paragraph 2, second sentence, indicate explicitly that any delay will lead to substantial impairment of the proceedings being conducted in the requesting Member State, the authorities of the requested Member State shall promptly indicate the estimated time needed for execution of the request. The authorities of the requesting Member State shall promptly indicate whether the request is to be upheld nonetheless. The authorities of the requesting and requested Member States may subsequently agree on further action to be taken concerning the request.

Article 5

Sending and service of procedural documents

1. Each Member State shall send procedural documents intended for persons who are in the territory of another Member State to them directly by post.

2. Procedural documents may be sent via the competent authorities of the requested Member State only if:

(a) the address of the person for whom the document is intended is unknown or uncertain; or

(b) the relevant procedural law of the requesting Member State requires proof of service of the document on the addressee, other than proof that can be obtained by post; or

(c) it has not been possible to serve the document by post; or

(d) the requesting Member State has justified reasons for considering that dispatch by post will be ineffective or is inappropriate.

3. Where there is reason to believe that the addressee does not understand the language in which the document is drawn up, the document, or at least the important passages thereof, must be translated into (one of) the language(s) of the Member State in the territory of which the addressee is staying. If the authority by which the procedural document was issued knows that the addressee understands only some other language, the document, or at least the important passages thereof, must be translated into that other language.

4. All procedural documents shall be accompanied by a report stating that the addressee may obtain information from the authority by which the document was issued or from other authorities in that Member State regarding his or her rights and obligations concerning the document. Paragraph 3 shall also apply to that report.

5. This Article shall not affect the application of Articles 8, 9 and 12 of the European Mutual Assistance Convention and Articles 32, 34 and 35 of the Benelux Treaty.

Article 6

Transmission of requests for mutual assistance

1. Requests for mutual assistance and spontaneous exchanges of information referred to in Article 7 shall be made in writing, or by any means capable of producing a written record under conditions allowing the receiving Member State to establish authenticity. Such requests shall be made directly between judicial authorities with territorial competence for initiating and executing them, and shall be returned through the same channels unless otherwise specified in this Article.

Any information laid by a Member State with a view to proceedings before the courts of another Member State within the meaning of Article 21 of the European Mutual Assistance Convention and Article 42 of the Benelux Treaty may be the subject of direct communications between the competent judicial authorities.

2. Paragraph 1 shall not prejudice the possibility of requests being sent or returned in specific cases:

(a) between a central authority of a Member State and a central authority of another Member State; or

(b) between a judicial authority of one Member State and a central authority of another Member State.

3. Notwithstanding paragraph 1, the United Kingdom and Ireland, respectively, may, when giving the notification provided for in Article 27(2), declare that requests and communications to it, as specified in the declaration, must be sent via its central authority. These Member States may at any time by a further declaration limit the scope of such a declaration for the purpose of giving greater effect to paragraph 1. They shall do so when the provisions on mutual assistance of the Schengen Implementation Convention are put into effect for them.

Any Member State may apply the principle of reciprocity in relation to the declarations referred to above.

4. Any request for mutual assistance may, in case of urgency, be made via the International Criminal Police Organisation (Interpol) or any body competent under provisions adopted pursuant to the Treaty on European Union.

5. Where, in respect of requests pursuant to Articles 12, 13 or 14, the competent authority is a judicial authority or a central authority in one Member State and a police or customs authority in the other Member State, requests may be made and answered directly between these authorities. Paragraph 4 shall apply to these contacts.

6. Where, in respect of requests for mutual assistance in relation to proceedings as envisaged in Article 3(1), the competent authority is a judicial authority or a central authority in one Member State and an administrative authority in the other Member State, requests may be made and answered directly between these authorities.

7. Any Member State may declare, when giving the notification provided for in Article 27(2), that it is not bound by the first sentence of paragraph 5 or by paragraph 6 of this Article, or both or that it will apply those provisions only under certain conditions which it shall specify. Such a declaration may be withdrawn or amended at any time.

8. The following requests or communications shall be made through the central authorities of the Member States:

(a) requests for temporary transfer or transit of persons held in custody as referred to in Article 9 of this Convention, in Article 11 of the European Mutual Assistance Convention and in Article 33 of the Benelux Treaty;

(b) notices of information from judicial records as referred to in Article 22 of the European Mutual Assistance Convention and Article 43 of the Benelux Treaty. However, requests for copies of convictions and measures as referred to in Article 4 of the Additional Protocol to the European Mutual Assistance Convention may be made directly to the competent authorities.

Article 7

Spontaneous exchange of information

1. Within the limits of their national law, the competent authorities of the Member States may exchange information, without a request to that effect, relating to criminal offences and the infringements of rules of law referred to in Article 3(1), the punishment or handling of which falls within the competence of the receiving authority at the time the information is provided.

2. The providing authority may, pursuant to its national law, impose conditions on the use of such information by the receiving authority.

3. The receiving authority shall be bound by those conditions.

Title II

REQUEST FOR CERTAIN SPECIFIC FORMS OF MUTUAL ASSISTANCE

Article 8

Restitution

1. At the request of the requesting Member State and without prejudice to the rights of bona fide third parties, the requested Member State may place articles obtained by criminal means at the disposal of the requesting State with a view to their return to their rightful owners.

2. In applying Articles 3 and 6 of the European Mutual Assistance Convention and Articles 24(2) and 29 of the Benelux Treaty, the requested Member State may waive the return of articles either before or after handling them over to the requesting Member State if the restitution of such articles to the rightful owner may be facilitated thereby. The rights of bona fide third parties shall not be affected.

3. In the event of a waiver before handing over the articles to the requesting Member State, the requested Member State shall exercise no security right or other right of recourse under tax or customs legislation in respect of these articles.

A waiver as referred to in paragraph 2 shall be without prejudice to the right of the requested Member State to collect taxes or duties from the rightful owner.

Article 9

Temporary transfer of persons held in custody for purpose of investigation

1. Where there is agreement between the competent authorities of the Member States concerned, a Member State which has requested an investigation for which the presence of the person held in custody on its own territory is required may temporarily transfer that person to the territory of the Member State in which the investigation is to take place.

2. The agreement shall cover the arrangements for the temporary transfer of the person and the date by which he or she must be returned to the territory of the requesting Member State.

3. Where consent to the transfer is required from the person concerned, a statement of consent or a copy thereof shall be provided promptly to the requested Member State.

4. The period of custody in the territory of the requested Member State shall be deducted from the period of detention which the person concerned is or will be obliged to undergo in the territory of the requesting Member State.

5. The provisions of Articles 11(2) and (3), 12 and 20 of the European Mutual Assistance Convention shall apply mutatis mutandis to this Article.

6. When giving the notification provided for in Article 27(2), each Member State may declare that, before an agreement is reached under paragraph 1 of this Article, the consent referred to in paragraph 3 of this Article will be required or will be required under certain conditions indicated in the declaration.

Article 10

Hearing by videoconference

1. If a person is in one Member State's territory and has to be heard as a witness or expert by the judicial authorities of another Member State, the latter may, where it is not desirable or possible for the person to be heard to appear in its territory in person, request that the hearing take place by videoconference, as provided for in paragraphs 2 to 8.

2. The requested Member State shall agree to the hearing by videoconference provided that the use of the videoconference is not contrary to fundamental principles of its law and on condition that it has the technical means to carry out the hearing. If the requested Member State has no access to the technical means for videoconferencing, such means may be made available to it by the requesting Member State by mutual agreement.

3. Requests for a hearing by videoconference shall contain, in addition to the information referred to in Article 14 of the European Mutual Assistance Convention and Article 37 of the Benelux Treaty, the reason why it is not desirable or possible for the witness or expert to attend in person, the name of the judicial authority and of the persons who will be conducting the hearing.

4. The judicial authority of the requested Member State shall summon the person concerned to appear in accordance with the forms laid down by its law.

5. With reference to hearing by videoconference, the following rules shall apply:

(a) a judicial authority of the requested Member State shall be present during the hearing, where necessary assisted by an interpreter, and shall also be responsible for ensuring both the identification of the person to be heard and respect for the fundamental principles of the law of the requested Member State. If the judicial authority of the requested Member State is of the view that during the hearing the fundamental principles of the law of the requested Member State are being infringed, it shall immediately take the necessary measures to ensure that the hearing continues in accordance with the said principles;

(b) measures for the protection of the person to be heard shall be agreed, where necessary, between the competent authorities of the requesting and the requested Member States;

(c) the hearing shall be conducted directly by, or under the direction of, the judicial authority of the requesting Member State in accordance with its own laws;

(d) at the request of the requesting Member State or the person to be heard the requested Member State shall ensure that the person to be heard is assisted by an interpreter, if necessary;

(e) the person to be heard may claim the right not to testify which would accrue to him or her under the law of either the requested or the requesting Member State.

6. Without prejudice to any measures agreed for the protection of the persons, the judicial authority of the requested Member State shall on the conclusion of the hearing draw up minutes indicating the date and place of the hearing, the identity of the person heard, the identities and functions of all other persons in the requested Member State participating in the hearing, any oaths taken and the technical conditions under which the hearing took place. The document shall be forwarded by the competent authority of the requested Member State to the competent authority of the requesting Member State.

7. The cost of establishing the video link, costs related to the servicing of the video link in the requested Member State, the remuneration of interpreters provided by it and allowances to witnesses and experts and their travelling expenses in the requested Member State shall be refunded by the requesting Member State to the requested Member State, unless the latter waives the refunding of all or some of these expenses.

8. Each Member State shall take the necessary measures to ensure that, where witnesses or experts are being heard within its territory in accordance with this Article and refuse to testify when under an obligation to testify or do not testify according to the truth, its national law applies in the same way as if the hearing took place in a national procedure.

9. Member States may at their discretion also apply the provisions of this Article, where appropriate and with the agreement of their competent judicial authorities, to hearings by videoconference involving an accused person. In this case, the decision to hold the videoconference, and the manner in which the videoconference shall be carried out, shall be subject to agreement between the Member States concerned, in accordance with their national law and relevant international instruments, including the 1950 European Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms.

Any Member State may, when giving its notification pursuant to Article 27(2), declare that it will not apply the first subparagraph. Such a declaration may be withdrawn at any time.

Hearings shall only be carried out with the consent of the accused person. Such rules as may prove to be necessary, with a view to the protection of the rights of accused persons, shall be adopted by the Council in a legally binding instrument.

Article 11

Hearing of witnesses and experts by telephone conference

1. If a person is one Member State's territory and has to be heard as a witness or expert by judicial authorities of another Member State, the latter may, where its national law so provides, request assistance of the former Member State to enable the hearing to take place by telephone conference, as provided for in paragraphs 2 to 5.

2. A hearing may be conducted by telephone conference only if the witness or expert agrees that the hearing take place by that method.

3. The requested Member State shall agree to the hearing by telephone conference where this is not contrary to fundamental principles of its law.

4. A request for a hearing by telephone conference shall contain, in addition to the information referred to in Article 14 of the European Mutual Assistance Convention and Article 37 of the Benelux Treaty, the name of the judicial authority and of the persons who will be conducting the hearing and an indication that the witness or expert is willing to take part in a hearing by telephone conference.

5. The practical arrangements regarding the hearing shall be agreed between the Member States concerned. When agreeing such arrangements, the requested Member State shall undertake to:

(a) notify the witness or expert concerned of the time and the venue of the hearing;

(b) ensure the identification of the witness or expert;

(c) verify that the witness or expert agrees to the hearing by telephone conference.

The requested Member State may make its agreement subject, fully or in part, to the relevant provisions of Article 10(5) and (8). Unless otherwise agreed, the provisions of Article 10(7) shall apply mutatis mutandis.

Article 12

Controlled deliveries

1. Each Member State shall undertake to ensure that, at the request of another Member State, controlled deliveries may be permitted on its territory in the framework of criminal investigations into extraditable offences.

2. The decision to carry out controlled deliveries shall be taken in each individual case by the competent authorities of the requested Member State, with due regard for the national law of that Member State.

3. Controlled deliveries shall take place in accordance with the procedures of the requested Member State. The right to act and to direct and control operations shall lie with the competent authorities of that Member State.

Article 13

Joint investigation teams

1. By mutual agreement, the competent authorities of two or more Member States may set up a joint investigation team for a specific purpose and a limited period, which may be extended by mutual consent, to carry out criminal investigations in one or more of the Member States setting up the team. The composition of the team shall be set out in the agreement.

A joint investigation team may, in particular, be set up where:

(a) a Member State's investigations into criminal offences require difficult and demanding investigations having links with other Member States;

(b) a number of Member States are conducting investigations into criminal offences in which the circumstances of the case necessitate coordinated, concerted action in the Member States involved.

A request for the setting up of a joint investigation team may be made by any of the Member States concerned. The team shall be set up in one of the Member States in which the investigations are expected to be carried out.

2. In addition to the information referred to in the relevant provisions of Article 14 of the European Mutual Assistance Convention and Article 37 of the Benelux Treaty, requests for the setting up of a joint investigation team shall include proposals for the composition of the team.

3. A joint investigation team shall operate in the territory of the Member States setting up the team under the following general conditions:

(a) the leader of the team shall be a representative of the competent authority participating in criminal investigations from the Member State in which the team operates. The leader of the team shall act within the limits of his or her competence under national law;

(b) the team shall carry out its operations in accordance with the law of the Member State in which it operates. The members of the team shall carry out their tasks under the leadership of the person referred to in subparagraph (a), taking into account the conditions set by their own authorities in the agreement on setting up the team;

(c) the Member State in which the team operates shall make the necessary organisational arrangements for it to do so.

4. In this Article, members of the joint investigation team from Member States other than the Member State in which the team operates are referred to as being "seconded" to the team.

5. Seconded members of the joint investigation team shall be entitled to be present when investigative measures are taken in the Member State of operation. However, the leader of the team may, for particular reasons, in accordance with the law of the Member State where the team operates, decide otherwise.

6. Seconded members of the joint investigation team may, in accordance with the law of the Member State where the team operates, be entrusted by the leader of the team with the task of taking certain investigative measures where this has been approved by the competent authorities of the Member State of operation and the seconding Member State.

7. Where the joint investigation team needs investigative measures to be taken in one of the Member States setting up the team, members seconded to the team by that Member State may request their own competent authorities to take those measures. Those measures shall be considered in that Member State under the conditions which would apply if they were requested in a national investigation.

8. Where the joint investigation team needs assistance from a Member State other than those which have set up the team, or from a third State, the request for assistance may be made by the competent authorities of the State of operations to the competent authorities of the other State concerned in accordance with the relevant instruments or arrangements.

9. A member of the joint investigation team may, in accordance with his or her national law and within the limits of his or her competence, provide the team with information available in the Member State which has seconded him or her for the purpose of the criminal investigations conducted by the team.

10. Information lawfully obtained by a member or seconded member while part of a joint investigation team which is not otherwise available to the competent authorities of the Member States concerned may be used for the following purposes:

(a) for the purposes for which the team has been set up;

(b) subject to the prior consent of the Member State where the information became available, for detecting, investigation and prosecuting other criminal offences. Such consent may be withheld only in cases where such use would endanger criminal investigations in the Member State concerned or in respect of which that Member State could refuse mutual assistance;

(c) for preventing an immediate and serious threat to public security, and without prejudice to subparagraph (b) if subsequently a criminal investigation is opened;

(d) for other purposes to the extent that this is agreed between Member States setting up the team.

11. This Article shall be without prejudice to any other existing provisions or arrangements on the setting up or operation of joint investigation teams.

12. To the extent that the laws of the Member States concerned or the provisions of any legal instrument applicable between them permit, arrangements may be agreed for persons other than representatives of the competent authorities of the Member States setting up the joint investigation team to take part in the activities of the team. Such persons may, for example, include officials of bodies set up pursuant to the Treaty on European Union. The rights conferred upon the members or seconded members of the team by virtue of this Article shall not apply to these persons unless the agreement expressly states otherwise.

Article 14

Covert investigations

1. The requesting and the requested Member State may agree to assist one another in the conduct of investigations into crime by officers acting under covert or false identity (covert investigations).

2. The decision on the request is taken in each individual case by the competent authorities of the requested Member State with due regard to its national law and procedures. The duration of the covert investigation, the detailed conditions, and the legal status of the officers concerned during covert investigations shall be agreed between the Member States with due regard to their national law and procedures.

3.Covert investigations shall take place in accordance with the national law and procedures of the Member States on the territory of which the covert investigation takes place. The Member States involved shall cooperate to ensure that the covert investigation is prepared and supervised and to make arrangements for the security of the officers acting under covert or false identity.

4. When giving the notification provided for in Article 27(2), any Member State may declare that it is not bound by this Article. Such a declaration may be withdrawn at any time.

Article 15

Criminal liability regarding officials

During the operations referred to in Articles 12, 13 and 14, officials from a Member State other than the Member State of operation shall be regarded as officials of the Member State of operation with respect of offences committed against them or by them.

Article 16

Civil liability regarding officials

1. Where, in accordance with Articles 12, 13 and 14, officials of a Member State are operating in another Member State, the first Member State shall be liable for any damage caused by them during their operations, in accordance with the law of the Member State in whose territory they are operating.

2. The Member State in whose territory the damage referred to in paragraph 1 was caused shall make good such damage under the conditions applicable to damage caused by its own officials.

3. The Member State whose officials have caused damage to any person in the territory of another Member State shall reimburse the latter in full any sums it has paid to the victims or persons entitled on their behalf.

4. Without prejudice to the exercise of its rights vis-a-vis third parties and with the exception of paragraph 3, each Member State shall refrain in the case provided for in paragraph 1 from requesting reimbursement of damages it has sustained from another Member State.

Title III

INTERCEPTION OF TELECOMMUNICATIONS

Article 17

Authorities competent to order interception of telecommunications

For the purpose of the application of the provisions of Articles 18, 19 and 20, "competent authority" shall mean a judicial authority, or, where judicial authorities have no competence in the area covered by those provisions, an equivalent competent authority, specified pursuant to Article 24(1)(e) and acting for the purpose of a criminal investigation.

Article 18

Requests for interception of telecommunications

1. For the purpose of a criminal investigation, a competent authority in the requesting Member State may, in accordance with the requirements of its national law, make a request to a competent authority in the requested Member State for:

(a) the interception and immediate transmission to the requesting Member State of telecommunications; or

(b) the interception, recording and subsequent transmission to the requesting Member State of the recording of telecommunications.

2. Requests under paragraph 1 may be made in relation to the use of means of telecommunications by the subject of the interception, if this subject is present in:

(a) the requesting Member State and the requesting Member State needs the technical assistance of the requested Member State to intercept his or her communications;

(b) the requesting Member State and his or her communications can be intercepted in that Member State;

(c) a third Member State which has been informed pursuant to Article 20(2)(a) and the requesting Member State needs the technical assistance of the requested Member State to intercept his or her communications.

3. By way of derogation from Article 14 of the European Mutual Assistance Convention and Article 37 of the Benelux Treaty, requests under this Article shall include the following:

(a) an indication of the authority making the request;

(b) confirmation that a lawful interception order or warrant has been issued in connection with a criminal investigation;

(c) information for the purpose of identifying the subject of this interception;

(d) an indication of the criminal conduct under investigation;

(e) the desired duration of the interception; and

(f) if possible, the provision of sufficient technical data, in particular the relevant network connection number, to ensure that the request can be met.

4. In the case of a request pursuant to paragraph 2(b), a request shall also include a summary of the facts. The requested Member State may require any further information to enable it to decide whether the requested measure would be taken by it in a similar national case.

5. The requested Member State shall undertake to comply with requests under paragraph 1(a):

(a) in the case of a request pursuant to paragraph 2(a) and 2(c), on being provided with the information in paragraph 3. The requested Member State may allow the interception to proceed without further formality;

(b) in the case of a request pursuant to paragraph 2(b), on being provided with the information in paragraphs 3 and 4 and where the requested measure would be taken by it in a similar national case. The requested Member State may make its consent subject to any conditions which would have to be observed in a similar national case.

6. Where immediate transmission is not possible, the requested Member State shall undertake to comply with requests under paragraph 1(b) on being provided with the information in paragraphs 3 and 4 and where the requested measure would be taken by it in a similar national case. The requested Member State may make its consent subject to any condition which would have to be observed in a similar national case.

7. When giving the notification provided for in Article 27(2), any Member State may declare that it is bound by paragraph 6 only when it is unable to provide immediate transmission. In this case the other Member State may apply the principle of reciprocity.

8. When making a request under paragraph 1(b), the requesting Member State may, where it has a particular reason to do so, also request a transcription of the recording. The requested Member State shall consider such requests in accordance with its national law and procedures.

9. The Member State receiving the information provided under paragraphs 3 and 4 shall keep that information confidential in accordance with its national law.

Article 19

Interceptions of telecommunications on national territory by the use of service providers

1. Member States shall ensure that systems of telecommunications services operated via a gateway on their territory, which for the lawful interception of the communications of a subject present in another Member State are not directly accessible on the territory of the latter, may be made directly accessible for the lawful interception by that Member State through the intermediary of a designated service provider present on its territory.

2. In the case referred to in paragraph 1, the competent authorities of a Member State shall be entitled, for the purposes of a criminal investigation and in accordance with applicable national law and provided that the subject of the interception is present in that Member State, to carry out the interception through the intermediary of a designated service provider present on its territory without involving the Member State on whose territory the gateway is located.

3. Paragraph 2 shall also apply where the interception is carried out upon a request made pursuant to Article 18(2)(b).

4. Nothing in this Article shall prevent a Member State from making a request to the Member State on whose territory the gateway is located for the lawful interception of telecommunications in accordance with Article 18, in particular where there is no intermediary in the requesting Member State.

Article 20

Interception of telecommunications without the technical assistance of another Member State

1. Without prejudice to the general principles of international law as well as to the provisions of Article 18(2)(c), the obligations under this Article shall apply to interception orders made or authorised by the competent authority of one Member State in the course of criminal investigations which present the characteristics of being an investigation following the commission of a specific criminal offence, including attempts in so far as they are criminalised under national law, in order to identify and arrest, charge, prosecute or deliver judgment on those responsible.

2. Where for the purpose of a criminal investigation, the interception of telecommunications is authorised by the competent authority of one Member State (the "intercepting Member State"), and the telecommunication address of the subject specified in the interception order is being used on the territory of another Member State (the "notified Member State") from which no technical assistance is needed to carry out the interception, the intercepting Member State shall inform the notified Member State of the interception:

(a) prior to the interception in cases where it knows when ordering the interception that the subject is on the territory of the notified Member State;

(b) in other cases, immediately after it becomes aware that the subject of the interception is on the territory of the notified Member State.

3. The information to be notified by the intercepting Member State shall include:

(a) an indication of the authority ordering the interception;

(b) confirmation that a lawful interception order has been issued in connection with a criminal investigation;

(c) information for the purpose of identifying the subject of the interception;

(d) an indication of the criminal conduct under investigation; and

(e) the expected duration of the interception.

4. The following shall apply where a Member State is notified pursuant to paragraphs 2 and 3:

(a) Upon receipt of the information provided under paragraph 3 the competent authority of the notified Member State shall, without delay, and at the latest within 96 hours, reply to the intercepting Member State, with a view to:

(i) allowing the interception to be carried out or to be continued. The notified Member State may make its consent subject to any conditions which would have to be observed in a similar national case;

(ii) requiring the interception not to be carried out or to be terminated where the interception would not be permissible pursuant to the national law of the notified Member State, or for the reasons specified in Article 2 of the European Mutual Assistance Convention. Where the notified Member State imposes such a requirement, it shall give reasons for its decision in writing;

(iii) in cases referred to in point (ii), requiring that any material already intercepted while the subject was on its territory may not be used, or may only be used under conditions which it shall specify. The notified Member State shall inform the intercepting Member State of the reasons justifying the said conditions;

(iv) requiring a short extension, of up to a maximum period of eight days, to the original 96-hour deadline, to be agreed with the intercepting Member State, in order to carry out internal procedures under its national law. The notified Member State shall communicate, in writing, to the intercepting Member State, the conditions which, pursuant to its national law, justify the requested extension of the deadline.

(b) Until a decision has been taken by the notified Member State pursuant to points (i) or (ii) of subparagraph (a), the intercepting Member State:

(i) may continue the interception; and

(ii) may not use the material already intercepted, except:

— if otherwise agreed between the Member States concerned; or

— for taking urgent measures to prevent an immediate and serious threat to public security. The notified Member State shall be informed of any such use and the reasons justifying it.

(c) The notified Member State may request a summary of the facts of the case and any further information necessary to enable it to decide whether interception would be authorised in a similar national case. Such a request does not affect the application of subparagraph (b), unless otherwise agreed between the notified Member State and the intercepting Member State.

(d) The Member States shall take the necessary measures to ensure that a reply can be given within the 96-hour period. To this end they shall designate contact points, on duty twenty-four hours a day, and include them in their statements under Article 24(1)(e).

5. The notified Member State shall keep the information provided under paragraph 3 confidential in accordance with its national law.

6. Where the intercepting Member State is of the opinion that the information to be provided under paragraph 3 is of a particularly sensitive nature, it may be transmitted to the competent authority through a specific authority where that has been agreed on a bilateral basis between the Member States concerned.

7. When giving its notification under Article 27(2), or at any time thereafter, any Member State may declare that it will not be necessary to provide it with information on interceptions as envisaged in this Article.

Article 21

Responsibility for charges made by telecommunications operators

Costs which are incurred by telecommunications operators or service providers in executing requests pursuant to Article 18 shall be borne by the requesting Member State.

Article 22

Bilateral arrangements

Nothing in this Title shall preclude any bilateral or multilateral arrangements between Member States for the purpose of facilitating the exploitation of present and future technical possibilities regarding the lawful interception of telecommunications.

Title IV

Article 23

Personal data protection

1. Personal data communicated under this Convention may be used by the Member State to which they have been transferred:

(a) for the purpose of proceedings to which this Convention applies;

(b) for other judicial and administrative proceedings directly related to proceedings referred to under point (a);

(c) for preventing an immediate and serious threat to public security;

(d) for any other purpose, only with the prior consent of the communicating Member State, unless the Member State concerned has obtained the consent of the data subject.

2. This Article shall also apply to personal data not communicated but obtained otherwise under this Convention.

3. In the circumstances of the particular case, the communicating Member State may require the Member State to which the personal data have been transferred to give information on the use made of the data.

4. Where conditions on the use of personal data have been imposed pursuant to Articles 7(2), 18(5)(b), 18(6) or 20(4), these conditions shall prevail. Where no such conditions have been imposed, this Article shall apply.

5. The provisions of Article 13(10) shall take precedence over this Article regarding information obtained under Article 13.

6. This Article does not apply to personal data obtained by a Member State under this Convention and originating from that Member State.

7. Luxembourg may, when signing the Convention, declare that where personal data are communicated by Luxembourg under this Convention to another Member State, the following applies:

Luxembourg may, subject to paragraph 1(c), in the circumstances of a particular case require that unless that Member State concerned has obtained the consent of the data subject, the personal data may only be used for the purposes referred to in paragraph 1(a) and (b) with the prior consent of Luxembourg in respect of proceedings for which Luxembourg could have refused or limited the transmission or use of the personal data in accordance with the provisions of this Convention or the instruments referred to in Article 1.

If, in a particular case, Luxembourg refuses to give its consent to a request from a Member State pursuant to the provisions of paragraph 1, it must give reasons for its decision in writing.

Title V

FINAL PROVISIONS

Article 24

Statements

1. When giving the notification referred to in Article 27(2), each Member State shall make a statement naming the authorities which, in addition to those already indicated in the European Mutual Assistance Convention and the Benelux Treaty, are competent for the application of this Convention and the application between the Member States of the provisions on mutual assistance in criminal matters of the instruments referred to in Article 1(1), including in particular:

(a) the competent administrative authorities within the meaning of Article 3(1), if any;

(b) one or more central authorities for the purposes of applying Article 6 as well as the authorities competent to deal with the requests referred to in Article 6(8);

(c) the police or customs authorities competent for the purpose of Article 6(5), if any;

(d) the administrative authorities competent for the purposes of Article 6(6), if any; and

(e) the authority or authorities competent for the purposes of the application of Articles 18 and 19 and Article 20(1) to (5).

2. Statements made in accordance with paragraph 1 may be amended in whole or in part at any time by the same procedure.

Article 25

Reservations

No reservations may be entered in respect of this Convention, other than those for which it makes express provision.

Article 26

Territorial application

The application of this Convention to Gibraltar will take effect upon extension of the European Mutual Assistance Convention to Gibraltar.

The United Kingdom shall notify in writing the President of the Council when it wishes to apply the Convention to the Channel Islands and the Isle of Man following extension of the European Mutual Assistance Convention to those territories. A decision on this request shall be taken by the Council acting with the unanimity of its members.

Article 27

Entry into force

1. This Convention shall be subject to adoption by the Member States in accordance with their respective constitutional requirements.

2. Member States shall notify the Secretary-General of the Council of the European Union of the completion of the constitutional procedures for the adoption of this Convention.

3. This Convention shall, 90 days after the notification referred to in paragraph 2 by the State, member of the European Union at the time of adoption by the Council of the Act establishing this Convention, which is the eighth to complete this formality, enter into force for the eight Member States concerned.

4. Any notification by a Member State subsequent to the receipt of the eighth notification referred to in paragraph 2 shall have the effect that, 90 days after the subsequent notification, this Convention shall enter into force as between this Member State and those Member States for which the Convention has already entered into force.

5. Before the Convention has entered into force pursuant to paragraph 3, any Member State may, when giving the notification referred to in paragraph 2 or at any time thereafter, declare that it will apply this Convention in its relations with Member States which have made the same declaration. Such declarations shall take effect 90 days after the date of deposit thereof.

6. This Convention shall apply to mutual assistance initiated after the date on which it has entered into force, or is applied pursuant to paragraph 5, between the Member States concerned.

Article 28

Accession of new Member States

1. This Convention shall be open to accession by any State which becomes a member of the European Union.

2. The text of this Convention in the language of the acceding State, drawn up by the Council of the European Union, shall be authentic.

3. The instruments of accession shall be deposited with the depositary.

4. This Convention shall enter into force with respect to any State which accedes to it 90 days after the deposit of its instrument of accession or on the date of entry into force of this Convention if it has not already entered into force at the time of expiry of the said period of 90 days.

5. Where this Convention is not yet in force at the time of the deposit of their instrument of accession, Article 27(5) shall apply to acceding Member States.

Article 29

Entry into force for Iceland and Norway

1. Without prejudice to Article 8 of the Agreement concluded by the Council of the European Union and the Republic of Iceland and the Kingdom of Norway concerning the latters' association with the implementation, application and development of the Schengen acquis (the "Association Agreement"), the provisions referred to in Article 2(1) shall enter into force for Iceland and Norway 90 days after the receipt by the Council and the Commission of the information pursuant to Article 8(2) of the Association Agreement upon fulfilment of their constitutional requirements, in their mutual relations with any Member State for which this Convention has already entered into force pursuant to Article 27(3) or (4).

2. Any entry into force of this Convention for a Member State after the date of entry into force of the provisions referred to in Article 2(1) for Iceland and Norway, shall render these provisions also applicable in the mutual relations between that Member State and Iceland and Norway.

3. The provisions referred to in Article 2(1) shall in any event not become binding on Iceland and Norway before the date to be fixed pursuant to Article 15(4) of the Association Agreement.

4. Without prejudice to paragraphs 1, 2 and 3 above, the provisions referred to in Article 2(1) shall enter into force for Iceland and Norway not later than on the date of entry into force of this Convention for the fifteenth State, being a member of the European Union at the time of the adoption by the Council of the Act establishing this Convention.

Article 30

Depositary

1. The Secretary-General of the Council of the European Union shall act as depositary of this Convention.

2. The depositary shall publish in the Official Journal of the European Communities information on the progress of adoptions and accessions, statements and reservations and also any other notification concerning this Convention.

___________________________

1 OJ L 176, 10.7.1999, p. 36.

Council Declaration on Article 10(9)

When considering the adoption of an instrument as referred to in Article 10(9), the Council shall respect Member States' obligations under the European Convention on Human Rights.

Declaration by the United Kingdom on Article 20

This Declaration shall form an agreed, integral part of the Convention.

In the United Kingdom, Article 20 will apply in respect of interception warrants issued by the Secretary of State to the police service or HM Customs & Excise where, in accordance with national law on the interception of communications, the stated purpose of the warrant is the detection of serious crime. It will also apply to such warrants issued to the Security Service where, in accordance with national law, it is acting in support of an investigation presenting the characteristics described in Article 20(1).

REGISTER: 19302000

DOCNUM: 42000A0712(01)

PUBREF: Official Journal C 197, 12/07/2000 P. 0003 - 0023

Protocol
established by the Council in accordance with Article 34 of the Treaty on European Union to the Convention on Mutual Assistance in Criminal Matters between the Member States of the European Union

THE HIGH CONTRACTING PARTIES to this Protocol, Member States of the European Union,

REFERRING to the Council Act of 16 October 2001 establishing the Protocol to the Convention on Mutual Assistance in Criminal Matters between the Member States of the European Union,

TAKING ACCOUNT of the conclusions adopted at the European Council held in Tampere on 15 and 16 October 1999, and of the need to implement them immediately in order to achieve an area of freedom, security and justice,

BEARING IN MIND the recommendations made by the experts when presenting the mutual evaluation reports based on Council Joint Action 97/827/JHA of 5 December 1997 establishing a mechanism for evaluating the application and implementation at national level of international undertakings in the fight against organised crime 1,

CONVINCED of the need for additional measures in the field of mutual assistance in criminal matters for the purpose of the fight against crime, including in particular organised crime, money laundering and financial crime,

HAVE AGREED UPON THE FOLLOWING PROVISIONS, which shall be annexed to, and form an integral part of, the Convention on Mutual Assistance in Criminal Matters between the Member States of the European Union of 29 May 2000 2, hereinafter referred to as the "2000 Mutual Assistance Convention":

____________________________

1 OJ L 344, 15.12.1997, p.7.

2 OJ C 197, 12.7.2000, p.3.

Article 1

Request for information on bank accounts

1. Each Member State shall, under the conditions set out in this Article, take the measures necessary to determine, in answer to a request sent by another Member State, whether a natural or legal person that is the subject of a criminal investigation holds or controls one or more accounts, of whatever nature, in any bank located in its territory and, if so, provide all the details of the identified accounts.

The information shall also, if requested and to the extent that it can be provided within a reasonable time, include accounts for which the person that is the subject of the proceedings has powers of attorney.

2. The obligation set out in this Article shall apply only to the extent that the information is in the possession of the bank keeping the account.

3. The obligation set out in this Article shall apply only if the investigation concerns:

— an offence punishable by a penalty involving deprivation of liberty or a detention order of a maximum period of at least four years in the requesting State and at least two years in the requested State, or

— an offence referred to in Article 2 of the 1995 Convention on the Establishment of a European Police Office (Europol Convention), or in the Annex to that Convention, as amended, or

— to the extent that it may not be covered by the Europol Convention, an offence referred to in the 1995 Convention on the Protection of the European Communities' Financial Interests, the 1996 Protocol thereto, or the 1997 Second Protocol thereto.

4. The authority making the request shall, in the request:

— state why it considers that the requested information is likely to be of substantial value for the purpose of the investigation into the offence,

— state on what grounds it presumes that banks in the requested Member State hold the account and, to the extent available, which banks may be involved,

— include any information available which may facilitate the execution of the request.

5. Member States may make the execution of a request according to this Article dependent on the same conditions as they apply in respect of requests for search and seizure.

6. The Council may decide, pursuant to Article 34(2)(c) of the Treaty of European Union, to extend the scope of paragraph 3.

Article 2

Requests for information on banking transactions

1. On request by the requesting State, the requested State shall provide the particulars of specified bank accounts and of banking operations which have been carried out during a specified period through one or more accounts specified in the request, including the particulars of any sending or recipient account.

2. The obligation set out in this Article shall apply only to the extent that the information is in the possession of the bank holding the account.

3. The requesting Member State shall in its request indicate why it considers the requested information relevant for the purpose of the investigation into the offence.

4. Member States may make the execution of a request according to this Article dependent on the same conditions as they apply in respect of requests for search and seizure.

Article 3

Requests for the monitoring of banking transactions

1. Each Member State shall undertake to ensure that, at the request of another Member State, it is able to monitor, during a specified period, the banking operations that are being carried out through one or more accounts specified in the request and communicate the results thereof to the requesting Member State.

2. The requesting Member State shall in its request indicate why it considers the requested information relevant for the purpose of the investigation into the offence.

3. The decision to monitor shall be taken in each individual case by the competent authorities of the requested Member State, with due regard for the national law of that Member State.

4. The practical details regarding the monitoring shall be agreed between the competent authorities of the requesting and requested Member States.

Article 4

Confidentiality

Each Member State shall take the necessary measures to ensure that banks do not disclose to the bank customer concerned or to other third persons that information has been transmitted to the requesting State in accordance with Articles 1, 2 or 3 or that an investigation is being carried out.

Article 5

Obligation to inform

If the competent authority of the requested Member State in the course of the execution of a request for mutual assistance considers that it may be appropriate to undertake investigations not initially foreseen, or which could not be specified when the request was made, it shall immediately inform the requesting authority accordingly in order to enable it to take further action.

Article 6

Additional requests for mutual assistance

1. Where the competent authority of the requesting Member State makes a request for mutual assistance which is additional to an earlier request, it shall not be required to provide information already provided in the initial request. The additional request shall contain information necessary for the purpose of identifying the initial request.

2. Where, in accordance with the provisions in force, the competent authority which has made a request for mutual assistance participates in the execution of the request in the requested Member State, it may, without prejudice to Article 6(3) of the 2000 Mutual Assistance Convention, make an additional request directly to the competent authority of the requested Member State while present in that State.

Article 7

Banking secrecy

A Member State shall not invoke banking secrecy as a reason for refusing any cooperation regarding a request for mutual assistance from another Member State.

Article 8

Fiscal offences

1. Mutual assistance may not be refused solely on the ground that the request concerns an offence which the requested Member State considers a fiscal offence.

2. If a Member State has made the execution of a request for search and seizure dependent on the condition that the offence giving rise to the request is also punishable under its law, this condition shall be fulfilled, with regard to offences referred to in paragraph 1, if the offence corresponds to an offence of the same nature under its law.

The request may not be refused on the ground that the law of the requested Member State does not impose the same kind of tax or duty or does not contain a tax, duty, customs and exchange regulation of the same kind as the law of the requesting Member State.

3. Article 50 of the Schengen Implementation Convention is hereby repealed.

Article 9

Political offences

1. For the purposes of mutual legal assistance between Member States, no offence may be regarded by the requested Member State as a political offence, an offence connected with a political offence or an offence inspired by political motives.

2. Each Member State may, when giving the notification referred to in Article 13(2), declare that it will apply paragraph 1 only in relation to:

(a) the offences referred to in Articles 1 and 2 of the European Convention on the Suppression of Terrorism of 27 January 1977; and

(b) offences of conspiracy or association, which correspond to the description of behaviour referred to in Article 3(4) of the Convention of 27 September 1996 relating to extradition between the Member States of the European Union, to commit one or more of the offences referred to in Articles 1 and 2 of the European Convention on the Suppression of Terrorism.

3. Reservations made pursuant to Article 13 of the European Convention on the Suppression of Terrorism shall not apply to mutual legal assistance between Member States.

Article 10

Forwarding refusals to the Council and involvement of Eurojust

1. If a request is refused on the basis of:

— Article 2(b) of the European Mutual Assistance Convention or Article 22(2)(b) of the Benelux Treaty, or

— Article 51 of the Schengen Implementation Convention or Article 5 of the European Mutual Assistance Convention, or

— Article 1(5) or Article 2(4) of this Protocol,

and the requesting Member State maintains its request, and no solution can be found, the reasoned decision to refuse the request shall be forwarded to the Council for information by the requested Member State, for possible evaluation of the functioning of judicial cooperation between Member States.

2. The competent authorities of the requesting Member State may report to Eurojust, once it has been established, any problem encountered concerning the execution of a request in relation to the provisions referred to in paragraph 1 for a possible practical solution in accordance with the provisions laid down in the instrument establishing Eurojust.

Article 11

Reservations

No reservations may be entered in respect of this Protocol, other than those provided for in Article 9(2).

Article 12

Territorial application

The application of this Protocol to Gibraltar will take effect when the 2000 Mutual Assistance Convention has taken effect in Gibraltar, in accordance with Article 26 of that Convention.

Article 13

Entry into force

1. This Protocol shall be subject to adoption by the Member States in accordance with their respective constitutional requirements.

2. Member States shall notify the Secretary-General of the Council of the European Union of the completion of the constitutional procedures for the adoption of this Protocol.

3. This Protocol shall enter into force in the eight Member States concerned 90 days after the notification referred to in paragraph 2 by the State, member of the European Union at the time of adoption by the Council of the Act establishing this Protocol, which is the eighth to complete that formality. If, however, the 2000 Mutual Assistance Convention has not entered into force on that date, this Protocol shall enter into force on the date on which that Convention enters into force.

4. Any notification by a Member State subsequent to the entry into force of this Protocol under paragraph 3 shall have the effect that, 90 days after such notification, this Protocol shall enter into force as between that Member State and those Member States for which this Protocol has already entered into force.

5. Before the entry into force of this Protocol pursuant to paragraph 3, any Member State may, when giving the notification referred to in paragraph 2 or at any time thereafter, declare that it will apply this Protocol in its relations with Member States which have made the same declaration. Such declarations shall take effect 90 days after the date of deposit thereof.

6. Notwithstanding paragraphs 3 to 5, the entry into force or application of this Protocol shall not take effect in relations between any two Member States before the entry into force or application of the 2000 Mutual Assistance Convention between these Member States.

7. This Protocol shall apply to mutual assistance initiated after the date on which it enters into force, or is applied pursuant to paragraph 5, between the Member States concerned.

Article 14

Acceding States

1. This Protocol shall be open to accession by any State which becomes a member of the European Union and which accedes to the 2000 Mutual Assistance Convention.

2. The text of this Protocol in the language of the acceding State, drawn up by the Council of the European Union, shall be authentic.

3. The instruments of accession shall be deposited with the depositary.

4. This Protocol shall enter into force with respect to any State which accedes to it 90 days after the deposit of its instrument of accession or on the date of entry into force of this Protocol if it has not already entered into force at the time of expiry of the said period of 90 days.

5. Where this Protocol is not yet in force at the time of the deposit of their instrument of accession, Article 13(5) shall apply to acceding Member States.

6. Notwithstanding paragraphs 4 and 5, the entry into force or application of this Protocol with respect to the acceding State shall not take effect before the entry into force or application of the 2000 Mutual Assistance Convention with respect to that State.

Article 15

Position of Iceland and Norway

Article 8 shall constitute measures amending or based upon the provisions referred to in Annex A to the Agreement concluded by the Council of the European Union with the Republic of Iceland and the Kingdom of Norway concerning the latters' association with the implementation, application and development of the Schengen acquis1 (hereinafter referred to as the "Association Agreement").

______________________

1 OJ L 176, 10.7.1999, p.36.

Article 16

Entry into force for Iceland and Norway

1. Without prejudice to Article 8 of the Association Agreement, the provision referred to in Article 15 shall enter into force for Iceland and Norway 90 days after the receipt by the Council and the Commission of the information pursuant to Article 8(2) of the Association Agreement upon fulfilment of their constitutional requirements, in their mutual relations with any Member State for which this Protocol has already entered into force pursuant to Article 13(3) or (4).

2. Any entry into force of this Protocol for a Member State after the date of entry into force of the provision referred to in Article 15 for Iceland and Norway, shall render that provision also applicable in the mutual relations between that Member State and Iceland and Norway.

3. The provision referred to in Article 15 shall in any event not become binding on Iceland and Norway before the entry into force of the provisions referred to in Article 2(1) of the 2000 Mutual Assistance Convention with respect to those two States.

4. Without prejudice to paragraphs 1, 2 and 3, the provision referred to in Article 15 shall enter into force for Iceland and Norway not later than on the date of entry into force of this Protocol for the fifteenth State, being a member of the European Union at the time of the adoption by the Council of the Act establishing this Protocol.

Article 17

Depositary

The Secretary-General of the Council of the European Union shall act as depositary of this Protocol.

The depositary shall publish in the Official Journal of the European Communities information on the progress of adoptions and accessions, declarations and also any other notification concerning this Protocol.

IN WITNESS WHEREOF, the undersigned plenipotentiaries have hereunto set their hands.

Done at Luxembourg, on 16 October 2001 in a single original in the Danish, Dutch, English, Finnish, French, German, Greek, Irish, Italian, Portuguese, Spanish and Swedish languages, each text being equally authentic, the original being deposited in the archives of the General Secretariat of the Council of the European Union. The Secretary-General shall forward a certified copy thereof to each Member State.

Konvencija
par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās, ko padome pieņēmusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.pantu

Šīs konvencijas AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

ATSAUCOTIES uz Padomes aktu, ar ko pieņem Konvenciju par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās,

VĒLOTIES uzlabot Savienības dalībvalstu tiesisko sadarbību krimināllietās, neskarot normas, kas aizsargā personisko brīvību,

NORĀDOT UZ dalībvalstu kopīgo ieinteresētību nodrošināt dalībvalstu savstarpējās palīdzības ātru un efektīvu sniegšanu atbilstīgi attiecīgo valstu tiesību aktu pamatprincipiem un ievērojot personas tiesības un principus, ko nosaka 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija,

IZSAKOT uzticību savu tiesisko sistēmu uzbūvei un darbībai un visu dalībvalstu spējai nodrošināt taisnīgu tiesu,

APŅEMOTIES papildināt 1959. gada 20. aprīļa Eiropas Konvenciju par savstarpējo palīdzību krimināllietās un citas šajā jomā spēkā esošās konvencijas ar Eiropas Savienības konvenciju,

ATZĪSTOT, ka minēto konvenciju noteikumus joprojām piemēro visiem jautājumiem, uz ko neattiecas šī konvencija,

ŅEMOT VĒRĀ to, ka dalībvalstis uzskata tiesiskās sadarbības nostiprināšanu par svarīgu, vienlaikus turpinot piemērot proporcionalitātes principu,

ATGĀDINOT, ka šī konvencija reglamentē savstarpējo palīdzību krimināllietās, pamatojoties uz 1959. gada 20. aprīļa konvenciju,

TĀ KĀ šīs konvencijas 20. pants attiecas uz dažiem īpašiem stāvokļiem telekomunikāciju sakaru pārtveršanā, tomēr neskarot citus šādus stāvokļus, uz kuriem šī konvencija neattiecas,

TĀ KĀ stāvokļiem, uz ko neattiecas šī konvencija, piemēro starptautisko tiesību vispārīgos noteikumus,

ATZĪSTOT, ka šī konvencija neietekmē dalībvalstu to pienākumu izpildi, kas attiecas uz kārtības un likumības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu, un ka saskaņā ar 33. pantu Līgumā par Eiropas Savienību katra dalībvalsts pati nosaka, ar kuriem nosacījumiem tā uzturēs kārtību un likumību un sargās iekšējo drošību,

IR VIENOJUŠĀS PAR ŠĀDIEM NOTEIKUMIEM.

I sadaļa

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Saistība ar citām konvencijām par savstarpēju palīdzību

1. Šīs konvencijas mērķis ir papildināt šādu dokumentu noteikumus un atvieglot to piemērošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs:

a) 1959. gada 20. aprīļa Eiropas Konvencijas par savstarpēju palīdzību krimināllietās, še turpmāk "Eiropas savstarpējās palīdzības konvencija";

b) Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 1978. gada 17. marta Papildu protokola;

c) noteikumu par savstarpēju palīdzību krimināllietās 1990. gada 19. jūnija Konvencijā par 1985. gada 14. jūnija Šengenas līguma izpildi, pakāpeniski atceļot kontroli uz kopīgajām robežām (še turpmāk "Šengenas līguma izpildes konvencija"), kuru neatceļ, ievērojot 2. panta otro daļu;

d) 1962. gada 27. jūnija Līguma par izdošanu un savstarpēju palīdzību krimināllietās starp Beļģijas Karalisti, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti, kas grozīts ar 1974. gada 11. maija protokolu (turpmāk — "Beniluksa Līgums") 2. nodaļas noteikumus attiecībās starp dalībvalstīm, kas ir Beniluksa Ekonomikas savienības dalībnieces.

2. Šī konvencija neietekmē labvēlīgāku noteikumu piemērošanu divpusējos vai daudzpusējos līgumos starp dalībvalstīm vai, kā paredzēts Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 26. panta 4. punktā, tos savstarpējās palīdzības pasākumus krimināllietās, par kuriem panākta vienošanās, pamatojoties uz vienotiem tiesību aktiem vai īpašu sistēmu, kas paredz savstarpējās palīdzības pasākumu savstarpēju piemērošanu dalībvalstu attiecīgajās teritorijās.

2. pants

Noteikumi, kas attiecas uz Šengenas normām

1. Konvencijas 3., 5., 6., 7., 12. un 23. panta noteikumi un 15. un 16. panta noteikumi — ciktāl tie attiecas uz 12. pantu, un 1. panta noteikumi — ciktāl tie attiecas uz minētajiem pantiem, paredz pasākumus, ar ko groza vai paplašina noteikumus, kas minēti A pielikumā Eiropas Savienības Padomes un Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes starpā noslēgtajā nolīgumā attiecībā uz šo valstu iesaistīšanu Šengenas normu ieviešanā, piemērošanā un papildināšanā 1.

2. Ar šo atceļ Šengenas līguma izpildes konvencijas 49. panta a)punkta, 52., 53. un 73. panta noteikumus.

3. pants

Tiesvedība, kuras sakarā arī ir sniedzama savstarpēja palīdzība

1. Savstarpēju palīdzību sniedz arī administratīvo iestāžu procesuālajās darbībās par rīcību, kas ir sodāma saskaņā ar lūguma iesniedzējas vai lūguma saņēmējas dalībvalsts, vai abu šo valstu likumiem par tiesību normu pārkāpumiem, un ja šāds lēmums var būt par pamatu tiesvedībai tiesā ar jurisdikciju it īpaši krimināllietās.

2. Savstarpēju palīdzību sniedz arī krimināllietās un pirmajā daļā minētajās procesuālajās darbībās, kas attiecas uz pārkāpumiem vai noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem lūguma iesniedzējā dalībvalstī var saukt pie atbildības juridisku personu.

4. pants

Savstarpējās palīdzības lūgumu izpildes formalitātes un procedūras

1. Sniedzot savstarpēju palīdzību, lūguma saņēmēja dalībvalsts ievēro formalitātes un procedūras, ko īpaši norāda lūguma iesniedzēja dalībvalsts, ja vien šajā konvencijā nav paredzēts citādi, un ar noteikumu, ka šīs formalitātes un procedūras nav pretrunā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību pamatprincipiem.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts izpilda palīdzības lūgumu pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā lūguma iesniedzējas dalībvalsts norādītos procesuālos termiņus un citus termiņus. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz pamatojumu norādītajiem termiņiem.

3. Ja lūgumu vai lūgumu pilnā apjomā nevar izpildīt saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts noteiktajām prasībām, lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādes nekavējoties informē lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestādes un dara zināmus nosacījumus, ar kādiem lūgumu būtu iespējams izpildīt. Lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādes pēc tam var vienoties par turpmāku rīcību lūguma izpildē, vajadzības gadījumā rīkojoties saskaņā ar minētajiem nosacījumiem

4. Ja paredzams, ka lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūgumu nevarēs izpildīt termiņā, un ja, no otrās daļas otrajā teikumā minētajiem iemesliem nepārprotami izriet, ka jebkurš kavējums būtiski kaitēs lūguma iesniedzējas dalībvalstī notiekošajām procesuālajām darbībām, lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādes nekavējoties norāda paredzamo laiku lūguma izpildei. Lūguma iesniedzējas dalībvalsts iestādes nekavējoties dara zināmu, vai lūgums tiek uzturēts. Lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādes pēc tam var vienoties par turpmāku rīcību pieprasījuma sakarā.

5. pants

Procesuālo dokumentu sūtīšana un piegāde

1. Procesuālos dokumentus, kas paredzēti personām citas dalībvalsts teritorijā, katra dalībvalsts nosūta pa pastu tieši šīm personām.

2. Procesuālos dokumentus var sūtīt izmantojot lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetento iestāžu starpniecību tikai tad, ja:

a) tās personas adrese, kurai dokuments paredzēts, nav zināma vai ir neskaidra, vai

b) lūguma saņēmējas dalībvalsts attiecīgās procesuālo tiesību normas pieprasa pierādījumus par dokumenta piegādi adresātam, un tie nav pierādījumi, ko var iegūt no pasta, vai

c) dokumentu nav bijis iespējams piegādāt pa pastu, vai

d) lūguma iesniedzēja dalībvalsts ir pamatojusi apsvērumus, ka pasta sūtījums būs neefektīvs vai ir nepiemērots.

3. Ja ir iemesls uzskatīt, ka adresāts nesaprot valodu, kādā ir sastādīts dokuments, šis dokuments vai vismaz šā dokumenta svarīgākās daļas ir jāpārtulko tās dalībvalsts valodā (vienā no valodām), kuras teritorijā uzturas adresāts. Ja iestāde, kas izdevusi procesuālo dokumentu, zina, ka adresāts saprot tikai kādu citu valodu, šis dokuments vai vismaz šā dokumenta svarīgākās daļas jāpārtulko attiecīgajā valodā.

4. Jebkuram procesuālajam dokumentam pievieno paziņojumu, kurā norāda, ka adresāts var saņemt informāciju par savām tiesībām un pienākumiem attiecībā uz šo dokumentu no dokumenta izdevējas iestādes vai no citām iestādēm attiecīgajā dalībvalstī. Uz minēto paziņojumu attiecas arī trešā daļa.

5. Šis pants neietekmē Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 8., 9. un 12. panta un Beniluksa Līguma 32., 34. un 35. panta piemērošanu.

6. pants

Savstarpējās palīdzības lūgumu nodošana

1. Savstarpējās palīdzības lūgumus un 7. pantā minēto spontāno informācijas apmaiņu sagatavo rakstiski vai izmanto jebkuru līdzekli, ar ko var iegūt rakstisku dokumentu apstākļos, kas ļauj lūguma saņēmējai dalībvalstij noteikt tā autentiskumu. Tiesu varas iestādes, kas attiecīgajā teritorijā ir kompetentas iesniegt un izpildīt šādus pieprasījumus, iesniedz šos pieprasījumus tieši viena otrai, un atbildes sniegšana notiek tāpat, ja vien šis pants neparedz citādi.

Kompetentās tiesu varas iestādes var tieši apmainīties ar jebkuru informāciju, ko dalībvalsts paredz attiecībā uz tiesvedību citas dalībvalsts tiesā Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 21. panta nozīmē un Beniluksa Līguma 42. panta nozīmē.

2. Šā panta pirmā daļa neierobežo lūgumu sūtīšanas un atbilžu saņemšanas iespēju īpašos gadījumos:

a) starp dalībvalsts centrālo iestādi un citas dalībvalsts centrālo iestādi; vai

b) starp vienas dalībvalsts tiesu varas iestādi un citas dalībvalsts centrālo iestādi.

3. Neatkarīgi no pirmās daļas noteikumiem, iesniedzot 27. panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, Apvienotā Karaliste un Īrija attiecīgi var deklarēt, ka šo valstu deklarācijā norādītie lūgumi un informācija tām jāsūta ar šo valstu centrālās iestādes starpniecību. Šīs dalībvalstis jebkurā laikā ar turpmāku deklarāciju var ierobežot minētās deklarācijas darbības jomu, lai piešķirtu lielāku spēku pirmās daļas noteikumiem. Tās šādi rīkojas, kad attiecībā uz tām stājas spēkā Šengenas līguma izpildes konvencijas noteikumi par savstarpējo palīdzību.

Visas dalībvalstis var piemērot savstarpējības principu attiecībā uz iepriekš minētajām deklarācijām.

4. Steidzamā gadījumā visus savstarpējās palīdzības lūgumus var iesniegt ar Starptautiskās kriminālpolicijas organizācijas (Interpola) vai jebkuras citas tādas iestādes starpniecību, kas ir kompetenta saskaņā ar noteikumiem, kuri pieņemti, ievērojot Līgumu par Eiropas Savienību.

5. Ja attiecībā uz lūgumiem saskaņā ar 12., 13. vai 14. pantu kompetentā iestāde ir tiesu varas iestāde vai centrālā iestāde vienā dalībvalstī un policijas vai muitas iestāde citā dalībvalstī, lūgumu iesniegšana un atbildēšana uz tiem notiek tieši starp šīm iestādēm. Ceturtā daļa attiecas uz šādu sazināšanos.

6. Ja attiecībā uz savstarpējās palīdzības lūgumiem saistībā ar 3. panta pirmajā daļā paredzētajām procesuālajām darbībām kompetentā iestāde ir tiesu varas iestāde vai centrālā iestāde vienā dalībvalstī un administratīva iestāde citā dalībvalstī, lūgumu iesniegšana un atbildēšana uz tiem notiek tieši starp šīm iestādēm.

7. Iesniedzot 27. panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka tai nav saistošs šā panta piektās daļas pirmais teikums vai sestais punkts, vai abi vai ka tās šos noteikumus piemēros tikai ar konkrētiem nosacījumiem, kurus tās precizē. Šādu deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt vai grozīt.

8. Ar dalībvalstu centrālo iestāžu starpniecību iesniedz šādus lūgumus vai informāciju:

a) pieprasījumus par ieslodzīto personu nodošanu uz laiku vai šo personu tranzītu, kā minēts šīs konvencijas 9. pantā, Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 11. pantā un Beniluksa Līguma 33. pantā,

b) informācijas paziņojumus par tiesvedības ierakstiem, kā minēts Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 22. pantā un Beniluksa Līguma 43. pantā. Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas Papildu protokola 4. pantā minētos pieprasījumus pēc dokumentu kopijām par notiesāšanu un turpmākajām darbībām tomēr var iesniegt tieši kompetentajām iestādēm.

7. pants

Spontāna informācijas apmaiņa

1. Attiecīgo valstu tiesību aktu robežās dalībvalstu kompetentās iestādes bez attiecīga pieprasījuma var apmainīties ar informāciju par noziedzīgiem darījumiem un 3.panta pirmajā daļā minētajiem tiesību normu pārkāpumiem, kuru sodīšana vai lietvedība informācijas sniegšanas laikā ietilpst saņēmējas iestādes kompetencē.

2. Ievērojot attiecīgās valsts tiesību aktus, informācijas sniedzēja iestāde var paredzēt nosacījumus, ar kādiem saņēmēja iestāde izmanto sniegto informāciju.

3. Saņēmējai iestādei šie nosacījumi ir saistoši.

II sadaļa

ĪPAŠU VEIDU SAVSTARPĒJĀS PALĪDZĪBAS LŪGUMS

8. pants

Restitūcija

1. Pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma, neskarot labticīgu trešo personu tiesības, lūguma saņēmēja dalībvalsts var nodot noziedzīgā ceļā iegūtus priekšmetus lūguma iesniedzējas dalībvalsts rīcībā, lai tos atdotu atpakaļ to likumīgajiem īpašniekiem.

2. Piemērojot Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 3. un 6. pantu un Beniluksa Līguma 24. panta otro daļu un divdesmit devīto daļu, lūguma saņēmēja dalībvalsts var atteikties no šo priekšmetu atdošanas vai nu pirms, vai pēc to nodošanas pieprasītājai dalībvalstij, ja tādējādi var atvieglot šo lietu atdošanu likumīgajam īpašniekam. Labticīgu trešo personu tiesības netiek skartas.

3. Gadījumā, ja atteikšanās notiek pirms priekšmetu nodošanas lūguma iesniedzējai dalībvalstij, lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecībā uz šiem priekšmetiem neizmanto ne nodrošinājuma tiesības, ne citas regresa tiesības saskaņā ar nodokļu vai muitas tiesību normām.

Otrajā daļā minētais atteikums neierobežo lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesības iekasēt nodokli vai nodevas no likumīgā īpašnieka.

9. pants

Ieslodzīto personu pagaidu nodošana izmeklēšanas nolūkos

1. Ja attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu starpā ir panākta vienošanās, dalībvalsts, kas ir lūgusi izmeklēšanu, kurā vajadzīga šīs valsts teritorijā ieslodzītas personas klātbūtne, uz laiku var nodot minēto personu uz tās dalībvalsts teritoriju, kurā jānotiek izmeklēšanai.

2. Šāda vienošanās ietver kārtību, kādā šo personu uz laiku nodod, un termiņu, kurā šī persona ir jānodod atpakaļ lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā.

3. Ja nodošanai ir nepieciešama attiecīgās personas piekrišana, lūguma saņēmējai dalībvalstij nekavējoties jāiesniedz šādas piekrišanas apliecinājums vai tā kopija.

4. Ieslodzījuma laika posmu lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā atskaita no ieslodzījuma laika, kas attiecīgajai personai ir jāizcieš vai būs jāizcieš lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā.

5. Eiropas Savstarpējās palīdzības konvencijas 11. panta 2. un 3. punkta, 12. un 20. panta noteikumus šim pantam piemēro mutatis mutandis.

6. Iesniedzot 27. panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, katra dalībvalsts var deklarēt, ka līdz vienošanās panākšanai saskaņā ar šā panta pirmo daļu, ir nepieciešama šā panta trešajā daļā minētā piekrišana vai tā būs vajadzīga konkrētos deklarācijā norādītos apstākļos.

10. pants

Liecības sniegšana videokonferencē

1. Ja persona atrodas vienas dalībvalsts teritorijā un tai kā lieciniekam vai ekspertam jāliecina citas dalībvalsts tiesu varas iestādēs, un ja tai nav vēlams vai iespējams personiski ierasties citas dalībvalsts teritorijā, šī cita dalībvalsts var lūgt liecības sniegšanu, izmantojot videokonferenci, ievērojot otro līdz astoto daļu.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts piekrīt liecības sniegšanai, izmantojot videokonferenci, ar noteikumu, ka videokonferences izmantošana nav pretrunā attiecīgās valsts tiesību pamatprincipiem, un ar nosacījumu, ka tai ir liecības sniegšanai vajadzīgie tehniskie līdzekļi. Ja lūguma saņēmējai dalībvalstij nav pieejami videokonferences tehniskie līdzekļi, lūguma iesniedzēja dalībvalsts var sagādāt šādus līdzekļus, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos.

3. Papildus Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 14. pantā un Beniluksa Līguma 37. pantā minētajai informācijai lūgumos par liecību sniegšanu, izmantojot videokonferenci, norāda iemeslu, kāpēc lieciniekam vai ekspertam nav vēlams vai iespējams ierasties personiski, tiesu varas iestādes nosaukumu un to personu vārdus, kuri vadīs liecības sniegšanu.

4. Lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu varas iestāde izsauc attiecīgo personu ierasties saskaņā ar kārtību, kāda paredzēta tās tiesību aktos.

5. Liecības sniegšanai, izmantojot videokonferenci, piemēro šādus noteikumus:

a) liecības sniegšanā piedalās lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu varas iestāde, ja nepieciešams, arī tulks, un tā ir arī atbildīga par pratināmās personas identificēšanu un lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību pamatprincipu ievērošanu. Ja lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu varas iestāde uzskata, ka liecības sniegšanas laikā ir pārkāpti lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību pamatprincipi, tā tūlīt veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka liecības sniegšana turpinās saskaņā ar minētajiem principiem;

b) lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes vajadzības gadījumā vienojas par pratināmās personas aizsardzības pasākumiem;

c) liecības sniegšanu veic tieši vai pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu varas iestādes norādījumiem saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem;

d) ja nepieciešams, pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts vai pratināmās personas lūguma saņēmēja dalībvalsts pratināmajai personai nodrošina tulka palīdzību;

e) pratināmā persona var atteikties sniegt liecību, pamatojoties uz tiesībām, kas viņam vai viņai izriet no lūguma iesniedzējas vai lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

6. Neskarot jebkādus saskaņotos personu aizsardzības pasākumus, lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu varas iestāde pēc liecības sniegšanas pabeigšanas sastāda protokolu, norādot liecības sniegšanas datumu un vietu, pratināmās personas identitāti, visu citu to personu identitāti un funkcijas lūguma saņēmējā dalībvalstī, kuras piedalījās liecības sniegšanā, jebkādus sniegtos zvērestus un tehniskos nosacījumus, ar kādiem ir notikusi liecības sniegšana. Lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde nosūta šo dokumentu lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentajai iestādei.

7. Pieprasītāja dalībvalsts pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij kompensē videosakaru izveidošanas izmaksas, videosakaru apkalpošanas izmaksas lūguma saņēmējā dalībvalstī, tās pieaicināto tulku darba samaksu un pabalstus lieciniekiem un ekspertiem, kā arī viņu ceļa izdevumus pieprasījuma saņēmējā dalībvalstī, ja vien pēdējā neatsakās no visu vai dažu minēto izdevumu kompensācijas.

8. Ja liecinieki vai eksperti dalībvalstu teritorijā sniedz liecību saskaņā ar šo pantu un atsakās liecināt, kad ir viņu pienākums liecināt, vai sniedz nepatiesu liecību, dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu attiecīgās valsts tiesību aktu piemērošanu tādā pašā veidā, kā tad, ja liecināšana notiktu saskaņā ar attiecīgās valsts procedūru.

9. Ja liecības uzklausīšanā, izmantojot videokonferenci, ir iesaistīta apsūdzētā persona, vajadzības gadījumā dalībvalstis pēc saviem ieskatiem un ar savu kompetento tiesas iestāžu piekrišanu var piemērot arī šā panta noteikumus. Šādā gadījumā lēmumu par videokonferences rīkošanu un videokonferences noturēšanas veidu nosaka vienošanās starp attiecīgajām dalībvalstīm saskaņā ar attiecīgo valstu tiesību aktiem un atbilstīgajiem starptautiskajiem instrumentiem, to skaitā ar 1950. gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.

Iesniedzot savu paziņojumu saskaņā ar 27. panta otro daļu, katra dalībvalsts var deklarēt, ka tā nepiemēros šīs daļas pirmos divus teikumus. Minēto deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt.

Liecību sniegšanu veic tikai ar apsūdzētās personas piekrišanu. Padome ar tiesiski saistošu instrumentu pieņem noteikumus, kas var izrādīties vajadzīgi, lai nodrošinātu apsūdzēto personu tiesības.

11. pants

Liecinieku un ekspertu liecību sniegšana telefonkonferencē

1. Ja persona atrodas vienas dalībvalsts teritorijā un tai kā lieciniekam vai ekspertam jāsniedz liecības citas dalībvalsts tiesu varas iestādēs, šī cita dalībvalsts — ja to paredz attiecīgās valsts tiesību akti — var lūgt iepriekšminētās dalībvalsts palīdzību telefonkonferences nodrošināšanā, kā paredzēts otrajā līdz piektajā daļā.

2. Liecības sniegšana, izmantojot telefonsakaru konferenci, var notikt tikai tad, ja liecinieks vai eksperts piekrīt šādai liecības sniegšanas metodei.

3. Lūguma saņēmēja dalībvalsts piekrīt liecības sniegšanai, izmantojot telefonkonferenci, kad tas nav pretrunā ar tās tiesību pamatprincipiem.

4. Papildus Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 14. pantā un Beniluksa Līguma 37. pantā minētajai informācijai lūgumā par liecības sniegšanu, izmantojot telefonkonferenci, norāda tiesu varas iestādes nosaukumu un to personu vārdus, kas vadīs liecības sniegšanu, un to, ka liecinieks vai eksperts vēlas piedalīties liecības sniegšanā, izmantojot telefonkonferenci.

5. Attiecīgās dalībvalstis vienojas par praktiskiem pasākumiem attiecībā uz liecības sniegšanu. Vienojoties par minētajiem pasākumiem, lūguma saņēmēja dalībvalsts apņemas:

a) paziņot par liecības sniegšanas laiku un vietu attiecīgajam lieciniekam vai ekspertam;

b) nodrošināt liecinieka vai eksperta identificēšanu;

c) pārbaudīt, vai liecinieks vai eksperts piekrīt liecības sniegšanai, izmantojot telefonkonferenci.

Lūguma saņēmēja dalībvalsts var izteikt pilnīgi vai daļēji savu piekrišanu, to pakļaujot attiecīgajiem 10. panta piektās un astotās daļas noteikumiem. Ja nav panākta citāda vienošanās, 10.pantā septītās daļas noteikumus piemēro mutatis mutandis.

12. pants

Kontrolētas piegādes

1. Katra dalībvalsts apņemas nodrošināt, ka kontrolētas piegādes var tikt atļautas tās teritorijā pēc citas dalībvalsts lūguma, veicot tādu nodarījumu kriminālizmeklēšanu, attiecībā uz kuriem ir piemērojama izdošana.

2. Lēmumu par kontrolētu piegāžu veikšanu katrā atsevišķajā gadījumā pieņem lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes, ņemot vērā šīs dalībvalsts nacionālos tiesību aktus.

3. Kontrolētas piegādes veic saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts procedūrām. Minētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir tiesības rīkoties un vadīt, un kontrolēt operācijas.

13. pants

Apvienotās izmeklēšanas grupas

1. Pēc savstarpējas vienošanās divu vai vairāku dalībvalstu kompetentās iestādes var izveidot apvienotu izmeklēšanas grupu konkrētam mērķim uz noteiktu laiku, ko pēc savstarpējas piekrišanas var pagarināt, lai veiktu kriminālizmeklēšanu vienā vai vairākās dalībvalstīs, kuras ir izveidojušas šo grupu. Grupas sastāvu nosaka vienošanās.

Apvienoto izmeklēšanas grupu it īpaši var izveidot, ja:

a) dalībvalsts veiktā noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana prasa smagu un rūpīgu darbu, iesaistot citas dalībvalstis;

b) vairākas dalībvalstis veic noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, kurā lietas apstākļi prasa iesaistīto dalībvalstu saskaņotu rīcību.

Jebkura no attiecīgajām dalībvalstīm var iesniegt lūgumu izveidot apvienotu izmeklēšanas grupu. Grupu izveido vienā no dalībvalstīm, kurā paredzams veikt izmeklēšanu.

2. Papildus Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 14. panta un Beniluksa līguma 37. panta attiecīgajos noteikumos minētajai informācijai lūgumos par apvienotās izmeklēšanas grupas izveidošanu ietver priekšlikumus attiecībā uz grupas sastāvu.

3. Apvienotās izmeklēšanas grupa darbojas to dalībvalstu teritorijā, kas ir izveidojušas grupu saskaņā ar šādiem vispārējiem nosacījumiem:

a) grupas vadītājs ir tādas kompetentas iestādes pārstāvis, kas piedalās kriminālizmeklēšanā dalībvalstī, kurā darbojas komanda. Grupas vadītājs rīkojas savas kompetences robežās saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem;

b) komanda īsteno savu darbību saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā darbojas. Grupas dalībnieki veic savus uzdevumus a)punktā minētās personas vadībā, ņemot vērā nosacījumus, ko viņu pārstāvētās iestādes ir iekļāvušas līgumā par komandas izveidošanu;

c) dalībvalsts, kurā darbojas šī grupa, veic visus vajadzīgos organizatoriskos pasākumus, lai grupa varētu darboties.

4. Šajā pantā apvienotās izmeklēšanas grupas dalībniekus no dalībvalstīm, kas nav dalībvalsts, kurā darbojas grupa, sauc par "piekomandētiem" darbam grupā.

5. Apvienotās izmeklēšanas grupā piekomandētajiem dalībniekiem ir tiesības piedalīties izmeklēšanas pasākumos dalībvalstī, kurā notiek darbība. Tomēr grupas vadītājs noteiktu iemeslu dēļ saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā grupa darbojas, var nolemt citādi.

6. Apvienotās izmeklēšanas grupā piekomandētajiem dalībniekiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā komanda darbojas, grupas vadītājs var uzticēt uzdevumu veikt dažus izmeklēšanas pasākumus, ja to apstiprina kompetentās iestādes dalībvalstī, kurā notiek darbība, un norīkotāja dalībvalsts.

7. Ja apvienotās izmeklēšanas grupai jāveic izmeklēšanas pasākumi vienā no dalībvalstīm, kas ir piedalījusies grupas izveidošanā, tie grupas dalībnieki, ko šī dalībvalsts ir norīkojusi, var lūgt savas kompetentās iestādes veikt šos pasākumus. Minētajā dalībvalstī šie pasākumi tiek veikti saskaņā ar nosacījumiem, ko piemērotu, ja tie būtu nepieciešami izmeklēšanā attiecīgajā dalībvalstī.

8. Ja apvienotās izmeklēšanas grupai ir nepieciešama tādas dalībvalsts palīdzība, kas nav piedalījusies grupas izveidošanā, vai trešās valsts palīdzība, kompetentās iestādes valstī, kurā notiek darbība, var lūgt palīdzību attiecīgās valsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar attiecīgiem instrumentiem vai vienošanos.

9. Saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem savas kompetences robežās apvienotās izmeklēšanas grupas dalībnieks var sniegt grupai informāciju, kas pieejama dalībvalstī, kura to norīkojusi piedalīties grupas veiktajā kriminālizmeklēšanā.

10. Informāciju, ko dalībnieks vai piekomandētais dalībnieks ir likumīgi ieguvis, darbojoties apvienotajā izmeklēšanas grupā, un kas citādi nav pieejama attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, var izmantot:

a) mērķim, ar kādu ir izveidota grupa;

b) lai atklātu un izmeklētu noziedzīgus nodarījumus, un sauktu par tiem pie atbildības, ja iepriekš ir saņemta tās dalībvalsts piekrišana, kurā informācija ir iegūta. Minēto piekrišanu var nedot tikai tad, ja šādas informācijas izmantošana apdraudētu kriminālizmeklēšanu attiecīgajā dalībvalstī vai attiecībā uz kuru šī dalībvalsts varētu atteikties sniegt savstarpēju palīdzību;

c) lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai, un neskarot b)punktu, ja pēc tam uzsāk kriminālizmeklēšanu;

d) citiem mērķiem, ciktāl par to vienojas dalībvalstis, kas izveidojušas grupa.

11. Šis pants neskar citus spēkā esošus noteikumus vai vienošanos par apvienoto izmeklēšanas grupu izveidošanu vai darbību.

12. Ciktāl to pieļauj attiecīgo dalībvalstu tiesību akti vai jebkura to starpā piemērojama tiesiska instrumenta noteikumi, var tik panāktas vienošanās, kādā grupas darbībā iesaistās personas, kas nav to dalībvalstu kompetento iestāžu pārstāvji, kuras izveidojušas apvienoto izmeklēšanas grupu. Minētās personas, piemēram, var būt to iestāžu amatpersonas, kuras izveidotas, ievērojot Līgumu par Eiropas Savienību. Tiesības, kas piešķirtas grupas dalībniekiem vai piekomandētajiem dalībniekiem, pamatojoties uz šo pantu, šīm personām nepiemēro, ja vien no vienošanās tieši neizriet citādi.

14. pants

Slēpta izmeklēšana

1. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts un lūguma saņēmēja dalībvalsts var vienoties par palīdzības sniegšanu viena otrai noziegumu izmeklēšanā, ko veic amatpersonas, kuras darbojas ar slēptu vai neīstu identitāti (slēptā izmeklēšana).

2. Lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lēmumu par lūgumu pieņem katrā atsevišķajā gadījumā, ņemot vērā attiecīgos tiesību aktus un procedūras. Dalībvalstis vienojas par slēptās izmeklēšanas ilgumu, sīki izstrādātiem nosacījumiem un attiecīgo amatpersonu tiesisko statusu slēptās izmeklēšanas laikā, ņemot vērā attiecīgo valstu tiesību aktus un procedūras.

3. Slēptā izmeklēšana notiek saskaņā ar to dalībvalstu tiesību aktiem un procedūrām, kuru teritorijā veic slēpto izmeklēšanu. Iesaistītās dalībvalstis sadarbojas, lai nodrošinātu slēptās izmeklēšanas sagatavošanu un uzraudzību, un veiktu pasākumus to amatpersonu drošības nodrošināšanai, kas darbojas ar slēptu vai neīstu identitāti.

4. Iesniedzot 27. panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka šis pants tai nav saistošs. Minēto deklarāciju jebkurā laikā var atsaukt.

15. pants

Amatpersonu kriminālatbildība

Attiecībā uz nodarījumiem, kas veikti pret amatpersonām vai ko amatpersonas pašas ir veikušas — 12., 13. un 14. pantā minēto darbību laikā amatpersonas no dalībvalsts, kas nav dalībvalsts, kurā notiek darbība, uzskata par tās dalībvalsts amatpersonām, kurā notiek darbība.

16. pants

Amatpersonu civiltiesiskā atbildība

1. Ja saskaņā ar 12., 13. un 14. pantu dalībvalsts amatpersonas darbojas citā dalībvalstī, pirmā dalībvalsts atbild par visiem zaudējumiem, ko tie nodarījuši to darbību laikā, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kuras teritorijā viņi darbojas.

2. Dalībvalsts, kuras teritorijā ir nodarīti pirmajā daļā minētie zaudējumi, novērš šos zaudējumus saskaņā ar nosacījumiem, kas piemērojami tās amatpersonām.

3. Dalībvalsts, kuras amatpersonas ir nodarījušas kaitējumu kādai personai citas dalībvalsts teritorijā, pilnībā atlīdzina šai dalībvalstij visas summas, ko tā izmaksājusi cietušajiem vai viņu pilnvarotajām personām.

4. Neskarot dalībvalstu tiesību īstenošanu attiecībā uz trešajām personām un izņemot trešajā daļā paredzēto gadījumu, katra dalībvalsts pirmajā daļā paredzētajā gadījumā atturas pieprasīt atlīdzību par tai nodarītajiem zaudējumiem no otras dalībvalsts.

III sadaļa

TELEKOMUNIKĀCIJU SAKARU PĀRTVERŠANA

17. pants

Iestādes, kas ir kompetentas pieprasīt telekomunikāciju sakaru pārtveršanu

18., 19. un 20. panta noteikumu piemērošanas nolūkā "kompetentā iestāde" nozīmē tiesu varas iestādi vai, — ja tiesu varas iestādēm nav kompetences jomā, uz ko attiecas minētie noteikumi — līdzvērtīgu kompetentu iestādi, kas noteikta, ievērojot 24. panta pirmās daļas e)punktu, un rīkojas kriminālizmeklēšanas nolūkā.

18. pants

Telekomunikāciju sakaru pārtveršanas lūgumi

1. Kriminālizmeklēšanas nolūkā kompetenta iestāde lūguma iesniedzējas dalībvalstī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktu noteikumiem var lūgt kompetentai iestādei lūguma saņēmējā dalībvalstī:

a) telekomunikāciju sakaru pārtveršanu un tūlītēju pārraidīšanu lūguma iesniedzējai dalībvalstij; vai

b) telekomunikāciju sakaru ierakstu pārtveršanu, ierakstīšanu un sekojošu pārraidīšanu lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

2. Lūgumus saskaņā ar pirmo daļu var iesniegt attiecībā uz telekomunikāciju sakaru līdzekļa izmantošanu, ko veic pārtveršanas subjekts, ja šis subjekts atrodas:

a) lūguma iesniedzējā dalībvalstī, un lūguma iesniedzējai dalībvalstij vajadzīga lūguma saņēmējas dalībvalsts tehniska palīdzība telekomunikāciju sakaru pārtveršanā;

b) lūguma iesniedzējā dalībvalstī un subjekta telekomunikāciju sakarus var pārtvert tajā dalībvalstī;

c) trešajā dalībvalstī, kas ir informēta atbilstoši 20. panta otrās daļas a)punktam, un lūguma iesniedzējai dalībvalstij nepieciešama lūguma saņēmējas dalībvalsts tehniskā palīdzība subjekta telekomunikāciju sakaru pārtveršanai.

3. Atkāpjoties no Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 14. panta un Beniluksa Līguma 37. panta, lūgumi saskaņā ar šo pantu ietver:

a) norādi par to, kas ir lūguma sagatavotāja iestāde;

b) apstiprinājumu, ka likumīgs sakaru pārtveršanas orderis vai rīkojums ir izdots saistībā ar kriminālizmeklēšanu;

c) informāciju, lai identificētu šīs telekomunikāciju sakaru pārtveršanas subjektu;

d) norādi par to, kādu noziedzīgu nodarījumu izmeklē;

e) vēlamo sakaru pārtveršanas ilgumu; un

f) ja iespējams, pietiekamus tehniskos datus un jo īpaši attiecīgo tīkla savienojuma numuru, lai varētu nodrošinātu lūguma izpildi.

4. Ja lūgumu iesniedz saskaņā ar otrās daļas b)punktu, lūgumā jāiekļauj arī faktu kopsavilkums. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var arī pieprasīt papildu informāciju, kas tai ļautu izlemt, vai tā veiktu lūgto pasākumu līdzīgā nacionālā gadījumā.

5. Lūguma saņēmēja dalībvalsts apņemas izpildīt lūgumu saskaņā ar pirmās daļas a)punktu:

a) ja lūgumu iesniedz otrās daļas a)punktā un otrās daļas c)punktā minētajos gadījumos, iesniedzot trešajā daļā minēto informāciju. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var atļaut veikt sakaru pārtveršanu bez papildu formalitātēm;

b) ja lūgumu iesniedz otrās daļas punkta b)punktā minētajā gadījumā, iesniedzot trešajā un ceturtajā daļā minēto informāciju, un ja dalībvalsts veiktu lūgto pasākumu līdzīgā nacionālā gadījumā. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var pakļaut savu piekrišanu jebkuriem nosacījumiem, ko tā ievērotu līdzīgā nacionālā gadījumā.

6. Ja nav iespējama tūlītēja pārraidīšana, pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts apņemas izpildīt lūgumu atbilstoši pirmās daļas b)punktam, saņemot trešajā un ceturtajā daļā minēto informāciju, un ja lūgto pasākumu tā veiktu līdzīgā nacionālā gadījumā. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var pakļaut savu piekrišanu jebkuriem nosacījumiem, kas būtu jāievēro līdzīgā nacionālā gadījumā.

7. Iesniedzot 27. panta otrajā daļā paredzēto paziņojumu, jebkura dalībvalsts var deklarēt, ka sestā daļa tai ir saistoša tikai tad, ja tā nespēj nodrošināt tūlītēju pārraidīšanu. Tādā gadījumā cita dalībvalsts var piemērot savstarpējības principu.

8. Iesniedzot lūgumu saskaņā ar pirmās daļas b)punktu, lūguma iesniedzēja dalībvalsts, ja tai ir īpašs iemesls to lūgt, var lūgt arī ieraksta transkripciju. Lūguma saņēmēja dalībvalsts izskata šādus lūgumus saskaņā ar saviem tiesību aktiem un procedūrām.

9. Dalībvalsts, saņemot informāciju saskaņā ar trešo un ceturto daļu, saglabā šīs informācijas konfidencialitāti saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

19. pants

Telekomunikāciju sakaru pārtveršana attiecīgās valsts teritorijā, izmantojot pakalpojumu sniedzējus

1. Dalībvalstis nodrošina to, ka telekomunikāciju pakalpojumu sistēmas, kuras šo valstu teritorijā darbojas caur vārteju un kuras nav tieši pieejamas citas dalībvalsts teritorijā, lai likumīgi pārtvertu šajā valstī esoša subjekta telekomunikāciju sakarus, citai dalībvalstij var tikt padarītas tieši pieejamas likumīgai sakaru pārtveršanai ar tās teritorijā esoša norīkota pakalpojumu sniedzēja starpniecību.

2. Šā panta pirmajā daļā minētajā gadījumā dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir tiesības veikt sakaru pārtveršanu ar tās teritorijā esoša norīkota pakalpojumu sniedzēja starpniecību, lai veiktu kriminālizmeklēšanu saskaņā ar piemērojamajiem attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar noteikumu, ka sakaru pārtveršanas subjekts atrodas minētajā dalībvalstī, neiesaistot dalībvalsti, kuras teritorijā atrodas vārteja.

3. Šā panta otro daļu piemēro arī tad, ja sakaru pārtveršanu veic saskaņā ar lūgumu atbilstoši 18. panta otrās daļas b)punktam.

4. Šis pants nekavē dalībvalsti saskaņā ar 18. pantu iesniegt lūgumu dalībvalstij, kuras teritorijā atrodas vārteja, par telekomunikāciju sakaru likumīgu pārtveršanu un it īpaši, ja lūguma iesniedzējā dalībvalstī nav starpnieka.

20. pants

Telekomunikāciju sakaru pārtveršana bez citas dalībvalsts tehniskās palīdzības

1. Neskarot starptautisko tiesību vispārīgos principus, kā arī 18. panta otrās daļas c)punkta noteikumus, saistības saskaņā ar šo pantu attiecas uz sakaru pārtveršanas orderiem, ko izsniegusi vai apstiprinājusi dalībvalsts kompetentā iestāde tādas kriminālizmeklēšanas gaitā, kas pēc sava rakstura ir izmeklēšana pēc konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, tā skaitā arī pēc nodarījuma mēģinājumiem, ciktāl tos uzskata par kriminalizētiem saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem, lai identificētu un arestētu, apsūdzētu, sauktu pie atbildības vai pieņemtu spriedumu par personām, kuras par to ir atbildīgas.

2. Ja kriminālizmeklēšanas nolūkā telekomunikāciju sakaru pārtveršanu apstiprina vienas dalībvalsts kompetentā iestāde ("pārtvērēja dalībvalsts") un sakaru pārtveršanas orderī norādītā subjekta telekomunikāciju sakaru adrese tiek izmantota citas dalībvalsts teritorijā ("informētā dalībvalsts"), kuras tehniskā palīdzība nav vajadzīga, lai veiktu sakaru pārtveršanu, pārtvērēja dalībvalsts dara zināmu informētajai dalībvalstij par pārtveršanu:

a) pirms sakaru pārtveršanas, ja, sagatavojot pārtveršanas orderi, tā zina, ka subjekts atrodas informētās dalībvalsts teritorijā;

b) citos gadījumos tūlīt pēc tam, kad tā uzzina, ka sakaru pārtveršanas objekts atrodas informētās dalībvalsts teritorijā.

3. Informācija, ko pārtvērēja dalībvalsts dara zināmu, ietver:

a) norādi par to, kas ir pieprasītāja iestāde;

b) apstiprinājumu, ka likumīgs sakaru pārtveršanas orderis ir izdots saistībā ar kriminālizmeklēšanu;

c) informāciju, lai identificētu sakaru pārtveršanas subjektu;

d) norādi par to, kāda kriminālsodāma rīcība tiek izmeklēta; un

e) sakaru pārtveršanas vēlamo ilgumu.

4. Ja dalībvalsti informē atbilstoši otrajai un trešajai daļai, piemēro šādus noteikumus:

a) saņemot trešajā daļā paredzēto informāciju, informētās dalībvalsts kompetentā iestāde nekavējoties un vēlākais 96 stundu laikā sniedz atbildi pārtvērējai dalībvalstij, lai:

i) atļautu veikt vai turpināt sakaru pārtveršanu. Informētā dalībvalsts var pakļaut savu piekrišanu jebkādiem nosacījumiem, ko tā ievērotu līdzīgā nacionālā gadījumā;

ii) pieprasītu neveikt vai izbeigt sakaru pārtveršanu, ja pārtveršana nebūtu pieļaujama, ievērojot informētās dalībvalsts tiesību aktus vai arī Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijas 2.pantā minēto iemeslus. Ja informētā dalībvalsts izvirza šādu prasību, šāds lēmums jāpamato rakstveidā;

iii) ii)apakšpunktā minētajos gadījumos — pieprasītu neizmantot materiālus, kas jau ir pārtverti, subjektam atrodoties tās teritorijā, vai pieprasītu tos izmantot tikai saskaņā ar tās izvirzītiem nosacījumiem. Informētā dalībvalsts pārtvērējai dalībvalstij dara zināmu minēto nosacījumu pamatojumu;

iv) sākotnējam 96 stundu termiņam pieprasītu īsu pagarinājumu — ne vairāk kā astoņas dienas, par ko vienojas ar pārtvērēju dalībvalsti, ar mērķi veikt iekšējās procedūras saskaņā ar tās nacionālo tiesību aktiem. Informētā dalībvalsts pārtvērējai dalībvalstij rakstiski dara zināmus nosacījumus, kas, ievērojot attiecīgās valsts tiesību aktus, pamato pieprasīto termiņa pagarinājumu;

b) kamēr informētā dalībvalsts nav pieņēmusi lēmumu, ievērojot a)punkta i) un ii)apakšpunktus, pārtvērēja dalībvalsts:

i) var turpināt pārtveršanu; un

ii) nedrīkst izmantot jau pārtverto materiālu, izņemot:

— ja attiecīgās dalībvalstis ir vienojušās citādi; vai

— lai veiktu steidzamus pasākumus un novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai. Informētajai dalībvalstij dara zināmu katru šādu izmantošanu un attiecīgo pamatojumu.

c) informētā dalībvalsts var pieprasīt lietas faktu kopsavilkumu un vajadzīgo papildu informāciju, lai varētu izlemt, vai tā atļautu sakaru pārtveršanu līdzīgā nacionālā gadījumā. Šāds pieprasījums neietekmē b)punkta piemērošanu, ja vien informētā dalībvalsts un pārtvērēja dalībvalsts nav vienojušās citādi.

d) dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu atbildes sniegšanu 96 stundu laikā. Šajā sakarā tās norīko kontaktpunktus, kas veic pienākumus 24 stundas diennaktī, un norāda tos savos paziņojumos saskaņā ar 24. panta pirmās daļas e)punktu.

5. Informētā dalībvalsts saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem saglabā tās informācijas konfidencialitāti, kas sniegta saskaņā ar trešo daļu.

6. Ja pārtvērēja dalībvalsts uzskata, ka saskaņā ar trešo daļu sniedzamā informācija ir īpaši sensitīva, kompetentajai iestādei to var pārsūtīt ar īpašas iestādes starpniecību, ja attiecīgās dalībvalstis šajā sakarā ir panākušas divpusēju vienošanos.

7. Iesniedzot savu paziņojumu saskaņā ar 27. panta otrajā daļā vai jebkurā laikā pēc tam, visas dalībvalstis var deklarēt, ka tām nebūs vajadzīga šajā pantā paredzētā informācija par sakaru pārtveršanu.

21. pants

Atbildība par telekomunikāciju operatoru izdevumiem

Lūguma iesniedzēja dalībvalsts sedz telekomunikāciju operatoru vai pakalpojumu sniedzēju izdevumus, kas radušies, izpildot lūgumu saskaņā ar 18. pantu.

22. pants

Divpusēji nolīgumi

Šī sadaļā neliedz noslēgt divpusējas vai daudzpusējas vienošanās starp dalībvalstīm ar nolūku atvieglot esošo un nākotnes tehnisko iespēju izmantošanu attiecībā uz telekomunikāciju sakaru likumīgu pārtveršanu.

IV sadaļa

23. pants

Personas datu aizsardzība

1. Personas datus, kas paziņoti saskaņā ar šo konvenciju, drīkst izmantot dalībvalsts, kam tie ir nodoti:

a) tādu procesuālu darbību nolūkā, uz ko attiecas šī konvencija;

b) citās tiesas un administratīvi procesuālajās darbībās, kas ir tieši saistītas ar a)punktā minētajām procesuālajām darbībām;

c) lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedriskai drošībai;

d) jebkuram citam mērķim — tikai ar datu sniedzējas dalībvalsts iepriekšēju piekrišanu, ja vien attiecīgā dalībvalsts nav saņēmusi datu subjekta piekrišanu.

2. Šo pantu piemēro arī tiem personas datiem, kas nav paziņoti, bet ir iegūti citā ceļā atbilstoši šai konvencijai.

3. Īpašos lietas apstākļos datu sniedzēja dalībvalsts var pieprasīt, lai personas datu saņēmēja dalībvalsts informē par datu izmantošanu.

4. Ja personas datu izmantošana ir pakļauta nosacījumiem atbilstoši 7. panta otrajai daļai, 18. panta piektās daļas b)punktam, 18. panta sestajai daļai vai 20. panta ceturtajai daļai, šie nosacījumi prevalē. Ja šādu nosacījumu nav, piemēro šā panta noteikumus.

5. Attiecībā uz informāciju, kas iegūta saskaņā ar 13. pantu, 13. panta desmitās daļas noteikumi prevalē pār šā panta noteikumiem.

6. Šā panta noteikumus nepiemēro personas datiem, ko dalībvalsts ieguvusi saskaņā ar šo konvenciju un kuru izcelsme ir šajā dalībvalstī.

7. Parakstot konvenciju, Luksemburga var deklarēt, ka gadījumos, kad saskaņā ar šo konvenciju Luksemburga personas datus dara zināmus citai dalībvalstij, piemēro šādus noteikumus:

ievērojot pirmās daļas c)punktu un īpašus lietas apstākļus, Luksemburga var lūgt, izņemot gadījumus, kad attiecīgā dalībvalsts nav ieguvusi tās datu subjekta piekrišanu, lai personas datus pirmās daļas a) un b)punktā minētajiem mērķiem izmanto tikai ar iepriekšēju Luksemburgas piekrišanu attiecībā uz tādām procesuālajām darbībām, kur Luksemburga būtu varējusi atteikt vai ierobežot personas datu nodošanu vai izmantošanu saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem vai 1. pantā minētajiem instrumentiem.

Ja konkrētā gadījumā Luksemburga atsakās piekrist dalībvalsts lūgumam saskaņā ar pirmās daļas noteikumiem, tai jāpamato savs lēmums rakstveidā.

V sadaļa

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

24. pants

Paziņojumi

1. Iesniedzot 27. panta otrajā daļā minēto paziņojumu, katra dalībvalsts veic paziņojumu, kurā papildus Eiropas savstarpējās palīdzības konvencijā un Beniluksa Līgumā jau norādītajām iestādēm ir noteiktas iestādes, kas ir kompetentas piemērot šo konvenciju un piemērot noteikumus par savstarpēju palīdzību krimināllietās starp dalībvalstīm un 1. panta pirmajā daļā minētos instrumentus, to skaitā:

a) kompetentās administratīvās iestādes 3. panta pirmās daļas nozīmē, ja tādas ir;

b) vienu vai vairākas centrālās iestādes 6. panta piemērošanas nolūkā, kā arī iestādes, kas ir kompetentas kārtot 6. panta astotajā daļā minētos pieprasījumus;

c) policijas vai muitas iestādes, kas ir kompetentas 6. panta piektās daļas mērķiem, ja tādas ir;

d) administratīvās iestādes, kas ir kompetentas 6. panta sestās daļas mērķiem, ja tādas ir; un

e) iestādi vai iestādes, kas ir kompetentas 18., 19. un 20. panta pirmās līdz piektās daļas piemērošanas nolūkā.

2. Atbilstoši pirmajai daļai veiktos paziņojumus var grozīt pilnīgi vai daļēji jebkurā laikā, ievērojot tādu pašu procedūru.

25. pants

Atrunas

Attiecībā uz šo konvenciju nav pieļaujamas atrunas, izņemot tajā skaidri noteiktās atrunas.

26. pants

Teritoriālā piemērošana

Šīs konvencijas piemērošana Gibraltārā sāksies pēc tam, kad uz Gibraltāru būs attiecināta Eiropas savstarpējās palīdzības konvencija.

Apvienotā Karaliste rakstiski informē Padomes prezidentu par to, kad tā vēlēsies piemērot konvenciju Normandijas salām un Menas salai, pēc tam, kad uz tām būs attiecināta Eiropas savstarpējās palīdzības konvencija. Lēmumu par šo lūgumu pieņem Padome, visiem tās locekļiem lemjot vienbalsīgi.

27. pants

Stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis paziņo Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram par šīs konvencijas pieņemšanas konstitucionālo procedūru pabeigšanu.

3. Šī konvencija stājas spēkā astoņās attiecīgajās dalībvalstīs 90 dienas pēc tam, kad otrajā daļā minēto paziņojumu ir veikusi valsts, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma konvencijas sastādīšanas lēmumu, un kas šo formalitāti nokārto kā astotā.

4. Jebkuram dalībvalsts paziņojumam, kas seko pēc otrajā daļā minētā astotā paziņojuma saņemšanas, ir tādas sekas, ka 90 dienas pēc sekojoša paziņojuma saņemšanas šī konvencija stājas spēkā starp šo dalībvalsti un tām dalībvalstīm, kurās konvencija jau ir stājusies spēkā.

5. Kamēr konvencija nav stājusies spēkā saskaņā ar trešo daļu, ikviena dalībvalsts, iesniedzot otrajā daļā minēto paziņojumu vai jebkurā laikā pēc tam, var deklarēt, ka tā piemēros šo konvenciju savās attiecībās ar dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas to pašu. Šādas deklarācijas stājas spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

6. Šo konvenciju piemēro tādai savstarpējai palīdzībai, kas uzsākta pēc konvencijas spēkā stāšanās dienas, vai saskaņā ar piekto daļu starp attiecīgajām dalībvalstīm.

28. pants

Jaunu dalībvalstu pievienošanās

1. Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti.

2. Šīs konvencijas teksts, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome, pievienojošās valsts valodā ir autentisks.

3. Pievienošanās dokumentus deponē depozitārijam.

4. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tai pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc tās dienas, kad nodod glabāšanā pievienošanās dokumentu, vai šīs konvencijas spēkā stāšanās dienā, ja tā vēl nav stājusies spēkā, beidzoties minētajam deviņdesmit dienu laika periodam.

5. Ja šī konvencija vēl nav stājusies spēkā pievienošanās dokumenta deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 27. panta piekto daļu.

29. pants

Stāšanās spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju

1. Neskarot 8. pantu Eiropas Savienības Padomes un Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes starpā noslēgtajā nolīgumā attiecībā uz šo valstu iesaistīšanu Šengenas acquis ieviešanā, piemērošanā un attīstībā ("Asociācijas nolīgums"), attiecībā uz savstarpējām attiecībām ar jebkuru dalībvalsti, kurā šī konvencija jau ir stājusies spēkā, ievērojot 27. panta trešo vai ceturto daļu, 2. panta pirmās daļas noteikumi stājas spēkā Islandē un Norvēģijā 90 dienas pēc tam, kad Padome un Komisija, ievērojot Asociācijas nolīguma 8. panta otro daļu, ir saņēmušas informāciju par šo valstu konstitucionālo prasību izpildi.

2. Šīs konvencijas stāšanās spēkā dalībvalstī pēc tam, kad 2. panta pirmajā daļā minētie noteikumi ir stājušies spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju, nozīmē šo noteikumu piemērošanu arī šīs dalībvalsts un Islandes un Norvēģijas savstarpējās attiecībās.

3. 2.panta pirmās daļas noteikumi nekādā gadījumā nekļūst saistoši Islandei un Norvēģijai līdz dienai, kas nosakāma, ievērojot Asociācijas nolīguma 15. panta ceturto daļu.

4. Neskarot pirmo, otro un trešo daļu, 2. panta pirmās daļas noteikumi stājas spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju ne vēlāk kā dienā, kad konvencija stājas spēkā piecpadsmitajā valstī, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma konvencijas sastādīšanas lēmumu.

30. pants

Depozitārijs

1. Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šīs konvencijas depozitārijs.

2. Depozitārijs publicē "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī" informāciju par pieņemšanas un pievienošanās gaitu, deklarācijas un atrunām, kā arī jebkurus citus paziņojumus attiecībā uz šo konvenciju.

_____________

1 OJ L 176, 10.7.1999, p. 36.

Padomes Deklarācija par 10.panta devīto daļu

Apsverot 10. panta devītajā daļā minētā instrumenta pieņemšanu, Padome respektē visu dalībvalstu saistības saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.

Apvienotās Karalistes deklarācija par 20. pantu

Šī deklarācija ir saskaņota un neatņemama konvencijas daļa.

Apvienotajā Karalistē 20. pantu piemēro attiecībā uz sakaru pārtveršanas orderiem, kuru izdevis Valsts sekretārs policijai vai VM muitas un akcīzes nodokļa dienestam, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem par sakaru pārtveršanu orderī norādītais mērķis ir smaga nozieguma atklāšana. To piemēros arī orderiem, kas izsniegti drošības dienestam, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem šis dienests atbalsta izmeklēšanu, kuras pazīmes ir aprakstītas 20. panta pirmajā daļā.

REGISTER: 19302000

DOCNUM: 42000A0712(01)

PUBREF: Official Journal C 197 , 12/07/2000 p. 0003-0023

Konvencijas par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās protokols, ko padome pieņēmusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.pantu

Šā protokola AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

ATSAUCOTIES uz Padomes 2001.gada 16.oktobra Aktu, ar ko sastāda protokolu Konvencijai par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpēju palīdzību krimināllietās,

ŅEMOT VĒRĀ secinājumus, kas pieņemti Eiropadomes sēdē, kura notika Tamperē 1999.gada 15. un 16.oktobrī, kā arī vajadzību tos īstenot tūlīt, lai nodrošinātu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu,

PATUROT PRĀTĀ ekspertu ieteikumus, kas sniegti, sniedzot savstarpējā novērtējuma ziņojumus, kuru pamatā ir Padomes 1997.gada 5.decembra Vienotā rīcība 97/827/JHA, ar ko izveido mehānismu, lai novērtētu starptautisko saistību cīņai pret organizēto noziedzību piemērošanu un īstenošanu valsts līmenī 1,

PĀRLIECĪBĀ par papildpasākumu nepieciešamību saistībā ar savstarpēju palīdzību krimināllietās, lai cīnītos pret noziedzību, jo īpaši organizēto noziedzību, naudas līdzekļu legalizāciju un finanšu noziegumiem,

IR VIENOJUŠĀS PAR ŠĀDIEM NOTEIKUMIEM, ko pievieno 2000.gada 29.maija Konvencijai par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējo palīdzību krimināllietās 2, turpmāk tekstā "2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencija", un kas veido tās neatņemamu sastāvdaļu.

___________________________

1 OJ L 344, 15.12.1997, p. 7.

2 OJ C 197, 12.7.2000, p. 3.

1. pants

Informācijas lūgums par bankas kontiem

1. Katra dalībvalsts saskaņā ar šajā pantā izklāstītajiem nosacījumiem veic nepieciešamos pasākumus, lai, atbildot uz citas dalībvalsts iesniegtu lūgumu, noteiktu, vai kādai fiziskai vai juridiskai personai, attiecībā uz kuru notiek kriminālizmeklēšana, pieder vai tā kontrolē vienu vai vairākus jebkura veida kontus jebkurā bankā, kas atrodas minētās valsts teritorijā, un ja tā ir, tad sniedz sīku informāciju par identificētajiem kontiem.

Informācija, ja lūgta un tik lielā mērā, cik to var izdarīt saprātīgā laika posmā, sniedzama arī par kontiem, attiecībā uz kuriem personai, kas pakļauta kriminālvajāšanai, ir pārstāvja tiesības.

2. Šajā pantā izklāstīto pienākumu piemēro tikai tiktāl, cik bankas, kurā atrodas konts, rīcībā ir attiecīga informācija.

3. Šajā pantā minētais pienākums piemērojams tikai tad, ja izmeklēšana attiecas uz:

— noziedzīgu nodarījumu, par kuru paredzētais maksimālais sods, kas ietver brīvības atņemšanu vai apcietinājumu, ir vismaz četri gadi lūguma iesniedzējā dalībvalstī, un vismaz divi gadi lūguma saņēmējā dalībvalstī, vai

— noziedzīgu nodarījumu, kas minēts 1995.gada Konvencijas par Eiropas Policijas biroja izveidi (Eiropola Konvencija) 2.pantā vai minētās konvencijas pielikumā ar grozījumiem, vai

— ciktāl uz to neattiecas Eiropola Konvencija, noziedzīgu nodarījumu, kas minēts 1995.gada Konvencijā par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību, tās 1996.gada Protokolā, vai tās 1997.gada Otrajā protokolā.

4. Iestāde, kas iesniedz lūgumu:

— norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtai informācijai varētu būt būtiska nozīme, izmeklējot noziedzīgo nodarījumu,

— norāda pamatojumu tās uzskatam, ka lūguma saņēmējas dalībvalsts bankās ir attiecīgais konts un, ciktāl iespējams, kuras bankas varētu būt iesaistītas,

— iekļauj visu pieejamo informāciju, kas varētu atvieglot lūguma izpildi.

5. Dalībvalstis var izpildīt lūgumu atbilstoši šim pantam ar tiem pašiem nosacījumiem, kādus tās piemēro attiecībā uz kratīšanas un mantas aresta lūgumiem.

6. Padome saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 34.panta 2.punkta c) apakšpunktu, var nolemt paplašināt trešās daļas darbības jomu.

2. pants

Informācijas lūgums par bankas darījumiem

1. Pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma, lūguma saņēmēja dalībvalsts sniedz informāciju par konkrētiem bankas kontiem un bankas operācijām, kas veiktas konkrētā laika periodā caur vienu vai vairākiem lūgumā norādītajiem kontiem, tajā skaitā sīku informāciju par visiem nosūtīšanas vai saņēmējkontiem.

2. Šajā pantā minētais pienākums piemērojams tikai tiktāl, cik bankas, kurā atrodas konts, rīcībā ir attiecīga informācija.

3. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts lūgumā norāda, kāpēc tā uzskata lūgto informāciju par būtisku, izmeklējot noziedzīgo nodarījumu.

4. Dalībvalstis var izpildīt lūgumu atbilstoši šim pantam ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus tās piemēro attiecībā uz kratīšanas un mantas aresta lūgumiem.

3. pants

Lūgumi par bankas darījumu uzraudzību

1. Katra dalībvalsts apņemas nodrošināt iespēju pēc kādas citas dalībvalsts lūguma noteiktu laika posmu uzraudzīt bankas operācijas, ko veic caur vienu vai vairākiem lūgumā norādītiem kontiem un paziņot rezultātus lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

2. Dalībvalsts, kura iesniedz lūgumu, tajā norāda, kāpēc tā uzskata pieprasīto informāciju par būtisku noziedzīgo nodarījuma izmeklēšanā.

3. Lēmumu par uzraudzību katrā atsevišķā gadījumā saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem pieņem lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes.

4. Par uzraudzības praktisko pusi vienojas lūguma iesniedzējas dalībvalsts un lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes.

4. pants

Konfidencialitāte

Katra dalībvalsts veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bankas attiecīgajam klientam vai citām trešajām personām netiek izpausts, ka informācija ir sniegta lūguma iesniedzējai dalībvalstij saskaņā ar 1., 2. vai 3.pantu vai ka tiek veikta izmeklēšana.

5. pants

Pienākums informēt

Ja lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde savstarpējās palīdzības lūguma izpildes gaitā secina, ka būtu piemēroti uzsākt izmeklēšanas darbības, kuras sākotnēji nebija paredzētas vai nevarēja paredzēt lūguma iesniegšanas brīdi, tā nekavējoties attiecīgi informē lūguma iesniedzēju iestādi, lai tā varētu turpmāk rīkoties.

6. pants

Savstarpējās palīdzības papildu lūgumi

1. Ja lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentā iestāde iesniedz savstarpējās palīdzības lūgumu papildus agrākam lūgumam, tad tai neprasa sniegt informāciju, kas jau norādīta sākotnējā lūgumā. Papildu lūgumā iekļauj informāciju, kas vajadzīga sākotnējā lūguma identificēšanai.

2. Ja saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem kompetentā iestāde, kas iesniegusi savstarpējas palīdzības lūgumu, piedalās tā izpildē lūguma saņēmējā dalībvalstī, tad tā var, kamēr atrodas attiecīgajā valstī un, neierobežojot 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencijas 6.panta trešo daļu, iesniegt papildu lūgumu tieši lūguma saņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei.

7. pants

Bankas noslēpums

Dalībvalstis bankas noslēpumu nevar minēt kā iemeslu, lai atteiktu jebkādu sadarbību attiecībā uz kādas citas dalībvalsts savstarpējās palīdzības lūgumu.

8. pants

Fiskāli nodarījumi

1. Savstarpējo palīdzību nedrīkst atteikt tikai, pamatojoties uz to, ka lūgums attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, ko lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata par fiskālu nodarījumu.

2. Ja kāda dalībvalsts kratīšanas un mantas aresta lūguma izpildi pakļauj nosacījumam, ka noziedzīgam nodarījumam, kas ir lūguma pamatā, ir jābūt sodāmam arī saskaņā ar tās tiesību aktiem, tad šādu nosacījumu attiecina arī uz pirmajā daļā minētajiem noziedzīgiem nodarījumiem, ja tāds noziedzīgs nodarījums atbilst tāda paša veida nodarījumam saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem.

Lūgumu nevar noraidīt, pamatojot ar to, ka lūguma saņēmējas dalībvalsts normatīvajos aktos nav paredzēti tādi paši nodokļi vai nodevas, vai arī tajos nav tādu pašu noteikumu attiecībā uz nodokļiem, nodevām, muitu vai maiņu, kā lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktos.

3. Ar šo atceļ Šengenas Līguma izpildes konvencijas 50.pantu.

9. pants

Politiski nodarījumi

1. Saistībā ar dalībvalstu savstarpējo tiesisko palīdzību lūguma saņēmēja dalībvalsts nevar uzskatīt nevienu noziedzīgu nodarījumu par politisku vai par tādu, kas saistīts ar politisku noziedzīgu nodarījumu, vai par noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīts politisku motīvu dēļ.

2. Katra dalībvalsts, veicot 13.panta otrajā daļā minēto paziņojumu, var deklarēt, ka tā piemēros pirmo daļu tikai attiecībā uz:

a) nodarījumiem, kas minēti 1977.gada 27.janvāra Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā; un

b) nodarījumiem, kas izpaužas kā sazvērestība vai apvienošanās, kas atbilst 1996.gada 27.septembra Konvencijas par savstarpēju izdošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs 3.panta ceturtajā daļā minētajām darbībām, lai izdarītu vienu vai vairākus nodarījumus, kas minēti Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 1. un 2.pantā.

3. Atrunas saskaņā ar Eiropas Konvencijas par terorisma apkarošanu 13.pantu neattiecas uz dalībvalstu savstarpējo tiesisko palīdzību.

10. pants

Atteikumu nosūtīšana Padomei un Eurojust iesaistīšana

1. Ja lūgumu noraida, pamatojoties uz:

— Eiropas Savstarpējās palīdzības konvencijas 2.panta b)apakšpunktu vai Beniluksa Līguma 22.panta 2.punkta b)apakšpunktu, vai

— Šengenas Līguma izpildes konvencijas 51.pantu vai Eiropas Savstarpējās palīdzības konvencijas 5.pantu, vai

— šā protokola 1.panta piekto daļu vai 2.panta ceturto daļu,

un lūguma iesniedzēja dalībvalsts uztur savu lūgumu, un nav iespējams rast risinājumu, tad lūguma saņēmēja dalībvalsts informatīvos nolūkos nosūta Padomei argumentētu lēmumu par lūguma noraidīšanu iespējamam dalībvalstu tiesiskās sadarbības īstenošanas novērtējumam.

2. Lūguma iesniedzējas dalībvalsts kompetentās iestādes var ziņot Eurojust, kad minētā struktūra būs izveidota, par jebkurām grūtībām, ar kurām nācies saskarties attiecībā uz pieprasījuma izpildi saistībā ar pirmajā daļā minētajiem noteikumiem, lai saņemtu iespējamu praktisku risinājumu saskaņā ar noteikumiem, kas paredzēti Eurojust dibināšanas instrumentā.

11. pants

Atrunas

Attiecībā uz šo protokolu nedrīkst izdarīt nekādas atrunas, izņemot tās, kas paredzētas 9.panta otrajā daļā.

12. pants

Teritoriālā piemērošana

Šo protokolu piemēros Gibraltārā, kad Gibraltārā būs stājusies spēkā 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencija saskaņā ar minētās konvencijas 26.pantu.

13. pants

Stāšanās spēkā

1. Šo protokolu pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis paziņo Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretāram par šā protokola pieņemšanas konstitucionālo procedūru pabeigšanu.

3. Šis Protokols stājas spēkā astoņās attiecīgajās dalībvalstīs 90 dienas pēc tam, kad otrajā daļā minēto paziņojumu ir veikusi valsts, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma šā Protokola sastādīšanas lēmumu, un kas šo formalitāti nokārto kā astotā. Tomēr, ja 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencija minētajā dienā nav stājusies spēkā, tad šis protokols stājas spēkā dienā, kad spēkā stājas minētā konvencija.

4. Pēc jebkuras dalībvalsts paziņojuma, kas seko pēc šā protokola stāšanās spēkā saskaņā ar trešo daļu, protokols stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc tam starp minēto dalībvalsti un tām dalībvalstīm, attiecībā uz kurām šis protokols jau stājies spēkā.

5. Kamēr protokols nav stājies spēkā saskaņā ar trešo daļu, ikviena dalībvalsts, iesniedzot otrajā daļā minēto paziņojumu vai jebkurā laikā pēc tam, var deklarēt, ka tā piemēros šo protokolu savās attiecībās ar dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas to pašu. Šādas deklarācijas stājas spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

6. Neatkarīgi no trešās līdz piektās daļas noteikumiem, protokols nestājas spēkā vai to nepiemēro attiecībās starp jebkurām divām dalībvalstīm, līdz starp minētajām dalībvalstīm nav stājusies spēkā vai nav piemērota 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencija.

7. Šo protokolu piemēro tādai savstarpējai palīdzībai, kas uzsākta pēc protokola spēkā stāšanās dienas, vai saskaņā ar piekto daļu starp attiecīgajām dalībvalstīm.

14. pants

Pievienojošās valstis

1. Šim protokolam var pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības dalībnieci un pievienojas 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencijai.

2. Protokola teksts, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome pievienojušās valsts valodā, ir autentisks.

3. Pievienošanās dokumentus deponē depozitārijam.

4. Šis protokols stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tam pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc tās dienas, kad deponē pievienošanās dokumentu, vai šā protokola spēkā stāšanās dienā, ja tas vēl nav stājies spēkā, beidzoties minētajam deviņdesmit dienu laika periodam.

5. Ja šis protokols vēl nav stājies spēkā laikā pievienošanās dokumentu deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 13.panta piekto daļu.

6. Neatkarīgi no ceturtās un piektās daļas noteikumiem, protokols nestājas spēkā vai to nepiemēro attiecībā uz pievienojušos valsti, līdz attiecībā uz minēto valsti nav stājusies spēkā vai nav piemērota 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencija.

15. pants

Islandes un Norvēģijas statuss

Šā protokola 8.pantā paredzēti pasākumi groza noteikumus vai kuru pamatā ir noteikumi, kas minēti Eiropas Savienības Padomes un Islandes Republikas un Norvēģijas Karalistes starp noslēgtajā nolīgumā attiecībā uz šo valstu iesaistīšanu Šengenas acquis ieviešanā, piemērošanā un attīstībā 1 (turpmāk tekstā "Asociācijas līgums") A pielikumā.

__________________

1 OJ L 176, 10.7.1999, p. 36.

16. pants

Stāšanās spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju

1. Neskarot Asociācijas līguma 8.pantu, attiecībā uz savstarpējām attiecībām ar jebkuru dalībvalsti, attiecībā uz kuru šis protokols jau ir stājies spēkā saskaņā ar 13.panta trešo vai ceturto daļu, 15.pantā minētie noteikumi Islandē un Norvēģiju stājas spēkā 90 dienas pēc tam, kad Padome un Komisija, ievērojot Asociācijas līguma 8.panta otro daļu, ir saņēmušas informāciju par minēto valstu konstitucionālo prasību izpildi.

2. Šā protokola stāšanās spēkā dalībvalstī pēc tam, kad 15.pantā minētie noteikumi ir stājušies spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju, nozīmē šo noteikumu piemērošanu arī šīs dalībvalsts un Islandes un Norvēģijas savstarpējās attiecībās.

3. 15.panta noteikumi nekādā gadījumā nekļūst saistoši Islandei un Norvēģijai pirms attiecībā uz abām minētajām valstīm stājas spēkā noteikumi, kas paredzēti 2000.gada Savstarpējās palīdzības konvencijas 2.panta pirmajā daļā.

4. Neskarot pirmo, otro un trešo daļu, 15.pantā minētie noteikumi stājas spēkā attiecībā uz Islandi un Norvēģiju ne vēlāk kā dienā, kad protokols stājas spēkā piecpadsmitajā valstī, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma šā protokola sastādīšanas lēmumu.

17. pants

Depozitārijs

Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šā protokola depozitārijs.

Depozitārijs publicē "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī" informāciju par pieņemšanas un pievienošanās gaitu, deklarācijas, kā arī jebkurus citus paziņojumus attiecībā uz šo protokolu.

TO APLIECINOT, attiecīgi pilnvarotas personas ir parakstījušas šo protokolu.

Luksemburgā, 2001.gada 16.oktobrī, vienā eksemplārā angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, itāliešu, īru, portugāļu, somu, spāņu, vācu un zviedru valodā, visi teksti ir vienlīdz autentiski, oriģināls ir deponēts Eiropas Savienības Padomes Ģenerālsekretariāta arhīvos. Ģenerālsekretārs nosūta apstiprinātu kopiju katrai dalībvalstij.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 29.04.2004.Stājas spēkā: 01.05.2004.Tēma:  KrimināltiesībasPublicēts: Latvijas Vēstnesis, 69 (3017), 01.05.2004.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 10, 29.04.2004.
Saistītie dokumenti
  • Anotācija / tiesību akta projekts
  • Citi saistītie dokumenti
88043
01.05.2004
84
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva