Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Attēlotā redakcija
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par Konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3 pantu, par savstarpēju palīdzību un sadarbību muitas pārvalžu starpā (Neapoles II Konvencija)

1.pants. 1997.gada 18.decembra Konvencija, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K.3 pantu, par savstarpēju palīdzību un sadarbību muitas pārvalžu starpā (Neapoles II Konvencija) (turpmāk — Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Finanšu ministrija koordinē Konvencijā paredzēto saistību izpildi.

3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 33.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

3.1 pants. Saskaņā ar Konvencijas 32.panta ceturto daļu Latvijas Republika paziņo, ka piemēro Konvenciju (izņemot tās 23.pantu) attiecībās ar dalībvalstīm, kas ir sniegušas tāda paša veida paziņojumu.

(17.07.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 13.08.2008.)

4.pants. Saskaņā ar Konvencijas 20.panta astoto daļu, 23.panta piekto daļu un 30.pantu Latvijas Republika neuzskata sev par saistošu tās 20. un 23.pantu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.06.2014. likumu, kas stājas spēkā 22.07.2014.)

5.pants. Latvija atzīst Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci sniegt prejudiciālus nolēmumus par šīs Konvencijas interpretēšanu saskaņā ar tās 26.panta piektās daļas "a" punktu.

6.pants. Likums stājas spēkā 2004.gada 1.maijā. Līdz ar likumu izsludināms Konvencijas teksts angļu valodā un tā tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2004.gada 22.aprīlī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 2004.gada 1.maijā
CONVENTION
DRAWN UP ON THE BASIS OF ARTICLE K.3 OF THE TREATY ON EUROPEAN UNION, ON MUTUAL ASSISTANCE AND COOPERATION BETWEEN CUSTOMS ADMINISTRATIONS

THE HIGH CONTRACTING PARTIES to this Convention, Member States of the European Union,

REFERRING to the Act of the Council of the European Union of 18 December 1997,

RECALLING the need to strengthen the commitments contained in the Convention on mutual assistance between customs administrations, signed in Rome on 7 September 1967,

CONSIDERING that customs administrations are responsible on the customs territory of the Community and, in particular at its points of entry and exit, for the prevention, investigation and suppression of offences not only against Community rules, but also against national laws, in particular the cases covered by Articles 36 and 223 of the Treaty establishing the European Community,

CONSIDERING that a serious threat to public health, morality and security is constituted by the developing trend towards illicit trafficking of all kinds,

CONSIDERING that particular forms of cooperation involving cross-border actions for the prevention, investigation and prosecution of certain infringements of both the national legislation of the Member States and Community customs regulations should be regulated, and that such cross-border actions must always be carried out in compliance with the principles of legality (conforming with the relevant law applicable in the requested Member State and with the Directives of the competent authorities of that Member State), subsidiarity (such actions to be launched only if it is clear that other less significant actions are not appropriate) and proportionality (the scale and duration of the action to be determined in the light of the seriousness of the presumed infringement),

CONVINCED that it is necessary to reinforce cooperation between customs administrations, by laying down procedures under which customs administrations may act jointly and exchange data concerned with illicit trafficking activities,

BEARING IN MIND that the customs administrations in their day-to-day work have to implement both Community and national provisions, and that there is consequently an obvious need to ensure that the provisions of mutual assistance and cooperation in both sectors evolve as far as possible in parallel,

HAVE AGREED ON THE FOLLOWING PROVISIONS:

Title I

GENERAL PROVISIONS

Article 1
Scope

1. Without prejudice to the competences of the Community, the Member States of the European Union shall provide each other with mutual assistance and shall cooperate with one another through their customs administrations, with a view to:

— preventing and detecting infringements of national customs provisions,

and

— prosecuting and punishing infringements of Community and national customs provisions.

2. Without prejudice to Article 3, this Convention shall not affect the provisions applicable regarding mutual assistance in criminal matters between judicial authorities, more favourable provisions in bilateral or multilateral agreements between Member States governing cooperation as provided for in paragraph 1 between the customs authorities or other competent authorities of the Member States, or arrangements in the same field agreed on the basis of uniform legislation or of a special system providing for the reciprocal application of measures of mutual assistance.

Article 2
Powers

The customs administrations shall apply this Convention with the limits of the powers conferred upon them under national provisions. Nothing in this Convention may be construed as affecting the powers conferred under national provisions upon the customs administrations within the meaning of this Convention.

Article 3
Relationship to mutual assistance provided by the judicial authorities

1. This Convention covers mutual assistance and cooperation in the framework of criminal investigations concerning infringements of national and Community customs provisions, concerning which the applicant authority has jurisdiction on the basis of the national provisions of the relevant Member State.

2. Where a criminal investigation is carried out by or under the direction of a judicial authority, that authority shall determine whether requests for mutual assistance or cooperation in that connection shall be submitted on the basis of the provisions applicable concerning mutual assistance in criminal matters or on the basis of this Convention.

Article 4
Definitions

For the purposes of this Convention, the following definitions shall apply:

1. 'national customs provisions': all laws, regulations and administrative provisions of a Member State the application of which comes wholly or partly within the jurisdiction of the customs administration of the Member State concerning:

— cross-border traffic in goods subject to bans, restrictions or controls, in particular pursuant to Articles 36 and 223 of the Treaty establishing the European Community,

— non-harmonised excise duties;

2. 'Community customs provisions':

— the body of Community provisions and associated implementing provisions governing the import, export, transit and presence of goods traded between Member States and third countries, and between Member States in the case of goods that do not have Community status within the meaning of Article 9(2) of the Treaty establishing the European Community or goods subject to additional controls or investigations for the purposes of establishing their Community status,

— the body of provisions adopted at Community level under the common agricultural policy and the specific provisions adopted with regard to goods resulting from the processing of agricultural products,

— the body of provisions adopted at Community level for harmonised excise duties and for value-added tax on importation together with the national provisions implementing them;

3. 'infringement': acts in conflict with national or Community customs provisions, including, inter alia:

— participation in, or attempts to commit, such infringements,

— participation in a criminal organization committing such infringements,

— the laundering of money deriving from the infringements referred to in this paragraph;

4. 'mutual assistance': the granting of assistance between customs administrations as provided for in this Convention;

5. 'applicant authority': the competent authority of the Member State which makes a request for assistance;

6. 'requested authority': the competent authority of the Member State to which a request for assistance is made;

7. 'customs administrations': Member States' customs authorities as well as other authorities with jurisdiction for implementing the provisions of this Convention;

8. 'personal data': all information relating to an identified or identifiable natural person; a person is considered to be identifiable if he or she can be directly or indirectly identified, inter alia by means of an identification number or of one or more specific elements which are characteristic of his or her physical, physiological, psychological, economic, cultural or social identity;

9. 'cross-border cooperation': cooperation between customs administrations across the borders of each Member State.

Article 5
Central coordinating units

1. Member States shall appoint in their customs authorities a central unit (coordinating unit). It shall be responsible for receiving all applications for mutual assistance under this Convention and for coordinating mutual assistance, without prejudice to paragraph 2. The unit shall also be responsible for cooperation with other authorities involved in an assistance measure under this Convention. The coordinating units of the Member States shall maintain the necessary direct contact with each other, particularly in the cases covered by Title IV.

2. The activity of the central coordinating units shall not exclude, particularly in an emergency, direct cooperation between other services of the customs authorities of the Member States. For reasons of efficiency and consistency, the central coordinating units shall be informed of any action involving such direct cooperation.

3. If the customs authority is not, or not completely, competent to process a request, the central coordinating unit shall forward the request to the competent national authority and inform the applicant authority that it has done so.

4. If it is not possible to accede to the request for legal or substantive reasons, the coordinating unit shall return the request to the applicant authority with an explanation as to why the request could not be processed.

Article 6
Liaison officers

1. Member States may make agreements between themselves on the exchange of liaison officers for limited or unlimited periods, and on mutually-agreed conditions.

2. Liaison officers shall have no powers of intervention in the host country.

3. In order to promote cooperation between Member States' customs administrations, liaison officers may, with the agreement or at the request of the competent authorities of the Member States, have the following duties:

(a) promoting and speeding up the exchange of information between the Member States;

(b) providing assistance in investigations which relate to their own Member State or the Member State they represent;

(c) providing support in dealing with requests for assistance;

(d) advising and assisting the host country in preparing and carrying out cross-border operations;

(e) any other duties which Member States may agree between themselves.

4. Member States may agree bilaterally of multilaterally on the terms of reference and the location of the liaison officers. Liaison officers may also represent the interests of one or more Member States.

Article 7
Obligation to prove identity

Unless otherwise specified in this Convention, officers of the applicant authority present in another Member State in order to exercise the rights laid down in this Convention shall at all times be able to produce written authority stating their identity and their official functions.

Title II

ASSISTANCE ON REQUEST

Article 8
Principles

1. In order to provide the assistance required under this Title, the requested authority or the competent authority which it has addressed shall proceed as though it were acting on its own account or at the request of another authority in its own Member State. In so doing it shall avail itself of all the legal powers at its disposal within the framework of its national law in order to respond to the request.

2. The requested authority shall extend this assistance to all circumstances of the infringement which have any recognisable bearing on the subject of the request for assistance without this requiring any additional request. In case of doubt, the requested authority shall firstly contact the applicant authority.

Article 9
Form and content of the request for assistance

1. Requests for assistance shall always be made in writing. Documents necessary for the execution of such requests shall accompany the request.

2. Requests pursuant to paragraph 1 shall include the following information:

(a) the applicant authority making the request;

(b) the measure requested;

(c) the object of, and the reason for, the request;

(d) the laws, rules and other legal provisions involved;

(e) indications as exact and comprehensive as possible on the natural or legal persons being the target of the investigations;

(f) a summary of the relevant facts, except in cases provided for in Article 13.

3. Requests shall be submitted in an official language of the Member State of the requested authority or in a language acceptable to such authority.

4. When required because of the urgency of the situation, oral requests shall be accepted, but must be confirmed in writing as soon as possible.

5. If a request does not meet the formal requirements, the requested authority may ask for it to be corrected or completed; measures necessary to comply with the request may be commenced in the meantime.

6. The requested authority shall agree to apply a particular procedure in response to a request, provided that that procedure is not in conflict with the legal and administrative provisions of the requested Member State.

Article 10
Requests for information

1. At the request of the applicant authority, the requested authority shall communicate to it all information which may enable it to prevent, detect and prosecute infringements.

2. The information communicated is to be accompanied by reports and other documents, or certified copies or extracts of the same, on which that information is based and which are in the possession of the request authority or which were produced or obtained in order to execute the request for information.

3. By agreement between the applicant authority and the requested authority, officers authorised by the applicant authority may, subject to detailed instructions from the requested authority, obtain information pursuant to paragraph 1 from the offices of the requested Member State. This shall apply to all information derived from the documentation to which the staff of those offices have access. Those officers shall be authorised to take copies of the said documentation.

Article 11
Requests for surveillance

At the request of the applicant authority, the requested authority shall as far as possible keep a special watch or arrange for a special watch to be kept on persons where there are serious grounds for believing that they have infringed Community or national customs provisions or that they are committing or have carried out preparatory acts with a view to the commission of such infringements. At the request of the applicant authority, the requested authority shall also keep a watch on places, means of transport and goods connected with activities which might be in breach of the abovementioned customs provisions.

Article 12
Requests for enquiries

1. The requested authority shall at the request of the applicant authority carry out, or arrange to have carried out, appropriate enquiries concerning operations which constitute, or appear to the applicant authority to constitute, infringements.

The requested authority shall communicate the results of such enquiries to the applicant authority. Article 10(2) shall apply mutatis mutandis.

2. By agreement between the applicant authority and the requested authority, officers appointed by the applicant authority may be present at the enquiries referred to in paragraph 1. Enquiries shall at all times be carried out by officers of the requested authority. The applicant authority's officers may not, of their own initiative, assume the powers conferred on officers of the requested authority. They shall, however, have access to the same premises and the same documents as the latter, through their intermediary and for the sole purpose of the enquiry being carried out.

Article 13
Notification

1. At the request of the applicant authority, the requested authority shall, in accordance with the national rules of the Member State in which it is based, notify the addressee or have it notified of all instruments or decisions which emanate from the competent authorities of the Member State in which the applicant authority is based and concern the application of this Convention.

2. Requests for notification, mentioning the subject of the instrument or decision to be notified, shall be accompanied by a translation in the official language or an official language of the Member State in which the requested authority is based, without prejudice to the latter's right to waive such a translation.

Article 14
Use as evidence

Findings, certificates, information, documents, certified true copies and other papers obtained in accordance with their national law by officers of the requested authority and transmitted to the applicant authority in the cases of assistance provided for in Articles 10 to 12 may be used as evidence in accordance with national law by the competent bodies of the Member State where the applicant authority is based.

Title III

SPONTANEOUS ASSISTANCE

Article 15
Principle

The competent authorities of each Member State shall, as laid down in Articles 16 and 17, subject to any limitations imposed by national law, provide assistance to the competent authorities of the other Member States without prior request.

Article 16
Surveillance

Where it serves the prevention, detection and prosecution of infringements in another Member State, each Member State's competent authorities shall:

(a) as far as is possible keep, or have kept, the special watch described in Article 11;

(b) communicate to the competent authorities of the other Member States concerned all information in their possession and, in particular, reports and other documents or certified true copies or extracts thereof, concerning operations which are connected with a planned or committed infringement.

Article 17
Spontaneous information

The competent authorities of each Member State shall immediately send to the competent authorities of the other Member States concerned all relevant information concerning planned or committed infringements and, in particular, information concerning the goods involved and new ways and means of committing such infringements.

Article 18
Use as evidence

Surveillance reports and information obtained by officers of one Member State and communicated to another Member State in the course of the spontaneous assistance provided for in Articles 15 to 17 may be used in accordance with national law as evidence by the competent bodies of the Member State receiving the information.

Title IV

SPECIAL FORMS OF COOPERATION

Article 19
Principles

1. Customs administrations shall engage in cross-border cooperation in accordance with this Title. They shall provide each other with the necessary assistance in terms of staff and organisational support. Requests for cooperation shall, as a rule, take the form of requests for assistance in accordance with Article 9. In specific cases referred to in this Title, officers of the applicant authority may engage in activities in the territory of the requested State, with the approval of the requested authority.

Coordination and planning of cross-border operations shall be the responsibility of the central coordinating units in accordance with Article 5.

2. Cross-border cooperation within the meaning of paragraph 1 shall be permitted for the prevention, investigation and prosecution of infringements in cases of:

(a) illicit traffic in drugs and psychotropic substances, weapons, munitions, explosive materials, cultural goods, dangerous and toxic waste, nuclear material or materials or equipment intended for the manufacture of atomic, biological and/or chemical weapons (prohibited goods);

(b) trade in substances listed in Tables I and II of the United Nations Convention against illicit traffic in narcotic drugs and psychotropic substances and intended for the illegal manufacture of drugs (precursor substances);

(c) illegal cross-border commercial trade in taxable goods to evade tax or to obtain unauthorised State payments in connection with the import or export of goods, where the extent of the trade and the related risk to taxes and subsidies is such that the potential financial cost to the budget of the European Communities or the Member States is considerable;

(d) any other trade in goods prohibited by Community or national rules.

3. The requested authority shall not be obliged to engage in the specific forms of cooperation referred to in this Title if the type of investigation sought is not permitted or not provided for under the national law of the requested Member State. In this case, the applicant authority shall be entitled to refuse, for the same reason, the corresponding type of cross-border cooperation in the reverse case, where it is requested by an authority of the requested Member State.

4. If necessary under the national law of the Member States, the participating authorities shall apply to their judicial authorities for approval of the planned investigations. Where the competent judicial authorities make their approval subject to certain conditions and requirements, the participating authorities shall ensure that those conditions and requirements are observed in the course of the investigations.

5. Where officers of a Member State engage in activities in the territory of another Member State by virtue of this Title and cause damage by their activities, the Member State in whose territory the damage was caused shall make good the damage, in accordance with its national legislation in the same way as it would have done if the damage had been caused by its own officers. That Member State will be reimbursed in full by the Member State whose officers have caused the damage for the amounts it has paid to the victims or to other entitled persons or institutions.

6. Without prejudice to the exercise of its rights vis-ˆ-vis third parties and notwithstanding the obligation to make good damages according to the second sentence of paragraph 5, each Member State shall refrain, in the case provided for in the first sentence of paragraph 5, from requesting reimbursement of the amount of damages it has sustained from another Member State.

7. Information obtained by officers during cross-border cooperation provided for in Articles 20 to 24 may be used, in accordance with national law and subject to particular conditions laid down by the competent authorities of the State in which the information was obtained, as evidence by the competent bodies of the Member State receiving the information.

8. In the course of the operations referred to in Articles 20 to 24, officers on mission in the territory of another Member State shall be treated in the same way as officers of that State as regards infringements committed against them or by them.

Article 20
Hot pursuit

1. Officers of the customs administration of one of the Member States pursuing in their country, an individual observed in the act of committing one of the infringements referred to in Article 19(2) which could give rise to extradition, or participating in such an infringement, shall be authorised to continue pursuit in the territory of another Member State without prior authorisation where, given the particular urgency of the situation, it was not possible to notify the competent authorities of the other Member State prior to entry into that territory or where these authorities have been unable to reach the scene in time to take the pursuit.

The pursuing officers shall, not later than when they cross the border, contact the competent authorities of the Member State in whose territory the pursuit is to take place. The pursuit shall cease as soon as the Member State in whose territory the pursuit is taking place so requests. At the request of the pursuing officers, the competent authorities of the said Member State shall challenge the pursued person so as to establish his identity or to arrest him. Member States shall inform the depositary of the pursuing officers to whom this provision applies; the depositary shall inform the other Member States.

2. The pursuit shall be carried out in accordance with the following procedures, defined by the declaration provided for in paragraph 6:

(a) the pursuing officers shall not have the right to apprehend;

(b) however, if no request to cease the pursuit is made and if the competent authorities of the Member State in whose territory the pursuit is taking place are unable to intervene quickly enough, the pursuing officers may apprehend the person pursued until the officers of the said Member State, who must be informed without delay, are able to establish his identity or arrest him.

3. Pursuit shall be carried out in accordance with paragraphs 1 and 2 in one of the following ways as defined by the declaration provided for in paragraph 6:

(a) in an area or during a period, as from the crossing of the border, to be established in the declaration;

b) without limit in space or time.

4. Pursuit shall be subject to the following general conditions:

(a) the pursuing officers shall comply with the provisions of this Article and with the law of the Member State in whose territory they are operating; they shall obey the instructions of the competent authorities of the said Member State;

(b) when the pursuit takes place on the sea, it shall, where it extends to the high sea or the exclusive economic zone, be carried out in conformity with the international law of the sea as reflected in the United Nations Convention on the Law of the Sea, and, when it takes place in the territory of another Member State, it shall be carried out in accordance with the provisions of this Article;

(c) entry into private homes and places not accessible to the public shall be prohibited;

(d) the pursuing officers shall be easily identifiable, either by their uniform or an armband or by means of accessories fitted to their means of transport; the use of civilian clothes combined with the use of unmarked means of transport without the aforementioned identification is prohibited; the pursuing officers shall at all times be able to prove that they are acting in an official capacity;

(e) the pursuing officers may carry their service weapons, save (i) where the requested Member State has made a general declaration that weapons may never be carried into its territory or (ii) where specifically decided otherwise by the requested Member State. When officers of another Member State are permitted to carry their service weapons, their use shall be prohibited save in cases of legitimate self-defence;

(f) once the pursued person has been apprehended as provided for in paragraph 2(b), for the purpose of bringing him before the competent authorities of the Member State in whose territory the pursuit took place he may be subjected only to a security search; handcuffs may be used during his transfer; objects carried by the pursued person may be seized;

(g) after each operation mentioned in paragraphs 1, 2 and 3, the pursuing officers shall present themselves before the competent authorities of the Member State in whose territory they were operating and shall give an account of their mission; at the request of those authorities, they must remain at their disposal until the circumstances of their action have been adequately elucidated; this condition shall apply even where the pursuit has not resulted in the arrest of the pursued person;

(h) the authorities of the Member State from which the pursuing officers have come shall, when requested by the authorities of the Member State in whose territory the pursuit took place, assist the enquiry subsequent to the operation in which they took part, including legal proceedings.

5. A person who, following the action provided for in paragraph 2, has been arrested by the competent authorities of the Member State in whose territory the pursuit took place may, whatever his nationality, be held for questioning. The relevant rules of national law shall apply mutatis mutandis.

If the person is not a national of the Member State in whose territory he was arrested, he shall be released no later than six hours after his arrest, not including the hours between midnight and 9 a.m., unless the competent authorities of the said Member State have previously received a request for his provisional arrest for the purposes of extradition in any form.

6. On signing this convention, each Member State shall make a declaration in which it shall define, on the basis of paragraphs 2, 3 and 4, the procedures for implementing pursuit in its territory.

A Member State may at any time replace its declaration by another declaration, provided the latter does not restrict the scope of the former.

Each declaration shall be made after consultations with each of the Member States concerned and with a view to obtaining equivalent arrangements in those States.

7. Member States may, on a bilateral basis, extend the scope of paragraph 1 and adopt additional provisions in implementation of this Article.

8. When depositing its instruments of adoption of this Convention, a Member State may declare that it is not bound by this Article or by part thereof. Such declaration may be withdrawn at any time.

Article 21
Cross-border surveillance

1. Officers of the customs administration of one of the Member States who are keeping under observation in their country persons in respect of whom there are serious grounds for believing that they are involved in one of the infringements referred to in Article 19(2) shall be authorised to continue their observation in the territory of another Member State where the latter has authorised cross-border observation in response to a request for assistance which has previously been submitted. Conditions may be attached to the authorisation.

Member States shall inform the depositary of the officers to whom this provision applies; the depositary shall inform the other Member States.

On request, the observation shall be entrusted to officers of the Member State in whose territory it is carried out.

The request referred to in the first subparagraph shall be sent to an authority designated by each of the Member States empowered to grant the requested authorisation or pass on the request.

Member States shall inform the depositary of the authority designated for this purpose; the depositary shall inform the other Member States.

2. Where, for particularly urgent reasons, prior authorisation of the other Member State cannot be requested, the officers conducting the observation shall be authorised to continue beyond the border the observation of persons in respect of whom there are serious grounds for believing that they are involved in one of the infringements referred to in Article 19(2), provided that the following conditions are met:

(a) the competent authorities of the Member State in whose territory the observation is to be continued shall be notified immediately of the crossing of the border, during the observation;

(b) a request submitted in accordance with paragraph 1 and outlining the grounds for crossing the border without prior authorisation shall be submitted without delay.

Observation shall cease as soon as the Member State in whose territory it is taking place so requests, following the notification referred to in (a) or the request referred to in (b), or where authorisation has not been obtained five hours after the border was crossed.

3. The observation referred to in paragraph 1 and 2 shall be carried out only under the following general conditions:

(a) the officers conducting the observation shall comply with the provisions of this Article and with the law of the Member State in whose territory they are operating; they must obey the instructions of the competent authorities of the said Member State;

(b) except in the situations provided for in paragraph 2, the officers shall, during the observation, carry a document certifying that authorisation has been granted;

(c) the officers conducting the observation shall be able at all times to provide proof that they are acting in an official capacity;

(d) the officers conducting the observation may carry their service weapons during the observation save (i) where the requested Member State has made a general declaration that weapons may never be carried into its territory or (ii) where specifically decided otherwise by the requested Member State. When officers of another Member State are permitted to carry their service weapons, their use shall be prohibited save in cases of legitimate self-defence;

(e) entry into private homes and places not accessible to the public shall be prohibited;

(f) the officers conducting the observation may neither challenge nor arrest the person under observation;

(g) all operations shall be the subject of a report to the authorities of the Member State in whose territory they took place; the officers conducting the observation may be required to appear in person;

(h) the authorities of the Member State from which the observing officers have come shall, when requested by the authorities of the Member State in whose territory the observation took place, assist the enquiry subsequent to the operation in which they took part, including legal proceedings.

4. The Member States may, at bilateral level, extend the scope of this Article and adopt additional measures in implementation thereof.

5. When depositing its instruments of adoption of this Convention, a Member State may declare that it is not bound by this Article or by part thereof. Such declaration may be withdrawn at any time.

Article 22
Controlled delivery

1. Each Member State shall undertake to ensure that, at the request of another Member State, controlled deliveries may be permitted on its territory in the framework of criminal investigations into extraditable offences.

2. The decision to carry out controlled deliveries shall be taken in each individual case by the competent authorities of the requested Member State, with due regard for the national law of that State.

3. Controlled deliveries shall take place in accordance with the procedures of the requested Member State. Competence to act and to direct operations shall lie with the competent authorities of that Member State.

The requested authority shall take over control of the delivery when the goods cross the border or at an agreed hand-over point in order to avoid any interruption of surveillance. During the rest of the journey it shall ensure that the goods are kept permanently under surveillance in such a way that at any time it has the possibility of arresting the perpetrators and seizing the goods.

4. Consignments the controlled delivery of which is agreed to may, with the consent of the Member States concerned, be intercepted and allowed to continue with the initial contents intact or removed or replaced in whole or in part.

Article 23
Covert investigations

1. At the request of the applicant authority, the requested authority may authorise officers of the customs administration of the requesting Member State or officers acting on behalf of such administration operating under cover of a false identity (covert investigators) to operate on the territory of the requested Member State. The applicant authority shall make the request only where it would be extremely difficult to elucidate the facts without recourse to the proposed investigative measures. The officers in question shall be authorised in the course of their activities to collect information and make contact with subjects or other persons associated with them.

2. Covert investigations in the requested Member State shall have a limited duration. The preparation and supervision of the investigations shall take place in close cooperation between the relevant authorities of the requested and applicant Member States.

3. The conditions under which a covert investigation is allowed, as well as the conditions under which it is carried out, shall be determined by the requested authority in accordance with its national law. If, in the course of a covert investigation, information is acquired in relation to an infringement other than that covered by the original request, then the conditions concerning the use to which such information may be put shall also be determined by the requested authority in accordance with its national law.

4. The requested authority shall provide the necessary manpower and technical support. It shall take measures to protect the officers referred to in paragraph 1, while they are active in the requested Member State.

5. When depositing its instruments of adoption of this Convention, a Member State may declare that it is not bound by this Article or part thereof. Such declaration may be withdrawn at any time.

Article 24
Joint special investigation teams

1. By mutual agreement, the authorities of several Member States may set up a joint special investigation team based in a Member State and comprising officers with the relevant specialisations.

The joint special investigation team shall have the following tasks:

— implementation of difficult and demanding investigations of specific infringements, requiring simultaneous, coordinated action in the Member States concerned,

— coordination of joint activities to prevent and detect particular types of infringement and obtain information on the persons involved, their associates and the methods used.

2. Joint special investigation teams shall operate under the following general conditions:

(a) they shall be set up only for a specific purpose and for a limited period;

(b) an officer from the Member State in which the team's activities take place shall head the team;

(c) the participating officers shall be bound by the law of the Member State in whose territory the team's activities take place;

(d) the Member State in which the team's activities take place shall make the necessary organisational arrangements for the team to operate.

3. Membership of the team shall not bestow on officers any powers of intervention in the territory of another Member State.

Title V

DATA PROTECTION

Article 25
Data protection for the exchange of data

1. When information is exchanged, the customs administrations shall take into account in each specific case the requirements for the protection of personal data. They shall respect the relevant provisions of the Convention of the Council of Europe of 28 January 1981 for the protection of individuals with regard to automatic processing of personal data. In the interest of data protection, a Member State may, in accordance with paragraph 2, impose conditions concerning the processing of personal data by another Member State to which such personal data may be passed.

2. Without prejudice to the provisions of the Convention concerning the use of information technology for customs purposes, the following provisions shall apply to personal data which are communicated pursuant to the application of this Convention:

(a) processing of the personal data by the recipient authority shall be authorised only for the purpose referred to in Article 1(1). That authority may forward them, without prior consent from the Member State supplying them, to its customs administrations, its investigative authorities and its judicial bodies to enable them to prosecute and punish infringements within the meaning of Article 4(3). In all other cases of data transmission, the consent of the Member State which supplied the information is necessary;

(b) the authority of the Member State which communicates data shall ensure that they are accurate and up-to-date. If it emerges that inaccurate data have been communicated or data have been communicated which should not have been communicated or that lawfully communicated data are required at a later stage to be erased in accordance with the law of the communicating Member State, the recipient authority shall be immediately informed thereof. It shall be obliged to correct such data or have them erased. If the recipient authority has reason to believe that communicated data are inaccurate or should be erased, it shall inform the communicating Member State;

(c) in cases where communicated data should, according to the law of the communicating Member State, be erased or amended, the persons concerned must be given the effective right to correct the data;

(d) the forwarding and receipt of exchanged data shall be recorded by the authorities concerned;

(e) if so requested, the communicating and recipient authorities shall inform the person concerned, at that person's request, of the personal data communicated and the use to which they are to be put. There is no obligation to provide the information if it is found, on consideration of the matter, that the importance to the public of the information being withheld outweighs the importance to the person concerned of receiving it. Moreover, the right of the person concerned to receive information about the personal data communicated shall be determined in accordance with the national laws, regulations and procedures of the Member State in whose territory the information is requested. Before any decision is taken on providing information, the communicating authority shall be given the opportunity of stating its position;

(f) Member States shall be liable, in accordance with their own laws, regulations and procedures, for injury caused to a person through the processing of data communicated in the Member State concerned. This shall also be the case where the injury was caused by the communication of inaccurate data or the fact that the communicating authority communicated data in violation of the Convention;

(g) the data communicated shall be kept for a period not exceeding that necessary for the purposes for which they were communicated. The need to keep them shall be examined at the appropriate moment by the Member State concerned;

(h) in any event, the data shall enjoy at least the same protection as is given to similar data in the Member State which received them;

(i) every Member State shall take the appropriate measures to ensure compliance with this Article by the application of effective controls. Every Member State may assign the task of control to the national supervisory authority mentioned in Article 17 of the Convention concerning the use of information technology for customs purposes.

3. For the purposes of this Article, 'the processing of personal data' shall be understood in accordance with the definition in Article 2(b) of Directive 95/46/EC of the European Parliament and of the Council of 24 October 1995 on the protection of individuals with regard to the processing of personal data and on the free movement of such data (1).

_______________________

(1) OJ L 281, 23.11.1995, p. 31.

Title VI

INTERPRETATION OF THE CONVENTION

Article 26
Court of Justice

1. The Court of Justice of the European Communities shall have jurisdiction to rule on any dispute between Member States regarding the interpretation or the application of this Convention whenever it has proved impossible for the dispute to be settled by the Council within six months of its being referred to the Council by one of its members.

2. The Court of Justice of the European Communities shall have jurisdiction to rule on any dispute between Member States and the Commission concerning the interpretation or application of this Convention which it has proved impossible to settle through negotiation. The dispute may be submitted to the Court of Justice after the expiry of a period of six months from the data on which one of the parties notified the other of the existence of a dispute.

3. The Court of Justice shall have jurisdiction, subject to the conditions laid down in paragraphs 4 to 7, to give preliminary rulings on the interpretation of this Convention.

4. By a declaration made at the time of the signing of this Convention or at any time thereafter, any Member State shall be able to accept the jurisdiction of the Court of Justice of the European Communities to give preliminary rulings on the interpretation of this Convention as specified in either paragraph 5(a) or (b).

5. A Member State which has made a declaration pursuant to paragraph 4 shall specify that either:

(a) any court or tribunal of that State against whose decisions there is no judicial remedy under national law may request the Court of Justice of the European Communities to give a preliminary ruling on a question raised in a case pending before it and concerning the interpretation of this Convention if that court or tribunal considers that a decision on the question is necessary to enable it to give judgement,

or

(b) any court or tribunal of that State may request the Court of Justice of the European Communities to give a preliminary ruling on a question raised in a case pending before it and concerning the interpretation of this Convention if that court or tribunal considers that a decision on the question is necessary to enable it to give judgment.

6. The Protocol on the Statute of the Court of Justice of the European Communities and the Rules of Procedure of that Court of Justice shall apply.

7. Any Member State, whether or not it has made a declaration pursuant to paragraph 4, shall be entitled to submit statements of case or written observations to the Court in cases which arise under paragraph 5.

8. The Court of Justice shall not have jurisdiction to check the validity or proportionality of operations carried out by competent law enforcement agencies under this Convention nor to rule on the exercise of responsibilities which devolve upon Member States for maintaining law and order and for safeguarding internal security.

Title VII

IMPLEMENTATION AND FINAL PROVISIONS

Article 27
Confidentiality

The customs administrations shall take account, in each specific case of exchange of information, of the requirements of investigation secrecy. To that end, a Member State may impose conditions covering the use of information by another Member State to which that information may be passed.

Article 28
Exemptions from the obligation to provide assistance

1. This Convention shall not oblige the authorities of Member States to provide mutual assistance where such assistance would be likely to harm the public policy or other essential interests of the State concerned, particularly in the field of data protection, or where the scope of the action requested, in particular in the context of the special forms of cooperation provided for in Title IV, is obviously disproportionate to the seriousness of the presumed infringement. In such cases, assistance may be refused in whole or in part or made subject to compliance with certain conditions.

2. Reasons must be given for any refusal to provide assistance.

Article 29
Expenses

1. Member States shall normally waive all claims for reimbursement of costs incurred in the implementation of this Convention, with the exception of expenses for fees paid to experts.

2. If expenses of a substantial and extraordinary nature are, or will be, required to execute the request, the customs administrations involved shall consult to determine the terms and conditions under which a request shall be executed as well as the manner in which the costs shall be borne.

Article 30
Reservations

1. Save as provided in Article 20(8), Article 21(5) and Article 23(5), this Convention shall not be the subject of any reservations.

2. Member States which have already established agreements between them covering matters regulated in Title IV of this Convention may make reservations pursuant to paragraph 1 only in so far as such reservations do not affect their obligations under such agreements.

3. Accordingly, the obligations arising out of the provisions of the Convention of 19 June 1990 implementing the Schengen Agreement of 14 June 1985 on the gradual abolition of checks at their common borders which provide for closer cooperation shall not be affected by this Convention in the context of relations between the Member States which are bound by those provisions.

Article 31
Territorial application

1. This Convention shall apply to the territories of the Member States as referred to in Article 3(1) of Council Regulation (EEC) No 2913/92 of 12 October 1992 establishing the Community Customs Code (1), as revised by the Act concerning the conditions of accession of the Republic of Austria, the Republic of Finland and the Kingdom of Sweden and the adjustments to the Treaties on which the European Union is founded (2) and in Regulation (EC) No 82/97 of the European Parliament and of the Council of 19 December 1996 (3), including, for the Federal Republic of Germany, the Island of Heligoland and the territory of Būsingen (within the framework of and pursuant to the Treaty of 23 November 1964 between the Federal Republic of Germany and the Swiss Confederation on the inclusion of the commune of Būsingen am Hochrhein in the customs territory of the Swiss Confederation, or the current version thereof) and, for the Italian Republic, the municipalities of Livigno and Campione d'Italia, and to the territorial waters, the inland maritime waters and the airspace of the territories of the Member States.

2. The Council, acting unanimously by the procedure provided for in Title VI of the Treaty on European Union, may adapt paragraph 1 to any amendment of the provisions of Community law referred to therein.

_______________________

(1) OJ L 302, 19.10.1992, p. 2.
(2) OJ L 1, 1.1.1995, p. 181.
(3) OJ L 17, 21.1.1997, p. 2.

Article 32
Entry into force

1. This Convention shall be subject to adoption by the Member States in accordance with their respective constitutional requirements.

2. Member States shall notify the depositary of the completion of the constitutional procedures for the adoption of this Convention.

3. This convention shall enter into force 90 days after the notification referred to in paragraph 2 by the State, Member of the European Union at the time of adoption by the Council of the Act drawing up this Convention, which is last to complete that formality.

4. Until this Convention enters into force, any Member State may, when giving the notification referred to in paragraph 2, or at any other later time, declare that as far as it is concerned this Convention, with the exception of Article 23 thereof, shall apply to its relations with Member States that have made the same declaration. Such declarations shall take effect 90 days after the date of deposit thereof.

5. This Convention shall apply only to requests submitted after the date on which it enters into force or is applied as between the requested Member State and the applicant Member State.

6. On the date of entry into force of this Convention, the Convention on the provision of mutual assistance between customs administrations of 7 September 1967 shall be repealed.

Article 33
Accession

1. This Convention shall be open to accession by any State that becomes a Member State of the European Union.

2. The text of the Convention in the language of the acceding Member State, as drawn up by the Council of the European Union, shall be authentic.

3. The instruments of accession shall be deposited with the depositary.

4. This Convention shall come into force with respect to any State that accedes to it 90 days after the deposit of its instrument of accession or on the date of entry into force of the Convention if it has not already entered into force upon expiry of the said period of 90 days.

5. Where this Convention has not yet entered into force at the time of the deposit of their instrument of accession, Article 32(4) shall apply to acceding Member States.

Article 34
Amendments

1. Amendments to this Convention may be proposed by any Member State that is a High Contracting Party. Any proposed amendment shall be sent to the depositary, who shall communicate it to the Council and the Commission.

2. Without prejudice to Article 31(2), the amendments to the Convention shall be adopted by the Council, which shall recommend them to the Member States for adoption in accordance with their respective constitutional requirements.

3. Amendments adopted in accordance with paragraph 2 shall come into force in accordance with Article 32(3).

Article 35
Depositary

1. The Secretary-General of the Council of the European Union shall act as depositary of this Convention.

2. The depositary shall publish in the Official Journal of the European Communities information on the progress of adoptions and accessions, implementation, declarations and reservations, and also any other notification concerning this Convention.

Annex

DECLARATIONS TO BE ANNEXED TO THE CONVENTION AND PUBLISHED IN THE OFFICIAL JOURNAL

1. Re Articles 1(1) and 28

With reference to the exceptions to the obligation to provide assistance under Article 28 of the Convention, Italy declares that the execution of mutual assistance requests, on the basis of the Convention, concerning infringements which under Italian law are not infringements of national or community customs provisions, may — for reasons relating to the subdivision of competence among domestic authorities in prevention and prosecution of crimes — harm the public policy or other national essential interests.

2. Re Articles 1(2) and 3(2)

Denmark and Finland declare that they interpret the term 'judicial authorities' or 'judicial authority' in Articles 1(2) and 3(2) of the Convention in the sense of their declarations made pursuant to Article 24 of the European Convention on mutual assistance in criminal matters, signed in Strasbourg on 20 April 1959.

3. Re Article 4(3) second indent

Denmark declares, as far as it is concerned, that Article 4(3), second indent, covers only actions by which a person participates in the commission by a group of people, acting toward a common goal, of one or more of the infringements concerned, including situations where the person concerned does not take part in the actual commission of the offence or offences in question; such participation must be based on knowledge of the purpose and general criminal activities of the group, or on knowledge of the group's intention to commit the offence(s) in question.

4. Re Article 4(3), third indent

Denmark declares, as far as it is concerned, that Article 4(3), third indent, applies only to the predicate offences in respect of which at any time receiving stolen goods is punishable under Danish law, including Section 191a of the Danish criminal Code on receiving stolen drugs and Section 284 of the Criminal Code on receiving goods in connection with smuggling of a particularly aggravated nature.

5. Re Article 6(4)

Denmark, Finland and Sweden declare that the liaison officers referred to in Article 6(4) may also represent the interests of Norway and Iceland or vice versa. The five Nordic countries have since 1982 had an arrangement whereby the stationed liaison officers from one of the countries involved also represent the other Nordic countries. This arrangement was made in order to strengthen the fight against drug trafficking and to limit the economic burden imposed on individual countries by the stationing of the liaison officers. Denmark, Finland and Sweden attach great importance to the continuation of this arrangement, which operates well.

6. Re Article 20(8)

Denmark declares that it accepts the provisions of Article 20, subject to the following conditions:

In case of a hot pursuit exercised by the customs authorities of another Member State at sea or through the air, such pursuit may be extended to Danish territory, including Danish territorial waters and the airspace above Danish territory and territorial waters, only if the competent Danish authorities have received prior notice thereof.

7. Re Article 21(5)

Denmark declares that it accepts the provisions of Article 21, subject to the following conditions:

Cross-border surveillance without prior authorisation may be carried out only in accordance with Article 21(2) and (3) if there are serious grounds for believing that the persons under observation are involved in one of the infringements referred to in Article 19(2) which could give rise to extradition.

8. Re Article 25(2)(i)

Member States undertake to keep each other informed in the Council on measures taken to ensure that the commitments referred to in point (i) are observed.

9. Declaration made pursuant to Article 26(4)

At the time of the signing of this Convention, the following declared that they accepted the jurisdiction of the Court of Justice in accordance with the procedures laid down in Article 26(5):

— Ireland in accordance with the procedures laid down in Article 26(5)(a),

— the Federal Republic of Germany, the Hellenic Republic, the Italian Republic and the Republic of Austria in accordance with the procedures laid down in Article 26(5)(b).

DECLARATION

The Federal Republic of Germany, the Italian Republic and the Republic of Austria, reserve the right to make provision in their national law to the effect that, where a question relating to the interpretation of the Convention on mutual assistance and cooperation between customs administrations is raised in a case pending before a national court or tribunal against whose decision there is no judicial remedy under national law, that court or tribunal will be required to refer the matter to the Court of Justice of the European Communities.

KONVENCIJA,
KAS IZSTRĀDĀTA, PAMATOJOTIES UZ LĪGUMA PAR EIROPAS SAVIENĪBU K3.PANTU, PAR SAVSTARPĒJU PALĪDZĪBU UN SADARBĪBU MUITAS PĀRVALŽU STARPĀ
(NEAPOLES II KONVENCIJA)

Šīs konvencijas AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES, Eiropas Savienības dalībvalstis,

atsaucoties uz Eiropas Savienības Padomes 1997.gada 18.decembra aktu,

atgādinot, ka vajag nostiprināt saistības, kas paredzētas Konvencijā par savstarpēju palīdzību muitas pārvalžu starpā, kuru parakstīja Romā, 1967.gada 7.septembrī,

uzskatot, ka Kopienas muitas teritorijā un, jo īpaši, tās iebraukšanas un tās izbraukšanas punktos, muitas pārvaldes atbild par to, lai tiktu novērsti, izmeklēti un pārvarēti ne tikai Kopienas noteikumu pārkāpumi, bet arī valstu noteikumu pārkāpumi, jo īpaši gadījumi, kas paredzēti Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 36. un 223.pantā,

uzskatot, ka visu veidu kontrabandas attīstība nopietni apdraud cilvēku veselību, sabiedrības morāli un drošību,

uzskatot, ka būtu jāregulē īpašas sadarbības formas, kas paredz pārrobežu pasākumus nolūkā novērst, izmeklēt un sodīt kā dalībvalstu tiesību aktu, tā Kopienas muitas noteikumu pārkāpumus, ka šādi pārrobežu pasākumi vienmēr jāveic saskaņā ar likumības principu (saskaņā ar attiecīgajiem likumiem, kas piemērojami dalībvalstī, no kuras lūgta palīdzība, un minētās dalībvalsts kompetento iestāžu direktīvām), subsidiaritātes principu (šādi pasākumi pieņemami tikai tad, kad ir skaidrs, ka nav piemēroti mazāka mēroga pasākumi) un proporcionalitātes principu (pasākuma mērogs un ilgums nosakāms, ņemot vērā, cik nopietns ir domājamais pārkāpums),

pārliecībā, ka ir jāstiprina sadarbība muitas pārvalžu starpā, nosakot procedūras, pēc kurām muitas pārvaldes var pieņemt kopīgus lēmumus un apmainīties ar datiem par nelikumīgas tirdzniecības darbībām,

paturot prātā, ka savā ikdienas darbā muitas pārvaldēm jāpiemēro Kopienas un valstu noteikumi un ka tāpēc noteikti jāgādā, lai Kopienas un valstu noteikumi par savstarpēju palīdzību un sadarbību pēc iespējas tiktu izstrādāti paralēli,

ir vienojušās par šādiem noteikumiem.

I sadaļa

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants
Piemērošanas joma

1. Neierobežojot Kopienas kompetenci, Eiropas Savienības dalībvalstis cita citai sniedz savstarpēju palīdzību un ar muitas pārvalžu starpniecību savstarpēji sadarbojas, lai

— novērstu un atklātu valstu muitas noteikumu pārkāpumus

un

— sauktu pie atbildības par Kopienas un valstu muitas noteikumu pārkāpumiem un sodītu par tiem.

2. Neskarot 3.pantu, šī konvencija neattiecas uz noteikumiem, kas piemērojami attiecībā uz savstarpēju palīdzību krimināllietās, kuru cita citai sniedz tiesu iestādes, labvēlīgākus noteikumus divpusējos vai daudzpusējos nolīgumos starp dalībvalstīm, kas reglamentē 1.daļā paredzēto sadarbību starp muitas iestādēm vai citām dalībvalstu kompetentām iestādēm vai pasākumus šajā pašā jomā, kas apstiprināti, pamatojoties uz vienotu likumu vai īpašu sistēmu, kas paredz savstarpējas palīdzības pasākumu savstarpēju piemērojumu.

2. pants
Pilnvaras

Muitas pārvaldes piemēro šo konvenciju, atbilstoši valsts noteikumiem ievērojot tām piešķirto pilnvaru robežas. Nekas šajā konvencijā nav iztulkojams tā, ka ļautu ietekmēt pilnvaras, kas saskaņā ar dalībvalstu noteikumiem piešķirtas muitas pārvaldēm šīs konvencijas kontekstā.

3. pants
Nostāja sakarā ar palīdzību, ko cita citai sniedz tiesu iestādes

1. Šī konvencija attiecas uz savstarpēju palīdzību un sadarbību, izmeklējot krimināllietas sakarā ar valstu un Kopienas muitas noteikumu pārkāpumiem, kas ir palīdzības pieprasītājiestādes piekritībā, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts noteikumiem.

2. Ja krimināllietas izmeklēšanu veic vai vada tiesu iestāde, minētā iestāde nosaka, vai savstarpējas palīdzības vai sadarbības pieprasījumus minētajā sakarā iesniedz saskaņā ar noteikumiem, kas piemērojami savstarpējai sadarbībai krimināllietās, vai saskaņā ar šo konvenciju.

4. pants
Definīcijas

Šajā konvencijā lietotas šādas definīcijas:

1. "Valsts muitas noteikumi": visi kādas dalībvalsts normatīvie un administratīvie akti, kuru piemērošana pilnīgi vai daļēji ir šīs dalībvalsts muitas pārvaldes kompetencē, par

— pārrobežu preču satiksmi, uz ko attiecas aizliegumi vai ierobežojumi, jo īpaši saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 36. un 223.pantu,

— nesaskaņotiem akcīzes nodokļiem.

2. "Kopienas muitas noteikumi":

— tādu Kopienas noteikumu un saistīto izpildes noteikumu kopums, kurš reglamentē tādu preču importu, eksportu, tranzītu un klātbūtni, kuras tirgo starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kā arī starp dalībvalstīm, ja runa ir par precēm, kam nav Kopienas statusa Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 9.panta 2.daļas izpratnē, vai precēm, uz ko attiecas papildu pārraudzība vai pārbaudes nolūkā konstatēt to Kopienas statusu,

— Kopienas līmenī saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku pieņemtu noteikumu kopums un speciāli noteikumi, kas pieņemti attiecībā uz precēm, kuras iegūtas, pārstrādājot lauksaimniecības produktus,

— tādu noteikumu kopums, kuri Kopienas līmenī pieņemti attiecībā uz akcīzes nodokļiem un pievienotās vērtības nodokli, kas jāsamaksā preces ievedot, un valstu noteikumi, kas tos īsteno.

3. "Pārkāpums": darbības, kas ir pretrunā ar valstu vai Kopienas muitas noteikumiem, tostarp,

— dalība šādos pārkāpumos vai mēģinājumi tos izdarīt,

— dalība noziedzīgās organizācijās, kas izdara šādus pārkāpumus,

— tādas naudas atmazgāšana, kura iegūta no šajā daļā minētiem pārkāpumiem.

4. "Savstarpēja palīdzība": savstarpējas palīdzības sniegšana muitas pārvalžu starpā, kā paredzēts šajā konvencijā.

5. "Palīdzības pieprasītājiestāde": tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kas pieprasa palīdzību.

6. "Pieprasījuma saņēmējiestāde": tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kam pieprasīta palīdzība.

7. "Muitas pārvaldes": dalībvalstu muitas iestādes, kā arī citas iestādes ar tiesībām piemērot šīs konvencijas noteikumus.

8. "Personas dati": visa informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu; personu uzskata par identificējamu, ja šo personu var tieši vai netieši identificēt, inter alia, ar identifikācijas numuru vai vienu vai vairākiem īpašiem elementiem, kas raksturo viņa vai viņas fizisko, fizioloģisko, psiholoģisko, ekonomisko, kulturālo vai sociālo identitāti.

9. "Pārrobežu sadarbība": sadarbība muitas pārvalžu starpā, pārsniedzot katras dalībvalsts robežas.

5. pants
Galvenās koordinējošās struktūrvienības

1. Dalībvalstis izrauga savās muitas iestādēs galveno struktūrvienību (koordinējošo struktūrvienību). Neskarot 2.daļu, tā atbild par to, lai tiktu saņemti visi savstarpējas palīdzības pieprasījumi saskaņā ar šo konvenciju, un par savstarpējas palīdzības koordinēšanu. Šī struktūrvienība atbild arī par sadarbību ar citām iestādēm, kas iesaistītas palīdzības pasākumā saskaņā ar šo konvenciju. Dalībvalstu koordinējošās struktūrvienības savā starpā nodibina vajadzīgos tiešos sakarus, jo īpaši gadījumos, kas paredzēti IV sadaļā.

2. Galveno koordinējošo struktūrvienību darbība nenozīmē, ka nav iespējama, jo īpaši ārkārtas gadījumos, tieša sadarbība starp dalībvalstu muitas iestāžu citiem dienestiem. Efektivitātes un konsekvences nolūkiem šīm galvenajām koordinējošajām struktūrvienībām dara zināmas visas darbības, kas saistītas ar šādu tiešu sadarbību.

3. Ja muitas iestāde nav kompetenta izskatīt pieprasījumu vai ir kompetenta to izskatīt daļēji, galvenā koordinējošā struktūrvienība pieprasījumu nosūta kompetentajai valsts iestādei un pieprasītājiestādi informē par to, ka ir šādi rīkojusies.

4. Ja pieprasījumu nevar apmierināt juridisku vai objektīvu iemeslu dēļ, koordinējošā struktūrvienība to nosūta atpakaļ pieprasītājiestādei, paskaidrojot, kāpēc pieprasījumu nevar izskatīt.

6. pants
Sadarbības koordinatori

1. Dalībvalstis savā starpā var slēgt nolīgumus par sadarbības koordinatoru apmaiņu uz ierobežotu vai neierobežotu laiku un ar nosacījumiem, par kuriem panākta savstarpēja vienošanās.

2. Uzņēmējā dalībvalstī sadarbības koordinatoriem nav nekādu intervences pilnvaru.

3. Lai sekmētu sadarbību dalībvalstu muitas pārvalžu starpā, ar dalībvalstu kompetento iestāžu piekrišanu vai pēc to pieprasījuma sadarbības koordinatoriem ir šādi pienākumi:

a) veicināt un paātrināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm;

b) sniegt palīdzību tādu lietu izmeklēšanā, kas attiecas uz pašu dalībvalsti vai dalībvalsti, kuru viņi pārstāv;

c) sniegt atbalstu palīdzības pieprasījumu apmierināšanā;

d) konsultēt uzņēmēju dalībvalsti un sniegt tai savu palīdzību pārrobežu darbību sagatavošanā un veikšanā;

e) veikt visus citus pienākumus, par kuriem dalībvalstis var savstarpēji vienoties.

4. Dalībvalstis var divpusēji vai daudzpusēji vienoties par sadarbības koordinatoru kompetenci un atrašanās vietu. Sadarbības koordinatori var arī pārstāvēt vienas vai vairāku dalībvalstu intereses.

7. pants
Pienākums pierādīt personību

Ja šajā konvencijā nav norādīts citādi, citā dalībvalstī pieprasītājdalībvalsts darbiniekiem, lai īstenotu šajā konvencijā paredzētās tiesības, vienmēr jāspēj uzrādīt rakstiska atļauja, kas apliecina viņu personību un viņu oficiālos pienākumus.

II sadaļa

PALĪDZĪBA PĒC PIEPRASĪJUMA

8. pants
Principi

1. Lai sniegtu palīdzību, kas pieprasīta saskaņā ar šo sadaļu, pieprasījuma saņēmējiestāde vai kompetentā iestāde, pie kuras tā vērsusies, darbojas tā, it kā darbotos pēc savas iniciatīvas vai pēc pieprasījuma, ko iesniegusi iestāde pašas valstī. Šādi rīkojoties, tā izmanto visas tās rīcībā esošās pilnvaras saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai pieprasījumu apmierinātu.

2. Pieprasījuma saņēmējiestāde šo palīdzību attiecina uz visiem apstākļiem, kam ir kāds pieņemams sakars ar palīdzības pieprasījuma priekšmetu, tam neprasot papildu pieprasījumu. Šaubu gadījumā pieprasījuma saņēmējiestāde vispirms sazinās ar pieprasītājiestādi.

9. pants
Palīdzības pieprasījumu forma un saturs

1. Palīdzības pieprasījumus vienmēr sastāda rakstiski. Šādam pieprasījumam pievieno dokumentus, kas ir vajadzīgi šādu pieprasījumu izpildei.

2. Saskaņā ar 1.daļu iesniegtajos pieprasījumos ir šāda informācija:

a) pieprasītājiestāde, kas pieprasa palīdzību;

b) vajadzīgie pasākumi;

c) pieprasījuma mērķis un iemesls;

d) attiecīgie likumi, normatīvie akti un citas atbilstošās tiesību normas;

e) cik vien iespējams precīzas un izsmeļošas norādes par fiziskajām un juridiskajām personām, kuras ir šo pētījumu mērķis;

f) attiecīgo faktu kopsavilkums, izņemot gadījumus, kas paredzēti 13.pantā.

3. Pieprasījumus iesniedz pieprasījuma saņēmējiestādes dalībvalsts oficiālajā valodā vai valodā, kas ir pieņemama šādai iestādei.

4. Kad ir vajadzīga steidzama palīdzība, var pieņemt mutiskus palīdzības pieprasījumus, bet tie ir jāapstiprina rakstiski, cik vien drīz iespējams.

5. Ja pieprasījums neatbilst oficiālajām prasībām, pieprasījuma saņēmējiestāde var prasīt, lai tas tiktu izlabots vai pilnveidots; pa to laiku var sākt pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai apmierinātu pieprasījumu.

6. Pieprasījuma saņēmējiestāde piekrīt tam, ka nolūkā apmierināt pieprasījumu tiek piemērota īpaša procedūra, ar noteikumu, ka minētā procedūra nav pretrunā ar pieprasītājdalībvalsts normatīvajiem un administratīvajiem aktiem.

10. pants
Informācijas pieprasījumi

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde nosūta tai visu informāciju, kas dod iespēju aizkavēt, atklāt pārkāpumus un saukt pie atbildības par tiem.

2. Nosūtāmā informācija jāpapildina ar ziņojumiem un citiem dokumentiem vai šo iepriekš minēto dokumentu apstiprinātām kopijām vai izrakstiem, kas pamato šo informāciju un ir pieprasījuma saņēmējiestādes rīcībā vai tika izveidoti vai iegūti, lai apmierinātu informācijas pieprasījumu.

3. Pieprasītājiestādei vienojoties ar pieprasījuma saņēmējiestādi, pieprasītājiestādes pilnvaroti darbinieki, ievērojot norādījumus, ko sīki izstrādājusi pieprasījuma saņēmējiestāde, iegūst 1.daļā paredzēto informāciju no pieprasījuma saņēmējiestādes birojiem. Tas attiecas uz visu informāciju, ko iegūst no dokumentiem, kuri ir pieejami minēto biroju darbiniekiem. Šie darbinieki ir pilnvaroti iegūt minēto dokumentu kopijas.

11. pants
Pieprasījumi veikt novērošanu

Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde, ciktāl tas ir iespējams, pati veic vai organizē personu novērošanu, kad ir nopietns pamats bažām, ka tās ir pārkāpušas Kopienas vai valstu noteikumus attiecībā uz muitu vai ka tās veic vai ir veikušas priekšdarbus nolūkā izdarīt šādus pārkāpumus. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde novēro arī vietas, transportlīdzekļus un preces, kas ir saistītas ar darbībām, kuras var būt pretrunā ar iepriekš minētajiem muitas noteikumiem.

12. pants
Pieprasījumi veikt izmeklēšanu

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde veic vai organizē attiecīgu izmeklēšanu attiecībā uz darbībām, kas ir pārkāpumi vai domājami pārkāpumi, pamatojoties uz aizdomām, kas radušās pieprasītājiestādei.

Pieprasījuma saņēmējiestāde nosūta pieprasītājiestādei šādas izmeklēšanas iznākumus. Mutatis mutandis piemēro 10.panta 2.daļu.

2. Pieprasītājiestādes izraudzīti darbinieki var būt klāt izmeklēšanā, kas minēta 1.daļā. Izmeklēšanu vienmēr veic pieprasījuma saņēmējiestādes darbinieki. Pieprasītājiestādes darbinieki pēc savas iniciatīvas nevar uzņemties pieprasījuma saņēmējiestādes darbiniekiem piešķirtās pilnvaras. Tomēr ar saņēmējiestādes darbinieku starpniecību un vienīgi nolūkā veikt izmeklēšanu viņiem ir pieejamas tās pašas telpas un tie paši dokumenti, kuri ir pieejami pieprasījuma saņēmējiestādes darbiniekiem.

13. pants
Paziņojums

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, kurā tā atrodas, informē adresātu vai gādā, lai tas tiktu informēts par visiem instrumentiem vai lēmumiem, kurus izdevušas kompetentās iestādes dalībvalstī, kur atrodas pieprasītājiestāde, un kuri saistīti ar šīs konvencijas piemērošanu.

2. Paziņojuma pieprasījumiem, kur norāda paziņojamā instrumenta vai lēmuma priekšmetu, pievieno tulkojumu tās dalībvalsts oficiālajā valodā vai vienā no oficiālajām valodām, kur atrodas pieprasījuma saņēmējiestāde, neskarot iepriekš minētās iestādes tiesības atteikties no šāda tulkojuma.

14. pants
Izmantošana par pierādījumu

Iegūtas ziņas, apliecības, informāciju, dokumentus, apstiprinātas kopijas un citus dokumentus, ko saskaņā ar savas valsts likumiem ieguvuši pieprasījuma saņēmējiestādes darbinieki un kas nosūtīti pieprasītājiestādei 10. līdz 12.pantā paredzētajos palīdzības gadījumos, kompetentās iestādes dalībvalstī, kur atrodas pieprasītājiestāde, saskaņā ar valsts tiesību aktiem var izmantot par pierādījumu.

III sadaļa

SPONTĀNA PALĪDZĪBA

15. pants
Princips

Katras dalībvalsts kompetentās iestādes, kā noteikts 16. un 17.pantā, ievērojot visus ierobežojumus, ko nosaka valstu tiesību akti, sniedz pārējo dalībvalstu kompetentajām iestādēm palīdzību bez iepriekšēja pieprasījuma.

16. pants
Novērošana

Ja tas palīdz aizkavēt, atklāt pārkāpumus citā dalībvalstī, kā arī saukt pie atbildības par tiem, katras dalībvalsts kompetentās iestādes:

a) pēc iespējas veic vai organizē īpašu novērošanu, kas raksturota 11.pantā,

b) nosūta pārējo ieinteresēto dalībvalstu kompetentajām iestādēm visu to rīcībā esošu informāciju un, jo īpaši, ziņojumus un citus dokumentus vai šo dokumentu apstiprinātas kopijas vai izrakstus attiecībā uz darbībām, kas ir saistītas ar plānotu vai izdarītu pārkāpumu.

17. pants
Spontāna informācija

Katras dalībvalsts kompetentās iestādes tūlīt nosūta pārējo ieinteresēto dalībvalstu kompetentajām iestādēm visu būtisku informāciju par plānotiem vai izdarītiem pārkāpumiem un jo īpaši informāciju par precēm, kas ir ar tiem saistītas, un šādu pārkāpumu izdarīšanas jauniem paņēmieniem un līdzekļiem.

18. pants
Izmantošana par pierādījumu

Novērošanas ziņojumus un informāciju, ko ieguvuši vienas dalībvalsts darbinieki un kas nosūtīta citai dalībvalstij, sniedzot spontāno palīdzību, kas paredzēta 15. līdz 17. pantā, kompetentās iestādes dalībvalstī, kura saņem šo informāciju, saskaņā ar valsts tiesību aktiem var izmantot par pierādījumu.

IV sadaļa

ĪPAŠAS SADARBĪBAS FORMAS

19. pants
Principi

1. Muitas pārvaldes iesaistās pārrobežu sadarbībā saskaņā ar šo sadaļu. Tās sniedz cita citai vajadzīgo palīdzību, t.i., apmainās ar darbiniekiem un sniedz organizatorisku atbalstu. Sadarbības pieprasījumu forma parasti saskan ar palīdzības pieprasījumu formu saskaņā ar 9.pantu. Īpašos gadījumos, kas minēti šajā sadaļā, pieprasītājiestādes darbinieki ar pieprasījuma saņēmējiestādes atļauju var iesaistīties darbībās pieprasījuma saņēmējvalsts teritorijā.

Par pārrobežu darbību koordināciju atbild galvenās koordinējošās struktūrvienības saskaņā ar 5.pantu.

2. Pārrobežu sadarbība 1.daļas nozīmē nolūkā aizkavēt, izmeklēt pārkāpumus un saukt pie atbildības par tiem ir atļauta šādos gadījumos:

a) narkotisko un psihotropo vielu, ieroču, munīcijas, sprādzienbīstamu vielu, kultūras preču nelikumīga tirdzniecība, bīstamo un toksisko atkritumu nelikumīgi pārvadājumi, atomieroču, bioloģisko un / vai ķīmisko ieroču ražošanai domāta kodolmateriāla vai materiālu vai iekārtu (aizliegto preču) nelikumīga tirdzniecība;

b) Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret narkotisko un psihotropo vielu nelikumīgu tirdzniecību I un II tabulā uzskaitīto vielu tirdzniecība un tādu vielu tirdzniecība, kuras domātas narkotiku (prekursoru) nelikumīgai ražošanai;

c) ar nodokli apliekamu preču nelikumīga pārrobežu tirdzniecība nolūkā izvairīties no nodokļu maksāšanas vai iegūt neatļautus valsts maksājumus sakarā ar preču importu vai eksportu, kad tirdzniecības apjoms un saistītais risks attiecībā uz nodokļiem un subsīdijām ir tāds, ka Eiropas Kopienu vai dalībvalstu budžeta varbūtējie finansiālie zaudējumi ir nozīmīgi;

d) cita veida preču tirdzniecība, ko aizliedz Kopienas vai valstu noteikumi.

3. Pieprasījuma saņēmējiestādei nav pienākuma iesaistīties atsevišķās šajā sadaļā minētās sadarbības formās, ja prasītais izmeklēšanas veids nav atļauts vai paredzēts saskaņā ar pieprasījuma saņēmējdalībvalsts tiesību aktiem. Tādā gadījumā pieprasītājiestāde šā paša iemesla dēļ ir tiesīga atteikt atbilstoša veida pārrobežu sadarbību tad, kad, gluži pretēji, to prasa šī pieprasījuma saņēmējvalsts iestāde.

4. Ja tas paredzēts dalībvalstu tiesību aktos, dalības iestādes griežas savās tiesu iestādēs plānotās izmeklēšanas apstiprināšanai. Ja kompetentās tiesu iestādes savu apstiprinājumu sniedz tikai tad, ja ir ievēroti daži nosacījumi un prasības, dalības iestādes gādā, lai minētie nosacījumi un prasības izmeklēšanā tiktu ievērotas.

5. Kad kādas dalībvalsts darbinieki saskaņā ar šo sadaļu iesaistās darbībās citas dalībvalsts teritorijā un ar savām darbībām rada zaudējumu, dalībvalsts, kuras teritorijā radīts zaudējums, saskaņā ar saviem likumiem atlīdzina zaudējumu tāpat kā tā to būtu atlīdzinājusi, ja zaudējumu būtu radījuši pašas darbinieki. Dalībvalsts, kuras darbinieki radījuši zaudējumu, atmaksā minētajai dalībvalstij summas, ko tā samaksājusi cietušajiem un citām tiesīgām personām vai iestādēm.

6. Neskarot tiesības pret trešām personām un neatkarīgi no pienākuma atlīdzināt zaudējumus saskaņā ar 5. daļas otro teikumu, katra dalībvalsts atturas pieprasīt zaudējumu summas atmaksājumu, kuru saņēmusi no citas dalībvalsts.

7. Informāciju, ko darbinieki ieguvuši pārrobežu sadarbībā, kas paredzēta 20. līdz 24.pantā, informācijas saņēmējdalībvalsts kompetentās iestādes, saskaņā ar valsts likumiem un, ievērojot īpašus nosacījumus, kurus noteikušas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kur tika iegūta šī informācija, var izmantot kā pierādījumu.

8. Sakarā ar pārkāpumiem, kas, veicot 20. līdz 24.pantā paredzētās darbības, izdarīti pret darbiniekiem, kuri atrodas komandējumā citas dalībvalsts teritorijā, vai ko izdarījuši šie darbinieki, viņiem piemēro tos pašus noteikumus, kādus piemēro minētās valsts darbiniekiem.

20. pants
Tūlītēja pakaļdzīšanās

1. Kādas dalībvalsts muitas pārvaldes darbiniekiem, kas savā valstī vajā personu, kura novērota, veicot vienu no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, kas varētu izraisīt izdošanu, vai piedaloties šāda pārkāpuma izdarīšanā, ir atļauts turpināt vajāšanu citas dalībvalsts teritorijā bez iepriekšējas atļaujas, ja, ņemot vērā īpašu apstākļu steidzamību, nav iespējas informēt šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes pirms iebraukšanas minētajā teritorijā vai ja šīs iestādes nav spējušas savlaicīgi sasniegt notikuma vietu, lai veiktu vajāšanu.

Ne vēlāk par brīdi, kad darbinieki, kas veic vajāšanu, šķērso robežu, viņi sazinās ar kompetentajām iestādēm dalībvalstī, kuras teritorijā vajāšana ir jāveic. Vajāšanu pārtrauc, tiklīdz dalībvalsts, kuras teritorijā notiek vajāšana, to pieprasa. Pēc pieprasījuma, ko iesniedz darbinieki, kuri veic vajāšanu, minētās dalībvalsts kompetentās iestādes pārbauda vajāto personu nolūkā noskaidrot personību vai veikt arestu. Dalībvalstis informē depozitāriju par attiecīgajiem darbiniekiem, kuri veic vajāšanu, uz kuriem attiecas šis noteikums; šis depozitārijs informē pārējās dalībvalstis.

2. Vajāšanu veic saskaņā ar šādām procedūrām, kas definētas 6.daļā paredzētajā deklarācijā:

a) darbiniekiem, kas veic vajāšanu, nav aizturēšanas tiesību;

b) tomēr, ja nav iesniegts pieprasījums pārtraukt vajāšanu un ja kompetentās iestādes dalībvalstī, kuras teritorijā tiek veikta vajāšana, nespēj pietiekami operatīvi iejaukties, darbinieki, kas veic vajāšanu, var aizturēt vajāto personu līdz brīdim, kad minētās dalībvalsts darbinieki, kuri jāinformē nekavējoties, spēj noskaidrot tās personību vai arestēt to.

3. Vajāšanu veic, ievērojot 1. un 2.daļas un vienā no šādiem veidiem, kas noteikti 6.daļas paredzētajā deklarācijā:

a) deklarācijā paredzamajā apgabalā vai laikā no robežas šķērsošanas brīža;

b) bez ierobežojumiem telpā vai laikā.

4. Vajāšanu var veikt ar šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

a) darbinieki, kas veic vajāšanu, ievēro šā panta noteikumus un tās dalībvalsts likumus, kuras teritorijā viņi darbojas; viņi pakļaujas minētās dalībvalsts kompetento iestāžu norādījumiem;

b) kad vajāšanu veic uz jūras un kad tā aptver tāljūru vai ekskluzīvu ekonomisku zonu, ņem vērā starptautiskās jūras tiesības, kas ietvertas Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā, bet kad to veic citas dalībvalsts teritorijā, ņem vērā šā panta noteikumus;

c) aizliegts ieiet privātās mājās un vietās, kas nav pieejamas plašai sabiedrībai;

d) darbinieki, kas veic vajāšanu, ir viegli atpazīstami vai nu pēc viņu formas tērpa, vai rokas saites, vai arī pēc piederumiem, ar ko aprīkoti viņu transportlīdzekļi; aizliegts izmantot civiltērpu un neidentificētus transportlīdzekļus bez iepriekš minētajām identificēšanas zīmēm; darbinieki, kas veic vajāšanu, vienmēr spēj pierādīt, ka viņi darbojas oficiāli;

e) darbiniekiem, kas veic vajāšanu, var būt dienesta ierocis, ja vien i) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav nākusi klajā ar vispārīgu paziņojumu par to, ka tās teritorijā nekādā gadījumā nevar ievest ieročus, vai ii) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav īpaši pieņēmusi pretēju lēmumu. Kad citas dalībvalsts darbiniekiem ir atļauts nēsāt savus dienesta ieročus, tos var izmantot vienīgi likumīgas pašaizsardzības nolūkā;

f) kad vajātā persona ir aizturēta kā paredzēts 2.daļas b) apakšpunktā, lai nodotu šo personu tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras teritorijā veikta vajāšana, šai personai var veikt vienīgi drošības pārmeklēšanu; roku dzelžus var izmantot vienīgi, kamēr veic šīs personas pārvietošanu; priekšmetus, ko atrod pie vajātās personas, var konfiscēt;

g) pēc katras no 1., 2. un 3.daļā minētajām darbībām darbinieki, kas veic vajāšanu, paši ierodas tās dalībvalsts kompetentajās iestādēs, kuras teritorijā viņi darbojās, un atskaitās par savu uzdevumu; pēc minēto iestāžu pieprasījuma viņiem jāpaliek šo iestāžu rīcībā, kamēr pienācīgi tiek noskaidroti viņu darbības apstākļi; šis nosacījums ir spēkā pat tad, ja vajāšana nav beigusies ar vajātās personas arestu;

h) tās dalībvalsts iestādes, no kuras nākuši darbinieki, kas veikuši vajāšanu, pēc pieprasījuma, ko izvirzījušas iestādes dalībvalstī, kur veikta vajāšana, palīdz izmeklēšanai pēc darbības, kurā tās piedalījās, to skaitā tiesas procesos.

5. Personu, ko pēc 2.daļā paredzētās darbības arestējušas tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā veica vajāšanu, neatkarīgi no šīs personas pilsonības aiztur nopratināšanai. Mutatis mutandis piemēro attiecīgos valsts likumu noteikumus.

Ja arestētā persona nav tās dalībvalsts pilsonis, kuras teritorijā veikts šis arests, viņu atbrīvo ne vēlāk kā sešas stundas pēc aresta, neiekļaujot šajā termiņā stundas laikā no pusnakts līdz 9 priekšpusdienā, ja vien minētās dalībvalsts kompetentās iestādes attiecībā uz šo personu nav iepriekš saņēmušas pagaidu aresta pieprasījumu nolūkā veikt jebkāda veida izdošanu.

6. Šīs konvencijas parakstīšanas brīdī katra dalībvalsts nāk klajā ar deklarāciju, kurā tā saskaņā ar 2., 3. un 4.daļu definē procedūras, pēc kurām īstenojama vajāšana tās teritorijā.

Dalībvalstis jebkurā laikā var aizstāt šo deklarāciju ar citu deklarāciju, ja vien pēdējā neierobežo sākotnējās deklarācijas darbības jomu.

Ar katru deklarāciju nāk klajā pēc apspriedēm ar katru no ieinteresētajām dalībvalstīm nolūkā panākt līdzvērtīgu režīmu minētajās valstīs.

7. Dalībvalstis divpusēji var paplašināt 1.daļas darbības jomu un pieņemt papildu noteikumus šā panta īstenošanā.

8. Brīdī, kad dalībvalsts deponē savu šīs konvencijas pieņemšanas instrumentu, tā var nākt klajā ar deklarāciju, ka tā ir brīva no saistībām saskaņā ar šā panta noteikumiem vai daļu no tiem. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā.

21. pants
Novērošana citas valsts teritorijā

1. Vienas dalībvalsts muitas pārvaldes darbiniekiem, kas savā valstī novēro personas, attiecībā uz kurām ir nopietni pamatotas aizdomas, ka šīs personas ir iesaistītas kādā no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, ir atļauts turpināt novērošanu citas dalībvalsts teritorijā, kad iepriekš minētā valsts ir atļāvusi pārrobežu novērošanu, atbildot uz iepriekš iesniegtu palīdzības pieprasījumu. Šo atļauju var sniegt ar nosacījumiem.

Dalībvalstis informē depozitāriju par darbiniekiem, uz kuriem attiecas šis noteikums; Depozitārijs informē pārējās dalībvalstis.

Pēc pieprasījuma novērošanu uztic tās dalībvalsts darbiniekiem, kuras teritorijā to veic.

Pirmajā daļā minēto pieprasījumu nosūta iestādei, ko izrauga katra dalībvalsts, kura pilnvarota piešķirt pieprasīto atļauju vai nodot pieprasījumu citai iestādei.

Dalībvalstis informē depozitāriju par iestādi, kas izraudzīta šim nolūkam; depozitārijs informē pārējās dalībvalstis.

2. Kad īpaši steidzamu iemeslu dēļ nevar pieprasīt otras dalībvalsts iepriekšēju atļauju, darbiniekiem, kas veic novērošanu, atļauts citas dalībvalsts teritorijā turpināt novērot personas, attiecībā uz kurām ir nopietni pamatotas aizdomas, ka šīs personas ir iesaistītas kādā no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, ja vien ir ievēroti šādi nosacījumi:

a) veicot novērošanu, par robežas šķērsošanu tūlīt informē tās dalībvalsts kompetentās iestādes, kuras teritorijā jāturpina novērošana;

b) tūlīt tiek iesniegts saskaņā ar 1.daļu iesniedzamais pieprasījums, kurā īsumā paskaidro, kāpēc robeža šķērsota bez iepriekšējas atļaujas.

Novērošanu izbeidz, tiklīdz dalībvalsts, kuras teritorijā tā tiek veikta, saņēmusi a) punktā minēto paziņojumu vai b) punktā minēto pieprasījumu, to pieprasa vai, gadījumā, kad atļauja nav saņemta, piecas stundas pēc robežas šķērsošanas.

3. Novērošanu, kas minēta 1. un 2.daļā, veic vienīgi saskaņā ar šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

a) darbinieki, kas veic novērošanu, ievēro šā panta noteikumus un tās dalībvalsts likumus, kuras teritorijā viņi darbojas; viņi pakļaujas minētās dalībvalsts kompetento iestāžu norādījumiem;

b) izņemot 2.daļā paredzētos gadījumus, šiem darbiniekiem novērošanas laikā ir līdzi dokuments, kas apliecina, ka atļauja ir piešķirta;

c) darbinieki, kas veic novērošanu, vienmēr spēj sniegt pierādījumu tam, ka viņi darbojas oficiāli;

d) darbiniekiem, kas veic novērošanu, var būt viņu dienesta ierocis, ja vien i) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav nākusi klajā ar vispārīgu paziņojumu par to, ka tās teritorijā nekādā gadījumā nevar ievest ieročus, vai ii) pieprasījuma saņēmējdalībvalsts nav īpaši pieņēmusi pretēju lēmumu. Kad citas dalībvalsts darbiniekiem ir atļauts nēsāt savus dienesta ieročus, tos izmantot var vienīgi likumīgas pašaizsardzības nolūkā;

e) aizliegts ieiet privātās mājās un vietās, kas nav pieejamas plašai sabiedrībai;

f) darbinieki, kas veic novērošanu, novērojamo personu nevar ne nopratināt, ne arestēt;

g) par visām darbībām jāziņo tās dalībvalsts iestādēm, kuras teritorijā tās veic; darbiniekus, kas veic novērošanu, var uzaicināt ierasties personiski;

h) tās dalībvalsts iestādes, no kuras nākuši darbinieki, kas veikuši novērošanu, pēc tās dalībvalsts pieprasījuma, kur veikta novērošana, palīdz izmeklēšanai pēc darbības, kurā tās piedalījās, to skaitā tiesas procesos.

4. Dalībvalstis divpusēji var paplašināt šā panta darbības jomu un pieņemt papildu noteikumus šā panta īstenošanā.

5. Brīdī, kad dalībvalsts deponē savu šīs konvencijas pieņemšanas instrumentu, tā var deklarēt, ka tā ir brīva no saistībām saskaņā ar šā panta noteikumiem vai daļu no tiem. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā.

22. pants
Kontrolēta piegāde

1. Katra dalībvalsts uzņemas saistības gādāt, lai tās teritorijā pēc citas dalībvalsts pieprasījuma varētu atļaut kontrolētas piegādes atbilstīgi tādu krimināllietu izmeklēšanai, kurām var piemērot izdošanu.

2. Lēmumu veikt kontrolētas piegādes katrā atsevišķā gadījumā pieņem pieprasījuma saņēmējdalībvalsts kompetentās iestādes, pienācīgi ņemot vērā minētās valsts likumus.

3. Kontrolētas piegādes veic saskaņā ar pieprasījuma saņēmējdalībvalsts procedūrām. Tiesības veikt un vadīt darbības ir minētās dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

Lai novērstu to, ka novērošana tiek pārtraukta, pieprasījuma saņēmējiestāde pārņem piegādes kontroli, kad preces šķērso robežu vai kādā iepriekš norunātā kontroles pārņemšanas vietā. Visu atlikušo ceļojuma laiku tā gādā, lai preces pastāvīgi tiktu novērotas tā, ka jebkurā brīdī tai ir iespēja arestēt vainīgos un konfiscēt preces.

4. Sūtījumus, kuru kontrolēta piegāde ir norunāta, var apturēt un var atļaut turpināt to piegādi, sūtījumu sākotnējo saturu pilnīgi vai daļēji atstājot neskartu vai aizvācot, vai aizstājot.

23. pants
Slepena izmeklēšana

1. Pēc pieprasītājiestādes pieprasījuma saņēmējiestāde var atļaut pieprasītājdalībvalsts muitas pārvaldes darbiniekiem vai šādas pārvaldes pilnvarotiem darbiniekiem, kas darbojas nepatiesas personības aizsegā (slepenie izmeklētāji), darboties pieprasījuma saņēmējdalībvalsts teritorijā. Pieprasītājiestāde veic šādu pieprasījumu vienīgi tad, ja, neizmantojot ierosinātos izmeklēšanas pasākumus, būtu ārkārtīgi grūti izskaidrot faktus. Šiem darbiniekiem ir atļauts, veicot savas darbības, vākt informāciju un sazināties ar personām, kuras izmeklē, un citām saistītajām personām.

2. Pieprasījuma saņēmējdalībvalstī slepenās izmeklēšanas laiks ir ierobežots. Izmeklēšanu sagatavo un uzrauga, cieši sadarbojoties attiecīgajām iestādēm pieprasījuma saņēmējdalībvalstī un pieprasītājdalībvalstī.

3. Pieprasījuma saņēmējiestāde saskaņā ar saviem valsts likumiem paredz nosacījumus, ar kādiem ir atļauta slepena izmeklēšana, kā arī nosacījumus, ar kādiem to veic. Ja veicot slepenu izmeklēšanu, tiek iegūta informācija par kādu pārkāpumu, kas nav tas, uz ko attiecas sākotnējais pieprasījums, tad nosacījumus, ar kādiem var izmantot šādu informāciju, saskaņā ar savas valsts likumiem arī paredz pieprasījuma saņēmējiestāde.

4. Pieprasījuma saņēmējiestāde nodrošina vajadzīgos cilvēkresursus un tehnisko nodrošinājumu. Tā veic pasākumus, lai aizsargātu 1.daļā minētos darbiniekus, kamēr viņi darbojas pieprasījuma saņēmējdalībvalstī.

5. Deponējot savu šīs konvencijas pieņemšanas instrumentu, dalībvalsts var deklarēt, ka tā ir brīva no saistībām saskaņā ar šā panta noteikumiem vai daļu no tiem. Šādu deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā.

24. pants
Vienotas īpašas izmeklēšanas vienības

1. Vairāku dalībvalstu iestādes, savstarpēji vienojoties, var izveidot vienotu īpašas izmeklēšanas vienību ar bāzi kādā dalībvalstī un attiecīgu specialitāšu darbiniekiem.

Vienotajai īpašas izmeklēšanas vienībai ir šādi uzdevumi:

— veikt īpašu pārkāpumu grūtu un sarežģītu izmeklēšanu, kas prasa vienlaicīgu saskaņotu darbību attiecīgajās dalībvalstīs,

— koordinēt kopīgas darbības, lai novērstu un atklātu īpašu veidu pārkāpumus un iegūtu informāciju par iesaistītajām personām, viņu partneriem un izmantotajām metodēm.

2. Vienotās īpašas izmeklēšanas vienības darbojas saskaņā ar šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

a) tās izveido tikai īpašā nolūkā un uz laiku;

b) vienību vada darbinieks no dalībvalsts, kurā tiek veiktas vienības darbības;

c) uz vienības darbiniekiem attiecas tās dalībvalsts likumi, kurā vienība darbojas;

d) dalībvalsts, kurā darbojas vienība, veic tādus organizatoriskus pasākumus, kādi ir vajadzīgi, lai vienība varētu darboties.

3. Dalība vienībā nedod darbiniekiem nekādas izmeklēšanas tiesības citas dalībvalsts teritorijā.

V sadaļa

DATU AIZSARDZĪBA

25. pants
Datu aizsardzība datu apmaiņā

1. Apmainoties ar informāciju, muitas pārvaldes katrā atsevišķā gadījumā ņem vērā personas datu aizsardzības prasības. Tās ievēro attiecīgos noteikumus Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi. Datu aizsardzībai dalībvalsts saskaņā ar 2.daļu var paredzēt nosacījumus attiecībā uz personas datu apstrādi, ko veic cita dalībvalsts, kurai šādus personas datus var nosūtīt.

2. Neskarot noteikumus konvencijā par informācijas tehnoloģijas izmantošanu muitas nolūkiem, personas datiem, ko nosūta saskaņā ar šīs konvencijas piemērošanu, piemēro šādus noteikumus:

a) personas datu apstrāde, ko veic datu saņēmējiestāde, ir atļauta vienīgi 1.panta 1.daļā minētajā nolūkā. Minētā iestāde var nosūtīt tos bez iepriekšējas datu nosūtītājvalsts piekrišanas savām muitas pārvaldēm, izmeklēšanas iestādēm un savām tiesu institūcijām, lai tās spētu saukt pie atbildības un sodīt par pārkāpumiem 4.panta 3.daļas nozīmē. Visos citos datu pārraides gadījumos ir vajadzīga datu piegādātājvalsts piekrišana;

b) datu nosūtītājvalsts iestāde gādā, lai tie būtu precīzi un atjaunināti. Ja izrādās, ka nosūtīti neprecīzi dati vai dati, kurus nevajadzēja nosūtīt, vai ka likumīgi nosūtītus datus saskaņā ar datu nosūtītājvalsts likumiem vēlāk jāizdzēš, par to tūlīt jāinformē datu saņēmējiestāde. Tai ir jāizlabo šādi dati vai jāuzdod tos izdzēst. Ja datu saņēmējiestādei ir iemesls domāt, ka nosūtītie dati ir neprecīzi vai ka tie būtu jāizdzēš, tā informē datu nosūtītājdalībvalsti;

c) kad nosūtītie dati saskaņā ar datu nosūtītājdalībvalsts likumiem jāizdzēš vai jāgroza, attiecīgajām personām jāpiešķir faktiskas tiesības izlabot šos datus;

d) attiecīgās iestādes reģistrē faktu, ka saskaņā ar informācijas apmaiņu nosūtīti vai saņemti dati;

e) datu nosūtītājiestāde un saņēmējiestāde pēc attiecīgās personas pieprasījuma informē minēto personu par nosūtītajiem personas datiem un to, kā tos paredzēts izmantot. Informācija nav jāsniedz, ja, jautājumu apsverot, konstatēts, ka sabiedrības ieinteresētība nesniegt informāciju ir nozīmīgāka par personas ieinteresētību to saņemt. Turklāt attiecīgās personas tiesības saņemt informāciju par nosūtītajiem personas datiem nosaka saskaņā ar tās dalībvalsts likumiem, noteikumiem un procedūrām, kuras teritorijā šī informācija prasīta. Pirms tiek pieņemts kāds lēmums par informācijas sniegšanu, datu nosūtītājiestādei dod iespēju paziņot savu nostāju;

f) saskaņā ar saviem likumiem, noteikumiem un procedūrām dalībvalstis ir atbildīgas par kaitējumu, kas nodarīts kādai personai sakarā ar attiecīgajā dalībvalstī nosūtīto datu apstrādi. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad kaitējums nodarīts sakarā ar to, ka nosūtīti neprecīzi dati vai nosūtītājiestāde nosūtījusi datus, pārkāpjot konvenciju;

g) nosūtītos datus glabā uz laiku, kas nepārsniedz to laiku, kāds ir vajadzīgs nolūkiem, kam tie tika nosūtīti. Attiecīgā dalībvalsts piemērotā brīdī pārbauda vajadzību tos saglabāt;

h) jebkurā gadījumā datiem piemēro vismaz tādu pašu aizsardzību, kāda datu saņēmējdalībvalstī ir paredzēta līdzīgiem datiem;

i) katra dalībvalsts veic attiecīgus pasākumus lai, piemērojot efektīvu pārraudzību, nodrošinātu atbilstību šim pantam. Pārraudzības uzdevumu katra dalībvalsts var uzticēt valsts uzraudzības iestādei, kas minēta 17.pantā Konvencijā par informācijas tehnoloģijas izmantošanu muitas iestāžu jomā.

3. Šā panta nolūkiem "personas datu apstrādi" saprot saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995.gada 24.oktobra Direktīvas 95/ 46/ EC par indivīdu aizsardzību sakarā ar personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 2.panta b) punktā 1 minēto definīciju.

VI sadaļa

KONVENCIJAS IZTULKOŠANA

26. pants
Tiesa

1. Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē ir lemt par visiem strīdiem starp dalībvalstīm attiecībā uz šīs konvencijas iztulkošanu vai piemērošanu, ja Padome šādu strīdu nevar atrisināt sešos mēnešos no dienas, kad kāda no strīdā iesaistītajām pusēm par to ziņojusi Padomei.

2. Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē ir lemt par visiem strīdiem starp dalībvalstīm un Komisiju attiecībā uz šīs konvencijas iztulkošanu vai piemērošanu, ja šādu strīdu nevar atrisināt sarunu ceļā. Sakarā ar šādu strīdu var griezties tiesā pēc sešiem mēnešiem no dienas, kad viena no strīdā iesaistītajām pusēm paziņojusi otrai par šāda strīda pastāvēšanu.

3. Tiesas piekritībā, ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti 4. līdz 7.daļā, ir sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz šīs konvencijas iztulkošanu.

4. Nākot klajā ar deklarāciju šīs konvencijas parakstīšanas laikā vai vēlāk, jebkura dalībvalsts var atzīt Eiropas Kopienu Tiesas kompetenci sniegt prejudiciālus nolēmumus par šīs konvencijas iztulkošanu, kas precizēti 5.daļas a) vai b) apakšpunktā.

5. Dalībvalstij, kas nāk klajā ar deklarāciju saskaņā ar 4.daļu, jānorāda, ka

a) jebkura šīs valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar tās tiesību sistēmu nevar pārsūdzēt, var lūgt Eiropas Kopienu Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumu, kas radies sakarā ar kādu lietu, kuru tā izskata un kura attiecas uz šīs konvencijas iztulkošanu, ja šī tiesa uzskata, ka lēmums attiecīgajā jautājumā vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu, vai

b) jebkura šīs valsts tiesa var lūgt Eiropas Kopienu Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumu, kas radies sakarā ar kādu lietu, kuru tā izskata un kura attiecas uz šīs konvencijas iztulkošanu, ja šī tiesa uzskata, ka lēmums attiecīgā jautājumā vajadzīgs, lai tā varētu taisīt spriedumu.

6. Piemēro Eiropas Kopienu Tiesas statūtus un procesa noteikumus.

7. Jebkura dalībvalsts neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav nākusi klajā ar deklarāciju saskaņā ar 4.daļu, ir tiesīga iesniegt Tiesai lietas izklāstu vai rakstiskus apsvērumus par lietām, ko izskata atbilstīgi 5.daļai.

8. Tiesas piekritībā nav pārbaudīt, vai darbības, ko saskaņā ar konvenciju veikušas kompetentas tiesībaizsardzības iestādes, ir likumīgas un proporcionālas, ne arī spriest par to, kā dalībvalstis izmanto tām nodoto kompetenci likumības un kārtības uzturēšanai un iekšējās drošības aizsardzībai.

VII sadaļa

ĪSTENOŠANA UN NOBEIGUMA NOTEIKUMI

27. pants
Konfidencialitāte

Katrā īpašā informācijas apmaiņas gadījumā muitu pārvaldes ņem vērā izmeklēšanas slepenības prasības. Šajā nolūkā dalībvalsts drīkst paredzēt nosacījumus informācijas izmantošanai citā dalībvalstī, kurai minētā informācija var būt nosūtīta.

28. pants
Izņēmumi pienākumam sniegt palīdzību

1. Šī konvencija neuzliek dalībvalstu iestādēm pienākumu sniegt savstarpēju palīdzību, ja šāda palīdzība varētu kaitēt sabiedriskai kārtībai vai citām būtiskām attiecīgās valsts interesēm, jo īpaši datu aizsardzības jomā, vai ja prasītās darbības apjoms, jo īpaši IV sadaļā paredzēto īpašo sadarbības formu kontekstā, acīmredzami neatbilst tam, cik nopietns ir domātais pārkāpums. Šādos gadījumos palīdzību var pilnīgi vai daļēji atteikt vai to sniegt tikai tad, ja ir ievēroti daži nosacījumi.

2. Jāpamato jebkurš atteikums sniegt palīdzību.

29. pants
Izdevumi

1. Dalībvalstis parasti atceļ visas prasības atmaksāt izmaksas sakarā ar šīs konvencijas īstenošanu, izņemot izdevumus, kas saistīti ar atalgojumu, kurš samaksāts ekspertiem.

2. Ja izdevumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu pieprasījumu, ir lieli un ārkārtēji, iesaistītās muitas pārvaldes apspriežas, lai paredzētu noteikumus un nosacījumus, ar kādiem izpilda pieprasījumu, kā arī to, kā sedz izmaksas.

30. pants
Atrunas

1. Izņemot atrunas 20.panta 8.daļā, 21.panta 5.daļā un 23.panta 5.daļā, uz šo konvenciju neattiecas nekādas atrunas.

2. Dalībvalstis, kas jau noslēgušas savstarpējus līgumus attiecībā uz jautājumiem, kurus regulē šīs konvencijas IV sadaļa, atrunas saskaņā ar 1.daļu var veikt tikai tiktāl, cik šādas atrunas neietekmē to saistības saskaņā ar šādiem līgumiem.

3. Tādējādi šī konvencija sakarā ar to dalībvalstu savstarpējām attiecībām, kam ir saistības, kuras izriet no noteikumiem 1990.gada 19.jūnija konvencijā un 1990.gada 14.jūnija Šengenas Līgumā par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, neietekmē minētās dalībvalstu saistības.

31. pants
Teritoriālā piemērošana

1. Šo konvenciju piemēro dalībvalstu teritorijām, kas minētas Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/ 92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 2 3.panta 1.daļā, kura grozīta ar Aktu par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības izveides pamatā 3, un Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 19.decembra Regulu (EK) Nr. 82/ 97, ieskaitot, Vācijas Federatīvajā Republikā, Helgolandes salu un Bīzingenas teritoriju (saskaņā ar savstarpējo līgumu, ko 1964.gada 23.novembrī noslēdza Vācijas Federatīvā Republika un Šveices Konfederācija par Bīzingenas kopienas iekļaušanu Šveices Konfederācijas muitas teritorijā, vai tā pašreizējo variantu) un, Itālijas Republikā, Livinjo un Kampione d'Italia administratīvos rajonus, kā arī dalībvalstu teritoriālos ūdeņus, iekšzemes jūras ūdeņus un gaisa telpu.

2. Padome ar vienprātīgu lēmumu saskaņā ar VI sadaļā Līgumā par Eiropas Savienību noteikto procedūru var pielāgot 1.daļu atbilstīgi grozījumiem, kas izdarīti tur minēto Kopienas likumu noteikumos.

32. pants
Stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju pieņem dalībvalstis saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

2. Dalībvalstis ziņo depozitāram par to konstitucionālo noteikumu izpildi, kas nepieciešami šīs konvencijas pieņemšanai.

3. Šī konvencija stājas spēkā 90 dienas pēc tam, kad ar 2.daļā minēto paziņojumu ir nākusi klajā pēdējā valsts, kas bija Eiropas Savienības dalībvalsts laikā, kad Padome pieņēma lēmumu par šīs konvencijas izstrādi.

4. Līdz šās konvencijas spēkā stāšanās brīdim katra dalībvalsts, sniedzot 2.daļā minēto paziņojumu vai vēlākā brīdī drīkst deklarēt, ka saistībā ar to šo konvenciju, izņemot 23.pantu, piemēro tās attiecībām ar dalībvalstīm, kuras nākušas klajā ar tādu pašu deklarāciju. Šādas deklarācijas ir spēkā 90 dienas pēc to deponēšanas.

5. Šo konvenciju piemēro tikai pieprasījumiem, kas ir iesniegti pēc dienas, kurā tā stājas spēkā, vai tiek piemērota starp pieprasījuma saņēmējdalībvalsti un pieprasītājdalībvalsti.

6. Šīs konvencijas spēkā stāšanās dienā tiek atcelta 1967.gada 7.septembra Konvencija par savstarpēju palīdzību, ko cita citai sniedz muitas pārvaldes.

33. pants
Pievienošanās

1. Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļuvusi par Eiropas Savienības dalībvalsti.

2. Šīs konvencijas tekstam, ko sagatavojusi Eiropas Savienības Padome, pievienojošās valsts valodā jābūt autentiskam.

3. Pievienošanās instrumentus glabā depozitārs.

4. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz jebkuru tai pievienojušos valsti deviņdesmit dienas pēc datuma, kad deponēts pievienošanās instruments, vai konvencijas spēkā stāšanās datumā, ja tā vēl nav stājusies spēkā šo deviņdesmit dienu izbeigšanās laikā.

5. Ja šī konvencija nav stājusies spēkā pievienošanās instrumenta deponēšanas laikā, pievienojušās valstis piemēro 32.panta 4.daļu.

34. pants
Grozījumi

1. Šīs konvencijas grozījumus var ierosināt jebkura dalībvalsts, kas ir Augstā Līgumslēdzēja Puse. Grozījumu priekšlikumi iesniedzami depozitāram, kurš tos nodod tālāk Padomei un Komisijai.

2. Neskarot 31.panta 2.daļu, šīs konvencijas grozījumus pieņem Padome, kas tos iesaka dalībvalstīm pieņemšanai saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.

3. Saskaņā ar 2.daļu pieņemtie grozījumi stājas spēkā saskaņā ar 32.panta 3.daļu.

35. pants
Depozitārs

1. Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretārs darbojas kā šīs konvencijas depozitārs.

2. Depozitārs publicē "Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī" informāciju par dokumentu pieņemšanas un pievienošanās gaitu, īstenojumu, deklarācijām un atrunām, kā arī jebkurus citus paziņojumus saistībā ar šo konvenciju.

___________________________

1 OJ L 281, 23.11.1995, p. 31.
2 OJ L 302, 19.10.1992, p. 2.
3 OJ L 1, 1.1.1995, p. 181.
4 OJ L 17, 21.1.1997, p. 2.

Pielikums

Deklarācijas, kas jāpievieno konvencijai un jāpublicē "Oficiālajā Vēstnesī"

1. Attiecībā uz 1.panta 1.daļu un 28.pantu

Atsaucoties uz izņēmumiem atbilstīgi konvencijas 28.pantam, kas paredzēti attiecībā uz pienākumu sniegt palīdzību, Itālija paziņo, ka to savstarpējas palīdzības pieprasījumu izpilde, kas pamatoti ar šo konvenciju un skar pārkāpumus, kuri atbilstīgi Itālijas tiesību aktiem nav valsts vai Kopienas muitas noteikumu pārkāpums,

— sakarā ar iemesliem, kas saistīti ar tiesībsargājošo un kriminālvajāšanas iestāžu kompetences sadalījumu,

— var kaitēt sabiedriskai kārtībai vai citām būtiskām valsts interesēm.

2. Attiecībā uz 1.panta 2.daļu un 3.panta 2.daļu

Dānija un Somija paziņo, ka terminu "tiesu iestādes" vai "tiesu iestāde" 1.panta 2.daļā un 3.panta 2.daļā tās iztulko atbilstīgi deklarācijām saskaņā ar Strasbūrā 1959.gada 20.aprīlī parakstītās Eiropas Konvencijas par savstarpēju palīdzību krimināllietās 24.pantu.

3. Attiecībā uz 4.panta 3.daļas otro ievilkumu

Dānija paziņo, ka, ciktāl tas attiecas uz to, 4.panta 3.daļas otro ievilkumu piemēro ne tikai darbībām, ar kurām persona palīdz cilvēku grupai, kas darbojas, lai sasniegtu kopīgu mērķi, izdarīt vienu vai vairākus attiecīgos pārkāpumus, bet arī gadījumos, kad attiecīgā persona faktiski nepiedalās konkrētā nozieguma vai noziegumu pastrādāšanā; šādas dalības pamatā jābūt zināšanām par grupas mērķi un vispārējām noziedzīgām darbībām vai zināšanām par grupas nolūku izdarīt konkrētu (us) noziegumu(us).

4. Attiecībā uz 4.panta 3.daļas trešo ievilkumu

Dānija paziņo, ka, ciktāl tas attiecas uz to, 4.panta 3.daļas trešo ievilkumu piemēro tikai attiecīgajiem noziegumiem, attiecībā uz kuriem zagtu preču pieņemšana visos gadījumos ir sodāma atbilstīgi Dānijas likumiem, to skaitā Dānijas Kriminālkodeksa 191.a sadaļu par zagtu narkotiku pieņemšanu un Kriminālkodeksa 284.sadaļu par kontrabandu īpaši lielos apmēros.

5. Attiecībā uz 6.panta 4.daļu

Dānija, Somija un Zviedrija paziņo, ka sadarbības koordinatori, kas minēti 6.panta 4.daļā, var pārstāvēt arī Norvēģijas un Islandes intereses vai otrādi. No 1982.gada piecas ziemeļu valstis piemēro kārtību, saskaņā ar ko sadarbības koordinators, kuru norīkojusi viena no iesaistītajām valstīm, pārstāv arī pārējās ziemeļu valstis. Šī kārtība tika ieviesta nolūkā stiprināt cīņu pret narkotiku tirdzniecību un ierobežot atsevišķu valstu izmaksas, kas saistītas ar sadarbības koordinatoru norīkošanu. Dānija, Somija un Zviedrija piešķir lielu nozīmi tam, lai arī turpmāk tiktu piemērota šī kārtība, kas darbojas labi.

6. Attiecībā uz 20.panta 8.daļu

Dānija paziņo, ka tā pieņem 20.panta noteikumus ar šādiem nosacījumiem. Tādas tūlītējas pakaļdzīšanās gadījumā, ko citas dalībvalsts muitas iestādes veic uz jūras vai gaisā, Dānijas teritorijā, to skaitā Dānijas teritoriālos ūdeņos un gaisa telpā virs Dānijas teritorijas un teritoriālajiem ūdeņiem, šādu vajāšanu var veikt tikai tad, ja Dānijas kompetentās iestādes ir saņēmušas iepriekšēju paziņojumu par to.

7. Attiecībā uz 21.panta 5.daļu

Dānija paziņo, ka tā pieņem 21.panta noteikumus ar šādiem nosacījumiem. Novērošanu citas valsts teritorijā bez iepriekšējas atļaujas var veikt tikai saskaņā ar 21.panta 2. un 3.daļu, ja ir nopietni pamatotas aizdomas, ka šīs novērotās personas ir iesaistītas kādā no 19.panta 2.daļā minētajiem pārkāpumiem, uz ko attiecas izdošana.

8. Attiecībā uz 25.panta 2.daļas i) apakšpunktu dalībvalstis apņemas cita citu informēt Padomē par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas i) apakšpunktā minētās saistības.

9. Deklarācija saskaņā ar 26.panta 4.daļu

Šīs konvencijas parakstīšanas laikā šādas valstis paziņoja, ka tās pieņem Tiesas piekritību saskaņā ar procedūrām, kas paredzētas 26.panta 5.daļā:

— Īrija saskaņā ar 26.panta 5.daļas a) apakšpunktā izklāstīto procedūru,

— Vācijas Federatīvā Republika, Grieķijas Republika, Itālijas Republika un Austrijas Republika saskaņā ar 26.panta 5.daļas b) punktā izklāstīto procedūru.

DEKLARĀCIJA

Vācijas Federatīvā Republika, Itālijas Republika un Austrijas Republika patur tiesības savā valsts likumā paredzēt noteikumu par to, ka gadījumā, ja sakarā ar kādu lietu, ko izskata valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar valsts tiesību sistēmu nevar pārsūdzēt, radies jautājums par to, kā iztulkot šo konvenciju par savstarpēju palīdzību un sadarbību muitas pārvalžu starpā, minētai tiesai šis jautājums jānodod Eiropas Kopienu Tiesai.

REGISTER : 19303000

DOCNUM : 41998Y0123(01)

PUBREF : Official Journal C 024 , 23/01/1998 p. 0001 - 0022

ENDVAL 9999/99/99

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 22.04.2004.Stājas spēkā: 01.05.2004.Tēma:  Muita un valsts robežaPublicēts: Latvijas Vēstnesis, 69 (3017), 01.05.2004.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 10, 29.04.2004.
Saistītie dokumenti
  • Grozījumi
  • Paziņojums par spēkā stāšanos
  • Anotācija / tiesību akta projekts
  • Citi saistītie dokumenti
88033
{"selected":{"value":"22.07.2014","content":"<font class='s-1'>22.07.2014.-...<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},"data":[{"value":"22.07.2014","iso_value":"2014\/07\/22","content":"<font class='s-1'>22.07.2014.-...<\/font> <font class='s-3'>Sp\u0113k\u0101 eso\u0161\u0101<\/font>"},{"value":"13.08.2008","iso_value":"2008\/08\/13","content":"<font class='s-1'>13.08.2008.-21.07.2014.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.05.2004","iso_value":"2004\/05\/01","content":"<font class='s-1'>01.05.2004.-12.08.2008.<\/font> <font class='s-2'>Pamata<\/font>"}]}
22.07.2014
84
1
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva