Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Par Konvenciju, ar kuru nosaka valsti, kura ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu

1.pants. 1990.gada 15.jūnija Konvencija, ar kuru nosaka valsti, kura ir atbildīga par vienā no Eiropas Kopienu dalībvalstīm iesniegta patvēruma pieteikuma izskatīšanu (turpmāk — Konvencija), ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Iekšlietu ministrija.

3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 21.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

4.pants. Likums stājas spēkā 2004.gada 1.maijā. Līdz ar likumu izsludināms Konvencijas teksts angļu valodā un tā tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2004.gada 7.aprīlī.
Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga
Rīgā 2004.gada 21.aprīlī
CONVENTION
DETERMINING THE STATE RESPONSIBLE FOR EXAMINING APPLICATIONS FOR ASYLUM LODGED IN ONE OF THE MEMBER STATES OF THE EUROPEAN COMMUNITIES
(97/C 254/01)

HIS MAJESTY THE KING OF THE BELGIANS,

HER MAJESTY THE QUEEN OF DENMARK,

THE PRESIDENT OF THE FEDERAL REPUBLIC OF GERMANY,

THE PRESIDENT OF THE HELLENIC REPUBLIC,

HIS MAJESTY THE KING OF SPAIN,

THE PRESIDENT OF THE FRENCH REPUBLIC,

THE PRESIDENT OF IRELAND,

THE PRESIDENT OF THE ITALIAN REPUBLIC,

HIS ROYAL HIGHNESS THE GRAND DUKE OF LUXEMBOURG

HER MAJESTY THE QUEEN OF THE NETHERLANDS,

THE PRESIDENT OF THE PORTUGUESE REPUBLIC,

HER MAJESTY THE QUEEN OF THE UNITED KINGDOM OF GREAT BRITAIN AND NORTHERN IRELAND,

HAVING REGARD to the objective, fixed by the European Council meeting in Strasbourg on 8 and 9 December 1989, of the harmonization of their asylum policies;

DETERMINED, in keeping with their common humanitarian tradition, to guarantee adequate protection to refugees in accordance with the terms of the Geneva Convention of 28 July 1951, as amended by the New York Protocol of 31 January 1967 relating to the Status of Refugees, hereinafter referred to as the 'Geneva Convention' and the 'New York Protocol' respectively;

CONSIDERING the joint objective of an area without internal frontiers in which the free movement of persons shall, in particular, be ensured, in accordance with the provisions of the Treaty establishing the European Economic Community, as amended by the Single European Act;

AWARE of the need, in pursuit of this objective, to take measures to avoid any situations arising, with the result that applicants for asylum are left in doubt for too long as regards the likely outcome of their applications and concerned to provide all applicants for asylum with a guarantee that their applications will be examined by one of the Member States and to ensure that applicants for asylum are not referred successively from one Member State to another without any of these States acknowledging itself to be competent to examine the application for asylum;

DESIRING to continue the dialogue with the United Nations High Commissioner for Refugees in order to achieve the above objectives;

DETERMINED to co-operate closely in the application of this Convention through various means, including exchanges of information,

HAVE DECIDED TO CONCLUDE THIS CONVENTION AND TO THIS END HAVE DESIGNATED AS THEIR PLENIPOTENTIARIES:

HIS MAJESTY THE KING OF THE BELGIANS:

Melchior WATHELET
Deputy Prime Minister, Minister for Justice, Small and Medium-sized Businesses and the Self-Employed

HER MAJESTY THE QUEEN OF DENMARK:

Hans ENGELL
Minister for Justice

THE PRESIDENT OF THE FEDERAL REPUBLIC OF GERMANY:

Dr. Helmut RÜCKRIEGEL
Ambassador of the Federal Republic of Germany at Dublin

Wolfgang SCHÜBLE
Federal Minister for the Interior

THE PRESIDENT OF THE HELLENIC REPUBLIC:

Ioannis VASSILIADES
Minister for Public Order

HIS MAJESTY THE KING OF SPAIN:

Josē Luis CORCUERA
Minister for the Interior

THE PRESIDENT OF THE FRENCH REPUBLIC:

Pierre JOXE
Minister for the Interior

THE PRESIDENT OF IRELAND:

Ray BURKE
Minister for Justice and Minister for Communications

THE PRESIDENT OF THE ITALIAN REPUBLIC:

Antonio GAVA
Minister for the Interior

HIS ROYAL HIGHNESS THE GRAND DUKE OF LUXEMBOURG:

Marc FISCHBACH
Minister for Education, Minister for Justice, Minister for the Civil Service

HER MAJESTY THE QUEEN OF THE NETHERLANDS:

Ernst Maurits Henricus HIRSCH BALLIN
Minister for Justice

THE PRESIDENT OF THE PORTUGUESE REPUBLIC:

Manuel PEREIRA
Minister for the Interior

HER MAJESTY THE QUEEN OF THE UNITED KINGDOM OF GREAT BRITAIN AND NORTHERN IRELAND:

David WADDINGTON
Secretary of State for the Home Department (Home Secretary)

Sir Nicholas Maxted FENN, KCMG
Ambassador of the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland at Dublin

WHO, having exchanged their Full Powers, found in good and due form,

HAVE AGREED AS FOLLOWS:

Article 1

1. For the purposes of this Convention:

(a) 'Alien' means: any person other than a national of a Member State;

(b) 'Application for asylum' means: a request whereby an alien seeks from a Member State protection under the Geneva Convention by claiming refugee status within the meaning of Article 1 of the Geneva Convention, as amended by the New York Protocol;

(c) 'Applicant for asylum' means: an alien who has made an application for asylum in respect of which a final decision has not yet been taken;

(d) 'Examination of an application for asylum' means: all the measures for examination, decisions or rulings given by the competent authorities on an application for asylum, except for procedures to determine the State responsible for examining the application for asylum prusuant to this Convention;

(e) 'Residence permit' means: any authorization issued by the authorities of a Member State authorizing an alien to stay in its territory, with the exception of visas and 'stay permits' issued during examination of an application for a residence permit or for asylum;

(f) 'Entry visa' means: authorization or decision by a Member State to enable an alien to enter its territory, subject to the other entry conditions being fulfilled;

(g) 'Transit visa' means: authorization or decision by a Member State to enable an alien to transit through its territory or pass through the transit zone of a port or airport, subject to the other transit conditions being fulfilled.

2. The nature of the visa shall be assessed in the light of the definitions set out in paragraph 1 (f) and (g).

Article 2

The Member States reaffirm their obligations under the Geneva Convention, as amended by the New York Protocol, with no geographic restriction of the scope of these instruments, and their commitment to co-operating with the services of the United Nations High Commissioner for Refugees in applying these instruments.

Article 3

1. Member States undertake to examine the application of any alien who applies at the border or in their territory to any one of them for asylum.

2. That application shall be examined by a single Member State, which shall be determined in accordance with the criteria defined in this Convention. The criteria set out in Articles 4 to 8 shall apply in the order in which they appear.

3. That application shall be examined by that State in accordance with its national laws and its international obligations.

4. Each Member State shall have the right to examine an application for asylum submitted to it by an alien, even if such examination is not its responsibility under the criteria defined in this Convention, provided that the applicant for asylum agrees thereto.

The Member State responsible under the above criteria is then relieved of its obligations, which are transferred to the Member State which expressed the wish to examine the application. The latter State shall inform the Member State responsible under the said criteria if the application has been referred to it.

5. Any Member State shall retain the right, pursuant to its national laws, to send an applicant for asylum to a third State, in compliance with the provisions of the Geneva Convention, as amended by the New York Protocol.

6. The process of determining the Member State responsible for examining the application for asylum under this Convention shall start as soon as an application for asylum is first lodged with a Member State.

7. An applicant for asylum who is present in another Member State and there lodges an application for asylum after withdrawing his or her application during the process of determining the State responsible shall be taken back, under the conditions laid down in Article 13, by the Member State with which that application for asylum was lodged, with a view to completing the process of determining the State responsible for examining the application for asylum.

This obligation shall cease to apply if the applicant for asylum has since left the territory of the Member States for a period of at least three months or has obtained from a Member State a residence permit valid for more than three months.

Article 4

Where the applicant for asylum has a member of his family who has been recognized as having refugee status within the meaning of the Geneva Convention, as amended by the New York Protocol, in a Member State and is legally resident there, that State shall be responsible for examining the application, provided that the persons concerned so desire.

The family member in question may not be other than the spouse of the applicant for asylum or his or her unmarried child who is a minor of under eighteen years, or his or her father or mother where the applicant for asylum is himself or herself an unmarried child who is a minor of under eighteen years.

Article 5

1. Where the applicant for asylum is in possession of a valid residence permit, the Member State which issued the permit shall be responsible for examining the application for asylum.

2. Where the applicant for asylum is in possession of a valid visa, the Member State which issued the visa shall be responsible for examining the application for asylum, except in the following situations:

(a) if the visa was issued on the written authorization of another Member State, that State shall be responsible for examining the application for asylum. Where a Member State first consults the central authority of another Member State, inter alia for security reasons, the agreement of the latter shall not constitute written authorization within the meaning of this provision.

(b) where the applicant for asylum is in possession of a transit visa and lodges his application in another Member State in which he is not subject to a visa requirement, that State shall be responsible for examining the application for asylum.

(c) where the applicant for asylum is in possession of a transit visa and lodges his application in the State which issued him or her with the visa and which has received written confirmation from the diplomatic or consular authorities of the Member State of destination that the alien for whom the visa requirement was waived fulfilled the conditions for entry into that State, the latter shall be responsible for examining the application for asylum.

3. Where the applicant for asylum is in possession of more than one valid residence permit or visa issued by different Member States, the responsibility for examining the application for asylum shall be assumed by the Member States in the following order:

(a) the State which issued the residence permit conferring the right to the longest period of residency or, where the periods of validity of all the permits are identical, the State which issued the residence permit having the latest expiry date;

(b) the State which issued the visa having the latest expiry date where the various visas are of the same type;

(c) where visas are of different kinds, the State which issued the visa having the longest period of validity, or, where the periods of validity are identical, the State which issued the visa having the latest expiry date. This provision shall not apply where the applicant is in possession of one or more transit visas, issued on presentation of an entry visa for another Member State. In that case, that Member State shall be responsible.

4. Where the applicant for asylum is in possession only of one or more residence permits which have expired less than two years previously or one or more visas which have expired less than six months previously and enabled him or her actually to enter the territory of a Member State, the provisions of paragraphs 1, 2 and 3 of this Article shall apply for such time as the alien has not left the territory of the Member States.

Where the applicant for asylum is in possession of one or more residence permits which have expired more than two years previously or one or more visas which have expired more than six months previously and enabled him or her to enter the territory of a Member State and where an alien has not left Community territory, the Member State in which the application is lodged shall be responsible.

Article 6

When it can be proved that an applicant for asylum has irregularly crossed the border into a Member State by land, sea or air, having come from a non-member State of the European Communities, the Member State this entered shall be responsible for examining the application for asylum.

That State shall cease to be responsible, however, if it is proved that the applicant has been living in the Member State where the application for asylum was made at least six months before making his application for asylum. In that case it is the latter Member State which is responsible for examining the application for asylum.

Article 7

1. The responsibility for examining an application for asylum shall be incumbent upon the Member State responsible for controlling the entry of the alien into the territory of the Member States, except where, after legally entering a Member State in which the need for him or her to have a visa is waived, the alien lodges his or her application for asylum in another Member State in which the need for him or her to have a visa for entry into the territory is also waived. In this case, the latter State shall be responsible for examining the application for asylum.

2. Pending the entry into force of an agreement between Member States on arrangements for crossing external borders, the Member State which authorizes transit without a visa through the transit zone of its airports shall not be regarded as responsible for control on entry, in respect of travellers who do not leave the transit zone.

3. Where the application for asylum is made in transit in an airport of a Member State, that State shall be responsible for examination.

Article 8

Where no Member State responsible for examining the application for asylum can be designated on the basis of the other criteria listed in this Convention, the first Member State with which the application for asylum is lodged shall be responsible for examining it.

Article 9

Any Member State, even when it is not responsible under the criteria laid out in this Convention, may, for humanitarian reasons, based in particular on family or cultural grounds, examine an application for asylum at the request of another Member State, provided that the applicant so desires.

If the Member State thus approached accedes to the request, responsibility for examining the application shall be transferred to it.

Article 10

1. The Member State responsible for examining an application for asylum according to the criteria set out in this Convention shall be obliged to:

(a) Take charge under the conditions laid down in Article 11 of an applicant who has lodged an application for asylum in a different Member State,

(b) Complete the examination of the application for asylum,

(c) Readmit or take back under the conditions laid down in Article 13 an applicant whose application is under examination and who is irregularly in another Member State,

(d) Take back, under the conditions laid down in Article 13, an applicant who has withdrawn the application under examination and lodged an application in another Member State,

(e) Take back, under the conditions laid down in Article 13, an alien whose application is has rejected and who is illegally in another Member State.

2. If a Member State issues to the applicant a residence permit valid for more than three months, the obligations specified in paragraph 1 (a) to (e) shall be transferred to that Member State.

3. The obligations specified in paragraph 1 (a) to (d) shall cease to apply if the alien concerned has left the territory of the Member States for a period of at least three months.

4. The obligations specified in paragraph 1 (d) and (e) shall cease to apply if the State responsible for examining the application for asylum, following the withdrawal or rejection of the application, takes and enforces the necessary measures for the alien to return to his country of oirigin or to another country which he may lawfully enter.

Article 11

1. If a Member State with which an application for asylum has been lodged considers that another Member State is responsible for examining the application, it may, as quickly as possible and in any case within the six months following the date on which the application was lodged, call upon the other Member State to take charge of the applicant.

If the request that charge be taken is not made within the six-month time limit, responsibility for examining the application for asylum shall rest with the State in which the application was lodged.

2. The request that charge be taken shall contain indications enabling the authorities of that other State to ascertain whether it is responsible on the basis of the criteria laid down in this Convention.

3. The State responsible in accordance with those criteria shall be determined on the basis of the situation obtaining when the applicant for asylum first lodged his application with a Member State.

4. The Member State shall pronounce judgment on the request within three months of receipt of the claim. Failure to act within that period shall be tantamount to accepting the claim.

5. Transfer of the applicant for asylum from the Member State where the application was lodged to the Member State responsible must take place not later than one month after acceptance of the request to take charge or one month after the conclusion of any proceedings initiated by the alien challenging the transfer decision if the proceedings are suspensory.

6. Measures taken under Article 18 may subsequently determine the details of the process by which applicants shall be taken in charge.

Article 12

Where an application for asylum is lodged with the competent authorities of a Member State by an applicant who is on the territory of another Member State, the determination of the Member State responsible for examining the application for asylum shall be made by the Member State on whose territory the applicant is. The latter Member State shall be informed without delay by the Member State which received the application and shall then, for the purpose of applying this Convention, be regarded as the Member State with which the application for asylum was lodged.

Article 13

1. An applicant for asylum shall be taken back in the cases provided for in Article 3 (7) and in Article 10 as follows:

(a) the request for the applicant to be taken back must provide indications enabling the State with which the request is lodged to ascertain that it is responsible in accordance with Article 3 (7) and with Article 10;

(b) the State called upon to take back the applicant shall give an answer to the request within eight days of the matter being referred to it. Should it acknowledge responsibility, it shall then take back the applicant for asylum as quickly as possible and at the latest one month after it agrees to do so.

2. Measures taken under Article 18 may at a later date set out the details of the procedure for taking the applicant back.

Article 14

1. Member States shall conduct mutual exchanges with regard to:

— national legislative or regulatory measures or practices applicable in the field of asylum,

— statistical data on monthly arrivals of applicants for asylum, and their breakdown by nationality. Such information shall be forwarded quarterly through the General Secretariat of the Council of the European Communities, which shall see that it is circulated to the Member States and the Commission of the European Communities and to the United Nations High Commissioner for Refugees.

2. The Member States may conduct mutual exchanges with regard to:

— general information on new trends in applications for asylum,

— general information on the situation in the countries of origin or of provenance of applicants for asylum.

3. If the Member State providing the information referred to in paragraph 2 wants it to be kept confidential, the other Member States shall comply with this wish.

Article 15

1. Each Member State shall communicate to any Member State that so requests such information on individual cases as is necessary for:

— determining the Member State which is responsible for examining the application for asylum,

— examining the application for asylum,

— implementing any obligation arising under this Convention.

2. This information may only cover:

— personal details of the applicant, and, where appropriate, the members of his family (full name and where appropriate, former name; nicknames or pseudonyms; nationality, present and former; date and place of birth),

— identity and travel papers (references, validity, date of issue, issuing authority, place of issue, etc.),

— other information necessary for establishing the identity of the applicant,

— places of residence and routes travelled,

— residence permits or visas issued by a Member State,

— the place where the application was lodged,

— the date any previous application for asylum was lodged, the date the present application was lodged, the stage reached in the proceedings and the decision taken, if any.

3. Furthermore, one Member State may request another Member State to let it know on what grounds the applicant for asylum bases his or her application and, where applicable, the grounds for any decisions taken concerning the applicant. It is for the Member State from which the information is requested to decide whether or not to impart it. In any event, communication of the information requested shall be subject to the approval of the applicant for asylum.

4. This exchange of information shall be effected at the request of a Member State and may only take place between authorities the designation of which by each Member State has been communicated to the Committee provided for under Article 18.

5. The information exchanged may only be used for the purposes set out in paragraph 1. In each Member State such information may only be communicated to the authorities and courts and tribunals entrusted with:

— determining the Member State which is responsible for examining the application for asylum,

— examining the application for asylum,

— implementing any obligation arising under this Convention.

6. The Member State that forwards the information shall ensure that it is accurate and up-to-date.

If it appears that this Member State has supplied information which is inaccurate or which should not have been forwarded, the recipient Member State shall be immediately informed thereof. They shall be obliged to correct such information or to have it erased.

7. An applicant for asylum shall have the right to receive, on request, the information exchanged concerning him or her, for such time as it remains available.

If he or she establishes that such information is inaccurate or should not have been forwarded, he or she shall have the right to have it corrected or erased. This right shall be exercised in accordance with the conditions laid down in paragraph 6.

8. In each Member State concerned, the forwarding and receipt of exchanged information shall be recorded.

9. Such information shall be kept for a period not exceeding that necessary for the ends for which it was exchanged. The need to keep it shall be examined at the appropriate moment by the Member State concerned.

10. In any event, the information thus communicated shall enjoy at least the same protection as is given to similar information in the Member State which receives it.

11. If data are not processed automatically but are handled in some other form, every Member State shall take the appropriate measures to ensure compliance with this Article by means of effective controls. If a Member State has a monitoring budy of the type mentioned in paragraph 12, it may assign the control task to it.

12. If one or more Member States wish to computerize all or part of the information mentioned in paragraphs 2 and 3, such computerization is only possible if the countries concerned have adopted laws applicable to such processing which implement the principles of the Strasbourg Convention of 28 January 1981 for the Protection of Individuals, with regard to automatic processing of personal data and if they have entrusted an appropriate national body with the independent monitoring of the processing and use of data forwarded pursuant to this Convention.

Article 16

1. Any Member State may submit to the Committee referred to in Article 18 proposals for revision of this Convention in order to eliminate difficulties in the application thereof.

2. If it proves necessary to revise or amend this Convention pursuant to the achievement of the objectives set out in Article 8a of the Treaty establishing the European Economic Community, such achievement being linked in particular to the establishment of a harmonized asylum and a common visa policy, the Member State holding the Presidency of the Council of the European Communities shall organize a meeting of the Committee referred to in Article 18.

3. Any revision of this Convention or amendment hereto shall be adopted by the Committee referred to in Article 18. It shall enter into force in accordance with the provisions of Article 22.

Article 17

1. If a Member State experiences major difficulties as a result of a substantial change in the circumstances obtaining on conclusion of this Convention, the State in question may bring the matter before the Committee referred to in Article 18 so that the latter may put to the Member States measures to deal with the situation or adopt such revisions or amendments to this Convention as appear necessary, which shall enter into force as provided for in Article 16 (3).

2. If, after six months, the situation mentioned in paragraph 1 still obtains, the Committee, acting in accordance with Article 18 (2), may authorize the Member State affected by that change to suspend temporarily the application of the provisions of this Convention, without such suspension being allowed to impede the achievement of the objectives mentioned in Article 8a of the Treaty establishing the European Economic Community or contravene other international obligations of the Member States.

3. During the period of suspension, the Committee shall continue its discussions with a view to revising the provisions of this Convention, unless it has already reached an agreement.

Article 18

1. A Committee shall be set up comprising one representative of the Government of each Member State.

The Committee shall be chaired by the Member State holding the Presidency of the Council of the European Communities.

The Commission of the European Communities may participate in the discussions of the Committee and the working parties referred to in paragraph 4.

2. The Committee shall examine, at the request of one or more Member States, any question of a general nature concerning the application or interpretation of this Convention.

The Committee shall determine the measures referred to in Article 11 (6) and Article 13 (2) and shall give the authorization referred to in Article 17 (2).

The Committee shall adopt decisions revising or amending the Convention pursuant to Articles 16 and 17.

3. The Committee shall take its decisions unanimously, except where it is acting pursuant to Article 17 (2), in which case it shall take its decisions by a majority of two-thirds of the votes of its members.

4. The Committee shall determine its rules of procedure and may set up working parties.

The Secretariat of the Committee and of the working parties shall be provided by the General Secretariat of the Council of the European Communities.

Article 19

As regards the Kingdom of Denmark, the provisions of this Convention shall not apply to the Faroe Islands nor to Greenland unless a declaration to the contrary is made by the Kingdom of Denmark. Such a declaration may be made at any time by a communication to the Government of Ireland which shall inform the Governments of the other Member States thereof.

As regards the French Republic, the provisions of this Convention shall apply only to the European territory of the French Republic.

As regards the Kingdom of the Netherlands, the provisions of this Convention shall apply only to the territory of the Kingdom of the Netherlands in Europe.

As regards the United Kingdom the provisions of this Convention shall apply only to the United Kingdom of Great Britain and Northern Ireland. They shall not apply to the European territories for whose external relations the United Kingdom is responsible unless a declaration to the contrary is made by the United Kingdom. Such a declaration may be made at any time by a communication to the Government of Ireland, which shall inform the Governments of the other Member States thereof.

Article 20

This Convention shall not be the subject of any reservations.

Article 21

1. This Convention shall be open for the accession of any State which becomes a member of the European Communities. The instruments of accession will be deposited with the Government of Ireland.

2. It shall enter into force in respect of any State which accedes thereto on the first day of the third month following the deposit of its instrument of accession.

Article 22

1. This Convention shall be subject to ratification, acceptance or approval. The instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Government of Ireland.

2. The Government of Ireland shall notify the Governments of the other Member States of the deposit of the instruments of ratification, acceptance or approval.

3. This Convention shall enter into force on the first day of the third month following the deposit of the instrument of ratification, acceptance or approval by the last signatory State to take this step.

The State with which the instruments of ratification, acceptance or approval are deposited shall notify the Member States of the date of entry into force of this Convention.

In witness whereof, the undersigned plenipotentiaries have hereunto set their hands.

Done at Dublin this fifteenth day of June in the year one thousand nine hundred and ninety, in a single original, in the Danish, Dutch, English, French, German, Greek, Irish, Italian, Portuguese and Spanish languages, the texts drawn up in each of these languages being equally authentic and being deposited in the archives of the Government of Ireland which shall transmit a certified copy to each of the other Member States.

JOINT DECLARATION ON THE RIGHT OF ASYLUM

The Member States declare that this Convention is without prejudice either to the right of asylum to the extent to which it is recognized by their respective constitutions or to the application by the Member States of the provisions of the Convention relating to the Status of Refugees of 28 July 1951, as supplemented by the Convention relating to the Status of Stateless Persons of 28 September 1954 and by the Protocol relating to the Status of Refugees of 31 January 1967.

Declaration by Denmark, Finland and Sweden concerning

Article 7 of this Convention

Denmark, Finland and Sweden confirm that — as indicated during their negotiations on accession to the Schengen agreements — they will not invoke, in relation to other Member States which ensure equal treatment, their declarations under Article 6 (1) of the European Convention on Extradition as a ground for refusal of extradition of residents from non-Nordic States.

Declaration on the concept of 'nationals'

The Council takes note of the Member States' undertaking to apply the Council of Europe Convention of 21 March 1983 on the Transfer of Sentenced Persons in respect of the nationals of each Member State within the meaning of Article 3 (4) of the said Convention. The Member States' undertaking mentioned in the first paragraph is without prejudice to the application of Article 7 (2) of this Convention.

Declaration by Greece re Article 5

Greece interprets Article 5 from the standpoint of paragraph 3 thereof. This interpretation ensures compliance with the conditions of the Greek constitution, which:

— expressly prohibits extradition of a foreigner pursued for activities in defence of freedom, and

— distinguishes between political and so-called mixed offences, for which the rules are not the same as for political offences.

Declaration by Portugal on extradition requested for an offence punishable by a life sentence or detention order

Having entered a reservation in respect of the European Convention on Extradition of 1957 to the effect that it will not grant extradition of persons wanted for an offence punishable by a life sentence or detention order, Portugal states that where extradition is sought for an offence punishable by a life sentence or detention order, it will grant extradition, in compliance with the relevant provisions of the Constitution of the Portuguese Republic, as interpreted by its Constitutional Court, only if it regards as sufficient the assurances given by the requesting Member State that it will encourage, in accordance with its law and practice regarding the carrying out of sentences, the application of any measures of clemency to which the person whose extradition is requested might be entitled. Portugal reaffirms the validity of undertakings entered into in existing international agreements to which it is party, in particular in Article 5 of the Convention on Portuguese accession to the Convention Applying the Schengen Agreement.

Council declaration on the follow up to the Convention

The Council declares:

(a) that it considers that there should be a periodic review, on the basis of information supplied by the Member States, of:

— the implementation of this Convention,

— the functioning of this Convention after its entry into force,

— the possibility for Member States to amend the reservations entered in the framework of this Convention with a view to easing the conditions for extradition or withdrawing its reservations,

— the general functioning of extradition procedures between the Member States;

— (b) that it will consider, one year after entry into force of this Convention, whether jurisdiction should be given to the Court of Justice of the European Communities.

KONVENCIJA,
AR KURU NOSAKA VALSTI, KURA IR ATBILDĪGA PAR VIENĀ NO EIROPAS KOPIENU DALĪBVALSTĪM IESNIEGTA PATVĒRUMA PIETEIKUMA IZSKATĪŠANU
(97/K 254/01)

VIŅA MAJESTĀTE BEĻĢIJAS KARALIS,

VIŅAS MAJESTĀTE DĀNIJAS KARALIENE,

VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

GRIEĶIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

VIŅA MAJESTĀTE SPĀNIJAS KARALIS,

FRANCIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

ĪRIJAS PREZIDENTS,

ITĀLIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS,

VIŅA KARALISKĀ AUGSTĪBA LUKSEMBURGAS LIELHERCOGS,

VIŅAS MAJESTĀTE NĪDERLANDES KARALIENE,

PORTUGĀLES REPUBLIKAS PREZIDENTS,

VIŅAS MAJESTĀTE LIELBRITĀNIJAS UN ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES KARALIENE,

ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Savienības Padomes Strasbūrā 1989.gada 8. un 9.decembrī noteikto mērķi saskaņot savu patvēruma politiku,

APŅĒMUŠIES kopējās humānisma tradīcijas garā nodrošināt bēgļiem pienācīgu aizsardzību saskaņā ar noteikumiem 1951.gada 28.jūlija Ženēvas konvencijā, kas grozīta ar 1967.gada 31.janvāra Ņujorkas protokolu par bēgļa statusu, turpmāk attiecīgi "Ženēvas konvencija" un "Ņujorkas protokols",

IEVĒROJOT kopīgo mērķi nodrošināt telpu bez iekšējām robežām, kur jo īpaši ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās saskaņā ar noteikumiem Eiropas Ekonomikas Kopienas dibināšanas līgumā, kas grozīts ar Vienoto Eiropas aktu,

APZINOTIES, ka, īstenojot šo mērķi, ir jāveic pasākumi, lai novērstu, ka izveidojas situācijas, kad patvēruma meklētāji pārāk ilgi tiek atstāti neziņā par to pieteikuma varbūtējiem rezultātiem, un vēlēdamies garantēt, ka katra patvēruma meklētāja pieteikumu izskatīs kāda no dalībvalstīm, un novērst to, ka patvēruma meklētājus nosūta no vienas dalībvalsts uz citu un ka neviena no šīm dalībvalstīm neatzīst sevi par kompetentu izskatīt patvēruma pieteikumu,

VĒLĒDAMIES turpināt dialogu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos, lai sasniegtu iepriekš minētos mērķus,

ŅEMOT VĒRĀ Eiropas Savienības Padomes Strasbūrā 1989.gada 8. un 9.decembrī noteikto mērķi saskaņot savu patvēruma politiku,

APŅĒMUŠIES šīs Konvencijas piemērošanā cieši sadarboties, izmantojot dažādus līdzekļus, tajā skaitā informācijas apmaiņu,

IR NOLĒMUŠI noslēgt šo Konvenciju un tāpēc iecēluši par saviem pilnvarotajiem:

VIŅA MAJESTĀTE BEĻĢIJAS KARALIS:

Melhioru Vateletu [Melchior WATHELET],
premjerministra vietnieku, tieslietu un mazo un vidējo uzņēmumu un pašnodarbināto lietu ministru,

VIŅAS MAJESTĀTE DĀNIJAS KARALIENE:

Hansu ENGELU [Hans ENGELL],
tieslietu ministru,

VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Dr. Helmūtu RIKRĪGELU [Helmut RÜCKRIEGEL],
Vācijas Federatīvās Republikas vēstnieku Dublinā,

Volfgangu ŠOIBLI [Wolfgang SCHÜBLE],
federālo iekšlietu ministru,

GRIEĶIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Joanni VASILIADU [Ioannis VASSILIADES],
sabiedriskās kārtības ministru,

VIŅA MAJESTĀTE SPĀNIJAS KARALIS:

Hosē Luisu KORKERU [Josē Luis CORCUERA],
iekšlietu ministru,

FRANCIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Pjēru ŽOKU [Pierre JOXE],
iekšlietu ministru,

ĪRIJAS PREZIDENTS:

Reju BĒRKU [Ray BURKE],
tieslietu ministru un komunikāciju ministru,

ITĀLIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Antonio GAVU [Antonio GAVA],
iekšlietu ministru,

VIŅA KARALISKĀ AUGSTĪBA LUKSEMBURGAS LIELHERCOGS:

Marku FIŠBAHU [Marc FISCHBACH],
izglītības ministru, tieslietu ministru, civildienesta lietu ministru,

VIŅAS MAJESTĀTE NĪDERLANDES KARALIENE:

Ernstu Mauricu Henriku HIRŠU BALLINU [Ernst Maurits Henricus HIRSCH BALLIN],
tieslietu ministru,

PORTUGĀLES REPUBLIKAS PREZIDENTS:

Manuelu PEREIRU [Manuel PEREIRA],
iekšlietu ministru,

VIŅAS MAJESTĀTE LIELBRITĀNIJAS UN ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES KARALIENE:

Deividu VADINGTONU [David WADDINGTON],
Iekšlietu departamenta valsts sekretāru (iekšlietu sekretāru),

seru Nikolasu Makstedu FENU [Nicholas Maxted FENN],
Sv. Maikla un Sv. Georga Ordeņa bruņinieku mestru,
Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes vēstnieku Dublinā,

kas, iepazinušies ar pārējo Pušu pilnvarām un atzinuši tās par likumīgām un spēkā esošām,

IR VIENOJUŠIES par turpmāko:

1.pants

1. Šajā Konvencijā:

a) "ārzemnieks" ir jebkura persona, kas nav kādas dalībvalsts pilsonis;

b) "patvēruma pieteikums" ir lūgums, ar kuru ārzemnieks lūdz no kādas dalībvalsts aizsardzību saskaņā ar Ženēvas konvenciju, piešķirot bēgļa statusu saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1.pantu, kas grozīts ar Ņujorkas protokolu;

c) "patvēruma meklētājs" ir ārzemnieks, kurš ir iesniedzis patvēruma pieteikumu, attiecībā uz kuru vēl nav pieņemts galīgs lēmums;

d) "patvēruma pieteikuma izskatīšana" ir izskatīšanas pasākumu kopums, kompetento iestāžu lēmumi vai spriedumi par patvēruma pieteikumu, izņemot procedūras, ko izmanto, lai noteiktu valsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šo Konvenciju;

e) "uzturēšanās atļauja" ir dalībvalsts iestāžu izsniegta jebkāda veida atļauja, kas apliecina kāda ārzemnieka tiesības uzturēties tās teritorijā, izņemot vīzas un "tiesības uzturēties", kas piešķirtas uzturēšanās atļaujas vai patvēruma pieteikuma izskatīšanas laikā;

f) "ieceļošanas vīza" ir dalībvalsts atļauja vai lēmums, ar kuru ārzemniekam ļauj ieceļot tās teritorijā, ja ir izpildīti pārējie ieceļošanas nosacījumi;

g) "tranzītvīza" ir dalībvalsts atļauja vai lēmums, ar kuru ārzemniekam ļauj šķērsot tās teritoriju vai ostas vai lidostas tranzīta zonu, ja ir izpildīti pārējie tranzīta nosacījumi.

2. Vīzas veidu izvērtē atbilstoši pirmās daļas f) un g) punktā izklāstītajām definīcijām.

2.pants

Dalībvalstis no jauna apstiprina savas saistības saskaņā ar Ženēvas konvenciju, kas grozīta ar Ņujorkas protokolu, ģeogrāfiski neierobežojot šo dokumentu piemērošanas jomu, un savu gatavību sadarboties ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos dienestiem šo dokumentu piemērošanā.

3.pants

1. Dalībvalstis apņemas izskatīt katru patvēruma pieteikumu, ko ārzemnieki uz robežas vai to teritorijā iesniedz kādai no tām.

2. Šo pieteikumu izskata atsevišķa dalībvalsts, kuru nosaka saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajiem kritērijiem. Kritērijus, kas noteikti 4. līdz 8.pantā, piemēro to nosaukšanas secībā.

3. Attiecīgā valsts šo pieteikumu izskata saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem un starptautiskajām saistībām.

4. Katrai dalībvalstij ir tiesības izskatīt kāda ārzemnieka tai iesniegtu patvēruma pieteikumu pat tad, ja šī izskatīšana nav tās piekritībā saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajiem kritērijiem, ja tam piekrīt pats patvēruma meklētājs.

Tādā gadījumā dalībvalsti, kura ir atbildīga saskaņā ar iepriekš minētajiem kritērijiem, atbrīvo no tās saistībām, kuras tiek nodotas tālāk tai dalībvalstij, kura izteikusi vēlēšanos izskatīt pieteikumu. Pēdējā minētā valsts informē dalībvalsti, kura ir atbildīga saskaņā ar minētajiem kritērijiem, ja tai ir iesniegts šis pieteikums.

5. Jebkura dalībvalsts saglabā tiesības saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem nosūtīt patvēruma meklētāju uz kādu trešo valsti atbilstoši noteikumiem Ženēvas konvencijā, kas grozīta ar Ņujorkas protokolu.

6. Par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šo Konvenciju atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process sākas, tiklīdz kādā no dalībvalstīm pirmo reizi ir iesniegts patvēruma pieteikums.

7. Patvēruma meklētāju, kurš atrodas citā dalībvalstī un tur iesniedz patvēruma pieteikumu pēc tam, kad tā pieteikums atsaukts atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesā, saskaņā ar 13.panta noteikumiem uzņem atpakaļ tā dalībvalsts, kurā šis patvēruma pieteikums bija iesniegts, nolūkā pabeigt tās dalībvalsts, kas atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, noteikšanas procesu.

Šis pienākums vairs nav spēkā, ja patvēruma meklētājs pa to laiku atstājis dalībvalstu teritoriju uz laiku, kas nav īsāks par trīs mēnešiem vai ja kāda dalībvalsts tam piešķīrusi uzturēšanās atļauju ar derīguma termiņu, kas pārsniedz trīs mēnešus.

4.pants

Ja patvēruma meklētājam kādā dalībvalstī ir ģimenes loceklis, kuram piešķirts bēgļa statuss atbilstoši definējumam Ženēvas konvencijā, kas grozīta ar Ņujorkas protokolu, kurš likumīgi dzīvo šajā dalībvalstī, tad minētā valsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, ja vien to vēlas attiecīgās personas.

Attiecīgais ģimenes loceklis var būt tikai patvēruma meklētāja laulātais vai viņa (viņas) nepilngadīgs bērns, kurš vēl nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nav precējies, vai arī viņa (viņas) tēvs vai māte, ja pats patvēruma meklētājs ir nepilngadīgs bērns, kurš vēl nav sasniedzis astoņpadsmit gadu vecumu un nav precējies.

5.pants

1. Ja patvēruma meklētājam ir derīga uzturēšanās atļauja, tad tā dalībvalsts, kura ir izsniegusi šo atļauju, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

2. Ja patvēruma meklētājam ir derīga vīza, tad tā dalībvalsts, kura ir izsniegusi šo vīzu, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, izņemot šādus gadījumus:

a) ja vīza izdota pēc citas dalībvalsts rakstiskas atļaujas, tad šī pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Ja kāda dalībvalsts vispirms, inter alia, drošības apsvērumu dēļ, konsultējas ar kādas citas dalībvalsts kompetento iestādi, tad pēdējās minētās valsts piekrišana nav rakstiska atļauja šī noteikuma nozīmē;

b) ja patvēruma meklētājam ir tranzītvīza un viņš iesniedz pieteikumu kādai citai dalībvalstij, kurā uz viņu neattiecas prasība pēc vīzas, tad šī pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu;

c) ja patvēruma meklētājs, kam ir tranzītvīza, iesniedz savu pieteikumu tajā valstī, kura viņam (viņai) ir izsniegusi šo vīzu un kura ir saņēmusi rakstisku apliecinājumu no galamērķa valsts diplomātiskajām vai konsulārajām iestādēm, ka ārzemnieks, attiecībā uz kuru netika izvirzīta prasība pēc vīzas, ir izpildījis nosacījumus ieceļošanai šajā valstī, tad pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

3. Ja patvēruma meklētājam ir vairākas derīgas uzturēšanās atļaujas vai vīzas, ko izsniegušas dažādas dalībvalstis, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts tiek noteikta šādā kārtībā:

a) tā valsts, kura ir izdevusi uzturēšanās atļauju ar ilgāko uzturēšanās laiku, vai arī, ja visu atļauju derīguma termiņi ir vienādi, valsts, kura ir izsniegusi uzturēšanās atļauju, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk;

b) tā valsts, kura ir izdevusi vīzu, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk, ja dažādās vīzas ir viena veida vīzas;

c) ja vīzas ir dažāda veida, valsts, kura ir izdevusi vīzu ar visilgāko derīguma termiņu, vai, ja derīguma termiņi ir vienādi, valsts, kura ir izsniegusi to vīzu, kuras derīguma termiņš beidzas visvēlāk. Šo noteikumu nepiemēro, ja pieteikuma iesniedzējam ir viena vai vairākas tranzītvīzas, kas izdotas, uzrādot ieceļošanas vīzu citā dalībvalstī. Šādā gadījumā atbildīga ir šī dalībvalsts.

4. Ja patvēruma meklētājam ir tikai viena vai vairākas uzturēšanās atļaujas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms mazāk nekā diviem gadiem, vai viena vai vairākas vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms mazāk nekā sešiem mēnešiem un kas ļāva viņam (viņai) ieceļot kādā dalībvalstī, tad šī panta pirmās, otrās un trešās daļas noteikumus piemēro tik ilgi, kamēr ārzemnieks nav atstājis dalībvalstu teritoriju.

Ja patvēruma meklētājam ir viena vai vairākas uzturēšanās atļaujas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms vairāk nekā diviem gadiem, vai viena vai vairākas vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies pirms vairāk nekā sešiem mēnešiem un kas ļāva viņam (viņai) ieceļot kādā dalībvalstī, un ja ārzemnieks nav pametis Kopienas teritoriju, tad atbildīga ir tā dalībvalsts, kurā pieteikums ir iesniegts.

6.pants

Ja var pierādīt, ka patvēruma meklētājs ir nelegāli šķērsojis robežu un iekļuvis kādā dalībvalstī pa zemes, jūras vai gaisa ceļiem, nākot no kādas valsts, kas nav Eiropas Kopienu dalībvalsts, tad tā dalībvalsts, kuras robeža šādi šķērsota, ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

Tomēr šīs valsts atbildība izbeidzas, ja tiek pierādīts, ka patvēruma meklētājs dzīvojis dalībvalstī, kur viņš iesniedzis savu pieteikumu vismaz sešus mēnešus pirms šī patvēruma pieteikuma iesniegšanas. Šādā gadījumā par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pēdējā minētā dalībvalsts.

7.pants

1. Atbildība par patvēruma pieteikuma izskatīšanu ir dalībvalstij, kura atbild par ārzemnieka ieceļošanas dalībvalstu teritorijā kontroli, izņemot gadījumu, kad pēc likumīgas ieceļošanas kādā dalībvalstī, kurā viņam (viņai) netiek izvirzīta prasība pēc vīzas, ārzemnieks iesniedz patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī, kurā viņam (viņai) tāpat netiek izvirzīta prasība pēc ieceļošanas vīzas tās teritorijā. Šajā gadījumā pēdējā minētā valsts ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.

2. Kamēr nav stājusies spēkā dalībvalstu savstarpējā vienošanās par ārējo robežu šķērsošanas kārtību, dalībvalsti, kura atļauj bezvīzas tranzītu caur tās lidostu tranzīta zonu, neuzskata par valsti, kas atbild par ieceļošanas kontroli attiecībā uz ceļotājiem, kuri nepamet tranzīta zonu.

3. Ja patvēruma pieteikums ir iesniegts tranzīta laikā kādas dalībvalsts lidostā, tad par tā izskatīšanu ir atbildīga šī valsts.

8.pants

Ja par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti nevar noteikt, pamatojoties uz citiem šajā Konvencijā uzskaitītajiem kritērijiem, tad pirmā dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, ir atbildīga par tā izskatīšanu.

9.pants

Jebkura dalībvalsts, pat tad, ja tā nav atbildīga saskaņā ar šajā Konvencijā uzskaitītajiem kritērijiem, humānu apsvērumu dēļ, it īpaši pamatojoties uz ģimenes vai kultūras pamatiem, ir tiesīga izskatīt patvēruma pieteikumu pēc citas dalībvalsts pieprasījuma, ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējs to vēlas.

Ja dalībvalsts, kurai izteikts šāds pieprasījums, tam piekrīt, tad tai tiek nodota atbildība par pieteikuma izskatīšanu.

10.pants

1. Dalībvalstij, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar šajā Konvencijā noteiktajiem kritērijiem, ir pienākums:

a) saskaņā ar 11.pantā minētajiem nosacījumiem uzņemties atbildību par pieteikuma iesniedzēju, kurš iesniedzis patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī,

b) pabeigt patvēruma pieteikuma izskatīšanu,

c) saskaņā ar 13.pantā minētajiem nosacījumiem no jauna uzņemt vai pieņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kura pieteikums tiek izskatīts un kurš nelegāli atrodas citā dalībvalstī,

d) saskaņā ar 13.pantā minētajiem nosacījumiem pieņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju, kurš ir atsaucis pieteikumu tā izskatīšanas laikā un iesniedzis pieteikumu citā dalībvalstī,

e) saskaņā ar 13.pantā minētajiem nosacījumiem pieņemt atpakaļ ārzemnieku, kura pieteikumu tā ir noraidījusi un kurš nelegāli atrodas citā dalībvalstī.

2. Ja kāda dalībvalsts izdod pieteikuma iesniedzējam uzturēšanās atļauju, kura ir derīga ilgāk nekā trīs mēnešus, tad tai tiek nodoti pienākumi, kas paredzēti pirmās daļas a) līdz e) punktā.

3. Pienākumi, kas uzskaitīt pirmās daļas a) līdz d) punktā, netiek piemēroti, ja ārzemnieks ir pametis dalībvalstu teritoriju uz laiku, kas nav mazāks par trīs mēnešiem.

4. Pienākumi, kas uzskaitīti pirmās daļas d) un e) punktā, vairs nav spēkā, ja par pieteikuma izskatīšanu atbildīgā valsts pēc pieteikuma atsaukšanas vai noraidīšanas pieņem un īsteno pasākumus, kas nepieciešami, lai ārzemnieks atgrieztos savā izcelsmes valstī vai citā valstī, kur viņš var likumīgi ieceļot.

11.pants

1. Ja dalībvalsts, kurai iesniegts patvēruma pieteikums, uzskata, ka cita dalībvalsts ir atbildīga par šī pieteikuma izskatīšanu, tā pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā sešu mēnešu laikā pēc pieteikuma iesniegšanas dienas ir tiesīga pieprasīt, lai pēdējā minētā valsts uzņemtos atbildību par pieteicēju.

Ja pieprasījums uzņemties atbildību nav formulēts sešu mēnešu termiņā, atbildība par patvēruma pieteikuma izskatīšanu gulstas uz dalībvalsti, kurai ir iesniegts pieteikums.

2. Pieprasījums uzņemties atbildību satur norādes, kas ļauj šīs citas dalībvalsts iestādēm noteikt, vai tā ir atbildīga, balstoties uz kritērijiem, kas izklāstīti šajā Konvencijā.

3. Atbilstoši šiem kritērijiem atbildīgo valsti nosaka, pamatojoties uz situāciju tajā laikā, kad patvēruma meklētājs pirmo reizi iesniedzis pieteikumu kādā dalībvalstī.

4. Dalībvalsts paziņo lēmumu par pieprasījumu uzņemties atbildību trīs mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas. Ja šajā termiņā atbilde netiek sniegta, uzskata, ka pieprasījums uzņemties atbildību ir akceptēts.

5. Patvēruma meklētāja nosūtīšana no dalībvalsts, kur ir iesniegts patvēruma pieteikums, uz atbildīgo dalībvalsti ir jāveic vēlākais mēnesi pēc tam, kad ir akceptēts pieprasījums uzņemties atbildību, vai mēnesi pēc tam, kad sākts tiesas process, ko ārzemnieks sācis, lai apstrīdētu lēmumu par pārsūtīšanu, ja šis process ir neparedzams.

6. Saskaņā ar 18.pantu pieņemtajos pasākumos vēlāk var precizēt īpašus atbildības pārņemšanas noteikumus.

12.pants

Ja patvēruma pieteikumu kādas dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir iesniedzis patvēruma meklētājs, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā, tad par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti nosaka tā dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas šis pieteikuma iesniedzējs. Šo dalībvalsti nekavējoties informē dalībvalsts, kas saņēmusi pieteikumu, un tad, šīs Konvencijas piemērošanas nolūkos, pirmā valsts tiek uzskatīta par dalībvalsti, kurai ir iesniegts patvēruma pieteikums.

13.pants

1. Konvencijas 3.panta septītā daļā un 10.pantā paredzētajos gadījumos patvēruma meklētāju pieņem atpakaļ, ievērojot šādus noteikumus:

a) pieprasījumā par patvēruma meklētāja pieņemšanu atpakaļ ir jābūt norādēm, kas ļauj valstij, kurai iesniegts lūgums, konstatēt, ka tā ir atbildīga saskaņā ar 3.panta septīto daļu un 10.pantu;

b) valsts, kurai pieprasīts pieņemt atpakaļ patvēruma meklētāju, sniedz atbildi uz pieprasījumu astoņu dienu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Ja valsts atzīst atbildību, tā pieņem atpakaļ patvēruma meklētāju pēc iespējas ātrāk un, vēlākais, viena mēneša laikā pēc tam, kad tā ir piekritusi šādi rīkoties.

2. Saskaņā ar 18.pantu pieņemtajos pasākumos vēlāk var precizēt īpašus noteikumus patvēruma meklētāju pieņemšanai atpakaļ.

14.pants

1. Dalībvalstis savstarpēji apmainās ar informāciju par:

— nacionālajiem likumdošanas vai administratīvajiem pasākumiem vai darbībām, ko piemēro patvēruma meklētāju jomā,

— statistikas datiem par patvēruma meklētājiem, kas mēneša laikā ieceļojuši, un to sadalījumu pēc pilsonības. Šādu informāciju ik ceturksni nosūta ar Eiropas Kopienu Padomes Ģenerālsekretariāta starpniecību, kas gādā par to, lai šī informācija nonāktu pie Eiropas Kopienu dalībvalstīm, Eiropas Kopienu Komisijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos.

2. Dalībvalstis var apmainīties ar:

— vispārēju informāciju par jaunajām tendencēm patvēruma pieteikumu jomā,

— vispārēju informāciju par situāciju patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs vai mītnes zemēs.

3. Ja dalībvalsts, kas sniedz otrajā daļā minēto informāciju, vēlas saglabāt tās konfidencialitāti, tad pārējām dalībvalstīm ir pienākums ievērot tās gribu.

15.pants

1. Katra dalībvalsts jebkurai dalībvalstij, kas to prasa, nosūta informāciju par atsevišķiem gadījumiem, kas nepieciešama, lai:

— noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu,

— izskatītu patvēruma pieteikumu,

— izpildītu jebkuru saistību, kas izriet no šīs Konvencijas.

2. Šī informācija var attiekties tikai uz:

— patvēruma meklētāja un, attiecīgā gadījumā, viņa ģimenes locekļu personas datiem (vārds, uzvārds un, attiecīgā gadījumā, agrākais uzvārds; iesaukas vai pseidonīmi; pašreizējā un agrākā pilsonība; dzimšanas datums un vieta),

— personu apliecinošiem dokumentiem un ceļošanas dokumentiem (numurs, derīgums, izdošanas datums, izdevējiestāde, izdošanas vieta utt.),

— citām ziņām, kas nepieciešamas, lai noteiktu patvēruma meklētāja identitāti,

— uzturēšanās vietām un ceļojumu maršrutiem,

— dalībvalsts izsniegtajām uzturēšanās atļaujām vai vīzām,

— vietu, kur iesniegts pieteikums,

— datumu, kad ir iesniegts jebkāds iepriekšējs patvēruma pieteikums, pašreizējā pieteikuma datumu, izskatīšanas procesa sasniegto stadiju gaitu un pieņemtajiem lēmumiem, ja tādi pastāv.

3. Turklāt viena dalībvalsts ir tiesīga prasīt, lai cita dalībvalsts tai dara zināmu pamatojumu, uz ko savā pieteikumā pamatojas patvēruma meklētājs, un šajā sakarā pieņemto lēmumu pamatojumus, ja tādi ir. Dalībvalsts, kurai prasīta šī informācija, lemj par atbildes sniegšanu. Jebkurā gadījumā šīs ziņas nosūta tikai tad, ja patvēruma meklētājs tam devis savu piekrišanu.

4. Šo informācijas apmaiņu veic pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma un tikai ar tādu iestāžu starpniecību, kuru izraudzīšana katrā dalībvalstī ir darīta zināma Komitejai, kas paredzēta 18.pantā.

5. Apmainītā informācija izmantojama tikai mērķiem, kas paredzēti pirmajā daļā. Katrā dalībvalstī šāda informācija sniedzama tikai tām iestādēm, tiesām un tiesu iestādēm, kuru piekritībā ir:

— noteikt dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu,

— izskatīt patvēruma pieteikumu,

— izpildīt kādu saistību, kas izriet no šīs Konvencijas.

6. Dalībvalsts, kas nosūta informāciju, nodrošina tās precizitāti un atbilstību jaunākajiem datiem.

Ja izrādās, ka šī dalībvalsts ir sniegusi tādu informāciju, kas nav precīza vai ko tai nevajadzēja sūtīt, tad saņēmēja dalībvalsts nekavējoties par to tiek informēta. Tā izlabo šādu informāciju vai gādā par to, lai tā tiktu iznīcināta.

7. Patvēruma meklētājam ir tiesības pēc pieprasījuma saņemt informāciju, kas attiecas uz viņu, tik ilgi, kamēr tā ir pieejama.

Ja viņš (viņa) konstatē, ka minētā informācija ir neprecīza vai tai nebija jābūt nosūtītai, tad viņam (viņai) ir tiesības prasīt, lai to izlabotu vai iznīcinātu. Šīs tiesības tiek realizētas saskaņā ar nosacījumiem sestajā daļā.

8. Katrā attiecīgajā dalībvalstī reģistrē informācijas nosūtīšanas un saņemšanas gadījumus.

9. Šādu informāciju glabā tikai tik ilgi, cik tas ir nepieciešams mērķiem, kuru dēļ apmainījās ar šo informāciju. Attiecīgā dalībvalsts piemērotā brīdī pārbauda, vai tā ir jāglabā.

10. Jebkurā gadījumā šādai informācijai piemēro vismaz tādu pašu aizsardzību, kādu informācijas saņēmējā dalībvalstī nodrošina līdzīgai informācijai.

11. Ja datu apstrādi neveic automātiski, bet kā citādi, katra dalībvalsts veic attiecīgus pasākumus, lai, izmantojot efektīvu kontroli, nodrošinātu atbilstību šim pantam. Ja dalībvalstī ir tāda veida uzraudzības iestāde, kā tā, kas minēta divpadsmitajā daļā, tai drīkst uzdot par pienākumu veikt kontroli.

12. Ja viena vai vairākas dalībvalstis vēlas datorizēt visu otrajā un trešajā daļā minēto informāciju vai daļu no tās, šāda datorizācija ir iespējama tikai tad, ja attiecīgās dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kas piemērojami šādai apstrādei un kuros īstenoti principi, kas izvirzīti 1981.gada 28.janvāra Strasbūras Konvencijā par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisku apstrādi, un ja tās ir izraudzījušas attiecīgu valsts iestādi, kuras uzdevums ir saskaņā ar šo Konvenciju nosūtīto datu apstrādes un izmantošanas neatkarīga kontrole.

16.pants

1. Katra dalībvalsts ir tiesīga 18.pantā minētajai Komitejai iesniegt priekšlikumus par šīs Konvencijas grozījumiem, lai novērstu grūtības tās piemērošanā.

2. Ja tā pierāda nepieciešamību labot vai veikt grozījumus šajā Konvencijā saskaņā ar Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 8.a pantā izvirzīto mērķu sasniegšanu, it īpaši, ja to sasniegšana ir saistīta ar saskaņotas patvēruma politikas un kopējas vīzu politikas izveidošanu, Eiropas Kopienu Padomes prezidentūras dalībvalsts organizē 18.pantā minētās Komitejas sanāksmi.

3. Jebkādus labojumus vai grozījumus šajā Konvencijā pieņem 18.pantā minētā Komiteja. Tie stājas spēkā saskaņā ar 22.panta noteikumiem.

17.pants

1. Ja kādai dalībvalstij rodas lielas grūtības sakarā ar būtiskajām izmaiņām apstākļos, ko nosaka šīs Konvencijas noslēgšana, attiecīgā valsts var griezties 18.pantā minētajā Komitejā, lai tā ierosinātu dalībvalstīm pasākumus situācijas atrisināšanai vai pieņemtu nepieciešamos labojumus vai grozījumus šajā Konvencijā, kas stājas spēkā saskaņā ar 16.panta trešās daļas noteikumiem.

2. Ja pēc sešiem mēnešiem joprojām pastāv pirmajā daļā minētā situācija, Komiteja, rīkojoties saskaņā ar 18.panta otro daļu, var atļaut attiecīgajai dalībvalstij, kuru skar šīs izmaiņas, uz laiku nepiemērot šīs Konvencijas noteikumus, tomēr tas nevar traucēt Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma 8.a pantā minēto mērķu īstenošanu vai būt pretrunā ar citām dalībvalstu starptautiskām saistībām.

3. Laikā, kamēr netiek piemēroti šīs Konvencijas noteikumi, Komiteja turpina savu darbu pie šīs Konvencijas noteikumu labošanas, ja vien nav jau panākta vienošanās.

18.pants

1. Tiek izveidota Komiteja, kas sastāv no katras dalībvalsts pa vienam valdības pārstāvim.

Komitejas priekšsēdētājs ir tās dalībvalsts pārstāvis, kura ir Eiropas Kopienu Padomes prezidentūras valsts.

Eiropas Kopienu Komisija ir tiesīga piedalīties Komitejas un ceturtajā daļā minēto darba grupu darbā.

2. Komiteja pēc vienas vai vairāku dalībvalstu pieprasījuma izskata jebkuru vispārējas dabas jautājumu attiecībā uz šīs Konvencijas piemērošanu vai iztulkošanu.

Komiteja paredz pasākumus, kas minēti 11.panta sestajā daļā un 13.panta otrajā daļā, un sniedz atļauju, kas minēta 17.panta otrajā daļā.

Komiteja saskaņā ar 16. un 17.pantu pieņem šīs Konvencijas labojumus vai grozījumus.

3. Komiteja pieņem savus lēmumus vienbalsīgi, izņemot saskaņā ar 17.panta otro daļu pieņemtos lēmumus, ko tā pieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu.

4. Komiteja nosaka savu reglamentu un var veido darba grupas.

Komitejas sekretariātu un darba grupas nodrošina Eiropas Kopienu Padomes Ģenerālsekretariāts.

19.pants

Dānijas Karalistē šīs Konvencijas noteikumi netiek piemēroti ne Farēru salās, ne Grenlandē, ja vien Dānijas Karaliste nav paziņojusi par pretējo. Šādu deklarāciju var veikt jebkurā laikā, ar paziņojumu Īrijas valdībai, kura par to informē pārējo dalībvalstu valdības.

Francijas Republikā šīs Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Francijas Republikas Eiropas teritoriju.

Nīderlandes Karalistē šīs Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Nīderlandes Karalistes teritoriju Eiropā.

Lielbritānijas Karalistē šīs Konvencijas noteikumi attiecas tikai uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti. Tos nepiemēro Eiropas teritorijām, par kuru ārējiem sakariem ir atbildīga Apvienotā Karaliste, ja vien Apvienotā Karaliste nav paziņojusi par pretējo. Šādu deklarāciju var veikt jebkurā laikā ar paziņojumu Īrijas valdībai, kura par to informē pārējo dalībvalstu valdības.

20.pants

Uz šo Konvenciju neattiecas nekādas atrunas.

21.pants

1. Šai Konvencijai var pievienoties jebkura valsts, kas kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti. Pievienošanās dokumentus deponē Īrijas valdībai.

2. Valstī, kas pievienojas šai Konvencijai, tā stājas spēkā trešā mēneša pirmajā dienā pēc tās pievienošanās dokumenta deponēšanas.

22.pants

1. Konvenciju ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentus deponē Īrijas valdībai.

2. Īrijas valdība paziņo pārējo dalībvalstu valdībām par ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumentu deponēšanu.

3. Šī Konvencija stājas spēkā trešā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad deponēts pēdējās parakstītājas valsts ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokuments.

Tā valsts, kurai ir deponēti ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti, informē pārējās dalībvalstis par šīs Konvencijas spēkā stāšanās dienu.

To apliecinot, attiecīgi pilnvarotās personas ir parakstījušas šo konvenciju.

Parakstīta Dublinā, tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada piecpadsmitajā jūnijā vienā eksemplārā angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, itāļu, īru, portugāļu, spāņu un vācu valodā, teksti katrā no šīm valodām ir vienlīdz autentiski un glabājas Īrijas valdības arhīvā, kura nosūta apliecinātu kopiju katrai no pārējām dalībvalstīm.

KOPĪGĀ DEKLARĀCIJA PAR PATVĒRUMA TIESĪBĀM

Dalībvalstis deklarē, ka šī Konvencija neietekmē nedz tiesības uz patvērumu tādā apjomā, kā tās ir atzītas to attiecīgajās konstitūcijās, nedz arī 1951.gada 28.jūlija Konvencijas par bēgļa statusa noteikumu piemērošanu, kas papildināti ar 1954.gada 28.septembra Konvenciju par bezvalstnieka statusu, 1967.gada 31.janvāra Konvencijas par bēgļa statusu protokolu.

Dānijas, Somijas un Zviedrijas deklarācija par Konvencijas 7.pantu

Dānija, Somija un Zviedrija apstiprina, ka tās, kā tika norādīts pievienošanās sarunu laikā Šengenas līgumiem, neizmantos attiecībās ar citām Dalībvalstīm, kas nodrošina vienlīdzīgu attieksmi, to veiktās deklarācijas saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu 6.panta 1.punktu kā pamatu atteikumam izdot rezidentus no ne-Ziemeļvalstīm.

Deklarācija par jēdzienu "pilsonis"

Padome atzīmē Dalībvalstu pienākumu piemērot 1983.gada 21.marta Eiropas padomes konvenciju par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai attiecībā uz katras dalībvalsts pilsoņiem tās 3.panta 4.punkta izpratnē. Dalībvalstu pienākums, kas minēts 1.punktā, neietekmē šīs Konvencijas 7(2)panta piemērošanu.

Grieķijas deklarācija par 5.pantu

Grieķija interpretē 5.pantu ņemot vērā tā 3.daļā noteikto. Šāda interpretācija nodrošina atbilstību Grieķijas konstitūcijai, kas:

— tieši aizliedz ārvalstnieka izdošanu, kurš tiek vajāts par darbībām, kas saistītas ar brīvības aizstāvību, un

— izšķir politiskos no tā sauktajiem "jauktiem" noziedzīgiem nodarījumiem, attiecībā uz kuriem tiek piemēroti citi noteikumi kā tie, kas tiek piemēroti attiecībā uz politiskiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Portugāles deklarācija par izdošanu, kas pieprasīta par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi

Ievērojot Portugāles veikto atrunu pie 1957.gada Eiropas padomes konvencijas par izdošanu, kas paredz atteikumu izdot personu par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi, Portugāle paziņo, ka gadījumos, kad izdošana tiek lūgta par noziedzīgu nodarījumu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, vai pamatojoties uz aresta orderi, tā veiks izdošanu saskaņā ar attiecīgiem Portugāles Republikas Konstitūcijas noteikumiem, kā tos interpretējusi Portugāles Konstitucionālā tiesa, un tikai tādos gadījumos, kad tā uzskatīs par pietiekamām Pieprasītājas dalībvalsts sniegtās garantijas, ka tā saskaņā ar tās likumiem un praksi attiecībā uz sankciju piemērošanu veicinās jebkura pasākuma īstenošanas mērenību, ja persona, par kuru ir lūgta izdošana, varētu būt uz to tiesīga.

Portugāle vēlreiz apstiprina tās spēkā esošās saistības, kas izriet no tai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, īpaši Konvencijas par Portugāles pievienošanos Konvencijai par Šengenas līguma piemērošanu 5.pantu.

Padomes deklarācija par Konvencijas papildpasākumiem

Padome paziņo:

(a) ka uzskata par nepieciešamu, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju, periodiski pārskatīt:

— konvencijas ieviešanu,

— konvencijas funkcionēšanu pēc tās spēkā stāšanās,

— dalībvalstīm iespējas mainīt Konvencijas ietvaros veiktās atrunas ar nolūku atvieglot izdošanas noteikumus vai atsaukt atrunas,

— vispārēju izdošanas procedūru funkcionēšanu starp dalībvalstīm;

(b) ka pēc viena gada kopš Konvencijas spēkā stāšanās tā izvērtēs jurisdikcijas piešķiršanu Eiropas Kopienu tiesai.

 
Tiesību akta pase
Statuss:
Spēkā esošs
spēkā esošs
Izdevējs: Saeima Veids: likums Pieņemts: 07.04.2004.Stājas spēkā: 01.05.2004.Tēma:  Pilsonība, migrācijaPublicēts: Latvijas Vēstnesis, 62 (3010), 21.04.2004.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 9, 13.05.2004.
Saistītie dokumenti
  • Anotācija / tiesību akta projekts
  • Citi saistītie dokumenti
87342
01.05.2004
84
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
RSS logo
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība) Kvalitātes balva