Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. pants

Noteikt, ka atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma (turpmāk — Civillikums) mantojuma tiesību un lietu tiesību daļa, ievada 1.—10., 16.—18., 22.—25. pants un Civillikuma I, II un III pielikums un šis likums stājas spēkā ar 1992. gada 1. septembri.

Mantojuma tiesiskās attiecības, ja mantojums atklājies pirms 1992. gada 1. septembra, kā arī īpašuma un citu lietu tiesību iegūšana un realizēšana laikā līdz 1992. gada 1. septembrim apspriežama uz to likumu pamata, kas bija spēkā līdz 1992. gada 1. septembrim, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

2. pants

Mantojuma pieņemšana un atteikšanās no mantojuma notiek, kā arī mantojuma iegūšanas sekas (Civillikuma 701.—714. pants) iestājas pēc Civillikuma noteikumiem, ja 1992. gada 1. septembrī vēl nav notecējis Civillikuma 693. pantā norādītais mantojuma pieņemšanas termiņš, izņemot gadījumus, kad mantiniekam saskaņā ar Latvijas civilkodeksa noteikumiem jau izsniegta apliecība par tiesībām uz mantojumu vai pabeigta mantojuma sadale starp mantiniekiem.

Civillikuma mantojuma tiesības šajos gadījumos piemēro arī attiecībā uz bijušās kolhoznieku sētas mantu jebkura kolhoznieku sētas locekļa nāves gadījumā.

3. pants

Ja mantojuma masā ir manta, kura laika posmā pēc 1940. gada 17. jūnija nacionalizēta vai citādi bez taisnīgas un samērīgas atlīdzības ekspropriēta, pamatojoties uz aktiem par nacionalizāciju vai citiem valsts varas vai pārvaldes iestāžu aktiem, mantojuma tiesību realizēšana notiek speciālos Latvijas Republikas likumos noteiktajos termiņos un kārtībā, piemērojot Civillikuma normas tajās mantošanas attiecībās, kas nav reglamentētas minētajos speciālajos likumos.

4. pants

Rakstisks testaments, kas taisīts līdz 1992. gada 1. septembrim, ja mantojuma sadale līdz šim datumam nav pabeigta, ir spēkā, ciktāl tā saturs nav pretrunā ar Civillikumu un citiem Latvijas Republikas likumiem. Tā izpildīšana, atcelšana vai grozīšana Latvijas Republikā turpmāk notiek saskaņā ar Civillikuma noteikumiem.

5. pants

Mantojumu, kas atklājies pirms 1992. gada 1. septembra, sadala starp līdzmantiniekiem saskaņā ar Civillikuma noteikumiem, ievērojot arī līdzmantinieku priekšrocības tiesības, ja vien mantojuma sadale nav pabeigta pirms minētā datuma.

6. pants

Civillikuma 401. panta noteikumi par mantošanas tiesībām adopcijas gadījumā attiecas arī uz adopciju, kas notikusi pirms 1992. gada 1. septembra.

7. pants

Civillikuma 614. panta otrajā daļā norādītās liecinieku liecības pieļaujamas, ievērojot Latvijas civilprocesa kodeksa 172. panta noteikumus.

8. pants

Civillikuma 731. un 738. pantā paredzētie bāriņtiesas lēmumi līdz lata ieviešanai un apgabaltiesu izveidošanai apstiprināmi tiesā gadījumos, kad aizbildnībā vai aizgādnībā esošas personas mantojuma daļa pārsniedz desmit minimālās algas.

9. pants

Civillikuma 741. panta otrās daļas noteikumi par lauksaimnieciska rakstura zemes dalīšanu starp mantiniekiem piemērojami, ja līdzmantiniekam vai viņa laulātajam pieder lauksaimnieciska rakstura zeme, kuras apmērs pārsniedz desmit hektārus.

10. pants

Par mantojuma atklāšanās vietu uzskatāma mantojuma atstājēja pēdējā dzīvesvieta, bet, ja tā nav zināma, — mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vieta.

11. pants

Lietas, kuras 1992. gada 1. septembrī ir nedalītā kopīpašuma priekšmets (kolhoznieku sētas, zemnieku viensētas īpašums, laulāto kopmanta), atzīstamas par nedalāmām Civillikuma 847., 1067.—1075. panta nozīmē.

Lietas, kuras bija kolhoznieku sētas īpašums, atzīstamas par sētas galvas īpašumu, ņemot vērā laulātā mantiskās tiesības. Ja kolhoznieku sētas īpašums (tā daļa) iegūts ar citu sētas locekļu līdzekļiem vai ar viņu darbības palīdzību, šiem sētas locekļiem ir tiesības saņemt savu daļu pēc vienošanās ar bijušās kolhoznieku sētas galvu. Ja tiek dalīts nekustamais īpašums, vienošanās apliecināma notariālā kārtībā.

Ja vienošanās nav panākta, sētas loceklim ir tiesības tiesas ceļā prasīt savas daļas izdalīšanu Latvijas civilkodeksā paredzētā noilguma termiņa ietvaros, bet ne vēlāk kā viena gada laikā pēc šā likuma stāšanās spēkā. Izšķirot strīdu, tiesa vadās pēc Civillikuma 1075. panta noteikumiem.

12. pants

Valdījums, kas nodibinājies pirms 1992. gada 1. septembra atbilstoši tajā laikā spēkā esošajiem likumiem, aizsargājams saskaņā ar Civillikuma noteikumiem.

13. pants

Civillikuma 969. panta noteikumi piemērojami neatkarīgi no ēkas vai būves celšanas laika, ja ēka vai būve uzcelta uz zemes, kas nav piešķirta tajā laikā spēkā esošajā likumā noteiktajā kārtībā, un šajā jautājumā nav pieņemts tiesas spriedums.

Civillikuma 979. panta noteikumi piemērojami neatkarīgi no augļu dārza (koku) stādīšanas laika zemes gabalā, kas nav bijis piešķirts tajā laikā spēkā esošajā likumā noteiktajā kārtībā.

15. pants

Noteikumi par lietas nodošanu (Civillikuma 987.—997. pants) piemērojami arī darījumiem, kas noslēgti pirms Civillikuma lietu tiesību daļas stāšanās spēkā, ja lietas nodošana notiek pēc Civillikuma lietu tiesību daļas stāšanās spēkā.

16. pants

Īpašuma iegūšanai ar ieilgumu (Civillikuma 998.—1031. pants) ieilguma termiņš (1023.—1024. pants) sāk tecēt ar 1992. gada 1. septembri neatkarīgi no tā, kad fiziskā vai juridiskā persona, kura pretendē lietu iegūt īpašumā uz ieilguma pamata, ieguvusi to savā valdījumā.

17. pants

Civillikuma 1067.—1129. pants attiecas uz visiem īpašumiem neatkarīgi no īpašuma tiesību rašanās laika.

18. pants

Civillikuma 1235. panta noteikumi piemērojami attiecībām, kas radušās līdz 1992. gada 1. septembrim:

— uz Latvijas PSR 1979. gada zemes kodeksa 56. panta pamata;

— uz Latvijas civilkodeksa 561. panta otrās daļas pamata, kad pēc testamenta radušās mājas vai mājas daļas lietošanas tiesības;

— kad uz mājas atsavināšanas līguma pamata radušās mājas vai mājas daļas lietošanas tiesības;

— kad, sadalot mājīpašumu likumā paredzētajā kārtībā, noteikta mājīpašuma un zemes lietošanas kārtība.

Līdz šo tiesību ierakstīšanai zemes grāmatā pastāv tikai personiska saistība, nevis lietu tiesība.

Šāds noteikums attiecas uz ķīlu, hipotēku un reālnastu (Civillikuma 1270.—1380. pants), ja īpašuma apgrūtinājumi radušies pirms 1992. gada 1. septembra.

19. pants

Ja Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienā Latvijas civilkodeksā noteiktais noilguma termiņš nav notecējis, bet

1) Civillikums nosaka ilgāku termiņu, piemērojams ilgākais termiņš, ieskaitot notecējušo laiku;

2) Civillikums nosaka īsāku termiņu, piemērojams jaunais noilguma termiņš, kurš skaitāms no Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas. Ja pēc šāda aprēķina noilguma termiņš iznāk garāks par līdzšinējo noilguma termiņu, noilguma termiņš izbeidzas tajā dienā, kad tas būtu notecējis pēc līdzšinējā likuma.

Ja Latvijas civilkodekss kādu tiesisku attiecību noilgumam nepakļauj, noilgums skaitāms no Latvijas Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās dienas.

20. pants

Civillikumā noteiktās bāriņtiesu funkcijas izpilda rajonu un republikas pilsētu pašvaldības.

Civillikumā noteiktās pagasttiesu funkcijas izpilda pagastu pašvaldības un to rajona pilsētu pašvaldības, kur nav notariāta kantoru.

Civillikumā noteiktās dzimtsarakstu nodaļu funkcijas izpilda rajonu un pilsētu pašvaldību dzimtsarakstu nodaļas, bet pagastos un rajona pilsētās — arī to pašvaldības.

21. pants

Testamentu apliecināšanu un glabāšanu, ko Civillikums uzliek veikt notāriem un pagasttiesām, Civillikumā noteiktajā kārtībā izpilda notāri, bet pagastos un rajona pilsētās, kur nav notariāta kantoru, — arī to pašvaldības.

Mantojuma apsardzību steidzamos gadījumos, kā arī mantojuma saraksta sastādīšanu tiesas uzdevumā veic pagasta vai rajona pilsētas pašvaldība atbilstoši likumam par notariātu.

Citas Civillikumā noteiktās funkcijas mantošanas procesā izpilda tiesas.

22. pants

Mantojuma lietas tiesa izskata sevišķās tiesāšanas kārtībā, bet, ja rodas strīds, — prasības kārtībā.

Iesniedzot tiesā pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtībā, maksājama attiecīga valsts nodeva, bet tiesas sprieduma noraksts par mantojuma tiesībām izsniedzams tikai pēc tam, kad samaksāta valsts nodeva tādā apmērā, kāds paredzēts par apliecības izsniegšanu par tiesībām uz mantojumu.

Mantojuma lietās, kuras 1992. gada 31. augustā atrodas valsts notariāta kantoru lietvedībā, apliecības par tiesībām uz mantojumu izsniedzamas līdz 1992. gada 31. decembrim.

23. pants

Civillikuma 1321. pantā paredzētajos gadījumos tiesa veic izsoli tādā kārtībā, kāda civilprocesuālās likumdošanas aktos paredzēta tiesas spriedumu piespiedu izpildes gadījumos.

24. pants

Gadījumos, kad Civillikumā paredzēta lietu tiesību ierakstīšana zemes grāmatās (1369., 1370., 1379. pants un citi panti), piemērojami spēkā esošie noteikumi par nekustamo īpašumu reģistrāciju.

25. pants

Civillikuma 1112. pants un 862., 878., 1073., 1082., 1111., 1128., 1279. un 1375. panta piezīmes piemērojamas, ja īpaši noteikumi paredzēti Latvijas Republikas likumos.

26. pants

(Izslēgts ar 25.05.1993. likumu, kas stājas spēkā 01.09.1993.)

27. pants

Līdz brīdim, kad likumdošanas akti par zemes, zemes dzīļu, ūdeņu, mežu un citu dabas objektu izmantošanu un aizsardzību tiks saskaņoti ar Civillikumu, tie piemērojami, ja nav pretrunā ar Civillikumu.

28. pants

Uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei līdz 1992. gada 1. oktobrim izstrādāt un iesniegt Augstākajai Padomei šādus likumprojektus:

1) par papildinājumiem Latvijas civilprocesa kodeksā (nodaļa, kurā noteiktas tiesu funkcijas mantojuma lietās);

2) par aizbildnību un aizgādnību (atbilstoši pagasttiesu un bāriņtiesu funkcijām);

3) par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas likumos sakarā ar Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēka atjaunošanu.

Uzdot Latvijas Republikas Ministru Padomei, saskaņojot ar Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteju, līdz 1992. gada 1. decembrim iesniegt priekšlikumus par Civillikumam pievienoto publisko upju un ezeru saraksta precizēšanu.

29. pants

Atzīt par spēku zaudējušu Latvijas civilkodeksa otro sadaļu «Īpašuma tiesības» (92.—159. pants), septīto sadaļu «Mantošanas tiesības» (550.—584. pants), 80. panta ceturto daļu un 91. panta 2. punktu, kā arī Latvijas PSR 1974.gada 28. jūnija likuma «Par valsts notariātu» (Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1974, 27.nr.) 37. un 38. pantu.

70. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais ir pārkāpis laulību.

Laulību nevar šķirt, ja laulātais pārkāpis laulību ar prasītajā piekrišanu vai tā pamudināts, vai arī ja prasītājs piedevis.

Prasība ceļama viena gada laikā no tās dienas, kad laulības pārkāpums ticis zināms prasītājam. Prasība nav vairs pielaižama, ja no laulības pārkāpuma izdarīšanas pagājuši desmit gadi.

71. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību, vai sit vai spīdzina viņu. Laulību nevar šķirt, ja prasītājs piedevis. Prasība noilgst viena gada laikā kopš attiecīgā nodarījuma.

72. Kad viens laulātais ļaunprātīgi atstāj otru, pēdējais var prasīt laulības šķiršanu, ja prombūtne ilgst ne mazāk par vienu gadu.

74. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas aptraipa godu, vai arī tik negodīgi vai netikli dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar viņu.

76. Laulātam ir tiesība prasīt laulības šķiršanu, ja laulības dzīve ir tik izārdīta, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu.

Tādā gadījumā laulība šķirama arī neatkarīgi no laulāto vainas.

Ja laulības kopdzīves izārdīšanā ir vainīgs tikai viens laulātais, tad prasību var celt tikai otrs laulātais. Ja vainojamas abas puses vai nav vainojama neviena, tad prasību var celt katrs laulātais.

77. Trīs gadus nepārtraukti ilgstoša laulāto šķirta dzīve ir laulības šķiršanas iemesls.

146. Laulības bērni ir tie bērni, kas dzimuši laulībā, vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai šķiršanu.

152. Laulības bērniem pieskaitāmi:

1) ārlaulības bērni no tā laika, kad viņu vecāki savā starpā iedevušies laulībā;

3) bērni, kas dzimuši tādā laulībā, kura vēlāk atzīta par neesošu, vai arī ne vēlāk kā 306. dienā no tādas laulības izbeigšanās.

179. (1) Vecāku pienākums ir rūpēties, samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli, par viņu varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt tiem uzturu, t. i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, tos kopt, audzināt un skolot.

(4) Ja bērniem ir pašiem sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērnu nepieciešamo uztura izdevumu segšanai, šos izdevumus var segt no bērnu mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, var izlietot dalu no bērnu mantas, bet vienīgi ar attiecīgas bāriņtiesas atļauju.

191. Vecāki pārvalda bērnu mantu ar aizbildņu tiesībām un pienākumiem, bet viņi ir atsvabināti no pienākuma sniegt norēķinos sīkas ziņas par izdevumiem bērnu uzturam, norādot tikai šo izdevumu kopsummu.

195. Par bērnu brīvo mantu, kas izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērni sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu, jāatzīst:

1) viss, ko bērni ieguvuši ar savu personīgo darbu vai ar vecāku piekrišanu un bāriņtiesas atļauju patstāvīgi nodarbojoties kādā arodā, rūpniecībā vai tirdzniecībā;

2) viss, ko vecāki no bērniem piederošās mantas nodod viņu brīvā pārvaldībā;

3) visa manta, kuru bērniem bez atlīdzības piešķīruši radinieki vai citas personas ar nosacījumu, lai bērni to pārvaldītu un lietotu patstāvīgi.

202. Ja vecākais grib iedoties jaunā laulībā, tad viņam ir pienākums pirms tam par nodomāto laulību paziņot bāriņtiesai, pie kam par šā pienākuma neizpildīšanu viņam draud vecāku varas atņemšana. Bāriņtiesa, ja bērnu intereses to prasa, sper vajadzīgos uzraudzības soļus un visnepieciešamākā gadījumā ieceļ bērniem aizbildni. Bērnu mantas pārvaldība vecākais, kas iedodas jaunā laulībā, pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību.

206. Par radniecību sauc divu vai vairāk personu starpā ar dzimšanu radušos attiecību.

Radniecības tuvumu noteic pēc līnijām un pakāpēm.

Vienas personas izcelšanās no otras tieši ar dzimšanu rada pakāpi. Ar katru jaunu dzimšanu rodas jauna pakāpe. Vairāku nepārtraukti turpinošos pakāpju sakaru sauc par līniju. Līnijas ir taisnas un sāņu.

207. Radnieki taisnā līnijā ir tie, kuri cēlušies viens no otra ar dzimšanu un kurus sauc vai nu par augšupējiem vai lejupējiem radniekiem, raugoties pēc tam, vai skaita no bērniem uz vecākiem, vai otrādi. Saskaņā ar to arī pašu līniju sadala augšupejā un lejupējā. Pie pirmās pieder tēvs, māte, vectēvs, vecmāmuļa, vectēva un vecmāmuļas vecāki u.t.t., bet pie otrās — dēli, meitas, bērnu bērni, šo pēdējo bērni u.t.t.

208. Radnieki sāņu līnijā ir tie, kas cēlušies no vienas kopējas trešās personas — ciltstēva vai ciltsmātes. Tādi radinieki ir brāļi un māsas, to bērni, tēva un mātes brāļi un māsas ar viņu lejupējiem, vectēva un vecmāmuļas brāļi un māsas ar lejupējiem u.t.t.

209. No vienas kopējas trešās personas cēlušos radnieku kopību sauc par cilti.

210. Radniecības tuvumu starp divām personām taisnā līnijā noteic pēc pakāpju, t. i. dzimšanu skaita. Dēls attiecībā pret tēvu stāv pirmā radniecības pakāpē, bērna bērns pret vectēvu — otrā, bērna bērna bērns pret vectēva tēvu — trešā u.t.t.

211. Radniecības tuvuma noteikšanai sāņu līnijā starp divām personām ievēro tikai pakāpju jeb dzimšanu skaitu, un no vienas no šīm personām, neieskaitot viņu pašu, skaita augšup taisnā līnijā uz viņu kopējo trešo personu un no šās pēdējās lejup uz otru no šīm personām, īsti brāļi un māsas atrodas otrā radniecības pakāpē, tēva vai mātes brālis ar brāļa vai māsas meitu un tēva vai mātes māsa ar brāļa vai māsas dēlu trešā, brālēni un māsīcas ceturtā u.t.t.

212. Radniecību, kas saista personas divās vai vairākās radniecības attiecībās, sauc par divkāršu vai vairākkārtēju radniecību.

213. Radniecība brāļu un māsu starpā ir vai nu pilnīga vai nepilnīga. Tā uzskatāma par pilnīgu, kad brāļi un māsas cēlušies no vieniem un tiem pašiem vecākiem, un par nepilnīgu, kad viņi cēlušies no viena tēva, bet no dažādām mātēm, vai otrādi, no vienas mātes, bet no dažādiem tēviem; pirmā gadījumā brāļus un māsas sauc par īstiem brāļiem un īstām māsām, bet otrā — par pusbrāļiem un, pusmāsām.

Piezīme. Divu laulāto bērnus, ko katrs no viņiem piedzīvojis agrākās laulībās, neskaita savā starpā par radniekiem.

215. Viena laulātā attiecību ar otra radniekiem sauc par svainību.

Ar laulību nodibinātā svainība paliek spēkā ari pēc laulības izbeigšanās.

Svainības pakāpe ar vienu no laulātiem ir tāda pati kā radniecības pakāpe ar otru.

224. Ja pēc tiesas sprieduma vai aiz kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla viens no vecākiem vai abi zaudē vecāku varu par saviem bērniem, tad viņi nevar būt ari to aizbildņi, un par tiem nodibināma cita aizbildnība.

Tas pats attiecas ari uz nepilngadīga mantu, kas tam dāvināta vai novēlēta ar nosacījumu, lai to nepārvaldītu vecāki.

226. Kad viens no vecākiem mirst un otrs iedodas jaunā laulībā, pēdējais paliek joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā vecāka mantu, saskaņā ar mantojuma tiesību noteikumiem, kā ari izdot vai pienācīgi nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šī izdalīšana izdarāma piedaloties attiecīgai bāriņtiesai, kura šajā gadījumā bērnu interešu aizsardzībai ieceļ sevišķus aizbildņus, kas, izdalīšanu nobeidzot, tūliņ atsvabināmi.

307. Bāriņtiesa noteic aizbildnim taisnīgu un aizbilstamā mantai piemērīgu atlīdzību, bet ne augstāku par pieciem procentiem no tīra ienākuma pēc ikgadēja norēķina apstiprināšanas.

Raugoties pēc apstākļiem, bāriņtiesa ikgadējas atlīdzības vietā var noteikt aizbildnim vienreizēju atlīdzību pēc aizbildnības nobeigšanas, aizbildņa pārskatu caurlūkošanas, pieņemšanas un galīgas norēķināšanās ar aizbildni. Šī atlīdzība nevar pārsniegt pieci tūkstoši latus.

Atlīdzību nesaņem aizbildņi, kas atrodas taisnas līnijas radniecībā ar aizbilstamo.

1502. Likums aizsargā promesošo tikai tad, ja viņš atrodas prombūtnē (1500. p.) aiz svarīga iemesla un nav iecēlis sev vietnieku aiz svarīga iemesla, vai ari ir to iecēlis, bet tas atkritis bez viņa ziņas vai līdzdalības.

Jautājumu par to, vai iemesls ir svarīgs, izšķir tiesa pēc sava ieskata.

1765. Procentu apmērs cieši jānoteic aktā vai darījumā. Ja tas nav darīts, kā ari tajos gadījumos, kad likums noteic aprēķināt likumiskos procentus, tas nolikts pa seši no simta gadā. Procenti aprēķināmi tikai no paša kapitāla. Bet ja noliktā termiņā nesamaksā procentus par ne mazāk kā gadu, tad pēc kreditora pieprasījuma par viņam pienākošos procentu summu aprēķina no minētā termiņa likumiskos procentus.

1896. Noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzies izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis. Saskaņā ar to noilguma tecējuma iesākumam vajadzīgs: nosacītiem prasījumiem — lai nosacījums jau būtu noskaidrojies, bet terminētiem prasījumiem — lai termiņš jau būtu notecējis.

Piezīme. Gadījumi, kuros noilguma tecējumam nolikts sevišķs iesākuma termiņš, norādīti attiecīgā vietā.

1898. Dažos gadījumos noilgumu aprēķinot var atskaitīt zināmu laiku vai nu tā sākuma atlikšanai vai tecējuma apturēšanai, tā tad vispār tā termiņa pagarināšanai. Pie tādiem gadījumiem pieder sekojošie:

1) kad tiesu darbība kara apstākļu dēļ pagaidām pilnīgi pārtraukta; šeit noilguma tecējums apturēts pa visu šā pārtraukuma laiku.

2060. Ar pirmpirkuma tiesību pārdevējs pielīgst sev priekšrocību pirkt lietu, ja pircējs to pārdotu tālāk.

Pirmpirkuma tiesība nav izlietojama, kad pircējs lietu atsavina nevis pārdodot, bet citādi.

2062. Ja pirmpirkuma tiesīgais vēlas savu tiesību izlietot, tad viņam, ja nav citādi norunāts, jāizpilda tie paši nosacījumi, ko piedāvā jaunais pircējs.