Eiropas Padome

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā nodaļa

Galīgais lēmums

Par Vides aizsardzības kluba sūdzības Nr. 57829/00 pret Latviju pieņemamību

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (pirmā nodaļa), 2003. gada 13. februārī noturot sēdi sekojošā sastāvā:

priekšsēdētājs C. L. Rozakis, tiesneši F. Tulkens, P. Lorenzen, N. Vajič, E. Levits, A. Kovler, V. Zagrebelsky, un sekretāra vietnieks M. S. Nielsen, izskatot augšminēto sūdzību, kura tika iesniegta 2000. gada 15. maijā,

Izskatot 2001. gada 23. oktobra otrās nodaļas daļējo lēmumu,

Izskatot iesniegtos Valdības atbildētājas komentārus un prasītāja iesniegtās atbildes, pēc tiesnešu apspriešanas pasludina šādu lēmumu:

 

FAKTI

Prasītājs - Vides aizsardzības klubs (pazīstams kā "VAK") - ir nevalstiska organizācija ar juridisko adresi Rīgā. Tiesā klubu pārstāv VAK viceprezidents J. Matulis. Latvijas valdības pusi pārstāv K. Maļinovska.

Prasītāju iesniegtos lietas faktus var izklāstīt šādi.

 

A. Lietas īpašie apstākļi

1. Strīda lēmums un tā sekas

1997. gada 29. novembrī sūdzības iesniedzējs otrās pilnsapulces laikā pieņēma rezolūciju, kura tika adresēta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram, Valsts kontrolierim un Ģenerālprokuroram, izsakot nopietnas bažas par piekrastes kāpu joslas aizsardzību pagastā, kas atrodas Rīgas līča krastā. Šīs rezolūcijas teksts ir šāds: "Pēdējo gadu laikā Talsu rajona Mērsraga pagasta kāpu joslas stāvoklis strauji pasliktinās. Šo situācija radīja Mērsraga pagasta vadības bezatbildīgā un nelikumīgā darbība. Mērsraga pagasta padomes priekšsēdētāja [I.B.] parakstīja nelikumīgus dokumentus, lēmumus un izziņas, veicinot kāpu joslas nelikumīgo apbūvi. [I.B.] apzināti nepildīja Ventspils vides reģionālās pārvaldes rīkojumus par nelikumīgas būvniecības pārtraukšanu. Mērsraga pagasta padomes sekretārs [L.V.], pārkāpjot likuma "Par vides aizsardzību" 13. pantu, atsakās uzrādīt VAK un Valsts vides inspekcijas pārstāvju pieprasītos dokumentus. Pretēji likuma "Par pašvaldībām" prasībām un arī neņemot vērā Talstu VAK nodaļas prasības, Mērsraga pagasta padome piecu gadu laikā neveica nekādus konkrētus pasākumus kāpu joslas saglabāšanā un aizsardzībā, tādējādi VAK pilnsapulce prasa valsts atbildīgajām amatpersonām veikt pārbaudi Mērsraga pagasta padomē, atcelt nelikumīgi pieņemtos lēmumus un izskatīt Mērsraga padomes priekšsēdētājas [I.B.] un tās sekretāres [L.V.] atbilstību ieņemamam amatam."

1997. gada 18. decembrī augšminētā rezolūcija tika publicēta Talsu rajona avīzē "Talsu Vēstis".

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs 1998. gada 6. janvāra vēstulē sūdzības iesniedzējam atbildēja, ka pēc saņemtās augšminētās rezolūcijas ministrijas darbinieki, pārbaudot Mērsraga pagastu, "atklāja vēl vairākus piekrastes kāpu aizsargjoslā noteiktu prasību neievērošanas gadījumus". Turklāt ministrs izteica sūdzības iesniedzējam savu pateicību par aktīvu piedalīšanos atklātās problēmas risināšanā.

1998. gada 29. janvāra vēstulē Kurzemes tiesas apgabala prokuratūra sūdzības iesniedzēju informēja, ka Mērsragā tika atklāti vairāki likuma pārkāpšanas gadījumi, ka vairākas personas ir nelikumīgi uzbūvējušas ēkas kāpās un ka divas no šīm personām tika sodītas. Kā arī prokuratūra apstiprināja, ka 1993. gada aprīlī pagasta padomes vadītāja īpašniekam izsniedza izziņu, kļūdaini norādot attālumu līdz jūrai; tas deva īpašniekam iespēju veikt būvniecību aizsargjoslā. Prokuratūra secināja, ka Mērsraga pagasta padome pārkāpa attiecīgā likuma priekšrakstus un informēja sūdzības iesniedzēju, ka prokurors ir izteicis brīdinājumu pagasta vadībai.

1998. gada 7. septembra vēstulē Pašvaldību lietu pārvalde informēja sūdzības iesniedzēju, ka pašvaldību lietu pārvaldes darbinieki piedalījās Mērsraga pagasta padomes sēdē un vērsa pagasta vadības uzmanību par likumu neievērošanu dažos gadījumos.

 

 

2. Tiesu procedūras

1998. gada februārī I.B. iesniedza prasības pieteikumu pret sūdzības iesniedzēju par zaudējuma atlīdzību, apgalvojot, ka piekrastes kāpu joslas stāvoklis pagastā nav pasliktinājies, ka viņa nav saņēmusi nevienu brīdinājumu ne no Vides reģionālās pārvaldes, ne no sūdzības iesniedzēja, kā arī viņa nav parakstījusi nevienu dokumentu, kas varētu veicināt nelikumīgu būvniecību kāpās. Tādējādi I. B. prasa piedzīt no sūdzības iesniedzēja 500 latu kompensāciju [apmēram 800 eiro] un oficiāli atsaukt visus rezolūcijā paustos apgalvojumus.

1999. gada 23. augustā Talsu rajona pirmās instances tiesa pieņēma lēmumu, apmierinot I.B. prasību. Tiesa uzskatīja, ka sūdzības iesniedzēja iesniegtie dokumenti un citi, kas parādījās pēc apstrīdētās rezolūcijas pieņemšanas datuma, "nav vērtējami kā pierādījumi", tāpēc ka rezolūcija pasludināja, ka I. B. parakstītie lēmumi ir nelikumīgi brīdī, kad tika pieņemta rezolūcija. Tātad tiesa uzskatīja, ka sūdzības iesniedzējs nav pierādījis savu paziņojumu patiesumu atbilstoši Civillikuma 2352.a pantam un piesprieda rakstiski oficiāli atsaukt paziņojumus un samaksāt I.B. 220 latu kompensāciju kā zaudējumu atlīdzību. Tiesa, nosakot šo summu, ņēma vērā amatu, kuru ieņem I.B., avīzes, kas publicēja rezolūciju, tirāžu un sūdzības iesniedzēja finansiālo stāvokli. Turklāt VAK piesprieda maksāt visus tiesas izdevumus.

Sūdzības iesniedzējs iesniedza apelācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesai, kas ar 1990. gada 11. novembra lēmumu to noraidīja.

Lēmumā teikts, ka nevienā no vēstulēm, kuras sūdzības iesniedzējam nosūtīja varas pārstāvji, netiek skaidri konstatēts, ka I.B. būtu nelikumīgi parakstījusi jebkuru dokumentu, kas veicinātu nelikumīgu būvniecību kāpās. Tiesa uzskata, ka, ja pat I.B. izsniedza vienu dokumentu, kurš kļūdaini noteica attālumu, kas noveda pie būvniecības noteikumu pārkāpuma, ir jāņem vērā fakts, ka pašvaldība pati uzņēmās novērst likuma pārkāpumu. Turklāt tiesa atgādināja, ka saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" visi pagasta padomes lēmumi ir koleģiāli lēmumi. Tādējādi pagasta padomes priekšsēdētājam nevar uzvelt vienpersonisku atbildību par padomes koleģiāli pieņemtajiem kļūdainiem vai nelikumīgiem lēmumiem. Apgabaltiesa secina, ka valsts institūciju konstatētās nelikumības attiecas uz Mērsraga pagasta padomi kā uz juridisku personu, nevis uz I.B.

Sūdzības iesniedzējs iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Savā sūdzībā sūdzības iesniedzējs pamatoja, ka apstrīdamā rezolūcija norādīja vienīgi, ka I.B. parakstīja, nevis I.B. pieņēma nelikumīgos dokumentus, to, kas atbilst patiesībai; Apgabaltiesa kļūdaini izprata argumentāciju. Turklāt sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka, pieņemot un publicējot apstrīdamo rezolūciju, tika veikta "sabiedrības kontrole" saskaņā ar likuma "Par vides aizsardzību" 13. un 47. pantu un sūdzības iesniedzējam bija tiesības sniegt savu vērtējumu par I. B. rīcību un iesniegt sūdzību par to attiecīgajām varas institūcijām.

2000. gada 9. februāra Senāta lēmums noraidīja kasācijas sūdzību, pamatojoties uz to, ka Senāts nav konstatējis Apgabaltiesas lēmumā materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumus.

 

B. Uz lietu attiecināmā nacionālā likumdošana un prakse

1. Normas, kas nosaka pašvaldību un to vadītāju atbildību vides aizsardzības jomā

Saskaņā ar1991. gada 6. augusta likuma "Par vides aizsardzību" 10. pantu pašvaldības ir atbildīgas par vides aizsardzību un par viņu administratīvajā teritorijā esošo dabas resursu racionālu izmantošanu. To skaitā pašvaldībai pieder šajā jomā kontroles funkcija, un tā var pieprasīt valsts varas institūcijām ierobežot, apturēt vai pārtraukt saimniecisko darbību vai objektu celtniecību, kas ir pretrunā ar likumdošanu vides aizsardzības jomā. Turklāt pašvaldībām ir pienākums izstrādāt savai teritorijai vides aizsardzības programmu un organizēt vides aizsardzībai paredzēto infrastruktūru būvi. Beidzot - atbilstoši speciālo likumu priekšrakstiem pašvaldība piešķir vai atņem zemes un citu dabas resursu lietošanas tiesības. 1994. gada 19. maija likuma "Par pašvaldībām" 25. panta 1. daļa vispārīgi nosaka vietējās pašvaldības (domes) padomes priekšsēdētāja statusu: priekšsēdētājs (viņu ievēlē pagasta padome no padomes deputātiem) vada pagasta padomes darbu. 62. panta 2. daļa precizē viņa funkcijas: priekšsēdētājs koordinē dažādu jautājumu izskatīšanu padomes komitejās; viņš pārstāv pašvaldību attiecībās ar valsts intitūcijām un citām pašvaldībām; viņš pārstāv pašvaldību tiesās; viņš pašvaldības padomes vārdā izdod pilnvaras, paraksta līgumus un citus juridiskus dokumentus; viņš dod saistošus rīkojumus pašvaldības padomes darbiniekiem utt.

Saskaņā ar augšminētā likuma 26. panta 1. daļu pašvaldības padomes lēmumi tiek pieņemti koleģiāli sēžu laikā. Saskaņā 37. panta 6. daļu visus pašvaldības padomes pieņemtos lēmumus paraksta padomes priekšsēdētājs (vai viņa vietnieks, ja tas ir vadījis attiecīgo sēdi).

 

 

2. Normas, kas nosaka sabiedrības piedalīšanos vides aizsardzībā

Augšminētais likums "Par vides aizsardzību" pasludina jebkura indivīda tiesības dzīvot kvalitatīvā dzīves vidē un prasīt, ka jebkura persona vai institūcija, kas kaitē videi, pārtrauc to darīt (11. pants). Katram ir tiesības saņemt pilnu un patiesu informāciju par vides stāvokli visā valstī un noteiktā teritorijā (līdz 2000. gada 20. jūlijam spēkā esošais 12. pants). Privātpersonām un nevalstiskām organizācijām ir tiesības pieprasīt varas institūcijām apgalvojumus par būvju ietekmi uz vidi, izteikt savus iebildumus un priekšlikumus, organizēt atklātās sanāksmes un manifestācijas pret vides apdraudošiem faktoriem, griezties ar prasību prokuratūrā un citos tiesībsargājošos orgānos anulēt vai apturēt varas institūciju lēmumus, kas skar privātpersonu vai nevalstisko organizāciju tiesības (13. pants). Pašvaldību institūcijām ir pienākums veicināt un palīdzēt privātpersonām vai nevalstiskām organizācijām veikt kontroli vides aizsardzības jomā (14. pants). Tāda piedalīšanās ir kvalificēta kā "sabiedrības kontrole", un tās mērķis ir uzraudzīt, lai fiziskas un juridiskas personas ievērotu vides aizsardzības jomā pastāvošās likumdošanas priekšrakstus un citus priekšrakstus (47. pants).

 

 

3. Normas, kas nosaka zaudējumu atlīdzību par nepatiesu apgalvojumu publikāciju

Saskaņā ar Civillikuma 2352.a pantu jebkurai personai, par kuru parādās goda un cieņas aizskaroši apgalvojumi, ir tiesības iesniegt prasību tiesā, pieprasot, lai ziņu autors tās oficiāli atsauktu, ja viņš nevar pierādīt šo ziņu atbilstību patiesībai. Gadījumā, ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, šīs ziņas arī jāatsauc tādā pašā veidā. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Visos citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa. Turklāt, ja personas godu un cieņu prettiesiski aizskar mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad vainīgai personai jādod upurim atlīdzība (mantiska kompensācija). Šīs kompensācijas apmēru nosaka tiesa.

1993. gada 25. oktobra Augstākās tiesas Plēnuma lēmums Nr. 9 sniedz tiesām skaidrojumus par Civillikuma 2352.a panta piemērošanu. Lēmumā noteikts, ka, izskatot lietu pēc būtības, tiesai vispirms jānoskaidro, vai apstrīdamā informācija ir izplatīta; pēc tam - vai informācija ir goda un cieņas aizskaroša attiecīgajai personai; beidzot vai tā atbilst patiesībai. Apgalvojums "ir godu un cieņas aizskarošs" personai, ja tas mazina personas godu un cieņu visas sabiedrības vai atsevišķu personu acīs. Katrā atsevišķā gadījumā tiesai jāņem vērā lietas īpašie apstākļi un "vispāratzītās ētikas un morāles normas".

Ja atbildētājs pierāda savu apgalvojumu patiesīgumu, prasība ir jānoraida. Turpretim, ja atbildētājs nesniedz pierādījumus, viņam piespriež mantisko kompensāciju, kuras apmēru nosaka tiesa, balstoties uz vairākiem kritērijiem (apstrīdamo apvainojumu izplatīšanas publiskums un plašums, aizskāruma smagums pret personu, pušu personības utt.). Lēmums precizē, ka ziņu autora civilatbildība nav atkarīga no viņa kļūdas vai vainas. Labticības izņēmums tiek noraidīts civillietās.

Apstrīdamās rezolūcijas publicēšanas laikā spēkā esošā Kriminālkodeksa 127. pants paredzēja kriminālatbildību par neslavas celšanu. Par neslavas celšanu, ja tā izdarīta publiski vai presē, Kriminālkodekss paredzēja divus gadus brīvības atņemšanu vai naudas sodu. Krimināllieta par Kriminālkodeksa 127. pantā paredzēto noziegumu varēja tikt ierosināta tikai pēc cietušā sūdzības (Kriminālprocesa kodeksa 111. pants).

 

 

4. Profesionālā nolaidība

Saskaņā ar bijušā Kriminālkodeksa 163. pantu profesionālā nolaidība tiek definēta kā "[amat]personas pienākumu nepildīšana vai nevērīga, neapzinīga, birokrātiska savu pienākumu pildīšana, kas nodarījusi būtisku kaitējumu valsts vai sabiedriskajām interesēm vai pilsoņu tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums". Par šo pārkāpumu Kriminālkodekss paredzēja trīs gadus brīvības atņemšanu vai naudas sodu.

 

 

SŪDZĪBA

Pamatojoties uz Konvencijas 10. pantu, sūdzības iesniedzējs sūdzas, ka tiesas lēmums par mantiskās kompensācijas piedziņu, par rezolūcijas, kas skar jutīgu sabiedrības dzīves problēmu, publikāciju labā ticībā ierobežo tiesības brīvi paust savus uzskatus un tiesības izplatīt informāciju. Sūdzības iesniedzējs īpaši pasvītro, ka valsts kontrolējošās institūcijas konstatēja rezolūcijā ietverto apgalvojumu patiesumu un ka lietu turpināja izmeklēt.

 

TIESISKAIS PAMATOJUMS

Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka tiesas lēmums par zaudējumu mantiskās kompensācijas piedziņu ir pretrunā viņa tiesībām brīvi paust savus uzskatus, kuras garantē Konvencijas 10. pants, kura teksts tiek formulēts šādi:

"1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses (..).(..)

"2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, aizsargājot sabiedrisko kārtību un nepieļaujot noziegumus, aizsargājot veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, lai nepieļautu konfidenciālās informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti."

 

A. Pušu argumentācija

1. Valdība

Valdība atzīst iejaukšanās faktu prasītāja tiesību izamantošanā brīvi paust savus uzskatus. Tomēr tā apgalvo, ka šī iejaukšanās ir savienojama ar Konvencijas 10. panta 2. daļu.

Pirmkārt, Valdība uzskata, ka šīs iejaukšanās gadījums bija "likumā paredzēts" - Civillikuma 2352-a pants, kas atbilst pieejamības un paredzamības nosacījumiem, kuri raksturo jēdzienu "likumība" Konvencijas 10. panta 2. daļas izpratnē. Tai skaitā augšminētais pants ( CL 2352-a) nosaka autoram precīzu pienākumu pierādīt citas personas godu un cieņu aizskarošo ziņu patiesumu; tātad sūdzības iesniedzējs varēja bez grūtībām regulēt savu rīcību. Otrkārt, Valdība izsaka viedokli, ka iejaukšanās bija likumīgs mērķis aizsargāt I.B. tiesības un cieņu.

Valdība arī apgalvo, ka apstrīdamā iejaukšanās bija "nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā", proti, proporcionāli izvirzītajam likumīgam mērķim. Šajā sakarā valdība pasvītro, ka tiesas lēmuma piedzīt no sūdzības iesniedzēja mantisko kompensāciju nebija mērķis ierobežot sūdzības iesniedzēja tiesības brīvi izplatīt informācijas un idejas, bet aizsargāt citu personu pret viņas godu un cieņu aizskarošu nepatiesu apgalvojumu izplatīšanu. To skaitā Valdība atsaucas uz īpaši plašu vērtējuma telpu, kas ir atstāta nacionālajām jurisdikcijām lietas faktisko apstākļu novērtējuma jomā; Valdība uzskata, ka Latvijas tiesu pieņemto lēmumu iemesli šajā gadījumā ir pietiekami pamatoti, lai konstatētu apstrīdamo apgalvojumu melīgo vai neprecīzo raksturu. Tādā veidā Kurzemes apgabaltiesa uzsvēra savā 1999. gada 11. novembra tiesas lēmumā, ka varas pārstāvji, kas tiesīgi to darīt, nav sodījuši I.B. par pieļautajām likumībām. Valdība atzīst, ka patiešām savās 1998. gada 6. un 29. janvāra vēstulēs vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un Kurzemes tiesu apgabala prokuratūra atzina vairāku pastāvošās likumdošanas neievērošanas gadījumu esamību; tomēr neviena no minētajām valsts institūcijām nav atzinusi I.B. darbību kā nelikumīgu vai saukusi viņu pie kriminālatbildības. Turklāt no lēmuma var secināt, ka vēstules, kuras saņēma sūdzības iesniedzējs no valsts varas pārstāvjiem, neapstiprināja 1997. gada 29. novembra rezolūcijā ietverto informāciju, un jebkurā gadījumā šīs vēstules tika saņemtas tikai pēc augšminētās rezolūcijas publikācijas.

Turklāt sūdzības iesniedzējam nav izdevies pierādīt sava apgalvojuma precizitāti par to, ka "[I.B.] parakstīja dokumentus, lēmumus un nelikumīgas izziņas, tādā veidā veicinot nelikumīgu būvniecību kāpu joslā". Valdība šajā sakarā pasvītro, ka saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 26. panta 1. daļu visi lēmumi pagasta padomes līmenī tiek pieņemti koleģiāli, un vadītājs tikai tos paraksta. Tātad I.B. nevar vienpersonīgi pieņemt lēmumu. Bet sūdzības iesniedzējs ir vērsies nevis pret pagasta padomi kā juridisku personu un varas institūciju, bet I.B. kā fizisko personu.

Visbeidzot, Valdība pasvītro, ka sūdzības iesniedzējam uzliktie Latvijas jurisdikcijas pienākumi ir restitutio in integrum principa izpilde tādā mērā, ka atsaukuma publikācija un mantiskās kompensācijas piedziņa ir spējīgas atlīdzināt kaitējumu. To skaitā nosakot kompensācijas apmēru, tiesas rūpīgi izvērtēja visus pastāvošos apstākļus un tieši avīzes "Talsu Vēstis", kurā tika publicēta apstrīdamā rezolūcija, lasītāju skaitu un šī dokumenta publicitāti. Turklāt tiesas ņēma vērā I.B. speciālo stāvokli savā pagastā kā ilggadējo pagasta padomes vadītāju. Viņas gods tika nopietni aizskarts, un apgalvojums par viņas nelikumīgo rīcību faktiski nozīmēja, ka viņa zaudēja savu vēlētāju uzticību. Valdība atzīst, ka pieņemamās kritikas robežas ir lielākas politiķim, kas darbojas kā valsts pārstāvis, nevis kā vienkārša privātpersona, un ka politiskai amatpersonai piešķirtās tiesības uz viņas goda un cieņas aizsardzību ir jālīdzsvaro ar brīvu politisko diskusiju interesēm. Tomēr, pat ņemot vērā šo principu, sūdzības iesniedzējs pārsniedz pieņemamās kritikas robežas.

Bez tam Valdība atzīmē, ka sūdzības iesniedzēja paustie apgalvojumi pret I.B. īstenībā nozīmē, ka I.B. ir veikusi kriminālsodāmu darbību atbilstoši bijušā Kriminālkodeksa 163. pantam par profesionālo nolaidību. Tomēr pret I.B. netika ierosināta krimināllieta pēc šī panta, ne arī viņa tika notiesāta par kriminālsodāmu darbību.

Beidzot, Valdība lūdz Tiesu ņemt vērā izskatāmās lietas iejaukšanās stingrības pakāpi. Valdība uzsver, ka I.B. varēja iesniegt sūdzību krimināllietas ierosināšanai saskaņā ar bijušā Kriminālkodeksa 127. pantu. Bet I.B. iesniedza civilprasību, prasot tikai apstrīdamo apgalvojumu atsaukšanu un mantisko kompensāciju.

Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, valdība secina, ka izskatāmā iejaukšanās ir proporcionāla leģitīmajam mērķim un ka tā nav Konvencijas 10. panta pārkāpums.

 

 

2. Sūdzības iesniedzējs

Sūdzības iesniedzējs apstrīd Valdības vērtējumu. Sūdzības iesniedzējs uzskata, ka 1997. gada 29. novembra rezolūcijā paustais apgalvojums par I. B. atbilst patiesībai un ka sūdzības iesniedzējam piespriestā mantiskā kompensācija, sods ir pretrunā Konvencijas 10. panta 2. daļai.

Pirmkārt, sūdzības iesniedzējs pasvītro, ka, būdama Mērsraga pagasta padomes vadītāja, I.B. parakstīja dokumentus par būvniecības darbiem kāpu aizsargjoslā. Šis fakts netika atspēkots ne nacionālo tiesu lēmumos, ne arī Latvijas valdības novērojumos, prasītājs paziņo, ka viņš nesaprot, uz ko balstās fakts par šo ziņu neprecizitāti.

Turklāt, pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem, tas ir izpildījis pienākumu pierādīt esošo apgalvojumu patiesumu, iesniedzot tiesās I.B. parakstīto dokumentu kopijas, kā arī valsts amatpersonu vēstules, kurās tiek atzīti Mērsraga pagasta padomes pieļautie likumpārkāpumi, un minot I.B. kā atbildīgo amatpersonu. Sūdzības iesniedzējs izsaka savu izbrīnu par faktu, ka Latvijas tiesas neņem vērā visus šos dokumentus, kurus sūdzības iesniedzējs uzskata par pilnīgi pārliecinošiem. Sūdzības iesniedzējs arī kritizē galvenos iemeslus, kurus izmantoja Latvijas tiesa, zinot faktu, ka augšminētie oficiālie secinājumi tika izsniegti un saņemti tikai pēc apstrīdamās rezolūcijas publikācijas. Pēc sūdzības iesniedzēja vārdiem, šis fakts neietekmē strīda būtību. Latvijas likums neprasa, lai publicēto informāciju autoram būtu pierādījumi jau publikācijas brīdī. Likums vienīgi prasa, lai informāciju autors pierāda to patiesumu, ko sūdzības iesniedzējs arī izdarījis.

Otrkārt, sūdzības iesniedzējs atzīst, ka apstrīdamā rezolūcija vērsās pret I.B. kā indivīdu, bet ne pret pagasta padomi, kas ir juridiska persona un atbildīga par vides problēmu vietējo pārraudzību. Turklāt sūdzības iesniedzējs atgādina, ka likums "Par pašvaldībām" nodod pagastu padomes vadītājam plašas darbības un iejaukšanās pilnvaras, lai cīnītos attiecīgā pagasta teritorijā pret esošām nelikumībām. Pagasta padomes vadītājs ir politiķis, kurš saņem algu, un kā algota amatpersona tiek pakļauta sabiedrības stingrai un uzmanīgai kontrolei; vadītājam ir arī pienākums pret sabiedrību. Pilsoņi ievēl municipālās padomes, un viņiem ir tiesības paust savas domas par padomes darbību. Šajā sakarā, atsaucoties uz lēmumu Oberschlick c. Autriche (no2) (1997. gada 1. jūlijs, krājums 1997-IV, 1275.lpp. 29§), sūdzības iesniedzējs atgādina, ka pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas attiecībā uz politiķi, kas darbojas kā valsts pārstāvis, nevis kā vienkārša privātpersona. Īsumā - sūdzības iesniedzējs ir devis pozitīvu ieguldījumu Latvijas sabiedrības politiskā attīstībā, brīdinot pilsoņus par politiķi, "kas neatbilst tiesiskās un demokrātiskās sabiedrības principiem".

Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka apstrīdamā rezolūcija tika pieņemta kompetenču ietvaros, kuras tika piešķirtas likuma "Par vides aizsardzību" 13. un 47. pantos. Būdama nevalstiska organizācija, kas darbojas šajā jomā, tā tikai pildīja savu "sargsuņa" lomu, izsakot savu viedokli par vides aizsardzības problēmām, kas nodarbina sabiedrības domu. Sūdzības iesniedzējs uzsver, ka pat pirms apstrīdamās rezolūcijas pieņemšanas lielākie Latvijas laikraksti publicēja ļoti kritiskus rakstus par likuma pārkāpumiem Mērsraga pagasta piekrastes kāpu joslā. Tomēr tieši augšminētās rezolūcijas publikācija pamudināja Latvijas varas pārstāvjus sākt izmeklēšanu, atklāt nelikumības, izbeigt tās, aizsargājot pilsoņu tiesības uz veselīgu vidi.

Beidzot sūdzības iesniedzējs atzīst, ka savā Rezolūcijā tas kvalificē I.B. rīcību kā "nelikumīgu"; tomēr sūdzības iesniedzējs neuzskata, ka šī vārda lietošana ir pārsniegusi pieļaujamās kritikas robežas. Šajā sakarā prasītājs vēlreiz atgādina par kompetentu Latvijas amatpersonu secinājumiem, kuros konstatēts, ka I.B. vadītā pašvaldība nav ievērojusi likuma prasības; tātad likumu neievērošana ir pēc definīcijas nelikumīga darbība. Turklāt sūdzības iesniedzējs atgādina, ka "nelikumības" jēdziens neparedz lietas ierosināšanu pret likuma pārkāpēju. Jebkurš Latvijas pilsonis un a fortiori jebkura nevalstiska orgānizācija, kas specializējas vides aizsardzības jomā, var secināt, ka Mērsragā likuma prasības netika pildītas un notika nelikumības.

Kas attiecas uz Valdības tēzi, ka apstrīdamais apgalvojums īstenībā bija domāts kā apvainojums kriminālsodāmā darbībā. Tāda tiesību brīvi paust savus uzskatus uztvere būtu pārāk ierobežojoša, un tā acīmredzami nesakrīt ar "demokrātiskās sabiedrības reālo vajadzību".

Ņemot vērā augšminēto, prasītājs atzīst, ka iejaukšanās viņa tiesību īstenošanā brīvi paust savus uzskatus nebija atbilstoša noteiktam leģitīmajam mērķim un ka viņa gadījumā tika pārkāpts Konvencijas 10. pants.

 

B. Tiesas novērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu argumentus kopumā, šī sūdzība uzstāda faktiskus un tiesiskus jautājumus, kuri nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izskatīšanas posmā, bet tie prasa padziļinātu izskatīšanu; no tā ir secināts, ka šī sūdzība netiek uzskatīta par nepamatotu atbilstoši Konvencijas 35. panta 3. daļai. Nekāds cits nepieņemamības iemesls netika atklāts.

 

Balstoties uz šo, tiesa vienbalsīgi pasludina sūdzības atlikušo daļu par pieņemamu, paturot tiesības lietu izskatīt pēc būtības.

 

Soren Nielsen	Christos Rozakis
Tiesas sekretārs	Priekšsēdētājs
/paraksts/	/paraksts/

Ārlietu ministrijas tulkojums