Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS

Par reliģiskajām organizācijām

Pamatojoties uz republikas Konstitūciju un vispārcilvēcisko vērtību prioritāti, kā arī ievērojot starptautiskos paktus un nolīgumus par cilvēktiesībām reliģijas jomā, likums «Par reliģiskajām organizācijām» regulē sabiedriskās attiecības, kas veidojas, realizējot republikas Konstitūcijā noteikto apziņas brīvību attiecībā uz reliģisko organizāciju darbību.

Katram Latvijas Republikas iedzīvotājam ir tiesības uz apziņas, pārliecības un reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties jebkurai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, piedalīties reliģiskajos rituālos, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, kā arī atbilstoši republikas Konstitūcijas un likumu normām paust un izplatīt savu pārliecību un uzskatus.

1. pants. Iedzīvotāju līdztiesība neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju

Latvijas Republikas iedzīvotāji ir vienlīdzīgi savās tiesībās neatkarīgi no viņu attieksmes pret reliģiju. Šī līdztiesība nodrošināma visās dzīves sfērās.

Tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana, jebkuru priekšrocību radīšana iedzīvotājiem sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju, kā arī iedzīvotāju jūtu aizskaršana vai naida celšana sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju vai ateismu ir aizliegta. Par minēto darbību izdarīšanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

Nevienai personai savas reliģiskās pārliecības dēļ nav tiesību atteikties pildīt likumā noteiktos pienākumus, izņemot gadījumus, kas speciāli paredzēti likumā.

Norāde par attieksmi pret reliģiju vai par konfesionālo piederību valsts izdotajos personas dokumentos netiek fiksēta.

Valsts institūcijas, uzņēmumi, iestādes un organizācijas nevar no saviem darbiniekiem un citiem pilsoņiem pieprasīt ziņas par viņu attieksmi pret reliģiju, kā arī par konfesionālo piederību.

2. pants. Valsts un reliģisko organizāciju attiecību pamati

Latvijas Republikā valsts institūtiem un iestādēm ir laicīgs raksturs. Reliģiskās organizācijas neveic valsts un tās institūciju funkcijas, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumos par laulību un ģimeni. Likumā paredzētās reliģisko organizāciju tiesības un intereses aizsargā valsts. Valsts nepiešķir privilēģijas nevienai no reliģijām vai konfesijām. Valstij un tās institūcijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju iekšējā darbībā.

Valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības kārto Reliģijas lietu departaments, kas pēc reliģisko organizāciju lūguma sniedz tam nepieciešamo palīdzību organizatorisko, juridisko, sociālo, saimniecisko un citu jautājumu risināšanā, kā arī Ministru Padomes uzdevumā pārstāv valdību attiecībās ar reliģiskajām organizācijām un to pārstāvjiem.

Visārn Latvijas Republikā pastāvošajām konfesijām, kuru statūti (satversme, nolikums) reģistrēti likumā noteiktajā kārtībā, ir tiesības deleģēt savu pārstāvi uz Latvijas Republikas Augstākās Padomes Reliģijas lietu konsultatīvo padomi, kam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības.

Reliģijas lietu departaments kopīgi ar attiecīgo pašvaldības iestādi ir atbildīgs Latvijas Republikas Augstākās Padomes Reliģijas lietu konsultatīvajai padomei par tā pārziņā esošo jautājumu izlemšanu.

Reliģiskās organizācijas un to pārstāvji atbilstoši likumam un saviem statūtiem (satversmei, nolikumam) var piedalīties valsts un sabiedriskajā dzīvē, dibināt un izmantot masu informācijas līdzekļus, dibināt un uzturēt starptautiskus sakarus.

Reliģisko organizāciju un to pārstāvju darbība ir ierobežojama tikai tajos gadījumos, ja tiek pārkāpta republikas Konstitūcija un likumi, apdraudēta sabiedriskā kārtība un drošība, citu iedzīvotāju tiesības un brīvības.

3. pants. Izglītība un reliģiskās organizācijas

Valsts atzīst tiesības nodrošināt bērnu reliģisko audzināšanu atbilstoši vecāku (adoptētāju), likumīgo aizbildņu vai aizgādņu pārliecībai.

Ticības mācību var apgūt individuāli vai kopā ar citiem reliģisko organizāciju skolās, svētdienas skolās, pulciņos, vasaras nometnēs, kā arī pēc brīvprātības principa ārpusklases nodarbībās valsts un privātajās mācību iestādēs.

Valsts un privāto skolu audzēkņiem mācību procesā tiek nodrošināta iespēja iepazīties ar dažādu reliģiju saturu, raksturu un vēsturi.

Vietējās pašvaldības valsts iestādēm pēc reliģisko organizāciju vai bērnu vecāku lūguma iespēju robežās ir jānodrošina nepieciešamie materiālie priekšnoteikumi ticības mācības apgūšanai.

4. pants. Reliģiskās organizācijas

Reliģiskās organizācijas ir Latvijas Republikas iedzīvotāju brīvprātīgas apvienības, kuras tiek izveidotas uz reliģiskās pārliecības pamata, lai apmierinātu un nodrošinātu savu locekļu reliģiskās intereses un vajadzības.

Reliģisko draudzi izveido pilngadīgas personas, ja to nav mazāk par desmit. Draudzi pārstāv tās ievēlēta pārvaldes institūcija.

Reģionālās vai centrālās pārvaldes institūcijas (centrus) izveido ne mazāk kā trīs draudzes pašu reliģisko organizāciju noteiktajā kārtībā, un tās darbojas, pamatojoties uz saviem statūtiem (satversmi, nolikumu).

Reliģiskajiem centriem ir tiesības izveidot klosterus, mācību iestādes, misijas, biedrības vai citas reliģiska rakstura organizācijas, kas darbojas, pamatojoties uz saviem statūtiem (satversmi, nolikumu), kuri reģistrēti Reliģijas lietu departamentā.

Reliģiskās organizācijas, saskaņā ar saviem statūtiem (satversmi, nolikumu), ievēlē, ieceļ un atbrīvo garīgo personālu.

Reliģiskās organizācijas, kuru centri atrodas ārzemes, vadās pēc to kanoniskajiem statūtiem (satversmes, nolikuma), ja ar to netiek pārkāpta republikas Konstitūcija un likumi.

5. pants. Reliģisko organizāciju tiesiskais statuss

Iesniegumu par reliģiskās draudzes, reliģiskā centra vai citas reliģiskās organizācijas statūtu (satversmes, nolikuma) reģistrāciju tās dibinātājs iesniedz Reliģijas lietu departamentam. Statūtos (satversmē, nolikumā) jānorāda: attiecīgās reliģiskās organizācijas attieksme pret republikas Konstitūciju un likumiem, organizācijas izveidošanas kārtība, struktūra un darbības vieta, mērķis un uzdevumi, pamatmācība, organizācijas un tās locekļu tiesības un pienākumi, organizācijas līdzekļi, likvidēšanas kārtība un tās rezultātā palikušās mantas izmantošana. Ar statūtiem organizācija var regulēt arī citus jautājumus. Departamentam mēneša laikā jāizskata iesniegums un jāpieņem attiecīgs lēmums.

Ja draudze atzīst savu piederību pie kādas republikas teritorijā funkcionējošas konfesijas (reliģiskā centra), tas tiek norādīts draudzes iesniegumā un to apstiprina atbilstošās konfesijas (reliģiskā centra) vadība.

No statūtu (satversmes, nolikuma) reģistrācijas brīža reliģiskā draudze, reliģiskais centrs vai cita reliģiskā organizācija iegūst juridiskas personas statusu.

Atteikties reģistrēt reliģiskās draudzes, reliģiskā centra vai citas reliģiskās organizācijas statūtus (satversmi, nolikumu) var tikai tad, ja tajos paredzētie mērķi un uzdevumi ir pretrunā ar republikas Konstitūciju un likumiem.

Ja statūtu (satversmes, nolikuma) reģistrācija tiek atteikta, motivēts lēmums rakstveidā jādara zināms to iesniedzējam.

Atteikumu reģistrēt reliģiskās draudzes, reliģiskā centra vai citas reliģiskās organizācijas statūtus (satversmi, nolikumu) var pārsūdzēt tautas tiesā.

6. pants. Reliģisko organizāciju darbība

Reliģiskajām organizācijām ir tiesības izveidot un uzturēt brīvi pieejamas dievkalpojumu un reliģisko sanāksmju vietas.

Reliģiskos rituālus, ceremonijas un citas reliģiska rakstura darbības var rīkot lūgšanu ēkās (baznīcās) vai tām blakusesošajā teritorijā, iedzīvotāju mājās un dzīvokļos, kapsētās un kapličās, bet ar vietējo valsts varas institūciju piekrišanu - arī citās sabiedriskajās vietās.

Slimnīcās, sociālās nodrošināšanas pansionātos, kā arī soda izciešanas vietās reliģiskos rituālus var veikt pēc tajos atrodošos personu vēlēšanās ar minēto iestāžu administrāciju saskaņotajā laikā un vietā.

Administrācijai jānodrošina pieņemami apstākļi rituālu norisei. Misijas un žēlsirdības darbu šajās iestādēs reliģiskās organizācijas veic ar administrācijas piekrišanu, ievērojot pilnīgas brīvprātības principu.

7. pants. Reliģisko organizāciju īpašums

Reliģisko organizāciju īpašumā var atrasties kulta celtnes, dzīvojamās, saimniecības un citas ēkas, kulta priekšmeti, naudas līdzekļi, kā arī cita manta, ko tās iegādājušās, izgatavojušas, uzcēlušas vai saņēmušas no valsts, citām organizācijām vai personām likumā noteiktajā kārtībā.

Reliģiskajām organizācijām atsavināto mantu pēc šo organizāciju pieprasījuma valsts atdod atpakaļ to īpašumā likumā noteiktajā kārtībā.

Reliģisko organizāciju īpašums tiek aizsargāts ar likumu.

Kulta celtnes, mākslas un citas vērtības, kuras atzītas par vēstures un kultūras pieminekļiem, reliģiskās organizācijas uztur atbilstoši pieminekļu statusam, slēdzot līgumus ar valsts iestādēm par abpusējām saistībām šo objektu uzturēšanā, saglabāšanā un izmantošanā sabiedrības interesēs.

Jautājumu par jaunu kulta un citu ēku celtniecību reliģiskās organizācijas risina likumā noteiktajā kārtībā.

Zemi reliģiskās organizācijas saņem un lieto saskaņā ar zemes likumiem.

Uz kulta ēkām un kulta priekšmetiem nevar vērst piedziņu pēc kreditoru prasījuma.

8. pants. Reliģisko organizāciju uzņēmējdarbība un izdevējdarbība

Reliģiskajām organizācijām saskaņā ar likumu un atbilstoši saviem statūtiem (satversmei, nolikumam) ir tiesības veikt uzņēmējdarbību.

Reliģiskajām organizācijām ir tiesības izdot, iegādāties, importēt un izplatīt reliģisko literatūru, ražot, iegādāties, importēt un izplatīt kulta priekšmetus un citus materiālus.

Reliģiskajām organizācijām saskaņā ar likumu ir tiesības izdot savus preses izdevumus.

Ienākumus (peļņu) no uzņēmējdarbības un izdevējdarbības apliek ar nodokli atbilstoši Latvijas Republikas nodokļu likumiem.

Līdzekļus, kurus atskaita labdarības mērķiem, ēku celtniecībai un uzturēšanai, kā arī ziedojumus (naudu, mantu u. tml.) un visu veidu naudas iemaksas, kuras no iedzīvotājiem saņem reliģiskās organizācijas, ar nodokli neapliek.

9. pants. Reliģisko organizāciju un to darbinieku darba attiecības un tiesības

Reliģiskās organizācijas saskaņā ar darba likumiem ir tiesīgas pieņemt darbā darbiniekus un noslēgt ar viņiem darba līgumus, paredzot darba samaksas kārtību un apmēru.

Reliģiskajās organizācijās strādājošiem darbiniekiem (arī garīgajam personālam) ir tādas pašas darba tiesības, kādas ir valsts un sabiedrisko uzņēmumu, iestāžu, organizāciju strādniekiem un kalpotājiem. Viņu algu apliek ar nodokli tādos pašos apmēros kā strādniekiem un kalpotājiem.

Visi darbinieki, kas strādā reliģiskajās organizācijās (arī garīgais personāls), var būt esošo arodbiedrību biedri vai arī izveidot savu arodbiedrību.

10. pants. Reliģisko organizāciju darbinieku sociālā apdrošināšana un sociālā nodrošināšana

Uz reliģisko organizāciju darbiniekiem (arī garīgo personālu) valsts sociālā apdrošināšana un sociālā nodrošināšana attiecas tādā pašā mērā kā uz valsts un sabiedrisko uzņēmumu, iestāžu un organizāciju strādniekiem un kalpotājiem.

Reliģiskās organizācijas iemaksā valsts sociālās apdrošināšanas fondā atskaitījumus no darba algas fonda tādos pašos apmēros kā valsts un sabiedriskie uzņēmumi, iestādes un organizācijas.

Reliģisko organizāciju darbiniekiem (arī garīgajam personālam) pensiju piešķir un izmaksā pēc vispārējiem noteikumiem saskaņā ar likumu un neatkarīgi no reliģisko organizāciju piešķirtās pensijas.

11. pants. Reliģisko organizāciju darbības izbeigšana

Reliģiskās organizācijas var pašlikvidēties saskaņā ar saviem statūtiem (satversmi, nolikumu), to darbība var tikt izbeigta republikas Konstitūcijas un likumu pārkāpšanas gadījumā.

Ja reliģisko organizāciju darbība ir pretrunā ar republikas Konstitūciju un likumiem, Reliģijas lietu departaments var ierosināt tautas tiesā lietu par to darbības izbeigšanu.

12. pants. Pēc reliģisko organizāciju likvidācijas palikušās mantas izlietošana

Reliģiskās draudzes vai citas reliģiskās organizācijas pašlikvidēšanās vai citā tās darbības izbeigšanas gadījumā tās īpašums pāriet attiecīgās reliģiskās konfesijas (centra) vai citas reliģiskās organizācijas īpašumā to statūtos (satversmē, nolikumā) noteiktajā kārtībā. Gadījumos, kad īpašuma tiesību pārņēmēja nav, to pārņem valsts.

Kultūras un vēstures pieminekļi, kas ir reliģisko organizāciju īpašums, to darbības izbeigšanas gadījumā tiek izmantoti atbilstoši likumam par kultūras un vēstures pieminekļiem.

13. pants. Atbildība par šā likuma pārkāpšanu

Personas, kas pārkāpušas šo likumu, saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1990. gada 11. septembrī

 
Tiesību akta pase
Izdevējs: Augstākā Padome Veids: likums Pieņemts: 11.09.1990.Stājas spēkā: 12.10.1990.Zaudē spēku: 10.10.1995. Statuss:
zaudējis spēku
Tēma:  Sabiedriskās organizācijas, biedrības, nodibinājumi, Reliģija un baznīcaPublicēts: "Ziņotājs", 40, 04.10.1990., "Cīņa", 182, 02.10.1990.
Saistītie dokumenti
  • Zaudējis spēku ar
  • Grozījumi
  • Citi saistītie dokumenti
72588
12.10.1990
84
0
Saite uz tiesību aktuAtsauce uz tiesību aktu
 
0
Vēstnesim 100 Par Likumi.lv
Aktualitāšu arhīvs
Noderīgas saites
Kontakti
Atsauksmēm
Lietošanas noteikumi
"Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2008 (kvalitātes vadība)
ISO 270001:2013 (informācijas drošība)