1. pants. Likumā lietotie termini

Patērētājs — jebkura fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties vai iegādājas personiski savām un ģimenes vajadzībām vai patēriņam mājas saimniecībā preci vai šādam pašam nolūkam pasūta un izmanto maksas pakalpojumus.

Izgatavotājs — juridiskā vai fiziskā persona, kas ražo preces realizācijai citām personām.

Pārdevējs — juridiskā vai fiziskā persona, kas uzņēmējdarbības veidā veic preču realizāciju patērētājam.

Prece — patērētājam pārdota vai piedāvāta lieta.

Pakalpojums — juridiskās vai fiziskās personas sniegts maksas pakalpojums patērētājam un viņam izpildītie darbi.

Normatīvtehniskie dokumenti — noteiktā kārtībā apstiprināti Latvijas Republikas valsts standarti vai starptautisko standartizācijas organizāciju standarti, republikas teritorijā par nacionāliem standartiem atzītie ārvalstu un atsevišķu firmu standarti, uzņēmumu standarti, celtniecības normas un noteikumi, valsts farmakopeja un farmakopejas pagaidu panti par ārstniecības līdzekļiem, tehniskie noteikumi, tehniskie apraksti, receptūra un cita dokumentācija, kurā fiksētas prasības par realizējamās produkcijas un pakalpojumu kvalitāti, drošumu un citi noteikumi.

Sertifikāts — valsts pilnvarotas institūcijas apstiprinājums, ka prece vai pakalpojums atbilst obligātajām standarta prasībām.

2. pants. Patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas akti

Patērētāju tiesību aizsardzību Latvijas Republikā regulē šis likums.

Jautājumi, kas nav regulēti šajā likumā, risināmi saskaņā ar spēkā esošajiem Latvijas Republikas civilās likumdošanas aktiem, kā arī starptautiskajiem līgumiem.

3. pants. Patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas mērķis

Patērētāju tiesību aizsardzības likumdošanas mērķis ir:

— aizsargāt patērētāju no kaitējuma viņa veselībai un mantai vai dzīvības apdraudējuma;

— nodrošināt patērētāju ar attiecīgu informāciju, kas nepieciešama, lai viņš varētu izdarīt individuālu izvēli atbilstoši savām vajadzībām;

— nodrošināt patērētāju sūdzību izskatīšanu;

— nodrošināt iespējas apvienoties patērētāju interešu aizsardzības grupās, klubos un citās sabiedriskās organizācijās;

— novērst preču falsifikāciju.

4. pants. Patērētāja tiesības

Katram patērētājam ir tiesības uz:

— preču iegādāšanos un pakalpojumu izmantošanu likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā;

— preču un pakalpojumu pienācīgu kvalitāti;

— preču un pakalpojumu drošumu;

— pilnīgu un patiesu informāciju par precēm un pakalpojumiem,

— atlīdzību par zaudējumiem, kas radušies nekvalitatīvu preču iegādes vai pakalpojumu izmantošanas rezultātā;

— atlīdzību par kaitējumu, kura cēlonis ir cilvēka dzīvībai vai veselībai bīstamas preces iegāde vai pakalpojuma izmantošana;

— interešu un tiesību aizsardzību tiesā un institūcijās, kas realizē un uzrauga patērētāju tiesību aizsardzību;

— svara un mēra pareizu noteikšanu.

Latvijas Republikas pilsoņiem un personām ar pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir tiesības uz preču un pakalpojumu daudzumu, kas atbilst iztikas minimumam, kuru nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome.

5. pants. Izgatavotāja, pārdevēja un pakalpojumu sniedzēja pienākums nodrošināt kvalitāti

Izgatavotāja, pārdevēja un pakalpojumu sniedzēja pienākums ir nodrošināt preču un pakalpojumu atbilstību normatīvtehnisko dokumentu vai līgumu noteikumiem un veikt visu iespējamo, lai aizsargātu patērētāja dzīvību, veselību un mantu, kā arī apkārtējo vidi no zaudējumiem (kaitējumiem) sakarā ar preču iegādi un pakalpojumu izmantošanu.

Izgatavotājs, pārdevējs un pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs par to, lai precei un pakalpojumam nebūtu apslēptu trūkumu un lai to kvalitāte atbilstu normatīvtehnisko dokumentu vai līgumu noteikumiem, bet, ja tādu nav, — parasti izvirzāmam prasībām.

6. pants. Patērētāju vienlīdzība preču iegādē un pakalpojumu izmantošanā

Patērētājiem neatkarīgi no viņu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskas un reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās ir vienlīdzīgas tiesības iegādāties preces un izmantot pakalpojumus.

Latvijas Republikas likumdošanas aktos var būt noteikta īpaša preču iegādes vai pakalpojumu izmantošanas kārtība atsevišķām fizisko personu kategorijām, kurām nepieciešama sociālā aizsardzība vai aprūpe.

7. pants. Līdzēju tiesiskā vienlīdzība

Līgumos, ko patērētāji slēdz ar pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju, pusēm ir vienlīdzīgas tiesības.

Tipveida līgumi, kurus izstrādā izgatavotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs, nedrīkst būt pretrunā ar līdzēju tiesiskās vienlīdzības principu.

8. pants. Patērētāja tiesības nepamatoti ierobežojošu līguma noteikumu spēkā neesamība un apstrīdamība

Nav spēkā līguma noteikumi, kas:

— ierobežo pušu atbildību salīdzinājumā ar likumā noteikto atbildību;

— ierobežo patērētāja tiesības slēgt līgumus ar trešajām personām;

— nosaka priekšrocības izgatavotājam, pārdevējam un pakalpojumu sniedzējam un ierobežojumus patērētājam;

— patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

Citus līguma noteikumus, kas ierobežo patērētāja tiesības vai ir pretrunā ar Latvijas Republikas likumu «Par konkurenci un monopoldarbības ierobežošanu», var atzīt par spēkā neesošiem tiesa.

Neskaidrus un neprecīzus līguma noteikumus tulko par labu patērētājam.

Patērētājs, pēc kura prasības līguma noteikumi atzīti par spēkā neesošiem, ir tiesīgs no vainīgās puses prasīt zaudējumu atlīdzību pilnā apmērā.

9. pants. Preču un pakalpojumu kvalitāte

Preču un pakalpojumu kvalitāti nosaka standarti vai normatīvtehniskie dokumenti, paraugi un līgumi starp pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju un patērētāju, bet, ja tādu nav, — parasti izvirzāmās prasības.

Patērētajam ir tiesības pieprasīt, lai preču un pakalpojumu kvalitāte atbilstu šā panta pirmajā daļā norādītajiem kritērijiem, izņemot gadījumus, kad pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs pirms līguma slēgšanas ir informējis patērētāju par zemāku kvalitāti un patērētājs tam ir piekritis. Zemākas kvalitātes (nocenoto) preču pārdošanai jābūt norobežotai no pārējo (kvalitatīvo) preču pārdošanas.

10. pants. Preču un pakalpojumu kvalitātes garantijas termiņu veidi

Precei vai pakalpojumam var būt izgatavotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja tieši izteiktā (tiešā) vai ar likumu noteiktā (netiešā) garantija.

Precei un pakalpojumam atkarībā no to saimnieciskā uzdevuma var noteikt:

— uzglabāšanas garantijas termiņu;

— derīguma garantijas termiņu;

— ekspluatācijas garantijas termiņu.

11. pants. Izgatavotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja tiešā garantija

Tiešā garantija ir jebkura rakstveidā vai citādi izteikta saistība, ko izgatavotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs uzņemas pret patērētāju attiecībā uz preci un tās ekspluatācijas īpašībām, apliecinot, ka prece vai lieta, kura radīta pakalpojuma rezultātā, ir bez trūkumiem, kā arī jebkura rakstveida saistība atlīdzināt zaudējumu (kaitējumu), apmainīt preci, novērst trūkumus vai atmaksāt saņemto summu (cenu), ņemot vērā inflācijas indeksu, ja prece vai pakalpojums neatbilst līguma noteikumiem.

Garantijai jāaptver viss izstrādājums kopumā. Izņēmumus, kad garantijas saistībās var norādīt preces sastāvdaļas, uz kurām garantija neattiecas, nosaka Latvijas Republikas Ministru Padomes pilnvarota institūcija.

12. pants. Ar likumu noteiktā (netiešā) garantija

Ar likumu noteiktā (netiešā) garantija ir garantija, ko tiešā veidā nav devis izgatavotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs, bet kas izriet no likumiem par preču pirkuma — pārdevuma līgumu un citiem mantas atsavināšanas un pakalpojumu sniegšanas līgumiem.

13. pants. Termiņi, kādos piesakāmas pretenzijas par preču un pakalpojumu trūkumiem garantijas laikā

Ja iegādāta prece vai saņemts pakalpojums ar garantijas termiņu, patērētājs var pieteikt pretenzijas par preces vai pakalpojuma trūkumiem visā to garantijas termiņa tecējuma laikā.

Ja precei vai pakalpojumam garantijas termiņš ir īsāks par termiņu, kas šā likuma 16. pantā noteikts pretenziju pieteikšanai sakarā ar preces vai pakalpojumu trūkumiem, piemēro 16. pantā noteikto termiņu.

Pakalpojuma garantijas termiņa tecējumu sāk skaitīt:

— ja noteikts uzglabāšanas vai derīguma garantijas termiņš, — no izgatavošanas dienas;

— ja noteikts ekspluatācijas garantijas termiņš, — no dienas, kad pakalpojums sniegts patērētājam.

14. pants. Pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja atbrīvošana no garantijas saistību izpildes

Patērētāja pretenzijas, kuras paredzētas šā likuma 17. un 18. pantā nav apmierināmas, ja pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs pierāda, ka patērētājs pārkāpis preces lietošanas vai pakalpojuma izmantošanas noteikumus vai ka nelabvēlīgas sekas iestājušās nepārvaramas varas dēļ.

15. pants. Pārdevēja tiesības uzdot garantijas saistību izpildi trešajai personai

Pārdevējam ir tiesības uzdot garantijas saistību izpildi trešajai personai (remonta organizācijai), noslēdzot ar to līgumu. Šāda līguma noslēgšana neatbrīvo pārdevēju no tiešas atbildības pret patērētāju un nepārvērš trešo personu par to saistību izpildes garantu, kas izriet no pirkuma - pārdevuma līguma, darbuzņēmuma vai cita pakalpojumu sniegšanas līguma.

16. pants. Termiņš, līdz kuram piesakāmas pretenzijas par preču un pakalpojumu trūkumiem, ja nav noteikts garantijas termiņš

Patērētājs ir tiesīgs pieteikt pretenzijas izgatavotājam, pārdevējam un pakalpojumu sniedzējam par konstatētajiem preces un pakalpojuma trūkumiem, ja pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs nav par tiem brīdinājis, tūlīt pēc to atklāšanas, bet ne vēlāk par sešiem mēnešiem no preces nodošanas vai pakalpojuma saņemšanas dienas, bet, ja pakalpojumam vai precei ir slēpti trūkumi, kurus parastas pakalpojuma pieņemšanas vai preces iegādes laikā nevarēja atklāt, — gada laikā no pakalpojuma saņemšanas vai preces iegādes dienas, ja likumā nav noteikts citādi.

17. pants. Patērētāja tiesības, ja viņam pārdota nepienācīgas kvalitātes prece

Patērētājs, kam pārdota nepienācīgas kvalitātes prece, par kuras trūkumiem pārdevējs nav brīdinājis, ir tiesīgs pēc savas izvēles pieprasīt, lai:

— preci apmaina pret pienācīgas kvalitātes tādu pašu vai ekvivalentu preci;

— pirkuma cenu attiecīgi samazina;

— pārdevējs bez atlīdzības novērš preces trūkumus vai atlīdzina patērētājam izdevumus par trūkumu novēršanu ar saviem vai trešās personas spēkiem;

— tiek atcelts līgums un atlīdzināti patērētājam nodarītie zaudējumi.

Garantijas saistību pārkāpuma gadījumos patērētāja izvēles tiesības attiecībā uz greznumlietām ar dārgmetāliem un dārgakmeņiem, importa precēm, kā arī sevišķi sarežģītām un lielgabarīta precēm ierobežo preču apmaiņas noteikumi, ko apstiprinājusi Latvijas Republikas Ministru Padome.

Šā panta pirmajā daļā norādīto tiesību izmantošana neizslēdz zaudējumu atlīdzību un, ja pirkuma—pārdevuma vai citā mantas atsavināšanas līgumā īpaši paredzēts, arī līgumsoda samaksu sakarā ar nepienācīgas kvalitātes preces pārdošanu.

Lielgabarīta preču un par 10 kilogramiem smagāku preču nogādi remontam, nocenošanai un apmaiņai veic pārdevējs vai patērētājs uz pārdevēja rēķina. Ja nogādi veic patērētājs, pārdevējam vai garantijas remonta darbnīcai triju dienu laikā jāatlīdzina izdevumi, kas radušies sakarā ar preces nogādi.

18. pants. Patērētāja tiesības, ja pasūtījums izpildīts nepienācīgā kvalitātē

Ja pasūtījums izpildīts, neievērojot normatīvtehnisko dokumentu vai līguma noteikumus, un ja ir citi būtiski trūkumi, patērētājs ir tiesīgs pēc savas izvēles pieprasīt:

— trūkumu novēršanu;

— citas lietas izgatavošanu no tāda paša vai tādas pašas kvalitātes materiāla;

— līguma atcelšanu un patērētājam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.

Ja pakalpojuma sniedzējs atsakās novērst trūkumus, patērētājs ir tiesīgs novērst pakalpojuma trūkumus ar saviem vai trešās persona spēkiem, bet uz pakalpojuma sniedzēja rēķina.

Norādīto tiesību realizācija neizslēdz zaudējumu atlīdzināšanu un, ja pakalpojuma sniegšanas līgumā īpaši paredzēts, arī līgumsoda samaksu sakarā ar nekvalitatīva pakalpojuma sniegšanu vai izpildi.

19. pants. Patērētāja tiesības uz informāciju

Patērētājam ir tiesības uz patiesu informāciju par piedāvātās preces vai pakalpojuma kvalitāti, drošumu, cenu, garantijas saistībām un garantijas remonta iespējām, lietošanas noteikumiem, izgatavotāja vai pārdevēja nosaukumu un atrašanās vietu.

Pārdevēja pienākums ir iepazīstināt patērētāju ar informāciju par preci vai pakalpojumu, ja tā nav sniegta marķējumā, pievienotajā instrukcijā, tehniskajā pasē vai citādā rakstiskā veidā.

Par precēm un pakalpojumiem, kurus izplata un realizē Latvijas Republikas teritorijā, šajā nodaļā paredzētajai informācijai ir jābūt valsts valodā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.01.1998. likumu, kas stājas spēkā 26.02.1998.)

19.¹ pants. Informācija par importa preču kvalitāti

Patērētājam ir tiesības iegūt pilnīgu informāciju par importa preču kvalitāti, arī salīdzinājumā ar vietējo ražotāju izstrādājumiem, un šo preču priekšrocībām.

Importa preču piegādātājam ir pienākums sniegt pilnīgu un izsmeļošu informāciju par piegādāto preču īpašībām un faktoriem, kas var ietekmēt patērētāja izvēli. Informācijā par pārtikas precēm un uzturā lietojamām precēm ir jāietver norāde par konservantu un krāsvielu daudzumu.

(29.01.1998. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 26.02.1998.)

20. pants. Informācija par izgatavotāju, pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju

Izgatavotājam ir jāinformē patērētājs par sava uzņēmuma nosaukumu un tā atrašanās vietu. Šī informācija ir jāsniedz uz preces, iesaiņojuma vai citādā patērētājam uztveramā veidā.

Pie tirdzniecības uzņēmumiem un pakalpojumu sniedzēju uzņēmumiem ir jābūt izkārtnei, uz kuras norādīts uzņēmuma darbības veids, nosaukums un juridiskā adrese.

Šajā pantā minētie noteikumi jāievēro arī tad, ja tirdzniecība vai pakalpojumu sniegšana notiek uz laiku izmantojamās telpās, gadatirgos, pašvaldību ierādītajās vietās, kā arī citos gadījumos, kad preču pārdošana vai pakalpojumu sniegšana noris ārpus uzņēmuma pastāvīgās atrašanās vietas.

21. pants. Informācija par sevišķām preču īpašībām

Tehniski sarežģītas preces, kā arī preces, kuru lietošanai nepieciešamas īpašas iemaņas, izgatavotājam papildus šā likuma 19. pantā paredzētajai informācijai jāapgādā ar to lietošanas un glabāšanas instrukcijām, uz šādām precēm vai to iesaiņojuma jābūt brīdinājuma zīmēm vai simboliem.

Precēm (pārtikas produktiem, medikamentiem, kosmētiskajiem līdzekļiem u. c.), izņemot neapstrādātu lauksaimniecības produkciju, kuru lietošanas īpašības ar laiku var pasliktināties, jānorāda izgatavošanas un realizācijas vai derīguma termiņš.

Ja kompetentas iestādes pēc laboratorijā izdarītas pārbaudes pagarina derīguma un ekspluatācijas termiņu, to pienākums ir izsniegt pārdevējam pagarinājuma dokumentāru apliecinājumu.

22. pants. Informācija par pārtikas precēm

Patērētājam ir tiesības uz informāciju par pārtikas preču recepti (dabisko vielu saturu, mākslīgajām piedevām un to daudzumu). Izņēmums ir receptes, kas noteiktā kārtībā pasludinātas par komercnoslēpumu, kā arī neapstrādāta lauksaimniecības produkcija. Attiecībā uz lauksaimniecības produkciju patērētājam visos gadījumos ir tiesības uz informāciju par to ķīmisko vielu un elementu daudzumu, kuriem valsts ir noteikusi pieļaujamās normas.

Lauksaimniecības produkcija un pārtikas preces, kuras realizē tirgū, obligāti jāpakļauj tirgus laboratorijas vai speciālas laboratorijas analīzei.

Aizliegts pārdot pārtikas preces, kuru ķīmisko vielu un elementu daudzums vai radiācijas līmenis pārsniedz valsts noteiktās normas.

Valsts normējamo ķīmisko vielu un elementu daudzuma un radiācijas līmeņa pārbaude jānodrošina (jāveic) izgatavotājam. Ja izgatavotājs šādu pārbaudi nav veicis, pārbaude ir jāizdara pārdevējam. Bez pārbaudes viņam nav tiesību šīs pārtikas preces realizēt.

Ja izgatavotājs vai pārdevējs nav sniedzis vai nesniedz patērētājam informāciju par normējamo ķīmisko vielu un elementu daudzumu, radiācijas lielumu un konservantu saturu pārtikas precēs, valsts kontroles dienesti savu pilnvaru ietvaros var apturēt vai aizliegt šo preču pārdošanu.

23. pants. Informācija par medikamentiem un ķīmiskajām patēriņa precēm

Medikamentiem un ķīmiskajām patēriņa precēm, kas nepareizas uzglabāšanas vai lietošanas rezultātā var kļūt bīstamas patērētāja dzīvībai, veselībai un apkārtējai videi, jābūt apgādātām ar lietošanas instrukcijām un nepieciešamajiem brīdinājuma uzrakstiem.

24. pants. Reklāmas ierobežojumi

Aizliegta reklāma, kas maldina vai var maldināt patērētāju par izgatavotāju, preču kvalitāti, sastāvu, līguma noteikumiem, garantijas saistībām un citiem rādītājiem, kā arī reklāma, kas diskreditē, aizskar, nepamatoti kritizē citu izgatavotāju.

25. pants. Nepilnīgas un nepatiesas informācijas sniegšanas sekas

Ja patērētājs iegādājas preci un sakarā ar pārdevēja nepilnīgu vai nepatiesu informāciju nespēj to izmantot paredzētajam nolūkam, viņš ir tiesīgs lauzt līgumu un pieprasīt zaudējuma atlīdzināšanu pilnā apmērā.

27. pants. Brīdinājuma zīmes vai simboli, kas vērsti uz preces lietošanas drošumu

Izgatavotājam ir pienākums sniegt informāciju par preču lietošanas drošumu, uzliekot uz tām vai to iesaiņojuma brīdinājuma zīmes vai simbolus, kas apliecina, ka šīs preces ir patērētājam un apkārtējai videi drošas.

Starptautiski pieņemto, kā arī jaunu šādu brīdinājuma zīmju un simbolu sarakstu sastāda un izdod tam pilnvarotas valsts iestādes.

28. pants. Bīstama prece vai pakalpojums

Bīstama prece nekavējoties ir jāizņem no apgrozības tirdzniecībā un jānovērš tās trūkumi, bet, ja tas nav iespējams, — jāiznīcina, kā arī jāpārtrauc šādu izstrādājumu ražošana turpmāk.

Bīstams pakalpojums ir nekavējoties jāpārtrauc.

Par bīstamu uzskatāma prece vai pakalpojums, kas neatbilst šā likuma 26. pantā noteiktajām drošuma prasībām un var nodarīt patērētājam kaitējumu, apdraudēt viņa dzīvību un veselību, kā arī apkārtējo vidi vai kas tiek atzīts par bīstamu Latvijas Republikas Ministru Padomes noteiktajā kārtībā.

Ja izgatavotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs nav ievērojis drošuma prasības, pilnvaroti Latvijas Republikas kontroles dienesti, pamatojoties uz kvalitātes kontroles laboratorijas atzinumu, var atzīt preci vai pakalpojumu par bīstamu.

Kārtību, kādā bīstamā prece jāizņem no apgrozības tirdzniecībā un jāizprasa patērētājiem, nosaka Latvijas Republikas Ministru Padome.

29. pants. Pārdevēja un izgatavotāja pienākumi, uzzinot par preces bīstamību

Pārdevējam un izgatavotājam, kas uzzinājis par preces bīstamību, ir pienākums nekavējoties:

— informēt ar masu informācijas līdzekļu starpniecību patērētājus, kas iegādājušies šādas preces, par to trūkumiem un nogādāt tās trūkumu novēršanas vai šo preču iznīcināšanas vietā;

— pēc patērētāju pieprasījuma atmaksāt atpakaļ samaksāto summu, saņemot preci vai pierādījumus par tās iznīcināšanu;

— apmainīt šādu preci pret izlabotu vai līdzvērtīgu jaunu preci.

31. pants. Jaunu (modernizētu) preču ekspertīze

Izgatavotājam, kas radījis jaunu (modernizētu) preci, ja tā ir pakļauta sertifikācijai, jānodrošina tās kvalitātes, drošuma un derīguma ekspertīze, kuru veic valsts kvalitātes kontroles laboratorija (nacionālais sertifikācijas centrs).

Jaunas preces izlaide bez pozitīva ekspertīzes atzinuma ir aizliegta.

Par ekspertīzes atzinuma pamatotību atbild valsts kvalitātes kontroles laboratorija (nacionālais sertifikācijas centrs).

33. pants. Kontroles iestāžu pamatuzdevums patērētāju tiesību aizsardzībā

Šā likuma V nodaļas 32. pantā norādīto kontroles iestāžu pamatuzdevums ir nodrošināt kontroli pār patērētāju tiesību aizsardzības likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu un pildīšanu Latvijas Republikas teritorijā.

34. pants. Kontrolieru tiesības

Kontrolieriem ir tiesības:

—  netraucēti veikt kontroli jebkurās uzņēmējorganizācijas telpās, kurās tiek ražotas preces un uzglabātas izejvielas, noris tirdzniecība un pakalpojumu sniegšana, kā arī tikties ar uzņēmējorganizācijas vadītājiem un citām amatpersonām, lai saņemtu paskaidrojumus.

Kārtību, kādā kontrolieri apmeklē organizācijas, kuru darbība saistīta ar valsts noslēpumu un citiem ar likumu sargātiem noslēpumiem, nosaka likums:

—  pieprasīt, lai tiek uzrādīti ražošanas, preču un izejvielu realizācijas  uzskaites dokumenti;

—  uzlikt arestu precēm;

—  izņemt dokumentus, kuri ir nozīmīgi kā pierādījums, vai uzlikt tiem arestu;

—  sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu par noteikumu pārkāpumiem

—  apturēt uz laiku līdz trim mēnešiem attiecīga veida izstrādājumu ražošanu un realizāciju, pakalpojumu sniegšanu, kā arī reklamēšanu līdz trūkumu novēršanai (atkārtotai pārbaudei);

—  dot pavēli attiecīgām bankas iestādēm Latvijas Republikā uz noteiktu laiku pārtraukt operāciju veikšanu uzņēmuma norēķinu kontā, izņemot darba algu izmaksu;

—  konstatējot patērētāju tiesību aizsardzības likumu pārkāpumus, prasīt šo pārkāpumu izbeigšanu, bet, ja nepieciešams, lietu nodot prokuratūrai, lai vainīgās personas sauktu pie atbildības;

—  uzlikt izgatavotajām, pārdevējam, pakalpojumu sniedzējam un reklamētājam naudas sodu Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā noteiktajā apmērā.

35. pants. Patērētāju sūdzība izskatīšana pašvaldības un kontroles iestādēs

Patērētāji ir tiesīgi iesniegt sūdzības par patērētāju tiesību aizsardzības likumu pārkāpumiem pašvaldībām un šā likuma V nodaļas 32. pantā norādītajām kontroles iestādēm. Kontroliera darbību var pārsūdzēt attiecīgā augstākā kontroles iestādē vai tiesā.

36. pants. Patērētāju interešu aizsardzības sabiedrisko organizāciju izveidošana

Patērētāji ir tiesīgi brīvprātīgi apvienoties klubos, biedrībās un apvienībās, kuru darbības mērķis ir patērētāju tiesību nodrošināšana un interešu aizsardzība.

Patērētāju interešu aizsardzības klubi, biedrības un apvienības ir juridiski, organizatoriski un finansiāli neatkarīgas sabiedriskās organizācijas, kas darbojas saskaņā ar to statūtiem un Latvijas Republikas likumiem.

37. pants. Patērētāju interešu aizsardzības sabiedrisko organizāciju tiesības

Patērētāju interešu aizsardzības sabiedriskajām organizācijām ir tiesības:

— noteikt pārtikas produktu un citu preču kvalitāti, izdarot kontrolpirkumus un iesniedzot tos neatkarīgi ekspertīzei un pārbaudei laboratorijās, kā arī citos pārbaudes centros, kuri ir tiesīgi šo darbu;

— piedalīties kopā ar kontroles iestādēm pārbaudēs, kas saistītas ar ražojamo un realizējamo preču un sniedzamo pakalpojumu kvalitātes prasību ievērošanu;

— pamatojoties uz neatkarīgo ekspertīžu rezultātiem, informēt sabiedrību par preču un pakalpojumu bīstamību patērētāju dzīvībai un veselībai, kā arī apkārtējo videi vai par preču un pakalpojumu kvalitāti;

— iesniegt priekšlikumus par standarta izstrādāšanu un apstiprināšanu;

— iesniegt valsts pārvaldes institūcijām un uzņēmumiem priekšlikumus par preču un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, nekvalitatīvu preču ražošanas un realizācijas pārtraukšanu uz noteikto laiku vai izbeigšanu, ja šī kvalitāte negarantē preču un pakalpojumu drošu izmantošanu, iedzīvotāju dzīvības un veselības, kā arī apkārtējās vides aizsardzību;

— iesniegt priekšlikumus valsts pārvaldes institūcijām, prokuratūrai un prasības pieteikumus tiesai par to personu saukšanu pie atbildības, kas ir vainīgas nekvalitatīvu preču ražošanā un realizācijā;

— iesniegt valsts institūcijām priekšlikumus par normatīvo aktu pieņemšanu, atcelšanu un grozīšanu;

— rīkot iedzīvotāju aptaujas, lai noskaidrot sabiedrisko domu par preču un pakalpojumu kvalitāti un cenu;

— ar televīzijas, radio, preses un citu masu informācijas līdzekļu starpniecību informēt sabiedrību par patērētāja tiesību un interešu pārkāpumiem, par sabiedriskās domas aptauju rezultātiem;

— iesniegt attiecīgajām valsts varas un pārvaldes institūcijām priekšlikumus par amatpersonu vai pašvaldību lēmumu izpildes apturēšanu likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā, ja šie lēmumi ir pretrunā ar patērētāju tiesību aizsardzības likumiem;

— sniegt nepieciešamo juridisko palīdzību patērētājiem gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības (konsultēt, sagatavot prasības pieteikumus un nepieciešamos materiālus tiesai u. c.);

— organizēt sabiedriskas akcijas patērētāju interešu aizsardzībai;

— izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus.

38. pants. Patērētāja tiesības uz atlīdzību par kaitējumu (zaudējumu)

Patērētājam ir tiesības uz atlīdzību par kaitējumu (zaudējumu), ja tā cēlonis ir iegādātā prece vai saņemtais pakalpojums, turklāt atlīdzība tiek ieskaitīta arī negūtā peļņa.

Cietušajām patērētājam ir tiesības prasīt kaitējuma (zaudējuma) atlīdzināšanu neatkarīgi no tā, vai viņš ir bijis līgumattiecībās ar nekvalitatīvās preces izgatavotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju.

Patērētājam ir pienākums pierādīt faktus, uz kuriem balstās viņa prasījumi, un cēloņsakarību starp preces vai pakalpojuma trūkumiem vai bīstamību un nodarīto kaitējumu (zaudējumu).

Atbildētājam ir jāpierāda fakti, uz kuriem balstīti viņa iebildumi.

Izskatot prasību par tāda kaitējuma (zaudējuma) atlīdzināšanu, kas radies preču vai pakalpojumu izmantošanas, kā arī nepatiesas informācijas rezultātā, ņem vērā, ka patērētājam nav speciālu zināšanu par iegādātās preces un sniegtā pakalpojuma īpašībām un raksturojumu.

39. pants. Prasības celšana sakarā ar patērētājam nodarīto kaitējumu (zaudējumu)

Prasība sakarā ar nodarīto kaitējumu (zaudējumu) ceļama pret izgatavotāju, pārdevēju vai importētāju pēc prasītāja izvēles.

Pārdevēja atsaukšanās uz to, ka izgatavotāja informācija par kvalitāti un drošumu neatbilst patiesībai, neatbrīvo pārdevēju no atbildības, ja vien viņš nepierāda, ka šāda informācija pārbaudē ir apstiprinājusies vai sasniegtais zinātnes un tehnikas līmenis trūkumus nav ļāvis atklāt.

Pārdevējam, kas atlīdzinājis patērētājam nodarīto kaitējumu (zaudējumu), ir regresa prasījuma tiesības pret izgatavotāju vai importētāju.

Prasība sakarā ar pakalpojuma radītu kaitējumu (zaudējumu) ceļama pret pakalpojuma sniedzēju.

40. pants. Atlīdzība par morālo kaitējumu

Patērētājs var prasīt atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts, pārkāpjot viņa tiesības. Strīda gadījumā kaitējuma atlīdzības apmērus nosaka tiesa.

41. pants. Izgatavotāja, pārdevēja un pakalpojumu sniedzēja atbrīvošana no kaitējuma (zaudējuma) atlīdzināšanas

Izgatavotājs, pārdevējs un pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgi par kaitējumu (zaudējumu), ja pierāda, ka cietušais pārkāpis preces vai pakalpojuma ekspluatācijas noteikumus, nav ievērojis parastu piesardzību, preces vai pakalpojuma drošuma prasības vai nav izmantojis preci atbilstoši tās saimnieciskajam uzdevumam, vai arī ja kaitējums (zaudējums) radies nepārvaramas varas dēļ.

42. pants. Atbildība par preces vai pakalpojuma trūkumu nenovēršanu termiņā

Ja pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs 14 dienu laikā no prasības iesniegšanas dienas nav novērsis preces vai pakalpojuma trūkumu, viņam par katru kavējuma dienu jāmaksā soda nauda viena procenta apmērā no preces vai pakalpojuma cenas, ja līgumā nav noteikta augstāka atbildība.

43. pants. Atbildība par nozaudēto vai sabojāto patērētāja materiālu vai izstrādājumu

Ja pakalpojuma sniedzējs pazaudē vai sabojā patērētāja materiālu vai izstrādājumu, patērētājs ir tiesīgs pēc savas izvēles pieprasīt pasūtījuma izpildi no tāda paša vai līdzvērtīga materiāla vai izstrādājumu, vai materiāla vai izstrādājuma vērtības samaksu trīskāršā apmērā pēc tirgus cenām pieprasījumā dienā.

44. pants. Izgatavotāja, pārdevēja un pakalpojumu sniedzēja atbildība

Par šajā likumā noteikto patērētāju tiesību pārkāpumiem izgatavotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs ir atbildīgs saskaņā ar Latvijas Republikas civilās, administratīvās vai kriminālās likumdošanas aktiem.

45. pants. Zaudējumu atlīdzināšana sakarā ar nepamatotu aresta uzlikšanu precei vai pakalpojumam, preces vai pakalpojuma ražošanas vai realizācijas aizliegumu

Ja noskaidrots, ka precei vai pakalpojumam nepamatoti uzlikts arests, noteikts preces vai pakalpojuma ražošanas vai realizācijas aizliegums, vai konstatēti citi pārkāpumi, kuru rezultātā izgatavotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam radušies zaudējumi sakarā ar kontroles iestāžu un sabiedrisko organizāciju rīcību, izgatavotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam ir tiesības pieprasīt zaudējumu un negūtās peļņas atlīdzināšanu pilnā apmērā.