Saturs

Ievads

1.Vispārējs situācijas būvniecībā raksturojums

2. Būvniecības nacionālās programmas mērķi un uzdevumi

3. Būvniecības nacionālās programmas struktūras pamatojums

4. Būvniecības nacionālās programmas apakšprogrammas

5. Būvniecības nacionālās programmas īstenošanai paredzamie resursi

6. Būvniecības nacionālās programmas izmaksas un finansēšanas avoti

7. Pēc Būvniecības nacionālās programmas īstenošanas paredzamais ekonomiskais un sociālais efekts

8. Būvniecības nacionālās programmas īstenošanas vadība

Pielikumi:

1.pielikums – Pasākumu plāns Būvniecības nacionālās programmas īstenošanai 2002.–2012.gadam

2.pielikums – Būvniecības nacionālās programmas struktūra

3.pielikums – Esošo institūciju funkciju mijiedarbība mājokļu jautājumos

4.pielikums – Tabulas par siltināšanas efektivitāti publiskajās ēkās

5.pielikums – Būvniecības apjomi Latvijas rajonos un pilsētās (karte)

6.pielikums – Būvniecības nacionālās programmas vadība un finansēšanas avoti

7.pielikums – Būvniecības procesa shēma

8.pielikums – Būvniecības nacionālās programmas izstrādē lietotās literatūras saraksts

Programmā lietotie saīsinājumi

Ievads

Būvniecības attīstības procesā no ieceres līdz pabeigtai būvei ir iesaistīti kā garīgā, tā fiziskā darba veicēji, kā būvniecības speciālisti un pasūtītāji, tā iedzīvotāji vai strādājošie, kuri izmantos šī procesa galarezultātu – būvi.

Būvniecības produkcijas apjoms un tirgus struktūra ir atkarīga no tautsaimniecības attīstības. Ja ekonomiskā situācija valstī pasliktinās, nekavējoties samazinās mājokļu būvniecība, tai seko komerciālo, ražošanas un infrastruktūras objektu būvniecības samazinājums. Savukārt, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, pirmās būvniecības aktivitātes ir jūtamas komerciālos uzņēmumos, tad ražošanas uzņēmumos un vienlaicīgi valsts un pašvaldību finansētās infrastruktūras objektos un, palielinoties ienākumiem, sāk paplašināties arī mājokļu būvniecība. Šāda attīstības secība ir konstatēta Eiropas Savienības valstīs un citur pasaulē [7], [11]*.

Eiropas komisijas ziņojumā par “Būvniecības nozares konkurētspēju” būvniecības nozare kopumā raksturota kā Eiropas Savienības tautsaimniecības būtiska sastāvdaļa – stabila nozare, kas veido 11% no eiropas savienības kopprodukta un ir noteicošā investīcijās, piesaistot 58% no kopējā pamatkapitāla veidošanas izmaksām, nodarbinot būvniecībā 8% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita un līdz 16% strādājošo ar būvniecības procesu saistītās citās nozarēs [11]. Latvijā būvniecība 2000.gadā deva 6,8% no IKP. Pašreiz tajā strādā ~6,5% no tautsaimniecībā nodarbinātiem un vēl ~ 13% ar būvniecību saistītajās nozarēs [18], [20].

Lai veicinātu straujāku ekonomikas attīstību valstī, attīstītajās valstīs Rietumeiropā, ASV, Japānā u.c vairākkārtīgi ir veikti valsts ieguldījumi būvniecības nozarē, jo būvniecības attīstības rezultātā palielinās pieprasījums arī citās tautsaimniecības nozarēs.

Lai Latvija integrētos Eiropā un sekmīgi risinātu būvniecības nozares problēmas, mērķtiecīgi paaugstinātu būvizstrādājumu un būvniecības pakalpojumu kvalitāti un konkurētspēju, vienlaicīgi stimulētu valsts ekonomikas attīstību, ir nepieciešama kompleksa ilgtermiņa mērķprogramma būvniecības nozarē laikposmam no 2002.–2012.gadam.

Pamatojoties uz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta izstrādāto “Koncepciju valsts stratēģijai būvniecībā”, “Būvniecības nacionālā programma” (turpmāk tekstā – Programma) ir iekļauta nacionālo programmu sarakstā (Ministru kabineta 24.03.1999. rīkojums Nr.146 “Par nacionālajām programmām ekonomiskās politikas realizācijai” p.1.9.).

Programma ir izstrādāta saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 9.maija noteikumiem nr.129 “Nacionālo programmu izstrādes un īstenošanas kārtība”. Programma nosaka būvniecības attīstības galveno mērķi, apakšmērķus, šo mērķu sasniegšanas stratēģiskos pamatvirzienus un taktisko darbību. Tā sastāv no 6 apakšprogrammām.

Programmas izstrādes darbā tika iesaistīti dažādu ar būvniecību saistītu nozaru speciālisti no valsts un sabiedriskajām institūcijām. Laikā no 1997.–2001.gadam tika izstrādātas 6 programmas, 9 koncepcijas, veikti 4 zinātniskie pētījumi, veiktas aptaujas, sagatavotas vairākas metodikas, dokumenti un apkopojumi. Darbā izmantoti arī Latvijas un ārvalstu statistikas dati un VARAM Būvniecības departamenta nepublicētie materiāli. Programmas izstrāde veikta saistībā ar likumiem un citiem normatīviem aktiem, ar citām nacionālajām un valsts programmām (skat.2.pielikumu).

Programmā nav ietverti jautājumi, kas izskatīti Transporta attīstības nacionālā programma (Satiksmes ministrija) un Latvijas enerģētikas nacionālā programma (Ekonomikas ministrija).

Programmas saturā iekļauta apakšprogramma “Būvizstrādājumi”.

Jēdziens “būvniecība” programmā lietots, galvenokārt, tautsaimniecības nozares nozīmē, neizslēdzot tā lietojumu sašaurinātā nozīmē – kā būvprojektēšanu un būvdarbu veikšanu.

Jēdziens “būvprojektēšana” ietver būvniecības ieceres īstenošanai nepieciešamo dokumentu, rasējumu un tehnisko materiālu izstrādi.

Ar jēdzienu “būvizstrādājums” atbilstoši Būvniecības likuma 1.panta 11) punktam jāsaprot ikviens materiāls, detaļa vai konstrukcija, kura pastāvīgi vai uz laiku tiek iestrādāta būvē vai kuru paredzēts izmantot būvniecībā.

______________

* Iekavās norādītais cipars nozīmē izmantotās literatūras nosaukumu atbilstoši 8.pielikumā dotajam literatūras sarakstam.

1. Vispārējs situācijas būvniecībā raksturojums

Būvniecības nozare ir cieši saistīta ar valsts vispārējo ekonomisko attīstību. Lai analizētu tās struktūru un attīstības tendences, notiekošais būvniecības nozarē jāpēta uz valstī notiekošo ekonomisko procesu vispārējā fona.

Būvniecības nozare visjūtīgāk reaģē uz ekonomiskās situācijas izmaiņām valstī. Ekonomiskās krīzes apstākļos būvniecības produkcija samazinās visstraujāk. Latvijā no 1990.–1993.gadam iekšzemes kopprodukts samazinājās 2 reizes, bet būvniecības izlaide – gandrīz 8 reizes. Ar 1994.gadu sākās būvniecības pieaugums. 2000.gadā būvprodukcijas apjoma pieaugums bija 8,4 %, salīdzinot ar 1995.gadu, tas bija pieaudzis 1,5 reizes un veidoja 6,8 % no IKP [5, 6.].

Radikālās izmaiņas ekonomikā ietekmējušas arī darbības specifiku būvniecībā: salīdzinot ar 1990.gadu, vairākkārt palielinājies remonta un rekonstrukcijas darbu īpatsvars (sastāda 2/3 no apjoma), kā arī jaunu individuālo dzīvojamo māju būvniecība, bet strauji samazinājusies daudzdzīvokļu dzīvojamo māju būvniecība. Kopš 1995.gada pieaug inženierbūvju celtniecības apjomi (komunikācijas, ostas, ūdensapgādes un kanalizācijas tīkli).

Vienu no problēmām rada 80–tajos gados nepabeigtie būvniecības objekti. Šo būvju likteni izšķir galvenokārt teritoriju plānojumi, apbūves noteikumi un tehniski ekonomiskie apsvērumi. Visvairāk nepabeigtās būvniecības objektu ir Rīgas (12%) un Liepājas (9%) rajonos, kā arī Dobeles rajonā [5]. Finansu līdzekļu pietrūkst skolām, kur ieguldīta vidēji tikai 1/10 daļa no nepieciešamā apjoma. Nepieciešams apzināt un izvērtēt veicamos pasākumus nepabeigtajos valsts un pašvaldību būvobjektos, lai minimalizētu zaudējumus kā no tehniski – ekonomiskajiem aspektiem, tā arī no estētiskā viedokļa.

Joprojām pastāv problēma par teritoriju nelikumīgu apbūvi, jo vairumā gadījumu līdzekļu trūkuma dēļ pašvaldības nav izstrādājušas teritorijas plānojumu, ko nosaka MK 24.02.1998. noteikumu nr.62 27.punkts.

Reģionālā griezumā būvniecības apjomi Latvijas teritorijā ir krasi atšķirīgi. To nosaka vispārējie ekonomiskie procesi valstī, investīcijas un reālajās attīstības iespējas attiecīgajā reģionā (skatīt 5.pielikumu).

Ja līdz 2000.gadam būvdarbu importa–eksporta bilance bija negatīva, tad 2001.gada pirmajos 9 mēnešos situācija izmainījās uz pretējo. Ārpus Latvijas veikto būvdarbu apjoms sastādīja – 5,0 milj. Ls, kas ir 4,2 reizes vairāk nekā 2000.gada 9 mēnešos. Visvairāk būvdarbu Latvijas būvnieki veikuši:

Citu valstu būvnieki Latvijā veikuši būvdarbus gandrīz 3 reizes mazāk – 1,7 milj.Ls. Aktīvākie bijuši Igaunijas – 0,7 milj.Ls un ES būvnieki – 0,3 milj.Ls. Tomēr sagaidāms, ka jau tuvākajos 3–5 gados pieaugs ES valstu (arī Igaunijas) būvniecības pakalpojumu, būvdarbu un būvizstrādājumu eksports, jo aktivizēsies brīva pakalpojumu, darbaspēka, produkcijas un kapitāla kustība, ko lielā mērā stimulēs likumdošanas sakārtošana arī Latvijā.

Turpinās Latvijas būvtirgus internacionalizācija. Tāpēc svarīgi, lai tiktu radīti vienlīdzīgi tirgus nosacījumi, lai ES prasību ievērošana neradītu Latvijas būvfirmu konkurētspējas potenciāla samazināšanos. Piemēram, ES tirgos var pastiprināties antidempinga politika, kas nozīmē, ka Latvijas firmas nevarēs piedāvāt lētākus pakalpojumus pat tad, ja tās spētu to nodrošināt. Lai netiktu radīta vienvirziena preču un pakalpojumu kustība būvniecībā, atbilstoši Eiropas integrācijas idejai katrai valstij ir tiesības aizstāvēt savas intereses. Tādēļ starpvalstu vienošanās ceļā laikus jāpanāk, lai Latvijas būvniecības tirgus internacionalizācija būtu atkarīga no produkcijas konkurētspējas, ko nosaka vienīgi cena un kvalitāte.[7].

ES valstīs ir augsti attīstīta būvuzņēmumu specializācija. Latvijā tā ir pilnveidošanās stadijā un turpmākajos 3–5 gados pastiprināsies. Procesa rezultātā specializētie uzņēmumi, īpaši mazie un daļēji vidējie uzņēmumi, spēs veiksmīgāk piedāvāt savus darbus un pakalpojumus konkurētspējīgā tirgū.

Būvniecības attīstību efektīvi ietekmē dažādi stimuli, ko valsts īsteno attiecībā uz izglītību un zinātni, attiecībā pret būvniecības produkcijas patērētājiem, mājokļu attīstības politikā kā arī pilnveidojot likumdošanu. Svarīgi, lai būvniecības tirgus veicināšanas pasākumi būtu saskaņoti ar ES valstīs pastāvošajiem tā, lai neradītu konkurētspējas pasliktinājumu Latvijas būvniecības uzņēmumiem [7].

Kopumā situācija būvniecības nozarē valstī ir sekojoša:

1. Samērā strauji pieaug būvniecības apjomi;

2. Aktīvi noris būvniecības procesa internacionalizācija;

3. Pilnveidojas normatīvā bāze būvniecībā, bet tās harmonizācija ar ES nav pietiekoši ātra;

4. Strauji pieaug pieprasījums pēc kvalificētiem speciālistiem būvniecībā, taču pilnībā tas netiek apmierināts;

5. Pagaidām lēni attīstās būvizstrādājumu ražošana, izmantojot progresīvas ārvalstu tehnoloģijas iekārtas;

6. Salīdzinot ar 90–to gadu sākumu, vairākkārt samazinājusies dzīvojamo māju, publisko un ražošanas ēku būvniecība, ir liels skaits nepabeigto būvju, īpaši Rīgā;

7. Sāk attīstīties ilgtermiņa kreditēšanas sistēma un hipotekārā kreditēšana, kuras tempus kavē iedzīvotāju zemā maksātspēja un nepilnības likumdošanā;

8. Līdzekļu trūkuma dēļ katastrofāli zemi ir zinātniskā potenciāla attīstības tempi būvniecībā;

9. Pastāv dažādi pārkāpumu veidi būvniecībā pirmsprojektēšanas stadijā, valsts pasūtījumu iepirkšanas procesā, kā arī būvniecības un ēku ekspluatācijas laikā (piemēram, nenotiek saskaņošana ar vides aizsardzības prasībām) u.c.;

10. Ļoti atšķirīgs (nevienmērīgs) ir investīciju un būvniecības aktivitātes teritoriālais sadalījums valstī;

11. Aktualizējusies nepieciešamība pilnveidot uzņēmējdarbības būvniecībā licencēšanas kārtību;

12. Nepieciešams uzlabot būvniecības dalībnieku atbildību, pilnveidot normatīvo sistēmu un samazināt nelikumīgās būvniecības gadījumus.

LZA Ekonomikas institūta zinātniskajā pētījumā [7] ir konstatēts, ka, ja tuvākajos gados netiks veikti vispusīgi pasākumi būvniecības nozares attīstības veicināšanai, tad vietējie uzņēmumi nespēs konkurēt ar ārvalstu būvuzņēmumiem, jo nevarēs nodrošināt nepieciešamo kvalitāti un tehnoloģisko efektivitāti. Situācija kļūs arvien labvēlīgāka citu valstu būvfirmu ienākšanai Latvijas būvtirgū, un tautsaimniecības attīstībai būtiskā nozare – vietējā būvniecība strauji novājināsies.

Būvniecības īpatsvaru iekšzemes kopproduktā ir iespējams palielināt, aktivizējot darbību ārējā tirgū. Ārējā tirgus attīstība būtiski ietekmē arī būvniecības konkurētspēju. Realizējot programmā noteiktos pasākumus, būvniecības pieauguma tempi ietekmēs arī citu nozaru attīstību, vispārējo nodarbinātību un ekonomisko izaugsmi valstī.

Iepriekš minētais prasa izstrādāt un realizēt konkrētu ilglaicīgu valsts politiku un stratēģiju būvniecības nozarē, nodrošinot likumdošanas, izglītības un pētniecības, energoefektīvas būvniecības un stabilas būvuzņēmējdarbības jautājumu risināšanu.

Būvniecības nacionālā programma ir izstrādāta 10 gadus ilgam periodam, jo:

2. Būvniecības nacionālās programmas mērķi un uzdevumi

“Būvniecības nacionālās programmas” galvenais mērķis ir nodrošināt konkurētspējīgas būvniecības attīstību.

Konkurētspējas būtība ir tautsaimniecības pieprasījuma apmierināšanā ar videi draudzīgu, veselībai nekaitīgu, enerģiju un resursus taupošu, estētisku un mūsdienīgu būvprodukciju daudzveidīgā modernu zināšanu, inovāciju un tehnoloģiju ekonomiskajā vidē.

Konkurētspējīgas būvniecības nodrošināšanā akcentējami četri galvenie mērķi:

1. nodrošināt Latvijas būvniecības tehnisko un organizatorisko normu saskaņošanu ar ES atbilstošu likumdošanu,

2. sekmēt kvalitatīvu un energoefektīvu būvniecību,

3. sagatavot konkurētspējīgus būvniecības speciālistus,

4. attīstīt konkurētspējīgu būvzinātni.

Mērķu sasniegšanas galvenie uzdevumi:

1. Nodrošināt Latvijas būvniecības tehnisko un organizatorisko normu saskaņošanu ar ES atbilstošu likumdošanu:

1.1. Pilnveidot būvniecības normatīvo bāzi un kontroles sistēmu;

1.2. Pilnveidot būvniecības statistiku;

1.3. Izveidot būvniecības zinātniski – tehniskās informācijas centru;

1.4. Izveidot valsts informācijas sistēmu būvniecības jomā;

1.5. Pilnveidot būvniecības dalībnieku tiesiskās attiecības.

2. Sekmēt kvalitatīvu un energoefektīvu būvniecību:

2.1. Nodrošināt būvju atbilstību tehnisko normatīvu un arhitektūras (estētikas) prasībām;

2.2. Pilnveidot hipotekārās kreditēšanas sistēmu būvniecībā;

2.3. Adaptēt CEN standartus būvniecības reglamentētajā sfērā;

2.4. Pilnveidot būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas, uzraudzības un inspekcijas sistēmas, veicināt modernu kvalitātes kontroles un vadības sistēmu ieviešanu;

2.5. Veicināt vietējo būvizstrādājumu ražošanu un pielietošanu;

2.6. Veicināt investīciju pieaugumu būvniecībā;

2.7. Veicināt energoresursu taupības un vides aizsardzības politikas realizāciju būvniecībā.

3. Sagatavot konkurētspējīgus būvniecības speciālistus:

3.1. Sekmēt augstskolu būvniecības studiju programmu akreditāciju;

3.2. Izstrādāt kvalifikācijas standartus un mācību programmas būvniecības specialitātēm;

3.3. Sekmēt būvspeciālistu zināšanu pilnveidošanu atbilstoši ES līmenim;

3.4. Sekmēt būvuzņēmēju dalību profesionālās izglītības iestāžu izglītojamo un studējošo būvprakses nodrošināšanā.

4. Attīstīt konkurētspējīgu būvzinātni:

4.1. Veicināt vietējo resursu un darbaspēka izmantošanu būvniecībā un būvizstrādājumu ražošanā;

4.2. Noskaidrot resursu izmantošanas iespējas būvizstrādājumu ražošanā un jaunu materiālu radīšanā;

4.3. Pagarināt būvju un konstrukciju kalpošanas laiku, izstrādājot zinātniski pamatotas tehnoloģijas;

4.4. Sekmēt privātuzņēmēju dalību būvzinātnes finansēšanā.

3. Būvniecības nacionālās programmas struktūras pamatojums

Būvniecības produkts – būves – dalās ēkās (dzīvojamās, publiskās, ražošanas) un inženierbūvēs (ceļi tilti, tuneļi, hidrotehniskās u.tml.). Saskaņā ar likumdošanu inženierbūves kā specializētā būvniecība ir attiecīgu ministriju kompetencē un ietvertas attiecīgās nacionālajās programmās, kā, piemēram, Transporta attīstības nacionālā programma, Latvijas Enerģētikas attīstības nacionālā programma. Tāpēc Būvniecības nacionālajā programmā apskatīta galvenokārt vispārējā būvniecība.

Būvniecības nacionālā programma nosaka veicamo pasākumu kopumu būvniecības nozarē – dzīvojamo un publisko ēku būvniecībā, būvizstrādājumu ražošanā, kuru īstenošana ir būtiski nepieciešama Latvijas tautsaimniecības attīstībai.

Būvniecības nacionālā programma ir kompleksa mērķprogramma, kas:

• satur vienā sistēmā tiesiskos, ekonomiskos, tehniskos un ar tiem saistītos pasākumus būvniecībā;

• nosaka mērķus un uzdevumus būvniecības nozares stratēģijas un taktikas īstenošanā;

• dod investoriem, uzņēmējiem un bankām informatīvo materiālu par iespējamām tendencēm būvniecībā.

Programmas struktūra ietver 6 apakšprogrammas (skat.2.pielikumu):

1. Tiesiskā un informatīvā bāze būvniecībā

2. Būvuzņēmējdarbība

3. Mājokļu būvniecība un atjaunošana

4. Ēku siltumnoturības paaugstināšana

5. Būvizstrādājumi

6. Izglītība un būvzinātne

Saskaņā ar Ekonomikas ministrijas izstrādāto Latvijas Rūpniecības stratēģiju Programmas struktūrā ir iekļauta apakšprogramma “Būvizstrādājumi”.

4. Būvniecības nacionālās programmas apakšprogrammas

4.1. Tiesiskā un informatīvā bāze būvniecībā

4.1.1. Tiesiskā bāze būvniecībā

Viens no svarīgākiem līdzekļiem valsts stratēģisko mērķu sasniegšanai būvniecībā ir sakārtota normatīvo aktu bāze, kas harmonizēta ar ES direktīvām. Būvniecības tiesisko bāzi pašreiz veido dažādos laika posmos pieņemtie normatīvie akti.

Būvniecības nozares tiesiskais pamats Latvijas Republikā ir 1995.gada 10.augustā pieņemtais Būvniecības likums. Tas nosaka būvniecības dalībnieku savstarpējās attiecības, viņu tiesības un pienākumus būvniecības procesā un atbildību par būvniecības rezultātā tapušās būves atbilstību tās uzdevumam, ekonomiskajam izdevīgumam, paredzētajam kalpošanas ilgumam un attiecīgajiem normatīvajiem aktiem, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju kompetenci attiecīgajā būvniecības jomā. Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīlī izdotie noteikumi Nr.112 “Vispārīgie būvnoteikumi”, savukārt, detālāk reglamentē būvniecības procesuālo kārtību.

Būvniecības nozari (situācija līdz š.g. 1.janvārim) reglamentē 32 Latvijas būvnormatīvi (LBN) un 13 Ministru kabineta noteikumi (vai ieteikumi), tai skaitā 7 MK noteikumi, kas regulē īpašu kārtību dažās būvniecības apkšjomās. Joprojām tiek piemēroti vēl 160 SNiP – bijušās PSRS Celtniecības normas un noteikumi un citi padomju laika būvniecības tehniskie normatīvi.

Eiropas savienībā būvniecības jomā pašreiz tieši darbojas trīs direktīvas:

1. Eiropas Būvizstrādājumu direktīva 89/106;

2. Direktīva 92/57 par minimālām darba drošības un veselības aizsardzības prasībām būvlaukumos.

3. Direktīvas 93/76 par oglekļa dioksīda emisijas samazināšanu (SAVE direktīva) atsevišķi punkti.

Eiropas būvizstrādājumu direktīvu 89/106 Latvijas normatīvo aktu sistēmā sāka ieviest 1997.gadā ar Ministru kabineta 1997.gada 5.augusta noteikumiem Nr.295. Pašreiz šī direktīva ir transponēta Ministru kabineta 2001.gada 30.aprīļa noteikumos Nr.181 “Būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtība reglamentētajā sfērā” un Latvijas būvnormatīvā LBN 006–01 “Būtiskās prasības būvēm”. 1998.gadā tika izveidoti divi būvizstrādājumu sertifikācijas centri, pilnvarotas 12 testēšanas laboratorijas un reāli sāka darboties būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas sistēma. Pašreiz notiek sistēmas pilnveidošana un institucionālā nostiprināšana. Nepieciešams turpināt paaugstināt sistēmā strādājošo speciālistu kvalifikācija un jāpabeidz iesaistīto institūciju (sertifikācijas centru un testēšanas laboratoriju) akreditācija.

Lai pilnībā uzņemtos ES dalībvalsts funkcijas, nepieciešams izveidot Tehniskā apstiprinājuma biroju, kas sadarbībā ar Eiropas Tehniskā apstiprinājuma organizāciju Eiropas Komisijas uzdevumā veiktu tehnisko apstiprinājumu projektu izstrādi un ekspertīzi tiem būvizstrādājumiem, kuriem nav un pārredzamā nākotnē netiks izstrādāti harmonizētie standarti. Tehniskā apstiprinājuma biroja izveidošanai nepieciešams valsts budžeta finansējums 52,5 tūkst. Ls. Valsts dotācija birojam būs nepieciešama pirmos četrus gados, jo birojs, sniedzot pakalpojumus, pakāpeniski pāries uz pašfinansēšanos.

Direktīva 92/57 ir Labklājības ministrijas kompetencē. Tā transponēta Ministru kabineta 2000.gada 19.septembra noteikumos Nr.318 “Noteikumi par darba drošības un veselības aizsardzības organizēšanas un darba vietu iekārtošanas prasībām būvlaukumos”. Lai saskaņotu būvnormatīvu prasības ar šīs direktīvas (noteikumu) prasībām, pašreiz tiek gatavots iesniegšanai Ministru kabinetā grozījumu projekts Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumos Nr.112 “Vispārīgie būvnoteikumi”.

SAVE direktīvas 93/76 5.panta prasības ir ieviestas būvnormatīvā LBN 002–01 “Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika”. Šīs direktīvas 2.panta prasības tiek iestrādātas Latvijas nacionālā standartā un Ministru kabineta noteikumu projektā.

4.1.2. Latvijas būvnormatīvu sistēmas sakārtošana un harmonizēšana ar ES normām

Lai īstenotu LR Saeimas 1998.gada oktobrī pieņemto likumu “Par Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošanas izbeigšanu”, kā arī, lai izpildītu 1999.gada 15.jūlija Deklarācijā par MK darbību izvirzīto uzdevumu (4.2.8.), 1999.gada 28.septembrī MK akceptēja (prot.Nr.51 §15) VARAM izstrādāto “Bijušo PSRS būvniecības tehnisko normatīvu pārstrādes termiņu un finansēšanas stratēģijas koncepciju”. Tās mērķis ir rast optimālu risinājumu bijušās PSRS SNiP nomaiņai ar Latvijas būvnormatīviem, kas harmonizēti ar ES likumdošanu [4]. Normatīvu izstrādes un ieviešanas rezultātā ieguvēji būs gan būvuzņēmēji, jo uzlabosies būvizstrādājumu drošums un uzņēmējdarbības vide, gan patērētājs sakarā ar būvju drošuma uzlabošanos un sniegto pakalpojumu uzticamību būvniecības procesā. Vienlaicīgi jāatzīmē, ka ES direktīvu ieviešana sadārdzinās atsevišķus būvniecības izmaksu posteņus.

Periodu no 1991. līdz 1998.gadam var uzskatīt par Latvijas būvnormatīvu sistēmas attīstības pirmo fāzi, kad Saeimā pieņēma Būvniecības likumu, Ministru kabinets izdeva Vispārīgos būvnoteikumus un citus Būvniecības likumā noteiktos normatīvos aktus. Lai pāreju no SNiP uz LBN veiktu pakāpeniski, 1992.gada maijā toreizējā Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības ministrija apstiprināja LBN 000 “Būvnormatīvu saraksts”, ietverot tajā 188 būvniecībā piemērojamos SNiP (no bijušās PSRS spēkā bijušajiem ~1200) un nosakot, ka tie saistoši piemērošanai būvniecībā visā valsts teritorijā.

Pašlaik atbilstoši MK 1999.gada 28.septembrī akceptētajai “Bijušo PSRS būvniecības tehnisko normatīvu pārstrādes termiņu un finansēšanas stratēģijas koncepcijai” [4] noris LBN sistēmas attīstības otrā fāze, kurā notiek pilnīga pāreja no padomju laika SniP uz būvnormatīviem, kas harmonizēti ar ES likumdošanu. Lai paātrinātu ES tehnisko normatīvu ieviešanu būvniecības nozarē, nepieciešams izdarīt attiecīgus grozījumus Būvniecības likumā un Vispārīgos būvnoteikumos, lai situācijās, ko neregulē LBN vai Latvijā adaptēts CEN (Eiropas Standartizācijas organizācijas) standarts, varētu piemērot kādas Skandināvijas valsts nacionālos standartus.

Baltijas valstu Ministru padomes Celtniecības komitejas darba ietvaros notiek sadarbība starp Baltijas valstīm būvnormatīvu jomā, kas galvenokārt izpaužas konsultāciju un informācijas apmaiņā. Baltijas valstu būvnormatīvu sistēmas tiek harmonizētas netiešā veidā, orientējot tās uz saskaņošanu ar ES likumdošanu, izstrādes balstot uz CEN standartiem. Izstrādes gaitā savstarpēji tiek saskaņotas atsevišķu būvnormatīvu koncepcijas, piemēram, siltumtehnikas jomā. Vienota būvnormatīvu izstrāde pagaidām nav iespējama, jo ievērojami atšķiras Baltijas valstu likumdošana kā būvnormatīvu struktūras, tā izpildvaras institūciju kompetences jomā.

Eiropas savienībā nav kopējas likumdošanas attiecībā uz būvkonstrukciju projektēšanu. Bet Eiropas standartizācijas organizācija CEN izstrādā būvkonstrukciju projektēšanas standartu paketi kā EN 1990 saimes standartus. Pašreiz tie ir priekšstandartu (ENV) statusā, respektīvi, tie nav obligāti ieviešami ES dalībvalstu nacionālo standartu statusā. Latvijā ir aizsākts darbs pie šo standartu adaptācijas Nacionālajā standartizācijas sistēmā. Tiek plānots, ka tuvāko 2–3 gadu laikā šie standarti tiks ieviesti Latvijas būvnormatīvu sistēmā.

4.1.3. Īpaši gadījumi būvniecības regulēšanas kārtībā

No visiem pagaidām vēl piemērojamiem SNiP, kas ietverti Latvijas būvnormatīvā – LBN 000 “Būvnormatīvu saraksts”, 53 attiecas uz īpašiem būvniecības gadījumiem – transporta, hidrotehniskajām, ar valsts aizsardzību saistītās un citas būves, kurām jāpiemēro īpašas prasības un dažkārt arī to būvniecības administrēšana atšķiras no Vispārīgajos būvnoteikumos noteiktās kārtības. To izvērtēšana un pārstrāde saskaņā ar koncepciju [4] jāuzņemas ministrijām, kuru pārraudzībā ir šādas specializētās būvniecības jomas, kurām nepieciešama īpaša regulēšana. Būvniecības departaments veic koordinējošo un apkopojošo funkciju, kā arī to iesniegšanu izskatīšanai Ministru kabinetā. Sadarbību Būvniecības departamenta un šo īpašo būvniecību pārraugošo ministriju starpā lietderīgi organizēt Eiropas integrācijas darba grupās, tādējādi panākot ne tikai veco normatīvu revīziju, bet arī to saskaņošanu ar Eiropas Savienības nozaru direktīvām.

Būvnormatīvu pārstrādes procesa vienu daļu no SNiP–iem var pārstrādāt par Latvijas Nacionālajiem standartiem, ko veiktu atbilstošās standartizācijas tehniskās komitejas. Saskaņā ar Standartizācijas likuma 17.panta 1.daļas 3.punktu reglamentētajā sfērā nepieciešamo standartu izstrādi jāfinansē no valsts budžeta.

Ar 2002.gada 1.janvāri stājās spēkā Darba aizsardzības likums. Labklājības ministrija, kas MK uzdevumā veic valsts pārvaldi darba aizsardzības jomā, pašreiz izstrādā virkni MK noteikumu, kas nosaka darba aizsardzības organizatorisko struktūru, darba aizsardzības prasības konkrētās darba vietās, nodarbināto apmācību u.c., arī būvniecības jomā. Saskaņā ar šo likumu kompetentu institūciju (kura ir pilnvarota veikt darba vides iekšējo uzraudzību uzņēmumā un kuras kompetence darba aizsardzības jautājumos noteikta MK noteiktā kārtībā) piesaistīšana būvniecības procesam prasīs zināmas izmaiņas pašreizējā būvniecības administrēšanā. Sākumā šīs izmaiņas būvnieki varētu uztvert arī kā jaunu administratīvu šķērsli. Šā likuma prasības paredzēts iestrādāt Vispārīgo būvnoteikumu grozījumos un citos normatīvajos aktos saskaņā ar pasākumu plāna 1.2. punktu.

4.1.4. Būvnormatīvu pārstrādes finansējums

Ņemot vērā LBN harmonizēšanas iespējas ar ES likumdošanu, kā arī jau izstrādātos LBN, šobrīd vēl atlikušos piemērojamos 160 SNiP atkarībā no to specifikas saskaņā ar koncepcijā [4] ieteikto sadalījumu var izstrādāt atbilstoši pa grupām:

1.grupa – SNiP, kuru pārstrāde Latvijas būvnormatīvos veicama par valsts budžeta un starptautiskās tehniskās palīdzības līdzekļiem;

2.grupa – SNiP, kuriem atbilstošu Latvijas būvnormatīvu vai standartu izstrāde veicama par ieinteresēto profesionālo sabiedrisko organizāciju (IPSO) vai ieinteresēto būvniecības dalībnieku līdzekļiem.

Pirmajā grupā ieskaitāmi tie vispārīgo un speciālo būvniecību regulējošie normatīvi, kuri ir aktuāli būvniecībā valstij kopumā. Tādēļ to pārstrāde iekļaujama ministriju kompetencē ar atbilstošu valsts budžeta un starpvalstu tehniskās palīdzības finansējumu.

Pēc pārstrādes tehniskajām iespējām šīs grupas normatīvus var iedalīt:

• SNiP, kurus var nomainīt ar analogiem regulējošiem ES normatīviem aktiem, tos tieši vai ar nelielām korekcijām, adaptējot Latvijas normatīvo aktu sistēmā;

• SNiP, kas nepieciešami būvniecības procesa reglamentēšanai, bet kuriem pagaidām nav analogu normatīvu ES normatīvo aktu sistēmā.

Lai atvieglotu būvnormatīvu izstrādi un apstiprināšanu, būvnormatīvos iekļaujami tikai administratīvie noteikumi, kā arī būtiskās tehniskā drošuma un ugunsdrošības, higiēnas un vides aizsardzības prasības un ierobežojumi. Šīs prasības, līdzīgi kā ES “jaunās pieejas” direktīvās, uzstādāmas kā funkcionālās, nevis tehniskā izpildījuma prasības. Konkrēti risinājumi un detalizētas tehniskās prasības nosakāmas Latvijas Nacionālajā standartizācijas sistēmā adaptētajos CEN standartos (LVS–EN). Šādi pārstrādājami 8 būvnormatīvi, tai skaitā 4 SniP. To pārstrāde, ieskaitot CEN standartu tulkošanu (~2500 lpp.), iespējama 2 – 3 gadu laikā, izmaksas – Ls 35 tūkst. Optimāli tas būtu jāveic PHARE tehniskās palīdzības projekta ietvaros. Šāds projekts tika akceptēts 2000.gadā, un 2002.gadā tas reāli sāks darboties.

Nomainot tos SNiP, kuriem pašreiz nav tieša analoga ES normatīvo aktu sistēmā, tie jāpārstrādā, izveidojot oriģinālus Latvijas būvnormatīvus, par prototipu izmantojot kādas Skandināvijas valsts nacionālos normatīvus. Šādi nomaināmi SniP, kas regulē būvniecības vispārīgos jautājumus, ir 19. To pārstrādei nepieciešami 4 līdz 5 gadi pie kopējā finansējuma 99 tūkst.Ls [4].

Otrajā grupā – ietverti tie SNiP, kuriem nav būtiska loma valsts regulējošās darbības nodrošināšanai pašreizējos tirgus ekonomikas apstākļos. Tiem nav analogu ES likumdošanā un nav paredzams, ka šos objektus nākotnē reglamentēs kopēji ES normatīvie akti. Šie SNiP pārstrādājami standartos par ieinteresēto pušu (uzņēmējsabiedrību, profesionālo savienību un asociāciju) līdzekļiem. Lai attiecīgie objekti nepaliek bez regulācijas vispār, šie SNiP pagaidām iekļaujami piemērojamo būvnormatīvu sarakstā un nosakāma to piemērošana.

Pēdējo četru gadu laikā LBN u.c. normatīvo aktu projektu izstrādei no valsts budžeta tiek izdalīti vidēji 30 tūkst.Ls gadā, tai skaitā ~20 tūkst.Ls SNiP nomaiņai. Par šiem līdzekļiem ik gadus MK apstiprināšanai tiek iesniegti vidēji 5 līdz 7 LBN projekti.

Ņemot vērā, ka kopš pirmo LBN izdošanas pagājuši jau 10 gadi, un to prasības ne vienmēr tika harmonizētas ar ES likumdošanu, kā arī dažos LBN pieredzes trūkuma dēļ nav ietverti vajadzīgie regulējumi vai arī uzstādītas nevajadzīgas prasības, jāparedz līdzekļi dažu LBN revīzijai vai pat pārstrādei. Vidēji tam nepieciešami 2 līdz 3 tūkst Ls gadā. Saskaņā ar koncepciju [4] pirmajā grupā ietilpstošo to bijušo PSRS normatīvu pārstrādei, kas ir VARAM kompetencē, nepieciešami aptuveni Ls145 tūkst.

4.1.4.1.tabula

Būvnormatīvu pārstrādei nepieciešamais finansējums [4]

*) Šo būvnormatīvu izstrādes finansēšanas avoti ir attiecīgo nozaru ministriju budžeta līdzekļi un ārvalstu finansiālā palīdzība, tai skaitā PHARE un citas ES programmas.

4.1.5. Problēmas risinājumi

Lai paātrinātu ar ES likumdošanu harmonizētu būvnormatīvu ieviešanu Latvijā un atteiktos no padomju laika tehnisko normatīvu piemērošanas būvniecībā, jāveic šādi pasākumi [4]:

1. Būvniecības likumā un Vispārīgos būvnoteikumos jāizdara grozījumi, kas jomās, ko nereglamentē Latvijas būvnormatīvi un Eiropas standarti, atļauj piemērot kādas Skandināvijas valsts attiecīgu būvnormatīvu tehniskās prasības un nacionālos standartus.

2. Ministrijām, kuru pārziņā saskaņā ar likumiem ir būvniecība, kas prasa īpašu kārtību, jāveic savā kompetencē esošo SNiP nomaiņu un jāizstrādā LBN, iekļaujot tos vienotā Latvijas būvnormatīvu sistēmā.

3. Lai atvieglotu pāreju, efektīvāk izmantotu ES dalībvalstu tehnisko palīdzību likumdošanas sakārtošanai ES pievienošanās procesā un taupītu finansiālos resursus, VARAM Būvniecības departamentam atbilstoši Ministru kabineta 1999.gada 23.marta noteikumiem Nr.120 pēc saskaņošanas ar ieinteresētajām ministrijām laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” jāpublicē vēl piemērojamo PSRS celtniecības normu saraksts, kas aizvietos Arhitektūras un celtniecības ministrijas 1992.gada maijā izdoto Latvijas būvnormatīvu LBN 000–99 “Būvnormatīvu saraksts”.

4.1.6. Informatīvās bāzes raksturojums

Būvniecības nozares attīstības prognozēšana, iekšējā un ārējā tirgus analīze un nozares kvalitatīva darbība cieši saistīta ar aktuālās ekonomiska, tehniska un sociāla rakstura informācijas nodrošinājumu. Informatīvo pakalpojumu serviss būvniecībā pagaidām vēl nav pietiekoši attīstīts. Būvniecībā ieinteresētie dalībnieki nepieciešamo informāciju var saņemt no dažādām institūcijām.

Pašreiz plašāko statistisko informāciju vāc, apstrādā un izdod LR Centrālā statistikas pārvalde, kas dod iespēju ieskatīties nozares attīstības makroekonomiskajos rādītājos tautsaimniecības attīstības kontekstā. Daļa šīs informācijas vēl ir jāpilnveido.

Trūkst informācijas par ārvalstu būvfirmu konkurences ietekmi uz vietējo būvnieku konkurētspēju, par būvniecību pašvaldībās, par tehnisko aprīkojumu, darbu tehnoloģijām, darba tirgu, u.c.

Oficiālu informāciju par normatīvajiem aktiem var iegūt laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”; Tiesiskās informācijas centrā; A/S “DATI” datorizētajā normatīvo aktu informācijas sistēmā “NAIS”, institūciju mājas lapās u.c. internetā. Ar normatīvo aktu izdošanu nodarbojas arī dažādas privātas uzņēmējsabiedrības.

Informāciju par komercpiedāvājumiem izsniedz Pasaules tirdzniecības kameru tīkls (LTRK), dažādas kontaktu biržas, tai skaitā Pasaules tirdzniecības centra biznesa kontaktu birža, Pasaules tirdzniecības centrs (WTC tīkls), Finansu ministrija u.c. Taču ir nepieciešama komercpiedāvājumu informācijas apstrāde un piemērošana būvniecības nozares vajadzībām.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ir uzņēmējdarbībai būvniecībā licencēto uzņēmumu datu bāze, kā arī ir izveidots normatīvos aktos noteiktais būvprakses un arhitektu prakses sertifikātu reģistrs.

Valsts nodarbinātības dienesta struktūras sniedz informāciju par reģionāliem darba tirgiem. Ir nepieciešams izveidot kooperētu informācijas sistēmu, kas ļautu viegli atrast sev nepieciešamos speciālistus, bet speciālistiem – atrast sev piemērotu darba vietu. Šai informācijai pārredzami jāiekļauj ziņas par speciālistu sagatavošanu profesionālās apmācības sistēmā (arodskola – tehnikums – augstskola).

Valstī nav informācijas sistēmas par būvniecību pašvaldībās: izsniegtās būvatļaujas, būvju nodošanas – pieņemšanas ekspluatācijā akti.

Informatīvo pakalpojumu serviss būvniecības jomā pagaidām vēl ir vāji attīstīts. Esošie informatīvie avoti darbojas patstāvīgi, bet neviens no tiem nesniedz visaptverošu informāciju. Plašāko būvniecības informāciju nodrošina:

– Centrālās Statistikas pārvaldes periodiskie biļeteni;

– SIA “Latvijas Tālrunis” ikgadējais katalogs ABC;

– vairāki periodiskie izdevumi (avīzes, žurnāli);

– SIA “Celtinfo” būvniecības informācijas kartotēka;

– 1998.gadā dibinātais Būvniecības informācijas centrs;

– Internetā pieejamā VARAM Būvniecības departamenta mājas lapa

(www.varam.gov.lv/bd/), “ZL HOTLINE” datu bāze “Būvniecība on–line”, u.c.

4.1.7. Būvniecības informācijas sistēmas pilnveidošana

Iepriekšminēto informācijas avotu saturs tikai daļēji apmierina prasības, kādas nepieciešamas pilnveidojot ar būvniecības nozari saistīto normatīvo bāzi jautājumos par izglītību un apmācību, būvzinātni, ekonomiskiem un tehniskiem aspektiem. Tāpēc nepieciešams attīstīt tādu būvniecības informācijas sistēmu, kas ļautu saņemt operatīvu informāciju visiem interesentiem un būvniecības dalībniekiem: valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām, bankām, apdrošināšanas sabiedrībām, uzņēmumiem un fiziskām personām. Pilnveidojot būvniecības informācijas sistēmu, jāizmanto iespējas, ko dod Ekonomikas, Satiksmes un Finansu ministrijas datu bāzes; Centrālā statistikas pārvalde; Eiropas informācijas korespondētājcentrs; Biznesa sadarbības tīkls (BRE); LAA biznesa informācijas centrs; Internets u.c.

Būvniecības informācijas sistēmas pilnveidošanā jāveic sekojošais:

1. Pašreiz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamenta resursi nevar nodrošināt nozares informācijas pilnveidošanas prasības, jo tajā strādā tikai 18 darbinieki. Būvniecības departamentā ir jāizveido Būvniecības informācijas nodaļa ar sekojošām funkcijām būvniecības nozarei trūkstošās tehniskās informācijas jomā:

– būvniecības nozares likumdošanas, uzņēmējdarbības un būvizstrādājumu ražošanas attīstības izpēte;

– iekšējā un ārējā būvtirgū notiekošo procesu apzināšana un analīze;

– būvuzņēmējdarbību ierobežojošo faktoru izpēte un procedūru vienkāršošana;

– informatīvās bāzes (būvuzņēmumu licencēšana, būvvaldes, būvniecība pašvaldībās, būvinspekcijas darbība) pilnveidošana un aktualizēšana;

– pieprasītās informācijas publicēšana Internetā.

– būvniecības nozares statistisko pārskatu harmonizēšana ar ES prasībām par būvprojektēšanu, būvdarbiem, būvuzņēmumiem, būvizstrādājumiem, un citu ar būvniecību saistīto informāciju;

– apmācību un informatīvo semināru organizēšana.

2. Valsts nozīmes būvniecības informācijas nozīmīgums jāpiešķir pašvaldību būvniecības informācijai – jāizveido vienota valsts informācijas sistēma, kas apvienotu informāciju par būvēm to tapšanas gaitā un ekspluatācijas laikā, ietverot informāciju par izdotajām būvatļaujām, būvekspertīzes slēdzieniem, būvju pieņemšanas ekspluatācijā aktiem, tiesību aktu pārkāpumiem un negadījumiem būvniecībā un citu informāciju.

3. Jāizveido valsts zinātniski – tehniskās informācijas centrs būvniecībā (piemēram, uz RTU zinātniskās bibliotēkas bāzes), kurā sakopotu starptautiska mēroga vadošos zinātniski – tehniskos žurnālus un citu literatūru, kas saistīta ar būvmateriālu un būvizstrādājumu zinātni, vai ražošanu. Šādas centralizētas zinātniski – tehniskās informācijas pieejamība plašam ieinteresēto speciālistu un studentu lokam veicinās būvzinātnes un ražošanas attīstību Latvijā atbilstoši starptautiskajam līmenim. Valsts interesēs ir popularizēt jauninājumus būvmateriālu jomā, jaunākās un progresīvākās tehnoloģijas, metodes un attīstītāko valstu sasniegumus projektēšanā, būvniecībā, kā arī būvju ekspluatācijā, jo jaunāko tehnoloģiju izmantošana bieži ir saistīta ar resursu ekonomiju un kvalitātes paaugstināšanu būvniecības un būves ekspluatācijas laikā. Centra izveidei jāpiesaista ieinteresēto uzņēmumu un sabiedrisko organizāciju līdzekļus.

4.2. Būvuzņēmējdarbība

4.2.1. Būvuzņēmumu struktūra

Būvniecības nozarē darbojas uzņēmumi, kas ir dažādi pēc lieluma (strādājošo skaita ziņā), pēc specializācijas, pēc būvdarbu apjoma u.tml. Būvniecības nozarē privatizācija ir praktiski beigusies un valsts uzņēmumu īpatsvars ir palicis niecīgs. 1999.gadā valsts vai pašvaldības uzņēmumi bija tikai 9, tajos strādāja 2,2% strādājošie. No visa valstī izpildīto būvdarbu apjoma šie uzņēmumi veica 1,6%. Lielāko daļu Latvijas būvuzņēmumu veido privāti uzņēmumi ar nelielu strādājošo skaitu.

Būvniecības nozarē strādā 6% no valstī nodarbinātajiem. Būvniecība ir nozare ar raksturīgu lielu zemas kvalifikācijas strādājošo īpatsvaru. Atsevišķu darbu daļu veic tā saucamie “līgumstrādnieki”, kas nav uzņēmuma štata darbinieki un tāpēc oficiālajā statistikā neparādās.

4.2.1.1. tabula

Būvuzņēmumu dalījums pēc uzņēmumu un strādājošo skaita [18]

Kā redzams, 3.grupas uzņēmumu (ar 50–199 strādniekiem) skaits samazinās un arī strādājošo skaits tajos samazinās, bet lielāko un mazāko uzņēmumu skaits palielinās. Pašreiz Latvijā 74 % no visiem būvuzņēmumiem ir uzņēmumi ar strādājošo skaitu līdz 19, un tam ir tendence pieaugt, līdzīgi kā tas ir atsevišķās Eiropas valstīs.

4.2.1.2. tabula

Būvuzņēmumu grupējums pēc strādājošo skaita atsevišķās ES valstīs 1995. gadā [32]

* Ietver visus uzņēmumus, kur strādājošo skaits ir virs 100

Salīdzinot būvuzņēmumus pēc izpildīto darbu apjoma, uzņēmumiem ar strādājošo skaitu līdz 19 neto apgrozījuma pieaugums 1997.–1999.gadam bija augstākais no visām uzņēmumu grupām – 403% (skat. tabulu 4.2.1.1.). Tie pārsvarā darbojas dzīvojamo māju un dzīvokļu celtniecības un remonta sektorā, kur nepieciešamie kapitālieguldījumi ir salīdzinoši nelieli. Taču daļa ir specializējušies īpašu, augsti atalgotu darbu veikšanā, kas dod ievērojamu apjomu. Arī uzņēmumos ar strādājošo skaitu virs 200 neto apgrozījuma pieaugums bija pat 450% [18].

4.2.2. Imports un eksports

2001.gadā ārpus Latvijas veikto būvdarbu apjoms bija 9,8 milj.Ls, (tas ir 3,8 reizes vairāk nekā šajā pat laikā 2000.gadā), bet ārvalstu būvnieku paveiktais Latvijā bija 3 reizes mazāks, tikai 2,7 milj.Ls (CSP nepublicētie dati). Taču līdz 2001.gadam būvniecībā eksporta – importa bilance bija negatīva (skat. zīmējumu 4.2.2.1.).

4.2.2.1. zīmējums

Lielākais īpatsvars ir būvdarbu importam no ES valstīm un Igaunijas. Mūsu būvnieki darbus veic visvairāk NVS valstīs, it īpaši 2001.gadā, kad darbu apjoms pieauga 5 reizes un sastādīja 76% no visiem eksporta darbiem.

4.2.3. Būvuzņēmējdarbību ietekmējošie faktori, to izraisītās sekas

Kopumā Latvijas būvfirmu potenciāls netiek pilnībā izmantots, jo pasūtījumus varētu izpildīt vēl par ~1/3 vairāk. Bet šo potenciālu izmantot kavē vairāki faktori.

1) Pašlaik vislielāko nozīmi būvuzņēmēji piešķir pieprasījuma nodrošinājumam – 70%, konkurencei – 42% un kvalificēta darbaspēka trūkumam – 9%. Šo faktoru ietekme joprojām pieaug. Tas saistīts ar būvfirmu noslāņošanos spēcīgajās un mazāk spēcīgās, kā arī ar kvalificēta darbaspēka trūkumu un ar konkurējošu būvfirmu ienākšanu Latvijas būvtirgū no ES valstīm, it īpaši kopš 1998.gada. Attēlā redzams, ka tādu ierobežojošo faktoru, kā finansiālās grūtības un neskaidrības likumdošanā ietekme uz būvuzņēmējdarbību 1995.–2001.gadam ir samazinājusies. Pārējo būvuzņēmējdarbību kavējošo faktoru īpatsvars samazinās, nav dominējošs [16].

2) Joprojām ir jūtams sertificētu speciālistu trūkums, jauno speciālistu kvalifikācija atpaliek no mūsdienu prasībām, būvniecības dalībniekiem nav pietiekama informācijas pieejamība, salīdzinot ar ES būvfirmām. Kā pozitīvs ir tas, ka daudzām lielajām būvfirmām ražošanas menedžmenta līmenis ir strauji pieaudzis.

3) Būvniecības konkursi. Pēc Latvijas Būvnieku asociācijas datiem no būvniecībā strādājošiem uzņēmumiem 20 lielākās būvfirmas (jeb 1% no kopējā skaita) 2000.gadā veica 165,52 milj.Ls, jeb 38,6% no kopējā būvapjoma, (t.sk. pašu spēkiem izpildītie darbi bija tikai ~ 60%), taču šajos uzņēmumos strādā tikai 12% no būvniecībā nodarbinātajiem [18]. Šie uzņēmumi arī pārsvarā uzvar valsts un pašvaldību rīkotajos konkursos. Arvien biežāk, lai uzvarētu konkursos, tiek nosauktas nepamatoti zemas cenas. Darbu izpildīšanā galvenais būvuzņēmējs piesaista mazās būvfirmas kā darbuzņēmējus (apakšuzņēmējus), taču būvuzraudzību bieži veic pavirši. Būvniecības laikā tiek palielinātas arī “neparedzētās izmaksas”. Lai attaisnotu konkursa būtību, nodrošinātu iespēju pārbaudīt un atvieglot izvērtēšanas darbu piedāvājuma izmaksu sadaļā, nepieciešams izstrādāt būvniecības izmaksu katalogu, kurā būtu apkopotas būvizstrādājumu (materiālu), darbaspēka un transporta izmaksas dažādiem darbu veidiem.

4.2.3.1.zīmējums

4) Pastāv problēmas būvniecības procedūras jautājumos pašvaldību līmenī. Kopš 1999.gada situācija nav daudz uzlabojusies. 50% ārvalstu būvuzņēmēji atzīst, ka noteikumi un procedūras būvatļauju saņemšanā nav skaidras, it īpaši Rīgā. Apmēram 60% gadījumu būvatļauju saņemšanai nepieciešami gandrīz 6 mēneši, pārējos gadījumos – līdz 3 mēneši [1]. Situācija ir pasliktinājusies kapitālo remontdarbu atļaujas saņemšanā. Būvuzņēmējiem nav skaidrības arī par pašvaldības iestāžu piemērotajiem tarifiem un maksas pakalpojumiem. Gandrīz puse būvuzņēmēju atzīst, ka esošās būvvalžu prasības būvniecības procesā traucē uzņēmējdarbības veikšanu. Ne visas pašvaldības ir izstrādājušas saistošos noteikumus, ne visur ir izveidotas efektīvi strādājošas būvvaldes ar atbilstošu amatpersonu zināšanu līmeni, nav nodrošināta informācijas pieejamība būvvaldēs. Vāja darbība nelikumīgās būvniecības gadījumu atklāšanā. Tāpēc jāveic darbs ar pašvaldībām būvvalžu darba uzlabošanā, būvatļaujas saņemšanas kārtības, kā arī autoruzraudzības, būvuzraudzības pilnveidošanā atbilstoši ekonomiski attīstīto valstu pieredzei. Šīs problēmas ir tieši saistītas arī ar investīcijām labvēlīgas vides radīšanu Latvijā.

Pašlaik strauji notiek Latvijas būvtirgus internacionalizācija. Tāpēc svarīgas zināšanas un prasme piedalīties un uzvarēt starptautisku būvniecības konkursu gadījumos. Atbilstoša izglītība un apmācība nepieciešama jau koledžās un augstskolās par iepirkumu kārtību un līgumu veidiem, to noteikumiem. Šīs tēmas ir nozīmīgas arī patstāvīgi praktizējošiem sertificētiem speciālistiem. Būvniecības internacionalizācijas aspektā nepieciešams pilnveidot normatīvās prasības, nosakot tā saucamās “ātrās” būvniecības iespējas, kad būvatļauja saņemama uz skiču projekta pamata. Bet tas nozīmē ievērojami paaugstināt arī būvvalžu amatpersonu zināšanas un atbildību.

Būvuzņēmumu darbības finansiāli – analītiskie rādītāji liecina, ka pieaug neto apgrozījums, bet uzrādītās peļņas % ar katru gadu samazinās. Tā, piemēram, 1999.gadā, salīdzinot ar 1997.gadu, peļņas % samazinājies 2 reizes (no 4,6% uz 2,3%), privātajos uzņēmumos tas samazinājies pat 2,7 reizes. Vienlaicīgi nodokļu apjoms pirms peļņas pieaug. Acīmredzot, pieaug slēptās peļņas apjomi, jo būvniecībā ar tik zemiem peļņas rādītājiem nav izdevīgi strādāt. Līdzīga tendence ir arī Igaunijā u.c. kaimiņvalstīs. Arī ar peļņu saistītie rādītāji, kā rentabilitāte, maksātspēja, likviditātes koeficienti u.c., kopš 1997.gada strauji krītas un 2000.gadā jau bija ļoti zemā līmenī. CSP veiktajā konjunktūras apsekojumā norādīts, ka arī plānoto investīciju apjoms nākošajiem gadiem kopš 1999.gada kopumā krītas [18].

Būvniecība ir viens no tiem tautsaimniecības sektoriem, kur vairāku iemeslu dēļ darbojas “ēnu ekonomika”, lai izvairītos no nodokļu maksājumiem. It īpaši tā ir izplatīta ģimenes māju būvniecības sektorā (40–50% no darbu kopapjoma šai sektorā) [7], jo šie darbi pārsvarā netiek saskaņoti ar valsts pārvaldes instancēm, to realizācijai parasti nav nepieciešami lieli kapitālieguldījumi un stabilas būvfirmas pakalpojumi. Bet pasūtītāji ir ieinteresēti samazināt izmaksas uz nodokļu rēķina, tādejādi veicinot būvuzņēmumu nelegālu darbību. Tāpēc ir jāpanāk nelegālās algas maksājumu gadījumu samazināšana, lai strādājošajiem paaugstinātu nodokļu ieņēmumu līmeni un līdzsvarotu valsts un pašvaldību budžeta ieņēmumu struktūru.

4.2.4. Būvuzņēmumu specializācija un sadarbība

Latvijā attīstās būvuzņēmumu specializācija. Specializācija raksturīga tiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar konkrētu ražotāju būvizstrādājumu iebūvēšanu vai īpašu tehnoloģiju objektos. Pasaules praksē ir augsti specializētas meistaru un amatnieku firmas uz vienu produkciju vai tehniku, kas nodarbina tikai dažas personas un ir aktīvas, piemēram, privātajā mājokļu būvniecības sektorā. No otras puses ir inženierbūvju uzņēmumi. Kooperējoties ar vairākiem citiem uzņēmumiem, parasti tie strādā ar lieliem projektiem sabiedriskajam sektoram vai lielām privātfirmām un tādejādi nodrošina augstu kvalitāti.

Pašreizējā rūpniecības attīstība ES ved uz dziļāku integrāciju starp uzņēmumiem dažādās produkta ražošanas pakāpēs. Jo vairāk ir labi attīstītu un objektīvu saišu starp uzņēmumiem, jo vairāk ekonomika iegūst no augsta līmeņa integrācijas. Savstarpējās sadarbības saišu vājums var radīt nopietnus kavējumus attiecīgajā tautsaimniecības sektorā. Šajā sakarā piegādātāja un viņa partnera kvalitāte ir izšķirošais faktors sadarbības veidošanā. Ir sarežģīti novērtēt precīzu savstarpējo līgumu izplatību un nozīmi ES ekonomikā. Taču pētījumi rāda, ka savstarpējā sadarbība ir izplatīta rūpniecības un būvniecības nozarēs [11]. Minēto aspektu sakarībā ļoti aktuāli ir semināri, konferences, izstādes, informātika un informācija.

Būvniecībā sadarbība ir nozīmīga divos virzienos:

1) vertikālā – piemēram, starp būvizstrādājumu ražotājiem un būvdarbu veicējiem vai starp materiālu izejvielu ieguvējiem un būvmateriālu ražotājiem u.tml.;

2) horizontālā – piemēram, starp dažādas specializācijas un lieluma būvuzņēmumiem.

Latvijā sadarbība starp dažādas specializācijas būvuzņēmumiem attīstās lēni, piemēram, ievērojami jāpilnveido sadarbība starp projektētājiem un būvdarbu veicējiem. Galvenokārt, pieprasījumu trūkuma dēļ būvuzņēmumi parasti cenšas iegūt pēc iespējas lielāku līgumdarbu apjomu, iesaistot ierobežotu skaitu citu uzņēmumu. Taču no tā parasti cieš būvniecības kvalitāte un pazeminās būvnieku konkurētspēja. Lai uzlabotu stāvokli, jāpārstrādā autoruzraudzības, būvuzraudzības, būvekspertīzes noteikumi, jāpaplašina pakalpojumu sniedzēju loks būvniecībā, iesaistot konsultantus par juridiskiem, plānošanas, apdrošināšanas u.c. jautājumiem.

4.2.5. Apakšprogrammas mērķi un uzdevumi

Apakšprogrammas mērķis: ievērojot būvtirgus internacionalizāciju, izstrādāt pasākumu plānu un rekomendācijas būvprojektēšanas un būvniecības uzņēmumu konkurētspējas un attīstības veicināšanai.

Saskaņā ar zinātnisko pētījumu “Būvniecības nozares attīstības perspektīvas sakarā ar iestāšanos Eiropas Savienībā” (SIA ZA Ekonomikas institūts, Rīga, 1998.) galvenie konkurētspējas paaugstināšanas uzdevumi ir:

1. uzlabot būvniecības nozares darbību regulējošo vidi;

2. uzlabot izglītības un apmācības kvalitāti atbilstoši pieprasījumam;

3. nodrošināt godīgu konkurenci;

4. pilnveidot valsts un pašvaldību lomu nozares procesos;

5. paaugstināt būvju kvalitāti:

– veicot tehnisko kontroli un atbilstības novērtēšanu standartiem un normām;

– nodrošinot būvniecības speciālistu apmācību;

– nodrošinot pašu uzņēmumu darbībā kvalitāti un ieviešot kvalitātes vadības sistēmu.

Pretkorupcijas pasākumi optimālu lēmumu pieņemšanā ir sekojoši:

– kontrolējošo valsts institūciju darbības pilnveidošana;

– normatīvās bāzes pilnveidošana un būvniecības procesa vienkāršošana, lai sekmētu uzņēmējdarbību un investīciju attīstību būvniecībā;

– godīgas, atklātas un nediskriminējošas valsts un pašvaldību iepirkumu norises procedūras nodrošināšana būvniecībā.

Viens no veicamajiem pasākumiem ir speciālistu reģistrācijas un kvalitātes sistēmu ieviešana. Būtiski, lai būvfirmu veikto darbu kvalitāte atbilstu specializācijai. Pašlaik darbojas vairāk nekā 2000 licencēti būvuzņēmumi. Lai varētu saņemt licenci būvniecībā, būvuzņēmumā jābūt sertificētiem speciālistiem. Lai saņemtu licenci restaurācijas darbiem, nepieciešams atzinums no Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas. Tas var novērst gadījumus, kad valsts nozīmes kultūras pieminekļi cieš no nekvalitatīvi izpildītiem restaurācijas darbiem. Nosakot licences darbības termiņu, tiek ņemts vērā uzrādītais algu lielums uzņēmumā salīdzinājumā ar vidējām algām nozarē, kā arī citi rādītāji. Būvniecības nozarē 2001.gada pirmajos 9 mēnešos vidējā mēnešalga bija 136,65 Ls. Latvijas Būvnieku asociācija un Latvijas Celtnieku arodbiedrība 1998.gada 24.aprīlī ir noslēgusi Ģenerālvienošanos par darba samaksu – būvniecībā nodarbināto speciālistu un kvalificēto strādnieku minimālā stundas tarifa likme ir 1,00 (viens) lats.

Būvniecībā notiek būvnormatīvu un noteikumu ieviešana un pilnveidošana, harmonizējot tos ar Eiropas Savienības direktīvām un pasaules praksi, t.sk. dažāda veida brīvprātīgas vai obligātas apdrošināšanas ieviešana. Apdrošināšana būvniecībā ir komplicēts uzdevums, jo katra objekta būvniecībā (projektēšanā, būvniecībā, rekonstrukcijā, renovācijā, būvju nojaukšanā) ir iesaistītas vairākas puses, kas uzņemas zināmas saistības un līdz ar to ir pakļautas riskam. 2002.gada februārī Saeimā tiks pieņemti grozījumi Būvniecības likumā, kur 9.nodaļas 33.pantā paredzēts: “(1) Katra būvniecības dalībnieka pienākums ir noslēgt civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas līgumu, kas nodrošina to zaudējumu atlīdzību, kuri var rasties trešajām – būvniecībā neiesaistītajām personām. (5) Būvniecības dalībnieku obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas noteikumus izdod Ministru kabinets.”. Likuma 33. pants būs spēkā ar 2005. gada 1. janvāri. Līdz šim termiņam ir jāizstrādā MK noteikumi par civiltiesiskās apdrošināšanas kārtību un apdrošināšanas limitu noteikšanu būvniecībā.

4.2.6. Būvniecības kvalitātes nodrošināšana Latvijā

Latvijā būvniecības kvalitātes paaugstināšana ir īpaši svarīga, jo nozare atpaliek no kvalitātes līmeņa, kāds pastāv ES tirgū būvprocesa kārtībā, darbu izpildē, īpaši būvprojektu kvalitātē.

Būvniecībā svarīgi ir trīs kvalitātes aspekti:

• priekšizpēte un būvprojekta kvalitāte;

• ražošanas procesa kvalitāte (būvizstrādājumu kvalitāte, būvniecības tehnoloģijas kvalitāte);

• vispārīgā kvalitātes vadība (finansu vadība, tirgus vadība, ražošanas vadība, personāla vadība, kas noved pie kvalitatīva gala produkta).

Jābūt izveidotai sistēmai, kurā kontrole ir samērīga valsts, pašvaldību un atsevišķa uzņēmuma līmenī, uzņēmējiem ir pietiekama tehnoloģiju pieejamības un attīstības brīvība, izpratne par saviem pienākumiem un atbildību.

Lai palielinātu investīcijas būvniecībā un vienkāršotu būvatļauju saņemšanu tiem investoriem un būvuzņēmējiem, kuriem ir profesionāla un moderna kvalitātes vadības sistēma, un lai paaugstinātu būvuzņēmēju atbildību, nepieciešams:

1. Sakārtot kvalitātes vadības sistēmu sertifikācijas procedūru būvniecībā;

2. izstrādāt normatīvos aktus jaunās kvalitātes vadības un būvkontroles sistēmas realizācijai;

3. izstrādāt instrukciju (ieteikumus) pašvaldību būvinspekciju darbībai jaunajā sistēmā un veikt pašvaldību būvvalžu darbinieku (arī būvinspektoru) apmācības.

Latvijas būvuzņēmumu konkurētspēju paaugstināšanā nepieciešamas lielas investīcijas kvalitātes standartu un jaunu tehnoloģiju ieviešanai, reklāmai un tirgzinībai. Valsts uzdevums ir radīt galvenos priekšnoteikumus uzņēmējdarbības stabilai attīstībai būvniecībā.

4.3. Būvizstrādājumi

4.3.1. Vispārējā situācija būvizstrādājumu ražošanā

Straujā būvniecības apjomu krišanās deviņdesmito gadu sākumā un tam sekojošā importa būvizstrādājumu ražojumu iespiešanās Latvijas tirgū, kā arī energoresursu cenu celšanās un lielais patēriņš ražošanā, vietējo būvizstrādājumu neatbilstošā kvalitāte un pieprasījuma straujā krišanās izsauca būvizstrādājumu ražošanas samazināšanos valstī. Atsevišķu būvizstrādājumu grupu ražošanas samazinājums laika posmā no 1990.– 1996.gadam dots tabulā.

4.3.1.1.tabula

Būvizstrādājumu ražošanas kritums
(Latvijas Būvmateriālu asociācijas dati)

Būvizstrādājumu ražošanas krituma rezultātā jau pirms 1994.gada vietās, kurās bija izvietoti būvizstrādājumu ražošanas uzņēmumi, jūtami samazinājās iedzīvotāju nodarbinātība. CSP dati liecina, ka arī pēdējos gados būvizstrādājumu realizācija samazinās.

4.3.1.1.zīmējums

Tajā pašā laikā Latvijā ir pietiekoši lieli zemes dzīļu resursi plaša klāsta būvizstrādājumu ražošanai. Pēdējos 20–30 gados veiktā ģeoloģiskā izpēte liecina par augsti kvalitatīvu būvmateriālu ražošanai nepieciešamo pamatizejvielu esamību – cementa, būvkeramikas, gāzbetona, ģipša un tā izstrādājumu, kvarca smilšu, kaļķu, ekoloģiski tīra (bezasbesta) šīfera ražošanai. Viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām ir arī Latvijas meži, no kuriem iegūst vērtīgu būvmateriālu – koksni.

4.3.1.2.zīmējums

Latvijas ārējās tirdzniecības nacionālajā programmā (apstiprināta MK 21.12.1999.) būvmateriāli un atkritumu pārstrādes rezultātā iegūtie būvmateriāli tiek uzskatīti par eksporta perspektīvu nozari, jo no visiem Latvijā ražotajiem būvmateriāliem (ieskaitot stikla izstrādājumus) 41% tiek eksportēts.

4.3.2. Būvizstrādājumu imports un eksports

Importēto būvizstrādājumu veidu, cenu un apjomu nosaka pieprasījums, izstrādājuma klimatiskā atbilstība, attālums starp valstīm, kā arī vispārējo politisko un ekonomisko saišu attīstība starp valstīm.

Būvizstrādājumu importu veido arī Lietuvā, Igaunijā un Krievijā iepirktie būvizstrādājumi, kas Latvijas tirgū konkurē ar to zemajām cenām. Praktiski tikai ar importu tiek segts pieprasījums pēc minerālās vates, keramzīta, stikla, metāla un citiem materiāliem.

Būvizstrādājumu eksports šobrīd ir savas attīstības sākumā. Pašlaik eksports būvizstrādājumu jomā sāk plašāk izvērsties uz ES, kas saistīts ar atbilstības novērtēšanas sistēmas un Eiropas standartu ieviešanu, kas savukārt veicināja būvizstrādājumu kvalitātes uzlabošanos. Kvalitātes jautājumi valsts līmenī, kas ir svarīgākais eksporta uz ES valstīm priekšnoteikums, vēl nav noregulēti. Tomēr daži būvizstrādājumu ražotāji atbilstošo prasību izpildi ir nodrošinājuši paši saviem spēkiem.

Kopējā būvizstrādājumu importa – eksporta bilance kopš 1996.gada ir negatīva. Pēdējos gados imports pieaug, bet eksports – samazinās.

Būvizstrādājumu importa – eksporta bilanci negatīvi ietekmē apdares materiālu, akmens, cementa, stikla un keramikas izstrādājumu imports.

4.3.2.1. zīmējums

4.3.3. Standartizācija būvniecībā

Saskaņā ar Standartizācijas likumu un Eiropas Standartizācijas organizācijas CEN nolikumu standarts ir ieinteresēto pušu brīvprātīgas vienošanās dokuments. Standarta piemērošana kļūst obligāta vienīgi tad, ja uz to ir dota atsauce likumā vai Ministru kabineta noteikumos gadījumos, kad standarts attiecas uz t.s. reglamentēto sfēru.

Latvijas nacionālās standartizācijas sistēmas vadību realizē Ekonomikas ministrija. Darbu sākušas vairāk nekā 47 standartizācijas tehniskās komitejas, tai skaitā ir izveidota Būvniecības standartizācijas tehniskā komiteja (TK). Būvniecības nozarē vēl darbojas Būvmateriālu TK, Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas TK, Ceļu būves TK.

Lai paaugstinātu Latvijas būvizstrādājumu konkurences spēju Eiropas tirgū, jānostiprina valstī būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas sistēma un tirgus uzraudzība, tai skaitā nepieciešams izveidot references laboratoriju ar iekārtām, kurās var noteikt svarīgāko materiālu un būvizstrādājumu būtisko parametru atbilstību Eiropas standartu prasībām, bet ražošanas uzņēmumos jāizveido kvalitātes vadības sistēma. Bez tam nepieciešams uzlabot Latvijā ražotās produkcijas kvalitātes arhitektonisko potenciālu.

Daļa Latvijas būvmateriālu ražošanas uzņēmumu jau pierādījuši, ka ir spējīgi ražot konkurētspējīgu produkciju atbilstoši Rietumeiropas valstu standartiem. Latvijas būvmateriāli un no tiem veidotās būvkonstrukcijas parasti ir lētākas par importa materiāliem. Atzinīgi arī vērtējama Rietumeiropas firmu būvmateriālu ražotņu sekmīga darbība Latvijā, kuru produkcija ir konkurētspējīga vietējā un ārvalstu tirgū.

Pašreiz būvizstrādājumu ražošanas un realizācijas jomā svarīga ir standartizācija. Saskaņā ar Latvijas nacionālo programmu “Integrācija Eiropas Savienībā” apakšprogrammas “Standartizācijas attīstība Latvijā” Nacionālajā standartizācijas sistēmā līdz 2004.gadam jāadaptē aptuveni 8000 CEN standartu, no tiem būvniecības un būvmateriālu jomā ap 1500. Latvijai kā Eiropas savienības un CEN dalībvalstij būs savā nacionālajā standartizācijas sistēmā jāievieš visi CEN standarti. Sevišķi svarīgi adaptēt reglamentētajā sfērā nepieciešamos standartus, kuriem saskaņā ar Standartizācijas likumu nepieciešams tulkojums latviešu valodā. Reglamentētā sfērā ietverto CEN standartu adaptāciju, tai skaitā tulkošanu organizē VARAM. Šis process tiek finansēts gan no ministrijas budžeta līdzekļiem, gan, it īpaši tuvākajos gados – piesaistot PHARE programmas līdzekļus.

Pārējo CEN standartu adaptācijā galvenā loma ir ieinteresētajām pusēm – ražotājiem, patērētājiem, valsts institūcijām un nevalstiskām organizācijām. Arī VARAM piedalās šajā procesā, tomēr pagaidām ar minimālu finansējumu.

4.4. Mājokļu būve un atjaunošana

4.4.1. Vispārējā situācija

Viens no svarīgākajiem būvniecības galaproduktiem ir mājoklis, kas ir galvenais cilvēka dzīves darbībai un eksistencei nepieciešamās vides nodrošinājums un reizē arī viens no tautas labklājības rādītājiem.

Tā kā mājokļu kvalitāti kopumā nosaka vispārējais dzīves līmenis valstī, tad valsts dalība mājokļu attīstībā no makroekonomiskā viedokļa ir jāvērtē kā būtisks ieguldījums tautas attīstībā.

Tirgus ekonomikas apstākļos mājoklis atbilst mājokļa īpašnieka materiālajam stāvoklim un izpratnei par patēriņa prioritātēm – cik augstu patēriņa prioritāšu skalās atrodas mājoklis un cik daudz līdzekļu persona ir gatava par to izdot.

Šodien aktuāli, lai mājoklis būtu ērts, ekonomisks un reāli uzturams, kā arī būtu arhitektoniski izteiksmīgs un iekļautos apkārtējā vidē.

2000. gada beigās Latvijas dzīvojamā fonda apjoms sastādīja 53,4 milj. m². Tā izvietojums pilsētās un laukos sadalās sekojoši:

4.4.1.1.tabula

Latvijas dzīvojamais fonds [15]
(attiecīgā gada beigās)

Mājokļa vidējā kopējā platība uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir apmēram par 2–3 reizēm mazāka kā Eiropas Savienības valstīs, kur dzīvojamajā fondā pārsvarā ir 4–5 istabu mājokļi, bet Latvijā – 1–2 istabu mājokļi [32]. Salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, Latvijā mājokļa kvalitāte ir zemāka, dzīvojamās ēkas ir salīdzinoši vecas un nekvalitatīvas.

Kopš 1990.gada radikāli mainījusies mājokļu būvniecības finansēšanas avotu struktūra. Ja 1990.gadā no valsts un pašvaldību budžeta finansēja 53% dzīvokļu būvniecību, tad 1998.gadā vairs tikai 0,5%. Līdzekļu trūkuma dēļ gandrīz katrā pilsētā, pagastā un novadā ir atrodami būvēt iesākti daudzdzīvokļu nami, kas labākajā gadījumā ir iekonservēti, bet parasti – atstāti sabrukšanai. Pašreiz 97% mājokļu tiek būvēti par iedzīvotāju līdzekļiem, no kuriem atsevišķi mājokļi ir ļoti dārgi [23]. Būvdarbu teritoriālais izvietojums valstī nevienmērīgs, jo atkarīgs no investīciju un maksātspējas līmeņa.

4.4.1.4.zīmējums

Dzīvojamo māju būvniecība

1991.gadā uzsāktās namu denacionalizācijas un 1995.gadā – dzīvokļu privatizācijas rezultātā ir būtiski izmainījusies dzīvojamā fonda piederības struktūra.

4.4.1.3.zīmējums

Avots: Latvijas dzīvojamais fonds (CSP attiecīgo gadu statistikas dati)

Lielākā problēma ir mājokļu fonda ievērojamais nolietojums un neapmierinošā kvalitāte. Aptuveni 1/3 ēku ir būvētas pirms 2.pasaules kara. Par neatbilstošām tehnisku un morālu kritēriju dēļ jāatzīst arī daļa ēku, kas būvētas pēc 103., 104., 464, 467. u.c. sēriju tipveida projektiem. Rūpnieciski būvēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju norobežojošo konstrukciju siltumizolācijas spēja ir zema, siltuma patēriņš – pārmērīgs, līdz ar to mājokļu ekspluatācija ir neekonomiska.

Valstī 01.01.2000. bez fizisko personu īpašumā esošajām mājām pavisam bija 32377 mājas, t.sk. valsts un pašvaldību – 30185, no kurām 3098 mājas, jeb 10,3% [20] ir galēji nolietotas vai avārijas stāvoklī (salīdzinoši – Lietuvā 4,1% [34]).

Mājokļu labiekārtotības pakāpe valstī ir nelīdzsvarota, ja lielpilsētās tā ir laba, tad mazpilsētās un laukos mājokļu labiekārtojums ir salīdzinoši zemākā līmenī, tas kopumā nesasniedz Eiropas attīstīto valstu līmeni.

4.4.1.2.tabula

Mājokļu labiekārtotība procentos 2000.gada beigās [20]

Tātad esošā mājokļu fonda lielākajai daļai, tai skaitā arī daudzdzīvokļu dzelzsbetona dzīvojamām mājām, ir nepieciešama rekonstrukcija un modernizācija.

4.4.2. Nepabeigtās būves

Viena no nopietnākajām ekspansīvās un industriāli orientētās padomju laika būvniecības sekām ir nepabeigtā būvniecība. Pamestas, demolētas būves un nepabeigtie objekti sastopami vienlīdz pilsētās un laukos. Vislielākais nepabeigto un pamesto būvju īpatsvars ir Rīgas pilsētā (40) un Rīgas rajonā (19), Liepājā (34) un Liepājas rajonā (12), kā arī Dobeles rajonā un Daugavpils rajonā. Šādu būvju tehniskā situācija ir ļoti smaga, jo tās nav bijušas iekonservētas.

Būvju pabeigšanas izmaksas nepabeigtiem objektiem parasti ir līdzvērtīgas jaunas būves būvniecības izmaksām, taču objektu apsekošana un ekspertīze pirms būvdarbu atjaunošanas prasa papildu izdevumus. Tādēļ problēmas risinājuma galvenā atslēga ir noteikt, kādas potenciālas priekšrocības var sniegt konkrētās būves un teritorija. Gadījumos, kad būves pabeigšana prasa mazākus līdzekļus, nepabeigtās būves var būt izdevīgas pašvaldībām.

Risinājumi pašvaldības iespējami rīcībai:

1. Gadījumos, kad būvju pabeigšana ir pārāk dārga, izsludināt konkursu par mikrorajona kompleksveida attīstību – pieļaujot kopīga attīstības priekšlikuma iesniegšanu no vairākiem būvniecības un investīciju uzņēmumiem, tādējādi samazinot kopējās būvizmaksas;

2. Grozīt teritoriālās attīstības plānu, nosakot attiecīgajai teritorijai citu nekustamā īpašuma lietošanas mērķi un tādējādi piesaistot ražošanas un citu nozaru uzņēmējdarbību, lai ieguldītos līdzekļus varētu atpelnīt;

3. Pašvaldībai pašai piesaistot finanses – pabeigt būvniecību sociālo mājokļu vajadzībām, tā atrisinot divas problēmas vienlaicīgi;

4. Pašvaldībai pašai piesaistot finanses – izvērtēt nepabeigto būvju nojaukšanas lietderību un vides rekultivēšanu.

Lai sakārtotu vidi ar nepabeigtajām būvēm, nepieciešamas investīcijas. Investīciju piesaistē viens no būtiskākajiem un sarežģītākajiem faktoriem ir zemes gabala vērtība, kā arī īpašumtiesības uz zemi un būvi, ja tās zemes reformas rezultātā nonākušas dažādu īpašnieku īpašumā. Būtiski ir pilnveidot tiesisko bāzi šajā jomā.

4.4.3. Mājokļu būvniecības attīstības iespējas

Mājokļu būvniecību un attīstību tirgus ekonomikas apstākļos nosaka pieprasījums un piedāvājums. Pozitīvu faktoru mājokļu attīstībai veido prognozes par valsts ekonomisko stabilizāciju un IKP apjoma pakāpenisku pieaugumu. Tajā pat laikā būtisks negatīvais rādītājs ir iedzīvotāju noslāņošanās pēc ieņēmumiem kā nemainīga, tāpēc bīstama pašreizējās sabiedrības attīstības tendence.

Pieprasījuma galvenie veidotāji ir mājsaimniecības un pastarpināti – arī pašvaldības. Pēc CSP mājsaimniecību budžetu pētījumu datiem 2000.gadā iedzīvotājus atbilstoši to nodrošinātībai un maksātspējai dzīvokļu tirgū var dalīt trīs galvenajās kategorijās.

4.4.3.1.zīmējums

Zīmējumā minētie dati liecina, ka 60% no visiem iedzīvotājiem valstī ir mazturīgie iedzīvotāji un tikai 10% iedzīvotāju veido maksātspējīgu pieprasījumu.

Pašvaldības un atsevišķas sabiedriskās organizācijas veido pieprasījumu, lai galvenokārt nosegtu mazturīgo iedzīvotāju vajadzības pēc mājokļa un risinātu akūtākos jautājumus šajā sektorā.

Piedāvājuma veidotāji pārstāv dažādas grupas, pamatā ar nolūku gūt peļņu. Tie var būt ar nekustamo īpašumu tieši saistītie tirgus dalībnieki: būvniecības uzņēmumi, nekustamā īpašuma investori, infrastruktūras attīstītāji, nekustamā īpašuma pārvaldnieki, mākleri u.c.

Citu grupu pārstāv fiziskās un juridiskās personas, kas mājokļu nozarē ieinteresēti kā trešās puses: bankas, fondi, juristi, notāri, apdrošināšanas sabiedrības u.c. īstermiņā šiem dalībniekiem ir nenoturīga interese, kas ir atkarīga no pieprasījuma. Līdz ar mājokļu kreditēšanas attīstību aktivizējas tādas profesionālās grupas kā nekustamā īpašuma vērtētāji, apdrošinātāji.

Kā praktiski jauna grupa izdalāmi energoaudita veicēji, kuriem ir sevišķi liels attīstības potenciāls, kas tiks aktivizēts līdz ar ēku energoauditēšanas normatīvās bāzes izveidi un sertificēšanas attīstīšanu.

Piedāvājuma nenoturība cieši saistīta ar pieprasījuma trūkumu attiecībā uz īstermiņa un vidēja termiņa tirgus perspektīvām mājokļu nozarē. Zemais pieprasījums nosaka neaktivitāti būvniecībā. Līdz ar pieprasījuma stimulēšanu, attīstīsies konkurence mājokļu nozares piedāvājuma daļā, tā veicinot ekonomiku un augstāku dzīvošanas kvalitātes līmeni.

Dzīvokļu tirgus sekmīgai darbībai nepieciešami 5%–7% brīvu dzīvokļu no pilsētās esošā kopējā dzīvokļu skaita. Lai radītu šādu situāciju mājokļu tirgū, Latvijā nepieciešams uzbūvēt dzīvojamās ēkas ar apmēram 700000 m2 kopējās apdzīvojamās platības, kuru būvniecības izmaksas sastāda 200 miljoni Ls.

Baltijas jūras valstīs dzīvokļu skaits uz 1000 iedzīvotājiem vidēji sastāda 403, Latvijā – 383. Lai sasniegtu citu Baltijas jūras valstu līmeni, papildus jāuzbūvē apmēram 49600 dzīvokļu par 450–675 milj. Ls. (avots: 10 Eiropas valstu statistikas dati).

Jāņem vērā arī fakts, ka dzīvojamo māju būvniecībā līdz 90–to gadu sākumam parasti netika ņemta vērā vides pieejamība personām ar īpašām vajadzībām (personas ar kustību traucējumiem, ar pilnu vai smagas pakāpes redzes vai dzirdes zudumu u.tml.). Bez tam, līdz šim būvēto mājokļu arhitektoniskais veidols vairumā gadījumu ir ļoti nabadzīgs. Kopumā ~75% Latvijas iedzīvotāji nav apmierināti ar šodienas mājokļa apstākļiem un vēlas tos uzlabot.

Ņemot vērā iepriekšminētos faktus, līdz 2011.gadam valdībai aktuāla sekojošu pasākumu veikšana:

– saskaņā ar 2000. gada 6. maija Deklarācijas 9.11. punktu sakārtot institucionālo struktūru mājokļu jomā, nododot visas ar mājokļu politiku saistītās funkcijas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetencē un izveidot Mājokļu aģentūru kā vienotas valsts politikas īstenotāju;

– efektīvu finansu instrumentu ieviešana mājokļu būvniecībai (subsīdijas un dotācijas sociālajam mājoklim, garantijas – atbilstoša mājokļa būvniecībai vai tā uzlabošanai, mērķkredīti un atbalsta programmas – mērķauditorijai);

– fiskālās politikas realizēšana mājokļu būvniecības un atjaunošanas veicināšanai;

– mājokļu sektora padziļinātas izpētes veikšana;

– ar mājokļiem saistītās normatīvās bāzes pilnveidošana;

– konsultatīvās palīdzības un apmācību atbalstīšana mājokļu attīstības dalībnieku grupām – daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanas uzņēmumiem, iedzīvotājiem, Mājokļu konsultatīvo Konsultāciju centru izveides veicināšana;

– informācijas aprites, mājokļu apsekošanas un tehniskās kontroles pilnveide.

4.4.4. Mājokļu kreditēšana

Ar mājokļu kreditēšanu jāsaprot:

– banku izsniegtie hipotekārie aizdevumi (aizdevums pret nekustamā īpašuma ķīlu), kas tiek refinansēti, emitējot ķīlu zīmes (saskaņā ar likumu “Hipotekāro ķīlu zīmju likums”);

– jebkuri citi finansu instrumenti, kas paredzēti mājokļu finansēšanai (ārvalstu kredītlīnijas un aizdevumi, kopuzkrājumu fondi, būvniecības krājkonti, valsts investīcijas u.c.).

Latvijā, Lietuvā un Igaunijā situācija mājokļu sektorā ir līdzīga kā dzīvojamā fonda piederības, tā arī mājokļu kvalitātes un problēmu jomā. Būtiskas atšķirības ir problēmu risinājumā. Kā Igaunijā, tā Lietuvā pastāv valsts subsīdijas mājokļiem. Atšķirības ir arī institucionālajā struktūrā, jo bez atbildīgās ministrijas (Vides ministrijas) Mājokļu politikas nodaļas, institucionālajā sistēmā darbojas arī mājokļu politikas ieviešanas institūcijas. TāIgaunijā ir izveidots mājokļu kreditēšanas fonds – Igaunijas Mājoklis, kurš piedāvā aizdevumus mājokļu būvniecībai vai atjaunošanai un finansē atbalsta programmas. Galvenās mērķgrupas ir dzīvokļu īrnieki un īpašnieki, kā arī apsaimniekošanas sabiedrības. Fonda līdzekļus veido valsts budžeta līdzekļi, privatizācijas rezultātā iegūtais kapitāls, starptautisko banku aizdevumi, kā arī cita veida līdzekļi.

Lietuvā izveidoti:

1. Mājokļu un pilsētas attīstības fonds;

2. Mājokļu aizdevumu apdrošināšanas sabiedrība;

3. Mājokļu iegādes un būvniecības atbalsta fonds.

Lietuvā hipotekārajiem kredītiem zemas procentlikmes (5%) ir pateicoties kredītu apdrošināšanai. Bankas, ja kredīts tiek apdrošināts, klientam piedāvā izdevīgākus nosacījumus, jo tā neatmaksāšanas gadījumā visus zaudējumus segs apdrošinātājs.

No makroekonomiskā viedokļa, Latvijas finansu sektora un monetārās politikas stabilitāte šobrīd nodrošina pozitīvus apstākļus ilgtermiņa kredītresursu piedāvājumam. Ņemot vērā nepieciešamību pēc kapiltāieguldījumiem, Latvijas bankas ir ieinteresētas hipotekārā tirgus potenciāla izmantošanā. Tomēr nav paredzams, ka līdz 2004.gadam komercbankas ar saviem līdzekļiem spēs piedāvāt kredītnosacījumus, kas būtu pieejami relatīvi vidēja un zema ienākumu līmeņa iedzīvotājiem pēc termiņiem un procentu likmēm.

Lai arī hipotekārais tirgus attīstītās, komerciālos kredītus spējīga izmantot tikai neliela daļa privāto personu, kā arī atsevišķas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības, ja tām ir labvēlīgi maksātspējas nosacījumi, it īpaši lielākās sabiedrības, kas apsaimnieko vairākas mājas. Šobrīd vidējā hipotekāro kredītu tirgus likme ir 10% – 14% ar atmaksas periodu no 5 – 15 gadiem.

Pēc Latvijas Hipotēku un zemes bankas informācijas, hipotekāro kredītu apjoms Latvijā šobrīd veido aptuveni 40 Ls uz vienu cilvēku. Vācijā šis rādītājs ir 15000 marku/cilv., ASV – 45000 USD/cilv.[24].

Lielākās problēmas hipotekārās kreditēšanas straujākai attīstībai Latvijā ir:

– Zema maksātspēja,

– Augstas procentu likmes un valūtas risks,

– Līdzekļu trūkums pašu ieguldījumiem,

– Sabiedrības psiholoģiskā negatavība un aizspriedumi pret kredītsaistībām,

– Nepārliecinātība par valsts sociālekonomiskās situācijas un personiskā materiālā stāvokļa drošību nākotnē.

Valstī jārada situācija, kas stimulētu mājokļu īpašniekus ieguldīt personīgos līdzekļus to īpašumā esošā mājokļa sakārtošanai, piedāvājot īpašus mājokļu kreditēšanas nosacījumus. Tie ir:

1. ilgtermiņa kredīti ar relatīvi zemiem kredītprocentiem,

2. dažādu institūciju garantijas kredīta ņēmējam vai līdzdalība finansēšanā.

Lai panāktu tādu ilgtermiņa kredītresursu piedāvājumu, kas būtu pieejams lielākai sabiedrības daļai, hipotekārās mājokļu kreditēšanas attīstībai dodams impulss ar valsts garantētām ārvalstu finansu institūciju kredītlīnijām, kuru resursi tiek izmantoti kā sociāli ievirzītas programmas – virzītas uz noteiktām kredīta ņēmēju kategorijām.

Šim nolūkam valdība 2000.gada 13.jūnijā pieņēmusi “Mājokļu attīstības kreditēšanas programmu”. Saskaņā ar šo programmu nākamajos gados īstenojama hipotekārā mājokļu kreditēšanas tirgus attīstīšanas pilotfāze, kas balstīsies uz divām programmām:

1. 2000.gada 13.jūnijā MK akceptētās “Mājokļu attīstības kreditēšanas programmas” pilotprogrammas, kurā paredzēts uzsākt mājokļu projektu finansēšanu no 2002.gada.

Programmas īstenošanai 2001. gada 26. novembrī Finansu ministrs valsts vārdā parakstīja galvojumu 20 milj. Ls apmērā.

Valdība 2001. gada 9. oktobrī (Ministru kabineta sēdes protokols Nr. 48, 32.§) pieņēma lēmumu par Pasaules bankas aizdevumu Lauku attīstības projektam kapitalizāciju, palielinot pamatkapitālu LHZB ar nosacījumu, ka līdzekļi tiks novirzīti arī mājokļu kreditēšanas programmas finansēšanai.

2. Pasaules Bankas Mājokļu projekts, kura ietvaros tiek veidots garantiju mehānisms ar mērķi stimulēt hipotekāro kredītu plašāku izmantošanu mājokļu problēmu risināšanā, kā arī veicināt daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieku sabiedrību veidošanos un atvieglotu šīm sabiedrībām iespējas saņemt kredītus māju apsaimniekošanai, remontam un uzlabošanai. Šī projekta realizācijai tiks izmantoti resursi no 2 milj. ASV dolāru ekvivalenta.Garantijas izsniedz Pasaules Bankas Mājokļu projekta Tehniskā vienība. Uzraudzību par minētā projekta realizāciju veiks Tehniskā vienība, kas ar 2002.gada 1.janvāri ir Finansu ministrijas pakļautībā.

“Mājokļu attīstības kreditēšanas programmas” realizāciju daudzdzīvokļu māju sektorā, nepieciešams sākt ar mājokļu kreditēšanas pilotprogrammu, kas ir jāuzskata par “Mājokļu attīstības kreditēšanas programmas” realizācijas pirmo etapu.

Iedzīvotāju zemās maksātspējas dēļ ārzemju kapitāla ieplūšana Latvijā caur speciālām mājokļu attīstībai paredzētām kredītlīnijām, kā arī caur hipotekārās mājokļu kreditēšanas instrumentiem, bez speciāla valsts atbalsta ir stipri ierobežota. Īpaši svarīga ir valsts patiesa ieinteresētība zināmu impulsu un stimulu veidošanā situācijas uzlabošanai.

Galvenie rīcības virzieni mājokļu sfērā turpmākajos gados ir:

1. Efektīvas mājokļa un dzīves vides jautājumu risināšanas nodrošināšana;

2. Kvalitatīvu mājokļu būvniecības nodrošināšana;

3. Mājokļu tirgus attīstīšana.

4.4.5. Mājokļu monitorings

Lai varētu sekmīgi vadīt mājokļu attīstības procesu, vispirms ir nepieciešama precīza un operatīva informācija par norisēm mājokļu jomā, kas ļautu atrast problēmas, kā arī novērtēt veikto pasākumu iedarbību un efektivitāti. Tāpēc mājokļu attīstības veicināšanas sistēmas saskanīgas darbības priekšnoteikums ir informatīvo un statistikas sistēmu sakārtošana (atbilstoši Apvienoto Nāciju Ekonomiskās un sociālās padomes Eiropas Ekonomiskās komitejas Cilvēkapmetņu komitejas un Apvienoto Nāciju Cilvēkapmetņu centra (Habitat) pamatnostādnēm).

Saskaņā ar Ministru kabineta 2002. gada 3. janvāra protokola Nr.1 20.§ 3. punktā noteikto un Ministru kabineta 2001. gada 4. septembra sēdē (prot. Nr.41 24.§) akceptēto “Mājokļu un īres normatīvo aktu un institucionālās struktūras pilnveidošanas koncepciju” pēc Centrālās Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas likvidācijas, kas tiks uzsākta ar 2002. gada 31. martu, tās tiesības un saistības pārņems Mājokļu aģentūra.Mājokļu aģentūrasrīcībā paredzēts nodot tai nepieciešamo komisijas tehnisko aprīkojumu, finansu resursus (tai skaitā privatizācijas atliktos maksājumus), dokumentāciju un datu bāzi, kura satur apkopotu informāciju par esošo situāciju privatizētajā un privatizācijai nodotajā valsts un pašvaldību mājokļu fondā. Kā viena no Mājokļu aģentūras funkcijām paredzēta mājokļu monitoringa vadīšana.

Mājokļu monitorings ietver pasākumus, kas palīdz apkopot informāciju par nodrošinājumu ar mājokli, mājokļu pieprasījumu, mājokļu kvalitāti, īpašuma struktūru, labiekārtotību, infrastruktūru, vides kvalitāti u.c. jautājumiem dažādās valsts apdzīvotās vietās. Ir jāpanāk, lai informācija par mājokļiem būtu droša un salīdzināma.

Lai informācija būtu precīza, tā jāievāc informācijas rašanās vietās un pēc vienotas metodikas jānovada līdz centrālajai datu savākšanas un apstrādes vietai. Nepieciešams, lai šī informācija uzkrātos valsts un pašvaldību līmenī, lai būtu iespējams veikt dažādu līmeņu daudzpusīgas analīzes. Informācijai par mājokļu attīstību Latvijā jābūt salīdzināmai ar citu Eiropas Savienības valstu informāciju. Tā kā Centrālajai Dzīvojamo māju Privatizācijas komisijai ir gan tehniskā un materiālā, gan pamatota informatīvā un datu bāze, lietderīgi būtu veidot Mājokļu monitoringa, apmācības un informatīvā nodrošinājuma centru. Vienlaicīgi atsevišķas funkcijas (struktūrvienības un finansējums) būtu nododams VARAM Būvniecības departamenta kompetencē.

Darbs pie mājokļu monitoringa programmas izstrādes tika uzsākts 1996.gadā, kad tika izstrādāta “Apdzīvoto vietu mājokļu monitoringa izveides programma”. Tā turpinājumā 1997.gadā izstrādātas metodikas:

1. Mājokļu monitoringa organizācijas vispārējie principi;

2. Monitoringa metodika mājokļa vispārējai novērošanai (Housing);

3. Monitoringa metodika mājokļa iekšpuses raksturošanai (Housing–buy–in);

4. Monitoringa metodika mājokļa ārpuses raksturošanai (Housing–buy–out).

4.5. Ēku siltumnoturības paaugstināšana

4.5.1. Normatīvā bāze enerģētikā

1995.gadā Latvija ir ratificējusi ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, kā arī parakstījusi Kioto protokolu, līdz ar to uzņemoties saistības, ka siltumnīcas efekta gāzu emisija 2008. – 2012.gadā nepārsniegs 92% no 1990.gada līmeņa. Viens no galvenajiem instrumentiem šī mērķa sasniegšanai ir saražotās siltumenerģijas efektīva izmantošana.

Latvijas ratificētajā Eiropas Enerģētikas hartā uzsvērts, ka energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi attiecas uz visām enerģētiskā cikla darbībām, ieskaitot patēriņu.

Latvijas Republikas Enerģētikas likuma 10.nodaļa veltīta energoefektivitātes paaugstināšanai, ieskaitot būvnormatīviem atbilstošu ēku norobežojošo konstrukciju uzstādīšanu (57.pants), kas tiešā veidā ietekmē energoresursu patēriņu.

Saskaņā ar MK 1999.gada 30.novembra sēdē akceptēto “Par Latvijas Republikas valdības politiku enerģētikā“ ir paredzēts, ka atvēlētie valsts budžeta līdzekļi un starptautisko investīciju fondi tiks virzīti, galvenokārt, enerģijas taupīšanas un tās izlietošanas efektivitātes paaugstināšanai, kā arī ES valstīs lietoto standartu adaptācijai Latvijā.

2000.gada 21.novembrī MK akceptēja “Valsts energoefektivitātes stratēģiju” ar normatīvo un administratīvo pasākumu plānu. Tajā paredzēti veicamie pasākumi būvniecībā “ēku ārējo norobežojošos konstrukciju siltumtehnisko parametru, apkures un ventilācijas, apgaismes u.c. normatīvu noteikšana; ēku energoaudita ieviešana”., kā arī “esošo daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanā – izskatīt jaunas valsts struktūras, Mājokļu attīstības aģentūras, izveidi energoefektivitātes paaugstināšanas projektu koordinēšanai un vadīšanai”.

Apakšprogramma par ēku siltumefektivitātes paaugstināšanu izstrādāta saskaņā ar 1999.gada 15.jūlijā pieņemtās “Deklarācijas par Ministru Kabineta iecerēto darbu” Būvniecības sadaļas 1.10.2. punktu: “…izstrādāsim un īstenosim sabiedrisko ēku siltināšanas programmu”. Šī apakšprogramma aptver tās publiskās ēkas, kuru ekspluatāciju nodrošina valsts vai pašvaldību budžets, kā arī dzīvojamās un ražošanas ēkas. Ēku siltināšanas programma nepieciešama arī kā Būvniecības nacionālās programmas mērķu realizācijas nosacījums.

4.5.2. Situācijas apraksts

Latvijas ekonomikas energoietilpība (enerģijas patēriņš uz IKP vienību) ir 2 līdz 3 reizes augstāka nekā Rietumeiropas valstīs. Energoefektivitātes uzlabošana Latvijā palīdzēs samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešus, kuri globāli ietekmē klimata pārmaiņas. Rietumvalstu pieredze liecina, ka līdz pat 70% no kopējā energoefektivitātes potenciāla var tikt sasniegti tieši gala patērētāju līmenī.

Latvijā daži projekti patērētāju pusē jau ir veikti, taču galvenokārt sabiedriskās ēkās. Dzīvojamās ēkās veiktie projekti līdz šim ir bijuši demonstrācijas projekti, kuri nav iekļauti plašākā valsts politikā. No visiem patērētāju projektiem, pasākumi mājsaimniecības sektorā ir vissarežģītākie, jo katrā dzīvoklī veiktie pasākumi ir uzskatāmi kā atsevišķs projekts. Koordinēt daudzus mazus projektus ir dārgāk un laika ietilpīgāk, nekā vienu lielu. Taču dati rāda, ka energoefektivitāte mājsaimniecībās ir viens no kritiskākajiem jautājumiem Latvijā.

Energoefektivitātes pasākumu veikšana ir svarīga iedzīvotājiem, jo tie uzlabo mājokļa kvalitāti un pazemina iedzīvotāju izmaksas par apkuri un elektrību. Projekti bieži prasa samērā lielus sākotnējus ieguldījumus, un caurmēra iedzīvotājiem bieži trūkst gan līdzekļu, gan informācijas projekta uzsākšanai. Tomēr projektu realizācija drīz atmaksājas no ietaupītām enerģijas izmaksām. Tāpēc šo klimata politikas pasākumu realizēšana palīdzēs samazināt izmešus, reizē cels sabiedrības apziņas līmeni par vides un enerģētikas jautājumiem.

Pašreiz aptuveni 70% no kopējā saražotā siltumenerģijas daudzuma tiek patērēts dzīvojamās un publiskās (sabiedriskās) ēkās. Pie tam, dzīvojamās un publiskās ēkās pieaug siltumenerģijas patēriņa īpatsvars attiecībā pret visu patērēto siltumenerģiju valstī [29].

4.5.2.1. zīmējums

31% ēku no kopējā sadalījuma ir būvētas līdz 1940. gadam, kad celtniecībā pārsvarā tika izmantotas ķieģeļu un akmens mūra un koka konstrukcijas. Tās pārsvarā ir jau nolietotas.

Lielākā ēku būvniecība notika laika posmā no 1958. – 1992. gadam, kad celtniecībā ļoti plaši sāka izmantot dzelzsbetona konstrukcijas. Šī laika ēku apbūve ir raksturīga ar lielu enerģijas īpatnējo patēriņu un zemu ēku norobežojošo konstrukciju siltuma noturību, jo energoresursu zemās cenas dēļ siltumtehniskās projektēšanas normas tika veidotas, cenšoties iegūt iespējami lielāku tūlītēju būvniecībai atvēlēto līdzekļu ekonomiju. Šīs ēkas aizņem 57% no visas apbūves.

Pēc 1991. gada celtās ēkas, jeb 1% no kopējā ēku daudzuma, tika projektētas jau saskaņā ar norobežojošo konstrukciju jaunajiem kontrollielumiem. Tāpēc šo ēku siltumenerģijas patēriņš ir daudz zemāks.

4.5.2.2.zīmējums

Ēku siltumpatēriņa samazināšana saistīta ar atsevišķu ēku norobežojošo konstrukciju siltumpretestības paaugstināšanu, siltā ūdens un apkures sistēmas cauruļu sistēmu papildus izolāciju, siltumapgādes iekārtu nomaiņu un sistēmas automatizēšanu.

No visa 53 milj. m2 lielā Latvijas dzīvojamā fonda gandrīz puse ir lielpaneļu dzīvojamās mājas. Šādu konstrukciju dzīvojamo māju siltināšana izmaksā apmēram Ls 450–490 milj. Šī pasākuma ekonomiskā efektivitāte gadā būtu apmēram 80–85 milj. Ls., bet atmaksāšanās laiks būtu ~ 6 gadi.

Neskatoties uz šāda pasākuma samērā augsto ekonomisko efektivitāti, darbi praktiski nav veikti. Tas izskaidrojams, galvenokārt, ar īpašumtiesību nesakārtotību, lētu kredītu trūkumu, iedzīvotāju zemo maksātspēju un informētības trūkumu.

4.5.3. Ēku norobežojošo konstrukciju siltumnoturības paaugstināšana

Valsts energoefektivitātes stratēģijā (akceptēta MK 21.11.2000. prot.Nr.54, 34.§) ir teikts, ka valsts energoefektivitātes stratēģijas mērķis ir noteikt pasākumu kopu energoefektivitātes paaugstināšanai, lai līdz 2010.gadam Latvijā panāktu primārās enerģijas patēriņa samazinājumu uz nacionālā kopprodukta vienību par 25% (Energoefektivitāte ir enerģijas izmantošanas lietderīguma pakāpe, kas izpaužas, galvenokārt, galaprodukta veida un kvalitātes samērā ar enerģijas patēriņu).

Apakšprogrammas mērķis ir apzināt vispārējo stāvokli valstī ēku siltumnoturības ziņā, sniegt informāciju par dzīvojamo un publisko ēku siltināšanas efektivitāti un iespējām, kā arī par veicamajiem pasākumiem situācijas optimizēšanai.

Apakšprogrammas izstrādes gaitā tika pielietota Latvijas pašvaldību aptaujas metode. Noskaidrots, ka no pašvaldību budžeta tiek uzturēts aptuveni 3300 publisko ēku, no tām pilsētās – 31,7%, lauku teritorijās – 68,3%. Ņemot vērā aptaujas datus, kā arī statistiskos aprēķinus, var spriest, ka aptauja atspoguļo vispārējo situāciju valstī.

(“Publiska ēka vai būve ir ēka vai būve, kas paredzēta publisku pasākumu norisei un kurā publikai pieejamo telpu kopējā platība (ēkas publiskā daļa) ir ne mazāka par 50% no ēkas virszemes stāvu kopējās platības” – LBN 208–99 “Publiskās ēkas un būves”).

Piezīme: CSP gadagrāmatā publiska rakstura iestādes nav sadalītas pēc īpašuma piederības formas, bieži vien dažādas nozīmes iestādes var atrasties vienā ēkā, kā arī atsevišķi netiek uzskaitītas pašvaldību un valsts administratīvās ēkas, kurās tāpat var atrasties augstāk minētās iestādes.

Pēc savas funkcionālās nozīmes publiskās ēkas iedalās [23]:

• Kultūras iestāžu ēkas (kultūras nami un tautas nami) – 13,7%;

• Izglītības iestāžu ēkas – 53,5%;

• Administratīvās iestādes – 13,7%;

• Veselības aizsardzības iestādes – 6,4%

• Citas (bibliotēkas u.c.) – 12,7%.

No kopējā skaita [23]:

• 12,8% publiskās ēkas celtas līdz 1919.gadam;

• 11,6% publiskās ēkas celtas 1920. – 1945.gadam;

• 75,6% publiskās ēkas celtas pēc 1945.gada.

Pēc Latvijas Siltumapgādes uzņēmumu asociācijas aprēķiniem, veicot siltināšanas darbus publiskās ēkās, ekonomiskais efekts būtu sekojošs:

4.5.3.1.tabula

Publisko ēku konstrukciju siltināšanas elementiem atbilstošais siltumenerģijas iespējamais ietaupījums (GWh/gadā) [29]

* Vidējā siltumenerģijas MWh cena 1998/99. gada apkures sezonas laikā valstī bija 17,06 Ls.

Pētījumā “Energoefektivitātes realizēšanas ekonomiskie aspekti” [29] aprēķināts, ka kopējās investīcijas valsts un pašvaldību īpašumā esošo publisko ēku siltināšanai jāpiesaista ~202 milj. Ls. No tiem:

1048 publisko ēku siltināšanai pilsētās 64 milj. Ls,

2252 publisko ēku siltināšanai lauku teritorijās 138 milj.Ls.

Pēc šo līdzekļu ieguldīšanas jau no 7.gada līdzekļu ietaupījums būtu ~35 milj. Ls gadā.

No visas dzīvojamās platības ~ 65% atrodas pilsētās, bet pārējie 35% – lauku apvidos. Daudzdzīvokļu nami veido ap 72% no visas kopējās dzīvojamās platības. Saskaņā ar pētījumu [14], visas dzīvojamās mājas var sadalīt šādās grupās:

vecās daudzdzīvokļu mājas;

jaunās daudzdzīvokļu mājas (uzceltas pēc 1991.gada pēc jaunajām normām);

vecās savrupmājas;

jaunās savrupmājas.

Pētījumā “Ēku energoefektivitātes un gāzu izmešu analīzes vērtējums” [12] ir aprēķināts, ka, veicot pilnu siltināšanas darbu kompleksu (3 etapos), siltumenerģijas patēriņš ēkās tiktu samazināts līdz pat ~40 % no pašreizējā.

Vērtējot ēku siltināšanu visas valsts interešu kontekstā:

– energoresursu ekonomija samazinās valsts atkarību no importējamiem energoresursiem;

– samazināsies siltuma avotu jauda un to atjaunošanas izmaksas;

– samazināsies izmešu daudzums atmosfērā, jo samazināsies kurināmā daudzums;

– plaši uzsākot sabiedrisko ēku siltināšanas darbus, iespējama vietējo būvizstrādājumu intensīvāka izmantošana un ražošana;

– ēku siltināšana radīs jaunas darba vietas visu kvalifikāciju būvstrādniekiem un augstas kvalifikācijas inženiertehniskiem speciālistiem;

– sagaidāma ievērojama apkures izmaksu samazināšanās, kas nodrošinās valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu ekonomiju;

– komforta paaugstināšanās, labu darba spēju reģenerācijas nodrošināšana, saslimstības samazināšanās.

Augstāk teiktais ļaus Latvijai pilnīgāk realizēt ES Direktīvas 93/76/EEC (par oglekļa dioksīda emisijas ierobežošanu) uzstādītās prasības būvniecības jomā, kā arī ES Lēmumus 91/565/EEK un 96/737/EEK (SAVE I un SAVE II programmas) par energoefektīvu tehnoloģiju ieviešanu:

• Ēku energoauditēšanai, sertificēšanai un, sniedzot rekomendācijas renovācijai;

• Centralizētās siltumapgādes, gaisa kondicionēšanai izmantotās enerģijas, karstā ūdens apgādes uzskaites ierīkošanai atbilstoši faktiskajam patēriņam;

• Trešās puses investēšanas veicināšanai investīcijām sabiedriskā sektorā;

• Jaunbūvju siltumizolācijai.

4.5.4. Veicamie pasākumi ēku energoefektivitātes paaugstināšanā

Ideālā gadījumā tādi faktori, kā enerģijas cenas, ietekme uz apkārtējo vidi, resursu un enerģijas izmantošanas efektivitāte, energoapgādes drošums, ir līdzsvarā, t.i., apmierina enerģijas piegādātāju un patērētājus. Reāli tik sarežģītā sistēmā kā enerģētika, šo līdzsvara stāvokli sasniegt ir grūti vai pat neiespējami, bet tam var tuvoties. Lai to panāktu, valstij ar tās rīcībā esošiem instrumentiem procesi enerģētikā ir jāvada tā, lai, uzlabojot rādītājus kādam faktoram, īpaši nepasliktinātu cita faktora rādītājus.

2001.gada 27.novembrī Ministru kabinets ar noteikumiem Nr.495 apstiprināja LBN 002–01 “Ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnika”, kas no 2003.gada reglamentēs visu jaunbūvējamo un rekonstruējamo ēku norobežojošo konstrukciju siltumtehnisko projektēšanu. Būvnormatīvs pilnībā balstās uz CEN standartu metodiku, kas ļaus turpmāk pilnībā pārņemt ES dalībvalstu tehniskos risinājumus šajā jomā.

Izstrādājot enerģijas taupības pasākumus, katrs pasākums ir rūpīgi jāizvērtē, lai varētu sasniegt pēc iespējas lielāku ekonomiju. Tāpat kā katra ēka un projekts ir jāizskata individuāli, arī enerģijas taupības pasākumi jāizvērtē katrs atsevišķi, jo daudzi faktori var ietekmēt to efektivitāti (piemēram, klimatiskie apstākļi, ēkas novietojums, iedzīvotāju daudzums, siltuma regulēšana un tml.). Ieviešot enerģijas taupības pasākumus, jāievēro, ka ēkā izmainīsies enerģijas bilance un ka katrs nākošais pasākums kopējā enerģijas bilancē ienesīs izmaiņas.

Darbs jāsāk ar ēku enerģētisko sertifikāciju, izstrādājot un ieviešot ēku enerģētiskās pases ar sekojošu ēku energoauditēšanas sistēmas izveidi. Lai to veiktu ir nepieciešams uzsākt ēku energoauditoru apmācību, izmantojot esošo augstskolu bāzi, piesaistot ārzemju speciālistus un finansiālo palīdzību.

Lai noteiktu efektīvākos enerģijas taupības pasākumus, vispirms nepieciešams veikt ēku energoauditu, kura saturs ir sekojošs:

– sākumā ir jābūt detalizētiem identifikācijas datiem par ēku un tās īpašnieku un pārvaldnieku, kā arī pamatdati par auditoru, kurš koordinē energoaudita izpildi un audita līdzautoriem;

– jāsastāda energoaudita kartes, kurās jānorāda vispārējie dati par ēku, tās enerģētikas parametriem un energoaudita rezultātiem;

– ēkas tehniskais apraksts.

– mājas tehniskā stāvokļa raksturojums;

– paredzēto energoefektivitātes pasākumu saraksts;

– paredzēto enerģijas taupības pasākumu secības izpildīšanas grafiks, ieskaitot vienkāršotas tāmes un nepieciešamos aprēķinus;

– enerģijas taupības pasākumu optimālā varianta tehniskais apraksts un nepieciešamās skices.

Energoefektivitātes uzlabošanai savrupmājām, daudzdzīvokļu un publiskajām ēkām tiek piedāvāti trīs pasākumu kompleksi:

1. ēku konstrukciju siltumpretestības uzlabošanas pasākumi;

2. iekšējās apkures un karstā ūdens sistēmas uzlabošanas pasākumi;

3. ventilācijas uzlabošanas pasākumi.

Ieteicams ir sākt ar pirmo pasākumu kompleksu. Izstrādājot pilotprojektus Latvijā, pēc pirmā darbu kompleksa – ēku konstrukciju siltumpretestības uzlabošanas, ir sasniegti sekojoši rezultāti:

daudzdzīvokļu ēkās enerģijas patēriņš samazinājies par 44 %,

savrupmājās enerģijas patēriņš samazinājies par 44 %,

publiskajās ēkās enerģijas patēriņš samazinājies par 42 %.

Pēc 2. un 3. darbu kompleksa izpildes enerģijas patēriņš ēkās kopumā tika samazināts vidēji par > 60%.

Pirmais pasākumu komplekss satur:

– jumta izolēšanu (jumta papildu izolēšana no ārpuses ar papildu slīpuma izveidošanu; jumta papildu izolēšana no ārpuses izveidojot jaunas jumtu konstrukcijas);

– bēniņu izolēšanu (bēniņu papildu izolēšana un telpas griestu papildu izolēšana;

– ārsienu izolēšanu (ārsienu papildu izolēšana no ārpuses un iekšpuses)

– logu siltināšanu (pilnīga logu nomaiņa; trešās rūts ielikšana no iekšpuses, trešās rūts ielikšana logu remonts).

Pamatojoties uz 1998.gada jūlijā parakstīto līgumu starp Ekonomikas ministriju, Latvijas Attīstības Aģentūru un Eiropas Komisijas Galveno direktorātu, ar Ekonomikas ministrijas rīkojumu ir izveidots Energoefektivitātes fonds. Viens no fonda uzdevumiem ir atlasīt dažādus energoefektivitātes projektus labvēlīgāku aizdevumu piešķiršanai no Eiropas Savienības PHARE programmas un LHZB līdzekļiem, kā to piedāvā pašreiz banku sektors Latvijā, kā arī ēku energoefektivitātes paaugstināšanas programmas citu pasākumu realizācijai.

Iespējami sekojoši finansēšanas avoti :

• Valsts pamatbudžets;

• Valsts speciālie budžeti;

• Valsts aizdevumi speciālajiem budžetiem un pašvaldībām;

• Valsts galvojumi aizdevumu saņemšanai (valsts uzņēmumiem un iestādēm);

• Starptautisko organizāciju un citu valstu finansu palīdzība (SCORE, PSO programma, PHARE/Tacis mērķprogrammas, Pasaules Bankas, ERAB mērķprogrammas u.c.);

• Apakšprogrammas realizācijā ieinteresētie fondi;

• Citi finansēšanas avoti (mērķdotācijas, mērķziedojumi u.c.).

Ēku renovācijā visi šie investīciju avoti var tikt iesaistīti katrs atsevišķi vai arī kombinētā veidā. Investīciju avoti pa atsevišķiem gadiem var arī mainīties un kombinēties dažādos veidos.

4.6. Izglītība un zinātne

4.6.1. Situācijas apraksts izglītības jomā

Būvniecība un būvizstrādājumu ražošana ir darbaspēka ietilpīga nozare, kurā strauji pieaug pieprasījums pēc kvalificētiem speciālistiem konkurējoša tirgus apstākļos. Tas rada nepieciešamību uzlabot izglītību un apmācību visos līmeņos.

Izglītības un apmācības politikas mērķis – sagatavot konkurētspējīgus būvniecības speciālistus pieprasītajās būvniecības jomās un perspektīvajās apakšnozarēs, lai iegūtie diplomi un zinātniskie grādi būtu saprotami un atzīti gan Eiropas mēroga darba tirgū, gan izglītības turpināšanai Eiropā.

Viens no svarīgākajiem pasākumiem, kas nodrošina stabilu ekonomikas augšupeju, tai skaitā būvniecības nozarē, ir efektīva sadarbība ar Eiropas Savienības valstīm. Lai Latviju atzītu Eiropas Kopiena, valdībai jāparaksta attiecīgi garantijas līgumi, tai skaitā Eiropas Savienības Izglītības konvencija, kura pieprasa veikt speciālistu un zinātnieku sagatavošanu atbilstoši Eiropas kvalitātes prasībām.

Jānodrošina Latvijas pilna līdzdalība Eiropas kopējā augstākās izglītības reformu procesā, kura vadlīnijas nosaka 1999.gada 19.jūnijā Boloņā parakstītā deklarācija “Par Eiropas vienoto augstākās izglītības telpu”. Atbilstoši Boloņas deklarācijai jāveicina akadēmiskās un profesionālās izglītības tuvināšanās, pirmām kārtām nodrošinot akadēmiskās izglītības grādu izmantojamību darba tirgū un dodot profesionālās augstākās izglītības beidzējiem iespējas turpināt izglītību akadēmiskajās programmās un iesaistīties pētnieciskā darbībā.

2.–3. līmeņa profesionālo kvalifikāciju būvniecībā Latvijā var iegūt 27 mācību iestādēs, no tām 13 Izglītības un zinātnes ministrijas sistēmā, 10 – Zemkopības ministrijas sistēmā. Arodizglītības iestādēs tiek sagatavoti otrā līmeņa būvniecības speciālisti 17 specialitātēs. Kopējais gada laikā sagatavojamo būvspeciālistu skaits sastāda apmēram 1500, tai skaitā 1350 otrā līmeņa un 150 trešā līmeņa (vidējā profesionālā izglītība). [18]

Vidējā līmeņa 3.kvalifikācijas līmeņa būvniecības speciālistus (tehniķus) gatavo Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas Rīgas Celtniecības koledžā (vidēji gada laikā šo mācības iestādi beidz 125 jaunie speciālisti) un arodvidusskolās: Aizkrauklē, Cēsu 4. AVS, Daugavpils 38. AVS, Liepājas 31. AVS un Limbažu 18. AVS.

Rīgas Celtniecības koledžai ar 2002.gadu jāuzsāk 4.līmeņa profesionālās kvalifikācijas būvniecībā izglītības realizācija, apliecinot praktisko mācību īpatsvaru mācību programmā. Programmu pēctecība (5.līmeņa profesionālā kvalifikācija) jārealizē RTU un LLU Lauku būvniecības fakultātēm.

Ir jāuzlabo situācija, ka 3. līmeņa profesionālās kvalifikācijas speciālistus būvniecībā gatavo tikai Rīgā, Saldū, Lūznavā un Jāņmnuižā. Lai nebūtu problēmas ar šo speciālistu apmācību pēc vienotām kvalifikācijas prasībām Latvijas reģionos, tajos jāizveido šo izglītības iestāžu tālmācības filiāles.

Kopīgi ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministriju jāizskata jautājums un jāpieņem lēmums par profesionālo kadru sagatavošanu Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības tehnikumos:

– Mālpils Lauksaimniecības tehnikumā;

– Valsts Saldus lauksaimniecības tehnikumā;

– Valsts Lūznavas lauksaimniecības tehnikumā.

Metodoloģisko vadību par profesionālo vidējā līmeņa izglītojamo un studējošo sagatavošanu jāuzdod Izglītības un zinātnes ministrijas Profesionālās izglītības centram, kā arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra Mācību metodiskā darba nodaļai.

Vienoto kvalifikācijas standartu realizācijā, būvprofesijas un būvamatniecības mācību un eksaminācijas centru akreditācijā un kvalifikācijas piešķiršanas komisijas darbā jāpiedalās ieinteresētajiem sociālajiem partneriem.

5. līmeņa profesionālās kvalifikācijas būvniecības un arhitektūras speciālisti Latvijā tiek sagatavoti divās augstākajās mācību iestādēs: Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Būvniecības, un Arhitektūras fakultātē, kā arī Zemkopības ministrijas pārziņā esošās Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Lauku inženieru fakultātē.

Latvijā teritoriālplānotājus, kuri sevišķi nepieciešami darbam pašvaldībās teritoriju attīstības plānu un ģenerālplānu izstrādāšanai, sagatavo LLU un RTU arhitektūras specializācijas virzienos, tai skaitā – maģistratūrā. Mūsdienām neatbilstoši notiek arhitektu – teritoriālplānotāju sagatavošana īslaicīgos profesionālās izglītības kursos.

Eiropas padomes dokumentā PECS–HE 95/10 rev.1., Strasbūrā, 22.05.95. formulēti augstāko izglītības iestāžu atzīšanas starptautiskie kritēriji:

1. jābūt pietiekamam daudzumam atbilstošas kvalifikācijas akadēmiskā personāla;

2. mācībām jābūt saskaņotām ar zinātni un ar pētījumiem;

3. mācību programmām jāatbilst Eiropas prasībām.

Rīgas Tehniskajā universitātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātē izveidojusies kritiska situācija ar materiāli tehnisko bāzi un profesūras kadriem, kas tuvāko 3 – 4 gadu laikā var reāli apgrūtināt augstākās izglītības iegūšanu būvniecības specialitātēs.

Kopumā mācību iestāžu darbības finansiālais nodrošinājums raksturojams kā nepietiekams. Pēdējo 5 gadu laikā praktiski netiek piešķirti līdzekļi:

– mācību materiāli tehniskās bāzes uzturēšanai un uzlabošanai;

– mācību procesu modernizēšanai;

– tehniskās mācību literatūras un metodisko līdzekļu iegādei;

– praktisko mācību kursu apgūšanai nepieciešamajai laboratoriju iekārtu un materiālu iegādei.

Pasniedzējiem nereti problēmas rada kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanas iespējas savā profilā un ar to saistītajās jomās, kā arī šādu iespēju finansiālais un organizatoriskais nodrošinājums.

Būvniecības speciālistu izglītībā un apmācības sistēmā izveidojusies situācija, ka tās vajadzībām ir nepietiekams laikmetīgas mācību literatūras klāsts.

Nepietiekami ievērota būvniecības nozares specifika un tās speciālistu sagatavošanai nepieciešamās izmaksas, piemēram mācību prakses nodrošinājumam.

Valstī nav mehānisma, kurš stimulētu darba devēju atbalstu profesionālās izglītības iestādēm, piedāvājot to audzēkņiem prakses vietas uzņēmumos vai kādu citu atbalstu.

Kā liecina statistikas dati, no visiem būvniecībā nodarbinātajiem visvairāk speciālistu ir ar vidējo speciālo izglītību, tad ar vidējo tehnisko izglītību, vispārējo vidējo izglītību un tikai 4. vietā ir speciālisti ar augstāko izglītību.

4.6.1.1.tabula

Būvniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaita sadalījums pēc izglītības līmeņa
(dati apsekoti līdz 1999. gada novembrim)

* Ieskaitot 0.2 tūkst. cilv., kuriem nav skolas izglītības un kuri ir nodarbināti lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā. [Darbaspēks Latvijā, CSP, Rīga 2000. gada marts].

4.6.2. Veicamie pasākumi

Konkurētspējīgas izglītības sistēmas pilnveidošanai būvniecībā, nodrošinot straujāku augstu tehnoloģiju nozaru attīstību un ārvalstu investīciju piesaisti, ir jāsadarbojas Izglītības un zinātnes ministrijai, Profesionālās izglītības centram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, citām ieinteresētajām ministrijām, RTU, LLU, kā arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju centra Mācību metodiskā darba nodaļai un sabiedriskajām organizācijām. Taču, lai būvniecības speciālistu sagatavošana Latvijā notiktu savstarpēji koordinēti, vispirms ir jāizstrādā profesiju standarti, jānosaka eksaminācijas centri un jāizveido konsultatīvā padome.

Ir jāveic sekojoši pasākumi:

1) jāsakārto profesionālās izglītības administratīvā sistēma un tās struktūra;

2) jāizstrādā būvprofesiju un būvniecības speciālitāšu kvalifikācijas standarti;

3) jārada jaunas būvspeciālistu mācību programmas, pielāgojot tās darbaspēka tirgus prasībām un nodrošinot visu būvizglītības līmeņu pēctecību;

4) jānodrošina profesionālās izglītības un apmācības iestāžu materiāli tehniskās bāzes modernizācija, stimulējot būvuzņēmumu līdzdalību;

5) jāsagatavo rekomendācijas un pasākumu programmas valsts pasūtījumam arhitektu un būvinženieru, būvražošanas un būvizstrādājumu speciālistu sagatavošanā;

6) jārada iespējas esošā darbaspēka pārkvalificēšanai un tālāk izglītošanai saskaņā ar darba devēju vajadzībām;

7) jāizveido būvuzņēmumu vadītāju un vadošā personāla apmācību, tai skaitā kvalitātes vadības jautājumos, un kvalifikācijas celšanas sistēmu sadarbībā ar uzņēmējdarbības atbalsta centru tīklu;

8) jāizstrādā priekšlikumi par būvprakses sistēmas pilnveidošanu profesionālās izglītības iestāžu izglītojamo un studējošo mācību procesā;

9) jāizstrādā būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanā iesaistītā personāla izglītošanas un apmācības pasākumu plāns;

10) jāveicina sadarbība starp izglītības sistēmu no vienas puses un darba devējiem un arodbiedrībām no otras;

11) jāizdod būvniecības mācību un speciālā tehniskā literatūra.

Uzskaitīto un tiem pakārtoto pasākumu realizācijā jānozīmē institūcija, kura vadītu attiecīgā pasākuma ieviešanu.

Saskaņā ar “Augstskolas likumu” jāveic augstskolu un to studiju programmu akreditācija. Augstskolu ekspertīzes darbā jāpiedalās arī ārvalstu speciālistiem. Lai paaugstinātu speciālistu profesionālo līmeni un konkurētspēju dažādu kvalifikācijas kursu organizēšanā, kā arī to finansēšanā, mērķtiecīgi jāiesaista ieinteresētās uzņēmējsabiedrības un sabiedriskās organizācijas.

4.6.3. Vispārējā situācija būvzinātnes jomā

Ar būvzinātnes jautājumiem Latvijā pašreiz nodarbojas Rīgas Tehniskā universitāte, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku būvniecības fakultāte un nelielas zinātnieku grupas Latvijas Zinātņu akadēmijā. Būvzinātnei paredzēto valsts budžeta līdzekļu sadale ir Latvijas Zinātnes padomes kompetencē. Šīs padomes sastāvā izveidotas 14 ekspertu komisijas, bet to vidū nav komisijas nozarei “Būvzinātne”, kura pārzinātu būvkonstrukciju, būvmehānikas, būvmateriālu un būvtehnoloģijas apakšnozares.

Pasaules zinātnes sasniegumu ieviešanā būvprojektēšanā, būvdarbu organizācijā, būvtehnoloģijā, būvizstrādājumu ražošanā, teritoriālplānošanā un pilsētbūtbūvniecībā būvzinātne ieņem nozīmīgu vietu. Īpaša loma ir vietējo dabas resursu kā arī rūpniecības blakusproduktu un atkritumu pārstrādē būvniecībai nepieciešamos materiālos, izstrādājumos, konstrukcijās.

Būvzinātnes attīstībā jāorientējas uz visperspektīvākajām un Latvijai visvajadzīgākajām būvzinātnes apakšnozarēm, efektīvi izmantojot Latvijas potenciālās iespējas – vietējās izejvielas un kvalificēto, šodien samērā lēto darba spēku. Zinātnisko pētījumu rezultātiem jānodrošina vietējo būvizstrādājumu sekmīga konkurence iekšējā tirgū, tālākā perspektīvā paredzot arī gatavu būvizstrādājumu un tehnoloģiju eksportu.

Jau tuvāko gadu laikā dažādu būvju, tai skaitā ražošanas un publisko ēku būvniecībā, sagaidāma samērā plaša nesošo metāla konstrukciju pielietošana komplektā ar atbilstošiem sienas un pārseguma paneļiem, pildītiem ar efektīviem siltumizolācijas materiāliem, kā arī uz fibrolīta bāzes ražoto materiālu un konstrukciju pielietojama pieaugums. Palielināsies metāla izstrādājumu pieprasījums jumta iesegšanai un ēku ārējo sienu apdarei. Ņemot vērā importētās minerālās un akmens vates cenas, būvzinātnē tuvākajā laikā jārisina jautājumi par jaunu efektīvu vietējo siltumizolācijas materiālu iegūšanu ar zemākām cenām.

Lai uzturētu nepārtrauktu inovāciju procesu un apmierinātu pieprasījumu pēc jaunām tehnoloģijām, nepieciešams stiprināt un pārorientēt zinātnisko un pētniecisko darbību. Šī mērķa sasniegšana būvniecības uzņēmumiem nav pa spēkam, jo tiem saspringtas konkurences apstākļos nepietiek līdzekļu, lai uzturētu pētījumu un eksperimentu vienības. Tāpēc zinātniskās un pētnieciskās darbības sekmēšanai ir nepieciešams apvienot valsts un privātos līdzekļus, un valstij ir jāuzņemas galvenā koordinatora loma.

Zinātniskais personāls būvzinātnē strādā pētniecības un eksperimentu veikšanā, kā arī augstākajās mācību iestādēs – kvalificētu būvspeciālistu un jauno zinātnieku sagatavošanā.

Izveidojusies katastrofāla situācija, kad pārāk mazs kļuvis zinātnē strādājošo to doktoru īpatsvars, kuri jaunāki par 60 gadiem.

4.6.3.1.tabula

Latvijas inženierzinātņu doktoru skaits būvzinātnē [18]

Piezīme: *Aktīvo zinātnieku skaitā ir iekļauti tie zinātnieki (kā to traktē Eiropas noteikumi), kuri pēdējos 6 gados dažādos izdevumos publicējuši ar būvzinātni saistītus rakstus.

Būvzinātnes zinātniskā potenciāla attīstības tendence nav iepriecinoša.

Nepietiekošs ir speciālistu skaits, kas mācās doktorantūrā. 1998.gada 1.janvārī bija trīs doktoranti, 2000.gadā pabeidza viens, bet 2001.gadā – tikai divi jaunie zinātnieki. Sākot ar 2003.gadu, doktora grāda piešķiršana būvniecības zinātnēs nav plānota.

4.6.3.2.tabula

Nepieciešamais doktoru skaits būvniecības profesūras atjaunošanai [18]

Rīgas Tehniskajā universitātē pēdējos 7 gados nav izdarīti nekādi kapitālieguldījumi materiāltehniskās bāzes papildināšanai, kas nepieciešams mācībām un zinātniskajam darbam. Līdzīga situācija izveidojusies arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē.

4.6.4. Veicamie pasākumi

Lai attīstītu būvzinātnes stratēģiju, paredzot izpētes, inovāciju, jaunu tehnoloģiju iespējas, un veicinātu to piemērošanu tautsaimniecības attīstībā, galvenie uzdevumi zinātnisko pētījumu laukā attiecīgām būvniecības nozarē atbildīgajām un ieinteresētajām institūcijām ir:

1) piedalīties Valsts inovatīvās attīstības politikas izstrādāšanā;

2) Latvijas Zinātnes padomē izveidot ekspertu komisiju “Būvzinātne”, kura pārzinātu būvkonstrukciju, būvmehānikas, būvmateriālu un būvtehnoloģijas apakšnozares;

3) izstrādāt zinātniski – pētniecisko programmu būvizstrādājumu ražošanai no vietējām izejvielām, iesaistot programmas izstrādē zinātniekus un ražotājus;

4) izstrādāt zinātniski – tehniskos pamatus Latvijas minerālo izejvielu, kā arī rūpniecības ražošanas atlikumu potenciālo iespēju maksimāli efektīvai izmantošanai jaunu, relatīvi lētu, Latvijas apstākļiem piemērotu ekoloģiski nekaitīgu, enerģētiski mazietilpīgu būvmateriālu un būvizstrādājumu radīšanai un to ražošanas organizēšanai;

5) izstrādāt zinātnisko projektu atbalsta sistēmu projektu pieteicēju grupām, kuri konkurences rezultātā apliecinājuši savu profesionalitāti un saņēmuši finansējumu no Eiropas programmām;

6) uz pilotprojektu bāzes sagatavot rekomendācijas par optimālākajām tehnoloģijām un būvizstrādājumiem, kādi pielietojami nepabeigto būvju atjaunošanā, tāpat arī esošo būvju siltināšanai un kalpošanas laika pagarināšanai;

7) stimulētjaunas mācību spēku paaudzes veidošanu, nodibinot pie atbilstošajām profesionālām organizācijām papildus stipendiju fondu būvzinātnes doktorantu finansēšanai;

8) sekmētinženieru un arhitektu starptautiskos sakarus.

Zinātnisko pētījumu rezultātiem jānodrošina vietējo būvmateriālu sekmīga konkurence iekšējā tirgū, tālākā perspektīvā paredzot arī gatavu būvizstrādājumu un tehnoloģiju eksportu.

Lai būvniecībā un būvizstrādājumu ražošanā veicinātu konkurētspēju ārējā un iekšējā tirgus apgūšanā, jaunu darba vietu radīšanu, inovāciju un progresīvu tehnoloģiju ieviešanā, jāpastiprina darbība būvzinātnē svarīgos virzienos:

– jāpalielina privātos ieguldījumus zinātniskās un pētnieciskās darbības nodrošināšanai;

– jāuzlabo sadarbība pa horizontāli (starp zinātniskām un pētnieciskām iestādēm) un vertikāli (starp pētniekiem un ražotājiem);

– plašāk un aktīvāk jāpopularizē pētījumi un atklājumi;

Lai zinātniskais darbs būtu sekmīgāks, jāattīsta zinātniskie kontakti un sadarbība ar Baltijas un citu valstu būvzinātniekiem un būvniecības pētniecības centriem.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tuvāko divu gadu laikā nepieciešams veikt pētījumu “Efektīvo būvniecības materiālu apjomu pieauguma prognozes un atbilstošo būvmateriālu ražošanas jaudu izveidošana Latvijā” ar tehniski – ekonomiskajiem pamatojumiem.

Paredzēto zinātnisku pasākumu rezultātā palielināsies būvmateriālu un būvkonstrukciju ražošanas apjoms no vietējiem materiāliem un resursiem, līdz ar to samazināsies būvmateriālu un būvizstrādājumu imports un pieaugs eksports, kā arī pieaugs būvmateriālu un būvkonstrukciju ražotnēs strādājošo skaits.

5. Būvniecības nacionālās programmas īstenošanai paredzamie resursi

5.1. Nepieciešamās investīcijas un resursu pieejamība

Būvniecībā būtiskus ieguldījumus prasīs būvniecību reglamentējošo normatīvo aktu izstrāde un ieviešana harmonizācijai ar ES direktīvām, ēku energoefektivitātes paaugstināšana, vides aizsardzība, būvniecības speciālistu kvalifikācijas paaugstināšana u.c. Tas attiecas gan uz valsts pārvaldes struktūrām, gan pašvaldībām.

Valsts budžeta līdzekļi papildu finansējumam ir ierobežoti. Arī vietējām pašvaldībām bieži trūkst līdzekļu, lai rekonstruētu un uzlabotu tās teritorijā esošo infrastruktūru, bet iedzīvotāju zemā maksātspēja neļauj realizēt nepieciešamos pasākumus dzīvojamo māju modernizēšanā vai būvniecībā. Tāpēc šādu jautājumu risināšanai nepieciešams atrast papildus piemērotu finansēšanas mehānismu, ilgtermiņa kredītus, fondus.

Programmas īstenošanai nepieciešamie resursi doti 1.pielikumā “Pasākumu plāns Būvniecības nacionālās programmas realizācijai 2002.–2012.gadam”.

5.2. Būvniecības iekšējā tirgus finansēšanas avoti

Būvniecības iekšējā tirgus finansēšanas avoti ir fizisko un juridisko personu līdzekļi, valsts investīcijas, pašvaldību līdzekļi, banku kredīti, tai skaitā hipotekārās kreditēšanas līdzekļi.

Būvniecības tirgus stabilākais sektors ir tas, kuru finansē no valsts budžetā investīcijām paredzētiem līdzekļiem. Latvijā pašreiz valsts un pašvaldību budžeta līdzekļi veido mazāko finansējuma daļu, kas izskaidrojams ar valsts stingro fiskālo politiku un citiem uzdevumiem, kam jāizlieto valsts līdzekļi. Pēc Eiropas valstīs lietotās stratēģijas, ja budžeta situācija ir saspringta, valsts investīcijas parasti iegulda lielos vajadzīgos objektos. Latvijā ir citas vajadzības, cita stratēģija. Valsts investīciju līdzekļi tiek iedalīti mazos projektos, cerot uz to, ka tas veicinās valsts, pašvaldību un privāto līdzekļu apvienošanu (piesaisti).

Būvniecības attīstība notiek stabilāk, ja tās finansēšanas avoti ir droši – no attīstības iegūti, nevis aizņemti līdzekļi. Finansējuma stabilitāte nodrošina lielāku cenu stabilitāti, jo, ja īpašumā ieguldīti pašu līdzekļi, finansu satricinājumu gadījumā cenas nav tik atkarīgas no finansu tirgus svārstībām, kā tad, ja īpašums iegādāts par aizņemtiem līdzekļiem.

5.2.1. tabula

Nefinansu investīcijas [6]
(2000.g.salīdzināmajās cenās; milj. latu )

Kā redzams, nefinansu investīcijas valstī pieaug. It īpaši strauji pieaug ieguldījumi modernāku iekārtu, instrumentu un inventāra iegādē – sešu gadu laikā par ~320%, kas liecina par ražošanas kvalitātes līmeņa celšanos konkurences ietekmē. Investīcijās pieaugušas arī būvniecībā – par 234%, kapitālajā remontā – par 445%.

Tomēr valsts un pašvaldību budžeta īpatsvars nefinansu investīcijās nav pietiekošs, tā īpatsvars pieaug lēni un 2000.gadā bija tikai 12,6% [6]. Tā kā valsts un pašvaldības, kas parasti veic infrastruktūras finansēšanu, pašreiz pietiekoši ātri nespēj nodrošināt šo darbu izpildi (tā kavējot attīstību), var sagaidīt, ka infrastruktūras finansēšanā sāks piedalīties privātuzņēmēji. Šāda tendence vērojama arī Eiropas valstīs. Sabiedrisko un privāto līdzekļu apvienošana (public private partnership – PPP) Eiropas un citās tirgus ekonomikas valstīs kļūst arvien populārāka.

Jāatzīmē, ka valsts atbalsta sistēmas pilnveidošana bez valsts finansējuma palielināšanas valsts atbalsta programmām nedos gaidīto efektu. Tādēļ, izstrādājot valsts budžeta projektu, jāparedz līdzekļi valsts atbalsta sniegšanai uzņēmējdarbībai, ir jāstrādā pie valsts atbalsta mehānismu pilnveidošanas:

1. Tiešais – riska kapitāls, uzsākšanas kapitāls, rezerves kapitāls;

2. Netiešais – muitas, nodokļu atvieglojumi, standartu ieviešanas atbalsts, fundamentālās pētniecības atbalsts un c.).

Kopumā būvniecības produkcijas iekšējā tirgus ietilpība un finansējums ir atkarīgi no valsts makroekonomiskās attīstības un tautsaimniecības tehniskā nodrošinājuma līmeņa. Pašlaik abi minētie nosacījumi ir labvēlīgi būvniecības attīstībai.

Būvniecības produkts – ēkas un būves, to esamība un kvalitāte, ietekmē un arvien vairāk ietekmēs tautsaimniecības konkurētspēju. Tāpēc var prognozēt, ka palielināsies visu tautsaimniecības nozaru pasūtījumi būvniecībai. Tas īpaši attiecas uz infrastruktūras objektiem. Tehnikas/tehnoloģiju progresa rezultātā infrastruktūras elementi morāli strauji nolietojas un kļūst par šķērsli citu tautsaimniecības elementu attīstībai. Tāpēc tiem nepieciešami jauninājumi, kas ietver arī būvdarbus.

5.3. Valsts investīciju programma

Būvniecības attīstību pozitīvi ietekmē tirgus stabilitāte. Būvniecības tirgus stabilākais sektors ir tas, kuru finansē no valsts investīcijām. Arī ES būvniecības pieprasījums ir stipri atkarīgs no valsts investīcijām. Būvniecības nozares attīstību pozitīvi ietekmē ilgtermiņa infrastruktūras attīstības plānu, sociālo māju celtniecības un sabiedrisko ēku celtniecības ilgtermiņa nodomu, investīciju politikas paziņošana atklātībai un stingra ievērošana.

Starp valdības noteiktiem prioritāriem attīstības virzieniem, t.sk. arī VIP, ir enerģētikas, satiksmes un vides aizsardzības infrastruktūras sakārtošana. 2001.gadā no visa VIP finansējuma 66% paredzēti šiem sektoriem. Projekti tiek finansēti: no valsts budžeta – 35%, no speciālā budžeta – 3%, no kredītiem – 38%, no citiem finansu avotiem – 24%, kopumā paredzēts izlietot VIP projektu realizācijai 144,5 milj.Ls. Pašlaik tiek izstrādāta jauna VIP plānošanas un ieviešanas koncepcija, kā rezultātā var mainīties noteiktās investīciju prioritātes un to noteikšanas procedūra.

Kaut valsts investīciju īpatsvars Latvijā no 1996. – 2000.gadam vidēji sastādīja 3,8% no IKP, kas atpaliek no tā līmeņa, kas attiecīgajā periodā bija vairākumā Austrumeiropas pārejas ekonomikas valstīm, tās tiek uzskatītas par drošām un pievilcīgāko finansēšanas avotu būvniecībā. [35].

5.4. Ārvalstu investīcijas

Liela nozīme valsts ekonomikas attīstībā ir tiešu ārvalstu investīciju piesaistīšanai. Pēdējos gados tās ekonomikā ienāk vairāk kā 5% apjomā no IKP. 2000.gada beigās uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas bija 1275,8 milj. Ls. Lielākās investētājvalstis ir Zviedrija (12,6%), Igaunija (11,2%), Vācija (11,1%), Dānija (10,5%), ASV (9,4%) u.c.[15]. Visvairāk līdz šim ir investēts finansu starpniecībā (22,6%), apstrādes rūpniecībā (16.6%) un sakaros (11,0%). Būvniecībā ārvalstu investīcijas sastāda 0,7% no visām ārvalstu tiešajām investīcijām valstī.

Lielie valsts investīciju projekti saņem arī finansējumu no starptautiskajām sadarbības programmām, it īpaši infrastruktūras objektu projekti (vides aizsardzības būvju, citu infrastruktūras būvju). Te jāmin PHARE, Baltijas jūras Pārrobežu sadarbības programmas, atsevišķu Rietumeiropas valstu finansējums.

Būvniecība saņem daļu līdzekļu no starptautiskām sadarbības programmām, it īpaši tām, kas saistītas ar lielu infrastruktūras objektu (vides aizsardzības būvju, citu infrastruktūras objektu) būvniecību (Phare, Baltijas jūras Pārrobežu sadarbības programma, citas Phare programmas, atsevišķu Rietumeiropas valstu finansēti projekti Latvijā), ko finansē ES un Latvijas valdība un pašvaldības. Būvniecībā ārvalstu investīcijas sastāda 0,4 % no visām ārvalstu investīcijām valstī, taču no 1997.gada būvniecībā tās pieaugušas divkārt.

Ekonomiskā un politiskā situācija Latvijā pašreiz ir stabila, tāpēc ārējo investīciju piesaistīšanas pieauguma tempi saglabāsies arī programmas īstenošanas laikā.

6. Būvniecības nacionālās programmas izmaksas un finansēšanas avoti

6.1. Būvniecības nacionālās programmas izmaksas

Būvniecības nacionālās programmas realizēšanas izmaksas dotas 1.pielikumā “Pasākumu plāns Būvniecības nacionālas programmas realizācija Latvijā 2002.–2012.gadam”, kurā norādīti pasākumi un to realizācijai nepieciešamie līdzekļi, t.sk. – vēlamais finansējums no valsts budžeta un citi esošie un iespējamie finansēšanas avoti.

Būvniecības nacionālās programmas esošie un iespējamie finansēšanas avoti:

1. Valsts un pašvaldību budžets;

2. Privātie ieguldījumi konkrētu projektu realizācijai;

3. Starptautisko organizāciju finansu palīdzība (PHARE mērķprogrammas, Pasaules Bankas, ERAB mērķprogrammas u.c.);

4. Kredīti (tai skaitā valsts garantētie);

5. Fizisko un juridisko personu dāvinājumi un ziedojumi.

Būvniecības nacionālās programmas īstenošanai jau ir apzināti un ieplānoti 3632,5 tūkst. Ls, kas sastāda 47% no kopējām programmas izmaksām.

Visvairāk līdzekļi nepieciešami 4.apakšprogrammas “Mājokļu būvniecība un atjaunošana” pasākumam “Mājokļu attīstības kreditēšanas programmas īstenošana”, kam paredzēts ārvalstu banku aizdevums ar valsts galvojumu. No kopējām Programmas izmaksām pasākumam 4.8.paredzētie 3400 tūkst.Ls sastāda 44%. Otrais lielākais pasākums ir Mājokļu aģentūras izveidošana un uzturēšana, kas līdz 2012.gadam sastāda 3604 tūkst.Ls jeb 47% no visām Programmas īstenošanas izmaksām.

Ja atskaita šos 4.apakšprogrammas izdevumus, tad no atlikušajiem nepieciešamajiem līdzekļiem (692,5 tūkst.Ls) visvairāk vajadzīgs ir 1.apakšprogrammai – normatīvās bāzes sakārtošanai būvniecībā – 408 tūkst.Ls. Šīs apakšprogrammas īstenošana svarīga ar to, ka tā var ietekmēt Latvijas gatavību iestāties Eiropas Savienībā.

Izdevumu apjoma ziņā seko apakšprogramma Būvizstrādājumi (123 tūkst.Ls), taču šie izdevumi programmas realizācijas beigās jau būs atmaksājušies.

Apakšprogrammas Izglītība un būvzinātne īstenošanai ir nepieciešami 38 tūkst.Ls. Latvijas zinātnieki ir sevi apliecinājuši pasaulē kā konkurētspējīgus, taču izglītībai un būvzinātnei līdz šim nav pievērsta pietiekoša vērība, kā sekas būs jūtamas jau tuvākā nākotnē.

Ēku siltumnoturības paaugstināšanas apakšprogramma ir svarīga energoresursu un vides aizsardzības ziņā, tās īstenošanai nepieciešami nosacīti nedaudz – 31 tūkst.Ls.

6.2. Latvijas Būvniecības padomes fonds

Tā kā trūkst līdzekļu daudzu Būvniecības nacionālās programmas uzdevumu realizācijai, labs risinājums ir īpaša fonda – Latvijas Būvniecības padomes fonda izveidošana. 25.06.1996. MK noteikumos Nr. 225 “Latvijas Būvniecības padomes nolikums” 17.punktā ir teikts: “Kultūrvēsturiskās vides arhitektūras, būvniecības un būvizstrādājumu rūpniecības stāvokļa uzlabošanai Padome var izveidot savu fondu no dāvinājumiem, ziedojumiem un citiem līdzekļiem”. Latvijas Būvniecības padomes speciālisti kopā ar VARAM Būvniecības departamentu ir strādājuši pie šā fonda izveidošanas pamatojuma.

Fonda līdzekļus būtu nepieciešams izlietot:

– atsauksmju un priekšlikumu sagatavošanai par konceptuāliem un stratēģiskiem jautājumiem būvniecībā;

– būvniecības tiesību aktu sistēmas pilnveidošanai un saskaņošanai ar ES;

– svarīgu konkursu un būvprojektu izvērtēšanai;

– būvtirgus attīstības analizēšanai un prognozēšanai;

– veselībai un videi draudzīgu tehnoloģiju atbalstīšanai;

– jaunu, progresīvu apmācības formu ieviešanas atbalstīšanai;

– konkursu, skatu un izstāžu organizēšanai nozares un tās attīstības un pozitīvās pieredzes popularizēšanā;

– izdevējdarbības atbalstīšanai par nozares tematiku;

– sabiedrības informēšanai par jautājumiem, kas saistīti ar nozares problēmām;

– nozares vajadzību apmierināšanai orientētu pētniecības darbu atbalstīšanai.

Šādu fondu veidošanas prakse nav jauna. Gan Latvijā gan ārzemēs darbojas daudz dažādu fondu, tostarp arī tādi, kuri strādā vai nu ar valsts izdarītām vai arī noteiktām iemaksām. Latvijā, piemēram, daudzus vides aizsardzības jautājumus sekmīgi risina Vides aizsardzības fonds, kurā tiek izdarīti atskaitījumi no nodokļiem. Vācijā 1991.g.izveidots Vācijas Federālais vides fonds, kura dibināšanas kapitālā valsts iemaksāja no privatizācijas iegūtus 2,5 miljardus DEM. Čehijā un Ungārijā daudzus nozares vispārējus jautājumus finansiāli palīdz risināt Būvinženieru un tehniķu kameras, kurās sakarā ar šo valstu likumiem obligāti par biedriem jābūt visiem praktizējošiem speciālistiem, maksājot mūsu apstākļiem ļoti lielas biedru naudas.

7. Pēc Būvniecības nacionālās programmas īstenošanas sagaidāmais ekonomiskais un sociālais efekts

Pēdējos gados valsts makroekonomiskā attīstība ir stabilizējusies un ir panākts iekšzemes kopprodukta pieaugums. Taču būvniecības apjomu pieauguma tempi pēc straujā krituma kopš 1993.gada ir vēl augstāki un paredzams, ka tie tādi saglabāsies.

7.1.zīmējums

Avots – “Makroekonomiskās attīstības scenārijs un fiskālā politika 2003–2007”, FM, Rīga, 2002.

Turpmākajos gados, saglabājoties tautsaimniecības augstiem attīstības tempiem, pieaugs pieprasījums pēc būvniecības produkcijas, un būvniecības attīstības tempi pārsniegs IKP pieauguma tempus. Stabila ekonomiskā izaugsme ir labs signāls investoriem, kā pašmāju, tā ārvalstu. Pieprasījums pēc būvniecības produkcijas pozitīvi ietekmēs arī hipotekārās kreditēšanas attīstība.

Būvniecības attīstības ekonomiskais efekts ietver sevī vairākus veidus:

• tiešais (iekšējais) būvindustrijas ekonomiskais efekts,

• netiešais (ārējais) ekonomiskais efekts,

• tiešais ekonomiskais efekts sociālajā sfērā – sociālās sfēras izdevumu samazināšanās.

Programmas īstenošanas tiešais ekonomiskais efekts:

1) Programmas realizācijas rezultātā tiks sakārtota nozares iekšējā darbība – likumdošana, institucionālais mehānisms, normatīvi tehniskā un informatīvā bāze;

2) nozares konkurētspējas paaugstināšana palielinās pievienotās vērtības kāpumu nozarē, kā arī nozarē strādājošo ienākumus;

3) konkurētspējas paaugstināšana un sekmīga darbība ārējā tirgū ļaus uzlabot valsts ārējo bilanci;

4) vietējā būvniecība un būvizstrādājumu ražošana radīs iespēju apmierināt vietējo pieprasījumu pēc būvniecības darbiem ar mazākām izmaksām, jo darbaspēka izmaksas Latvijā pagaidām ir salīdzinoši zemākas;

5) veicinās kapitālieguldījumu pieaugšanu būvindustrijas nozarē;

6) veicinās jaunāko tehnoloģiju un kvalitatīvu materiālu izmantošanu (vieglāks darbs un izmaksu samazināšanās noteiktā laika periodā);

7) veicinās nodarbinātības daudzveidību;

8) uzlabos nozares resursu izmantošanu;

9) aptuveni par 30% samazināsies energoresursu patēriņš.

Būvniecības nacionālās programmas īstenošanas netiešais ekonomiskais efekts:

1) kvalitatīvas būves – labāki ražošanas apstākļi uzlabos preču kvalitāti, kas paaugstinās citu nozaru konkurētspēju;

2) samazinās izmaksas citās nozarēs – samazināsies preču un pakalpojumu cena, kas paaugstinās konkurētspēju:

• samazināsies ēku un inženiertehnisko būvju uzturēšanas un remontu izmaksas;

• ēku un telpu piemērotība izmantošanas mērķim racionalizēs darbu un resursu izmantošanu, tā samazinot izmaksas;

3) nozares multiplikatīvā efekta rezultātā paaugstināsies nodarbinātība visā tautsaimniecībā;

4) pieaugs investīcijas;

5) tiks veicināta Latvijas ārējās tirdzniecības un citu valsts ekonomisko un sociālo programmu realizācija;

6) celsies ekonomiskā aktivitāte ar būvniecību un būvizstrādājumu ražošanu saistītajās nozarēs;

7) mazināsies ēnu ekonomikas īpatsvars, samazināsies neprofesionālu un nelikumīgu darbu izpilde.

Sociālais efekts:

1) veidosies veselīga dzīves un darba vide, estētiska, komfortabla, ar paaugstinātu darba drošību gan būvniecībā un būvizstrādājumu ražošanā, gan nozarēs, kas saņem būvniecības produkciju;

2) uzlabosies vides aizsardzība un saglabāšana;

3) palielināsies kvalitatīvas izglītības iegūšanas iespējas, kas sekmēs indivīda konkurētspēju vietējā un ārējā darba tirgū;

4) paaugstināsies darba algas, palielināsies sociālā nodrošinātība;

5) palielināsies iespējas strādāt daudzveidīgu, interesēm atbilstošu darbu;

6) paaugstināsies patērētāju tiesību un interešu aizsardzība.

Kopējā Būvniecības nacionālās programmas realizācijas efektivitāte veidojas, integrējoties atsevišķu pasākumu efektivitātei.

8. Būvniecības nacionālās programmas īstenošanas vadība

Būvniecības nacionālās programmas izstrādāšana un īstenošana notiek saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 24.03.1999. rīkojumu Nr. 146 “Par nacionālajām programmām ekonomiskās politikas realizācijai”, “Nacionālo programmu koncepciju”, Latvijas Republikas un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 1998.gada 9.janvāra rīkojumu Nr.03 “Par Būvniecības valsts nacionālās programmas koordinācijas padomes izveidošanu”.

Saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 9.maija noteikumiem nr.129 “Nacionālo programmu izstrādes un īstenošanas kārtība” Būvniecības nacionālās programmas izstrādi, aktualizāciju un tās īstenošanu vada vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs.

Būvniecības nacionālās programmas vadītājs:

• izveido nacionālās programmas koordinācijas padomi;

• vada nacionālās programmas izstrādi;

• akceptē izstrādāto nacionālo programmu un iesniedz to Ministru kabinetā apstiprināšanai;

• kontrolē nacionālās programmas izpildi;

• iesniedz Ministru kabinetā pārskatu par nacionālās programmas iepriekšējā gada plāna izpildi, kā arī nākamā gada plānu un aktualizētu kārtējā gada plānu.

Būvniecības nacionālās programmas koordinācijas padome:

• izvērtē normatīvo aktu projektus, kas saistīti ar nacionālās programmas īstenošanu;

• izskata izstrādāto nacionālās programmas projektu;

• novērtē nacionālās programmas kārtējo mērķu un uzdevumu izpildi.

Būvniecības nacionālās programmas sekretariāta funkcijas pilda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departaments, kas ir atbildīgs par nacionālās programmas izstrādi un īstenošanu, kā arī nodrošina nacionālās programmas koordinācijas padomes darbību.

Programmas sekretariāta tiesības un pienākumi ir:

• koordinēt institūciju sadarbību programmas īstenošanas procesā;

• iegūt un apkopot informāciju par programmas īstenošanas gaitu;

• aktualizēt nacionālo programmu;

• sagatavot un noteiktā kārtībā iesniegt budžeta projektu programmas “Būvniecība” (ir nacionālās programmas realizācijas instruments) pasākumu īstenošanai nepieciešamā finansējuma saņemšanai;

• informēt sabiedrību par nacionālās programmas izpildes gaitu.

Institūcijas, kuras ir atbildīgas par nacionālās programmas pasākumu īstenošanu, iesniedz gada atskaiti par programmas pasākumu īstenošanas gaitu un rezultātiem programmas sekretariātam – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Būvniecības departamentam.

Ekonomikas ministrija veic nacionālo programmu, tai skaitā, Būvniecības nacionālās programmas vispārējo koordināciju un kontroli. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas struktūrvienības veic operatīvās vadības koordinējošas un kontroles darbības ar Būvniecības nacionālās programmas pasākumu izpildītājiem.

Nacionālās programmas vadīšanas organizatoriskā struktūra pastāvīgi pilnveidojas, ņemot vērā apstākļu maiņu programmas organizēšanā, plānošanā un vadīšanā, kā arī izmaiņas programmas vadības pilnvaru, atbildības, funkciju, tiesību un pienākumu sfērā. Programmas aktualizācija tiek veikta katru gadu.

(Pielikums MK 07.10.2008. rīkojuma Nr. 593 redakcijā)

(Būvniecības nacionālās programmas īstenošanas pasākumu plāns izstrādāts tuvākajiem gadiem un katru gadu tiek precizēts, ņemot vērā prioritātes nozarē un pastāvošās problēmas, kā arī pasākumu īstenošanas pakāpi iepriekšējā periodā)

Piezīmes.

1. * Pasākuma 1.7. finansējums ir nepieciešams papildus Ministru kabineta 2008.gada 4.septembra sēdē pieņemtajam Vidējā termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaram 2009.–2011.gadam.

2. ** Pasākums 1.3. “Būvniecības informācijas sistēmas (BIS) izstrāde un ieviešana” atbilst Eiropas struktūrfondu darbības programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi” 3.2.2.1.1.apakšaktivitātei “Informācijas sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstība”. Šīs programmas īstenošanai Ministru kabinets 2008.gada 21.jūlijā pieņēmis noteikumus Nr.576 “Noteikumi par darbības programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi” papildinājuma 3.2.2.1.1.apakšaktivitāti “Informācijas sistēmu un elektronisko pakalpojumu attīstība””. Atbilstoši šiem noteikumiem Ekonomikas ministrijai projekta īstenošanai paredzētais finansējums ir LVL 2 500 000. Finanšu ministrija: programmā 41.08.00 rezervēti līdzekļi, lai nodrošinātu Eiropas struktūrfondu programmas apguvi. Iepirkums par BIS izstrādi un ieviešanu tiks izsludināts pēc attiecīgo noteikumu pieņemšanas Ministru kabinetā. BIS izstrādes un ieviešanas projekts īstenojams 2008.–2011.gadā.

3. *** Pasākumam 3.1. nepieciešamais finansējums ir iekļauts Ministru kabineta 2008.gada 4.septembra sēdē pieņemtajā Vidējā termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvarā 2009.–2011.gadam. Pasākumam 4.3. nepieciešamais finansējums ir iekļauts darbības programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi” papildinājumā (Finanšu ministrija, 2008.gads). Pasākuma 4.3.aktivitātei “Daudzdzīvokļu māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi” paredzēto valsts budžeta līdzekļu kopējais apmērs ir LVL 2 495 215. Kopējais paredzētais ERAF finansējums minētajai aktivitātei ir LVL 14 139 550. Aktivitātes “Sociālo dzīvojamo māju siltumnoturības uzlabošanas pasākumi” īstenošanai nav paredzēti valsts budžeta līdzekļi, kopējais paredzētais ERAF finansējums šai aktivitātei ir LVL 6 922 500.

Paskaidrojumi.

1.  3.ailē norādīts galvenais uzdevums, kurš tiek īstenots saskaņā ar Būvniecības nacionālās programmas otro daļu.

2.  5.ailē sabiedriskās organizācijas minētas kā sadarbības partneri.

3.  7.ailē zīme “–” nozīmē, ka pasākums tiek īstenots ar jau esošajiem iekšējiem resursiem.

Saīsinājumi.

Šie materiāli ir pieejami VARAM Būvniecības departamentā.