Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 
Attēlotā redakcija
Tiesību akts ir zaudējis spēku.
Ministru kabineta rīkojums Nr.436

Rīgā 2002.gada 15.augustā (prot. Nr.34 29.§)
Par Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm

1. Akceptēt Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes.

2. Vides ministram izveidot Ilgtspējīgas attīstības padomi, apstiprināt tās nolikumu un personālsastāvu. Ilgtspējīgas attīstības padome koordinē Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu īstenošanu.

(MK 01.09.2003. rīkojuma Nr.549 redakcijā)

3. Noteikt, ka par Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu iestrādi nozaru politikas dokumentos atbilstoši kompetencei ir atbildīgas attiecīgās ministrijas, kā arī īpašu uzdevumu ministru sekretariāti.

(Grozīts ar MK 01.09.2003. rīkojumu Nr.549)

4. Vides ministrijai, pamatojoties uz Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm, izstrādāt un vides ministram līdz 2003.gada 15.septembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā Vides politikas plāna projektu.

(MK 19.02.2003. rīkojuma Nr.110 redakcijā)

5. Attiecīgajām ministrijām, kā arī īpašu uzdevumu ministru sekretariātiem, sākot ar 2003.gadu, reizi trijos gados (līdz attiecīgā gada 1.septembrim), kā arī šī rīkojuma 6.punktā minētajos gadījumos iesniegt Vides ministrijā informatīvos ziņojumus par Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu īstenošanu. Vides ministrijai, sākot ar 2003.gadu, reizi trijos gados (līdz attiecīgā gada 1.novembrim) sagatavot un iesniegt Ilgtspējīgas attīstības padomē apkopotu informatīvo ziņojumu par Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu īstenošanu.

(MK 01.09.2003. rīkojuma Nr.549 redakcijā, kas grozīta ar MK 04.02.2004. rīkojumu Nr.70; MK 23.03.2005. rīkojumu Nr.186)

6. Vides ministrijai sagatavot un iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā pārskatu par ilgtspējīgas attīstības procesu Latvijā, ja šādu pārskatu pieprasa Apvienoto Nāciju Organizācija vai Eiropas Komisija.

(MK 01.09.2003. rīkojuma Nr.549 redakcijā)

Ministru prezidents A.Bērziņš

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs
Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes

Saturs

1. Situācijas raksturojums

2. Problēmu formulējums valdības politikas veidošanai ilgtspējīgas attīstības jomā

3. Ilgtspējīgas attīstības pamatprincipi

4. Ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu mērķi

5. Politikas rezultāti, to sasniegšanas rādītāji un rīcības virzieni politikas mērķu un rezultātu sasniegšanai

Ūdeņu aizsardzība

Klimata pārmaiņas un ozona slāņa aizsardzība

Dabas resursu izmantošana

Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana

Atkritumu apsaimniekošana un samazināšana

Nabadzības samazināšana

Nodarbinātība

Izglītība un zinātne

Vide un veselība

Mājokļa politika

Rūpniecība

Enerģētika

Transports

Lauksaimniecība

Reģionu attīstība

Tūrisms

6. Ietekmes uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem novērtējums

7. Turpmākās rīcības plānojums

8. Pārskatu sniegšana un novērtēšanas kārtība

1. Situācijas raksturojums

XX gadsimta 80. gadu beigās pasaulē sākās nozīmīgi starptautiski politiskie procesi, kas iezīmēja jaunas domāšanas aizsākumus. Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidotā Pasaules Vides un attīstības komisija ziņojumā Mūsu kopējā nākotne (1987) pirmoreiz izanalizēja un raksturoja pasaules attīstības ainu, parādot strupceļu, kādā pasaule nonāks, ja netiks mainīta politiskā domāšana. Šajā autoritatīvajā dokumentā pirmoreiz starptautiski politiskiem mērķiem tika definēta ilgtspējīga attīstība kā “nepārtraukts, apzināts un loģiski vadīts sabiedrisko pārmaiņu process pasaules, reģionālajā un vietējā līmenī, kura mērķis ir nodrošināt šodienas cilvēku vajadzības, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanai”.

Laikā, kas pagājis kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā, ir paveikts daudz, tomēr tas ir tikai pats neatliekamākais: ir nodibināta demokrātiska valsts iekārta, reāli funkcionē liberāla un atvērta tirgus ekonomika, Latvija sekmīgi veic integrēšanos starptautiskajās struktūrās.

Lai gan līdz šim Latvijas ekonomiskā izaugsme ir bijusi pietiekami strauja, tomēr joprojām Latvijas ekonomikā pastāv attīstību ierobežojoši faktori, kas var kavēt ekonomisko attīstību nākotnē. Tādēļ, lai nodrošinātu sabalansētu un ilgtspējīgu izaugsmi, viens no valdības uzdevumiem ir mazināt līdz šim izveidojušās disproporcijas un nepieļaut šādu disproporciju veidošanos turpmāk. Latvijas ekonomiku raksturo zems kvalificēta darbaspēka izmantošanas līmenis un produkcijas ražošana ar mazu pievienoto vērtību. Šāds modelis nespēj nodrošināt pietiekamus ienākumus uzkrājumu un investīciju veidošanai un dinamiskus ekonomikas attīstības tempus, tātad tas neveicina augstas labklājības sasniegšanu nākotnē.

Situāciju sarežģī tas, ka augstākā izglītība, kas pēdējos gados ir piedzīvojusi kvantitatīvu lēcienu ar ievērojamu studējošo skaita palielināšanos, vēl nespēj nodrošināt atbilstošus kvalitatīvos rādītājus, tajā skaitā pietiekošu sasaisti ar darba tirgu un atbilstību tā prasībām. Nepieciešams turpināt darbu pie studiju kvalitātes uzlabošanas, kā arī sabalansēt lietišķos un fundamentālos pētījumus, kas veicinātu inovāciju procesu un attīstību.

Esošie atšķirīgie reģionālās attīstības līmeņi negatīvi ietekmē attīstības tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē reģionu sociālekonomiskās atšķirības – dabas un kultūrvides nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē, ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija kļūst par izteikti monocentrisku valsti ar sadrumstalotu administratīvi teritoriālo sistēmu.

Latvijas sabiedrības sociālais, ekonomiskais un politiskais neviendabīgums, pat sašķeltība apgrūtina sabiedrības integrāciju. Papildus objektīvajām ekonomiskajām problēmām liela nozīme ir tam, ka sabiedrības daļai trūkst pašapziņas, uzņēmības, ticības sev un valstij, cilvēki jūtas bezpalīdzīgi un nespējīgi mainīt savu dzīvi, piemērojot to jaunajiem apstākļiem.

Pasaules tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence, palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām.

Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības prasībām. Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem ar labu izglītību.

Lai risinātu augstāk minētās problēmas, Latvijā ir izstrādāti dažādi politikas dokumenti: gan konkrētos sektoros, gan arī visaptveroši dokumenti, kuros ietverti ilgtspējīgas attīstības principi. Kā nozīmīgākos no tiem var minēt Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju un Nacionālo attīstības plānu, bet vides sektorā Vides aizsardzības politikas plānu Latvijai. Vides aizsardzības problēmu risinājumi ir iekļauti arī dažādu sektoru politikas plānos, stratēģijās un normatīvajos aktos. Minētie dokumenti ņemti vērā izstrādājot šīs pamatnostādnes.

Faktiskas izmaiņas globālajā politikā sākās 1992. gadā, kad ANO konferencē par vidi un attīstību (Riodežaneiro) tika akceptēta Rīcības programma 21.gadsimtam, parakstītas ANO Vispārējās konvencijas Par bioloģisko daudzveidību un Par klimata pārmaiņām, akceptēti ANO Mežu izmantošanas principi un parakstīta Deklarācija Par vidi un attīstību (Latvijas vārdā to parakstīja Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs).

Arī Eiropas Komisijas atzinumā par Latvijas pieteikumu iestāties Eiropas Savienībā teikts, ka “no Eiropas Savienības līguma (Amsterdamas līgums un atkārtots apstiprinājums Vīnes sanāksmē 1998.gada decembrī) izrietošā vides politika ir vērsta uz ilgtspējību, kas balstīta uz vides aizsardzības ietveršanu ES nozaru politikās,” un ka “ Eiropas līgums prasa, lai Latvija veidotu un īstenotu tādu attīstības politiku, kurā valda ilgtspējīgas attīstības principi un kurā visā pilnībā iestrādāti vides apsvērumi “.

Pie ilgtspējīgas attīstības procesa un Riodežaneiro konferences iniciatoriem pieder Zviedrija, Dānija un Somija (kuras sistemātiski veicina ilgstpējīgu attīstību, integrējot vidi saudzējošas prasības sektorālajās politikās). Šajās valstīs ilgtspējīgas attīstības process sākās jau pirms Riodežaneiro konferences un pārsniedz vidējo Eiropas Savienības politikas līmeni šajā jomā, kurš atspoguļots Eiropas Savienības Padomes (Gēteborga, 2001) dokumentos. Pēc Ziemeļvalstu iniciatīvas 1998.gadā Nīborgā (Dānija) Baltijas jūras valstu padome apstiprināja “Baltijas jūras reģiona valstu rīcības programmu 21.gadsimtam”, kas formulēja uzdevumus vides politikas integrācijai 7 nozaru politikās (lauksaimniecībā, enerģētikā, zivsaimniecībā, mežsaimniecībā, rūpniecībā, tūrismā un transportā). Vēlāk šiem sektoriem tika pievienota arī izglītība un Baltijas jūras reģiona telpiskā plānošana.

2. Problēmu formulējums valdības politikas veidošanai ilgtspējīgas attīstības jomā

Latvijas starptautiskās saistības un reģionālie procesi nosaka nepieciešamību Latvijai līdz Johannesburgas konferencei 2002. gada septembrī izstrādāt Nacionālo ilgtspējīgas attīstības stratēģiju ilgtermiņa laika posmam.

Šo pamatnostādņu mērķis ir noteikt valsts ilgtspējīgas attīstības virzienus. Konkrētu problēmu formulējums detalizētāk izklāstīts šo pamatnostādņu 5.nodaļā sadaļās situācijas raksturojums.

Kā nozīmīgus ilgtspējīgas attīstības elementus jāmin iekšējo un ārējo stabilitāti, sabiedrības pārliecību par izaugsmes perspektīvām, sabiedrības pilsonisko saskaņu un sadarbību izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Īstenojot valdības prioritātes ilgtspējīgas attīstības jomā:

Valsts ekonomiskās, politiskās un sociālās drošības garantēšanai Latvijai tuvākajā laikā jāintegrējas NATO un Eiropas Savienībā.

Kā viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ekonomiskai un sociālai attīstībai jāsasniedz augsts sabiedrības izglītības līmenis.

Jānodrošina, lai pieņemtie politiskie un ekonomiskie lēmumi būtu saskaņā ar valsts ilgtermiņa mērķiem.

Jāveicina sabiedrības ekonomisko un sociālo kohēziju, nodrošinot vienādas iespējas visiem sabiedrības locekļiem, ikviena indivīda līdzdalības iespējas ekonomiskajos, politiskajos un sociālajos procesos, kā arī jānodrošina visas sabiedrības saliedēšanu un integrāciju. Jāveicina pilsoniskas sabiedrības un tiesiskas valsts attīstību kopumā.

Izmantojot iedzīvotāju potenciālu, mentalitāti un saites ar citām valstīm, Latvijai aktīvi jāiekļaujas reģionālajā un globālajā saimnieciskajā darbībā, cieši sadarbojoties ar Eiropas un pasaules valstīm, kļūstot par Baltijas reģiona biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju aktīvu daļu.

3. Ilgtspējīgas attīstības pamatprincipi

Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina mūsdienu paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamām paaudzēm nodrošināt savas vajadzības.

Attīstība ir kvalitātes jēdziens, kas ietver idejas par uzlabošanu un progresu, kā arī kultūras, sociālās un ekonomiskās sfēras pilnveidošanu.

Ilgtspējīga attīstība ir orientēta uz cilvēkiem, un tās mērķis ir uzlabot cilvēku dzīves apstākļus, saglabājot dabu un vidi, tāpēc ir nepieciešams respektēt dabu, kas apgādā cilvēkus ar resursiem un visu nepieciešamo dzīvei. Šādā perspektīvā ilgtspējīga attīstība nozīmē cilvēku dzīves apstākļu kvalitatīvu uzlabošanu, ja netiek pārsniegta ekosistēmas atbilstošā kapacitāte.

4. Ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu mērķi

Globālie ilgtspējīgas attīstības politiskie principi ir definēti Riodežaneiro Deklarācijā. Latvijas Ilgtspējīgas attīstības mērķi izriet no šiem principiem, tās ģeopolitiskās vietas pasaulē, dabas īpatnībām, sociālās un ekonomiskās attīstības pieredzes un pašreizējā stāvokļa. Tie ir:

Latvijai jāveido labklājības sabiedrība, kura augstu vērtē un attīsta demokrātiju, līdztiesību, godīgumu un savu kultūras mantojumu.

Latvijai jāveido stabila tautsaimniecība, kas nodrošina sabiedrības vajadzības, vienlaicīgi panākot, lai ekonomiskās izaugsmes tempi pārsniegtu vides piesārņojuma un resursu patēriņa tempus.

Latvijai jānodrošina droša un veselību neapdraudoša vide pašreizējai un nākamajām paaudzēm.

Latvijai jānodrošina pietiekami pasākumi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai.

Latvijai sabiedrībā jāattīsta atbildīga attieksme pret dabas resursiem un nepārtraukti jāpaaugstina resursu izmantošanas efektivitāte.

Latvijai no starptautiskas palīdzības saņēmējas valsts pakāpeniski jākļūst par valsti, kas spēj pati nodrošināt savas vajadzības un nepieciešamības gadījumā pat sniegt palīdzību citām valstīm.

Latvijai jānodrošina vides jautājumu integrācija un jāattīsta plašs vides politikas līdzekļu pielietojums visās citās nozaru politikās.

Latvijai jānodrošina, lai tirgus ekonomikas mehānismi kalpotu ilgtspējīgai attīstībai.

Latvijai jānodrošina sabiedrības līdzdalība ilgtspējīgas attīstības procesos.

Latvijai nepārtraukti jānovērtē tās progress noteikto ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā.

5. Politikas rezultāti, to sasniegšanas rādītāji un rīcības virzieni politikas mērķu un rezultātu sasniegšanai

Ūdeņu aizsardzība

Situācijas raksturojums

Latvija ir bagāta ar ūdens resursiem, kas pilnībā nodrošina valsts vajadzības. Vairāk nekā 12 400 upju, ap 4000 ezeru un ūdenskrātuvju kopā aizņem 3,7 % valsts teritorijas. Neskatoties uz bagātajiem virszemes ūdens krājumiem (aptuveni 33–35km3) un iespēju nodrošināt praktiski visu Latvijas teritorijas ūdensapgādi no pazemes ūdens avotiem (1,3 milj.m3/diennaktī), ūdens krājumu taupīšana un to saprātīga izmantošana ir aktuāla vides problēma.

Latvijas pilsētās un lauku teritorijās ūdensapgādei galvenokārt izmanto pazemes ūdeni no urbumiem, raktām akām un avotiem. Dzeramā ūdens kvalitāte ūdens ņemšanas avotos, izņemot dzelzs saturu, atbilst ES standartiem, tomēr novecojušie ūdens sadales tīkli ietekmē dzeramā ūdens mikrobioloģisko un ķīmisko kvalitāti. Pēdējo 10 gadu laikā ir samazinājies ūdens patēriņš. Tas izskaidrojams ar rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas apjoma samazināšanos, kā arī ar ūdens patēriņa uzskaites ieviešanu, kas veicinājusi ūdens racionālu izmantošanu.

Ūdeņu aizsardzības jomā, kura ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā, sasniegti labi rezultāti. Sekmīgi darbojas investīciju shēmas, ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Labākas uzskaites un vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanas rezultātā kopējais notekūdeņu daudzums valstī samazinājies divkārt, neattīrīto notekūdeņu īpatsvars samazinājies līdz 5% no kopapjoma, bet komunālo notekūdeņu radītais piesārņojums ir samazinājies vairāk nekā 2 reizes.

Politikas mērķi

• Veicināt ilgtspējīgu un racionālu ūdens resursu lietošanu.
• Aizsargāt ūdens ekosistēmas un no ūdens tieši atkarīgās sauszemes ekosistēmas un mitrājus, uzlabot to stāvokli.
• Nodrošināt labu kvalitāti (stāvokli) visos pazemes un virszemes ūdeņos, novērst to tālāku piesārņošanu un pakāpeniski samazināt esošo piesārņojumu.
• Mazināt piesārņojumu ar ūdens videi kaitīgām vielām.
• Nodrošināt pazemes ūdens resursu atjaunošanu.
• Nodrošināt aizsardzību pret plūdiem.
• Nodrošināt jūras ūdeņu aizsardzību, īpašu uzmanību pievēršot ķīmiskā piesārņojuma samazināšanai Baltijas jūrā un Latvijas starptautisko saistību izpildei.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāte.
• Ūdens resursu izmantošanas apjoms.
• Pazemes ūdeņu resursu atjaunošanās un izmantošanas apjoms.
• Attīrīto notekūdeņu apjoms un attīrīšanas pakāpe.
• Ūdens ekosistēmu un no tām atkarīgo sauszemes ekosistēmu daudzveidība un kvalitāte.
• Dzeramā ūdens kvalitāte.
• Ūdens patēriņš uz vienu iedzīvotāju sadzīvē.
• Rīgas līcī novadītā slāpekļa koncentrācija.
• Rīgas līcī novadītā fosfora koncentrācija.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Pilnveidot ūdens aizsardzības un apsaimniekošanas sistēmu un uzlabot upju baseinu stāvokli, plānojot un īstenojot pasākumus.
• Izstrādāt virszemes un pazemes, kā arī piekrastes ūdeņu tipoloģiju un katra tipa iezīmēm atbilstošus kvalitātes mērķus.
• Veikt pasākumus, lai novērstu virszemes, pazemes un jūras ūdeņu kvalitātes pasliktināšanos un lai sasniegtu šo ūdeņu labu kvalitāti.
• Ierobežot ūdeņu piesārņojumu gan no punktveida, gan difūzajiem avotiem, veicinot labāko pieejamo tehnisko paņēmienu un vidi saudzējošu tehnoloģiju lietošanu.
• Samazināt prioritāro piesārņojošo vielu tiešu un netiešu emisiju ūdeņos.
• Pārtraukt ūdens videi īpaši bīstamo vielu emisiju un pilnībā novērst to noplūdes.
• Novērst vai maksimāli samazināt piesārņojošo vielu novadīšanu pazemes ūdeņos.
• Veikt pasākumus, lai nepieļautu pazemes ūdeņu piesārņojuma palielināšanos un panāktu pakāpenisku tā samazināšanos.
• Nodrošināt valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu, veselības normām atbilstošu dzeramo ūdeni, paaugstināt ūdensapgādes sistēmu drošību, taupīgi izmantot ūdens resursus.
• Nodrošināt notekūdeņu attīrīšanu atbilstoši vides aizsardzības prasībām, paaugstināt kanalizācijas sistēmu kvalitāti un drošību, samazināt ūdenstilpju eitrofikāciju un aizsargāt gruntsūdeņus no piesārņošanas.
• Turpināt izpētes darbus pazemes ūdeņu avotu noteikšanā to turpmākai izmantošanai iedzīvotāju un tautsaimniecības nodrošināšanai ar ūdeni.
• Veikt aprīkoto pazemes ūdens ieguves vietu aizsardzības pasākumus.
• Noteikt tādus maksājumus (nodokļus, tarifus, maksas) par ūdens resursu lietošanu, kas nodrošina, ka pilnībā tiek segtas visas ar ūdens resursu lietošanu saistītās izmaksas, tiek ievērots princips “piesārņotājs maksā” un tiek sekmēta racionāla ūdens izmantošana.
• Veikt ūdeņu kvalitātes un kvantitātes monitoringu un tā datus izmantot ūdeņu apsaimniekošanas plānošanai un rīcības programmu korekcijām.
• Nodrošināt aktīvu sabiedrības līdzdalību ūdens apsaimniekošanas un aizsardzības pasākumu plānošanā.

Klimata pārmaiņas un ozona slāņa aizsardzība

Situācijas raksturojums

Latvijā, tāpat kā daudzviet citur, ir vērojama gaisa temperatūras paaugstināšanās un 20. gs. otrā pusē arī nokrišņu pieaugums. Daļa šī pieauguma ir saistīta ar pilsētvides efektu. Zinātnieki uzskata, ka nākotnē “siltumnīcas” efekta ietekmē saīsināsies sniega segas periods, pagarināsies augu veģetācijas periods, upēm veidosies citāda caurtece un izmainīsies nokrišņu sadalījums.

Ģeogrāfiskais stāvoklis nosaka Latvijas jutīgumu pret laika apstākļiem un jūras ūdens līmeņa izmaiņām pasaules okeānā. Baltijas jūrā un Rīgas līcī ūdens līmeņa svārstības ir atkarīgas galvenokārt no vēja radītiem uzplūdiem un atplūdiem caur Zunda jūras šaurumu. Spēcīgu vētru laikā krasta joslā, sevišķi līčos, ūdens masu sadzinumi var sasniegt pat 2–2,3 m augstumu, kā tas bija 1969. gada rudens viesuļvētras laikā. Jūras piekrastes apdraudētajās zonās būtu jāveic speciāli pētījumi, lai noteiktu iespējamo izmaiņu apmērus un sekotu tiem. Šie dati jāņem vērā visu līmeņu teritoriju plānojumos, lai paredzētu un laikus novērstu materiālo vērtību zaudējumus.

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir tautsaimniecības nozares, kuras ir visjutīgākās pret klimata pārmaiņām. Ilglaicīgas pārmaiņas ekosistēmās izraisa ražīguma izmaiņas, kas ietekmē šīs nozares. Prognozējot klimata izmaiņas, jāstrādā pie politikas un stratēģijas, kas paredzētu pielāgošanos šīm pārmaiņām.

Latvija uzņēmusies pildīt starptautiskās saistības globālo klimata pārmaiņu novēršanai, parakstot ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām 1992. gadā un ratificējot to Saeimā 1995. gadā. Šīs konvencijas ietvaros 1997. gada nogalē tika pieņemts Kioto protokols, kuru Latvija parakstīja 1998. gadā un Saeima ratificēja 2002. gadā. Tas nosaka, ka laikā no 2008. līdz 2012. gadam Latvijai antropogēnie tiešie “siltumnīcas” efektu izraisošo gāzu (CO2, CH4, N2O, halogēnūdeņraži un SF6) izmeši jāsamazina par 8% no izmešu daudzuma 1990. gadā. Spriežot pēc pašreizējām tendencēm, Latvijai šāds mērķis ir sasniedzams. Tomēr ekonomiskās attīstības pieauguma tempi var būt straujāki nekā paredzēts programmatiskajos dokumentos. Tādā gadījumā ekonomikas attīstība, pieaugošā iedzīvotāju mobilitāte neuzlabojot energoefektivitāti rūpniecībā un mājsaimniecības sektorā radīs CO2 pieaugumu. Tāpēc ļoti svarīgi ir rosināt energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu realizēšanu visās energoietilpīgajās nozarēs (enerģētikā, rūpniecībā, būvniecībā, mājokļu apsaimniekošanā, transportā), kā arī vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanu, palielinot “siltumnīcas” efektu izraisošo gāzu piesaisti biomasai fotosintēzes procesā.

Latvijā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija ir viena no mazākajām Eiropā (emisijas ekvivalents uz vienu iedzīvotāju ir neliels). Galvenais uzdevums šajā jomā ir nodrošināt, lai valsts ekonomiskās attīstības gaitā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas tiktu ierobežotas.

Fluora, hlora un broma organisko savienojumu izmeši ir galvenais ozona slāņa noārdīšanās iemesls. Šīs vielas nonākot stratosfērā sagrauj ozona slāni, kas absorbē kaitīgo saules utravioleto starojumu. Ozona slāņa samazināšanās ietekmē fotoķīmiskos procesus atmosfērā, līdz ar to gaisa piesārņojuma palielināšanos, rada kaitējumus augu un dzīvnieku valstij, kā arī cilvēka veselībai.

Latvija ratificēja Vīnes konvenciju “Par ozona slāņa aizsardzību” un tās Monreālas protokolu “Par ozona slāni noārdošām vielām” 1995. gadā. Bez tam Latvija ir pieņēmusi Monreālas protokola 1990. gada Londonas, 1992. gada Kopenhāgenas un 1998. gada Monreālas labojumus. Pateicoties Globālā vides aizsardzības fonda un ANO Vides programmas tehniskajai palīdzībai Latvija pilnībā pilda Monreālas protokola saistības.

Ozona slāni noārdošo vielu lietošana Latvijā strauji samazinājusies pēc 1997. gada. Līdz 2030. gadam paredzēts ozona slāni noārdošās vielas pilnībā aizstāt ar videi nekaitīgākām vielām.

Politikas mērķi

• Nodrošināt Latvijas starptautisko saistību izpildi ozona slāni noārdošo vielu ierobežošanai.
• Nodrošināt Latvijas ieguldījumu globālo klimata pārmaiņu novēršanā tādā veidā, kas netraucē valsts ekonomisko attīstību.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• “Siltumnīcas” efektu radošo izmešu kopējais daudzums valstī.
• Ozona slāni noārdošo vielu patēriņš.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Samazināt importējamo energoresursu izmantošanu enerģijas ražošanā, veicinot:

– sabiedrībā tādas sapratnes veidošanos, kura motivētu energoefektīvai rīcībai,
– energoefektivitātes paaugstināšanos tautsaimniecībā (ar ēku siltināšanu, enerģijas taupīšanu rūpniecībā, sabiedriskā transporta sistēmas uzlabošanu, koģenerācijas staciju celtniecību).

• Palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu enerģijas ražošanā veicinot:

– biogāzes savākšanu sadzīves atkritumu poligonos un fermās un tās tālāku izmantošanu;
– biodegvielas izmantošanu;
– vēja, saules un hidroenerģijas izmantošanu;
– mazvērtīgās koksnes un koksnes atlieku izmantošanu apkurē;
– siltumnīcas efektu radošo izmešu daudzumu samazināšanu no sadzīves atkritumu poligoniem un izgāztuvēm.

• Veicināt CO2 piesaistes palielināšanu, atbalstot:

– lauksaimnieciskā ražošanā neizmantoto zemju mērķtiecīgu apmežošanu ar vietējām koku sugām;
– pasākumus mežaudžu produktivitātes palielināšanai (selekcionēta stādāmā materiāla izvēli, mežaudžu kopšanu u.c.)”.

• Panākt, lai plašai sabiedrībai būtu saprotama globālo klimata pārmaiņu novēršanas nepieciešamība un iespējas, potenciālās izmaksas, kā arī tālejošās sekas tam, ja nekas netiktu darīts “siltumnīcas” efektu radošo izmešu daudzuma samazināšanai.

• Nodrošināt, lai “siltumnīcas” efektu radošo izmešu daudzums sākot ar 2008. gadu nepārsniegtu 92% no 1990. gada līmeņa.

• Nodrošināt ozona slāni noārdošo vielu ievešanas, izmantošanas un tirdzniecības kontroli, veicināt to izņemšanu no aprites un aizstāšanu ar videi nekaitīgām vielām.

• Izveidot fiskālo un sociālo stimulu sistēmu, nolūkā veicināt mūsdienīgu tehnoloģiju ieviešanu rūpnieciskās pārstrādes procesos un “siltumnīcas” efektu izraisošo gāzu izmešu samazinājumu.

• Līdz 2030. gadam pilnībā izņemt no saimnieciskās aprites ozona slāni noārdošās vielas.

Dabas resursu izmantošana

Situācijas raksturojums

Dabas resursu saprātīga lietošana ir valsts tautsaimniecības ilgtspējīgas attīstības pamats. Latvija nav bagāta ar minerālu un kurināmā resursiem, tā vienmēr būs atkarīga no citu valstu resursiem, īpaši naftas, dabas gāzes, ogļu, metālu un minerālvielu resursu importa.

Daudzas tautsaimniecības nozares balstās uz neatjaunojamo un daļēji atjaunojamo resursu izmantošanu, tāpēc tās ir pilnībā atkarīgas no resursu krājumiem un kvalitātes.

Ģeogrāfiskais stāvoklis, mežu daudzums un to kvalitāte nosaka Latvijas piederību valstīm, kurās meža produkcija kalpo ne tikai vietējā patēriņa apmierināšanai, bet ieņem ievērojamu vietu ārējā tirdzniecībā. Koksne un koksnes izstrādājumi ir nozīmīgākā Latvijas eksportprece, tā sastāda 40% no kopējā preču eksporta. Kopējā mežu platība ir 2,9 milj.ha, koksnes krājas pieaugums gadā ir 16,5 milj. m3 . Pēc valdošās koku sugas lielākās mežaudžu platības (38%) Latvijā aizņem priede. Nozīmīgākais meža izmantošanas veids ir koksnes ieguve. Ikgadējie mežizstrādes apjomi laikā no 1991. gada līdz 2000. gadam pieauguši no 4 milj. m3 līdz 11 milj. m3. Straujais mežizstrādes pieaugums izskaidrojams ar privāto mežu iekļaušanu saimnieciskajā apritē, mežistrādes un kokapstrādes uzņēmumu privatizāciju un ražošanas jaudu attīstību. Lai nodrošinātu mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, dabas un vides aizsardzību, mežsaimnieciskie darbi netiek veikti 11% no kopējās mežu platības, kailcirte aizliegta 13% mežaudžu. Dažādu kategoriju aizsargājamās teritorijās ir iekļauti 17% mežu.

Lielās mežu platības Latvijā labvēlīgas lielu medījamo dzīvnieku populāciju uzturēšanai. Vispopulārākie medību dzīvnieki ir pārnadži (aļņi, brieži, stirnas, mežacūkas). Latvijā šo sugu medības tiek limitētas. Limiti ir atkarīgi no medījamās dzīvnieku sugas populācijas lieluma medību platībās. Samazinoties populācijas indivīdu skaitam, nākošajā medību sezonā tiek noteikts mazāks nomedīšanas limits un otrādi. Medību saimniecībās mērķtiecīgi tiek veikti biotehniskie pasākumi noteiktu medījamo sugu īpatņu skaita palielināšanai.

Zivsaimniecības nozare, kas ietver zvejniecību, zivju apstrādi un akvakultūru, ir cieši saistīta ar Latvijas ekonomiskās zonas un teritoriālo ūdeņu, kā arī iekšējo ūdenstilpņu dzīvo dabas resursu racionālu un ilgtspējīgu izmantošanu, tai skaitā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. No Baltijas jūrā un piekrastes ūdeņos reģistrētajām 63 zivju sugām rūpnieciska nozīme ir 34 sugām. No tām galvenā ekonomiskā vērtība ir Baltijas jūras un Rīgas jūras līča zivīm – brētliņām, reņģēm, mencām un lašiem, kuru nozveja sastāda aptuveni 72–80 tūkst. tonnu gadā, jeb gandrīz 99% no kopējā nozvejas apjoma Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Iekšējo ūdeņu, tai skaitā dīķsaimniecību, nozvejas svārstās ap 900–1000 tonnām gadā. Latvijas iekšējos ūdeņos sastopamas 42 zivju sugas un 3 nēģu sugas. Visvairāk zvejotās zivju sugas iekšējos ūdeņos un dīķos ir plauži, karūsas, līņi, līdakas, zandarti, nēģi, zuši, foreles un karpas.

Latvijā tiek veikta zivju mazuļu audzēšana to ielaišanai dabiskās ūdenstilpnēs, lai daļēji kompensētu zaudējumus, kādi zivju resursiem radušies sakarā ar hidroelektrostaciju celtniecību, intensīvu zveju un citu saimniecisko darbību. Tādejādi tiek papildināti iekšējās ūdenstilpnes ar vērtīgām zivju sugām, veidojot stabilu iekšzemes ūdeņu zivju resursu bāzi, kas rada apstākļus arī tādas jaunas jomas kā makšķerēšanas tūrisma attīstībai.

Latvijas dabas un klimatiskajos apstākļos viens no nozīmīgākajiem faktoriem lauksaimnieciskajā ražošanā ir augsnes resursi. Latvijā 40% augšņu ir ar paaugstinātu skābumu, t.sk. skābās augsnes (pHKCl <5,6) – 23%. Latvijā nokrišņu daudzums ievērojami pārsniedz summāro iztvaikošanu (no 200–500 mm/gadā), kā rezultātā pārmitrās zemes aizņem ap 90% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes (turpmāk tekstā LIZ) kopplatības, kas ir daudz vairāk kā vairumā Centrālās un Austrumu Eiropas valstu. 1,56 milj. Ha, jeb 63% lauksaimniecībā izmantojamās zemēs ir izbūvētas nosusināšanas sistēmas.

Grants un smilts, māla, kaļķakmens, dolomīta un ģipša ieguve pēdējos gados ievērojami samazinājusies, tomēr turpmāk prognozējams ieguves intensitātes pieaugums, jo krājumi nodrošina nepieciešamos celtniecības materiālus un būvmateriālu ražošanas izejvielas. Visā valstī uzskaitīti apmēram 2500 karjeru, kuri aizņem 0,1 % valsts teritorijas. Savukārt kūdras atradnes aizņem 10,4% valsts teritorijas. Tās klāj ne tikai purvi, bet arī daži slapjo mežu tipi uz kūdras augsnēm. Kūdras ieguves lauku platība veido 0,4 % no valsts teritorijas. Pašlaik izmanto apmēram 25% no kūdras iegūšanai sagatavotajiem kūdras laukiem un ievērojama jaunu lauku izveidošana nav paredzēta.

Politikas mērķi

• Novērst mežu seguma samazināšanu.
• Nodrošināt mežainu apvidu produktivitātes un vērtības saglabāšanu un uzlabošanu.
• Veicināt lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kurās netiek veikta saimnieciskā darbība, apmežošanu.
• Nodrošināt zivju resursu saglabāšanos un atjaunošanos, vienlaikus saglabājot nodarbinātību zvejniecības un zivju resursu pārstrādes jomās.
• Veicināt tādu medību resursus izmantošanu, lai nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu populāciju, genofonda un to apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu.
• Veicināt racionālu un pārdomātu derīgo izrakteņu ieguvi un izmantošanu.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Koksnes ieguves apjoms (m3).
• Mežaudžu kopējā krāja (m3).
• Kopējās mežu platības (ha).
• Atjaunoto mežu platība (ha).
• Medījamo dzīvnieku populāciju lielums.
• Nomedīto dzīvnieku skaits.
• Konkrētu zivju sugu nozvejas apjoms.
• Būvmateriālu izejvielu resursu krājumi un ieguves apjoms.
• Kūdras krājumi un ieguves apjoms.
• Pārmitro augšņu īpatsvars no lauksaimniecībā izmantojamajām zemēm.
• Augšņu ar paaugstinātu skābumu īpatsvars no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Veikt darbības, lai nesamazinātos esošās meža platības.
• Saglabāt un palielināt meža produktivitāti.
• Veicināt meža audzēšanas modeļa izstrādi.
• Saglabāt medījamo dzīvnieku populācijas lielumu.
• Veikt medījamo dzīvnieku populāciju monitoringu.
• Pastiprināt zvejas un makšķerēšanas kontroli.
• Papildināt dabīgos zivju krājumus ar zivjaudzētavās iegūtiem mazuļiem.
• Kaļķot lauksaimniecībā izmantojamās skābās augsnes.
• Racionāli izmantot purvus, kuros jau ir uzsākti kūdras ieguves darbi, lai iespējami mazāk ietekmētu purvu ekosistēmas.
• Pēc derīgo izrakteņu izmantošanas nodrošināt pienācīgu ieguves vietu rekultivāciju, lai mazinātu karjeru nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un ainavu.
• Noteikt ierobežojumus mežainu apvidu transformēšanai.

Bioloģiskās daudzveidības saglabāšana

Situācijas raksturojums

Latvijā ir saglabājusies liela dabīgo ekosistēmu daudzveidība, kas veidojusies atšķirīgu augsnes un klimatisko faktoru ietekmē, kā arī atšķirīgas cilvēka saimnieciskās darbības intensitātes un atšķirīgu tradīciju rezultātā. Tālāk attīstoties tautsaimniecībai, var sākties strauja daudzu bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu biotopu platību samazināšanās un pat izzušana atsevišķos valsts reģionos. Dažādi cilvēka darbības veidi jau ir izmainījuši sugu sastāvu un to proporcijas lielā daļā saimnieciski izmantojamo mežu, kā arī ezeros un upēs.

Latvija pieder pie tām Eiropas valstīm, kurās ir bagātākie bioloģiskās daudzveidības resursi. Šobrīd Latvijā reģistrētas 18 047 savvaļas dzīvnieku (t.sk. 507 mugurkaulnieku), 5396 augu un aptuveni 4000 sēņu sugas. No šīm sugām 3,3% tiek uzskatītas par retām un apdraudētām. Vairākām Eiropā vai pat pasaulē apdraudētām sugām Latvijas populācija veido būtisku daļu no sugas kopējās populācijas, tādējādi pastiprinot Latvijas starptautisko atbildību šo sugu saglabāšanā. Savvaļas augi un dzīvnieki ir nozīmīga ikvienas ekosistēmas sastāvdaļa. Kādai sugai izzūdot, tiek izjauktas sugu savstarpējās saiknes. Tāpat neatgriezeniski var izzust iespēja nākotnē cilvēka labā izmantot pašreiz nezināmas šīs sugas īpašības. 31 augu un dzīvnieku suga Latvijā, domājams, jau ir izzudusi. Izzušanu veicinājis piemērotu biotopu trūkums, to būtiska degradācija, vides piesārņojums. Augu un dzīvnieku sugu pilnvērtīga eksistence ir iespējama tikai dabiskos apstākļos to dabiskajās dzīvotnēs. Tikai tad varam cerēt uz sugu reālu saglabāšanu.

Latvija ir bagāta ar daudzveidīgiem meža biotopiem, kuru īpatsvars sastāda 45% no valsts teritorijas.

Latvijas bioloģisko daudzveidību ievērojami bagātina Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ūdeņi. Taču kādreiz bagātīgie zivju resursi pamazām sāk izsīkt. Rīgas līcis un Irbes šaurums ir nozīmīga ūdensputnu ziemošanas vieta.

Latvijā ir vairāk nekā 12 400 upju un ap 4000 ezeru un ūdenskrātuvju, kas kopā aizņem 3,7 % valsts teritorijas.

Purvi aizņem 4,9 % valsts teritorijas. Purvu ekosistēmas ir nozīmīgas gan klimata, gan ūdensrežīma uzturēšanai. Purvos ir izveidojusies specifiska augu un dzīvnieku valsts, tajos saglabājušās sugas – pēcleduslaikmeta relikti. 12 % purvu pašlaik atrodas valsts aizsardzībā.

Pļavas un ganības aizņem 33 % no kopējās lauksaimniecībā izmantojamo zemju platības. 40% reto un izzūdošo sugu aug pļavās. Tās ir vairāku putnu sugu ligzdošanas un barošanās vietas.

Pašlaik īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statuss piešķirts 8,7% Latvijas teritorijas. Kopš 90. gadu sākuma aizsargājamo teritoriju īpatsvars ir palielinājies apmēram par trešdaļu. Latvijā ar likumu ir noteikti 4 dabas rezervāti, 3 nacionālie parki, 211 dabas liegumi, 22 dabas parki, kā arī viens biosfēras rezervāts.

Politikas mērķi

• Saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras daudzveidību.
• Saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību.
• Saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētisko daudzveidību.
• Veicināt tradicionālās ainavas saglabāšanos.
• Nodrošināt dzīvās dabas resursu līdzsvarotu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Latvijas aizsargājamo sugu skaita noturība.
• Aizsargājamo teritoriju platība.
• Mežu platība un audžu vecuma struktūra (tai skaitā 100 gadīgu un vecāku audžu īpatsvars).
• Dabīgo pļavu platība un dinamika.
• Dabīgo purvu platība.
• Izvēlētu sugu populāciju lielumi (melnie stārķi, griezes, ūdri).
• Apdraudēto sugu skaits pret kopējo valstī.
• Dabiskajās ūdenstilpnēs izlaisto zivju mazuļu skaits.
• Zivju krājumu stāvokļa novērtējums saskaņā ar ICES klasifikāciju.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Integrēt bioloģiskās daudzveidības aizsardzības prasības mežsaimniecības, lauksaimniecības, zivsaimniecības un citu nozaru attīstības programmās.
• Noteikt mikroliegumus sugu aizsardzībai ārpus aizsargājamajām dabas teritorijām.
• Novērst svešo ekspansīvo sugu izplatīšanos, nepieļaut vietējo savvaļas sugu skaita un izplatības samazināšanos dabā, nodrošinot labvēlīgu aizsardzības statusu apdraudētajām sugām.
• Veicināt apdraudēto sugu ekoloģijas un bioloģijas pētījumus, sekot to populāciju dinamikai.
• Novērst jūras piekrastes ūdens sabiedrību un sugu daudzveidības samazināšanos, kā arī piekrastes biotopu dabiskās struktūras izmaiņas.
• Mazināt roņu un ūdensputnu bojāeju, kā arī novērst atsevišķu zivju sugu populāciju samazināšanos.
• Samazināt liedaga un kāpu ekosistēmu degradācijas procesus un veicināt stāvkrastu aizsardzību.
• Saglabāt zivju migrāciju ceļus upēs un upju straujteču posmus.
• Apturēt meža biotopu daudzveidības samazināšanos, saglabājot dabiskiem mežiem raksturīgu sugu sastāvu un nodrošinot labvēlīgus apstākļus meža dzīvnieku populācijām.
• Saglabāt dabīgo pļavu platības, apturot aizaugšanu.
• Saglabāt vietējās kultūraugu un mājdzīvnieku šķirnes.
• Saglabāt saimnieciski izmantojamo savvaļas sugu resursus.

Atkritumu apsaimniekošana un samazināšana

Situācijas raksturojums

Latvijā ik gadus rodas 600 000 – 700 000 tonnu sadzīves atkritumu un aptuveni puse no šī daudzuma ir uzskatāmi par bioloģiski noārdāmiem. Katrs iedzīvotājs gadā vidēji rada 200 kg atkritumu. Apmēram 20% no atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados pieaug.

Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu Latvijā lielākajā teritorijas daļā veic pašvaldību uzņēmumi, tomēr privātie uzņēmumi apkalpo gandrīz 50 % Latvijas iedzīvotāju.

Lielākā savāktā sadzīves atkritumu un citu savākto atkritumu daļa tiek apglabāta izgāztuvēs bez iepriekšējas apstrādes. Apmēram 40 % no savāktajiem atkritumu tiek apglabāti Rīgas rajonā, Getliņu izgāztuvē.

Ir izstrādāta valsts investīciju programma atkritumu apsaimniekošanas jomā un uzsākta tās realizācija, paredzot Latvijas teritorijā izveidot reģionālu pieeju sadzīves atkritumu apsaimniekošanai ar 10–12 jaunu sadzīves atkritumu poligonu un citu atkritumu apstrādes iekārtu būvniecību un esošo izgāztuvju slēgšanu un rekultivāciju.

Vides politikas uzdevums ir samazināt atkritumu nelabvēlīgo ietekmi uz vidi, izveidojot jaunu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, kas nodrošinās atkritumu savākšanu un noglabāšanu atbilstoši sanitārajām un vides aizsardzības normām. Ir aizliegta dažādu atkritumu veidu sajaukšana, kā arī atkritumu ievešana Latvijā apglabāšanai vai ilgstošai uzglabāšanai.

Pašlaik bīstamie atkritumi tiek īslaicīgi uzglabāti uzņēmumos un speciāli aprīkotās atkritumu uzglabāšanas vietās. Ir ierīkotas 3 speciālas vietas nederīgo pesticīdu uzglabāšanai. Reizi gadā uzņēmumi iesniedz informāciju par saražotajiem un uzglabātajiem atkritumiem vides aizsardzības institūcijām. Ir plānots, ka uzglabātos atkritumus vai nu sadedzinās, vai arī apglabās bīstamo atkritumu poligonā.

Politikas mērķi

• Ierobežot atkritumu rašanos, palielinoties ekonomiskajai izaugsmei, un nodrošināt ievērojamu kopējā radīto atkritumu daudzuma samazināšanu, izmantojot labākas atkritumu rašanās novēršanas iespējas, labākos pieejamos tehniskos paņēmienus, resursu izmantošanas efektivitātes palielināšanu un ilgtspējīgākas patērētāju uzvedības veicināšanu.
• Nodrošināt centralizētas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem.
• Panākt, ka lielākā daļa atkritumu tiek atgriezti atpakaļ ekonomiskajā apritē, izmantojot pārstrādi, attīstot iepakojuma atgūšanas sistēmas vai arī tiek atgriezti vidē noderīgā (piemēram komposts) vai nekaitīgā formā.
• Samazināt apglabājamo atkritumu daudzumu un nodrošināt atkritumu iznīcināšanu vai apglabāšanu cilvēku veselībai un videi drošā veidā.
• Veicināt atkritumu apstrādi pēc iespējas tuvāk to rašanās vietām.
• Veicināt rekultivēto izgāztuvju teritoriju ilgtspējīgu attīstību.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Sadzīves atkritumu izgāztuvju skaits.
• Radušos un centralizēti savākto sadzīves atkritumu daudzums.
• Radušos bīstamo atkritumu daudzums.
• Atgūtā iepakojuma daudzums.
• Rekultivēto izgāztuvju skaits.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Veicināt atkritumu daudzuma samazināšanu, iepakojuma apsaimniekošanas sistēmu ieviešanu, mazatkritumu tehnoloģiju ieviešanu rūpnieciskās pārstrādes procesos ar nodokļu sistēmas starpniecību.
• Izveidot “ražotāja un tirgotāja atbildības” shēmas atsevišķu produktu veidu pārstrādei (pieņemšanai atpakaļ un nodošanai pārstrādei).
• Ieviest depozīta sistēmu iepakojumam un citiem produktiem.
• Uzlabot vai slēgt visas atkritumu izgāztuves, kuras neatbilst likumdošanas prasībām.
• Veikt rekultivāciju slēgtajās izgāztuvēs.
• Izveidot reģionālās iekārtas bīstamo atkritumu pieņemšanai, iepakošanai (vai iepakošanai atkārtoti), marķēšanai un pagaidu uzglabāšanai.
• Izveidot bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtu.
• Uzstādīt iekārtas nesadedzināmo bīstamo atkritumu fizikāli – ķīmiskajai apstrādei un stabilizācijai.
• Izveidot poligonu bīstamo atkritumu apglabāšanai.
• Poligonu teritorijās nodrošināt bioloģiski noārdāmo atkritumu (tai skaitā arī atūdeņotu notekūdeņu dūņu) pieņemšanu, apstrādi un pārstrādi.
• Izveidot reģionālos sadzīves atkritumu poligonus iepriekš apstrādātu, neinertu, nebīstamu atkritumu apglabāšanai atbilstoši ES standartiem un labākajām tehnoloģijām, tai skaitā kompostēšanas laukumus.
• Uzlabot atkritumu apsaimniekošanas informācijas vākšanas, apkopošanas un analīzes sistēmu.

Nabadzības samazināšana

Situācijas raksturojums

Nabadzība ir daudzdimensiju problēma, tās efektīvs risinājums ir atkarīgs no tā, cik saskaņoti darbojas tās risināšanā iesaistītās sistēmas. Viena sektora nesaskaņoti risinājumi vai atpalicība izraisa sekas, kas pēc atbildības ir jārisina citiem sektoriem. Kā ir pierādījusi citu valstu prakse, būtiski situācijas uzlabojumi ir panākami tikai vēršot pūles uz nabadzības cēloņiem. Vienlaikus jāatzīmē, ka lielas sabiedrības daļas stāvoklis jau patlaban prasa neatliekamus pasākumus esošo nabadzības seku mazināšanai. Latvijā ir pazīmes, ka sāk veidoties noteiktas sabiedrības grupas un atsevišķas apdzīvotās vietas, kas bez īpaša valsts un pašvaldību atbalsta nav spējīgas izrauties no nabadzības. Tas rada draudus, ka nākotnē varētu pastiprināties nabadzības pašatražošanās, kas līdzi nes būtiskus draudus sabiedrībai kopumā – nepietiekama izglītība, nespēja piemēroties un konkurēt darba tirgū, bezdarbs, neaktīvās sabiedrības daļas pieaugums, zemi vai vispār neesoši ienākumi no darba, trūcīgs uzturs, slikta veselība, nepiemēroti dzīves apstākļi, nepietiekama veselības aprūpe, neveselīgi bērni, kas rada alkoholisma un vardarbības pieaugumu, kā arī kriminogēnās situācijas pasliktināšanos.

Tautsaimniecības attīstībā valstī kopumā ir vērojamas nelielas pozitīvas izmaiņas, tomēr sabiedrības trūcīgākās daļas stāvoklis neuzlabojas.

Politikas mērķi

• Samazināt absolūtā nabadzībā dzīvojošo personu skaitu un uzlabot šo personu dzīves kvalitāti.
• Ar saskaņotu, koordinētu un mērķtiecīgu visu sektoru un administratīvo līmeņu rīcību novērst cēloņus, kas veicina nabadzību.
• Veicināt sekmīgu un saskaņotu nabadzības novēršanas pasākumu plānošanu un īstenošanu.
• Veicināt trūcīgo un mazturīgo nodarbinātību un darbaspēju attīstību.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Iedzīvotāju pirktspējas līmenis.
• Patēriņa cenu indekss.
• IKP uz vienu iedzīvotāju un IKP reālie pieauguma tempi.
• Bezdarba līmenis.
• Reģionu līdzsvarota attīstība.
• Trūcīgo un mazturīgo iedzīvotāju skaits.
• Vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli.
• Vidējais ienākums uz vienu mājsaimniecības locekli 1. (zemākajā) kvintilē.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Radīt efektīvu sociālās palīdzības pabalstu sistēmu, t.sk., pabalstu garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai.
• Uzlabot informētību par nodarbinātības iespējām, īpaši lauku rajonos, un pieejamo sociālo palīdzību, tiesībām un pienākumiem pakalpojumu izmantošanā.
• Attīstot uzņēmējdarbību veidot sabiedrības vidusslāni, kas pozitīvi ietekmēs politisko un ekonomisko stabilitāti valstī.
• Izstrādāt palīdzības programmas ģimenēm, kuras nespēj apmaksāt dzīvokļa īres un komunālos pakalpojumus un uzsākt to ieviešanu.
• Atbalstīt mazāk attīstīto reģionu uzņēmumu konkurētspējas veicināšanas pasākumus.
• Veicināt laukos netradicionālo lauksaimniecības nozaru un alternatīvo nodarbošanās veidu attīstību.
• Izstrādāt un ieviest programmas, lai paplašinātu trūcīgo un mazturīgo pieaugušo izglītības iespējas.
• Izstrādāt un ieviest ārpuskārtas studiju kreditēšanas kārtību jauniešiem no trūcīgām un mazturīgām ģimenēm.
• Izstrādāt kārtību, kādā subsidējama mācekļu apmācība darba vietā.
• Noteikt un ieviest pasākumus teritoriālās mobilitātes veicināšanai (piemēram, atvieglojumi transporta pakalpojumiem).
• Pilnveidot reģionālo transporta dotāciju sistēmu.
• Pakāpeniski tuvināt valsts noteiktās minimālās mēnešalgas līmenim ar ienākuma nodokli neapliekamo minimumu.
• Pilnveidot sociālo darbinieku profesionālo sagatavotību.
• Pilnveidot sociālās palīdzības pakalpojumu saņēmēju uzskaites un kontroles mehānismus, nodrošinot veiktā sociālā darba pēctecību un efektivitāti.
• Veicināt sabiedrības līdzdalību un NVO aktivitātes.

Nodarbinātība

Situācijas raksturojums

Nodarbinātība ir viens no svarīgākajiem tautsaimniecības attīstības un valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājiem.

Lai arī nodarbināto iedzīvotāju skaits pēdējo gadu laikā nav būtiski mainījies, tomēr darba meklētāju skaits samazinās. Galvenokārt to var izskaidrot ar to, ka jaunieši izvēlas turpināt mācības, nevis sāk strādāt tūlīt pēc darbaspējas vecuma sasniegšanas. Sarūk ilgstošo bezdarbnieku skaits un to īpatsvars reģistrēto bezdarbnieku kopskaitā.

Tomēr nodarbinātību veicinošie pasākumi un ekonomiskās aktivitātes pieaugums pagaidām nenodrošina cerētās pozitīvās izmaiņas daudzos lauku rajonos. Saglabājas ievērojamas bezdarba līmeņa atšķirības starp Latvijas reģioniem. Daudz augstāks par vidējo bezdarba līmeni valstī tas ir Latgales reģionā: Rēzeknes, Balvu, Krāslavas, Preiļu un Ludzas rajonos. Tomēr minētajos, kā arī vairākos citos rajonos, bija manāma tendence bezdarba līmenim nedaudz samazināties.

Bezdarbnieku kopskaitā nedaudz pieaug bezdarbnieku daļa vecumā no 50 līdz 60 gadiem un vairāk. Tas zināmā mērā saistīts ar pensijas vecuma pakāpenisku paaugstināšanu. Šajā vecuma grupā ir grūtāk iekārtoties darbā.

No nodarbinātajiem iedzīvotājiem 17,5% ir ar pamatizglītību un zemāku par pamatizglītību, kas atstāj negatīvu ietekmi uz darba ražīguma pieaugumu un produkcijas vai pakalpojumu kvalitāti. Šim apjomam pēdējos gados ir tendence samazināties. Toties palielinās darba meklētāju ar pamata vai zemāku izglītību skaits un arī īpatsvars kopējā darba meklētāju skaitā. Nodarbinātības jautājums saistībā ar darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanu un pielāgošanu darba tirgus prasībām ir aktuāls gan kopumā Latvijā, gan katrā reģionā. Lauku apvidos tā aktualitāti nosaka augstais lauksaimniecībā nodarbināto skaits – turpinoties lauksaimniecības modernizācijai lielam skaitam lauku iedzīvotāju būs jāmeklē alternatīvi nodarbinātības veidi, kas tuvākā nākotnē, ja problēma netiks savlaicīgi risināta, var izraisīt vēl lielāku bezdarba līmeņa pieaugumu laukos.

Politikas mērķi

• Paaugstināt darbaspēka kvalitāti atbilstoši darba tirgus prasībām.
• Nodrošināt vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem darba tirgū.
• Veicināt cilvēku ar īpašām vajadzībām, riska un sociāli atstumto iedzīvotāju grupu integrāciju darba tirgū.
• Uzlabot darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitāti.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Nodarbinātības līmenis, salīdzinot ar vidējo līmeni ES.
• Sieviešu īpatsvars kopējā darba meklētāju kopskaitā.
• Vidējais darba meklēšanas ilgums.
• Reģistrētā bezdarba līmenis cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
• Pašnodarbināto personu skaits.
• Ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars bezdarbnieku kopskaitā.
• Bezdarbnieku apmācības programmas, tās beigušo personu skaits.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Attīstīt darba tirgus prasībām atbilstošu izglītības sistēmu.
• Noteikt atbildības sadalījumu starp valsti, pašvaldībām, darba devējiem un indivīdu tālākizglītības finansēšanā un indivīdu mūžizglītības nodrošināšanā.
• Izveidot stimulu sistēmu darba devēju iesaistei izglītības finansēšanas veicināšanā.
• Visu līmeņu izglītības programmu izstrāde atbilstoši tautsaimniecības nozaru attīstības tendencēm.
• Attīstīt profesionālās orientācijas, konsultēšanas, tālmācības, tālākizglītības un pārkvalifikācijas sistēmu.
• Realizēt cilvēkresursu attīstības pasākumus, nodrošinot darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma līdzsvarošanu.
• Sekmēt lauksaimniecības produkcijas ražošanā, pārstrādē un pārtikas produktu ražošanā iesaistīto cilvēkresursu attīstību, lai nodrošinātu produkcijas ražošanas un pārstrādes procesa attīstību un vadības pilnveidošanu, jaunu preču noieta tirgus meklēšanu.
• Nodrošināt atbalstu augsti kvalificētu kadru sagatavošanai uz zināšanām un pētniecību balstīto inovāciju izstrādei un ieviešanai.
• Veikt pasākumus, lai mīkstinātu sociālās sekas, kas rodas samazinoties nodarbināto skaitam lauksaimniecībā.
• Nodrošināt pakalpojumu pieejamību, sniedzot pakalpojumus iespējami tuvu bezdarbnieka dzīves vietai, un ierīkot pašinformēšanās centrus.
• Pilnveidot bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas sistēmu, izstrādāt jaunas programmas atbilstoši darba tirgus pieprasījumam.
• Izveidot atbalsta tīklu, izstrādāt un ieviest pasākumus riska un sociāli atstumtām iedzīvotāju grupām.
• Izveidot un attīstīt nodarbinātības veicināšanas pasākumu kompleksu personām ar īpašām vajadzībām profesionālās kvalifikācijas iegūšanai un paaugstināšanai, izveidot subsidēto darba vietu sistēmu.
• Apmācīt personālu darbam ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, riska un sociāli atstumtajām iedzīvotāju grupām.
• Veicināt jauniešu iesaistīšanu darba tirgū.

Izglītība un zinātne

Situācijas raksturojums

Augsti izglītota darbaspēka sagatavošana, investīcijas cilvēkkapitālā, sabiedrības motivācija zināšanu apguvei jāuzskata par izšķirošu faktoru Latvijas attīstībai 21. gadsimtā, lai nodrošinātu Latvijas konkurētspēju Eiropas un globālā mērogā.

Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis, ierobežotie izejvielu un enerģētikas resursi nosaka, ka galvenais Latvijas konkurētspēju noteicošais faktors ir izglītoti iedzīvotāji un kvalificēts darbaspēks.

Izveidotais vispārējās izglītības iestāžu tīkls nodrošina pamatizglītības ieguvi dzīves vietas tuvumā, kā arī iespēju vecākiem un skolēniem izvēlēties vispārējās izglītības iestādi.

Studentu skaits 2001. gadā ir palielinājies par apmēram 10 procentiem, bet pēdējo 5 gadu laikā divkāršojies. Šāds studentu skaita pieauguma temps nav novērots nevienā ES valstī un ES kandidātvalstī. Latvijā ir vairāk kā 400 studenti uz 10 000 iedzīvotāju.

Mazākumtautībām tiek nodrošinātas līdzvērtīgas izglītības iespējas, sekmējot nacionālās kultūras saglabāšanos un uzturēšanu. Mazākumtautību izglītības programmu īstenošana veido Latvijas sabiedrības integrācijai nepieciešamos nosacījumus.

Finansu nodrošinājums efektīvas vispārējās izglītības politikas realizācijai ir nepietiekams. Tas nodrošina šīs nozares uzturēšanu, bet neveicina attīstību. Izglītības sistēmā kopumā trūkst kvalificētu darbinieku, novērojama pedagogu vidējā vecuma palielināšanās.

Kvalitatīvas izglītības pieejamības un ieguves iespējas pilsētās un laukos ir atšķirīgas, atšķirīgas ir arī izglītības programmu izvēles iespējas dažādos reģionos.

Nav atjaunota materiāltehniskā bāze lielākajā daļā visu līmeņu un veidu izglītības iestādēs. Tas ievērojami mazina mācību procesa kvalitāti, kā arī ievērojami sadārdzina iestāžu uzturēšanas izmaksas.

Akadēmiskā personāla vecuma struktūra nav proporcionāla. Zemā atalgojuma dēļ ir grūtības piesaistīt gados jaunus mācību spēkus un pētniekus.

Valstī kopumā ir plašs tālākizglītības piedāvājums, kas attīstās saskaņā ar pieprasījumu. Nepieciešams izveidot tālākizglītības programmu kvalitātes novērtēšanas sistēmu. Nav likumdošanas, kas nosaka tālākizglītības finansēšanas kārtību un atbildības sadalījumu tālākizglītības finansēšanai.

Darba devējiem ir izšķirošā loma, nodrošinot prakses vietas. Pašlaik prakses nodrošinājums ir nepietiekams, tādēļ ir nepieciešami ekonomiskie stimuli, lai veicinātu uzņēmumu ieinteresētību prakšu nodrošināšanā profesionālās un augstākās izglītības studentiem. Valstī ir arī nepietiekami attīstīta mācekļu sistēma.

Zinātniskās pētniecības un inovāciju attīstība, zināšanu un augstu tehnoloģiju intensīva izmantošana ir galvenais un reālais Latvijas tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt stabilu labklājības līmeni.

Lai novērtētu Latvijas zinātnes potenciālu, kā arī, lai veiktu strukturālus pārkārtojumus zinātnes organizācijā un sagatavotu zinātnes administratīvās sistēmas reformu, ir veiktas atkārtotas Latvijas zinātnes sistēmas ekspertīzes, kurās Latvijas zinātnes līmenis un administratīvā sistēma ir vērtētas pozitīvi, uzsverot Latvijas pāreju uz grantu sistēmu, t.i., uz sistēmu, kas atbilst pasaules praksē pieņemtajiem zinātnisko pētījumu finansējuma principiem un nodrošina iekšēju konkurenci, ir demokrātiska, profesionāla un ar zemām administratīvām izmaksām.

Neskatoties uz sasniegumiem un starptautiskās sadarbības attīstību, ierobežotā finansējuma dēļ zinātnē nav iespējams pietiekoši nodrošināt augstākās kvalifikācijas speciālistu sagatavošanu. Tikai 3% no zinātniekiem ir jaunāki par 36 gadiem. Zinātnieku vidējais vecums Latvijā ir 55 gadi, 30% Latvijas zinātnieku ir vecāki par 60 gadiem. Nenotiek jaunās paaudzes zinātnieku iesaistīšana pētniecībā.

Tai pašā laikā pasaulē notiek ekonomiskās attīstības orientācija uz inovatīvo darbību. Iekšzemes kopprodukta pieaugums ir tieši proporcionāls inovatīvu, uz jaunām tehnoloģijām balstītu produktu eksportam. Ir jāpalielina valsts atbalsts zinātnei un pētniecībai, īpaši sekmējot lietišķos pētījumus un inovatīvu darbību valstij prioritārajās nozarēs. Jāveicina jaunās zinātnieku paaudzes ienākšanu pētniecībā, paaugstinot doktorantūras stipendijas. Jāaktivizē ārvalstīs strādājošo speciālistu atgriešanos Latvijā, radot pievilcīgu vidi darbam un pētniecībai. Ņemot vērā ekonomisko attīstību, par prioritārām uzskatāmas inženierzinātnes un dabas zinātnes.

Politikas mērķi

• Nodrošināt izglītības pieejamību visiem.
• Nodrošināt izglītības kvalitāti visās izglītības pakāpēs un veidos atbilstoši sabiedrības un tautsaimniecības attīstības vajadzībām.
• Nodrošināt sociālo vienlīdzību izglītības pieejamībā.
• Nodrošināt elastīgas iespējas apgūt izglītību visa mūža garumā.
• Nodrošināt zinātnes potenciāla pieauguma tempus.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Vidējo un augstāko izglītību ieguvušo iedzīvotāju skaits.
• Studējošo skaits (attiecībā pret iedzīvotāju skaitu).
• Līdzsvarotas attīstības un vides izglītības programmu skaits mācību iestādēs.
• Valsts finansējums izglītībai un zinātnei (% no IKP).
• Zinātnē nodarbināto skaits.
• Pieaugušo iedzīvotāju (25–64 g.v.) apmācība (piedāvāto programmu skaits un apmācāmo personu skaits).
• Citām specialitātēm lasītie kursi vides aizsardzības jomā.
• Finansējums zinātnei (% no IKP).
• Gada laikā izsniegto patentu skaits.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Izveidot vienotu profesionālās orientācijas sistēmu.
• Sakārtot un modernizēt izglītības sistēmu, pabeigt izglītības reformu.
• Sakārtot tālmācības un tālākizglītības jomas.
• Modernizēt mācību iestāžu aprīkojumu, pietiekamā skaitā nodrošināt informācijas tehnoloģijas.
• Turpināt pedagogu darba samaksas reformu.
• Izstrādāt pasākumu kompleksu akadēmiskā personāla atjaunošanai.
• Nodrošināt saikni starp zinātni, izglītību un ražošanu.
• Veicināt līdzsvarotas attīstības un vides izglītības jautājumu iekļaušanu izglītības iestāžu mācību programmās.
• Pilnveidot izglītības kvalitātes kritērijus, lai nodrošinātu Latvijā iegūto kvalifikāciju, grādu un diplomu formālu atzīšanu un konkurētspēju Eiropas darba tirgū.
• Izveidot darba tirgus prasībām atbilstošu profesionālās izglītības un tālākizglītības sistēmu.
• Nodrošināt vienotu izglītības sistēmas vadību.
• Veicināt izglītības izmaksu efektivitātes paaugstināšanos visās izglītības pakāpēs un veidos.
• Nodrošināt obligāto pamatizglītību, vairākas vienotam standartam atbilstošas programmas ar integrētu mācību saturu, ieskaitot pamatprasmju un galveno zināšanu nozaru apguvi, personības attīstību un vērtībizglītību.
• Profesionālajai izglītībai nodrošināt teorētisko un praktisko sagatavotību darbam konkrētajā profesijā, vienlaikus radot motivāciju profesionālajai attīstībai un tālākizglītībai.
• Veicināt privātā kapitāla piesaisti izglītībai un pētniecībai.
• Veicināt zinātnisko pētījumu virzību uz lietišķajiem pētījumiem un inovatīvu darbību, nodrošinot nekavējošu jauno produktu un pakalpojumu ieiešanu tirgū.
• Sniegt valsts atbalstu inovatīviem uzņēmumiem un infrastruktūrai – pētniecības un zināšanu centru, tehnoloģisko centru, biznesa inkubatoru, augsto tehnoloģiju uzņēmumu attīstībai.
• Veidot inovatīvās darbības finansiālā atbalsta sistēmu, palielinot uz inovatīvo darbību orientēto valsts budžetu daļu, to sadalot lietišķajai pētniecībai, attīstībai un inovatīvajai darbībai, piesaistot privāto kapitālu.

Vide un veselība

Situācijas raksturojums

Latvijā ir zems jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums, kā arī novērojamas būtiskas atšķirības vīriešu un sieviešu mūža ilgumā.

Pēc subjektīvās veselības uztveres tikai neliela Latvijas iedzīvotāju daļa savu veselību vērtē kā labu vai ļoti labu (mazāk nekā 30% salīdzinājumā ar 36% Igaunijā un 70–80% Ziemeļvalstīs).

Pētījumi liecina, ka nepilnības veselības aprūpē neapšaubāmi ietekmē mirstības rādītājus, tomēr attiecībā uz noteiktām slimībām un ārējiem cēloņiem to nozīmīgums nav tik liels. Mirstības rādītāju pieauguma būtiskākais iemesls ir slimību un nelaimes gadījumu skaita palielināšanās, ko, savukārt, nosaka visai nedaudzu veselību ietekmējošo faktoru darbība.

Veselību ietekmējošie faktori ir:

Fizikālie, ķīmiskie, bioloģiskie un psihosociālie faktori.

Ar dzīvesveidu un paradumiem saistītie riska faktori, piemēram, smēķēšana, alkohola, narkotisko un psihotropo vielu lietošana, nesabalansēts uzturs, mazkustīgs dzīvesveids un nedroša seksuālā uzvedība.

Riska apstākļi, it īpaši sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, ilgstošs bezdarbs, nabadzība un sociālā izolētība, kas būtiski ietekmē arī dzīvesveidu un paradumus.

Sadarbībā ar citiem sektoriem, sabiedrības veselības politika, stratēģija un prakse lielā mērā var mazināt šo faktoru ietekmi.

Politikas mērķi

• Palielināt dzīves ilgumu Latvijas iedzīvotājiem, uzlabojot vides stāvokli un sociālos apstākļus.
• Uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un sadzīves drošību.
• Samazināt saslimstību, mirstību un invaliditāti no:
- piesārņotas pārtikas;
- arodslimībām;
- dabas perēkļu infekcijām un citām infekciju slimībām;
- nelaimes gadījumiem;
- hroniskām (piemēram, kardiovaskulārām) slimībām.
• Samazināt fizikālo faktoru (piemēram, troksnis) ietekmi uz cilvēku veselību.
• Mainīt cilvēku attieksmi pret vidi un veselību.
• Uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokli.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Iedzīvotāju vidējais dzīves ilgums.
• Jaundzimušo mirstība.
• Valsts finansējums veselības aizsardzībai (% no IKP).
• Kaitīgo vides faktoru izraisīta cilvēku saslimstība un mirstības līmenis.
• Vides, īpaši gaisa kvalitāte apdzīvotās vietās.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Pilnveidot gaisa kvalitātes monitoringa sistēmu pilsētās.
• Izstrādāt gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu.
• Optimizēt veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju struktūru.
• Uzlabot degvielas kvalitātes kontroli.
• Kontrolēt pesticīdu atlikumu augsnē.
• Nodrošināt kaitīgo vielu kontroli Latvijā pārdodamajai produkcijai.
• Popularizēt bioloģisko augu aizsardzības līdzekļu lietošanu.
• Veicināt (organizatoriski un finansiāli) darbinieku apmācību drošas darba vides un veselības jautājumos.
• Nodrošināt bīstamo ķīmisko vielu aizvietošanu ar mazāk bīstamām.
• Nodrošināt sociāli neaizsargātajiem iedzīvotāju slāņiem valsts garantētu veselības aprūpi un sociālos pabalstus.
• Izveidot taisnīgu, iedzīvotājiem pieejamu un kvalitatīvas veselības aprūpes sistēmu.
• Palielināt Latvijas iedzīvotāju informētību, motivāciju, līdzdalību veselības saglabāšanā.

Mājokļa politika

Situācijas raksturojums

Mājoklis ir galvenais cilvēka dzīves darbībai un eksistencei nepieciešamās vides nodrošinājums un reizē arī viens no tautas labklājības rādītājiem.

Tā kā mājokļu kvalitāti kopumā nosaka vispārējais dzīves līmenis valstī, tad valsts dalība mājokļu attīstībā no makroekonomiskā viedokļa ir jāvērtē kā būtisks ieguldījums tautas attīstībā.

Tirgus ekonomikas apstākļos mājoklis atbilst mājokļa īpašnieka materiālajam stāvoklim un izpratnei par patēriņa prioritātēm – cik augstu patēriņa prioritāšu skalās atrodas mājoklis un cik daudz līdzekļu persona ir gatava par to izdot.

Šodien aktuāli, lai mājoklis būtu ērts, ekonomisks un reāli uzturams, kā arī būtu arhitektoniski izteiksmīgs un iekļautos apkārtējā vidē.

Mājokļa vidējā kopējā platība uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir apmēram par 2–3 reizēm mazāka kā Eiropas Savienības valstīs, kur dzīvojamajā fondā pārsvarā ir 3,2–5,3 istabu mājokļi, bet Latvijā – 1–2 istabu mājokļi. Salīdzinot ar Eiropas Savienības valstīm, Latvijā mājokļa kvalitāte ir zemāka, dzīvojamās ēkas ir salīdzinoši vecas un nekvalitatīvas, it sevišķi no siltuma patēriņa viedokļa.

Mājokļu fonda piederības struktūras izmaiņu rezultātā 76% no visa dzīvojamā fonda ir privātīpašumā un vairs tikai 24% valsts vai pašvaldību īpašumā. Dzīvojamo māju privatizācijas process ir radījis lielu skaitu dzīvokļu īpašnieku (ap 350 000), kuriem trūkst zināšanas un iemaņas sava īpašuma un kopīpašuma apsaimniekošanā.

Lielākā problēma ir mājokļu fonda ievērojamais nolietojums un neapmierinošā kvalitāte. Aptuveni 1/3 ēku ir būvētas pirms 2. Pasaules kara. Rūpnieciski būvēto daudzdzīvokļu dzīvojamo māju norobežojošo konstrukciju siltumizolācijas spēja ir zema, siltuma patēriņš – pārmērīgs, līdz ar to mājokļu ekspluatācija ir ne tikai neekonomiska, bet arī videi nedraudzīga.

Mājokļu labiekārtotības pakāpe valstī ir nelīdzsvarota, ja lielpilsētās tā ir laba, tad mazpilsētās un laukos mājokļu labiekārtojums ir salīdzinoši zemākā līmenī, tas kopumā nesasniedz Eiropas attīstīto valstu līmeni.

Politikas mērķi

• Valsts politikas īstenošana mājokļa jautājumos ar publiskās aģentūras starpniecību un tās institucionālās kapacitātes palielināšana reģionos.
• Pilnveidojot mājokļu kreditēšana sistēmu, veicināt valstī sabalansētu dažādu mājokļu segmentu attīstību, tuvinot dzīves kvalitātes apstākļus Eiropas Savienības valstu vidējam līmenim.
• Enerģijas taupīšana un efektīva izmantošana, orientējoties uz atjaunojamās enerģijas avotiem.
• Ieilgušu celtniecības būvju un veco ēku izmantošana jaunām vajadzībām.
• Nodrošināt visus iedzīvotājus ar labu, veselīgu un drošu mājokli, efektīvā un elastīgā mājokļa tirgū, ar pienācīgu patērētāja tiesību aizsardzību, radot labvēlīgus apstākļus fiziskām un juridiskām personām esošo mājokļu uzlabošanai (ieskaitot dzīvojamo rajonu labiekārtošanu un pilsētvides humanizēšanu), jaunu būvniecībai un iegādei.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Mājokļa vidējā kopējā platība uz 1 iedzīvotāju.
• Valsts un sabiedriskā dzīvojamā fonda labiekārtotība (kanalizācija, ūdensvads, centrālapkure, gāze, karstais ūdens, vanna (duša)).
• Nepabeigto būvju skaita samazināšana.
• Hipotekāro kredītu pieejamība.
• Energoresursu ekonomija un tiešo siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešu samazināšana realizēto ēku siltināšanas darbu rezultātā.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Turpināt īstenot mērķtiecīgu iedzīvotāju apziņas un sapratnes veidošanu mājokļa energoefektīvā apsaimniekošanā.
• Ieviest efektīvu finansu instrumentu mājokļu būvniecībai (subsīdijas un dotācijas sociālajam mājoklim, garantijas – atbilstoša mājokļa būvniecībai vai tā uzlabošanai, mērķkredīti un atbalsta programmas – mērķauditorijai).
• Realizēt fiskālo politiku mājokļu būvniecības un atjaunošanas veicināšanai.
• Izveidot reģionālo konsultāciju centrus mājokļu apsaimniekošanas un renovācijas jautājumos.
• Īstenojot mājokļu monitoringa attīstību, aizveidot un uzturēt dzīvojamo māju informatīvo sistēmu, valsts aģentūras ietvaros apkopot informāciju par esošo un plānojamo mājokļa kvalitāti, labiekārtotību, īpašuma struktūru, visa veida mājokļu pieprasījumu un piedāvājumu, ārējo infrastruktūru un mājokļu vides kvalitāti.
• Sekmēt enerģijas mūsdienīgas uzskaites sistēmas attīstību (centralizētajā siltumapgādē, gaisa kondicionēšanā, karstā ūdens apgādē atbilstoši faktiskajam patēriņam).
• Kvalitatīvu mājokļu būvniecība, atbalstot mūsdienīgu, videi draudzīgu siltumtehnisko un celtniecības materiālu pielietojumu.
• Veicināt mājokļu tirgus attīstību.
• Veikt daudzdzīvokļu dzīvojamo māju energoauditēšanu un sertificēšanu.
• Veikt centralizētās siltumapgādes, gaisa kondicionēšanai izmantotās enerģijas, karstā ūdens apgādes uzskaiti atbilstoši faktiskajam patēriņam.
• Veikt jaunbūvju siltumizolāciju.
• Īstenot mājokļu monitoringu, apkopojot, informāciju par nodrošinājumu ar mājokli, mājokļu pieprasījumu, mājokļu kvalitāti, īpašuma struktūru, labiekārtotību, infrastruktūru un vides kvalitāti.
• Izstrādāt un īstenot palīdzības programmas ģimenēm, kuras nespēj apmaksāt dzīvokļa īres un komunālos pakalpojumus.
• Izvērtēt sociālo māju programmas lietderību un īstenošanas mehānismu.
• Nodrošināt, lai pensionāri bez apgādniekiem, kā arī ģimenes, ja tajās ir bērni un vairāki bezdarbnieki, netiktu izlikti no dzīvokļiem īres parādu dēļ, neierādot tiem citus mājokļus.
• Pašvaldībām īstenot atbalsta pasākumus trūcīgām un mazturīgām ģimenēm, nodrošinot pārcelšanas atbalstu ģimenēm, kuras vēlas pārcelties uz mazākas platības dzīvokļiem.
• Attīstīt patversmju un servisa dzīvokļu tīklu.
• Organizēt stingru kontroli pār regulējamo sabiedrisko pakalpojumu tarifu pieaugumu.

Rūpniecība

Situācijas raksturojums

Rūpniecības attīstībai ir būtiska loma, lai sasniegtu valsts ekonomiskās attīstības pamatmērķi: panākt stabilu, sabalansētu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi. Ilgtspējīga attīstība rūpniecības sektorā prasa nepārtrauktus un secīgus ekonomiskos, sociālos, tehnoloģijas un vides uzlabojumus.

Lielākā daļa rūpniecības ir koncentrēta Rīgā un Rīgas reģionā. Vāji rūpniecība attīstās citos Latvijas reģionos.

Pašreizējā posmā Latvijas rūpniecībā dominē pārtikas rūpniecība, kokapstrāde un vieglā rūpniecība.

Lielākā rūpniecības nozare ir pārtikas rūpniecība, kas veido vairāk nekā 1/4 daļu no rūpniecības pievienotās vērtības. Pārtikas rūpniecībai valstī ir labas attīstības perspektīvas, jo ir pieejamas kvalitatīvas izejvielas gaļas, piena, zivju un graudu pārstrādei. Pastāv arī plašas iespējas attīstīt ekoloģiski tīru, kā arī netradicionālu pārtikas produktu ražošanu.

Otra lielākā rūpniecības nozare ir kokapstrāde, kas veido gandrīz 1/5 daļu no rūpniecības pievienotās vērtības. Tā ir nozare ar lielāko izaugsmi neatkarības gados. Nozarei ir stabila izejvielu bāze, labi izglītots darba spēks, tuvi un stabili noietu tirgi (galvenokārt ES valstīs), labas iespējas palielināt ienākumus, eksportējot pilnīgāk apstrādātu koksni. Ārvalstu investīcijas ir ļāvušas ieviest jaunās tehnoloģijas, piekļūt tirgiem, iegūt zināšanas un pieredzi mārketingā un menedžmentā, kā arī risināt jautājumu par kokapstrādes procesā radušos koksnes atlikumu racionālu izmantošanu ne tikai kā kurināmo, bet arī izejvielu citu produktu ražošanai.

Vieglajā rūpniecībā tikai 7 % no saražotās produkcijas paliek Latvijā. Lielākā daļa nozares produkcijas tiek eksportēta uz Eiropas Savienības valstīm. Apģērbu ražošanas uzņēmumi galvenokārt ražo produkciju pēc ārvalstu pasūtījuma.

Metālapstrādes un mašīnbūves nozares attīstībā ir vērojama stabilitāte, kas ir pamats tās turpmākajai izaugsmei. No nozares ražošanas kopapjoma eksports sastāda 75–80%. Pēdējā laikā vērojama tendence palielināties vietējā tirgus daļai. Attīstoties būvniecībai, pieaug pieprasījums pēc gatavo metālu izstrādājumiem. Nozarē dominē vietējie uzņēmēji, jo šī ir kapitālietilpīga nozare, kur ieguldītās investīcijas atpelnās ilgākā laika periodā.

Elektronikas un elektrotehnikas nozare kāpina ražošanas un eksporta apjomus, apgūstot augstas tehnoloģijas produktus un jaunākās tehnoloģijas, sadarbojoties ar ārvalstu partneriem, iesaistoties starptautiskajos projektos.

Kaut arī ķīmiskai rūpniecībai Latvijā stabilas tradīcijas, augsti kvalificēti speciālisti, ilgstoši ir ražota plaša spektra produkcija gan gala patēriņam gan starppatēriņam, ir laba ķīmijas zinātniskās pētniecības bāze, tomēr tās ražošanas apjomi pēdējos gados jūtami ir samazinājušies. Lai iekļautos rietumu tirgos, nozarei nepieciešama apjomīga modernizācija un restrukturizācija.

Kopumā rūpniecībā joprojām dominē nozares, kas saistītas ar dabas resursu pārstrādi un lēta darbaspēka izmantošanu. Augstas tehnoloģijas nozaru produktu īpatsvars eksporta struktūrā Latvijā nepārsniedz 6%, bet attīstītajās pasaules valstīs tas ir ap 20–30%.

Latvijas rūpniecības uzņēmumiem pieaug interese par vides pārvaldības sistēmām.

Politikas mērķi

• Ražošanas modernizācija un restrukturizācija, t.i. apkārtējai videi draudzīgs un atjaunojamos dabas resursus izmantojošs ražošanas process un tehnoloģisko jaunievedumu pielietošana.
• Zinātniskā potenciāla attīstība un sasaiste ar ražošanu.
• Informāciju tehnoloģiju attīstība.
• Ekonomisks enerģijas resursu un neatjaunojamo izejvielu patēriņš.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Zinātnietilpīgo tehnoloģiju nozaru īpatsvara pieaugums IKP struktūrā.
• Rūpniecībā nodarbināto īpatsvars.
• Nodrošinājums ar vietējiem resursiem (cik gadiem pietiktu pie pašreizējiem ieguves tempiem).
• Uzņēmumu skaits, kuros ieviestas vides pārvaldības sistēmas (EMAS, ISO 14000) un kvalitātes vadības sistēmas (QMS, ISO 9000), kā arī laba ražošanas prakse.
• Piesārņojuma emisijas no rūpniecības uzņēmumiem.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Rosināt zināšanu un tehnoloģiju pārnesi uz ražošanu.
• Veidot inovatīvo darbību veicinošu vidi (tehnoloģiskie parki un centri, konsultāciju biroji).
• Sekmēt jaunu inovatīvu uzņēmumu dibināšanu un attīstību.
• Nodrošināt pieejamību finansu resursiem produktivitātes paaugstināšanai un vides jautājumu sakārtošanai.
• Pilnveidot nodokļu sistēmu, lai veicinātu investīcijas ražošanas modernizācijai un restrukturizācijai.
• Atbalstīt labas prakses un pieredzes novērtēšanu un pārņemšanu, metožu un tehnoloģiju lietošanu Latvijas uzņēmumos (tīrāku tehnoloģiju, starptautisko standartu, kvalitātes un vides vadības sistēmu ieviešana, Kvalitātes balva).
• Nodrošināt rūpniecības sektoru ar kvalificētiem un konkurētspējīgiem speciālistiem.
• Ieviest labākos pieejamos tehniskos paņēmienus rūpniecības uzņēmumos.
• Nodrošināt atbalsta pakalpojumu sniegšanu, lai Latvijas eksportētāji nostiprinātos esošajos un sekmīgi apgūtu jaunus tirgus.
• Attīstīt un veicināt korporatīvās sociālās atbildības principu, kas paredz, ka uzņēmumi brīvprātīgi integrē sociālās un vides prasības savā darbībā.

Enerģētika

Situācijas raksturojums

Latvijas primāro energoresursu bilancē pēdējos gados imports sastāda 65–70% no enerģijas kopējā patēriņa.

Primārās enerģijas, tai skaitā elektroenerģijas (ieskaitot, importu), piedāvājums Baltijas reģionā pārsniedz pieprasījumu, tādēļ šobrīd ir zemas elektroenerģijas pārrobežas tirdzniecības cenas. Tomēr šīs cenas neatspoguļo elektroenerģijas ražošanas ilgtermiņa robežizmaksas un nav iespējams pārliecinoši prognozēt cenu līmeni pat termiņā, kas pārsniedz gadu. Pašreizējā situācija nedod ekonomiskus signālus jaunu ražošanas jaudu ieviešanai, tādējādi apgrūtinot ilgtermiņa apgādes uzdevuma ekonomiski pamatotu izpildi.

Latvijā ir potenciāls enerģijas ieguvei no atjaunojamajiem energoresursiem, sevišķi koksnes un vēja, kuri elektrības ražošanā ir izmantoti nelielā apmērā.

Apmēram 19 % no kopējā enerģijas apjoma Latvijā iegūst, izmantojot koksni un ūdens potenciālo enerģiju. Pēdējos gados pieaugusi vietējo energoresursu izmantošana un līdz ar to koksnes un hidroresursu īpatsvars enerģijas ieguvē. Atjaunotas vairākas mazās hidroelektrostacijas un tiek projektētas jaunas. Ievērojamas teritorijas aizņem enerģētikas infrastruktūra un elektropārvades līnijas.

Elektroenerģijas apgādes stabilitāte (frekvence, spriegums u.c.) un kvalitāte ir apmierinoša, bet klimatiskie apstākļi pēdējos gados ir bijuši maigi, un tas rada iespaidu, ka stāvoklis ir labāks, nekā patiesībā. Elektroenerģijas apgādes sistēmu drošuma izvērtējumā jāvadās pēc viskritiskākajiem apstākļiem, un rezultātiem jābūt publiski pieejamiem.

Elektroenerģijas ieguve Latvijas hidroelektrostacijās ir nozīmīgs resurss visām Baltijas valstīm, bet sarežģīta ir tās izstrādes prognozēšana no apgādes drošuma viedokļa. Daugavas baseina īpatnība ir krasās noteces maiņas ne tikai pa gadiem un sezonām, bet arī īsākos laika periodos.

Politikas mērķi

• Veicināt enerģētikas nozares attīstību atbilstoši tautsaimniecības sabalansētai un ilgtspējīgai izaugsmei.
• Samazināt enerģētikas objektu radīto vides piesārņojumu, īpaši gaisu piesārņojošo vielu emisijas.
• Palielināt atjaunojamo (vietējo) energoresursu izmantošanu.
• Paaugstināt energoapgādes drošumu.
• Nodrošināt Latvijas elektroapgādes sistēmas tehnisko un organizatorisko gatavību sinhronai darbībai ar Ziemeļvalstu un Centrāleiropas sistēmām.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Enerģijas, īpaši elektroenerģijas patēriņa pieaugums attiecībā pret iekšzemes kopprodukta pieaugumu.
• Piesārņojošo vielu izmešu daudzums no enerģiju ražojošām iekārtām, iekārtu skaits, kuru izmeši pilnībā atbilst emisiju robežvērtībām.
• Enerģētikā nodarbināto īpatsvars.
• Energoresursu struktūra (atjaunojamie/neatjaunojamie, pa veidiem).
• Enerģētikas nozares kopīgie rādītāji un to izmaiņas.
• Mājsaimniecībās patērētā enerģija, īpatsvars no kopējā.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Izmantojot valdības noteikto atbalstu elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas procesā izmantot ekonomiski pamatotu lielāko Latvijas pilsētu siltumslodžu potenciālu.
• Lai palielinātu valsts drošību, palielināt vietējo energoresursu daļu kopējā patēriņā, diversificēt enerģētisko resursu piegādātājus, integrēties Eiropas enerģētisko resursu piegādes tirgos (Baltijas loks).
• Paaugstināt dabasgāzes izmantošanu sadedzināšanas iekārtās samazinot mazuta izmantošanu, tādējādi paplašinot dabas gāzes apgādes zonas.
• Pastāvīgi samazināt kaitējumu videi, stimulēt kvalitatīva kurināmā izvēli, samazināt kaitīgo izmešu daudzumu.
• Īstenot pasākumus enerģijas racionālākai izmantošanai un piegādei, tādējādi pakāpeniski paaugstinot energoefektivitātes potenciālu gan enerģijas lietotāju, gan energouzņēmumu sistēmās.
• Aktivizēt tirgus mehānismu elektroenerģijas sektora un ekonomikas izaugsmes veicināšanai.
• Veicināt enerģētikas sektora attīstību atbilstoši ekonomiskai izaugsmei, kā arī vienlīdzīgi veicināt ekonomiskās aktivitātes dažādos valsts reģionos.
• Atbalstīt Latvijas lomas nostiprināšanu enerģētisko resursu transportēšanas pakalpojumu sniegšanā pasaules tirgū, tai skaitā izmantojot pazemes gāzes krātuves.
• Veicināt atjaunojamo un vietējo energoresursu izmantošanu.
• Veikt enerģijas ražošanas nelabvēlīgas ietekmes uz vidi samazināšanu un ierobežošanu, kontrolējot termoelektrostaciju kaitīgo emisiju koncentrācijas atbilstību normatīviem, veicot katlu māju, mazo hidroelektrostaciju un vēja elektrostaciju sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu un paaugstinot prasības hidroelektrostaciju dambju drošības un ūdenskrātuvju krastu aizsardzības pasākumiem.
• Lai sekmētu īpaši atbalstāmo energoresursu izmantošanu, ievērojot atjaunojamās enerģijas avotu un to izmantošanas tehnoloģiju perspektīvas, kā arī to atrašanos pārejas stadijā, spējai darboties konkurējošā konvenciālās jeb tradicionālās enerģijas tirgū, noteikt atjaunojamās (“zaļās”) enerģijas komponenti visu Latvijas elektrības patērētāju kopējā energoresursu bilancē, lai sociāli, ekonomiski un tehniski sabalansētu un veicinātu atjaunojamo resursu izmantošanu un mazinātu enerģijas importu valstī.
• Veicināt biodegvielas ražošanu (biodīzeļdegviela, bioetanols, biogāze), izmantojot lauksaimnieciskās ražošanas izejvielas (rapsi, graudus), kā arī lopkopības produkcijas ražošanas procesā radušos organiskos savienojumus.
• Veidot priekšnoteikumus tirgus un konkurences elementu ieviešanai elektrības sektorā.
• Vienkāršot un skaidri definēt procedūras piekļūšanai pārvades un sadales tīkliem.
• Nodrošināt naftas produktu rezervju izveidi un videi drošu uzglabāšanu un uzturēšanu.
• Sekmēt ES ekonomiskās un reģionālās attīstības fondu līdzekļu izmantošanu enerģētikas sektora attīstībai.

Transports

Situācijas raksturojums

Latvijas ļoti izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, izvietojums pie Baltijas jūras, neaizsalstošās jūras ostas un robežas ar Igauniju, Lietuvu, Krieviju un Baltkrieviju paver tai lieliskas iespējas attīstīt iekšzemes un starptautiskos kravu un pasažieru pārvadājumus, veikt kvalitatīvus un konkurētspējīgus tranzītpakalpojumus, būt par svarīgu posmu tirdzniecības attīstībā starp austrumiem un rietumiem.

Transports ir viena no visnozīmīgākajām un dinamiskākajām tautsaimniecības nozarēm valstī. 2000. gadā transporta un sakaru daļa valsts iekšzemes kopproduktā veido 16,2%, bet transporta un sakaru nozarē nodarbināto skaits sastāda 8,2% no valstī kopējā nodarbināto skaita.

Transporta infrastruktūra (autoceļi, dzelzceļš, ostas, lidostas, maģistrālie cauruļvadi) nodrošina Latvijas iekšējās vajadzības un apkalpo tranzīta plūsmu austrumu– rietumu un ziemeļu– dienvidu virzienā. Gandrīz 80% no dzelzceļa kravu pārvadājumiem, 90% no ostās pārkrautajām kravām, kā arī ap 60% autopārvadājumu no un uz ostām ir tranzītpārvadājumi.

Lai gan Latvijā ir optimāls transporta infrastruktūras izvietojums, tomēr daudzviet tās zemā kvalitāte ietekmē transporta pakalpojumu kvalitāti un konkurētspēju.

Lai Latvijas autoceļu un dzelzceļa tīkli varētu integrēties Trans– Eiropas transporta tīklā, nepieciešams tos sakārtot atbilstoši ES standartiem. Šeit ir svarīgas investīcijas Trans– Eiropas transporta tīkla nākotnes elementos– Latvijas galvenajā autoceļu un dzelzceļa tīklā, Ventspils, Rīgas un Liepājas ostās un to terminālos un lidostās. Latviju šķērso I Eiropas transporta koridors (Via Baltica un Via Hanseatica). Ļoti svarīga ir Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostu sasaiste ar I, II un IX Eiropas transporta koridoru.

Valstī ir jāizveido efektīva vienota pasažieru pārvadājumu sistēma, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar kvalitatīviem un pieejamiem sabiedriskā transporta pakalpojumiem, kā arī jāveido Baltijai un Eiropas ziemeļu daļai kopējs pasažieru un kravu pārvadājumu tīkls. Transporta infrastruktūra un pārvadāšanas process jāattīsta tā, lai nodrošinātu Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā. Ir uzsākts darbs, lai izpētītu dzelzceļa satiksmes (Rail Baltica) atjaunošanas iespējas maršrutā Via Baltica (Tallina – Rīga – Kauņa – Varšava – Berlīne).

Politikas mērķi

• Samazināt transporta radīto gaisa piesārņojumu un troksni.
• Optimizēt ražošanas struktūru, lai samazinātu kravas transporta apjomu.
• Attīstīt videi draudzīgus transporta veidus – tai skaitā sabiedrisko transportu un dzelzceļa pārvadājumus.
• Paaugstināt kravu un pasažieru pārvadājumu drošību.
• Attīstīt jūras transportu.
• Pakalpojumu kvalitātes uzlabošana pasažieru un kravu pārvadājumos.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Transporta līdzekļu emisiju daudzums un emisijas apjoms uz vienu transporta līdzekļa nobraukto km.
• Pārvadāto pasažieru skaits sabiedriskā transporta sektorā.
• Transporta nozaru pievienotā vērtība IKP.
• Transporta un sakaru nozarē nodarbināto īpatsvars.
• Veloceliņu garums, km.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Izveidot vienotu pasažieru pārvadājumu sistēmu, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar kvalitatīviem un pieejamiem sabiedriskā transporta pakalpojumiem.
• Nodrošināt augstu satiksmes drošības līmeni un videi draudzīgas transporta sistēmas veidošanu.
• Dažādot un veicināt pakalpojumu un rūpnieciskās ražošanas (rūpnīcas, kombinētā transporta termināli, kravu sadales un loģistikas centri) attīstību ostās un citos transporta mezglos.
• Nodrošināt Latvijas transporta sistēmas integrāciju un konkurētspējīgu darbību Eiropas transporta sistēmā, veicināt multimodālu transporta koridora Austrumi–Rietumi darbību starptautisko kravas un pasažieru pārvadājumu jomā.
• Realizēt reģionālo autoceļu sakārtošanas programmu, lai samazinātu reģionālās atšķirības.
• Izstrādāt un ieviest efektīvu dotāciju mehānismu pasažieru dzelzceļa pārvadājumu attīstības nodrošināšanai, realizēt valsts investīciju projektus ritošā sastāva modernizēšanai un atjaunošanai.
• Attīstīt mazās ostas, t.sk. veikt infrastruktūras rekonstrukciju, attīstīt jahtu tūrismu, kā arī uzlabot drošību un atkritumu savākšanu ostās.
• Uzturēt un attīstīt integrētu, efektīvu un vidi saudzējošu transporta infrastruktūru (autoceļus, dzelzceļu, jūras ostas, lidostas, maģistrālos cauruļvadus).
• Popularizēt ekonomiskus un videi draudzīgus transporta veidus un radīt priekšnoteikumus to ieviešanai.
• Uzlabot automobiļu tehniskā stāvokļa kontroles kvalitāti.
• Noteikt ieteicamos maršrutus bīstamo kravu pārvadājumiem.
• Attīstīt velotransportu un tam atbilstošu infrastruktūru.
• Izveidot videi drošu nolietoto transporta līdzekļu apsaimniekošanas sistēmu.

Lauksaimniecība

Situācijas raksturojums

Lauksaimniecības zemes aizņem 39 % valsts teritorijas. Lauksaimniecības daļa IKP pēdējo 3 gadu laikā ir nostabilizējusies 2,5% apmērā. Lauksaimniecības gala produkcijas vērtības struktūrā 2001.gadā lopkopība sastādīja 52 %, augkopība 42 %, bet pārējā lauksaimniecības produkcija – 6%. 2001. gadā lauksaimniecībā bija nodarbināti 14,7% no tautsaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem.

Lauksaimniecības attīstībai ir ierobežotas finansu piesaistes iespējas. 2001. gadā kredītu tirgus lauksaimniekiem piedāvāja kredītus ar vidējo procentu likmi 13–16%, kas neveicināja investīciju piesaistīšanu. Lai uzlabotu situāciju valdība apstiprināja “Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programmu”. Turpmākajiem 15 gadiem ir atvēlēti vairāk kā 70 miljoni lati ar procentu likmi 7%.

Viens no lauksaimniecības ražošanas zemās efektivitātes cēloņiem ir novecojis tehnikas parks un tehnoloģijas. 2001. gadā no lauksaimnieku īpašumā esošajiem traktoriem tikai 24% ir jaunāki par 10 gadiem. Viena zemnieku saimniecība vidēji apsaimnieko 35,1 ha (21,4 ha LIZ), bet piemājas saimniecība – 12,1 ha ( 7,4 ha LIZ) zemes.

Graudaugu ražība laika posmā no 1996. līdz 2001.gadam svārstījās no 1,9 t/ha līdz 2,2 t/ha. Subsidētajās sējplatībās vidējā graudaugu ražība pārsniedz 2,5 t/ha. Lopkopības nozarē izmantojamo dzīvnieku skaits salīdzinot ar 1990. gadu ir būtiski samazinājies, tomēr pēdējos 3 gados dzīvnieku produktivitāte un kvalitāte palielinās. Tas tiek panākts izmantojot vietējos dzīvnieku ģenētiskos resursus, kā arī veicot plānveidīgu selekcijas darbu un uzlabojot vietējos resursus ar ārvalstu ģenētisko materiālu.

Paralēli tradicionālajai lauksaimniecībai attīstās arī netradicionālās lauksaimniecības nozares, kuras nākotnē varētu ieņemt aizvien stabilāku vietu lauksaimnieciskajā ražošanā. Piemēram, 2001.gadā bioloģiskās lauksaimniecības platības aizņēma 0,57% no LIZ un ar to nodarbojās 219 sertificētas saimniecības.

Pēdējos gados pakāpeniski pieaug augsnes degradācijas procesi, kurus izraisa augsnes paskābināšanās, organiskās un augu barības vielu satura samazināšanās augsnē u.c. faktori. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes agroķīmiskās izpētes dati liecina, ka augšņu ar paaugstinātu skābumu Latvijā ir apmēram 40%, t.sk. skābo augšņu (pH<5,6) – 25%. Nepietiekams organisko vielu saturs (<2%) novērojams 46% minerālaugšņu. To veicinājusi vienveidīga augmaiņa un organiskā mēslojuma trūkums (laika posmā no 1990. līdz 1997. gadam samazinājies par 73%). Augšņu degradācijas risku Latvijā palielina arī neapstrādāto lauku platību pieaugums. Apsekojumu rezultāti atspoguļo, ka pēdējos gados, sakarā ar lauksaimnieciskās ražošanas apjomu samazinājumu, lauksaimniecībā izmantojamās zemes tiek izmantotas aizvien mazāk– ja 1996. gadā no apsekotām LIZ netika izmantoti 15,5 %, tad 2001. gadā jau 21,7%. Ir pieaudzis arī ar nezālēm piesārņoto un ar krūmiem aizaugušo platību īpatsvars. Ja sākotnēji zemes neizmantošana veicināja bioloģiskās daudzveidības uzlabošanos, turpinoties šim procesam, lauksaimniecībai raksturīgie biotopi var izzust.

Minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu (AAL) lietošana, salīdzinot ar 1990.gadu ir samazinājusies vairākas reizes, līdz ar to ir samazinājusies negatīvā lauksaimniecības noslodze uz vidi. Pielietoto minerālmēslu, AAL un sējumu platību kā arī to ražības analīze norāda uz to, ka, samazinoties pielietoto AAL un minerālmēslu apjomiem, vidējās ražības samazinājums nav būtisks. Tas norāda, ka to lietošana ir kļuvusi efektīvāka un vairāk pamatota. Lai veicinātu pareizu minerālmēslu un AAL lietošana un samazinātu kaitējumu apkārtējai videi, tiek veicināta Labas lauksaimniecības prakses nosacījumu popularizēšana.

Politikas mērķi

• Patērētāju vajadzību pēc kvalitatīvas pārtikas apmierināšana.
• Nodrošināt lauksaimniecībā izmantojamo resursu ilgtspējību.
• Lauku iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās labklājības nodrošināšana.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Lauksaimniecībā nodarbināto skaits.
• Tīrā pievienotā vērtība uz lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zvejniecībā nodarbinātiem iedzīvotājiem.
• Lauku mājsaimniecību ienākumi.
• Lauksaimniecības īpatsvars IKP struktūrā.
• Apsaimniekoto lauksaimniecībā izmantojamo zemju īpatsvars.
• Bioloģiskās lauksaimniecības jomā iesaistīto saimniecību skaits, LIZ platība un saražotās produkcijas vērtība.
• Ar nelauksaimniecisko darbību nodarbinātie lauku iedzīvotāju/saimniecību skaits.
• Mājlopu un kultūraugu ražība.
• Valsts atbalsts lauksaimniecības ražošanai uz vienu hektāru LIZ.
• Minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanas apjoms.
• Produkcijas pašnodrošinājuma līmenis.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Nodrošināt produkcijas nekaitīguma prasības.
• Nodrošināt produkcijas un pakalpojumu kvalitāti.
• Nodrošināt efektīvu lauksaimniecības zemes apsaimniekošanu.
• Nodrošināt lauksaimniecībā izmantojamo kultūraugu un dzīvnieku ģenētisko resursu daudzveidības saglabāšanu.
• Nodrošināt lauksaimniecības zemēm raksturīgo savvaļas augu un dzīvnieku bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
• Veicināt tradicionālās lauku ainavas saglabāšanu.
• Izveidot racionālu saimniecību struktūru.
• Optimizēt lauksaimniecības ražošanu.
• Veicināt saimniecību specializāciju un koncentrāciju.
• Samazināt sociālās un ekonomiskās atšķirības un risku.
• Labvēlīgas uzņēmējdarbības vides veidošana.
• Sekmēt lauksaimniecības produkcijas tirgus attīstību.
• Ieviest vidi saudzējošas lauksaimniecības metodes.
• Veicināt nodarbinātības dažādošanu laukos.
• Veicināt kredītresursu pieejamību.
• Veicināt iekšējā tirgus aizsardzību.

Reģionu attīstība

Situācijas raksturojums

Reģiona kā valsts teritoriālas vienības līdzsvarota un ilgtspējīga attīstība ir pamats valsts kopējai izaugsmei.

Reģionu līdzsvarotas un ilgtspējīgas attīstības pamatā ir mērķtiecīgi veidota reģionālās attīstības politika, reģionu attīstības plānošana un mērķtiecīga virzība atbilstoši noteiktajai stratēģijai. Reģionālās attīstības jautājumu, t.sk. teritorijas ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības nodrošināšanas, visefektīvākā risināšana ir “reģionāla griezuma” integrācija visos, arī atsevišķu nozaru un valsts kopējās attīstības prioritātēs jau to plānošanas stadijā.

Attīstības plānošana Latvijā notiek četros līmeņos. Nacionālajā līmenī, reģionālajā līmenī – piecos plānošanas reģionos, kas izveidoti, savstarpēji vienojoties administratīvajiem rajoniem un lielajām pilsētām. Rajonu līmenī attīstības plānošanu īsteno administratīvie rajoni. Savukārt vietējā līmenī to veic vietējās pašvaldības – pagasti, novadi un pilsētas, kas izstrādā savus attīstības plānus, iesaistot vietējo sabiedrību lēmumu pieņemšanā.

Katrs valsts reģions ir uzskatāms par unikālu teritorijas vienību, kas ienes kopējā valsts tēlā tā specifikās īpatnības. Lai saglabātu to specifiku un veicinātu tālāku izaugsmi, ir nepieciešams pievērst īpašu uzmanību pilnvērtīgai reģionu teritorijas (t.sk., pieejamo dabas resursu) izmantošanai un to iedzīvotāju labklājības nodrošināšanai .

Saistībā ar to ir minami divi aspekti.

Pirmais ir saistīts ar piecu Latvijas reģionu – Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Zemgales un Rīgas –, to lauku un pilsētu teritoriju ilgtspējīgu attīstību, lai pilnvērtīgi izmantotu katra reģiona atšķirīgās priekšrocības un ekonomiskos dzinējspēkus valsts kopējās izaugsmes nodrošināšanai, tajā pašā laikā saskaņojot saimniecisko darbību ar dabas un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un vairošanu.

Otrais aspekts izriet no lauku un pilsētu atšķirīgajām iezīmēm. Galvenais darbības virziens ir ekonomiskā un sociālā izlīdzināšana, kas sekmē, lai ekonomikas augšupeja nodrošinātu līdzsvarotu valsts un dažādu sabiedrības grupu attīstību, kā arī multiplikatīvo efektu visā valsts teritorijā.

Atšķirības darba samaksas un līdz ar to arī iedzīvotāju dzīves līmeņa ziņā starp Rīgu un pārējo Latviju pēdējos piecos gados ne tikai nav samazinājušās, bet daudzviet pat pieaugušas.

Politikas mērķi

• Veidot mērķtiecīgu valsts plānošanas reģionu (un atsevišķu valsts teritorijas daļu) atbalsta politiku.
• Piejūras teritoriju attīstība, pievēršot uzmanību ostas un pieostas teritoriju attīstībai.
• Valsts atbalsts atbilstoši Latvijas reģionālā atbalsta kartei.
• Lauku ekonomikas dažādošana un lauku iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšana tuvinot to pilsētu standartiem.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Reģionālo atšķirību samazināšanās tādos rādītājos kā:

- nodarbinātība;
- vidējais ienākumu līmenis;
- uzņēmumu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Novērst īpaši atbalstāmo teritoriju attīstību bremzējošos faktorus un stimulēt īpaši atbalstāmo teritoriju tālāku attīstību.
• Veicināt pārrobežu sadarbības attīstību starp valsts un ārvalstu pierobežas teritorijām.
• Izstrādāt un īstenot uzņēmējdarbības uzlabošanas programmas plānošanas reģionos, pievēršot uzmanību īpaši atbalstāmo teritoriju attīstībai.
• Sekmēt mazāk konkurētspējīgo lauku saimniecību pārorientāciju uz ar lauksaimniecību mazāk saistītām un nesaistītām aktivitātēm (bioloģiskā lauksaimniecība, netradicionālā lauksaimniecība, lauku tūrisms, tradicionālās ainavas saglabāšana, alternatīvu ienākumu avotu un jaunu darba vietu radīšana lauku iedzīvotājiem).
• Nodrošināt meža nozares dalību efektīvā zemes izmantošanā.
• Veicināt pilsētu attīstību, risinot pilsētvides kvalitātes problēmas.
• Jāīsteno un pastāvīgi jāpilnveido optimāls attīstības modelis ikvienam reģionam, veicinot sabalansētu:

– ekonomisko attīstību – piesaistot investīcijas, izveidojot modernu infrastruktūru, atbalstot uzņēmējdarbību, iekļaujoties jaunās ekonomikas modelī;
– sociālo attīstību – samazinot sociālo noslāņošanos, veicinot nodarbinātību un uzlabojot darba standartus, attīstot reģionālo izglītības un zināšanu pārvaldības infrastruktūru, realizējot atbalstu ģimenēm un veicinot dzimstību;
– pārvaldes attīstību – nostiprinot pašvaldības, sekmējot reģionu/novadu iekļaušanos starptautiskajā apritē (tai skaitā projektu izstrādi), starpreģionu informatīvās un saimnieciskās saites.

Tūrisms

Situācijas raksturojums

Saskaņā ar Pasaules Tūrisma organizācijas prognozēm, tūrisma apjoms pasaulē dažādu faktoru rezultātā turpinās pieaugt, divdesmit gadu laikā dubultojot pašreizējo apjomu. Dažādojoties tūrisma produkta pieprasījumam, par lielāko pasaules tūrisma galamērķi kļūs Eiropa (717 miljoni tūristu gadā), kurā jūtami pieaugs ekonomiski īpaši aktīvā Baltijas jūras reģiona, tai skaitā arī Latvijas, nozīme.

Mūsu valstij ar tās nepārblīvēto dzīves telpu, mēreno klimatu, bagāto dabas un kultūras mantojumu, maz pārveidoto dabu, kūrortu tradīcijām, kvalificētiem speciālistiem, viesmīlīgiem cilvēkiem un labiem makroekonomiskiem priekšnoteikumiem izaugsmei ir visas iespējas kļūt par pievilcīgu zemi ārvalstu un vietējiem tūristiem. Latvijā ir resursi jaunu tūrisma produktu izveidei, esošo apzināšanai un to konkurētspējas palielināšanai.

Latvija un Baltijas valstis strauji attīstās kā ekonomiski aktīvs reģions, kas arvien vairāk būs darījumu braucienu galamērķis, starptautisku konferenču un sanāksmju organizēšanas vieta.

Pasaules un Eiropas mērogā Latvija ir jauns tūrisma galamērķa piedāvājums – salīdzinoši lēts, pietiekami kvalitatīvs, ērts, nepārslogots un neizpētīts.

Ir svarīgi nodrošināt stratēģiskā tūrisma produkta attīstību, kas rada nozarei papildus izaugsmes iespējas. Latvijas stratēģiskajam tūrisma produktam ir jābūt tādam:

– kas vispilnīgāk spēj izmantot Latvijas tūrisma stratēģiskos resursus – kultūras (īpaši, Rīgas) mantojumu, ainaviski bagāto un daudzveidīgo dabu, nodrošinot to ilgtspējīgu attīstību un racionālu izmantošanu,

– pēc kura Eiropas valstīs tuvākajā nākotnē veidosies lielāks pieprasījums. Līdztekus var tikt izmantotas stratēģiskās priekšrocības, ko dod Latvijas ģeogrāfiskais novietojums nozīmīgu tūrisma reģionu tuvumā.

Politikas mērķi

• Attīstīt ienākošo tūrismu (tūrisma pakalpojumu eksportu).
• Veidot pozitīvu Latvijas tūrisma tēlu.
• Attīstīt vietējo tūrismu.
• Pilnveidot tūrisma tiesisko bāzi un stiprināt tūrisma institucionālo bāzi.
• Veicināt tūrisma uzņēmējdarbību un starptautisko sadarbību.
• Saskaņot nozares dažādo sektoru attīstību (tūrisma resursi, infrastruktūra, tūrisma mārketings, tūrisma izglītība un pētniecība, tūrisma statistika u.c.).
• Veicināt izglītotas un patriotiskas sabiedrības veidošanos.

Politikas mērķu sasniegšanas rādītāji

• Tūrisma īpatsvars IKP.
• Latvijas tūrisma pakalpojumu bilance.
• Ekotūrisma īpatsvara pieaugums (lauku tūrisms u.c videi draudzīgu tūrisma veidu īpatsvars, zaļo sertifikātu saņēmušo apmetņu skaits, “Zilā karoga” pludmaļu garums, “Zilā karoga” jahtu ostu skaits).
• Tūrismā nodarbināto skaits.
• Tūrisma uzņēmumi ar kvalitātes pārvaldības un/vai vides pārvaldības standartiem.
• Tūrisma pakalpojumu atbilstība Latvijas Valsts standartiem, starptautiskajiem vai nacionālajiem kvalitātes sertifikātiem.

Rīcības mērķu sasniegšanai

• Populārākajos tūrisma, atpūtas un sporta objektos noteikt tūristu plūsmas intensitāti un piemērotākos atpūtas veidus.
• Novirzīt tūristu plūsmu no īpaši jutīgiem objektiem un teritorijām uz vietām, kur tā nodara vismazāko kaitējumu.
• Ievērot dabas aizsardzības plānu prasības īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.
• Saglabāt vērtīgos un nozīmīgos biotopus esošajās un potenciālajās tūrisma vietās.
• Izstrādāt vienotu metodiku tūrismu resursu rajonēšanā un tūrisma attīstības teritoriju un reģionu izdalīšanā.
• Tūrisma attīstībā Baltijas jūras piekrastē ievērot integrētās piekrastes zonas pārvaldības prasības.
• Turpināt esošo kvalitātes sertifikātu un zīmju attīstīšanu.
• Uzlabot tūrisma pakalpojumu kvalitāti, ieviešot kvalitātes vadības sistēmu tūrisma sektorā.
• Izstrādāt Latvijas tūrisma produkta virzības pasākumu kopumu vietējam un starptautiskajam tirgum.
• Nodrošināt kvalitatīvu, ar vienotu Latvijas tūrisma tēla vizuālo koncepciju saskaņotu, informāciju prioritārajiem tūrisma tirgiem atbilstošajās valodās un daudzumā.
• Attīstīt uzsākto sadarbību ar pārējām Baltijas valstīm kā tūrisma produkta, tā mārketinga ziņā, izstrādājot vienotu mārketinga politiku, jo Latvijai nav pa spēkam vienai apgūt perspektīvos tālos tūrisma tirgus; līdzīgi attīstīt sadarbību ar Baltijas jūras reģiona valstīm, to perspektīvā izvēršot sadarbībā Eiropas Savienības ietvaros.
• Palielināt statistiskās informācijas apjomu un uzlabot tās kvalitāti.
• Veicināt tūrisma pakalpojumu pieejamību visiem, t.sk. cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jauniešiem, ģimenēm ar bērniem, pensionāriem, bezdarbniekiem.

6. Ietekmes uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem novērtējums

Ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes ietver galvenokārt politikas iniciatīvas, kas jau ir minētas dažādos politiskos dokumentos.

Šajās pamatnostādnēs minētie vides, sociālie un ekonomiskie mērķi un rīcības prasīs papildus investīcijas gan no valsts, gan pašvaldības budžetiem. Konkrētās ietekmes ir jau izvērtētas dažādos politikas dokumentos, papildus tam būs izvērtējumi vides politikas plānā un citos politikas dokumentos, kas tiks izstrādāti ņemot vērā Ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes.

Ekonomisko mērķu sasniegšanā nozīmīgākas būs privātās investīcijas.

Pamatprincips uz ko balstās šīs pamatnostādnes ir – īstenojot šajās pamatnostādnēs ietvertās rīcības, ekonomiskajai izaugsmei, kā arī valsts un pašvaldības budžetu ieņēmumiem jābūt lielākiem nekā izdevumiem šo rīcību īstenošanai.

7. Turpmākās rīcības plānojums

Ilgtspējīgas attīstības padome koordinēs šo pamatnostādņu ieviešanu un iestrādi nozaru politikas dokumentos un likumdošanā.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija līdz 2002. gada beigām izstrādās un iesniegs Ministru kabinetā Vides politikas plānu, ņemot vērā šīs pamatnostādnes kā arī Eiropas Komisijas 6. Vides rīcības programmu.

Nozaru ministrijas, kuru politikas dokumentos un likumdošanā nav iestrādātas vai nepilnīgi iestrādātas šo pamatnostādņu mērķi un rīcības sagatavo un iesniedz attiecīgos grozījumus un papildinājumus.

Politikas dokumentu un normatīvo aktu anotācijās tiek ņemta vērā ietekme uz ilgtspējīgu attīstību – vides, sociālo un ekonomisko jomu.

Valsts kancelejai izvērtēt iespēju iekļaut sadaļu par ietekmi uz līdzsvarotu attīstību normatīvo aktu anotācijās.

Finansu ministrijai izvērtēt iespēju sagatavot grozījumus normatīvajos aktos, kas reglamentē valsts un pašvaldību pasūtījumu, nosakot prioritāti videi draudzīgām precēm un pakalpojumiem.

8. Pārskatu sniegšana un novērtēšanas kārtība

Latvijas vides aģentūra katru gadu sagatavo Nacionālās ilgtspējīgas attīstības indikatoru pārskatu, kā arī sniedz nepieciešamo informāciju starptautiskajiem indikatoru pārskatiem.

Katru gadu sākot ar 2003. gadu atbildīgās ministrijas līdz 1.augustam iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā pārskatus par šajās pamatnostādnēs noteikto mērķu sasniegšanu un rīcību izpildi.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sagatavo ikgadēju pārskatu par Vides politikas plāna izpildi.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija apkopo iesniegtos ziņojumus un iesniedz pārskatu Ilgtspējīgas attīstības padomei un Ministru kabinetam.

Novērtējumu veic Ilgtspējīgas attīstības padome, kas tad arī ierosina politikas korekcijas un citus pasākumus.

Izmantotā literatūra

Eiropas Komisijas 2001. gada 6. februāra paziņojums “Desmit gadi pēc Rio. Gatavojoties 2002. gada Pasaules sammitam par ilgtspējīgu attīstību”.

Eiropas Savienības Ilgtspējīgas attīstības stratēģija.

Eiropas Komisijas 2002. gada 12. jūlija paziņojums “Korporatīvā sociālā atbildība: biznesa ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā”.

Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija, EM, Rīga 2001.

Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma. VARAM, Rīga 2000.

Vides aizsardzības politikas plāns, VARAM, Rīga 1995.

Nacionālais attīstības plāns, 2001.

Būvniecības nacionālā programma, VARAM, 2001.

Latvijas Republikas Trešais nacionālais ziņojums ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros. BO valsts SIA Vides projekti, Rīga 2001.

Latvijas Tūrisma attīstības nacionālā programma 2001.–2010.gadam, VARAM, Rīga 2001.

Rio+10 ziņojums, VARAM, Rīga 2002.

Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. EM, Rīga 2001.

Mājokļa attīstības kreditēšanas programma, VARAM, Rīga 2002.

Vides veselības plāns.

Latvija: no vīzijas uz darbību. Ilgtspējīgas attīstības koncepcija. Rīga, 2000.

SAPARD Lauku attīstības programma, 2001.

Enerģētikas politika elektroenerģijas sektorā, EM, Rīga 2001.

Pamatnostādnes nabadzības novēršanai, LM, Rīga 2001.

Sabiedrības veselības stratēģija, LM, Rīga 2001.

Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāns Latvijai. VARAM, Rīga 1998.

 
Tiesību akta pase
Nosaukums: Par Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm Statuss:
Zaudējis spēku
zaudējis spēku
Izdevējs: Ministru kabinets Veids: rīkojums Numurs: 436Pieņemts: 15.08.2002.Stājas spēkā: 15.08.2002.Zaudē spēku: 14.04.2010.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 118, 20.08.2002.
Saistītie dokumenti
  • Zaudējis spēku ar
  • Grozījumi
  • Politikas plānošanas dokuments
65563
{"selected":{"value":"23.03.2005","content":"<font class='s-1'>23.03.2005.-13.04.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},"data":[{"value":"23.03.2005","iso_value":"2005\/03\/23","content":"<font class='s-1'>23.03.2005.-13.04.2010.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"04.02.2004","iso_value":"2004\/02\/04","content":"<font class='s-1'>04.02.2004.-22.03.2005.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"01.09.2003","iso_value":"2003\/09\/01","content":"<font class='s-1'>01.09.2003.-03.02.2004.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"19.02.2003","iso_value":"2003\/02\/19","content":"<font class='s-1'>19.02.2003.-31.08.2003.<\/font> <font class='s-2'>V\u0113sturisk\u0101<\/font>"},{"value":"15.08.2002","iso_value":"2002\/08\/15","content":"<font class='s-1'>15.08.2002.-18.02.2003.<\/font> <font class='s-2'>Pamata<\/font>"}]}
23.03.2005
85
1
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2015 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība)