Likumā lietotie termini

Reliģiskās organizācijas ir reliģiskie centri (kūrija, konsistorija, eparhija, savienība, padome), draudzes, misijas, klosteri, reliģiskās mācību iestādes un reliģiskās apvienības.

Reliģisko organizāciju īpašuma objekti ir kulta celtnes, reliģisko organizāciju administratīvās, dzīvojamās, saimniecības un citas ēkas, kapličas, zeme (arī zeme, ko aizņem meži un ūdenskrātuves), inventārs, reliģisko rituālu priekšmeti un cita manta, izņemot noguldījumus, kā arī reliģisko organizāciju izveidoto labdarības biedrību, patversmju, nabagmāju u. tml. zeme un ēkas.

Kulta celtnes ir baznīcas, lūgšanu nami, sinagogas un kapelas.

Reliģisko rituālu priekšmeti ir svētbildes (ikonas), krusti, trauki, biķeri, svečturi, karogi un citi priekšmeti.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994. likumu, kas stājas spēkā 19.01.1994.)

1. pants. Atzīt par spēkā neesošiem laikā no 1940. gada 21. jūlija līdz Latvijas Republikas likuma "Par reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās brīdim — 1990. gada 13. oktobrim pieņemtos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētus, Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes un Latvijas PSR Ministru Padomes, kā arī vietējo Tautas deputātu padomju un to izpildkomiteju lēmumus daļā par reliģisko organizāciju īpašumu atsavināšanu.

2. pants. Reliģiskajām organizācijām atjaunojamas īpašuma tiesības uz objektiem, kuri Latvijas Republikas teritorijā laikā no 1940. gada 21. jūlija līdz šā likuma spēkā stāšanās brīdim atsavināti, pamatojoties uz šā likuma 1. pantā minētajiem aktiem, izņemot zemi, kas piešķirta pastāvīgā lietošanā fiziskajām personām šā likuma 7. pantā paredzētajiem mērķiem, kā arī izņemot objektus, kuri pret atlīdzību pārgājuši labticīgu ieguvēju (fizisko personu) īpašumā uz notariāli apliecinātu līgumu pamata. Par labticīgu ieguvēju nevar atzīt fizisko personu, kas reliģiskās organizācijas īpašuma objektus pretēji tās gribai ieguvusi pēc Latvijas Republikas likuma "Par reliģiskajām organizācijām" spēkā stāšanās 1990. gada 13. oktobrī.

3. pants. Ja reliģisko organizāciju īpašuma objektu nav iespējams atdot natūrā (objekts nav saglabājies vai to ieguvusi šā likuma 2. pantā minētā fiziskā persona), tā vērtība tiek kompensēta. Kompensācijas kārtību un apmērus nosaka īpašs likums.

4. pants. Reliģiskās organizācijas nevar pretendēt uz kompensāciju par otrajā pasaules karā iznīcinātajiem īpašuma objektiem, kā arī par objektiem, kuri saskaņā ar reliģisko organizāciju statūtos (satversme, nolikumā) noteiktajā kārtībā izteikto šo organizāciju gribu ir pārgājusi juridisko personu īpašumā vai uz notariāli apliecinātu līgumu pamata fizisko personu īpašumā. Kompensāciju reliģiskajām organizācijām neizmaksā arī gadījumos, ja nekustamais īpašums iegūts vai celts par valsts līdzekļiem.

5. pants. Reliģisko organizāciju īpašuma objekta sastāvs nosakāms atbilstoši dokumentos fiksētajam sastāvam. Ja dokumentu nav vai tie nav saglabājušies pilnībā, kā arī strīda gadījumā īpašuma objekta sastāvu konstatē tiesa.

(27.10.1994. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

6. pants. Tiesības atgūt nelikumīgi atsavinātos īpašuma objektus atbilstoši saviem statūtiem (satversmei, nolikumam) ir reliģiskajām organizācijām, kuras 1940.gadā bija reģistrētas Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Baznīcu un konfesiju departamentā vai Sabiedrisko lietu ministrijas Preses un biedrību departamentā, ja tās netika pārtraukušas reliģisko darbību un ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu. Reliģiskās organizācijas reģistrāciju līdz 1940.gadam apliecina Latvijas Valsts vēstures arhīva izziņa. Juridiskās personas statusa atjaunošanu apliecina reliģiskās organizācijas reģistrācijas apliecība.

Tādas pašas tiesības atgūt nelikumīgi atsavinātos īpašuma objektus ir bijušo reliģisko organizāciju tiesību pārmantotājām, tas ir, reliģiskajām organizācijām, kuras savu darbību pēc 1940. gada bija pārtraukušas, bet tagad ir atjaunojušas savu juridiskās personas statusu. Ja draudze vai cita reliģiskā organizācija vairs nepastāv, tās īpašumu, kā arī reliģisko organizāciju izveidoto labdarības un citu biedrību, patversmju, nabagmāju u. tml. īpašumu pārņem attiecīgais reliģiskais centrs Latvijā.

Par īpašuma tiesību pārmantotājām var atzīt atjaunotās reliģiskās organizācijas, kas pieder pie tās pašas konfesijas, pie kuras piederēja bijusī reliģiskā organizācija, ja to statūtos (satversmē, nolikumā) formulētie mērķi, uzdevumi un pamatmācība, kā arī tiesiskais statuss, nosaukums un darbības teritorija ir tādi paši. īpašuma tiesību pārmantojamību pēc attiecīgā reliģiskā centra atzinuma konstatē tiesa, bet, ja centra nav, — tiesa izprasa Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu konsultatīvās padomes atzinumu.

Jautājumu par ārvalstu reliģisko organizāciju īpašuma tiesību atjaunošanu katrā atsevišķā gadījumā izlemj Latvijas Republikas valdība.

(13.01.1994. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.10.2000. un 27.08.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.09.2009.)

7. pants. Pamats jautājuma izskatīšanai par reliģisko organizāciju īpašuma objektu atdošanu ir īpašnieka vai viņa īpašuma tiesību pārmantotāja pieteikums, kas jāiesniedz līdz 1994. gada 31. martam pilsētas domei vai pagasta padomei pēc īpašuma objekta atrašanās vietas.

Reliģisko organizāciju īpašuma tiesības (vai to pārmantojamības fakts) ir jāpierāda ar dokumentiem, bet, ja dokumenti nav saglabājušies, — ar tiesas spriedumu.

Pilsētu zemju atdošana īpašniekiem vai viņu īpašuma tiesību pārmantotājām — reliģiskajām organizācijām — notiek saskaņā ar Latvijas Republikas likumu «Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās». Zemes īpašuma tiesības īpašniekiem vai viņu īpašuma tiesību pārmantotājām — reliģiskajām organizācijām — Latvijas Republikas lauku apvidos tiek atjaunotas (vai pārmantotas), sākot ar 1993. gada 1. janvāri, uz šo organizāciju zemes pieprasījuma pamata, izņemot gadījumus, ja zemes reformas pirmajā kārtā šī zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā citām fiziskajām personām:

— zemnieku saimniecībām;

— piemājas saimniecībām;

— individuālo augļu dārzu uzturēšanai;

— dzīvojamo māju uzturēšanai vai iesāktās celtniecības pabeigšanai;

— vasarnīcu uzturēšanai.

Ja īpašniekiem vai viņu īpašuma tiesību pārmantotājām — reliģiskajām organizācijām — zemi vai tās daļu atdot dabā nav iespējams, viņiem ir tiesības saņemt īpašumā līdzvērtīgu zemi citā vietā vai saņemt kompensāciju.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 13.01.1994. un 27.10.1994. likumu, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

8. pants. Pilsētas dome vai pagasta padome pieteikumu izskata triju mēnešu laikā pēc visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas un pieņem lēmumu par īpašuma objekta atdošanu natūrā vai par īpašuma kompensācijas piešķiršanu, vai par atteikumu atjaunot īpašuma tiesības. Īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu uzskatāmas par atjaunotām vai pārmantotām ar brīdi, kad likumā noteiktajā kārtībā tiek reģistrēts īpašuma tiesības apliecinošs dokuments, bet uz pārējo īpašumu — no šā īpašuma nodošanas brīža.

Īpašuma tiesības apliecinošs dokuments ir pilsētas domes vai pagasta padomes izsniegtā apliecība par tiesībām uz īpašumu. Šo apliecību par spēkā neesošu var atzīt tikai tiesa.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.1994. likumu, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

9. pants. Reliģiskās organizācijas nav tiesīgas pieprasīt no pašreizējā valdītāja maksu par atdodamā īpašuma objekta lietošanu līdz īpašuma tiesību atjaunošanai. Pašreizējie valdītāji nav tiesīgi pieprasīt kompensāciju par īpašuma objekta uzturēšanu, remontu vai rekonstrukciju.

Kulta celtnes un citas reliģisko organizāciju ēkas, kuras atrodas citu valdītāju lietošanā, atdodamas, nepasliktinot to stāvokli.

Reliģisko organizāciju pretenzijas pret īpašuma objektu pašreizējiem valdītājiem par objektiem nodarītajiem zaudējumiem izskatāmas likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.

Pašvaldības var sniegt atbalstu reliģiskajām organizācijām kulta ēku un citu īpašuma objektu atjaunošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 27.10.1994. likumu, kas stājas spēkā 05.11.1994.)

10. pants. Ja kulta, dzīvojamo vai citu ēku bijušais īpašnieks vai viņa īpašuma tiesību pārmantotāja — reliģiskā organizācija — noteiktajā termiņā nav pieteikušies vai nav pierādījuši savas īpašuma tiesības, minētās ēkas savā īpašumā pārņem valsts, nemainot kulta ēku statusu.

Priekšrocības tiesības saņemt šīs ēkas lietošanā ir reliģiskajām organizācijām.

11. pants. Mākslas darbi un kultūras vērtības, kā arī objekti, kuri atzīti par kultūras pieminekļiem, reliģiskajām organizācijām atdodami, ievērojot Latvijas Republikas likumu "Par kultūras pieminekļu aizsardzību".

12. pants. Juridisko personu pienākums ir atbrīvot reliģiskajām organizācijām atdodamās ēkas gada laikā no īpašuma tiesību atjaunošanas brīža, bet telpas, kuras nepieciešamas reliģiskās organizācijas darbības nodrošināšanai (kulta telpas, kancelejas telpas, garīdznieka dzīvoklis un svētdienas skolas telpas), atdodamas nekavējoties.

13. pants. Reliģisko organizāciju dzīvojamo ēku pašreizējo īrnieku tiesības tiek aizsargātas Latvijas Republikas likumā "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" noteiktajā kārtībā.

14. pants. Latvijas Republikas valsts arhīvos esošie reliģisko organizāciju dokumentu oriģināli nav atprasāmi. Latvijas Republikas valsts arhīvi pēc reliģisko organizāciju pieprasījuma izgatavo un izsniedz šo dokumentu kopijas.

15. pants. Strīdus starp reliģiskajām organizācijām, kā arī starp reliģiskajām organizācijām un citām juridiskajām vai fiziskajam personām par īpašuma atdošanu izskata tiesa likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.10.2000. un 27.08.2009. likumu, kas stājas spēkā 29.09.2009.)

16. pants. Reliģiskās organizācijas lietās par nelikumīgi atsavināta īpašuma atgūšanu ir atbrīvojamas no valsts nodevas un tiesu izdevumiem.