PREAMBLE

The States Parties to this Statute,

Conscious that all peoples are united by common bonds, their cultures pieced together in a shared heritage, and concerned that this delicate mosaic may be shattered at any time,

Mindful that during this century millions of children, women and men have been victims of unimaginable atrocities that deeply shock the conscience of humanity,

Recognizing that such grave crimes threaten the peace, security and well-being of the world,

Affirming that the most serious crimes of concern to the international community as a whole must not go unpunished and that their effective prosecution must be ensured by taking measures at the national level and by enhancing international cooperation,

Determined to put an end to impunity for the perpetrators of these crimes and thus to contribute to the prevention of such crimes,

Recalling that it is the duty of every State to exercise its criminal jurisdiction over those responsible for international crimes,

Reaffirming the Purposes and Principles of the Charter of the United Nations, and in particular that all States shall refrain from the threat or use of force against the territorial integrity or political independence of any State, or in any other manner inconsistent with the Purposes of the United Nations,

Emphasizing in this connection that nothing in this Statute shall be taken as authorizing any State Party to intervene in an armed conflict or in the internal affairs of any State,

Determined to these ends and for the sake of present and future generations, to establish an independent permanent International Criminal Court in relationship with the United Nations system, with jurisdiction over the most serious crimes of concern to the international community as a whole,

Emphasizing that the International Criminal Court established under this Statute shall be complementary to national criminal jurisdictions,

Resolved to guarantee lasting respect for and the enforcement of international justice,

Have agreed as follows:  

Part 1. ESTABLISHMENT OF THE COURT

Article 1

The Court

An International Criminal Court ("the Court") is hereby established. It shall be a permanent institution and shall have the power to exercise its jurisdiction over persons for the most serious crimes of international concern, as referred to in this Statute, and shall be complementary to national criminal jurisdictions. The jurisdiction and functioning of the Court shall be governed by the provisions of this Statute.

Article 2

Relationship of the Court with the United Nations

The Court shall be brought into relationship with the United Nations through an agreement to be approved by the Assembly of States Parties to this Statute and thereafter concluded by the President of the Court on its behalf.

Article 3

Seat of the Court

1. The seat of the Court shall be established at The Hague in the Netherlands ("the host State").

2. The Court shall enter into a headquarters agreement with the host State, to be approved by the Assembly of States Parties and thereafter concluded by the President of the Court on its behalf.

3. The Court may sit elsewhere, whenever it considers it desirable, as provided in this Statute.

Article 4

Legal status and powers of the Court

1. The Court shall have international legal personality. It shall also have such legal capacity as may be necessary for the exercise of its functions and the fulfilment of its purposes.

2. The Court may exercise its functions and powers, as provided in this Statute, on the territory of any State Party and, by special agreement, on the territory of any other State.

Part 2. JURISDICTION, ADMISSIBILITY AND APPLICABLE LAW

Article 5

Crimes within the jurisdiction of the Court

1. The jurisdiction of the Court shall be limited to the most serious crimes of concern to the international community as a whole. The Court has jurisdiction in accordance with this Statute with respect to the following crimes:

(a) The crime of genocide;

(b) Crimes against humanity;

(c) War crimes;

(d) The crime of aggression.

2. The Court shall exercise jurisdiction over the crime of aggression once a provision is adopted in accordance with articles 121 and 123 defining the crime and setting out the conditions under which the Court shall exercise jurisdiction with respect to this crime. Such a provision shall be consistent with the relevant provisions of the Charter of the United Nations.

Article 6

Genocide

For the purpose of this Statute, "genocide" means any of the following acts committed with intent to destroy, in whole or in part, a national, ethnical, racial or religious group, as such:

(a) Killing members of the group;

(b) Causing serious bodily or mental harm to members of the group;

(c) Deliberately inflicting on the group conditions of life calculated to bring about its physical destruction in whole or in part;

(d) Imposing measures intended to prevent births within the group;

(e) Forcibly transferring children of the group to another group.

Article 7

Crimes against humanity

1. For the purpose of this Statute, "crime against humanity" means any of the following acts when committed as part of a widespread or systematic attack directed against any civilian population, with knowledge of the attack:

(a) Murder;

(b) Extermination;

(c) Enslavement;

(d) Deportation or forcible transfer of population;

(e) Imprisonment or other severe deprivation of physical liberty in violation of fundamental rules of international law;

(f) Torture;

(g) Rape, sexual slavery, enforced prostitution, forced pregnancy, enforced sterilization, or any other form of sexual violence of comparable gravity;

(h) Persecution against any identifiable group or collectivity on political, racial, national, ethnic, cultural, religious, gender as defined in paragraph 3, or other grounds that are universally recognized as impermissible under international law, in connection with any act referred to in this paragraph or any crime within the jurisdiction of the Court;

(i) Enforced disappearance of persons;

(j) The crime of apartheid;

(k) Other inhumane acts of a similar character intentionally causing great suffering, or serious injury to body or to mental or physical health.

2. For the purpose of paragraph 1:

(a) "Attack directed against any civilian population" means a course of conduct involving the multiple commission of acts referred to in paragraph 1 against any civilian population, pursuant to or in furtherance of a State or organizational policy to commit such attack;

(b) "Extermination" includes the intentional infliction of conditions of life, inter alia the deprivation of access to food and medicine, calculated to bring about the destruction of part of a population;

(c) "Enslavement" means the exercise of any or all of the powers attaching to the right of ownership over a person and includes the exercise of such power in the course of trafficking in persons, in particular women and children;

(d) "Deportation or forcible transfer of population" means forced displacement of the persons concerned by expulsion or other coercive acts from the area in which they are lawfully present, without grounds permitted under international law;

(e) "Torture" means the intentional infliction of severe pain or suffering, whether physical or mental, upon a person in the custody or under the control of the accused; except that torture shall not include pain or suffering arising only from, inherent in or incidental to, lawful sanctions;

(f) "Forced pregnancy" means the unlawful confinement of a woman forcibly made pregnant, with the intent of affecting the ethnic composition of any population or carrying out other grave violations of international law. This definition shall not in any way be interpreted as affecting national laws relating to pregnancy;

(g) "Persecution" means the intentional and severe deprivation of fundamental rights contrary to international law by reason of the identity of the group or collectivity;

(h) "The crime of apartheid" means inhumane acts of a character similar to those referred to in paragraph 1, committed in the context of an institutionalized regime of systematic oppression and domination by one racial group over any other racial group or groups and committed with the intention of maintaining that regime;

(i) "Enforced disappearance of persons" means the arrest, detention or abduction of persons by, or with the authorization, support or acquiescence of, a State or a political organization, followed by a refusal to acknowledge that deprivation of freedom or to give information on the fate or whereabouts of those persons, with the intention of removing them from the protection of the law for a prolonged period of time.

3. For the purpose of this Statute, it is understood that the term "gender" refers to the two sexes, male and female, within the context of society. The term "gender" does not indicate any meaning different from the above.

Article 8

War crimes

1. The Court shall have jurisdiction in respect of war crimes in particular when committed as part of a plan or policy or as part of a large-scale commission of such crimes.

2. For the purpose of this Statute, "war crimes" means:

(a) Grave breaches of the Geneva Conventions of 12 August 1949, namely, any of the following acts against persons or property protected under the provisions of the relevant Geneva Convention:

(i) Wilful killing;

(ii) Torture or inhuman treatment, including biological experiments;

(iii) Wilfully causing great suffering, or serious injury to body or health;

(iv) Extensive destruction and appropriation of property, not justified by military necessity and carried out unlawfully and wantonly;

(v) Compelling a prisoner of war or other protected person to serve in the forces of a hostile Power;

(vi) Wilfully depriving a prisoner of war or other protected person of the rights of fair and regular trial;

(vii) Unlawful deportation or transfer or unlawful confinement;

(viii) Taking of hostages.

(b) Other serious violations of the laws and customs applicable in international armed conflict, within the established framework of international law, namely, any of the following acts:

(i) Intentionally directing attacks against the civilian population as such or against individual civilians not taking direct part in hostilities;

(ii) Intentionally directing attacks against civilian objects, that is, objects which are not military objectives;

(iii) Intentionally directing attacks against personnel, installations, material, units or vehicles involved in a humanitarian assistance or peacekeeping mission in accordance with the Charter of the United Nations, as long as they are entitled to the protection given to civilians or civilian objects under the international law of armed conflict;

(iv) Intentionally launching an attack in the knowledge that such attack will cause incidental loss of life or injury to civilians or damage to civilian objects or widespread, long-term and severe damage to the natural environment which would be clearly excessive in relation to the concrete and direct overall military advantage anticipated;

(v) Attacking or bombarding, by whatever means, towns, villages, dwellings or buildings which are undefended and which are not military objectives;

(vi) Killing or wounding a combatant who, having laid down his arms or having no longer means of defence, has surrendered at discretion;

(vii) Making improper use of a flag of truce, of the flag or of the military insignia and uniform of the enemy or of the United Nations, as well as of the distinctive emblems of the Geneva Conventions, resulting in death or serious personal injury;

(viii) The transfer, directly or indirectly, by the Occupying Power of parts of its own civilian population into the territory it occupies, or the deportation or transfer of all or parts of the population of the occupied territory within or outside this territory;

(ix) Intentionally directing attacks against buildings dedicated to religion, education, art, science or charitable purposes, historic monuments, hospitals and places where the sick and wounded are collected, provided they are not military objectives;

(x) Subjecting persons who are in the power of an adverse party to physical mutilation or to medical or scientific experiments of any kind which are neither justified by the medical, dental or hospital treatment of the person concerned nor carried out in his or her interest, and which cause death to or seriously endanger the health of such person or persons;

(xi) Killing or wounding treacherously individuals belonging to the hostile nation or army;

(xii) Declaring that no quarter will be given;

(xiii) Destroying or seizing the enemy's property unless such destruction or seizure be imperatively demanded by the necessities of war;

(xiv) Declaring abolished, suspended or inadmissible in a court of law the rights and actions of the nationals of the hostile party;

(xv) Compelling the nationals of the hostile party to take part in the operations of war directed against their own country, even if they were in the belligerent's service before the commencement of the war;

(xvi) Pillaging a town or place, even when taken by assault;

(xvii) Employing poison or poisoned weapons;

(xviii) Employing asphyxiating, poisonous or other gases, and all analogous liquids, materials or devices;

(xix) Employing bullets which expand or flatten easily in the human body, such as bullets with a hard envelope which does not entirely cover the core or is pierced with incisions;

(xx) Employing weapons, projectiles and material and methods of warfare which are of a nature to cause superfluous injury or unnecessary suffering or which are inherently indiscriminate in violation of the international law of armed conflict, provided that such weapons, projectiles and material and methods of warfare are the subject of a comprehensive prohibition and are included in an annex to this Statute, by an amendment in accordance with the relevant provisions set forth in articles 121 and 123;

(xxi) Committing outrages upon personal dignity, in particular humiliating and degrading treatment;

(xxii) Committing rape, sexual slavery, enforced prostitution, forced pregnancy, as defined in article 7, paragraph 2 (f), enforced sterilization, or any other form of sexual violence also constituting a grave breach of the Geneva Conventions;

(xxiii) Utilizing the presence of a civilian or other protected person to render certain points, areas or military forces immune from military operations;

(xxiv) Intentionally directing attacks against buildings, material, medical units and transport, and personnel using the distinctive emblems of the Geneva Conventions in conformity with international law;

(xxv) Intentionally using starvation of civilians as a method of warfare by depriving them of objects indispensable to their survival, including wilfully impeding relief supplies as provided for under the Geneva Conventions;

(xxvi) Conscripting or enlisting children under the age of fifteen years into the national armed forces or using them to participate actively in hostilities.

(c) In the case of an armed conflict not of an international character, serious violations of article 3 common to the four Geneva Conventions of 12 August 1949, namely, any of the following acts committed against persons taking no active part in the hostilities, including members of armed forces who have laid down their arms and those placed hors de combat by sickness, wounds, detention or any other cause:

(i) Violence to life and person, in particular murder of all kinds, mutilation, cruel treatment and torture;

(ii) Committing outrages upon personal dignity, in particular humiliating and degrading treatment;

(iii) Taking of hostages;

(iv) The passing of sentences and the carrying out of executions without previous judgement pronounced by a regularly constituted court, affording all judicial guarantees which are generally recognized as indispensable.

(d) Paragraph 2 (c) applies to armed conflicts not of an international character and thus does not apply to situations of internal disturbances and tensions, such as riots, isolated and sporadic acts of violence or other acts of a similar nature.

(e) Other serious violations of the laws and customs applicable in armed conflicts not of an international character, within the established framework of international law, namely, any of the following acts:

(i) Intentionally directing attacks against the civilian population as such or against individual civilians not taking direct part in hostilities;

(ii) Intentionally directing attacks against buildings, material, medical units and transport, and personnel using the distinctive emblems of the Geneva Conventions in conformity with international law;

(iii) Intentionally directing attacks against personnel, installations, material, units or vehicles involved in a humanitarian assistance or peacekeeping mission in accordance with the Charter of the United Nations, as long as they are entitled to the protection given to civilians or civilian objects under the international law of armed conflict;

(iv) Intentionally directing attacks against buildings dedicated to religion, education, art, science or charitable purposes, historic monuments, hospitals and places where the sick and wounded are collected, provided they are not military objectives;

(v) Pillaging a town or place, even when taken by assault;

(vi) Committing rape, sexual slavery, enforced prostitution, forced pregnancy, as defined in article 7, paragraph 2 (f), enforced sterilization, and any other form of sexual violence also constituting a serious violation of article 3 common to the four Geneva Conventions;

(vii) Conscripting or enlisting children under the age of fifteen years into armed forces or groups or using them to participate actively in hostilities;

(viii) Ordering the displacement of the civilian population for reasons related to the conflict, unless the security of the civilians involved or imperative military reasons so demand;

(ix) Killing or wounding treacherously a combatant adversary;

(x) Declaring that no quarter will be given;

(xi) Subjecting persons who are in the power of another party to the conflict to physical mutilation or to medical or scientific experiments of any kind which are neither justified by the medical, dental or hospital treatment of the person concerned nor carried out in his or her interest, and which cause death to or seriously endanger the health of such person or persons;

(xii) Destroying or seizing the property of an adversary unless such destruction or seizure be imperatively demanded by the necessities of the conflict;

(f) Paragraph 2 (e) applies to armed conflicts not of an international character and thus does not apply to situations of internal disturbances and tensions, such as riots, isolated and sporadic acts of violence or other acts of a similar nature. It applies to armed conflicts that take place in the territory of a State when there is protracted armed conflict between governmental authorities and organized armed groups or between such groups.

3. Nothing in paragraph 2 (c) and (e) shall affect the responsibility of a Government to maintain or re-establish law and order in the State or to defend the unity and territorial integrity of the State, by all legitimate means.

Article 9

Elements of Crimes

1. Elements of Crimes shall assist the Court in the interpretation and application of articles 6, 7 and 8. They shall be adopted by a two-thirds majority of the members of the Assembly of States Parties.

2. Amendments to the Elements of Crimes may be proposed by:

(a) Any State Party;

(b) The judges acting by an absolute majority;

(c) The Prosecutor.

Such amendments shall be adopted by a two-thirds majority of the members of the Assembly of States Parties.

3. The Elements of Crimes and amendments thereto shall be consistent with this Statute.

Article 10

Nothing in this Part shall be interpreted as limiting or prejudicing in any way existing or developing rules of international law for purposes other than this Statute.

Article 11

Jurisdiction ratione temporis

1. The Court has jurisdiction only with respect to crimes committed after the entry into force of this Statute.

2. If a State becomes a Party to this Statute after its entry into force, the Court may exercise its jurisdiction only with respect to crimes committed after the entry into force of this Statute for that State, unless that State has made a declaration under article 12, paragraph 3.

Article 12

Preconditions to the exercise of jurisdiction

1. A State which becomes a Party to this Statute thereby accepts the jurisdiction of the Court with respect to the crimes referred to in article 5.

2. In the case of article 13, paragraph (a) or (c), the Court may exercise its jurisdiction if one or more of the following States are Parties to this Statute or have accepted the jurisdiction of the Court in accordance with paragraph 3:

(a) The State on the territory of which the conduct in question occurred or, if the crime was committed on board a vessel or aircraft, the State of registration of that vessel or aircraft;

(b) The State of which the person accused of the crime is a national.

3. If the acceptance of a State which is not a Party to this Statute is required under paragraph 2, that State may, by declaration lodged with the Registrar, accept the exercise of jurisdiction by the Court with respect to the crime in question. The accepting State shall cooperate with the Court without any delay or exception in accordance with Part 9.

Article 13

Exercise of jurisdiction

The Court may exercise its jurisdiction with respect to a crime referred to in article 5 in accordance with the provisions of this Statute if:

(a) A situation in which one or more of such crimes appears to have been committed is referred to the Prosecutor by a State Party in accordance with article 14;

(b) A situation in which one or more of such crimes appears to have been committed is referred to the Prosecutor by the Security Council acting under Chapter VII of the Charter of the United Nations; or

(c) The Prosecutor has initiated an investigation in respect of such a crime in accordance with article 15.

Article 14

Referral of a situation by a State Party

1. A State Party may refer to the Prosecutor a situation in which one or more crimes within the jurisdiction of the Court appear to have been committed requesting the Prosecutor to investigate the situation for the purpose of determining whether one or more specific persons should be charged with the commission of such crimes.

2. As far as possible, a referral shall specify the relevant circumstances and be accompanied by such supporting documentation as is available to the State referring the situation.

Article 15

Prosecutor

1. The Prosecutor may initiate investigations proprio motu on the basis of information on crimes within the jurisdiction of the Court.

2. The Prosecutor shall analyse the seriousness of the information received. For this purpose, he or she may seek additional information from States, organs of the United Nations, intergovernmental or non-governmental organizations, or other reliable sources that he or she deems appropriate, and may receive written or oral testimony at the seat of the Court.

3. If the Prosecutor concludes that there is a reasonable basis to proceed with an investigation, he or she shall submit to the Pre-Trial Chamber a request for authorization of an investigation, together with any supporting material collected. Victims may make representations to the Pre-Trial Chamber, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

4. If the Pre-Trial Chamber, upon examination of the request and the supporting material, considers that there is a reasonable basis to proceed with an investigation, and that the case appears to fall within the jurisdiction of the Court, it shall authorize the commencement of the investigation, without prejudice to subsequent determinations by the Court with regard to the jurisdiction and admissibility of a case.

5. The refusal of the Pre-Trial Chamber to authorize the investigation shall not preclude the presentation of a subsequent request by the Prosecutor based on new facts or evidence regarding the same situation.

6. If, after the preliminary examination referred to in paragraphs 1 and 2, the Prosecutor concludes that the information provided does not constitute a reasonable basis for an investigation, he or she shall inform those who provided the information. This shall not preclude the Prosecutor from considering further information submitted to him or her regarding the same situation in the light of new facts or evidence.

Article 16

Deferral of investigation or prosecution

No investigation or prosecution may be commenced or proceeded with under this Statute for a period of 12 months after the Security Council, in a resolution adopted under Chapter VII of the Charter of the United Nations, has requested the Court to that effect; that request may be renewed by the Council under the same conditions.

Article 17

Issues of admissibility

1. Having regard to paragraph 10 of the Preamble and article 1, the Court shall determine that a case is inadmissible where:

(a) The case is being investigated or prosecuted by a State which has jurisdiction over it, unless the State is unwilling or unable genuinely to carry out the investigation or prosecution;

(b) The case has been investigated by a State which has jurisdiction over it and the State has decided not to prosecute the person concerned, unless the decision resulted from the unwillingness or inability of the State genuinely to prosecute;

(c) The person concerned has already been tried for conduct which is the subject of the complaint, and a trial by the Court is not permitted under article 20, paragraph 3;

(d) The case is not of sufficient gravity to justify further action by the Court.

2. In order to determine unwillingness in a particular case, the Court shall consider, having regard to the principles of due process recognized by international law, whether one or more of the following exist, as applicable:

(a) The proceedings were or are being undertaken or the national decision was made for the purpose of shielding the person concerned from criminal responsibility for crimes within the jurisdiction of the Court referred to in article 5;

(b) There has been an unjustified delay in the proceedings which in the circumstances is inconsistent with an intent to bring the person concerned to justice;

(c) The proceedings were not or are not being conducted independently or impartially, and they were or are being conducted in a manner which, in the circumstances, is inconsistent with an intent to bring the person concerned to justice.

3. In order to determine inability in a particular case, the Court shall consider whether, due to a total or substantial collapse or unavailability of its national judicial system, the State is unable to obtain the accused or the necessary evidence and testimony or otherwise unable to carry out its proceedings.

Article 18

Preliminary rulings regarding admissibility

1. When a situation has been referred to the Court pursuant to article 13 (a) and the Prosecutor has determined that there would be a reasonable basis to commence an investigation, or the Prosecutor initiates an investigation pursuant to articles 13 (c) and 15, the Prosecutor shall notify all States Parties and those States which, taking into account the information available, would normally exercise jurisdiction over the crimes concerned. The Prosecutor may notify such States on a confidential basis and, where the Prosecutor believes it necessary to protect persons, prevent destruction of evidence or prevent the absconding of persons, may limit the scope of the information provided to States.

2. Within one month of receipt of that notification, a State may inform the Court that it is investigating or has investigated its nationals or others within its jurisdiction with respect to criminal acts which may constitute crimes referred to in article 5 and which relate to the information provided in the notification to States. At the request of that State, the Prosecutor shall defer to the State's investigation of those persons unless the Pre-Trial Chamber, on the application of the Prosecutor, decides to authorize the investigation.

3. The Prosecutor's deferral to a State's investigation shall be open to review by the Prosecutor six months after the date of deferral or at any time when there has been a significant change of circumstances based on the State's unwillingness or inability genuinely to carry out the investigation.

4. The State concerned or the Prosecutor may appeal to the Appeals Chamber against a ruling of the Pre-Trial Chamber, in accordance with article 82. The appeal may be heard on an expedited basis.

5. When the Prosecutor has deferred an investigation in accordance with paragraph 2, the Prosecutor may request that the State concerned periodically inform the Prosecutor of the progress of its investigations and any subsequent prosecutions. States Parties shall respond to such requests without undue delay.

6. Pending a ruling by the Pre-Trial Chamber, or at any time when the Prosecutor has deferred an investigation under this article, the Prosecutor may, on an exceptional basis, seek authority from the Pre-Trial Chamber to pursue necessary investigative steps for the purpose of preserving evidence where there is a unique opportunity to obtain important evidence or there is a significant risk that such evidence may not be subsequently available.

7. A State which has challenged a ruling of the Pre-Trial Chamber under this article may challenge the admissibility of a case under article 19 on the grounds of additional significant facts or significant change of circumstances.

Article 19

Challenges to the jurisdiction of the Court or the admissibility of a case

1. The Court shall satisfy itself that it has jurisdiction in any case brought before it. The Court may, on its own motion, determine the admissibility of a case in accordance with article 17.

2. Challenges to the admissibility of a case on the grounds referred to in article 17 or challenges to the jurisdiction of the Court may be made by:

(a) An accused or a person for whom a warrant of arrest or a summons to appear has been issued under article 58;

(b) A State which has jurisdiction over a case, on the ground that it is investigating or prosecuting the case or has investigated or prosecuted; or

(c) A State from which acceptance of jurisdiction is required under article 12.

3. The Prosecutor may seek a ruling from the Court regarding a question of jurisdiction or admissibility. In proceedings with respect to jurisdiction or admissibility, those who have referred the situation under article 13, as well as victims, may also submit observations to the Court.

4. The admissibility of a case or the jurisdiction of the Court may be challenged only once by any person or State referred to in paragraph 2. The challenge shall take place prior to or at the commencement of the trial. In exceptional circumstances, the Court may grant leave for a challenge to be brought more than once or at a time later than the commencement of the trial. Challenges to the admissibility of a case, at the commencement of a trial, or subsequently with the leave of the Court, may be based only on article 17, paragraph 1 (c).

5. A State referred to in paragraph 2 (b) and (c) shall make a challenge at the earliest opportunity.

6. Prior to the confirmation of the charges, challenges to the admissibility of a case or challenges to the jurisdiction of the Court shall be referred to the Pre-Trial Chamber. After confirmation of the charges, they shall be referred to the Trial Chamber. Decisions with respect to jurisdiction or admissibility may be appealed to the Appeals Chamber in accordance with article 82.

7. If a challenge is made by a State referred to in paragraph 2 (b) or (c), the Prosecutor shall suspend the investigation until such time as the Court makes a determination in accordance with article 17.

8. Pending a ruling by the Court, the Prosecutor may seek authority from the Court:

(a) To pursue necessary investigative steps of the kind referred to in article 18, paragraph 6;

(b) To take a statement or testimony from a witness or complete the collection and examination of evidence which had begun prior to the making of the challenge; and

(c) In cooperation with the relevant States, to prevent the absconding of persons in respect of whom the Prosecutor has already requested a warrant of arrest under article 58.

9. The making of a challenge shall not affect the validity of any act performed by the Prosecutor or any order or warrant issued by the Court prior to the making of the challenge.

10. If the Court has decided that a case is inadmissible under article 17, the Prosecutor may submit a request for a review of the decision when he or she is fully satisfied that new facts have arisen which negate the basis on which the case had previously been found inadmissible under article 17.

11. If the Prosecutor, having regard to the matters referred to in article 17, defers an investigation, the Prosecutor may request that the relevant State make available to the Prosecutor information on the proceedings. That information shall, at the request of the State concerned, be confidential. If the Prosecutor thereafter decides to proceed with an investigation, he or she shall notify the State to which deferral of the proceedings has taken place.

Article 20

Ne bis in idem

1. Except as provided in this Statute, no person shall be tried before the Court with respect to conduct which formed the basis of crimes for which the person has been convicted or acquitted by the Court.

2. No person shall be tried by another court for a crime referred to in article 5 for which that person has already been convicted or acquitted by the Court.

3. No person who has been tried by another court for conduct also proscribed under article 6, 7 or 8 shall be tried by the Court with respect to the same conduct unless the proceedings in the other court:

(a) Were for the purpose of shielding the person concerned from criminal responsibility for crimes within the jurisdiction of the Court; or

(b) Otherwise were not conducted independently or impartially in accordance with the norms of due process recognized by international law and were conducted in a manner which, in the circumstances, was inconsistent with an intent to bring the person concerned to justice.

Article 21

Applicable law

1. The Court shall apply:

(a) In the first place, this Statute, Elements of Crimes and its Rules of Procedure and Evidence;

(b) In the second place, where appropriate, applicable treaties and the principles and rules of international law, including the established principles of the international law of armed conflict;

(c) Failing that, general principles of law derived by the Court from national laws of legal systems of the world including, as appropriate, the national laws of States that would normally exercise jurisdiction over the crime, provided that those principles are not inconsistent with this Statute and with international law and internationally recognized norms and standards.

2. The Court may apply principles and rules of law as interpreted in its previous decisions.

3. The application and interpretation of law pursuant to this article must be consistent with internationally recognized human rights, and be without any adverse distinction founded on grounds such as gender as defined in article 7, paragraph 3, age, race, colour, language, religion or belief, political or other opinion, national, ethnic or social origin, wealth, birth or other status.

Part 3. GENERAL PRINCIPLES OF CRIMINAL LAW

Article 22

Nullum crimen sine lege

1. A person shall not be criminally responsible under this Statute unless the conduct in question constitutes, at the time it takes place, a crime within the jurisdiction of the Court.

2. The definition of a crime shall be strictly construed and shall not be extended by analogy. In case of ambiguity, the definition shall be interpreted in favour of the person being investigated, prosecuted or convicted.

3. This article shall not affect the characterization of any conduct as criminal under international law independently of this Statute.

Article 23

Nulla poena sine lege

A person convicted by the Court may be punished only in accordance with this Statute.

Article 24

Non-retroactivity ratione personae

1. No person shall be criminally responsible under this Statute for conduct prior to the entry into force of the Statute.

2. In the event of a change in the law applicable to a given case prior to a final judgement, the law more favourable to the person being investigated, prosecuted or convicted shall apply.

Article 25

Individual criminal responsibility

1. The Court shall have jurisdiction over natural persons pursuant to this Statute.

2. A person who commits a crime within the jurisdiction of the Court shall be individually responsible and liable for punishment in accordance with this Statute.

3. In accordance with this Statute, a person shall be criminally responsible and liable for punishment for a crime within the jurisdiction of the Court if that person:

(a) Commits such a crime, whether as an individual, jointly with another or through another person, regardless of whether that other person is criminally responsible;

(b) Orders, solicits or induces the commission of such a crime which in fact occurs or is attempted;

(c) For the purpose of facilitating the commission of such a crime, aids, abets or otherwise assists in its commission or its attempted commission, including providing the means for its commission;

(d) In any other way contributes to the commission or attempted commission of such a crime by a group of persons acting with a common purpose. Such contribution shall be intentional and shall either:

(i) Be made with the aim of furthering the criminal activity or criminal purpose of the group, where such activity or purpose involves the commission of a crime within the jurisdiction of the Court; or

(ii) Be made in the knowledge of the intention of the group to commit the crime;

(e) In respect of the crime of genocide, directly and publicly incites others to commit genocide;

(f) Attempts to commit such a crime by taking action that commences its execution by means of a substantial step, but the crime does not occur because of circumstances independent of the person's intentions. However, a person who abandons the effort to commit the crime or otherwise prevents the completion of the crime shall not be liable for punishment under this Statute for the attempt to commit that crime if that person completely and voluntarily gave up the criminal purpose.

4. No provision in this Statute relating to individual criminal responsibility shall affect the responsibility of States under international law.

Article 26

Exclusion of jurisdiction over persons under eighteen

The Court shall have no jurisdiction over any person who was under the age of 18 at the time of the alleged commission of a crime.

Article 27

Irrelevance of official capacity

1. This Statute shall apply equally to all persons without any distinction based on official capacity. In particular, official capacity as a Head of State or Government, a member of a Government or parliament, an elected representative or a government official shall in no case exempt a person from criminal responsibility under this Statute, nor shall it, in and of itself, constitute a ground for reduction of sentence.

2. Immunities or special procedural rules which may attach to the official capacity of a person, whether under national or international law, shall not bar the Court from exercising its jurisdiction over such a person.

Article 28

Responsibility of commanders and other superiors

In addition to other grounds of criminal responsibility under this Statute for crimes within the jurisdiction of the Court:

(a) A military commander or person effectively acting as a military commander shall be criminally responsible for crimes within the jurisdiction of the Court committed by forces under his or her effective command and control, or effective authority and control as the case may be, as a result of his or her failure to exercise control properly over such forces, where:

(i) That military commander or person either knew or, owing to the circumstances at the time, should have known that the forces were committing or about to commit such crimes; and

(ii) That military commander or person failed to take all necessary and reasonable measures within his or her power to prevent or repress their commission or to submit the matter to the competent authorities for investigation and prosecution.

(b) With respect to superior and subordinate relationships not described in paragraph (a), a superior shall be criminally responsible for crimes within the jurisdiction of the Court committed by subordinates under his or her effective authority and control, as a result of his or her failure to exercise control properly over such subordinates, where:

(i) The superior either knew, or consciously disregarded information which clearly indicated, that the subordinates were committing or about to commit such crimes;

(ii) The crimes concerned activities that were within the effective responsibility and control of the superior; and

(iii) The superior failed to take all necessary and reasonable measures within his or her power to prevent or repress their commission or to submit the matter to the competent authorities for investigation and prosecution.

Article 29

Non-applicability of statute of limitations

The crimes within the jurisdiction of the Court shall not be subject to any statute of limitations.

Article 30

Mental element

1. Unless otherwise provided, a person shall be criminally responsible and liable for punishment for a crime within the jurisdiction of the Court only if the material elements are committed with intent and knowledge.

2. For the purposes of this article, a person has intent where:

(a) In relation to conduct, that person means to engage in the conduct;

(b) In relation to a consequence, that person means to cause that consequence or is aware that it will occur in the ordinary course of events.

3. For the purposes of this article, "knowledge" means awareness that a circumstance exists or a consequence will occur in the ordinary course of events. "Know" and "knowingly" shall be construed accordingly.

Article 31

Grounds for excluding criminal responsibility

1. In addition to other grounds for excluding criminal responsibility provided for in this Statute, a person shall not be criminally responsible if, at the time of that person's conduct:

(a) The person suffers from a mental disease or defect that destroys that person's capacity to appreciate the unlawfulness or nature of his or her conduct, or capacity to control his or her conduct to conform to the requirements of law;

(b) The person is in a state of intoxication that destroys that person's capacity to appreciate the unlawfulness or nature of his or her conduct, or capacity to control his or her conduct to conform to the requirements of law, unless the person has become voluntarily intoxicated under such circumstances that the person knew, or disregarded the risk, that, as a result of the intoxication, he or she was likely to engage in conduct constituting a crime within the jurisdiction of the Court;

(c) The person acts reasonably to defend himself or herself or another person or, in the case of war crimes, property which is essential for the survival of the person or another person or property which is essential for accomplishing a military mission, against an imminent and unlawful use of force in a manner proportionate to the degree of danger to the person or the other person or property protected. The fact that the person was involved in a defensive operation conducted by forces shall not in itself constitute a ground for excluding criminal responsibility under this subparagraph;

(d) The conduct which is alleged to constitute a crime within the jurisdiction of the Court has been caused by duress resulting from a threat of imminent death or of continuing or imminent serious bodily harm against that person or another person, and the person acts necessarily and reasonably to avoid this threat, provided that the person does not intend to cause a greater harm than the one sought to be avoided. Such a threat may either be:

(i) Made by other persons; or

(ii) Constituted by other circumstances beyond that person's control.

2. The Court shall determine the applicability of the grounds for excluding criminal responsibility provided for in this Statute to the case before it.

3. At trial, the Court may consider a ground for excluding criminal responsibility other than those referred to in paragraph 1 where such a ground is derived from applicable law as set forth in article 21. The procedures relating to the consideration of such a ground shall be provided for in the Rules of Procedure and Evidence.

Article 32

Mistake of fact or mistake of law

1. A mistake of fact shall be a ground for excluding criminal responsibility only if it negates the mental element required by the crime.

2. A mistake of law as to whether a particular type of conduct is a crime within the jurisdiction of the Court shall not be a ground for excluding criminal responsibility. A mistake of law may, however, be a ground for excluding criminal responsibility if it negates the mental element required by such a crime, or as provided for in article 33.

Article 33

Superior orders and prescription of law

1. The fact that a crime within the jurisdiction of the Court has been committed by a person pursuant to an order of a Government or of a superior, whether military or civilian, shall not relieve that person of criminal responsibility unless:

(a) The person was under a legal obligation to obey orders of the Government or the superior in question;

(b) The person did not know that the order was unlawful; and

(c) The order was not manifestly unlawful.

2. For the purposes of this article, orders to commit genocide or crimes against humanity are manifestly unlawful.

Part 4. COMPOSITION AND ADMINISTRATION OF THE COURT

Article 34

Organs of the Court

The Court shall be composed of the following organs:

(a) The Presidency;

(b) An Appeals Division, a Trial Division and a Pre-Trial Division;

(c) The Office of the Prosecutor;

(d) The Registry.

Article 35

Service of judges

1. All judges shall be elected as full-time members of the Court and shall be available to serve on that basis from the commencement of their terms of office.

2. The judges composing the Presidency shall serve on a full-time basis as soon as they are elected.

3. The Presidency may, on the basis of the workload of the Court and in consultation with its members, decide from time to time to what extent the remaining judges shall be required to serve on a full-time basis. Any such arrangement shall be without prejudice to the provisions of article 40.

4. The financial arrangements for judges not required to serve on a full-time basis shall be made in accordance with article 49.

Article 36

Qualifications, nomination and election of judges

1. Subject to the provisions of paragraph 2, there shall be 18 judges of the Court.

2. (a) The Presidency, acting on behalf of the Court, may propose an increase in the number of judges specified in paragraph 1, indicating the reasons why this is considered necessary and appropriate. The Registrar shall promptly circulate any such proposal to all States Parties.

(b) Any such proposal shall then be considered at a meeting of the Assembly of States Parties to be convened in accordance with article 112. The proposal shall be considered adopted if approved at the meeting by a vote of two thirds of the members of the Assembly of States Parties and shall enter into force at such time as decided by the Assembly of States Parties.

(c) (i) Once a proposal for an increase in the number of judges has been adopted under subparagraph (b), the election of the additional judges shall take place at the next session of the Assembly of States Parties in accordance with paragraphs 3 to 8, and article 37, paragraph 2;

(ii) Once a proposal for an increase in the number of judges has been adopted and brought into effect under subparagraphs (b) and (c) (i), it shall be open to the Presidency at any time thereafter, if the workload of the Court justifies it, to propose a reduction in the number of judges, provided that the number of judges shall not be reduced below that specified in paragraph 1. The proposal shall be dealt with in accordance with the procedure laid down in subparagraphs (a) and (b). In the event that the proposal is adopted, the number of judges shall be progressively decreased as the terms of office of serving judges expire, until the necessary number has been reached.

3. (a) The judges shall be chosen from among persons of high moral character, impartiality and integrity who possess the qualifications required in their respective States for appointment to the highest judicial offices.

(b) Every candidate for election to the Court shall:

(i) Have established competence in criminal law and procedure, and the necessary relevant experience, whether as judge, prosecutor, advocate or in other similar capacity, in criminal proceedings; or

(ii) Have established competence in relevant areas of international law such as international humanitarian law and the law of human rights, and extensive experience in a professional legal capacity which is of relevance to the judicial work of the Court;

(c) Every candidate for election to the Court shall have an excellent knowledge of and be fluent in at least one of the working languages of the Court.

4. (a) Nominations of candidates for election to the Court may be made by any State Party to this Statute, and shall be made either:

(i) By the procedure for the nomination of candidates for appointment to the highest judicial offices in the State in question; or

(ii) By the procedure provided for the nomination of candidates for the International Court of Justice in the Statute of that Court.

Nominations shall be accompanied by a statement in the necessary detail specifying how the candidate fulfils the requirements of paragraph 3.

(b) Each State Party may put forward one candidate for any given election who need not necessarily be a national of that State Party but shall in any case be a national of a State Party.

(c) The Assembly of States Parties may decide to establish, if appropriate, an Advisory Committee on nominations. In that event, the Committee's composition and mandate shall be established by the Assembly of States Parties.

5. For the purposes of the election, there shall be two lists of candidates:

List A containing the names of candidates with the qualifications specified in paragraph 3 (b) (i); and

List B containing the names of candidates with the qualifications specified in paragraph 3 (b) (ii).

A candidate with sufficient qualifications for both lists may choose on which list to appear. At the first election to the Court, at least nine judges shall be elected from list A and at least five judges from list B. Subsequent elections shall be so organized as to maintain the equivalent proportion on the Court of judges qualified on the two lists.

6. (a) The judges shall be elected by secret ballot at a meeting of the Assembly of States Parties convened for that purpose under article 112. Subject to paragraph 7, the persons elected to the Court shall be the 18 candidates who obtain the highest number of votes and a two-thirds majority of the States Parties present and voting.

(b) In the event that a sufficient number of judges is not elected on the first ballot, successive ballots shall be held in accordance with the procedures laid down in subparagraph (a) until the remaining places have been filled.

7. No two judges may be nationals of the same State. A person who, for the purposes of membership of the Court, could be regarded as a national of more than one State shall be deemed to be a national of the State in which that person ordinarily exercises civil and political rights.

8. (a) The States Parties shall, in the selection of judges, take into account the need, within the membership of the Court, for:

(i) The representation of the principal legal systems of the world;

(ii) Equitable geographical representation; and

(iii) A fair representation of female and male judges.

(b) States Parties shall also take into account the need to include judges with legal expertise on specific issues, including, but not limited to, violence against women or children.

9. (a) Subject to subparagraph (b), judges shall hold office for a term of nine years and, subject to subparagraph (c) and to article 37, paragraph 2, shall not be eligible for re-election.

(b) At the first election, one third of the judges elected shall be selected by lot to serve for a term of three years; one third of the judges elected shall be selected by lot to serve for a term of six years; and the remainder shall serve for a term of nine years.

(c) A judge who is selected to serve for a term of three years under subparagraph (b) shall be eligible for re-election for a full term.

10. Notwithstanding paragraph 9, a judge assigned to a Trial or Appeals Chamber in accordance with article 39 shall continue in office to complete any trial or appeal the hearing of which has already commenced before that Chamber.

Article 37

Judicial vacancies

1. In the event of a vacancy, an election shall be held in accordance with article 36 to fill the vacancy.

2. A judge elected to fill a vacancy shall serve for the remainder of the predecessor's term and, if that period is three years or less, shall be eligible for re-election for a full term under article 36.

Article 38

The Presidency

1. The President and the First and Second Vice-Presidents shall be elected by an absolute majority of the judges. They shall each serve for a term of three years or until the end of their respective terms of office as judges, whichever expires earlier. They shall be eligible for re-election once.

2. The First Vice-President shall act in place of the President in the event that the President is unavailable or disqualified. The Second Vice-President shall act in place of the President in the event that both the President and the First Vice-President are unavailable or disqualified.

3. The President, together with the First and Second Vice-Presidents, shall constitute the Presidency, which shall be responsible for:

(a) The proper administration of the Court, with the exception of the Office of the Prosecutor; and

(b) The other functions conferred upon it in accordance with this Statute.

4. In discharging its responsibility under paragraph 3 (a), the Presidency shall coordinate with and seek the concurrence of the Prosecutor on all matters of mutual concern.

Article 39

Chambers

1. As soon as possible after the election of the judges, the Court shall organize itself into the divisions specified in article 34, paragraph (b). The Appeals Division shall be composed of the President and four other judges, the Trial Division of not less than six judges and the Pre-Trial Division of not less than six judges. The assignment of judges to divisions shall be based on the nature of the functions to be performed by each division and the qualifications and experience of the judges elected to the Court, in such a way that each division shall contain an appropriate combination of expertise in criminal law and procedure and in international law. The Trial and Pre-Trial Divisions shall be composed predominantly of judges with criminal trial experience.

2. (a) The judicial functions of the Court shall be carried out in each division by Chambers.

(b) (i) The Appeals Chamber shall be composed of all the judges of the Appeals Division;

(ii) The functions of the Trial Chamber shall be carried out by three judges of the Trial Division;

(iii) The functions of the Pre-Trial Chamber shall be carried out either by three judges of the Pre-Trial Division or by a single judge of that division in accordance with this Statute and the Rules of Procedure and Evidence;

(c) Nothing in this paragraph shall preclude the simultaneous constitution of more than one Trial Chamber or Pre-Trial Chamber when the efficient management of the Court's workload so requires.

3. (a) Judges assigned to the Trial and Pre-Trial Divisions shall serve in those divisions for a period of three years, and thereafter until the completion of any case the hearing of which has already commenced in the division concerned.

(b) Judges assigned to the Appeals Division shall serve in that division for their entire term of office.

4. Judges assigned to the Appeals Division shall serve only in that division. Nothing in this article shall, however, preclude the temporary attachment of judges from the Trial Division to the Pre-Trial Division or vice versa, if the Presidency considers that the efficient management of the Court's workload so requires, provided that under no circumstances shall a judge who has participated in the pre-trial phase of a case be eligible to sit on the Trial Chamber hearing that case.

Article 40

Independence of the judges

1. The judges shall be independent in the performance of their functions.

2. Judges shall not engage in any activity which is likely to interfere with their judicial functions or to affect confidence in their independence.

3. Judges required to serve on a full-time basis at the seat of the Court shall not engage in any other occupation of a professional nature.

4. Any question regarding the application of paragraphs 2 and 3 shall be decided by an absolute majority of the judges. Where any such question concerns an individual judge, that judge shall not take part in the decision.

Article 41

Excusing and disqualification of judges

1. The Presidency may, at the request of a judge, excuse that judge from the exercise of a function under this Statute, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

2. (a) A judge shall not participate in any case in which his or her impartiality might reasonably be doubted on any ground. A judge shall be disqualified from a case in accordance with this paragraph if, inter alia, that judge has previously been involved in any capacity in that case before the Court or in a related criminal case at the national level involving the person being investigated or prosecuted. A judge shall also be disqualified on such other grounds as may be provided for in the Rules of Procedure and Evidence.

(b) The Prosecutor or the person being investigated or prosecuted may request the disqualification of a judge under this paragraph.

(c) Any question as to the disqualification of a judge shall be decided by an absolute majority of the judges. The challenged judge shall be entitled to present his or her comments on the matter, but shall not take part in the decision.

Article 42

The Office of the Prosecutor

1. The Office of the Prosecutor shall act independently as a separate organ of the Court. It shall be responsible for receiving referrals and any substantiated information on crimes within the jurisdiction of the Court, for examining them and for conducting investigations and prosecutions before the Court. A member of the Office shall not seek or act on instructions from any external source.

2. The Office shall be headed by the Prosecutor. The Prosecutor shall have full authority over the management and administration of the Office, including the staff, facilities and other resources thereof. The Prosecutor shall be assisted by one or more Deputy Prosecutors, who shall be entitled to carry out any of the acts required of the Prosecutor under this Statute. The Prosecutor and the Deputy Prosecutors shall be of different nationalities. They shall serve on a full-time basis.

3. The Prosecutor and the Deputy Prosecutors shall be persons of high moral character, be highly competent in and have extensive practical experience in the prosecution or trial of criminal cases. They shall have an excellent knowledge of and be fluent in at least one of the working languages of the Court.

4. The Prosecutor shall be elected by secret ballot by an absolute majority of the members of the Assembly of States Parties. The Deputy Prosecutors shall be elected in the same way from a list of candidates provided by the Prosecutor. The Prosecutor shall nominate three candidates for each position of Deputy Prosecutor to be filled. Unless a shorter term is decided upon at the time of their election, the Prosecutor and the Deputy Prosecutors shall hold office for a term of nine years and shall not be eligible for re-election.

5. Neither the Prosecutor nor a Deputy Prosecutor shall engage in any activity which is likely to interfere with his or her prosecutorial functions or to affect confidence in his or her independence. They shall not engage in any other occupation of a professional nature.

6. The Presidency may excuse the Prosecutor or a Deputy Prosecutor, at his or her request, from acting in a particular case.

7. Neither the Prosecutor nor a Deputy Prosecutor shall participate in any matter in which their impartiality might reasonably be doubted on any ground. They shall be disqualified from a case in accordance with this paragraph if, inter alia, they have previously been involved in any capacity in that case before the Court or in a related criminal case at the national level involving the person being investigated or prosecuted.

8. Any question as to the disqualification of the Prosecutor or a Deputy Prosecutor shall be decided by the Appeals Chamber.

(a) The person being investigated or prosecuted may at any time request the disqualification of the Prosecutor or a Deputy Prosecutor on the grounds set out in this article;

(b) The Prosecutor or the Deputy Prosecutor, as appropriate, shall be entitled to present his or her comments on the matter;

9. The Prosecutor shall appoint advisers with legal expertise on specific issues, including, but not limited to, sexual and gender violence and violence against children.

Article 43

The Registry

1. The Registry shall be responsible for the non-judicial aspects of the administration and servicing of the Court, without prejudice to the functions and powers of the Prosecutor in accordance with article 42.

2. The Registry shall be headed by the Registrar, who shall be the principal administrative officer of the Court. The Registrar shall exercise his or her functions under the authority of the President of the Court.

3. The Registrar and the Deputy Registrar shall be persons of high moral character, be highly competent and have an excellent knowledge of and be fluent in at least one of the working languages of the Court.

4. The judges shall elect the Registrar by an absolute majority by secret ballot, taking into account any recommendation by the Assembly of States Parties. If the need arises and upon the recommendation of the Registrar, the judges shall elect, in the same manner, a Deputy Registrar.

5. The Registrar shall hold office for a term of five years, shall be eligible for re-election once and shall serve on a full-time basis. The Deputy Registrar shall hold office for a term of five years or such shorter term as may be decided upon by an absolute majority of the judges, and may be elected on the basis that the Deputy Registrar shall be called upon to serve as required.

6. The Registrar shall set up a Victims and Witnesses Unit within the Registry. This Unit shall provide, in consultation with the Office of the Prosecutor, protective measures and security arrangements, counselling and other appropriate assistance for witnesses, victims who appear before the Court, and others who are at risk on account of testimony given by such witnesses. The Unit shall include staff with expertise in trauma, including trauma related to crimes of sexual violence.

Article 44

Staff

1. The Prosecutor and the Registrar shall appoint such qualified staff as may be required to their respective offices. In the case of the Prosecutor, this shall include the appointment of investigators.

2. In the employment of staff, the Prosecutor and the Registrar shall ensure the highest standards of efficiency, competency and integrity, and shall have regard, mutatis mutandis, to the criteria set forth in article 36, paragraph 8.

3. The Registrar, with the agreement of the Presidency and the Prosecutor, shall propose Staff Regulations which include the terms and conditions upon which the staff of the Court shall be appointed, remunerated and dismissed. The Staff Regulations shall be approved by the Assembly of States Parties.

4. The Court may, in exceptional circumstances, employ the expertise of gratis personnel offered by States Parties, intergovernmental organizations or non-governmental organizations to assist with the work of any of the organs of the Court. The Prosecutor may accept any such offer on behalf of the Office of the Prosecutor. Such gratis personnel shall be employed in accordance with guidelines to be established by the Assembly of States Parties.

Article 45

Solemn undertaking

Before taking up their respective duties under this Statute, the judges, the Prosecutor, the Deputy Prosecutors, the Registrar and the Deputy Registrar shall each make a solemn undertaking in open court to exercise his or her respective functions impartially and conscientiously.

Article 46

Removal from office

1. A judge, the Prosecutor, a Deputy Prosecutor, the Registrar or the Deputy Registrar shall be removed from office if a decision to this effect is made in accordance with paragraph 2, in cases where that person:

(a) Is found to have committed serious misconduct or a serious breach of his or her duties under this Statute, as provided for in the Rules of Procedure and Evidence; or

(b) Is unable to exercise the functions required by this Statute.

2. A decision as to the removal from office of a judge, the Prosecutor or a Deputy Prosecutor under paragraph 1 shall be made by the Assembly of States Parties, by secret ballot:

(a) In the case of a judge, by a two-thirds majority of the States Parties upon a recommendation adopted by a two-thirds majority of the other judges;

(b) In the case of the Prosecutor, by an absolute majority of the States Parties;

(c) In the case of a Deputy Prosecutor, by an absolute majority of the States Parties upon the recommendation of the Prosecutor.

3. A decision as to the removal from office of the Registrar or Deputy Registrar shall be made by an absolute majority of the judges.

4. A judge, Prosecutor, Deputy Prosecutor, Registrar or Deputy Registrar whose conduct or ability to exercise the functions of the office as required by this Statute is challenged under this article shall have full opportunity to present and receive evidence and to make submissions in accordance with the Rules of Procedure and Evidence. The person in question shall not otherwise participate in the consideration of the matter.

Article 47

Disciplinary measures

A judge, Prosecutor, Deputy Prosecutor, Registrar or Deputy Registrar who has committed misconduct of a less serious nature than that set out in article 46, paragraph 1, shall be subject to disciplinary measures, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

Article 48

Privileges and immunities

1. The Court shall enjoy in the territory of each State Party such privileges and immunities as are necessary for the fulfilment of its purposes.

2. The judges, the Prosecutor, the Deputy Prosecutors and the Registrar shall, when engaged on or with respect to the business of the Court, enjoy the same privileges and immunities as are accorded to heads of diplomatic missions and shall, after the expiry of their terms of office, continue to be accorded immunity from legal process of every kind in respect of words spoken or written and acts performed by them in their official capacity.

3. The Deputy Registrar, the staff of the Office of the Prosecutor and the staff of the Registry shall enjoy the privileges and immunities and facilities necessary for the performance of their functions, in accordance with the agreement on the privileges and immunities of the Court.

4. Counsel, experts, witnesses or any other person required to be present at the seat of the Court shall be accorded such treatment as is necessary for the proper functioning of the Court, in accordance with the agreement on the privileges and immunities of the Court.

5. The privileges and immunities of:

(a) A judge or the Prosecutor may be waived by an absolute majority of the judges;

(b) The Registrar may be waived by the Presidency;

(c) The Deputy Prosecutors and staff of the Office of the Prosecutor may be waived by the Prosecutor;

(d) The Deputy Registrar and staff of the Registry may be waived by the Registrar.

Article 49

Salaries, allowances and expenses

The judges, the Prosecutor, the Deputy Prosecutors, the Registrar and the Deputy Registrar shall receive such salaries, allowances and expenses as may be decided upon by the Assembly of States Parties. These salaries and allowances shall not be reduced during their terms of office.

Article 50

Official and working languages

1. The official languages of the Court shall be Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish. The judgements of the Court, as well as other decisions resolving fundamental issues before the Court, shall be published in the official languages. The Presidency shall, in accordance with the criteria established by the Rules of Procedure and Evidence, determine which decisions may be considered as resolving fundamental issues for the purposes of this paragraph.

2. The working languages of the Court shall be English and French. The Rules of Procedure and Evidence shall determine the cases in which other official languages may be used as working languages.

3. At the request of any party to a proceeding or a State allowed to intervene in a proceeding, the Court shall authorize a language other than English or French to be used by such a party or State, provided that the Court considers such authorization to be adequately justified.

Article 51

Rules of Procedure and Evidence

1. The Rules of Procedure and Evidence shall enter into force upon adoption by a two-thirds majority of the members of the Assembly of States Parties.

2. Amendments to the Rules of Procedure and Evidence may be proposed by:

(a) Any State Party;

(b) The judges acting by an absolute majority; or

(c) The Prosecutor.

Such amendments shall enter into force upon adoption by a two-thirds majority of the members of the Assembly of States Parties.

3. After the adoption of the Rules of Procedure and Evidence, in urgent cases where the Rules do not provide for a specific situation before the Court, the judges may, by a two-thirds majority, draw up provisional Rules to be applied until adopted, amended or rejected at the next ordinary or special session of the Assembly of States Parties.

4. The Rules of Procedure and Evidence, amendments thereto and any provisional Rule shall be consistent with this Statute. Amendments to the Rules of Procedure and Evidence as well as provisional Rules shall not be applied retroactively to the detriment of the person who is being investigated or prosecuted or who has been convicted.

5. In the event of conflict between the Statute and the Rules of Procedure and Evidence, the Statute shall prevail.

Article 52

Regulations of the Court

1. The judges shall, in accordance with this Statute and the Rules of Procedure and Evidence, adopt, by an absolute majority, the Regulations of the Court necessary for its routine functioning.

2. The Prosecutor and the Registrar shall be consulted in the elaboration of the Regulations and any amendments thereto.

3. The Regulations and any amendments thereto shall take effect upon adoption unless otherwise decided by the judges. Immediately upon adoption, they shall be circulated to States Parties for comments. If within six months there are no objections from a majority of States Parties, they shall remain in force.

Part 5. INVESTIGATION AND PROSECUTION

Article 53

Initiation of an investigation

1. The Prosecutor shall, having evaluated the information made available to him or her, initiate an investigation unless he or she determines that there is no reasonable basis to proceed under this Statute. In deciding whether to initiate an investigation, the Prosecutor shall consider whether:

(a) The information available to the Prosecutor provides a reasonable basis to believe that a crime within the jurisdiction of the Court has been or is being committed;

(b) The case is or would be admissible under article 17; and

(c) Taking into account the gravity of the crime and the interests of victims, there are nonetheless substantial reasons to believe that an investigation would not serve the interests of justice.

If the Prosecutor determines that there is no reasonable basis to proceed and his or her determination is based solely on subparagraph (c) above, he or she shall inform the Pre-Trial Chamber.

2. If, upon investigation, the Prosecutor concludes that there is not a sufficient basis for a prosecution because:

(a) There is not a sufficient legal or factual basis to seek a warrant or summons under article 58;

(b) The case is inadmissible under article 17; or

(c) A prosecution is not in the interests of justice, taking into account all the circumstances, including the gravity of the crime, the interests of victims and the age or infirmity of the alleged perpetrator, and his or her role in the alleged crime;

the Prosecutor shall inform the Pre-Trial Chamber and the State making a referral under article 14 or the Security Council in a case under article 13, paragraph (b), of his or her conclusion and the reasons for the conclusion.

3. (a) At the request of the State making a referral under article 14 or the Security Council under article 13, paragraph (b), the Pre-Trial Chamber may review a decision of the Prosecutor under paragraph 1 or 2 not to proceed and may request the Prosecutor to reconsider that decision.

(b) In addition, the Pre-Trial Chamber may, on its own initiative, review a decision of the Prosecutor not to proceed if it is based solely on paragraph 1 (c) or 2 (c). In such a case, the decision of the Prosecutor shall be effective only if confirmed by the Pre-Trial Chamber.

4. The Prosecutor may, at any time, reconsider a decision whether to initiate an investigation or prosecution based on new facts or information.

Article 54

Duties and powers of the Prosecutor with respect to investigations

1. The Prosecutor shall:

(a) In order to establish the truth, extend the investigation to cover all facts and evidence relevant to an assessment of whether there is criminal responsibility under this Statute, and, in doing so, investigate incriminating and exonerating circumstances equally;

(b) Take appropriate measures to ensure the effective investigation and prosecution of crimes within the jurisdiction of the Court, and in doing so, respect the interests and personal circumstances of victims and witnesses, including age, gender as defined in article 7, paragraph 3, and health, and take into account the nature of the crime, in particular where it involves sexual violence, gender violence or violence against children; and

(c) Fully respect the rights of persons arising under this Statute.

2. The Prosecutor may conduct investigations on the territory of a State:

(a) In accordance with the provisions of Part 9; or

(b) As authorized by the Pre-Trial Chamber under article 57, paragraph 3 (d).

3. The Prosecutor may:

(a) Collect and examine evidence;

(b) Request the presence of and question persons being investigated, victims and witnesses;

(c) Seek the cooperation of any State or intergovernmental organization or arrangement in accordance with its respective competence and/or mandate;

(d) Enter into such arrangements or agreements, not inconsistent with this Statute, as may be necessary to facilitate the cooperation of a State, intergovernmental organization or person;

(e) Agree not to disclose, at any stage of the proceedings, documents or information that the Prosecutor obtains on the condition of confidentiality and solely for the purpose of generating new evidence, unless the provider of the information consents; and

(f) Take necessary measures, or request that necessary measures be taken, to ensure the confidentiality of information, the protection of any person or the preservation of evidence.

Article 55

Rights of persons during an investigation

1. In respect of an investigation under this Statute, a person:

(a) Shall not be compelled to incriminate himself or herself or to confess guilt;

(b) Shall not be subjected to any form of coercion, duress or threat, to torture or to any other form of cruel, inhuman or degrading treatment or punishment;

(c) Shall, if questioned in a language other than a language the person fully understands and speaks, have, free of any cost, the assistance of a competent interpreter and such translations as are necessary to meet the requirements of fairness; and

(d) Shall not be subjected to arbitrary arrest or detention, and shall not be deprived of his or her liberty except on such grounds and in accordance with such procedures as are established in this Statute.

2. Where there are grounds to believe that a person has committed a crime within the jurisdiction of the Court and that person is about to be questioned either by the Prosecutor, or by national authorities pursuant to a request made under Part 9, that person shall also have the following rights of which he or she shall be informed prior to being questioned:

(a) To be informed, prior to being questioned, that there are grounds to believe that he or she has committed a crime within the jurisdiction of the Court;

(b) To remain silent, without such silence being a consideration in the determination of guilt or innocence;

(c) To have legal assistance of the person's choosing, or, if the person does not have legal assistance, to have legal assistance assigned to him or her, in any case where the interests of justice so require, and without payment by the person in any such case if the person does not have sufficient means to pay for it; and

(d) To be questioned in the presence of counsel unless the person has voluntarily waived his or her right to counsel.

Article 56

Role of the Pre-Trial Chamber in relation to a unique investigative opportunity

1. (a) Where the Prosecutor considers an investigation to present a unique opportunity to take testimony or a statement from a witness or to examine, collect or test evidence, which may not be available subsequently for the purposes of a trial, the Prosecutor shall so inform the Pre-Trial Chamber.

(b) In that case, the Pre-Trial Chamber may, upon request of the Prosecutor, take such measures as may be necessary to ensure the efficiency and integrity of the proceedings and, in particular, to protect the rights of the defence.

(c) Unless the Pre-Trial Chamber orders otherwise, the Prosecutor shall provide the relevant information to the person who has been arrested or appeared in response to a summons in connection with the investigation referred to in subparagraph (a), in order that he or she may be heard on the matter.

2. The measures referred to in paragraph 1 (b) may include:

(a) Making recommendations or orders regarding procedures to be followed;

(b) Directing that a record be made of the proceedings;

(c) Appointing an expert to assist;

(d) Authorizing counsel for a person who has been arrested, or appeared before the Court in response to a summons, to participate, or where there has not yet been such an arrest or appearance or counsel has not been designated, appointing another counsel to attend and represent the interests of the defence;

(e) Naming one of its members or, if necessary, another available judge of the Pre-Trial or Trial Division to observe and make recommendations or orders regarding the collection and preservation of evidence and the questioning of persons;

(f) Taking such other action as may be necessary to collect or preserve evidence.

3. (a) Where the Prosecutor has not sought measures pursuant to this article but the Pre-Trial Chamber considers that such measures are required to preserve evidence that it deems would be essential for the defence at trial, it shall consult with the Prosecutor as to whether there is good reason for the Prosecutor's failure to request the measures. If upon consultation, the Pre-Trial Chamber concludes that the Prosecutor's failure to request such measures is unjustified, the Pre-Trial Chamber may take such measures on its own initiative.

(b) A decision of the Pre-Trial Chamber to act on its own initiative under this paragraph may be appealed by the Prosecutor. The appeal shall be heard on an expedited basis.

4. The admissibility of evidence preserved or collected for trial pursuant to this article, or the record thereof, shall be governed at trial by article 69, and given such weight as determined by the Trial Chamber.

Article 57

Functions and powers of the Pre-Trial Chamber

1. Unless otherwise provided in this Statute, the Pre-Trial Chamber shall exercise its functions in accordance with the provisions of this article.

2. (a) Orders or rulings of the Pre-Trial Chamber issued under articles 15, 18, 19, 54, paragraph 2, 61, paragraph 7, and 72 must be concurred in by a majority of its judges.

(b) In all other cases, a single judge of the Pre-Trial Chamber may exercise the functions provided for in this Statute, unless otherwise provided for in the Rules of Procedure and Evidence or by a majority of the Pre-Trial Chamber.

3. In addition to its other functions under this Statute, the Pre-Trial Chamber may:

(a) At the request of the Prosecutor, issue such orders and warrants as may be required for the purposes of an investigation;

(b) Upon the request of a person who has been arrested or has appeared pursuant to a summons under article 58, issue such orders, including measures such as those described in article 56, or seek such cooperation pursuant to Part 9 as may be necessary to assist the person in the preparation of his or her defence;

(c) Where necessary, provide for the protection and privacy of victims and witnesses, the preservation of evidence, the protection of persons who have been arrested or appeared in response to a summons, and the protection of national security information;

(d) Authorize the Prosecutor to take specific investigative steps within the territory of a State Party without having secured the cooperation of that State under Part 9 if, whenever possible having regard to the views of the State concerned, the Pre-Trial Chamber has determined in that case that the State is clearly unable to execute a request for cooperation due to the unavailability of any authority or any component of its judicial system competent to execute the request for cooperation under Part 9.

(e) Where a warrant of arrest or a summons has been issued under article 58, and having due regard to the strength of the evidence and the rights of the parties concerned, as provided for in this Statute and the Rules of Procedure and Evidence, seek the cooperation of States pursuant to article 93, paragraph 1 (k), to take protective measures for the purpose of forfeiture, in particular for the ultimate benefit of victims.

Article 58

Issuance by the Pre-Trial Chamber of a warrant of arrest or a summons to appear

1. At any time after the initiation of an investigation, the Pre-Trial Chamber shall, on the application of the Prosecutor, issue a warrant of arrest of a person if, having examined the application and the evidence or other information submitted by the Prosecutor, it is satisfied that:

(a) There are reasonable grounds to believe that the person has committed a crime within the jurisdiction of the Court; and

(b) The arrest of the person appears necessary:

(i) To ensure the person's appearance at trial,

(ii) To ensure that the person does not obstruct or endanger the investigation or the court proceedings, or

(iii) Where applicable, to prevent the person from continuing with the commission of that crime or a related crime which is within the jurisdiction of the Court and which arises out of the same circumstances.

2. The application of the Prosecutor shall contain:

(a) The name of the person and any other relevant identifying information;

(b) A specific reference to the crimes within the jurisdiction of the Court which the person is alleged to have committed;

(c) A concise statement of the facts which are alleged to constitute those crimes;

(d) A summary of the evidence and any other information which establish reasonable grounds to believe that the person committed those crimes; and

(e) The reason why the Prosecutor believes that the arrest of the person is necessary.

3. The warrant of arrest shall contain:

(a) The name of the person and any other relevant identifying information;

(b) A specific reference to the crimes within the jurisdiction of the Court for which the person's arrest is sought; and

(c) A concise statement of the facts which are alleged to constitute those crimes.

4. The warrant of arrest shall remain in effect until otherwise ordered by the Court.

5. On the basis of the warrant of arrest, the Court may request the provisional arrest or the arrest and surrender of the person under Part 9.

6. The Prosecutor may request the Pre-Trial Chamber to amend the warrant of arrest by modifying or adding to the crimes specified therein. The Pre-Trial Chamber shall so amend the warrant if it is satisfied that there are reasonable grounds to believe that the person committed the modified or additional crimes.

7. As an alternative to seeking a warrant of arrest, the Prosecutor may submit an application requesting that the Pre-Trial Chamber issue a summons for the person to appear. If the Pre-Trial Chamber is satisfied that there are reasonable grounds to believe that the person committed the crime alleged and that a summons is sufficient to ensure the person's appearance, it shall issue the summons, with or without conditions restricting liberty (other than detention) if provided for by national law, for the person to appear. The summons shall contain:

(a) The name of the person and any other relevant identifying information;

(b) The specified date on which the person is to appear;

(c) A specific reference to the crimes within the jurisdiction of the Court which the person is alleged to have committed; and

(d) A concise statement of the facts which are alleged to constitute the crime.

The summons shall be served on the person.

Article 59

Arrest proceedings in the custodial State

1. A State Party which has received a request for provisional arrest or for arrest and surrender shall immediately take steps to arrest the person in question in accordance with its laws and the provisions of Part 9.

2. A person arrested shall be brought promptly before the competent judicial authority in the custodial State which shall determine, in accordance with the law of that State, that:

(a) The warrant applies to that person;

(b) The person has been arrested in accordance with the proper process; and

(c) The person's rights have been respected.

3. The person arrested shall have the right to apply to the competent authority in the custodial State for interim release pending surrender.

4. In reaching a decision on any such application, the competent authority in the custodial State shall consider whether, given the gravity of the alleged crimes, there are urgent and exceptional circumstances to justify interim release and whether necessary safeguards exist to ensure that the custodial State can fulfil its duty to surrender the person to the Court. It shall not be open to the competent authority of the custodial State to consider whether the warrant of arrest was properly issued in accordance with article 58, paragraph 1 (a) and (b).

5. The Pre-Trial Chamber shall be notified of any request for interim release and shall make recommendations to the competent authority in the custodial State. The competent authority in the custodial State shall give full consideration to such recommendations, including any recommendations on measures to prevent the escape of the person, before rendering its decision.

6. If the person is granted interim release, the Pre-Trial Chamber may request periodic reports on the status of the interim release.

7. Once ordered to be surrendered by the custodial State, the person shall be delivered to the Court as soon as possible.

Article 60

Initial proceedings before the Court

1. Upon the surrender of the person to the Court, or the person's appearance before the Court voluntarily or pursuant to a summons, the Pre-Trial Chamber shall satisfy itself that the person has been informed of the crimes which he or she is alleged to have committed, and of his or her rights under this Statute, including the right to apply for interim release pending trial.

2. A person subject to a warrant of arrest may apply for interim release pending trial. If the Pre-Trial Chamber is satisfied that the conditions set forth in article 58, paragraph 1, are met, the person shall continue to be detained. If it is not so satisfied, the Pre-Trial Chamber shall release the person, with or without conditions.

3. The Pre-Trial Chamber shall periodically review its ruling on the release or detention of the person, and may do so at any time on the request of the Prosecutor or the person. Upon such review, it may modify its ruling as to detention, release or conditions of release, if it is satisfied that changed circumstances so require.

4. The Pre-Trial Chamber shall ensure that a person is not detained for an unreasonable period prior to trial due to inexcusable delay by the Prosecutor. If such delay occurs, the Court shall consider releasing the person, with or without conditions.

5. If necessary, the Pre-Trial Chamber may issue a warrant of arrest to secure the presence of a person who has been released.

Article 61

Confirmation of the charges before trial

1. Subject to the provisions of paragraph 2, within a reasonable time after the person's surrender or voluntary appearance before the Court, the Pre-Trial Chamber shall hold a hearing to confirm the charges on which the Prosecutor intends to seek trial. The hearing shall be held in the presence of the Prosecutor and the person charged, as well as his or her counsel.

2. The Pre-Trial Chamber may, upon request of the Prosecutor or on its own motion, hold a hearing in the absence of the person charged to confirm the charges on which the Prosecutor intends to seek trial when the person has:

(a) Waived his or her right to be present; or

(b) Fled or cannot be found and all reasonable steps have been taken to secure his or her appearance before the Court and to inform the person of the charges and that a hearing to confirm those charges will be held.

In that case, the person shall be represented by counsel where the Pre-Trial Chamber determines that it is in the interests of justice.

3. Within a reasonable time before the hearing, the person shall:

(a) Be provided with a copy of the document containing the charges on which the Prosecutor intends to bring the person to trial; and

(b) Be informed of the evidence on which the Prosecutor intends to rely at the hearing.

The Pre-Trial Chamber may issue orders regarding the disclosure of information for the purposes of the hearing.

4. Before the hearing, the Prosecutor may continue the investigation and may amend or withdraw any charges. The person shall be given reasonable notice before the hearing of any amendment to or withdrawal of charges. In case of a withdrawal of charges, the Prosecutor shall notify the Pre-Trial Chamber of the reasons for the withdrawal.

5. At the hearing, the Prosecutor shall support each charge with sufficient evidence to establish substantial grounds to believe that the person committed the crime charged. The Prosecutor may rely on documentary or summary evidence and need not call the witnesses expected to testify at the trial.

6. At the hearing, the person may:

(a) Object to the charges;

(b) Challenge the evidence presented by the Prosecutor; and

(c) Present evidence.

7. The Pre-Trial Chamber shall, on the basis of the hearing, determine whether there is sufficient evidence to establish substantial grounds to believe that the person committed each of the crimes charged. Based on its determination, the Pre-Trial Chamber shall:

(a) Confirm those charges in relation to which it has determined that there is sufficient evidence, and commit the person to a Trial Chamber for trial on the charges as confirmed;

(b) Decline to confirm those charges in relation to which it has determined that there is insufficient evidence;

(c) Adjourn the hearing and request the Prosecutor to consider:

(i) Providing further evidence or conducting further investigation with respect to a particular charge; or

(ii) Amending a charge because the evidence submitted appears to establish a different crime within the jurisdiction of the Court.

8. Where the Pre-Trial Chamber declines to confirm a charge, the Prosecutor shall not be precluded from subsequently requesting its confirmation if the request is supported by additional evidence.

9. After the charges are confirmed and before the trial has begun, the Prosecutor may, with the permission of the Pre-Trial Chamber and after notice to the accused, amend the charges. If the Prosecutor seeks to add additional charges or to substitute more serious charges, a hearing under this article to confirm those charges must be held. After commencement of the trial, the Prosecutor may, with the permission of the Trial Chamber, withdraw the charges.

10. Any warrant previously issued shall cease to have effect with respect to any charges which have not been confirmed by the Pre-Trial Chamber or which have been withdrawn by the Prosecutor.

11. Once the charges have been confirmed in accordance with this article, the Presidency shall constitute a Trial Chamber which, subject to paragraph 9 and to article 64, paragraph 4, shall be responsible for the conduct of subsequent proceedings and may exercise any function of the Pre-Trial Chamber that is relevant and capable of application in those proceedings.

Part 6. THE TRIAL

Article 62

Place of trial

Unless otherwise decided, the place of the trial shall be the seat of the Court.

Article 63

Trial in the presence of the accused

1. The accused shall be present during the trial.

2. If the accused, being present before the Court, continues to disrupt the trial, the Trial Chamber may remove the accused and shall make provision for him or her to observe the trial and instruct counsel from outside the courtroom, through the use of communications technology, if required. Such measures shall be taken only in exceptional circumstances after other reasonable alternatives have proved inadequate, and only for such duration as is strictly required.

Article 64

Functions and powers of the Trial Chamber

1. The functions and powers of the Trial Chamber set out in this article shall be exercised in accordance with this Statute and the Rules of Procedure and Evidence.

2. The Trial Chamber shall ensure that a trial is fair and expeditious and is conducted with full respect for the rights of the accused and due regard for the protection of victims and witnesses.

3. Upon assignment of a case for trial in accordance with this Statute, the Trial Chamber assigned to deal with the case shall:

(a) Confer with the parties and adopt such procedures as are necessary to facilitate the fair and expeditious conduct of the proceedings;

(b) Determine the language or languages to be used at trial; and

(c) Subject to any other relevant provisions of this Statute, provide for disclosure of documents or information not previously disclosed, sufficiently in advance of the commencement of the trial to enable adequate preparation for trial.

4. The Trial Chamber may, if necessary for its effective and fair functioning, refer preliminary issues to the Pre-Trial Chamber or, if necessary, to another available judge of the Pre-Trial Division.

5. Upon notice to the parties, the Trial Chamber may, as appropriate, direct that there be joinder or severance in respect of charges against more than one accused.

6. In performing its functions prior to trial or during the course of a trial, the Trial Chamber may, as necessary:

(a) Exercise any functions of the Pre-Trial Chamber referred to in article 61, paragraph 11;

(b) Require the attendance and testimony of witnesses and production of documents and other evidence by obtaining, if necessary, the assistance of States as provided in this Statute;

(c) Provide for the protection of confidential information;

(d) Order the production of evidence in addition to that already collected prior to the trial or presented during the trial by the parties;

(e) Provide for the protection of the accused, witnesses and victims; and

(f) Rule on any other relevant matters.

7. The trial shall be held in public. The Trial Chamber may, however, determine that special circumstances require that certain proceedings be in closed session for the purposes set forth in article 68, or to protect confidential or sensitive information to be given in evidence.

8. (a) At the commencement of the trial, the Trial Chamber shall have read to the accused the charges previously confirmed by the Pre-Trial Chamber. The Trial Chamber shall satisfy itself that the accused understands the nature of the charges. It shall afford him or her the opportunity to make an admission of guilt in accordance with article 65 or to plead not guilty.

(b) At the trial, the presiding judge may give directions for the conduct of proceedings, including to ensure that they are conducted in a fair and impartial manner. Subject to any directions of the presiding judge, the parties may submit evidence in accordance with the provisions of this Statute.

9. The Trial Chamber shall have, inter alia, the power on application of a party or on its own motion to:

(a) Rule on the admissibility or relevance of evidence; and

(b) Take all necessary steps to maintain order in the course of a hearing.

10. The Trial Chamber shall ensure that a complete record of the trial, which accurately reflects the proceedings, is made and that it is maintained and preserved by the Registrar.

Article 65

Proceedings on an admission of guilt

1. Where the accused makes an admission of guilt pursuant to article 64, paragraph 8 (a), the Trial Chamber shall determine whether:

(a) The accused understands the nature and consequences of the admission of guilt;

(b) The admission is voluntarily made by the accused after sufficient consultation with defence counsel; and

(c) The admission of guilt is supported by the facts of the case that are contained in:

(i) The charges brought by the Prosecutor and admitted by the accused;

(ii) Any materials presented by the Prosecutor which supplement the charges and which the accused accepts; and

(iii) Any other evidence, such as the testimony of witnesses, presented by the Prosecutor or the accused.

2. Where the Trial Chamber is satisfied that the matters referred to in paragraph 1 are established, it shall consider the admission of guilt, together with any additional evidence presented, as establishing all the essential facts that are required to prove the crime to which the admission of guilt relates, and may convict the accused of that crime.

3. Where the Trial Chamber is not satisfied that the matters referred to in paragraph 1 are established, it shall consider the admission of guilt as not having been made, in which case it shall order that the trial be continued under the ordinary trial procedures provided by this Statute and may remit the case to another Trial Chamber.

4. Where the Trial Chamber is of the opinion that a more complete presentation of the facts of the case is required in the interests of justice, in particular the interests of the victims, the Trial Chamber may:

(a) Request the Prosecutor to present additional evidence, including the testimony of witnesses; or

(b) Order that the trial be continued under the ordinary trial procedures provided by this Statute, in which case it shall consider the admission of guilt as not having been made and may remit the case to another Trial Chamber.

5. Any discussions between the Prosecutor and the defence regarding modification of the charges, the admission of guilt or the penalty to be imposed shall not be binding on the Court.

Article 66

Presumption of innocence

1. Everyone shall be presumed innocent until proved guilty before the Court in accordance with the applicable law.

2. The onus is on the Prosecutor to prove the guilt of the accused.

3. In order to convict the accused, the Court must be convinced of the guilt of the accused beyond reasonable doubt.

Article 67

Rights of the accused

1. In the determination of any charge, the accused shall be entitled to a public hearing, having regard to the provisions of this Statute, to a fair hearing conducted impartially, and to the following minimum guarantees, in full equality:

(a) To be informed promptly and in detail of the nature, cause and content of the charge, in a language which the accused fully understands and speaks;

(b) To have adequate time and facilities for the preparation of the defence and to communicate freely with counsel of the accused's choosing in confidence;

(c) To be tried without undue delay;

(d) Subject to article 63, paragraph 2, to be present at the trial, to conduct the defence in person or through legal assistance of the accused's choosing, to be informed, if the accused does not have legal assistance, of this right and to have legal assistance assigned by the Court in any case where the interests of justice so require, and without payment if the accused lacks sufficient means to pay for it;

(e) To examine, or have examined, the witnesses against him or her and to obtain the attendance and examination of witnesses on his or her behalf under the same conditions as witnesses against him or her. The accused shall also be entitled to raise defences and to present other evidence admissible under this Statute;

(f) To have, free of any cost, the assistance of a competent interpreter and such translations as are necessary to meet the requirements of fairness, if any of the proceedings of or documents presented to the Court are not in a language which the accused fully understands and speaks;

(g) Not to be compelled to testify or to confess guilt and to remain silent, without such silence being a consideration in the determination of guilt or innocence;

(h) To make an unsworn oral or written statement in his or her defence; and

(i) Not to have imposed on him or her any reversal of the burden of proof or any onus of rebuttal.

2. In addition to any other disclosure provided for in this Statute, the Prosecutor shall, as soon as practicable, disclose to the defence evidence in the Prosecutor's possession or control which he or she believes shows or tends to show the innocence of the accused, or to mitigate the guilt of the accused, or which may affect the credibility of prosecution evidence. In case of doubt as to the application of this paragraph, the Court shall decide.

Article 68

Protection of the victims and witnesses and their participation in the proceedings

1. The Court shall take appropriate measures to protect the safety, physical and psychological well-being, dignity and privacy of victims and witnesses. In so doing, the Court shall have regard to all relevant factors, including age, gender as defined in article 7, paragraph 3, and health, and the nature of the crime, in particular, but not limited to, where the crime involves sexual or gender violence or violence against children. The Prosecutor shall take such measures particularly during the investigation and prosecution of such crimes. These measures shall not be prejudicial to or inconsistent with the rights of the accused and a fair and impartial trial.

2. As an exception to the principle of public hearings provided for in article 67, the Chambers of the Court may, to protect victims and witnesses or an accused, conduct any part of the proceedings in camera or allow the presentation of evidence by electronic or other special means. In particular, such measures shall be implemented in the case of a victim of sexual violence or a child who is a victim or a witness, unless otherwise ordered by the Court, having regard to all the circumstances, particularly the views of the victim or witness.

3. Where the personal interests of the victims are affected, the Court shall permit their views and concerns to be presented and considered at stages of the proceedings determined to be appropriate by the Court and in a manner which is not prejudicial to or inconsistent with the rights of the accused and a fair and impartial trial. Such views and concerns may be presented by the legal representatives of the victims where the Court considers it appropriate, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

4. The Victims and Witnesses Unit may advise the Prosecutor and the Court on appropriate protective measures, security arrangements, counselling and assistance as referred to in article 43, paragraph 6.

5. Where the disclosure of evidence or information pursuant to this Statute may lead to the grave endangerment of the security of a witness or his or her family, the Prosecutor may, for the purposes of any proceedings conducted prior to the commencement of the trial, withhold such evidence or information and instead submit a summary thereof. Such measures shall be exercised in a manner which is not prejudicial to or inconsistent with the rights of the accused and a fair and impartial trial.

6. A State may make an application for necessary measures to be taken in respect of the protection of its servants or agents and the protection of confidential or sensitive information.

Article 69

Evidence

1. Before testifying, each witness shall, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence, give an undertaking as to the truthfulness of the evidence to be given by that witness.

2. The testimony of a witness at trial shall be given in person, except to the extent provided by the measures set forth in article 68 or in the Rules of Procedure and Evidence. The Court may also permit the giving of viva voce (oral) or recorded testimony of a witness by means of video or audio technology, as well as the introduction of documents or written transcripts, subject to this Statute and in accordance with the Rules of Procedure and Evidence. These measures shall not be prejudicial to or inconsistent with the rights of the accused.

3. The parties may submit evidence relevant to the case, in accordance with article 64. The Court shall have the authority to request the submission of all evidence that it considers necessary for the determination of the truth.

4. The Court may rule on the relevance or admissibility of any evidence, taking into account, inter alia, the probative value of the evidence and any prejudice that such evidence may cause to a fair trial or to a fair evaluation of the testimony of a witness, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

5. The Court shall respect and observe privileges on confidentiality as provided for in the Rules of Procedure and Evidence.

6. The Court shall not require proof of facts of common knowledge but may take judicial notice of them.

7. Evidence obtained by means of a violation of this Statute or internationally recognized human rights shall not be admissible if:

(a) The violation casts substantial doubt on the reliability of the evidence; or

(b) The admission of the evidence would be antithetical to and would seriously damage the integrity of the proceedings.

8. When deciding on the relevance or admissibility of evidence collected by a State, the Court shall not rule on the application of the State's national law.

Article 70

Offences against the administration of justice

1. The Court shall have jurisdiction over the following offences against its administration of justice when committed intentionally:

(a) Giving false testimony when under an obligation pursuant to article 69, paragraph 1, to tell the truth;

(b) Presenting evidence that the party knows is false or forged;

(c) Corruptly influencing a witness, obstructing or interfering with the attendance or testimony of a witness, retaliating against a witness for giving testimony or destroying, tampering with or interfering with the collection of evidence;

(d) Impeding, intimidating or corruptly influencing an official of the Court for the purpose of forcing or persuading the official not to perform, or to perform improperly, his or her duties;

(e) Retaliating against an official of the Court on account of duties performed by that or another official;

(f) Soliciting or accepting a bribe as an official of the Court in connection with his or her official duties.

2. The principles and procedures governing the Court's exercise of jurisdiction over offences under this article shall be those provided for in the Rules of Procedure and Evidence. The conditions for providing international cooperation to the Court with respect to its proceedings under this article shall be governed by the domestic laws of the requested State.

3. In the event of conviction, the Court may impose a term of imprisonment not exceeding five years, or a fine in accordance with the Rules of Procedure and Evidence, or both.

4. (a) Each State Party shall extend its criminal laws penalizing offences against the integrity of its own investigative or judicial process to offences against the administration of justice referred to in this article, committed on its territory, or by one of its nationals;

(b) Upon request by the Court, whenever it deems it proper, the State Party shall submit the case to its competent authorities for the purpose of prosecution. Those authorities shall treat such cases with diligence and devote sufficient resources to enable them to be conducted effectively.

Article 71

Sanctions for misconduct before the Court

1. The Court may sanction persons present before it who commit misconduct, including disruption of its proceedings or deliberate refusal to comply with its directions, by administrative measures other than imprisonment, such as temporary or permanent removal from the courtroom, a fine or other similar measures provided for in the Rules of Procedure and Evidence.

2. The procedures governing the imposition of the measures set forth in paragraph 1 shall be those provided for in the Rules of Procedure and Evidence.

Article 72

Protection of national security information

1. This article applies in any case where the disclosure of the information or documents of a State would, in the opinion of that State, prejudice its national security interests. Such cases include those falling within the scope of article 56, paragraphs 2 and 3, article 61, paragraph 3, article 64, paragraph 3, article 67, paragraph 2, article 68, paragraph 6, article 87, paragraph 6 and article 93, as well as cases arising at any other stage of the proceedings where such disclosure may be at issue.

2. This article shall also apply when a person who has been requested to give information or evidence has refused to do so or has referred the matter to the State on the ground that disclosure would prejudice the national security interests of a State and the State concerned confirms that it is of the opinion that disclosure would prejudice its national security interests.

3. Nothing in this article shall prejudice the requirements of confidentiality applicable under article 54, paragraph 3 (e) and (f), or the application of article 73.

4. If a State learns that information or documents of the State are being, or are likely to be, disclosed at any stage of the proceedings, and it is of the opinion that disclosure would prejudice its national security interests, that State shall have the right to intervene in order to obtain resolution of the issue in accordance with this article.

5. If, in the opinion of a State, disclosure of information would prejudice its national security interests, all reasonable steps will be taken by the State, acting in conjunction with the Prosecutor, the defence or the Pre-Trial Chamber or Trial Chamber, as the case may be, to seek to resolve the matter by cooperative means. Such steps may include:

(a) Modification or clarification of the request;

(b) A determination by the Court regarding the relevance of the information or evidence sought, or a determination as to whether the evidence, though relevant, could be or has been obtained from a source other than the requested State;

(c) Obtaining the information or evidence from a different source or in a different form; or

(d) Agreement on conditions under which the assistance could be provided including, among other things, providing summaries or redactions, limitations on disclosure, use of in camera or ex parte proceedings, or other protective measures permissible under the Statute and the Rules of Procedure and Evidence.

6. Once all reasonable steps have been taken to resolve the matter through cooperative means, and if the State considers that there are no means or conditions under which the information or documents could be provided or disclosed without prejudice to its national security interests, it shall so notify the Prosecutor or the Court of the specific reasons for its decision, unless a specific description of the reasons would itself necessarily result in such prejudice to the State's national security interests.

7. Thereafter, if the Court determines that the evidence is relevant and necessary for the establishment of the guilt or innocence of the accused, the Court may undertake the following actions:

(a) Where disclosure of the information or document is sought pursuant to a request for cooperation under Part 9 or the circumstances described in paragraph 2, and the State has invoked the ground for refusal referred to in article 93, paragraph 4:

(i) The Court may, before making any conclusion referred to in subparagraph 7 (a) (ii), request further consultations for the purpose of considering the State's representations, which may include, as appropriate, hearings in camera and ex parte;

(ii) If the Court concludes that, by invoking the ground for refusal under article 93, paragraph 4, in the circumstances of the case, the requested State is not acting in accordance with its obligations under this Statute, the Court may refer the matter in accordance with article 87, paragraph 7, specifying the reasons for its conclusion; and

(iii) The Court may make such inference in the trial of the accused as to the existence or non-existence of a fact, as may be appropriate in the circumstances; or

(b) In all other circumstances:

(i) Order disclosure; or

(ii) To the extent it does not order disclosure, make such inference in the trial of the accused as to the existence or non-existence of a fact, as may be appropriate in the circumstances.

Article 73

Third-party information or documents

If a State Party is requested by the Court to provide a document or information in its custody, possession or control, which was disclosed to it in confidence by a State, intergovernmental organization or international organization, it shall seek the consent of the originator to disclose that document or information. If the originator is a State Party, it shall either consent to disclosure of the information or document or undertake to resolve the issue of disclosure with the Court, subject to the provisions of article 72. If the originator is not a State Party and refuses to consent to disclosure, the requested State shall inform the Court that it is unable to provide the document or information because of a pre-existing obligation of confidentiality to the originator.

Article 74

Requirements for the decision

1. All the judges of the Trial Chamber shall be present at each stage of the trial and throughout their deliberations. The Presidency may, on a case-by-case basis, designate, as available, one or more alternate judges to be present at each stage of the trial and to replace a member of the Trial Chamber if that member is unable to continue attending.

2. The Trial Chamber's decision shall be based on its evaluation of the evidence and the entire proceedings. The decision shall not exceed the facts and circumstances described in the charges and any amendments to the charges. The Court may base its decision only on evidence submitted and discussed before it at the trial.

3. The judges shall attempt to achieve unanimity in their decision, failing which the decision shall be taken by a majority of the judges.

4. The deliberations of the Trial Chamber shall remain secret.

5. The decision shall be in writing and shall contain a full and reasoned statement of the Trial Chamber's findings on the evidence and conclusions. The Trial Chamber shall issue one decision. When there is no unanimity, the Trial Chamber's decision shall contain the views of the majority and the minority. The decision or a summary thereof shall be delivered in open court.

Article 75

Reparations to victims

1. The Court shall establish principles relating to reparations to, or in respect of, victims, including restitution, compensation and rehabilitation. On this basis, in its decision the Court may, either upon request or on its own motion in exceptional circumstances, determine the scope and extent of any damage, loss and injury to, or in respect of, victims and will state the principles on which it is acting.

2. The Court may make an order directly against a convicted person specifying appropriate reparations to, or in respect of, victims, including restitution, compensation and rehabilitation.

Where appropriate, the Court may order that the award for reparations be made through the Trust Fund provided for in article 79.

3. Before making an order under this article, the Court may invite and shall take account of representations from or on behalf of the convicted person, victims, other interested persons or interested States.

4. In exercising its power under this article, the Court may, after a person is convicted of a crime within the jurisdiction of the Court, determine whether, in order to give effect to an order which it may make under this article, it is necessary to seek measures under article 93, paragraph 1.

5. A State Party shall give effect to a decision under this article as if the provisions of article 109 were applicable to this article.

6. Nothing in this article shall be interpreted as prejudicing the rights of victims under national or international law.

Article 76

Sentencing

1. In the event of a conviction, the Trial Chamber shall consider the appropriate sentence to be imposed and shall take into account the evidence presented and submissions made during the trial that are relevant to the sentence.

2. Except where article 65 applies and before the completion of the trial, the Trial Chamber may on its own motion and shall, at the request of the Prosecutor or the accused, hold a further hearing to hear any additional evidence or submissions relevant to the sentence, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

3. Where paragraph 2 applies, any representations under article 75 shall be heard during the further hearing referred to in paragraph 2 and, if necessary, during any additional hearing.

4. The sentence shall be pronounced in public and, wherever possible, in the presence of the accused.

Part 7. PENALTIES

Article 77

Applicable penalties

1. Subject to article 110, the Court may impose one of the following penalties on a person convicted of a crime referred to in article 5 of this Statute:

(a) Imprisonment for a specified number of years, which may not exceed a maximum of 30 years; or

(b) A term of life imprisonment when justified by the extreme gravity of the crime and the individual circumstances of the convicted person.

2. In addition to imprisonment, the Court may order:

(a) A fine under the criteria provided for in the Rules of Procedure and Evidence;

(b) A forfeiture of proceeds, property and assets derived directly or indirectly from that crime, without prejudice to the rights of bona fide third parties.

Article 78

Determination of the sentence

1. In determining the sentence, the Court shall, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence, take into account such factors as the gravity of the crime and the individual circumstances of the convicted person.

2. In imposing a sentence of imprisonment, the Court shall deduct the time, if any, previously spent in detention in accordance with an order of the Court. The Court may deduct any time otherwise spent in detention in connection with conduct underlying the crime.

3. When a person has been convicted of more than one crime, the Court shall pronounce a sentence for each crime and a joint sentence specifying the total period of imprisonment. This period shall be no less than the highest individual sentence pronounced and shall not exceed 30 years imprisonment or a sentence of life imprisonment in conformity with article 77, paragraph 1 (b).

Article 79

Trust Fund

1. A Trust Fund shall be established by decision of the Assembly of States Parties for the benefit of victims of crimes within the jurisdiction of the Court, and of the families of such victims.

2. The Court may order money and other property collected through fines or forfeiture to be transferred, by order of the Court, to the Trust Fund.

3. The Trust Fund shall be managed according to criteria to be determined by the Assembly of States Parties.

Article 80

Non-prejudice to national application of penalties and national laws

Nothing in this Part affects the application by States of penalties prescribed by their national law, nor the law of States which do not provide for penalties prescribed in this Part.

Part 8. APPEAL AND REVISION

Article 81

Appeal against decision of acquittal or conviction or against sentence

1. A decision under article 74 may be appealed in accordance with the Rules of Procedure and Evidence as follows:

(a) The Prosecutor may make an appeal on any of the following grounds:

(i) Procedural error,

(ii) Error of fact, or

(iii) Error of law;

(b) The convicted person, or the Prosecutor on that person's behalf, may make an appeal on any of the following grounds:

(i) Procedural error,

(ii) Error of fact,

(iii) Error of law, or

(iv) Any other ground that affects the fairness or reliability of the proceedings or decision.

2. (a) A sentence may be appealed, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence, by the Prosecutor or the convicted person on the ground of disproportion between the crime and the sentence;

(b) If on an appeal against sentence the Court considers that there are grounds on which the conviction might be set aside, wholly or in part, it may invite the Prosecutor and the convicted person to submit grounds under article 81, paragraph 1 (a) or (b), and may render a decision on conviction in accordance with article 83;

(c) The same procedure applies when the Court, on an appeal against conviction only, considers that there are grounds to reduce the sentence under paragraph 2 (a).

3. (a) Unless the Trial Chamber orders otherwise, a convicted person shall remain in custody pending an appeal;

(b) When a convicted person's time in custody exceeds the sentence of imprisonment imposed, that person shall be released, except that if the Prosecutor is also appealing, the release may be subject to the conditions under subparagraph (c) below;

(c) In case of an acquittal, the accused shall be released immediately, subject to the following:

(i) Under exceptional circumstances, and having regard, inter alia, to the concrete risk of flight, the seriousness of the offence charged and the probability of success on appeal, the Trial Chamber, at the request of the Prosecutor, may maintain the detention of the person pending appeal;

(ii) A decision by the Trial Chamber under subparagraph (c) (i) may be appealed in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

4. Subject to the provisions of paragraph 3 (a) and (b), execution of the decision or sentence shall be suspended during the period allowed for appeal and for the duration of the appeal proceedings.

Article 82

Appeal against other decisions

1. Either party may appeal any of the following decisions in accordance with the Rules of Procedure and Evidence:

(a) A decision with respect to jurisdiction or admissibility;

(b) A decision granting or denying release of the person being investigated or prosecuted;

(c) A decision of the Pre-Trial Chamber to act on its own initiative under article 56, paragraph 3;

(d) A decision that involves an issue that would significantly affect the fair and expeditious conduct of the proceedings or the outcome of the trial, and for which, in the opinion of the Pre-Trial or Trial Chamber, an immediate resolution by the Appeals Chamber may materially advance the proceedings.

2. A decision of the Pre-Trial Chamber under article 57, paragraph 3 (d), may be appealed against by the State concerned or by the Prosecutor, with the leave of the Pre-Trial Chamber. The appeal shall be heard on an expedited basis.

3. An appeal shall not of itself have suspensive effect unless the Appeals Chamber so orders, upon request, in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

4. A legal representative of the victims, the convicted person or a bona fide owner of property adversely affected by an order under article 75 may appeal against the order for reparations, as provided in the Rules of Procedure and Evidence.

Article 83

Proceedings on appeal

1. For the purposes of proceedings under article 81 and this article, the Appeals Chamber shall have all the powers of the Trial Chamber.

2. If the Appeals Chamber finds that the proceedings appealed from were unfair in a way that affected the reliability of the decision or sentence, or that the decision or sentence appealed from was materially affected by error of fact or law or procedural error, it may:

(a) Reverse or amend the decision or sentence; or

(b) Order a new trial before a different Trial Chamber.

For these purposes, the Appeals Chamber may remand a factual issue to the original Trial Chamber for it to determine the issue and to report back accordingly, or may itself call evidence to determine the issue. When the decision or sentence has been appealed only by the person convicted, or the Prosecutor on that person's behalf, it cannot be amended to his or her detriment.

3. If in an appeal against sentence the Appeals Chamber finds that the sentence is disproportionate to the crime, it may vary the sentence in accordance with Part 7.

4. The judgement of the Appeals Chamber shall be taken by a majority of the judges and shall be delivered in open court. The judgement shall state the reasons on which it is based. When there is no unanimity, the judgement of the Appeals Chamber shall contain the views of the majority and the minority, but a judge may deliver a separate or dissenting opinion on a question of law.

5. The Appeals Chamber may deliver its judgement in the absence of the person acquitted or convicted.

Article 84

Revision of conviction or sentence

1. The convicted person or, after death, spouses, children, parents or one person alive at the time of the accused's death who has been given express written instructions from the accused to bring such a claim, or the Prosecutor on the person's behalf, may apply to the Appeals Chamber to revise the final judgement of conviction or sentence on the grounds that:

(a) New evidence has been discovered that:

(i) Was not available at the time of trial, and such unavailability was not wholly or partially attributable to the party making application; and

(ii) Is sufficiently important that had it been proved at trial it would have been likely to have resulted in a different verdict;

(b) It has been newly discovered that decisive evidence, taken into account at trial and upon which the conviction depends, was false, forged or falsified;

(c) One or more of the judges who participated in conviction or confirmation of the charges has committed, in that case, an act of serious misconduct or serious breach of duty of sufficient gravity to justify the removal of that judge or those judges from office under article 46.

2. The Appeals Chamber shall reject the application if it considers it to be unfounded. If it determines that the application is meritorious, it may, as appropriate:

(a) Reconvene the original Trial Chamber;

(b) Constitute a new Trial Chamber; or

(c) Retain jurisdiction over the matter,

with a view to, after hearing the parties in the manner set forth in the Rules of Procedure and Evidence, arriving at a determination on whether the judgement should be revised.

Article 85

Compensation to an arrested or convicted person

1. Anyone who has been the victim of unlawful arrest or detention shall have an enforceable right to compensation.

2. When a person has by a final decision been convicted of a criminal offence, and when subsequently his or her conviction has been reversed on the ground that a new or newly discovered fact shows conclusively that there has been a miscarriage of justice, the person who has suffered punishment as a result of such conviction shall be compensated according to law, unless it is proved that the non-disclosure of the unknown fact in time is wholly or partly attributable to him or her.

3. In exceptional circumstances, where the Court finds conclusive facts showing that there has been a grave and manifest miscarriage of justice, it may in its discretion award compensation, according to the criteria provided in the Rules of Procedure and Evidence, to a person who has been released from detention following a final decision of acquittal or a termination of the proceedings for that reason.

Part 9. INTERNATIONAL COOPERATION AND JUDICIAL ASSISTANCE

Article 86

General obligation to cooperate

States Parties shall, in accordance with the provisions of this Statute, cooperate fully with the Court in its investigation and prosecution of crimes within the jurisdiction of the Court.

Article 87

Requests for cooperation: general provisions

1. (a) The Court shall have the authority to make requests to States Parties for cooperation. The requests shall be transmitted through the diplomatic channel or any other appropriate channel as may be designated by each State Party upon ratification, acceptance, approval or accession.

Subsequent changes to the designation shall be made by each State Party in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

(b) When appropriate, without prejudice to the provisions of subparagraph (a), requests may also be transmitted through the International Criminal Police Organization or any appropriate regional organization.

2. Requests for cooperation and any documents supporting the request shall either be in or be accompanied by a translation into an official language of the requested State or one of the working languages of the Court, in accordance with the choice made by that State upon ratification, acceptance, approval or accession.

Subsequent changes to this choice shall be made in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

3. The requested State shall keep confidential a request for cooperation and any documents supporting the request, except to the extent that the disclosure is necessary for execution of the request.

4. In relation to any request for assistance presented under this Part, the Court may take such measures, including measures related to the protection of information, as may be necessary to ensure the safety or physical or psychological well-being of any victims, potential witnesses and their families. The Court may request that any information that is made available under this Part shall be provided and handled in a manner that protects the safety and physical or psychological well-being of any victims, potential witnesses and their families.

5. (a) The Court may invite any State not party to this Statute to provide assistance under this Part on the basis of an ad hoc arrangement, an agreement with such State or any other appropriate basis.

(b) Where a State not party to this Statute, which has entered into an ad hoc arrangement or an agreement with the Court, fails to cooperate with requests pursuant to any such arrangement or agreement, the Court may so inform the Assembly of States Parties or, where the Security Council referred the matter to the Court, the Security Council.

6. The Court may ask any intergovernmental organization to provide information or documents. The Court may also ask for other forms of cooperation and assistance which may be agreed upon with such an organization and which are in accordance with its competence or mandate.

7. Where a State Party fails to comply with a request to cooperate by the Court contrary to the provisions of this Statute, thereby preventing the Court from exercising its functions and powers under this Statute, the Court may make a finding to that effect and refer the matter to the Assembly of States Parties or, where the Security Council referred the matter to the Court, to the Security Council.

Article 88

Availability of procedures under national law

States Parties shall ensure that there are procedures available under their national law for all of the forms of cooperation which are specified under this Part.

Article 89

Surrender of persons to the Court

1. The Court may transmit a request for the arrest and surrender of a person, together with the material supporting the request outlined in article 91, to any State on the territory of which that person may be found and shall request the cooperation of that State in the arrest and surrender of such a person. States Parties shall, in accordance with the provisions of this Part and the procedure under their national law, comply with requests for arrest and surrender.

2. Where the person sought for surrender brings a challenge before a national court on the basis of the principle of ne bis in idem as provided in article 20, the requested State shall immediately consult with the Court to determine if there has been a relevant ruling on admissibility. If the case is admissible, the requested State shall proceed with the execution of the request. If an admissibility ruling is pending, the requested State may postpone the execution of the request for surrender of the person until the Court makes a determination on admissibility.

3. (a) A State Party shall authorize, in accordance with its national procedural law, transportation through its territory of a person being surrendered to the Court by another State, except where transit through that State would impede or delay the surrender.

(b) A request by the Court for transit shall be transmitted in accordance with article 87. The request for transit shall contain:

(i) A description of the person being transported;

(ii) A brief statement of the facts of the case and their legal characterization; and

(iii) The warrant for arrest and surrender;

(c) A person being transported shall be detained in custody during the period of transit;

(d) No authorization is required if the person is transported by air and no landing is scheduled on the territory of the transit State;

(e) If an unscheduled landing occurs on the territory of the transit State, that State may require a request for transit from the Court as provided for in subparagraph (b). The transit State shall detain the person being transported until the request for transit is received and the transit is effected, provided that detention for purposes of this subparagraph may not be extended beyond 96 hours from the unscheduled landing unless the request is received within that time.

4. If the person sought is being proceeded against or is serving a sentence in the requested State for a crime different from that for which surrender to the Court is sought, the requested State, after making its decision to grant the request, shall consult with the Court.

Article 90

Competing requests

1. A State Party which receives a request from the Court for the surrender of a person under article 89 shall, if it also receives a request from any other State for the extradition of the same person for the same conduct which forms the basis of the crime for which the Court seeks the person's surrender, notify the Court and the requesting State of that fact.

2. Where the requesting State is a State Party, the requested State shall give priority to the request from the Court if:

(a) The Court has, pursuant to article 18 or 19, made a determination that the case in respect of which surrender is sought is admissible and that determination takes into account the investigation or prosecution conducted by the requesting State in respect of its request for extradition; or

(b) The Court makes the determination described in subparagraph (a) pursuant to the requested State's notification under paragraph 1.

3. Where a determination under paragraph 2 (a) has not been made, the requested State may, at its discretion, pending the determination of the Court under paragraph 2 (b), proceed to deal with the request for extradition from the requesting State but shall not extradite the person until the Court has determined that the case is inadmissible. The Court's determination shall be made on an expedited basis.

4. If the requesting State is a State not Party to this Statute the requested State, if it is not under an international obligation to extradite the person to the requesting State, shall give priority to the request for surrender from the Court, if the Court has determined that the case is admissible.

5. Where a case under paragraph 4 has not been determined to be admissible by the Court, the requested State may, at its discretion, proceed to deal with the request for extradition from the requesting State.

6. In cases where paragraph 4 applies except that the requested State is under an existing international obligation to extradite the person to the requesting State not Party to this Statute, the requested State shall determine whether to surrender the person to the Court or extradite the person to the requesting State. In making its decision, the requested State shall consider all the relevant factors, including but not limited to:

(a) The respective dates of the requests;

(b) The interests of the requesting State including, where relevant, whether the crime was committed in its territory and the nationality of the victims and of the person sought; and

(c) The possibility of subsequent surrender between the Court and the requesting State.

7. Where a State Party which receives a request from the Court for the surrender of a person also receives a request from any State for the extradition of the same person for conduct other than that which constitutes the crime for which the Court seeks the person's surrender:

(a) The requested State shall, if it is not under an existing international obligation to extradite the person to the requesting State, give priority to the request from the Court;

(b) The requested State shall, if it is under an existing international obligation to extradite the person to the requesting State, determine whether to surrender the person to the Court or to extradite the person to the requesting State. In making its decision, the requested State shall consider all the relevant factors, including but not limited to those set out in paragraph 6, but shall give special consideration to the relative nature and gravity of the conduct in question.

8. Where pursuant to a notification under this article, the Court has determined a case to be inadmissible, and subsequently extradition to the requesting State is refused, the requested State shall notify the Court of this decision.

Article 91

Contents of request for arrest and surrender

1. A request for arrest and surrender shall be made in writing. In urgent cases, a request may be made by any medium capable of delivering a written record, provided that the request shall be confirmed through the channel provided for in article 87, paragraph 1 (a).

2. In the case of a request for the arrest and surrender of a person for whom a warrant of arrest has been issued by the Pre-Trial Chamber under article 58, the request shall contain or be supported by:

(a) Information describing the person sought, sufficient to identify the person, and information as to that person's probable location;

(b) A copy of the warrant of arrest; and

(c) Such documents, statements or information as may be necessary to meet the requirements for the surrender process in the requested State, except that those requirements should not be more burdensome than those applicable to requests for extradition pursuant to treaties or arrangements between the requested State and other States and should, if possible, be less burdensome, taking into account the distinct nature of the Court.

3. In the case of a request for the arrest and surrender of a person already convicted, the request shall contain or be supported by:

(a) A copy of any warrant of arrest for that person;

(b) A copy of the judgement of conviction;

(c) Information to demonstrate that the person sought is the one referred to in the judgement of conviction; and

(d) If the person sought has been sentenced, a copy of the sentence imposed and, in the case of a sentence for imprisonment, a statement of any time already served and the time remaining to be served.

4. Upon the request of the Court, a State Party shall consult with the Court, either generally or with respect to a specific matter, regarding any requirements under its national law that may apply under paragraph 2 (c). During the consultations, the State Party shall advise the Court of the specific requirements of its national law.

Article 92

Provisional arrest

1. In urgent cases, the Court may request the provisional arrest of the person sought, pending presentation of the request for surrender and the documents supporting the request as specified in article 91.

2. The request for provisional arrest shall be made by any medium capable of delivering a written record and shall contain:

(a) Information describing the person sought, sufficient to identify the person, and information as to that person's probable location;

(b) A concise statement of the crimes for which the person's arrest is sought and of the facts which are alleged to constitute those crimes, including, where possible, the date and location of the crime;

(c) A statement of the existence of a warrant of arrest or a judgement of conviction against the person sought; and

(d) A statement that a request for surrender of the person sought will follow.

3. A person who is provisionally arrested may be released from custody if the requested State has not received the request for surrender and the documents supporting the request as specified in article 91 within the time limits specified in the Rules of Procedure and Evidence. However, the person may consent to surrender before the expiration of this period if permitted by the law of the requested State. In such a case, the requested State shall proceed to surrender the person to the Court as soon as possible.

4. The fact that the person sought has been released from custody pursuant to paragraph 3 shall not prejudice the subsequent arrest and surrender of that person if the request for surrender and the documents supporting the request are delivered at a later date.

Article 93

Other forms of cooperation

1. States Parties shall, in accordance with the provisions of this Part and under procedures of national law, comply with requests by the Court to provide the following assistance in relation to investigations or prosecutions:

(a) The identification and whereabouts of persons or the location of items;

(b) The taking of evidence, including testimony under oath, and the production of evidence, including expert opinions and reports necessary to the Court;

(c) The questioning of any person being investigated or prosecuted;

(d) The service of documents, including judicial documents;

(e) Facilitating the voluntary appearance of persons as witnesses or experts before the Court;

(f) The temporary transfer of persons as provided in paragraph 7;

(g) The examination of places or sites, including the exhumation and examination of grave sites;

(h) The execution of searches and seizures;

(i) The provision of records and documents, including official records and documents;

(j) The protection of victims and witnesses and the preservation of evidence;

(k) The identification, tracing and freezing or seizure of proceeds, property and assets and instrumentalities of crimes for the purpose of eventual forfeiture, without prejudice to the rights of bona fide third parties; and

(l) Any other type of assistance which is not prohibited by the law of the requested State, with a view to facilitating the investigation and prosecution of crimes within the jurisdiction of the Court.

2. The Court shall have the authority to provide an assurance to a witness or an expert appearing before the Court that he or she will not be prosecuted, detained or subjected to any restriction of personal freedom by the Court in respect of any act or omission that preceded the departure of that person from the requested State.

3. Where execution of a particular measure of assistance detailed in a request presented under paragraph 1, is prohibited in the requested State on the basis of an existing fundamental legal principle of general application, the requested State shall promptly consult with the Court to try to resolve the matter. In the consultations, consideration should be given to whether the assistance can be rendered in another manner or subject to conditions. If after consultations the matter cannot be resolved, the Court shall modify the request as necessary.

4. In accordance with article 72, a State Party may deny a request for assistance, in whole or in part, only if the request concerns the production of any documents or disclosure of evidence which relates to its national security.

5. Before denying a request for assistance under paragraph 1 (l), the requested State shall consider whether the assistance can be provided subject to specified conditions, or whether the assistance can be provided at a later date or in an alternative manner, provided that if the Court or the Prosecutor accepts the assistance subject to conditions, the Court or the Prosecutor shall abide by them.

6. If a request for assistance is denied, the requested State Party shall promptly inform the Court or the Prosecutor of the reasons for such denial.

7. (a) The Court may request the temporary transfer of a person in custody for purposes of identification or for obtaining testimony or other assistance. The person may be transferred if the following conditions are fulfilled:

(i) The person freely gives his or her informed consent to the transfer; and

(ii) The requested State agrees to the transfer, subject to such conditions as that State and the Court may agree.

(b) The person being transferred shall remain in custody. When the purposes of the transfer have been fulfilled, the Court shall return the person without delay to the requested State.

8. (a) The Court shall ensure the confidentiality of documents and information, except as required for the investigation and proceedings described in the request.

(b) The requested State may, when necessary, transmit documents or information to the Prosecutor on a confidential basis. The Prosecutor may then use them solely for the purpose of generating new evidence.

(c) The requested State may, on its own motion or at the request of the Prosecutor, subsequently consent to the disclosure of such documents or information. They may then be used as evidence pursuant to the provisions of Parts 5 and 6 and in accordance with the Rules of Procedure and Evidence.

9. (a) (i) In the event that a State Party receives competing requests, other than for surrender or extradition, from the Court and from another State pursuant to an international obligation, the State Party shall endeavour, in consultation with the Court and the other State, to meet both requests, if necessary by postponing or attaching conditions to one or the other request.

(ii) Failing that, competing requests shall be resolved in accordance with the principles established in article 90.

(b) Where, however, the request from the Court concerns information, property or persons which are subject to the control of a third State or an international organization by virtue of an international agreement, the requested States shall so inform the Court and the Court shall direct its request to the third State or international organization.

10. (a) The Court may, upon request, cooperate with and provide assistance to a State Party conducting an investigation into or trial in respect of conduct which constitutes a crime within the jurisdiction of the Court or which constitutes a serious crime under the national law of the requesting State.

(b) (i) The assistance provided under subparagraph (a) shall include, inter alia:

a. The transmission of statements, documents or other types of evidence obtained in the course of an investigation or a trial conducted by the Court; and

b. The questioning of any person detained by order of the Court;

(ii) In the case of assistance under subparagraph (b) (i) a:

a. If the documents or other types of evidence have been obtained with the assistance of a State, such transmission shall require the consent of that State;

b. If the statements, documents or other types of evidence have been provided by a witness or expert, such transmission shall be subject to the provisions of article 68.

(c) The Court may, under the conditions set out in this paragraph, grant a request for assistance under this paragraph from a State which is not a Party to this Statute.

Article 94

Postponement of execution of a request in respect of ongoing investigation or prosecution

1. If the immediate execution of a request would interfere with an ongoing investigation or prosecution of a case different from that to which the request relates, the requested State may postpone the execution of the request for a period of time agreed upon with the Court. However, the postponement shall be no longer than is necessary to complete the relevant investigation or prosecution in the requested State. Before making a decision to postpone, the requested State should consider whether the assistance may be immediately provided subject to certain conditions.

2. If a decision to postpone is taken pursuant to paragraph 1, the Prosecutor may, however, seek measures to preserve evidence, pursuant to article 93, paragraph 1 (j).

Article 95

Postponement of execution of a request in respect of an admissibility challenge

Where there is an admissibility challenge under consideration by the Court pursuant to article 18 or 19, the requested State may postpone the execution of a request under this Part pending a determination by the Court, unless the Court has specifically ordered that the Prosecutor may pursue the collection of such evidence pursuant to article 18 or 19.

Article 96

Contents of request for other forms of assistance under article 93

1. A request for other forms of assistance referred to in article 93 shall be made in writing. In urgent cases, a request may be made by any medium capable of delivering a written record, provided that the request shall be confirmed through the channel provided for in article 87, paragraph 1 (a).

2. The request shall, as applicable, contain or be supported by the following:

(a) A concise statement of the purpose of the request and the assistance sought, including the legal basis and the grounds for the request;

(b) As much detailed information as possible about the location or identification of any person or place that must be found or identified in order for the assistance sought to be provided;

(c) A concise statement of the essential facts underlying the request;

(d) The reasons for and details of any procedure or requirement to be followed;

(e) Such information as may be required under the law of the requested State in order to execute the request; and

(f) Any other information relevant in order for the assistance sought to be provided.

3. Upon the request of the Court, a State Party shall consult with the Court, either generally or with respect to a specific matter, regarding any requirements under its national law that may apply under paragraph 2 (e). During the consultations, the State Party shall advise the Court of the specific requirements of its national law.

4. The provisions of this article shall, where applicable, also apply in respect of a request for assistance made to the Court.

Article 97

Consultations

Where a State Party receives a request under this Part in relation to which it identifies problems which may impede or prevent the execution of the request, that State shall consult with the Court without delay in order to resolve the matter. Such problems may include, inter alia:

(a) Insufficient information to execute the request;

(b) In the case of a request for surrender, the fact that despite best efforts, the person sought cannot be located or that the investigation conducted has determined that the person in the requested State is clearly not the person named in the warrant; or

(c) The fact that execution of the request in its current form would require the requested State to breach a pre-existing treaty obligation undertaken with respect to another State.

Article 98

Cooperation with respect to waiver of immunity and consent to surrender

1. The Court may not proceed with a request for surrender or assistance which would require the requested State to act inconsistently with its obligations under international law with respect to the State or diplomatic immunity of a person or property of a third State, unless the Court can first obtain the cooperation of that third State for the waiver of the immunity.

2. The Court may not proceed with a request for surrender which would require the requested State to act inconsistently with its obligations under international agreements pursuant to which the consent of a sending State is required to surrender a person of that State to the Court, unless the Court can first obtain the cooperation of the sending State for the giving of consent for the surrender.

Article 99

Execution of requests under articles 93 and 96

1. Requests for assistance shall be executed in accordance with the relevant procedure under the law of the requested State and, unless prohibited by such law, in the manner specified in the request, including following any procedure outlined therein or permitting persons specified in the request to be present at and assist in the execution process.

2. In the case of an urgent request, the documents or evidence produced in response shall, at the request of the Court, be sent urgently.

3. Replies from the requested State shall be transmitted in their original language and form.

4. Without prejudice to other articles in this Part, where it is necessary for the successful execution of a request which can be executed without any compulsory measures, including specifically the interview of or taking evidence from a person on a voluntary basis, including doing so without the presence of the authorities of the requested State Party if it is essential for the request to be executed, and the examination without modification of a public site or other public place, the Prosecutor may execute such request directly on the territory of a State as follows:

(a) When the State Party requested is a State on the territory of which the crime is alleged to have been committed, and there has been a determination of admissibility pursuant to article 18 or 19, the Prosecutor may directly execute such request following all possible consultations with the requested State Party;

(b) In other cases, the Prosecutor may execute such request following consultations with the requested State Party and subject to any reasonable conditions or concerns raised by that State Party. Where the requested State Party identifies problems with the execution of a request pursuant to this subparagraph it shall, without delay, consult with the Court to resolve the matter.

5. Provisions allowing a person heard or examined by the Court under article 72 to invoke restrictions designed to prevent disclosure of confidential information connected with national security shall also apply to the execution of requests for assistance under this article.

Article 100

Costs

1. The ordinary costs for execution of requests in the territory of the requested State shall be borne by that State, except for the following, which shall be borne by the Court:

(a) Costs associated with the travel and security of witnesses and experts or the transfer under article 93 of persons in custody;

(b) Costs of translation, interpretation and transcription;

(c) Travel and subsistence costs of the judges, the Prosecutor, the Deputy Prosecutors, the Registrar, the Deputy Registrar and staff of any organ of the Court;

(d) Costs of any expert opinion or report requested by the Court;

(e) Costs associated with the transport of a person being surrendered to the Court by a custodial State; and

(f) Following consultations, any extraordinary costs that may result from the execution of a request.

2. The provisions of paragraph 1 shall, as appropriate, apply to requests from States Parties to the Court. In that case, the Court shall bear the ordinary costs of execution.

Article 101

Rule of speciality

1. A person surrendered to the Court under this Statute shall not be proceeded against, punished or detained for any conduct committed prior to surrender, other than the conduct or course of conduct which forms the basis of the crimes for which that person has been surrendered.

2. The Court may request a waiver of the requirements of paragraph 1 from the State which surrendered the person to the Court and, if necessary, the Court shall provide additional information in accordance with article 91. States Parties shall have the authority to provide a waiver to the Court and should endeavour to do so.

Article 102

Use of terms

For the purposes of this Statute:

(a) "surrender" means the delivering up of a person by a State to the Court, pursuant to this Statute.

(b) "extradition" means the delivering up of a person by one State to another as provided by treaty, convention or national legislation.

Part 10. ENFORCEMENT

Article 103

Role of States in enforcement of sentences of imprisonment

1. (a) A sentence of imprisonment shall be served in a State designated by the Court from a list of States which have indicated to the Court their willingness to accept sentenced persons.

(b) At the time of declaring its willingness to accept sentenced persons, a State may attach conditions to its acceptance as agreed by the Court and in accordance with this Part.

(c) A State designated in a particular case shall promptly inform the Court whether it accepts the Court's designation.

2. (a) The State of enforcement shall notify the Court of any circumstances, including the exercise of any conditions agreed under paragraph 1, which could materially affect the terms or extent of the imprisonment. The Court shall be given at least 45 days' notice of any such known or foreseeable circumstances. During this period, the State of enforcement shall take no action that might prejudice its obligations under article 110.

(b) Where the Court cannot agree to the circumstances referred to in subparagraph (a), it shall notify the State of enforcement and proceed in accordance with article 104, paragraph 1.

3. In exercising its discretion to make a designation under paragraph 1, the Court shall take into account the following:

(a) The principle that States Parties should share the responsibility for enforcing sentences of imprisonment, in accordance with principles of equitable distribution, as provided in the Rules of Procedure and Evidence;

(b) The application of widely accepted international treaty standards governing the treatment of prisoners;

(c) The views of the sentenced person;

(d) The nationality of the sentenced person;

(e) Such other factors regarding the circumstances of the crime or the person sentenced, or the effective enforcement of the sentence, as may be appropriate in designating the State of enforcement.

4. If no State is designated under paragraph 1, the sentence of imprisonment shall be served in a prison facility made available by the host State, in accordance with the conditions set out in the headquarters agreement referred to in article 3, paragraph 2. In such a case, the costs arising out of the enforcement of a sentence of imprisonment shall be borne by the Court.

Article 104

Change in designation of State of enforcement

1. The Court may, at any time, decide to transfer a sentenced person to a prison of another State.

2. A sentenced person may, at any time, apply to the Court to be transferred from the State of enforcement.

Article 105

Enforcement of the sentence

1. Subject to conditions which a State may have specified in accordance with article 103, paragraph 1 (b), the sentence of imprisonment shall be binding on the States Parties, which shall in no case modify it.

2. The Court alone shall have the right to decide any application for appeal and revision. The State of enforcement shall not impede the making of any such application by a sentenced person.

Article 106

Supervision of enforcement of sentences and conditions of imprisonment

1. The enforcement of a sentence of imprisonment shall be subject to the supervision of the Court and shall be consistent with widely accepted international treaty standards governing treatment of prisoners.

2. The conditions of imprisonment shall be governed by the law of the State of enforcement and shall be consistent with widely accepted international treaty standards governing treatment of prisoners; in no case shall such conditions be more or less favourable than those available to prisoners convicted of similar offences in the State of enforcement.

3. Communications between a sentenced person and the Court shall be unimpeded and confidential.

Article 107

Transfer of the person upon completion of sentence

1. Following completion of the sentence, a person who is not a national of the State of enforcement may, in accordance with the law of the State of enforcement, be transferred to a State which is obliged to receive him or her, or to another State which agrees to receive him or her, taking into account any wishes of the person to be transferred to that State, unless the State of enforcement authorizes the person to remain in its territory.

2. If no State bears the costs arising out of transferring the person to another State pursuant to paragraph 1, such costs shall be borne by the Court.

3. Subject to the provisions of article 108, the State of enforcement may also, in accordance with its national law, extradite or otherwise surrender the person to a State which has requested the extradition or surrender of the person for purposes of trial or enforcement of a sentence.

Article 108

Limitation on the prosecution or punishment of other offences

1. A sentenced person in the custody of the State of enforcement shall not be subject to prosecution or punishment or to extradition to a third State for any conduct engaged in prior to that person's delivery to the State of enforcement, unless such prosecution, punishment or extradition has been approved by the Court at the request of the State of enforcement.

2. The Court shall decide the matter after having heard the views of the sentenced person.

3. Paragraph 1 shall cease to apply if the sentenced person remains voluntarily for more than 30 days in the territory of the State of enforcement after having served the full sentence imposed by the Court, or returns to the territory of that State after having left it.

Article 109

Enforcement of fines and forfeiture measures

1. States Parties shall give effect to fines or forfeitures ordered by the Court under Part 7, without prejudice to the rights of bona fide third parties, and in accordance with the procedure of their national law.

2. If a State Party is unable to give effect to an order for forfeiture, it shall take measures to recover the value of the proceeds, property or assets ordered by the Court to be forfeited, without prejudice to the rights of bona fide third parties.

3. Property, or the proceeds of the sale of real property or, where appropriate, the sale of other property, which is obtained by a State Party as a result of its enforcement of a judgement of the Court shall be transferred to the Court.

Article 110

Review by the Court concerning reduction of sentence

1. The State of enforcement shall not release the person before expiry of the sentence pronounced by the Court.

2. The Court alone shall have the right to decide any reduction of sentence, and shall rule on the matter after having heard the person.

3. When the person has served two thirds of the sentence, or 25 years in the case of life imprisonment, the Court shall review the sentence to determine whether it should be reduced. Such a review shall not be conducted before that time.

4. In its review under paragraph 3, the Court may reduce the sentence if it finds that one or more of the following factors are present:

(a) The early and continuing willingness of the person to cooperate with the Court in its investigations and prosecutions;

(b) The voluntary assistance of the person in enabling the enforcement of the judgements and orders of the Court in other cases, and in particular providing assistance in locating assets subject to orders of fine, forfeiture or reparation which may be used for the benefit of victims; or

(c) Other factors establishing a clear and significant change of circumstances sufficient to justify the reduction of sentence, as provided in the Rules of Procedure and Evidence.

5. If the Court determines in its initial review under paragraph 3 that it is not appropriate to reduce the sentence, it shall thereafter review the question of reduction of sentence at such intervals and applying such criteria as provided for in the Rules of Procedure and Evidence.

Article 111

Escape

If a convicted person escapes from custody and flees the State of enforcement, that State may, after consultation with the Court, request the person's surrender from the State in which the person is located pursuant to existing bilateral or multilateral arrangements, or may request that the Court seek the person's surrender, in accordance with Part 9. It may direct that the person be delivered to the State in which he or she was serving the sentence or to another State designated by the Court.

Part 11. ASSEMBLY OF STATES PARTIES

Article 112

Assembly of States Parties

1. An Assembly of States Parties to this Statute is hereby established. Each State Party shall have one representative in the Assembly who may be accompanied by alternates and advisers. Other States which have signed this Statute or the Final Act may be observers in the Assembly.

2. The Assembly shall:

(a) Consider and adopt, as appropriate, recommendations of the Preparatory Commission;

(b) Provide management oversight to the Presidency, the Prosecutor and the Registrar regarding the administration of the Court;

(c) Consider the reports and activities of the Bureau established under paragraph 3 and take appropriate action in regard thereto;

(d) Consider and decide the budget for the Court;

(e) Decide whether to alter, in accordance with article 36, the number of judges;

(f) Consider pursuant to article 87, paragraphs 5 and 7, any question relating to non-cooperation;

(g) Perform any other function consistent with this Statute or the Rules of Procedure and Evidence.

3. (a) The Assembly shall have a Bureau consisting of a President, two Vice-Presidents and 18 members elected by the Assembly for three-year terms.

(b) The Bureau shall have a representative character, taking into account, in particular, equitable geographical distribution and the adequate representation of the principal legal systems of the world.

(c) The Bureau shall meet as often as necessary, but at least once a year. It shall assist the Assembly in the discharge of its responsibilities.

4. The Assembly may establish such subsidiary bodies as may be necessary, including an independent oversight mechanism for inspection, evaluation and investigation of the Court, in order to enhance its efficiency and economy.

5. The President of the Court, the Prosecutor and the Registrar or their representatives may participate, as appropriate, in meetings of the Assembly and of the Bureau.

6. The Assembly shall meet at the seat of the Court or at the Headquarters of the United Nations once a year and, when circumstances so require, hold special sessions. Except as otherwise specified in this Statute, special sessions shall be convened by the Bureau on its own initiative or at the request of one third of the States Parties.

7. Each State Party shall have one vote. Every effort shall be made to reach decisions by consensus in the Assembly and in the Bureau. If consensus cannot be reached, except as otherwise provided in the Statute:

(a) Decisions on matters of substance must be approved by a two-thirds majority of those present and voting provided that an absolute majority of States Parties constitutes the quorum for voting;

(b) Decisions on matters of procedure shall be taken by a simple majority of States Parties present and voting.

8. A State Party which is in arrears in the payment of its financial contributions towards the costs of the Court shall have no vote in the Assembly and in the Bureau if the amount of its arrears equals or exceeds the amount of the contributions due from it for the preceding two full years. The Assembly may, nevertheless, permit such a State Party to vote in the Assembly and in the Bureau if it is satisfied that the failure to pay is due to conditions beyond the control of the State Party.

9. The Assembly shall adopt its own rules of procedure.

10. The official and working languages of the Assembly shall be those of the General Assembly of the United Nations.

Part 12. FINANCING

Article 113

Financial Regulations

Except as otherwise specifically provided, all financial matters related to the Court and the meetings of the Assembly of States Parties, including its Bureau and subsidiary bodies, shall be governed by this Statute and the Financial Regulations and Rules adopted by the Assembly of States Parties.

Article 114

Payment of expenses

Expenses of the Court and the Assembly of States Parties, including its Bureau and subsidiary bodies, shall be paid from the funds of the Court.

Article 115

Funds of the Court and of the Assembly of States Parties

The expenses of the Court and the Assembly of States Parties, including its Bureau and subsidiary bodies, as provided for in the budget decided by the Assembly of States Parties, shall be provided by the following sources:

(a) Assessed contributions made by States Parties;

(b) Funds provided by the United Nations, subject to the approval of the General Assembly, in particular in relation to the expenses incurred due to referrals by the Security Council.

Article 116

Voluntary contributions

Without prejudice to article 115, the Court may receive and utilize, as additional funds, voluntary contributions from Governments, international organizations, individuals, corporations and other entities, in accordance with relevant criteria adopted by the Assembly of States Parties.

Article 117

Assessment of contributions

The contributions of States Parties shall be assessed in accordance with an agreed scale of assessment, based on the scale adopted by the United Nations for its regular budget and adjusted in accordance with the principles on which that scale is based.

Article 118

Annual audit

The records, books and accounts of the Court, including its annual financial statements, shall be audited annually by an independent auditor.

Part 13. FINAL CLAUSES

Article 119

Settlement of disputes

1. Any dispute concerning the judicial functions of the Court shall be settled by the decision of the Court.

2. Any other dispute between two or more States Parties relating to the interpretation or application of this Statute which is not settled through negotiations within three months of their commencement shall be referred to the Assembly of States Parties. The Assembly may itself seek to settle the dispute or may make recommendations on further means of settlement of the dispute, including referral to the International Court of Justice in conformity with the Statute of that Court.

Article 120

Reservations

No reservations may be made to this Statute.

Article 121

Amendments

1. After the expiry of seven years from the entry into force of this Statute, any State Party may propose amendments thereto. The text of any proposed amendment shall be submitted to the Secretary-General of the United Nations, who shall promptly circulate it to all States Parties.

2. No sooner than three months from the date of notification, the Assembly of States Parties, at its next meeting, shall, by a majority of those present and voting, decide whether to take up the proposal. The Assembly may deal with the proposal directly or convene a Review Conference if the issue involved so warrants.

3. The adoption of an amendment at a meeting of the Assembly of States Parties or at a Review Conference on which consensus cannot be reached shall require a two-thirds majority of States Parties.

4. Except as provided in paragraph 5, an amendment shall enter into force for all States Parties one year after instruments of ratification or acceptance have been deposited with the Secretary-General of the United Nations by seven-eighths of them.

5. Any amendment to articles 5, 6, 7 and 8 of this Statute shall enter into force for those States Parties which have accepted the amendment one year after the deposit of their instruments of ratification or acceptance. In respect of a State Party which has not accepted the amendment, the Court shall not exercise its jurisdiction regarding a crime covered by the amendment when committed by that State Party's nationals or on its territory.

6. If an amendment has been accepted by seven-eighths of States Parties in accordance with paragraph 4, any State Party which has not accepted the amendment may withdraw from this Statute with immediate effect, notwithstanding article 127, paragraph 1, but subject to article 127, paragraph 2, by giving notice no later than one year after the entry into force of such amendment.

7. The Secretary-General of the United Nations shall circulate to all States Parties any amendment adopted at a meeting of the Assembly of States Parties or at a Review Conference.

Article 122

Amendments to provisions of an institutional nature

1. Amendments to provisions of this Statute which are of an exclusively institutional nature, namely, article 35, article 36, paragraphs 8 and 9, article 37, article 38, article 39, paragraphs 1 (first two sentences), 2 and 4, article 42, paragraphs 4 to 9, article 43, paragraphs 2 and 3, and articles 44, 46, 47 and 49, may be proposed at any time, notwithstanding article 121, paragraph 1, by any State Party. The text of any proposed amendment shall be submitted to the Secretary-General of the United Nations or such other person designated by the Assembly of States Parties who shall promptly circulate it to all States Parties and to others participating in the Assembly.

2. Amendments under this article on which consensus cannot be reached shall be adopted by the Assembly of States Parties or by a Review Conference, by a two-thirds majority of States Parties. Such amendments shall enter into force for all States Parties six months after their adoption by the Assembly or, as the case may be, by the Conference.

Article 123

Review of the Statute

1. Seven years after the entry into force of this Statute the Secretary-General of the United Nations shall convene a Review Conference to consider any amendments to this Statute. Such review may include, but is not limited to, the list of crimes contained in article 5. The Conference shall be open to those participating in the Assembly of States Parties and on the same conditions.

2. At any time thereafter, at the request of a State Party and for the purposes set out in paragraph 1, the Secretary-General of the United Nations shall, upon approval by a majority of States Parties, convene a Review Conference.

3. The provisions of article 121, paragraphs 3 to 7, shall apply to the adoption and entry into force of any amendment to the Statute considered at a Review Conference.

Article 124

Transitional Provision

Notwithstanding article 12, paragraphs 1 and 2, a State, on becoming a party to this Statute, may declare that, for a period of seven years after the entry into force of this Statute for the State concerned, it does not accept the jurisdiction of the Court with respect to the category of crimes referred to in article 8 when a crime is alleged to have been committed by its nationals or on its territory. A declaration under this article may be withdrawn at any time. The provisions of this article shall be reviewed at the Review Conference convened in accordance with article 123, paragraph 1.

Article 125

Signature, ratification, acceptance, approval or accession

1. This Statute shall be open for signature by all States in Rome, at the headquarters of the Food and Agriculture Organization of the United Nations, on 17 July 1998. Thereafter, it shall remain open for signature in Rome at the Ministry of Foreign Affairs of Italy until 17 October 1998. After that date, the Statute shall remain open for signature in New York, at United Nations Headquarters, until 31 December 2000.

2. This Statute is subject to ratification, acceptance or approval by signatory States. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

3. This Statute shall be open to accession by all States. Instruments of accession shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

Article 126

Entry into force

1. This Statute shall enter into force on the first day of the month after the 60th day following the date of the deposit of the 60th instrument of ratification, acceptance, approval or accession with the Secretary-General of the United Nations.

2. For each State ratifying, accepting, approving or acceding to this Statute after the deposit of the 60th instrument of ratification, acceptance, approval or accession, the Statute shall enter into force on the first day of the month after the 60th day following the deposit by such State of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

Article 127

Withdrawal

1. A State Party may, by written notification addressed to the Secretary-General of the United Nations, withdraw from this Statute. The withdrawal shall take effect one year after the date of receipt of the notification, unless the notification specifies a later date.

2. A State shall not be discharged, by reason of its withdrawal, from the obligations arising from this Statute while it was a Party to the Statute, including any financial obligations which may have accrued. Its withdrawal shall not affect any cooperation with the Court in connection with criminal investigations and proceedings in relation to which the withdrawing State had a duty to cooperate and which were commenced prior to the date on which the withdrawal became effective, nor shall it prejudice in any way the continued consideration of any matter which was already under consideration by the Court prior to the date on which the withdrawal became effective.

Article 128

Authentic texts

The original of this Statute, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations, who shall send certified copies thereof to all States.

IN WITNESS WHEREOF, the undersigned, being duly authorized thereto by their respective Governments, have signed this Statute.

DONE at Rome, this 17th day of July 1998.

PREAMBULA

Šo Statūtu Dalībvalstis,

apzinoties, ka visas tautas ir saistītas ar kopējām saitēm, to kultūras savijušās kopīgā mantojumā, un norūpējušās, ka šī trauslā mozaīka var tikt izjaukta jebkuru mirkli,

apzinoties, ka šī gadsimta laikā miljoniem bērnu, sieviešu un vīriešu ir kļuvuši par neiedomājamas nežēlastības upuriem, kas dziļi satricina cilvēces sirdsapziņu,

atzīstot, ka šādi nopietni noziegumi apdraud mieru, drošību un labklājību pasaulē,

apstiprinot, ka visnopietnākie noziegumi, par kuriem kopumā ir nobažījusies starptautiskā sabiedrība, nedrīkst palikt nesodīti, un, ka to efektīva izskatīšana, ir jānodrošina kā valsts līmenī, tā arī stiprinot starptautisko sadarbību,

apņēmušies izbeigt šo noziegumu izdarītāju nesodāmību, tādējādi dodot ieguldījumu noziegumu novēršanā,

atgādinot, ka tas ir katras valsts pienākums piemērot savas valsts kriminālo jurisdikciju attiecībā uz tiem, kas ir atbildīgi par starptautiskajiem noziegumiem,

vēlreiz apliecinot ANO Statūtu mērķus un principus, it īpaši to, ka visām valstīm ir jāatturas no draudu vai spēka pielietošanas pret jebkuras valsts teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību, vai arī jebkurām citām darbībām, kas nav savienojamas ar ANO mērķiem,

šajā sakarā uzsverot, ka neviens Statūtu pants nedrīkst tikt uztverts kā pilnvarojošs jebkuru Dalībvalsti iejaukties bruņotā konfliktā vai citas valsts iekšējās lietās,

apņemoties to paveikt un tagadējo un nākamo paaudžu vārdā dibināt neatkarīgu, pastāvīgu Starptautisko Krimināltiesu, kas saistīta ar ANO sistēmu, ar jurisdikciju attiecībā uz visnopietnākajiem noziegumiem, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā,

uzsverot, ka pamatojoties uz šiem Statūtiem dibinātai Starptautiskajai Krimināltiesai jābūt komplementārai valstu kriminālajai jurisdikcijai,

apņemoties nodrošināt starptautiskā taisnīguma ilgstošu cieņu un realizēšanu,

ir vienojušās par sekojošo: 

1. sadaļa. TIESAS DIBINĀŠANA

1.pants
Tiesa

Starptautiskā Krimināltiesa (turpmāk tekstā “Tiesa”) līdz ar šo ir nodibināta. Tā ir pastāvīga institūcija, un tā ir tiesīga realizēt savu jurisdikciju pār personām vissmagāko starptautiska mēroga noziegumu gadījumos, kā norādīts šajos Statūtos un ir komplementāra nacionālajai kriminālajai jurisdikcijai. Tiesas jurisdikciju un darbību nosaka šo Statūtu noteikumi.

2.pants
Tiesas attiecības ar ANO

Tiesas un ANO savstarpējās attiecības balstās uz līgumu, kuru apstiprina šo Statūtu Dalībvalstu Asambleja un pēc tam noslēdz Tiesas Prezidents tās vārdā.

3.pants
Tiesas atrašanās vieta

1. Par Tiesas atrašanās vietu tiek noteikta Hāga, Nīderlande (“mītnes Valsts”).

2. Tiesa noslēdz galvenās pārvaldes līgumu ar mītnes Valsti, kuru apstiprina Dalībvalstu Asambleja, un pēc tam to noslēdz Tiesas Prezidents tās vārdā.

3. Tiesa ir tiesīga rezidēt jebkurā citā vietā, kad vien tā uzskata par nepieciešamu saskaņā ar Statūtiem.

4.pants
Juridiskais statuss un Tiesas pilnvaras

1. Tiesa ir starptautiska juridiska persona. Tai arī piemīt tāda tiesībspēja un rīcībspēja, kāda nepieciešama tās funkciju pildīšanai un mērķu realizēšanai.

2. Tiesa ir tiesīga pildīt savas funkcijas un pilnvaras, kā noteikts Statūtos, jebkuras Dalībvalsts teritorijā un, noslēdzot speciālu līgumu, arī jebkuras citas Valsts teritorijā.

2. sadaļa. JURISDIKCIJA, PIEKRITĪBA, PIEMĒROJAMIE TIESĪBU AKTI

5.pants
Tiesas jurisdikcijā esošie noziegumi

1. Tiesas jurisdikcijā ir tikai vissmagākie noziegumi, kas skar visu starptautisko sabiedrību kopumā. Saskaņā ar šiem Statūtiem Tiesas jurisdikcijā ir sekojoši noziegumi:

a) genocīds;

b) noziegumi pret cilvēci;

c) kara noziegumi;

d) agresija.

2. Agresija ir Tiesas jurisdikcijā kopš brīža, kad, saskaņā ar 121. un 123.pantu, ir pieņemta šā nozieguma definīcija un nosacījumi, saskaņā ar kuriem, Tiesa realizē tās jurisdikciju pār šo noziegumu. Šādiem noteikumiem jābūt saskaņā ar attiecīgajiem ANO Statūtu noteikumiem.

6.pants
Genocīds

Šo Statūtu mērķiem “genocīds” nozīmē jebkuru darbību, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu, tādas kā:

(a) šādas grupas locekļu nogalināšana;

(b) nopietnu miesas bojājumu vai garīgas traumas radīšana šādas grupas locekļiem;

(c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu;

(d) tādu līdzekļu izmantošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā;

(e) bērnu pārvietošana piespiedu kārtā no vienas grupas uz citu.

7.pants
Noziegumi pret cilvēci

1. Statūtos ar terminu “noziegums pret cilvēci” tiek apzīmētas jebkuras sekojošas darbības, ja tās tiek veiktas kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma, apzinoties šā uzbrukuma būtību, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem:

(a) slepkavība;

(b) iznīcināšana;

(c) paverdzināšana;

(d) deportācija vai iedzīvotāju piespiedu pārvietošana;

(e) ieslodzīšana vai citi fiziskās brīvības ierobežošanas veidi, pārkāpjot starptautisko tiesību pamatnoteikumus;

(f) spīdzināšana;

(g) izvarošana, seksuāla paverdzināšana, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita līdzīga smaguma pakāpes seksuāla vardarbība;

(h) jebkuras identificējamas grupas vai kolektīva vajāšana, pamatojoties uz politisko, rasu, nacionālo, etnisko, kultūras, reliģijas vai dzimuma piederību, kā definēts 3.punktā, vai tamlīdzīgiem iemesliem, kas starptautiskajās tiesībās ir vispāratzīti kā nepieļaujami saistībā ar jebkuru darbību, kas norādīta šajā punktā, vai jebkuru noziegumu, kas atrodas Tiesas jurisdikcijā;

(i) personu piespiedu pazušana;

(j) aparteīds;

(k) cita tamlīdzīga nehumāna rīcība nolūkā radīt lielas ciešanas vai nopietnu miesas traumu, kā arī traumu fiziskajai vai garīgajai veselībai.

2. 1.punkta mērķiem:

(a) “uzbrukums vērsts pret civiliedzīvotājiem” nozīmē uzvedības veidu, kas ietver sevī vairākkārtēju darbību veikšanu, kas minētas 1.punktā, pret civiliedzīvotājiem, saskaņā ar vai sekmējot Valsts vai organizācijas politiku izdarīt šādu uzbrukumu;

(b) “iznīcināšana” ietver apzinātu tādu dzīves apstākļu radīšanu, inter alia, liedzot pieeju pārtikai un medikamentiem nolūkā iznīcināt daļu iedzīvotāju;

(c) “paverdzināšana” nozīmē daļēju vai pilnīgu varas, kas saistīta ar īpašuma tiesībām, realizēšanu pār personu un ietver tādas varas realizēšanu, tirgojot personas, it īpaši sievietes un bērnus;

(d) “deportācija jeb iedzīvotāju piespiedu pārvietošana” nozīmē personu piespiedu pārvietošanu, kas saistīta ar padzīšanu vai citām piespiedu darbībām, no likumīgi apdzīvotas teritorijas, kas ir pretrunā starptautiskajām tiesībām;

(e) “spīdzināšana” nozīmē neciešamu fizisku vai garīgu sāpju vai ciešanu apzinātu radīšanu personai, kas atrodas apsūdzētā aizbildniecībā vai kontrolē; paredzot, ka spīdzināšana neietver sāpes vai ciešanas, kuras rodas vienīgi likumīgu sankciju rezultātā un kuras nav atdalāmas no šīm sankcijām vai rodas nejauši;

(f) “piespiedu grūtniecība” nozīmē prettiesisku brīvības ierobežošanu sievietei, kas atrodas piespiedu grūtniecības stāvoklī, ar mērķi ietekmēt kādas iedzīvotāju grupas etnisko sastāvu vai izdarot citus nežēlīgus starptautisko tiesību pārkāpumus. Šī definīcija nekādā veidā nav interpretējama kā tāda, kas ietekmē nacionālos tiesību aktus attiecībā uz grūtniecību;

(g) “vajāšana” nozīmē apzinātu un nesaudzīgu pamattiesību atņemšanu pretrunā starptautiskajām tiesībām, kas pamatojas uz kādas grupas vai kolektīva identitāti;

(h) “aparteīds” nozīmē necilvēcīgas darbības, kas pielīdzināmas 1.punktā uzskaitītajām, ko sistemātiskas apspiešanas un valdīšanas institucionalizēta režīma ietvaros veic vienas rases grupa pret citas rases grupu vai grupām nolūkā saglabāt esošo režīmu;

(i) “personu piespiedu pazušana” nozīmē personu apcietināšanu, turēšanu ieslodzījumā vai nolaupīšanu, ko veic Valsts vai politiska organizācija vai tas tiek veikts ar šo organizāciju pilnvarojumu, atbalstu vai piekrišanu, kam seko atteikšanās atzīt brīvības ierobežošanu vai sniegt informāciju par šo personu likteni vai atrašanās vietu nolūkā ilgāku laika periodu atstāt tos bez likuma aizsardzības.

3. Šo Statūtu mērķiem termins “dzimums” ir attiecināms uz diviem dzimumiem, vīriešu un sieviešu, kas sastopami sabiedrībā. Termins “dzimums” neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto.

8.pants
Kara noziegumi

1. Tiesas jurisdikcijā ir kara noziegumi, it īpaši tādi, kas izdarīti kāda plāna vai politikas, vai arī plaša mēroga šāda veida noziegumu ietvaros.

2. Šo Statūtu mērķiem “kara noziegumi” ir:

(a) nopietni 1949.gada 12.augusta Ženēvas Konvenciju pārkāpumi, proti, jebkuras tālāk nosauktās darbības pret personām vai īpašumu, ko aizsargā attiecīgās Ženēvas Konvencijas noteikumi:

(i) tīša slepkavība,

(ii) spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās, ieskaitot bioloģiskos eksperimentus,

(iii) tīši radītas lielas ciešanas, vai nopietnas fiziskas traumas vai traumas veselībai,

(iv) plaša mēroga īpašuma postīšana un piesavināšanās, kuru neattaisno militāra nepieciešamība un kura tiek veikta nelikumīgi un nepamatoti,

(v) kara gūstekņu vai citu aizsargājamu personu piespiedu dienēšana ienaidnieka armijā,

(vi) tīša kara gūstekņa vai citas aizsargājamas personas tiesību uz taisnīgu un kvalificētu tiesvedību atņemšana,

(vii) nelikumīga deportācija vai pārvietošana, vai nelikumīga brīvības ierobežošana,

(viii) ķīlnieku sagrābšana;

(b) citi nopietni tiesību normu un paražu pārkāpumi, ko pielieto starptautisku bruņotu konfliktu gadījumos starptautisko tiesību noteiktajos ietvaros, proti, jebkuras tālāk uzskaitītās darbības :

(i) apzināti vērsti uzbrukumi pret civiliedzīvotājiem kā tādiem vai atsevišķām personām, kas tieši nepiedalās karadarbībā,

(ii) apzināti uzbrukumi pret civiliem objektiem, tas ir, pret objektiem, kas nav militāri mērķi,

(iii) apzināti uzbrukumi pret personālu, iekārtām, materiāliem, karaspēka vienībām vai transporta līdzekļiem, kas saskaņā ar ANO Statūtiem piedalās humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijās, kamēr viņi ir pilnvaroti aizsargāt civiliedzīvotājus vai civilos objektus starptautisko tiesību par bruņotiem konfliktiem ietvaros,

(iv) apzināti uzsākti uzbrukumi, zinot, ka šādi uzbrukumi izraisīs nejaušus dzīvības zaudējumus vai ievainojumus civiliedzīvotājiem, vai civilo objektu bojājumus, vai arī plašus, ilgstošus un smagus postījumus apkārtējai videi, kas būtu nepārprotami pārmērīgi attiecībā uz konkrētu un tiešu sagaidāmo vispārēju militāro ieguvumu,

(v) uzbrukums pilsētām, ciematiem, patvērumiem vai ēkām, kuras nav aizsargātas un kuras nav militāri mērķi, vai to bombardēšana ar jebkādiem līdzekļiem,

(vi) karavīra, kurš ir nolicis savus ieročus vai kuram vairs nav aizstāvēšanās līdzekļu, vai kurš ir brīvprātīgi padevies, nogalināšana vai ievainošana,

(vii) neatbilstoša pamiera karoga, ienaidnieka vai ANO karoga vai militāro zīmotņu un formas tērpa, kā arī Ženēvas Konvenciju atšķirības emblēmu izmantošana, kā rezultātā ir iestājusies nāve vai ir nodarīti nopietni ievainojumi,

(viii) okupētājas valsts veikta tās civiliedzīvotāju daļas tieša vai netieša pārvietošana uz teritoriju, kuru tā ir okupējusi, vai daļēja vai pilnīga okupētās teritorijas iedzīvotāju deportācija vai pārvietošana okupētās teritorijas ietvaros vai ārpus tās,

(ix) apzināti uzbrukumi ēkām, kas tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, kā arī vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur uzturas slimie un ievainotie, pieņemot, ka tie nav militārie mērķi,

(x) personu, kuras atrodas pretējās puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav attaisnojami ar iesaistītās personas terapeitisku ārstēšanu, stomatoloģisku ārstēšanu vai ārstēšanu slimnīcas apstākļos, ne arī veikta tās interesēs, un kas izraisījusi šādas personas vai personu nāvi vai arī nopietni apdraud to veselību,

(xi) ienaidnieka nācijai vai armijai piederīgo personu nodevīga nogalināšana vai ievainošana,

(xii) paziņošana par neapžēlošanu,

(xiii) ienaidnieka īpašuma iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šāda iznīcināšana vai sagrābšana nav noteikti nepieciešama kara darbības vajadzībām,

(xiv) paziņošana par ienaidnieka puses pilsoņu tiesību un prasību atcelšanu, apturēšanu vai nepieļaujamību tiesā,

(xv) ienaidnieka puses pārstāvju piespiešana piedalīties pret savu valsti vērstās kara darbībās, pat ja viņi pirms karadarbības uzsākšanas atradās karojošās puses dienestā,

(xvi) pilsētas vai vietas izlaupīšana, pat tad, ja tā ieņemta uzbrukumā,

(xvii) indes vai saindētu ieroču izmantošana,

(xviii) smacējošu, indīgu vai citu gāzu un visu līdzīgu šķidrumu, materiālu un ierīču izmantošana,

(xix) tādu ložu izmantošana, kas cilvēka ķermenī viegli izplešas vai saplok, tādas kā lodes ar cietu apvalku, kas pilnīgi nenosedz serdeni vai ir ar iegriezumiem,

(xx) ieroču, lādiņu un materiālu, un karadarbības metožu izmantošana, kuras var izraisīt nevajadzīgus ievainojumus vai liekas ciešanas vai kurām ir raksturīga dažādu starptautisko tiesību normu bruņotu konfliktu gadījumā pārkāpšana, pieņemot, ka šādi ieroči, lādiņi un materiāli, un karadarbības metodes ir vispārēji aizliegtas un ar grozījumiem saskaņā ar attiecīgiem 121. un 123.pantā izklāstītiem noteikumiem iekļautas šo Statūtu pielikumā,

(xxi) tādas vardarbības lietošana, kas aizskar personas cieņu, it īpaši pazemojoša un apkaunojoša izturēšanās,

(xxii) izvarošana, seksuālā paverdzināšana, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, kā noteikts 7.panta 2.(f) punktā, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita veida seksuālā vardarbība, kas ir arī Ženēvas Konvenciju nopietns pārkāpums,

(xxiii) civiliedzīvotāju vai citu aizsargātu personu klātbūtnes izmantošana, lai padarītu atsevišķas vietas, apgabalus vai karaspēkus aizsargātus pret militārām operācijām,

(xxiv) apzināti vērsti uzbrukumi ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportam, un personālam, kas lieto Ženēvas Konvenciju atšķirības zīmes saskaņā ar starptautisko tiesību normām,

(xxv) apzināta, pielietojot badu pret civiliedzīvotājiem kā karadarbības metodi, tādu lietu atņemšana, kas ir nepieciešamas viņu izdzīvošanai, ieskaitot tīšu plānotās palīdzības piegādes kavēšanu, kā paredzēts saskaņā ar Ženēvas Konvencijām,

(xxvi) bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iesaistīšana nacionālajos bruņotajos spēkos vai viņu izmantošana aktīvai līdzdalībai karadarbībā;

(c) nestarptautiska bruņota konflikta gadījumā nopietni 3.pantu, kas ir kopīgi četrām 1949.gada 12. augusta Ženēvas Konvencijām, pārkāpumi, proti, jebkuras tālāk minētās darbības, kas veiktas pret personām, kuras aktīvi nepiedalās karadarbībā, ieskaitot bruņoto spēku karavīrus, kuri ir nolikuši ieročus un tos, kuri nav spējīgi cīnīties slimības, ievainojuma, apcietinājuma vai jebkura cita iemesla dēļ:

(i) vardarbība pret dzīvību un personu, it īpaši jebkura veida slepkavība, sakropļošana, cietsirdīga apiešanās un spīdzināšana,

(ii) tādas vardarbības lietošana, kas aizskar personas cieņu, it īpaši pazemojoša un apkaunojoša izturēšanās,

(iii) ķīlnieku sagrābšana,

(iv) soda mēra pasludināšana un soda izpildīšana bez iepriekšēja sprieduma, ko pasludinājusi atbilstošā veidā izveidota tiesa, ievērojot visas tiesiskās garantijas, kas vispārēji atzītas par nepieciešamām;

(d) 2.(c) punkts attiecas uz nestarptautiska rakstura bruņotiem konfliktiem, un tādējādi, neattiecas uz situācijām, kādas rodas iekšēju nemieru un saspīlējuma gadījumos, kā sacelšanās, atsevišķi vai neplānoti vardarbīgi nodarījumi vai citi tamlīdzīga veida nodarījumi;

(e) citi nopietni tiesību normu un paražu, kuras pielieto nestarptautisku bruņotu konfliktu gadījumos, pārkāpumi starptautisko tiesību noteiktajos ietvaros, proti, jebkuras tālāk minētās darbības:

(i) apzināti uzbrukumi pret civiliedzīvotājiem kā tādiem vai atsevišķām personām, kas tieši nepiedalās karadarbībā,

(ii) apzināti uzbrukumi ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportam, un personālam, kas lieto Ženēvas Konvenciju atšķirības zīmes saskaņā ar starptautisko tiesību normām,

(iii) apzināti uzbrukumi personālam, iekārtām, materiāliem, karaspēka vienībām vai transporta līdzekļiem, kas saskaņā ar ANO Statūtiem piedalās humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijās, kamēr tie ir pilnvaroti aizsargāt civiliedzīvotājus vai civilos objektus starptautisko tiesību par bruņotiem konfliktiem ietvaros,

(iv) apzināti uzbrukumi ēkām, kas tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur uzturas slimie un ievainotie, pieņemot, ka tie nav militārie mērķi,

(v) pilsētas vai apdzīvotas vietas izlaupīšana, pat tad, ja tā ieņemta uzbrukumā,

(vi) izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība kā noteikts 7.panta 2.(f) punktā, piespiedu sterilizācija vai jebkura cita veida seksuālā vardarbība, kas ir arī četrām Ženēvas Konvencijām kopīgā 3.panta nopietns pārkāpums,

(vii) Bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iesaistīšana nacionālajos bruņotajos spēkos vai viņu izmantošana aktīvai līdzdalībai karadarbībā,

(viii) Pavēlēšana pārvietot civiliedzīvotājus tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar konfliktu, ja vien tas nav nepieciešams konfliktā iesaistīto civiliedzīvotāju drošībai vai noteiktiem militāriem mērķiem,

(ix) Pretējās puses karavīra nodevīga nogalināšana vai ievainošana,

(x) Paziņošana par neapžēlošanu,

(xi) Personu, kuras atrodas pretējās puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav attaisnojama ar iesaistītās personas terapeitisku ārstēšanu, stomatoloģisku ārstēšanu vai ārstēšanu slimnīcas apstākļos, ne arī veikta tās interesēs, un kas izraisījusi šādas personas vai personu nāvi vai arī nopietni apdraud to veselību,

(xii) Pretējās puses īpašuma iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šāda iznīcināšana vai sagrābšana nav noteikti nepieciešama karadarbības vajadzībām,

(f) 2.(e) punkts attiecas uz nestarptautiska rakstura bruņotiem konfliktiem un tādējādi neattiecas uz situācijām, kādas rodas iekšēju nemieru un saspīlējuma gadījumos, kā sacelšanās, atsevišķi vai neplānoti vardarbīgi nodarījumi vai citas tamlīdzīga veida nodarījumi. Tas attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kuri norisinās kādas valsts teritorijā ieilgušā bruņotā konfliktā starp likumīgo valdību un organizētām bruņotām grupām vai arī šādu grupu starpā.

3. Nekas 2.(c) un (e) punktā neietekmē valdības atbildību uzturēt vai atjaunot likumību un kārtību valstī vai arī aizstāvēt valsts vienotību un teritoriālo integritāti visiem likumīgiem līdzekļiem.

9.pants
Nozieguma elementi

1. Nozieguma elementi palīdz Tiesai tulkot un piemērot 6., 7. un 8.pantu. Tie tiek pieņemti ar divu trešdaļu Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju vairākumu.

2. Grozījumus nozieguma elementos var ieteikt:

(a) ikviena Dalībvalsts;

(b) tiesnešu absolūtais vairākums;

(c) prokurors.

Šādus grozījumus pieņem ar divu trešdaļu Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju vairākumu.

3. Nozieguma elementiem un to grozījumiem ir jābūt saskaņā ar šiem Statūtiem.

10. pants

Nekas šajā sadaļā nav tulkojams kā jebkāda veida ierobežojums vai kaitējums pastāvošajām vai izstrādē esošajām starptautisko tiesību normām, kuru mērķi ir atšķirīgi no šajos statūtos paredzētajiem mērķiem.

11.pants
Jurisdikcija ratione temporis

1. Tiesas jurisdikcijā ir tikai tie noziegumi, kas izdarīti pēc šo Statūtu spēkā stāšanās.

2. Attiecībā uz Valsti, kas kļūst par Statūtu Dalībvalsti pēc tam, kad tie ir stājušies spēkā, Tiesa var realizēt savu jurisdikciju tikai pār tiem noziegumiem, kas izdarīti pēc Statūtu stāšanās spēkā šajā Valstī, ja vien šī Valsts nav iesniegusi deklarāciju saskaņā ar12. panta 3.punktu.

12.pants
Priekšnoteikumi jurisdikcijas realizēšanai

1. Kļūstot par šo Statūtu Dalībvalsti, Valsts atzīst Tiesas jurisdikciju attiecībā uz 5.pantā minētajiem noziegumiem.

2. Saskaņā ar 13.panta (a) un (c) punktu, Tiesa var realizēt savu jurisdikciju, ja viena vai vairākas no tālāk minētajām Valstīm ir pievienojušās Statūtiem, vai ir atzinušas Tiesas jurisdikciju saskaņā ar 3.punktu:

(a) valsts, kuras teritorijā izskatāmais nodarījums noticis, vai arī, ja noziegums ticis izdarīts uz kuģa vai lidmašīnā, šī kuģa vai lidmašīnas reģistrācijas Valsts;

(b) valsts, kuras pilsonis ir noziegumā apsūdzētā persona.

3. Ja saskaņā ar 2.punktu ir nepieciešama Valsts, kas nav Statūtu Dalībvalsts, piekrišana, tad šī Valsts var, iesniedzot Sekretāram deklarāciju, atzīt Tiesas jurisdikciju pār attiecīgo noziegumu. Atzīstošā Valsts sadarbojas ar Tiesu saskaņā ar 9.sadaļu bez kavēšanās vai izņēmumiem.

13.pants
Jurisdikcijas realizēšana

Saskaņā ar šo Statūtu noteikumiem Tiesa var realizēt jurisdikciju attiecībā uz 5.pantā minēto noziegumu, ja:

(a) saskaņā ar 14.pantu Dalībvalsts iesniedz Prokuroram izskatīšanai notikumu, kurā, iespējams, ir izdarīti viens vai vairāki šāda veida noziegumi;

(b) Drošības Padome, darbojoties saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu VII nodaļu, iesniedz Prokuroram izskatīšanai notikumu, kurā, iespējams, ir izdarīti viens vai vairāki šāda veida noziegumi; vai

(c) saskaņā ar 15.pantu Prokurors ierosina izmeklēšanu attiecībā uz šādu noziegumu.

14.pants
Notikuma iesniegšana izskatīšanai, ko izdara Dalībvalsts

1. Dalībvalsts var iesniegt izskatīšanai Prokuroram notikumu, kurā, iespējams, ir izdarīti viens vai vairāki Tiesas jurisdikcijā esoši noziegumi, lūdzot Prokuroru izmeklēt notikumu ar mērķi noteikt, vai viena vai vairākas konkrētas personas ir jāapsūdz šo noziegumu izdarīšanā.

2. Cik vien iespējams, iesniegums precizē attiecīgos apstākļus, un tam tiek pievienoti to pamatojoši dokumenti, kas pieejami iesniedzējai Valstij.

15.pants
Prokurors

1. Prokurors var ierosināt izmeklēšanu proprio motu, pamatojoties uz informāciju par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem.

2. Prokurors analizē saņemtās informācijas pamatotību. Šim nolūkam viņš(-a) var lūgt Valstīm, ANO institūcijām, starpvaldību vai nevalstiskām organizācijām, vai jebkuriem citiem ticamiem avotiem, ko viņš(-a) uzskata par piemērotiem, papildus informāciju un var saņemt rakstisku vai uzklausīt mutisku liecību Tiesas atrašanās vietā.

3. Ja Prokurors nolemj, ka ir pietiekams pamats turpināt izmeklēšanu, viņš(-a) iesniedz Pirmstiesas Palātā lūgumu atļaut izmeklēšanu un savāktos pamatojošos materiālus. Cietušie var izteikt iebildumu Pirmstiesas Palātā saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Ja Pirmstiesas Palāta, izskatot iesniegumu un pamatojošos materiālus, uzskata, ka ir pietiekams pamats turpināt izmeklēšanu un ka lieta ir piekritīga Tiesai, tā atļauj izmeklēšanas uzsākšanu, neietekmējot sekojošos Tiesas lēmumus attiecībā uz jurisdikciju un lietas piekritību.

5. Pirmstiesas Palātas atteikšanās atļaut izmeklēšanu neizslēdz Prokurora iespēju iesniegt turpmāku lūgumu, pamatotu uz jaunatklātiem apstākļiem vai pierādījumiem attiecībā uz to pašu notikumu.

6. Ja, pēc 1. un 2.punktā minētās iepriekšējās izmeklēšanas veikšanas, Prokurors nolemj, ka sniegtā informācija nav pietiekams pamats izmeklēšanai, viņš(-a) informē tās personas, kas šo informāciju iesniegušas. Tas neizslēdz iespēju Prokuroram izskatīt turpmāko informāciju, kas tiek iesniegta viņam(-ai) attiecībā uz to pašu notikumu, ņemot vērā jaunatklātos apstākļus vai pierādījumus.

16.pants
Izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas atlikšana

Izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu nevar uzsākt vai turpināt saskaņā ar šiem Statūtiem 12 mēnešu laikā pēc tam, kad Drošības Padome savā rezolūcijā, kas pieņemta saskaņā ar ANO Statūtu VII nodaļu, ir izteikusi tiesai šādu lūgumu; Padome šādu lūgumu var atjaunot saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem.

17.pants
Lietu piekritība

1. Atsaucoties uz Preambulas 10.punktu un 1.pantu, Tiesa nosaka, ka lieta nav tai piekritīga, ja:

(a) lietu izmeklē vai ir ierosinājusi Valsts, kuras jurisdikcijā tā ir, izņemot gadījumus, kad Valsts nevēlas vai nav spējīga pilnīgi veikt izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu;

(b) lietu ir izmeklējusi Valsts, kuras jurisdikcijā tā ir, un Valsts ir nolēmusi neuzsākt kriminālvajāšanu pret attiecīgo personu, ja vien lēmums nav radies, Valstij nevēloties vai nespējot pilnīgi veikt kriminālvajāšanu;

(c) attiecīgā persona jau ir tiesāta par nodarījumu, kas ir sūdzības priekšmets, un saskaņā ar 20.panta 3.punktu lietas iztiesāšana Tiesā nav pieļaujama;

(d) lieta nav pietiekami nopietna, lai attaisnotu tālāko Tiesas rīcību.

2. Lai katrā konkrētā gadījumā konstatētu nevēlēšanos, Tiesa, ņemot vērā starptautiskajās tiesībās atzītus atbilstoša procesa principus, izskata vai pastāv un ir piemērojami viens vai vairāki tālāk minētie principi:

(a) tiesvedība bija vai arī tiek uzsākta, vai arī Valsts ir pieņēmusi lēmumu, lai pasargātu attiecīgo personu no kriminālatbildības par noziegumiem, kas saskaņā ar 5.pantu ir Tiesas jurisdikcijā;

(b) tiesvedībā ir bijusi nepamatota novilcināšanās, kas dotajos apstākļos ir pretrunā ar mērķi saukt attiecīgo personu pie atbildības;

(c) tiesvedība netika vai netiek veikta neatkarīgi vai objektīvi, un tā tika vai arī tiek veikta tādā veidā, kas, noteiktajos apstākļos, neatbilst nolūkam saukt attiecīgo personu pie atbildības.

3. Lai katrā konkrētā gadījumā noteiktu nespēju, Tiesa izskata, vai sakarā ar pilnīgu vai daļēju valsts tiesu sistēmas sabrukumu vai nepieejamību, Valsts nav spējīga iegūt apsūdzēto vai nepieciešamos pierādījumus un liecības vai arī kā citādi nespēj vest tiesvedību.

18.pants
Priekšnoteikumi lietu piekritībai

1. Kad informācija par notikumu ir iesniegta Tiesā saskaņā ar 13.(a)pantu un Prokurors ir izlēmis, ka ir pietiekams pamats izmeklēšanai vai arī Prokurors ierosina izmeklēšanu saskaņā ar 13.(c) un 15.pantu, Prokurors par to informē visas Dalībvalstis un tās Valstis, kuras, ņemot vērā pieejamo informāciju, parasti realizētu jurisdikciju pār attiecīgiem noziegumiem. Prokurors var informēt šādas valstis konfidenciāli un, ja Prokurors uzskata par nepieciešamu aizsargāt personas, novērst pierādījumu iznīcināšanu vai arī novērst personu izvairīšanos, var ierobežot Valstīm sniegtās informācijas apjomu.

2. Viena mēneša laikā no šāda paziņojuma saņemšanas, Valsts var informēt Tiesu, ka tā izmeklē vai ir izmeklējusi tās pilsoņu vai citu personu, kas atrodas tās jurisdikcijā, lietas attiecībā uz krimināliem nodarījumiem, kas var veidot 5.pantā minētos noziegumus, un kas attiecas uz Valstīm sniegto informāciju. Pēc šādas Valsts lūguma Prokurors paļaujas uz Valsts veikto šādu personu lietu izmeklēšanu, izņemot, ja Pirmstiesas Palāta, pamatojoties uz Prokurora iesniegumu, nolemj atļaut izmeklēšanu.

3. Prokurora piekrišanu Valsts izmeklēšanai Prokurors var pārskatīt sešu mēnešu laikā pēc šādas piekrišanas vai arī jebkurā laikā, kad ir notikušas būtiskas izmaiņas apstākļos, kas balstītas uz Valsts nevēlēšanos vai nespēju pilnīgi veikt izmeklēšanu.

4. Attiecīgā Valsts vai Prokurors var pārsūdzēt Pirmstiesas Palātas lēmumu Apelācijas Palātā saskaņā ar 82.pantu. Apelācija var tikt izskatīta steidzamības kārtā.

5. Kad Prokurors ir atlicis izmeklēšanu saskaņā ar 2.punktu, Prokurors var lūgt attiecīgo Valsti periodiski informēt Prokuroru par izmeklēšanas gaitu un jebkuru turpmāko kriminālvajāšanu. Dalībvalstis nekavējoties sniedz atbildi uz šādiem lūgumiem.

6. Līdz Pirmstiesas Palātas lēmumam vai jebkurā laikā, kad Prokurors ir atlicis izmeklēšanu saskaņā ar šo pantu, Prokurors var izņēmuma kārtā Pirmstiesas Palātai lūgt atļauju veikt nepieciešamo izmeklēšanu nolūkā saglabāt pierādījumus, ja ir unikāla iespēja iegūt svarīgus pierādījumus vai arī pastāv nopietns risks, ka šāda veida pierādījumi vēlāk nebūs pieejami.

7. Valsts, kas ir apstrīdējusi Pirmstiesas Palātas lēmumu saskaņā ar šo pantu, var protestēt pret lietas piekritību saskaņā ar 19.pantu, pamatojoties uz papildus nozīmīgiem faktiem vai nozīmīgām apstākļu izmaiņām.

19.pants
Protests pret Tiesas jurisdikciju vai lietas piekritību

1. Tiesa atzīst, ka tās jurisdikcijā ir jebkura tai iesniegtā lieta. Tiesa pēc savas iniciatīvas var noteikt lietas piekritību saskaņā ar 17.pantu.

2. Pret lietas piekritību, pamatojoties uz 17.pantu, vai Tiesas jurisdikciju protestēt var:

(a) apsūdzētais vai personas, kurām apcietināšanas orderis vai tiesas pavēste par ierašanos ir izdota saskaņā ar 58.pantu;

(b) Valsts, kuras jurisdikcijā ir lieta, pamatojoties uz to, ka tā izmeklē vai veic kriminālvajāšanu, vai ir to izmeklējusi vai pabeigusi kriminālvajāšanu; vai

(c) Valsts, no kuras jurisdikcijas atzīšana tiek prasīta saskaņā ar 12.pantu.

3. Prokurors var lūgt Tiesas lēmumu attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību. Tiesvedībā attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību Tiesai var iesniegt piezīmes arī tie, kuri ir iesnieguši izskatīšanai notikumu saskaņā ar 13.pantu, kā arī cietušie.

4. Lietas piekritību vai Tiesas jurisdikciju var noprotestēt jebkura 2.punktā minētā persona vai Valsts tikai vienu reizi. Protests notiek pirms vai uzsākot tiesas procesu. Izņēmuma gadījumos Tiesa var pieļaut protesta izskatīšanu, kas tiek iesniegts vairāk kā vienu reizi vai arī vēlāk kā pēc tiesas procesa uzsākšanas. Lietas piekritības noprotestēšana, uzsākot tiesas procesu, vai pēc tam ar tiesas īpašu atļauju var notikt tikai saskaņā ar 17.panta 1.(c) punktu.

5. 2(b) un (c) punktā minētās Valstis protestu iesniedz pie pirmās izdevības.

6. Pirms apsūdzības apstiprināšanas lietas piekritības vai Tiesas jurisdikcijas noprotestēšana tiek iesniegta Pirmstiesas Palātā. Pēc apsūdzības apstiprināšanas tie tiek iesniegti Tiesu Palātā. Lēmumi attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību var tikt pārsūdzēti Apelācijas Palātā saskaņā ar 82.pantu.

7. Ja protestu ir iesniegusi Valsts saskaņā ar 2.(b) un (c) punktu, Prokurors aptur izmeklēšanu līdz brīdim, kad Tiesa pieņem lēmumu saskaņā ar 17.pantu.

8. Līdz Tiesas lēmumam Prokurors var lūgt Tiesai atļauju:

(a) nepieciešamo izmeklēšanas darbību veikšanai, kādas minētas 18.panta 6.punktā;

(b) pieņemt paziņojumu vai liecību no liecinieka vai pabeigt pierādījumu vākšanu un analīzi, kas uzsākta pirms protesta iesniegšanas; un

(c) sadarbojoties ar attiecīgajām Valstīm, novērst personu izvairīšanos, kurām Prokurors jau ir izdevis apcietināšanas orderi saskaņā ar 58.pantu.

9. Protesta iesniegšana neietekmē nevienu Prokurora lēmumu vai Tiesas pavēli vai tās izdotu orderi pirms protesta iesniegšanas.

10. Ja Tiesa ir izlēmusi, ka lieta saskaņā ar 17.pantu tai nav piekritīga, Prokurors var iesniegt lūgumu pārskatīt lēmumu, kad viņš(-a) ir pilnīgi pārliecināts, ka ir parādījušies jauni fakti, kuri noraida pamatus, uz kuriem iepriekš tika atzīts, ka lieta nav piekritīga saskaņā ar 17.pantu.

11. Ja Prokurors atliek izmeklēšanu, atsaucoties uz 17.pantu, tad Prokurors var pieprasīt attiecīgajai Valstij sniegt Prokuroram informāciju par tiesvedību. Šī informācija, pēc attiecīgās Valsts lūguma, ir konfidenciāla. Ja Prokurors pēc tam nolemj turpināt izmeklēšanu, viņš (-a ) informē Valsti, sakarā ar kuru notikusi tiesvedības atlikšana.

20.pants
Ne bis in idem

1. Izņemot Statūtos paredzēto, nevienu personu nedrīkst tiesāt Tiesā par nodarījumu, kas veidoja noziegumu, par kuru Tiesa ir notiesājusi vai attaisnojusi.

2. Nevienu nedrīkst tiesāt citā tiesā par 5.pantā minēto noziegumu, ja šo personu Tiesa jau ir notiesājusi vai attaisnojusi.

3. Tiesa nedrīkst tiesāt nevienu, kurš ir tiesāts citā tiesā arī par 6., 7. vai 8.pantā noteikto nodarījumu, par to pašu nodarījumu, izņemot gadījumus, kad tiesvedība citā tiesā:

(a) tika veikta ar nolūku pasargāt attiecīgo personu no kriminālatbildības par Tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem; vai

(b) netika vesta neatkarīgi un objektīvi saskaņā ar starptautiskās tiesībās atzītām procesuālajām normām un tika vesta tādā veidā, kas noteiktos apstākļos ir pretrunā ar mērķi saukt attiecīgo personu pie atbildības.

21.pants
Piemērojamās tiesību normas

1. Tiesa piemēro:

(a) pirmkārt, šos Statūtus, Nozieguma elementus un tās Procedūras un Pierādījumu noteikumus;

(b) otrkārt, ja nepieciešams, piemērojamos starptautiskos līgumus un starptautisko tiesību principus un noteikumus, ieskaitot iedibinātos starptautisko tiesību principus bruņotu konfliktu gadījumos;

(c) ja iepriekš minētais neizdodas, tad vispārējos tiesību principus, kurus Tiesa aizgūst no pasaules tiesību sistēmu nacionālajām tiesību normām, ieskaitot, ja nepieciešams, to Valstu nacionālās tiesību normas, kas parasti realizētu jurisdikciju pār noziegumu, ja šie principi nav pretrunā ar šiem Statūtiem un starptautiskajām tiesībām, un starptautiski atzītām tiesību normām un standartiem.

2. Tiesa var piemērot tiesību normu principus un noteikumus, kā tā tos interpretējusi savos iepriekšējos nolēmumos.

3. Tiesību normu piemērošanai un interpretācijai saskaņā ar šo pantu jāatbilst starptautiski atzītām cilvēktiesībām un jābūt bez jebkādas nelabvēlīgas atšķirības, kas balstās uz tādiem pamatiem, kā dzimums, kas definēts 7.panta 3. punktā, vecums, rase, krāsa, valoda, reliģija vai uzskati, politiskie vai citi viedokļi, nacionālā, etniskā vai sociālā izcelsme, labklājība, dzimšana vai cits statuss.

3.sadaļa. KRIMINĀLTIESĪBU VISPĀRĒJIE PRINCIPI

22.pants
Nullum crimen sine lege

1. Personai nevar iestāties kriminālatbildība saskaņā ar šiem Statūtiem, izņemot gadījumus, kad attiecīgais nodarījums tā izdarīšanas laikā ir Tiesas jurisdikcijā esošs noziegums.

2. Nozieguma definīcija ir precīzi formulēta un to nedrīkst tulkot pēc analoģijas. Neskaidrības gadījumā definīcija tiek tulkota par labu personai, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana, kriminālvajāšana vai attiecīgā persona ir notiesāta.

3. Šis pants neietekmē jebkura nodarījuma kvalificēšanu kā kriminālsodāmu saskaņā ar starptautiskām tiesībām neatkarīgi no šiem Statūtiem.

23.pants
Nulla poena sine lege

Persona, kuru Tiesa ir notiesājusi, var tikt sodīta tikai saskaņā ar šiem Statūtiem.

24.pants
Atpakaļejoša spēka neesamība ratione personae

1. Neviena persona nevar tikt saukta pie kriminālatbildības par nodarījumu saskaņā ar šiem Statūtiem pirms šo Statūtu stāšanās spēkā.

2. Ja tiesību norma, ko piemēro konkrētajā lietā pirms gala sprieduma, tiek grozīta, tad tiek piemērota tiesību norma, kas ir labvēlīgāka personai, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana, kriminālvajāšana vai attiecīgā persona ir notiesāta.

25.pants
Individuālā kriminālatbildība

1. Saskaņā ar šiem Statūtiem Tiesai ir jurisdikcija pār fiziskām personām.

2. Persona, kura izdara Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu, ir individuāli atbildīga un sodāma saskaņā ar šiem Statūtiem.

3. Saskaņā ar šiem Statūtiem persona saucama pie kriminālatbildības un tā ir sodāma par Tiesas jurisdikcijā esoša nozieguma izdarīšanu, ja šī persona:

(a) izdara šādu noziegumu, vai nu individuāli, kopā ar citu vai ar citas personas starpniecību, neatkarīgi no tā, vai tā cita persona ir saucama pie kriminālatbildības;

(b) pavēl, kūda vai pamudina uz šādu noziegumu, kurš tiek izdarīts vai ir noticis mēģinājums to izdarīt;

(c) nolūkā veicināt šī nozieguma izdarīšanu, palīdz, musina vai citādi atbalsta tā izdarīšanu vai tā mēģinājumu, ieskaitot līdzekļu sagādāšanu tā izdarīšanai;

(d) jebkurā citā veidā sniedz atbalstu nozieguma izdarīšanā vai tā mēģinājumā, ko izdara personu grupa, kas darbojas ar kopēju mērķi. Šāds atbalsts ir apzināts un ir vai nu:

(i) izdarīts ar mērķi sekmēt noziedzīgu darbību vai grupas noziedzīgu mērķi, kur šāda darbība vai mērķis ietver Tiesas jurisdikcijā esoša nozieguma izdarīšanu, vai

(ii) izdarījusi noziegumu, zinot grupas nolūku izdarīt noziegumu;

(e) attiecībā uz genocīdu, tieši un publiski kūda citus veikt genocīdu;

(f) mēģina izdarīt šādu noziegumu, veicot darbību, kas aizsāk tā izpildi, tādējādi izdarot nozīmīgu soli tā pastrādāšanā, bet noziegums netiek izdarīts no personas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ. Tomēr persona, kas atsakās no nozieguma izdarīšanas vai citādi novērš nozieguma pabeigšanu, nav sodāma saskaņā ar šiem Statūtiem par nozieguma mēģinājumu, ja šī persona pilnīgi un labprātīgi ir atteikusies no noziedzīgā nolūka.

4. Neviens noteikums šajos Statūtos attiecībā uz individuālo kriminālatbildību neietekmē Valstu atbildību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.

26.pants
Jurisdikcijas nepiemērošana attiecībā uz personām, kas jaunākas par 18 gadiem

Tiesas jurisdikcijā neietilpst persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu nozieguma izdarīšanas laikā.

27.pants
Dienesta stāvokļa nepiemērojamība

1. Šie Statūti tiek vienlīdzīgi piemēroti visām personām, bez jebkādas atšķirības, kas balstīta uz dienesta stāvokli. It īpaši, Valsts vai valdības vadītāja, valdības vai parlamenta locekļu, un vēlēto pārstāvju vai valdības amatpersonu dienesta stāvoklis nekādā gadījumā neatbrīvo personu no kriminālatbildības saskaņā ar šiem Statūtiem, ne arī pats par sevi var būt par pamatu soda mēra samazināšanai.

2. Imunitāte vai speciāli procedūras noteikumi, kurus iespējams saistīt ar personas dienesta stāvokli, vai nu saskaņā ar nacionālajiem vai starptautiskajiem tiesību aktiem, neliedz Tiesai realizēt jurisdikciju pār šādu personu.

28.pants
Komandieru un citu vadītāju atbildība

Papildus citiem kriminālatbildības pamatiem saskaņā ar šiem Statūtiem par Tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem:

(a) militārais komandieris vai persona, kura reāli darbojas kā militārais komandieris, saucama pie kriminālatbildības par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, ko ir veicis karaspēks, kas atrodas viņa(-as) pašreizējā vadībā un kontrolē vai varā un kontrolē atkarībā no gadījuma, kas ir rezultāts viņa(-as) nespējai atbilstoši kontrolēt karaspēka darbību, kur :

(i) militārais komandieris vai persona zināja vai, ņemot vērā apstākļus tajā laikā, tai vajadzēja zināt, ka karaspēks izdara vai gatavojas izdarīt šādu noziegumu, un

(ii) militārais komandieris vai persona neveica visus nepieciešamos un saprātīgos pasākumus savu pilnvaru ietvaros, lai novērstu vai apturētu viņu rīcību, vai informētu par nodarījumu kompetentus varas orgānus lietas izmeklēšanai un kriminālvajāšanai;

(b) ņemot vērā vadītāja un pakļautībā esošā attiecības, kas nav izklāstītas (a)punktā, vadītājs saucams pie kriminālatbildības par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, kurus veikuši padotie, kuri atrodas viņa(-as) pašreizējā pakļautībā un kontrolē, viņa(-as) nespējas atbilstoši kontrolēt šādus padotos rezultātā, kur:

(i) Vadītājs vai nu zināja, vai apzināti neņēma vērā informāciju, kas nepārprotami norādīja, ka padotie izdara noziegumu vai gatavojas šādus noziegumus izdarīt,

(ii) Noziegumi skar darbības, kas ir pašreizējā vadītāja atbildībā un kontrolē, un

(iii) Vadītājs neveica visus nepieciešamos un saprātīgos pasākumus savu pilnvaru ietvaros, lai novērstu vai apturētu viņu rīcību, vai informētu par nodarījumu kompetentus varas orgānus lietas izmeklēšanai un kriminālvajāšanas uzsākšanai.

29.pants
Noilguma nepiemērojamība

Tiesas jurisdikcijā esošie noziegumi nav pakļauti jebkādam noilgumam.

30.pants
Psihiskā attieksme

1. Ja vien nav noteikts citādi, persona saucama pie kriminālatbildības un tā ir sodāma par Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu tikai tad, ja būtiskas darbības ir veiktas ar nodomu un apzināšanos.

2. Šī panta mērķiem personai ir nodoms, ja:

(a) attiecībā uz nodarījumu, persona vēlas iesaistīties nodarījuma veikšanā;

(b) attiecībā uz sekām, persona vēlas izraisīt šīs sekas vai apzinās, ka tās iestāsies notikumu normālas attīstības gaitā.

3. Šī panta mērķiem, “apzināšanās” nozīmē saprašanu, ka eksistē apstākļi vai notikumu normālas attīstības gaitā radīsies sekas. “Zināt” un “apzināti” ir skaidrojami attiecīgi.

31.pants
Apstākļi, kas izslēdz kriminālatbildību

1. Papildus citiem šajos Statūtos paredzētajiem apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, persona nav saucama pie kriminālatbildības, ja šīs personas nodarījuma izdarīšanas laikā:

(a) persona cieš no gara slimības vai traucējumiem, kas grauj personas spēju uztvert viņa(-as) darbības nelikumīgumu vai raksturu vai spēju vadīt viņa(-as) darbību likuma robežās;

(b) persona atrodas intoksikācijas stāvoklī, kas grauj personas spēju uztvert viņa (-as) darbības nelikumīgumu vai raksturu vai spēju vadīt viņa(-as) darbību likuma robežās, izņemot gadījumus, kad persona labprātīgi saindējusies, pastāvot apstākļiem, ka persona zināja vai neņēma vērā risku, ka intoksikācijas rezultātā viņš(-a) varētu iesaistīties darbībās, kas veido Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu;

(c) persona saprātīgi darbojas, lai aizstāvētu sevi vai citu personu vai, kara noziegumu gadījumā, īpašumu, kas ir nepieciešams šīs personas vai citas personas izdzīvošanai, vai īpašumu, kas ir nepieciešams militārās misijas izpildīšanai, pret nenovēršamu un nelikumīgu spēka lietošanu proporcionāli šīs personas vai citas personas vai aizsargājamā īpašuma apdraudētības pakāpei. Apstāklis, ka persona ir tikusi iesaistīta aizsardzības misijās, ko veic karaspēks, pats par sevi nav par pamatu atbrīvošanai no kriminālatbildības saskaņā ar šo apakšpunktu;

(d) nodarījums, kas tiek uzskatīts par Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu, ir izdarīts piespiedu kārtā nenovēršamas nāves vai pastāvīgu vai nenovēršamu smagu miesas bojājumu nodarīšanas draudu rezultātā pret šo personu vai citu personu, un personas rīcība ir bijusi nepieciešama un atbilstoša, lai novērstu šos draudus, ja personai nav nolūka izraisīt smagākas sekas nekā tās, no kurām šī persona cenšas izvairīties. Šādi draudi var būt vai nu:

(i) citu personu radīti, vai

(ii) tādu apstākļu radīti, kas ir ārpus personas kontroles.

2. Tiesa nosaka šajos Statūtos paredzēto apstākļu, kas izslēdz kriminālatbildību, piemērojamību lietā, ko tā izskata.

3. Tiesas sēdē Tiesa var izskatīt citus apstākļus, nekā 1.punktā minētos, kas izslēdz kriminālatbildību, ja šādi apstākļi izriet no piemērojamām tiesību normām, kā noteikts 21.pantā. Kārtība, kādā šādi apstākļi tiek izskatīti, ir noteikta Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

32.pants
Kļūda faktos vai tiesību normās

1. Kļūda faktos ir apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību tikai tad, ja tas ietekmē psihisko attieksmi, ko paredz noziegums.

2. Kļūda tiesību normās attiecībā uz to, vai konkrētās rīcības veids ir Tiesas jurisdikcijā esošs noziegums, nav apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību. Tomēr kļūda tiesību normās var būt par apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību, ja tas ietekmē psihisko attieksmi, ko paredz šāds noziegums vai kā paredzēts 33.pantā.

33.pants
Vadītāja pavēles un likuma noteikumi

1. Apstāklis, ka Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu ir izdarījusi persona saskaņā ar valdības vai militārā vai civilā vadītāja pavēli, neatbrīvo personu no kriminālatbildības, izņemot gadījumus, kad:

(a) personai saskaņā ar likumīgu pienākumu bija jāpakļaujas attiecīgās valdības vai vadītāja pavēlēm;

(b) persona nezināja, ka pavēle ir nelikumīga; un

(c) pavēle nebija nepārprotami nelikumīga.

2. Šī panta mērķiem pavēles izdarīt genocīdu vai noziegumus pret cilvēci ir nepārprotami nelikumīgas. 

4.sadaļa. TIESAS SASTĀVS UN PĀRVALDE

34.pants
Tiesas institūcijas

Tiesai ir sekojošas institūcijas:

(a) Prezidijs;

(b) Apelācijas nodaļa, Tiesas nodaļa un Pirmstiesas nodaļa;

(c) Prokurora birojs;

(d) Sekretariāts.

35.pants
Tiesnešu dienests

1. Visi tiesneši tiek ievēlēti kā pastāvīgi Tiesas locekļi un, pamatojoties uz to, pilda dienestu no pilnvaru laika sākuma.

2. Tiesneši, kas ir ievēlēti Prezidijā, pilda dienestu pastāvīgi no ievēlēšanas brīža.

3. Prezidijs var atkarībā no Tiesas noslogotības un, konsultējoties ar Prezidija locekļiem, laiku pa laikam izlemt, kādā mērā būs nepieciešami pārējie tiesneši pastāvīgai dienesta pildīšanai. Jebkādas šāda veida izmaiņas notiek, neietekmējot 40.pantu.

4. Finansu vienošanās ar tiesnešiem, kuri nav pastāvīgā dienestā, tiek veikta saskaņā ar 49.pantu.

36.pants
Tiesnešu kvalifikācija, izvirzīšana un ievēlēšana

1. Ievērojot 2.punkta noteikumus, Tiesā ir 18 tiesneši.

2. (a) Prezidijs Tiesas vārdā var ieteikt palielināt 1.punktā noteikto tiesnešu skaitu, norādot iemeslus, kāpēc tas tiek uzskatīts par nepieciešamu un piemērotu. Sekretārs jebkuru šādu priekšlikumu nekavējoties izsūta visām Dalībvalstīm.

(b) Jebkuru šādu priekšlikumu izskata Dalībvalstu Asamblejas sanāksmes laikā, kuru sasauc saskaņā ar 112.pantu. Priekšlikums tiek uzskatīts par pieņemtu, ja to atbalsta divas trešdaļas Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju un stājas spēkā Dalībvalstu Asamblejas noteiktajā laikā.

(c) (i) kad priekšlikums par tiesnešu skaita palielināšanu ir pieņemts saskaņā ar (b) apakšpunktu, papildus tiesnešu ievēlēšana notiek nākamajā Dalībvalstu Asamblejas sesijā saskaņā ar 3.-8.punktu ieskaitot un 37.panta 2.punktu,

(ii) kad priekšlikums par tiesnešu skaita palielināšanu ir pieņemts un stājies spēkā saskaņā ar (b) un (c)(i) apakšpunktu, Prezidijs var jebkurā laikā, ja Tiesas noslogojums to prasa, ieteikt tiesnešu skaita samazināšanu, pieņemot, ka tiesnešu skaits netiek samazināts par 1.punktā noteikto. Priekšlikums tiek izskatīts saskaņā ar kārtību, kas izklāstīta (a) un (b) apakšpunktā. Gadījumā, ja priekšlikums tiek pieņemts, tiesnešu skaits tiek progresējoši samazināts, beidzoties tiesnešu pilnvaru laikam, līdz tiek sasniegts vajadzīgais skaits.

3.(a) Tiesneši tiek izvēlēti no tādu personu vidus, kurām ir augsta morālā stāja, objektivitāte un godīgums, kuras ir attiecīgi kvalificētas, lai savās Valstīs ieņemtu augstākos ar tiesu saistītos amatus.

(b) Ikviens kandidāts ievēlēšanai Tiesā ir:

(i) kompetents krimināltiesībās un kriminālprocesā, un ar attiecīgu nepieciešamo pieredzi, vai nu kā tiesnesim, prokuroram, advokātam vai citā līdzīgā amatā, kriminālprocesā; vai

(ii) kompetents attiecīgās starptautisko tiesību jomās, tādās kā, starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības, ar plašu pieredzi profesionālā juridiskā darbībā, kas ir saistīta ar Tiesas darbu;

(c) Ikvienam kandidātam ievēlēšanai Tiesā jābūt teicamām zināšanām un viņam labi jāpārvalda vismaz viena no Tiesas darba valodām.

4.(a) Jebkura šo Statūtu Dalībvalsts var izvirzīt kandidātus ievēlēšanai Tiesā, un to var izdarīt vai nu:

(i) ar kandidātu izvirzīšanas procedūru, lai nozīmētu augstākajās tiesvedības institūcijās attiecīgajā Valstī; vai

(ii) ar procedūru, kāda ir noteikta kandidātu izvirzīšanai Starptautiskajai Tiesai saskaņā ar šīs Tiesas Statūtiem.

Izvirzīšana tiek papildināta ar ziņojumu, kas detalizēti norāda kandidāta atbilstību 3.punkta prasībām.

(b) Katra Dalībvalsts var izvirzīt vienu kandidātu jebkurām vēlēšanām, kuram nav obligāti jābūt attiecīgās Dalībvalsts pilsonim, bet jābūt vienam no Dalībvalstu pilsoņiem.

(c) Dalībvalstu Asambleja nepieciešamības gadījumā var lemt par Konsultatīvās komitejas izveidi kandidātu izvirzīšanai. Tādā gadījumā komitejas sastāvu un pilnvaras nosaka Dalībvalstu Asambleja.

5. Vēlēšanu mērķiem ir divi kandidātu saraksti:

Sarakstā A tiek iekļauti to kandidātu vārdi, kuru kvalifikācija ir atbilstoša 3(b) (i) punktam; un

Sarakstā B tiek iekļauti to kandidātu vārdi, kuru kvalifikācija ir atbilstoša 3(b) (ii) punktam.

Kandidāts ar kvalifikāciju, kas ir atbilstoša abiem sarakstiem, var izvēlēties, kurā no sarakstiem tikt iekļautam. Pirmajās Tiesas vēlēšanās vismaz deviņi tiesneši tiek ievēlēti no saraksta A un vismaz pieci tiesneši no saraksta B. Turpmākās vēlēšanas tiek organizētas tā, lai saglabātu līdzvērtīgu proporciju Tiesā starp tiesnešiem, kas iekļauti divos sarakstos.

6.(a) Tiesneši tiek ievēlēti aizklātās vēlēšanās Dalībvalstu Asamblejas sanāksmē, kas ir sasaukta šim nolūkam saskaņā ar 112.pantu. Ievērojot 7.punktu, personas, kuras ir ievēlētas Tiesā, ir 18 kandidāti, kuri iegūst vislielāko balsu skaitu un divas trešdaļas klātesošo un balsojošo Dalībvalstu vairākumu.

(b) Gadījumā, ja netiek ievēlēts pietiekošs tiesnešu skaits pirmajā balsošanas kārtā, tiek organizēta atkārtota balsošana saskaņā ar (a) apakšpunktā noteikto kārtību, kamēr tiek aizpildītas atlikušās vietas.

7. Divi tiesneši nevar būt vienas un tās pašas Valsts pilsoņi. Personu, kuru, dalībai Tiesā nolūkam, var uzskatīt par vairāk kā vienas Valsts pilsoni, uzskata par tās Valsts pilsoni, kurā šī persona parasti realizē pilsoņu un politiskās tiesības.

8. (a) Veicot tiesnešu atlasi, Dalībvalstis Tiesas dalības ietvaros ņem vērā nepieciešamību pēc:

(i) pasaules galveno tiesību sistēmu pārstāvniecības,

(ii) taisnīgu ģeogrāfisko pārstāvību, un

(iii) taisnīgu sieviešu un vīriešu dzimuma tiesnešu pārstāvību.

(b) Dalībvalstis ņem vērā arī nepieciešamību iekļaut tiesnešus ar juridiskām zināšanām speciālos jautājumos, ieskaitot, bet ne tikai, jautājumos par vardarbību pret sievietēm un bērniem.

9.(a) Ievērojot (b) apakšpunktu, tiesneši pilda dienestu deviņus gadus un, ievērojot (c)apakšpunktu un 37.panta 2.punktu, tiem nav tiesību tikt pārvēlētiem.

(b) Pirmajās vēlēšanās viena trešdaļa ievēlēto tiesnešu tiek lozējot atlasīta pildīt dienestu trīs gadus; viena trešdaļa ievēlēto tiesnešu tiek lozējot atlasīta pildīt dienestu sešus gadus; un pārējie pilda dienestu deviņus gadus.

(c) Tiesnesim, kas tiek izvēlēts darbam uz trim gadiem, saskaņā ar (b) apakšpunktu ir tiesības tikt pārvēlētam uz pilnu termiņu.

10. Neņemot vērā 9.punktu, saskaņā ar 39.pantu Tiesas vai Apelācijas Palātā nozīmētā tiesneša pilnvaru laiks turpinās, kamēr tiek pabeigta tiesvedība vai apelācija, kuras izskatīšana jau tika uzsākta šajā Palātā.

37.pants
Tiesnešu vakances

1. Vakances gadījumā tiek rīkotas vēlēšanas saskaņā ar 36.pantu, lai šo vakanci aizpildītu.

2. Tiesnesis, kurš tiek ievēlēts vakancē, pilda dienestu atlikušo priekšgājēja termiņu un, ja šis periods ir trīs vai mazāk gadu, var tikt pārvēlēts atkārtoti uz pilnu termiņu saskaņā ar 36.pantu.

38.pants
Prezidijs

1. Prezidents un Pirmais un Otrais Viceprezidents tiek ievēlēts ar tiesnešu absolūto vairākumu. Katram no viņiem pilnvaru laiks ir trīs gadi vai līdz beidzas viņu kā tiesnešu pilnvaru termiņš, lai arī kurš no abiem beidzas pirmais. Viņi var tikt pārvēlēti vienu reizi.

2. Pirmais Viceprezidents darbojas Prezidenta vietā gadījumā, ja Prezidents nav pieejams vai ir diskvalificēts. Otrais Viceprezidents darbojas Prezidenta vietā gadījumā, ja, gan Prezidents gan Pirmais Viceprezidents nav pieejami vai ir diskvalificēti.

3. Prezidents kopā ar Pirmo un Otro Viceprezidentu veido Prezidiju, kas ir atbildīgs par:

(a) atbilstošu Tiesas pārvaldīšanu, izņemot Prokurora biroju; un

(b) citām funkcijām, kas tam piešķirtas saskaņā ar šiem Statūtiem.

4. Pildot savus pienākumus saskaņā ar 3(a) punktu, Prezidijs saskaņo un vienojas ar Prokuroru visās lietās, kas skar abas puses.

39.pants
Palātas

1. Cik drīz vien iespējams pēc tiesnešu ievēlēšanas, Tiesa izveido 34.panta (b) punktā paredzētās nodaļas. Apelācijas nodaļā ir Prezidents un vēl četri tiesneši, Tiesas nodaļā ne mazāk kā seši tiesneši un Pirmstiesas nodaļā ne mazāk kā seši tiesneši. Tiesnešus norīko nodaļās ņemot vērā uzdevumus, kas veicami katrai no nodaļām un Tiesā ievēlēto tiesnešu kvalifikāciju un pieredzi, tādā veidā, ka katrā nodaļā ir atbilstoša krimināltiesību un kriminālprocesa ekspertu un starptautisko tiesību ekspertu kombinācija. Tiesas un Pirmstiesas nodaļās ir, galvenokārt, tiesneši ar pieredzi krimināllietu iztiesāšanā.

2. (a) Tiesas tiesvedības funkcijas katrā nodaļā veic Palātas.

(b) (i) apelācijas Palātā ir visi Apelācijas nodaļas tiesneši,

(ii) Tiesas Palātas funkcijas veic trīs Tiesas nodaļas tiesneši,

(iii) Pirmstiesas Palātas funkcijas veic vai nu trīs Pirmstiesas nodaļas tiesneši vai viens no šīs nodaļas tiesnešiem saskaņā ar šiem Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem;

(c) Nekas šajā punktā nekavē vienlaicīgi izveidot vairāk kā vienu Tiesas Palātu vai Pirmstiesas Palātu, ja tas nepieciešams darba efektīvai vadīšanai atbilstoši Tiesas noslogojumam.

3.(a) Tiesas un Pirmstiesas nodaļas tiesneši pilda dienestu šajās nodaļās trīs gadus, un vēlāk līdz jebkuras lietas pabeigšanai, kuras izskatīšana jau ir sākta attiecīgajā nodaļā.

(b) Apelācijas nodaļas tiesneši pilda dienestu šajā nodaļā visu savu pilnvaru laiku.

4. Apelācijas nodaļas tiesneši pilda dienestu tikai šajā nodaļā. Tomēr nekas šajā pantā nekavē Tiesas nodaļas tiesnešu pagaidu piesaistīšanu Pirmstiesas nodaļai un otrādi, ja Prezidijs uzskata, ka tas nepieciešams darba efektīvai vadīšanai atbilstoši Tiesas noslogojumam, nodrošinot, ka tiesnesis, kurš ir piedalījies lietas pirmstiesas izskatīšanas stadijā, nekādā gadījumā nebūs tiesīgs piedalīties šīs lietas izskatīšanā Tiesas Palātā.

40.pants
Tiesnešu neatkarība

1. Pildot savas funkcijas, tiesneši ir neatkarīgi.

2. Tiesneši neiesaistās nevienā darbībā, kas varētu traucēt tiesnešu pienākumiem vai iespaidot paļāvību uz viņu neatkarību.

3. Tiesneši, kuri dienestu Tiesā pilda pastāvīgi, neiesaistās nevienā citā profesionālā darbībā.

4. Jebkurš jautājums attiecībā uz 2. un 3.punkta piemērošanu tiek izlemts ar absolūto tiesnešu vairākumu. Ja šāds jautājums attiecas uz kādu tiesnesi individuāli, tad šis tiesnesis nepiedalās lēmuma pieņemšanā.

41.pants
Tiesnešu atbrīvošana un noraidīšana

1. Prezidijs pēc tiesneša lūguma var atbrīvot to no šajos Statūtos paredzēto funkciju pildīšanas saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

2. (a) Tiesnesis nepiedalās nevienā lietā, kurā viņa(-as) objektivitāte jebkāda iemesla dēļ pamatoti varētu tikt apšaubīta. Tiesnesis tiek noraidīts no lietas izskatīšanas saskaņā ar šo punktu, ja šis tiesnesis, inter alia, iepriekš ir bijis jebkādā statusā iesaistīts Tiesā izskatāmajā lietā vai ar to saistītā krimināllietā valsts līmenī, kurā bija iesaistīta persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana. Tiesnesis tiek noraidīts arī pamatojoties uz tādiem citiem iemesliem, kas izklāstīti Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

(b) Prokurors vai persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana, var lūgt tiesneša noraidīšanu saskaņā ar šo punktu.

(c) Jebkurš jautājums attiecībā uz tiesneša noraidīšanu tiek izlemts ar absolūto tiesnešu vairākumu. Noraidītais tiesnesis ir tiesīgs sniegt savus komentārus par lietu, bet ne piedalīties lēmuma pieņemšanā.

42.pants
Prokurora Birojs

1. Prokurora Birojs darbojas neatkarīgi kā atsevišķa Tiesas institūcija. Tas ir atbildīgs par iesniegumu un jebkuras būtiskas informācijas par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem saņemšanu, to pārbaudi un izmeklēšanas un kriminālvajāšanas veikšanu Tiesā. Biroja loceklis nemeklē nekādu ārējos avotu norādījumus un nerīkojas pamatojoties uz tiem.

2. Biroju vada Prokurors. Prokurors ir pilnvarots vadīt un pārvaldīt Biroju, ieskaitot personālu, telpas un citus ar to saistītus resursus. Prokuroram palīdz viens vai vairāki Prokurora vietnieki, kuri ir pilnvaroti veikt jebkuras darbības, kuras saskaņā ar Statūtiem jāveic Prokuroram. Prokuroram un Prokurora vietniekiem ir dažāda pilsonība. Viņi pilda dienestu pastāvīgi.

3. Prokurors un Prokurora vietnieki ir personas ar augstu morālo stāju, izcili kompetenti un ar plašu praktiskā darba pieredzi kriminālvajāšanā vai krimināllietu iztiesāšanā. Viņiem ir izcilas zināšanas un tie labi pārvalda vismaz vienu no Tiesas darba valodām.

4. Prokurors tiek ievēlēts ar Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju absolūto vairākumu, balsojot aizklāti. Prokurora vietnieki tiek ievēlēti tādā pat veidā no kandidātu saraksta, ko iesniedz Prokurors. Uz katru Prokurora vietnieka amatu Prokurors izvirza trīs kandidātus. Ja vien viņu ievēlēšanas laikā netiek izlemts par īsāku pilnvaru laiku, tad Prokurora un Prokurora vietnieku pilnvaru laiks ir deviņi gadi, un viņiem nav tiesību tikt pārvēlētiem.

5. Ne Prokurors, ne arī Prokurora vietnieks neiesaistās nevienā darbībā, kas varētu traucēt viņu kā prokuroru pienākumu izpildei vai apšaubīt viņu neatkarību. Viņi neiesaistās nevienā citā profesionālā darbībā.

6. Prezidijs var atbrīvot Prokuroru vai Prokurora vietnieku pēc viņa(-as) lūguma no piedalīšanās kādā konkrētā lietā.

7. Ne Prokurors, ne Prokurora vietnieks nepiedalās nevienā lietā, kurā viņu objektivitāte jebkāda iemesla dēļ varētu tikt pamatoti apšaubīta. Tie tiek noraidīti no lietas izskatīšanas saskaņā ar šo punktu, ja, inter alia, viņi iepriekš ir bijuši jebkādā statusā iesaistīti Tiesā izskatāmajā lietā vai ar to saistītā krimināllietā valsts līmenī, kurā bija iesaistīta persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana.

8. Jebkurš jautājums attiecībā uz Prokurora vai Prokurora vietnieka noraidīšanu tiek izlemts Apelācijas Palātā:

(a) Persona, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana var jebkurā laikā lūgt noraidīt Prokuroru vai Prokurora vietnieku, pamatojoties uz šajā pantā minētajiem iemesliem;

(b) Prokurors vai Prokurora vietnieks, ja nepieciešams, ir tiesīgi iesniegt savus komentārus par lietu;

9. Prokurors nozīmē padomniekus ar juridiskām zināšanām speciālos jautājumos, ieskaitot, bet ne tikai, par seksuālu un dzimuma vardarbību, vardarbību pret bērniem.

43.pants
Sekretariāts

1. Sekretariāts ir atbildīgs par Tiesas darbības un administrēšanas nejuridiskiem aspektiem, neietekmējot 42.pantā paredzētās Prokurora funkcijas un pilnvaras.

2. Sekretariātu vada Sekretārs, kura ir augstākā Tiesas administratīvā amatpersona. Sekretārs pilda savas funkcijas Tiesas Prezidenta pārraudzībā.

3. Sekretārs un Sekretāra vietnieks ir personas ar augstu morālo stāju, izcili kompetentas un tām ir izcilas zināšanas un tās labi pārvalda vismaz vienu no Tiesas darba valodām.

4. Tiesneši aizklātā balsošanā ar absolūto vairākumu ievēl Sekretāru, ņemot vērā jebkuru Dalībvalstu Asamblejas ieteikumu. Ja rodas nepieciešamība un pēc Sekretāra ieteikuma, tiesneši ievēl Sekretāra vietnieku tādā pašā veidā.

5. Sekretāra pilnvaru laiks ir pieci gadi ar iespēju vienreiz tikt pārvēlētam un tas pilda dienestu pastāvīgi. Sekretāra vietnieka pilnvaru laiks ir pieci gadi vai arī tāds īsāks laika periods, par kādu var izlemt ar tiesnešu absolūto vairākumu un var tikt ievēlēts pēc principa, ka Sekretāra vietnieks stājas pie pienākumu pildīšanas, kad tas nepieciešams.

6. Sekretariāta ietvaros Sekretārs izveido Cietušo un Liecinieku vienību. Šī vienība sadarbībā ar Prokurora biroju nodrošina aizsardzības un drošības pasākumus, padomu sniegšanu un citu palīdzību lieciniekiem, cietušajiem, kuri stājas tiesas priekšā, un citiem, kuri atrodas briesmās, ņemot vērā liecības, ko ir sniedzis šāds liecinieks. Vienības personālā ir traumu eksperti, ieskaitot seksuālās vardarbības noziegumu radītas traumas.

44.pants
Personāls

1. Prokurors un Sekretārs nozīmē tādu kvalificētu personālu, kāds var būt nepieciešams viņu birojiem. Prokurora gadījumā tas ietver arī izmeklētāju nozīmēšanu.

2. Nodarbinot personālu Prokurors un Sekretārs nodrošina visaugstākos efektivitātes standartus, kompetenci un objektivitāti, un, mutatis mutandis, ņem vērā 36.panta 8.punktā izklāstītos kritērijus.

3. Sekretārs ar Prezidija un Prokurora piekrišanu ierosina personāla nolikumu, kas ietver noteikumus un nosacījumus, saskaņā ar kuriem tiek nozīmēts, atalgots un atlaists Tiesas personāls. Personāla nolikumu apstiprina Dalībvalstu Asambleja.

4. Izņēmuma gadījumos Tiesa var nodarbināt gratis personnel ekspertus, kurus iesaka Dalībvalstis, starpvaldību organizācijas vai nevalstiskās organizācijas, lai palīdzētu jebkuru Tiesas institūciju darbā. Prokurors var pieņemt jebkuru šādu piedāvājumu Prokurora biroja vārdā. Gratis personnel tiek nodarbināts saskaņā ar Dalībvalstu Asamblejas norādījumiem.

45.pants
Svinīgais solījums

Saskaņā ar šiem Statūtiem, tiesneši, Prokurors, Prokurora vietnieki un Sekretārs un Sekretāra vietnieks pirms stāšanās amatā katrs nodod svinīgo solījumu atklātā tiesas sēdē, lai objektīvi un apzinīgi pildītu savus pienākumus.

46.pants
Atbrīvošana no amata

1. Tiesnesis, Prokurors, Prokurora vietnieks, Sekretārs vai Sekretāra vietnieks tiek atbrīvots no amata, ja lēmums par to ir pieņemts saskaņā ar 2.punktu, gadījumos, ja šī persona:

(a) izdara nopietnu pārkāpumu vai nopietnu savu šajos Statūtos paredzēto pienākumu nepildīšanu, kā paredzēts Procedūras un Pierādījumu noteikumos, vai

(b) nav spējīga pildīt pienākumus, kādi veicami saskaņā ar šiem Statūtiem.

2. Lēmumu par tiesneša, Prokurora vai Prokurora vietnieka atbrīvošanu no amata saskaņā ar 1.punktu pieņem Dalībvalstu Asambleja aizklātā balsošanā:

(a) tiesneša gadījumā ar Dalībvalstu divu trešdaļu vairākumu pēc rekomendācijas, ko ir pieņēmis pārējo tiesnešu divu trešdaļu vairākums;

(b) Prokurora gadījumā ar Dalībvalstu absolūto vairākumu;

(c) Prokurora vietnieka gadījumā pēc Prokurora rekomendācijas ar Dalībvalstu absolūto vairākumu.

3. Lēmums par Sekretāra vai Sekretāra vietnieka atbrīvošanu no amata tiek pieņemts ar tiesnešu absolūto vairākumu.

4. Tiesnesim, Prokuroram, Prokurora vietniekam, Sekretāram vai Sekretāra vietniekam, kuru rīcība vai spēja pildīt šajos Statūtos paredzētās amata funkcijas tiek apstrīdētas saskaņā ar šo pantu, tiek dota iespēja sniegt un saņemt pierādījumus, un iesniegt argumentus saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem. Persona, kuras lieta tiek izskatīta, citādā veidā lietas izskatīšanā nepiedalās.

47.pants
Disciplinārsodi

Tiesnesis, Prokurors Prokurora vietnieks, Sekretārs vai Sekretāra vietnieks, kurš ir izdarījis mazāk nopietnu pārkāpumu kā 46.panta 1.punktā minētais, tiek pakļauts disciplinārsodam saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

48.pants
Privilēģijas un imunitātes

1. Katras Dalībvalsts teritorijā Tiesa bauda tādas privilēģijas un imunitātes, kādas nepieciešamas tās mērķu sasniegšanai.

2. Tiesneši, Prokurors, Prokurora vietnieks un Sekretārs, pildot Tiesas darbu vai attiecībā uz to, bauda tādas pašas privilēģijas un imunitātes, kādas ir piešķirtas diplomātisko misiju vadītājiem un pēc to pilnvaru laika izbeigšanās turpina baudīt imunitāti no jebkura veida juridiska procesa attiecībā uz mutiskiem vai rakstiskiem paziņojumiem un darbībām, ko tie veikuši sava amata pilnvaru laikā.

3. Sekretāra vietnieks, Prokurora biroja personāls un Sekretariāta personāls bauda privilēģijas un imunitātes, un atvieglojumus, kādi nepieciešami to funkciju izpildei saskaņā ar vienošanos par Tiesas privilēģijām un imunitātēm.

4. Advokātam, ekspertiem, lieciniekiem vai jebkurai citai personai, kuras klātbūtne ir nepieciešama Tiesas sēdē, tiek izrādīta tāda attieksme, kāda ir nepieciešama pienācīgam Tiesas darbam saskaņā ar vienošanos par Tiesas privilēģijām un imunitātēm.

5. Privilēģijas un imunitātes:

(a) tiesnesim vai Prokuroram var noņemt ar tiesnešu absolūto vairākumu;

(b) sekretāram var noņemt Prezidijs;

(c) Prokurora vietniekiem un Prokurora biroja personālam var noņemt Prokurors;

(d) sekretāra vietniekam un Sekretariāta personālam var noņemt Sekretārs.

49.pants
Algas, pabalsti un izdevumi

Tiesneši, Prokurors, Prokurora vietnieks, Sekretārs un Sekretāra vietnieks saņem tādas algas, pabalstus un izdevumus, par kādiem vienojas Dalībvalstu Asambleja. Šīs algas un pabalsti netiek samazināti viņu pilnvaru laikā.

50.pants
Oficiālās un darba valodas

1. Tiesas oficiālās valodas ir arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu. Tiesas spriedumi, kā arī citi lēmumi, kas atrisina būtiskus jautājumus Tiesā, tiek publicēti oficiālajās valodās. Prezidijs saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem nosaka, kuri tiek uzskatīti par lēmumiem, kas atrisina būtiskus jautājumus šī punkta mērķiem.

2. Tiesas darba valodas ir angļu un franču. Procedūras un Pierādījumu noteikumi nosaka gadījumus, kad citas oficiālās valodas var tikt lietotas kā darba valodas.

3. Pēc jebkuras procesa puses vai Valsts, kurai ir atļauts piedalīties procesā, lūguma, Tiesa ļauj šai pusei vai Valstij lietot citu valodu nekā angļu vai franču, ja Tiesa šādu atļauju uzskata par pietiekami pamatotu.

51.pants
Procedūras un Pierādījumu noteikumi

1. Procedūras un Pierādījumu noteikumi stājas spēkā, kad tos ir pieņēmis Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju divu trešdaļu vairākums.

2. Grozījumus Procedūras un Pierādījumu noteikumos var iesniegt:

(a) jebkura Dalībvalsts;

(b) tiesnešu absolūtais vairākums; vai

(c) Prokurors.

Šādi grozījumi stājas spēkā, kad tos ir pieņēmis Dalībvalstu Asamblejas pārstāvju divu trešdaļu vairākums.

3. Pēc Procedūras un Pierādījumu noteikumu pieņemšanas, neatliekamos gadījumos, kad noteikumi neparedz kādas īpašās situācijās risinājumu Tiesā, tiesneši ar divu trešdaļu vairākumu var sastādīt pagaidu noteikumus, kas tiek piemēroti līdz nākošajā regulārajā vai ārkārtas Dalībvalstu Asamblejas sesijā tie tiek pieņemti, grozīti vai noraidīti.

4. Procedūras un Pierādījumu noteikumiem, to grozījumiem un jebkuriem pagaidu noteikumiem jābūt saskaņā ar šiem Statūtiem. Grozījumi Procedūras un Pierādījumu noteikumos, kā arī pagaidu noteikumi netiek piemēroti ar atpakaļejošu spēku, kaitējot personai, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana vai kura ir notiesāta.

5. Domstarpību gadījumā starp Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem prevalē Statūti.

52.pants
Tiesas nolikums

1. Saskaņā ar šiem Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem tiesneši ar absolūto vairākumu pieņem Tiesas nolikumu, kas nepieciešams tās ikdienas darbam.

2. Izstrādājot nolikumu un jebkurus tā grozījumus, jākonsultējas ar Prokuroru un Sekretāru.

3. Nolikums un jebkuri tā grozījumi stājas spēkā no pieņemšanas brīža, ja vien tiesneši nenolemj citādi. Nekavējoties pēc pieņemšanas tie tiek izsūtīti Dalībvalstīm, lai tās sniegtu savus komentārus. Ja sešu mēnešu laikā no vairākuma Dalībvalstu nav saņemti iebildumi, tad tie paliek spēkā. 

5.sadaļa. IZMEKLĒŠANA UN KRIMINĀLVAJĀŠANA

53.pants
Izmeklēšanas ierosināšana

1. Izvērtējot informāciju, kas viņam(-ai) pieejama, Prokurors ierosina izmeklēšanu, ja vien viņš(-a) nesecina, ka nav pietiekama pamata rīkoties saskaņā ar šiem Statūtiem. Lemjot jautājumu par izmeklēšanas ierosināšanu, Prokurors apsver vai:

(a) prokuroram pieejamā informācija dod pietiekamu pamatu, lai uzskatītu, ka Tiesas jurisdikcijā esošs noziegums tiek vai ir izdarīts;

(b) lieta saskaņā ar 17.pantu ir vai būtu piekritīga; un

(c) ņemot vērā nozieguma smagumu un cietušo intereses, tomēr ir pietiekams pamats uzskatīt, ka izmeklēšana nekalpos taisnīguma interesēm.

Ja Prokurors secina, ka nav pietiekama pamata rīkoties un viņa(-as) lēmums ir balstīts tikai un vienīgi uz augstākminēto (c) apakšpunktu, viņš(-a) informē par to Pirmstiesas Palātu.

2. Ja, veicot izmeklēšanu, Prokurors secina, ka nav pietiekama pamata kriminālvajāšanas uzsākšanai, jo:

(a) nav pietiekoša juridiska vai faktiska pamata lūgt orderi vai pavēstes saskaņā ar 58.pantu;

(b) lieta saskaņā ar 17.pantu nav piekritīga; vai

(c) Kriminālvajāšana nekalpo taisnīguma interesēm, ņemot vērā visus lietas apstākļus, ieskaitot nozieguma smagumu, cietušā un iespējamā pārkāpēja vecumu vai veselības stāvokli, un viņa(-as) lomu iespējamā nozieguma izdarīšanā;

Prokurors informē Pirmstiesas Palātu un Valsti, kas iesniegusi notikumu saskaņā ar 14.pantu vai Drošības Padomi 13.panta (b) punktā minētajā gadījumā, par savu lēmumu un lēmuma iemesliem.

3. (a) Pēc Valsts, kas izdarījusi iesniegumu saskaņā ar 14.pantu, vai Drošības Padomes, saskaņā ar 13.panta (b) punktu, lūguma Pirmstiesas Palāta var pārskatīt Prokurora saskaņā ar 1. vai 2.punktu pieņemto lēmumu nerīkoties un lūgt Prokuroram pārskatīt šo lēmumu.

(b) Turklāt, Pirmstiesas Palāta ir tiesīga arī pēc savas iniciatīvas pārskatīt Prokurora lēmumu nerīkoties, ja tas balstās tikai un vienīgi uz 1.(c) vai 2.(c)punktu. Šādā gadījumā Prokurora lēmums ir spēkā vienīgi, ja to apstiprina Pirmstiesas Palāta.

4. Prokurors jebkurā laikā var pārskatīt lēmumu par izmeklēšanas vai kriminālvajāšanas uzsākšanu, balstoties uz jauniem faktiem vai informāciju.

54.pants
Prokurora pienākumi un pilnvaras attiecībā uz izmeklēšanu

1. Prokurors:

(a) lai noskaidrotu patiesību, pagarina izmeklēšanu, lai atklātu visus faktus un pierādījumus, kas nepieciešami, lai noteiktu, vai saskaņā ar šiem Statūtiem iestājas kriminālatbildība, un, darot to, vienlīdzīgi izmeklē apsūdzošos un attaisnojošus apstākļus;

(b) veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu efektīvu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, un, darot to, ievēro cietušo un liecinieku intereses un personiskos apstākļus, ieskaitot vecumu, dzimumu, kā noteikts 7.panta 3.punktā, un veselību, un ņem vērā nozieguma raksturu, īpaši, kad tas saistīts ar seksuālu vai dzimuma vardarbību, vai vardarbību pret bērniem; un

(c) pilnībā ievēro personu tiesības saskaņā ar šiem Statūtiem.

2. Prokurors ir tiesīgs veikt izmeklēšanu Valsts teritorijā:

(a) saskaņā ar 9.sadaļas noteikumiem; vai

(b) ar Pirmstiesas Palātas atļauju, kā noteikts 57.panta 3.(d) punktā.

3. Prokurors ir tiesīgs:

(a) vākt un pārbaudīt pierādījumus;

(b) pieprasīt personu, kuru lietas tiek izmeklētas, cietušo un liecinieku klātbūtni un nopratināt tās;

(c) meklēt sadarbību ar jebkādu Valsts vai starpvaldību organizāciju vai veidojumu saskaņā ar to atbilstošo kompetenci un/vai mandātu;

(d) slēgt vienošanās vai līgumus, kas nav pretrunā ar šiem Statūtiem, kas var būt nepieciešami, lai veicinātu Valsts, starpvaldību organizācijas vai personas sadarbību;

(e) vienoties neatklāt jebkurā izmeklēšanas stadijā dokumentus vai informāciju, kuru Prokurors iegūst konfidenciāli un vienīgi, lai iegūtu jaunus pierādījumus, ja vien informācijas sniedzējs nedod savu piekrišanu; un

(f) veikt nepieciešamos pasākumus vai pieprasīt, lai nepieciešamie pasākumi tiktu veikti, lai nodrošinātu informācijas konfidencialitāti, jebkuras personas aizsardzību vai pierādījumu saglabāšanu.

55.pants
Personu tiesības izmeklēšanas laikā

1. Attiecībā uz saskaņā ar šiem Statūtiem veikto izmeklēšanu, persona:

(a) netiek piespiesta liecināt pret sevi vai atzīt vainu;

(b) netiek pakļauta jebkāda veida piespiedu pasākumiem, spaidiem vai draudiem, spīdzināšanai vai jebkāda cita veida cietsirdīgai, nehumānai vai pazemojošai attieksmei vai sodam; un

(c) ja tā tiek nopratināta valodā, kurā tā pilnībā nesaprot un nerunā, ir tiesīga uz kompetenta tulka bezmaksas palīdzību un tulkojumiem, kas nepieciešami taisnīguma nodrošināšanai;

(d) netiek pakļauta patvaļīgai apcietināšanai vai ieslodzījumam, un tai netiek atņemta brīvība, izņemot pamatojoties uz apstākļiem un saskaņā ar procedūru, kāda noteikta Statūtos.

2. Ja ir pamats uzskatīt, ka persona ir izdarījusi Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu un šo personu tūlīt nopratinās Prokurors vai nacionālās varas iestādes saskaņā ar pieprasījumu, kas veikts atbilstoši šo Statūtu 9. sadaļai, šai personai ir arī sekojošas tiesības, par kurām tā tiek informēta pirms nopratināšanas:

(a) tikt informētai pirms nopratināšanas par to, ka ir pamats uzskatīt, ka tā ir izdarījusi Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu;

(b) klusēt, klusēšanai neesot par apstākli, lai noteiktu tās vainu vai nevainīgumu;

(c) tiesības uz tiesisko palīdzību pēc šīs personas izvēles, vai, ja šai personai nav tiesiskās palīdzības, tiesības uz tai piešķirtu tiesisko palīdzību gadījumā, ja to pieprasa taisnīguma intereses, un bez maksas, ja šai personai nav pietiekamu līdzekļu, lai to apmaksātu;

(d) tikt nopratinātai advokāta klātbūtnē, izņemot gadījumus, kad šī persona brīvprātīgi atteikusies no savām tiesībām uz advokātu.

56.pants
Pirmstiesas Palātas loma attiecībā uz unikālu izmeklēšanas iespēju

1. (a) Ja Prokurors uzskata, ka izmeklēšanā ir unikāla iespēja uzklausīt liecību vai paziņojumu no liecinieka vai pārbaudīt, iegūt vai novērtēt pierādījumu, kas var nebūt pieejams tiesai vēlāk, Prokurors par to informē Pirmstiesas Palātu.

(b) Šajā gadījumā Pirmstiesas Palāta, pēc Prokurora lūguma, ir tiesīga veikt tādus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu lietas izskatīšanas efektivitāti un objektivitāti, un it īpaši aizsargātu aizstāvības intereses.

(c) Ja vien Pirmstiesas Palāta neizdod savādāku rīkojumu, Prokurors sniedz personai, kas ir apcietināta vai ierodas pēc pavēstes saistībā ar (a)apakšpunktā minēto izmeklēšanu, atbilstošu informāciju, lai šī persona varētu tikt uzklausīta šajā lietā.

2. 1.(b) punktā minētie pasākumi var ietvert:

(a) rekomendāciju vai rīkojumu izdošanu attiecībā uz veicamajām izskatīšanas procedūrām, kuras sekos;

(b) rīkojumus par lietas izskatīšanas protokolēšanu;

(c) eksperta nozīmēšanu palīdzības sniegšanai;

(d) atļaut personas, kas ir apcietināta vai stājusies Tiesas priekšā saskaņā ar pavēsti, advokātam piedalīties, vai, gadījumā, ja šāda apcietināšana vai stāšanās vēl nav bijusi, vai advokāts nav nozīmēts, cita advokāta iecelšanu, dalībai izmeklēšanā un aizstāvības interešu pārstāvībai;

(e) viena no tās locekļiem vai, nepieciešamības gadījumā, cita pieejama Pirmstiesas vai Tiesas Nodaļas tiesneša nozīmēšanu, lai novērotu un dotu rekomendācijas vai izdotu rīkojumus attiecībā uz pierādījumu vākšanu un saglabāšanu un personu nopratināšanu;

(f) citu darbību veikšanu, kas var būt nepieciešamas, lai vāktu vai saglabātu pierādījumus.

3. (a) Ja Prokurors nav veicis pasākumus saskaņā ar šo pantu, bet Pirmstiesas Palāta uzskata, ka šādi pasākumi ir nepieciešami, lai saglabātu pierādījumus, kurus tā uzskata par svarīgiem aizstāvībai tiesā, tā konsultējas ar Prokuroru par to, vai ir pietiekams iemesls tam, ka Prokurors nav pieprasījis šo pasākumu veikšanu. Ja konsultācijās Pirmstiesas Palāta nolemj, ka Prokurora rīcība nav pamatota, Pirmstiesas Palāta ir tiesīga veikt šādus pasākumus pēc savas iniciatīvas.

(b) Prokurors var iesniegt apelācijas sūdzību par Pirmstiesas Palātas lēmumu rīkoties pēc savas iniciatīvas saskaņā ar šo punktu. Šāda apelācijas sūdzība tiek izskatīta steidzamības kārtā.

4. Pierādījumu, kas saglabāti vai iegūti tiesai saskaņā ar šo pantu, vai to protokolu pieļaujamību nosaka tiesas izmeklēšanā saskaņā ar 69.pantu, un tiem ir tāda nozīme, kādu nosaka Tiesas Palāta.

57.pants
Pirmstiesas Palātas funkcijas un pilnvaras

1. Ja vien šie Statūti nenosaka savādāku kārtību, Pirmstiesas Palāta veic savas funkcijas atbilstoši šī panta noteikumiem.

2. (a) Pirmstiesas Palātas rīkojumus vai norādījumus, kas izdoti saskaņā ar 15., 18., 19., pantu, 54.panta 2.punktu, 61.panta 7.punktu un 72.pantu, apstiprina ar tās tiesnešu vairākumu.

(b) Visos citos gadījumos viens Pirmstiesas Palātas tiesnesis var pildīt šajos Statūtos paredzētās funkcijas, ja vien savādāku rīcību neparedz Procedūras un Pierādījumu noteikumi vai Pirmstiesas Palātas vairākums.

3. Papildus citām šajos Statūtos paredzētām funkcijām, Pirmstiesas Palāta var:

(a) pēc Prokurora lūguma izdot tādus rīkojumus un orderus, kādi var būt nepieciešami izmeklēšanai;

(b) pēc personas, kas ir apcietināta vai ieradusies pēc pavēstes saskaņā ar 58.pantu, lūguma izdot rīkojumus, ieskaitot pasākumus, kas minēti 56.pantā, vai lūgt sadarbību saskaņā ar 9.sadaļu, kas var būt nepieciešama, lai palīdzētu šai personai sagatavoties aizstāvībai;

(c) nepieciešamības gadījumā nodrošināt cietušo un liecinieku aizsardzību un neaizskaramību, pierādījumu saglabāšanu, personu, kas ir apcietinātas vai ieradušās saskaņā ar pavēsti, aizsardzību un nacionālās drošības informācijas aizsardzību;

(d) pilnvarot Prokuroru veikt specifiskas izmeklēšanas darbības Dalībvalsts teritorijā nenodrošinot sadarbību ar šo Valsti saskaņā ar 9.sadaļu, ja, iespēju robežās ievērojot iesaistītās Valsts uzskatus, Pirmstiesas Palāta ir noteikusi, ka šajā lietā šī Valsts nespēj izpildīt lūgumu par sadarbību sakarā ar to, ka tai nav institūcijas vai jebkādas tiesu sistēmas struktūras, kas ir kompetenta izpildīt lūgumu par sadarbību saskaņā ar 9.sadaļu.

(e) Ja tiek izdots apcietināšanas orderis vai pavēste saskaņā ar 58.pantu un ievērojot pierādījumu nozīmīgumu un iesaistīto pušu tiesības, kas noteiktas šajos Statūtos un Procedūras un Pierādījumu noteikumos, lūgt Valstu sadarbību saskaņā ar 93.panta 1.(k) punktu, lai veiktu aizsardzības pasākumus konfiskācijas nolūkos, it īpaši cietušo labā.

58.pants
Apcietināšanas ordera vai ierašanās pavēstes izdošana, ko veic Pirmstiesas Palāta

1. Jebkurā laikā pēc izmeklēšanas sākšanas Pirmstiesas Palāta ir tiesīga pēc Prokurora iesnieguma izdot personas apcietināšanas orderi, ja pēc iesnieguma un pierādījumu vai citas Prokurora iesniegtās informācijas pārbaudes, tā ir pārliecinājusies, ka:

(a) ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona ir izdarījusi Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu; un

(b) šīs personas apcietināšana ir nepieciešama:

(i) lai nodrošinātu šīs personas ierašanos tiesā,

(ii) lai nodrošinātu to, ka šī persona netraucē un neapdraud izmeklēšanu vai tiesas procesu, vai

(iii) kad tas iespējams, lai atturētu šo personu no šī nozieguma vai ar to saistīta nozieguma, kurš ir Tiesas jurisdikcijā, un ko rada tādi paši apstākļi, turpināšanas.

2. Prokurora iesniegums satur:

(a) personas vārdu un citu atbilstošu identifikācijas informāciju;

(b) īpašu atsauci uz Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, par kuru izdarīšanu šī persona tiek turēta aizdomās;

(c) īsu faktu izklāstu, kas iespējams veido šos noziegumus;

(d) pierādījumus un jebkuras citas informācijas, kas veido pietiekamu pamatu, lai uzskatītu, ka šī persona ir izdarījusi attiecīgos noziegumus, kopsavilkumu; un

(e) iemeslus, kādēļ Prokurors uzskata, ka ir nepieciešama šīs personas apcietināšana.

3. Apcietināšanas orderis satur:

(a) personas vārdu un citu atbilstošu identifikācijas informāciju;

(b) īpašu atsauci uz Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, par kuru izdarīšanu tiek pieprasīta personas apcietināšana; un

(c) īsu faktu izklāstu, kas liecina par šiem noziegumiem.

4. Apcietināšanas orderis ir spēkā līdz brīdim, kad Tiesa izdod citādu rīkojumu.

5. Pamatojoties uz apcietināšanas orderi, Tiesa var lūgt personas pagaidu apcietināšanu vai tās apcietināšanu un nodošanu saskaņā ar 9.sadaļu.

6. Prokurors var lūgt Pirmstiesas Palātu grozīt apcietināšanas orderi labojot vai papildinot tajā minētos noziegumus. Pirmstiesas Palāta tādējādi groza orderi, ja tā pārliecinās, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona ir veikusi labotos vai papildinātos noziegumus.

7. Kā alternatīvu apcietināšanas orderim Prokurors var iesniegt iesniegumu lūdzot Pirmstiesas Palātu izdot ierašanās pavēsti attiecīgajai personai. Ja Pirmstiesas Palāta pārliecinājusies, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona ir izdarījusi noziegumu, par ko tā tiek turēta aizdomās, un ka pavēste ir pietiekama, lai nodrošinātu personas ierašanos, tā izdod ierašanās pavēsti attiecīgajai personai ar vai bez noteikumiem, kas ierobežo personas brīvību (kas nav ieslodzījums), ja to paredz nacionālie tiesību akti. Pavēste satur:

(a) personas vārdu un citu atbilstošu identifikācijas informāciju;

(b) noteiktu datumu, kurā personai ir jāierodas;

(c) īpašu atsauci uz Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem, par kuru izdarīšanu šī persona tiek turēta aizdomās; un

(d) īsu faktu izklāstu, kas liecina par šiem noziegumiem;

Pavēste tiek nodota attiecīgajai personai tieši.

59.pants
Apcietināšanas procedūra aizturēšanas Valstī

1. Dalībvalsts, kas saņēmusi lūgumu par pagaidu apcietināšanu vai apcietināšanu un nodošanu, nekavējoties veic pasākumus, lai apcietinātu attiecīgo personu saskaņā ar tās tiesību aktiem un 9.sadaļas noteikumiem.

2. Apcietinātā persona nekavējoties tiek nodota kompetentai tiesu institūcijai aizturēšanas Valstī, kas saskaņā ar šīs Valsts tiesību aktiem nosaka, vai:

(a) orderis attiecas uz šo personu;

(b) persona ir apcietināta ievērojot nepieciešamo procedūru; un

(c) personas tiesības ir ievērotas.

3. Apcietinātajai personai ir tiesības griezties aizturēšanas Valsts kompetentajās institūcijās, lai panāktu pagaidu atbrīvošanu līdz tās nodošanai.

4. Pieņemot lēmumu par jebkādu šādu iesniegumu, aizturēšanas Valsts kompetentā institūcija izvērtē, vai, ievērojot iespējamo noziegumu smagumu, pastāv steidzami un izņēmuma apstākļi, kas attaisno pagaidu atbrīvošanu un vai pastāv nepieciešamās garantijas, kas nodrošina to, ka aizturētāja Valsts spēj izpildīt savu pienākumu nodot attiecīgo personu Tiesai. Aizturēšanas Valsts kompetentā institūcija nav tiesīga izvērtēt apcietināšanas ordera izdošanu, kas noteikta 58.panta 1.(a) un (b) punktā.

5. Pirmstiesas Palāta tiek informēta par visiem lūgumiem par pagaidu atbrīvošanu un sniedz rekomendācijas aizturētājas Valsts kompetentajai institūcijai. Aizturēšanas Valsts kompetentā institūcija pirms lēmuma pieņemšanas pilnībā izvērtē šādas rekomendācijas, ieskaitot rekomendācijas par pasākumiem, lai nepieļautu attiecīgās personas bēgšanu.

6. Ja persona tiek uz laiku atbrīvota, Pirmstiesas Palāta ir tiesīga pieprasīt periodiskus ziņojumus par pagaidu atbrīvošanas statusu.

7. Tiklīdz aizturēšanas Valsts nolemj nodot attiecīgo personu, tā tiek nogādāta Tiesā, cik ātri vien iespējams.

60.pants
Sākotnējā Tiesvedība

1. Kad attiecīgā persona tiek nodota Tiesai vai tā ierodas Tiesā brīvprātīgi, vai saskaņā ar pavēsti, Pirmstiesas Palāta pārliecinās, ka šī persona ir informēta par noziegumiem, kurus, iespējams, tā ir izdarījusi, un par tās tiesībām saskaņā ar šiem Statūtiem, ieskaitot tiesības lūgt pagaidu atbrīvošanu līdz tiesai.

2. Persona, par kuru izdots apcietināšanas orderis, ir tiesīga lūgt pagaidu atbrīvošanu līdz tiesai. Ja Pirmstiesas Palāta pārliecinās, ka ir izpildīti 58.panta 1.punktā minētie noteikumi, persona paliek apcietinājumā. Ja tie nav izpildīti, Pirmstiesas Palāta atbrīvo personu ar vai bez noteikumiem.

3. Pirmstiesas Palāta periodiski pārskata savu lēmumu par personas atbrīvošanu vai apcietināšanu, un var to darīt jebkurā laikā pēc Prokurora vai šīs personas lūguma. Pārskatot savu lēmumu, tā var labot savu lēmumu par apcietināšanu, atbrīvošanu vai atbrīvošanas noteikumiem, ja tā pārliecinās, ka mainījušies apstākļi to prasa.

4. Pirmstiesas Palāta nodrošina to, ka persona netiek turēta apcietinājumā nepamatoti ilgu laiku pirms tiesas nepamatotas Prokurora novilcināšanās dēļ. Ja šāda novilcināšanās notiek, Tiesa lemj par personas atbrīvošanu ar vai bez noteikumiem.

5. Nepieciešamības gadījumā Pirmstiesas Palāta var izdot apcietināšanas orderi, lai nodrošinātu atbrīvotās personas klātbūtni.

61.pants
Apsūdzību apstiprināšana pirms tiesas

1. Ņemot vērā 2.punkta noteikumus, saprātīgā laikā pēc attiecīgās personas nodošanas vai brīvprātīgas ierašanās Tiesā, Pirmstiesas Palāta veic lietas noklausīšanos, lai apstiprinātu apsūdzības par kurām Prokurors vēlas tiesas procesu. Noklausīšanās notiek Prokurora un apsūdzētās personas, kā arī tās advokāta klātbūtnē.

2. Pirmstiesas Palāta var pēc Prokurora lūguma vai pēc savas iniciatīvas veikt lietas noklausīšanos, lai apstiprinātu apsūdzības, par kurām Prokurors vēlas tiesas procesu, bez apsūdzētā klātbūtnes, ja šī persona:

(a) ir atteikusies no savām tiesībām būt klāt lietas iztiesāšanā; vai

(b) ir aizbēgusi vai nav atrodama un ir veikti visi saprātīgie pasākumi, lai nodrošinātu tās ierašanos Tiesā un lai informētu šo personu par apsūdzībām un par to, ka tiks veikta noklausīšanās, lai apstiprinātu šīs apsūdzības.

Šajā gadījumā personu pārstāv tās advokāts, ja Pirmstiesas Palāta nolemj, ka tas ir taisnīguma interesēs.

3. Saprātīgā laikā pirms lietas noklausīšanās, persona:

(a) saņem dokumenta kopiju ar apsūdzībām, saskaņā ar kurām Prokurors vēlas personu nodot tiesai; un

(b) tiek informēta par pierādījumiem, uz kuriem Prokurors vēlas balstīties noklausīšanā.

Pirmstiesas Palāta var izdot rīkojumus par informācijas atklāšanu lietas noklausīšanās mērķiem.

4. Pirms lietas noklausīšanās Prokurors var turpināt izmeklēšanu un ir tiesīgs labot vai atsaukt jebkuras apsūdzības. Attiecīgā persona tiek savlaicīgi informēta pirms lietas noklausīšanās par apsūdzību labošanu vai atsaukšanu. Apsūdzību atsaukšanas gadījumā Prokurors informē Pirmstiesas Palātu par atsaukšanas iemesliem.

5. Lietas noklausīšanās laikā Prokurors pamato katru apsūdzību ar pietiekamiem pierādījumiem, lai radītu pietiekamu pamatu uzskatīt, ka attiecīgā persona ir izdarījusi noziegumu, par kuru tā tiek apsūdzēta. Prokurors var balstīties uz dokumentāriem un apkopotiem pierādījumiem un tam nav nepieciešams izsaukt lieciniekus, kas varētu liecināt tiesā.

6. Lietas noklausīšanās laikā persona var:

(a) iebilst pret apsūdzībām;

(b) apstrīdēt Prokurora iesniegtos pierādījumus; un

(c) iesniegt pierādījumus.

7. Pirmstiesas Palāta, balstoties uz lietas noklausīšanās rezultātiem, nosaka, vai ir pietiekami pierādījumi, lai uzskatītu, ka attiecīgā persona ir izdarījusi ikvienu noziegumu, kuru izdarīšanā tā tiek apsūdzēta. Balstoties uz saviem secinājumiem, Pirmstiesas Palāta:

(a) apstiprina tās apsūdzības, par kurām tā secina, ka ir pietiekami pierādījumi; un nodod attiecīgo personu Tiesas Palātai tiesas procesam par apstiprinātajām apsūdzībām;

(b) atsakās apstiprināt apsūdzības, par kurām tā secina, ka nav pietiekošu pierādījumu;

(c) atliek lietas noklausīšanos un lūdz Prokuroram izskatīt:

(i) papildus pierādījumu iesniegšanu vai papildus izmeklēšanas veikšanu attiecībā uz kādu noteiktu apsūdzību, vai

(ii) apsūdzību grozīšanu, jo iesniegtie pierādījumi liecina par citu noziegumu Tiesas jurisdikcijā.

8. Ja Pirmstiesas Palāta atsakās apstiprināt apsūdzību, Prokurors ir tiesīgs vēlāk lūgt tās apstiprināšanu, ja šai prasībai tiek pievienoti papildus pierādījumi.

9. Pēc apsūdzību apstiprināšanas un pirms tiesas procesa sākšanās, Prokurors var ar Pirmstiesas Palātas atļauju un pēc apsūdzētā informēšanas grozīt apsūdzības. Ja Prokurors vēlas iesniegt papildus apsūdzības vai daudz nopietnākas apsūdzības, tiek veikta lietas noklausīšanās saskaņā ar šo pantu, lai apstiprinātu šīs apsūdzības. Pēc tiesas procesa sākšanās Prokurors ir tiesīgs atsaukt apsūdzības ar Tiesas Palātas atļauju.

10. Jebkurš iepriekš izdots orderis zaudē savu spēku attiecībā uz jebkurām apsūdzībām, kuras nav apstiprinājusi Pirmstiesas Palāta vai kuras ir atsaucis Prokurors.

11. Tiklīdz apsūdzības ir apstiprinātas saskaņā ar šo pantu, Prezidijs izveido Tiesas Palātu, kas saskaņā ar 9.punktu un 64.panta 4.punktu ir atbildīga par turpmāko procesu veikšanu un var veikt jebkuru Pirmstiesas Palātas funkciju, kas ir nepieciešama un piemērojama šajā procesā. 

6.sadaļa. TIESAS PROCESS

62.pants
Tiesas procesa vieta

Ja vien netiek nolemts savādāk, tiesas procesa norises vieta ir Tiesas atrašanās vieta.

63.pants
Tiesas process apsūdzētā klātbūtnē

1. Apsūdzētais piedalās tiesas procesā.

2. Ja apsūdzētais, atrodoties Tiesā, ilgstoši traucē tiesas procesu, Tiesas Palāta ir tiesīga izraidīt apsūdzēto, dodot iespēju tam sekot tiesas procesam un izsniegt instrukcijas savam advokātam atrodoties ārpus tiesas zāles, nepieciešamības gadījumā izmantojot komunikāciju tehnoloģijas. Šādi pasākumi tiek veikti tikai izņēmuma gadījumos, ja visas citas saprātīgās alternatīvās metodes ir izrādījušās neatbilstošas, un tikai tik ilgi, cik tas ir patiesi nepieciešams.

64.pants
Tiesas Palātas funkcijas un pilnvaras

1. Tiesas Palātas funkcijas un pilnvaras, kas noteiktas šajā pantā, tiek realizētas saskaņā ar šiem Statūtiem un Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

2. Tiesas Palāta nodrošina to, ka tiesas process ir taisnīgs un ātrs, un tas tiek veikts pilnībā ievērojot apsūdzētā tiesības un pienācīgi nodrošinot cietušo un liecinieku aizsardzību.

3. Nododot lietu tiesā saskaņā ar šiem Statūtiem, Tiesas Palāta, kas nozīmēta izskatīt šo lietu:

(a) apspriežas ar iesaistītajām pusēm un pieņem tādas procedūras, kas ir nepieciešamas, lai veicinātu taisnīgu un ātru procesu;

(b) nosaka tiesas procesā izmantojamo valodu vai valodas; un

(c) ņemot vērā citus atbilstošus šo Statūtu noteikumus gādā par iepriekš neatklātu dokumentu vai informācijas atklāšanu pietiekamā laikā pirms tiesas procesa sākšanās, lai ļautu atbilstoši sagatavoties procesam.

4. Tiesas Palāta, ja tas nepieciešams tās efektīvai un taisnīgai funkcionēšanai, ir tiesīga nodot sagatavošanās darbus Pirmstiesas Palātai vai nepieciešamības gadījumā citam pieejamam Pirmstiesas nodaļas tiesnesim.

5. Informējot puses, Tiesas Palāta ir tiesīga atbilstošā veidā noteikt, ka apsūdzības pret vairāk nekā vienu apsūdzēto tiek apvienotas vai sadalītas.

6. Veicot savas funkcijas pirms tiesas procesa vai tiesas procesa laikā, Tiesas Palāta nepieciešamības gadījumā var:

(a) veikt jebkuras Pirmstiesas Palātas funkcijas, kas paredzētas 61.panta 11.punktā;

(b) pieprasīt liecinieku ierašanos un liecināšanu un dokumentu un citu pierādījumu izdošanu, nepieciešamības gadījumā saņemot Valstu palīdzību, kā paredzēts šajos Statūtos;

(c) gādāt par konfidenciālas informācijas aizsardzību;

(d) dot rīkojumu par pierādījumu iesniegšanu papildus tiem, kas jau ir savākti pirms tiesas procesa vai kurus iesniegušas puses tiesas procesa laikā;

(e) gādāt par apsūdzēto, liecinieku un cietušo aizsardzību; un

(f) lemt par citiem atbilstošiem jautājumiem.

7. Tiesas process ir atklāts. Tomēr Tiesas Palāta ir tiesīga noteikt, ka īpašos apstākļos ir nepieciešams lietas iztiesāt slēgtās sēdēs, 68.panta mērķiem vai, lai aizsargātu konfidenciālu vai slepenu informāciju, kas tiek sniegta kā pierādījums.

8. (a) Pirms tiesas procesa sākšanas Tiesas Palāta nolasa apsūdzētajam apsūdzības, kuras iepriekš ir apstiprinājusi Pirmstiesas Palāta. Tiesas Palāta pārliecinās, ka apsūdzētais saprot apsūdzību raksturu. Palāta dod apsūdzētajam iespēju atzīt savu vainu saskaņā ar 65.pantu vai noliegt savu vainu.

(b) Tiesas procesa laikā tiesas priekšsēdētājs var dot norādījumus par procesa veikšanu, tai skaitā, lai nodrošinātu tā vadīšanu taisnīgā un objektīvā veidā. Ņemot vērā tiesas priekšsēdētāja norādījumus, puses var iesniegt pierādījumus saskaņā ar šo Statūtu noteikumiem.

9. Tiesas Palātai, inter alia, ir tiesības pēc kādas no pusēm ierosinājuma vai pēc savas iniciatīvas:

(a) Lemt par pierādījumu pieļaujamību vai attiecināmību; un

(b) Veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu kārtību noklausīšanās laikā.

10. Tiesas Palāta nodrošina tiesas procesa protokolēšanu, kas precīzi atspoguļo tiesvedību, un ka to uztur un saglabā Sekretārs.

65.pants
Vainas atzīšanas process

1. Ja apsūdzētais atzīst savu vainu saskaņā ar 64.panta 8.(a) punktu, Tiesas Palāta nosaka vai:

(a) apsūdzētais saprot vainas atzīšanas raksturu un sekas;

(b) atzīšanās tiek veikta brīvprātīgi pēc pietiekamām apsūdzētā konsultācijām ar advokātu; un

(c) vainas atzīšanu pamato lietas fakti, kas ietverti:

(i) apsūdzībās, ko izvirzījis Prokurors un atzinis apsūdzētais,

(ii) jebkuros Prokurora iesniegtajos materiālos, kas apstiprina apsūdzības un kurus akceptē apsūdzētais; un

(iii) jebkuros citos pierādījumos, tādos kā liecinieku liecības, kurus iesniedz Prokurors vai apsūdzētais.

2. Ja Tiesas Palāta atzīst, ka 1.punktā minētie jautājumi ir konstatēti, tā pieņem vainas atzīšanu, kopā ar jebkādiem citiem papildus pierādījumiem, kā tādu, kas atklāj visus būtiskos faktus, kas nepieciešami, lai pierādītu noziegumu, uz kuru attiecas vainas atzīšana, un tā var notiesāt apsūdzēto par šo noziegumu.

3. Ja Tiesas Palāta atzīst, ka 1.punktā minētie jautājumi nav konstatēti, tā pieņem, ka vainas atzīšana nav notikusi, šajā gadījumā Palāta nosaka, ka tiesas process tiek turpināts saskaņā ar parastajām tiesāšanas procedūrām, kas noteiktas šajos Statūtos un var nodot šo lietu citai Tiesas Palātai.

4. Ja Tiesas Palāta uzskata, ka tiesas un, it īpaši, cietušo interesēs ir nepieciešama pilnīgāku lietas faktu sniegšana, Tiesas Palāta ir tiesīga:

(a) lūgt Prokuroram iesniegt papildus pierādījumus, ieskaitot liecinieku liecības; vai

(b) noteikt, ka tiesas process tiks turpināts saskaņā ar parastajām tiesāšanas procedūrām, kas noteiktas šajos Statūtos, šajā gadījumā tā pieņem, ka vainas atzīšana nav notikusi un tā var nodot šo lietu citai Tiesas Palātai.

5. Jebkādas pārrunas starp Prokuroru un aizstāvību par apsūdzību grozīšanu, vainas atzīšanu vai piespriežamo sodu Tiesai nav saistošas.

66.pants
Nevainīguma prezumpcija

1. Jebkura persona tiek uzskatīta par nevainīgu līdz Tiesā tiek pierādīta tās vaina saskaņā ar piemērojamām tiesību normām.

2. Apsūdzētā vainas pierādīšanas pienākums ir Prokuroram.

3. Lai notiesātu apsūdzēto, Tiesai jābūt pilnīgi pārliecinātai par apsūdzētā vainu.

67.pants
Apsūdzētā tiesības

1. Izskatot jebkuru apsūdzību, apsūdzētajam ir tiesības uz atklātu lietas izskatīšanu, ievērojot šo Statūtu noteikumus, uz taisnīgu un objektīvu lietas izskatīšanu, un uz sekojošajām minimālajām garantijām, pilnā apmērā:

(a) tikt nekavējoties un detalizēti informētam par apsūdzības raksturu, cēloni un saturu valodā, kuru apsūdzētais pilnībā saprot un tajā runā;

(b) pietiekamu laiku un iespējām, lai sagatavotos aizstāvībai, un brīvi un konfidenciāli kontaktētos ar advokātu, kuru izvēlas apsūdzētais;

(c) tikt tiesātam bez nepamatotas novilcināšanās;

(d) ievērojot 63.panta 2.punktu, piedalīties tiesas procesā, aizstāvēties pašam vai ar paša izvēlētas tiesiskās palīdzības starpniecību, tikt informētam, ja apsūdzētajam nav tiesiskās palīdzības, par šīm tiesībām un saņemt tiesisko palīdzību, kuru nozīmē Tiesa, gadījumā, ja to pieprasa taisnīguma intereses, un saņemt to bez maksas, ja apsūdzētajam nav nepieciešamo finansiālo līdzekļu, lai to apmaksātu;

(e) novērtēt vai likt kādam novērtēt pret viņu vērstās liecības un uzaicināt un nopratināt lieciniekus, kas liecina viņam par labu uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem tiek uzaicināti liecinieki, kas liecina pret viņu. Apsūdzētajam ir tiesības aizstāvēties un iesniegt citus pierādījumus, kas ir pieļaujami saskaņā ar šiem Statūtiem;

(f) tiesības uz kompetenta tulka bezmaksas palīdzību un tādiem tulkojumiem, kas ir nepieciešami taisnīguma interesēs, ja jebkāda no procedūrām vai Tiesā iesniegtajiem dokumentiem nav valodā, kuru apsūdzētais pilnībā saprot un tajā runā;

(g) netikt piespiestam liecināt vai atzīt savu vainu un klusēt, klusēšanai neesot par apstākli, lai noteiktu tās vainu vai nevainīgumu;

(h) bez zvēresta veikt rakstisku vai mutisku paziņojumu savai aizstāvībai; un

(i) netikt pakļautam pierādīšanas pienākuma maiņai vai jebkādam atspēkošanas pienākumam.

2. Papildus jebkādai citai šajos Statūtos paredzētai atklāšanai, Prokurors, cik ātri vien iespējams, atklāj aizstāvībai pierādījumus, kas atrodas Prokurora rīcībā vai kontrolē, kas pēc viņa uzskatiem pierāda vai varētu pierādīt apsūdzētā nevainīgumu vai mīkstināt apsūdzētā vainu, vai kas varētu ietekmēt apsūdzības pierādījumu ticamību. Šaubu gadījumā lēmumu par šī punkta piemērošanu pieņem Tiesa.

68.pants
Cietušo un liecinieku aizsardzība un to piedalīšanās tiesvedībā

1. Tiesa veic nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu cietušo un liecinieku drošību, fizisko un psiholoģisko labklājību, cieņu un privāto dzīvi. Darot to, Tiesa ievēro visus attiecīgos faktorus, ieskaitot vecumu, dzimumu, kā noteikts 7.panta 3.punktā, un veselību un nozieguma raksturu, it īpaši, bet ne tikai, ja noziegums saistīts ar seksuālu vai dzimumu vardarbību vai vardarbību pret bērniem. Prokurors šādus pasākumus veic īpaši šādu noziegumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas laikā. Šie pasākumi nav pretrunā vai neatbilstoši apsūdzētā tiesībām un taisnīga un objektīva tiesas procesa principiem.

2. Kā izņēmumu 67.pantā noteiktajam iztiesāšanas atklātuma principam, Tiesas Palātas, lai aizstāvētu cietušos un lieciniekus vai apsūdzēto, var noturēt jebkuru tiesas procesa daļu slēgti vai atļaut liecību iesniegšanu elektroniskā vai citā īpašā veidā. Šādi pasākumi jo īpaši tiek īstenoti lietā, kurā ir seksuālā vardarbībā cietušais vai bērns, kas ir cietušais vai liecinieks, ja vien Tiesa nepieņem citu lēmumu, ievērojot visus lietas apstākļus, īpaši cietušā vai liecinieka viedokli.

3. Ja tiek skartas cietušo personīgās intereses, Tiesa atļauj darīt zināmus un izskata to viedokļus un bažas atbilstošās tiesas procesa stadijās, kuras nosaka Tiesa un veidā, kas nav pretrunā ar vai neatbilstošs apsūdzētā tiesībām un taisnīga un objektīva tiesas procesa principiem. Šādus viedokļus un bažas var darīt zināmus cietušo likumīgie pārstāvji, ja Tiesa to uzskata par pieņemamu, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Cietušo un Liecinieku vienība var ieteikt Prokuroram un Tiesai atbilstošus aizsardzības līdzekļus, drošības pasākumus, padomu sniegšanu un palīdzību, kā noteikts 43.panta 6.punktā.

5. Ja pierādījumu vai informācijas atklāšana saskaņā ar šiem Statūtiem var nopietni apdraudēt liecinieka vai viņa-(as) ģimenes drošību, Prokurors, jebkuru procedūru, kas tiek veiktas pirms tiesas procesa sākšanās, mērķiem, var neatklāt šādu informāciju vai pierādījumus un to vietā iesniegt to kopsavilkumu. Šādi pasākumi tiek realizēti veidā, kas nav pretrunā ar vai neatbilstoši apsūdzētā tiesībām un taisnīga un objektīva tiesas procesa principiem.

6. Valsts var lūgt veikt nepieciešamos pasākumus, lai aizsargātu tās ierēdņus vai aģentus un lai aizsargātu konfidenciālu vai slepenu informāciju.

69.pants
Pierādījumi

1. Pirms liecināšanas katrs liecinieks saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem dod solījumu par sniegtās liecības patiesumu.

2. Liecinieka liecība tiek sniegta personīgi, izņemot gadījumus, kas noteikti 68.pantā vai Procedūras un Pierādījumu noteikumos. Tiesa var atļaut viva voce (mutisku) vai ierakstītu liecību sniegšanu, izmantojot video vai audio tehnoloģijas, kā arī dokumentu vai rakstisku stenogrammu iesniegšanu, ievērojot šos Statūtus un saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem. Šie pasākumi nedrīkst būt pretrunā ar vai neatbilstoši apsūdzētā tiesībām.

3. Puses var iesniegt ar attiecīgo lietu saistītus pierādījumus saskaņā ar 64.pantu. Tiesa ir tiesīga pieprasīt visu pierādījumu iesniegšanu, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai noskaidrotu patiesību.

4. Tiesa lemj par jebkuru pierādījumu attiecināmību vai pieļaujamību, ievērojot, inter alia, pierādījumu nozīmi un jebkuru kaitējumu, ko šie pierādījumi var nodarīt taisnīgam tiesas procesam un taisnīgai liecinieku liecību novērtēšanai, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

5. Tiesa respektē un ievēro konfidencialitātes privilēģijas, kas noteiktas Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

6. Tiesa neprasa vispārzināmu faktu pierādīšanu, bet var tos pieņemt tiesas zināšanai.

7. Pierādījumi, kas iegūti pārkāpjot šos Statūtus vai starptautiski atzītas cilvēka tiesības, nav pieļaujami, ja:

(a) pārkāpums rada pamatotas šaubas par pierādījumu ticamību; vai

(b) pierādījumu pieļaušana būtu pretrunā vai nopietni kaitētu procesa godīgumam.

8. Izšķirot jautājumu par kādas Valsts iesniegto pierādījumu attiecināmību vai pieļaujamību, Tiesa nelemj par šīs Valsts nacionālās likumdošanas piemērošanu.

70.pants
Pārkāpumi, kas vērsti pret tiesas spriešanu

1. Tiesai ir jurisdikcija pār sekojošiem pārkāpumiem, kas vērsti pret tās tiesas spriešanu, ja tie veikti apzināti:

(a) Nepatiesas liecības sniegšana, kad tas izdarīts esot saistītam ar pienākumu teikt patiesību, kā atrunāts 69.panta 1.punktā;

(b) Pierādījumu iesniegšana, par kuriem attiecīgā puse zina, ka tie ir nepatiesi vai viltoti;

(c) Liecinieka ietekmēšana ar uzpirkšanu, traucēšana vai šķēršļu likšana liecinieka klātbūtnei vai liecībai, vēršanās pret liecinieku par liecības sniegšanu vai pierādījumu iznīcināšana, pierādījumu iegūšanas traucēšana vai to viltošana;

(d) Tiesas locekļa kavēšana, iebaidīšana vai ietekmēšana ar uzpirkšanu ar mērķi to piespiest vai pārliecināt neveikt savus pienākumus vai veikt tos nepareizi;

(e) Vēršanās pret Tiesas locekli par viņa vai citas amatpersonas veiktajiem pienākumiem;

(f) Kukuļa izspiešana vai kukuļņemšana, ko izdarījis Tiesas loceklis saistībā ar saviem dienesta pienākumiem.

2. Tiesas jurisdikcijas realizēšanas principus un procesu pār pārkāpumiem saskaņā ar šo pantu nosaka Procedūras un Pierādījumu noteikumi. Noteikumus starptautiskajai sadarbībai ar Tiesu attiecībā uz tās tiesvedību saskaņā ar šo pantu nosaka lūguma saņēmējas Valsts nacionālie tiesību akti.

3. Notiesāšanas gadījumā Tiesa var piespriest brīvības atņemšanu, kas nepārsniedz piecus gadus vai naudas sodu saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem, vai abus.

4. (a) Katra Dalībvalsts paplašina krimināltiesību normu, kas soda par pārkāpumiem pret tās izmeklēšanas un tiesas procesa godīgumu, piemērošanu noziegumiem pret tiesas spriešanu, kas minēti šajā pantā, ja tie veikti tās teritorijā vai tos ir veicis kāds no tās pilsoņiem;

(b) Pēc Tiesas lūguma, ja tā uzskata to par nepieciešamu, Dalībvalsts iesniedz lietu kriminālvajāšanai tās kompetentajās institūcijās. Šīs institūcijas pienācīgi izskata šādas lietas un piešķir tām pietiekošus resursus, lai efektīvi tās izskatītu.

71.pants
Sankcijas par neatbilstošu uzvedību Tiesā

1. Tiesa var sodīt personas par neatbilstošu uzvedību, tajā skaitā par tās sēžu traucēšanu vai apzinātu atteikšanos pakļauties tās norādījumiem, ar administratīviem līdzekļiem, kas nav brīvības atņemšana, tādiem kā pagaidu vai pilnīga izraidīšana no tiesas zāles, naudas sods vai līdzīgiem līdzekļiem, kas paredzēti Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

2. Kārtība, kādā tiek piemēroti 1.punktā paredzētie līdzekļi, ir noteikta Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

72.pants
Nacionālās drošības informācijas aizsardzība

1. Šis pants piemērojams jebkurā gadījumā, kad kāda no Valstīm uzskata, ka šīs Valsts informācijas vai dokumentu atklāšana var kaitēt tās nacionālās drošības interesēm. Pie šādiem gadījumiem pieder tie, kas paredzēti 56.panta 2. un 3.punktā, 61.panta 3.punktā, 64.panta 3.punktā, 67.panta 2.punktā, 68.panta 6.punktā, 87.panta 6.punktā un 93.pantā, kā arī gadījumos, kas rodas jebkurā citā procesa stadijā, kur var rasties jautājums par šādu atklāšanu.

2. Šis pants tiek piemērots arī, ja persona, kas ir lūgta sniegt informāciju vai pierādījumus, atsakās to darīt vai ir nodevusi šo jautājumu Valstij, pamatojoties uz to, ka atklāšana varētu kaitēt šīs Valsts nacionālās drošības interesēm, un šī Valsts apstiprina, ka tā uzskata, ka atklāšana varētu kaitēt tās nacionālās drošības interesēm.

3. Nekas šajā pantā neietekmē konfidencialitātes prasības, kas piemērojamas saskaņā ar 54.panta 3.(e) un (f) punktu, vai 73.panta piemērošanu.

4. Ja kāda no Valstīm uzzina, ka šīs Valsts informācija vai dokumenti tiek vai var tikt atklāti jebkurā procesa stadijā, un tā uzskata, ka šāda atklāšana var kaitēt tās nacionālās drošības interesēm, šī Valsts ir tiesīga iejaukties, lai panāktu šī jautājuma atrisināšanu saskaņā ar šo pantu.

5. Ja Valsts uzskata, ka informācijas atklāšana var kaitēt tās nacionālās drošības interesēm, šī Valsts veic visus iespējamos pasākumus, sadarbojoties ar Prokuroru, aizstāvību vai Pirmstiesas Palātu vai Tiesas Palātu atkarībā no gadījuma, lai kopīgi panāktu šī jautājuma risinājumu. Šādi pasākumi var ietvert:

(a) lūguma labojumu vai skaidrojumu;

(b) tiesas lēmumu par prasītās informācijas vai pierādījumu attiecināmību vai lēmumu par to, vai šie pierādījumi, lai gan attiecināmi, var tikt vai ir iegūti no citiem avotiem, kas nav lūguma saņēmēja Valsts;

(c) šīs informācijas vai liecības iegūšanu no citiem avotiem vai citā formā; vai

(d) vienošanos par noteikumiem, saskaņā ar kuriem var tikt panākta sadarbība, ieskaitot kopsavilkumu vai rediģētu variantu iesniegšanu, informācijas atklāšanas ierobežošanu, slēgti vai ex parte procesa izmantošanu, vai citus aizsardzības līdzekļus, ko pieļauj šie Statūti un Procedūras un Pierādījumu noteikumi.

6. Tiklīdz ir veikti visi iespējamie pasākumi šī jautājuma atrisināšanai sadarbības ceļā, un, ja Valsts uzskata, ka nav līdzekļu vai noteikumu, saskaņā ar kuriem informācija vai dokumenti var tikt sniegti vai atklāti nekaitējot tās nacionālās drošības interesēm, šī Valsts informē Prokuroru vai Tiesu par sava lēmuma iemesliem, ja vien šo iemeslu apraksts pats par sevi nekaitē šīs Valsts nacionālās drošības interesēm.

7. Ja Tiesa nolemj, ka attiecīgie pierādījumi ir attiecināmi un nepieciešami apsūdzētā vainas vai nevainīguma noteikšanai, Tiesa var veikt sekojošus pasākumus:

(a) ja informācijas vai dokumentu atklāšanu prasa lūgums par sadarbību saskaņā ar 9.sadaļu vai 2.punktā minētie apstākļi, un Valsts ir informējusi par atteikuma pamatu, kāds noteikts 93.panta 4.punktā:

(i) pirms 7.(a) (ii) apakšpunktā paredzētā slēdziena pieņemšanas, Tiesa var lūgt tālākas konsultācijas, lai apsvērtu Valsts iebildumus, kas, ja nepieciešams, var ietvert lietas noklausīšanu slēgti un ex parte,

(ii) ja Tiesa secina, ka, informējot par sava atteikuma pamatu saskaņā ar 93.panta 4.punktu, ņemto vērā lietas apstākļus, lūguma saņēmēja Valsts nerīkojas saskaņā ar tās šajos Statūtos noteiktajām saistībām, Tiesa var rīkoties saskaņā ar 87.panta 7.punktu, paskaidrojot sava lēmuma iemeslus, un

(iii) tiesa var pieņemt slēdzienus apsūdzētā tiesas procesā par kāda fakta esamību vai neesamību atbilstoši lietas apstākļiem; vai

(b) visos citos gadījumos:

(i) dot rīkojumu par atklāšanu; vai

(ii) ja tā nedod rīkojumu par atklāšanu, izdarīt slēdzienus apsūdzētā tiesas procesā par kāda fakta esamību vai neesamību atbilstoši lietas apstākļiem.

73.pants
Trešās puses informācija vai dokumenti

Ja Tiesa pieprasa kādai no Dalībvalstīm iesniegt tās uzraudzībā, rīcībā vai kontrolē esošu dokumentu vai informāciju, ko tai konfidenciāli atklājusi kāda Valsts, starpvaldību organizācija vai starptautiska organizācija, tā lūdz izcelsmes avota piekrišanu, lai atklātu šo dokumentu vai informāciju. Ja dokumenta izcelsmes avots ir kāda no Dalībvalstīm, tā vai nu dod savu piekrišanu informācijas vai dokumenta atklāšanai vai apņemas atrisināt šo jautājumu ar tiesu saskaņā ar 72.panta noteikumiem. Ja izcelsmes avots nav Dalībvalsts un atsakās dot savu piekrišanu atklāšanai, lūguma saņēmēja Valsts informē Tiesu par to, ka tā nevar iesniegt informāciju vai dokumentu saskaņā ar iepriekš pastāvošām konfidencialitātes saistībām pret izcelsmes avotu.

74. pants
Lēmuma prasības

1. Visi Tiesas Palātas tiesneši piedalās katrā tiesas procesa stadijā un debatēs. Prezidijs atsevišķos gadījumos var nozīmēt, ja iespējams, vienu vai vairākus tiesnešu vietniekus, kas piedalās katrā tiesas procesa stadijā un aizstāj kādu no Tiesas Palātas locekļiem, ja tas nevar turpināt piedalīties.

2. Tiesas Palātas lēmums balstās uz pierādījumu novērtēšanu un procesu pilnībā. Lēmums nepārsniedz faktus un apstākļus, kas aprakstīti apsūdzībās un jebkādos apsūdzību labojumos. Tiesa var balstīt savu lēmumu tikai uz iesniegtajiem un tiesas procesā apspriestajiem pierādījumiem.

3. Tiesneši cenšas panākt vienbalsīgu lēmumu, bet, ja tas neizdodas, lēmumu pieņem tiesnešu vairākums.

4. Tiesas Palātas debates ir slepenas.

5. Lēmums ir rakstisks un satur pilnīgu un pamatotu izklāstu par Tiesas Palātas konstatējumiem par pierādījumiem un secinājumus. Tiesas Palāta pieņem vienu lēmumu. Ja nav panākta vienprātība, Tiesas Palātas lēmums ietver vairākuma un mazākuma viedokļus. Lēmums vai tā rezumējums tiek paziņots atklātā tiesas sēdē.

75.pants
Atlīdzība cietušajiem

1. Tiesa nosaka principus attiecībā uz atlīdzību cietušajiem, ieskaitot restitūciju, kompensāciju un rehabilitāciju. Pamatojoties uz to, savā lēmumā Tiesa, vai nu pēc pieprasījuma vai, izņēmuma gadījumos, pēc savas iniciatīvas, nosaka jebkādu zaudējumu, bojājumu vai ievainojumu vērienu un apjomu, kas nodarīts cietušajiem, un paziņo savas darbības principus.

2. Tiesa var dot rīkojumu tieši pret notiesāto personu, nosakot atbilstošu atlīdzību attiecībā uz cietušo, ieskaitot, restitūciju, kompensāciju un rehabilitāciju. Kad iespējams, Tiesa var dot rīkojumu par to, ka atlīdzības samaksa izdarāma ar 79.pantā paredzētā Trasta Fonda starpniecību.

3. Pirms rīkojuma izdošanas saskaņā ar šo pantu Tiesa var uzaicināt notiesātās personas, cietušos un citas ieinteresētās personas vai Valstis un ņem vērā iebildumus, ko tās iesniegušas vai kas iesniegti to vārdā.

4. Realizējot savas pilnvaras saskaņā ar šo pantu, Tiesa, pēc personas notiesāšanas par Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu, var noteikt, vai, lai izpildītu rīkojumus, kas var tikt izdoti saskaņā ar šo pantu, ir nepieciešams pielietot 93.panta 1.punktā paredzētos līdzekļus.

5. Dalībvalsts izpilda saskaņā ar šo pantu pieņemtos lēmumus, it kā 109.panta noteikumi attiektos uz šo pantu.

6. Nekas šajā pantā netiek interpretēts tā, ka cietušā tiesības saskaņā ar nacionālām vai starptautiskām tiesībām tiek ierobežotas.

76.pants
Soda piespriešana

1. Notiesāšanas gadījumā Tiesas Palāta lemj par atbilstošu soda mēru un ievēro tiesas procesa laikā iesniegtos pierādījumus un informāciju, kas attiecas uz soda mēru.

2. Izņemot gadījumus, kad tiek piemērots 65.pants un pirms tiesas procesa beigām, Tiesas Palāta var pēc savas iniciatīvas turpināt vai pēc Prokurora vai apsūdzētā lūguma turpina noklausīšanos, lai iegūtu papildus pierādījumus vai informāciju, kas attiecas uz soda mēru, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

3. Ja tiek piemērots 2.punkts, jebkuri paziņojumi saskaņā ar 75.pantu tiek uzklausīti turpmākā noklausīšanā, kas noteikta 2.punktā, un, nepieciešamības gadījumā, jebkurā papildus noklausīšanās laikā.

4. Soda mēru pasludina atklāti un, ja tas ir iespējams, apsūdzētā klātbūtnē. 

7. sadaļa. SODI

77. pants
Piemērojamie sodi

1. Ievērojot 110. pantu, Tiesa var piespriest vienu no sekojošiem sodiem personai, kas notiesāta par šo Statūtu 5.pantā minēto noziegumu:

(a) brīvības atņemšana uz noteiktu gadu skaitu, kas nepārsniedz 30 gadus; vai

(b) mūža ieslodzījumu, ja tas attaisnojams, ņemot vērā nozieguma sevišķo smagumu un notiesātās personas individuālās īpašības.

2. Papildus brīvības atņemšanai Tiesa var izdot rīkojumu par:

(a) naudas sodu saskaņā ar kritērijiem, kurus paredz Procedūras un Pierādījumu noteikumi;

(b) ienākumu, īpašuma un aktīvu, kas iegūti tieši vai netieši no šī nozieguma, konfiskāciju, nekaitējot trešās puses bona fide tiesībām.

78.pants
Soda mēra noteikšana

1. Nosakot soda mēru, Tiesa saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem ņem vērā tādus faktorus kā nozieguma smagumu un notiesātās personas individuālās īpašības.

2. Piespriežot brīvības atņemšanas sodu, Tiesa atskaita laiku, kas pavadīts, ja tāds ir, iepriekšējā apcietinājumā saskaņā ar Tiesas rīkojumu. Tiesa var atskaitīt jebkuru laiku, kas citādi pavadīts apcietinājumā saistībā ar nodarījumu, kas ir nozieguma pamatā.

3. Ja persona ir notiesāta par vairākiem noziegumiem, Tiesa pasludina soda mēru par katru noziegumu un kopīgu soda mēru, kas nosaka kopējo brīvības atņemšanas laiku. Šis laiks nav mazāks kā ilgākais pasludinātais atsevišķais soda mērs un nepārsniedz 30 gadus ieslodzījumā vai mūža ieslodzījumu atbilstoši 77. panta 1.(b) punktam.

79.pants
Trasta Fonds

1. Trasta Fondu izveido ar Dalībvalstu Asamblejas lēmumu Tiesas jurisdikcijas ietvaros esošos noziegumos cietušo un viņu ģimenes locekļu labā.

2. Tiesa var izdot rīkojumu nodot Trasta Fondā naudu un citas mantas, kas iegūtas iekasējot naudas sodu vai arī konfiskācijas rezultātā.

3. Trasta Fonds tiek vadīts saskaņā ar kritērijiem, kurus nosaka Dalībvalstu Asambleja.

80.pants
Valsts piemēroto sodu un nacionālo tiesību aktu neietekmēšana

Nekas šajā Statūtu daļā neliedz Valstīm piemērot sodus, kurus nosaka to nacionālie tiesību akti, ne arī Valstu tiesību aktus, kuri neparedz sodus, kādi noteikti šajā daļā. 

8. sadaļa. APELĀCIJA UN PĀRSKATĪŠANA

81.pants
Attaisnojoša vai notiesājoša lēmuma vai soda mēra apelācija

1. Saskaņā ar 74.pantu pieņemts lēmums var tikt pārsūdzēts saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem sekojoši:

(a) prokurors var iesniegt apelācijas sūdzību pamatojoties uz jebkuru no sekojošiem iemesliem:

(i) procesuāla kļūda,

(ii) faktu kļūda, vai

(iii) kļūda tiesību aktu piemērošanā;

(b) notiesātā persona vai Prokurors šīs personas vārdā var iesniegt apelācijas sūdzību pamatojoties uz jebkuru no sekojošiem iemesliem:

(i) procesuāla kļūda,

(ii) faktu kļūda,

(iii) kļūda tiesību aktu piemērošanā, vai

(iv) Jebkurš cits iemesls, kas ietekmē procesa vai lēmuma taisnīgumu vai ticamību.

2. (a) sodu var pārsūdzēt saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem Prokurors vai notiesātā persona, pamatojoties uz nozieguma un soda mēra nesamērību;

(b) ja, izskatot apelācijas sūdzību par soda mēru, Tiesa uzskata, ka ir iemesli, pamatojoties uz kuriem notiesāšana varētu tikt pilnīgi vai daļēji atcelta, tā var aicināt Prokuroru un notiesāto personu izteikt iemeslus saskaņā ar 81.panta 1.(a) vai (b) punktu un var pieņemt lēmumu par notiesāšanu saskaņā ar 83.pantu;

(c) tāda pati procedūra tiek piemērota, ja Tiesa, tikai apelācijas par notiesāšanu lietās, uzskata, ka ir pamats samazināt soda mēru saskaņā ar 2.(a) punktu.

3. (a) ja vien Tiesas Palāta nenosaka citādi, notiesātā persona uz apelācijas lietas izskatīšanas laiku paliek apcietinājumā;

(b) ja notiesātās personas apcietinājumā pavadītais laiks pārsniedz piespriesto brīvības atņemšanas soda laiku, tad persona tiek atbrīvota, izņemot gadījumus, kad Prokurors arī iesniedz apelācijas sūdzību, tad atbrīvošana var notikt ievērojot zemāk minētos (c) apakšpunkta nosacījumus;

(c) attaisnošanas gadījumā apsūdzētais tiek nekavējoties atbrīvots, ievērojot sekojošo:

(i) izņēmuma gadījumos un izvērtējot, inter alia, konkrētu bēgšanas risku, izvirzītās apsūdzības nopietnību un apelācijas iespējamos panākumus, Tiesas Palāta, pēc Prokurora lūguma, var uz apelācijas lietas izskatīšanas laiku saglabāt personai noteikto apcietinājumu,

(ii) pamatojoties uz (c) (i) apakšpunktu, Tiesas Palātas pieņemtais lēmums var tikt pārsūdzēts saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Ievērojot 3.(a) un (b) punktu, lēmuma vai soda mēra izpildi atliek uz laiku, kas atļauts tā pārsūdzēšanai un uz apelācijas procesa laiku.

82. pants
Apelācija par citiem lēmumiem

1. Abas puses var pārsūdzēt jebkuru no sekojošiem lēmumiem saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem:

(a) lēmumu attiecībā uz jurisdikciju vai piekritību;

(b) lēmumu, kas paredz vai noraida personas atbrīvošanu, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana;

(c) pirmstiesas Palātas lēmumu darboties pēc savas iniciatīvas saskaņā ar 56.panta 3.punktu;

(d) lēmumu, kas skar jautājumu, kas varētu nozīmīgi ietekmēt taisnīgu un ātru procesa vadīšanu vai tiesas procesa iznākumu, un par ko, pēc Pirmstiesas vai Tiesas Palātas uzskata, tūlītējs Apelācijas Palātas pieņemts lēmums var būtiski sekmēt procesu.

2. Attiecīgā Valsts vai Prokurors ar Pirmstiesas Palātas atļauju var pārsūdzēt saskaņā ar 57.panta 3.(d) punktu pieņemtu Pirmstiesas Palātas lēmumu. Apelācijas sūdzība izskatāma steidzamības kārtā.

3. Apelācijai pašai nav atliekošs spēks, ja vien Apelācijas Palāta to nenosaka, pēc lūguma, saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

4. Cietušo likumīgais pārstāvis, notiesātā persona vai īpašuma bona fide īpašnieks, ko nelabvēlīgi ietekmējis saskaņā ar 75.pantu pieņemtais lēmums, var pārsūdzēt lēmumu par atlīdzību kā to paredz Procedūras un Pierādījumu noteikumi.

83.pants
Apelācijas process

1. Procesa mērķiem saskaņā ar 81.pantu un šo pantu Apelācijas Palātai ir visas Tiesas Palātas pilnvaras.

2. Ja Apelācijas Palāta atklāj, ka tiesas process, par kuru iesniegta apelācija, bijis negodīgs tādā veidā, ka tas ietekmējis lēmuma vai soda mēru uzticamību vai ka lēmumu vai soda mēru, par kuru iesniegta apelācija, būtiski ietekmēja kļūda faktā vai kļūda tiesību aktu piemērošanā vai procesuāla kļūda, tā var:

(a) atcelt vai grozīt lēmumu vai soda mēru; vai

(b) norīkot jaunu tiesas procesu citā Tiesas Palātā.

Šiem mērķiem Apelācijas Palāta var nosūtīt atpakaļ faktisko jautājumu sākotnējai Tiesas Palātai, lai tā izlemj jautājumu un ziņo attiecīgi atpakaļ, vai var pati pieprasīt pierādījumus, lai izlemtu jautājumu. Ja lēmumu vai soda mēru pārsūdzējusi tikai notiesātā persona vai Prokurors tās vārdā, to nevar grozīt viņam vai viņai kaitējot.

3. Ja, izskatot apelāciju par soda mēru, Apelācijas Palāta atklāj, ka soda mērs ir nesamērīgs ar noziegumu, tā var mainīt soda mēru saskaņā ar 7.sadaļu.

4. Apelācijas Palātas spriedums tiek pieņemts ar tiesnešu vairākumu un pasludināts atklātā tiesas sēdē. Spriedumā tiek izklāstīti iemesli, uz kuriem tas ir balstīts. Ja nav vienprātība, Apelācijas Palātas spriedums ietver vairākuma un mazākuma viedokļus, bet tiesnesis var sniegt atsevišķu vai atšķirīgu viedokli tiesību jautājumā.

5. Apelācijas Palāta var pasludināt tās spriedumu attaisnotās vai notiesātās personas prombūtnē.

84. pants
Notiesājoša lēmuma vai soda mēra pārskatīšana

1. Notiesātā persona vai, pēc viņa nāves, viņa laulātais, bērni, vecāki vai apsūdzētā nāves brīdī kāda dzīva persona, kurai ir apsūdzētā izdoti rakstiski norādījumi iesniegt šādu prasību, vai Prokurors šīs personas vārdā var vērsties Apelācijas Palātā, lai pārskatītu galīgo notiesājošo spriedumu vai soda mēru, pamatojoties uz to, ka:

(a) Ir atklāti jauni pierādījumi, kas:

(i) nebija pieejami tiesas procesa laikā, un šāda nepieejamība nebija pilnīgi vai daļēji attiecināma uz pusi, kura iesniedz prasību; un

(ii) ir pietiekami svarīgi, ka, ja tie būtu pierādīti tiesas procesā, tas iespējams būtu beidzies ar citādu spriedumu;

(b) nesen ticis atklāts, ka izšķirošie pierādījumi, kas tika ņemti vērā tiesas procesā un no kuriem notiesāšana atkarīga, bija nepatiesi, viltoti vai falsificēti;

(c) viens vai vairāki tiesneši, kas piedalījās notiesāšanā vai apsūdzību apstiprināšanā, ir izdarījuši šajā lietā nopietnu pārkāpumu vai nopietnu savu pienākumu nepildīšanu, kas ir pietiekami svarīgi, lai attaisnotu šī tiesneša vai šo tiesnešu atbrīvošanu no amata saskaņā ar 46.pantu.

2. Apelācijas Palāta noraida iesniegumu, ja tā uzskata to par nepamatotu. Ja tā nosaka, ka iesniegums ir izskatīšanas vērts, tā var atbilstoši:

(a) sasaukt vēlreiz sākotnējo Tiesas Palātu;

(b) izveidot jaunu Tiesas Palātu; vai

(c) saglabāt jurisdikciju pār šo jautājumu,

ar mērķi, pēc pušu noklausīšanās tādā kārtībā, kāda noteikta Procedūras un Pierādījumu noteikumos, nolemt, vai spriedums ir pārskatāms.

85. pants
Kompensācija apcietinātajai vai notiesātajai personai

1. Katram, kas cietis no nelikumīgas apcietināšanas vai ieslodzījuma, ir realizējamas tiesības uz kompensāciju.

2. Ja persona ar galīgo lēmumu ir notiesāta par kriminālnodarījumu un ja vēlāk viņa(-as) notiesāšana tiek pārskatīta, pamatojoties uz to, ka jauns vai nesen atklāts apstāklis pārliecinoši parāda, ka ir pieļauta tiesas kļūda, personai, kura šādas notiesāšanas rezultātā ir izcietusi sodu, saskaņā ar tiesību aktiem izmaksā kompensāciju, ja vien nav pierādīts, ka laicīga nezināmā fakta atklāšana ir pilnīgi vai daļēji attiecināma uz šo personu.

3. Izņēmuma gadījumos, ja Tiesa atklāj pārliecinošus faktus, kuri pierāda, ka ir pieļauta nopietna un izteikta tiesas kļūda, tā var pēc saviem ieskatiem piešķirt kompensāciju, ņemot vērā Procedūras un Pierādījumu noteikumos paredzētos kritērijus, personai, kura ir atbrīvota no ieslodzījuma pēc galīgā attaisnojošā lēmuma vai lēmuma par tiesvedības izbeigšanu šī iemesla dēļ. 

9.sadaļa. STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA UN TIESISKĀ PALĪDZĪBA

86.pants
Vispārējais pienākums sadarboties

Saskaņā ar šo Statūtu noteikumiem Dalībvalstis pilnībā sadarbojas ar Tiesu, veicot izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par Tiesas jurisdikcijā esošajiem noziegumiem.

87. pants
Lūgumi par sadarbību: vispārīgie noteikumi

1. (a) Tiesai ir tiesības lūgt Dalībvalstis sadarboties. Lūgumi tiek nosūtīti pa diplomātiskajiem kanāliem vai izmantojot jebkuru citu piemērotu veidu, kādu var nozīmēt katra Dalībvalsts ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā.

Vēlākas izmaiņas nozīmēšanā katra Dalībvalsts izdara saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

(b) Kad nepieciešams, neietekmējot (a) apakšpunkta noteikumus, lūgumi var tikt nosūtīti ar Starptautiskās Kriminālpolicijas Organizācijas vai jebkuras piemērotas reģionālās organizācijas starpniecību.

2. Lūgumi par sadarbību un jebkuri lūgumu pamatojošie dokumenti ir vai nu sastādīti vai tiem pievienots tulkojums lūguma saņēmējas Valsts oficiālajā valodā vai vienā no Tiesas darba valodām saskaņā ar izvēli, ko izdarījusi šī Valsts ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā.

Vēlākas izmaiņas šajā izvēlē izdarāmas saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

3. Lūguma saņēmēja Valsts patur slepenībā lūgumu par sadarbību un jebkurus lūgumam pievienotos dokumentus, izņemot, ciktāl to atklāšana ir nepieciešama lūguma izpildei.

4. Attiecībā uz jebkuru šajā daļā paredzēto lūgumu par palīdzību, Tiesa var veikt tādus pasākumus, ieskaitot pasākumus attiecībā uz informācijas aizsardzību, kas var būt nepieciešami, lai nodrošinātu jebkuru cietušo, potenciālo liecinieku un viņu ģimeņu drošību vai fizisko vai psiholoģisko labklājību. Tiesa var lūgt, lai jebkura saskaņā ar šo daļu pieejamā informācija tiktu sniegta un aplūkota tādā veidā, ka tiek aizsargāta jebkuru cietušo, potenciālo liecinieku un viņu ģimeņu drošība un fiziskā vai psiholoģiskā labklājība.

5. (a)Tiesa var aicināt jebkuru Valsti, kas nav šo Statūtu dalībniece, sniegt palīdzību saskaņā ar šo daļu, pamatojoties uz ad hoc vienošanos, līgumu ar šo Valsti vai uz jebkuru citu piemērotu pamatojumu.

(b)Ja Valsts, kas nav šo Statūtu dalībniece, kas noslēgusi ad hoc vienošanos vai līgumu ar Tiesu, nesadarbojas atbilstoši jebkurai šādai vienošanai vai līgumam, Tiesa var par to informēt Dalībvalstu Asambleju vai, ja Drošības Padome iesniedza lietu Tiesā, Drošības Padomi.

6. Tiesa var lūgt jebkuru starpvaldību organizāciju sniegt informāciju vai dokumentus. Tiesa var lūgt arī cita veida sadarbību un palīdzību, par kuru var būt vienojusies ar šādu organizāciju un kura ir saskaņā ar tās kompetenci vai mandātu.

7. Ja Dalībvalsts nepilda Tiesas lūgumu par sadarbību pretēji šo Statūtu noteikumiem, tādējādi kavējot Tiesu no tās funkciju un pilnvaru izpildes saskaņā ar šiem Statūtiem, Tiesa var pieņemt lēmumu šai nolūkā un nodot jautājumu Dalībvalstu Asamblejai vai, ja Drošības Padome iesniedza lietu Tiesā, Drošības Padomei.

88. pants
Procedūru esamība nacionālajos tiesību aktos

Dalībvalstis nodrošina, ka to nacionālie tiesību akti aptver visu sadarbības formu procedūras, kas ir paredzētas šajā sadaļā.

89. pants
Personu nodošana Tiesai

1. Tiesa var nosūtīt lūgumu par personas apcietināšanu un nodošanu, kopā ar materiāliem, kas pamato lūgumu, kura saturs aprakstīts 91.pantā, jebkurai Valstij, kuras teritorijā šī persona varētu atrasties un lūdz šīs Valsts sadarbību šīs personas apcietināšanai un nodošanai. Dalībvalstis, saskaņā ar šīs sadaļas noteikumiem un to nacionālos tiesību aktos paredzēto kārtību, izpilda lūgumus par apcietināšanu un nodošanu.

2. Ja nodošanai prasīta persona nacionālā tiesā iesniedz protestu, pamatojoties uz ne bis in idem principu, kā paredzēts 20.pantā, lūguma saņēmēja Valsts nekavējoties konsultējas ar Tiesu, lai noteiktu, vai ir bijis attiecīgs lēmums par lietas piekritību. Ja lieta ir piekritīga, lūguma saņēmēja Valsts izpilda lūgumu. Ja piekritības lēmums vēl nav pieņemts, lūguma saņēmēja Valsts var atlikt lūguma par personas nodošanu izpildi līdz Tiesa pieņem lēmumu attiecībā uz piekritību.

3. (a) Dalībvalsts, saskaņā ar tās nacionālajiem procesuālajiem tiesību aktiem, ļauj transportēt caur tās teritoriju personu, kuru nodod Tiesai cita Valsts, izņemot, ja tranzīts caur šo Valsti traucē vai aizkavē nodošanu.

(b) Tiesas lūgums par tranzītu tiek nosūtīts saskaņā ar 87.pantu. Lūgums par tranzītu satur:

(i) transportējamās personas aprakstu;

(ii) īsu lietas faktu izklāstu un to juridisko raksturojumu; un

(iii) apcietināšanas un nodošanas orderi;

(c) tranzīta laikā transportējamā persona paliek apcietinājumā;

(d) atļauja nav nepieciešama, ja persona tiek transportēta ar lidmašīnu, un nav paredzēta nosēšanās tranzītvalsts teritorijā;

(e) ja gadās neplānota nosēšanās tranzītvalsts teritorijā, tad Valsts var pieprasīt no Tiesas lūgumu par tranzītu kā paredzēts (b) apakšpunktā. Tranzītvalsts patur apcietinājumā transportējamo personu līdz tiek saņemts lūgums par tranzītu un tranzīts tiek realizēts, paredzot, ka aizturēšana šī apakšpunkta mērķiem nevar pārsniegt 96 stundas no neplānotās nosēšanās, ja vien lūgums netiek saņemts šajā laikā.

4. Ja pret prasīto personu ir ierosināta lieta vai tā izcieš sodu lūguma saņēmējvalstī par citu noziegumu, nekā tas, par kuru tiek prasīta nodošana Tiesai, lūguma saņēmēja Valsts, pēc tam, kad tā pieņem lēmumu apmierināt lūgumu, konsultējas ar Tiesu.

90.pants
Konkurējošie lūgumi

1. Dalībvalsts, kas saņem lūgumu no Tiesas par personas nodošanu saskaņā ar 89.pantu, ja tā saņem lūgumu arī no kādas citas Valsts par tās pašas personas izdošanu par tādu pašu nodarījumu, kas ir pamatā noziegumam, par kuru Tiesa prasa personas nodošanu, paziņo Tiesai un prasītājai Valstij par šo faktu.

2. Ja prasītāja Valsts ir Dalībvalsts, lūguma saņēmēja Valsts uzskata par prioritāru Tiesas lūgumu, ja:

(a) tiesa, atbilstoši 18. un 19.pantam, ir pieņēmusi lēmumu, ka lieta, attiecībā uz kuru tiek prasīta nodošana, ir piekritīga, un šajā lēmumā tiek ņemta vērā izmeklēšana vai kriminālvajāšana, ko veikusi prasītāja Valsts attiecībā uz tās lūgumu par izdošanu; vai

(b) tiesa pieņem (a) apakšpunktā paredzēto lēmumu saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts 1.punktā minēto paziņojumu.

3. Ja lēmums saskaņā ar 2. (a) punktu nav pieņemts, lūguma saņēmēja Valsts var pēc saviem ieskatiem līdz Tiesas lēmuma saskaņā ar 2. (b) punktu pieņemšanai, sākt pieprasītājas Valsts lūguma par izdošanu izpildi, bet neizdot personu līdz Tiesa ir noteikusi, ka lieta nav piekritīga. Tiesa lēmumu pieņem steidzamības kārtā.

4. Ja prasītāja Valsts nav šo Statūtu Dalībvalsts, lūguma saņēmēja Valsts, ja starptautiskās saistības neuzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, uzskata par prioritāru Tiesas lūgumu par nodošanu, ja Tiesa ir noteikusi, ka lieta ir piekritīga.

5. Ja Tiesa 4.punktā minēto lietu nenosaka par piekritīgu, lūguma saņēmēja Valsts var pēc saviem ieskatiem sākt prasītājas Valsts lūguma par izdošanu izpildi.

6. Lietās, kurās tiek piemērots 4.punkts, izņemot, ja lūguma saņēmējas Valsts starptautiskās saistības uzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, kura nav šo Statūtu Dalībvalsts, lūguma saņēmēja Valsts nosaka, vai nodot personu Tiesai vai izdot personu pieprasītājai Valstij. Pieņemot lēmumu, lūguma saņēmēja Valsts ņem vērā visus attiecīgos faktorus, ieskaitot, bet ne tikai:

(a) attiecīgos lūgumu datumus;

(b) prasītājas Valsts intereses, ieskaitot, ja tas ir būtiski, vai noziegums tika izdarīts tās teritorijā un cietušo un prasītās personas pilsonību; un

(c) iespējamā sekojošā nodošana starp Tiesu un prasītāju Valsti.

7. Ja Dalībvalsts, kura saņem lūgumu no Tiesas par personas nodošanu, saņem lūgumu arī no kādas Valsts par tās pašas personas izdošanu par citu nodarījumu, nekā tas, kas veido noziegumu par kuru Tiesa prasa personas nodošanu:

(a) lūguma saņēmēja Valsts, ja starptautiskās saistības neuzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, uzskata par prioritāru Tiesas lūgumu par izdošanu;

(b) lūguma saņēmēja Valsts, ja starptautiskās saistības uzliek pienākumu izdot personu prasītājai Valstij, nosaka, vai nodot personu Tiesai vai izdot personu prasītājai Valstij. Pieņemot lēmumu, lūguma saņēmēja Valsts ņem vērā visus attiecīgos faktorus, ieskaitot, bet ne tikai, tos, kas ir izklāstīti 6.punktā, bet īpaši apsver attiecīgā nodarījuma būtību un smagumu.

8. Ja, atbilstoši šajā pantā paredzētajam paziņojumam, Tiesa ir noteikusi, ka lieta nav piekritīga, un vēlāk izdošana prasītājai Valstij ir atteikta, lūguma saņēmēja Valsts šo lēmumu paziņo Tiesai.

91. pants
Lūguma par apcietināšanu un nodošanu saturs

1. Lūgums par apcietināšanu un nodošanu tiek izteikts rakstiski. Steidzamos gadījumos lūgums var tikt izteikts ar jebkādu līdzekli, kas spēj nogādāt rakstisku ziņu, paredzot, ka lūgumu apstiprinās pa kanāliem, kas paredzēti 87.panta 1. (a) punktā.

2. Lūguma par personas, kurai apcietināšanas orderi izdevusi Pirmstiesas Palāta saskaņā ar 58.pantu, apcietināšanu un nodošanu gadījumā lūgums satur vai tas ir pamatots ar:

(a) prasītās personas aprakstošu informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu personu, un informācija par personas iespējamo atrašanās vietu;

(b) apcietināšanas ordera kopiju; un

(c) tādiem dokumentiem, paziņojumiem vai informāciju, kas varētu būt nepieciešama, lai lūguma saņēmējā Valstī izpildītu nodošanas procesa prasības, izņemot, ka šīs prasības nevar būt vairāk apgrūtinošas kā tās, kuras piemērojamas lūgumiem par izdošanu saskaņā ar līgumiem vai vienošanām starp lūguma saņēmēju Valsti un citām Valstīm un, ja iespējams, tām jābūt mazāk apgrūtinošām, ņemot vērā Tiesas īpašo raksturu.

3. Lūguma par personas, kura jau ir notiesāta, apcietināšanu un nodošanu gadījumā, lūgums satur vai tas ir pamatots ar:

(a) jebkuru šīs personas apcietināšanas ordera kopiju;

(b) notiesājošā sprieduma kopiju;

(c) informāciju, kas apliecina, ka prasītā persona ir tā pati, kas minēta notiesājošajā spriedumā; un

(d) ja prasītajai personai ir noteikts soda mērs, soda mēra uzlikšanu kopiju, un brīvības atņemšanas soda gadījumā, paziņojumu par jebkuru jau izciesto laiku un laiku, kas vēl jāizcieš.

4. Saskaņā ar Tiesas lūgumu Dalībvalsts konsultējas ar Tiesu, vai vispārīgi vai attiecībā uz konkrētu jautājumu, attiecībā uz jebkurām prasībām saskaņā ar tās nacionālajiem tiesību aktiem, kas var tikt piemēroti saskaņā ar 2.(c) punktu. Konsultāciju laikā Dalībvalsts paziņo Tiesai par tās nacionālo tiesību aktu konkrētām prasībām.

92. pants
Pagaidu apcietināšana

1. Steidzamos gadījumos Tiesa var lūgt prasītās personas pagaidu apcietināšanu līdz lūguma par nodošanu un lūgumu pamatojošo dokumentu, kā noteikts 91.pantā, uzrādīšanai.

2. Lūgums par pagaidu apcietināšanu tiek izteikts ar jebkādu līdzekli, kas spēj nogādāt rakstisku ziņu, un tas satur:

(a) prasītās personas aprakstošu informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu personu, un informācija par personas iespējamo atrašanās vietu;

(b) īsu ziņojumu par noziegumiem, par kuriem tiek prasīta personas apcietināšana, un par faktiem, kuri tiek uzskatīti par noziegumu saturošiem, ieskaitot, ja iespējams, nozieguma izdarīšanas vietu un datumu;

(c) paziņojumu par apcietināšanas ordera vai prasītās personas notiesājoša sprieduma esamību; un

(d) paziņojumu, ka lūgums par prasītās personas nodošanu sekos.

3. Personu, kura atrodas pagaidu apcietinājumā, var atbrīvot no apcietinājuma, ja lūguma saņēmēja Valsts nesaņem lūgumu par nodošanu un lūgumu apstiprinošos dokumentus, kā norādīts 91.pantā, laika periodā, kas noteikts Procedūras un Pierādījumu noteikumos. Tomēr persona var piekrist nodošanai pirms šī perioda beigām, ja to pieļauj lūguma saņēmējas Valsts tiesību akti. Šādā gadījumā lūguma saņēmēja Valsts uzsāk personas nodošanu Tiesai, cik drīz vien iespējams.

4. Apstāklis, ka prasītā persona ir atbrīvota no apcietinājuma atbilstoši 3.punktam, neliedz vēlāku šīs personas apcietināšanu un nodošanu, ja lūgums par nodošanu un lūgumu pamatojošie dokumenti, tiek piegādāti vēlāk.

93. pants
Citi sadarbības veidi

1. Dalībvalstis, saskaņā ar šīs sadaļas noteikumiem un atbilstoši nacionālos tiesību aktos paredzēto procedūru, izpilda Tiesas lūgumu, lai sniegtu sekojošu palīdzību attiecībā uz izmeklēšanu un kriminālvajāšanu:

(a) personu identifikācija un aptuvenā atrašanās vieta vai priekšmetu atrašanās vieta;

(b) liecību uzklausīšana, ieskaitot liecināšanu zem zvēresta, un pierādījumu vākšana, ieskaitot Tiesai nepieciešamos ekspertu slēdzienus un ekspertīzes;

(c) jebkuras personas nopratināšana, sakarā ar kuru notiek izmeklēšana vai kriminālvajāšana;

(d) dokumentu izsniegšana, ieskaitot tiesas dokumentus;

(e) personu brīvprātīgas stāšanās Tiesas priekšā kā lieciniekiem vai ekspertiem veicināšana;

(f) personu pagaidu nodošana kā paredzēts 7. punktā;

(g) vietu un apkārtnes izpēte, ieskaitot ekshumāciju un kapa vietu izpēti;

(h) kratīšana un aresta uzlikšana;

(i) ierakstu un dokumentu nodrošināšana, ieskaitot oficiālos ierakstus un dokumentus;

(j) cietušo un liecinieku aizsardzība un pierādījumu saglabāšana;

(k) ieņēmumu, īpašuma un aktīvu un noziegumu līdzekļu noskaidrošana, izsekošana un iesaldēšana vai arests iespējamās konfiskācijas nolūkā, nekaitējot trešo pušu bona fide tiesībām; un

(l) jebkura cita veida palīdzība, kas nav aizliegta ar lūguma saņēmējas Valsts tiesību aktiem, ar mērķi sekmēt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par Tiesas jurisdikcijā esošiem noziegumiem.

2. Tiesa ir tiesīga garantēt lieciniekam vai ekspertam stājoties Tiesas priekšā, ka Tiesa neveiks attiecībā uz to kriminālvajāšanu, neapcietinās vai nepakļaus jebkādiem personiskās brīvības ierobežojumiem attiecībā uz jebkādu darbību vai nolaidību, kas notika pirms šī persona atstāja lūguma saņēmēju Valsti.

3. Ja atsevišķa palīdzības pasākuma, kas izklāstīts saskaņā ar 1.punktu iesniegtā lūgumā, izpildi lūguma saņēmējā Valstī aizliedz kāds vispārīgi piemērojams tiesību pamatprincips, lūguma saņēmēja Valsts nekavējoties konsultējas ar Tiesu, lai mēģinātu atrisināt šo jautājumu. Konsultācijās apsver, vai palīdzību ir iespējams sniegt citā veidā vai ar nosacījumiem. Ja pēc konsultācijām jautājumu nevar atrisināt, Tiesa labo lūgumu kā nepieciešams.

4. Saskaņā ar 72.pantu Dalībvalsts var pilnīgi vai daļēji noraidīt lūgumu par palīdzību tikai tad, ja lūgums attiecas uz jebkuru dokumentu izdošanu vai pierādījumu atklāšanu, kas skar Valsts nacionālo drošību.

5. Pirms lūguma par palīdzību saskaņā ar 1.(l) punktu noraidīšanas lūguma saņēmēja Valsts apsver, vai palīdzību ir iespējams sniegt ar īpašiem nosacījumiem vai palīdzība var tikt sniegta vēlāk vai citā veidā, paredzot, ka, ja Tiesa vai Prokurors pieņem palīdzību ar nosacījumiem, Tiesa vai Prokurors tos ievēro.

6. Ja lūgums par palīdzību tiek noraidīts, lūguma saņēmēja Valsts nekavējoties informē Tiesu vai Prokuroru par šī noraidījuma iemesliem.

7. (a) Tiesa var lūgt apcietinājumā esošās personas pagaidu pārvietošanu identificēšanas nolūkos vai lai iegūtu liecību vai citu palīdzību. Personu var pārvietot, ja ir izpildīti sekojoši nosacījumi:

(i) persona brīvprātīgi sniedz tās piekrišanu pārvietošanai;

(ii) lūguma saņēmēja Valsts piekrīt pārvietošanai, ņemot vērā nosacījumus, par kādiem šī Valsts un Tiesa var vienoties.

(b) Pārvietojamā persona paliek apcietinājumā. Kad pārvietošanas mērķis ir izpildīts, Tiesa bez aizkavēšanās atgriež personu lūguma saņēmējai Valstij.

8. (a) tiesa nodrošina dokumentu un informācijas konfidencialitāti, izņemot kā nepieciešams lūgumā aprakstītajai izmeklēšanai un kriminālvajāšanai;

(b) lūguma saņēmēja Valsts var, ja nepieciešams, konfidenciāli nodot dokumentus vai informāciju Prokuroram. Prokurors tad var izmantot tos tikai jaunu pierādījumu iegūšanai;

(c) lūguma saņēmēja Valsts var, pēc savas iniciatīvas vai pēc Prokurora lūguma, vēlāk piekrist šādu dokumentu un informācijas atklāšanai. Tad tie var tikt izmantoti kā pierādījumi atbilstoši 5. un 6.sadaļas noteikumiem un saskaņā ar Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

9. (a) (i) Gadījumā, ja Dalībvalsts saņem konkurējošus lūgumus, kas nav saistīti ar nodošanu vai izdošanu, no Tiesas un no citas Valsts atbilstoši starptautiskām saistībām, Dalībvalsts cenšas, konsultējoties ar Tiesu un šo citu Valsti, apmierināt abus lūgumus, ja nepieciešams, atliekot vai uzliekot nosacījumus vienam vai otram lūgumam.

(ii) Ja tas neizdodas, konkurējošie lūgumi atrisināmi saskaņā ar 90.pantā noteiktiem principiem.

(b) Tomēr, ja Tiesas lūgums skar informāciju, īpašumu vai personas, kuras ir pakļautas trešās Valsts vai starptautiskas organizācijas kontrolei, pamatojoties uz starptautisku vienošanos, lūguma saņēmēja Valsts par to informē Tiesu, un Tiesa vērš savu lūgumu šai trešajai Valstij vai starptautiskai organizācijai.

10. (a) Tiesa var, saņemot par to lūgumu, sadarboties un nodrošināt palīdzību Dalībvalstij, kas veic izmeklēšanu vai tiesas procesu par nodarījumu, kas veido Tiesas jurisdikcijā esošu noziegumu vai kas veido nopietnu noziegumu saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts nacionālajiem tiesību aktiem.

(b) (i) Palīdzība, kas paredzēta (a) apakšpunktā, inter alia, ietver:

a. paziņojumu, dokumentu vai cita veida pierādījumu, kuri iegūti izmeklēšanas vai Tiesas vadītā tiesas procesā, pārsūtīšanu; un

b. jebkuras personas, kura saskaņā ar Tiesas rīkojumu atrodas apcietinājumā, nopratināšanu;

(ii) Palīdzības sniegšanas saskaņā ar (b) (i) a. apakšpunktu gadījumā:

a. ja dokumenti vai cita veida pierādījumi ir iegūti ar Valsts palīdzību, šāda pārsūtīšana prasa šīs Valsts piekrišanu;

b. ja paziņojumu, dokumentu vai cita veida pierādījumus sniedzis liecinieks vai eksperts, šāda pārsūtīšana notiek saskaņā ar 68. panta noteikumiem.

(c) Saskaņā ar šajā punktā izklāstītiem nosacījumiem, Tiesa var pieļaut lūgumu par palīdzību saskaņā ar šo punktu no Valsts, kas nav Statūtu dalībniece.

94. pants
Lūguma izpildes atlikšana sakarā ar notiekošo izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu

1. Ja tūlītēja lūguma izpilde traucē notiekošo izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu citā lietā, nekā tā, uz ko attiecas lūgums, lūguma saņēmēja Valsts var atlikt lūguma izpildi uz laiku, par kādu vienojas ar Tiesu. Tomēr, atlikšana nav ilgāka kā nepieciešams, lai paveiktu attiecīgo izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu lūguma saņēmējā Valstī. Pirms lēmuma par atlikšanu pieņemšanas, lūguma saņēmēja Valsts apsver, vai var nekavējoties sniegt palīdzību ar nosacījumiem.

2. Ja lēmums par atlikšanu ir pieņemts saskaņā ar 1.punktu, Prokurors tomēr var meklēt līdzekļus, lai saglabātu pierādījumus atbilstoši 93.panta 1.(j) punktam.

95. pants
Lūguma izpildes atlikšana sakarā ar piekritības protestu

Ja saskaņā ar 18. vai 19.pantu Tiesā tiek izskatīts protests par piekritību, lūguma saņēmēja Valsts var atlikt lūguma izpildi saskaņā ar šo daļu līdz Tiesa nosaka piekritību, ja vien Tiesa nav īpaši noteikusi, ka Prokurors var turpināt pierādījumu vākšanu kā paredzēts 18. vai 19.pantā.

96. pants
Lūguma par cita veida palīdzību saskaņā ar 93.pantu saturs

1. Lūgums par cita veida palīdzību saskaņā ar 93.pantu tiek izteikts rakstiski. Steidzamos gadījumos lūgums var tikt izteikts ar jebkādu līdzekli, kas spēj nogādāt rakstisku ziņu, paredzot, ka lūgumu apstiprinās pa kanāliem, kas paredzēti 87.panta 1. (a) punktā.

2. Lūgums, atkarībā no tā piemērošanas, satur vai to pamato ar:

(a) īsu lūguma mērķa un prasītās palīdzības ziņojumu, ieskaitot lūguma tiesisko pamatu un iemeslus;

(b) pēc iespējas detalizētāku informāciju par jebkuru personas vai vietas, kas jāatrod vai jāidentificē, lai sniegtu prasīto palīdzību, atrašanās vietu vai identifikāciju;

(c) īsu būtisko faktu izklāstu, uz kuriem balstās lūgums;

(d) jebkāda procesa vai prasību, kas jāievēro, iemesliem un detaļām;

(e) tādu informāciju, kas var būt nepieciešama saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts tiesību aktiem, lai izpildītu lūgumu; un

(f) jebkura cita būtiska informācija, lai tiktu sniegta prasītā palīdzība.

3. Pēc Tiesas lūguma, Dalībvalsts konsultējas ar Tiesu, vai vispārīgi vai attiecībā uz konkrētu jautājumu, par jebkādām prasībām saskaņā ar tās tiesību aktiem, kuras var tikt piemērotas saskaņā ar 2.(e)punktu. Konsultāciju laikā Dalībvalsts paziņo Tiesai par tās nacionālo tiesību aktu konkrētām prasībām.

4. Šī panta noteikumi, kad iespējams, tiek piemēroti arī attiecībā uz lūgumu par palīdzību Tiesai.

97.pants
Konsultācijas

Ja Dalībvalsts saņem lūgumu saskaņā ar šo sadaļu, attiecībā uz kuru tā saskata problēmas, kas var traucēt vai aizkavēt lūguma izpildi, tad Valsts nekavējoties konsultējas ar Tiesu, lai atrisinātu šo jautājumu. Šādas problēmas var ietvert, inter alia:

(a) nepietiekama informācija lūguma izpildei;

(b) lūguma par nodošanu gadījumā fakts, ka, par spīti visiem pūliņiem, prasītā persona nevar tikt atrasta vai, ka veiktā izmeklēšana ir noteikusi, ka persona aizturētājā Valstī viennozīmīgi nav tā persona, kas minēta orderī; vai

(c) fakts, ka lūguma izpilde tā patreizējā veidā prasītu lūguma saņēmējai Valstij lauzt iepriekš pastāvošas līguma saistības, kuras tā uzņēmusies attiecībā uz citu Valsti.

98.pants
Sadarbība attiecībā uz atteikšanos no imunitātes un piekrišanu nodošanai

1. Tiesa nevar turpināt lūgumu par nodošanu vai palīdzību, kas liktu lūguma saņēmējai Valstij rīkoties pretrunā ar tās starptautisko tiesību saistībām attiecībā uz trešās Valsts personas vai īpašuma Valsts vai diplomātisko imunitāti, ja vien Tiesa nevar vispirms vienoties ar šo trešo Valsti par sadarbību par atteikšanos no imunitātes.

2. Tiesa nevar turpināt lūgumu par nodošanu, kas liktu lūguma saņēmējai Valstij rīkoties pretrunā ar tās starptautisko līgumu saistībām, saskaņā ar kurām sūtītājas Valsts piekrišana ir nepieciešama, lai šīs Valsts personu nodotu Tiesai, ja vien Tiesa nevar vispirms vienoties ar sūtītāju Valsti par sadarbību piekrišanai nodot.

99.pants
93. un 96.pantā minēto lūgumu izpilde

1. Lūgumi par palīdzību tiek izpildīti saskaņā ar lūguma saņēmējas Valsts tiesību aktos noteikto attiecīgo kārtību un, ja vien nav tādos tiesību aktos aizliegts, veidā, kāds norādīts lūgumā, ieskaitot jebkuras tajā noteiktas kārtības ievērošanu vai atļaujot lūgumā norādītajām personām būt klāt un piedalīties izpildes procesā.

2. Steidzama lūguma gadījumā atbildot sniegtie dokumenti vai pierādījumi, pēc Tiesas lūguma, izsūtāmi steidzami.

3. Atbildes no lūguma saņēmējas Valsts tiek nosūtītas to oriģinālvalodā un formā.

4. Neietekmējot citus šīs sadaļas pantus, ja tas nepieciešams, lai veiksmīgi izpildītu lūgumu, kuru var izpildīt bez jebkādiem piespiedu līdzekļiem, tajā skaitā personas nopratināšanu vai pierādījumu iegūšanu uz brīvprātīga pamata, ieskaitot, ka tas tiek darīts bez lūguma saņēmējas Dalībvalsts amatpersonu klātbūtnes, ja tas ir svarīgi, lai lūgums tiktu izpildīts, un sabiedriska objekta vai citas sabiedriskas vietas pārbaudi bez tās modifikācijas, Prokurors var izpildīt šādu lūgumu tieši Valsts teritorijā sekojoši:

(a) ja lūguma saņēmēja Dalībvalsts ir Valsts, kuras teritorijā noziegums tiek uzskatīts par izdarītu, un ir noteikta lietas piekritība saskaņā ar 18. vai 19.pantu, Prokurors var tieši izpildīt šādu lūgumu, ņemot vērā visas iespējamās konsultācijas ar lūguma saņēmēju Dalībvalsti;

(b) citos gadījumos Prokurors var izpildīt šādus lūgumus, ņemot vērā konsultācijas ar lūguma saņēmēju Dalībvalsti un ievērojot jebkādus šīs Dalībvalsts izvirzītus saprātīgus nosacījumus vai bažas. Ja lūguma saņēmēja Dalībvalsts saskata problēmas lūguma izpildē saskaņā ar šo apakšpunktu, tā bez kavēšanās konsultējas ar Tiesu, lai atrisinātu šo jautājumu.

5. Noteikumi, kuri pieļauj saskaņā ar 72.pantu Tiesā noklausītajai vai nopratinātajai personai lūgt ierobežojumus, kas paredzēti, lai novērstu ar nacionālās aizsardzības vai drošības saistītās konfidenciālās informācijas atklāšanu, attiecas arī uz lūgumu par palīdzību izpildi saskaņā ar šo pantu.

100. pants
Izmaksas

1. Parastās izmaksas par lūguma izpildi lūguma saņēmējvalsts teritorijā sedz pati Valsts, izņemot sekojošo, ko sedz Tiesa:

(a) izmaksas, kas saistītas ar liecinieku un ekspertu ceļošanu un drošību vai apcietināto personu pārvietošanu saskaņā ar 93.pantu;

(b) rakstveida un mutvārdu tulkojumu, un transkripciju izmaksas;

(c) tiesnešu, Prokurora, Prokurora vietnieku, Sekretāra, Sekretāra vietnieka un jebkuras Tiesas institūcijas personāla ceļošanas un iztikas līdzekļu izmaksas;

(d) jebkura Tiesas pieprasīta eksperta slēdziena vai ekspertīzes izmaksas;

(e) izmaksas, kas saistītas ar Tiesai nododamās personas transportēšanu, ko veic aizturētāja Valsts; un

(f) pēc konsultācijām — jebkuras ārkārtējas izmaksas, kas izriet no lūguma izpildes.

2. 1.punkta nosacījumi tiek attiecīgi piemēroti Dalībvalstu lūgumiem Tiesai. Šajā gadījumā Tiesa sedz parastās izpildes izmaksas.

101. pants
Speciālais noteikums

1. Tiesai saskaņā ar šiem Statūtiem nodoto personu nevar pakļaut procesuālām darbībām, sodīt vai apcietināt par jebkuru darbību, kas izdarīta pirms nodošanas, kā vien par darbību vai darbības gaitu, kas veido noziegumus, par kuriem persona tika nodota.

2. Tiesa var lūgt Valsti, kas nodeva personu Tiesai, atteikties no 1.punkta prasībām un, ja nepieciešams, Tiesa nodrošina papildus informāciju saskaņā ar 91. pantu. Dalībvalstis ir tiesīgas nodrošināt Tiesai atteikšanos un tās cenšas to darīt.

102. pants
Terminu lietošana

Šo Statūtu mērķiem:

(a) “nodošana” nozīmē personas nogādāšanu Tiesai, ko izdara Valsts saskaņā ar šiem Statūtiem;

(b) “izdošana” nozīmē personas nogādāšanu no vienas Valsts otrai saskaņā ar līgumu, konvenciju vai nacionālajiem tiesību aktiem. 

10.sadaļa. IZPILDE

103. pants
Valstu loma brīvības atņemšanas soda izpildē

1. (a) Brīvības atņemšanas sods tiek izciests Valstī, kuru nozīmē Tiesa no Valstu saraksta, kuras ir izteikušas Tiesai gatavību uzņemt notiesātās personas.

(b) Kad Valsts paziņo par gatavību uzņemt notiesātās personas, tā var noteikt nosacījumus uzņemšanai vienojoties ar Tiesu un saskaņā ar šo Daļu.

(c) Valsts, kas attiecīgajā gadījumā ir nozīmēta, nekavējoties informē Tiesu, vai tā piekrīt Tiesas nozīmējumam.

2. (a) Izpildītāja Valsts ziņo Tiesai par jebkuriem apstākļiem, ieskaitot jebkuru nosacījumu izpildi, par kuriem panākta vienošanās saskaņā ar 1. punktu, kas varētu būtiski ietekmēt brīvības atņemšanas noteikumus vai laiku. Par jebkuriem šādiem zināmiem vai paredzamiem apstākļiem Tiesai tiek paziņots vismaz 45 dienas iepriekš. Šajā laikā izpildītāja Valsts neveic nekādas darbības, kas varētu ietekmēt tās 110.pantā noteiktās saistības.

(b) Ja Tiesa nevar piekrist (a) apakšpunktā minētajiem apstākļiem, tā paziņo par to izpildītājai Valstij un rīkojas saskaņā ar 104. panta 1. punktu.

3. Izdarot izvēli par nozīmējumu saskaņā ar 1. punktu, Tiesa ņem vērā sekojošo:

(a) principu, ka Dalībvalstīm būtu jādala atbildība par brīvības atņemšanas soda izpildi, saskaņā ar taisnīgas sadales principu kā paredzēts Procedūras un Pierādījumu noteikumos;

(b) vispārēji atzītu starptautisko līgumu standartu piemērošanu, kas regulē izturēšanos pret ieslodzītajiem;

(c) notiesātās personas viedokli; un

(d) notiesātās personas pilsonību;

(e) citus faktorus saistībā ar nozieguma vai notiesātās personas, vai spēkā esoša soda izpildes apstākļiem, kurus būtu jāņem vērā, nozīmējot izpildītāju Valsti.

4. Ja saskaņā ar 1.paragrāfu neviena Valsts nav nozīmēta, brīvības atņemšanas sods tiek izciests uzņēmējas Valsts cietumā saskaņā ar 3.panta 2.punktā minētā pārvaldes līguma noteikumiem. Šādā gadījumā brīvības atņemšanas soda izpildes izmaksas sedz Tiesa.

104. pants
Izmaiņas izpildītājas Valsts nozīmēšanā

1. Tiesa jebkurā laikā var nolemt pārvest notiesāto personu uz citas Valsts cietumu.

2. Notiesātā persona jebkurā laikā var vērsties Tiesā ar lūgumu, lai to pārved no izpildītājas Valsts.

105. pants
Soda izpilde

1. Ievērojot noteikumus, kurus Valsts var būt paredzējusi saskaņā ar 103. panta 1. (b) punktu, brīvības atņemšanas sods ir saistošs Dalībvalstīm, kuras nekādā gadījumā to nedrīkst mainīt.

2. Tikai Tiesa ir tiesīga lemt par jebkuru apelācijas un pārskatīšanas pieteikumu. Izpildītāja Valsts netraucē notiesātai personai izdarīt jebkādu šādu pieteikumu.

106. pants
Soda izpildes un brīvības atņemšanas apstākļu uzraudzība

1. Brīvības atņemšanas soda izpildi uzrauga Tiesa un tā atbilst vispārēji atzītiem starptautisko līgumu standartiem, kas regulē izturēšanos pret ieslodzītajiem.

2. Brīvības atņemšanas apstākļus nosaka izpildītājas Valsts tiesību akti un tie atbilst vispārēji atzītiem starptautisko līgumu standartiem, kas regulē izturēšanos pret ieslodzītajiem; nekādā gadījumā šādi apstākļi nav vairāk vai mazāk labvēlīgi kā tie, kas tiek piemēroti ieslodzītajiem, kuri notiesāti par līdzīgiem pārkāpumiem izpildītājā Valstī.

3. Sazināšanās starp notiesāto personu un Tiesu ir netraucēta un konfidenciāla.

107.pants
Personas pārvešana pēc soda izciešanas

1. Pēc soda izciešanas persona, kura nav izpildītājas Valsts pilsonis, var saskaņā ar izpildītājas Valsts tiesību aktiem tikt pārvesta uz Valsti, kurai tā ir jāpieņem, vai uz citu Valsti, kura piekrīt to pieņemt, ņemot vērā jebkuru personas vēlmi tikt pārvestam uz šo Valsti, ja vien izpildītāja Valsts nav devusi personai atļauju palikt tās teritorijā.

2. Ja neviena Valsts nesedz izdevumus, kas rodas pārvedot personu uz citu Valsti saskaņā ar 1.punktu, izdevumus sedz Tiesa.

3. Ievērojot 108.panta noteikumus, izpildītāja Valsts var saskaņā ar tās nacionālajiem tiesību aktiem arī izdot vai citādi nodot personu Valstij, kas ir lūgusi personas izdošanu vai nodošanu, lai to tiesātu vai izpildītu sodu.

108.pants
Ierobežojumi kriminālvajāšanai vai sodīšanai par citiem noziegumiem

1. Notiesātā persona, kura atrodas izpildītājas Valsts ieslodzījumā, netiek pakļauta kriminālvajāšanai vai sodam, vai izdošanai trešajai Valstij par jebkādu nodarījumu, kuru tā ir izdarījusi pirms tā nogādāta izpildītājā Valstī, ja vien Tiesa pēc izpildītājas Valsts lūguma nav piekritusi kriminālvajāšanai, sodīšanai vai izdošanai.

2. Tiesa izlemj jautājumu pēc notiesātās personas viedokļa noskaidrošanas.

3. 1.punkts netiek piemērots, ja notiesātā persona brīvprātīgi paliek vairāk kā 30 dienas izpildītājas Valsts teritorijā pēc pilna soda izciešanas, ko uzlikusi Tiesa, vai atgriežas šīs Valsts teritorijā pēc tam, kad to pametusi.

109.pants
Naudas sodu un konfiskācijas izpilde

1. Dalībvalstis piemēro naudas sodu vai konfiskāciju, ko noteikusi Tiesa saskaņā ar 7.sadaļu, nekaitējot trešo pušu bona fide tiesībām un saskaņā ar to nacionālo tiesību aktu procedūru.

2. Ja Dalībvalsts nevar piemērot rīkojumu par konfiskāciju, tā veic pasākumus, lai atgūtu ieņēmumu, īpašumu vai aktīvu vērtību, ko Tiesa noteikusi konfiscēt, nekaitējot trešo pušu bona fide tiesībām.

3. Īpašumi vai ieņēmumi no nekustamā īpašuma pārdošanas vai, ja iespējams, cita īpašuma pārdošanas, kuru ieguvusi Dalībvalsts Tiesas sprieduma izpildes rezultātā, tiek nodoti Tiesai.

110.pants
Pārskatīšana Tiesā attiecībā uz soda samazināšanu

1. Izpildītāja Valsts neatbrīvo personu pirms Tiesas pasludinātā soda beigām.

2. Tikai Tiesa ir tiesīga lemt par soda mēra samazināšanu un tā izlemj jautājumu pēc personas uzklausīšanas.

3. Ja persona ir izcietusi divas trešdaļas no soda vai 25 gadus mūža ieslodzījuma gadījumā, Tiesa pārskata sodu, lai noteiktu tā samazināšanas iespēju. Šāda pārskatīšana nenotiek pirms šī laika.

4. Veicot pārskatīšanu saskaņā ar 3.punktu, Tiesa var samazināt soda mēru, ja tā atklāj, ka ir viens vai vairāki sekojoši faktori:

(a) laicīga un nepārtraukta personas vēlme sadarboties ar Tiesu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā;

(b) personas brīvprātīga palīdzība, nodrošinot Tiesas spriedumu un rīkojumu izpildi citos gadījumos, un jo īpaši palīdzības sniegšana, uzrādot aktīvus, kas nepieciešami rīkojumu par naudas sodu, konfiskāciju vai reparāciju izpildei, kas var tikt izlietoti cietušo labā; vai

(c) citi faktori, kas norāda uz skaidrām un nozīmīgām apstākļu izmaiņām, kas ir pietiekamas, lai attaisnotu soda mēra samazināšanu kā paredzēts Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

5. Ja Tiesa tās sākotnējā pārskatīšanā saskaņā ar 3.punktu nosaka, ka soda mēra samazināšana nav piemērojama, tā pārskata jautājumu par soda mēra samazināšanu pēc tādiem laika periodiem un piemērojot tādus kritērijus, kādi paredzēti Procedūras un Pierādījumu noteikumos.

111. pants
Bēgšana

Ja notiesātā persona izbēg no apcietinājuma un pamet izpildītāju Valsti, tad šī Valsts var pēc konsultācijām ar Tiesu lūgt personas nodošanu no Valsts, kurā persona atrodas saskaņā ar esošām divpusējām vai daudzpusējām vienošanās, vai var lūgt, lai Tiesa prasa personas nodošanu, saskaņā ar 9.sadaļu. Tā var norādīt, lai persona tiktu nogādāta Valstī, kurā tā izcieta sodu, vai uz citu Valsti, kuru nozīmē Tiesa. 

11.sadaļa. DALĪBVALSTU ASAMBLEJA

112.pants
Dalībvalstu asambleja

1. Ar šo tiek nodibināta šo Statūtu Dalībvalstu Asambleja. Katru Dalībvalsti Asamblejā pārstāv viens pārstāvis, kuru var pavadīt vietnieki un padomnieki. Valstis, kuras ir parakstījušas Statūtus vai Noslēguma aktu, Asamblejā var būt novērotāji.

2. Asambleja:

(a) izskata un pieņem, ja nepieciešams, Sagatavošanas Komisijas rekomendācijas;

(b) nodrošina vadības uzraudzību Prezidijam, Prokuroram un Sekretāram attiecībā uz Tiesas administrēšanu;

(c) izskata saskaņā ar 3.punktu izveidotā Biroja ziņojumus un darbības un attiecīgi rīkojas;

(d) izskata un lemj par Tiesas bud?etu;

(e) lemj, vai mainīt tiesnešu skaitu saskaņā ar 36. pantu;

(f) izskata saskaņā ar 87. panta 5. un 7.punktiem jebkuru jautājumu attiecībā uz nesadarbošanos;

(g) veic citas funkcijas, kas atbilst šiem Statūtiem vai Procedūras un Pierādījumu noteikumiem.

3. (a) Asamblejai ir Birojs, kura sastāvā ir Prezidents, divi Viceprezidenti un 18 locekļi, kurus ievēl Asambleja uz trīs gadiem.

(b) Birojs ir reprezentatīva institūcija, īpaši ņemot vērā taisnīgu ģeogrāfisko sadalījumu un attiecīgu galveno pasaules tiesību sistēmu pārstāvību.

(c) Biroja sanāksmes notiek tik bieži, cik nepieciešams, taču vismaz vienu reizi gadā. Tas palīdz Asamblejai tās pienākumu pildīšanā.

4. Asambleja var dibināt tādas papildus institūcijas, kādas ir nepieciešamas, ieskaitot neatkarīgu Tiesas inspekcijas, izvērtēšanas un izmeklēšanas uzraudzības mehānismu, lai veicinātu tās efektivitāti un ekonomiju.

5. Tiesas prezidents, Prokurors un Sekretārs vai viņu pārstāvji var piedalīties, ja nepieciešams, Asamblejas un Biroja sanāksmēs.

6. Asamblejas sanāksmes notiek Tiesas atrašanās vietā vai Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē reizi gadā un, ja apstākļi tā pieprasa, notiek ārkārtas sesijas. Ja šajos Statūtos nav noteikta cita kārtība, ārkārtas sesiju sasauc Birojs pēc savas iniciatīvas vai pēc vienas trešdaļas Dalībvalstu lūguma.

7. Katrai Dalībvalstij ir viena balss. Tiek darīts viss, lai lēmumi Asamblejā un Birojā tiktu pieņemti vienbalsīgi. Ja lēmumu nevar pieņemt vienbalsīgi, ja šajos Statūtos nav noteikts citādi:

(a) lēmumus par jautājumiem pēc satura pieņem ar divu trešdaļu klātesošo un balsojošo vairākumu, paredzot, ka absolūtais Dalībvalstu vairākums veido kvorumu balsojumam;

(b) lēmumus par procesuālajiem jautājumiem pieņem ar vienkāršu klātesošo un balsojošo Dalībvalstu vairākumu.

8. Dalībvalstij, kurai ir finansiālo iemaksu parāds Tiesas izmaksām, nav balsstiesības Asamblejā un Birojā, ja tās parāda lielums ir vienāds vai pārsniedz iemaksu apmēru, kas pienākas no tās par iepriekšējiem diviem pilniem gadiem. Tomēr Asambleja var atļaut šādai Dalībvalstij balsot Asamblejā un Birojā, ja tā ir pārliecināta, ka nenomaksāšanas iemesli ir ārpus Dalībvalsts kontroles.

9. Asambleja pieņem pati savus procedūras noteikumus.

10. Asamblejas oficiālās un darba valodas ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas valodas. 

12.sadaļa FINANSĒŠANA

113.pants
Finansu noteikumi

Ja vien īpaši nav noteikts savādāk, visus finansu jautājumus, kas saistīti ar Dalībvalstu Asamblejas, ieskaitot tās Biroja un papildus institūciju, sanāksmēm, un Tiesu regulē šie Statūti un Finansu noteikumi un Noteikumi, kurus pieņēmusi Dalībvalstu Asambleja.

114.pants
Izdevumu segšana

Tiesas un Dalībvalstu Asamblejas, ieskaitot tās Biroja un papildus institūciju izdevumus sedz no Tiesas fondiem.

115.pants
Tiesas un Dalībvalstu Asamblejas fondi

Tiesas un Dalībvalstu Asamblejas, ieskaitot tās Biroja un papildus institūciju izdevumus, kā paredzēts budžetā, ko pieņēmusi Dalībvalstu Asambleja, nodrošina šādi avoti:

(a) Noteiktas Dalībvalstu iemaksas;

(b) Ģenerālās asamblejas apstiprināti Apvienoto Nāciju Organizācijas fondi, īpaši attiecībā uz izdevumiem, kas radušies, izskatot Drošības Padomes iesniegumus.

116.pants
Brīvprātīgās iemaksas

Neietekmējot 115.pantu, Tiesa var saņemt un izmantot kā papildus fondus brīvprātīgās valdību, starptautisko organizāciju, privātpersonu, korporāciju un citu personu iemaksas saskaņā ar kritērijiem, kurus apstiprinājusi Dalībvalstu Asambleja.

117. pants
Iemaksu noteikšana

Dalībvalstu iemaksas nosaka saskaņā ar apstiprinātu noteikšanas skalu, kas balstās uz skalu, kādu apstiprinājusi Apvienoto Nāciju Organizācija tās regulārajam budžetam, un kas piemērota saskaņā ar principiem, uz kuriem šī skala balstās.

118. pants
Ikgadējais audits

Tiesas dokumentus, grāmatas un rēķinus, ieskaitot tās gada finansu atskaites ik gadu pārbauda neatkarīgs auditors. 

13. sadaļa. NOSLĒGUMA NOTEIKUMI

119. pants
Strīdu atrisināšana

1. Jebkuru strīdu, kas saistīts ar Tiesas tiesu funkcijām, atrisina ar Tiesas lēmumu.

2. Jebkuru citu strīdu starp divām vai vairākām Dalībvalstīm attiecībā uz šo Statūtu interpretāciju vai piemērošanu, kas netiek atrisināts sarunu ceļā trīs mēnešu laikā no to sākuma, iesniedz izskatīšanai Dalībvalstu Asamblejai. Asambleja var pati mēģināt atrisināt strīdu vai rekomendēt turpmākos strīda atrisināšanas veidus, ieskaitot iesniegšanu Starptautiskajā Tiesā saskaņā ar tās Tiesas Statūtiem.

120. pants
Atrunas

Attiecībā uz šiem Statūtiem nav pieļaujamas nekādas atrunas.

121. pants
Grozījumi

1. Pēc septiņu gadu termiņa notecēšanas no šo Statūtu spēkā stāšanās brīža jebkura Dalībvalsts var ierosināt tos grozīt. Jebkura ierosinātā grozījuma tekstu iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš nekavējoties izsūta to visām Dalībvalstīm.

2. Ne agrāk kā trīs mēnešus no paziņojuma dienas, Dalībvalstu Asambleja tās nākamajā sanāksmē ar klātesošo un balsojošo vairākumu izlemj, vai pieņemt ierosinājumu. Asambleja var izskatīt ierosinājumu tieši vai sasaukt Pārskatīšanas konferenci, ja iesaistītais jautājums to attaisno.

3. Grozījumu pieņemšanai Dalībvalstu Asamblejas sanāksmē vai Pārskatīšanas konferencē, kurā lēmums nevar tikt pieņemts vienbalsīgi, nepieciešams divu trešdaļu Dalībvalstu vairākums.

4. Izņemot 5.punktā paredzēto, grozījumi stājas spēkā visām Dalībvalstīm vienu gadu pēc tam, kad septiņas astotdaļas no tām ir iesniegušas to ratifikācijas vai pieņemšanas instrumentus Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

5. Jebkurš grozījums šo Statūtu 5., 6., 7. un 8. pantā stājas spēkā tām Dalībvalstīm, kuras ir pieņēmušas grozījumu vienu gadu pēc to ratifikācijas vai pieņemšanas instrumentu iesniegšanas. Attiecībā uz Dalībvalsti, kura nav pieņēmusi grozījumu, Tiesa nerealizē tās jurisdikciju attiecībā uz grozījumā paredzēto noziegumu, ja to izdarījuši šīs Valsts pilsoņi vai tas izdarīts tās teritorijā.

6. Ja grozījumu saskaņā ar 4.punktu ir pieņēmušas septiņas astotdaļas Dalībvalstu, jebkura Dalībvalsts, kura nav pieņēmusi grozījumu, var izstāties no Statūtiem tam nekavējoties stājoties spēkā, neskatoties uz 127.panta 1.punktu, taču ievērojot 127.panta 2.punktu, paziņojot par to ne vēlāk kā vienu gadu pēc šāda grozījuma stāšanās spēkā.

7. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs izsūta visām Dalībvalstīm jebkuru Dalībvalstu Asamblejas sanāksmē vai Pārskatīšanas konferencē pieņemto grozījumu.

122. pants
Grozījumi institucionāla rakstura noteikumos

1. Grozījumus Statūtu noteikumos, kuri ir izteikti institucionāla rakstura, proti, 35.pants, 36.panta 8. un 9.punkts, 37.pants, 38. pants, 39.panta 1. (pirmie divi teikumi), 2. un 4.punkts, 42. panta 4. - 9. punkti, 43. panta 2. un 3.punkts un 44., 46., 47. un 49. pants, var ierosināt jebkurā laikā jebkura Dalībvalsts, neskatoties uz 121.panta 1.punktu. Jebkura ierosināta grozījuma tekstu iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram vai citai personai, kuru nozīmējusi Dalībvalstu Asambleja, kurš nekavējoties izsūta to visām Dalībvalstīm un citiem, kas piedalās Asamblejā.

2. Grozījumus saskaņā ar šo pantu, par kuriem nevar vienoties vienbalsīgi, pieņem Dalībvalstu Asambleja vai Pārskatīšanas konference ar divu trešdaļu Dalībvalstu vairākumu. Šādi grozījumi stājas spēkā visās Dalībvalstīs sešus mēnešus pēc to pieņemšanas Asamblejā vai, atkarībā no gadījuma, konferencē.

123. pants
Statūtu pārskatīšana

1. Septiņus gadus pēc šo Statūtu stāšanās spēkā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs sasauc Pārskatīšanas konferenci, lai izskatītu jebkādus grozījumus šajos Statūtos. Pārskatīšana var ietvert, bet ne tikai, 5.pantā ietverto noziegumu sarakstu. Konference atvērta Dalībvalstu Asamblejas dalībniekiem un uz tādiem pašiem noteikumiem.

2. Pēc tam jebkurā laikā pēc Dalībvalsts lūguma un 1.punktā minētajiem mērķiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs ar Dalībvalstu vairākuma piekrišanu sasauc Pārskatīšanas konferenci.

3. 121. panta 3.–7.punkta noteikumi attiecas uz ikviena šo Statūtu grozījuma, kas izskatīts Pārskatīšanas konferencē, pieņemšanu un stāšanos spēkā.

124.pants
Pārejas noteikumi

Neskatoties uz 12.panta 1.un 2.punktu, Valsts, kļūstot par šo Statūtu dalībnieci, var deklarēt, ka septiņus gadus pēc šo Statūtu stāšanās spēkā attiecīgajā Valstī tā neatzīst Tiesas jurisdikciju attiecībā uz 8.pantā minēto noziegumu kategoriju, ja tiek uzskatīts, ka noziegumu ir izdarījis tās pilsonis vai tas izdarīts tās teritorijā. Šajā pantā minēto deklarāciju var atsaukt jebkurā laikā. Šī panta noteikumi tiek izskatīti Pārskatīšanas konferencē, kura sasaukta saskaņā ar 123.panta 1.punktu.

125. pants
Parakstīšana, ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās

1. Šie Statūti ir atklāti parakstīšanai visām Valstīm 1998. gada 17. jūlijā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un Lauksaimniecības Organizācijas galvenajā mītnē Romā. Pēc tam tie paliek atklāti parakstīšanai Itālijas Ārlietu ministrijā Romā līdz 1998. gada 17. oktobrim. Pēc šī datuma Statūti ir atklāti parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā līdz 2000. gada 31. decembrim.

2. Parakstītājas Valstis šos Statūtus ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instrumenti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

3. Šiem Statūtiem var pievienoties visas Valstis. Pievienošanās instrumenti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

126. pants
Spēkā stāšanās

1. Šie Statūti stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc 60. dienas, kas seko 60. ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

2. Katrā Valstī, kas ratificē, pieņem, apstiprina vai pievienojas Statūtiem pēc 60. ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanas, Statūti stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc 60. dienas, kas seko šādas Valsts ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanai.

127. pants
Izstāšanās

1. Dalībvalsts var izstāties no šiem Statūtiem, par to rakstiski paziņojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Izstāšanās stājas spēkā vienu gadu pēc paziņojuma saņemšanas, ja vien paziņojumā nav noteikts vēlāks laiks.

2. Izstāšanās neatbrīvo Valsti no saistībām, kas izriet no šiem Statūtiem, kamēr tā bija šo Statūtu dalībniece, ieskaitot jebkuras finansiālas saistības, kuras var būt uzkrājušās. Tās izstāšanās neietekmē sadarbību ar Tiesu kriminālizmeklēšanā un tiesas procesā, saistībā ar kuru Valstij, kas izstājas, ir pienākums sadarboties un kurš bija iesākts pirms datuma, no kura izstāšanās stājas spēkā, ne arī tas traucē turpināt kāda jautājuma izskatīšanu, kas tika izskatīts Tiesā pirms datuma, kurā izstāšanās stājas spēkā.

128. pants
Autentiskie teksti

Šo Statūtu oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir vienlīdz autentiski, tiek iesniegts Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš izsūta apstiprinātas kopijas visām Valstīm.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies, savu Valdību tam attiecīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šos Statūtus.

SASTĀDĪTS Romā 1998.gada 17.jūlijā.