1. Inženierizpēte būvniecības vajadzībām ietver:

1.1. ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti;

1.2. ģeotehnisko izpēti;

1.3. hidrometeoroloģisko izpēti.

2. Inženierizpēti veic saskaņā ar likumiem, Ministru kabineta noteikumiem un šo būvnormatīvu.

3. Teritorijas inženierizpēti veic, lai nodrošinātu ekonomiski un tehniski pamatota būvprojekta izstrādi un būvdarbu veikšanu, kā arī vides un kultūras pieminekļu aizsardzību būvniecības un būves ekspluatācijas laikā. Atsevišķos gadījumos inženierizpēti veic, lai sagatavotu teritorijas plānojumu.

(MK 29.04.2003. noteikumu Nr.220 redakcijā)

4. Inženierizpētes mērķi, darbu veidus un izpildes secību atkarībā no būves veida (rakstura) un būvprojektēšanas stadijas nosaka pasūtītājs pēc saskaņošanas ar būvvaldi un darbu izpildītāju.

5. No jauna būvējamu, rekonstruējamu un atjaunojamu būvju projektēšanai, kā arī pašvaldības teritorijas plānošanas vajadzībām inženierizpēti veic šādām projektēšanas stadijām:

5.1. skiču projektam:

5.1.1. būves tehniski ekonomiskajam pamatojumam;

5.1.2. būves iespējamās ietekmes uz vidi būvniecības un ekspluatācijas laikā prognozei;

5.2. tehniskajam projektam:

5.2.1. no jauna būvējamām, rekonstruējamām un atjaunojamām būvēm;

5.2.2. projektējamajiem inženiertīkliem.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

6. Skiču projekta un tehniskā projekta izstrādāšanā izmanto visus noderīgos arhīvos esošos agrāk veikto inženierizpētes darbu materiālus. Ja nepieciešams, veic papildu inženierizpēti.

7. Veicot inženierizpēti būves paplašināšanai, pārbūvei vai tehniskajai modernizācijai, noskaidro, kā mainījušies dabas apstākļi (arī pamatnes grunts īpašības) attiecīgās būves būvniecības un ekspluatācijas laikā.

8. Būvniecības un ekspluatācijas laikā ģeotehniskās uzraudzības ietvaros veic speciālus inženierizpētes darbus, lai:

8.1. kontrolētu zemes darbu, kā arī būves pamatnes un pamatu izbūves atbilstību būvprojektam; ja nepieciešams, būvprojektu koriģē Ministru kabineta 1997.gada 1.aprīļa noteikumos Nr.112 “Vispārīgie būvnoteikumi” noteiktajā kārtībā;

8.2. laikus prognozētu iespējamos būvniecības izraisītos vai veicinātos nelabvēlīgos ģeoloģiskos procesus (piemēram, karstu, noslīdeņus, sufoziju, pārmitrināšanu) un nodrošinātu iespējas to novēršanai;

8.3. noteiktu būves deformācijas.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

9. Pirms inženierizpētes uzsākšanas pasūtītājs sagatavo un kārto nepieciešamo dokumentāciju (piemēram, tehnisko uzdevumu, līgumu). Ja nepieciešams, inženierizpētes darbus saskaņo ar attiecīgo inženierkomunikāciju īpašnieku vai apsaimniekotāju.

10. Inženierizpētes pamats ir tehniskais uzdevums, ko inženierizpētes darbu izpildītājam iesniedz pasūtītājs. Tehniskajā uzdevumā pasūtītājs nav tiesīgs noteikt inženierizpētes darbu metodiku.

11. Tehniskajā uzdevumā ietveramas šādas ziņas:

11.1. projektējamās būves nosaukums un vieta (adrese);

11.2. pasūtītāja atbildīgā pārstāvja uzvārds, adrese un tālruņa numurs;

11.3. projektētāja uzvārds (nosaukums), adrese un tālruņa numurs;

11.4. projektējamās būves veids (raksturs) (piemēram, jaunbūve, rekonstruējama vai atjaunojama būve);

11.5. būvprojektēšanas stadija un darbu izpildes termiņi;

11.6. ziņas par agrāk veikto inženierizpēti būvvietā;

11.7. topogrāfiskie plāni, kartes vai shēmas ar projektējamo būvju, esošo būvju un inženiertīklu izvietojumu;

11.8. būvlaukuma robežas, inženiertīklu trases un to iespējamie varianti;

11.9. topogrāfiskās uzmērīšanas mērogs;

11.10. būvju tehniskais raksturojums (piemēram, konstrukcija, slodzes, līmeņu atzīmes);

11.11. nepieciešamā veicamo darbu precizitāte un ticamības pakāpe;

11.12. reģionālās vides pārvaldes izsniegtie vides aizsardzības tehniskie noteikumi par projektējamās būves iespējamo ietekmi uz vidi un pasākumiem vides aizsardzībai;

11.13. plānošanas un arhitektūras uzdevuma noteikumi, citas īpašas pārskatā vai atzinumā iekļaujamās prasības un pārskata vai atzinuma iesniegšanas kārtība;

11.14. papildu prasības un ziņas par citiem izpētes veidiem (piemēram, ūdensapgādes jautājumi, derīgo izrakteņu atradņu izpēte);

11.15. zemes īpašnieka (nomnieka) vai vietējās pašvaldības prasības inženierizpētes veikšanai;

11.16. būves atbilstība teritorijas plānojumam.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

12. Pasūtītājs ir atbildīgs par tehniskajā uzdevumā sniegto ziņu pareizību un atbilstību paredzētajiem būvdarbiem. Ja tiek mainīti inženierizpētes tehniskie noteikumi, izdevumus par papildu inženierizpēti sedz pasūtītājs.

13. Pamatojoties uz pasūtītāja izsniegto tehnisko uzdevumu, inženierizpētes darbu izpildītājs sastāda inženierizpētes darbu programmu. Vienkāršām būvēm vienkāršos dabas apstākļos inženierizpētes darbu programmu var aizvietot ar īsu inženierizpētes tehnisko priekšrakstu. Inženierizpētes darbu programma (priekšraksts) nosaka konkrētu inženierizpētes darbu uzdevumus, metodes, apjomus un izpildes secību. Programmu (priekšrakstu) sagatavo atbilstoši tehnisko normatīvu prasībām, maksimāli izmantojot iepriekš veiktās dabas apstākļu izpētes rezultātus. Ja nepieciešams, veic teritorijas iepriekšēju apsekošanu. Inženierizpētes darbu programmu inženierizpētes izpildītājs saskaņo ar pasūtītāju.

14. Inženierizpētes darbu programmā (priekšrakstā) ietver šādas ziņas:

14.1. objekta nosaukums un vieta (adrese);

14.2. inženierizpētes mērķi un uzdevumi;

14.3. būvprojektēšanas stadija;

14.4. esošo inženierizpētes materiālu izmantošanas iespējas;

14.5. dabas apstākļu sarežģītības pakāpe un būves ģeotehniskā kategorija. Būves ģeotehnisko kategoriju nosaka pēc tehniskā uzdevuma un esošo inženierizpētes materiālu novērtēšanas. Inženierizpētes, būvprojektēšanas un būvniecības gaitā tā var mainīties;

14.6. lietojamās metodes, instrumenti un tehnoloģija, kā arī inženierizpētes darbu secība;

14.7. darba aizsardzības, kā arī vides un kultūras pieminekļu aizsardzības pasākumi;

14.8. tehniskā pārskata saturs un pielikumi (pamato ar darba specifiku saistītās korekcijas).

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

15. Inženierizpētes darbu laikā nedrīkst piesārņot grunti, zemes dzīles, virszemes un pazemes ūdeņus vai nodarīt citu kaitējumu videi, kā arī kultūras pieminekļiem. Pēc izpētes darbu pabeigšanas urbumi jātamponē vai jālikvidē un izpētes teritorija jārekultivē.

(MK 29.04.2003. noteikumu Nr.220 redakcijā)

16. Inženierizpētes rezultātus apstrādā un apkopo pārskatos (1. pielikums). Pārskata saturam jāatbilst tehniskā uzdevuma un inženierizpētes darbu programmas prasībām. Pārskatā atspoguļo inženierizpētes gaitā radušās izmaiņas, ietver atzinumus un priekšlikumus par teritorijas atbilstību iecerētās būvniecības vajadzībām, ieteikumus par pamatu konstrukciju un izbūves tehnoloģiju un par aizsardzības pasākumiem pret būvniecībai nelabvēlīgiem hidrometeoroloģiskajiem apstākļiem, kā arī par vides aizsardzības jautājumiem.

(Grozīts ar MK 01.06.2004. noteikumiem Nr.515)

17. Inženierizpētes pārskatus atsevišķām būvēm vienkāršos dabas apstākļos var aizstāt ar īsu atzinumu. Atzinumā ietver visu pasūtītājam nepieciešamo informāciju būves projektēšanai, būvniecībai un ekspluatācijai. Izpētes rezultāti inženiertīklu trasēm var būt atspoguļoti grafiskajos materiālos (piemēram, plānos, ģeotehniskajos griezumos).

(MK 29.04.2003. noteikumu Nr.220 redakcijā)

18. Inženierizpētes pārskatus iesniedz pasūtītājam un - normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos - attiecīgajām valsts institūcijām.

19. Lauka un kamerālo darbu tehniskā dokumentācija tiek glabāta izpildītāja arhīvā.

20. Inženierizpētes darbu kvalitāti nodrošina izpildītājs, kas ir atbildīgs par veikto darbu atbilstību tehniskā uzdevuma un normatīvo aktu prasībām.

21. Inženierizpētes kvalitāti un atbilstību normatīvajiem aktiem kontrolē Ministru kabineta pilnvarotas valsts institūcijas, kā arī tās profesionālās savienības, kuras izsniedz attiecīgos būvprakses sertifikātus.

22. Ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes uzdevums ir sniegt digitālo, grafisko un teksta informāciju par apvidus objektu novietojumu un īpašībām būvju projektēšanai un būvdarbu veikšanai.

23. Ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes darbu saturu un apjomu nosaka tehniskajā uzdevumā. Ģeodēziskajā un topogrāfiskajā izpētē veicami šādi darbi:

23.1. būvlaukumu un trašu horizontālā un vertikālā uzmērīšana;

23.2. apakšzemes komunikāciju uzmērīšana;

23.3. speciālie izpētes darbi, ko reglamentē attiecīgo nozaru noteikumi.

24. Ģeodēzisko un topogrāfisko izpēti veic Latvijas 1992.gada ģeodēzisko koordinātu sistēmā un Baltijas 1977.gada normālo augstumu sistēmā.

(MK 24.04.2012. noteikumu Nr.280 redakcijā)

25. (Svītrots ar MK 24.04.2012. noteikumiem Nr.280)

26. Topogrāfisko plānu būvniecības vajadzībām sastāda mērogā 1:1000, 1:500 vai 1:250. Mērogu un attiecīgo platību pasūtītājs nosaka tehniskajā uzdevumā un tā grafiskajā pielikumā. Tiesības veikt ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes speciālos darbus un izstrādāt topogrāfiskos plānus ir ģeodēzisko darbu veikšanā sertificētām personām.

(MK 24.04.2012. noteikumu Nr.280 redakcijā)

28. (Svītrots ar MK 24.04.2012. noteikumiem Nr.280)

29. (Svītrots ar MK 24.04.2012. noteikumiem Nr.280)

30. Pasūtītājam vai tā pilnvarotam pārstāvim nav tiesību iejaukties ģeodēzisko un topogrāfisko darbu veikšanā. Par izpētes materiālu precizitāti un pareizību ir atbildīgs attiecīgo darbu izpildītājs.

31. Ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes rezultātus un tehnisko pārskatu izpildītājs nodod pasūtītājam vai tai valsts vai pašvaldības institūcijai, no kuras ir saņemti ģeodēziskie dati un topogrāfiskie materiāli. Pasūtītājs pievieno izpētes rezultātus būvniecības ieceres pieteikumam un iesniedz būvvaldē.

(Apakšnodaļa svītrota ar MK 24.04.2012. noteikumiem Nr.280)

(Apakšnodaļa svītrota ar MK 24.04.2012. noteikumiem Nr.280)

(Apakšnodaļa svītrota ar MK 24.04.2012. noteikumiem Nr.280)

56. Speciālie ģeodēziskās un topogrāfiskās izpētes darbi ir:

56.1. ūdenstilpju un ūdensteču gultnes mērījumi;

56.2. būvju vertikālo un horizontālo deformāciju mērījumi;

56.3. būvju virszemes daļu vertikālā un horizontālā uzmērīšana;

56.4. līnijas būvju trasēšana;

56.5. dzelzceļa mezglu uzmērīšana;

56.6. ģeotehniskās izpētes izstrādņu piesaiste.

(Grozīts ar MK 01.06.2004. noteikumiem Nr.515)

57. Rezultātu precizitāti nosaka tehniskais uzdevums un attiecīgās nozares tehniskie noteikumi.

58. Ūdenstilpju un ūdensteču gultnes mērījumi ietver:

58.1. uzmērīšanas tīkla izveidošanu;

58.2. krasta līnijas uzmērīšanu;

58.3. dziļumu mērīšanas punktu horizontālo uzmērīšanu;

58.4. dziļumu mērīšanu.

(Grozīts ar MK 01.06.2004. noteikumiem Nr.515)

59. Ūdenstilpju un ūdensteču dziļumu mēra pa profilu līnijām. Atstatumus starp profiliem un augstuma (dziļuma) mērīšanas punktiem atkarībā no inženierizpētes mērķa nosaka tehniskajā uzdevumā.

(MK 01.06.2004. noteikumu Nr.515 redakcijā)

60. Būvju deformāciju mēra attiecībā pret speciāli izveidota vertikālā vai horizontālā tīkla atbalsta punktiem, kuru precizitāte ir vismaz par kārtu augstāka nekā iespējamie deformācijas lielumi. Nepieciešami vismaz trīs pamatojuma punkti. Speciāli izveidoto tīklu piesaista valsts ģeodēziskajam tīklam. Deformāciju mērīšanas precizitāti, periodiskumu un ilgumu pasūtītājs nosaka atkarībā no deformācijas lieluma un rakstura, no būvniecības sākuma un beigu termiņiem, kā arī no nepieciešamības veikt mērījumus būves ekspluatācijas laikā.

61. Trasēšanas darbi ietver:

61.1. trases uzmērīšanas gājiena izveidi pa trases asi un reperu ierīkošanu;

61.2. joslas topogrāfisko uzmērīšanu;

61.3. pagrieziena punktu, piketu un līkņu elementu nostiprināšanu;

61.4. garenprofilu un šķērsprofilu līmetņošanu.

Piezīme. Veicot trasēšanas darbus neapbūvētās teritorijās, ar pagaidu zīmēm nostiprina trases sākuma, beigu un pagrieziena punktus. Taisnos posmos minētie punkti jānostiprina redzamības attālumā, bet ne retāk kā ik pēc viena kilometra. Apbūvētās teritorijās trasi nenostiprina, bet piesaista situācijas elementiem.

62. Ģeotehniskā izpēte ir būvprojektēšanas sastāvdaļa, kas būves projektēšanas, būvniecības un ekspluatācijas laikā ar ģeoloģijas nozaru (piemēram, inženierģeoloģijas, ģeofizikas, hidroģeoloģijas), grunšu mehānikas un būvmehānikas metodēm, galvenokārt ievērojot būves un vides mijiedarbību, nosaka nepieciešamos būvlaukuma grunts un hidroģeoloģisko apstākļu raksturlielumus, prognozē to pārmaiņas un pārmaiņu ietekmi uz būvi. Ģeotehniskās izpētes uzdevums - apkopot attiecīgos raksturlielumus, lai garantētu būves drošumu, ievērojot optimālu būvresursu un ekoresursu patēriņu.

63. Ģeotehniskā izpēte ietver apbūvei paredzētā laukuma un tā apkārtnes reljefa, ģeomorfoloģisko un hidroģeoloģisko apstākļu, ģeoloģiskās uzbūves un grunšu fizikālo un mehānisko īpašību izpēti, kā arī piesārņojuma un iespējamo ģeoloģisko procesu izpēti, kuri var ietekmēt projektējamā objekta būvniecības un ekspluatācijas apstākļus.

64. Ģeotehniskā izpēte sastāv no šādiem posmiem:

64.1. apsekošana un izpēte skiču projektam;

64.2. izpēte tehniskajam projektam;

64.3. ģeotehniskā uzraudzība.

65. Ģeotehniskajā izpētē ietver:

65.1. iepriekšējo gadu izpētes materiālu savākšanu, apkopošanu un analīzi;

65.2. ģeotehnisko izstrādņu ierīkošanu;

65.3. ģeotehnisko izpēti ar lauka metodēm (3., 4. un 5.pielikums);

65.4. esošo būvju pamatu un grunts pamatnes apsekošanu un izpēti;

65.5. virszemes un pazemes ūdeņu un grunts laboratorijas analīžu metožu izvēli un veikšanu;

65.6. iegūto materiālu apstrādi un analīzi.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

66. Iepriekšējos gados būvlaukumā un tā apkārtnē veiktās ģeotehniskās, hidroģeoloģiskās, ģeoloģiskās un citas izpētes materiālu analīze nepieciešama jebkurā būvprojektēšanas stadijā.

67. Ģeotehniskās izstrādnes (piemēram, urbumus, skatrakumus, atsegumus) ierīko šādiem mērķiem:

67.1. būvlaukuma ģeoloģiskās uzbūves un hidroģeoloģisko apstākļu noteikšanai un precizēšanai, kā arī grunšu fizikālo un mehānisko īpašību noteikšanai;

67.2. grunts un ūdens paraugu ņemšanai;

67.3. ģeotehniskajai, hidroģeoloģiskajai un ģeofizikālajai izpētei ar lauka metodēm;

67.4. monitoringam;

67.5. ģeoloģisko procesu izpētei un izplatības zonu noteikšanai.

68. Ģeotehnisko izstrādņu veidu, izvietojumu un ierīkošanas tehnoloģiju nosaka atbilstoši izpētes mērķim un pētāmās teritorijas ģeoloģiskās uzbūves īpatnībām (piemēram, grunts litoloģiskajam sastāvam, ieguluma dziļumam, mitrumam) (6.pielikums). Ģeotehnisko izstrādņu veidam un izvietojumam jānodrošina visa nepieciešamā ģeotehniskā informācija būves projektēšanai, būvniecībai un ekspluatācijai.

69. Urbuma diametru, dziļumu un ierīkošanas tehnoloģiju izvēlas, lai nodrošinātu standartiem un inženierizpētes tehniskā uzdevuma prasībām atbilstošu paraugu ņemšanu laboratorijas analīzēm un pētījumu veikšanu ar lauka metodēm.

(MK 29.04.2003. noteikumu Nr.220 redakcijā)

70. Lai novērstu grunts un zemes dzīļu piesārņošanu un iespējamo ģeoloģisko procesu attīstību, ģeotehniskās izstrādnes pēc darbu veikšanas likvidē, aizberot un pieblietējot vai tamponējot ar mālu vai cementa javu (izņemot urbumus, ko atstāj pazemes ūdeņu monitoringam un citām vajadzībām).

71. Ģeotehniskās izpētes lauka metodes lieto šādos gadījumos:

71.1. grunts fizikālo un mehānisko īpašību noteikšanai;

71.2. ģeotehniskā griezuma sadalīšanai ģeotehniskajos elementos;

71.3. iespējamo ģeoloģisko procesu aktivitātes izpētei;

71.4. pāļu iegremdēšanas iespēju un pāļu nestspējas noteikšanai;

71.5. citu ģeotehnisko parametru noteikšanai atkarībā no būvprojektēšanas stadijas, būves ģeotehniskās kategorijas (7.pielikums) un būvlaukuma dabas apstākļu sarežģītības pakāpes (8.pielikums).

72. Grunts fizikālās un mehāniskās īpašības ar statisko un dinamisko zondēšanu nosaka atbilstoši šī būvnormatīva 4.pielikumam.

73. Ja nepieciešams, veic papildu pētījumus ar īpašām ģeotehniskās izpētes lauka metodēm (piemēram, poru spiediena mērīšana, iskimetrija, dilatometrija, grunts horizontālā spiediena mērīšana, rotācijas (svara) zondēšana).

74. Pāļu nestspējas noteikšanai izmanto galvenokārt statisko zondēšanu. Ja nepieciešams, pāļu nestspēju pārbauda ar statisko un dinamisko slodzi.

75. Ģeofizikālās metodes ir ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa, un tās var lietot katrā būvprojektēšanas stadijā šādos gadījumos:

75.1. grunts masīva ģeoloģiskās uzbūves izpētei;

75.2. hidroģeoloģisko apstākļu izpētei;

75.3. ģeoloģisko procesu izpētei un to izplatības noteikšanai;

75.4. pazemes komunikāciju veidu, parametru, iebūvēšanas dziļuma un tehniskā stāvokļa noteikšanai;

75.5. grunts korozijas aktivitātes un klaidstrāvu intensitātes noteikšanai.

Piezīme. Ģeofizikālās metodes un to modifikācijas izvēlas atkarībā no noteiktajiem uzdevumiem, un pētījumu interpretācijai izmanto kontrolmetodes (piemēram, urbšanu, zondēšanu, laboratorijas darbus).

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

76. Hidroģeoloģiskā izpēte ir ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa, un to veic, lai noteiktu:

76.1. pazemes ūdenslīmeņus būvlaukumā;

76.2. to grunšu ieguluma apstākļus un izplatību, kuras veido ūdeni saturošus un ūdeni vāji caurlaidīgus slāņus;

76.3. aerācijas zonas grunts sastāvu, filtrācijas spēju, ūdens atdevi, līmeņu svārstību amplitūdu un citas īpašības;

76.4. ūdens horizontu īpatnības (piemēram, resursu papildināšanas un ūdens noplūdes apstākļi, pazemes ūdeņu plūsmas virziens un ātrums, ūdenslīmeņa sezonālās svārstības, ūdens horizontu hidrauliskā mijiedarbība un saistība ar virszemes ūdeņiem) un to ietekmi uz būvi;

76.5. tehnogēno faktoru ietekmi uz hidroģeoloģisko apstākļu maiņu;

76.6. būvlaukuma pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu un tā ietekmi uz būves pazemes konstrukcijām (9.pielikums);

76.7. virszemes vai pazemes ūdeņu agresīvās iedarbības ietekmi uz ģeoloģisko procesu (piemēram, karsta, ķīmiskās sufozijas) attīstību.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

77. Galvenie hidroģeoloģiskie raksturlielumi un to noteikšanas metodes norādītas šī būvnormatīva 10.pielikumā.

78. Ūdens paraugus ņem, iekonservē, transportē un analizē atbilstoši standartiem.

79. Ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa ir monitorings, kas nepieciešams tādu procesu izpētei, kuri var ietekmēt būvi būvniecības un ekspluatācijas laikā:

79.1. bīstamu ģeoloģisko procesu (piemēram, karsta, abrāzijas, noslīdeņu, nobrukumu, kā arī upju, ezeru un ūdenskrātuvju krastu pārveidošanās) attīstības novērošanai un izvērtēšanai;

79.2. teritorijas pārmitrināšanās, būvlaukuma deformācijas un sēšanās procesu noskaidrošanai;

79.3. pazemes ūdenslīmeņu svārstību un ķīmiskā sastāva izmaiņu noteikšanai;

79.4. grunts īpašību izmaiņu novērošanai;

79.5. būvju pamatu sēšanās un konstrukciju deformāciju iemeslu noskaidrošanai.

Piezīme. Monitoringa ilgums ir atkarīgs no būvniecības un ekspluatācijas prasībām un attiecīgo procesu rakstura.

80. Vienlaikus ar ģeotehniskās izpētes lauka darbiem veic rezultātu iepriekšēju apstrādi (piemēram, ģeotehnisko griezumu zīmēšanu, nepieciešamo aprēķinu veikšanu), lai kontrolētu ģeotehniskās izpētes kvalitāti un, ja nepieciešams, operatīvi koriģētu darba programmu.

81. Laboratorijas darbus grunts izpētei veic atbilstoši spēkā esošajiem standartiem, lai noteiktu grunts fizikālās un mehāniskās īpašības. Laboratorijas darbu veidu izvēlas atkarībā no būvprojektēšanas stadijas, būves iedarbības uz grunti un no grunts veida un stāvokļa. Ja nepieciešams, veic grunts papildu analīzes, kuru metodika nav reglamentēta normatīvajos dokumentos (piemēram, grunts īpašību pārbaudi attiecībā uz dinamiskām iedarbībām).

82. Pēc ģeotehniskās izpētes lauka darbu un laboratorijas darbu pabeigšanas iegūtos materiālus apstrādā un apkopo tehniskajā pārskatā saskaņā ar šī būvnormatīva 16.punktu un 1.pielikumu.

83. Ģeotehniskā izpēte skiču projektam pamatojas uz iepriekšējo pētījumu (piemēram, ģeotehnisko, ģeoloģisko, hidroģeoloģisko) rezultātiem un papildu izpētes darbiem.

84. Ģeotehniskā izpēte skiču projektam nodrošina:

84.1. laukuma (teritorijas) sadalījumu pēc grunts ģeotehniskajām īpašībām un piemērotības dažādiem pamatu veidiem;

84.2. pazemes ūdeņu ieguluma dziļuma un agresīvās iedarbības uz pazemes konstrukcijām noteikšanu;

84.3. būvniecībai bīstamo apstākļu vai riska zonu noteikšanu.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

85. Laukuma (teritorijas) raksturojumu papildina ar šādām ziņām:

85.1. pamatu veidi un to ierīkošanas tehnoloģija līdzīgos ģeotehniskajos apstākļos;

85.2. ieteicamie inženieraizsardzības pasākumi būvniecības un ekspluatācijas laikā.

86. Tehniskā projekta izstrādāšanai nepieciešamo ģeotehnisko informāciju nodrošina, veicot attiecīgā būvlaukuma vai trases ģeotehnisko apstākļu detālu izpēti.

87. Veicot ģeotehnisko izpēti, izstrādnes pēc iespējas izvieto pa būvju kontūrām un ass līnijām, kā arī vietās, kur mainās būves augstums, slodzes un prognozētais pamatu veids un dziļums.

88. Ģeotehnisko izstrādņu dziļumu un attālumu starp tām nosaka atbilstoši būvlaukuma dabas apstākļu sarežģītības pakāpei, projektējamo būvju ģeotehniskajai kategorijai, jutīgumam pret nevienmērīgu sēšanos un prognozētā būvju pamatu veida.

89. Ģeotehnisko izstrādņu skaitam, dziļumam un izvietojumam jānodrošina grunts veidu noteikšana vērsumā un griezumā, kā arī karsta, noslīdeņu un citu ģeoloģisko procesu iespējamās izplatības noteikšana.

90. Grunts veidu un ģeotehnisko īpašību noteikšana ar lauka vai laboratorijas metodēm veicama tādā apjomā, lai nodrošinātu grunts fizikālo un mehānisko īpašību normatīvo un aplēses raksturlielumu iegūšanu nepieciešamajā nodrošinājuma pakāpē. Grunts stiprības un deformācijas īpašību noteikšana ir sistēmas "pamats-pamatne" savstarpējās iedarbes modelēšana, kuru veicot ievēro vispārējos fizikālo un mehānisko īpašību modelēšanas principus.

91. Nosakot granulometrisko sastāvu gruntīm, kas paredzētas hidromehanizētai izstrādei, frakciju sastāvu nosaka atbilstoši šos darbus reglamentējošo normatīvo dokumentu prasībām.

92. Grunts ģeotehniskās izpētes lauka metodes un izmēģinājumu apjomu nosaka, ievērojot ģeotehnisko apstākļu un būvju konstrukcijas sarežģītību. Ģeotehniskos izmēģinājumus veic izstrādņu tuvumā saskaņā ar standartiem. Izmēģinājumu skaitam jānodrošina pamatnes grunts fizikālo un mehānisko īpašību izpēte nepieciešamajā nodrošinājuma pakāpē.

93. Hidroģeoloģiskie pētījumi ir ģeotehniskās izpētes sastāvdaļa, un tos veic, lai noteiktu pazemes un virszemes ūdeņu ietekmi uz būvi, nosakot:

93.1. nesaistītas grunts filtrācijas īpašības;

93.2. pazemes ūdenslīmeņu sezonālās izmaiņas;

93.3. pazemes ūdeņu plūsmas virzienu, to barošanās, noplūdes un izplūdes apstākļus;

93.4. pazemes ūdeņu ķīmisko sastāvu un agresivitāti pret būvju betona vai metāla konstrukcijām.

94. Projekta aprēķiniem (piemēram, ūdens pietece būvbedrēs un tranšejās, pazemes ūdenslīmeņu pazeminājuma noteikšana, pretfiltrācijas pasākumu izvērtēšana) un hidroģeoloģisko apstākļu izmaiņu paredzēšanai nepieciešamos hidroģeoloģiskos parametrus (piemēram, filtrācijas koeficientu, ūdens atdevi, ūdenslīmeņa svārstības) pēc iespējas nosaka ar izmēģinājumiem, veicot ūdens atsūknēšanu un infiltrāciju gruntī vai ilgstošus ūdens režīma novērojumus.

95. Filtrācijas izmēģinājumu veidus un skaitu nosaka atkarībā no būves veida un darba uzdevuma, kā arī no hidroģeoloģisko apstākļu sarežģītības un izpētes pakāpes. Vienkāršos apstākļos lieto ekspresatsūknēšanas metodi vai grunts piesātināšanu ar ūdeni, bet sarežģītos - urbumu grupas izmēģinājuma atsūknēšanas metodi. Izvēlētajai metodei jānodrošina prognozes pazemes ūdeņu ietekmei uz būvi būvniecības un ekspluatācijas laikā.

96. Ķīmisko analīžu skaitam jābūt pietiekamam, lai raksturotu hidroķīmiskos apstākļus būvlaukumā, kā arī pazemes (virszemes) ūdeņu un būves konstrukciju saskares zonās.

97. Monitoringu veic, lai noteiktu pazemes un virszemes ūdeņu režīmu un iegūtu datus par bīstamu ģeoloģisku procesu iespējamo attīstību un iedarbību uz būvi būvniecības un ekspluatācijas laikā. Novērojumu punktu skaitu un izvietojumu nosaka atkarībā no risināmo uzdevumu rakstura, teritorijas (laukuma) ģeotehnisko apstākļu sarežģītības un izpētes pakāpes. Novērojumu perioda ilgumam jānodrošina iespēja prognozēt attiecīgo procesu izmaiņas un to ietekmi uz būvi.

98. Ģeofizikālās metodes, ko lieto ģeotehniskajā izpētē (piemēram, radiokarotāža, elektriskā zondēšana, mikroseismika), papildina un konkretizē ģeotehnisko apstākļu un grunts parametru noteikšanu, korelējot tās ar citām metodēm.

99. Būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas vajadzībām paredzētās ģeotehniskās izpētes galvenais uzdevums ir noskaidrot ģeoloģiskās vides un grunts īpašību pārmaiņas, kas radušās būvju ekspluatācijas laikā, un prognozēt turpmākās pārmaiņas. Lai izpildītu minēto uzdevumu, noskaidro:

99.1. teritorijas (laukuma) ģeotehnisko apstākļu pārmaiņas tehnogēno faktoru ietekmē;

99.2. būves pamatnes grunts fizikālās un mehāniskās īpašības;

99.3. būves deformāciju raksturu, to iemeslu un novēršanas iespējas.

100. Tehniskajā uzdevumā papildus šī būvnormatīva 11.punktā noteiktajām ziņām ietver:

100.1. ziņas par novērotajām deformācijām;

100.2. objekta ekspluatācijas tehnoloģiskos noteikumus (piemēram, esošās un paredzamās slodzes lielums uz būves pamatiem, notekūdeņu apjoms un sastāvs, drenāžas sistēmu veids un dziļums);

100.3. ziņas par objektā notikušajām avārijām un atjaunošanas darbiem.

101. Ģeotehnisko izpēti būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas vajadzībām veic iespējamo tehnogēno faktoru ietekmes zonā. Minētajā gadījumā vispārīgās prasības ģeotehniskajai izpētei ir tādas pašas kā ģeotehniskajai izpētei, kas veicama jaunbūvēm attiecīgajā projektēšanas stadijā. Papildu prasības noteiktas 11.pielikumā. Ģeotehniskajai izpētei jānodrošina nepieciešamo datu ieguve būves esošo pamatu nesošās slodzes pārrēķinam, ja tiek veikta pamatu nostiprināšana vai tiek palielināta slodze, kā arī jaunu pamatu aprēķiniem.

102. Būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas vajadzībām veicamo lauka darbu un laboratorijas darbu metodikā ņem vērā esošo pamatu slodzi, grunts sablīvēšanos un stiprības paaugstināšanos būves pamatnē ekspluatācijas laikā.

103. Ja pēc būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas slodze uz būves pamatiem nepalielināsies, var veikt tikai būves pamatu un pamatnes grunts faktiskā stāvokļa izpēti un prognozēt pārmaiņas, ņemot vērā šī būvnormatīva 11.pielikumā noteikto. Pamatu izpētei veic šādus darbus:

103.1. nosaka būves grunts pamatnes sastāvu un īpašības;

103.2. pamatu uzmērīšanu;

103.3. nosaka pamatu materiālu, tā stiprību un hidroizolācijas stāvokli.

104. Ja pēc būves rekonstrukcijas vai atjaunošanas slodze uz būves pamatiem palielināsies, veic būves pamatu un pamatnes grunts detalizētu izpēti ar lauka un laboratorijas metodēm, modelējot sistēmas "pamats-pamatne" mijiedarbību. Būvju deformācijas konstatē vizuāli vai instrumentāli (ar ģeodēziskām metodēm). Deformāciju cēloņu noteikšanai lieto ģeotehniskās izpētes lauka un laboratorijas metodes.

105. Izstrādņu dziļumu pamatu nostiprināšanai nosaka atbilstoši slodzes zonas robežām rekonstruējamās vai atjaunojamās būves pamatnē un pamatnes grunts īpašībām. Uzbērto un vājo grunšu pilna griezuma atsegšana zem pamatiem ir obligāta, ja būvprojekta izstrādei ir nepieciešami šo grunšu raksturlielumi. Rievsienām, atbalstsienām un citiem norobežojumiem gruntī izstrādnes izvieto pēc iespējas pa to izbūves asi un dziļāk par šo norobežojumu ielikšanas dziļumu.

106. Izvēloties lauka darbu metodes un apjomus, kas veicami grunts deformācijas un stiprības raksturlielumu noteikšanai būves pamatnē, jāievēro pamatnes faktiskais un prognozējamais spriegumstāvoklis. Grunts sablīvējuma pakāpes un citu fizikālo un mehānisko īpašību noteikšanai, kā arī pāļu iegremdēšanas iespēju un dziļuma noteikšanai lieto statisko zondēšanu un citas metodes (piemēram, dinamisko zondēšanu un rotācijas zondēšanu).

107. Hidroģeoloģisko darbu sastāvu un apjomu nosaka atkarībā no tehniskajā uzdevumā dotajiem norādījumiem (piemēram, prognozētais pamatu tips un ierīkošanas veids, pagraba telpu nepieciešamība), hidroģeoloģisko apstākļu sarežģītības (piemēram, ūdens noteces iespējas, slapjo tehnoloģisko procesu sekas, pazemes ūdeņu agresīvā iedarbība uz pazemes konstrukcijām) un apbūves blīvuma. Ja nepieciešams pamatni nostiprināt ar šķīduma injekcijām, grunts filtrācijas īpašības nosaka ar lauka ekspresmetodēm (piemēram, īslaicīgu atsūknēšanu, grunts piesātināšanu ar smagiem šķidrumiem vai citām injekcijas apstākļus modelējošām metodēm) un laboratorijas metodēm.

108. Veicot pamatu un pamatņu apsekošanu un izpēti, kā arī likvidējot izstrādes, nedrīkst pieļaut pamatnes grunts ģeotehnisko īpašību pasliktināšanos (piemēram, grunts uzirdināšanu, sasaldēšanu, izmērcēšanu).

109. Ģeotehniskās izpētes pārskatam jāatbilst šī būvnormatīva 1.pielikumā noteiktajām prasībām. Pārskatā papildus iekļauj ziņas par esošo pamatu tehnisko stāvokli (pamatu konstrukciju, tipu un izmēriem), grunts fizikālajiem un mehāniskajiem raksturlielumiem ārpus pamatu robežām un pamatu ietekmes zonā, kā arī informāciju par būvniecības ietekmi uz ģeoloģisko vidi un apbūvi.

110. Par vājām gruntīm uzskatāmas dažādas ģenēzes zemas nestspējas un stipri deformējamas gruntis: kūdra, kūdraina grunts, dūņas, sapropelis, irdeni ezerkaļķi, plūstoši plastiska un plūstoša mālaina grunts, kā arī irdenas smiltis.

111. Vājām gruntīm ir šādas specifiskās īpatnības:

111.1. liela porainība un dabiskais mitrums;

111.2. zema slodžu izturība (stiprība) un ievērojama saspiežamība;

111.3. ilgstoša konsolidēšanās, ja ir lielas deformācijas;

111.4. grunts nosēšanās (rukums) tās izžūšanas laikā;

111.5. jutīgums pret dinamisko iedarbību;

111.6. izteikti nelineāra sakarība starp spriegumiem un deformācijām.

112. Galvenie vājas grunts īpašību raksturlielumi ir šādi:

112.1. smilšu porainības koeficients ir lielāks par 0,8;

112.2. organisko vielu saturs ir lielāks par 0,03;

112.3. mālainām gruntīm plūstamības rādītājs ir lielāks par 0,75;

112.4. konusa pretestība statiskajā zondēšanā ir mazāka par 2 MPa smilšu gruntīm un mazāka par 1 MPa mālainām gruntīm;

112.5. deformācijas modulis ir mazāks par 6 MPa.

113. Vājo grunšu izplatības rajonos izpēti veic, lai noteiktu:

113.1. būvju optimālo izvietojumu atkarībā no vājo grunšu izplatības, biezuma un īpašībām;

113.2. grunts piemērotību dabīgai būvju pamatnei vai grunts maiņas veidu (piemēram, izņemšana, caururbe, apmainīšana ar citu grunti);

113.3. būves pamatu veidu un konstrukciju;

113.4. grunts izmantošanas iespējas apbūves laukuma sagatavošanai būvniecībai un teritorijas labiekārtošanai.

114. Vājo grunšu ģeotehniskajā izpētē iekļauj šādas atklātās vājo grunšu iegulas (piemēram, purvus, vecupes) raksturojošas papildziņas:

114.1. ģeomorfoloģiskais tips;

114.2. apūdeņošanas apstākļi un barošanās avoti;

114.3. nogulumu, kā arī to pamatnē iegulošo minerālgrunšu sastāvs un īpašības.

115. Kūdraino un citu vājo grunšu īpašības (piemēram, mitrumu, blīvumu, konsistenci, organisko vielu saturu, kūdras sadalīšanās pakāpi, stiprības, saspiežamības, konsolidācijas raksturlielumus) nosaka saskaņā ar normatīvu prasībām. Ūdens piesātināto smilšaino grunšu dinamiskās noturības orientējošai noteikšanai līdz attiecīga Latvijas būvnormatīva apstiprināšanai var izmantot piemērojamo normatīvu sarakstā ietvertās metodes.

116. Ņemot vērā vājo grunšu jutīgumu un monolīto paraugu ņemšanas un transportēšanas grūtības, to izpēti pēc iespējas veic ar ģeotehniskajām lauka metodēm (piemēram, ar statisko zondēšanu, slogošanu, spārniņgriezi), korelējot minētās metodes ar paraugu pētījumiem laboratorijā.

117. Transportējot vājo grunšu paraugus, nedrīkst pieļaut to satricināšanu, sasalšanu un izžūšanu (mitruma zudumus).

118. Izmēģinājumus grunts stiprības un deformācijas noteikšanai veic, ievērojot dabisko un prognozēto sprieguma stāvokli būvniecības un ekspluatācijas laikā.

119. Par eluviālām uzskatāmas gruntis, kas veidojušās, sadēdot pirmskvartāra iežiem, un zaudējušas stingrās struktūrsaites un iepriekšējās īpašības. Raksturojot eluviālās gruntis, to izplatības laukumos un ģeoloģiskajā griezumā nodala drupveida, dispersās un dēdēšanas zonas.

120. Lauka izpētes darbos grunts ģeotehnisko griezumu sastādīšanai un monolīto paraugu ņemšanai no eluviālām gruntīm daļēji izmanto skatrakumus.

121. Eluviālo grunšu un dēdēšanas zonu nodalīšanai, kā arī cieto iežu virsmas noteikšanai papildus lieto ģeofizikālās metodes.

122. Eluviālo grunšu dažādu sadēdēšanas pakāpju noteikšanai paredzētās izstrādnes izvieto pēc iespējas būves kontūrās.

123. Attālumus starp izstrādnēm nosaka atkarībā no ģeotehnisko apstākļu sarežģītības un no būves ģeotehniskās kategorijas.

124. Laboratorijas izmēģinājumos papildus nosaka šādus specifiskus raksturlielumus:

124.1. attiecīgās frakcijas sadēdēšanas pakāpi, ja eluviālā gruntī ir vairāk nekā 30 % rupju iežu drupu;

124.2. sadēdēšanas koeficientu, ko nosaka ar drupu materiāla dilstamības pārbaudi rotējošā cilindrā;

124.3. grunts pretestību aksiālā spiedē gaissausā un ūdens piesātinātā stāvoklī, kā arī bīdes pretestību aizpildījuma gruntīm.

125. Nozīmīgās būvēs eluviālo grunšu deformācijas un stiprības raksturlielumus nosaka ar lauka metodēm (piemēram, izmēģinājumos ar slogošanu, presiometriem, grunts bīdes pārbaudēm "in situ").

126. Eluviālo grunšu ģeotehniskās izpētes pārskatā papildus šī būvnormatīva 1.pielikumā noteiktajam sniedz šādas ziņas:

126.1. eluviālo grunšu izplatība, biezums, sastāvs un īpašības;

126.2. sedzošā un cilmieža ieguluma veids, sastāvs un īpašības;

126.3. sadēdējušās grunts kūkumošanos un sufozijas īpašības;

126.4. sadalīšana ģeotehniskajos elementos pēc sadēdēšanas pakāpes un citām īpašībām (piemēram, sastāvs, blīvums, mitrums, ķīmiskā un mehāniskā izturība, izturība pret izskalošanu).

127. Par mākslīgām gruntīm uzskatāmas sabērtās, uzskalotās un pārraktās gruntis, kā arī ar dažādām metodēm stiprinātas un sablīvētas dabīgās gruntis. Lai precizētu ģeotehniskos apstākļus un to ietekmē notikušās grunts izmaiņas, vājo grunšu izplatības rajonos izpēti veic pirms un pēc būvlaukuma labiekārtošanas un zemes virsmas līmeņa pacelšanas ar uzskalošanu vai grunts uzbēršanu.

128. Mākslīgo grunšu izplatības rajonos, ja teritorija izveidota ar plānveida grunts uzskalošanu vai sabēršanu, kā arī būvlaukumos, kur dabīgās gruntis mākslīgi uzlabotas (piemēram, ar blietēšanu, norullēšanu, nosusināšanu), visās projektēšanas stadijās izpēti veic atbilstoši šī būvnormatīva prasībām.

129. Grunts sabērtuvēs, kā arī rūpniecisko un sadzīves atkritumu izgāztuvēs, kurām raksturīgs liels sabērto grunšu mainīgums un organisko un toksisko vielu un sadzīves atkritumu ieslēgumi, izpēte veicama atbilstoši būvju III ģeotehniskajai kategorijai.

130. Izpētes laikā noskaidro un tehniskajā pārskatā iekļauj šādu informāciju:

130.1. mākslīgo grunšu veidošanas apstākļi (sabēršana, uzskalošana, plānveida izveidošana vai sadzīves atkritumu izgāztuves) un ilgums;

130.2. mākslīgo grunšu izplatība, iegulums, uzbūve, sastāvs un īpašības;

130.3. grunts fizikālo un mehānisko īpašību izmaiņas tās izplatības zonā;

130.4. mākslīgo grunšu piesārņotība ar ķīmiskās, metalurģiskās vai citas rūpniecības nozares atkritumiem, kas satur ūdenī šķīstošas un videi bīstamas toksiskas vielas;

130.5. pieredze un ieteikumi, izmantojot mākslīgās gruntis būvju pamatnei.

131. Mākslīgo grunšu saguluma viendabīgumu un īpašību izmaiņas nosaka ar zondēšanu un citām izpētes metodēm.

Piezīme. Ja nepieciešams, precizē mākslīgo grunšu konsolidācijas norisi un iespējamo izmaiņu prognozi būvniecības un ekspluatācijas laikā, pamatojoties uz laboratorijas izmēģinājumiem, režīma novērojumiem un citiem pētījumiem.

132. Izstrādņu dziļumu mākslīgo grunšu izpētei nosaka atkarībā no slāņa biezuma un izraisītā sprieguma iespējamās izplatības zonas raksturlielumiem. Attālumus starp ģeotehniskajām izstrādnēm nosaka, ņemot vērā grunšu sastāva un īpašību mainīgumu.

133. Veicot ģeotehnisko izpēti būvniecības vajadzībām ģeoloģisko procesu izplatības rajonos, nepieciešama ģeoloģisko procesu detalizēta izpēte. Nevēlamas vai neatgriezeniskas sekas būvei var radīt:

133.1. karsta procesi;

133.2. nogāžu procesi;

133.3. jūras, ezeru, upju un citu ūdenstilpju krastu pārveidošanās;

133.4. teritorijas pārmitrināšanās un pārpurvošanās;

133.5. eolie (vēja izraisītie) procesi;

133.6. seismogēnie procesi (šī būvnormatīva 12.pielikums).

134. Pētot ģeoloģiskos procesus, nosaka attiecīgo procesu intensitāti, izpausmes veicinošos vai provocējošos faktorus un sniedz ieteikumus aizsardzībai pret to iespējamo nelabvēlīgo iedarbību.

135. Karsta procesu izplatības rajonos nosaka:

135.1. ģeoloģiskos, hidroģeoloģiskos, ģeomorfoloģiskos, hidroloģiskos un meteoroloģiskos apstākļus karsta izplatības iecirkņos;

135.2. karsta izpausmes veidus, izplatību, intensitāti, attīstības vēsturi un likumsakarības;

135.3. karsta formu (piemēram, kriteņu, piltuvju, grunts nosēšanās) iespējamo veidošanos būvlaukumā un tā tuvākajā apkārtnē;

135.4. karsta procesu iespējamo aktivizēšanos dabisko un tehnogēno faktoru ietekmē būvniecības un ekspluatācijas laikā.

136. Karsta procesu izplatība norādīta šī būvnormatīva 13.pielikumā.

137. Karsta procesu izpētē iekļauj:

137.1. skiču projekta stadijā — būvlaukuma un tā tuvākās apkārtnes apsekošanu, karsta procesu izpēti ar ģeofizikālām, hidroķīmiskām un tamlīdzīgām metodēm, lai noteiktu karsta procesu izplatību vērsumā un griezumā un novērtētu virszemes un pazemes ūdeņu agresīvās iedarbības pakāpi uz karbonātiežiem un ģipsi saturošajiem iežiem;

137.2. tehniskā projekta stadijā - būvlaukuma un tā tuvākās apkārtnes raksturojumu pēc stabilitātes un karsta procesu iespējamības pakāpes būvlaukumā.

Piezīme. Ja projektēšanu veic tikai vienā stadijā, izpētē iekļauj skiču projekta stadijā un tehniskā projekta stadijā veicamos darbus.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

138. Lai raksturotu būvlaukumu, nepieciešams precizēt un izpētīt:

138.1. esošo būvju deformācijas;

138.2. esošās virszemes ūdeņu uzsūkšanas zonas;

138.3. pazemes karsta vietas un formas (piemēram, kavernas, grunts izšķīdināšanas zonas, grunts nobrukumus);

138.4. karsta procesiem pakļauto iežu un tos sedzošo iežu saguluma apstākļus, fizikālās un mehāniskās īpašības;

138.5. karsta attīstību ietekmējošos hidroģeoloģiskos apstākļus: iežu sastāva īpašības, ūdenslīmeņu režīmu, tā ķīmiskā sastāva režīmu, virszemes un pazemes ūdeņu agresivitātes pakāpi (arī agresivitātes pakāpi pret ģipsi), pazemes ūdeņu barošanās un izplūdes apstākļus, plūsmas virzienu, pazemes un virszemes ūdeņu mijiedarbību.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

139. Atbilstoši veiktajai izpētei:

139.1. sniedz ziņas par karsta procesu izplatību un intensitāti, kā arī to nelabvēlīgās ietekmes uz apbūvi novērtējumu;

139.2. veic karsta procesiem pakļautā būvlaukuma un tā apkārtnes tipizāciju būvniecības vajadzībām saskaņā ar šī būvnormatīva 1.tabulu;

139.3. prognozē iespējamās dabisko apstākļu izmaiņas un karsta procesu aktivizāciju būves būvniecības un ekspluatācijas laikā, kā arī iesaka pretkarsta pasākumus.

1.tabula

Karsta procesu izplatības teritoriju klasifikācija atkarībā no teritorijas stabilitātes

140. Karsta procesu izplatības teritoriju ģeotehniskajai izpētei maksimāli izmanto ģeofizikālās metodes (piemēram, vertikālo elektrisko zondēšanu, radiolokāciju).

141. Grunts filtrācijas īpašības, filtrācijas ātrumu, kā arī paaugstinātas ūdenscaurlaidības zonas nosaka, izmantojot hidroģeoloģiskās izpētes lauka metodes (piemēram, urbumu grupu atsūknēšanu, ieliešanu, indikāciju).

142. Ja nepieciešams, veic stacionārus virszemes ūdeņu un pazemes ūdeņu līmeņu un hidroģeoķīmiskā režīma, kā arī būvju pamatu un zemes virsmas deformāciju novērojumus.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

143. Veicot ģeotehnisko izpēti karsta procesiem pakļautajā teritorijā, stingri ievēro vides aizsardzības noteikumus. Ņemot vērā, ka urbšana un atsūknēšana var veicināt karsta procesu aktivizāciju, urbumu savlaicīga likvidēšana, izmantojot tamponāžu un cementāciju, ir obligāta.

144. Veicot ģeotehnisko izpēti, nogāzēs, kur jau vērojamas vai ir iespējamas nogāžu procesu izpausmes (piemēram, noslīdeņi, nobrukumi), noskaidro:

144.1. reljefa formu raksturu;

144.2. nogāzi veidojošo iežu litoloģisko sastāvu, saguluma apstākļus, iespējamo vājāko zonu un slīdes virsmu pazīmes un citas īpašības;

144.3. nokrišņu daudzumu, to infiltrāciju un noteci;

144.4. pazemes ūdeņu līmeņu režīmu, izplūdes vietas un citus hidroģeoloģiskos apstākļus;

144.5. nogāžu procesa izpausmes veidu;

144.6. nogāžu procesiem pakļautā laukuma platību, pārvietojušās grunts apjomu un grunts pārvietošanās veidus;

144.7. ģeoloģisko un hidroģeoloģisko apstākļu un tehnogēno faktoru ietekmi uz nogāžu procesu izpausmēm.

145. Izmantojot pētījumu rezultātus, veic nogāžu noturības aplēsi un nosaka nogāžu procesu iespējamo ietekmi uz būvi, kā arī sniedz ieteikumus par veicamajiem aizsardzības pasākumiem.

146. Veicot ģeotehnisko izpēti nogāžu procesiem pakļautajā teritorijā, stingri ievēro vides aizsardzības noteikumus. Ņemot vērā, ka veģetācijas segas iznīcināšana, delūvija kārtas noņemšana un ģeotehnisko izstrādņu ierīkošana var pastiprināt pazemes ūdeņu izplūdi un aktivizēt nogāžu procesus. Izstrādņu izvietojuma pamatošana, kā arī kvalitatīva likvidēšana ir obligāta.

147. Jūras, ezeru, upju un citu ūdenskrātuvju piekrastē būvju un būvlaukumu ģeotehnisko izpēti veic, lai noteiktu inženieraizsardzības pasākumus pret krasta un gultnes pārveidošanos abrāzijas, akumulācijas un erozijas dēļ.

148. Skiču projekta izstrādāšanai nepieciešami dati par:

148.1. teritorijas ģeoloģisko uzbūvi un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem;

148.2. krastu tipiem;

148.3. esošajiem krastus un gultni pārveidojošiem procesiem.

149. Tehniskā projekta izstrādāšanai nepieciešami šādi detalizēti ģeotehniskās izpētes dati par piekrastē un akvatorijā izvietoto būvlaukumu vai trasi:

149.1. grunšu saguluma apstākļi, litoloģiskais sastāvs, plaisainība, sadēdēšanas un izskalošanas pakāpe, ūdenscaurlaidība un citas fizikālās un mehāniskās īpašības;

149.2. pazemes ūdeņu režīms un tā īpatnības;

149.3. esošie ģeoloģiskie procesi un to intensitāte;

149.4. hidrometeoroloģiskie apstākļi (piemēram, ledus apstākļi, ūdenslīmeņu, vēja, vējviļņošanās un temperatūras režīms);

149.5. sanešu plūsmu virziens un piesātinātība;

149.6. gultnes procesu tipi (gultnes vai krasta erozija) un to radīto deformāciju raksturojums;

149.7. krastu un gultņu pārveidošanās procesu raksturojums;

149.8. īstermiņa un ilgtermiņa prognozes par krastu un gultņu pārveidošanos.

150. Piekrastēs un akvatorijā, kur izvietotas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, kas var ietekmēt krasta un gultnes pārveidošanās procesus, nosaka notekūdeņu izlaides tehnoloģiju, hidroķīmisko sastāvu un iespējamo agresivitāti.

151. Ģeotehniskās izpētes ietvaros analizē piekrastē un akvatorijā esošo nostiprināšanas būvju tehnisko stāvokli un efektivitāti. Ģeotehniskās izpētes pārskatā iekļauj ieteikumus par krasta, gultnes un būves aizsardzības pasākumiem.

152. Sarežģītos ģeotehniskajos apstākļos, lai prognozētu krasta un gultnes izmaiņas, ko būves ekspluatācijas laikā var radīt hidroģeoloģiskie un ģeoloģiskie procesi, pēc lauka darbu pabeigšanas un materiālu apstrādes, ja nepieciešams, modelē krasta un gultnes pārveidošanās mehānismu, nosaka krasta un gultnes pārveidošanās zonas robežas un aplēses profilu prognozējamā perioda beigās.

153. Krasta un gultnes pārveidošanās prognozes un modelēšanas rezultātus pārbauda būves būvniecības laikā un sniedz ieteikumus par pārbaudi būves ekspluatācijas laikā.

154. Gruntsūdeņu līmeņu celšanās dēļ vai tehnogēno procesu ietekmē izveidojušos pārmitrināto vai pārpurvoto teritoriju izpētē veic šādus darbus:

154.1. hidroģeoloģisko apstākļu (piemēram, ūdenslīmeņu režīma, ūdens ķīmiskā sastāva, grunts mitruma aerācijas zonā) noteikšanu;

154.2. visu dabisko (piemēram, avotu) un tehnogēno (piemēram, drenāžas iekārtu, aku, urbumu) ūdens objektu apsekošanu;

154.3. noskaidro gruntsūdeņu līmeņu celšanās iespējamo iemeslu, maldu gruntsūdeņu (tehnogēno pazemes ūdeņu) veidošanās iemeslu (piemēram, ūdens noplūde no apakšzemes komunikācijām, gruntsūdeņu un virsūdeņu noteces aizsprostojums);

154.4. nosaka aerācijas zonu veidojošo grunšu ūdenscaurlaidību un pazemes ūdeņu savstarpējo hidraulisko saistību;

154.5. izmantojot esošos datus, nosaka pazemes ūdeņu līmeņu un hidroģeoķīmisko režīmu; ja attiecīgu datu nav vai tie ir nepietiekami, veic attiecīgā režīma novērojumus (vismaz vienu gadu);

154.6. ja nepieciešams kvantitatīvi novērtēt hidroģeoloģisko apstākļu pārmaiņas, apkopo hidroloģiskos datus (piemēram, virszemes ūdeņu režīms pārmitrinātās un pārpurvotās teritorijās) un meteoroloģiskos datus (piemēram, nokrišņu daudzums un infiltrācijas lielums).

155. Pēc iegūtajiem rezultātiem nosaka pārmitrināšanās vai pārpurvošanās iemeslus un sniedz nelabvēlīgo seku likvidācijas un aizsardzības pasākumu hidroģeoloģisko un ģeotehnisko pamatojumu, kā arī pārmitrināšanās vai pārpurvošanās nelabvēlīgo seku (piemēram, grunts fizikālo un mehānisko īpašību izmaiņas, ģeoloģisko procesu aktivizācija, pazemes ūdeņu piesārņošana, būvju tehniskās ekspluatācijas traucējumi, inženieraizsardzības ierīču darbības traucējumi) novērtējumu.

156. Pēc ģeotehniskās izpētes veic šādus darbus:

156.1. apakšzemes ūdens komunikāciju noplūdes noteikšanai konstatē lokālās ūdens noplūdes cilmvietas, nosaka noplūdes ietekmi uz gruntsūdens vai pazemes ūdeņu režīmu un izstrādā ieteikumus tās apturēšanai un likvidācijai;

156.2. gruntsūdeņu līmeņu celšanās un tehnogēno ūdens horizontu veidošanās izvērtēšanai izstrādā teritorijas hidroģeoloģisko raksturojumu pēc gruntsūdeņu barošanās un izplūdes īpatnībām un to plūsmas apstākļiem;

156.3. ja nepieciešams, sastāda aerācijas zonu veidojošo grunšu filtrācijas īpašību karti, kā arī gruntsūdens plūsmas hidroizohipsu karti (minimāliem un maksimāliem līmeņiem);

156.4. izstrādā ieteikumus aizsardzībai pret pārmitrināšanos un pārpurvošanos;

156.5. prognozē iespējamo ģeoloģisko procesu aktivizāciju un pasākumus tās novēršanai;

156.6. prognozē grunts īpašību un gruntsūdens agresivitātes izmaiņas pārmitrināšanās un pārpurvošanās dēļ un iesaka pasākumus būvbedres un būves aizsardzībai, ja mainās ūdenslīmeņi.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

157. Veicot izpēti jūras piekrastē vai citos rajonos, kur ģeoloģiskā griezuma augšējo slāni veido smilšaini nogulumi, ņem vērā, ka smilšainie nogulumi attiecīgos apstākļos (piemēram, iznīcināts veģetācijas segums) var būt pakļauti vēja darbībai.

158. Veicot izpēti jūras piekrastē vai citos rajonos, kur ģeoloģiskā griezuma augšējo slāni veido smilšaini nogulumi:

158.1. nosaka smilšaino nogulumu izplatību būvlaukumā;

158.2. apkopo datus par pārpūšanas procesu izpausmēm būvlaukumā un tuvākajā apkārtnē;

158.3. ja būvlaukums atrodas jūras piekrastē vai tās tiešā tuvumā, izmanto Valsts hidrometeoroloģijas pārvaldes oficiālo informāciju par vēja virzienu un ātrumu nepieciešamā nodrošinājuma līmenī.

159. Pēc ģeotehniskās izpētes sniedz ieteikumus par:

159.1. būves un veģetācijas segas aizsardzību būves laukumā un tā apkārtnē būvniecības un ekspluatācijas laikā;

159.2. būvlaukuma un tā apkārtnes rekultivāciju.

160. Ģeotehniskās uzraudzības uzdevums ir būvniecības laikā nodrošināt projektā paredzēto zemes darbu un pamatu izbūves darbu izpildi atbilstoši projektam un pārbaudīt pamatnes grunts īpašības.

(Grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

161. Ģeotehniskā uzraudzība veic ģeotehniskās izpētes un projekta tehnisko risinājumu ekspertfunkcijas, kā arī nodrošina to operatīvu koriģēšanu, ja rodas neparedzēti ģeotehniskie apstākļi.

162. Ģeotehniskā uzraudzība ir obligāta II un III dabas apstākļu sarežģītības pakāpes būvlaukumiem un II un III ģeotehniskās kategorijas būvēm, kā arī ja lieto netradicionālas pamatu vai speciālas grunts pamatņu sagatavošanas metodes. Minētajos gadījumos var paredzēt būvju deformāciju novērošanu būvniecības un ekspluatācijas laikā.

163. Ja būvniecības laikā netiek veikta ģeotehniskā uzraudzība atbilstoši šī būvnormatīva 162.punktam, ģeotehniskās izpētes izpildītāji nav atbildīgi par būves virsnormatīvām deformācijām.

164. Ģeotehniskās uzraudzības darbu metodes un apjomu nosaka individuāli atkarībā no būvlaukuma ģeotehniskajiem apstākļiem, būvju pamatu veidiem, būvju stabilitātes un iespējamo traucējumu rakstura. Ģeotehniskajai uzraudzībai jābalstās uz pamatnes grunts kontrolpārbaudēm ar lauka vai laboratorijas metodēm, kā arī uz vizuāliem un instrumentāliem ģeodēziskiem novērojumiem (būvju virsnormatīvo deformāciju vai to iespēju gadījumos).

165. Seklo pamatu izbūves kvalitātes uzraudzībai un projekta prasību ievērošanai:

165.1. dabīgās gruntīs kontrolē pamatnes grunts un hidroģeoloģisko apstākļu un ģeotehniskās izpētes rezultātu atbilstību faktiskajiem grunts un hidroģeoloģiskajiem apstākļiem;

165.2. mākslīgi izveidotās gruntīs nosaka grunts īpašības atbilstoši šī būvnormatīva 128., 129., 130., 131. un 132.punktam.

166. Pāļu nestspēju būvlaukumā pārbauda ar pāļu kontroliedzīšanu atbilstoši būvnormatīvos noteiktajām prasībām.

(MK 29.04.2003. noteikumu Nr.220 redakcijā)

167. Pāļu pamatu kvalitāti apstiprina ģeotehniskā projekta autors.

(Nodaļa MK 01.06.2004. noteikumu Nr.515 redakcijā)

168. Hidrometeoroloģiskās izpētes uzdevums ir sniegt teritorijas plānošanai, ēku un būvju būvprojektēšanai, būvdarbu izpildei un būvju ekspluatācijai nepieciešamo informāciju un datus par klimatiskajiem apstākļiem būvobjektā un virszemes ūdensobjektu hidroloģisko režīmu.

169. Hidrometeoroloģisko izpēti veic, lai iegūtu datus par:

169.1. plānojamās teritorijas izmantošanas iespējām un attīstības perspektīvu;

169.2. projektējamo būvobjektu, inženierinfrastruktūras un transporta objektu izvietojumu un inženieraizsardzības nepieciešamību;

169.3. paaugstināta riska teritorijām (piemēram, applūšana, vēja un ūdens erozija);

169.4. nepieciešamajām būvju konstrukcijām, parametriem un noturības aprēķināšanu;

169.5. būvju ekspluatācijas apstākļiem;

169.6. ūdeņu un atmosfēras aizsardzību un monitoringa nepieciešamību.

170. Hidrometeoroloģiskajā izpētē noskaidro:

170.1. klimatiskos apstākļus un atsevišķus meteoroloģijas raksturlielumus;

170.2. hidroloģiskos apstākļus (piemēram, ūdensteču, ūdenstilpju, purvu un piekrastes zonas hidroloģisko režīmu);

170.3. hidrometeoroloģiskos procesus un parādības.

171. Hidrometeoroloģiskās izpētes darbi ir:

171.1. būvobjektu raksturojošo hidrometeoroloģisko elementu un parādību raksturlielumu izvēle;

171.2. virszemes ūdensobjektu hidrometrisko raksturlielumu un novērojumu datu savākšana, analīze un apkopošana;

171.3. izpētes rajona rekognoscējoša apsekošana;

171.4. informācijas savākšana, analīze un apkopošana par ekstrēmām hidrometeoroloģiskajām parādībām;

171.5. virszemes ūdensobjektu morfometriskie mērījumi;

171.6. ūdens kvalitātes noteikšana laboratorijā;

171.7. virszemes ūdensobjektu hidroloģiskā režīma novērojumi pagaidu novērošanas punktos vai posteņos;

171.8. hidroloģisko aplēses lielumu noteikšana;

171.9. ūdensobjektu gultnes un krastu pārveides procesu novērošana (monitorings).

172. Hidrometeoroloģiskās izpētes darbu apjomu un sastāvu atkarībā no projektējamā būvobjekta tipa, drošuma (nozīmības) pakāpes, teritorijas hidrometeoroloģiskās izpētes pakāpes un projektēšanas stadijas nosaka hidrometeoroloģiskās izpētes programmā (priekšrakstā).

173. Teritorijas plānošanai un ēku un būvju būvprojektēšanai nepieciešami 2.tabulā noteiktie meteoroloģisko elementu un parādību raksturlielumi un 3.tabulā noteiktie virszemes ūdensobjektu hidroloģiskā režīma raksturlielumi.

2.tabula

3.tabula

174. Informācijas iegūšanai par meteoroloģisko elementu un parādību raksturlielumiem izmanto Latvijas būvnormatīvu LBN 003-01 “Būvklimatoloģija”, kā arī reprezentatīvu meteoroloģisko staciju un posteņu novērojumus.

175. Informācijas iegūšanai par virszemes ūdensobjektu hidroloģisko režīmu un ekstrēmām hidrometeoroloģiskajām parādībām izmanto:

175.1. agrāk veikto inženierizpētes darbu pārskatus (atskaites), arhīvu materiālus un zinātniski tehniskās publikācijas;

175.2. publicētos hidrometeoroloģisko staciju un posteņu novērojumu datus;

175.3. jaunākos nepublicētos hidrometeoroloģisko staciju un posteņu novērojumu datus;

175.4. iedzīvotāju liecības;

175.5. būvju lietotāju un attiecīgo dienestu ziņas par avārijas situācijām, ko radījuši nelabvēlīgi hidrometeoroloģiskie apstākļi.

176. Informāciju par virszemes ūdensobjekta hidrogrāfisko tīklu, morfometriskajiem, hidrogrāfiskajiem un sateces baseina virsmas apstākļiem iegūst, veicot izpētāmās teritorijas rekognoscējošu apsekošanu un uzmērīšanu, kā arī lietojot attiecīga mēroga topogrāfiskās kartes un plānus.

177. Ūdens kvalitātes, ķīmisko, fizikālo un bakterioloģisko īpašību noteikšanai vai precizēšanai ņem ūdens paraugus, izvēlas laboratorijas analīžu metodes, veic analīzes un novērtē to rezultātus.

178. Lai noteiktu virszemes ūdensobjektu gultnes un krastu pārveides procesus ilgstošā laikposmā, ierīko novērošanas tīklu un veic novērojumus (monitoringu).

179. Hidroloģisko parametru aplēses lielumus ar attiecīgo būvju projektēšanu reglamentējošos būvnormatīvos vai piemērojamos standartos noteikto ikgadējo pārsniegšanas varbūtību (nodrošinājumu) aprēķina, izmantojot 4.tabulā noteiktos paņēmienus vai citus pamatotus paņēmienus.

4.tabula

180. Lai upes līmeņa posteni varētu uzskatīt par reprezentatīvu, tam jāatbilst šādām prasībām:

180.1. ūdens līmeņa regulārie mērījumi (vismaz divas reizes diennaktī) ir veikti pietiekami ilgi (maksimālā ūdens līmeņa noteikšanai nepārtraukta novērojumu rinda ir garāka par 25 gadiem);

180.2. sakarības starp ūdens līmeni pagaidu postenī un reprezentatīvajā postenī ir statistiski būtiskas (ticamības līmenis vismaz 95 %);

180.3. starp ūdens līmeni izpētāmajā vietā un postenī ir tieša hidrauliska saistība.

181. Lai upes hidroloģisko posteni varētu uzskatīt par reprezentatīvu, tam jāatbilst šādām prasībām:

181.1. būvobjekta un hidroloģiskā posteņa savstarpējais novietojums un hidroloģiskie apstākļi ir tādi, ka nepieciešamos raksturlielumus, kas iegūti postenī, var attiecināt uz izpētāmo vietu;

181.2. maksimālā caurplūduma noteikšanai nepārtrauktu novērojumu rinda ir garāka par 25 gadiem;

181.3. citu hidroloģisko parametru novērojumu rinda ir tik gara, ka iespējams izveidot drošas sakarības ar atbalsta posteni.

182. Izvēloties reprezentatīvu upes hidroloģisko posteni, ņem vērā:

182.1. noteces veidošanās viendabību (līdzību);

182.2. klimatisko apstākļu līdzību;

182.3. faktorus, kuri var mainīt upes dabiskās noteces lielumu (noteces regulēšana, ūdens ņemšana vai novadīšana). Izpētāmās ūdensteces baseina laukums un reprezentatīvā posteņa baseina laukums nedrīkst atšķirties vairāk kā 10 reizes.

183. Izvēloties reprezentatīvu jūras, ezera vai ūdenskrātuves hidrometeoroloģisko staciju, ņem vērā:

183.1. krastu orientāciju pret debespusēm un valdošo vēju virzienu;

183.2. krasta līnijas izrobotību;

183.3. piekrastes hidrogrāfisko raksturojumu;

183.4. akvatorijas būves.

184. Pagaidu novērošanas punktu (posteņu) skaitu būvobjektā izvēlas atkarībā no pētāmā virszemes ūdensobjekta iecirkņa garuma, hidroloģiskā režīma veidošanās apstākļiem un klimatiskajām īpatnībām, kā arī no projektējamo būvju izvietojuma.

185. Novērojumu ilgums pagaidu novērošanas punktos atkarīgs no laika, kāds nepieciešams, lai iegūtu raksturlielumu korelatīvas sakarības starp vienā laikā veiktajiem novērojumiem pagaidu novērošanas punktā (postenī) un reprezentatīvā hidrometeoroloģiskajā postenī. Nepieciešamais novērojumu ilgums, kas atkarīgs no novērojamā raksturlieluma veida, noteikts 5.tabulā.

5.tabula

186. Par kritēriju hidrometeoroloģisko aplēses lielumu noteikšanai pieņem attiecīgā lieluma ikgadējo pārsniegšanas varbūtību (nodrošinājumu), bet procesiem — šo procesu prognozēto attīstību līdz aplēses perioda beigām. Hidrometeoroloģiskos aplēses lielumus un ikgadējo pārsniegšanas varbūtību (nodrošinājumu) vērtības nosaka attiecīgo būvju projektēšanu reglamentējošie būvnormatīvi vai piemērojamie standarti.

187. Ūdensobjekta hidroloģiskā režīma novērojumi un klimatisko apstākļu un hidrometeoroloģisko procesu izpēte būves ekspluatācijas laikā nepieciešami, ja konstatē:

187.1. būtiskas atšķirības starp būvprojektā izmantotajiem un faktiskajiem aplēses lielumiem vai klimatiskajiem apstākļiem;

187.2. hidrometeoroloģisko elementu vai parādību nelabvēlīgu iedarbību uz būvi;

187.3. būves neprognozētu iedarbību uz virszemes ūdensobjektu vai blakus teritorijas tehnisko stāvokli.

2. Ģeotehniskās izpētes pārskats sastāv no teksta un pielikumiem. Ģeotehniskās izpētes pārskata nodaļu skaits var būt citāds, nekā noteikts šajā pielikumā (var nebūt atsevišķu nodaļu vai tās var apvienot).

3. Ja ģeotehniskajā izpētē lieto nestandarta metodes, pārskatā iekļauj nodaļu "Darbu metodika".

4.1. izpētes darbu pamatojums un uzdevums;

4.2. būves izvietojums un tehniskais raksturojums;

4.3. būves ģeotehniskā kategorija;

4.4. ziņas par ģeotehniskās izpētes darbu veidiem, metodēm un apjomiem, kā arī par atbildīgajiem izpildītājiem;

4.5. atkāpes no paredzētās ģeotehniskās izpētes darbu programmas un to iemesli;

4.6. agrāk veiktie ģeoloģiskās un ģeotehniskās izpētes darbi un būvniecības prakse, kas izmantojama ģeotehnisko apstākļu precizēšanai.

5. Vispārīgas ziņas par dabas apstākļiem:

5.1. zemes virsmas reljefs un ģeomorfoloģiskās īpatnības;

5.2. izpētes laukuma dabiskie un apbūves apstākļi (piemēram, izrakts, pārpurvots, apbūvēts);

5.3. hidrogrāfiskais tīkls un tā raksturojums.

6. Ģeoloģiskā uzbūve un hidroģeoloģiskie apstākļi:

6.1. iežu saguluma apstākļi (ģenēze un litoloģiskais sastāvs) un izplatība;

6.2. teritorijas hidroģeoloģiskie apstākļi (pazemes ūdeņi, to tipi, barošanās apstākļi, plūsmas virzieni, hidrauliskā mijiedarbība);

6.3. ūdens ķīmiskais sastāvs, tā agresīvās un korodējošās iedarbības izvērtējums.

7. Ģeoloģiskie procesi:

7.1. procesu un to izpausmju raksturojums, saistība ar konkrētiem ģeomorfoloģiskajiem elementiem;

7.2. procesu un to izpausmju intensitātes novērtējums.

8. Ģeotehniskie apstākļi:

8.1. būvlaukuma tipizācija un atsevišķo iecirkņu raksturojums;

8.2. grunšu fizikālās un mehāniskās īpašības.

9. Secinājumi un ieteikumi:

9.1. par teritorijas atbilstību būvlaukuma vajadzībām, par būvju pamatnēm noderīgām gruntīm un to izmantošanu būvniecībā;

9.2. par teritorijas inženieraizsardzības pasākumiem pret iespējamo ģeoloģisko procesu nelabvēlīgās ietekmes sekām un par būvju nodrošināšanu;

9.3. par būvju pamatņu un pamatu izvēli;

9.4. par vides aizsardzību pret projektējamās būves iespējamo nelabvēlīgo ietekmi būvniecības un ekspluatācijas laikā;

9.5. par speciāliem būvniecības pasākumiem sarežģītos ģeotehniskajos apstākļos (piemēram, par ietekmi uz blakus būvēm, grunts izstrādi);

9.6. par ģeotehnisko uzraudzību.

10.1. ģeotehnisko izstrādņu katalogu;

10.2. grunts analīžu protokolus;

10.3. ūdens ķīmisko analīžu protokolus;

10.4. izpētes laukuma novietojuma shēmu;

10.5. topogrāfisko plānu ar izstrādnēm, griezumu līnijām un projektējamo būvju eksplikāciju;

10.6. ģeotehniskos griezumus;

10.7. lauka izpētes un laboratorijas analīžu grafikus, nomogrammas un līdzīgus materiālus;

10.8. faktiskā materiāla kartes (shēmas) un ģeofizikālo pētījumu profilus.

11. Ģeotehniskās izpētes darbu izpildītājs uzglabā pasūtītāja uzdevumu, lauka žurnālus, laboratorijas darbu pases un protokolus, izstrādņu likvidācijas aktus, izpētes gaitā savāktos materiālus un citus dokumentus.

(Pielikums svītrots ar MK 01.06.2004. noteikumiem Nr.515)

(Pielikums grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

1. Grunts fizikālo un mehānisko īpašību noteikšanai izmanto šādus zondēšanas rezultātus:

1.1. statiskajā zondēšanā:

1.1.1. grunts īpatnējo pretestību zem konusa - q;

1.1.2. grunts īpatnējo pretestību sānu berzei - f;

1.2. dinamiskajā zondēšanā - grunts īpatnējo pretestību zondes dina­miskai iedzīšanai - p_d.

2. Šī pielikuma tabulās norādītos raksturlielumus var izmantot būvju pamatņu un pamatu aprēķiniem.

3. Gruntis klasificē atbilstoši spēkā esošajiem standartiem.

4. Statisko zondēšanu veic ar metodēm un iekārtām, kas atbilst standar­tiem, kuru sarakstu valsts bezpeļņas sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas standarts" ir publicējusi laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" kā piemērojamus inženierizpētes veikšanai. Ja lieto citas metodes un iekārtas, norāda to parametrus un iegūtos rezultātus noteiktā kārtībā korelē ar standartmetožu un standartiekārtu parametriem.

5. Lietojot dinamisko zondēšanu, norāda konkrētās iekārtas parametrus un dinamisko zondēšanu reglamentējošos standartus.

6. Šī pielikuma tabulās norādītie raksturlielumi piemērojami, ja organisko vielu saturs gruntī nepārsniedz 5 % no sausas grunts masas vai ja rupjo frakciju (ō >10 mm) saturs ir mazāks par 30 %.

1. Statiskā zondēšana

1.1. Smilts grunšu saguluma blīvuma pakāpe

1.tabula

1.2. Smilts grunšu blīvums

2.tabula

1.3. Smilts grunšu relatīvais blīvums

Smilts grunšu relatīvā blīvuma (I_D) noteikšanai pēc statiskās zondēšanas rezultātiem var lietot šādu empīrisku formulu:

ID =

, kur (1)

qc - grunts īpatnējā pretestība zem konusa (MPa);

h - dziļums no zemes virsmas (m).

1.4. Smilts grunšu bīdes pretestība

3.tabula

1.5. Smilts grunšu stiprības raksturlielumi

4.tabula

Piezīme. Grantainai smiltij stiprības noteikšana ar statisko zondēšanu nav ieteicama.

1.6. Smilts grunšu deformācijas modulis

5.tabula

1.7. Glacigēno mālaino grunšu bīdes pretestība

6.tabula

1.8. Limnoglaciālā māla un smilšmāla stiprības raksturlielumi

7.tabula

1.9. Limnoglaciālo un glacigēno mālaino grunšu deformācijas modulis

8.tabula

2. Dinamiskā zondēšana

2.1. Smilts grunšu saguluma blīvuma pakāpe

9.tabula

2.2. Smilts grunšu blīvums

Smilts grunšu blīvuma noteikšanai pēc dinamiskās zondēšanas rezul­tātiem (izmantojot monolīto paraugu grunts daļiņu blīvuma un dabīgā mitruma laboratorijas analīžu datus) var lietot šādu formulu:

=

, kur (2)

- grunts blīvums (g/cm³);

_g - grunts daļiņu blīvums (g/cm³);

W -W - grunts dabīgais mitrums (veselā daļā);

p_d - grunts īpatnējā pretestība zondes dinamiskai iedzīšanai (MPa);

p^o - 1 MPa.

2.3. Smilts grunšu stiprības raksturlielumi

10.tabula

Piezīme. Putekļainām ar ūdeni piesātinātām smiltīm ar tiksotropām īpašī­bām dinamisko zondēšanu stiprības un deformācijas īpašību noteikšanai nelieto.

2.4. Smilts grunšu deformācijas modulis

11.tabula

Piezīmes.

1. vioglaciālām smilts gruntīm deformācijas moduļa precizēšanai var izmantot formulu E = 2,99 p_d + 9,96; aluviālām smilts gruntīm - E = 3,71 p_d + 3,56.

2. Glacigēnām māla gruntīm (māla un smilšmāla), kurās oļu šķembu nav vairāk par 30 %, deformācijas moduli var noteikt, izmantojot formulu E = 3,13 p_d + 6,84.

(Pielikums grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

(Pielikums grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

1.tabula

Ēkas un būves

2.tabula

Citas inženierbūves

Piezīmes.

1. Augstceltnēm (vairāk par 16 stāviem) un torņveida būvēm (piemēram, radio un televīzijas torņiem, skursteņiem) ģeotehnisko izstrādņu izvietojumu, skaitu un dziļumu nosaka individuāli atkarībā no būvlaukuma dabas apstākļu sarežģītības pakāpes un būves tehniskajām īpatnībām (piemēram, jutīgums pret nevienmērīgu grunts pamatnes nosēšanos).

2. Ģeotehnisko izstrādņu dziļumam un izvietojumam vāju grunšu vai būvniecībai nelabvēlīgu ģeoloģisko procesu apstākļos jābūt pietiekamam, lai nodrošinātu vājo grunšu pilna biezuma un izplatības noteikšanu un zemāk iegulošās grunts 3–5 m bieza slāņa izpēti būves pamatnē.

3. Klinšainās gruntīs ģeotehniskajām izstrādnēm jānodrošina sadēdējušā un dziļākā slāņa izpēte katrai būvei nepieciešamajā dziļumā.

4. Autoceļu, dzelzceļu, maģistrālo cauruļvadu un elektropārvades līniju detālas ģeotehniskās izpētes kārtību konkretizē speciālie normatīvi.

(Pielikums MK 29.04.2003. noteikumu Nr.220 redakcijā)

Piezīme. Būvlaukuma dabas apstākļu sarežģītības pakāpi nosaka saskaņā ar šī būvnormatīva 8.pielikumu.

(Pielikums grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

Piezīmes.

1. Par specifiskām gruntīm uzskatāmi agrīnās litifikācijas stadijas holocēna nogulumi - kūdra, dūņas, sapropelis, ezerkaļķi - un to savstarpējās kombinācijas, kā arī nogulumi (veidojumi) ar dažādu atkritumu piemaisījumu (uzbērtās gruntis).

2. Dabas apstākļu sarežģītības pakāpi ģeotehniskajai izpētei un būvniecībai nosaka programmas sastādīšanas laikā, ņemot vērā visus faktorus. Ja kāds no augstākas sarežģītības pakāpes faktoriem ir izšķirošais lēmuma pieņemšanā, tad sarežģītības pakāpi nosaka pēc šī faktora. Minētajā gadījumā jāpalielina darbu apjoms vai papildus jāparedz tie darbu veidi, kas nepieciešami, lai noskaidrotu attiecīgā faktora ietekmi uz projektējamo būvobjektu.

Piezīme. Ja nepieciešams, nosakāmos ingredientus papildina ar citiem pasaulē pieņemtiem ūdens agresivitātes rādītājiem (piemēram, ūdens temperatūra, elektro­vadītspēja, skābekļa saturs, sulfīda joni), kā arī ar rādītājiem, kas nosaka ūdens agresivitāti pret melno metālu un citu materiālu konstrukcijām.

(Pielikums grozīts ar MK 29.04.2003. noteikumiem Nr.220)

1.tabula

1. Ieteicamie darbu veidi un apjomi

Piezīme. Būvju virsnormatīvo deformāciju gadījumos izpētē jānoskaidro deformāciju cēloņi un turpmāko deformāciju prognozes, kā arī jādod ieteikumi deformāciju novēršanai.

2.tabula

2. Pamatu būvmateriāla stiprības vizuālā noteikšana