Satversmes tiesas lēmums

Rīgā 2025. gada 1. decembrī

Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2024‑29‑01

Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Irēna Kucina, tiesneši Anita Rodiņa, Jānis Neimanis, Jautrīte Briede, Veronika Krūmiņa, Mārtiņš Mits un Juris Juriss,

pēc Marinas Kuzminas konstitucionālās sūdzības,

pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.² un 28.¹ pantu,

rakstveida procesā 2025. gada 4. novembra tiesas sēdē izskatīja lietu

"Par Civillikuma 637. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam".

Satversmes tiesa konstatēja:

1. Civillikuma 637. pants nosaka: "Apstrīdēt testamentu var tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki.

Tos rīkojumus, kurus minētās personas nav apstrīdējušas, vai kuriem viņas piekritušas, vai kurus viņas apstrīdēt nokavējušas, vai arī uz kuriem viņas kautkā citādi zaudējušas tiesību, attālākie radnieki vairs nevar apstrīdēt."

Minētā tiesību norma šādā redakcijā ir spēkā kopš 1992. gada 1. septembra, kad stājās spēkā atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma mantojuma tiesību daļa.

2. Pieteikuma iesniedzēja - Marina Kuzmina (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Civillikuma 637. pants (turpmāk - apstrīdētā norma), ciktāl tas liedz mirušā attālākiem radiniekiem tiesības apstrīdēt testamentu gadījumā, kad viņa tuvākie likumiskie mantinieki neizsaka gribu mantot, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam.

Pieteikuma iesniedzēja cēla tiesā prasību par sava mirušā brālēna (turpmāk - testators) privātā testamenta, ar kuru uz visu mantojumu par mantinieku iecelta cita persona (turpmāk - testamentārais mantinieks), atzīšanu par spēkā neesošu. Ar pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu tika ierosināta civillieta, tomēr vēlāk ar tiesas lēmumu tiesvedība lietā tika izbeigta, pamatojoties uz apstrīdēto normu. Testatora miršanas brīdī viņa tuvākais, proti, pirmās šķiras likumiskais mantinieks bija viņa dēls, bet Pieteikuma iesniedzēja - ceturtās šķiras mantiniece, un tādēļ viņai nebija tiesību apstrīdēt testatora sastādīto privāto testamentu. Ar apelācijas instances tiesas un Senāta lēmumu pirmās instances tiesas lēmums par tiesvedības izbeigšanu atstāts negrozīts.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka viņa varētu mantot no testatora pēc likuma, ja nebūtu spēkā esoša testamenta un neviens augstākas šķiras mantinieks nebūtu izteicis gribu mantot. Testatora dēls nebija izteicis gribu mantot. Pieteikuma iesniedzējas mantiskās intereses, proti, tiesības mantot saskaņā ar likumu, aizsargā Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Lai šīs tiesības būtu efektīvi aizsargātas, arī attālākiem radiniekiem vajag būt nodrošinātām tiesībām uz pieeju tiesai, lai tie varētu apstrīdēt testamentu. Taču apstrīdētā norma paredz, ka testamentu var apstrīdēt tikai tuvākie likumiskie mantinieki, un tādējādi Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz pieeju tiesai.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, jo ir pārkāpts labas likumdošanas princips. No šā principa izriet likumdevēja pienākums pārskatīt un pilnveidot apstrīdēto normu, ja tā mūsdienās vairs nefunkcionē efektīvi. Kopš Civillikuma pieņemšanas ir pagājuši gandrīz 90 gadi, tāpēc likumdevējam ir īpašs pienākums periodiski vērtēt to, vai Civillikuma sākotnējās normas vēl aizvien atbilst mūsdienu prasībām. Likumdevējs pēc Civillikuma darbības atjaunošanas nav pienācīgi vērtējis apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums neļauj attālākiem radiniekiem apstrīdēt testamentu un tādējādi kalpo testamentārā mantinieka aizsardzībai, nodrošinot testamenta spēkā esību un iespēju mantot vienīgi testamentārajam mantiniekam. Tomēr privāts testaments nevar būt spēkā, ja tiesa negūst pārliecību, ka tas izsaka mantojuma atstājēja pēdējo gribu. Interese par to, lai paliktu spēkā tāds testaments, kas nodibināts prettiesiski, iespējams, pašam testamentārajam mantiniekam rīkojoties prettiesiski, nevar tikt uzskatīta par testamentārā mantinieka tiesībām un konstitucionāli aizsargājamu vērtību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam gadījumā, ja tuvākie likumiskie mantinieki neizsaka gribu mantot un nemanto, nav leģitīma mērķa.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr pastāv alternatīvi līdzekļi, kas varētu efektīvi aizsargāt testamentāro mantinieku pret tādu personu prasībām, kuras nevar būt testatora mantinieki, bet kas neliegtu vērsties tiesā personām, kurām ir pamatota mantiska interese prasīt privāta testamenta atzīšanu par spēkā neesošu. Pirmkārt, likumdevējs var paredzēt tiesības apstrīdēt testamentu ne vien tiem, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki, bet jebkuram mirušā likumiskajam mantiniekam, kurš varētu mantot tad, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu. Nav nekāda saprātīga pamata liegt iespēju apstrīdēt testamentu tālākam likumiskajam mantiniekam gadījumā, ja tuvākais likumiskais mantinieks nevēlas mantot vai ir nokavējis termiņu, kurā jāpiesakās uz mantojumu, vai citādi zaudējis mantošanas tiesības. Otrkārt, apstrīdēto normu var pavisam izslēgt no Civillikuma. Tā kā prasību civilprocesā var celt tikai persona, kurai ir aizsargājamas tiesiskas intereses, tad personas, kuras nav mirušā testatora mantinieki un nevar par tādiem būt arī pēc testamenta atzīšanas par spēkā neesošu, šādu prasību nevarētu celt.

Pieteikuma iesniedzējai tiesības vērsties tiesā tiek atņemtas pavisam. Proti, atbilstoši apstrīdētajai normai Pieteikuma iesniedzējai kā attālākai radiniecei nav tiesību vērsties tiesā, lai apstrīdētu testamentu, kurš liedz viņai mantot pēc likuma un par kura īstumu viņai ir šaubas. Šāds tiesību uz pieeju tiesai ierobežojums nav atbilstošs. Sabiedrībai nav nekāda ieguvuma no tā, ka spēkā paliek testaments, kura īstums ir apšaubāms. Sabiedrības interesēs ir panākt tiesiskumu un to, lai viltoti dokumenti nepaliktu spēkā un neradītu juridiskas sekas. Tādējādi tiktu aizsargāta sabiedrības drošība un demokrātiskā valsts iekārta. Sabiedrības vispārējās interesēs ir tas, lai testamenta apstrīdēšana būtu pieļaujama izņēmuma gadījumos, kad pastāv šaubas par tā īstumu, lai tiktu nodrošināts tiesiskums un novērsta iespējamība, ka šāds apšaubāms testaments nepamatoti rada īpašuma tiesības vienai personai, bet atņem tās citai. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums nav atbilstošs tiesiskā un demokrātiskā sabiedrībā sasniedzamiem vispārējiem tiesību mērķiem. Labums, ko no apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir tikai šķietams un noteikti nav lielāks par pašas sabiedrības interesi panākt tiesiskumu.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā lūdz izbeigt tiesvedību, jo apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu. Pat ja tiesvedība tiktu turpināta, Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Tiesības uz īpašumu paredz ikviena tiesības mierīgi baudīt tikai savu īpašumu, bet negarantē tiesības iegūt mantu likumiskās mantošanas ceļā. Tiesiska paļāvība uz mantas iegūšanu varētu būt ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu aizsargāts īpašums īpašos apstākļos, proti, ja tā būtu noteiktāka par vienkārši cerību iegūt mantu un būtu balstīta uz tiesību normām vai, piemēram, tiesas nolēmumu. Taču Pieteikuma iesniedzējas iecerētās tiesības iegūt mantojumu ir ļoti pastarpinātas un turklāt atkarīgas no vairākiem priekšnoteikumiem. Pieteikuma iesniedzējas kā testatora attālākās radinieces tiesības mantošanas kontekstā būtu uzlūkojamas nevis kā tiesības iegūt mantojumu, bet gan kā radinieka tiesības pieteikties un pretendēt uz mantojumu pēc tā atklāšanās. Tomēr šo tiesību izmantošana pati par sevi negarantē Pieteikuma iesniedzējai vēlamo seku - tiesību iegūt mantojumu - obligātu iestāšanos. Tas, vai persona, kura pretendē uz mantojumu, to patiešām iegūs, nav iepriekš zināms vai paredzams. Tas ir atkarīgs ne tikai no tā, vai persona piesakās mantojumam, bet arī no citu priekšnoteikumu izpildīšanās, tostarp no citu mantinieku tiesībām un rīcības pēc mantojuma atklāšanās. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējas tiesības iegūt mantojumu ir atkarīgas no testamentārās mantinieces un pirmās šķiras mantinieka rīcības un jo īpaši no tā, vai testamenta taisīšanā ir pieļauti gribas defekti vai prettiesiska rīcība. Pieteikuma iesniedzējai ir drīzāk finansiāla rakstura interese un cerība nākotnē iegūt mantojumu, bet viņas tiesības mantot ir tik pastarpinātas, ka nav pamata apgalvot, ka viņai varētu būt vismaz tiesiska paļāvība uz efektīvu īpašuma tiesību iegūšanu. Šāda vispārīga un netieša iespējamība vai pat cerība nākotnē iegūt mantojumu nav uzskatāma par tiesību uz īpašumu objektu ne Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu, ne Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē.

Tiesību uz pieeju tiesai mērķis ir nodrošināt personai tieši piemītošu, no tiesību normām izrietošu subjektīvo tiesību vai likumisko interešu aizsardzību. Ja personai šādas konkrētas subjektīvās tiesības nepiemīt, tad nav pamata tai nodrošināt tiesības vērsties tiesā neesošu subjektīvo tiesību aizskāruma novēršanai. Pieteikuma iesniedzējai nav aizskartas tādas tiesības vai likumiskās intereses, kuru aizsardzībai būtu nodrošināma pieeja tiesai atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām. Tādējādi apstrīdētā norma, kas neparedz Pieteikuma iesniedzējai tiesības vērsties tiesā ar prasību par privāta testamenta apstrīdēšanu, nerada viņai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību aizskārumu.

Lai gan apstrīdētā norma ir pieņemta gandrīz pirms 90 gadiem, nav konstatējami tādi apstākļi, kas liktu secināt, ka tā neatbilst pašreizējai sociālajai realitātei vai nonāk pretrunā ar sabiedrībā dominējošām tiesiskajām attiecībām. Mūsdienās joprojām pastāv objektīvi iemesli ierobežot attālāku radinieku tiesības apstrīdēt testamentu. Fakts, ka apstrīdētā norma nav grozīta, kā arī nav vērtēta pētījumā par mantojuma tiesību regulējuma modernizāciju, apliecina to, ka likumdevējs nav saskatījis nepieciešamību to darīt.

Atbilstoši apstrīdētajai normai privātu testamentu var apstrīdēt nevis jebkurš iespējamais likumiskais mantinieks, bet tieši tuvākais likumiskais mantinieks, kura tiesības testaments konkrēti aizskar, atstumjot viņu no mantošanas. Šāds ierobežojums attālāku radinieku iespējām apstrīdēt testamentu, pat ja pastāv aizdomas par tā viltošanu, ir noteikts, lai nodrošinātu testamentārā mantinieka tiesību aizsardzību un testatora pēdējās gribas cienīšanu un ievērošanu. Turklāt tas kalpo arī tam, lai mantojuma lietas vešanā tiktu godprātīgi izmantotas personu tiesības, sekmēta procesuālā ekonomija un nodrošināta tiesiskā stabilitāte. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Pieteikuma iesniedzējas piedāvātie alternatīvie līdzekļi ne tikai nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, bet pat būtu tam pretēji. Proti, to likumisko mantinieku loks, kuri varētu apstrīdēt testamentu, būtu pārlieku plašs. Līdz ar to rastos nesamērīgs slogs testamentārajam mantiniekam un tiesai. Turklāt tiesības apstrīdēt testamentu kļūtu pilnībā atkarīgas no citu mantinieku rīcības un tas radītu tik lielu tiesisko nenoteiktību, ka šāds tiesiskais regulējums būtu pretrunā ar tiesiskās drošības principu. Savukārt tiesiskā regulējuma neesība nav uzskatāma par līdzvērtīgu apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma alternatīvu. Apstrīdētās normas izslēgšana no Civillikuma padarītu tiesisko regulējumu fragmentāru, un tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts.

Testamenta viltošana ir tik sabiedriski kaitīga darbība, ka tās izdarīšanas fakts ir pārbaudāms kriminālprocesā. Ja ir aizdomas par testamenta viltošanu, tas aizskar ne vien privātas, bet arī publiskas intereses. Nav nepieciešams piešķirt citām personām subjektīvās tiesības apstrīdēt testamentu un panākt tā iespējamā viltošanas fakta pārbaudi privātā kārtā. Arī procesuālās ekonomijas nolūkos lietderīgāks risinājums ir tas, ka iespējamais testamenta viltošanas fakts tiek pilnvērtīgi izvērtēts kriminālprocesā. Pieteikuma iesniedzēja ir vērsusies Valsts policijā, un uz viņas iesnieguma pamata ir ierosināts kriminālprocess, kura ietvaros tiek vērtēts testamenta iespējamās viltošanas fakts. Ja testaments kriminālprocesā tiktu atzīts par viltotu, tad nebūtu spēkā esoša testatora pēdējās gribas rīkojuma un būtu piemērojama likumiskās mantošanas kārtība. Likumdevējs ir izpildījis visus pienākumus, kuru izpilde nepieciešama, lai līdzsvarotu sabiedrības un indivīda tiesības gadījumos, kad pastāv šaubas par testamenta īstumu un tiesiskumu, tādēļ apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir uzskatāms par samērīgu.

4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējai pamattiesību aizskārumu un pat tad, ja tiesvedība tiktu turpināta, šī norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Tiesības apstrīdēt mirušā gribu nevar tikt piešķirtas jebkurai mantojumā ieinteresētai personai. Lai pēc iespējas respektētu mirušā gribu, tiesības apstrīdēt privātu testamentu ir ar likumu piešķirtas šauram subjektu lokam, proti, mantiniekiem, kas iecelti par tādiem ar citu gribas rīkojumu, un tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem. Spēkā esošais regulējums veido vienotu sistēmu, kurā pēc iespējas tiek ievērotas personas tiesības izvēlēties sev piederošās mantas tālāko likteni pēc savas nāves. Iespēja atkāpties no mirušā gribas tiek pieļauta tikai noteiktos gadījumos, piešķirot tiesības apstrīdēt testamentu šauram to subjektu lokam, kuriem ir reālas izredzes iegūt mantojumu. Ne visiem likumiskajiem mantiniekiem ir vienādas izredzes mantot un reāli iegūt mantojumu.

No likumā noteiktās mantošanas kārtības izriet princips, ka, mantojot pēc likuma, pārdzīvojušam laulātajam vai tuvākajam radiniekam ir priekšroka salīdzinājumā ar attālākiem mirušā radiniekiem. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja kā ceturtās šķiras mantiniece likumiskās mantošanas gadījumā varētu mantot tikai tad, ja nemantotu pārdzīvojušais laulātais un neviens no pirmās, otrās vai trešās šķiras mantiniekiem. Ceturtās šķiras mantinieka iespējas saņemt mantojumu vairumā gadījumu ir vērtējamas kā zemas. Tādējādi testamenta apstrīdēšana negarantē to, ka mantojumu saņems tā apstrīdētājs, ja tas nav tuvākais likumiskais mantinieks. Mantiniekam ir personiskas tiesības, nevis pienākums apstrīdēt testamentu. Ja tuvākas šķiras mantinieks šīs savas tiesības neizmanto, tās nepāriet uz nākamajām mantinieku šķirām, jo veiksmīgas testamenta apstrīdēšanas gadījumā, ņemot vērā to, ka mantinieki pēc likuma manto atbilstoši zināmai kārtībai, zemāko šķiru mantinieki tāpat neiegūtu tiesības uz mantojumu pirmie.

Ceturtās šķiras mantinieku tiesības mantot pastāv tikai tādā apjomā, kas dod cerību uz mantojumu gadījumā, ja pirmtiesīgie mantinieki no savām tiesībām atteiksies vai pēc mantojuma atklāšanās vairs neeksistēs vai nereaģēs. Tādējādi ceturtās šķiras mantinieka tiesības mantot pēc likuma situācijā, kad ir arī augstākas šķiras mantinieki, nevar uzskatīt par jau iegūtām tiesībām vai tādām tiesībām, kuras persona noteikti iegūs. Līdz ar to šīs tiesības nav uzskatāmas par tiesību uz īpašumu objektu Satversmes 105. panta izpratnē.

5. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma nerada Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu.

No Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet personas tiesības prasīt, lai ikviens tai būtisks jautājums tiktu izskatīts tiesā. Satversmes 105. pants neizsargā personas cerību hipotētiski saņemt mantisku labumu nenosakāmā nākotnē. Tāpat par īpašumu nevar tikt uzskatītas tādas mantiskas intereses, kuru īstenošana nav atkarīga no paša subjekta gribas un rīcības. Tiesības uz īpašumu neaizsargā cerības iegūt īpašumu, ja vien tā iegūšana nav skaidri paredzēta tiesību normās vai tiesas nolēmumā. Pieteikuma iesniedzējas cerība un netieša iespējamība nākotnē iegūt mantojumu nav uzskatāma par tiesību uz īpašumu objektu Satversmes 105. panta izpratnē.

Atbilstoši Satversmes 92. pantam un Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām garantijām valstij ir pienākums nodrošināt pieeju tiesai tajos gadījumos, kad tiesvedības iznākums ir izšķirošs attiecībā uz personas civilajām tiesībām. Tomēr konkrētajā gadījumā šāda ietekme uz personas tiesisko stāvokli ir ļoti pastarpināta. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja savu tiesību aizsardzībai ir vērsusies tiesībaizsardzības iestādēs un par testamenta iespējamo viltošanas faktu ir uzsākts kriminālprocess. Ja testaments tiktu atzīts par viltotu, tad nepastāvētu testatora gribas rīkojums un būtu piemērojama likumiskās mantošanas kārtība.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu notāru padome -pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai nerada Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu.

Ja ir aizdomas par testamenta viltošanu, jebkura persona var vērsties tiesībaizsardzības iestādēs. Arī Pieteikuma iesniedzēja ir vērsusies Valsts policijā un tādējādi izmantojusi viņai tiesību normās piešķirtās tiesības aizstāvēt savas tiesiskās intereses. Tomēr nav iespējams ierobežot personai tādas tiesības, kuras tai nemaz nepiemīt. Pieteikuma iesniedzējai nav ne no likuma, ne no līguma izrietošu īpašuma tiesību uz mantojuma atstājēja mantu. Ir tikai iespējamība, ka Pieteikuma iesniedzēja varētu tikt apstiprināta par mantinieci un nākotnē iegūt īpašuma tiesības, taču Satversmes 105. pants šādu iespējamību neaizsargā. Tādēļ nevar apgalvot, ka apstrīdētā norma rada Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu. Tiesības mantot nav mantojuma atstājēja radinieku pamattiesības, tās vienmēr ir atkarīgas kā no mantojuma atstājēja gribas, tā arī no citiem apstākļiem. Turklāt likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt kārtību, kādā notiek mantošana, un tostarp arī to, kuras personas un kādā veidā var pretendēt uz mantojumu vai apstrīdēt pēdējās gribas rīkojumu.

7. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektore un doktorante Mg. iur. Alise Reide - uzskata, ka apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai nerada Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu.

Apstrīdētajā normā samērā šaurais testamentu apstrīdēt tiesīgo personu loks ir noteikts tādēļ, lai aizsargātu testatora pēdējo gribu. Ja testamentu varētu apstrīdēt jebkurš likumiskais mantinieks, tiktu būtiski ietekmēta testēšanas brīvība un degradēta testatora paustā pēdējā griba, kā arī kopumā grauta uzticība testamentam, kas ir viens no svarīgākajiem un populārākajiem mantojuma tiesību institūtiem.

Apstrīdētajai normai līdzīgs princips ietverts arī citās Civillikuma normās. Proti, atbilstoši Civillikuma 423. panta pirmajai daļai tuvākie augšupējie tiesību uz neatņemamo daļu iegūst vienīgi tad, ja mantojuma atstājēja lejupējie vispār neeksistē vai nav pārdzīvojuši mantojuma atstājēju. Tātad vecāku tiesības saņemt neatņemamo daļu ir atkarīgas no tuvāku radinieku, piemēram, bērnu, faktiskās esības, nevis no viņu gribas īstenot tiesības pieteikties uz neatņemamo daļu. Tādējādi atsevišķas tiesības mantojuma lietās tiek piešķirtas tikai pašiem tuvākajiem mantojuma atstājēja radiniekiem, ievērojot Civillikuma 404. pantā nostiprināto augstākas pakāpes radinieku aizsardzības principu. Būtiska ir tuvāko likumisko mantinieku faktiskā esība, un attiecīgi tiesības apstrīdēt testamentu ir piešķirtas tikai tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem neatkarīgi no viņu vēlmes konkrētās tiesības īstenot.

Apstrīdētās normas mērķis ir piešķirt tiesības pašiem tuvākajiem testatora likumiskajiem mantiniekiem, prezumējot, ka tieši viņi tādā gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, mantotu likumiskās mantošanas ceļā. Praksē nereti tikai testatora tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem ir zināmi viņa motīvi un testamenta taisīšanas apstākļi, kā arī tas, vai testaments satur patiesu testatora pēdējo gribu. Neefektīva un procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda situācija, ka testamentu varētu apstrīdēt arī attālāki radinieki, kuri pēc testamenta atzīšanas par spēkā neesošu tik un tā nemantotu. Nav nozīmes tam, ka mantojuma atstājēja dēls vai kāds cits tuvākais radinieks nav izteicis gribu mantot. Ir iespējams tas, ka tuvākie likumiskie mantinieki izsaka savu gribu mantot tikai pēc tam, kad testaments ir atzīts par spēkā neesošu. Tādēļ var piekrist tam, ka Pieteikuma iesniedzējas tiesības iegūt mantojumu likumiskās mantošanas ceļā ir ļoti attālas un pastarpinātas, jo ir atkarīgas no vairāku tādu priekšnoteikumu izpildes, kurus Pieteikuma iesniedzēja ne ar savu gribu, ne rīcību nevar ietekmēt un kuri nav iepriekš paredzami.

Jāņem vērā arī tas, ka testamenta apstrīdēšana ir pamats uzsāktās mantojuma lietas apturēšanai. Ja pārāk plašam personu lokam tiktu piešķirtas tiesības apstrīdēt testatora pēdējās gribas rīkojumu, tad mantojuma lietas vešana ļoti ieilgtu un tādējādi būtu apdraudētas godprātīgu testamentāro mantinieku tiesības un tiesiskās intereses.

Satversmes tiesa secināja:

8. Saeima lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, jo apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai neaizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības.

Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.² panta pirmajai daļai konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai ir Satversmē ietvertās konkrētās pamattiesības; otrkārt, tieši apstrīdētā norma personai aizskar šīs Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08‑01 11. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa vispirms pārbaudīs, vai konkrētajā gadījumā ir aizskartas tādas Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, un vai šo pamattiesību aizskārumu ir radījusi tieši apstrīdētā norma.

9. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā."

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pēdējais nozīmē pienākumu paredzēt garantijas tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā (piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014‑13‑01 11. punkts). Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības, arī tiesības uz pieeju tiesai. Satversmes 92. panta pirmais teikums negarantē personai tiesības uz jebkura tai subjektīvi svarīga jautājuma izlemšanu tiesā, tomēr valstij ir jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 24. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2025‑08‑01 10. punktu). Proti, Satversmes 92. panta pirmais teikums garantē personai tiesības taisnīgā tiesā aizsargāt tikai "tiesības un likumiskās intereses" (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 2013‑18‑01 10. punktu).

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē jēdziens "tiesības" apzīmē personas subjektīvās tiesības, kas šai personai izriet no tiesību normām. Savukārt personas likumiska interese, kuras aizsardzību prasa nodrošināt Satversmes 92. panta pirmais teikums, ir tikai tāda personas interese, kas ir nesaraujami saistīta ar personas subjektīvajām tiesībām. Ar jēdzienu "likumiska interese" ir saprotama personas interese gūt saistošu apstiprinājumu noteiktu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam, ja no šāda apstiprinājuma ir atkarīgas tieši šīs personas subjektīvās tiesības vai juridiskie pienākumi (sk. Satversmes 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08‑01 12.1. punktu).

Lai noteiktu, vai izskatāmajā lietā ir aizskartas Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai Pieteikuma iesniedzējai ir tādas tiesības vai likumiskas intereses, kuru aizsardzībai būtu jānodrošina tiesības uz pieeju tiesai.

10. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā norma liedz viņai pieeju tiesai, kas tai nepieciešama, lai aizsargātu savas likumiskās intereses - Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Proti, apstrīdētā norma liedz Pieteikuma iesniedzējai apstrīdēt privātu testamentu, kuram neesot spēkā viņa varētu mantot pēc likuma. Savukārt Saeima norāda, ka Satversmes 105. pants neaizsargā Pieteikuma iesniedzējas cerību, ka viņa nākotnē iegūs mantojumu.

10.1. Lai pārbaudītu, vai Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības vai likumiskas intereses, kuru aizsardzībai būtu jānodrošina tiesības uz pieeju tiesai, Satversmes tiesa vispirms noskaidros apstrīdētās normas saturu.

Apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz likumisko mantinieku tiesībām apstrīdēt testamentu, noteic, ka testamentu var apstrīdēt tikai testatora tuvākie likumiskie mantinieki, kuri tādi bijuši viņa miršanas brīdī. Testamentu, kuru minētās personas nav apstrīdējušas, attālākie radinieki apstrīdēt nevar. Tiesību zinātnē skaidrots, ka par prasītāju prasībās, ar kurām testaments apstrīdēts nolūkā panākt, lai tas nestātos spēkā, var būt tāds tuvākais likumiskais mantinieks, kas ar testamentu atstumts no mantošanas saskaņā ar Civillikuma 427. panta pirmo daļu. Proti, tas ir tāds tuvākais likumiskais mantinieks, kas nemanto tā iemesla dēļ, ka ar testamentu mantojums novēlēts citam (sk.: Krauze R., Gencs Z. Civillikuma komentāri: Mantojuma tiesības. Rīga: Mans Īpašums, 1997, 180. lpp.). Baltijas Vietējo likumu kopojuma III daļas jeb Baltijas Civillikuma 2477. pants, kurā rodama apstrīdētās normas izcelsme, arī tieši paredzēja tiesības "celt strīdu pret testāmenta esamību" tikai tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem. Tiesības apstrīdēt testamentu bija "testātora miršanas brīdī tuvākiem apietiem likummantiniekiem" (sk.: Bukovskis V. Testāmenta spēku apstrīdošu prasības sūdzību juridiskā konstrukcija. Grām.: Latvijas Ūniversitātes raksti. Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes serija. I. sējums. Nr. 2. Rīga: Latvijas Universitāte, 1930, 249. lpp.). Arī tiesu praksē apstrīdētā norma interpretēta atbilstoši tās tekstuālajam saturam, proti, tā, ka testamentu var apstrīdēt tikai tie, kuri testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki, un gadījumā, ja šīs personas testamentu nav apstrīdējušas, attālākie radinieki to nevar darīt. Likums nenoteic, ka tādā gadījumā, ja tuvākais likumiskais mantinieks nav izteicis gribu mantot, tiesības apstrīdēt testamentu ir arī attālākam radiniekam (sk. Rīgas apgabaltiesas 2024. gada 17. maija lēmuma lietā Nr. C771009823 9.2.1. punktu; sk. arī Rīgas apgabaltiesas 2016. gada 22. novembra spriedumu lietā Nr. C27113010). Apstrīdētās normas jēga ir atstāt izvēli apstrīdēt testamentu mantojuma atstājēja tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem, jo pieņemams, ka tieši viņi mantotu likumiskās mantošanas ceļā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, un viņiem vislabāk zināms, kāda bija mantojuma atstājēja griba (sk. Latvijas Zvērinātu notāru padomes un Mg. iur. Alises Reides viedokli).

Tādējādi apstrīdētā norma paredz, ka testamentu var apstrīdēt tikai testatora miršanas brīdī tuvākie - augstākas šķiras - likumiskie mantinieki, bet attālāki radinieki to nevar apstrīdēt neatkarīgi no tā, vai augstākas šķiras likumiskie mantinieki ir vai nav izmantojuši savas tiesības testamentu apstrīdēt.

10.2. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014‑12‑01 14.1. punkts). Satversmes 105. panta izpratnē īpašums var būt vai nu jau esošs īpašums vai aktīvi, ieskaitot prasības, attiecībā uz kurām persona var pamatot, ka tai ir vismaz tiesiska paļāvība uz pilnvērtīgu īpašuma tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016‑04‑03 18.5. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatītas tādas prasības, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja tam pastāvētu skaidrs tiesisks pamats. Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kura var tikt apmierināta (piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 20.1. punkts).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019‑25‑03 18. punktu). Tādēļ Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu, kā arī tā piemērošanas praksi.

Konvencijas Pirmā protokola 1. panta izpratnē "īpašums" var būt prasība, attiecībā uz kuru persona var apgalvot, ka tai ir vismaz tiesiska paļāvība uz īpašuma tiesību iegūšanu. Šādai tiesiskai paļāvībai ir jābūt pietiekami pamatotai saskaņā ar valsts tiesību normām. Nosacīta prasības tiesība, kas izzustu priekšnoteikumu neizpildīšanās gadījumā, nav uzskatāma par īpašumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2013. gada 7. februāra sprieduma lietā "Fabris v. France", pieteikums Nr. 16574/08, 50. punktu). Attiecībā uz īpašuma iegūšanu mantošanas ceļā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 1. pants negarantē tiesības iegūt mantu likumiskās mantošanas vai līgumiskā ceļā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 13. jūnija sprieduma lietā "Marckx v. Belgium", pieteikums Nr. 6833/74, 50. punktu).

Tātad Satversmes 105. pants aizsargā tiesības nākotnē iegūt vienīgi tādu mantojumu, attiecībā uz kuru persona var pamatot, ka tai ir ne vien vienkārša cerība, bet konkrēta tiesiska paļāvība uz īpašuma tiesību īstenošanas iespējamību.

10.3. Lai noskaidrotu, vai Pieteikuma iesniedzējai ir tiesiska paļāvība uz to, ka viņa varēs saņemt testatora atstāto mantojumu gadījumā, ja testaments tiks atzīts par spēkā neesošu, jāņem vērā tiesību normās noteiktā likumiskās mantošanas kārtība.

Saskaņā ar Civillikuma 403. pantu mantojuma atstājēja radinieki manto pēc zināmas kārtas, kas pamatota pa daļai uz radniecības veidu, pa daļai uz tās pakāpju tuvumu. Atbilstoši Civillikuma 404. pantam vispirms manto pirmā šķira, kurā ietilpst mantojuma atstājēja lejupējie, tad - otrā un trešā šķira, bet tikai pēc tam - ceturtā šķira, kurā ietilpst pārējie pēc pakāpes tuvākie sāņu radinieki. Atbilstoši Civillikuma 405. pantam zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.

Atbilstoši minētajam regulējumam var prezumēt, ka tādā gadījumā, ja testatora sastādītais privātais testaments kādu iemeslu dēļ tiktu atzīts par spēkā neesošu, visu viņa atstāto mantojumu, to pieņemot, mantotu tuvākais likumiskais mantinieks. Tam, vai tuvākais likumiskais mantinieks pēc mantojuma atklāšanās ir izteicis gribu par mantojuma pieņemšanu, šādā gadījumā nav tiesiskas nozīmes. Saskaņā ar Notariāta likuma 283. pantu gadījumā, ja pēdējās gribas rīkojuma akts ar tiesas spriedumu atzīts par spēkā neesošu pilnā apjomā, zvērināts notārs aicina likumiskos mantiniekus izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu vai tā atraidīšanu. Tas apliecina, ka tad, ja ir testaments, likumiskajam mantiniekam nav jāizsaka sava griba par mantojuma pieņemšanu. Ja viņam būtu jāizsaka sava griba jau vienlaikus ar testamentāro mantinieku, tad zvērinātam notāram šādā gadījumā neviens vairs nebūtu jāaicina, bet gan uzreiz jāizsniedz mantojuma apliecība par mantošanu pēc likuma (sk. Senāta 2015. gada 4. septembra sprieduma lietā Nr. SKC‑102/2015 8.3. punktu). Tātad, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, zvērināts notārs aicinātu likumiskos mantiniekus pieņemt mantojumu un tuvākajam likumiskajam mantiniekam joprojām būtu tiesības izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu. Turklāt, kā jau tas norādīts iepriekš, tieši pašiem tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem ir zināmi testatora motīvi, testamenta taisīšanas apstākļi un tas, vai testaments satur patiesu testatora pēdējo gribu. Attiecīgi tas apstāklis, ka tuvākais likumiskais mantinieks nav apstrīdējis testamentu, nevar būt par pamatu secinājumam, ka viņš zaudējis jebkādu interesi par mantojuma atstājēja mantu. Pastāv iespēja, ka tuvākais likumiskais mantinieks ir piekritis testatora sastādītajam testamentam un to respektējis, bet gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, izteiktu gribu mantot un kā pirmās šķiras mantinieks mantotu visu mantojuma atstājēja mantu. Konkrētajā gadījumā testatora nāves brīdī viņa tuvākais - pirmās šķiras - likumiskais mantinieks bija viņa dēls. Tātad, ja viņš pēc hipotētiskas testamenta atzīšanas par spēkā neesošu mantojumu pieņemtu, Pieteikuma iesniedzēja kā ceturtās šķiras mantiniece testatora mantu nemantotu.

Ņemot vērā minētos apstākļus, secināms, ka Pieteikuma iesniedzējas iespējas saņemt testatora atstāto mantojumu gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, ir atkarīgas no apstākļiem, kurus Pieteikuma iesniedzēja pati nevar ietekmēt, proti, no pirmās šķiras mantinieka lēmuma neapstrīdēt testamentu un viņa iespējamās izvēles pieņemt mantojumu gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu. Mantojums, kuru Pieteikuma iesniedzēja cer nākotnē iegūt, nav uzskatāms par tādu īpašumu, kas viņai jau ir, vai par tādu īpašumu, uz kura iegūšanu nākotnē viņai varētu būt radusies tiesiskā paļāvība. Tādēļ konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējas prasību par testamenta atzīšanu par spēkā neesošu, kuru viņa cēlusi nolūkā mantot pēc likuma, neaizsargā Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu un Pieteikuma iesniedzējai nav tādu tiesību vai likumisku interešu, kuru aizsardzībai viņai vajadzētu būt nodrošinātai pieejai tiesai.

Tā kā apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai nerada Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu, atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2024‑29‑01 "Par Civillikuma 637. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Kucina