Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:

Par Ļubļanas-Hāgas Konvenciju par starptautisko sadarbību genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu un citu starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā

1. pants. Ļubļanas-Hāgas Konvencija par starptautisko sadarbību genocīda noziegumu, noziegumu pret cilvēci, kara noziegumu un citu starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā (turpmāk - Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2. pants. Saskaņā ar Konvencijas 2. panta otro daļu Latvijas Republika piemēros Konvenciju attiecībā uz Konvencijas A, B, C, D, E, F un H pielikumā iekļautajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.

3. pants. Saskaņā ar Konvencijas 9. pantu tiek noteikts, ka jēdziens "pilsonis" Konvencijas izpratnē attiecas uz Latvijas Republikas pilsoņiem un nepilsoņiem, kas ir likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" subjekti.

4. pants. Saskaņā ar Konvencijas 20. pantu par centrālajām institūcijām tiek noteiktas Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra.

5. pants. Saskaņā ar Konvencijas 22. pantu tiek noteikts, ka Latvijas Republikai adresētie lūgumi nosūtāmi latviešu valodā.

6. pants. Konvencija stājas spēkā tās 90. pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un publicējams tās tulkojums latviešu valodā.

Likums Saeimā pieņemts 2025. gada 19. jūnijā.

Valsts prezidents E. Rinkēvičs

Rīgā 2025. gada 2. jūlijā

 

 

Savstarpējās tiesiskās palīdzības diplomātiskā konference Ļubļana, Slovēnija, 2023. gada 15.-26. maijs

2023. gada 26. maijs Oriģināls: angliski

ĻUBĻANAS-HĀGAS KONVENCIJA PAR STARPTAUTISKO SADARBĪBU GENOCĪDA NOZIEGUMU, NOZIEGUMU PRET CILVĒCI, KARA NOZIEGUMU UN CITU STARPTAUTISKO NOZIEGUMU IZMEKLĒŠANĀ UN KRIMINĀLVAJĀŠANĀ

Satura rādītājs

PREAMBULA

I. NODAĻA. VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants. Šīs konvencijas mērķis

2. pants. Šīs konvencijas darbības joma

3. pants. Vispārējais interpretācijas princips

4. pants. Saistība ar citiem līgumiem

5. pants. Starptautisko noziegumu definīcijas

6. pants. Šīs konvencijas piemērošana pēc izvēles

7. pants. Kriminalizācija

8. pants. Jurisdikcija

9. pants. Pilsoņi

10. pants. Vispārējais sadarbības princips

11. pants. Noilguma noteikumi

12. pants. Tiesības iesniegt sūdzību

13. pants. Sākotnējie pasākumi

14. pants. Aut dedere, aut iudicare

15. pants. Juridisko personu atbildība

16. pants. Personas datu izmantošana un aizsardzība

17. pants. Spontāna informācijas apmaiņa

18. pants. Izdevumi

19. pants. Ar savstarpējo tiesisko palīdzību un izdošanu saistītās definīcijas

II DAĻA. CENTRĀLĀS IESTĀDES UN KOMUNIKĀCIJA

20. pants. Centrālās iestādes

21. pants. Komunikācijas kanāls un vienīgie kontaktpunkti

22. pants. Pieņemamās valodas

III DAĻA. SAVSTARPĒJA TIESISKĀ PALĪDZĪBA

23. pants. III daļas darbības joma

24. pants. Lūguma mērķis

25. pants. Lūgums un tam pievienojamie dokumenti

26. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības lūguma konfidencialitāte

27. pants. Pagaidu pasākumi

28. pants. Papildinformācija

29. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības tiesiskais pamats

30. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības atteikuma iemesli

31. pants. Informācijas un pierādījumu nosūtīšanas un izmantošanas ierobežojumi

32. pants. Lūguma izpilde

33. pants. Personu liecības lūguma saņēmējā dalībvalstī

34. pants. Nopratināšana, izmantojot videokonferenci

35. pants. Personu ierašanās lūguma iesniedzējā dalībvalstī

36. pants. Ieslodzīto pārvešana uz laiku

37. pants. Aizsardzība

38. pants. Priekšmetu, dokumentu, ierakstu vai citu pierādījumu nodošana

39. pants. Speciālās izmeklēšanas darbības

40. pants. Slepenās izmeklēšanas

41. pants. Apvienotās izmeklēšanas grupas

42. pants. Pārrobežu novērošana

43. pants. Amatpersonu kriminālatbildība

44. pants. Amatpersonu civiltiesiskā atbildība

45. pants. Starptautiskā sadarbība konfiskācijas nolūkos

46. pants. Restitūcija

47. pants. Konfiscēto līdzekļu realizācija, tostarp restitūcija vai sadale

48. pants. Tiesvedības nodošana

IV DAĻA. IZDOŠANA

49. pants. IV daļas darbības joma

50. pants. Izdošanas tiesiskais pamats

51. pants. Atteikuma iemesli

52. pants. Specialitātes princips

53. pants. Atkārtota izdošana trešajai valstij

54. pants. Pilsoņu izdošana

55. pants. Lūguma izpilde

56. pants. Lūgums un tam pievienojamie dokumenti

57. pants. Izdošanas lūguma konfidencialitāte

58. pants. Pretrunīgi lūgumi

59. pants. Pagaidu apcietinājums

60. pants. Aizturēšanas termiņa vērā ņemšana

61. pants. Izdodamās personas nodošana

62. pants. Atlikta vai īslaicīga nodošana

63. pants. Vienkāršota izdošanas procedūra

64. pants. Mantas nodošana

65. pants. Izdodamo un izdoto personu tranzīts

V DAĻA. NOTIESĀTO PERSONU NODOŠANA

66. pants. V daļas darbības joma un ar notiesāto personu nodošanu saistītās definīcijas

67. pants. Nodošanas nosacījumi

68. pants. Pienākums sniegt informāciju

69. pants. Lūgumi, atbildes un pievienojamie dokumenti

70. pants. Piekrišana un tās pārbaude

71. pants. Personas, kuras ir pametušas notiesājušo dalībvalsti

72. pants. Notiesātās personas, kas pakļautas lēmumam par piespiedu izraidīšanu

73. pants. Nodošanas ietekme uz notiesājušo dalībvalsti

74. pants. Nodošanas ietekme uz soda izpildes dalībvalsti

75. pants. Izpildes turpināšana

76. pants. Soda noteikšana

77. pants. Sprieduma pārskatīšana

78. pants. Izpildes izbeigšana

79. pants. Informācija par izpildi

80. pants. Notiesāto personu tranzīts

VI DAĻA. CIETUŠIE, LIECINIEKI, EKSPERTI UN CITAS PERSONAS

81. pants. Cietušo definīcija

82. pants. Cietušo, liecinieku, ekspertu un citu personu aizsardzība

83. pants. Cietušo tiesības

VII DAĻA. INSTITUCIONĀLĀ STRUKTŪRA

84. pants. Dalībvalstu sanāksme

85. pants. Pagaidu atbalsts

VIII DAĻA. NOBEIGUMA NOTEIKUMI

86. pants. Strīdu izšķiršana

87. pants. Konvencijas grozījumi

88. pants. Papildu pielikumu pieņemšana

89. pants. Parakstīšana, ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās

90. pants. Stāšanās spēkā

91. pants. Pagaidu piemērošana

92. pants. Atrunas

93. pants. Izstāšanās

94. pants. Depozitārijs un valodas

PIELIKUMI

A. pielikums. Kara noziegumi

B. pielikums. Kara noziegumi

C. pielikums. Kara noziegumi

D. pielikums. Kara noziegumi

E. pielikums. Kara noziegumi

F. pielikums. Spīdzināšana

G. pielikums. Piespiedu pazušana

H. pielikums. Agresijas noziegumi

PREAMBULA

Konvencijas dalībvalstis,

atgādinot, ka starptautiskie noziegumi, uz kuriem attiecas šī konvencija, ir starp vissmagākajiem noziegumiem, kas rada bažas visai starptautiskajai sabiedrībai;

izceļot to, ka cīņa pret nesodāmību par šiem noziegumiem ir būtiska, lai saglabātu mieru, stabilitāti, taisnīgumu un tiesiskumu;

uzsverot, ka valstis ir primāri atbildīgas par starptautisko noziegumu, uz kuriem attiecas šī konvencija, izmeklēšanu un par iespējamo vainīgo attiecīgajos noziegumos kriminālvajāšanu un ka tādēļ tām ir jāveic visi nepieciešamie likumdošanas un izpildes pasākumi, tā apliecinot gatavību veicināt apstākļus, kas ļauj valstīm pilnībā uzņemties šo primāro atbildību;

cenšoties turpināt starptautisko tiesību pilnveidošanu, lai cīnītos pret nesodāmību par genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un citiem starptautiskiem noziegumiem;

vēlreiz apstiprinot valstu tiesības, pienākumus un atbildību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp starptautiskajām tiesībām humāno tiesību jomā, starptautiskajām tiesībām cilvēktiesību jomā un starptautiskajām bēgļu tiesībām, kā arī tajās ietverto neizraidīšanas principu;

atzīstot cietušo, liecinieku un citu personu tiesības saistībā ar noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija, viņu būtisko lomu tiesas procesā un nepieciešamību aizsargāt viņu fizisko un psiholoģisko labklājību un īstenot pieeju, kuras centrā ir izdzīvojušais, kā arī nodrošināt tiesas pieejamību un atbilstošu kompensāciju, tostarp vajadzības gadījumā izmantojot koptaisnību;

atzīstot arī iespējamo likumpārkāpēju tiesības uz taisnīgu attieksmi visās procesa stadijās;

novērojot to, ka šo starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā bieži ir iesaistīti aizdomās turētie, liecinieki, pierādījumi vai aktīvi, kas atrodas ārpus tās valsts teritorijas, kura veic izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu;

apliecinot, ka, veicinot starptautisko sadarbību, ir jānodrošina efektīva šo starptautisko noziegumu izmeklēšana un kriminālvajāšana valsts līmenī;

atzīstot, ka starptautiskā sadarbība krimināllietās saskaņā ar starptautiskajām saistībām un valstu tiesību aktiem ir pamatā valstu nepārtrauktiem centieniem cīņā pret nesodāmību, un mudinot turpināt un pastiprināt šādus centienus visos līmeņos;

atgādinot valstu suverēnās vienlīdzības un teritoriālās integritātes principus un principu par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās;

ar gandarījumu ņemot vērā spēkā esošos starptautisko paražu tiesību noteikumus un daudzpusējos instrumentus, kuru mērķis ir cīnīties pret nesodāmību par genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem, ieskaitot inter alia Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, Ženēvas konvenciju par sauszemes bruņoto spēku ievainoto un slimo stāvokļa uzlabošanu, Ženēvas konvenciju par jūras bruņoto spēku ievainoto, slimo un kuģu avārijās cietušo stāvokļa uzlabošanu, Ženēvas konvenciju par attieksmi pret karagūstekņiem, Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā un tās papildu protokolus, Konvenciju par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā un tās papildu protokolus, kā arī Romas starptautiskās krimināltiesas statūtus;

apzinoties, ka 20. un 21. gadsimtā miljoniem cilvēku ir cietuši neiedomājamās zvērībās, kas dziļi šokē cilvēces apziņu;

apņemoties efektīvāk izmeklēt starptautiskos noziegumus, uz kuriem attiecas šī konvencija, un nodrošināt kriminālvajāšanu par tiem un atzīstot nepieciešamību stiprināt starptautisko tiesisko regulējumu sadarbībai šajā nolūkā, ir vienojušās par turpmāko.

I. NODAĻA. VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants. Šīs konvencijas mērķis

Šīs konvencijas mērķis ir veicināt starptautisko sadarbību starp dalībvalstīm krimināllietās, lai veicinātu cīņu pret nesodāmību par genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un attiecīgā gadījumā citiem starptautiskiem noziegumiem.

2. pants. Šīs konvencijas darbības joma

1. Dalībvalstis šo konvenciju piemēro noziegumiem, kas nosaukti 5. pantā.

2. Katra valsts tad, kad tā paraksta šo konvenciju vai iesniedz savus ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas, vai pievienošanās šai konvencijai instrumentus, vai jebkurā laikā vēlāk var paziņot depozitārijam, ka tā piemēros šo konvenciju arī jebkurā šīs konvencijas pielikumā norādītam noziegumam vai noziegumiem saistībā ar jebkuru citu dalībvalsti, kas ir paziņojusi depozitārijam, ka tā piemēros konvenciju tam pašam noziegumam, kas norādīts attiecīgajā pielikumā, kurš ir šīs konvencijas neatņemama sastāvdaļa.

3. pants. Vispārējais interpretācijas princips

Nekas šajā konvencijā nav interpretējams kā tāds, kas jebkādā veidā ierobežotu esošos vai izstrādājamos starptautisko tiesību noteikumus vai tiem kaitētu, ieskaitot to noziegumu definīcijas, uz kuriem attiecas šī konvencija.

4. pants. Saistība ar citiem līgumiem

Nekas šajā konvencijā neliedz dalībvalstīm, kuras ir noslēgušas citus līgumus vai kādā citā veidā izveidojušas attiecības savā starpā saistībā ar priekšmetu, uz kuru attiecas šī konvencija, piemērot šādus nolīgumus vai atbilstoši veidot savas attiecības tā vietā, lai piemērotu konvenciju, ja tas atvieglo to sadarbību.

5. pants. Starptautisko noziegumu definīcijas

1. Šajā konvencijā "genocīds" nozīmē jebkuru no turpmāk norādītajām darbībām, kas izdarītas nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu kā tādu:

a) šādas grupas locekļu nogalināšana;

b) nopietnu miesas bojājumu vai garīga kaitējuma radīšana šādas grupas locekļiem;

c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, kas paredzēti, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu;

d) tādu līdzekļu izmantošana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā;

e) grupas bērnu piespiedu pārvietošana uz citu grupu.

2. Šajā konvencijā "noziegums pret cilvēci" ir jebkura no turpmāk norādītajām darbībām, ja tā izdarīta kā daļa no plaša vai sistemātiska uzbrukuma, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem, un zinot par šādu uzbrukumu:

a) slepkavība;

b) iznīcināšana;

c) paverdzināšana;

d) iedzīvotāju deportācija vai piespiedu pārvietošana;

e) ieslodzīšana vai cita veida fiziskās brīvības atņemšana, pārkāpjot starptautisko tiesību pamatnoteikumus;

f) spīdzināšana;

g) izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, piespiedu sterilizācija vai jebkāda cita veida līdzvērtīga smaguma seksuālā vardarbība;

h) jebkādas identificējamas grupas vai kolektīva vajāšana politisku, rases, nacionālu, etnisku, kultūras, reliģisku, dzimuma vai citu iemeslu dēļ, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir vispāratzīti kā nepieļaujami saistībā ar jebkuru darbību, kura minēta šajā daļā, vai jebkuru noziegumu, uz kuru attiecas šī konvencija;

i) personu piespiedu pazušana;

j) aparteīds;

k) citas līdzīgas necilvēcīgas darbības ar nolūku radīt lielas ciešanas, nopietnus miesas bojājumus vai kaitējumu garīgajai vai fiziskajai veselībai.

3. Šā panta 2. daļā:

a) "uzbrukums, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem" ir rīcība, kas ietver 2. daļā minēto darbību vairākkārtēju veikšanu pret civiliedzīvotājiem, saskaņā ar valsts vai organizācijas politiku veikt šādu uzbrukumu vai to veicināt;

b) "iznīcināšana" ietver tīšu tādu dzīves apstākļu radīšanu, kas paredzēti, lai iznīcinātu daļu iedzīvotāju, inter alia atņemot piekļuvi pārtikai un medikamentiem;

c) "paverdzināšana" ir jebkādas pilnvaras, kas saistīta ar īpašumtiesībām uz kādu personu, vai visu šādu pilnvaru īstenošana un ietver šādu pilnvaru izmantošanu cilvēku, jo īpaši sieviešu un bērnu, tirdzniecībā;

d) "iedzīvotāju deportācija vai piespiedu pārvietošana" ir attiecīgo personu piespiedu pārvietošana, veicot izraidīšanu vai citas piespiedu darbības, bez starptautiskajās tiesībās atļauta iemesla no teritorijas, kurā tās likumīgi atrodas;

e) "spīdzināšana" ir tīša stipru fizisku vai garīgu sāpju vai ciešanu nodarīšana personai, kas atrodas apcietinājumā vai apsūdzētā kontrolē; izņemot to, ka spīdzināšana neietver sāpes vai ciešanas, kas rodas tikai no likumīgām sankcijām, kas ir raksturīgas šādām sankcijām vai kas ir ar tām saistītas;

f) "piespiedu grūtniecība" ir nelikumīga sievietes, kura grūtniecības stāvoklī nonākusi piespiedu kārtā, ieslodzīšana ar nolūku ietekmēt jebkādas iedzīvotāju grupas etnisko sastāvu vai izdarīt citus smagus starptautisko tiesību pārkāpumus. Šī definīcija nekādā veidā nav interpretējama kā tāda, kas ietekmē valstu tiesību aktus saistībā ar grūtniecību;

g) "vajāšana" ir tīša un stingra pamattiesību atņemšana grupas vai kopienas identitātes dēļ, un tā ir pretrunā starptautiskajām tiesībām;

h) "aparteīds" ir necilvēcīgas darbības, kuras līdzīgas 2. daļā minētajām darbībām, kas veiktas institucionalizētā režīmā, kurā viena rasu grupa sistemātiski apspiež un dominē pār jebkādu citu rasu grupu vai grupām, ar nolūku saglabāt šo režīmu;

i) "personu piespiedu pazušana" ir personu tāda apcietināšana, aizturēšana vai nolaupīšana, ko veic valsts vai politiska organizācija vai kas tiek veikta ar tās atļauju, atbalstu vai piekrišanu, kam seko atteikšanās atzīt šo brīvības atņemšanu vai sniegt informāciju par šo personu likteni vai atrašanās vietu, lai tās uz ilgstošu laiku izslēgtu no likuma aizsardzības.

4. Šajā konvencijā "kara noziegumi" ir:

a) smagi 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvenciju pārkāpumi, proti, jebkura no turpmāk minētajām darbībām pret personām vai mantu, kas aizsargāta saskaņā ar attiecīgās Ženēvas konvencijas noteikumiem:

i) tīša nogalināšana;

ii) spīdzināšana vai necilvēcīga izturēšanās, tostarp bioloģiskie eksperimenti;

iii) tīša lielu ciešanu, smagu miesas bojājumu vai kaitējuma veselībai nodarīšana;

iv) plaša mantas iznīcināšana un piesavināšanās, kas nav pamatota ar militāru nepieciešamību un kas veikta nelikumīgi un bezjēdzīgi;

v) karagūstekņa vai citas aizsargātas personas piespiešana dienēt naidīgas varas spēkos;

vi) tīša tiesību uz taisnīgu un normālu tiesu atņemšana karagūsteknim vai citai aizsargātai personai;

vii) nelikumīga deportācija vai pārvietošana, vai nelikumīga ieslodzīšana;

viii) ķīlnieku sagūstīšana;

b) citi nopietni to likumu un paražu pārkāpumi, kas piemērojami starptautiskos bruņotos konfliktos starptautisko tiesību ietvaros, proti, jebkura no šīm darbībām:

i) tīša uzbrukumu vēršana pret civiliedzīvotājiem kopumā vai atsevišķiem civiliedzīvotājiem, kuri karadarbībā nepiedalās tieši;

ii) tīša uzbrukumu vēršana pret civilajiem objektiem, proti, objektiem, kas nav militāri objekti;

iii) tīša uzbrukumu vēršana pret personālu, iekārtām, materiāliem, vienībām vai transportlīdzekļiem, kas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem iesaistīti humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijā, ciktāl tiem ir tiesības uz aizsardzību, kura saskaņā ar bruņota konflikta starptautiskajiem tiesību aktiem sniegta civiliedzīvotājiem vai civilajiem objektiem;

iv) tīša uzbrukuma uzsākšana, apzinoties, ka šāds uzbrukums izraisīs netīšu dzīvību zaudēšanu vai ievainojumus civiliedzīvotājiem vai kaitējumu civilajiem objektiem, vai plaši izplatītu, ilgstošu un smagu kaitējumu dabiskajai videi, kas nepārprotami būtu pārmērīgi salīdzinājumā ar kopējām militārajām priekšrocībām, kuras būtu paredzams konkrēti un tieši gūt šādā uzbrukumā;

v) uzbrukums pilsētām, ciemiem, mājokļiem vai ēkām, kas ir neaizsargātas un kas nav militāri mērķi, vai to bombardēšana ar jebkādiem līdzekļiem;

vi) kaujinieka, kurš ir nolicis ieročus vai kuram vairs nav aizsardzības līdzekļu un kurš ir brīvprātīgi padevies, nogalināšana vai ievainošana;

vii) pamiera karoga, karoga vai arī ienaidnieka vai Apvienoto Nāciju Organizācijas militāro zīmotņu un formastērpa, kā arī Ženēvas konvenciju atšķirības emblēmu neatbilstoša izmantošana, izraisot nāvi vai nodarot smagus miesas bojājumus;

viii) okupācijas varas veikta daļas tās civiliedzīvotāju tieša vai netieša pārvietošana uz šīs varas okupēto teritoriju vai arī visu okupētās teritorijas iedzīvotāju vai to daļas deportācija vai pārvietošana šajā teritorijā vai ārpus tās;

ix) tīša uzbrukumu vēršana pret ēkām, kuras tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, pret vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur tiek pulcēti slimnieki un ievainotie, ja tās nav militāri mērķi;

x) personu, kuras atrodas pretējās puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav pamatojami ar attiecīgās personas medicīnisko, zobārstniecības vai stacionāro ārstēšanu, kas netiek veikti tās interesēs un kas izraisa šīs personas vai personu nāvi vai nopietni apdraud viņu veselību;

xi) ienaidnieka tautai vai armijai piederošu personu nodevīga nogalināšana vai ievainošana;

xii) paziņošana, ka netiks izrādīta žēlastība;

xiii) ienaidnieka mantas iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šādu iznīcināšanu vai sagrābšanu nenosaka neatliekamas kara vajadzības;

xiv) naidīgās puses pilsoņu tiesību un rīcības pasludināšana par atceltām, apturētām vai nepieņemamām tiesā;

xv) naidīgās puses pilsoņu piespiešana piedalīties kara operācijās, kas vērstas pret viņu valsti, pat ja viņi pirms kara sākuma ir atradušies kara dienestā;

xvi) pilsētas vai vietas izlaupīšana, pat ja tā ieņemta uzbrukumā;

xvii) indes vai saindētu ieroču izmantošana;

xviii) smacējošu, indīgu vai citu gāzu un jebkādu līdzīgu šķidrumu, materiālu vai ierīču izmantošana;

xix) tādu ložu izmantošana, kuras cilvēka ķermenī viegli izplešas vai saplok, tādas kā lodes ar cietu apvalku, kas pilnīgi nenosedz serdeni vai ir ar iegriezumiem;

xx) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši aizskaroša un pazemojoša izturēšanās;

xxi) izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, kā noteikts 3. daļas f) apakšpunktā, piespiedu sterilizācija vai jebkāda cita veida seksuāla vardarbība, kas ir arī smags Ženēvas konvenciju pārkāpums;

xxii) civilpersonas vai citas aizsargātas personas klātbūtnes izmantošana, lai noteiktas vietas, apgabalus vai militāros spēkus padarītu neaizskaramus militārās operācijās;

xxiii) tīša uzbrukuma vēršana pret ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportu, kā arī personālu, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām izmanto Ženēvas konvencijā noteiktās atšķirības emblēmas;

xxiv) tīša civiliedzīvotāju badināšanas kā karadarbības metodes izmantošana, atņemot viņiem līdzekļus, kuri ir nepieciešami izdzīvošanai, tostarp apzināti kavējot palīdzības piegādi, kas ir paredzēta Ženēvas konvencijās;

xxv) bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iekļaušana nacionālajos bruņotajos spēkos vai viņu izmantošana, lai aktīvi piedalītos karadarbībā;

c) tāda bruņota konflikta gadījumā, kas nav starptautisks, smagi pārkāpumi, kas norādīti četrām 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām kopīgajā 3. pantā, proti, jebkura no turpmāk minētajām darbībām, kas izdarītas pret personām, kuras aktīvi nepiedalās karadarbībā, ieskaitot bruņoto spēku dalībniekus, kuri ir nolikuši ieročus, un tos, kuri kaujas lauku ir pametuši slimības, ievainojumu, aizturēšanas vai citu iemeslu dēļ:

i) vardarbība pret dzīvību un veselību, it īpaši jebkāda veida slepkavība, ievainošana, cietsirdīga izturēšanās un spīdzināšana;

ii) vardarbība pret cilvēka cieņu, it īpaši aizskaroša un pazemojoša izturēšanās;

iii) ķīlnieku sagūstīšana;

iv) sodīšana un nāvessoda izpilde bez iepriekšēja sprieduma, kuru pasludinājusi likumīgi izveidota tiesa, kas nodrošina visas tiesiskās garantijas, kuras parasti tiek atzītas par neaizstājamām;

d) 4. daļas c) apakšpunkts attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kas nav starptautiski, un tādējādi neattiecas uz situācijām, kad rodas iekšēji nemieri un spriedze, piemēram, sacelšanās, atsevišķas un sporādiskas vardarbīgas darbības vai citas līdzīgas darbības;

e) citi smagi to likumu un paražu pārkāpumi, kuri piemērojami tādos bruņotos konfliktos, kas nav starptautiski, starptautisko tiesību ietvaros, proti, jebkura no šīm darbībām:

i) tīša uzbrukumu vēršana pret civiliedzīvotājiem kopumā vai atsevišķiem civiliedzīvotājiem, kuri karadarbībā nepiedalās tieši;

ii) tīša uzbrukuma vēršana pret ēkām, materiāliem, medicīnas vienībām un transportu, kā arī personālu, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām izmanto Ženēvas konvencijā noteiktās atšķirības emblēmas;

iii) tīša uzbrukumu vēršana pret personālu, iekārtām, materiāliem, vienībām vai transportlīdzekļiem, kas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem iesaistīti humānās palīdzības vai miera uzturēšanas misijā, ciktāl tiem ir tiesības uz aizsardzību, kas saskaņā ar bruņota konflikta starptautiskajiem tiesību aktiem sniegta civiliedzīvotājiem vai civilajiem objektiem;

iv) tīša uzbrukumu vēršana pret ēkām, kuras tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, pret vēstures pieminekļiem, slimnīcām un vietām, kur tiek pulcēti slimnieki un ievainotie, ja tās nav militāri mērķi;

v) pilsētas vai vietas izlaupīšana, pat ja tā ieņemta uzbrukumā;

vi) izvarošana, seksuāla verdzība, piespiedu prostitūcija, piespiedu grūtniecība, kā noteikts 3. daļas f) apakšpunktā, piespiedu sterilizācija vai jebkāda cita veida seksuāla vardarbība, kas ir arī smags Ženēvas konvencijām kopīgā 3. panta pārkāpums;

vii) bērnu, kas jaunāki par piecpadsmit gadiem, iesaukšana vai iekļaušana bruņotajos spēkos vai grupējumos, vai viņu izmantošana, lai aktīvi piedalītos karadarbībā;

viii) rīkojums pārvietot civiliedzīvotājus ar konfliktu saistītu iemeslu dēļ, ja vien to nepieprasa iesaistīto civiliedzīvotāju drošība vai neatliekami militāri iemesli;

ix) pretinieka kaujinieka nodevīga nogalināšana vai ievainošana;

x) paziņošana, ka netiks izrādīta žēlastība;

xi) personu, kuras atrodas konflikta otras puses varā, pakļaušana fiziskai sakropļošanai vai jebkāda veida medicīniskiem vai zinātniskiem eksperimentiem, kas nav pamatojami ar attiecīgās personas medicīnisko, zobārstniecības vai stacionāro ārstēšanu, kas netiek veikti tās interesēs un kas izraisa šādas personas vai personu nāvi vai nopietni apdraud viņu veselību;

xii) pretinieka mantas iznīcināšana vai sagrābšana, ja vien šādu iznīcināšanu vai sagrābšanu nenosaka neatliekamas konflikta vajadzības;

f) 4. daļas e) apakšpunkts attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kas nav starptautiski, un tādējādi neattiecas uz situācijām, kad rodas iekšēji nemieri un spriedze, piemēram, sacelšanās, atsevišķas un sporādiskas vardarbīgas darbības vai citas līdzīgas darbības. Tas attiecas uz bruņotiem konfliktiem, kas notiek valsts teritorijā, ja norisinās ilgstošs bruņots konflikts starp valdību un organizētiem bruņotiem grupējumiem vai starp šādiem grupējumiem.

5. Nekas no 4. daļas c) un e) apakšpunktā noteiktā neietekmē valdības pienākumu, izmantojot visus likumīgos līdzekļus, uzturēt vai atjaunot likumību un kārtību valstī vai aizstāvēt valsts vienotību un teritoriālo nedalāmību.

6. Šajā konvencijā noziegumi, uz kuriem šī konvencija attiecas, netiek uzskatīti par politiskiem noziegumiem, par noziegumiem, kuri saistīti ar politisku noziegumu, vai par noziegumiem, kuru pamatā ir politiski motīvi.

6. pants. Šīs konvencijas piemērošana pēc izvēles

Neskarot 2. pantu, dalībvalstis var vienoties piemērot šo konvenciju jebkuram lūgumam, kas attiecas uz tādu rīcību, kura atbilst visiem turpmāk nosauktajiem nosacījumiem:

a) saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šāda rīcība ir genocīds, noziegums pret cilvēci, kara noziegums, agresijas noziegums, spīdzināšana vai piespiedu pazušana;

b) saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem šāda rīcība ir genocīds, noziegums pret cilvēci, kara noziegums, agresijas noziegums, spīdzināšana vai piespiedu pazušana;

c) saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem šāda rīcība ir nodarījums, kura dēļ var piemērot izdošanu.

7. pants. Kriminalizācija

1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka noziegumi, kuriem dalībvalsts piemēro šo konvenciju, ir uzskatāmi par noziegumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

2. Katra dalībvalsts nosaka, ka 1. daļā minētie noziegumi ir atbilstoši sodāmi, ņemot vērā to smagumu.

8. pants. Jurisdikcija

1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija saskaņā ar 2. panta 1. daļu, kā arī jebkuru noziegumu, par kuru tā paziņojusi atbilstīgi 2. panta 2. daļā noteiktajam šādos gadījumos:

a) ja noziegumi ir izdarīti jebkurā tās jurisdikcijā esošā teritorijā vai uz šajā valstī reģistrēta kuģa vai lidaparāta;

b) ja iespējamais likumpārkāpējs ir šīs valsts pilsonis.

2. Katra dalībvalsts var veikt nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija saskaņā ar 2. panta 1. daļu, kā arī jebkādu noziegumu, par kuru šī dalībvalsts saskaņā ar 2. panta 2. daļu ir paziņojusi, ka tam piemēros šo konvenciju, šādos gadījumos:

a) ja iespējamais likumpārkāpējs ir bezvalstnieks, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir šīs valsts teritorijā;

b) ja cietušais ir šīs valsts pilsonis.

3. Katra dalībvalsts tāpat veic nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz šādiem noziegumiem gadījumos, kad iespējamais likumpārkāpējs atrodas jebkādā tās jurisdikcijā esošā teritorijā un kad tā neizdod iespējamo likumpārkāpēju nevienai no 1. vai 2. daļā minētajām valstīm, vai nenodod iespējamo likumpārkāpēju kompetentai starptautiskai krimināltiesai vai tribunālam.

4. Šī konvencija nekādā gadījumā neizslēdz krimināltiesisko jurisdikciju, kas tiek īstenota saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

9. pants. Pilsoņi

Šīs konvencijas vajadzībām katra dalībvalsts var jebkurā laikā, rakstiski paziņojot depozitārijam, jēdzienu "pilsoņi" definēt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

10. pants. Vispārējais sadarbības princips

Dalībvalstis saskaņā ar šo konvenciju iesniegtos sadarbības lūgumus izpilda saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

11. pants. Noilguma noteikumi

Šajā konvencijā uz noziegumiem, kuriem konvencija ir piemērojama saskaņā ar 2. pantu, nav attiecināmi tādi noilguma noteikumi, kas būtu pretrunā starptautiskajām tiesībām.

12. pants. Tiesības iesniegt sūdzību

1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka jebkurai personai, kas apgalvo, ka ir izdarīti vai tiek izdarīti noziegumi, kuriem šī dalībvalsts piemēro šo konvenciju, ir tiesības iesniegt sūdzību atbildīgajām iestādēm.

2. Dalībvalstis apņemas nekavējoties un objektīvi izskatīt visas saņemtās sūdzības saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un, ja nepieciešams, attiecīgo valsts politiku.

13. pants. Sākotnējie pasākumi

1. Pēc tam, kad pēc tai pieejamās informācijas pārbaudes tā ir pārliecinājusies, ka apstākļi to pamato, jebkura dalībvalsts, kuras teritorijā atrodas persona, kas, iespējams, izdarījusi noziegumu, kuram minētā dalībvalsts piemēro šo konvenciju, saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem šo personu apcietina vai piemēro citus tiesiskus pasākumus, lai nodrošinātu personas klātbūtni. Apcietināšanu un citus tiesiskos pasākumus var turpināt tikai tik ilgi, cik nepieciešams kriminālprocesa, izdošanas vai nodošanas procesa uzsākšanai.

2. Šī dalībvalsts nekavējoties veic faktu sākotnējo izmeklēšanu.

3. Jebkurai personai, kura ir apcietināta saskaņā ar 1. daļu, palīdz nekavējoties sazināties ar tuvāko atbilstošo tās valsts, kuras pilsonis ir šī persona, pārstāvi vai, ja persona ir bezvalstnieks, ar tās valsts pārstāvi, kurā persona pastāvīgi dzīvo.

4. Ja dalībvalsts saskaņā ar šā panta noteikumiem ir apcietinājusi personu, tā nekavējoties paziņo 8. panta 1. un 2. daļā minētajām dalībvalstīm par to, ka šī persona ir apcietināta un apstākļus, kas pamato personas aizturēšanu. Dalībvalsts, kura veic 2. daļā paredzēto sākotnējo izmeklēšanu, pēc vajadzības nekavējoties ziņo minētajām dalībvalstīm par saviem konstatējumiem un norāda, vai tā plāno īstenot jurisdikciju.

14. pants. Aut dedere, aut iudicare

1. Dalībvalsts teritorijā, kuras jurisdikcijā tiek atrasta persona, par kuru tiek apgalvots, ka tā izdarījusi jebkādus noziegumus, uz kuriem attiecas šī konvencija saskaņā ar 2. pantu, 8. pantā minētajos gadījumos iesniedz lietu tās atbildīgajām iestādēm kriminālvajāšanas uzsākšanai, ja vien tā personu neizdod vai nenodod citai valstij vai kompetentai starptautiskai krimināltiesai vai tribunālam.

2. Šīs iestādes pieņem lēmumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem tāpat kā attiecībā uz jebkuru citu smagu noziegumu. Gadījumos, kas minēti 8. panta 3. daļā, pierādījumu standarti, kas nepieciešami kriminālvajāšanai un notiesāšanai, nekādā ziņā nedrīkst būt mazāk stingri par tiem, ko piemēro 8. panta 1. un 2. daļā minētajos gadījumos.

3. Jebkurai personai, pret kuru tiek ierosināta tiesvedība saistībā ar kādu no noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija, tiek garantēta taisnīga attieksme visās procesa stadijās.

15. pants. Juridisko personu atbildība

1. Katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus saskaņā ar tās tiesiskajiem principiem, lai noteiktu juridisko personu atbildību par to dalību tādos noziegumos, kuriem šī dalībvalsts piemēro šo konvenciju.

2. Saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesiskajiem principiem juridiskām personām var būt kriminālatbildība, civiltiesiskā atbildība vai administratīvā atbildība.

3. Šāda atbildība neskar to fizisko personu kriminālatbildību, kuras ir izdarījušas noziegumu.

4. Katra dalībvalsts jo īpaši nodrošina, lai juridiskajām personām, kuras sauktas pie atbildības saskaņā ar šo pantu, tiktu piemērots iedarbīgs, samērīgs un atturošs kriminālsods vai cits sods, tostarp naudassods.

16. pants. Personas datu izmantošana un aizsardzība

1. Dalībvalstis nodrošina, ka personas dati, kas tiek nodoti no vienas dalībvalsts citai, tiek izmantoti tikai tam mērķim, kādam tie ir nodoti. Personas datus nedrīkst izmantot neatbilstošiem mērķiem. Personas datus nedrīkst nodot nevienai trešajai valstij vai starptautiskai organizācijai bez iepriekšējas piekrišanas no tās dalībvalsts, kura personas datus nodeva sākotnēji. Dalībvalsts, kura sākotnēji nodevusi personas datus, var norādīt nosacījumus, kas lūguma iesniedzējai dalībvalstij jāievēro saistībā ar jebkādu tālāku nodošanu.

2. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts ir noteikusi īpašus nosacījumus tās sniegto personas datu izmantošanai, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc lūguma saņēmējas dalībvalsts pieprasījuma sniedz informāciju par personas datu izmantošanu.

3. Ja pēc tam, kad lūguma iesniedzējai dalībvalstij ir izpausta informācija, lūguma saņēmējai dalībvalstij kļūst zināmi apstākļi, kas tai var likt konkrētā gadījumā piemērot papildu nosacījumu, lūguma saņēmējas dalībvalsts centrālā iestāde var sazināties ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts centrālo iestādi, lai noteiktu, cik lielā mērā personas dati var tikt aizsargāti.

4. Dalībvalstis cita citai nodod precīzus personas datus. Ja izrādās, ka ir nodoti nepareizi personas dati, vai ja izrādās, ka personas dati nebija nododami lūguma saņēmējai vai lūguma iesniedzējai dalībvalstij, attiecīgā dalībvalsts par to nekavējoties tiek informēta. Attiecīgā dalībvalsts nekavējoties izlabo vai dzēš personas datus, ja vien tie nav nepieciešami 8. un 9. daļā noteiktajiem mērķiem.

5. Attiecīgā persona pēc pieprasījuma tiek informēta par visiem tādiem nodotajiem personas datiem, kas uz šo personu attiecas, un par šo datu paredzētās izmantošanas mērķi. Tomēr šo informāciju var neizpaust, lai netraucētu noziegumu novēršanai, atklāšanai, izmeklēšanai vai kriminālvajāšanai.

6. Nodotos personas datus lūguma iesniedzēja dalībvalsts izdzēš vai anonimizē, tiklīdz tie vairs nav nepieciešami mērķim, kuram tie tika nodoti, izņemot gadījumus, kad personas datu saglabāšana ir nepieciešama, lai īstenotu 8. un 9. daļā minētās tiesības.

7. Saņēmēja dalībvalsts nodrošina saņemto personas datu atbilstošu aizsardzību pret nejaušu nozaudēšanu, nejaušu vai nelikumīgu iznīcināšanu vai pārveidošanu, neatļautu izpaušanu, neatļautu piekļuvi un jebkādu citu neatļautu apstrādi.

8. Šīs konvencijas vajadzībām dalībvalstis nodrošina, ka jebkurai personai, kuras dati ir tikuši nodoti, ir tiesības piekļūt tās personas datiem un pieprasīt dalībvalstij, kura nosūtījusi datus, vai dalībvalstij, kura saņēmusi datus, tos labot vai dzēst. Šo tiesību izmantošanu var ierobežot, ja tas apdraudētu kādu no 1. daļā minētajiem mērķiem vai citu personu tiesību un brīvību īstenošanu.

9. Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajām personām ir tiesības šajā pantā noteiktā pienākuma pārkāpuma gadījumā izmantot efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

10. Lūguma saņēmējai dalībvalstij nav pienākuma nodot personas datus, ja piemērojamie valsts tiesību akti tai aizliedz veikt nodošanu vai ja tai ir iemesls uzskatīt, ka šāda nodošana nelabvēlīgi ietekmētu attiecīgās personas likumīgās intereses.

17. pants. Spontāna informācijas apmaiņa

1. Neskarot attiecīgās valsts tiesību aktus, dalībvalsts bez iepriekšēja pieprasījuma var informāciju par noziegumiem, kuriem tā piemēro šo konvenciju, nodot citai dalībvalstij, ja pirmā minētā dalībvalsts uzskata, ka šāda informācija varētu palīdzēt otrai minētajai dalībvalstij sekmīgi pabeigt izmeklēšanu un kriminālprocesu vai arī ka šādas informācijas dēļ otrā minētā dalībvalsts varētu iesniegt lūgumu, ko tā formulētu saskaņā ar šo konvenciju. Neskarot labvēlīgākus nosacījumus citos juridiskajos instrumentos, spontāna informācijas apmaiņa notiek ar attiecīgo dalībvalstu atbildīgo iestāžu starpniecību.

2. Informācijas nodošana saskaņā ar 1. daļu neskar izmeklēšanu un kriminālprocesu dalībvalstī, kas šo informāciju nodod.

3. Atbildīgās iestādes, kuras saņem informāciju, izpilda dalībvalsts, kas informāciju nodod, lūgumu saglabāt informācijas konfidencialitāti, kaut īslaicīgi, vai noteikt ierobežojumus tās izmantošanai.

4. Neatkarīgi no 3. daļā noteiktā saņēmēja dalībvalsts savā tiesvedībā var izpaust informāciju, kas attaisno apsūdzēto personu. Šādā gadījumā saņēmēja dalībvalsts pirms izpaušanas informē dalībvalsti, kas informāciju nodod, un, ja tas tiek pieprasīts, apspriežas ar dalībvalsti, kas informāciju nodod. Ja izņēmuma gadījumā iepriekšējs paziņojums nav iespējams, saņēmēja dalībvalsts par izpaušanu nekavējoties informē dalībvalsti, kas informāciju nodod.

5. Pēc dalībvalsts, kas informāciju nodod, lūguma nodoto informāciju nedrīkst izmantot kā pierādījumu kriminālprocesā, pirms nav apmierināts savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgums.

18. pants. Izdevumi

1. Parastos izdevumus, kas saistīti ar lūguma izpildi saskaņā ar šo konvenciju, sedz lūguma saņēmēja dalībvalsts, ja vien šajā konvencijā nav noteikts citādi vai ja attiecīgās dalībvalstis nav vienojušās citādi. Ja lūguma izpildei ir nepieciešami vai būs nepieciešami būtiski vai ārkārtēji izdevumi, dalībvalstis apspriežas, lai noteiktu lūguma izpildes noteikumus un nosacījumus, kā arī veidu, kādā tiks segti izdevumi.

2. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts sedz vai atlīdzina šādus izdevumus, ja vien lūguma saņēmēja dalībvalsts neatsakās no visu izdevumu vai to daļas atlīdzināšanas:

a) izdevumus, kas radušies par ekspertu apmeklējumu lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā;

b) video vai telefona sakaru nodrošināšanas un apkalpošanas izdevumus;

c) lūguma saņēmējas dalībvalsts nodrošināto tulku atalgojumu;

d) atlīdzību lieciniekiem, kā arī viņu ceļa un uzturēšanās izdevumus lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā.

3. Izdevumus par tādu apcietinājumā esošas personas transportēšanu uz lūguma iesniedzēju dalībvalsti, kas veikta saskaņā ar 36. pantu, sedz lūguma iesniedzēja dalībvalsts.

4. Izdevumus par personas, kuru lūgts izdot, transportēšanu uz lūguma iesniedzēju dalībvalsti sedz lūguma iesniedzēja dalībvalsts.

5. Izdevumus par notiesātās personas transportēšanu uz soda izpildes dalībvalsti sedz soda izpildes dalībvalsts.

19. pants. Ar savstarpējo tiesisko palīdzību un izdošanu saistītās definīcijas

Šajā konvencijā:

a) "konfiskācija", kas attiecīgā gadījumā ietver atsavināšanu, ir pastāvīga mantas atņemšana ar tiesas vai citas atbildīgās iestādes rīkojumu;

b) "iesaldēšana" vai "arests" ir mantas nodošanas, pārveidošanas, pārdošanas vai pārvietošanas aizliegums uz laiku vai mantas pagaidu pārņemšana glabāšanā vai valdījumā, pamatojoties uz tiesas vai citas atbildīgās iestādes izdotu rīkojumu;

c) "noziedzīgi iegūti līdzekļi" ir jebkāda manta, kas tieši vai netieši radusies vai iegūta tāda nozieguma izdarīšanas dēļ, uz kuru attiecas šī konvencija;

d) "manta" ir visu veidu aktīvi - materiāli vai nemateriāli, kustami vai nekustami, taustāmi vai netaustāmi -, kā arī tādi juridiski dokumenti vai instrumenti, ar kuriem pierāda tiesības uz šādiem aktīviem vai līdzdalību tajos.

II DAĻA. CENTRĀLĀS IESTĀDES UN KOMUNIKĀCIJA

20. pants. Centrālās iestādes

1. Katra dalībvalsts izraugās vienu vai vairākas centrālās iestādes. Centrālās iestādes atbild par sadarbības lūgumu un informācijas nosūtīšanu un saņemšanu saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, un veicina to, ka atbildīgās iestādes lūgumus izpilda ātri un pienācīgi.

2. Ja dalībvalstī ir īpašs reģions vai teritorija ar atsevišķu sadarbības sistēmu saskaņā ar šo konvenciju, tā var izraudzīties atsevišķu centrālo iestādi, kura šajā reģionā vai teritorijā pildīs 1. daļā noteiktās funkcijas.

3. Ja dalībvalstij ir atsevišķa centrālā iestāde, kura ir atbildīga par lūgumu un informācijas nosūtīšanu un saņemšanu saskaņā ar konkrētiem šīs konvencijas noteikumiem, tā var izraudzīties atsevišķu centrālo iestādi, kas veic 1. daļā minētās funkcijas saistībā ar attiecīgajiem šīs konvencijas noteikumiem.

4. Pēc vienas vai vairāku dalībvalstu lūguma starp centrālajām iestādēm var rīkot apspriedes par jautājumiem, kas saistīti ar šīs konvencijas piemērošanu.

5. Parakstot šo konvenciju vai deponējot tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, katra valsts depozitārijam adresētā deklarācijā paziņo par vienas vai vairāku centrālo iestāžu izraudzīšanos saskaņā ar 1. daļu. Pēc tam valsts jebkurā laikā un tādā pašā veidā var mainīt savas deklarācijas nosacījumus.

21. pants. Komunikācijas kanāls un vienīgie kontaktpunkti

1. Lūgumi, kas iesniegti saskaņā ar šo konvenciju, un visi ar tiem saistītie paziņojumi tiek nosūtīti dalībvalstu izraudzītajām centrālajām iestādēm.

2. Jebkura valsts tad, kad tā paraksta šo konvenciju vai deponē tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu, vai jebkurā laikā pēc tam, nosūtot depozitārijam adresētu paziņojumu, var paziņot, lai tai adresētie lūgumi tiktu nodoti, izmantojot diplomātiskos kanālus un/vai, ja ir iespējams, ar Starptautiskās kriminālpolicijas organizācijas starpniecību.

3. Lai veicinātu efektīvu saziņu par tāda atsevišķa lūguma izpildi, kas iesniegts saskaņā ar šo konvenciju, katra dalībvalsts, neskarot 20. panta 1.-4. daļu, savās atbildīgajās iestādēs var izraudzīties vienīgos kontaktpunktus. Šie kontaktpunkti var uzturēt sakarus savā starpā praktiskos jautājumos saistībā ar šāda lūguma izpildi.

4. Katra valsts saskaņā ar 85. panta 1. daļu norāda savus izraudzītos vienīgos kontaktpunktus.

5. Jebkuru lūgumu, informāciju vai paziņojumu, pamatojoties uz šo konvenciju, ja attiecīgās dalībvalstis ir tā vienojušās, var nosūtīt, izmantojot drošus elektroniskos līdzekļus, vienlaikus ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt konfidencialitāti un nodrošināt autentiskumu. Jebkurā gadījumā attiecīgā dalībvalsts pēc pieprasījuma un jebkurā laikā iesniedz dokumentu oriģinālus vai to apstiprinātas kopijas.

22. pants. Pieņemamās valodas

1. Lūgumus iesniedz valodā, kas ir pieņemama lūguma saņēmējai dalībvalstij.

2. Katra valsts norāda valodu vai valodas, kas šai valstij ir pieņemamas, informējot dalībvalstu centrālās iestādes vai, ja ir izpildīti 85. panta 2. un 3. daļas nosacījumi, valsti, kas izraudzīta sniegt papildu pagaidu atbalstu.

III DAĻA. SAVSTARPĒJA TIESISKĀ PALĪDZĪBA

23. pants. III daļas darbības joma

1. Dalībvalstis sniedz cita citai visplašāko savstarpējo tiesisko palīdzību izmeklēšanā, kriminālvajāšanā un tiesvedībā saistībā ar noziegumiem, kuriem tās piemēro šo konvenciju.

2. Savstarpēja tiesiskā palīdzība tiek sniegta, cik vien iespējams, saskaņā ar attiecīgajiem lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, līgumiem, nolīgumiem un vienošanās dokumentiem attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un tiesvedību saistībā ar noziegumiem, par kuriem lūguma iesniedzējā dalībvalstī juridisko personu var saukt pie atbildības saskaņā ar 15. panta 1. daļu.

24. pants. Lūguma mērķis

Savstarpējā tiesiskā palīdzība, kas jāsniedz saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, var ietvert:

a) pierādījumu vai liecību iegūšanu no personām, tostarp, ciktāl tas atbilst lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, izmantojot videokonferenci;

b) objektu un vietu izpēti;

c) informācijas, pierādījumu un ekspertu vērtējumu nodrošināšanu;

d) kratīšanas, aresta un konfiskāciju veikšanu;

e) tiesas dokumentu izsniegšanu;

f) attiecīgo dokumentu, ierakstu un datorizētu datu oriģinālu vai kopiju, kas, kur nepieciešams, ir apliecinātas, tostarp oficiālo, bankas, finanšu, korporatīvo vai uzņēmējdarbības uzskaites dokumentu, nodrošināšanu;

g) personu brīvprātīgas ierašanās un ieslodzīto pagaidu nodošanas lūguma iesniedzējā dalībvalstī veicināšanu;

h) speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanu;

i) pārrobežu novērošanas veikšanu;

j) apvienoto izmeklēšanas grupu veidošanu;

k) tādu pasākumu veikšanu, kas ļauj pienācīgi aizsargāt cietušos un lieciniekus, kā arī viņu tiesības;

l) jebkāda cita veida palīdzības sniegšanu, kas nav pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

25. pants. Lūgums un tam pievienojamie dokumenti

1. Savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgums tiek iesniegts rakstiski, ievērojot nosacījumus, kas ļauj lūguma saņēmējai dalībvalstij noteikt tā autentiskumu.

2. Savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgumā norāda vai tam pievieno:

a) iestādi, kura iesniedz lūgumu;

b) izmeklēšanas, kriminālvajāšanas vai tiesvedības, uz kuru attiecas lūgums, priekšmetu un būtību, kā arī tās iestādes nosaukumu un funkcijas, kura veic izmeklēšanu, kriminālvajāšanu vai tiesvedību;

c) attiecīgo faktu kopsavilkumu (izņemot lūgumiem par tiesas dokumentu izsniegšanu);

d) attiecīgo valsts tiesību aktu izklāstu, kam pievienoti atsauces dokumenti, un paziņojumu par sodu, kas ir vai var tikt piespriests par noziegumiem;

e) nepieciešamās palīdzības aprakstu un sīkāku informāciju par jebkādu konkrētu procedūru, kura būtu jāievēro saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts vēlmēm;

f) ja iespējams, jebkuras attiecīgās personas identitāti, atrašanās vietu un pilsonību;

g) iemeslus, kuru dēļ tiek meklēti pierādījumi, informācija vai pieprasīta rīcība, un, ja nepieciešams, to atbilstību pamatā esošajai izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai;

h) attiecīgā gadījumā termiņu, kurā palīdzība jāsniedz, un tā pamatojumu;

i) attiecīgā gadījumā to attiecīgo valsts tiesību aktu izklāstu, kas ļauj lieciniekam atteikties sniegt liecību.

3. Steidzamos gadījumos, ja tam piekrīt gan lūguma iesniedzēja dalībvalsts, gan lūguma saņēmēja dalībvalsts, lūgumu var iesniegt mutiski vai ar jebkādiem līdzekļiem, atstājot rakstisku liecību, bet tā, cik drīz vien iespējams, tiek apstiprināta saskaņā ar 1. un 2. daļu.

26. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības lūguma konfidencialitāte

Lūguma saņēmēja dalībvalsts saglabā lūguma fakta, būtības un iznākuma konfidencialitāti, izņemot tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams lūguma izpildei. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts nespēj izpildīt konfidencialitātes prasību, tā nekavējoties informē lūguma iesniedzēja dalībvalsti. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts nosaka, vai lūgums, neskatoties uz iepriekš minēto, ir jāizpilda.

27. pants. Pagaidu pasākumi

1. Pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma dalībvalsts, kura ir saņēmusi lūgumu, saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem var veikt pagaidu pasākumus, lai saglabātu pierādījumus, saglabātu esošo situāciju vai aizsargātu apdraudētas tiesiskās intereses.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var izpildīt pagaidu pasākumu lūgumu vai izpildīt to daļēji vai ar nosacījumiem, tostarp ierobežojot pieprasīto pasākumu ilgumu.

28. pants. Papildinformācija

Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka informācija, kas sniegta, lai pamatotu savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgumu, nav pietiekama, lai pieņemtu lēmumu par lūgumu vai ļautu to izpildīt, tā var pieprasīt, lai tās noteiktā pamatotā termiņā tiktu sniegta papildu informācija.

29. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības tiesiskais pamats

Ja dalībvalsts, kura ir noteikusi, ka, lai sniegtu savstarpējo tiesisko palīdzību, ir jābūt attiecīgam līgumam, saņem savstarpējās tiesiskās palīdzības lūgumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav savstarpējās tiesiskās palīdzības līguma, attiecībā uz jebkuru noziegumu, uz kuru attiecas šī konvencija, tā par savstarpējās tiesiskās palīdzības tiesisko pamatu uzskata šo konvenciju.

30. pants. Savstarpējas tiesiskās palīdzības atteikuma iemesli

1. Savstarpēju tiesisko palīdzību var atteikt, pienācīgi ņemot vērā 2. daļā noteiktos principus, ja:

a) lūguma saņēmējai dalībvalstij ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka lūgums ir iesniegts, lai veiktu kriminālvajāšanu vai sodītu personu tās rases, dzimuma, ādas krāsas, garīgās vai fiziskās invaliditātes, seksuālās orientācijas, reliģijas, tautības, etniskās izcelsmes, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālajai grupai dēļ, vai ka lūguma izpilde varētu kaitēt šīs personas stāvoklim kāda šeit minētā iemesla dēļ;

b) lūgums attiecas uz noziegumu, par kuru saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem var tikt piespriests nāvessods, izņemot, ja saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem:

i) lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz ticamas, pietiekamas un reālas garantijas vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts to pieprasa, piekrīt nosacījumam, kas apmierina lūguma saņēmējas dalībvalsts prasības par to, ka nāvessods netiks piespriests, vai

ii) kad tas ir iespējams saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, ja nāvessods jau ir piespriests, lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz ticamas, pietiekamas un reālas garantijas vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts to pieprasa, piekrīt nosacījumam, kas apmierina lūguma saņēmējas dalībvalsts prasības par to, ka nāvessods netiks izpildīts;

c) lūgums attiecas uz faktiem, uz kuru pamata apsūdzētā persona lūguma saņēmējā dalībvalstī ir galīgi notiesāta par noziegumu, kura pamatā ir tā pati nelikumīgā darbība;

d) ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka persona, uz kuru attiecas lūgums, lūguma iesniedzējā dalībvalstī tiks pakļauta spīdzināšanai vai saskarsies ar cita veida cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, tiesību uz taisnīgu tiesu smagu pārkāpumu vai citiem smagiem cilvēka pamattiesību pārkāpumiem saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem;

e) lūguma saņēmējas dalībvalsts iestādēm saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu aizliegts veikt pieprasīto darbību saistībā ar noziegumu, kura pamatā ir tā pati nelikumīgā darbība, ja tās izmeklēšana, kriminālvajāšana vai tiesas process notiktu saskaņā ar šīs valsts jurisdikciju;

f) lūgums nav iesniegts saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem;

g) lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lūguma izpilde var apdraudēt tās suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses;

h) lūgums ir iesniegts lūguma iesniedzējas dalībvalsts ārkārtas vai ad hoc tiesas vai tribunāla vārdā, ja vien lūguma iesniedzējas dalībvalsts atbildīgās iestādes nesniedz garantijas, kas tiek uzskatītas par pietiekamām, ka spriedumu izdos tiesa, kas parasti saskaņā ar tiesu administrācijas noteikumiem ir pilnvarota pieņemt lēmumu krimināllietās;

i) lūguma apmierināšana būtu pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem par savstarpējo tiesisko palīdzību;

j) ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka personai, uz kuru attiecas lūgums, draudētu mūža ieslodzījums bez nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas vai beztermiņa sods.

2. Īstenojot savu rīcības brīvību saskaņā ar 1. daļu, dalībvalstis ņem vērā starptautiskos un valsts cilvēktiesību un pamatbrīvību principus, tostarp tiesības uz personas dzīvību, brīvību un drošību.

3. Dalībvalstis nedrīkst atteikties izpildīt savstarpējas tiesiskās palīdzības lūgumu, pamatojoties tikai uz to, ka attiecīgais noziegums, iespējams, ir saistīts arī ar fiskāliem jautājumiem, ne arī pamatojoties uz bankas noslēpumu.

4. Jebkurš savstarpējās tiesiskās palīdzības atteikums vai daļējs atteikums tiek pamatots.

5. Pirms lūguma atteikšanas saskaņā ar šo pantu vai tā izpildes atlikšanas saskaņā ar 32. panta 4. daļu lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecīgā gadījumā apspriežas ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti, lai apsvērtu, vai palīdzību var piešķirt saskaņā ar tādiem noteikumiem un nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem. Ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts pieņem palīdzību saskaņā ar šādiem nosacījumiem, tā tos ievēro.

31. pants. Informācijas un pierādījumu nosūtīšanas un izmantošanas ierobežojumi

1. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts bez lūguma saņēmējas dalībvalsts iepriekšējas piekrišanas nenosūta un neizmanto informāciju vai pierādījumus, ko lūguma saņēmēja dalībvalsts ir sniegusi izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai, izņemot to, kas norādīta lūgumā.

2. Šajā pantā noteiktais neliedz lūguma iesniedzējai dalībvalstij savā tiesvedībā izpaust informāciju vai pierādījumus, kas attaisno apsūdzēto personu. Pēdējā minētajā gadījumā lūguma iesniedzēja dalībvalsts pirms izpaušanas informē lūguma saņēmēju dalībvalsti un, ja tas tiek pieprasīts, apspriežas ar lūguma saņēmēju dalībvalsti. Ja izņēmuma gadījumā iepriekšējs paziņojums nav iespējams, lūguma iesniedzēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma saņēmēju dalībvalsti par izpaušanu.

3. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts ir noteikusi īpašus nosacījumus tās sniegtās informācijas vai pierādījumu izmantošanai, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc lūguma saņēmējas dalībvalsts pieprasījuma sniedz informāciju par informācijas vai pierādījumu izmantošanu.

4. Ja pēc tam, kad lūguma iesniedzējai dalībvalstij ir nodota informācija, lūguma saņēmējai dalībvalstij kļūst zināmi apstākļi, kas tai var likt konkrētā gadījumā piemērot papildu nosacījumu, lūguma saņēmējas dalībvalsts centrālā iestāde var sazināties ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts centrālo iestādi, lai noteiktu, cik lielā mērā pierādījumi un informācija var tikt aizsargāta.

32. pants. Lūguma izpilde

1. Lūgums tiek izpildīts saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem un, ciktāl tas nav pretrunā lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, un, ja iespējams, saskaņā ar lūgumā norādītajām procedūrām.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts izpilda lūgumu pēc iespējas ātrāk un, cik iespējams, ņem vērā visus termiņus, kurus ierosinājusi lūguma iesniedzēja dalībvalsts, to iemeslus, vēlams, norādot lūgumā. Tā atbild uz pamatotiem lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūgumiem par lūguma izskatīšanas gaitu. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma saņēmēju dalībvalsti, ja lūgtā palīdzība vairs nav nepieciešama.

3. Pēc nepārprotama lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma dalībvalsts, kura ir saņēmusi lūgumu, ciktāl iespējams, norāda savstarpējās tiesiskās palīdzības lūguma izpildes datumu un vietu. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts piekrīt, var būt klāt amatpersonas un ieinteresētās personas.

4. Lūguma saņēmēja dalībvalsts lūguma izpildi var atlikt, pamatojoties uz to, ka tas traucē notiekošai izmeklēšanai, kriminālvajāšanai vai tiesvedībai. Attiecīgā gadījumā norāda jebkādas atlikšanas iemeslus, tostarp, ja iespējams, nosacījumus un termiņu, kādā izpilde varētu notikt.

33. pants. Personu liecības lūguma saņēmējā dalībvalstī

1. Lieciniekus un ekspertus nopratina saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem. Liecinieki un eksperti var atteikties sniegt liecības, ja lūguma saņēmējas vai lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību akti viņiem to atļauj.

2. Ja viņu atteikums sniegt liecības tiek pamatots ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem, lūguma saņēmēja dalībvalsts apspriežas ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti.

3. Ja liecinieks vai eksperts izmanto tiesības atteikties sniegt liecību, kā paredzēts 1. daļā, viņam šādas tiesību izmantošanas dēļ nevar piemērot nekādu sodu lūguma iesniedzējā vai lūguma saņēmējā dalībvalstī.

4. Neskarot nekādus pasākumus, par kuriem panākta vienošanās personu aizsardzībai, lūguma saņēmēja dalībvalsts pēc pratināšanas sagatavo protokolu, kurā norāda pratināšanas datumu un vietu, identitāti nopratinātajai personai, identitāti un funkcijas jebkurām citām personām lūguma saņēmējā dalībvalstī, kuras piedalās pratināšanā, visus zvērestus un tehniskos nosacījumus, saskaņā ar kuriem notikusi pratināšana. Lūguma saņēmēja dalībvalsts dokumentu nosūta lūguma iesniedzējai dalībvalstij.

5. Ja liecinieki vai eksperti tiek nopratināti tās teritorijā saskaņā ar šo pantu, un atsakās sniegt liecību, kad viņiem ir pienākums to darīt, vai nesniedz patiesu liecību, katra dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tās tiesību akti tiek piemēroti tāpat kā tad, ja pratināšana notiktu saskaņā ar valstī noteikto procedūru.

34. pants. Nopratināšana, izmantojot videokonferenci

1. Ja persona atrodas kādas dalībvalsts teritorijā un ja citas dalībvalsts tiesu iestādēm tā ir jānopratina kā liecinieks vai eksperts, persona var pieprasīt, lai nopratināšana notiktu, izmantojot videokonferenci, kā paredzēts 2.-7. daļā. Šo daļu var attiecināt arī uz videokonferences izmantošanu citiem mērķiem, piemēram, objektu, personu vai vietu identificēšanai, ja tam piekrīt lūguma saņēmēja dalībvalsts.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts piekrīt nopratināšanai, izmantojot videokonferenci, ja videokonferences izmantošana nav pretrunā tās valsts tiesību aktu pamatprincipiem un ar nosacījumu, ka tai ir tehniskie līdzekļi, lai veiktu nopratināšanu, izmantojot videokonferenci. Ja lūguma saņēmējai dalībvalstij nav pieejami tehniskie līdzekļi, lai veiktu nopratināšanu, izmantojot videokonferenci, lūguma iesniedzēja dalībvalsts pēc savstarpējas vienošanās var tai šādus līdzekļus nodrošināt.

3. Lūgumos par nopratināšanu, izmantojot videokonferenci, papildus 25. pantā minētajai informācijai iekļauj tās tiesu iestādes nosaukumu, kura veic nopratināšanu, vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts tam piekritusi, tās citas atbildīgās iestādes nosaukumu, kura veic nopratināšanu.

4. Lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde var uzaicināt attiecīgo personu ierasties saskaņā ar tās valsts tiesību aktos noteiktajām formām.

5. Atsaucoties uz nopratināšanu, izmantojot videokonferenci, piemēro šādus noteikumus:

a) lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde ir klātesoša nopratināšanā, ja nepieciešams, ar tulka palīdzību, un tā var būt atbildīga arī par nopratināmās personas identifikācijas nodrošināšanu un lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipu ievērošanu; ja lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesu iestāde uzskata, ka nopratināšanas laikā ir pārkāpti lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktu pamatprincipi, tā nekavējoties veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka nopratināšana turpinās atbilstoši šiem principiem;

b) ja ir nepieciešams, lūguma iesniedzējas un lūguma saņēmējas puses atbildīgās iestādes vienojas par pasākumiem nopratināmās personas aizsardzībai;

c) nopratināšanu veic tieši lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāde, vai tā tiek veikta tās vadībā saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem;

d) pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts vai nopratināmās personas lūguma dalībvalsts, kura ir saņēmusi lūgumu, nodrošina, ka nopratināmajai personai nepieciešamības gadījumā palīdz tulks un/vai jurists;

e) nopratināmā persona drīkst izmantot tādas tiesības nesniegt liecību, kas šai personai izriet no lūguma saņēmējas vai lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem.

6. Dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var piemērot šā panta noteikumus arī nopratināšanai, izmantojot videokonferenci, kurā piedalās apsūdzētā persona vai aizdomās turētā persona, ja šī persona tam piekrīt. Šādā gadījumā lēmums par videokonferences rīkošanu un videokonferences rīkošanas veids ir atkarīgs no abu iesaistīto dalībvalstu piekrišanas un saskaņā ar to iekšējiem tiesību aktiem un attiecīgajiem starptautiskajiem instrumentiem.

7. Šis pants neskar nevienu līgumu vai vienošanos, kas ļauj nopratināšanu videokonferencē veikt, izmantojot citus līdzekļus.

35. pants. Personu ierašanās lūguma iesniedzējā dalībvalstī

1. Ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts uzskata, ka ir nepieciešama liecinieka vai eksperta personīga ierašanās tās tiesu iestādēs, tā norāda to savā lūgumā par pavēstes izsniegšanu. Lūguma saņēmēja dalībvalsts uzaicina liecinieku vai ekspertu ierasties lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā un nekavējoties informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti par liecinieka vai eksperta atbildi, ja tāda ir.

2. Gadījumā, kas paredzēts 1. daļā, lūgumā vai pavēstē norāda aptuvenos pabalstus, kas tiek izmaksāti, kā arī atlīdzināmos ceļa un uzturēšanās izdevumus.

3. Ja tiek izteikts īpašs lūgums, lūguma saņēmēja dalībvalsts lieciniekam vai ekspertam var piešķirt avansu. Avansu atmaksā lūguma iesniedzēja dalībvalsts.

4. Lieciniekam vai ekspertam, kurš nav izpildījis pavēsti, kuras izsniegšana tika lūgta, pat tad, ja pavēstē ir noteikti pienākumi, nedrīkst piemērot nekādus sodus vai piespiedu līdzekļus, izņemot gadījumu, kad liecinieks vai eksperts vēlāk brīvprātīgi ierodas lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā un tur atkal tiek pienācīgi izsaukts uz tiesu.

36. pants. Ieslodzīto pārvešana uz laiku

1. Ja ir izpildīti turpmāk norādītie nosacījumi, var pārvest personu, kura tiek aizturēta vai izcieš sodu vienas dalībvalsts teritorijā un kuras klātbūtne citā dalībvalstī ir pieprasīta, lai identificētu, sniegtu liecību vai citādi sniegtu palīdzību pierādījumu iegūšanai izmeklēšanai, apsūdzībai vai tiesvedībai saistībā ar noziegumiem, kuriem piemēro šo konvenciju:

a) persona brīvi sniedz apzinātu piekrišanu;

b) abu dalībvalstu atbildīgās iestādes vienojas, ievērojot nosacījumus, kurus šīs dalībvalstis uzskata par atbilstošiem.

2. Šā panta 1. daļā:

a) dalībvalstij, uz kuru persona tiek pārvesta, ir tiesības un pienākums pārvesto personu turēt apcietinājumā, ja vien tā dalībvalsts, no kuras persona tika pārvesta, nav lūgusi vai atļāvusi citādi;

b) dalībvalsts, uz kuru persona tiek pārvesta, nekavējoties izpilda savu pienākumu nogādāt personu atpakaļ tās dalībvalsts apcietinājumā, no kuras persona tika pārvesta saskaņā ar to, kā abu dalībvalstu atbildīgās iestādes vienojušās pirms tam vai kā citādi;

c) dalībvalsts, uz kuru persona tiek pārvesta, nelūdz dalībvalstij, no kuras persona tika pārvesta, uzsākt izdošanas procesu par personas atdošanu atpakaļ;

d) pārvestajai personai laiku, kas pavadīts tās dalībvalsts apcietinājumā, uz kuru persona tika pārvesta, ieskaita soda izciešanas termiņā tajā dalībvalstī, no kuras persona tika pārvesta.

37. pants. Aizsardzība

1. Pret liecinieku, ekspertu vai citu personu, kas pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma piekrīt sniegt liecību procesā vai palīdzēt izmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai tiesvedībā lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā, neuzsāk kriminālvajāšanu, to neaiztur, nesoda un nepakļauj nekādam citam personas brīvības ierobežojumam minētās dalībvalsts teritorijā saistībā ar darbībām, bezdarbību vai notiesāšanu pirms izbraukšanas no lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijas.

2. Aizsardzība, kas paredzēta 1. daļā, tiek pārtraukta, kad liecinieks, eksperts vai cita persona:

a) neskatoties uz to, ka tai bija iespēja doties prom, ir brīvprātīgi palikusi lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā pēc tam, kad pagājušas 15 secīgas dienas vai jebkāds cits periods, par kuru vienojušās dalībvalstis, no dienas, kad persona tika oficiāli informēta, ka tiesu iestādes vairs nepieprasa tās klātbūtni, vai

b) ir pametusi lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritoriju un pēc tam ir brīvprātīgi tajā atgriezusies.

38. pants. Priekšmetu, dokumentu, ierakstu vai citu pierādījumu nodošana

1. Pēc pieprasījuma lūguma saņēmēja dalībvalsts var nodot lūguma iesniedzējai dalībvalstij priekšmetus, dokumentus, ierakstus vai jebkādus citus pieprasītus pierādījumus. Ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts nepārprotami pieprasa nodot dokumentu, ierakstu vai citu pierādījumu oriģinālus, lūguma saņēmēja dalībvalsts dara visu iespējamo, lai izpildītu lūgumu.

2. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts visu saņemto nodod atpakaļ, cik drīz vien iespējams, vai, vēlākais, pēc tiesvedības beigām, ja vien lūguma saņēmēja dalībvalsts nepārprotami neatsakās no šādas nodošanas.

39. pants. Speciālās izmeklēšanas darbības

1. Ja to atļauj valsts tiesību sistēmas pamatprincipi, katra dalībvalsts savu iespēju robežās un saskaņā ar tās valsts tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem veic nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu atbilstošu kontrolētas piegādes izmantošanu, un, ja tā uzskata par vajadzīgu, par citu speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanu, piemēram, elektronisku vai cita veida novērošanu un slepenām darbībām, ko tās atbildīgās iestādes veic tās teritorijā, lai efektīvi izmeklētu un veiktu kriminālvajāšanu par noziegumiem, kuriem tā piemēro šo konvenciju.

2. Lai izmeklētu noziegumus, kuriem dalībvalstis piemēro šo konvenciju, tās tiek aicinātas, ja nepieciešams, noslēgt attiecīgus divpusējus vai daudzpusējus nolīgumus vai vienošanās par speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanu saistībā ar sadarbību starptautiskā līmenī. Šādus nolīgumus vai vienošanās noslēdz un īsteno, pilnībā ievērojot valstu suverēnās vienlīdzības principu, un tos īsteno stingri saskaņā ar šo nolīgumu vai vienošanos noteikumiem.

3. Ja nav 2. daļā minētā nolīguma vai vienošanās, lēmumus par speciālo izmeklēšanas darbību izmantošanu starptautiskā līmenī pieņem katrā gadījumā atsevišķi, un nepieciešamības gadījumā var ņemt vērā finanšu nolīgumus un vienošanās par iesaistīto dalībvalstu jurisdikcijas īstenošanu.

40. pants. Slepenās izmeklēšanas

1. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts un lūguma saņēmēja dalībvalsts var vienoties savstarpēji palīdzēt tādā noziegumu, kuriem attiecīgās dalībvalstis piemēro šo konvenciju, izmeklēšanā, kuru amatpersonas veic, izmantojot slepenu vai viltus identitāti.

2. Lēmumu par lūgumu katrā atsevišķā gadījumā pieņem lūguma saņēmējas dalībvalsts atbildīgās iestādes, pienācīgi ņemot vērā valsts tiesību aktus un procedūras. Par slepenās izmeklēšanas ilgumu, detalizētiem nosacījumiem un attiecīgo amatpersonu juridisko statusu slepenās izmeklēšanas laikā vienojas lūguma iesniedzējas valsts un lūguma saņēmējas valsts atbildīgās iestādes, pienācīgi ņemot vērā to valsts tiesību aktus un procedūras.

3. Slepenā izmeklēšana notiek saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem un procedūrām, kuras teritorijā tā tiek veikta. Iesaistīto dalībvalstu atbildīgās iestādes sadarbojas, lai nodrošinātu slepenās izmeklēšanas sagatavošanu un uzraudzību, kā arī veiktu pasākumus to amatpersonu drošībai, kuras izmanto slepenu vai viltus identitāti.

4. Šā panta 2. daļas vajadzībām katra dalībvalsts norāda atbildīgās iestādes, informējot dalībvalstu centrālās iestādes vai, ja ir izpildīti 85. panta 2. un 3. daļas nosacījumi, valsti, kas izraudzīta sniegt papildu pagaidu atbalstu.

41. pants. Apvienotās izmeklēšanas grupas

1. Pēc savstarpējas vienošanās divu vai vairāku dalībvalstu atbildīgās iestādes var veikt nepieciešamos pasākumus saskaņā ar to valstu tiesību aktiem un starptautiskajām tiesībām, lai izveidotu apvienoto izmeklēšanas grupu konkrētam mērķim un uz ierobežotu laiku, ko var pagarināt, savstarpēji vienojoties, lai veiktu kriminālizmeklēšanu vienā vai vairākās iesaistītajās dalībvalstīs.

2. Grupas sastāvu nosaka vienošanās dokumentā. Apvienoto izmeklēšanas grupu jo īpaši var izveidot, ja:

a) tam, lai dalībvalsts izmeklētu noziegumus, kuriem piemēro šo konvenciju, ir nepieciešama sarežģīta un grūta izmeklēšana, kas saistīta ar citām dalībvalstīm;

b) vairākas dalībvalstis izmeklē noziegumus, kuriem piemēro šo konvenciju, ja lietas apstākļi prasa koordinētu, saskaņotu rīcību iesaistītajās dalībvalstīs.

3. Lūgumu izveidot apvienoto izmeklēšanas grupu var izteikt jebkura no iesaistītajām dalībvalstīm. Grupu izveido vienā no tām dalībvalstīm, kurās paredzēts veikt izmeklēšanas.

4. Papildus informācijai, kas minēta attiecīgajos 24. panta noteikumos, lūgumos par apvienotās izmeklēšanas grupas izveidi iekļauj priekšlikumus par grupas sastāvu, mērķi un laiku, uz kādu kopīgā izmeklēšanas grupa tiktu izveidota.

5. Apvienotā izmeklēšanas grupa darbojas to dalībvalstu teritorijā, kuras piedalās grupā, ievērojot šādus vispārīgus nosacījumus:

a) grupas vadītājs vai vadītāji ir to atbildīgo iestāžu pārstāvji, kas piedalās kriminālizmeklēšanā un kas ir no dalībvalsts, kurā grupa darbojas;

b) grupas vadītājs vai vadītāji rīkojas savas kompetences ietvaros saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem;

c) grupa darbības veic saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā darbojas;

d) grupas dalībnieki un norīkotie dalībnieki veic savus uzdevumus a) apakšpunktā minēto personu vadībā, ņemot vērā nosacījumus, ko viņu pašu iestādes noteikušas vienošanās dokumentā par grupas izveidi;

e) dalībvalsts, kurā grupa darbojas, veic nepieciešamos organizatoriskos pasākumus, lai grupa varētu darboties.

6. Šajā pantā apvienotās izmeklēšanas grupas dalībnieki no tās dalībvalsts, kurā grupa darbojas, tiek saukti par "dalībniekiem", savukārt dalībnieki no dalībvalstīm, kas nav dalībvalsts, kurā grupa darbojas, tiek saukti par "norīkotajiem dalībniekiem".

7. Apvienotās izmeklēšanas grupas norīkotajiem dalībniekiem ir tiesības būt klāt, kad tiek veikti izmeklēšanas pasākumi dalībvalstī, kurā grupa darbojas. Tomēr grupas vadītājs īpašu iemeslu dēļ saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā grupa darbojas, var pieņemt citu lēmumu.

8. Norīkotajiem apvienotās izmeklēšanas grupas dalībniekiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā grupa darbojas, grupas vadītājs var uzticēt uzdevumu veikt noteiktus izmeklēšanas pasākumus, ja to ir apstiprinājušas dalībvalsts, kurā grupa darbojas, un norīkotājas dalībvalsts atbildīgās iestādes.

9. Ja apvienotajai izmeklēšanas grupai ir nepieciešami izmeklēšanas pasākumi kādā no dalībvalstīm, kas izveidojusi grupu, šīs dalībvalsts norīkotie dalībnieki var lūgt savas atbildīgās iestādes veikt šos pasākumus. Šie pasākumi šajā dalībvalstī tiek apsvērti saskaņā ar nosacījumiem, kas tiktu piemēroti, ja tie tiktu pieprasīti vietējā izmeklēšanā.

10. Ja apvienotajai izmeklēšanas grupai ir nepieciešama palīdzība no dalībvalsts, kas nepiedalījās grupas izveidē, vai no trešās valsts, tad tās dalībvalsts, kurā grupa darbojas, atbildīgās iestādes var lūgt palīdzību attiecīgās valsts atbildīgajām iestādēm saskaņā ar atbilstošajiem instrumentiem vai nolīgumiem.

11. Norīkotie apvienotās izmeklēšanas grupas dalībnieki saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un savas kompetences robežās grupas veiktās kriminālizmeklēšanas vajadzībām var sniegt grupai informāciju, kas ir pieejama dalībvalstī, kura viņus norīkojusi.

12. Informāciju, kuru dalībnieks vai norīkotais dalībnieks likumīgi ieguvis, esot apvienotajā izmeklēšanas grupā, un kura citādi nav pieejama iesaistīto valstu atbildīgajām iestādēm, var izmantot šādām vajadzībām:

a) vajadzībām, kuru dēļ grupa tika izveidota;

b) citu noziegumu atklāšanai, izmeklēšanai un kriminālvajāšanai, ja ir saņemta tās dalībvalsts atbildīgās iestādes iepriekšēja piekrišana, kurā informācija kļuva pieejama; un šo informāciju var neizpaust tikai gadījumos, kad tās šāda izmantošana apdraudētu kriminālizmeklēšanu minētajā dalībvalstī vai kad attiecībā uz šādu izmantošanu minētā dalībvalsts varētu atteikties no savstarpējās tiesiskās palīdzības;

c) lai novērstu tūlītējus un nopietnus draudus sabiedrības drošībai un neskarot b) apakšpunktu, ja pēc tam tiek uzsākta kriminālizmeklēšana;

d) citām vajadzībām, ciktāl par tām ir vienojušās dalībvalstis, kuras izveidoja grupu.

13. Šis pants neskar nekādus citus spēkā esošus noteikumus vai vienošanās par apvienotās izmeklēšanas grupas izveidi vai darbību.

14. Ciktāl to atļauj iesaistīto dalībvalstu tiesību akti vai jebkāda tāda juridiska instrumenta noteikumi, kas piemērojami starp šīm dalībvalstīm, tās var vienoties par pasākumiem, lai grupas darbā varētu piedalīties personas, kuras nav to dalībvalstu atbildīgo iestāžu pārstāvji, kas izveidoja apvienoto izmeklēšanas grupu. Ja vien vienošanās dokumentā nav skaidri noteikts citādi, uz šīm personām neattiecas tiesības, kas saskaņā ar šo pantu noteiktas grupas dalībniekiem vai norīkotajiem dalībniekiem.

42. pants. Pārrobežu novērošana

1. Ja vienas dalībvalsts tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas kriminālizmeklēšanas ietvaros savā valstī novēro vai nu personu, par kuru tiek uzskatīts, ka tā ir tāda nozieguma dalībniece, kuram dalībvalsts piemēro šo konvenciju, vai arī personu, par kuru ir pārliecība, ka tās novērošana ļaus identificēt vai noteikt šāda nozieguma dalībnieci, tad šīs amatpersonas var tikt pilnvarotas novērošanu turpināt citas dalībvalsts teritorijā, ja šī cita dalībvalsts ir pilnvarojusi pārrobežu novērošanu atbildē uz iepriekš iesniegtu palīdzības lūgumu. Atļaujai var būt nosacījumi.

2. Pēc pieprasījuma pārrobežu novērošanu var uzticēt tās dalībvalsts amatpersonām, kuras teritorijā tā tiek veikta.

3. Palīdzības lūgumu, kas minēts 1. daļā, nosūta katras dalībvalsts izraudzītai iestādei, kuras jurisdikcijā ir piešķirt vai pārsūtīt pieprasīto atļauju.

4. Pārrobežu novērošanu, ja to veic viena vai vairākas 1. daļā minētās amatpersonas, veic tikai ar šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

a) amatpersonas, kas veic novērošanu, ievēro šā panta noteikumus un tās dalībvalsts tiesību aktus, kuras teritorijā tās darbojas, kā arī ievēro minētās dalībvalsts atbildīgo iestāžu norādījumus;

b) amatpersonām novērošanas laikā līdzi jābūt dokumentam, kas apliecina, ka tās ir attiecīgi pilnvarotas;

c) amatpersonām, kas veic novērošanu, vienmēr jābūt spējīgām pierādīt, ka tās pilda dienesta pienākumus;

d) amatpersonas, kas veic novērošanu, tās laikā var nēsāt savus dienesta ieročus, ja vien lūguma saņēmēja dalībvalsts nav skaidri nolēmusi citādi; dienesta ieroču izmantošana ir aizliegta, izņemot likumīgas pašaizsardzības gadījumus saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem;

e) ieeja mājokļos un publiski nepieejamās vietās ir aizliegta;

f) amatpersonas, kas veic novērošanu, nedrīkst ne apturēt un nopratināt, ne arī aizturēt novērojamo personu;

g) par visām darbībām paziņo tās dalībvalsts iestādēm, kuras teritorijā tās notiek; amatpersonām, kas veic novērošanu, var pieprasīt ierasties personīgi;

h) kad to lūdz tās dalībvalsts iestādes, kuras teritorijā notiek novērošana, tās dalībvalsts iestādes, no kuras ir ieradušās amatpersonas, kas veic novērošanu, palīdz veikt izmeklēšanu, ieskaitot jebkādu tiesvedību, kas seko veiktajām darbībām.

5. Šā panta 3. daļas vajadzībām katra dalībvalsts norāda atbildīgās iestādes, informējot dalībvalstu centrālās iestādes vai, ja ir izpildīti 85. panta 2. un 3. daļas nosacījumi, valsti, kas izraudzīta sniegt papildu pagaidu atbalstu.

43. pants. Amatpersonu kriminālatbildība

Veicot darbības, kas minētas 39., 40., 41. vai 42. pantā, ja vien attiecīgās dalībvalstis nav vienojušās citādi, tās dalībvalsts amatpersonas, kas nav dalībvalsts, kurā notiek attiecīgā darbība, attiecībā uz noziegumiem, kuri izdarīti pret tām vai kurus tās ir izdarījušas, tiek uzskatītas par tās dalībvalsts amatpersonām, kurā notiek attiecīgā darbība.

44. pants. Amatpersonu civiltiesiskā atbildība

1. Ja saskaņā ar 39., 40., 41. vai 42. pantu kādas dalībvalsts amatpersonas darbojas citā dalībvalstī, pirmā minētā dalībvalsts ir atbildīga par jebkādu kaitējumu, ko šīs amatpersonas radījušas savu darbību laikā saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā notiek attiecīgās darbības.

2. Dalībvalsts, kurā tika nodarīts 1. daļā minētais kaitējums, nodrošina kompensāciju par šādu kaitējumu saskaņā ar nosacījumiem, kas piemērojami jebkādam kaitējumam, ko radījušas tās amatpersonas.

3. Dalībvalsts, kuras amatpersonas ir nodarījušas kaitējumu jebkurai personai citas dalībvalsts teritorijā, pilnībā atlīdzina šai citai dalībvalstij jebkādu kompensāciju, kas sniegta minētajai personai.

4. Neskarot tās tiesību izmantošanu vis-à-vis trešajām personām un izņemot 3. daļā noteikto, katra dalībvalsts 1. daļā paredzētajā gadījumā atturas pieprasīt atlīdzināt kaitējumu, ko radījusi cita dalībvalsts.

5. Šā panta noteikumi tiek piemēroti, ja vien attiecīgās dalībvalstis nav vienojušās citādi.

45. pants. Starptautiskā sadarbība konfiskācijas nolūkos

1. Dalībvalsts, kas ir saņēmusi lūgumu konfiscēt noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai mantu, kuras vērtība atbilst tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, kam tā piemēro šo konvenciju, tostarp legalizētu mantu, vai mantu, aprīkojumu vai citus instrumentus, kas izmantoti vai kas ir paredzēti izmantošanai šādos noziegumos, vai citu mantu, lai saskaņā ar 83. panta 3. daļu sniegtu kompensācijas cietušajiem, kas atrodas tās teritorijā, cik vien iespējams un saskaņā ar valsts tiesību aktiem:

a) iesniedz lūgumu savām atbildīgajām iestādēm, lai saņemtu konfiskācijas rīkojumu, un, ja šāds rīkojums tiek izsniegts, izpilda to, vai

b) lai to pieprasītajā apjomā īstenotu, iesniedz savām atbildīgajām iestādēm rīkojumu par konfiskāciju, ko izdevusi tiesa lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritorijā, ciktāl tas attiecas uz noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, mantu, aprīkojumu vai citiem instrumentiem, kuri atrodas lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā, kas izmantoti vai paredzēti izmantošanai noziegumos, kuriem tā piemēro šo konvenciju.

2. Pēc lūguma, ko iesniegusi cita dalībvalsts, kuras jurisdikcijā ir noziegums, kam tā piemēro šo konvenciju, lūguma saņēmēja dalībvalsts, cik vien iespējams, saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem veic pasākumus, lai identificētu, izsekotu un iesaldētu vai arestētu noziedzīgi iegūtus līdzekļus, mantu, aprīkojumu vai citus instrumentus, kas izmantoti vai paredzēti izmantošanai noziegumos, kuriem tā piemēro šo konvenciju, lai lūguma iesniedzēja dalībvalsts vai atbilstoši lūgumam saskaņā ar 1. daļu lūguma saņēmēja dalībvalsts varētu izdot rīkojumu par konfiskāciju.

3. Ja noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir daļēji vai pilnībā pārveidoti vai pārvērsti citā mantā, šajā pantā minētie pasākumi ir piemērojami šai mantai, nevis noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem.

4. Ja, lai iegādājoties mantu, ir izmantoti gan noziedzīgi iegūti līdzekļi, gan likumīgi iegūti līdzekļus, šāda manta, neskarot nekādas pilnvaras saistībā ar iesaldēšanu vai arestu, ir konfiscējama tādā apjomā, kas atbilst šādi izlietoto noziedzīgi iegūto līdzekļu novērtētajai vērtībai.

5. Uz ienākumiem vai citiem labumiem, kas gūti no noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, no mantas, par kuru noziedzīgi iegūtie līdzekļi ir pārveidoti vai pārvērsti, vai no mantas, kas daļēji iegādāta par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, attiecas arī šajā pantā minētie pasākumi tādā pašā veidā un tādā pašā apjomā kā uz noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem.

6. Piemērojot šo pantu, katra dalībvalsts pilnvaro savas tiesas vai citas atbildīgās iestādes dot rīkojumu, lai bankas, finanšu vai komerciālie dokumenti tiktu darīti pieejami vai konfiscēti. Dalībvalstis nedrīkst atteikties rīkoties saskaņā ar šās daļas noteikumiem, pamatojot to ar bankas noslēpumu.

7. Šā panta 1. daļas noteikumus var piemērot arī konfiskācijai, kas ietver prasību samaksāt naudas summu, kura atbilst noziedzīgi iegūtu līdzekļu vērtībai, ja manta, kas var tikt konfiscēta, atrodas lūguma saņēmējā dalībvalstī. Šādos gadījumos, izpildot konfiskāciju saskaņā ar 1. daļu, lūguma saņēmēja dalībvalsts, ja maksājums netiek saņemts, var izpildīt prasību par jebkuru šim nolūkam pieejamu mantu.

8. Dalībvalstis var sadarboties, ciktāl to pieļauj to attiecīgie valsts tiesību akti, ar tām dalībvalstīm, kuras pieprasa veikt konfiskācijai līdzvērtīgus pasākumus, kuru rezultātā tiek atņemta manta un kuri nav kriminālsankcijas, ciktāl šādus pasākumus nosaka lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesu iestāde saistībā ar noziegumiem, kuriem tā piemēro šo konvenciju, ar nosacījumu, ka ir konstatēts, ka manta ir noziedzīgi iegūti līdzekļi vai cita manta, kā minēts 3.-5. daļā.

9. Papildus 25. pantā norādītajai informācijai lūgumos, kas iesniegti saskaņā ar šo pantu, tiek iekļauts:

a) lūguma, kas attiecas uz 1. daļas a) apakšpunktu, gadījumā, tāds konfiscējamās mantas vai aktīvu apraksts un faktu izklāsts, uz kuru atsaucas lūguma iesniedzēja dalībvalsts, kas ir pietiekams, lai lūguma saņēmēja dalībvalsts varētu pieprasīt rīkojumu saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem;

b) lūguma, kas attiecas uz 1. daļas b) apakšpunktu, gadījumā likumīga kopija konfiskācijas rīkojumam, uz kuru balstās lūgums, ko izdevusi lūguma iesniedzēja dalībvalsts, faktu un informācijas izklāsts par apmēru, kādā tiek pieprasīta lūguma izpilde;

c) lūguma, kas attiecas uz 2. daļu, gadījumā, to faktu izklāsts, uz kuriem atsaucas lūguma iesniedzēja dalībvalsts, un pieprasīto darbību apraksts.

10. Lēmumus vai darbības, kas paredzētas 1. un 2. daļā, lūguma saņēmēja dalībvalsts pieņem saskaņā ar valsts tiesību aktiem un procesuālajiem noteikumiem vai jebkuru pastāvošu divpusēju vai daudzpusēju konvenciju, nolīgumu vai vienošanos ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti.

11. Šā panta noteikumus nedrīkst interpretēt tā, ka tie skartu trešo pušu, kuras rīkojas godprātīgi, tiesības.

46. pants. Restitūcija

1. Pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma un, neskarot trešo personu, kuras rīkojas godprātīgi, tiesības, lūguma saņēmēja dalībvalsts, ciktāl to atļauj tās valsts tiesību akti, lūguma iesniedzējas dalībvalsts rīcībā var nodot arestētu vai konfiscētu mantu, kas iegūta, veicot noziegumu, kuram iesaistītās dalībvalstis piemēro šo konvenciju. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts var nolemt mantu atdot atpakaļ tās likumīgajiem īpašniekiem.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts, nododot priekšmetus, dokumentus, ierakstus vai pierādījumus, pirms vai pēc to nodošanas lūguma iesniedzējai dalībvalstij var atteikties no to atdošanas atpakaļ, ja tādējādi tiek atvieglota šo priekšmetu, dokumentu, ierakstu vai pierādījumu restitūcija likumīgajam īpašniekam.

47. pants. Konfiscēto līdzekļu realizācija, tostarp restitūcija vai sadale

1. Noziedzīgi iegūtos līdzekļus vai mantu, ko dalībvalsts konfiscējusi saskaņā ar 45. pantu, šī dalībvalsts realizē saskaņā ar valsts tiesību aktiem un administratīvajām procedūrām.

2. Rīkojoties pēc citas dalībvalsts lūguma saskaņā ar 45. pantu, dalībvalstis, ciktāl to pieļauj valsts tiesību akti, un, ja tas tiek pieprasīts, prioritāri apsver to, ka lūguma iesniedzējai dalībvalstij tiktu atdoti atpakaļ konfiscētie noziedzīgi iegūtie līdzekļi vai manta, vai vērtība, kas atbilst minētajiem līdzekļiem vai mantai, lai lūguma iesniedzēja dalībvalsts varētu nodrošināt kompensāciju cietušajiem noziegumos, kuriem dalībvalstis piemēro šo konvenciju, vai atdot atpakaļ šādus noziedzīgi iegūtus līdzekļus vai mantu to likumīgajiem īpašniekiem.

3. Rīkojoties pēc citas dalībvalsts lūguma saskaņā ar 45. pantu, dalībvalsts var īpaši apsvērt tādu nolīgumu vai vienošanos noslēgšanu, kas ir par šādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai mantas, vai naudas līdzekļu, kuri iegūti no šādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai mantas pārdošanas, regulāru vai katrā gadījumā atsevišķu sadali ar citām dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem vai administratīvajām procedūrām.

48. pants. Tiesvedības nodošana

Dalībvalstis var apsvērt iespēju nodot tiesvedību citai dalībvalstij, lai īstenotu kriminālvajāšanu par noziegumu, kuram tās piemēro šo konvenciju, ja tiek uzskatīts, ka šāda nodošana ir pareizas tiesvedības interesēs, jo īpaši gadījumos, kad ir iesaistītas vairākas jurisdikcijas.

IV DAĻA. IZDOŠANA

49. pants. IV daļas darbības joma

1. Šīs daļas noteikumi attiecas uz noziegumiem, uz kuriem attiecas šī konvencija, ja persona, par kuru dalībvalsts iesniegusi izdošanas lūgumu, atrodas lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā.

2. Neskarot 51. pantu, izdošanu nodrošina, ja gan saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts, gan lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem par attiecīgo noziegumu ir paredzēta brīvības atņemšana uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu. Ja persona ir notiesāta lūguma iesniedzējā dalībvalstī un tai ir piespriests cietumsods, atlikušais izciešamais sods ir vismaz seši mēneši.

3. Ja izdošanas lūgumā ietverti vairāki atsevišķi noziegumi un ja vismaz viens no šiem noziegumiem ir tāds, kura dēļ var piemērot izdošanu saskaņā ar šo konvenciju, un ja uz dažiem no šiem noziegumiem neattiecas šī konvencija, lūguma saņēmēja dalībvalsts var piemērot šā panta noteikumus arī attiecībā uz noziegumiem, uz kuriem šī konvencija neattiecas.

4. Ikviens noziegums, kam dalībvalstis piemēro šo konvenciju, ir uzskatāms par iekļautu jebkādā starp šīm dalībvalstīm piemērojamā izdošanas līgumā kā tāds noziegums, kura dēļ var piemērot izdošanu. Dalībvalstis apņemas ikvienā starp tām noslēdzamā izdošanas līgumā šādus noziegumus iekļaut kā noziegumus, kuru dēļ var piemērot izdošanu.

50. pants. Izdošanas tiesiskais pamats

Ja dalībvalsts, kura ir noteikusi, ka, lai nodrošinātu izdošanu, ir jābūt attiecīgam līgumam, saņem izdošanas lūgumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav līguma par izdošanu, attiecībā uz jebkuru noziegumu, uz kuru attiecas šī konvencija, tā par izdošanas tiesisko pamatu uzskata šo konvenciju.

51. pants. Atteikuma iemesli

1. Izdošanu atsaka, ja:

a) lūguma saņēmējai dalībvalstij ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka lūgums ir iesniegts, lai veiktu kriminālvajāšanu vai sodītu personu tās rases, dzimuma, ādas krāsas, garīgās vai fiziskās invaliditātes, seksuālās orientācijas, reliģijas, tautības, etniskās izcelsmes, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālajai grupai dēļ, vai ka lūguma izpilde varētu kaitēt šīs personas stāvoklim kāda iepriekš minētā iemesla dēļ;

b) lūgums attiecas uz noziegumu, par kuru saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem var tikt piespriests nāvessods, izņemot, ja saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem:

i) lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz ticamas, pietiekamas un reālas garantijas vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts to pieprasa, piekrīt nosacījumam, kas apmierina lūguma saņēmējas dalībvalsts prasības, ka nāvessods netiks piespriests, vai

ii) kad tas ir iespējams saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem, ja nāvessods jau ir piespriests, lūguma iesniedzēja dalībvalsts sniedz ticamas, pietiekamas un reālas garantijas vai, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts to pieprasa, piekrīt nosacījumam, kas apmierina lūguma saņēmējas dalībvalsts prasības, ka nāvessods netiks izpildīts;

c) lūguma saņēmēja dalībvalsts jau ir pieņēmusi galīgo spriedumu par personu, kuras izdošana tiek lūgta, par noziegumu, kura pamatā ir tā pati nelikumīgā darbība;

d) ir pietiekami iemesli uzskatīt, ka persona, kuras izdošana ir lūgta, lūguma iesniedzējā dalībvalstī tiks pakļauta spīdzināšanai vai saskarsies ar cita veida cietsirdīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu, tiesību uz taisnīgu tiesu smagu pārkāpumu vai citiem smagiem cilvēka pamattiesību pārkāpumiem saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem.

2. Izdošanu var atteikt, ja:

a) meklētajai personai faktiski draudētu mūža ieslodzījums bez nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas vai beztermiņa sods;

b) meklētā persona ir jātiesā kompetentā starptautiskā tiesā vai tribunālā, kuru ir atzinusi lūguma saņēmēja dalībvalsts;

c) meklētā persona par noziegumu, kura pamatā ir tā pati nelikumīgā darbība, ir galīgi notiesāta kompetentā starptautiskā tiesā vai tribunālā, kura jurisdikciju ir atzinusi lūguma saņēmēja dalībvalsts vai cita valsts;

d) lūguma saņēmējas dalībvalsts atbildīgās iestādes pret personu, kuras izdošana tiek lūgta, ir uzsākušas tiesvedību saistībā ar iespējamu noziegumu, kura pamatā ir tā pati nelikumīgā darbība, par kuru tiek lūgta izdošana;

e) lūgums ir iesniegts lūguma iesniedzējas dalībvalsts ārkārtas vai ad hoc tiesas vai tribunāla vārdā, ja vien lūguma iesniedzējas dalībvalsts atbildīgās iestādes nesniedz pietiekamas garantijas, ka spriedumu izdos tiesa, kas parasti saskaņā ar tiesu administrācijas noteikumiem ir pilnvarota pieņemt lēmumu krimināllietās;

f) lūguma saņēmēja dalībvalsts vienlaikus ir saņēmusi lūgumus no vairāk nekā vienas valsts vai kompetentas starptautiskās krimināltiesas vai tribunāla, un ir apmierinājusi vienu no šiem lūgumiem;

g) lūgums neatbilst šīs konvencijas noteikumiem;

h) meklētās personas nodošana var radīt ārkārtīgi nopietnas sekas šai personai, jo īpaši personas vecuma vai veselības stāvokļa dēļ;

i) neskarot 11. pantu, saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem noziegumam ir iestājies noilgums, ja vien tas nav pretrunā starptautiskajiem tiesību aktiem;

j) lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka lūguma izpilde var apdraudēt tās suverenitāti, drošību, sabiedrisko kārtību vai citas būtiskas intereses;

3. Pirms lūguma atteikšanas saskaņā ar šo pantu vai tā izpildes atlikšanas saskaņā ar 54. panta 3. daļu lūguma saņēmēja dalībvalsts attiecīgā gadījumā apspriežas ar lūguma iesniedzēju dalībvalsti, lai apsvērtu, vai izdošanu var atļaut saskaņā ar tādiem noteikumiem un nosacījumiem, kādus tā uzskata par nepieciešamiem. Ja lūguma iesniedzēja dalībvalsts piekrīt izdošanai saskaņā ar šādiem nosacījumiem, tā tos ievēro.

52. pants. Specialitātes princips

1. Pret izdoto personu nedrīkst veikt kriminālvajāšanu, šai personai nedrīkst piespriest sodu vai šo personu nedrīkst aizturēt, lai izpildītu sodu vai aizturēšanas orderi par jebkādu noziegumu, kas izdarīts pirms šīs personas izdošanas, izņemot to noziegumu, par kuru persona ir izdota, un tāpat arī nedrīkst ierobežot šīs personas personisko brīvību jebkādu citu iemeslu dēļ, ja vien tie nav turpmāk nosauktie gadījumi:

a) ja dalībvalsts, kas izdevusi meklēto personu, tam piekrīt. Piekrišanas lūgumu iesniedz, pievienojot 56. pantā minētos dokumentus un jebkādu papildu informāciju, ko pieprasa meklēto personu izdevusī dalībvalsts. Atbrīvojumu no specialitātes principa var piešķirt noziegumiem, kuru dēļ varētu piemērot izdošanu saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem vai saskaņā ar jebkādu citu līgumu, kas piemērojams abām dalībvalstīm, vai saskaņā ar starptautisko tiesību vai valstu tiesību aktu principiem, ja lūguma saņēmējai dalībvalstij tas ir pieņemami;

b) ja persona pēc tam, kad tai ir bijusi iespēja atstāt tās lūguma iesniedzējas dalībvalsts teritoriju, kurai šī persona tika izdota, to nav izdarījusi 45 dienu laikā pēc šīs personas galīgās atbrīvošanas vai ja šī persona ir atgriezusies minētajā teritorijā pēc tās pamešanas.

2. Neatkarīgi no 1. daļas lūguma iesniedzēja dalībvalsts var veikt jebkādus nepieciešamos pasākumus, lai izraidītu personu no savas teritorijas, vai jebkādus pasākumus, kas nepieciešami saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ieskaitot tiesvedību in absentia, lai novērstu jebkādas tiesiskas sekas noilguma dēļ.

3. Ja tiesvedības gaitā tiek mainīts inkriminētā nozieguma apraksts, pret izdoto personu tiek veikta kriminālvajāšana vai tā tiek notiesāta tikai tiktāl, ciktāl nozieguma jaunais apraksts liecina, ka izdotās personas iespējamā nelikumīgā darbība ir noziegums, kas pieļauj izdošanu.

53. pants. Atkārtota izdošana trešajai valstij

Izņemot 52. panta 1. daļas b) apakšpunktā paredzētos gadījumus, lūguma iesniedzēja dalībvalsts bez lūguma saņēmējas dalībvalsts piekrišanas nenodod citai dalībvalstij vai trešajai valstij personu, kas izdota lūguma iesniedzējai dalībvalstij un ko šī dalībvalsts vai trešā valsts meklē saistībā ar noziegumiem, kas izdarīti pirms šīs personas izdošanas. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var lūgt uzrādīt 56. panta 2. daļā noteiktos dokumentus.

54. pants. Pilsoņu izdošana

1. Izdošana var tikt atteikta pilsonības dēļ. Ja izdošana tiek atteikta šī iemesla dēļ, piemēro 14. pantu.

2. Kad vien dalībvalstij saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atļauts izdot vai citādi nodot kādu no tās pilsoņiem tikai ar nosacījumu, ka persona tiks atdota atpakaļ šai dalībvalstij, lai tajā izciestu sodu, kas piespriests iztiesāšanā vai tiesvedībā, kuras dēļ tika lūgta personas izdošana vai nodošana, un dalībvalsts, kura lūdz personas izdošanu, piekrīt šim un citiem noteikumiem, ko attiecīgās dalībvalstis uzskata par atbilstošiem, šāda izdošana vai nodošana ar nosacījumiem ir pietiekama, lai izpildītu 14. pantā noteiktās saistības.

3. Ja soda izpildei lūgtā izdošana tiek atteikta tādēļ, ka meklētā persona ir lūguma saņēmējas dalībvalsts pilsonis, lūguma saņēmēja dalībvalsts, ja to atļauj valsts tiesību akti, pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma izpilda sodu, kas piespriests saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem, vai tā atlikušo daļu saskaņā ar 75.-79. pantu.

55. pants. Lūguma izpilde

1. Izdošanas lūguma izpildei tiek piemēroti nosacījumi, kas paredzēti lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos.

2. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts atsaka izdošanas lūgumu pilnīgi vai daļēji vai ja tā atliek lūguma izpildi, lūguma iesniedzējai dalībvalstij attiecīgā gadījumā paziņo atteikuma vai atlikšanas iemeslus.

56. pants. Lūgums un tam pievienojamie dokumenti

1. Izdošanas lūgums tiek iesniegts rakstiski, ievērojot nosacījumus, kas ļauj lūguma saņēmējai dalībvalstij noteikt tā autentiskumu.

2. Izdošanas lūgumā iekļauj vai tam pievieno:

a) meklētās personas aprakstu kopā ar jebkādu citu informāciju, kas var palīdzēt noteikt šīs personas identitāti, pilsonību un atrašanās vietu;

b) attiecīgo tiesību aktu normas, kas definē noziegumu, vai, ja nepieciešams, to tiesību aktu izklāstu, kas attiecas uz noziegumu, un sodu, kas var tikt piespriests par noziegumu;

c) ja persona tiek apsūdzēta noziegumā, tiesas vai citas atbildīgās tiesu iestādes izdotu personas aresta orderi vai apliecinātu šī ordera kopiju, tā nozieguma izklāstu, par kuru tiek lūgta izdošana, un aprakstu darbībām vai bezdarbībai, kas veido iespējamo noziegumu, tostarp norādot tā izdarīšanas laiku un vietu;

d) ja persona ir notiesāta par noziegumu, tā nozieguma izklāstu, par kuru tiek lūgta izdošana, un aprakstu darbībām vai bezdarbībai, kas veido noziegumu, tostarp norādot tā izdarīšanas laiku un vietu, kā arī spriedumu vai jebkādu citu dokumentu, kurā izklāstīts notiesājošais spriedums un piespriestais sods, tas, ka sods ir izpildāms, un atlikušā izciešamā soda ilgums;

e) ja persona par noziegumu ir notiesāta šīs personas prombūtnē, papildus d) apakšpunktā minētajiem dokumentiem, izklāstu par jebkādām procesuālajām prasībām, garantijām vai citiem juridiskiem līdzekļiem, kas pieejami šīs personas aizstāvībai, ieskaitot visas tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu vai pārsūdzību šīs personas klātbūtnē;

f) ja persona ir notiesāta par noziegumu, bet sods nav piespriests, tā nozieguma izklāstu, par kuru tiek lūgta izdošana, aprakstu darbībām vai bezdarbībai, kas veido noziegumu, dokumentu, kurā izklāstīts notiesājošais spriedums, un paziņojumu, kas apliecina, ka ir nodoms sodu piespriest;

g) jebkādu citu informāciju un/vai pierādījumus, kā to nosaka lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību akti.

3. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts uzskata, ka ar informāciju, kas sniegta, lai pamatotu izdošanas lūgumu, nepietiek, lai pieņemtu lēmumu, tā var pieprasīt, lai tās noteiktā pamatotā termiņā tiktu sniegta papildu informācija.

57. pants. Izdošanas lūguma konfidencialitāte

Lūguma saņēmēja dalībvalsts saglabā lūguma fakta un būtības konfidencialitāti, izņemot tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams lūguma izpildei. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts nespēj izpildīt konfidencialitātes prasību, tā nekavējoties informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti. Lūguma iesniedzēja dalībvalsts nosaka, vai lūgums, neskatoties uz iepriekš minēto, ir jāizpilda.

58. pants. Pretrunīgi lūgumi

1. Ja izdošanu vai nodošanu vai nu par vienu un to pašu noziegumu, vai par dažādiem noziegumiem vienlaikus lūdz vairāk nekā viena dalībvalsts vai kompetentā starptautiskā krimināltiesa vai tribunāls, lūguma saņēmēja dalībvalsts pieņem lēmumu, ņemot vērā jebkādas saistības attiecībā uz jurisdikcijas prioritāti saskaņā ar tādu starptautisku juridisku instrumentu, kas ir saistošs lūguma saņēmējai dalībvalstij.

2. Ja šādu saistību nav, lūguma saņēmēja dalībvalsts pieņem lēmumu, ņemot vērā visus būtiskos apstākļus, piemēram, noziegumu relatīvo smagumu un izdarīšanas vietu, attiecīgos lūgumu datumus, meklētās personas pilsonību, cietušā vai cietušo pilsonību, kā arī iespēju vēlāk veikt izdošanu citai dalībvalstij.

59. pants. Pagaidu apcietinājums

1. Ja lūguma saņēmēja dalībvalsts ir pārliecinājusies, ka apstākļi to pamato un ka tas ir steidzami, pēc lūguma iesniedzējas dalībvalsts lūguma tā var aizturēt personu, kuras izdošana tiek lūgta un kura atrodas tās teritorijā, vai veikt citus atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu šīs personas klātbūtni izdošanas procedūrā.

2. Pagaidu apcietinājuma lūgumā ietver:

a) informāciju, kas minēta 56. panta 2. daļas a)-c) apakšpunktā, ja tā ir nepieciešama saskaņā ar lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktiem;

b) noziedzīgā nodarījuma, kas ir iemesls lūgumam, un tā pamatā esošo faktu aprakstu;

c) paziņojumu par 56. pantā minēto dokumentu esību;

d) paziņojumu, ka sekos oficiāls lūgums par meklētās personas izdošanu.

3. Lūguma saņēmēja dalībvalsts bez nepamatotas kavēšanās informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti par pagaidu apcietinājuma lūguma izskatīšanas rezultātiem.

4. Pagaidu apcietinājums tiek izbeigts, ja 60 dienu laikā pēc tam, kad meklētā persona tika apcietināta, lūguma saņēmēja dalībvalsts nav saņēmusi oficiālu lūgumu par izdošanu. Personu jebkurā laikā var atbrīvot uz laiku, un tādā gadījumā lūguma saņēmēja dalībvalsts veic jebkādus pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai novērstu meklētās personas aizbēgšanu.

5. Pagaidu apcietinājuma izbeigšana saskaņā ar 4. daļu neierobežo attiecīgās personas atkārtotu apcietināšanu un tai sekojošu izdošanu, ja lūguma saņēmēja dalībvalsts vēlāk saņem oficiālu izdošanas lūgumu.

60. pants. Aizturēšanas termiņa vērā ņemšana

Lūguma iesniedzēja dalībvalsts tiek mudināta, cik vien iespējams saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ņemt vērā visus aizturēšanas termiņus, kas izriet no izdošanas lūguma izpildes lūguma saņēmējā dalībvalstī, kad tiek noteikts kopējais aizturēšanas termiņš lūguma iesniedzējā dalībvalstī, izpildot brīvības atņemšanas sodu vai aizturēšanas rīkojumu.

61. pants. Izdodamās personas nodošana

1. Ja lūgumam piekrīt, lūguma iesniedzēja dalībvalsts un lūguma saņēmēja dalībvalsts apspriežas un vienojas par nodošanas vietu un datumu. Lūguma iesniedzēju dalībvalsti informē par laiku, uz cik ilgu meklētā persona nodošanas nolūkā tika aizturēta.

2. Ievērojot 3. daļas noteikumus, ja meklētā persona nav tikusi nodota noteiktajā datumā, personu var atbrīvot, kad pagājušas 30 dienas pēc noteiktā datuma, un jebkurā gadījumā persona tiek atbrīvota, kad pagājušas 45 dienas, ja vien lūguma saņēmēja dalībvalsts nav noteikusi citādi. Lūguma saņēmēja dalībvalsts var atteikties izdot personu par to pašu noziegumu.

3. Ja kādai dalībvalstij nodot vai pārņemt izdodamo personu neļauj apstākļi, kas ir ārpus tās kontroles, tā par to informē otru dalībvalsti. Attiecīgās dalībvalstis apspriežas un var vienoties par jaunu nodošanas datumu, un tiek piemēroti 2. daļas noteikumi.

62. pants. Atlikta vai īslaicīga nodošana

1. Lūguma saņēmēja dalībvalsts pēc lēmuma pieņemšanas par izdošanas lūgumu var atlikt meklētās personas nodošanu, lai šī dalībvalsts varētu veikt meklētās personas kriminālvajāšanu vai, ja persona jau ir notiesāta, lai persona varētu izciest sodu, kurš piespriests šīs dalībvalsts teritorijā par noziegumu, kas nav noziegums, par kuru tiek lūgta izdošana.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts tā vietā, lai atliktu nodošanu, var meklēto personu lūguma iesniedzējai dalībvalstij nodot uz laiku saskaņā ar nosacījumiem, kas nosakāmi, dalībvalstīm savstarpēji vienojoties.

63. pants. Vienkāršota izdošanas procedūra

Ja meklētās personas izdošanu nepārprotami neizslēdz lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību akti un ar nosacījumu, ka meklētā persona piekrīt izdošanai saskaņā ar procedūru, kas noteikta lūguma saņēmējas dalībvalsts tiesību aktos, lūguma saņēmēja dalībvalsts var atļaut izdošanu, izmantojot vienkāršotu procedūru.

64. pants. Mantas nodošana

1. Lūguma saņēmēja dalībvalsts, ciktāl tas ir atļauts saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem un ja to prasījusi lūguma iesniedzēja dalībvalsts, arestē un nodod mantu:

a) kas varētu tikt pieprasīta kā pierādījums vai

b) kas iegūta nozieguma rezultātā un kas apcietināšanas brīdī ir bijusi meklētās personas īpašumā vai ir atklāta vēlāk.

2. Mantu, kas minēta 1. daļā, var nodot arī tad, ja atļautā izdošana nevar tikt īstenota tādēļ, ka meklētā persona ir mirusi, pazudusi vai izbēgusi.

3. Ja 1. daļā minētā manta lūguma saņēmējas dalībvalsts teritorijā tiek arestēta vai konfiscēta, lūguma saņēmēja dalībvalsts saistībā ar notiekošu kriminālprocesu šo mantu var īslaicīgi aizturēt vai nodot ar noteikumu, ka tā tiks atdota atpakaļ.

4. Visas tiesības, ko lūguma saņēmēja dalībvalsts vai trešās personas, kas rīkojas labā ticībā, ir ieguvušas attiecībā uz 1. daļā minēto mantu, tiek saglabātas saskaņā ar procedūrām, kādas paredz valsts tiesību akti. Ja šādas tiesības pastāv, lūguma iesniedzēja dalībvalsts tiesvedības beigās šo mantu, cik ātri vien iespējams un bez maksas, atdod atpakaļ lūguma saņēmējai dalībvalstij.

65. pants. Izdodamo un izdoto personu tranzīts

1. Ja persona dalībvalstij ir jāizdod caur citas dalībvalsts teritoriju, dalībvalsts, uz kuru persona ir jāizdod, rakstiski lūdz šai citai dalībvalstij atļauju minētās personas tranzītam, šķērsojot tās teritoriju. Tas neattiecas uz situāciju, kad tiek izmantots gaisa transports un nav plānota nosēšanās šīs citas dalībvalsts teritorijā.

2. Saņemot šādu lūgumu, lūguma saņēmēja dalībvalsts to apstrādā saskaņā ar šīs valsts tiesību aktos noteikto procedūru. Lūguma saņēmēja dalībvalsts lūgumu izpilda ātri, ja vien tas neskar tās būtiskas intereses.

3. Tranzīta dalībvalsts nodrošina, ka pastāv tādas tiesību normas, kas ļautu minēto personu tranzīta laikā paturēt apcietinājumā.

4. Gadījumā, ja dalībvalstī notiek neplānota nosēšanās, šī dalībvalsts pēc pavadošās amatpersonas lūguma var paturēt personu apcietinājumā uz laiku saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem, līdz tiek saņemts tranzīta lūgums saskaņā ar 1. daļu.

5. Izdotās personas tranzītu nedrīkst veikt, šķērsojot tādu teritoriju, par kuru ir pamats uzskatīt, ka tajā var tikt apdraudēta minētās personas dzīvība, vai ja pastāv augsts risks, ka personas tiesības tiks pārkāptas rases, dzimuma, ādas krāsas, garīgās vai fiziskās invaliditātes, seksuālās orientācijas, reliģijas, tautības, etniskās izcelsmes, politisko uzskatu vai piederības noteiktai sociālai grupai dēļ.

6. Dalībvalsts var noraidīt lūgumu atļaut pilsoņa tranzītu, šķērsojot tās teritoriju.

V DAĻA. NOTIESĀTO PERSONU NODOŠANA

66. pants. V daļas darbības joma un ar notiesāto personu nodošanu saistītās definīcijas

1. Ja vien iespējams un saskaņā ar valsts tiesību pamatprincipiem persona, kas notiesāta kādā dalībvalstī par noziegumu, kuram šī dalībvalsts piemēro šo konvenciju, var tikt nodota citai dalībvalstij, lai tajā izciestu šai personai piespriesto sodu. Nodošana ir iespējama arī tad, ja sods piespriests par noziegumu, kuram piemēro šo konvenciju, kopā ar citiem noziegumiem.

2. Šajā konvencijas daļā:

a) "soda izpildes dalībvalsts" ir dalībvalsts, kurai notiesātā persona var tikt vai ir tikusi nodota soda izciešanai;

b) "spriedums" ir tiesas lēmums vai rīkojums, ar kuru tiek piespriests sods, attiecībā uz kuru vairs nav pieejami parastie tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tāpēc tas ir galīgs;

c) "sods" ir jebkurš sods vai līdzeklis, kurš ietver brīvības atņemšanu, ko piespriedusi tiesa par tāda nozieguma izdarīšanu, uz kuru attiecas šī konvencija;

d) ^"notiesājusī dalībvalsts" ir dalībvalsts, kurā tika piespriests sods.

67. pants. Nodošanas nosacījumi

1. Nodošanu var lūgt notiesājusī dalībvalsts vai soda izpildes dalībvalsts.

2. Notiesātā persona par nodošanu saskaņā ar šo konvenciju var interesēties vai nu pie notiesājušās dalībvalsts, vai pie soda izpildes dalībvalsts.

3. Notiesāto personu var nodot saskaņā ar šo konvenciju tikai tad, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a) attiecīgā gadījumā persona ir soda izpildes dalībvalsts pilsonis saskaņā ar 9. pantu;

b) spriedums ir galīgs;

c) nodošanas lūguma saņemšanas brīdī notiesātajai personai vēl ir jāizcieš vismaz seši mēneši no tai piespriestā soda, vai arī sods ir nenoteikts;

d) neskarot 71. un 72. pantu, nodošanai piekrīt notiesātā persona vai tās likumīgais pārstāvis, ja notiesājusī dalībvalsts vai soda izpildes dalībvalsts uzskata to par nepieciešamu, ņemot vērā notiesātās personas vecumu vai fizisko vai garīgo stāvokli;

e) notiesājusī dalībvalsts un soda izpildes dalībvalsts piekrīt nodošanai.

4. Izņēmuma gadījumos dalībvalstis var vienoties par nodošanu arī tad, ja notiesātajai personai izciešamā soda laiks ir īsāks par 3. daļas c) apakšpunktā norādīto;

5. Ja dalībvalsts, kura ir noteikusi, ka, lai nodrošinātu notiesāto personu nodošanu, ir jābūt attiecīgam līgumam, saņem notiesātās personas nodošanas lūgumu no citas dalībvalsts, ar kuru tai nav līguma par notiesāto personu nodošanu, attiecībā uz noziegumiem, kuriem lūguma saņēmēja dalībvalsts piemēro šo konvenciju, tā par notiesāto personu nodošanas tiesisko pamatu uzskata šo konvenciju.

68. pants. Pienākums sniegt informāciju

1. Notiesājusī dalībvalsts par šīs konvencijas daļas būtību informē ikvienu notiesāto personu, uz kuru var attiekties šī konvencija.

2. Ja notiesātā persona ir izteikusi interesi notiesājušajai dalībvalstij par iespēju tikt nodotai saskaņā ar šo konvenciju, notiesājusī dalībvalsts soda izpildes dalībvalsti par to informē, cik drīz vien iespējams pēc tam, kad spriedums kļuvis galīgs.

3. Šī informācija ietver:

a) notiesātās personas vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu un vietu un attiecīgā gadījumā pilsonību saskaņā ar 9. pantu;

b) ja tāda ir, notiesātās personas adresi soda izpildes dalībvalstī;

c) to faktu izklāstu, ar kuriem pamatots sods;

d) soda veidu, ilgumu un sākuma datumu;

e) jau izciestā soda laiku un jebkādus citus atskaitījumus no soda, kas veicami saskaņā ar notiesājušās dalībvalsts tiesību aktiem;

f) ja ir nepieciešams, paziņojumu, ka nodošanas lūgums ir iesniegts saskaņā ar šo konvenciju.

4. Ja notiesātā persona ir izteikusi interesi soda izpildes dalībvalstij par iespēju tikt nodotai saskaņā ar šo konvenciju, notiesājusī dalībvalsts pēc soda izpildes dalībvalsts pieprasījuma nodrošina šai dalībvalstij 3. daļā minēto informāciju.

5. Notiesātā persona tiek rakstiski informēta par jebkādu darbību, ko veikusi notiesājusī dalībvalsts vai soda izpildes dalībvalsts saskaņā ar šā panta noteikumiem, kā arī par jebkādu lēmumu, ko saistībā ar nodošanas lūgumu ir pieņēmusi kāda no dalībvalstīm.

69. pants. Lūgumi, atbildes un pievienojamie dokumenti

1. Nodošanas lūgumi un atbildes uz tiem tiek sagatavoti rakstveidā.

2. Lūguma saņēmēja dalībvalsts nekavējoties informē lūguma iesniedzēju dalībvalsti par savu lēmumu piekrist vai nepiekrist lūgtajai nodošanai, un pēc pieprasījuma par atteikuma iemesliem, kad vien tas ir iespējams un ir atbilstoši.

3. Ja notiesājusī dalībvalsts to pieprasa, soda izpildes dalībvalsts nodrošina:

a) dokumentu vai paziņojumu, kurā ir norādīts, ka notiesātā persona ir soda izpildes dalībvalsts pilsonis attiecīgā gadījumā saskaņā ar 9. pantu;

b) kopiju tādiem soda izpildes dalībvalsts valsts tiesību aktiem, kas noteic, ka darbības vai bezdarbība, kuras dēļ notiesājušajā dalībvalstī tika piespriests sods, ir noziegums saskaņā ar soda izpildes dalībvalsts tiesību aktiem vai tiktu uzskatīta par noziegumu, ja tas tiktu izdarīts tās teritorijā;

c) informāciju par to, kā sods tiks izpildīts nodošanas gadījumā, un attiecīgā gadījumā attiecīgajiem valsts tiesību aktu noteikumiem par sodu turpināšanu vai noteikšanu;

d) informāciju par nosacītu vai priekšlaicīgu atbrīvošanu un attiecīgajiem valsts tiesību aktu noteikumiem.

4. Ja ir lūgta nodošana, notiesājusī dalībvalsts iesniedz soda izpildes dalībvalstij šādus dokumentus, ja vien lūguma saņēmēja dalībvalsts jau nav norādījusi, ka tā nepiekritīs nodošanai:

a) apliecinātu sprieduma kopiju un kopiju tiem valsts tiesību aktiem, uz kuriem spriedums balstīts;

b) paziņojumu, kurā norādīts jau izciestā soda ilgums, tostarp informācija par jebkādu pirmstiesas apcietinājumu, atbrīvošanu un jebkādu citu faktoru, kas attiecas uz soda izpildi;

c) neskarot 71. un 72. daļā noteikto, rakstisku deklarāciju, kas ietver piekrišanu nodošanai, kā minēts 67. panta 3. daļas d) apakšpunktā;

d) ja nepieciešams, visus medicīniskos vai sociālos ziņojumus par notiesāto personu, informāciju par ārstēšanu notiesājušajā dalībvalstī un jebkādu ieteikumu par turpmāko ārstēšanu soda izpildes dalībvalstī.

5. Jebkura dalībvalsts, pirms tā iesniedz nodošanas lūgumu vai pieņem lēmumu piekrist vai nepiekrist nodošanai, var pieprasīt jebkuru no 3. vai 4. daļā minētajiem dokumentiem vai paziņojumiem.

70. pants. Piekrišana un tās pārbaude

1. Notiesājusī dalībvalsts nodrošina, ka persona, kurai ir jāpiekrīt nosūtīšanai saskaņā ar 67. panta 3. daļas d) apakšpunktu, to dara brīvprātīgi un pilnībā apzinoties juridiskās sekas. Procedūru, ar kādu šāda piekrišana ir dodama, reglamentē notiesājušās dalībvalsts tiesību akti.

2. Notiesājusī dalībvalsts sniedz iespēju soda izpildes dalībvalstij pārbaudīt, vai piekrišana ir dota saskaņā ar 1. daļā minētajiem nosacījumiem; šai pārbaudei notiekot ar konsulārās amatpersonas vai citas amatpersonas, par kuru panākta vienošanās ar soda izpildes dalībvalsti, starpniecību.

71. pants. Personas, kuras ir pametušas notiesājušo dalībvalsti

1. Ja vienas dalībvalsts pilsonis kādas citas dalībvalsts teritorijā ir notiesāts, notiesājusī dalībvalsts var lūgt viņa pilsonības valsti pārņemt soda izpildi šādos apstākļos:

a) ja attiecīgā persona ir aizbēgusi uz savas pilsonības valsti vai kā citādi atgriezusies tajā, zinot par kriminālprocesu, kas pret viņu uzsākts notiesājušajā dalībvalstī, vai

b) ja attiecīgā persona ir aizbēgusi uz savas pilsonības valsti vai kā citādi atgriezusies tajā, zinot, ka par viņu notiesāšanas valstī ir pasludināts spriedums.

2. Pēc notiesājušās dalībvalsts lūguma soda izpildes dalībvalsts pirms lūgumu pamatojošo dokumentu saņemšanas vai pirms lēmuma par šo lūgumu pieņemšanas var apcietināt notiesāto personu vai veikt jebkādus citus pasākumus, lai nodrošinātu, ka notiesātā persona paliek tās teritorijā līdz lēmuma pieņemšanai par lūgumu. Pagaidu pasākumu lūgumam tiek pievienota 69. panta 3. daļā minētā informācija. Notiesātās personas apcietināšana saskaņā ar šo daļu nedrīkst pasliktināt personas soda izciešanas apstākļus.

3. Saistībā ar šo pantu soda izpildes nodošanai nav nepieciešama notiesātās personas piekrišana.

4. Nekas šajā pantā neuzliek par pienākumu pilsonības valstij šajā pantā aprakstītajos apstākļos uzņemties sodu izpildi.

72. pants. Notiesātās personas, kas pakļautas lēmumam par piespiedu izraidīšanu

1. Pēc notiesājušās dalībvalsts lūguma, soda izpildes dalībvalsts var, ievērojot šā panta noteikumus, piekrist notiesātās personas nodošanai bez šīs personas piekrišanas, ja šai personai piespriestais sods vai arī administratīvais lēmums, kas izriet no šā soda, ietver galīgo lēmumu par minētās personas piespaidu izraidīšanu vai arī par jebkādu citu pasākumu, kura rezultātā šai personai vairs netiek atļauts palikt notiesājušās dalībvalsts teritorijā pēc tam, kad šī persona tiek atbrīvota no ieslodzījuma.

2. Soda izpildes dalībvalsts nepiekrīt 1. daļā aprakstītajai nodošanai, pirms tā nav pienācīgi ņēmusi vērā notiesātās personas viedokli.

3. Šā panta vajadzībām notiesājusī dalībvalsts nodod soda izpildes dalībvalstij šādus dokumentus:

a) deklarāciju, kurā ietverts notiesātās personas viedoklis par ierosināto nodošanu;

b) kopiju galīgajam piespiedu izraidīšanas lēmumam vai jebkuram citam lēmumam, kas nosaka, ka notiesātajai personai vairs netiek atļauts palikt notiesājušās dalībvalsts teritorijā, tiklīdz šī persona tiks atbrīvota no ieslodzījuma.

4. Ne pret vienu personu, kas nodota saskaņā ar šā panta noteikumiem, nedrīkst veikt kriminālvajāšanu, šādai personai nedrīkst piespriest sodu vai šādu personu nedrīkst aizturēt, lai izpildītu sodu vai aizturēšanas orderi par jebkādu noziegumu, kas izdarīts pirms šīs personas nodošanas, izņemot to noziegumu, par kuru tika piespriests izpildāmais sods, un tāpat arī nedrīkst ierobežot šīs personas personisko brīvību jebkādu citu iemeslu dēļ, ja vien tie nav turpmāk nosauktie gadījumi:

a) ja notiesājusī dalībvalsts to atļauj:

i) atļaujas lūgumam pievieno visus attiecīgos dokumentus un juridiskos ierakstus par jebkuru notiesātās personas paziņojumu;

ii) atļauja tiek dota, ja uz noziegumu, par kuru atļauja lūgta, pašu par sevi attiektos izdošana saskaņā ar notiesājušās dalībvalsts tiesību aktiem vai ja izdošana netiek veikta tikai soda ilguma dēļ;

b) ja notiesātā persona pēc tam, kad tai ir bijusi iespēja atstāt soda izpildes dalībvalsts teritoriju, nav to izdarījusi 45 dienu laikā pēc galīgās atbrīvošanas vai arī ja persona ir atgriezusies šajā teritorijā pēc tās pamešanas.

5. Neatkarīgi no 4. daļas noteikumiem soda izpildes dalībvalsts var veikt jebkādus pasākumus, kas nepieciešami saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ieskaitot tiesvedību in absentia, lai novērstu jebkādas tiesiskas sekas noilguma dēļ.

6. Nekas šajā pantā neuzliek par pienākumu dalībvalstij šajā pantā aprakstītajos apstākļos uzņemties sodu izpildi.

73. pants. Nodošanas ietekme uz notiesājušo dalībvalsti

1. Soda izpildes dalībvalsts iestādēm uzņemot notiesāto personu, tiek apturēta soda izpilde notiesājušajā valstī.

2. Notiesājusī dalībvalsts nevar turpināt izpildīt sodu, ja soda izpildes dalībvalsts uzskata, ka soda izpilde ir pabeigta.

74. pants. Nodošanas ietekme uz soda izpildes dalībvalsti

1. Soda izpildes dalībvalsts atbildīgās iestādes vai nu:

a) turpina soda izpildi nekavējoties vai ar tiesas vai administratīvo rīkojumu saskaņā ar 75. pantu vai

b) pārvērš sodu, izmantojot tiesas vai administratīvo procedūru, par šīs dalībvalsts lēmumu, tādējādi saskaņā ar 76. pantu aizstājot notiesājušās dalībvalsts piespriesto sodu ar sodu, kas par to pašu noziegumu noteikts soda izpildes dalībvalsts tiesību aktos.

2. Katra valsts var nepiemērot vienu no 1. daļā minētajām procedūrām attiecībā uz citām dalībvalstīm, informējot dalībvalstu centrālās iestādes vai, ja ir izpildīti 85. panta 2. un 3. daļas nosacījumi, valsti, kas izraudzīta sniegt papildu pagaidu atbalstu.

3. Soda izpildes dalībvalsts, ja tas tiek lūgts, pirms notiesātās personas nodošanas informē notiesājušo dalībvalsti par to, kura no 1. daļā minētajām procedūrām tiks piemērota.

4. Soda izpilde notiek saskaņā ar soda izpildes dalībvalsts tiesību aktiem, un tikai šīs dalībvalsts kompetencē ir pieņemt ar to saistītus lēmumus.

5. Jebkura dalībvalsts, kura saskaņā ar saviem valsts tiesību aktiem nevar piemērot kādu no 1. daļā minētajām procedūrām, lai īstenotu citas dalībvalsts teritorijā noteiktos pasākumus pret personām, kas viņu garīgā stāvokļa dēļ nav sauktas pie kriminālatbildības par nozieguma izdarīšanu, un kura ir gatava uzņemt šādas personas turpmākai ārstēšanai, var norādīt procedūras, ko šī dalībvalsts ievēros minētajos apstākļos, informējot par to dalībvalstu centrālās iestādes vai, ja ir izpildīti 85. panta 2. un 3. daļas nosacījumi, valsti, kura ir izraudzīta sniegt papildu pagaidu atbalstu.

75. pants. Izpildes turpināšana

1. Kad izpilde tiek turpināta, soda izpildes dalībvalstij ir saistoša soda juridiskā būtība un ilgums, ko noteikusi notiesājusī dalībvalsts.

2. Ja 1. daļā minētais sods pēc tā būtības vai ilguma nav savienojams ar soda izpildes dalībvalsts tiesību aktiem vai ja to prasa soda izpildes dalībvalsts tiesību akti, šī dalībvalsts ar tiesas vai administratīvu rīkojumu var pielāgot ar izpildāmo sodu uzlikto sankciju sodam vai līdzeklim, kas par līdzīgu noziegumu paredzēts šīs dalībvalsts tiesību aktos. Sods vai pasākums pēc būtības, ciktāl iespējams, atbilst ar izpildāmo sodu noteiktajai sankcijai. Tas pēc būtības vai ilguma nepasliktina ar izpildāmo sodu uzlikto sankciju, kā arī nepārsniedz maksimumu, kas noteikts soda izpildes dalībvalsts tiesību aktos.

76. pants. Soda noteikšana

1. Soda noteikšanas gadījumā tiek piemērotas soda izpildes dalībvalsts tiesību aktos paredzētās procedūras. Nosakot sodu, atbildīgās iestādes:

a) ievēro konstatējumus par faktiem, ciktāl tie tieši vai netieši izriet no sprieduma, kas pieņemts notiesājušajā dalībvalstī;

b) nedrīkst soda, kas saistīts ar brīvības atņemšanu, vietā noteikt naudas sodu;

c) atskaita visu to brīvības atņemšanas perioda daļu, ko notiesātā persona jau izcietusi;

d) nepasliktina notiesātās personas soda izciešanas apstākļus;

e) tām nav saistošs nekāds minimums, kāds soda izpildes valsts tiesību aktos var būt paredzēts par izdarīto noziegumu vai noziegumiem.

2. Ja noteikšanas procedūra notiek pēc notiesātās personas nodošanas, soda izpildes dalībvalsts patur šo personu apcietinājumā vai kā citādi nodrošina notiesātās personas atrašanos soda izpildes valstī, gaidot šīs procedūras iznākumu.

77. pants. Sprieduma pārskatīšana

Tikai notiesājušajai dalībvalstij ir tiesības lemt par jebkuru lūgumu pārskatīt spriedumu, kas pieņemts notiesājušajā dalībvalstī.

78. pants. Izpildes izbeigšana

Soda izpildes dalībvalsts izbeidz soda izpildi, tiklīdz notiesājusī dalībvalsts to informē par jebkuru lēmumu vai pasākumu, kura dēļ spriedums vairs nav izpildāms.

79. pants. Informācija par izpildi

Soda izpildes dalībvalsts sniedz informāciju notiesājušajai dalībvalstij par soda izpildi:

a) kad tā uzskata, ka soda izpilde ir pabeigta;

b) ja notiesātā persona ir izbēgusi no apcietinājuma pirms soda izpildes pabeigšanas vai

c) ja notiesājusī dalībvalsts lūdz īpašu ziņojumu.

80. pants. Notiesāto personu tranzīts

1. Dalībvalsts saskaņā ar saviem tiesību aktiem apmierina lūgumu veikt notiesātās personas tranzītu, šķērsojot tās teritoriju, ja šādu lūgumu iesniegusi cita dalībvalsts un ja šī cita dalībvalsts ir vienojusies ar vēl citu dalībvalsti vai trešo valsti par minētās personas pārvietošanu uz tās teritoriju vai no tās.

2. Dalībvalsts var atteikt tranzītu, ja notiesātā persona ir tās pilsonis.

3. Tranzīta lūgumus un atbildes paziņo, izmantojot 21. panta 1. vai 2. daļā minētos saziņas kanālus.

4. Dalībvalsts var apmierināt trešās valsts lūgumu atļaut notiesātās personas tranzītu, šķērsojot dalībvalsts teritoriju, ja šī trešā valsts ir vienojusies ar citu dalībvalsti par personas pārvietošanu uz tās teritoriju vai no tās.

5. Dalībvalsts, kurai lūgts atļaut tranzītu, var turēt notiesāto personu apcietinājumā tikai tik ilgi, cik tas nepieciešams, lai nodrošinātu tranzītu, šķērsojot tās teritoriju.

6. Dalībvalstij, kurai lūgts atļaut tranzītu, var lūgt sniegt garantiju, ka pret notiesāto personu netiks veikta kriminālvajāšana vai, izņemot 5. daļā paredzētos gadījumus, tā netiks aizturēta vai citādi pakļauta jebkādiem šīs personas brīvības ierobežojumiem tranzīta dalībvalsts teritorijā par jebkādu pirms personas izbraukšanas no notiesājošās dalībvalsts teritorijas izdarītu noziegumu vai tai piespriestu sodu.

7. Tranzīta lūgums nav vajadzīgs, ja transportēšana notiek ar gaisa transportu virs dalībvalsts teritorijas un nosēšanās šajā dalībvalstī nav plānota. Dalībvalsts var lūgt, lai tai tiktu paziņots par jebkādu šādu tranzītu pāri tās teritorijai, informējot dalībvalstu centrālās iestādes vai, ja ir izpildīti 85. panta 2. un 3. daļas nosacījumi, valsti, kas izraudzīta sniegt papildu pagaidu atbalstu.

8. Neplānotas nosēšanās gadījumā mutatis mutandis piemēro 65. panta 4. daļu.

VI DAĻA. CIETUŠIE, LIECINIEKI, EKSPERTI UN CITAS PERSONAS

81. pants. Cietušo definīcija

1. Neskarot plašākas definīcijas valstu tiesību aktos un atbilstoši šīs konvencijas daļas vajadzībām:

a) "cietušie" ir fiziskas personas, kurām ir nodarīts kaitējums jebkura nozieguma, uz kuru attiecas šī konvencija, izdarīšanas rezultātā;

b) "cietušie" var būt organizācijas vai iestādes, kas ir cietušas no tieša kaitējuma jebkādai to mantai, kas tiek izmantota reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības mērķiem, vai to vēstures pieminekļiem, slimnīcām un citām vietām un objektiem, kuriem ir humanitāri mērķi.

2. Šo pantu piemēro saskaņā ar valstu tiesību aktiem.

82. pants. Cietušo, liecinieku, ekspertu un citu personu aizsardzība

1. Katra dalībvalsts savu iespēju robežās veic atbilstošus pasākumus, lai pret iespējamu atriebību vai iebiedēšanu, tostarp sliktu izturēšanos, nodrošinātu efektīvu aizsardzību cietušajiem un lieciniekiem un attiecīgā gadījumā viņu radiniekiem vai pārstāvjiem, ekspertiem, kā arī jebkurai citai personai, kas piedalās vai sadarbojas jebkurā izmeklēšanā, kriminālvajāšanā vai jebkurā citā procesā, kas ietilpst šīs konvencijas darbības jomā.

2. Neskarot atbildētāja tiesības, tostarp tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, 1. daļā minētie pasākumi var ietvert:

a) personu, kuras ir minētas 1. daļā, fiziskās aizsardzības procedūru noteikšanu, piemēram, ciktāl tas ir nepieciešams un iespējams, viņu pārvietošanu un attiecīgā gadījumā atļauju neizpaust informāciju vai ierobežot tās izpaušanu attiecībā uz viņu identitāti un atrašanās vietu;

b) tādu procedūru ieviešanu, kas ļautu cietušajiem, lieciniekiem un ekspertiem iesniegt liecības veidā, kas nodrošinātu viņu drošību un attiecīgā gadījumā viņu fizisko un psiholoģisko labklājību un privātumu, piemēram, ļaujot izmantot komunikāciju tehnoloģijas.

3. Dalībvalstis apsver iespēju slēgt līgumus vai vienošanās ar citām valstīm par 1. daļā minēto personu pārvietošanu.

83. pants. Cietušo tiesības

1. Katra dalībvalsts saskaņā ar tās tiesību aktiem nodrošina, ka cietušajiem noziegumā, kuram dalībvalsts piemēro šo konvenciju, ir tiesības uz atlīdzību par kaitējumu, kas ietver, bet neaprobežojas ar attiecīgā gadījumā restitūciju, kompensāciju vai rehabilitāciju tiktāl, ciktāl:

a) noziegums ir izdarīts jebkurā teritorijā, kas ir šīs dalībvalsts jurisdikcijā,

vai

b) šī dalībvalsts piemēro savu jurisdikciju attiecībā uz noziegumu.

2. Katra dalībvalsts saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem izveido procedūras, lai atbilstošos posmos kriminālprocesā pret iespējamiem likumpārkāpējiem ļautu cietušajiem piedalīties un paust viedokļus un bažas tādā veidā, kas neierobežo atbildētāja tiesības, kā arī ļautu ņemt vērā šādus viedokļus un bažas.

3. Katra dalībvalsts, ciktāl paredzēts tās tiesību aktos, un, ja tas tiek lūgts, izpilda spriedumu vai rīkojumu kriminālprocesā, kas izdots saskaņā ar lūguma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem, lai nodrošinātu restitūciju, kompensāciju vai rehabilitāciju cietušajiem noziegumos, kuriem dalībvalsts piemēro šo konvenciju.

VII DAĻA. INSTITUCIONĀLĀ STRUKTŪRA

84. pants. Dalībvalstu sanāksme

1. Pirmo dalībvalstu sanāksmi sasauc pēc vismaz vienas trešdaļas dalībvalstu ierosinājuma piecus gadus pēc dienas, kad šī konvencija stājās spēkā, vai divus gadus pēc dienas, kad deponēts piecpadsmitais šīs konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments, atkarībā no tā, kurš no šiem datumiem ir vēlāks. Pēc tam dalībvalstu sanāksmes var rīkot pēc vismaz vienas trešdaļas dalībvalstu ierosinājuma vai pēc dalībvalstu sanāksmes lēmuma.

2. Dalībvalstu sanāksmē, kas minēta 1. daļā, dalībvalstis var:

a) izskatīt jebkādus konvencijas grozījumus, kas ierosināti saskaņā ar 87. pantu, un jebkādus papildu pielikumus, kas ierosināti saskaņā ar 88. pantu;

b) izskatīt jebkādus citus konvencijas tekstus, kam ir vienāds spēks, Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālajā valodā;

c) izskatīt iespēju izveidot vienkāršu un rentablu institucionālo struktūru, kas ir nepieciešama, lai īstenotu konvenciju, ieskaitot 85. pantā paredzētās darbības.

3. Neatkarīgi no dalībvalstu sanāksmēm klātienē un neskarot tās, lai veicinātu un mudinātu pēc iespējas plašāku dalību, attiecīgu saziņu un konsultācijas starp dalībvalstīm, tik lielā mērā, cik tas ir iespējams, attiecīgā gadījumā izmanto visus pieejamos elektroniskās saziņas un videokonferenču līdzekļus.

85. pants. Pagaidu atbalsts

1. Nīderlandes Karaliste apkopo un dara pieejamu informāciju 21. panta 4. daļā minētajām darbības vajadzībām, cik drīz vien iespējams, bet ne vēlāk kā divus gadus pēc tam, kad deponēts piecpadsmitais šīs konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments.

2. Nīderlandes Karaliste var nodrošināt papildu pagaidu atbalstu, tostarp:

a) apkopot un darīt pieejamu informāciju darbības vajadzībām, kas minētas 22. panta 2. daļā, 40. panta 4. daļā, 42. panta 3. daļā, 74. panta 2. un 5. daļā un 80. panta 7. daļā;

b) 84. panta 1. daļā minētās pirmās dalībvalstu sanāksmes organizēšanu.

3. Papildu pagaidu atbalsts, kas minēts 2. daļā, var tikt sniegts atkarībā no dalībvalstu brīvprātīgo finansiālo ieguldījumu pieejamības saistīto izmaksu segšanai.

VIII DAĻA. NOBEIGUMA NOTEIKUMI

86. pants. Strīdu izšķiršana

1. Dalībvalstis strīdus par šīs konvencijas interpretāciju vai piemērošanu cenšas atrisināt sarunu ceļā.

2. Jebkāds strīds starp divām vai vairākām dalībvalstīm attiecībā uz šīs konvencijas interpretāciju vai piemērošanu, ko nevar atrisināt sarunu ceļā sešu mēnešu laikā no šāda strīdu izšķiršanas pieprasījuma dienas, pēc pieprasījuma, ko izsaka viena no šīm dalībvalstīm, tiek nodots izskatīšanai šķīrējtiesā. Ja sešus mēnešus pēc pieprasījuma izskatīt strīdu šķīrējtiesā dienas šīs dalībvalstis nevar vienoties par šķīrējtiesas organizēšanu, jebkura no šīm dalībvalstīm var nodot strīdu izskatīšanai Starptautiskajā Tiesā pēc pieprasījuma saskaņā ar Tiesas Statūtiem.

3. Katra valsts tad, kad tā paraksta, ratificē, pieņem vai apstiprina šo konvenciju vai pievienojas tai, var paziņot, ka tā neuzskata 2. daļu par saistošu. Pārējām dalībvalstīm 2. daļa nav saistoša attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kura ir izdarījusi šādu atrunu.

87. pants. Konvencijas grozījumi

1. Pēc tam, kad pagājuši pieci gadi no šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas, vai pēc dienas, kad deponēts piecpadsmitais šīs konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments (atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks), dalībvalsts var ierosināt šīs konvencijas grozījumus.

2. Jebkurš priekšlikums par grozījumu tiek paziņots depozitārijam, kas priekšlikumu nekavējoties izplata visām dalībvalstīm, lai to izskatītu un par to pieņemtu lēmumu nākamajā dalībvalstu sanāksmē. Depozitārijs ierosināto grozījumu paziņo arī valstīm, kas pievienojas šai konvencijai, un parakstītājvalstīm.

3. Dalībvalstis pieliek visas pūles, lai panāktu vienprātīgu vienošanos par jebkuru ierosināto šīs konvencijas grozījumu. Ja visi centieni panākt vienprātību ir izsmelti un ja vienošanās nav panākta, grozījuma pieņemšanai kā galējs līdzeklis ir nepieciešams trīs ceturtdaļu balsu vairākums no dalībvalstīm, kuras piedalās un balso 2. daļā minētajā dalībvalstu sanāksmē. Šajā pantā dalībvalstis, kuras piedalās un balso, nozīmē dalībvalstis, kuras piedalās un nodod savu balsi par vai pret.

4. Depozitārijs par visiem pieņemtajiem šīs konvencijas grozījumiem paziņo valstīm, kas ir šīs konvencijas dalībvalstis, valstīm, kas pievienojas šai konvencijai, un parakstītājvalstīm, lai tās šo grozījumu ratificētu, pieņemtu, apstiprinātu vai pievienotos tam.

5. Kad grozījumi stājas spēkā, tie ir saistoši tām dalībvalstīm, kuras ir piekritušas tam, ka attiecīgie grozījumi tām ir saistoši. Citām dalībvalstīm ir saistoši šīs konvencijas noteikumi un visi tie agrākie grozījumi, par kuriem tās ir piekritušas, ka grozījumi tām ir saistoši.

6. Jebkurš grozījums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc trešā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas dienas. Katrai dalībvalstij, kas ratificē, pieņem vai apstiprina grozījumu vai pievienojas tam pēc dienas, kad deponēts trešais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments, grozījums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc tam, kad šī valsts ir deponējusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu.

88. pants. Papildu pielikumu pieņemšana

1. Jebkura dalībvalsts jebkurā laikā pēc tam, kad pagājuši pieci gadi no šīs konvencijas spēkā stāšanās dienas, vai pēc dienas, kad deponēts piecpadsmitais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments (atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks), var ierosināt šai konvencijai pievienot papildu pielikumus, kas attiecas uz vienu vai vairākiem noziegumiem, kuri nav uzskaitīti nevienā citā pielikumā.

2. Papildu pielikumus ierosina un pieņem, un tie stājas spēkā saskaņā ar procedūru, kas noteikta 87. panta 2.-6. daļā.

89. pants. Parakstīšana, ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās

1. Šī konvencija būs atvērta parakstīšanai visām valstīm no [PM] līdz [PM] Hāgā.

2. Šo konvenciju ratificē, pieņem vai apstiprina. Ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas instrumentus deponē depozitārijam.

3. Šai konvencijai var pievienoties jebkura valsts. Pievienošanās instrumentu deponē depozitārijam.

90. pants. Stāšanās spēkā

1. Šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā datumā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc dienas, kad deponēts trešais ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instruments.

2. Katrai valstij, kas ratificē, pieņem vai apstiprina šo konvenciju vai pievienojas tai pēc trešā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumenta deponēšanas, šī konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu periodam pēc tam, kad šī valsts ir deponējusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu.

3. Jebkura 2. panta 2. daļā minētā deklarācija, kas iesniegta šīs konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās tai laikā, stājas spēkā dienā, kad konvencija stājas spēkā attiecīgajā valstī saskaņā ar 1. vai 2. daļu.

4. Jebkura 2. panta 2. daļā minētā deklarācija, kas iesniegta pēc šīs konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās tai, bet pirms tās stāšanās spēkā, stājas spēkā dienā, kad konvencija stājas spēkā attiecīgajā valstī saskaņā ar 1. vai 2. daļu vai, ja konvencija attiecībā uz šo valsti jau ir stājusies spēkā, tā mēneša pirmajā dienā, kas seko trīs mēnešu termiņam pēc datuma, kad depozitārijs ir saņēmis deklarāciju.

5. Šī konvencija attiecas uz jebkuru lūgumu, kas iesniegts pēc konvencijas vai, ja tas notiek vēlāk, attiecīgā pielikuma spēkā stāšanās dienas attiecīgajās dalībvalstīs, tostarp, ja attiecīgās darbības vai bezdarbība notikusi pirms šī datuma. Ikviena valsts tad, kad tā paraksta, ratificē, pieņem vai apstiprina šo konvenciju vai pievienojas tai, vai arī attiecīgā gadījumā paziņo depozitārijam, ka tā piemēros arī vienu vai vairākus konvencijas pielikumus, var iesniegt depozitārijam deklarāciju, paturot tiesības nepiemērot šo konvenciju lūgumiem, kas saistīti ar darbībām vai bezdarbību, kura notikusi pirms šīs dalībvalsts norādītā datuma ar nosacījumu, ka šis datums nav vēlāks par konvencijas vai attiecīgā pielikuma spēkā stāšanās brīdi šajā dalībvalstī.

91. pants. Pagaidu piemērošana

1. Ikviena valsts parakstīšanas brīdī var paziņot, ka tā īstenos šīs konvencijas vai jebkuras tās daļas pagaidu piemērošanu, līdz šī konvencija stāsies spēkā šajā valstī.

2. Sadarbības lūgumus no valstīm, kuras šo konvenciju piemēro pagaidu kārtībā, var noraidīt tās dalībvalstis, kuras pirms kļūšanas par konvencijas dalībvalsti nav iesniegušas paziņojumu saskaņā ar 1. daļu.

3. Jebkura parakstītājvalsts var izbeigt šīs konvencijas pagaidu piemērošanu, rakstiski par to paziņojot depozitārijam. Šīs konvencijas pagaidu piemērošanas izbeigšana stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kas seko datumam, kurā depozitārijs ir saņēmusi paziņojumu. Izbeigšana neietekmē šīs valsts saistības saskaņā ar konvenciju attiecībā uz lūgumiem, kas iesniegti saskaņā ar šo konvenciju un pirms pagaidu piemērošanas izbeigšanas.

92. pants. Atrunas

1. Attiecībā uz šo konvenciju var izdarīt tikai šajā pantā paredzētās atrunas.

2. Valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot šo konvenciju vai pievienojoties tai, vienlaikus var formulēt atrunu attiecībā uz 39., 40. un 42. pantu, kā arī atrunu, kas skaidri paredzēta 86. panta 3. daļā un 90. panta 5. daļā.

3. Valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot šo konvenciju vai pievienojoties tai, var formulēt atrunu uz trīs gadu periodu, un šo termiņu var pagarināt, pamatojoties uz iemesliem, kas noteikti šīs valsts tiesību aktos un saskaņā ar tās saistībām atbilstoši starptautiskajām tiesībām, ierobežojot tās jurisdikcijas noteikšanu saskaņā ar 8. panta 2. daļu.

4. Jebkura valsts, kas ir formulējusi atrunu saskaņā ar 2. un 3. daļu, var jebkurā laikā atsaukt šo atrunu, paziņojot par to depozitārijam.

93. pants. Izstāšanās

1. Dalībvalsts var izstāties no šīs konvencijas, paziņojot par to depozitārijam.

2. Izstāšanās stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kad depozitārijs ir saņēmis paziņojumu, vai vēlākā datumā, kas var tikt norādīts paziņojumā par izstāšanos.

3. Izstāšanās neietekmē šīs valsts saistības saskaņā ar konvenciju attiecībā uz lūgumiem, kas ir iesniegti atbilstoši šai konvencijai pirms dienas, kurā izstāšanās stājas spēkā saskaņā ar 2. daļu.

4. Dalībvalsts var atsaukt 2. panta 2. daļā minēto deklarāciju, par to paziņojot depozitārijam. Šāda atsaukšana stājas spēkā saskaņā ar 2. un 3. daļā minēto procedūru.

94. pants. Depozitārijs un valodas

1. Beļģijas Karaliste darbojas kā šīs konvencijas un jebkuru tās grozījumu depozitārijs.

2. Šīs konvencijas oriģinālā versija, kuras tekstiem angļu, franču un spāņu valodā ir vienāds spēks, kā arī visi citi šīs konvencijas teksti ar tādu pašu spēku, kas minēti 84. panta 2. daļas b) apakšpunktā, tiek deponēti depozitārijam.

3. Depozitārijs:

a) glabā šīs konvencijas oriģinālos tekstus un jebkurus citus tekstus ar vienādu spēku, kas minēti 84. panta 2. daļas b) apakšpunktā;

b) sagatavo šīs konvencijas oriģinālo tekstu un jebkuru citu tekstu ar vienādu spēku, kas minēti 84. panta 2. daļas b) apakšpunktā, apliecinātas kopijas un nosūta tās dalībvalstīm un pēc pieprasījuma valstīm, kurām ir tiesības kļūt par šīs konvencijas dalībvalstīm;

c) saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 102. pantu reģistrē šo konvenciju Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātā.

4. Depozitārijs dalībvalstīm, valstīm, kas pievienojas, un parakstītājvalstīm paziņo par:

a) jebkādu deklarāciju, kas paplašina šīs konvencijas darbības jomu, iekļaujot noziegumu vai noziegumus, kas uzskaitīti jebkurā šīs konvencijas pielikumā, saskaņā ar 2. panta 2. daļu;

b) jebkādiem paziņojumiem, kuri veikti saskaņā ar 9. pantu un kuri definē terminu "pilsoņi";

c) jebkādu paziņojumu par centrālās iestādes izraudzīšanos saskaņā ar 20. panta 5. daļu;

d) jebkādu paziņojumu par saziņas kanālu saskaņā ar 21. panta 2. daļu;

e) jebkādu paziņojumu par strīdu izšķiršanu saskaņā ar 86. panta 3. un 4. daļu;

f) jebkādu šīs konvencijas grozījuma ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu deponēšanu un datumiem, kad šis grozījums stājas spēkā attiecīgajām dalībvalstīm, saskaņā ar 87. panta 6. daļu;

g) ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās instrumentu deponēšanu saskaņā ar 89. pantu;

h) šīs konvencijas spēkā stāšanās dienu saskaņā ar 90. panta 1. daļu;

i) pēc šīs konvencijas stāšanās spēkā dienām, kad šī konvencija stājas spēkā attiecīgajām dalībvalstīm saskaņā ar 90. panta 2. daļu;

j) jebkādām deklarācijām, kas nosaka šīs konvencijas pagaidu piemērošanu saskaņā ar 91. panta 1. daļu;

k) jebkādiem paziņojumiem par šīs konvencijas pagaidu piemērošanas izbeigšanu saskaņā ar 91. panta 3. daļu;

l) jebkādas atrunas saskaņā ar 92. pantu;

m) jebkādus paziņojumus par izstāšanos saskaņā ar 93. panta 1. un 4. daļu.

TO APLIECINOT, attiecīgo valdību pienācīgi pilnvarotās personas ir parakstījušas šo konvenciju.

PARAKSTĪTS Ļubļanā 2023. gada 26. maijā.

PIELIKUMI

A. pielikums. Kara noziegumi

Papildus "darbībām", kas ir uzskaitītas 5. panta 4. daļas e) apakšpunktā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. panta 2. daļu, ir piemērojama arī šādām "darbībām":

a) indes vai saindētu ieroču izmantošana;

b) smacējošu, indīgu vai citu gāzu un jebkādu līdzīgu šķidrumu, materiālu vai ierīču izmantošana;

c) tādu ložu izmantošana, kuras cilvēka ķermenī viegli izplešas vai saplok, tādas kā lodes ar cietu apvalku, kas pilnīgi nenosedz serdeni vai ir ar iegriezumiem.

B. pielikums. Kara noziegumi

Papildus "darbībām", kas ir uzskaitītas 5. panta 4. daļas b) apakšpunktā un 5. panta 4. daļas e) apakšpunktā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. panta 2. daļu, ir piemērojama arī šādām "darbībām": tādu ieroču lietošana, kuros izmantoti mikrobi vai citi bioloģiskie līdzekļi, vai toksīni, neatkarīgi no to izcelsmes un ražošanas metodes.

C. pielikums. Kara noziegumi

Papildus "darbībām", kas ir uzskaitītas 5. panta 4. daļas b) apakšpunktā un 5. panta 4. daļas e) apakšpunktā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. panta 2. daļu, ir piemērojama arī šādām "darbībām": tādu ieroču lietošana, kuru galvenā iedarbība ir miesas bojājumu nodarīšana ar šķembām, kuras cilvēka organismā nav atklājamas ar rentgena stariem.

D. pielikums. Kara noziegumi

Papildus "darbībām", kas ir uzskaitītas 5. panta 4. daļas b) apakšpunktā un 5. panta 4. daļas e) apakšpunktā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. panta 2. daļu, ir piemērojama arī šādām "darbībām": tādu īpaši konstruētu lāzerieroču lietošana, kuriem vienīgā kaujas funkcija vai viena no kaujas funkcijām ir nepārejoša redzes zuduma radīšana neapbruņotai redzei, tas ir, atsegtām acīm vai acīm ar redzi koriģējošām ierīcēm.

E. pielikums. Kara noziegumi

Papildus "darbībām", kas ir uzskaitītas 5. panta 4. daļas e) apakšpunktā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. panta 2. daļu, ir piemērojama arī šādai "darbībai": tīša civiliedzīvotāju badināšanas kā karadarbības metodes izmantošana, atņemot tiem līdzekļus, kas ir nepieciešami viņu izdzīvošanai, ieskaitot tīšu plānotās palīdzības piegādes kavēšanu.

F. pielikums. Spīdzināšana

1. Papildus noziegumiem, kas ir uzskaitīti 5. pantā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. panta 2. daļu, ir piemērojama arī spīdzināšanas noziegumam.

2. Šajā konvencijā "spīdzināšana" nozīmē jebkādu darbību, ar kuru kādai personai tīši tiek nodarītas stipras fiziskas vai garīgas sāpes vai ciešanas, lai no šīs personas vai no kādas trešās personas iegūtu informāciju vai atzīšanos, lai sodītu par kādu darbību, kuru šī persona vai kāda trešā persona veikusi vai par kuras veikšanu šo personu vai kādu trešo personu tur aizdomās, vai lai šo personu vai kādu trešo personu iebiedētu vai uz šo personu vai kādu trešo personu izdarītu spiedienu, vai jebkāda cita iemesla dēļ, kura pamatā ir jebkāda veida diskriminācija, ja šādas sāpes vai ciešanas nodara, uz šādu sāpju vai ciešanu nodarīšanu kūda vai šādu sāpju vai ciešanu nodarīšanai tiešu vai netiešu piekrišanu sniedz valsts amatpersona vai kāda cita persona, kas pilda dienesta pienākumus. Spīdzināšana nenozīmē sāpes vai ciešanas, kas rodas tikai no likumīgām sankcijām, kas ir raksturīgas šādām sankcijām vai ir ar tām saistītas.

G. pielikums. Piespiedu pazušana

1. Papildus noziegumiem, kas ir uzskaitīti 5. pantā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. pantu, ir piemērojama arī piespiedu pazušanas noziegumam.

2. Šajā konvencijā "piespiedu pazušana" nozīmē tādu apcietināšanu, aizturēšanu, nolaupīšanu vai jebkāda cita veida brīvības atņemšanu, ko veic valsti pārstāvošas personas vai arī personas vai personu grupas, kuras rīkojas ar valsts atļauju, atbalstu vai piekrišanu, kam seko atteikšanās atzīt brīvības atņemšanu vai pazudušās personas likteņa vai atrašanās vietas slēpšana, tādējādi šo personu atstājot ārpus likuma aizsardzības.

H. pielikums. Agresijas noziegumi

1. Papildus noziegumiem, kas ir uzskaitīti 5. pantā, šī konvencija attiecībā uz dalībvalstīm, kuras sniegušas paziņojumu saskaņā ar 2. panta 2. daļu, ir piemērojama arī agresijas noziegumiem.

2. Šajā konvencijā "agresijas noziegums" nozīmē agresijas akta plānošanu, sagatavošanu, ierosināšanu vai izpildi, ko veic persona, kas spēj efektīvi kontrolēt vai vadīt valsts politisko vai militāro darbību, kura pēc veida, smaguma un mēroga ir acīmredzams Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu pārkāpums.

3. "Agresijas akts" 2. daļas izpratnē nozīmē valsts veiktu bruņota spēka izmantošanu, kas vērsta pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību vai jebkādā citā veidā, kurš nav saderīgs ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem. Jebkura no šīm darbībām neatkarīgi no kara pasludināšanas saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1974. gada 14. decembra Rezolūciju 3314 (XXIX) ir kvalificējama kā agresijas akts:

a) valsts bruņoto spēku iebrukums vai uzbrukums citas valsts teritorijā, vai jebkāda militāra okupācija arī, ja tā ir īslaicīga, kas izriet no šāda iebrukuma vai uzbrukuma, vai jebkāda aneksija, izmantojot spēku, citas valsts teritorijā vai tās daļā;

b) valsts bruņoto spēku veikta bombardēšana citas valsts teritorijā vai valsts veikta jebkādu ieroču izmantošana citas valsts teritorijā;

c) kādas valsts ostu vai krastu blokāde, ko veic citas valsts bruņotie spēki;

d) valsts bruņoto spēku uzbrukums citas valsts sauszemes, jūras vai gaisa spēkiem vai arī jūras un gaisa flotēm;

e) vienas valsts bruņoto spēku, kas atrodas citas valsts teritorijā ar šīs uzņemošās valsts piekrišanu, izmantošana, pārkāpjot līgumā paredzētos nosacījumus, vai jebkāda šo spēku klātbūtnes pagarināšana minētajā teritorijā pēc līguma izbeigšanas;

f) valsts darbība, ar kuru tā atļauj tādu savu teritoriju, ko tā nodevusi citas valsts rīcībā, šai citai valstij izmantot, lai veiktu agresijas aktu pret trešo valsti;

g) valsts vai tās vārdā veikta tādu bruņotu grupējumu, grupu, neregulārā karaspēka karavīru vai algotņu nosūtīšana, kas veic tādas bruņota spēka darbības pret citu valsti, kuru smagums atbilst iepriekš minētajām darbībām, vai arī valsts būtiska līdzdalība šādās darbībās.