Rīga

2022

Saturs

Izmantotie saīsinājumi

1. Kopsavilkums

2. Situācijas raksturojums

3. Bērnu un pusaudžu psihiskā veselības aprūpe

3.1. Autiskā spektra traucējumi

3.2. Pacientu ar ilgstošiem psihiskās veselības traucējumiem pāreja no bērnu profila ārstniecības pakalpojumiem uz pieaugušo ārstniecības profila pakalpojumiem

3.3. Psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana pusaudžiem

4. Psihiskās veselības aprūpes pakalpojumi pieaugušajiem

4.1. Psihiskā veselības aprūpe primārajā aprūpē

4.2. Psihiskās veselības aprūpes pakalpojumi sekundārās ambulatorās veselības aprūpes līmenī

4.3. Stacionārā psihiskās veselības aprūpe

5. Kvalitāte – psihiskas veselības aprūpes jomā

6. Cilvēkresursi psihiatrijā

7. Medikamentozās ārstēšana

Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plānā 2023.–2025. gadam paredzētās aktivitātes

Izmantotie saīsinājumi

1. Kopsavilkums

Psihiskā veselība ir neatņemama un būtiska veselības sastāvdaļa. Pasaules veselības organizācija (PVO) uzsver, ka: "Veselība ir pilnīgas fiziskās, psihiskās un sociālās labklājības stāvoklis, nevis tikai slimību vai nespēju trūkums." Tas nozīmē, ka labas psihiskās veselība ir daudz plašāka par ierasto skatījumu, kas balstās vienīgi uz ārstu uzstādīto diagnozi vai invaliditāti, kuru rada jau nopietni psihiski sarežģījumi. Tāpēc uz psihisko veselību ir jāraugās kā uz labklājības stāvokli, kurā cilvēks realizē savas spējas – tiek galā ar ierastajiem dzīves stresiem, strādā produktīvi un sniedz savu ieguldījumu sabiedrībā.¹

Latvijas sabiedrībā joprojām valda aizspriedumi pret personām ar psihiskās veselības traucējumiem. Stigma un mūsdienīgu pakalpojumu nepieejamība kavē vēršanos pēc palīdzības, psihiskās veselības traucējumu savlaicīgu atklāšanu, ārstēšanu, kā arī saslimušo cilvēku iekļaušanu sabiedrībā, tai skaitā veselības aprūpes sistēmā. Šāda novēlota palīdzības izmantošana bieži izraisa jau daudz smagāku kaitējumu veselībai ar grūti novēršamām, reizēm neatgriezeniskām sekām, kas rada ciešanas ne tikai pašam cilvēkam, bet arī viņa tuviniekiem, un ir zaudējums visai sabiedrībai un valstij. Piemēram, Latvijā ir augsts nediagnosticētu depresiju īpatsvars un augsts pašnāvību skaits (īpaši vīriešu vidū). Lai arī pašnāvības ir komplicēts fenomens, tam ir saistība arī ar savlaicīgi nediagnosticētiem psihiskiem sarežģījumiem. Tāpēc VM uzsver, ka valstij ilgtermiņā ir jāattīsta un jāpilnveido starpnozaru pieejā balstītus psihiskās veselības aprūpes un atbalsta pakalpojumus, lai veicinātu to atbilstību, pieejamību un izmantošanu dažādām mērķa grupām.

Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027.gadam viens no Veselības ministrijas uzdevumiem ir multidisciplināru un starpnozaru sadarbībā balstītu pakalpojumu attīstīšana ambulatorajā, stacionārajā un ilgtermiņa aprūpē pacientiem ar hroniskām slimībām, jo īpaši pacientiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem.² Līdz ar to, šobrīd starp īstermiņa aktualitātēm šajā Plānā psihiskās veselības aprūpes sistēmā izceļama trīs galvenie jautājumi:

- stacionāra psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu noteikšana atbilstoši sniedzamo pakalpojumu līmeņiem. Gan stacionārā, gan ambulatorā ārstēšanas procesā šobrīd nav pietiekami iesaistīta multidisciplinārā komanda, nav pietiekama sadarbība starp psihiatriem, citām ārstniecības procesā iesaistītajām ārstniecības personām un pašvaldību sociālajiem dienestiem. Lai nodrošinātu vienādas kvalitātes ārstniecības pakalpojumus visos valsts apmaksātajos pakalpojumos neatkarīgi no to atrašanās vietas, jānosaka optimālais speciālistu un posteņu skaits psihiatriskā profila nodaļās, kā arī skaidrāk jānosaka rehabilitācijas pasākumi stacionārās ārstēšanas posmos;

- savlaicīgas agrīnas uzvedības un psihisko traucējumu diagnostikas izveide bērniem, kas palīdzētu savlaicīgāk piesaistīt nepieciešamos speciālistu un uzsākt ārstēšanu, lai savlaicīgi uzlabot bērna veselības stāvokli un nodrošināt nepieciešamo atbalstu bērnam un vecākiem;

- ambulatoro un sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstība, lai cilvēki varētu piekļūt palīdzībai, pēc iespējas saglabājot iespēju palikt savā ierastajā sociālajā, darba, izglītības vidē. Šādu pakalpojumu attīstība ļautu arī mazināt gultasvietu skaitu psihiatriskā profila slimnīcās. Latvijā 2020.gadā psihiatriskā profila gultasvietu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem bija 112,4 un 2021.gadā - 109,8 gultas. Saskaņā ar PVO rekomendācijām, psihiatriskā profila gultasvietu skaitam nebūtu jāpārsniedz 50 gultas uz 100 000 iedzīvotāju. Salīdzinājumam - Beļģijā vidējais gultasvietu skaits uz 100 000 iedzīvotāju psihiatriskā profila slimnīcās ir 136, Itālijā - 9³, bet vidēji Eiropā - 73. Galvenokārt šāds augsts gultasvietu skaits ir skaidrojams ar ierobežotu pieejamību kvalitatīviem ambulatorajiem psihiskās veselības pakalpojumiem un nepietiekami attīstītām sabiedrībā balstītām kompleksām psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu programmām, kā rezultātā pacienti savlaicīgi nenonāk ambulatorās aprūpes speciālistu redzeslokā. Sabiedrībā balstītas pieejas attīstīšana nodrošinātu savlaicīgu psihiskās veselības un uzvedības traucējumu identificēšanu, ietverot bio-psiho-sociālo modeli un nepieciešamā atbalsta nodrošināšanu. Būtiska loma šī modeļa īstenošanai ir arī izglītības videi, kurā būtu jānodrošina palīdzības un atbalsta programmas bērniem un pusaudžiem. Jomas eksperti atzīmē, ka tajās izglītības iestādēs, kurās tās tiek īstenotas ar atbalsta personāla (izglītības psihologs, mentors, sociālais darbinieks) palīdzību, skolēniem tiek novērots augstāks emocionālas labbūtības līmenis. Šādu atbalsta programmu īstenošana samazina psihiskās veselības un uzvedības traucējumu attīstības risku bērniem un pusaudžiem.⁴ Pretējā gadījumā situācija ar bērnu un pusaudžu psihisko veselību turpinās pasliktināties, kā tas vērojams jau šobrīd.

Ņemot vērā iepriekš minēto, šis īstermiņa trīs gadu Plāns ir veidots, koncentrējoties uz ambulatorās aprūpes un sabiedrībā balstītu pakalpojumu stiprināšanu un izveidi, kā arī metodiskās vadības ieviešanu valsts sniegtajiem pakalpojumiem, lai iedzīvotāji saņemtu līdzvērtīgus pakalpojumus, neatkarīgi no to sniegšanas vietas. Ilgtermiņā nodrošinot ambulatorās aprūpes attīstību un sabiedrībā balstītu pakalpojumu veidošanu pacientiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem, VM pakāpeniski plāno samazināt stacionāro gultu skaitu psihiatriskā profila slimnīcās līdz 20% apjomā līdz 2030.gadam.

Plāns izstrādāts sadarbībā ar iesaistītajām valsts pārvaldes institūcijām – Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC), Nacionālo veselības dienestu (NVD), Veselības inspekciju (VI). Tāpat VM organizēja domnīcas ar jomas ekspertiem, lai uzklausītu ekspertu priekšlikumus un iespējamos risinājumus, lai sasniegtu Plāna izvirzīto mērķi.

Plāna mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem uz pierādījumiem balstītu, kvalitatīvu un viņu vajadzībām atbilstošu psihiskās veselības aprūpes pieejamību, īstenojot sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstību, veicinot psihisko saslimšanu agrīnu diagnostiku, nodrošinot savlaicīgu un pēctecīgu ārstēšanu un kvalitatīvu medicīnisko rehabilitāciju.

Plāna mērķis sasniedzams, to realizējot šādos rīcības virzienos:

1. profilakses, agrīnās diagnostikas un ambulatorās ārstēšanas attīstība bērniem un pusaudžiem;

2. profilakses, agrīnās diagnostikas un ambulatorās ārstēšanas attīstība pieaugušajiem;

3. stacionārās psihiskās veselības aprūpes attīstība;

4. kvalitātes noteikšana un izlīdzināšana valsts psihiskās veselības aprūpes pakalpojumos;

5. medikamentozās ārstēšanas attīstība;

6. nozares cilvēkresursu attīstība.

Plāna īstenošanai nepieciešamais finansējums:

1) likumā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2022., 2023. un 2024.gadam" Plānā iekļauto pasākumu īstenošanai VM paredzēts pamatbudžeta finansējums 2 113 907 euro apmērā.

2) 2023.gadā VM papildus nepieciešamais valsts pamatbudžeta finansējums ir 5 234 144 euro, no tiem, 3 201 580 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P02 "Kompensējamo zāļu un medicīnas ierīču pieejamības nodrošināšana" un 2 032 564 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P07 "Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāna (projekta) 2023.–2025.gadam realizācija" (skat. pielikumus).

3) 2024.gadā VM papildus nepieciešamais valsts pamatbudžeta finansējums ir 11 298 948 euro, no tiem, 5 265 450 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P02 "Kompensējamo zāļu un medicīnas ierīču pieejamības nodrošināšana" un 6 033 498 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P07 "Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāna (projekta) 2023.-2025.gadam realizācija" (skat. pielikumus).

4) 2025.gadā VM papildus nepieciešamais valsts pamatbudžeta finansējums ir 12 650 530 euro, no tiem, 6 199 732 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P02 "Kompensējamo zāļu un medicīnas ierīču pieejamības nodrošināšana" un 6 450 798 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P07 "Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāna (projekta) 2023.–2025.gadam realizācija".

5) Turpmāk ik gadu pēc 2025.gada VM papildus nepieciešamais valsts pamatbudžeta finansējums ir 13 804 694 euro, no tiem, 6 199 732 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P02 "Kompensējamo zāļu un medicīnas ierīču pieejamības nodrošināšana" un 7 604 962 euro ir iekļauti VM prioritāro pasākumu pieteikumā P07 "Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plāna (projekta) 2023.–2025.gadam realizācija" (skat. pielikumus).

6) ES fondu 2014.–2020.gada plānošanas perioda darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.3.2.specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, jo īpaši sociālās, teritoriālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru" ietvaros 14 936 196 euro līdz 2023.gada beigām un ES kohēzijas politikas programmas 2021.–2027.gadam 4.1.1. specifiskā atbalsta mērķa "Nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi veselības aprūpei un stiprināt veselības sistēmu, tostarp primārās veselības aprūpes noturību" 4.1.1.1.pasākuma "Ārstniecības iestāžu infrastruktūras attīstība" ietvaros 8 957 886 euro indikatīvi sākot no 2024.gada (skat. pielikumus).

Kopā Plāna realizēšanai papildus nepieciešami 2023.gadā – 5 234 144 euro, 2024.gadā – 12 320 225 euro, 2025.gadā – 14 567 596 euro, valsts budžetam turpinot finansēt Plānā iekļautos pasākumus arī turpmāk pēc Plāna darbības perioda beigām.

Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu Veselības ministrijai plānā paredzēto pasākumu īstenošanai 2023.–2025.gadam un turpmāk ik gadu skatāms Ministru kabinetā likumprojekta "Par valsts budžetu 2023.gadam un budžeta ietvaru 2023., 2024. un 2025.gadam" sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu prioritārajiem pasākumiem, ievērojot valsts budžeta finansiālās iespējas.

Publisko resursu ieguldījums tiks sniegts ievērojot Eiropas Komisijas 2011.gada 20.decembra lēmuma "Par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta 2.punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi" (2012/21/ES) nosacījumus.

2. Situācijas raksturojums

Pēdējos gados arvien vairāk tiek uzsvērta psihiskās veselības ietekme uz globālo attīstības mērķu sasniegšanu un psihiskās veselības joma ir iekļauta visu attīstīto valstu ilgtspējas attīstības mērķos. PVO norāda, ka psihiskās veselības traucējumi ne tikai ietekmē cilvēka veselību kopumā, bet arī palielina priekšlaicīgas nāves risku, veicina cilvēktiesību ierobežojumus un negatīvi ietekmē valstu un globālo ekonomisko attīstību.⁵

Līdz pat 80% iedzīvotāju vismaz reizi dzīvē saskaras ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem. Kā liecina PVO dati, savlaicīgi neatpazīti un neārstēti uzvedības un psihiskās veselības traucējumi katru gadu globālai ekonomikai rada zaudējumus vairāk nekā viena triljona ASV dolāru apmērā. Latvija veselības aprūpei tērē mazāk nekā lielākā daļa ES valstu. Kopējie veselības nozares izdevumi 2019.gadā Latvijā sastādīja 6,58% no iekšzemes kopprodukta (IKP), bet ES valstu vidējais rādītājs bija 9,91%.⁶ Atsaucoties uz PVO publicēto ziņojumu 2020.gadā, psihiskās veselības traucējumi Latvijas ekonomikai izmaksāja aptuveni 327 miljonus euro, kas pielīdzināms 1,28% no valsts IKP. Pašreizējais izdevumu līmenis par psihiskās veselības aprūpes un šāda tipa slimību ārstēšanas pakalpojumiem veido tikai 12% no šīm sociālajām izmaksām. Lielāko ekonomisko slodzi rada zaudētā produktivitāte to cilvēku vidū, kuri sirgst ar izplatītām psihiskām slimībām un saņem nepietiekamu atbalstu. Šāds produktivitātes zudums liecina par nepieciešamību rīkoties daudznozaru līmenī un investēt psihiskās veselības aprūpē⁷.

Jāatzīmē, ka pēdējo gadu laikā finansējums psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai ir audzis (2020.gadā – 56,6 miljoni euro un 2021.gadā - 71,3 miljoni euro). Finansējuma pieaugums daļēji ir saistīts ar vienreizēju papildu finansējuma piešķīrumu 2021.gadā nepieciešamajiem pasākumiem, lai samazinātu ilglaicīgu negatīvo ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību, ko radīja Covid-19 pandēmija. Taču sekas uz psihisko veselību saglabāsies vairāk gadu garumā vēl ilgi pēc pandēmijas.

Pēdējos četrus gadus valsts psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība tika izvirzīta kā viena no VM prioritārajām jomām. Tāpēc tika izstrādāti divi vidējā termiņa plānošanas dokumenti:

• "Psihiskās veselības aprūpes pieejamības uzlabošanas plāns 2019.–2020.gadam", kura mērķis bija nodrošināt iedzīvotājiem uz pierādījumiem balstītu, iespējami mūsdienīgu, kvalitatīvu un viņu vajadzībām atbilstošu psihiskās veselības aprūpes pieejamību;

• informatīvais ziņojums: "Par nepieciešamajiem pasākumiem 2021. gadam un turpmāk ik gadu, lai samazinātu ilglaicīgu negatīvo ietekmi uz sabiedrības psihisko veselību, ko rada Covid-19 pandēmija", kura mērķis bija psiholoģiskās palīdzības un psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošanu Latvijas iedzīvotājiem, speciālistu savstarpējās sadarbības uzlabošanu psihiskās veselības aprūpes nozarē, t.sk. ģimenes ārstu prakšu motivēšanu iesaistīties savu pacientu psihiskās veselības novērtēšanā un uzraudzīšanā, esošā medicīniskā personāla psihoemocionālo atbalstu un tā monitoringu.

Kā liecina SPKC pieejamie dati, 2020.gadā kopumā tika diagnosticēti 4 869 uzvedības un psihiskās veselības traucējumi. Visbiežāk (34% gadījumos) tika diagnosticēti organiski psihiski traucējumi, kas ietver hipomāniju, bipolāros traucējumus, kā arī depresiju. Visbiežāk šī diagnožu grupa tika konstatēta Rīgas reģionā (698 gadījumi) un Latgales reģionā (426 gadījumi). Tomēr svarīgi atzīmēt, ka Latvijā veikto pētījumu rezultāti liecina, ka tādu organisko psihisko traucējumu (depresijas) sastopamība vispārējā Latvijas populācijā sasniedz 6,7%. PVO dati liecina, ka vidējā šādu traucējumu sastopamība pasaulē ir 5% no kopējās populācijas.⁸

1. attēls

Otrā visbiežāk sastopamā diagnožu grupa ir neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi, kas sevī ietver trauksmi, adaptācijas u.c. traucējumus. Šādu pacientu skaits 2020.gadā bija 1 278, kas sastāda 26% no kopējo jauno diagnosticēto pacientu skaita ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem (skatīt 1.attēlu).

SPKC dati liecina, ka vecuma grupā no 0 līdz 17 gadiem 2020.gadā "Ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrā" (turpmāk – Reģistrs) visbiežāk tika iekļauti pacienti ar garīgo atpalicību, psihiskās attīstības traucējumiem un uzvedības un emocionāliem traucējumiem. Kopumā 2020.gadā Reģistrā tika iekļauti 522 bērni un jaunieši ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem. Vienlaikus ir svarīgi atzīmēt, ka Reģistra dati pilnvērtīgi neatspoguļo kopējo bērnu un jauniešu psihiskās veselības situāciju Latvijā. Jāņem vērā, ka ne vienmēr jaunieši ar viegliem un vidēji smagiem psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem nonāk speciālistu redzeslokā – tas saistīts ar ierobežotu valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību (gaidīšanas rindas pie bērnu psihiatra) vai ar bērna/jaunieša un piederīgo nevēršanos pēc palīdzības traucējumu sākumposmā. Līdz ar to, lai pilnvērtīgāk atspoguļotu psihiskās veselības un uzvedības traucējumu sastopamību, ir nepieciešams ņemt vērā arī Bērnu un pusaudžu resursu centra (turpmāk -BPRC) sniegtos datus, kas liecina, ka 2021.gadā tas sniedzis palīdzību 2 403 pusaudžiem, no kuriem 724 atbalsts tika nodrošināts ilgstoši – vairāk nekā 3 mēnešus. Šī gada janvārī BPRC ieviesa papildu skrīninga instrumentus, kas ļauj novērtēt jauniešu psihiskās veselības stāvokli. No šiem datiem secināms, ka 42% klientu ir ar klīnisku depresijas simptomātiku (nomāktība, motivācijas un interešu trūkums, vienaldzības sajūtu un enerģijas trūkums), bet 33% gadījumos ir novēroti vidēji smagas depresijas simptomi.

2. attēls

SPKC dati

Nevienmērīga psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu un speciālistu pieejamība ietekmē iespēju diagnosticēt psihiskās veselības saslimstību reģionos. Atbilstoši Reģistra datiem, uzskaitē uzņemto pacientu skaits ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem pieaug Rīgas, Pierīgas un Kurzemes reģionā. Tikmēr Vidzemes, Zemgales un Latgales reģionā uzskaitē uzņemto pacientu ar psihiskās veselības traucējumiem (skat. 2.attēlu).⁹ Lielāks pacientu skaits ir novērojams reģionos, kuros psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība ir labāka.

Kā liecina statistikas dati, pakāpeniski pieaug to personu skaits (gan pieaugušie, gan bērni), kurām ir piešķirta invaliditātes grupa psihisko un uzvedības traucējumu dēļ (skat. 1.tabulu). Pirmreizējās invaliditātes datos pēc biežākajām saslimšanas diagnozēm redzams, ka psihiskie un uzvedības traucējumi ir piektā biežākā saslimšana, kuras dēļ personām tiek noteikta invaliditāte. 2020.gadā pirmreizēji psihisku un uzvedības traucējumu dēļ invaliditāte tika noteikta aptuveni 1 219 personām (2019.gadā 1 190 cilvēkiem). Daļēji to var skaidrot ar uzlabotu psihiskās veselības traucējumu diagnostiku, kā arī stigmas mazināšanos. Tāpat pēdējos gados ir būtiski uzlabojusies psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība pieaugušajiem, līdz ar to arī tas daļēji izskaidro personu skaita palielinājumu, kurām tika piešķirta invaliditāte sakarā ar psihiskās veselības traucējumiem.

1. tabula

VDEAK dati

Covid-19 pandēmija ļoti būtiski palielinājusi pieprasījumu pēc psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem. To pierāda gan ārstu atsauksmes un novērojumi, gan pakalpojuma pieprasījuma dinamika psihiatriskā profila slimnīcās un BPRC. Tiek prognozēts, ka Covid-19 pandēmijas negatīvās ietekmes sekas uz indivīda un sabiedrības psihisko veselību būs novērojamas gan tās laikā, gan periodā starp Covid-19 infekciju uzliesmojumiem, kā arī vairākus gadus pēc pandēmijas. Kā liecina PVO dati, pašlaik nav novērojamas būtiskas izmaiņas pašnāvību rādītājos pasaulē. Par to liecina arī Latvijas situācija. Tomēr jāņem vērā, ka Covid-19 pandēmijas ietekme jāanalizē, ņemot vērā iespējamās novēlotās negatīvās sekas, kas saistītas ar sociāli ekonomisko apstākļu pasliktināšanās, situāciju darba tirgū, alkohola lietošanas apjomu, tādiem papildu stresa faktoriem kā kara apstākļi reģionā u.c., tādējādi radot negatīvu ietekmi uz iedzīvotāju psihisko veselību vismaz tuvāko piecu gadu laikā. Tas nozīmē, ka nepieciešams īstenot mērķtiecīgas aktivitātes psihiskās veselības jomā, lai savlaicīgi nodrošinātu iespējamo uzvedības un psihiskās veselības traucējumu diagnostiku un ārstēšanu, vienlaikus nodrošinot iedzīvotājiem pieejamību psihoemocionālam atbalstam.¹⁰

Covid-19 pandēmijas ietekmē paaugstinātais stresa līmenis, sociālā izolācija un vardarbība ģimenē var ietekmēt mazu bērnu un pusaudžu smadzeņu veselību un attīstību. Savukārt gados vecākiem cilvēkiem sociālā izolācija, samazināta fiziskā aktivitāte un intelektuālais darbs veicina kognitīvo spēju pasliktināšanos un demences attīstības risku¹¹. Jau šobrīd ārstniecības iestādes, kas sniedz psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus, atzīmē palielinātu pieprasījumu pēc pakalpojumiem. ‘Bērnu klīniskā universitātes slimnīca norāda, ka salīdzinājumā ar 2020.gadu, par 18% ir pieaudzis ambulatoro apmeklējumu skaits pie bērnu psihiatra un narkologa, kā arī par 27% palielinājies pacientu skaits, kuri saņem psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus dienas stacionāra ietvaros. Līdzīgas tendences atzīmē arī pieaugušo profila psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji.

Galvenās identificētās problēmas: 

• Pieaug to pacientu skaits, kuriem ir diagnosticētas psihiskās veselības saslimšanas. Līdz ar to psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem ir jāuzlabo pieejamība - īpaši reģionos, kur novērota nevienmērīga pakalpojuma pieejamība.

• Covid-19 pandēmija palielinājusi pieprasījumu pēc psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem, kas daļēji ir saistīts ar sociālās izolācijas riska palielināšanos un ar sociāli ekonomisko apstākļu pasliktināšanos, tādejādi radot negatīvu ietekmi uz iedzīvotāju psihisko veselību. Tāpēc Plānā ir iekļautas aktivitātes, kas paredz turpināt sniegt iedzīvotājiem t.sk. bērniem psihoemocionālo atbalstu.

3. Bērnu un pusaudžu psihiskā veselības aprūpe

Psihiskā veselība ir svarīga bērnu vispārējās veselības un labklājības sastāvdaļa. Psihiskā veselība ietver bērnu psihisko, emocionālo un uzvedības labklājību. Tas ietekmē to, kā bērni domā, jūtas un rīkojas. Tam ir nozīme arī tajā, kā bērni pārvar stresu, kā viņi veido attiecības ar citiem cilvēkiem un kā pieņem lēmumus ikdienā.¹² Pasaulē 10–20% bērnu un pusaudžu ir uzvedības un psihiskās veselības traucējumi. Neatpazīti un neārstēti šie stāvokļi būtiski ietekmē bērnu attīstību, viņu panākumus mācībās un potenciālu turpmākai produktīvai un piepildītai dzīvei.¹³ Eiropā 15% (4 000) gadījumā mirstības iemesls vecuma grupā no 10-19 gadiem ir tīšs paškaitējums.¹⁴

PVO dati norāda, ka līdz pat 50% no visiem uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem sākas pusaudžu vecumā. Līdz ar to, ja netiek pievērsta uzmanība bērnu un pusaudžu psihiskajai veselībai un psihosociālajai attīstībai, tad pieaugušo vecumā sagaidāma negatīvi ietekmēta cilvēku spēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Uzvedības un psihiskās veselības traucējumi var sākties jebkurā vecumā, bet katram vecuma posmam ir raksturīgi savi biežākie traucējumi. Pirmsskolas vecumam raksturīgie traucējumi ir attīstības aizture, tai skaitā valodas attīstības aizture, garīgā atpalicība, autiskā spektra traucējumi, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Skolas vecumam visraksturīgākie traucējumi ir mācīšanās traucējumi, uzvedības traucējumi, neirotiski traucējumi. Savukārt pusaudžu vecumam raksturīgi ir ēšanas traucējumi, depresija un ar to saistīti pašnāvības mēģinājumi, uzvedības traucējumi, vielu atkarības. Pusaudžu vecumā arī sākas lielākā daļa no pieaugušo uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem – bipolāri afektīvi traucējumi, šizofrēnija, personības traucējumi u.c.¹⁵

Šobrīd pastāvošie normatīvie akti nosaka, ka bērnu psihiatrs ir tā ārstniecības persona, kas ir kompetenta uzstādīt diagnozi bērniem ar psihiskās veselības traucējumiem, kā arī var nozīmēt bērniem nepieciešamo ārstēšanu. Šobrīd bērnu psihiatriem valsts nodrošina iespēju strādāt multiprofesionālajā komandā atbilstoši pacienta medicīniskajām indikācijām. Multiprofesionālās komanda sastāv no funkcionālajiem speciālistiem, klīniskā un veselības psihologa, uztura u.c. speciālistiem.

3.1. Autiskā spektra traucējumi

Viens no biežākajiem agrīnā bērnu psihiatrijā un neiroloģijā konstatētiem attīstības traucējumiem ir saistīts ar autisko spektru, kuram raksturīgi sociālās mijiedarbības, komunikācijas traucējumi un stereotipiski uzvedības modeļi. Jāatzīmē, ka autiskā spektra traucējumi ((turpmāk - AST), var būt ļoti dažādi – pēc simptomu izteiktības, intelekta un valodas spējām, neiropsiholoģiskā raksturojuma (kognitīvais stils, informācijas apstrādes veids, sensorās izmaiņas), izcelsmes, blakussaslimšanām, kā arī funkcionēšanas spējām, adaptācijas spējām.

Kā liecina statistikas dati, AST vidējā izplatība pasaulē gan bērnu, gan pieaugušo populācijā ir ap 1%. Šie ir traucējumi visa mūža garumā, kas ietekmē veidu, kā cilvēks komunicē ar citiem un redz pasauli sev apkārt. Zēniem AST diagnosticē divas reizes biežāk nekā meitenēm. AST sākas līdz trīs gadu vecumam un izpaužas ar noteiktu pazīmju, simptomu un funkcionēšanas īpatnību kopumu, bet katram indivīdam šo pazīmju kopums un funkcionēšanas grūtības atšķiras: no ļoti viegli izteiktām līdz nozīmīgi izteiktām, un tās var būtiski ietekmēt bērna attīstību un traucēt iekļaušanos sabiedrībā.

Pēdējo 10 gadu laikā, uzlabojoties diagnostikām tehnoloģijām, vērojama izteikta AST sastopamības palielināšanās (skatīt 3.attēlu).¹⁶ Tas ir saistīts ar vairākiem faktoriem: (1) ir labāki analītiskie instrumenti, diagnostikas un skrīninga metodes; (2) diagnostisko kritēriju izmaiņas; (3) izmaiņas sabiedrības uztverē (vecāku, ārstu), (4) pakalpojuma pieejamības uzlabošanās; (5) riska faktoru izmaiņas.¹⁷

3. attēls

Autiskā spektra traucējumu sastopamība no 2004.–2020.gadam

Saņemot atbilstošu atbalstu, bērni var attīstīt komunikācijas un ikdienas prasmes, kas viņiem palīdz iekļauties sabiedrībā, tostarp izglītības sistēmā un darba tirgū.

Pasaulē AST pacientu terapijā iespējams izmantot uz pierādījumiem balstītas, efektīvas psihosociālās ārstēšanas un rehabilitācijas metodes, kas var mazināt šo traucējumu izpausmes, sekmēt bērna/pusaudža attīstību, uzlabot viņa funkcionēšanu un integrēšanos sabiedrībā. Agrīna AST atpazīšana, ārstēšana un rehabilitācija būtiski uzlabo tālāko psihosociālo prognozi.

VM ir apzinājusi situāciju Latvijā, secinot, ka pašlaik pieejamie pakalpojumi bērniem ar AST nav sistemātiski, valsts organizēti, apmaksāti un uz pierādījumiem balstīti. Viens no galvenajiem cēloņiem ir nepietiekamais valsts finansējums, kā arī kvalificētu speciālistu trūkums nozarē. Lai mazinātu rindas bērnu psihiatru sniegto pakalpojumu saņemšanai, 2019. gadā ir ieviestas ambulatorās multiprofesionālās komandas, kā arī pārskatīta bērnu psihiatru rezidentūras kārtība. Tagad bērnu psihiatra specialitāti ir iespēja iegūst ātrāk, līdz ar to viņi var iesaistītes ārstniecības pakalpojumu sniegšanā ātrāk. Prognozējamais bērnu psihiatru pieaugums sagaidāms 2022. un 2023.gadā. Gaidīšanas rindas uz valsts apmaksāto AST diagnostiku vidēji ir no 45 līdz 60 dienām. Lai uzlabotu pieejamību valsts apmaksātam AST diagnostikas pakalpojumam, VM2022.gada augustā organizēja AST diagnostikas metodes apmācības speciālistiem no visas Latvijas, lai nodrošinātu pieejamību pakalpojumam arī reģionos.

Šobrīd Latvijā nav izstrādātas mērķtiecīgas agrīnās intervences programmas pacientiem ar AST. Tikmēr pasaulē veikto pētījuma dati liecina, ka savlaicīgas agrīnas intervences programmas uzsākšana būtiski uzlabo pacientu ar AST adaptācijas un komunikācijas spējas. Tāpat pacientiem, kuriem novērotas agrīnas AST pazīmes, uzsākot specifisku agrīnu intervences programmu, būtiski samazinās AST iestāšanās iespējamība.¹⁸ Tāpēc BKUS sadarbībā ar VM šobrīd izstrādā agrīnās intervences programmu bērniem ar AST pazīmēm. Būtiski, lai izstrādātā intervences programma tiktu arī ieviesta ārstniecības iestādēs visos reģionos. Jāatzīmē, ka AST pakalpojumu veidošanā ļoti nozīmīga ir starpnozaru sadarbība, jo bērna ar AST attīstība, izmantojot tikai ārstniecības jomas pakalpojumus, praktiski nav iespējama. Līdz ar to, bērniem ar AST ir jābūt vienlīdz pieejamiem gan veselības aprūpes pakalpojumiem (diagnostikai, ārstēšanai, medicīniskai rehabilitācijai), gan pakalpojumiem, kas attīsta viņos nepieciešamās prasmes, lai iekļautos sabiedrībā – zinoši speciālisti izglītības iestādēs pirmskolas izglītības iestādēs un skolās, un sociālā rehabilitācijas pakalpojumi.

Tāpēc, lai uzlabotu bērniem/jauniešiem ar autiskā spektra traucējumiem un citiem attīstības traucējumiem pieejamību valsts apmaksātajiem psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem, Plāns paredz aktivitātes, kas vērstas uz rindu mazināšanu autiskā spektra diagnostikā. Vienlaikus tiek plānots ieviest agrīnās intervences programmas bērniem ar autiskā spektra un citiem attīstības traucējumiem ārstniecības iestādēs t.sk. reģionos. Tāpat arī, lai savlaicīgi sniegtu nepieciešamo atbalstu bērniem ar autiskā spektra un citiem attīstības traucējumiem, Plāns paredz speciālistu apmācību par Denveras agrīnās intervences modeli. Visas augstāk minētā aktivitātes veicinās savlaicīgu traucējumu diagnostiku un psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu un to pēctecības attīstību bērniem ar autiskā spektra un citiem attīstības traucējumiem.

3.2. Pacientu ar ilgstošiem psihiskās veselības traucējumiem pāreja no bērnu profila ārstniecības pakalpojumiem uz pieaugušo ārstniecības profila pakalpojumiem

Šobrīd stacionārie psihiskās veselības aprūpes pakalpojumi ir pieejami septiņās psihiatrijas profila slimnīcās: SIA Bērnu psihoneiroloģiskā slimnīcā "Ainaži"; VSIA Strenču Psihoneiroloģiskā slimnīca"; VSIA "Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca"; VSIA "Piejūras slimnīca"; VSIA "Slimnīca "Ģintermuiža""; VSIA "Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs" un VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca" bērnu psihiatrijas slimnīca. Balstoties uz NVD datiem, hospitalizēto pacientu skaits vecuma grupā no 0-11 gadiem 2021.gadā bija 278. Savukārt vecuma grupā no 11-17 gadiem tas sasniedza 666.

Daļai pacientu līdz 18 gadiem, kuriem ilgstoši ir nepieciešami psihiskās veselības aprūpes pakalpojumi, tie būs nepieciešami arī pēc pilngadības sasniegšanas. Šobrīd pāreja no bērnu profila ārstniecības iestādes uz pieaugušo nav koordinēta. Jomas eksperti atzīmē, ka bieži vien pacients tiek novirzīts uz pieaugušo profila ārstniecības iestādi, taču viņam netiek nodrošināta pakalpojuma pēctecība atbilstoši pacienta indikācijām. To ietekmē dažādi faktori, piemēram, informācijas trūkums, komunikācija starp speciālistiem un pacientu/pacienta piederīgajiem, atgriezeniskās saites trūkums. Pasaulē arvien vairāk tiek pētīts pārejas process no bērnu profila pakalpojuma uz pieaugušo profila veselības aprūpes pakalpojumiem, taču Eiropā tikai divās valstīs – Dānijā un Apvienotajā Karalistē – ir ieviesta nacionālā vai reģionālā politika vai vadlīnijas atsevišķu psihiskās veselības pakalpojumu lietotāju pārejas koordinācijai. Turklāt tikai trīs valstīs regulāri tiek veikts standartizēts to jauniešu vajadzību novērtējums, kuri tuvojas pārejas robežai.¹⁹ Šis no bērna uz pieaugušā pakalpojumu saņemšanas process būtiski atšķiras no ierastā pieauguša pacienta "pārvešanas" procesa uz citu ārstniecības iestādi. Pāreja no bērna uz pieaugušā pakalpojumu saņemšanu veiksmīgi var notikt tikai gadījumā, ja ārstniecības personāls un pacients tam ir pilnvērtīgi sagatavoti. Iemesls tam ir fakts, ka bērnu un pusaudžu veselības aprūpes pakalpojumu attīstības un darbības modeļi, atbilstoši viņu interesēm, attīstījušies atšķirīgi no pieaugušo veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas kārtības. Tāpēc arī Latvijā jomas speciālisti norāda, ka viens no ierobežojošiem faktoriem pilnvērtīgam pakalpojumu saņemšanas turpinājumam brīdī, kad pusaudzis kļūst pilngadīgs, ir saziņas un sadarbības trūkums starp bērnu un pieaugušo psihiskās veselības jomas pārstāvjiem, kā arī atšķirības pakalpojumu finansēšanas un organizēšanas procesos. Kopīgas darba pieredzes trūkuma rezultātā neveidojas pilnvērtīga izpratne par pacienta, kurš kļuvis pilngadīgs, psihiskās veselības pakalpojumu un to organizēšanas veida vajadzībām. Lai nodrošinātu veiksmīgu pāreju uz pieaugušo profila psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem, ir nepieciešams nodrošināt: (1) labu koordināciju starp bērnu un pieaugušo speciālistiem (definēts pārejas laiks, uzraudzība, bērnu speciālista palikšana konsultanta lomā); (2) agrīnu pārejas plānošanu (vismaz gadu pirms nodošanas laika); (3) komunikāciju ar pacientu un ģimeni par pārejas procesu; (4) pacienta vēlmju iekļaušanu pārejas procesā; (5) pieaugušo pakalpojuma sniedzēja izvēli atbilstoši indikācijām pirms pārejas procesa uzsākšanas.²⁰

Sadarbībā ar Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs (turpmāk – RPNC) un Bērnu klīniskā universitātes slimnīca (turpmāk – BKUS) Plāna ietvaros ir paredzēts izstrādāt algoritmu koordinētai pacientu pārejai no bērnu profila uz pieaugušo profila ārstniecības iestādi noteiktām pacientu grupām ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem.

3.3. Psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana pusaudžiem

Neraugoties uz pēdējos gados ievērojami paplašinātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, 2021.gada rudenī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikā (BKUS BPK) bija vērojams vēsturiski lielākai pacientu pieaugums: ambulatorajos pakalpojumos par 18%, dienas stacionārā par 27%, bet stacionēšana bija nepieciešama par 12% vairāk pacientu nekā 2020.gadā. Signalizējošs rādītājs ir arī psihiatrisko konsultāciju pieprasījums stacionārā uzņemtajiem pacientiem BKUS, kas slimnīcā vai tās uzņemšanā vismaz sākotnēji nonākuši ar psihisko veselību nesaistītiem iemesliem – pagājušajā gadā šādu konsultāciju skaits BKUS audzis par 185%. Līdztekus šiem datiem pētnieki analizējuši izmaiņas BKUS BPK stacionēto pacientu profilā. Tie uzrāda sekojošas tendences – pandēmijas laikā BKUS BSK stacionārā pieaudzis pacientu vecums, tie pēc palīdzības vēršas smagākā stāvoklī un līdz ar to viņiem iestādē jāpavada ilgāks laiks, kas var atstāt nelabvēlīgu efektu uz atveseļošanās un turpmākās dzīves gaitu. Tāpat secināts, ka pandēmijas laikā BKUS to pusaudžu skaits, kas stacionēti ar diagnozi tīšs paškaitējums" proporcionāli ievērojami audzis - no 11,5% uz 25,4%. Novērots arī proporcionāls pieaugums tajā pacientu grupā, kas BKUS hospitalizēti ēšanas traucējumu dēļ. Līdz ar to secināms, ka 2021.gadā audzis ne tikai pacientu skaits un palielinājies hospitalizēto pacientu smagums, bet pieaug arī specifisku dzīvību apdraudošu diagnožu proporcija, ar ko jārēķinās ne tikai veselības aprūpes sistēmai, bet arī tām sistēmām, kas nodrošina atbalstu vidēs, kur šie pusaudži atrodas – ģimenē, izglītības iestādē, kopienā.

Otri esošās situācijas raksturojošie dati apkopoti no BPRC, kas sniedz valsts apmaksātu sabiedrībā balstītu pakalpojumu pusaudžiem un viņu ģimenēm. BPRC tika izveidots, lai valsts pēc iespējas laicīgāk pamanītu pusaudžu sarežģījumus un varētu piedāvāt savlaicīgu palīdzību, tā mazinot stāvokļa pasliktināšanās risku un pēc iespējas novēršot šo bērnu nokļūšanu slimnīcā vai citā institūcijā. BPRC šobrīd ir starpinstitucionāls pakalpojuma sniedzējs, jo īsteno gan Labklājības, gan Veselības ministriju finansētas palīdzības programmas pusaudžiem–ar atkarību, depresijas un pašnāvību riskiem. 2021.gadā BPRC novēroja patstāvīgu pieprasījuma pieaugumu, neraugoties uz straujo palīdzības kapacitātes palielināšanu un izvēršanu Latvijas reģionos. Salīdzinot ar 2020.gada datiem, BPRC 2021.gadā sniedzis palīdzību vismaz trīsreiz vairāk pusaudžiem (attiecīgi – 2 403 pusaudži, no kuriem 724 atbalsts tika nodrošināts ilgstoši – vairāk nekā 3 mēnešus iepretim 2020.gadā, kad palīdzība tika sniegta 659 pusaudžiem, no kuriem ilgstošu atbalstu nodrošināja 348 jauniešiem). Tomēr rindas uz pakalpojuma saņemšanu nav mazinājušās – šobrīd uz palīdzības saņemšanu gaida vairāk nekā 500 pusaudžu, lielākais vairums no tiem Rīgā, un gaidīšanas laiks līdz pakalojuma saņemšanai var būt līdz pat četriem mēnešiem. Turklāt 2021.gada rudens iezīmēja vēl vienu negatīvu tendenci – pusaudžu, kuri vēršas pēc BPRC palīdzības, stāvoklis kļūst smagāks. Pusaudžu skaits, kuru funkcionalitātes rādītāji vērtējami kā zemi un kritiski zemi, 2021.gada rudenī, salīdzinot 2020.gadu gandrīz divkāršojās (no 48 uz 90), bet 2022.gada janvārī šādu jauniešu skaits jau sastādīja 21. Lielā pieprasījuma un pusaudžu stāvokļa smaguma dēļ BPRC ir trīskāršojis pie sevis strādājošo psihiatru skaitu un, ja iepriekš psihiatra konsultācija bija nepieciešama aptuveni 20% programmās esošo pusaudžu un lielākais darbs notika terapijas speciālistu komandā (klīniskie un veselības psihologi, KBT terapeiti, mākslas terapeiti, uztura speciālisti u.c.), tad tagad psihiatra palīdzība jau nepieciešama 29.1% no palīdzības programmās uzņemtajiem pusaudžiem. Šī gada janvārī BPRC ieviesa papildu skrīninga instrumentus, kas ļauj vēl precīzāk novērot jauniešu, kas piesakās uz BPRC pakalpojumiem, simptomātiku. No šiem datiem secināms, ka 42% no klientu ir ar klīnisku depresijas simptomātiku (nomāktība, motivācijas un interešu trūkums, vienaldzības sajūtu un enerģijas trūkums), bet 33% gadījumu jau var runāt par vidēji smagu depresiju kā klīniski uzstādāmu diagnozi. Lai nodrošinātu bērniem un pusaudžiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem pieejamību sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, Plāns paredz nodrošināt 11 BPRC filiālu darbību t.sk. reģionos.

Ņemot vērā būtisko pieprasījuma pieaugumu pēc psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem, ir nepieciešams attīstīt ambulatoro pakalpojumu pieejamību reģionos t.sk. multiprofesionālo komandu sniegtos pakalpojumus. Vienlaikus, kā atzīmē jomas eksperti, ārstniecības iestādēs reģionos nepieciešams nodrošināt stacionāro psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pusaudžiem neatliekamos gadījumos. Šobrīd stacionāro palīdzību pusaudzis var saņemt tikai dažās ārstniecības iestādēs Latvijā. Līdz ar to nepieciešams nodrošināt minimālu gultasvietu skaitu reģionālajās psihiatriskā profila slimnīcās, lai nepieciešamie pakalpojumi būtu tuvāk dzīvesvietai.

Galvenās identificētās problēmas: 

• Pašlaik pieejamie pakalpojumi bērniem ar AST nav sistemātiski pieejami, valsts organizēti, apmaksāti un uz pierādījumiem balstīti. Viens no galvenajiem cēloņiem ir nepietiekamais valsts finansējums, kā arī speciālistu trūkums nozarē.

• Ierobežota pieejamība ADOS (The Autism Diagnostic Observation Shecdule- Autisma diagnostikas novērošanas skala) diagnostikai saistīta ar nepietiekamu speciālistu daudzumu, kas var pielietot AST diagnostika metodi. Tāpēc Plāns paredz palielināt šādu speciālistu pieejamību.

• Nav vienota redzējuma par agrīnās intervences pakalpojumu saturu, nodrošinot AST ārstēšanu un rehabilitāciju pacientiem. Tāpēc Plāns paredz izstrādāt metodiskā darba ietvaros agrīnās intervences programmu bērniem ar autiskā spektra un citiem attīstības traucējumiem.

• Nenotiek pilnvērtīga pacientiem ar ilgstošiem psihiskās veselības traucējumiem pāreja no bērnu profila ārstniecības iestādes uz pieaugušo ārstniecības iestādi. Tāpēc Plāns paredz pilnveidot pacientiem ar ilgstošiem psihiskās veselības traucējumiem pāreju no bērnu profila ārstniecības iestādes uz pieaugušo ārstniecības iestādi metodiskā darba ietvaros.

• Pusaudžu psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem reģionos ir ierobežota pieejamība. Līdz ar to Plāna ietvaros tiek plānots uzlabot pieejamību valsts apmaksātai garastāvokļu traucējumu programmai bērniem un pusaudžiem.

4. Psihiskās veselības aprūpes pakalpojumi pieaugušajiem

Psihiskās veselības aprūpi, līdzīgi kā veselības aprūpi kopumā, var nodrošināt primārās veselības aprūpes (PVA), sekundārās veselības aprūpes (SVA) un terciārās veselības aprūpes (TVA) ietvaros.

4. attēls

Zīmīgi, ka PVO izstrādātajā psihiskās veselības nodrošināšanas modelī tiek iekļauti ne tikai ārstniecības pakalpojumi. Tajā būtiska loma tiek iedalīta profilaktiskajiem pasākumiem un uz sabiedrību balstītu pakalpojumu ieviešanu (skat. 4.attēlu). Balstoties uz PVO datiem, visnozīmīgākais psihiskās veselības labbūtības priekšnosacījums ir efektīvu profilaktisko un izglītojošo pasākumu ieviešana sabiedrībā (piemēram, izglītības iestādēs, pašvaldībās u.c.). Profilaktisko pasākumu un neformālās aprūpes līmenī ietilpst dažādu nevalstisko organizāciju īstenotie pasākumi (atbalsta grupas, pašpalīdzības grupas), kā arī mērķtiecīgas informatīvās kampaņas masu medijos. Šādu pakalpojumu mērķauditorija ir ļoti plaša, vienlaikus tam ir nepieciešams salīdzinoši mazāks finansējums. Pareizi organizēti, profilakses pasākumi būtiski palīdz cilvēkiem nepiedzīvot tāda smaguma psihiskās veselības sarežģījumus, kad jau nepieciešami ārstniecības, tostarp stacionāri pakalpojumi. Jāuzsver arī, ka cilvēkam, kurš pieredzējis tikbūtisku psihiskās veselības pasliktināšanos, ka nepieciešami ārstniecības pakalpojumi, atveseļošanās notiek ievērojami lēnāk un tas var atstāt sekas uz viņa un tuvinieku veselību un labbūtību visu atlikušo mūžu.²¹

Viens no būtiskākajiem psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu posmiem ir primārā veselības aprūpe. Ģimenes ārsti lielākoties ir pirmie veselības aprūpes speciālisti, kas saskaras ar pacientu ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem. Viņu kompetencē ir izvērtēt pacientu veselības stāvokli un vieglu un vidēji smagu uzvedības un psihisku traucējumu gadījumā jāpiesaista papildu speciālisti - psihiatri, bērnu psihiatri, klīniskie un veselības psihologi. Vienlaikus primārās veselības aprūpes līmenī turpinās hronisku pacientu uzraudzība ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem. PVO eksperti atzīmē, ka īstenojot primāro veselības aprūpes speciālistu iesaisti pacientu ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumu aprūpē, tiek nodrošināta labāka pieejamība pakalpojumam, nenotiek palīdzības saņemšanas stigmatizācija (pacientam vieglāk vērsties pie ģimenes ārsta nekā pie psihiatra) un šādi tiek īstenota kompleksa pieeja veselībai, ņemot vērā arī pacienta blakussaslimšanas.²² Kā liecina PVO publicētā informācija, kas sakrīt arī ar NVD sniegtajiem datiem, psihiskās veselības aprūpes jomā vislielākais finansējums ir nepieciešams SAVA un TVA sniegtajiem pakalpojumiem, kas ir nepieciešami mazākam cilvēku skaitam, salīdzinot ar pakalpojumiem PVA līmenī. Tas nozīmē, ka nepieciešams organizēt mērķtiecīgus sabiedrībā balstītus pasākumus, lai savlaicīgi identificētu psihiskās, uzvedības un neirālās attīstības traucējumus un tos novērstu, vienlaikus stiprinot PVA pakalpojumus, veicinot sadarbības modeli starp ģimenes ārstiem un speciālistiem.

Sabiedrībā balstītie psihiskās veselības pakalpojumi, kas vērsti uz savlaicīgu veselības atbalstu un rehabilitāciju, ļauj cilvēkiem, kas saskārušies ar psihiskās veselības sarežģījumiem, saglabāt attiecības ar sociālo vidi, nezaudēt darba vietu, turpināt piedalīties izglītības procesos un nenonākt līdz situācijai, kad nepieciešama stacionāra palīdzība. Turklāt, ja valstī ir pietiekami attīstīti ambulatorie un sabiedrībā balstīti pakalpojumi, tad psihiatriskā profila slimnīcas var pārstrukturizēt savu stacionāro aprūpi, vienlaikus samazinot arī gultu skaitu. Latvijā veselības aprūpes sistēmai ir jārod jauni veidi, kā tās ietvarā attīstīt un organizēt sabiedrībā balstītos pakalpojumus, jo līdz šim tā veidota, lai organizētu institūcijās sniegtus pakalpojumus. Arī PVO ziņojumā par psihisko veselību Latvijā ir uzsvērts, ka nākamais solis psihiskās veselības aprūpes organizācijā ir paradumu maiņa - jaunu agrīnās intervences programmu izstrāde, kas ietver sevī pakalpojuma pēctecību gan stacionārā, gan ambulatorā līmenī balstoties uz biopsihosociālo modeli.²³

Sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstība aktualizējas līdz ar pieaugušo pacientu skaitu ar hroniski noritošām slimībām, kuriem ir svarīgi saņemt pēctecīgus veselības aprūpes pakalpojumus, kas nodrošina dzīves kvalitātes uzlabošanos. Diemžēl ārstēšanas uzraudzība un koordinēšana/sadarbība starp speciālistiem ir nepietiekama, kas var nelabvēlīgi ietekmēt ārstēšanas rezultāta sasniegšanu. Svarīgi ir vērst uzmanību, ka šobrīd veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu organizēšana pacientiem ar hroniskām saslimšanām informācijas apmaiņā starp ārstniecības iestādēm un sociālo pakalpojumu sniedzējiem personas veselības un sociālo problēmu risināšanā nav pietiekami efektīva. Latvijā vērojamas būtiskas problēmas ar iespēju iedzīvotājiem vienkopus nodrošināt veselības aprūpes, sociālos un izglītības pakalpojumus, kas būtiski ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, sociālo un profesionālo aktivitāti. Līdz ar to nepieciešama veselības aprūpes vēl ciešāka sadarbības pēctecība ar sociālo jomu.²⁴ Tāpēc Plāns paredz pilotprojekta ietvaros agrīno intervences programmas ieviešanu pacientiem ar hroniskām saslimšanām, kuras ietvaros būtiska loma tiks pievērsta arī sadarbībai sociālai jomai (sociālā darbinieka, aprūpes koordinatora un nodarbinātības speciālista piesaiste).

4.1. Psihiskā veselības aprūpe primārajā aprūpē

PVA ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai ambulatorajā ārstniecības iestādē vai personas dzīvesvietā sniedz primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji (ģimenes ārsti, māsas, ārstu palīgi). Šobrīd ģimenes ārstu prakses īsteno veselības aprūpes "vārtu vērēja" lomu, lai veicinātu koordinētas un pēctecīgas veselības aprūpes nodrošināšanu, kā arī lai novērstu nepamatotu sekundārās ambulatorās veselības aprūpes speciālistu apmeklēšanu, tādējādi uzlabojot speciālistu pieejamību un mazinot gaidīšanas rindas. Psihiskās veselības jomā ģimenes ārstiem ir būtiska loma agrīnai uzvedības un psihiskās veselības traucējumu diagnostikai. Kā liecina NVD dati, 2020.gadā pie ģimenes ārstiem vērsās 38 533 pacienti ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem. Savukārt 2021.gadā tika novērots neliels pacientu skaita pieaugums – 39 392 pacienti.

2021.gadā VM kopā ar psihiskās veselības nozares profesionāļiem un ģimenes ārstiem ir izstrādājusi viegli pārskatāmus algoritmus bērniem un pieaugušajiem, kas palīdz ģimenes ārstam novērtēt situāciju, uzstādīt diagnozi un izvēlēties tālāko ārstniecības ceļu un iesaistāmos speciālistus. Kad algoritma pielietošana ir apgūta, tā izmantošana aizņem līdz 15 minūtēm laika. Tajā ir iekļautas pašnovērtēšanas skalas, kas jāaizpilda pacientam, tālākā ģimenes ārsta rīcības taktika ar piedāvātām valsts apmaksātajām palīdzības iespējām un iesaistāmajiem speciālistiem, "sarkanā karoga" simptomi u.c. Algoritmi tika izstrādāti šādu psihiskās veselības un uzvedības traucējumu izvērtēšanai - depresija, demence, ar stresu saistīti traucējumi, trauksme, neirotiskā spektra traucējumi un ēšanas traucējumi.

4.2. Psihiskās veselības aprūpes pakalpojumi sekundārās ambulatorās veselības aprūpes līmenī

Psihiskajā veselības aprūpes sekundārajā ambulatorajā līmenī tiek nodrošinātas ārsta psihiatra konsultācijas psihiatru kabineta darba ietvaros un dienas stacionāra ietvaros. No 2019.gada ambulatorajā veselības aprūpē tika uzlabota multiprofesionālo komandu pieejamība, lai veicinātu nemedikamentozās ārstēšanas attīstību. Multiprofesionālās komandas sastāvā var būt psihiatrs, garīgās veselības aprūpes (turpmāk – GVA) māsas, funkcionālie speciālisti, klīniskie un veselības psihologi (skat. 4.attēlu). Atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas nosaka speciālistu kompetences apgūstot noteiktu ārstniecības personas kvalifikāciju, šobrīd nav noteiktas specifiskas rehabilitācijas metodes un novērtēšanas instrumenti, kas jāpielieto, īstenojot rehabilitācijas pakalpojumus psihiskās veselības jomā.²⁵ Multiprofesionālās komandas locekļi savas kompetences ietvaros pielieto pamatstudiju un tālākizglītības ietvaros apgūtās rehabilitācijas metodes un atbilstoši rehabilitācijas mērķim tās pielieto.

Šobrīd 13 no kopumā 46 ārstniecības iestādēm ir nokomplektēta pilna komanda, 10 - pieejami trīs speciālisti, bet 22 strādā psihiatrs ar GVA māsu. Lai arī daļēji tas ir saistīts ar kopējo cilvēkresursu trūkumu, tomēr vienlaikus valstī nav definēta vienota pieeja, kas nosaka multiprofesionālo komandu sastāvu un sniegtā pakalpojuma saturu. Jomas eksperti norāda, ka pie vienas un tās pašas diagnozes pacientam dažādos ambulatorajos centros tiek nodrošināts atšķirīgs pakalpojuma apjoms un saturs.

NVD dati liecina, ka pēdējos divos gados sekundārajā aprūpē pie ārstiem speciālistiem vērsās vairāk pacientu ar uzvedības un psihiskās veselības traucējumiem, (2020.gadā – 102 005 pacienti; 2021.gadā – 106 488 pacienti). Visticamāk, tas ir skaidrojams ar Covid-19 pandēmijas izraisītajām sekām, kas būtiski ietekmēja cilvēku psihisko veselību, tādejādi palielinot pieprasījumu pēc psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem.

Dienas stacionārā psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus var saņemt 7 ārstniecības iestādēs. Kā liecina NVD dati, 2021.gadā dienas stacionāra ietvaros psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus, t.sk. multiprofesionālās komandas sniegtos pakalpojumus, saņēma 2 174 pacienti (unikālie). Saņemot psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus dienas stacionārā, psihiatrs kopā ar multiprofesionālās komandas locekļiem veic pacienta izvērtēšanu un nosaka nemedikamentozās terapijas metožu pielietošanu atbilstoši pacienta medicīniskajām indikācijām un psihiatriskās rehabilitācijas mērķiem.

4. attēls

Mērķtiecīga ambulatorā aprūpe ļauj attīstīt mūsdienīgu psihiskās veselības aprūpi Latvijā atbilstoši labākajām pacienta interesēm. Ja pacientam ir iespēja saņemt kompleksus psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus ārpus stacionāra, tas ļauj viņam turpināt ikdienas gaitas (darbs, izglītība, laiks kopā ar tuviniekiem), kas bieži ir būtiska daļa no veseļošanās procesa. Tāpat nākotnē tas samazinātu vispārīgo pakalpojumu noslodzi stacionārajās ārstniecības iestādēs, radot tām iespēju fokusēt palīdzību uz augsti specializētu aprūpi. Līdz ar to valstī straujāk jāattīsta pēctecīgas ambulatoras pakalpojuma programmas, kas balstītas ne tikai uz akūta stāvokļa kupēšanu, bet arī uz pēc iespējas ātru pacienta resocializāciju. Tāpēc Plānā iekļautas aktivitātes, kas paredz tieši ambulatorās aprūpes attīstību, nodrošinot pēctecīgu sabiedrībā balstītu pakalpojumu programmu ieviešanu.

Ambulatorās aprūpes pakalpojumu programmu attīstība īpaši nozīmīga ir pacientiem ar hroniskām psihiskās veselības saslimšanām. Viena no smagākajām hroniskajām psihiskajām saslimšanām ir šizofrēnija, ar kuru slimo apmēram 1% (0,3–1,9%) iedzīvotāju visā pasaulē. Saskaņā ar SPKC datiem Latvijā 2016.gadā psihisko traucējumu reģistrā ar šizofrēniju (F20._ grupa) reģistrēti 15 879 pacienti. Lielākajā psihisko traucējumu epidemioloģisko pētījumu apkopojumā Eiropā vidējā šizofrēniskā spektra traucējumu 12 mēnešu prevelence bija 1,2%, skarot piecus miljonus Eiropas iedzīvotāju.²⁶ Pacientiem ar šizofrēniju ir svarīgi nodrošināt pieejamību pēctecīgai ārstēšanai un rehabilitācijai. Šī Plāna ietvaros ir paredzēts attīstīt ambulatoro agrīnās intervences programmu pacientiem ar šizofrēniju. Šobrīd šiem pacientiem ambulatorās aprūpes līmenī ir pieejami vispārējie veselības aprūpes pakalpojumi, kam nav raksturīga atgriezeniskā saite pēc stacionārās aprūpes noslēgšanās (netiek nodrošināts pēctecīgs ambulators pakalpojums) un iztrūkst psihoemocionāls atbalsts pacientiem un viņa piederīgajiem. Šai pacientu grupai nepieciešams attīstīt uz pacientu vērstu veselības aprūpes pakalpojumu, kas attālinās invaliditātes iestāšanos un stacionārās palīdzības nepieciešamību. Arvien vairāk Eiropā pacientiem ar hroniskiem psihiskās veselības traucējumiem (t.sk. šizofrēniju) tiek attīstītas sabiedrībā balstītas agrīnās intervences programmas, kuru pamatā ir fokusēta ārstēšana, lai veicinātu pacienta patstāvību un attālinātu viņus no ārstēšanās stacionārā. Šāda veida programmās uzsvars tiek likts uz nemedikamentozo terapiju un plaša atbalsta personu iesaistīšanu (sociālais darbinieks, nodarbinātības speciālists, darba terapeits u.c.), kas veicina pacienta resocializāciju un dzīves kvalitātes uzlabošanos.

Agrīnas intervences programmas balstās uz biopsihosociālo modeli, iekļaujot farmakoloģisko ārstēšanu, psiholoģiskās un sociālās intervences. Vienlaikus agrīnās intervences programmā tiek iekļauts multiprofesionlās komandas darbs, kas veicina nemedikamentozo ārstēšanas metožu pielietošanu. Kā liecina Latvijā veiktais pētījums, 74 % pacienti ar pirmreizēju šizofrēniskā spektra psihozes epizodi, kas saņēma ārstēšanu agrīnas intervences programmā, pēc gada sasniedza remisiju. Salīdzinājumam - pacienti, kas to nesaņēma, remisiju sasniedza 44,4 % gadījumos. Tika noskaidrots, ka intervences programmas pacienti remisiju sasniedz 3,5 reizes biežāk nekā pacienti, kas ārstējās bez multiprofesionālās komandas iesaistes. Turklāt agrīnās intervences programmas dalībniekiem bija nosakāmi mazāk izteikti šizofrēnijas pozitīvie un negatīvie simptomi unaugstāki profesionālās funkcionēšanas rādītāji. Viens no svarīgākajiem pētījuma secinājumiem ir, ka pacientiem pēc pirmās psihozes epizodes bez pieejamas multiprofesionālās komandas ir četras reizes lielāka iespēja gada laikā tikt atkārtoti stacionētiem psihiatriska profila slimnīcā nekā tiem, kuri ir saņēmuši ārstēšanu intervences programmā²⁷.

Agrīno intervenču programmu attīstība ir īpaši svarīga pacientiem saslimšanas sākumposmā, savukārt gadījumos, kad saslimšana jau raksturojas ar hronisku norises gaitu un saslimšanas simptomi būtiski ietekmē ikdienas aktivitāšu veikšanu, ir nepieciešams samazināt risku, ka pacientam ir ierobežota pieejamība veselības aprūpes pakalpojumiem. Tāpēc nozīmīgi ir atrast mehānismus, kas veicinās psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības uzlabošanu pacientiem, kuriem tā ir ierobežota dēļ saslimšanas izpausmēm.

Viena no metodēm, kas tiek pielietota minēto šķēršļa ietekmes mazināšanai psihiskās veselības aprūpē, ir mobilo psihiatrisko komandu ieviešana. Tas nozīmē, ja pacients objektīvu iemeslu dēļ nevar ierasties uz plānoto ambulatoro pakalpojumu un stacionārā ārstēšana viņam nav indicēta, tad psihiatrs kopā ar komandu nodrošina pakalpojuma saņemšanu pacienta dzīvesvietā. Šādu komandu sniegtie pakalpojumi nodrošina savlaicīgu veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanu, uzlabo pacienta līdzestību, būtiski samazina rehospitalizāciju skaitu un hronisku saslimšanu attīstību. Pētījumu dati liecina, ka pateicoties mobilo komandu sniegtajiem pakalpojumiem psihiskās veselības jomā, rehospitalizācija pacientiem ar šizofrēniju un bipolāriem traucējumiem samazinās par 45,9%.²⁸ Līdz ar to mobilo psihiatrisko komandu pakalpojums var samazināt potenciālo stacionāro ārstniecības iestāžu noslodzi ar šī profila pacientiem, kā arī novērst rehospitalizācijas. Tāpēc Plāns paredz mobilās psihiatriskās komandas izveidi pieaugušajiem un agrīnās intervences programmas ieviešanu, kas nodrošinās psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus pacientiem ar hroniskām psihiskās veselības saslimšanām.

4.3. Stacionārā psihiskās veselības aprūpe

Sekundārā psihiatriskā veselības aprūpe stacionārā ietver akūto psihiatriju - ārstēšanu pret paša gribu, medicīniska rakstura piespiedu stacionāro ārstēšanu, psihiatrisko ārstēšanu tuberkulozes pacientiem, ārstēšanu atvērta tipa psihiatriskās nodaļās un psihogeriatriju. Ilgstošā psihiatriskā ārstēšanā stacionārā nodrošina veselības aprūpi pacientiem, kuriem nepieciešama ilgstoša (hroniska) aprūpe, t.sk. psihogeriartrijas pacientiem un pacientiem, kuri ārstējās psihosociālo apstākļu dēļ.

Terciārā psihiatriskā veselības aprūpe stacionārā ietver augsti specializētu ārstēšanu ar plašām diagnostikas iespējām, kā arī ārstēšanu specializētās programmās, piemēram, smagas un terapeitiski rezistentas depresijas, augsta pašnāvības riska pacienti, dzīvību apdraudoši ēšanas traucējumi, sarežģīti dubultdiagnožu pacienti (terapeitiski rezistentas psihozes, t.sk. šizofrēnija). Terciārajā līmenī ietilpst arī pirmreizējo psihožu diferenciāldiagnostika un ārstēšana, psihisku traucējumu, kas saistīti ar citiem (somatiskās) veselības traucējumiem, diferenciāldiagnostika un ārstēšana, kā arī pacientu ārstēšana ar tiesas lēmumu - gan Ārstniecības likuma 68.panta kārtībā, gan īstenojot medicīniska rakstura piespiedu līdzekli.

Stacionāro psihisko veselības aprūpi nodrošina deviņas ārstniecības iestādes, no kurām setiņās slimnīcās sniedz psihiatrijas pakalpojumus pieaugušajiem pacientiem un četrās slimnīcās ir psihiatriskā profila nodaļas bērniem (VSIA "Ainažu psihoneiroloģiskā slimnīca"; VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas psihiatrijas klīnika", VSIA "Slimnīca Ģintermuiža", VSIA "Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca").

Sākoties COVID-19 pandēmijai, Finanšu ministrijā tika izveidota darba grupa ar partneru deleģētiem pārstāvjiem, kurā tika skatīti priekšlikumi par ES fondu finansējuma pārdalīšanu COVID-19 seku mazināšanai. Kā vien no prioritātēm tika atzīta primāri veselības sistēmas kapacitātes stiprināšana, nodrošinot neatliekamus ieguldījumus infektoloģijas un psihiatrijas spēju stiprināšanā. Tā rezultātā darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.3.2. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, jo īpaši sociālās, teritoriālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru" ietvaros tika uzsākts īstenot projektu Nr.9.3.2.0/21/I/002 "Multifunkcionāla ambulatorā centra būvniecība" ieguldot 6,59 miljonus euro no Eiropas Reģionālā attīstības fonda (ERAF) Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra multifunkcionāla ambulatorā centra izveidē. Savukārt, ņemot vērā 2022gada 28.jūnija grozījumus MK noteikumos Nr.870 tika pieņemts lēmums paplašināt minētā projekta veselības aprūpes pakalpojumu apjomu, paredzot ne tikai ambulatorās, bet arī stacionārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja attīstību, nodrošinot plašāku veselības aprūpes pakalpojumu klāstu un kvalitātes uzlabošanu psihiatrijā un narkoloģijā. Ar papildu piešķirto finansējumu 8,35 miljonu euro apmērā projekta ietvaros RPNC tiks izveidota akūtā stacionārā nodaļa (duālo diagnožu nodaļa, ēšanas traucējumu nodaļa) un stacionārā atkarības pacientu ārstēšanas nodaļa motivācijas un Minesotas programmām, kā arī tiks nodrošinātas telpas ambulatora ilgtermiņa farmakoterapijas programmai ar metadonu. Papildus tiks attīstītas telpas arī "Vienas pieturas aģentūra" īstenošanai – atbalsta, saziņas un apmācību centrs pacientiem un viņu tuviniekiem resocializācijas vajadzībām, kas ietver sociālās, psiholoģiskās, izglītības, komunikācijas un nodarbinātības vajadzības, ar iespējām veidot pacientu darbu izstādes, bibliotēka un lasītava pacientiem. Projekta īstenošanas termiņš ir 2023.gada 31.decembris ar kopējo finansējumu 14 936 196 euro apmērā.

Šobrīd stacionārās ārstniecības iestādēs ārstēšana pārsvarā tiek nodrošināta akūtajās, neirožu, geriatrijas un ilgstošas ārstēšanas (t.sk. ar īpašu režīmu) nodaļās. Līdz ar to stacionārās ārstniecības iestādēs ir ierobežota iespēja saņemt mērķtiecīgu un uz pacientu vērstu specializētu palīdzību pie noteiktiem psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem (piemēram, ēšanas traucējumi, demence), kuru ārstēšanai nepieciešams ilglaicīga multiprofesionāla pakalpojuma pieejamība. Tāpēc šī Plāna ietvaros tiek plānots izstrādāt un ieviest ēšanas traucējumu specializētu programmu gan stacionārās aprūpes līmenī, gan dienas stacionārā, lai nodrošinātu veselības aprūpes pakalpojumu pēctecību pacientiem ar ēšanas traucējumiem.

Ēšanas traucējumi ir specifiski, kompleksi, potenciāli dzīvību apdraudoši psihiski traucējumi, ko raksturo izmainīta domāšana par uzturu un ēšanu, ķermeņa masu, formu un attiecīga uzvedība. Šie traucējumi ietekmē pacienta psihosociālo adaptāciju un somatisko veselību. Ēšanas traucējumi kā psihisku traucējumu grupa klasificēti pēc specifiskām psiholoģiskām, uzvedības un psihosociālām pazīmēm. Šie traucējumi pārsvarā skar meitenes pusaudžu vecumā vai jaunas sievietes. Retos gadījumos ēšanas traucējumus novēro arī zēniem vai jauniem vīriešiem. Svarīgi atzīmēt, ka ēšanas traucējumi bieži vien tiek diagnosticēti kopā ar emocionāliem traucējumiem un psihisku komorbiditāti (depresiju, trauksmi, šizofrēniju u.c.), tāpēc ārstēšanas procesā ir būtiski pievērst uzmanību un risināt gan psihiskos, gan fiziskos apdraudošos faktorus. Ēšanas traucējumu ārstēšanai ir nepieciešama kompleksa pieeja, kurā tiek iekļautas psihiatra/bērnu psihiatra, uztura speciālista konsultācijas, funkcionālo speciālistu konsultācijas, individuālā un ģimenes psihoterapijas metožu pielietošana un medikamentoza ārstēšana.

Galvenās identificētās problēmas: 

• Ierobežotu cilvēkresursu dēļ psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanas jomā nepieciešams veicināt sadarbību starp psihiatriem/bērnu psihiatriem un ģimenes ārstiem, veicinot hronisko pacientu uzraudzību primārās veselības aprūpes jomā.

• Ņemot vērā, ka psihiskās veselības un uzvedības traucējumu ārstēšana un rehabilitācija balstās uz biopsihosociālo modeli, ir jāattīsta sabiedrībā balstītas pakalpojumu programmas, kas veicina pacienta resocializācijas iespējas. Tāpēc Plānā ir iekļauti pasākums, kas paredz agrīnās intervences programmas attīstību pacientiem ar šizofrēniju.

• Dažādos ambulatorajos psihiskās veselības aprūpes centros multiprofesionālo komandu sastāvs nav vienlīdzīgs, līdz ar to sniegtās nemedikamentozās ārstēšanas pakalpojuma pieejamība ārstniecības iestādēs nav līdzvērtīga. Tāpēc Plānā ir iekļautas aktivitātes, kas paredz vienotu prasību izstrādi multiprofesionālās komandas darba īstenošanai.

• Pacientiem ar hroniskām psihiskām saslimšanām ir samazināta pieejamība ambulatorajiem psihiskās veselības aprūpes pakalpojumiem un tas saistīts ar viņu slimības simptomu izpausmēm un kas veicina potenciālu rehospitalizācijas risku. Tāpēc Plāns paredz izveidot mobilās psihiatriskās komandas pieaugušajiem pacientu aprūpei mājās.

• Stacionārās ārstniecības iestādēs ir jāattīsta pēctecīgi ambulatorie pakalpojumi un programmas pacientiem, kuri bijuši stacionēti un kuriem ir jāturpina saņemt uzraudzība un palīdzība, lai mazinātu atkārtotu veselības stāvokļa pasliktināšanos un stacionēšanas risku. Līdz ar to plāns paredz izstrādāt un ieviest ēšanas traucējumu programmu ne tikai stacionārā līmenī, bet arī dienas stacionāra ietvaros.

5. Kvalitāte – psihiskas veselības aprūpes jomā

VM apstiprinātā veselības aprūpes sistēmas kvalitātes pilnveidošanas un pacientu drošības koncepcija paredzēja izstrādāt un uzturēt veselības aprūpes rezultatīvo rādītāju un indikatoru klāstu ārstniecības iestāžu darbības un rezultātu analīzei un salīdzināšanai nacionālajā līmenī, Eiropas un starptautiskajā vidē, kā arī uzkrāt datus par rezultatīvajiem indikatoriem un veikt datu analīzi nacionālajā līmenī. SPKC kopš 2017.gada veic veselības aprūpes rezultatīvo rādītāju atlasi, rādītāju aprēķināšanas metodikas aprakstīšanu un šo rādītāju aprēķināšanu atbilstoši izstrādātajai metodikai. Jāatzīmē, ka arī psihiskās veselības jomā ESF līdzfinansētā projekta Nr.9.2.3.0/15/I/001 "Veselības tīklu attīstības vadlīniju un kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izstrāde un ieviešana prioritāro veselības jomu ietvaros" ietvaros tika izstrādāti indikatori psihiskās veselības jomā, kas paredzēti, lai novērtētu ārstniecības procesa kvalitāti un atbilstību klīniskajām vadlīnijām, izstrādātajiem klīniskajiem ceļiem vai klīniskajiem algoritmiem. Tāpat arī bērnu psihiskās veselības aprūpes jomā 2020.gadā tika izstrādāti un publicēti pieci klīniskie ceļi un algoritmi. Tomēr augstāk minētos algoritmus regulāri jāvērtē un nepieciešamības gadījumā jāveic atbilstošas izmaiņas, balstoties uz nozares aktualitātēm.

Šobrīd normatīvie akti paredz, ka NVD slēdz līgumus ar ārstniecības iestādi par organizatoriski metodiskā darba nodrošināšanu.²⁹  Līgumu slēdz ar ārstniecības iestādi, kura ir specializējusies attiecīgo veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanā. Metodiskā darba līguma ietvaros ārstniecības iestāde nosaka sniegtā pakalpojuma saturu un nepieciešamos resursus tā īstenošanai. Tomēr šobrīd nepastāv specifiskas prasības par metodiskā darba īstenošanu un darbības pamatprincipiem, līdz ar to ir nepieciešams identificēt un noteikt vienotas prasības, īstenojot metodisko darbu kādā no psihiskās veselības aprūpes jomām.

Lai nodrošinātu sniegto pakalpojumu efektivitāti, tiem jābūt uz pacientu vērstiem un tādiem, kas īsteno mērķtiecīgu ārstēšanu atbilstoši medicīniskām indikācijām. Šobrīd psihiskās veselības jomas eksperti vērš uzmanību, ka Latvijā psihiatriskā profila slimnīcās ir liels izaicinājums saņemt līdzvērtīgas kvalitātes un satura pakalpojumus pie vienas un tās pašas saslimšanas. Tas ir skaidrojums ar nevienlīdzīgu cilvēkresursu pieejamību (multiprofesionālās komandas nav nokomplektētas vienādi visās stacionārās ārstniecības iestādēs), kā arī vienotu prasību trūkumu, īstenojot konkrētu pakalpojuma programmu. Tāpēc VM sadarbībā ar jomas ekspertiem ir vienojusies, ka nepieciešams izstrādāt noteiktas pakalpojuma programmas, nosakot pakalpojuma saturu un dizainu, vienlaikus īstenojot metodisko darbu to ieviešanas procesā pārējās psihiatriskā profila slimnīcās. Ņemot vērā, ka RPNC ir ārstniecības iestāde, kas sniedz vislielāko veselības aprūpes pakalpojumu klāstu (2021.gadā sniegtas 71 746 ambulatorās konsultācijas un hospitalizāciju skaits - 4 662) pacientiem ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem, kā arī nodrošina jauno speciālistu apmācību (rezidentūra, tālākizglītības programmas), šī plāna ietvaros ar RPNC ir paredzēts slēgt līgumu par organizatoriskā metodiskā darba īstenošanu psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanas jomā pieaugušajiem. Savukārt bērnu psihiskās veselības jomā par organizatoriskā metodiskā darba īstenošanu līgumu paredzēts slēgt ar VSIA "Bērnu klīniskā universitātes slimnīca". Augstāk minētā metodiskā darba īstenošana veicinās vienotu un mērķtiecīgu pakalpojumu programmu īstenošanu visās ārstniecības iestādēs, kas sniedz psihiskās veselības aprūpes pakalpojumus.

Regulāra un mērķtiecīga pakalpojumu kvalitātes mērīšana un analīze veicina pakalpojuma kvalitātes uzlabošanu ārstniecības personu, ārstniecības iestāžu līmenī, kā arī kopumā veselības sistēmas līmenī. Tomēr viens no lielākajiem izaicinājumiem ir tādu kvalitātes kritēriju ieviešanu, kas atspoguļo psihiskās veselības kvalitāti atbilstoši konkrētās valsts veselības aprūpes sistēmas specifikai. Psihiskās veselības jomā visā pasaulē šobrīd tiek meklēti piemērotākie standartizēti kvalitātes kritēriji, jo tie, atkarībā no pakalpojuma organizācijas sistēmas, dažādās valstīs var būt atšķirīgi. Tas nozīmē, ka pirms jebkuru kvalitātes kritēriju ieviešanas, nepieciešams veikt pieejamu datu analīzi, kas indikatīvi raksturo psihiskās veselības sistēmas kvalitāti un tikai tad identificēt konkrētus kritērijus un veikt to ieviešanu, vienlaikus pārliecinoties par konkrētā kritērija ieviešanas nozīmi.³⁰

Psihiskās veselības jomas eksperti vērš uzmanību, ka veicot psihiskās veselības aprūpes sistēmas kvalitātes novērtējumu, ir jāņem vērā ne tikai kvantitatīvie rādītāji (piemēram, rehospitalizāciju skaits, vidējo gultasdienu skaitu), bet arī citas pakalpojuma kvalitātes novērtēšanas dimensijas: (1) pakalpojuma piemērotība; (2) pacientu pieejamība pakalpojumiem; (3) veselības aprūpes speciālista spēja sniegt pakalpojumu; (4) veselības aprūpes speciālistu un pakalpojumu sniedzēju efektivitāte; (5) terapeitiskā nepārtrauktības nodrošināšana pacientam; (6) drošība.³¹

Šobrīd Latvijā regulāri tiek mērīts tikai viens specifisks kvalitātes kritērijs psihiskās veselības jomā: pacientu ar šizofrēniju, šizotipiskiem traucējumiem vai murgiem neatliekama stacionēšana 30 dienu laikā tajā pašā stacionārajā ārstniecības iestādē. Balstoties uz OECD rekomendācijām, šī kritērija izvērtēšana sniedz informāciju par pacientiem ar šizofrēniju sniegto stacionāro pakalpojumu kvalitāti. Atkārtotās stacionēšanas biežumu ietekmē ambulatorās palīdzības pieejamība – ir pierādīts, ka valstīs, kur tiek nodrošināta attiecīga psihiskās veselības aprūpe septiņu dienu laikā pēc izrakstīšanas no slimnīcas, atkārtotās stacionēšanas skaits ir mazāks (skatīt 5.attēlu). Viens no izaicinājumiem ir specifisku kvalitātes kritēriju trūkums, kuri neataino situāciju valstī kopumā un sniedz tikai daļēju informāciju par psihiskās veselības aprūpes kvalitāti.

Vienotu kvalitātes kritēriju ieviešana psihiskās veselības jomā uzlabotu pakalpojumu kvalitāti un veicinātu vienotas pieejas īstenošanu visā valstī pacientiem ar uzvedības un psihiskiem traucējumiem ārstēšanā un rehabilitācijā. Tomēr pirms kvalitātes kritēriju ieviešanas ir nepieciešama procesu indikatoru analīze, kas palīdzēs identificēt piemērotākos kvalitātes kritērijus atbilstoši sistēmas specifikai. Šāda procesa īstenošanai ir nepieciešami papildu cilvēkresursi, kuri spēs veikt pieejamo datu analīzi un interpretāciju.

5. attēls

Pacienta vērtējums, aprūpes procesā ir svarīgs, jo viens no svarīgākajiem efektīvas un kvalitatīvas ārstēšanas aspektiem ir ārstēšanas process, kas ir orientēts uz pacientu, proti, uz viņa vajadzībām un izvēlēm, kurām jāsaskan ar ārstēšanas vadlīnijām. Zinātniskajā literatūrā paša psihiatrijas pacienta viedoklis ir tas, kas arvien vairāk tiek saistīts ar ārstēšanas kvalitātes noteikšanas procesu. Kvalitatīvas ārstēšanas koncepts ir cieši jāsaista ar un pacienta apmierinātības ar ārstēšanu konceptu, jo tie abi ir saistīti ar psihisko slimību paasinājumu biežumu un iznākumiem. Pētījumos ir pierādīta saistība starp slimības iznākumu, proti, simptomu mazināšanos un pacientu veiktu savas ārstēšanas novērtējumu - izteiktāks uzlabojums psihiskajā stāvoklī bija saistīts ar augstāku iepriekš saņemtās ārstēšanas novērtējumu.³²

Cilvēktiesībās balstīta pieejas izvēršana psihiskās veselības aprūpes pakalpojumos, ir vēl viens jautājums, uz kuru tuvākajā nākotnē nepieciešams vērst papildu uzmanību. Cilvēktiesībās balstīta pieeja ir konceptuāls ietvars, kas ir normatīvi balstīts starptautiskajos cilvēktiesību standartos un kuru piemēro cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai. Psihiskās veselības aprūpes kontekstā cilvēktiesību balstīta pieeja prasa ne tikai uzsvērt cilvēktiesību pārkāpumus, bet arī nodrošināt, ka cilvēktiesību principi tiek ievēroti pakalpojumu organizēšanā un sniegšanā. Šāda pieeja prasa, lai cilvēki ar psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem, īpaši tie, kuri cieš no hroniskām psihiskām slimībām vai intelektuālās attīstības traucējumiem, tiktu pasargāti no dažāda rakstura cilvēktiesību aizskārumiem. Zināms, ka šiem cilvēkiem bieži ir ierobežotas iespējas saņemt nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus, tas vēl vairāk pasliktina veselības stāvokli un vēl lielākā apmērā veicina diskrimināciju un stigmatizāciju, cilvēka cieņas un citu vērtību nepamatotu aizskaršanu.³³ Tāpēc Veselības ministrija tuvākajā laikā uzsāks diskusiju organizēšanu ar jomas ekspertiem par nepieciešamo pasākumu īstenošanu, kas veicinās cilvēktiesībās balstīta pieejas realizēšanu.

Galvenās identificētās problēmas: 

• Nav veikta pieejamo psihiskās veselības aprūpes datu analīze, identificējot specifiskus kvalitātes kritērijus. Tāpēc Plāns paredz divu metodisko centru izveidi (RPNC un BKUS), kas izstrādās un ieviesīs kvalitātes kritērijus psihiatriskā profila slimnīcās.

• Psihiskajā veselības aprūpē nav izstrādāta kvalitātes sistēma un noteikts pakalpojumu saturs un nepieciešamie resursi. Līdz ar to Plāns paredz divu metodisko centru izveidi (RPNC un BKUS), kas izstrādās jaunas pakalpojumu programmas, nosakot to saturu un nepieciešamos resursus (t.sk. cilvēkresursus).

• Netiek nodrošināts vienots psihisko veselības aprūpes pakalpojumu monitorings psihiatriskā profila ārstniecības iestādēs Plāns paredz, ka metodisko darba centra izstrādātie kvalitātes kritēriji tiks izmantoti, lai veiktu sniegto stacionāro psihiskās veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātes monitoringu.

6. Cilvēkresursi psihiatrijā

Veselības aprūpes sistēma ilgstoši saskaras ar cilvēkresursu trūkumu visās ārstniecības personu profesiju grupās. Ja praktizējošo ārstu nodrošinājums ir tuvs OECD valstu vidējam rādītājam (t.i., OECD vidēji - 3,6 uz 1000 iedzīvotājiem, Latvijā – 3,3 uz 1000 iedzīvotājiem), tad praktizējošo māsu skaits ir uz pusi zemāks – OECD valstīs vidēji 8,8 uz 1000 iedzīvotājiem, Latvijā – 4,4. Attiecīgi, Latvijā ir ievērojami zemāks arī ārstu un māsu attiecības rādītājs – tikai 1,3, kamēr OECD valstīs vidēji – 2,6.

Lai arī līdz šim īstenotie pasākumi ir veicinājuši paaudžu nomaiņu ārstniecības personu profesijās un gados jauno speciālistu īpatsvars pakāpeniski pieaug, nozarē strādājošo vidū joprojām dominē pirms pensijas un pensijas vecuma grupas . Latvija ierindojas trešajā vietā OECD valstu vidū pēc ārstu īpatsvara vecumā virs 55 gadiem (Latvijā - 47%, OECD- 34%). Arī reģionālais izvietojums saglabājas nevienmērīgs – ja OECD valstīs pilsētu teritorijās ir nodarbināti 4,7 ārstu uz 1000 iedzīvotājiem un lauku teritorijās - 3,9, tad Latvijā pilsētu teritorijās nodarbināto īpatsvars ir izteiktāks – 4,4, savukārt lauku teritorijās tikai 2,0 ārstu. Tāpat raksturīga personāla nodarbinātība vairākās darba vietās vienlaikus, tostarp privātajā sektorā.

Analizējot pieejamos datus par cilvēkresursiem, var secināt, ka psihiatrijas pakalpojumu jomā ārstniecības personu nodrošinājums (psihiatrs, bērnu psihiatrs, psihoterapeits, māsa (vispārējās aprūpes māsa) ar specializāciju psihiatrijā un narkoloģijā) nav optimāls. Lai arī kopējo specialitātē sertificēto ārstu psihiatru skaitu pēdējo gadu laikā ir izdevies palielināt (specialitātē sertificēto personu skaits 2016.gadā 249; 2022.gadā – 265), tomēr speciālistu īpatsvars darbspējas vecumā joprojām ir nepietiekams – 2022.gada sākumā vecumā līdz 65 gadiem bija tikai 160 psihiatri. Saskaņā ar Pasaules Bankas rekomendācijām³⁴, ievērojot iedzīvotāju vecuma struktūru, līdz 2025.gadam Latvijas veselības aprūpes sistēmā būtu nepieciešami 189,2 ārsti psihiatri, no kuriem vismaz 79% jābūt nodarbinātiem stacionārajās ārstniecības iestādēs. 2022.gada sākumā slimnīcās bija vakantas 24 ārstu psihiatru slodzes un 9 bērnu psihiatra slodzes³⁵. Mazāk kā puse bērnu psihiatru ir darbspējas vecumā (19 no 44)³⁶. Lai uzlabotu bērnu psihiatrijas pakalpojumu pieejamības, kopš 2019.gada bērnu psihiatra apakšspecialitāte pārveidota par ārsta pamatspecialitāti, tādējādi saīsinot specialitātes iegūšanas laiku līdz 4 gadiem un veicinot ātrāku jauno speciālistu ienākšanu darba tirgū³⁷. Dati liecina, ka arī psihiatrijas jomā raksturīga nodarbinātība vairākās darba vietās. Piemēram, ja pamatdarbā specialitātē strādā 212 psihiatri, tad blakusdarba vietas uzrādītas 157.Psihoterapeitu skaits un vecuma struktūra 2022.gada sākumā ir vērtējama kā pietiekama valsts apmaksātu psihoterapijas pakalpojumu sniegšanai – no kopējā specialitātē sertificēto personu skaita (76), 58 speciālisti ir darbspējas vecumā³⁸ (rekomendētais skaits – 40).

Lai atjaunotu vecuma struktūru ārstu specialitātēs kopumā, tostarp ārstu specialitātēs, kas ir saistītas ar pakalpojumu sniegšanu psihiatrijas jomā, ir rasts papildu finansējums 30 jaunu rezidentūras vietu nodrošināšanai no 2022.gada un valsts budžeta finansēto rezidentūras vietu skaitu pieaugums psihiatrijas jomas specialitātēs (skat. 2.tabulu).

2. tabula

Rezidentūras vietu skaitu psihiatrijas jomas specialitātēs

Lai veicinātu jauno speciālistu sagatavošanu atbilstoši darba tirgus vajadzībām un nodrošinātu pēc iespējas ātrāku un labāk sagatavotu jauno speciālistu nonākšanu veselības nozares darba tirgū, Veselības ministrija 2020.gadā atbilstoši Valsts kontroles norādījumiem⁷⁶ uzsākusi un turpinās darbu pie ārstniecības personu pamatspecialitāšu, apakšspecialitāšu, papildspecialitāšu un ārstniecisko un diagnostisko metožu saraksta, kā arī kompetenču un profesiju standartu pārskatīšanas.⁷⁷ Ņemot vērā, ka viens no iemesliem atkarību izraisošo vielu lietošanai var būt psihiska slimība, kā arī to, ka bieži vien vielu lietošana izraisa psihiskus traucējumus, tāpat pastāv vairāku slimību līdzāspastāvēšanas jeb komorbiditātes iespēja, būtu jāvērtē psihiatra un narkologa specialitāšu studiju saturs. Tāpat psihiatra, bērnu psihiatra, narkologa, psihoterapeita un tiesu psihiatrijas eksperta specialitātes jāvērtē atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu noteiktajām prasībām, studiju ilgumam un saturam, tai skaitā izvērtēt atbilstošākos veidus tiesu psihiatrijas eksperta un narkologa specializācijas iegūšanai.

Atbilstoši veselības aprūpes pakalpojumu attīstībai un pieprasījumam veselības aprūpes darba tirgū, rezidentūras procesa ietvaros ieviesta atvieglota kārtība otras radniecīgas pamatspecialitātes apgūšanai. Tā 2022./2023.gada rezidentūras uzņemšanā pēc atšķirīgiem uzņemšanas konkursa nosacījumiem uz rezidentūras vietu varēs pretendēt ar specialitāti psihiatrijas jomā (narkologs ar iepriekš iegūtu psihiatra vai bērnu psihiatra specialitāti -1 vieta, psihiatrs ar iepriekš iegūtu narkologa specialitāti -1 vieta un bērnu psihiatrs ar iepriekš iegūtu narkologa specialitāti – 1 vieta)³⁹.

Līdz ar māsas profesijas reformu, kas tiek īstenota kopš 2019.gada⁴⁰, māsas (vispārējās aprūpes māsas) loma veselības aprūpē ir būtiski paplašināta. Atsakoties no māsu sertifikācijas specialitātēs, šobrīd psihiatrijas jomā veselības aprūpes pakalpojumu sniedz gan vispārējās aprūpes māsas, gan māsa ar specializāciju psihiatriskajā un narkoloģiskajā aprūpē. No 9 120 praktizējošam māsām, 725 māsas (jeb 8%) ir ieguvušas specializāciju, bet 572 (jeb 6%) strādā psihiatriskajā un narkoloģiskajā aprūpē. Satraucoši, ka psihiatrijas un narkoloģijas jomā pamatdarbā strādājošo māsu vecuma struktūra ir izteikti novecojoša - 68% māsu ir pirmspensijas un pensijas vecumā.

3. tabula

Māsa (vispārējās aprūpes māsa) ar specializāciju psihiatriskajā un narkoloģiskajā aprūpē (n62/n124)

Veselības inspekcijas dati uz 27.04.2022.

Māsas profesijā kompetenču loks ir plašs un ļauj māsai būt mobilai darba tirgū. Tajā dominē caurviju kompetences, kas ir pielietojamas visās aprūpes jomās. Līdz ar to, ņemot vērā nepietiekamo ārstu nodrošinājumu (īpaši bērnu psihiatrs), kā arī māsu (vispārējās aprūpes māsas) un māsu ar specializāciju psihiatrijas un narkoloģijas jomā kompetenču sadalījumu, ir nepieciešams arvien paplašināt māsas lomu psihiatrijas pacientu aprūpē, veicot ārsta, māsas, māsas palīga darba pienākumu pārskatīšanu un pārstrukturēšanu uz zemāku aprūpes pakalpojumu līmeni. Saskaņā ar rekomendācijām⁴¹, plānojot stacionāro pakalpojumu psihiatrijas profilā pēc posteņu plānošanas principa ,uz vienu ārstu speciālistu ir nepieciešamas 15 stacionārās gultas (pieaugušo psihiatrija) un 10 stacionārās gultas (bērnu psihiatrija), kā arī - viens māsu postenis (diennakts) uz astoņām gultām/pacientiem; viens māsu palīga postenis (diennakts) uz diviem māsu posteņiem (diennakts).

Jāatzīmē, ka pašlaik Latvijā nevienā aprūpes posmā nav noteikti konkrēti atbildīgie par pacientu aprūpes koordinēšanu visā slimības dzīves ciklā, tādēļ vērojams liels slogs uz pacientu un viņa tuviniekiem nepieciešamo pakalpojumu saņemšanā – informācijas ieguvē, pakalpojumu sniedzēju atrašanā, pieraksta veidošanā un pacienta veselības datu apmaiņā ar veselības aprūpes un sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Aprūpes koordinatora ieviešana psihiskās veselības jomā sniegtu būtisku atbalstu pacientam ar hroniskiem psihiskās veselības un uzvedības traucējumiem visā pacienta ceļā aprūpes laikā. Šāds koordinators organizētu un koordinētu starpdisciplināru pakalpojumu saņemšanu, ņemot vērā konkrētā pacienta ar hroniskām slimībām vajadzības un atbilstoši ārstēšanas plānam.⁴² Psihiskās veselības eksperti arvien vairāk uzsver, ka ir nepieciešams veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanas laikā piesaistīt atbalsta speciālistus (sociālais darbinieks, nodarbinātības speciālists, aprūpes koordinators), kuri palīdz pacientam saglabāt socializācijas un nodarbinātības iespējas, kā arī nodrošina sociālā atbalsta pieejamību ārstēšanas laikā. Jāatzīmē, ka atbalsta personu piesaistīšana nodrošina ne tikai saņemto pakalpojumu pēctecību, bet būtiski uzlabo arī ārstēšanas efektivitāti.

Galvenās identificētās problēmas: 

• Pie ierobežotiem cilvēkresursiem kritiski svarīgi veicināt psihiatru un primārās veselības aprūpes ārstu savstarpējo sadarbību hronisko pacientu uzraudzībā, tādejādi uzlabojot psihiatru/bērnu psihiatru pieejamību.

• Attīstot sabiedrībā balstītu pakalpojumu programmas, nepieciešams attīstīt starpdisciplināru pieeju, kas sevī ietver tādu speciālistu piesaisti kā aprūpes koordinators, sociālais darbinieks, nodarbinātības speciālists.

• Ārstniecības iestādēs ir novērojama pārmērīga ārstniecības personu noslodze nepietiekama ārstniecības personu nodrošinājuma dēļ.

• Psihiskās veselības aprūpes jomā bieži sastopami pacienti ar vairāku slimību līdzāspastāvēšanas jeb komorbiditāte, piemēram, viens no iemesliem atkarību izraisošo vielu lietošanai var būt psihiskā saslimšana. Tāpēc nepieciešams izvērtēt jauno speciālistu sagatavošanu atbilstoši darba tirgus vajadzībām un nodrošināt pēc iespējas ātrāku un labāk sagatavotu jauno speciālistu nonākšanu veselības nozares darba tirgū. Plāns paredz studiju programmu satura un studiju ilguma, kā arī nosacījumu specialitāšu iegūšanai izvērtēšanu

7. Medikamentozās ārstēšana

Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācija ir nepieciešama, lai ambulatorās veselības aprūpes līmenī nodrošinātu pilnvērtīgu pacientu ārstēšanu, kā arī atkarībā no slimības smaguma, novērstu vai samazinātu dzīvības apdraudējumu, uzturētu veselības stāvokli, kontrolētu slimības izpausmes, lai persona nezaudētu darbspēju un mazinātu nepieciešamību pacientiem ārstēties stacionārā. Normatīvie akti paredz, ka pacientiem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem nepieciešamie medikamenti daļēji tiek kompensēti no valsts budžeta līdzekļiem. Pacientiem ar noteiktiem psihiskiem un uzvedības traucējumiem medikamenti tiek kompensēti 75% vai 100% apjomā.⁴³

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem šobrīd pacientiem ar šizofrēniju tiek nodrošināta perorālo medikamentu kompensācija 100 % apjomā. Tomēr, kā liecina pētījumu dati, pacienti ar šizofrēniju pirmo 12 mēnešu laikā pēc medikamenta izrakstīšanas pārtrauc tos lietot 39,3% - 55% gadījumos.⁴⁴ Medikamentu lietošanas pārtraukšana ir saistīta ar daudziem nelabvēlīgiem notikumiem: atkārtotiem slimības paasinājumiem, biežākām rehospitalizācijām, pseidorezistences attīstību, kā arī pacientu dzīves kvalitātes samazināšanos⁴⁵. Lai uzlabotu pacientu ar šizofrēniju ārstēšanas efektivitāti, pasaulē arvien plašāk tiek pielietotas ilgstošas darbības injekcijas, kas būtiski samazina rehospitalizāciju skaitu – līdz pat 74%.⁴⁶ Latvijā šobrīd ilgstošas darbības injekcijas tiek kompensētas tikai 50 pacientiem ar šizofrēniju, tomēr jomas eksperti vērš uzmanību, ka ņemot vērā šizofrēnijas sastopamību (līdz 1% no iedzīvotājiem), ilgstošas darbības injekcijas, balstoties uz medicīniskajām indikācijām, būtu nepieciešamas līdz 500 pacientiem gadā. Tāpat arī pētījumos ir pierādīts, ka ilgstošas darbības injekcijas efektivitāte ir augstāka pār tās pašas farmakoloģiskās vielas perorāli lietojamo medikamentu efektivitāti attiecībā uz ilgāka bezsimptomu slimības perioda (remisija) ilgumu. Tas nozīmē, ka pacientiem, kuriem tika nodrošinātas ilgstošas darbības injekcijas, tika novērots ilgāks laika periods bez saslimšanas paasinājuma, nekā pacientiem, kuri lietoja medikamentus perorāli. Salīdzinot ar perorālo formu, remisijas periods ir 489 dienas pret 259 dienām jeb kopējais relatīvais risks atkārtotam paasinājumam vai slimības recidīvam samazinās par 29,4%. Ilgākas remisijas nodrošina pacientiem ar šizofrēniju augstāku sociālo un profesionālo funkcionēšanu⁴⁷.

Pasaulē ik gadu pieaug depresijas pacientu skaits un pacientu skaits ar diagnosticētiem citiem depresīvā spektra garastāvokļa traucējumiem (līdz pat 6,7% no iedzīvotājiem), kas būtiski ietekmē gan darbspējas, gan vēlmi socializēties, veidotas attiecības ar citiem cilvēkiem. Depresija bieži saistīta ar augstu pašnāvības mēģinājuma vai pašnāvības risku. Pašnāvības risks vīriešiem ir augstāks nekā sievietēm. Vairāk nekā 50% depresīvu pacientu ir konstatējamas pašnāvības domas, pašnāvības mēģinājumu dzīves laikā izdara ap 4–8% depresijas pacientu. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt efektīvu un mērķtiecīgu ārstēšanu depresijas pacientiem, lai samazinātu pašnāvības risku un pēc iespējas uzlabotu dzīves kvalitāti. Pētījumu dati liecina, ka 20–40% ārstēto pacientu nereaģē uz pirmās izvēles antidepresantiem un līdz 15% vairākiem antidepresantiem. Šiem pacientiem tiek noteikta terapeitiski rezistenta depresija, kas raksturojas ar nespēju reaģēt uz diviem atbilstošiem antidepresantu kursiem noteiktā depresijas epizodē.⁴⁸ Terapeitiski rezistentās depresijas ārstēšana pārsvarā tiek īstenota dienas stacionāra vai stacionārās ārstniecības iestādes ietvaros, kombinējot medikamentozo terapiju kopā ar multiprofesionālās rehabilitācijas komandas darbu. Tomēr ir svarīgi nodrošināt ne tikai multiprofesionālās komandas iesaisti, bet arī mērķtiecīgas medikamentozās terapijas nodrošināšanu pacientiem ar terapeitiski rezistento depresiju.

PVO 2017.gadā izstrādāja plānošanas dokumentu, kas paredz mērķtiecīgu ārstniecības un sabiedrībā balstītu programmu izstrādi pacientiem ar demenci, vienlaikus nosakot to kā vienu no psihiskās veselības aprūpes prioritātēm. Globālas izmaiņas vecuma demogrāfijā un paredzamais ar vecumu saistīto slimību pieaugums, ieskaitot demences, veido nopietnu sabiedrības veselības problēmu.⁴⁹ Demence ir smadzeņu darbības traucējumi, kas izsauc pastāvīgus un daudzpusīgus kognitīvo funkciju traucējumus (atmiņa, valoda, vizuāli-telpiskā izjūta, dažādas prasmes, cēloņsakarību izpratne, spriešanas spējas). Šīs kognitīvās pārmaiņas kulminējas ar dažādas intensitātes personības un uzvedības izmaiņām un ietekmē indivīdu viņa ikdienas aktivitātēs, ierobežojot tās (salīdzinājumā ar iepriekšējo dzīves periodu). Demence skar 5,4% cilvēku vecumā virs 65 gadiem un tās prevalence ar gadiem pieaug, vecuma grupā virs 85 gadiem sasniedzot 20-25% . Paredzams, ka demences skarto cilvēku skaits dubultosies katrus 20 gadus, ap 2040. gadu skarot no 81 miljona līdz 115 miljoniem indivīdu. ES vairāk nekā 60 miljonu iedzīvotāju ir vecumā virs 60 gadiem, kur demences prevalence sastāda aptuveni 6,2%. Gandrīz 14 miljoniem Eiropas iedzīvotāju uz 2030. gadu sagaidāms, ka attīstīsies demence. Tāpēc ir svarīgi savlaicīgi diagnosticēt un uzsākt mērķtiecīgu demences ārstēšanu slimības attīstības sākumposmā, tādejādi nodrošinot demences attīstības aizkavēšanos un norises korekciju.⁵⁰

Balstoties uz Latvijā publicētajām vadlīnijām, demences ārstēšana balstās uz kognitīvo funkciju uzturēšanu, uzvedības, garastāvokļa un uztveres traucējumu koriģēšanu un ikdienas funkcionēšanas nodrošināšanu. Pieejami daži medikamenti, kuri palēnina kognitīvo traucējumu attīstību. Šo medikamentu lietošana jāuzsāk agrīnās slimības stadijās. Tos var nozīmēt psihiatrs vai neirologs. Papildus dažādu psihisku simptomu korekcijai var tikt izmantoti antidepresanti, neiroleptiķi, nomierinošie un miega līdzekļi. Jāatzīmē, ka veselības aprūpes jomas nepietiekamā finansējuma dēļ, pacientiem ar demenci netiek pilnvērtīgi nodrošināta nepieciešamās medikamentozās terapijas kompensācija, kas rada būtisku finansiālo slogu pacientiem ar demenci un viņu tuviniekiem.

Tāpat arī svarīgi ir ne tikai paplašināt kompensējamo medikamentu klāstu pacientiem ar demenci, kas jau slimības agrīnā stadijā nodrošina tās attīstības kavēšanu, bet arī attīstīt mērķtiecīgas nemedikamentozās terapijas pielietošanu demences pacientu ārstēšanā. Līdztekus augstāk minētajām aktivitātēm, ir svarīgi izstrādāt uz sabiedrību balstītus pakalpojumus pacientiem ar demenci un viņu tuviniekiem, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu ikdienā.

Galvenās identificētās problēmas: 

• Pacientiem ar šizofrēniju ir ierobežota pieejamība valsts apmaksātajām ilgas darbības injekcijām. Lai uzlabotu pacientu līdzestību ārstēšanas procesā, Plāns paredz uzlabot pieejamību ilgas darbības injekcijām pacientiem ar šizofrēniju.

• Pacientiem ar demenci ir ierobežota pieejamība medikamentozai terapijai, kas vērsta uz slimības attīstības kavēšanu. Līdz ar to Plāns pārskatīt medikamentu kompensācijas kārtību un apmēru paredz kompensācijas apmērs pacientiem ar demenci.

• Pacientiem ar vidēji smagu un smagu depresiju ir ierobežota pieejamība jaunās paaudzes antidepresantiem. Līdz ar to Plāns paredz medikamentozās terapijas pieejamības uzlabošanu pacientiem ar vidēji smagu un smagu depresiju.

Psihiskās veselības aprūpes organizēšanas uzlabošanas plānā 2023.–2025. gadam paredzētās aktivitātes

III. Mērķi un rīcības virzieni