SATURS

Saīsinājumi

Kopsavilkums

I. Politikas mērķi un apakšmērķi

II. Vides politikas jomas

1. Vides pārvaldības pamatsistēma (horizontālie jautājumi)

1.1. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

1.2. Politikas apakšmērķi

1.3. Politikas rezultāti uz rezultatīvie rādītāji vides pārvaldības pamatsistēmas attīstībai

2. Valsts vides monitorings

2.1. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

2.2. Politikas apakšmērķi

2.3. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji vides monitoringa jomā

3. Klimata pārmaiņas

3.1. Stāvoklis Latvijā

3.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

3.3. Politikas apakšmērķi

3.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji klimata pārmaiņu jomā

4. Resursu efektīva izmantošana un aprites ekonomika

4.1. Stāvoklis Latvijā

4.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

4.3. Politikas apakšmērķi

4.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji resursu efektīvas izmantošanas un aprites ekonomikas jomā

5. Gaisa kvalitāte un vides troksnis

5.1. Stāvoklis Latvijā

5.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

5.3. Politikas apakšmērķi

5.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji gaisa aizsardzības jomā

6. Bioloģiskā daudzveidība

6.1. Stāvoklis Latvijā

6.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

6.3. Politikas apakšmērķi

6.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji bioloģiskās daudzveidības jomā

7. Ūdens pārvaldība un apsaimniekošana

7.1. Stāvoklis Latvijā

7.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

7.3. Politikas apakšmērķi

7.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji iekšzemes ūdeņu un Baltijas jūras jomā

8. Ražošana un ķīmisko vielu pārvaldība

8.1. Stāvoklis Latvijā

8.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

8.3. Politikas apakšmērķi

8.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji ražošanas un ķīmisko vielu pārvaldības jomā

9. Radiācijas drošība

9.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

9.3. Politikas apakšmērķi

9.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji radiācijas drošības un kodoldrošības jomā

III. Rīcības virzieni un uzdevumi

1. Rīcības virziens: Nodrošināt sistemātisku, regulāru un mērķtiecīgu vides stāvokļa, sugu un biotopu, kā arī piesārņojuma emisiju novērojumu, mērījumu un analīžu veikšanu

2. Rīcības virziens: Samazināt SEG emisijas visos tautsaimniecības sektoros

3. Rīcības virziens: Palielināt CO2 piesaisti

4. Rīcības virziens: Mazināt Latvijas cilvēku, tautsaimniecības, infrastruktūras, apbūves un dabas ievainojamību pret klimata pārmaiņu ietekmēm

5. Rīcības virziens: Derīgo izrakteņu izmantošana aprites ekonomikas kontekstā un materiālu racionāla izmantošana

6. Rīcības virziens: Degradēto derīgo izrakteņu ieguves vietu rekultivācija

7. Rīcības virziens: Nodrošināt lēmumu pieņēmējus ar aktuālu ģeoloģisko informāciju

8. Rīcības virziens: Efektīva zemes dzīļu izmantošanas procesa nodrošināšana

9. Rīcības virziens: Samazināt gaisu piesārņojošo vielu emisijas enerģijas ražošanas sektorā

10. Rīcības virziens: Pilnveidot gaisa aizsardzības un trokšņa pārvaldības sistēmu

11. Rīcības virziens: Sabiedrības informēšana un izglītošana gaisa aizsardzības jomā

12. Rīcības virziens: Samazināt gaisu piesārņojošo vielu emisijas transporta sektorā

13. Rīcības virziens: Samazināt piesārņojošo vielu emisijas lauksaimniecības sektorā

14. Rīcības virziens: Saglabāt sugu daudzveidību un nodrošināt biotopu labvēlīgas aizsardzības mērķu sasniegšanu

15. Rīcības virziens: Pilnveidot ES nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju Natura 2000 tīklu, balstoties uz sugu un biotopu izplatības kartēšanā iegūtajiem datiem un ņemot vērā jaunāko zinātnisko pētījumu un monitoringa datus

16. Rīcības virziens: Aizsargājamo sugu dzīvotņu un biotopu atjaunošana un apsaimniekošana

17. Rīcības virziens: Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas pasākumu integrēšana tautsaimniecības nozarēs

18. Rīcības virziens: Invazīvu svešzemju sugu ietekmes mazināšana

19. Rīcības virziens: Degradēto ekosistēmu apzināšana un atjaunošana

20. Rīcības virziens: Dabas kapitāla un ekosistēmu pārvaldības pieejas ieviešana

21. Rīcības virziens: Bioloģiskās daudzveidības finansējuma nodrošināšana

22. Rīcības virziens: Pielāgošanās klimata pārmaiņām un plūdu riska pārvaldība

23. Rīcības virziens: Datos un zināšanās balstīta jūras telpiskā plānošana un jūras krasta erozijas pārvaldības uzlabošana

24. Rīcības virziens: Ūdens resursu ieguves risku novērtēšana, resursu izmantošanas lietderība un lietus ūdeņu izmantošana mājsaimniecībās

25. Rīcības virziens: Notekūdeņu dūņu ilgtspējīgas apsaimniekošanas sistēmas izveidošana

26. Rīcības virziens: Pazemes ūdeņu resursu pārvaldības uzlabošana

27. Rīcības virziens: Hidrotehnisko būvju un citu šķēršļu negatīvās ietekmes uz upju ekosistēmām mazināšana

28. Rīcības virziens: Virszemes ūdeņu ekoloģiskās kvalitātes saglabāšana un uzlabošana

29. Rīcības virziens: Ilgtspējīgas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības un ostu politikas īstenošana, lai samazinātu ūdens vidē novadīto piesārņojumu

30. Rīcības virziens: Zemūdens trokšņa piesārņojuma jūrā apzināšana un mazināšana

31. Rīcības virziens: Jūras ekosistēmas atveseļošana, ilgtspējīgi izmantojot jūras resursus un īstenojot jūras stratēģiju

32. Rīcības virziens: Aizsargājamo jūras teritoriju un to tīkla attīstība, tai skaitā Latvijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā

33. Rīcības virziens: Veicināt notekūdeņu apsaimniekošanas ilgtspēju, kvalitāti un efektivitāti

34. Rīcības virziens: Biogēnu slodzes samazināšana jūrā atbilstoši HELCOM mērķiem

35. Rīcības virziens: Kuģu balasta ūdens un nosēdumu (kaitīgo ūdens organismu un patogēno mikroorganismu) un bioloģiskā apauguma apdraudējuma jūras ekosistēmai novēršana

36. Rīcības virziens: Nodrošināt atkritumu pieņemšanu no kuģiem ostās

37. Rīcības virziens: Atbilstošu reaģēšanas spēju nodrošināšana uz piesārņojumu jūrā atbilstoši HELCOM prasībām

38. Rīcības virziens: Piesārņojumu likvidēšana vēsturiski piesārņotās vietās (HELCOM noteikto vides karsto punktu Latvijā svītrošanu no saraksta)

39. Rīcības virziens: Jūras atkritumu samazināšana

40. Rīcības virziens: Jūru piesārņojošo atkritumu problēmas mazināšana, izmantojot labākās pieejamās prakses

41. Rīcības virziens: Atkritumu apsaimniekošana un virzība uz nulles piesārņojumu un apritīgumu ražošanas procesos

42. Rīcības virziens: Pilnveidot piesārņojošo darbību pārraudzības un kontroles sistēmu

43. Rīcības virziens: Ierobežot bīstamo ķīmisko vielu apriti

44. Rīcības virziens: Droša Salaspils kodolreaktora uzturēšana un likvidēšana

45. Rīcības virziens: Glabātavas "Radons" apsaimniekošana un attīstīšana

46. Rīcības virziens: Radiācijas avāriju pārvaldības stiprināšana

47. Rīcības virziens: Darbību ar jonizējošā starojuma avotiem uzraudzības sistēmas pilnveidošana

48. Rīcības virziens: Sabiedrības izpratnes par radiācijas drošību veicināšana un savstarpējās komunikācijas uzlabošana

49. Rīcības virziens: Rīcībpolitikas dokumentu īstenošana

Pielikumi

1. pielikums. Vides monitoringa programma 2021.-2026. gadam

2. pielikums. Latvijas nacionālais īstenošanas plāns par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem

3. pielikums. Radiācijas drošības programma

4. pielikums. Izziņa par Vides politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projekta sabiedriskās apspriešanas rezultātiem

5. pielikums. Indikatīvais ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem

Saīsinājumi

Kopsavilkums

Vides politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam¹ (turpmāk – VPP2027) ir vides aizsardzības nozares vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments. Tas izstrādāts atbilstoši Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam² (turpmāk – Latvija2030) un Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027.gadam³ (turpmāk – NAP2027) noteiktajām prioritātēm un Eiropas zaļā kursa⁴ stratēģiskiem mērķiem.

Vides aizsardzības likuma 4. panta otrā daļa nosaka, ka Ministru kabinets (turpmāk – MK) apstiprina vides politikas pamatnostādnes, ņemot vērā nacionālās prioritātes, Eiropas Savienības (turpmāk – ES) un starptautiskos nosacījumus. VPP2027 ir piektais pēc kārtas valsts vides politikas plānošanas dokuments kopš 1995. gada, kad tāds tika apstiprināts pirmo reizi.

VPP2027 I. sadaļā iezīmēts vispārīgais politikas konteksts, kas veido ietvaru nacionālajai vides politikai un pamato sekojošu vides politikas mērķu noteikšanu:

1) Virzīties uz klimatneitralitāti un klimatnoturīgumu;

2) Veicināt ilgtspējīgu resursu izmantošanu un pāreju uz aprites ekonomiku;

3) Saglabāt un atjaunot ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību;

4) Samazināt piesārņojumu.

VPP2027 II. sadaļa sastāv no deviņām nodaļām, kas sakārtotas pa vides pārvaldības jomām:

1. Vides pārvaldības pamatsistēma (horizontālie jautājumi).

2. Valsts vides monitorings.

3. Klimata pārmaiņas.

4. Resursu efektīva izmantošana un aprites ekonomika.

5. Gaisa kvalitāte un vides troksnis.

6. Bioloģiskā daudzveidība.

7. Ūdens pārvaldība un apsaimniekošana.

8. Ražošana un ķīmisko vielu pārvaldība.

9. Radiācijas drošība.

Pārvaldības jomas izvēlētas, pamatojoties uz Eiropas Vides aģentūras (turpmāk – EVA) ziņojuma "Vide Eiropā: Stāvoklis un perspektīvas 2020"⁵ vispārējo pieeju un tematisko dalījumu. VPP2027 tematiskajās nodaļās raksturots vides stāvoklis, analīzei piemērojot EVA cēloņu-seku modeli, kas ļauj novērtēt galvenās vides tendences katrā no jomām un uzskatāmi tās atspoguļot. Katrā tematiskajā nodaļā ir apkopoti mērķi, kas noteikti starptautiskajā, ES vai nacionālajā līmenī un veido pamatu VPP2027 mērķiem un rīcību virzieniem. Apakšmērķiem ir pakārtoti politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji, virzību uz kuriem savukārt nodrošina III. nodaļā noteiktie rīcību virzieni un uzdevumi.

VPP2027 III. sadaļas tabulās ietverta informācija par 49 rīcības virzieniem un uzdevumiem to ietvaros, noteikti ieviešanas termiņi vai periods un atbildīgās un līdzatbildīgās institūcijas, kā arī ir norādīti indikatīvie finansējuma avoti un uzdevumu saistība ar politikas rezultātiem un rezultatīvajiem rādītājiem, un, kur tas attiecināms, ar NAP2027 uzdevumiem un specifiskajiem atbalsta mērķiem (turpmāk – SAM).

VPP2027 pamatdokumentu papildina pieci pielikumi, kas ir neatņemama tā sastāvdaļa.

1. pielikums Vides monitoringa programma sastāv no četrām daļām: 1.1. Gaisa un klimata pārmaiņu monitoringa programma; 1.2. Ūdeņu monitoringa programma, 1.3. Zemes monitoringa programma un 1.4. Bioloģiskās daudzveidības monitoringa programma un to apakšprogrammām un pielikumiem, tādejādi vienotā procesā saskaņojot vides aizsardzības nozares vidēja termiņa politikas plānošanas procesu un uzdevumus, kas izvirzīti datu un informācijas iegūšanai un apritei. Jāuzsver, ka specifiskas vides monitoringa prasības ir noteiktas Latvijas saistošajās starptautiskajās un ES normās.

2. pielikumā ietverts Latvijas nacionālais īstenošanas plāns par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem, kas aizstāj 2005. gadā izstrādāto attiecīgo dokumentu. Plāns nacionālajā līmenī aktualizē pasākumus Stokholmas konvencijas par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem īstenošanai. Šāda plāna nepieciešamību un regulāru pārskatīšanu nosaka Latvijas starptautiskās saistības.

3. pielikumu veido Radiācijas drošības programma, kuras uzdevums ir nodrošināt, ka gan esošās, gan nākotnes paaudzes Latvijā un pasaulē kopumā tiek pasargātas no Latvijā radīta nevēlama jonizējošā starojuma. Šādas programmas izstrādi un regulāru pārskatīšanu nosaka Latvijas starptautiskās saistības.

4. pielikumā ietverta izziņa par VPP2027 projekta sabiedriskās apspriešanas, kas notika no 2021. gada 11. līdz 26. maijam, rezultātiem. Jāuzsver, ka šī izziņa neietver stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma Vides pārskata sabiedriskās apspriešanas laikā saņemtos pušu iebildumus un priekšlikumus, tā kā tie tika izskatīti minētā procesa ietvaros.

5. pielikumā dots indikatīvs ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetiem. Daļa VPP2027 rīcības virzienu uzdevumu tiks ieviesti esošā valsts un pašvaldību budžeta ietvaros. Jautājums par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu VPP2027 paredzēto rīcības virzienu un to uzdevumu īstenošanai 2023. gadā un turpmākajos gados tiks izskatīts gadskārtējā valsts budžeta likumprojekta un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām. 5. pielikums ietver izvērstu apkopojumu tikai par uz izstrādes brīdi zināmo ārējo finansējumu VPP2027 uzdevumu īstenošanai. Šo informāciju sniegušas par uzdevumu izpildi atbildīgās un līdzatbildīgās nozaru ministrijas un iestādes.

VPP2027 izstrāde notika laikā no 2020. gada septembra līdz 2021. gada septembrim, nodrošinot plašu sabiedrības līdzdalību. Izstrādes procesa ietvaros tika organizētas 16 sanāksmes, kurās piedalījās nozaru ministriju un to padotības iestāžu, nevalstisko organizāciju, izglītības iestāžu, uzņēmumu, pašvaldību un arī citu pušu pārstāvji. VPP2027 projekta sabiedriskā apspriešana notika no 2021. gada 11. līdz 26. maijam.

I. Politikas mērķi un apakšmērķi

Politikas plānošanas periodā no 2021. gada līdz 2027. gadam vides politikas mērķi nacionālajā līmenī ir pakārtoti Latvija2030 un NAP2027 ieviešanai.

Latvija2030 prioritātei "Daba kā nākotnes kapitāls" noteiktais mērķis ir Latvijai kļūt par ES līderi dabas kapitāla saglabāšanā, palielināšanā un ilgtspējīgā izmantošanā.

NAP2027 ir galvenais vidēja termiņa valsts attīstības plānošanas dokuments Latvijā. Tas ir Latvija2030 rīcības plāns, kurā nosaka valsts attīstības prioritātes, mērķus un investīciju virzienus, plānotās reformas un politikas izmaiņas periodam no 2021. gada līdz 2027.gadam.

NAP20207 vadmotīvs ir "Paradumu maiņa – ceļš uz attīstību!". NAP2027 ir noteikti četri stratēģiskie mērķi: 1) produktivitāte un ienākumi, 2) vienlīdzīgas iespējas, 3) sociālā uzticēšanās un 4) reģionālā attīstība. NAP2027 stratēģiskie mērķi tiek īstenoti caur sešām prioritātēm un tām pakārtotajiem rīcību virzieniem un uzdevumiem. (skat. 1. attēlu).

VPP2027 izpilde sniegs ieguldījumu sekojošu NAP2027 uzdevumu īstenošanā:

[281], [282], [283], [284], [285], [286], [287], [288], [289], [290], [291], [292], kā arī [179], [314], [316] un [457].

Virzību uz Latvija2030 un NAP2027 mērķiem, kā arī VPP2027 mērķiem nodrošina atsevišķo vides jomu tādu kā klimats, ūdens, zemes dzīles, gaiss, atkritumi un resursi plānošanas dokumenti un būtiskākie starpnozaru plānošanas dokumenti (skat. 2. attēlu). Tie kopā veido kompleksu ceļa karti laba vides stāvokļa nodrošināšanai Latvijā.

Latvijas vides politikas attīstību ietekmē Latvijas kā ES dalībvalsts statuss, kā arī valsts dalība Apvienoto Nāciju organizācijas (turpmāk – ANO) globālās vides aizsardzības politikas ieviešanā, Latvijas dalība starptautiskajās un reģionālajās organizācijās⁶ un divpusēji sadarbības līgumi. No 2016. gada 1. jūlija Latvija ir pilntiesīga Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (turpmāk – ESAO) dalībvalsts.

2019. gadā tika veikts vispusīgs novērtējums un sagatavots pirmais ESAO Vides raksturlieluma pārskats par Latviju (turpmāk – ESAO Pārskats). ESAO Pārskats izvērtē Latvijas progresu vides jomā kopš 2000. gadu vidus. Tajā izceltas Latvijas nozīmīgās iespējas virzībā uz zaļāku, oglekļa mazietilpīgu ekonomiku, aicināts izmantot spēcīgākus cenas signālus, vairāk ekoinovācijas un veikt investīcijas ar vidi saistītā infrastruktūrā un pakalpojumos. ESAO Pārskatā īpaša uzmanība pievērsta atkritumu un materiālu labākai apsaimniekošanai virzībā uz aprites ekonomiku, kā arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un ilgtspējīgas izmantošanas veicināšanai. Pozitīvi novērtēts Latvijas vides pārvaldības institūciju darbs un sabiedrības līdzatbildības veicināšana. ESAO atzinīgi vērtē to, ka Latvijas sabiedrībai sniegtas plašas iespējas iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesos par vides jautājumiem un tai ir praktiski neierobežota pieeja vides informācijai. Kā labi attīstīta raksturota ir arī ietekmes uz vidi novērtējuma sistēma un atzinīgi vērtēta Latvijas iespēja paātrināt pāreju uz oglekļa mazietilpīgu un zaļu ekonomiku.

ESAO Pārskatā formulēti ieteikumi vides pārvaldības institucionālā satvara un tiesiskā regulējuma stiprināšanai un arī informētības uzlabošanu, proti, Latvija tiek aicināta:

– Stiprināt Pārresoru koordinācijas centra ietekmi starpministriju sadarbībā, lai veicinātu nozaru politikas saskaņotību ar valsts ilgtspējības attīstības mērķiem;

– Pastiprināt valsts pārvaldes pārraudzību attiecībā uz pašvaldību zemes izmantošanas plānošanu un vides pakalpojumu (atkritumu apsaimniekošana, ūdensapgāde utml.) sniegšanu;

– Stiprināt normatīvo aktu ietekmes novērtējuma vides aspektus; nodrošināt, ka tiek pienācīgi aprēķinātas ierosināto normatīvo aktu vides un sociālās izmaksas; uzlabot ex-post regulējuma un politikas novērtējuma izmantošanu;

– Paplašināt ar risku pamatotas vides pārbaužu plānošanas izmantošanu, lai uzlabotu neatbilstības atklāšanu un novēršanu;

– Reformēt sodu sistēmu, pieņemot piemērotu metodoloģiju administratīvo sodu noteikšanai, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un ekonomiskajiem ieguvumiem no prasību neievērošanas; izstrādāt izpildes nodrošināšanas politiku ar skaidriem norādījumiem par administratīvo sodu un kriminālsodu samērīgu izmantošanu un novērtēt to efektivitāti;

– Veicināt atbildības vides jomā pilnīgu ieviešanu, lai nodrošinātu vides nodarītā kaitējuma seku likvidēšanu uz atbildīgās puses rēķina; pieprasīt finanšu garantijas par iespējamo kaitējumu videi, ko varētu radīt videi kaitīgas darbības;

– Paātrināt vēsturisko piesārņoto vietu attīrīšanu, nodrošinot tam finanšu resursus;

– Pastiprināt centienus veicināt atbilstību vides prasībām un zaļu uzņēmējdarbības praksi, izmantojot informatīvus rīkus un normatīvus stimulus, kā arī paplašinot zaļo publisko iepirkumu, atbalstīt brīvprātīgas uzņēmējdarbības iniciatīvas;

– Paplašināt informētību un pieaugušo izglītošanu vides jautājumos, aktīvāk iesaistīt sabiedrību vides lēmumu pieņemšanā vietējā līmenī.

VPP2027 izmantotā metodiskā pieeja vides stāvokļa analīzei

Novērtēt vides stāvokli un izprast tā pārmaiņu tendences palīdz integrēta pieeja – Eiropas Vides aģentūras cēloņu un seku modelis (3. attēls), kurš ietver šādus analizētos elementus:

– Virzošie spēki (t.sk. politikas mērķi, starptautiskās saistības, valsts attīstības tendences, pieprasījums pēc dabas resursiem),

– Slodze (t.sk. piesārņojošo vielu emisijas, zemes lietojuma maiņa, resursu izmantošana, klimata pārmaiņas),

– Stāvoklis (t.sk. vides kvalitāte un ekosistēmu stāvoklis),

– Ietekme (t.sk. ietekme uz ekosistēmu pakalpojumiem un cilvēku veselību),

– Rīcība (t.sk. koriģēti politikas mērķi, fiskālie un ekonomiskie instrumenti, normatīvi un kontroles mehānismi, izglītība un saziņa, plāni un programmas).

Vides stāvokļa analīzei VPP2027 izstrādē tika izmantota EVA ziņojuma "Vide Eiropā – Stāvoklis un perspektīvas 2020" pieeja, tematiskais iedalījums un slodzes un stāvokļa rādītāji. Datiem tika izmantota publiski pieejamā informācija no Oficiālā statistikas portāla kā arī VSIA "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra" (turpmāk – LVĢMC) dati.

Vides politiku raksturo arī ieņēmumi no vides nodokļiem (skat. 4. attēlu), kas pakāpeniski pieaug, un 2020. gadā tie sasniedza gandrīz 916 milj. eiro. Atsevišķi vērtējot ieņēmumus no dabas resursu nodokļa (turpmāk – DRN), tie veido nelielu vides nodokļu daļu, bet arī tie ir pieauguši no 21,12 milj. euro 2014. gadā līdz 35,20 milj. euro 2020. gadā –par 67 %. Turpretim dati par valdības (publiskajiem) izdevumiem vides aizsardzībai liecina, ka kopš 2015. gada izdevumi ir būtiski samazinājušies, lai gan pēdējos gados vērojama atkal pieauguma tendence (skat. 5. attēlu).

ES 2014.-2020. gada finanšu plānošanas periodā līdz 2021. gada martam vides jomā veikti maksājumi 155 177 652 euro apmērā (ES fondu daļa)⁷. Projekti īstenoti, lai novērstu plūdu risku, pilnveidotu atkritumu apsaimniekošanu, paplašinātu centralizētās notekūdeņu savāk-šanas sistēmas, uzlabotu bioloģisko daudzveidību, veiktu vēsturiski piesārņoto vietu sanāciju. Papildus valsts izdevumiem, jāņem vērā arī privātās investīcijas. Laika posmā no 2005.-2017. gadam privātās investīcijas veidoja tikai 11,5 % no kopējām investīcijām vides jomā. Latvijā līdz šim divi uzņēmumi – AS "Latvenergo" (2015.-2016. gadā 100 milj. euro, 2020. gadā papildu 200 milj. euro) un ALTUM (2018.-2020. gadā 45 milj. euro) ir emitējuši zaļās obligācijas, piesaistot privāto kapitālu vides mērķu sasniegšanai.

Kopš 2016. gada Eiropas Komisija (turpmāk – EK) ES vides likumdošanas ieviešanas uzraudzībai izmanto Vides politikas īstenošanas pārskatu (Environmental Implementation Review)⁸. Šī instrumenta mērķis ir sniegt EK, dalībvalstīm un iesaistītām pusēm (tai skaitā arī sabiedrībai) visaptverošu pārskatu par vides likumdošanas ieviešanas stāvokli katrā dalībvalstī, kā arī novērst nepilnības ES vides likumdošanas ieviešanas cēloņos un rast risinājumus, pirms problēmas kļūst steidzamas un nonāk līdz pārkāpumu stadijai. Kopš instrumenta ieviešanas ir sniegti divi ziņojumi par Latviju. Galvenās EK rekomendācijas apkopotas 1. tabulā.

1.tabula. Eiropas Komisijas ierosinātās darbības ES vides politikas ieviešanas pārskatos par Latviju 2017. un 2019. gadā

2019. gada 11. decembrī EK nāca klajā ar paziņojumu par Eiropas zaļo kursu, kas ir ierosināts kā jauna ES izaugsmes stratēģija, kuras mērķis ir ES pārveidot par klimatneitrālu, taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku.

Eiropas zaļais kurss ir stūrakmens EK stratēģijai virzībā uz ANO 2030. gada programmas un ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu. Eiropas zaļā kursa ietvaros tiks pārorientēts Eiropas pusgada (semestra) makroekonomiskās koordinācijas process tā, lai tajā būtu integrēti ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi un lai ekonomikas politika būtu vērsta uz ilgtspēju un iedzīvotāju labbūtību un ilgtspējīgas attīstības mērķi būtu ES rīcībpolitikas veidošanas un rīcības pašā pamatā.

Eiropas zaļā kursa īstenošanas holistiskā pieeja paredz, ka ES darbībām un politikai ir jāsekmē tā mērķu sasniegšanu, tāpēc arī EK paziņojumā izklāstītās un nu jau praksē izstrādātās politikas iniciatīvas aptver vairākas savstarpēji cieši saistītas jomas, tostarp klimatu, vidi, enerģētiku, transportu, rūpniecību, lauksaimniecību un ilgtspējīgu finansējumu. Lai īstenotu mērķus, Eiropas zaļais kurss nosaka vairākus rīcību elementus, kas ilustrēti 6. attēlā.

Eiropas zaļajā kursā īpaši uzsvērts, lai rastu līdzekļus vides mērķu sasniegšanai, nepieciešams pārorientēt privātā kapitāla plūsmas uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem, tādējādi panākot ilgt-spējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Papildus ir svarīga zaļās budžetēšanas pieejas attīstība, lai, izmantojot valsts budžeta politikas rīkus, veicinātu vides mērķu sasniegšanu.

VPP2027 pamatprincipi

Vides aizsardzības galvenie principi ir noteikti Vides aizsardzības likumā:

– princips "piesārņotājs maksā";

– piesardzības princips;

– novēršanas princips;

– izvērtēšanas princips.

Tomēr jaunie izaicinājumi, ko nosaka Eiropas zaļais kurss un citi VPP2027 virzību pamatojošie politikas dokumenti, liek nodefinēt papildus principus, uz kuriem balstīt transformatīvas un modernas vides politikas attīstībuLatvijā, un tie ir:

– saskaņota un koherenta vides politikas integrācija visu nozaru politikās un ilgtspējīgās investīcijās (finansējumā), kas sniedz pienesumu virzībai uz klimatneitralitāti;

– ekonomikas izaugsmes atsaistīšana no resursu patēriņa, kas balstās uz noslēgta cikla dabas resursu apriti ražošanā un fundamentālām pārmaiņām sabiedrības patēriņā un domāšanā;

– digitalizācijā un datos balstīta lēmumu pieņemšana visos pārvaldības līmeņos.

VPP2027 politikas mērķi un apakšmērķi

VPP2027 politikas mērķi izriet no NAP2027 stratēģiskajiem mērķiem un vides aizsardzības prioritātēm periodam līdz pat 2030. gadam, bet klimata jomā līdz pat 2050. gadam, tie ir:

1) Virzīties uz klimatneitralitāti un klimatnoturīgumu;

2) Veicināt ilgtspējīgu resursu izmantošanu un pāreju uz aprites ekonomiku;

3) Saglabāt un atjaunot ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību;

4) Samazināt piesārņojumu.

Rīcībpolitikas virzieniem ir izvirzīti 30 apakšmērķi (apakšmērķi ir definēti II. nodaļā). Saistība starp NAP2027 un vides politikas mērķiem un apakšmērķiem ir atspoguļota 7. attēlā.

II. Vides politikas jomas

1. Vides pārvaldības pamatsistēma (horizontālie jautājumi)

1.1. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

1.2. Politikas apakšmērķi

Vides politikas efektivitātes paaugstināšanai VPP2027 tiek izvirzīti šādi pieci apakšmērķi:

Apakšmērķis 1.1: Sabiedrības informētības un izpratnes veicināšana par vides jautājumiem un vides institūciju darbību.

Apakšmērķis 1.2: Attīstīt profesionālo kompetenci vides jautājumos.

Apakšmērķis 1.3: Attīstīt vides izglītību un pētniecību vides jautājumos.

Apakšmērķis 1.4: Attīstīt instrumentus privātā sektora iesaistei un līdzdalībai vides jautājumu risināšanā.

Apakšmērķis 1.5: Integrēt ilgtspējīga finansējuma pieeju vides politikas plānošanā.

1.3. Politikas rezultāti uz rezultatīvie rādītāji vides pārvaldības pamatsistēmas attīstībai

2. Valsts vides monitorings

VPP2027 Vides monitoringa programma 2021.-2026. gadam (skat. 1. pielikumu) izstrādāta, ņemot vērā nacionālajos un ES tiesību aktos noteiktās prasības vides monitoringa veikšanai attiecībā uz veiktā un organizētā monitoringa tīklu, parametriem, novērojumu regularitāti un izmantojamām metodēm, katrā no monitoringa programmas dokumentiem ir izvirzīts konkrētās programmas mērķis, lai izpildītu iepriekš noteiktos uzdevumus kvalitatīvai datu iegūšanai un apstrādei.

Atbilstoši Vides aizsardzības likumā noteiktajai kārtībai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs apstiprina vides monitoringa programmu sešiem gadiem.

Vides monitoringa programma 2021. – 2026. gadam iedalīta četrās daļās:

1. Gaisa un klimata pārmaiņu monitoringa programma,

2. Ūdeņu monitoringa programma,

3. Zemes monitoringa programma,

4. Bioloģiskās daudzveidības monitoringa programma.

2.1. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

Attiecībā uz vides monitoringu, prasības tiek noteiktais Latvijai saistošajās starptautiskajās un ES prasībās un nacionālajos normatīvajos aktos.

2.2. Politikas apakšmērķi

Vides monitoringa programmas 2021.-2026. gadam mērķis ir radīt tādu monitoringa informācijas sistēmas struktūru, lai tiktu nodrošināta LR un ES tiesību aktos noteikto prasību izpilde, tai skaitās starptautisko konvenciju, kurām Latvija ir pievienojusies, prasību izpilde.

Apakšmērķis 2.1: Iegūt visaptverošu informāciju par gaisa kvalitāti, valsts kopējām emisijām un primāro meteoroloģisko informāciju.

Apakšmērķis 2.2: Iegūt visaptverošu informāciju par ūdeņu stāvokli Latvijas teritorijā.

Apakšmērķis 2.3: Iegūt aktuālāko informāciju par augsnes radioaktivitātes līmeni un seismiskiem notikumiem.

Apakšmērķis 2.4: Iegūt visaptverošu informāciju par bioloģisko daudzveidību, nodrošinot ES prasības monitoringa īstenošanā.

2.3. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji vides monitoringa jomā

3. Klimata pārmaiņas

3.1. Stāvoklis Latvijā

Klimata pārmaiņu esošā stāvokļa analīzei ir izmantota informācija par SEG emisijām no Latvijas ikgadējiem inventarizācijas ziņojumiem, kas iesniegti atbilstoši ANO Vispārējai konvencijai par klimata pārmaiņām, klimatisko parametru informācija no LVĢMC izstrādātā Klimata rīka¹⁷, savukārt dati par CO₂ koncentrāciju atmosfērā – no Nacionālās aeronautikas un kosmosa administrācijas (turpmāk – NASA) apkopotās informācijas. Raksturojot klimata pārmaiņu riskus un pielāgošanās klimata pārmaiņām aspektus, izmantota informācija no Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plāna laika posmam līdz 2030. gadam, vadlīnijām un pētījumiem.

Slodzes

Galvenie slodžu avoti, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, ir enerģētika (kur lielākais devums ir transportam, enerģētikas nozarei un citām nozarēm¹⁸) un lauksaimniecība. Pēdējos gados nozīmīgāki kļūst arī tādi slodžu avoti kā rūpnieciskie procesi un produktu izmantošana un zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (turpmāk – ZIZIMM) sektors. Izvērtējot SEG emisiju dinamiku laika periodā no 1990. gada līdz 2018. gadam, novērojams, ka būtiskākais SEG emisiju avots ir enerģētikas sektors (ieskaitot transporta sektoru). Lai gan sektora SEG emisijas ir ievērojami samazinājušās salīdzinājumā ar 1990. gadu, izvērtējot emisiju datus par periodu no 2005. gada, tendence nav viennozīmīga.

Kontekstā ar Latvijas mērķi 2050. gadā sasniegt klimatneitralitāti, riskus mērķa sasniegšanā var radīt pēdējos gados novērotās ZIZIMM sektora SEG piesaistes/emisiju tendences, kur no 2010. gada novērojams emisiju pieaugums, tādejādi ZIZIMM emisijas arvien biežāk pārsniedz piesaisti (skat. 8. attēlu).

SEG emisiju pieaugums pēdējo gadu laikā novērojams arī lauksaimniecības un rūpniecisko procesu un produktu izmantošanas sektoros. Savukārt atkritumu apsaimniekošanas sektora pēdējo gadu SEG emisiju tendence nav viennozīmīga, un SEG emisiju samazinājums ir nebūtisks.

Stāvoklis

Pamata indikators, ar kuru raksturojams globālais stāvoklis klimata pārmaiņu jomā, ir CO₂ koncentrācija atmosfērā, kas ir cieši saistīta ar gada vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos. Atbilstoši NASA novērojumiem, CO₂ koncentrācija atmosfērā turpina pieaugt, un 2020. gada septembrī tā sasniedza 415 ppm¹⁹.

Izvērtējot Latvijas virzību uz klimatneitralitātes mērķa sasniegšanu, jāņem vērā SEG emisiju intensitāte. 2018. gadā SEG intensitāte bija 436,96 t CO₂ ekv./MEUR (2015. gada salīdzināmajās cenās), kas ir 63,0% samazinājums attiecībā pret 1995. gadu (skat. 9. attēlu)²⁰.

Arī SEG emisiju apjoms uz vienu Latvijas iedzīvotāju laika periodā no 1990. līdz 2018. gadam (skat. 10. attēlu) ir samazinājies par 38,4%, un 2018. gadā tas ir 6,08 t CO₂ ekv. Jānorāda, ka no 2011. gada novērojama stabila pieaugoša SEG emisiju tendence uz vienu iedzīvotāju²¹.

9. attēls. SEG intensitāte, t CO2 ekv./mil.euro, 1995.-2018.gadā.	10. attēls. SEG emisijas, t CO2 ekv uz vienu Latvijas iedzīvotāju 1990.-2018. gadā.

Ietekme

Primārā ietekme

Primārais indikators, kas raksturo klimata pārmaiņu ietekmi, ir gada vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās. Pamatojoties uz ilglaicīgajiem meteoroloģiskajiem novērojumiem, Latvijā, tāpat kā citās valstīs, ir identificēta gada vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, kas, atbilstoši prognozēm, turpinās paaugstināties, ja netiks īstenoti būtiski SEG emisiju samazināšanas pasākumi.

Izmaiņas gada vidējā gaisa temperatūrā ietekmē virkni citu klimatisko parametru. Analizējot ilglaicīgo novērojumu datus, cita starpā tika novērotas šādas tendences:

– pieaugums gada vidējā nokrišņu summā;

– pieaugums karstuma viļņu ilgumā;

– samazinājums vidējā sniega segas biezumā;

– pieaugums veģetācijas perioda ilgumā.²³

Klimata pārmaiņas (vidējā jūras līmeņa paaugstināšanās, siltākas un īsākas ziemas, biežākas un intensīvākas vētras ar palielinātu vēja ātrumu) būtiski ietekmē arī jūras krasta procesus. Kopējās attīstības tendences pēdējo 20 gadu laikā norāda uz krasta procesu aktivizēšanos – novērojama erozijai pakļauto krasta iecirkņu garuma palielināšanās un krasta erozijas ātruma pieaugums. Krasta posmu kopējais garums, kur mūsdienās krasta līnija atkāpjas:

– 0,1-0,5 m/gadā ~ 120 km;

– 0,6-1,5 m/gadā ~ 50 km;

– 1,6-3,0 m/gadā ~10 km (Bernātu rags, Jūrkalne, Melnrags, Staldzene, Kolkas rags, Gaujas grīva).²⁴

Sekundārā ietekme

Izmaiņas meteoroloģiskajos parametros rada sekundārās ietekmes uz tādiem aspektiem kā cilvēku veselība un labklājība, bioloģiska daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi, infrastruktūra, ekonomika u.t.t. Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plāns laika posmam līdz 2030. gadam²⁵ identificē galvenos klimata pārmaiņu riskus/ietekmes dažādās jomās. Latvijā identificētie nozīmīgākie riski ir:

• sezonu, t.sk. veģetācijas perioda, izmaiņas, kas rada ietekmes ekosistēmu pakalpojumu jomā, lauksamniecībā, mežsaimniecībā u.c.;

• palielināts ugunsgrēku risks;

• kaitēkļu un patogēnu savairošanās, koku slimības;

• vietējo sugu izstumšana, jaunu sugu ienākšana;

• elpošanas sistēmu slimību izplatība;

• infekcijas slimības, karstuma dūrieni;

• nokrišņu izraisīti plūdi, vējuzplūdi, kas var radīt infrastruktūras un materiālo vērtību bojājumus u.c.;

• elektropadeves traucējumi;

• noteces palielināšanās, hidroenerģijas svārstības;

• sasaluma mazināšanās, kailsals, izkalšana;

• eitrofikācija;

• infrastruktūru bojājumi, aprīkojuma pārkaršana;

• ūdens noteces samazināšanās vasaras sezonā.

Bez augstāk uzskaitītajiem klimata pārmaiņu riskiem klimata pārmaiņas var ietekmēt sabiedrību, nemateriālās vērtības un saimniecisko darbību arī pozitīvi, piemēram, siltāku ziemu ietekmē mazinās cilvēku skaits ar apsaldējumiem, garāka vasaras tūrisma sezona var atstāt labvēlīgu ietekmi uz tūrisma nozari u.c. Kopumā, lai nodrošinātu, ka tiek mazinātas negatīvās ietekmes un izmantotas potenciālās iespējas, jāveicina klimatnoturīgas politikas īstenošana.

ESAO Pārskatā iekļauti sekojoši ieteikumi attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanās to ietekmei:

– Nodrošināt, ka jebkura jauna klimata pārmaiņu mazināšanas stratēģija atbilst izmaksu ziņā efektīvai virzībai uz to, lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti; organizēt šo pāreju saskaņā ar plānu, kurā ir noteikts katras tautsaimniecības nozares paredzamais ieguldījums emisiju samazināšanā un pakāpeniski noteikt stingrākus mērķus;

– Uzlabot zināšanu bāzi par pieejamām samazināšanas iespējām, jo īpaši lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarēs, un to izmaksām un kompromisiem, pamatojoties uz ticamiem sociālekonomiskajiem un vides rādītājiem, noteikt un kvantitatīvi novērtēt vietējā ražojuma biodegvielas izmantošanas labvēlīgo un nelabvēlīgo ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu un vidi, salīdzinot to ar citiem enerģijas avotiem;

– Pieņemt nacionālā plāna projektu par pielāgošanas klimata pārmaiņām līdz 2030. gadam un uzraudzīt tā īstenošanu; nodrošināt atbilstību normatīvo aktu prasībai ņemt vērā klimata pārmaiņu ietekmi un noturību IVN procedūrās; palīdzēt pašvaldībām integrēt pielāgošanos klimata pārmaiņām savos teritorijas plānojumos un attīstības programmās.

3.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

3.3. Politikas apakšmērķi

Klimata pārmaiņu jomā VPP2027 tiek izvirzīti šādi divi apakšmērķi:

Apakšmērķis 3.1: Nodrošināt Latvijas virzību uz klimatneitralitātes sasniegšanu.

Apakšmērķis 3.2: Veicināt klimatnoturīgumu un pielāgošanos klimata pārmaiņām.

3.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji klimata pārmaiņu jomā

4. Resursu efektīva izmantošana un aprites ekonomika

4.1. Stāvoklis Latvijā

Šī nodaļa attiecas uz resursu efektīvu izmantošanu aprites ekonomikas principu ieviešanas kontekstā, aptverot ilgtspējīgu atkritumu un notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu, kā arī zemes dzīļu izmantošanu.

Lai analizētu resursu izmantošanas (vides) stāvokli aprites ekonomikā, ir izmantota informācija no LVĢMC sagatavotajiem nacionālajiem ziņojumiem par vides stāvokli 2008.-2011. gadam un 2012.-2015. gadam (ar papildinājumiem par 2016.-2018. gadu), EK oficiālās statistikas portāla Eurostat un CSP dati no Oficiālā statistikas portāla, kā arī LVĢMC³⁷ un Valsts vides dienesta (turpmāk – VVD)³⁸ pārskati. VPP2027 precizēšanas laikā tika papildināts ar jaunākajiem datiem un aprēķiniem.

Slodzes

Galvenie slodžu avoti, kas saistīti ar resursu efektīvu izmantošanu, ir rūpniecība, mājsaimniecības un lauksaimniecība (t.sk. mežsaimniecības nozare). Nozīmīgākie slodžu veidi savukārt ir iekšzemes materiālo resursu ieguve, to patēriņš un ekonomikā radītie atkritumi. Laika periodā no 2005. gada līdz 2020. gadam visās svarīgākajās materiālo resursu grupās ir vērojams ieguves apjomu pieaugums, it īpaši pēdējos piecos gados (skat. 12. attēlu). Latvijā 2020. gadā kopējie iekšzemes ieguves apjomi pārsniedz 34,45 milj. t, kur 51 % veido nemetālu minerāli (pārsvarā būvniecībā izmantojamie materiāli).

Iekšzemes materiālo resursu patēriņš (to aprēķina kā iekšzemes ieguves un importa summu, atņemot eksportu) valstī arvien palielinās – vidējais resursu patēriņš uz iedzīvotāju gadā svārstās ap 12 t resursu, kas pēdējos gados atbilst vidējiem rādītājiem ES. Tomēr jāņem vērā, ka ES vidējais patēriņa līmenis samazinās, savukārt Latvijā – turpina pieaugt, tādejādi palielinot slodzi uz dabas resursiem (skat. 13. attēlu).

Resursu produktivitāte raksturo kopējo materiālu daudzumu, kas tiek izmantots valstī ekonomiskās vērtības radīšanai. Resursu produktivitātes rādītāji Latvijā, lai gan pamazām pieaug, tomēr ir būtiski zemāki nekā vidēji tie ir ES (skat. 14. attēlu). Latvija2030 noteikts mērķis līdz 2027. gada beigām paaugstināt resursu produktivitāti līdz 1,55 euro/kg.

Resursu efektivitāti ietekmē rīcības, kas veicina izejvielu un materiālu vērtības noturēšanu ekonomikā, kas nozīmē arī rīcības atkritumu pārdomātai apsaimniekošanu, pārstrādājamu materiālu atgūšanu un arī atkritumu rašanās novēršanu.

Latvijā pēdējo gadu (2018.-2020. gads) laikā vidēji gadā tiek radīti apmēram 1,71 milj. t sadzīves (nebīstamo) un bīstamo atkritumu, pie tam ilggadīgā griezumā šim daudzumam ir tendence pieaugt, lai gan ar svārstībām, kas atspoguļo ekonomikas aktivitātes ciklus (skat. 15. attēlu). Sākot ar 2018. gadu ir vērojams radīto samazinājums salīdzinājumā ar periodu no 2012.-2017. gadam, kas parāda rīcību pozitīvo ietekmi uz atkritumu apsaimniekošanas rezultātiem.

ES mērķis ir panākt, ka līdz 2035. gadam poligonos tiek apglabāti tikai 10 % no radītā sadzīves atkritumu apjoma. VPP2020 ieviešanas periodā kopumā iezīmējas pozitīva ilgtermiņa tendence – poligonos apglabāto sadzīves atkritumu daudzums samazinās (skat. 16. attēlu).

Saskaņā ar Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.-2028. gadam (turpmāk- AAVP2028) sniegto informāciju⁴⁰, 2018. gadā 61% mājsaimniecībā radīto sadzīves atkritumu tika apglabāti poligonos⁴¹. LVĢMC pēdējie aprēķini liecina, ka 2020. gadā šis rādītājs ir uzlabojies – samazinājies līdz 54 %.

Tā kā radīto sadzīves atkritumu daudzums pieaug, bet iedzīvotāju skaits samazinās, attiecīgi palielinās sadzīvē radīto atkritumu daudzums uz 1 iedzīvotāju: būtisks pieaugums noticis 2019. gadā (skat. 17. attēlu).

Būtisks rādītājs ir arī saražotais iepakojuma daudzums, kas Latvijā turpina augt – apmēram par 2% gadā. Jaunākie dati liecina, ka 2019.gadā saražotais iepakojuma daudzums pārsniedza 260 tūkst. t. Tomēr vienlaikus pozitīvas ir pārstrādes tendences, un ja 2017. gadā reģenerētā izlietotā iepakojuma apjoma īpatsvars pret tirgū ievietoto bija 58,7 % (skat. 18. attēlu), tad jaunākie dati par 2019. liecina, ka tas sasniedzis 65 % (absolūtajos apjomos 170,35 tūkst. t).

Jāpiezīmē, ka ES noteiktais mērķis līdz 2025. gada beigām ir pārstrādāt 65 % no izlietotā iepakojuma un 50 % no izlietotā plastmasas iepakojuma. 2019. gadā šīs pēdējais rādītājs sasniedz jau 47 %. Pasākumi, kas ietverti AAVP2028, nodrošina atbalstu rīcībām, kas ļauj virzīties uz šo mērķi.

18. attēls. Pārstrādātais kopējā izlietotā iepakojuma īpatsvars (%) 2006.-2017. gadā (pēc Eurostat datiem).	19. attēls. Pārstrādātais izlietotā plastmasas iepakojuma īpatsvars (%) 2006.-2017. gadā (pēc Eurostat datiem).

Vienlaikus valstī palielinās otrreizējo materiālu izmantošana. Ja 2010. gadā tas bija aptuveni 1 % no kopējā materiālu patēriņa, tad 2018. gadā šis rādītājs jau pārsniedz 6 % (skat. 20. attēlu). Latvija ir apņēmusies 2027. gadā sasniegt otrreizējo materiālu izmantošanas īpatsvaru 11 % apjomā.

Ietekmes

Atkritumi, kas nav pārstrādāti vai nodoti reģenerācijai, rada izejvielu un citu resursu zaudē-jumus citos patēriņa ķēdes posmos, t.i., ražošanas, transporta un patēriņa jomā. Atkritumi rada arī zaudējumus ekonomikai un slogu sabiedrībai. Darbaspēks un citi resursi (derīgie izrakteņi, ūdens, enerģija utt.), ko izmanto ieguves, ražošanas, izplatīšanas un patēriņa posmos, iet zudumā, ja atlikumi tiek nodoti atkritumos.

Bez tam, atkritumi ir būtisks SEG emisiju avots. 2018. gadā SEG emisijas no atkritumu apsaimniekošanas veidoja 4,7 % no kopējām SEG emisijām Latvijā, neskaitot ZIZIMM. Tās ietver CH₄ emisijas no atkritumu apglabāšanas, kas veido vairāk nekā pusi (69,6 %) no kopējām SEG emisijām atkritumu apsaimniekošanas sektorā, CH₄ un N₂O emisijas no atkritumu bioloģiskās pārstrādes (8,7 % no kopējām atkritumu apsaimniekošanas emisijām 2018. gadā), kā arī pavisam nelielu daļu (0,1 %) veido CO₂ un N₂O emisijas no atkritumu sadedzināšanas.

Liela negatīva ietekme ir nelikumīgām darbībām, piemēram, atkritumu nelikumīgai apglabāšanai un sadedzināšanai. Neatbilstoši apsaimniekoti atkritumi, kuru sastāvā ir priekšmeti, kas satur smagos metālus, piemēram, kadmiju, svinu, dzīvsudrabu un citas bīstamas ķīmiskas vielas, sadaloties, var piesārņot augsni, pazemes ūdeņus un ūdens tilpnes. Šie ķīmiskie savienojumi, caur ūdeni vai pārtiku palielinātās koncentrācijās nonākot cilvēku vai dzīvnieku organismā, var izraisīt patoloģiskas izmaiņas, veicināt dažādas saslimšanas.

Arvien lielākus draudus jūras un piekrastes ekosistēmām rada piegružojums. Daugavpils Universitātes aģentūras Latvijas Hidroekoloģijas institūta (turpmāk – LHEI) veiktajā "Jūras vides stāvokļa novērtējumā" (2018) konstatēts, ka laika periodā no 2012. līdz 2017. gadam kopumā gandrīz visās Latvijas piekrastes pludmalēs uzskaitīto atkritumu vienību skaitam ir tendence pieaugt. Analizējot atkritumu sadalījumu pēc to izejmateriāla, procentuāli vislielāko piesārņojumu rada plastmasas izstrādājumi (51 %), seko papīra un kartona izstrādājumi (12 %), metāla izstrādājumi (10 %) un stikla un keramikas izstrādājumi (9 %).

Plastmasa ne tikai negatīvi ietekmē jūras piekrasti, bet arī kaitē jūras iemītniekiem, kas sapinas lielākos plastmasas gabalos vai sīkākus gabalus sajauc ar pārtiku. Plastmasas daļiņu norīšana var traucēt dzīvniekiem barības sagremošanu un novest pie toksiska ķīmiska piesārņojuma uzkrāšanās organismos, tajā skaitā mikroplastmasas daļiņu uzkrāšanos. Mikroplastmasas daļas ir atrastas cilvēku pārtikā. Ietekme uz cilvēka veselību nav vēl pietiekami izpētīta, taču plastmasa bieži vien satur daudz ķīmisko piedevu, piemēram, stabilizatorus vai liesmas slāpētājus, kā arī citas iespējami toksiskas ķīmiskās vielas, kas var kaitēt kā dzīvniekam, tā cilvēkam, ja tās nokļūst viņu uzturā.

ESAO Pārskatā iekļauti sekojoši ieteikumi (rekomendācijas) par atkritumu apsaimniekošanu un aprites ekonomiku:

- pārskatīt atkritumu apsaimniekošanas aplikšanu ar nodokļiem saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju. Turpināt palielināt dabas resursu nodokli (DRN) par apglabāšanu atkritumu poligonos pēc 2020. gada; mudināt pašvaldības palielināt maksu par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, lai nodrošinātu pakalpojumu sniegšanas pilnīgu izmaksu atgūšanu, piemērot "Maksā, kad izmet" principu lielākajās pilsētās, lai nodrošinātu lielāku stimulu mājsaimniecībām piedalīties dalītā savākšanā; īstenot pasākumus, lai mainītu patērētāju uzvedību un produktu dizainu;

- apvienot dalītās savākšanas programmas, ko īsteno, izmantojot ražotāju paplašinātās atbildības sistēmas, ar tām, ko izmanto pašvaldības vai kas tiek izmantotas saskaņā ar pašvaldību pasūtījumu, lai uzlabotu šo sistēmu rentabilitāti un ietverto materiālu kvalitāti;

- precizēt prasības ražotāju paplašinātās atbildības sistēmām, lai uzlabotu to rentabilitāti, pārskatāmību un koordināciju; palielināt resursus atbilstības uzraudzībai un kvalitātes nodrošināšanai; apsvērt iespēju izveidot informācijas apstrādes centru šo uzdevumu izpildei;

- nodrošināt, ka valsts atkritumu apsaimniekošanas politikas mērķi tiek pakāpeniski novadīti līdz vietējam līmenim, tostarp sistemātiski izstrādājot reģionālos un vietējos atkritumu apsaimniekošanas plānus un regulāri ziņojot par rezultātiem, tostarp par finanšu aspektiem;

- izmantot sinerģiju ar kaimiņvalstīm, lai efektīvi izmantotu atkritumu apstrādes jaudas saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un nodrošinātu atbilstošu depozītu sistēmu koordināciju;

- uzlabot materiālu produktivitāti un ekonomikas efektivitāti un veicināt atkritumu rašanās novēršanu rūpniecībā un vērtības veidošanas ķēdes sākuma posmos;

- stiprināt otrreizējo izejvielu un pārstrādāto preču tirgu, izmantojot publisko iepirkumu un pastiprinot sadarbību ar kaimiņvalstīm; veicināt ieguldījumu augstvērtīgā vietējā pārstrādē;

- paplašināt institucionālo sadarbību, lai virzītu pāreju uz aprites ekonomiku un ar to saistītu ieguldījumu izvēli, un padziļināt sadarbību starp VARAM un Ekonomikas ministriju;

- uzlabot un paplašināt valsts informāciju par atkritumu apsaimniekošanu un oficiālo statistiku par atkritumiem un materiāliem; izveidot konsolidētu, pārskatāmu un integrētu sistēmu, kas ietver visus apsaimniekošanas posmus un apstrādes maršrutus, tostarp pārvietošanu pāri robežām, un kas atbalsta valstu politikas izstrādi, īstenošanu un uzraudzību, kā arī starptautiskos ziņojumus.

Lielākā daļa no iepriekš uzskaitīto ESAO Pārskata rekomendāciju ir jau iestrādātas AAVP2028 rīcību virzienos un pasākumos šo prasību nodrošināšanai.

4.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

4.3. Politikas apakšmērķi

Resursu efektīva izmantošanas jomā VPP2027 tiek izvirzīti šādi apakšmērķi:

Apakšmērķis 4.1: Veicināt atkritumu rašanās novēršanu un īstenot pāreju no atkritumiem uz resursiem.

Apakšmērķis 4.2: Veicināt ilgtspējīgu zemes dzīļu resursu ieguvi un izmantošanu.

Apakšmērķis 4.3: Pilnveidot atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, īstenojot aprites ekonomikas principus ražošanā un sadzīvē.

Apakšmērķis 4.4: Palielināt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu dūņu izmantošanu.

4.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji resursu efektīvas izmantošanas un aprites ekonomikas jomā

5. Gaisa kvalitāte un vides troksnis

5.1. Stāvoklis Latvijā

Gaisa kvalitāte

Gaisa kvalitāti ietekmējošo slodžu un stāvokļa analīzei izmantoti LVĢMC veiktā gaisa kvalitātes monitoringa dati, datu bāzes "2-Gaiss" informācija par stacionārajiem piesārņojuma avotiem, nacionālie ziņojumi un pārskati par gaisa kvalitāti, emisijām vidē un piesārņojuma pārnesi lielos attālumos, CSP dati, kā arī Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāna 2020.–2030. gadam ietvaros apkopotie dati un sagatavotās prognozes.

Slodzes

Nozīmīgākie gaisa piesārņojuma slodžu avoti arī iepriekšējā pārskata periodā ir transports, enerģijas ražošana, lauksaimniecība un rūpniecība. Nozīmīgāko emisiju izmaiņu tendences raksturotas 21. attēlā, kur redzams, ka tādu piesārņojošo vielu kā sēra dioksīda, daļiņu PM_2,5, NMGOS un slāpekļa oksīdu emisijām ilgstoši bijusi tendence samazināties, bet tieši pēdējos gados izmaiņu dinamika ir augšupvērsta vai izlīdzinājusies. Pretēju tendenci uzrāda amonjaka emisiju izmaiņu dinamika.

Latvijai laikposmā no 2020. līdz 2029. gadam un pēc 2030. gada jāsamazina dažādu tautsaimniecības nozaru radītās sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu, amonjaka, NMGOS un daļiņu PM_2,5 emisijas. Minēto vielu emisiju samazināšanas mērķi ir noteikti MK 2018. gada 2. oktobra noteikumos Nr. 614 "Kopējo gaisu piesārņojošo vielu emisiju samazināšanas un uzskaites noteikumi". Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāna 2020.–2030. gadam ietvaros veiktais izvērtējums parāda, ka bāzes scenārijā NO_X, NH₃ un PM_2,5 gadījumā netiek izpildīti 2030. gadam noteiktie emisiju mērķi un ir nepieciešams paredzēt papildu politiku un pasākumus. Ņemot vērā prognožu nenoteiktību un iespēju, ka kāds no plānotajiem pasākumiem netiks realizēts pilnībā vai daļēji, saglabājas risks, ka 2020. gadam un 2030. gadam noteiktie emisiju mērķi netiks sasniegti.

22. attēls. Aprēķinātās Nox emisiju prognozes scenārijā ar papildu pasākumiem un mērķa trajektorija 2020. – 2030. gadiem.	23. attēls. Aprēķinātās NH3 emisiju prognozes scenārijā ar papildu pasākumiem no 2020. līdz 2030. gadam.

Piesārņojuma emisijām ir raksturīgas būtiskas atšķirības teritoriālā griezumā. Ja lielākā daļa no piesārņojošo vielu emisijām ir ģeogrāfiski saistītas ar apdzīvotām vietām, kur koncentrējas transporta plūsmas, enerģijas ražošana un rūpniecība, tad amonjaka emisiju telpiskā izplatība ir daudz vienmērīgāka, jo nozīmīgu piesārņojuma daļu rada lauksaimniecība un lauksaimnieciskā ražošana.

24. attēls. Daļiņu PM10 emisiju telpiskā izplatība (2015. gads).	25. attēls. Amonjaka emisiju telpiskā izplatība (2015. gads).

Vērtējot citu nozīmīgu gaisu piesārņojošo vielu emisiju apjoma izmaiņas, konstatēts, ka iepriekšējos gados ir turpinājuši samazināties ozona slāni noārdošo vielu emisiju apjomi, bet noturīgo organisko piesārņojošo vielu un smago metālu emisijas no 2013. gada ir saglabājušās zemā līmenī salīdzinājumā ar vēsturiskajiem datiem.

Stāvoklis

Nozīmīgākais stāvokļa indikators ir piesārņojošo vielu koncentrācija atmosfērā. Lai novērtētu piesārņojuma ietekmi, ir noteikti gaisa kvalitātes normatīvi gan cilvēka veselības aizsardzībai, gan ekosistēmu aizsardzībai. ES ir deklarējusi, ka gaisa kvalitātes normatīvi tuvākajā nākotnē būtu jāpārskata, tuvojoties Pasaules Veselības organizācijas (turpmāk – PVO) rekomendētajām vadlīnijām. Jāņem vērā, ka 2021.gada 22. septembrī PVO ir pieņēmusi jaunas vadlīnijas, kas nosaka vēl stingrākus pieļaujamos līmeņus dažādām gaisu piesārņojošajām vielām⁴³.

Latvijā jau ilgstoši novērotas zemas sēra dioksīda un oglekļa oksīda koncentrācijas atmosfērā. Savukārt citām paskābinošo vielu, kā arī daļiņu PM, benzola, benz(a)pirēna un piezemes ozona koncentrācijām vidē raksturīgas nozīmīgas atšķirības teritoriālā griezumā. Visu iepriekš minēto vielu, izņemot ozonu, koncentrācijas ārpus lielajām pilsētām, kurās tiek veikts gaisa kvalitātes monitorings (Liepāja, Rēzekne, Rīga, Ventspils), saglabājas zemā līmenī, bet pilsētu teritorijās nereti konstatēti gaisa kvalitātes normatīvu cilvēku veselības aizsardzībai un augšējā piesārņojuma novērtēšanas sliekšņa pārsniegumi. Pretējus rezultātus uzrāda ozona monitoringa rezultāti, šajā gadījumā paaugstinātas koncentrācijas novērotas tieši lauku novērojumu stacijās, kur fiksēti mērķlielumu cilvēka veselības un veģetācijas aizsardzībai pārsniegumi. Tā kā ozons ir sekundārais piesārņojums, kas veidojas un sadalās atmosfērā, tad šīs atšķirības visticamāk skaidrojamas ar līdzsvara nobīdi ķīmiskajos procesos, kā rezultātā redzams, ka pilsētās, kur ir paaugstinātas slāpekļa oksīda koncentrācijas, ozona sadalīšanās notiek intensīvāk salīdzinājumā ar lauku teritorijām. Izņemot ozona piesārņojumu, citi stāvokļa indikatori, kas raksturo ietekmi uz ekosistēmām (sēra dioksīda un slāpekļa dioksīda koncentrācijas), norāda uz zemu piesārņojuma līmeni lauku teritorijās.

26. attēls. Daļiņu PM2.5 gada vidējās vērtības Rīgā, μg/m3 .	27. attēls. Benz(a)pirēna gada vidējās koncentrācijas, μg/m3.
28. attēls. Ozona maksimālās astoņu stundu vidējās diennakts vērtības Latvijas teritorijā, μg/m3.	29. attēls. Slāpekļa dioksīda gada vidējās vērtības novērojumu stacijā "Rucava", μg/m3.

Lai novērtētu atmosfēru piesārņojošo vielu bioakumulāciju, Latvijā ir novērtēts smago metālu, nitrātu un noturīgo organisko piesārņotāju (NOP) saturs sūnās. Iegūtie rezultāti apliecina, ka Latvijā kopumā ķīmisko elementu koncentrācijas sūnās atbilst Eiropas nepiesārņoto reģionu līmenim⁴⁴.

Īpaša uzmanība no sabiedrības puses ilgstoši tiek pievērsta smaku izraisītiem traucējumiem, Tomēr, izvērtējot pieejamos datus par smaku emisijām, izmaiņu dinamikas tendenci nav iespējams viennozīmīgi novērtēt, jo informāciju par smaku emisijām ir sākts uzkrāt tikai kopš 2014. gadā. Tā kā smaku koncentrācijas mērījumi netiek sistemātiski veikti, tad indikatīvi stāvokli var raksturot ar sūdzību un iesniegumu skaitu par smakām. Šis rādītājs laika periodā no 2015. līdz 2020. gadam ir ļoti svārstījies robežās no minimuma –162 (2015. gadā) līdz maksimumam – 1338 (2017. gadā). 2020. gadā VVD saņēmis un izskatījis 777 sūdzības un iesniegumus par smakām, 58 no tiem atzīti par pamatotiem, par 274 gadījumiem sastādīti smaku protokoli. Vienlaikus šajā periodā ir samazinājies tādu gadījumu skaita, kad smaku traucējumi atzīti par pamatotiem.

Vides troksnis

Vides trokšņa esošo slodžu raksturošanai izmantoti dati, kurus apkopojušas VSIA "Latvijas Valsts ceļi", VAS "Latvijas dzelzceļš" un VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"", kā arī VVD. Savukārt vides stāvokļa raksturošanai un ietekmes apmēra vērtēšanai tika izmantoti dati no trokšņu stratēģiskajām kartēm, kas izstrādātas gan Rīgas aglomerācijai, gan galvenajiem transporta infrastruktūras trokšņa avotiem.

Slodzes

Par nozīmīgāko slodzes avotu vides trokšņa kontekstā viennozīmīgi var uzskatīt auto-transportu, kura kustības intensitāte valsts ceļu tīklā pēdējo desmit gadu laikā ir pieaugusi par vairāk nekā 35 % (skat. 30. attēlu). Lai gan uz atsevišķiem ceļu posmiem, kas novietoti nomaļus no attīstības centriem, ir novērojams satiksmes intensitātes kritums, tomēr kopumā var novērot nozīmīgu satiksmes intensitātes, tādejādi arī trokšņa emisiju, pieaugumu, it īpaši Rīgas metropoles reģionā un attīstības centru tuvumā.

Dzelzceļa satiksmes kontekstā ir novērojama slodzes samazināšanās, kuru galvenokārt ir sekmējis kritums kravas pārvadājumu sektorā, savukārt ar pasažieru pārvadājumu veikšanu saistītās trokšņa emisijas ir vērtējamas kā stabilas, jo nav novērojamas nozīmīgas pārvadājumu intensitātes izmaiņas. Vērā ņemams slodzes pieaugums līdz 2016. gadam saistīts ar gaisa satiksmi. Kopš 2016. gada aviokompāniju gaisa kuģu flote ir būtiski nomainīta uz klusāku, kā arī tiek optimizētas satiksmes vadības procedūras. Tomēr, saistībā ar trokšņa stratēģisko karšu izstrādes piecu gadu ciklu, 2016. gads ir pēdējais, kad ir pieejams novērtējums par gaisa kuģu troksnim pakļauto iedzīvotāju skaitu. Lai gan 2019. gadā tika apkalpots būtiski lielāks gaisa kuģu un to pasažieru skaits, trijās no četrām trokšņa monitoringa stacijām izmērītais Ldvn līmenis ir samazinājies, vidēji aritmētiskā vērtība -0,4 dBA, līdz ar to nav sagaidāms turpmāks pieaugums arī pakļauto iedzīvotāju skaitam.

Stāvoklis

Vides stāvokļa raksturošanai tika izmantoti dati no trokšņu stratēģiskajām kartēm, kas Rīgas aglomerācijai un galvenajiem valsts transporta infrastruktūras objektiem tiek atjaunotas reizi 5 gados, vērtējot paaugstinātam trokšņa līmenim pakļautā iedzīvotāju skaita un teritorijas platības dinamiku. Lai gan kartēšanas dati neaptver visu Latvijas teritoriju, tendences, kas novērojamas vērtēto slodzes avotu kontekstā, ļauj aplēst tendences, kas saistītas ar vides trokšņa piesārņojumu valstī. Stratēģiskās trokšņu kartēšanas rezultāti liecina par to, ka paaugstināta trokšņa ietekmei pakļauto iedzīvotāju skaits pieaug. Lai gan šī rādītāja ļoti strauju pieaugumu novērš gan iedzīvotāju skaita samazināšanās, gan migrācija, tomēr ar autotransportu saistīto emisiju pieaugums, kā arī dzīvojamās apbūves teritoriju attīstīšana tiešā nozīmīgu trokšņa avotu tuvumā, ir sekmējusi negatīvai ietekmei pakļautā iedzīvotāju skaita palielināšanos. Ja iedzīvotāju skaita kontekstā ir identificēti stāvokļa straujākas izmaiņas kavējoši faktori, tad viennozīmīgi var secināt, ka paaugstināta trokšņa ietekmei pakļauto teritoriju platība laika periodā no 2007. gada, kad tika izstrādātas pirmās stratēģiskās trokšņa kartes, līdz 2017. gadam ir pieaugusi (piemēram, 2017. gadā valsts galveno autoceļu trokšņa ietekmei pakļauta par 11% lielāka teritorija nekā 2012. gadā, bet lidostas troksnis ietekmē pat par 49% lielāku teritoriju).

Ietekmes

Vides trokšņa piesārņojuma kontekstā ir identificēti divi galvenie ietekmi raksturojošie rādītāji – ietekme uz sabiedrības veselību un ietekme uz teritorijas izmantošanas iespējām. Līdz šim Latvijā visaptveroši pētījumi par trokšņa ietekmi uz sabiedrības veselību nav veikti, tomēr, ņemot vērā to, ka ietekmes apjoms neatraujami ir saistīts ar vides stāvokļa rādītājiem, jāsecina, ka trokšņa ietekme uz Latvijas iedzīvotāju veselību pēdējo 10 gadu laikā ir pieaugusi.

Ņemot vērā, ka valstī ir noteikti robežlielumi pieļaujamajam vides trokšņa piesārņojuma līmenim noteiktās apbūves teritorijās, tāds trokšņa piesārņojuma līmeņa pieaugums, kura rezultātā trokšņa robežlielumi noteiktās teritorijās tiek pārsniegti, rada ierobežojumus ietekmēto teritoriju izmantošanas iespējam.

Kopumā paaugstināta trokšņa ietekmei pakļauto teritoriju platība Latvijā ir palielinājusies, tādēļ var secināt, ka ir pieaugusi arī to teritoriju platība, kurās var būt ierobežota tādu attīstības ieceru īstenošana, kas saistīta ar dzīvojamās un publiskās apbūves veidošanu.

ESAO Pārskatā ir iekļauti sekojoši ieteikumi par gaisa kvalitātes uzlabošanu:

- uzlabot un paplašināt gaisa kvalitātes monitoringa tīklu;

- veicināt labāko pieejamo tehnisko paņēmienu ieviešanu mājsaimniecību, transporta, rūpniecības un enerģētikas nozarēs un stingri nodrošināt atbilstību emisiju standartiem;

- integrēt gaisa kvalitātes mērķus un pasākumus klimata, enerģētikas, transporta, lauksaimniecības un nodokļu politikā, lai samazinātu PM_2,5, NO_x un amonjaka emisijas;

- pastiprināt gaisa kvalitātes rīcības programmas īstenošanu Rīgas aglomerācijā, lai samazinātu emisijas no transportlīdzekļiem, rūpniecības iekārtām un mājsaimniecībām; atjaunināt programmu, lai ieviestu papildu pasākumus laika posmam pēc 2020. gada;

- apsvērt mazemisijas zonu izveidi, vienlaikus nodrošinot atbilstošus sabiedriskā transporta pakalpojumus.

5.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

5.3. Politikas apakšmērķi

VPP apakšmērķi gaisa kvalitātes un vides trokšņa aizsardzības jomā ir:

Apakšmērķis 5.1: gaisa kvalitātes aizsardzība un uzlabošana, lai veicinātu sabiedrības veselību un labklājību, kā arī ekosistēmu kvalitāti.

Apakšmērķis 5.2: īstenotas rīcības gaisa piesārņojuma samazināšanai un gaisa kvalitātes uzlabošanai, kas balstītas uz kvalitatīviem datiem, padziļinātām zināšanām un sabiedrības atbalstu šīm rīcībām.

Apakšmērķis 5.3: novērtēta vides trokšņa ietekme uz iedzīvotājiem, pilnveidojot normatīvais regulējums vides trokšņa pārvaldībā, tai skaitā, trokšņa stratēģisko karšu un rīcības plānu izstrādē, satiksmes un rūpniecisko objektu radītā vides trokšņa pārvaldībā.

5.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji gaisa aizsardzības jomā

6. Bioloģiskā daudzveidība

6.1. Stāvoklis Latvijā

Bioloģiskās daudzveidības esošā stāvokļa analīzei ir izmantota informācija no EK, EVA, CSP, DAP, un LVĢMC sagatavotajiem un publicētajiem ziņojumiem.

Slodzes

Nozīmīgāko slodzi uz bioloģisko daudzveidību sauszemes sistēmās Latvijā pēdējos gados rada zemes lietojuma intensificēšanās, zemes lietojuma maiņa un ekosistēmu fragmentācija, kuru galvenais cēlonis ir kopējā tautsaimniecības attīstība. Pēdējie pieejamie dati par apbūvēto platību pieaugumu liecina, ka laika posmā no 2006. līdz 2012. gadam šis pieaugums sasniedza 0,38% jeb 475 ha gadā⁴⁹.

Nozīmīgu slodzi uz bioloģisko daudzveidību veido ūdens un gaisa piesārņojumu ar biogēnajiem elementiem, ko rada galvenokārt notece no lauksaimniecības zemēm, pārrobežu pārnese, apdzīvotās vietas, transports, enerģijas ieguve un rūpniecības objekti. Notekūdeņu attīrīšanas uzlabošanos sniegto efektu neitralizē pieaugošais kopējais izmantotais mēslošanas līdzekļu apjoms lauksaimnieciskajā ražošanā un gaisa piesārņojuma (NO_x, NH₃) pieaugums. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī ķīmisko vielu un smago metālu emisiju un uzkrāšanās vidē dinamikā.

Visbeidzot, jāmin arī svešzemju sugu ienākšana un izplatība Latvijā. Latvijā savvaļā sastopamas 10 no ES kopējā invazīvo svešzemju sugu sarakstā iekļautajām augu un dzīvnieku sugām, kā arī 8 no sarakstā iekļautajām sugām iespējams iegādāties kā dekoratīvos augus vai tās ir dzīvnieku sugas, kas tiek turētas nebrīvē kā mīļdzīvnieki vai privātās dzīvnieku kolekcijās. Kopumā Latvijā sastopamas 54 invazīvas sugas, no kurām pēdējā laikā visvairāk problēmas sagādā Spānijas kailgliemezis.

Stāvoklis

Pēdējā desmitgadē bioloģiskās daudzveidības stāvoklis Latvijā turpināja pasliktināties. Par to liecina gan ES nozīmes sugu aizsardzības stāvoklis Latvijā, kas laika posmā no 2013. gada līdz 2019. gadam visām sugu grupām saglabājās pārsvarā nelabvēlīgs, dažām grupām mainoties no nepietiekoša uz sliktu, tāpat arī ES nozīmes biotopu aizsardzības stāvoklis, kurš šajā pašā laika posmā saglabājās pārsvarā nelabvēlīgs (skat. 31. attēlu).

Laika posmā no 2014. gada līdz 2020. gadam lēnām sāka palielināties vērtības rādītājiem, kuriem būtu jāliecina par ekosistēmu ilgtspējīgu izmantošanu. Šajā laika posmā ir vērojams ilgtspējīgi apsaimniekoto platību pieaugums, pieaugot ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas shēmās iekļautajām platībām un bioloģiskās lauksaimniecības platībām (skat. 32. attēlu).

Atbilstoši Nacionālā meža monitoringa datiem par 2015.-2019. gadu, pieaug tādu mežaudžu īpatsvars, kur priedes pārsniedz 140 gadu vecumu, egle – 120 gadu, bērzs – 90 gadu, melnalksnis – 80 gadu, apse – 70 gadu, ozolu, ošu vai liepu audzes – 100 gadu vecumu. Tomēr rādītāji, kas citu starpā izmantojami bioloģiskās daudzveidības stāvokļa novērtējumam šajās platībās (lauku putnu indekss un meža putnu indekss), liecina par stāvokļa pasliktināšanos. Attiecībā uz lauku putnu indeksu, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, pēdējos 4 gadus vērojams krass vērtības kritums (skat. 33. attēlu). Potenciāla pasliktināšanās novērojama arī attiecībā uz meža putnu indeksu – lai arī indeksa tendences 2005.-2019. gadu periodā vērtētas kā stabilas, pēdējo piecu gadu tendence nav viennozīmīga, un detalizētāks indeksa izvērtējums liecina par situācijas pasliktināšanos.⁵¹

32. attēls. Bioloģiskās lauksaimniecības platības Latvijā (ha) 2012.-2018. gads	33. attēls. Lauku putnu indekss 2010.-2017. gads (2000=100)

ESAO Pārskatā bioloģiskās daudzveidības sadaļā iekļāva ieteikumus par politikas ietvara stiprināšanu, par zināšanu par bioloģisko daudzveidību uzlabošanu, par efektīvu politikas instrumentu un finanšu mehānismu ieviešanu un par bioloģiskās daudzveidības apsvērumu ciešāka integrēšana mežsaimniecības, lauksaimniecības un tūrisma nozarēs.

6.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

6.3. Politikas apakšmērķi

Bioloģiskās daudzveidības jomā VPP2027 tiek izvirzīti sekojoši divi apakšmērķi:

Apakšmērķis 6.1: Bioloģiskās daudzveidības, tajā skaitā īpaši aizsargājamo sugu un biotopu, un vērtīgo ainavu saglabāšana.

Apakšmērķis 6.2: Dabas kapitāla saglabāšana un pārvaldība.⁵²

6.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji bioloģiskās daudzveidības jomā

7. Ūdens pārvaldība un apsaimniekošana

7.1. Stāvoklis Latvijā

Ūdeņu resursu esošā vides stāvokļa analīzei ir izmantota informācija no LVĢMC sagatavotajiem nacionālajiem ziņojumiem par vides stāvokli 2008.-2011. gadam un 2012.-2015. gadam (ar papildinājumiem par 2016.-2018. gadu), LHEI "Jūras vides stāvokļa novērtējuma" (2018. gads), Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta sagatavotā informācija par nozveju gan iekšzemes ūdeņos, gan Baltijas jūrā un Rīgas līcī, kā arī akvakultūru, Veselības inspekcijas (turpmāk – VI) dati par dzeramā ūdens un peldvietu ūdens kvalitāti un Vides monitoringa programmas ietvaros veikto novērojumu rezultāti.

Slodzes

Galvenie slodžu avoti, kas saistīti ar iekšzemes ūdeņiem, ir rūpniecība un komunālā saimniecība (ūdens resursu izmantošana un notekūdeņu novadīšana, bīstamo un prioritāro vielu noplūde), notece no lauksaimniecības zemēm, iekšzemes zveja un akvakultūras produkcijas ražošana, hidromorfoloģiskie pārveidojumi (HES, dambji, polderi u.c.), klimata pārmaiņas, plūdi, tūrisms un rekreācija, kā arī pārrobežu piesārņojošo vielu pārnese.

Par vienu no nozīmīgākajām slodzēm uz iekšzemes ūdeņiem var uzskatīt piesārņojumu ar barības vielām (biogēnajiem elementiem). Galvenie biogēno elementu avoti ir notece no lauksaimniecības zemēm, kā arī pilsētās un apdzīvotās vietās novadītie notekūdeņi, tai skaitā no rūpniecības objektiem. Tā kā kopš 2000. gada Latvijā ir veikti ievērojami ieguldījumi ūdenssaimniecības attīstībai, tajā skaitā investīcijas notekūdeņu attīrīšanai, tā rezultātā laika periodā no 2008. gada līdz 2018. gadam ir vērojama pozitīva tendence jeb ar notekūdeņiem novadītā fosfora un slāpekļa daudzuma samazinājums (skat. 34. attēlu). Par biogēno elementu noplūdes apjomiem no lauksaimniecības zemēm detalizēta informācija nav pieejama, tomēr pēdējos gados ir palielinājies kopējais lauksaimniecībā izmantotais mēslošanas līdzekļu apjoms. Jāmin, ka virszemes ūdeņos novadīto ražošanas notekūdeņu apjoms ir ievērojami samazinājies – no aptuveni 20,7 milj. m³ 2006. gadā līdz 11,6 milj. m³ 2019. gadā.

34. attēls. No punktveida piesārņojuma avotiem ar notekūdeņiem novadītais paliekošais piesārņojums (pa kreisi – Nkop, pa labi Pkop, t gadā) 2008.-2018. gads (pēc LVĢMC datiem).

Latvijā gada laikā gan no virszemes, gan pazemes ūdeņiem tiek iegūti aptuveni 185 milj. m³ ūdens, no kuriem vairāk nekā 45 % tiek izmantoti komunālo pakalpojumu (dzeramā ūdens apgāde) nodrošināšanai, aptuveni 25 % - lauksaimniecībā, aptuveni 20 % - rūpniecībā, bet aptuveni 7 % – pārējās nozarēs. Laika periodā no 2008. gada līdz 2018. gadam nav novērojamas būtiskas izmaiņas ūdens resursu ieguves apjomos (skat. 35. attēlu).

Iekšējos ūdeņos ir izplatīta gan individuālā zvejniecība, gan rūpnieciskā zveja. Nozvejas apjoms iekšējos ūdeņos ir ievērojami samazinājies – no aptuveni 326 t 2009. gadā līdz 244 t 2018. gadā.

Slodzes Rīgas līcī un Baltijas jūrā rodas no upju notecēm, pārrobežu piesārņojuma, punktveida avotiem, krasta līniju hidromorfoloģiskiem pārveidojumiem, klimata pārmaiņām, plūdiem, invazīvām sugām, atkritumiem un kuģniecības, kā arī zvejniecības.

Līdzīgi kā iekšzemes ūdeņos, arī Baltijas jūrā un Rīgas līcī viens no galvenajiem slodžu veidiem ir biogēno elementu noplūde. Slāpekļa un fosfora slodzes Baltijas jūrā un Rīgas līcī ir atkarīgas no upju caurplūduma attiecīgajā gadā. Laika periodā no 2006. gada līdz 2016. gadam gan slāpekļa, gan fosfora slodzes uzrāda nelielu samazināšanās tendenci (skat. 36. attēlu).

Latvijas upju notece gadā ir 34,7 km³, bet valsts teritorijā veidojas tikai aptuveni 44 % no kopējās noteces. Piesārņojums, kas Latvijā nonāk no Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas, aptver visas piesārņojošo vielu grupas, īpaši biogēnos elementus, ietekmējot ūdeņu kvalitāti Rīgas līcī un Baltijas jūrā. Laika periodā no 2008. gada līdz 2018. gadam nav novērojamas būtiskas izmaiņas pārrobežu piesārņojuma apjomos.

Viena no nozīmīgākajām slodzēm Baltijas jūrā ir nozveja. Lai gan katru gadu tiek noteiktas nozvejas kvotas, tomēr nozvejas apjoms turpina pieaugt – no aptuveni 2644 t 2009. gadā līdz 4251 t 2018. gadā.

Stāvoklis

Lai gan eitrofikācija ir dabisks process, tomēr antropogēnais piesārņojums (biogēno elementu pieplūde) var ievērojami paātrināt eitrofikācijas procesu norisi. Visaugstākās gada vidējās kopējā slāpekļa koncentrācijas ir konstatētas Lielupes upju baseina apgabalā, bet kopējā fosfora koncentrācijai starp upju baseina apgabaliem ievērojamas atšķirības nav konstatētas. Kopējā slāpekļa un kopējā fosfora koncentrācijai iekšzemes ūdensobjektos nav iespējams novērtēt izmaiņu tendenci, jo monitoringa rezultātus ietekmē apsekoto ūdensobjektu izvēle un skaits, bet dažādi ūdensobjekti ir pakļauti atšķirīgai biogēnu elementu slodzei. Jāņem vērā, ka paātrināta eitrofikācijas procesu norise ir saistīta ar zilaļģu savairošanos. Bez tam, kā tiek prognozēts, globālās sasilšanas ietekmē zilaļģu bīstamība var pieaugt gan to radīto toksīnu dēļ (jaunu potenciāli toksisku sugu izplatība mērenā klimata zonās), gan ģeogrāfiskās izplatības areāla paplašināšanās, kā arī savairošanās ātruma dēļ.

Pēdējos gados zilaļģu savairošanās periodiski tiek novērota gan oficiālajās, gan neoficiālajās peldvietās, kļūstot par aktuālu, peldētājus potenciāli apdraudošu problēmu Latvijas rekreācijas ūdeņos.

Ūdensobjektu ekoloģiskās kvalitātes novērtējums ietver bioloģisko, hidromorfoloģisko un fizikāli-ķīmisko rādītāju novērtējumu. Lai gan laika periodā kopš 2012. gada ir pieaudzis ūdensobjektu ar labu kvalitāti īpatsvars, tomēr kvalitātes novērtējuma statistiku ietekmē apsekojamo ūdensobjektu izvēle, kā arī pieejamo monitoringa datu apjoms (rādītāju skaits), uz kā balstīts kvalitātes novērtējums.

Peldvietu ūdens kvalitātes novērtējums norāda uz to, ka no visām par valsts budžeta līdzekļiem monitorētajām oficiālajām peldvietām 2020.gadā 2% peldvietu neatbilda ilglaicīgās ūdens mikrobioloģiskās kvalitātes prasībām, respektīvi, viena no 57 peldvietām bija ar zemas kvalitātes ūdeni. Atbilstoši peldūdens kvalitātes ilgtermiņa novērtējumam, no pārējām peldvietām 2% bija ar pietiekamu ūdens kvalitāti, 25 % peldvietu ūdens kvalitāte bija laba, bet 71% peldvietu ūdens kvalitāte bija izcila⁵⁴. Kopš 2017. gada kopējā peldvietu ūdens kvalitātes ir nedaudz pasliktinājusies. Tas galvenokārt ir saistīts ar meteoroloģiskajiem apstākļiem – stipru lietusgāžu laikā peldūdeņos tiek ienests piesārņojums no apkārtējās sauszemes teritorijas, kā arī lietus ūdens kopā daļēji attīrītiem notekūdeņiem tiek ievadīts dabas ūdeņos, jo īpaši upēs, lai nepārslogotu notekūdeņu attīrīšanas iekārtas.

Ņemot vērā prognozes, ka nokrišņu daudzums, kā arī dienu skaits ar stipriem un ļoti stipriem nokrišņiem tikai pieaugs un ka pēc prognozēm līdz 21. gadsimta beigām gada kopējais nokrišņu daudzums palielināsies par 10 līdz 21% (aptuveni 80-100 mm)⁵⁵, paredzams, ka īstermiņa piesārņojuma epizodes peldvietās kļūs aizvien biežākas, ietekmējot arī ilglaicīgo mikrobioloģisko kvalitāti.

Ūdensapgādei lielākoties tiek izmantoti pazemes ūdeņi, kuru kvalitāte ir laba un nemainīga. Novērtējot ilgtermiņa tendences, līdz 2014. gadam ir vērojama ūdens kvalitātes uzlabošanās, bet kopš 2014. gada tā ir stabilizējusies bez lielām izmaiņām pa atsevišķiem gadiem. Samazinoties ūdens resursu ieguves apjomiem, ir novērojama pakāpeniska ūdens līmeņa stabilizēšanās un depresijas piltuves samazināšanās Liepājā un Rīgā, kur tās izveidojās 20. gadsimtā intensīvas ūdens ieguves dēļ.

Jaunas prasības centralizēti piegādātā dzeramā ūdens kvalitātes nodrošināšanai nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes 2020.gada 16.decembra Direktīva (ES) 2020/2184 par dzeramā ūdens kvalitāti. Salīdzinājumā ar pašreiz spēkā esošo regulējumu šī direktīva paredz riska izvērtējumu visā ūdens piegādes ķēdē, tai skaitā arī riska novērtēšanu ūdens ieguves vietās, nosaka atjauninātus esošos nekaitīguma standartus, kā arī ievieš jaunus ūdens kvalitātes rādītājus ūdens monitoringam. Attiecībā uz ūdens resursiem, kurus izmanto dzeramā ūdens apgādei, sākotnēji ir jāizvērtē Direktīvas (ES) 2020/2184 prasības un jāizstrādā monitoringa plāns, lai turpmāk ūdeņu monitoringa programmas ietvaros veiktu optimālus ūdens kvalitātes rādītājus novērojumu, kas ļautu pamatoti izvērtēt riskus ūdensobjektos, kurus izmanto dzeramā ūdens apgādei.

Ietekmes

Baltijas jūrā un Rīgas līcī ir vērojama eitrofikācijas negatīvā ietekme. Viena no redzamākajām eitrofikācijas ietekmēm ir fitoplanktona biomasas pieaugums. Lai gan laika periodā no 2008. gada līdz 2018. gadam Rīgas līča piekrastē hlorofila vasaras vidējā koncentrācija ir nedaudz samazinājusies, bet Baltijas jūras piekrastē ir vērojama neliela, bet pieaugoša tendence, gan Rīgas līcī, gan Baltijas jūras piekrastē hlorofila-a koncentrācija vasaras mēnešos pārsniedz HELCOM noteiktās robežvērtības. Hlorofila-a koncentrācija tiek noteikta arī iekšzemes ūdensobjektos, tomēr monitoringa rezultātus ietekmē apsekojamo ūdensobjektu izvēle konkrētajā gadā, tādēļ nav iespējams novērtēt hlorofila-a koncentrācijas izmaiņu tendenci. Pieaugot aļģu biomasai, samazinās ūdens caurspīdība un līdz ar to samazinās arī saules gaismas iespīdēšanas dziļums. Eitrofikācija ūdenstilpnēs ir riska faktors zilaļģu pārmērīgas savairošanās procesam iedzīvotāju izmantotajās peldvietās.

Latvijas ūdens resursi pilnībā ļauj nodrošināt iedzīvotājus ar labas kvalitātes dzeramo ūdeni. Kopumā Latvijā ir pieaudzis iedzīvotāju īpatsvars, kas saņem nekaitīguma un kvalitātes prasībām atbilstošu dzeramo ūdeni no centralizētās ūdensapgādes sistēmas – no 79 % 2012. gadā līdz 87 % 2018. gadā.

Paaugstinoties gada vidējai gaisa temperatūrai un palielinoties stipru nokrišņu varbūtībai, ir samazinājies pavasara plūdu biežums, bet palielinās vasaras-rudens lietus plūdu risks un rudens/ziemas vējuzplūdu izraisīto plūdu risks.

Cilvēka darbības rezultātā Baltijas jūrā un Rīgas līcī nonāk prioritārās un bīstamās vielas, tai skaitā dzīvsudrabs. Atsevišķām vielām ir noteiktas vides kvalitātes robežvērtības ūdenī, bet dzīvsudrabam arī biotā – zivju audos. Baltijas jūras piekrastes ūdeņos laika periodā no 2012. līdz 2016. gadam veiktajos dzīvsudraba koncentrācijas novērojumos iegūtie rezultāti variēja no 36 līdz 76 µg/kg uz mitro masu, kas būtiski pārsniedz Direktīvā 2013/39/ES noteikto dzīvsudraba koncentrācijas robežvērtību – 20 µg/kg. Dzīvsudraba koncentrācijas robežvērtības ievērojami tiek pārsniegtas arī Rīgas līča rietumu un austrumu piekrastē. Rīgas līča atklātajos ūdeņos dzīvsudraba koncentrācija laika periodā 2008. gada līdz 2015. gadam variēja no 15 līdz 24 µg/kg uz mitro masu, un robežvērtība tika pārsniegta 3 reizes.

ESAO Pārskata sadaļa par labu ūdens kvalitātes un pakalpojumu nodrošināšanu ietver sekojošus ieteikumus:

- uzlabot ūdensobjektu kvalitātes monitoringu un novērtēšanu; apzināt vides apdraudējumus un iespējamos riskus;

- samazināt lauksaimniecība radīto difūzo ūdens piesārņojumu, izmantojot dažādus pasākumus: reglamentējošos (piemēram, tehnoloģijas, kvalitātes standarti), ekonomiskos (piemēram nodokļi attiecībā uz mēslošanas līdzekļiem un pesticīdiem) un brīvprātīgos (piemēram, informētības vairošanas iniciatīvas, apmācības) pasākumus;

- papildināt ES finansējumu ar valsts un privātiem ieguldījumiem, lai modernizētu notekūdeņu attīrīšanas un ūdensapgādes infrastruktūru; nodrošināt, ka autonomas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas atbilst vides noteikumiem;

- uzlabot maza apjoma ūdensapgādes sistēmas (piemēram akas), lai paplašinātu piekļuvi kvalitatīvam dzeramajam ūdenim;

- veikt tehniski ekonomisko priekšizpēti, lai novērtētu alternatīvu dūņu atkārtotas izmantošanas vai apglabāšanas iespēju rentabilitāti un sagatavotos īstenot labāko risinājumu.

7.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

7.3. Politikas apakšmērķi

Iekšzemes ūdeņu un Baltijas jūras jomā tiek izvirzīti sekojoši četri apakšmērķi:

Apakšmērķis 7.1: Plūdu riska un erozijas samazināšana.

Apakšmērķis 7.2: Droša ūdens resursu izmantošana, nelietderīga patēriņa samazināšana un dūņu lietderīgas izmantošanas palielināšana.

Apakšmērķis 7.3: Virszemes ūdeņu un jūras vides stāvokļa uzlabošana.

Apakšmērķis 7.4: Piesārņojuma samazināšana virszemes ūdeņos un jūras vidē.

7.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji iekšzemes ūdeņu un Baltijas jūras jomā

8. Ražošana un ķīmisko vielu pārvaldība

8.1. Stāvoklis Latvijā

Novērtējumam izmantoti nacionālie ziņojumi, inventarizācijas ziņojumi un pārskati par vides stāvokli, gaisa kvalitāti, emisijām vidē un piesārņojuma pārnesi lielos attālumos, EK Oficiālās statistikas dati Eurostat un CSP dati Oficiālās statistikas portālā, kā arī LVĢMC informācija.

Ražošanas devumu kopējā piesārņojuma raksturojumā var novērtēt, raksturojot slodzes, bet tikai specifiskos gadījumos tas izpaužas stāvokļa indikatoros. Līdz ar to galvenā vērība pievērsta slodžu raksturojumam, bet stāvokļa raksturojums sniegts attiecīgo jomu sadaļās.

Slodzes un stāvoklis

Ražošanā, t.sk. enerģijas ražošanā un lauksaimnieciskajā ražošanā, tiek patērēta liela daļa no dabas resursiem, kā arī radīts piesārņojums un atkritumi. Sekmējot un veicinot ražošanas sektora attīstību (skat. sadaļu Virzošie spēki), ir vienlaikus jāspēj nošķirt ekonomiskā izaugsme no vides degradācijas, lai piesārņojuma līmenis kaitīgi neietekmētu cilvēka veselību un vidi.

Apkopotie dati, kas balstās uz nacionāli veiktajiem gaisu piesārņojošo vielu emisiju aprēķinu datiem pēc vienkāršākās aprēķinu metodes pakāpes jeb tā saucamās Tier1 aprēķinu metodes, kas atsevišķiem kurināmā veidiem neņem vērā labāko pieejamo tehnoloģiju izmantošanu, liecina, ka līdz šim Latvijā ražošanas pieaugums vēl aizvien ir cieši saistīts ar kopējo emisiju apjoma pieaugumu.

Atbilstoši nacionālo ziņojumu ietvaros veiktajiem gaisu piesārņojošo vielu emisiju aprēķinu datiem, kas balstās uz vienkāršāko aprēķinu metodiku, redzams, ka šajā sektorā slāpekļa oksīdu un daļiņu PM emisiju apjoms aizvien turpina pieaugt, turklāt salīdzinājumā ar 2013. gadu daļiņu PM emisiju apjoms 2018. gadā ir dubultojies. Vienlaikus arī pašu uzņēmumu iesniegtie dati arī norāda uz to, ka salīdzinot ar 2005. un 2010.gadu smalko daļiņu PM₁₀ emisijas ir pieaugušās - sadedzināšanas iekārtu gadījumā no 442 tonnām -2010.gadā līdz 1194 tonnām - 2020.gadā. Arī rūpniecības procesiem izmantotajās sadedzināšanas iekārtās smalko daļiņu PM₁₀ emisijas salīdzinājumā ar 2005.gada un 2010.gadā radītajām emisijām nav būtiski samazinājušās. Vienlaikus jāņem vērā, ka šiem datiem nav veikta pilnīga datu kvalitātes kontrole un tie var būt visai aptuveni (datu avots: LVĢMC 2020.gada vides statistikas pārskata "Nr.2 Gaiss" publisko pārskatu kopsavilkumi).

Šāda tendence apliecina to, ka enerģijas ražošanā pietiekami strauji nenotiek pāreja uz atjaunīgajiem energoresursiem (turpmāk - AER). Vienlaikus AER struktūrā bez vēsturiski nozīmīgā hidroelektrostaciju devuma, aizvien lielāku daļu ieņem biogāzes un biomasas izmantošana, kas savukārt ir saistīts ar gaisa piesārņojošo vielu (galvenokārt PM_2.5, PM₁₀ un NO₂) emisijām.

Arī SEG emisiju daudzums, ko rada ražošana, turpina pieaugt. Piemēram, fluorogļūdeņražu emisiju daudzums no rūpniecības, laika periodā no 2013. gada līdz 2018. gadam, ir pieaudzis no 191,21 līdz 238,51 tūkst. t CO₂ ekv.

Pozitīvas tendences saskatāmas ūdens resursu jomā. Izvērtējot ūdens izmantošanas datus pa tautsaimniecības nozarēm, redzams, ka turpina samazināties rūpniecībā izmantotais ūdens apjoms, vienlaikus pretēja tendence ir vērojama lauksaimniecības sektorā. Lejupejošu (pozitīvu) tendenci uzrāda arī dati par ražošanas notekūdeņu apjoma izmaiņām (sk. 39. attēlu).

Aizvien lielāka vērība tiek pievērsta resursu izmantošanai/apritīgumam ražošanā. Iekšzemes patēriņa (minerālo resursu ieguve, meža izcirstās platības un krājas) un radīto ražošanas atkritumu daudzuma indikatori uzrāda negatīvu pieaugošu tendenci. Pozitīvi vērtējams pieaugums otrreizējo materiālu izmantošanas īpatsvarā iekšzemes patēriņā, bet pieauguma temps ir lēns un saglabājas risks nesasniegt 2027. gadam noteikto mērķi.

Vērtējot situāciju ķīmisko vielu, maisījumu un produktu ražošanā, secināts, ka arī šajā sektorā ir vērojama pieaugoša tendence. Bīstamās ķīmiskās vielas tomēr pārsvarā tiek ievestas un/vai importētas un Latvijā salīdzinoši nelielos apjomos izmantotas dažādu maisījumu ražošanā. Vienlaikus 2020. gadā veiktajā pētījumā par ķīmisko vielu pārvaldību⁵⁷ īpaši uzsvērts, ka Latvijā papildus ražošanas nozarēm, augsta riska ķīmiskās vielas tiek izmantotas arī būvniecības, auto tirdzniecības un remonta, kā arī konstatētas vairumtirdzniecības nozarē. Pētījuma ietvaros apkopotā informācija par vielu ievešanas/ ražošanas apjomiem laika posmā no 2015. līdz 2019. gadam identificē vairākas augsta riska ķīmiskās vielas, kurām ir raksturīga pieaugoša ievešanas/ražošanas dinamika. Savukārt pētījumā konstatēts, ka, ievērojot prasības, kas attiecas uz NOP augu aizsardzības līdzekļu ierobežošanu Eiropas Savienībā, nav indikāciju, ka šīs vielas varētu tikt ražotas, importētas vai lietotas Latvijā. Saistībā ar iepriekšējās dekādēs lietotajiem pesticīdiem, šo vielu atkritumi Latvijā šobrīd vairs netiek uzglabāti. Tomēr monitoringa programmas rezultāti (2015.-2018. gads) parāda vairāku pesticīdu vielu klātbūtni analizētajos ūdens un sedimentu paraugos, kas norāda uz vēsturisko piesārņojumu.

Vides monitoringa dati norāda arī uz augsta riska ķīmisko vielu klātbūtni, kas var tikt skaidrota ar dažādu Latvijā ievesto izstrādājumu sastāvā esošām vielām. Bromdifenilēteru radniecīgo vielu summa, kas ietverta kā prioritārās vielas monitoringam sedimentos un biotā, laika posmā no 2015.-2018. gadam, dažu monitoringa staciju sedimentu paraugos pārsniedz metodes kvantificēšanas robežu, tomēr konstatētās vērtības uzskatāmas par zemām, bet biotā (zivīs – asaros) noteiktā vides kvalitātes normatīva (VKN=0,0085 μg/kg) pārsniegumi konstatēti visās monitoringa stacijās. Galvenās polibromēto difenilēteru (PBDE) lietišķā pielietojuma jomas nosaka viena no to īpašībām – spēja slāpēt degšanu ar liesmu. Tādējādi šo vielu pielietojums kā liesmu slāpētājiem notiek elektronisko iekārtu plastmasas daļās, poliuretāna putās, tekstilizstrādājumos (auto un avio industrijās), kā arī atsevišķu tipu siltumizolācijas materiālos. Tāpat arī perfluoroktānsulfonskābes (PFOS) un tās atvasinājumu regulāra konstatēšana vides monitoringā norāda, ka daļa no izstrādājumiem, kas varētu būt apstrādāti ar PFOS, kura ir samērā plašs lietojuma spektrs, nonāk kopējā sadzīves atkritumu plūsmā. Vides monitoringa dati, papildu citiem sabiedrības veselību ietekmējošiem faktoriem (bīstamo vielu monitoringa dati pārtikā u.tml.), būtu jāvērtē cilvēka biomonitoringa aspektā.

Nacionālā līmenī informācija par piesārņotajām un potenciāli piesārņotajām vietām tiek apkopota Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā (turpmāk – Reģistrs), ko veido un uztur LVĢMC⁵⁸. Šajā reģistrā ir reģistrētas 3588 vietas, no kurām 250 ir piesārņotas vietas un 2618 potenciāli piesārņotas vietas (2021. gada februāra dati). Par vēsturiski piesārņotu vietu tiek uzskatīta piesārņota teritorija, kuras piesārņotājs savu darbību ir beidzis pirms 2001. gada 1.jūlija, vairs nepastāv, kā arī piesārņojuma radītājam vairs nav iespējams piemērot principu "piesārņotājs maksā".

Izmantojot Reģistra datus, 2. tabulā uzskaitītas piesārņotākās vietas Latvijas teritorijā, kas vienlaikus arī uzskatāmas par prioritāri sanējamām, jo atbilst šādiem pamatkritērijiem:

– piesārņotai vietai raksturīgs augsts piesārņojuma līmenis, kas pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos augsnes un grunts kvalitātes robežlielumus un ir ietekmēta plaša teritorija;

– piesārņotas vietas teritorijas tuvums raksturojas ar jutīgu teritoriju tuvumu, kā arī pastāv virszemes vai pazemes ūdeņu piesārņojuma draudi, kas var negatīvi ietekmēt cilvēku veselību. Saskaņā ar veikto izpēti un/vai monitoringa datiem piesārņojošo vielu parametri teritorijā pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos kritiskos robežlielumus (C vērtības) un piesārņojuma tālāka izplatība var ietekmēt pazemes ūdeņu vai virszemes ūdeņu kvalitāti;

– ietekmēts liels skaits iedzīvotāju, tai skaitā iespējama negatīva ietekme uz uzņēmējdarbību.

2.tabula. Prioritāri sanējamās vēsturiski piesārņotās vietas⁵⁹

Mūsdienīgai piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldībai, kas ietver ne tikai izpētes un sanācijas uzraudzību un kontroli, bet arī regulāru informācijas aktualizēšanu reģistrā, ir nozīmīga loma vides kvalitātes saglabāšanā. VVD organizē, pārrauga un kontrolē piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu izpēti un sanāciju. Lai pilnveidotu esošo piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu pārvaldības modeli, VVD nepieciešams pārņemt savā pārraudzībā no LVĢMC reģistru. Šāds pārvaldības modelis nodrošinātu pilnvērtīgu reģistra uzraudzību un tajā ietvertās informācijas aktualizāciju, kā arī iedzīvotājiem būtu pieejama aktuālā informācija par zemes stāvokli un pašvaldībām – informācija, kas nepieciešama teritorijas attīstības plānošanai.

8.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

8.3. Politikas apakšmērķi

VPP apakšmērķis ražošanas un ķīmisko vielu pārvaldības jomā ir:

Apakšmērķis 8.1: veicināt piesārņojuma samazināšanu, t.sk. piesārņoto vietu sanāciju, kā arī samazināt bīstamo ķīmisko vielu negatīvo ietekmi uz vidi un cilvēku veselību.

VPP2027 izstrādes procesā tika atjaunots Latvijas Nacionālais īstenošanas plāns par noturīgiem organiskajiem piesārņotājiem (2. pielikumā), kurš ir aktuāls apakšmērķa 8.1. īstenošanā.

8.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji ražošanas un ķīmisko vielu pārvaldības jomā

9. Radiācijas drošība

Šajā nodaļā pieejams Radiācijas drošības programmas kopsavilkums. Pilna programma pieejama 3. pielikumā.

Ar likumu "Par radiācijas drošību un kodoldrošību" Latvijā ir izveidota normatīvo aktu bāze radiācijas drošības un kodoldrošības jomā. Tajā ietverti radioaktīvo atkritumu pārvaldības politikas nosacījumi, ievērojot radioaktīvo atkritumu pārvaldības principus.

Latvijā nav darbojošos kodoliekārtu un citu jonizējošā starojuma avotu, kas rada liela apjoma vai augstas aktivitātes radioaktīvos atkritumus, kā arī pārredzamā nākotnē nav plānots šādus objektus vai iekārtas izveidot. Latvijā ir tikai viens radioaktīvo atkritumu apglabāšanas objekts – glabātava "Radons", uz kuru attiecināmas prasības par apglabāšanas objekta apsaimniekošanu pēc tā slēgšanas. Valsts sistēma radiācijas drošībai, kodoldrošībai un radioaktīvo atkritumu pārvaldībai veidota atbilstoši esošajiem radioaktīvo atkritumu apjomiem, kā arī ņemot vērā aplēses par nākotnē paredzamiem radioaktīvo atkritumu apjomiem un nākotnē Latvijā attīstāmām tehnoloģijām.

Situāciju valstī radiācijas drošības jomā raksturošanai šajā nodaļā norādīts aktuālākais slodzes indikators.

9.2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem

Plānojot un īstenojot politiku, Latvijai jānodrošina, ka gan esošās, gan nākotnes paaudzes Latvijā un pasaulē kopumā tiek pasargātas no Latvijā radīta nevēlama jonizējošā starojuma.

9.3. Politikas apakšmērķi

Radiācijas drošības jomā ir nepieciešams sasniegt sekojošus apakšmērķus:

Apakšmērķis 9.1: Droša jonizējošā starojumu avotu apsaimniekošana.

Apakšmērķis 9.2: Ilgtspējīga radioaktīvo atkritumu pārvaldība.

Apakšmērķis 9.3: Uzlabojusies sabiedrības izpratne par radiācijas drošības jautājumiem,

Apakšmērķis 9.4: Stiprināta radiācijas avāriju pārvaldība

Apakšmērķis 9.5: Pilnveidota darbību ar jonizējošā starojuma avotiem uzraudzības sistēma

9.4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji radiācijas drošības un kodoldrošības jomā

III. Rīcības virzieni un uzdevumi