Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
Teksta versija
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
uz sākumu
Izvērstā meklēšana
Autorizēties savā kontā

Kādēļ autorizēties vai reģistrēties?
 

Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums Nr. 49

Rīgā 2021. gada 24. augustā

Par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē"

I.

[1] 2021. gada 12. jūlijā politiskā partija "Likums un kārtība", reģ. Nr. 40008305013, adrese: Ādažu novads, Ādažu pagasts, Baltezers, "Ausekļi", (turpmāk - Iesniedzējs) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza iesniegumu un likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" (turpmāk - Likumprojekts) (pielikumā).

[2] Saskaņā ar likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturto daļu Centrālā vēlēšanu komisija 45 dienu laikā pieņem vienu no šādiem lēmumiem:

1) reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu;

2) noteikt termiņu iesniegumā un likumprojektā vai Satversmes grozījumu projektā konstatēto trūkumu novēršanai;

3) atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju šā panta piektajā daļā minētajos gadījumos.

Šā panta piektā daļa noteic, ka Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja:

1) iniciatīvas grupa neatbilst šā panta otrās daļas prasībām;

2) likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts.

Šā panta sestā daļa paredz, ka Centrālā vēlēšanu komisija, lemjot par iniciatīvas grupas iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, var pieprasīt šā jautājuma izlemšanai vajadzīgās ziņas, paskaidrojumus un atzinumus no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī pieaicināt ekspertus.

[3] Centrālā vēlēšanu komisija par Likumprojektu ir saņēmusi Latvijas Republikas tiesībsarga, Tieslietu ministrijas, Saeimas Juridiskā biroja un Veselības ministrijas viedokļus.

[4] Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - tiesībsargs) ir norādījis, ka Likumprojekts nav uzskatāms par pilnībā izstrādātu gan pēc formas, gan tā satura, līdz ar to tas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 78. pantā ietvertajam nosacījumam iesniegt pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu.

[4.1] Viedokli, ka Likumprojekts nav uzskatāms par pilnībā izstrādātu pēc formas, tiesībsargs pamatojis ar to, ka saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punktu arī pilsoņu kopuma iesniegtajam likuma grozījumu projektam jābūt noformētam likumprojekta veidā.

Formālajām prasībām ir jābūt tikai tik augstām, lai izslēgtu tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav iespējama, piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts, projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas kļūdas u.tml.1

Juridiskās tehnikas prasības normatīvo aktu projektu sagatavošanai ir noteiktas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 108).

Likumprojekts neatbilst Noteikumos Nr. 108 izvirzītajām prasībām, proti, nav ievērotas valsts valodas gramatiskās normas. Tā kā Likumprojekts paredz vienu grozījumu, vārds "grozījumi" un vietniekvārds "šādus" ir lietojami vienskaitlī (Noteikumu Nr. 108 2.2. apakšpunkts, 9. punkts un 68.4. apakšpunkts).

[4.2] Tiesībsarga viedoklis, ka Likumprojekts nav pilnībā izstrādāts pēc satura, pamatots ar turpmāk minēto.

[4.3] Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, būtu efektīva un piemērojama, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā, tas nevar būt pretrunā ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību nomām. Projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās). Lai konstatētu, vai iesniegtais Satversmes grozījumu projekts ir pilnīgi izstrādāts, ir jāpārbauda, vai tas nav pretrunā ar citiem Satversmes noteikumiem un Satversmes kodolu.2

Satversme kā valsts galvenais politiskā procesa un ideoloģijas dokuments nosaka valsts fundamentu, augstāko konstitucionālo orgānu kompetences apjomu, personas pamattiesības. Satversme ir vienots veselums, un jebkurš no Satversmes normu grozījumiem pēc būtības var ietekmēt visu valsts pamatu un Satversmes sistēmu kopumā.3

Tādējādi ir nepieciešams pārbaudīt, vai likumprojektā paredzētie grozījumi Satversmes 111. pantā nav pretrunā ar citām Satversmes normām un Satversmes kodolu.

[4.4] Likumprojekts paredz papildināt Satversmes 111. pantu, kas aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu, ar diviem teikumiem: pirmais teikums "Piespiedu vakcinācija ir aizliegta." un otrais teikums "Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta." Abos teikumos ir iekļauts valsts negatīvais pienākums atturēties no jebkādas iejaukšanās tiesību uz personas neaizskaramību un tiesību uz veselību realizācijā.

Tiesībsargs secīgi pārbaudījis, vai minētie teikumi nav pretrunā citām Satversmes normām un Satversmes kodolam.

[4.5] Satversmes 111. pants paredz, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. No Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai. Šī norma uzliek valstij pienākumu aizsargāt ikvienas personas tiesības pašai rūpēties par savu veselības stāvokli, kā arī pienākumu atturēties no darbībām, kas traucē personai īstenot šīs tiesības.4

Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka Satversmes normu saturs, tostarp 111. panta saturs noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes 89. pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.5

Tiesības uz veselības aizsardzību un veselību ir ietvertas vairākos starptautisko cilvēktiesību dokumentos.

Tiesības uz veselības aprūpi ir nostiprinātas ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 12. pantā. Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni.

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot Pakta 12. pantu, ir norādījusi, ka tiesības uz veselību nav saprotamas kā tiesības būt veselam. Tiesības uz veselību ietver gan konkrētas brīvības, gan konkrētas tiesības. Brīvības nozīmē, piemēram, to, ka ikviens cilvēks var brīvi kontrolēt savu veselību un ķermeni, kā arī būt brīvs no citu personu iejaukšanās attiecīgajos procesos, piemēram, cilvēks nedrīkst tikt ārstēts bez viņa piekrišanas. Savukārt tiesības ietver tiesības uz tādas veselības aizsardzības sistēmas pieejamību, kura nodrošina visiem cilvēkiem vienlīdzīgas iespējas sasniegt visaugstāko veselības līmeni.6

Cilvēka veselības aizsardzība ir cieši saistīta arī ar citiem Satversmes pantiem, piemēram, Satversmes 95. pantu, kurā nostiprināts cilvēka cieņas princips. Cilvēku nepieciešams cienīt gan kā indivīdu, gan kā cilvēku dzimtas pārstāvi, jāatzīst ir cilvēka cieņas nodrošināšanas nozīmīgums. [..] Nepareiza un ļaunprātīga bioloģijas un medicīnas izmantošana var izraisīt, cilvēka cieņu apdraudošu rīcību. Medicīnas vēsture liecina, ka sabiedrības veselības un medicīnas attīstības vārdā indivīdi ir tikuši pakļauti cieņu pazemojošai un cilvēku degradējošai rīcībai, tādēļ sabiedrībai un valstij ir pienākums atzīt par leģitīmu tikai tādu rīcību, kas neapdraud cilvēka cieņu.7

Savukārt Satversmes 94. pants garantē personas neaizskaramību. Cilvēka neaizskaramības princips nosaka, ka cilvēka ķermenī iejaukties drīkst tikai tad, ja persona ir tikusi informēta par iejaukšanās mērķi un raksturu un ir brīvi devusi piekrišanu šādu iejaukšanos veikt.8 Valsts pienākums jebkādā veidā atturēties no iejaukšanās un nodrošināt individuālas tiesības brīvi pieņemt lēmumus par dažādiem ar veselības aprūpi saistītiem pasākumiem.9

Atbilstoši Satversmes 96. pantā paredzētajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību personai ir tiesības lemt par savu ķermeni, pieņemt lēmumus, kas skar personas dzīvi un plašas iespējas to vadīt un veidot pēc saviem ieskatiem. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tiesības uz privāto dzīvi ietver tiesības uz savu ķermeni, arī tiesības nodarīt kaitējumu savai veselībai.10

Privātās dzīves neaizskaramību, kas ietver arī personas fizisko neaizskaramību, garantē Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pants. Eiropas cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka obligātā vakcinācija kā nebrīvprātīga medicīniska darbība ir iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību Konvencijas 8. panta izpratnē.11

Tāpat, organizējot veselības aizsardzības pasākumus, valstij ir jārespektē Satversmes 99. pantā nostiprinātās tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību. No reliģijas brīvības izriet personas tiesības izvēlēties saņemt noteikta veida ārstēšanu vai atteikties no tās reliģiskās pārliecības dēļ, tiesības izvēlēties alternatīvas ārstēšanas formas atbilstoši savai reliģiskajai pārliecībai.12

No iepriekš minētā var secināt, ka jau šobrīd no Satversmes un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem dokumentiem izriet valsts pienākums atturēties no pārmērīgas iejaukšanās tiesību uz personas neaizskaramību un tiesību uz veselību realizācijā. Minētās normas garantē personai tiesības pieņemt lēmumus jomās, kas skar personas dzīvi, tiesības lemt par savu ķermeni, pieņemt vai atteikties no ārstēšanas kopumā vai no kāda konkrēta veselības aprūpes pakalpojuma. Minētās normas liedz valstij veikt jebkādas medicīniskas manipulācijas, piemēram, vakcināciju, pret personas gribu, piespiedu kārtā, līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka Satversmes 111. pantu nav nepieciešams papildināt ar teikumu "Piespiedu vakcinācija ir aizliegta."

[4.6] Pamattiesību ierobežojumi visupirms izriet no pašu pamattiesību būtības. Pamattiesības garantē personas brīvību, taču šo brīvību valstij jāgarantē ekskluzīvi nevis vienai konkrētai personai, bet visām personām vienlaikus. Šā iemesla dēļ vienas personas pamattiesības ierobežo citas personas pamattiesības. Pamattiesībām var tikt noteikti ierobežojumi citu konstitucionālo vērtību aizsardzībai, lai nodrošinātu sabiedrības turpmāku pastāvēšanu.13

Minētais princips iestrādāts Satversmes 116. pantā, kas noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Vienlaikus Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām.14

Tādējādi tiesību zinātnē ir nostiprināts, ka lielākā daļa Satversmē noteikto pamattiesību nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem apstākļiem, valsts var tās ierobežot.

Vērtējot privātās dzīves neaizskaramības ierobežojumu attaisnojamību, Satversmes tiesa, piemēram, ir norādījusi, ka saskaņā ar Satversmes 116. pantu citastarp par attaisnojamiem tiek atzīti personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojumi, ja tie ir paredzēti likumā, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.15

Arī Konvencijas 8. panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības.

Tāpat Pakta 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju labklājību demokrātiskā sabiedrībā.

Arī Pārskatītās Eiropas sociālās hartas (turpmāk - Harta) G pants noteic, ka Hartā garantēto tiesības un principi un to efektīva izmantošana nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai.

Jāatzīmē, ka cilvēktiesību ierobežošanas kontekstā ir pieņemta vienota metodoloģija, kādā veida tiek pārbaudīts, vai paredzētais pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams. Tā ir akceptēta daudzu valstu konstitucionālajās tiesībās.16 Arī Satversmē garantēto pamattiesību ierobežojumu attaisnojamība pamatā tiek pārbaudīta pēc šīs metodes. Lai noskaidrotu, vai cilvēktiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir nepieciešams izvērtēt, vai attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, proti, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams, vai tas atbilst šai nepieciešamībai un ir ar to samērīgs.17

Papildus jānorāda, ka Eiropas cilvēktiesību tiesa lietā Vavrička un citi pret Čehijas Republiku ir atzinusi, ka prasība veikt vakcināciju ir iejaukšanās personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, kas pieprasa, lai valsts šo iejaušanos būtu īstenojusi atbilstoši likumam, kas vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu, un šī iejaušanās būtu samērīga. Pienākuma vakcinēties "leģitīmais mērķis" Konvencijas izpratnē ir veselības aizsardzība un citu personu tiesību un brīvību aizsardzība.18

Tādējādi secināms, ka gan Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants, gan Latvijai saistošās starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Attiecīgi ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam.

Ņemot vērā iepriekš norādīto, teikums "Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta.", tiesībsarga ieskatā ir pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Konvencijas 8. panta 2. punktam, Pakta 4. pantam un Hartas G pantam.

[5] Tieslietu ministrija paudusi viedokli, ka Likumprojekts atbilst likumprojektam izvirzītajām juridiskās tehnikas prasībām. Attiecībā uz likumprojekta saturu Tieslietu ministrija uzskata, ka Likumprojekts neiekļaujas Satversmes sistēmā un nav uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav pilnīgi izstrādāts pēc satura un neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā. Viedoklis pamatots ar turpmāk minēto.

[5.1] Likumprojekta un Satversmes grozījumu projekta izvērtēšanas metodoloģija atšķiras. Satversme nošķir likumdošanas varu un satversmes varu, proti, tiesības pieņemt un grozīt Satversmi. Satversmes grozīšanai, t.i., satversmes varas īstenošanai, Satversmē ir noteiktas stingrākas prasības (skat. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 56.2. punktu). Šādas prasības attiecībā gan uz Saeimu, gan Latvijas pilsoņu kopumu ir nostiprinātas Satversmes 76.-79. pantā. Šāda kārtība ir paredzēta, lai Satversme netiktu grozīta pārāk bieži, liekot vērā konstitūciju stabilitāti. Konstitūcijas stabilitāte ir būtiska konstitūcijas iezīme, kas atšķir to no zemāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem (skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās tiesības, 48. lpp).

Konstitūcijas pārveidošana ir grūtāka, komplicētāka lieta nekā vienkārša likuma izdošana. Tas tiek atzīts par normālu parādību, jo konstitūcija ir augstākais likums, ar kuru saskaņotiem jābūt citiem likumiem, kuram tātad jāgarantē likumīgās vai tiesību sistēmas zināma stabilitāte, un tāpēc arī konstitūcijai pašai vajag būt pietiekoši stabilai, viņa nedrīkst pārāk viegli un pārāk bieži mainīties (K. Dišlers, Demokrātiskas valsts iekārtas pamati, 30. lpp).

Tādējādi Satversmes grozīšana ir izņēmums no vispārējās normatīvo aktu grozīšanas kārtības, un likumprojektam, kas paredz grozīt Satversmi, ir augstāks spēks attiecībā pret parastajiem likumiem.

[5.2] Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likumprojektiem (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu).

Jānorāda, ka šobrīd neviens normatīvais akts neregulē un nenosaka piespiedu vakcināciju visiem Latvijas iedzīvotājiem, tādējādi Likumprojekts neiederas pēc sava satura tiesību sistēmā.

[5.3] Tieslietu ministrija norāda, ka Likumprojektā iekļautajām tiesību normām ir jāiekļaujas ne tikai tiesību sistēmā kā tādā, bet arī pašā Satversmē un šīs normas nevar būt pretrunā ar tiem Satversmes pantiem, kuri netiek grozīti, kā arī tās nevar būt pretrunā Satversmes kodolam. Satversmes iekšējā saskaņotība nozīmē ne vien to, ka starp Satversmē ietvertajām normām un vērtībām nepastāv pretrunas un Satversmē tās ir iekšēji saskaņotas, bet arī to, ka Satversmes sistēmai ir raksturīga iekšēja loģika, kas noteic zināmas saturiskas prasības ikvienam Satversmes papildinājumam, lai tas iekļautos Satversmes sistēmā (skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās tiesības, 45. lpp.).

[5.4] Satversme ir veidota īsa un lakoniska. Tieši lakoniskais izteiksmes stils pieļauj Satversmes normas iztulkot atbilstoši laikmeta garam un prasībām, orientējoties uz modernas demokrātiskas tiesību sistēmas juridiskajām atziņām (J. Pleps, Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas, pieejams: https://www.saeima.lv/satversme/Satversme_Pleps_latviski.pdf). Jau pašreiz Satversmes 111. pants nosaka cilvēka pamattiesības veselības aizsardzības jomā. Satversmes 111. panta teikuma pirmajā daļā ir ietvertas gan individuālas pamattiesības uz veselību, gan sabiedrības kopējas jeb kolektīvas tiesības uz veselības aizsardzību (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, 111. pants, S. Olsena).

Jau šobrīd Epidemioloģiskās drošības likums paredz Ministru kabinetam deleģējumu noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku (skat. Epidemioloģiskās drošības likuma 30. pants). Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 "Vakcinācijas noteikumi" 22., 28. un 39. punktu vakcinējamai personai ir tiesības atteikties no vakcinācijas.

Tādējādi nav saprotama Satversmes 111. panta papildinājuma būtība tieši ar vakcinācijas regulējumu, un kāpēc piespiedu vakcinācijas aizliegumam būtu jānodrošina konstitucionāla aizsardzība. Turklāt, ja Satversmes 111. pants tiks papildināts ar šādām tiesību normām, tas pavērs iespēju arī citos Satversmes pantos iekļaut detalizētāku regulējumu attiecībā uz konkrētu sfēru, līdz ar to izjaucot Satversmes lakonisko stilu, sistēmu un Satversmes pilnīguma koncepciju. Atbilstoši konstitūcijas pilnīguma koncepcijai, konstitūcija ir vienots un pilnīgs noregulējums, kurā nav robu vai iekšēju pretrunu (skat. J. Pleps, E. Pastars, I. Plakane, Konstitucionālās tiesības, 39. lpp.).

[5.5] Jāliek vērā, ka Satversmē ietvertās normas ir vispārīgas. Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normas saturs nav identificējams tikai ar šīs normas vārdisko jēgu. Viens un tas pats formulējums var iegūt atšķirīgu saturu, ja tiek interpretēts, piemēram, atšķirīga juridiskā spēka vai atšķirīgā detalizācijas pakāpē izstrādāta tiesību akta ietvaros. Satversmei un likumam ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi, tāpēc arī šiem tiesību aktiem ir atšķirīga vispārinājuma pakāpe. Satversme kā valsts pamatlikums ir apveltīta ar augstu vispārinājuma līmeni, savukārt likuma mērķis ir iedzīvināt Satversmē noteikto (skat. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 15. punktu). Papildinot Satversmes 111. pantu ar otro un trešo teikumu atbilstoši Likumprojektam, tiks izjaukta arī Satversmes augstā vispārinājuma pakāpe. Vispārīgu normu iekļaušanas mērķis Satversmē ir tas, ka Satversmē tiek ietvertas tādas normas, kuras būs spēkā nenoteikti ilgu laiku. Līdz ar to šādu normu iekļaušana Satversmē iespējams nākotnē varētu pārkāpt citu personu tiesības uz veselības aizsardzību vai pat visas sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību, liekot vērā, ka sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības.

[5.6] Jāliek vērā Satversmes vienotības princips. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums (skat. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājuma daļas 1.1. punktu). Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu konstitucionālo normu iztulkot atrauti no citām Satversmes normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un saturu (skat. Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16. punktu). Tādējādi Likumprojektā ietvertās normas ir aplūkojamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Piemēram, jānorāda uz Satversmes 91. pantu, kas noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Līdz ar to Likumprojektā paredzētais, ka ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta, Tieslietu ministrijas ieskatā ir izvērtējama Satversmes 91. panta tvērumā. Akcentējams, ka ierobežojumu noteikšana epidemioloģiskās drošības labad ir pieļaujama tikai tādā mērā, cik tas nepieciešams sabiedrības un indivīda veselības, dzīvības un drošības nodrošināšanai. Ja kādai personu kategorijai jebkādu iemeslu dēļ risks saslimt un pārnēsāt bīstamu infekciju ir ievērojami zemāks, salīdzinot ar citām personām, tad ierobežojumu saglabāšana šādām personām (kas nerada apdraudējumu) jau vairs nebūtu atbilstoša tiesiskās vienlīdzības principam. Jārēķinās, ka vienlīdzības princips paredz salīdzināt vienādos faktiskos apstākļos esošas personas, bet atšķirīgos apstākļos esošām personām ir pamats (un pat reizēm pienākums) noteikt citādu (atšķirīgu) regulējumu. Kā minēts iepriekš, Satversmē ietverta norma būs daudzkārt piemērojama jebkādos apstākļos turpmāk, tātad piedāvātās tiesību normas redakcija ir izvērtējama abstrakti un vispusīgi. Tieslietu ministrijas ieskatā, tomēr vadoties no objektīvajiem pierādījumiem par konkrēto epidēmiju, var būt pamats paredzēt personām atšķirīgas tiesības un pienākumus.

[5.7] Savukārt Likumprojektā ietvertais, ka piespiedu vakcinācija ir aizliegta, izriet, piemēram, no:

1) Satversmes 94. pantā nostiprinātajām tiesībām uz personas brīvību un personas neaizskaramību.

2) Satversmes 96. pantā noteiktajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību veselības aprūpes jomā izpaužas kā valsts pienākums jebkādā veidā atturēties no iejaukšanās un nodrošināt individuālas tiesības brīvi pieņemt lēmumus par dažādiem veselības aprūpes pasākumiem. Cilvēka brīvība un neaizskaramība nodrošina cilvēka autonomijas un pašnoteikšanās realizāciju. Cilvēka neaizskaramības princips nosaka, ka cilvēka ķermenī iejaukties drīkst tikai tad, ja persona ir tikusi informēta par iejaukšanās mērķi un raksturu un ir brīvi devusi piekrišanu šādu iejaukšanos veikt (Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības, 111. pants, S. Olsena).

3) ievērojot Satversmes 99. pantā nostiprinātās tiesības uz domas, apziņas un reliģijas brīvību, valstij, organizējot sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus un nodrošinot veselības aprūpi, ir jārespektē minētās tiesības.

Tāpat Satversme garantē tiesības uz ikviena dzīvības aizsardzību (93. pants), kā arī esošā 111. panta redakcija garantē, ka "Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Nākotni prognozēt nav iespējams, un citas epidēmijas, arī smagākas, turpmāk var notikt, līdz ar to sabiedrības veselības vārdā vakcinācija var kļūt kritiska visas nācijas pastāvēšanai. Satversmē ierakstot, ka piespiedu vakcinācija ir aizliegta, skaidri jāapzinās, ka šī norma tā arī būs absolūti piemērojama pat 100% letālu un ārkārtīgu infekciozu, smagu un bīstamu epidēmiju gadījumā, taču šajā situācijā netiks sasniegts, pirmkārt, valsts pamatpienākums rūpēties par nācijas kā tādas izdzīvošanu un saglabāšanu, otrkārt, samērīgums ar citu personu tiesībām uz dzīvības un veselības aizsardzību, un, treškārt, valsts pienākumu rūpēties par sabiedrības veselības aizsardzību.

[5.8] Normas piemērošanai ir svarīgi noskaidrot normā lietoto vārdu un terminu jēgu. Tieslietu ministrija norāda, ka no Likumprojektā ietvertā normas formulējuma nav saprotams, ko nozīmē termins "piespiedu". Par būtisku kritēriju, kas liecina par to, ka tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir atzinusi tās seku paredzamību, proti, "normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi" (skat. Satversmes tiesas 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 16.2. punktu). Līdz ar to ir jāpieņem tāds likums, kas ir pietiekami skaidrs un ir saprotama tā piemērošanas joma un nozīme.

Tā kā iniciatīvas grupas iesniegtā likumprojekta tekstu turpmākajā procesā vairs nevar grozīt, ir jānodrošina tas, lai tautas nobalsošanai netiktu virzīts tāds projekts, kas ir pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām. Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas mehānismam ir jānodrošina tas, lai minētajām vērtībām neatbilstoša likumprojekta virzība tiktu apturēta pēc iespējas savlaicīgi. Ja tautas nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties vēlētāju pilsoniskā aktivitāte (skat. Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 13.2. punktu).

[6] Saeimas Juridiskais birojs norāda, ka vairāki "pilnīgi izstrādāta likumprojekta" vērtēšanas kritēriji ir norādīti arī Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 18.3. punktā. Juridiskais birojs, pārbaudot Likumprojekta atbilstību šiem kritērijiem, neatrada tajā tādus trūkumus, kas liegtu to atzīt par pilnībā izstrādātu likumprojektu Satversmes 78. panta izpratnē.

[6.1] Likumprojekts ir noformēts atbilstoši Satversmes grozījumu izstrādē pieņemtajai juridiskajai tehnikai, proti, ja kādā Satversmes pantā tiek izdarīti grozījumi, tad attiecīgais pants tiek izteikts jaunā redakcijā.

[6.2] Saeimas Juridiskā biroja ieskatā Likumprojektā paredzētais noteikums par piespiedu vakcinācijas aizliegumu ir formulēts pietiekami skaidri. Tas ierobežo valsts rīcības brīvību, taču pats par sevi nenonāk pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām.

Savukārt noteikums, ka ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta, šķietami varētu radīt tādu priekšstatu, ka jebkādu ierobežojumu noteikšana nevakcinētām personām ir aizliegta. Šāda minētās normas izpratne varētu nonākt pretrunā ar virkni Satversmē ietverto normu un principu, piemēram, tiesiskās vienlīdzības principu un tiesiskuma principu.

Taču no abām Likumprojektā ietvertajām normām to kopsakarā drīzāk varētu secināt to, ka likumprojektā paredzētā Satversmes 111. panta pēdējā teikuma jēga ir noteikt, ka par kritēriju atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret personu un tās pakļaušanai dažādiem ierobežojumiem nedrīkst būt fakts, ka persona nav vakcinēta. Satversmes tiesa ir atzinusi: "tiesību norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar iztulkošanas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu. [..] Tas, ka tiesību normas jēgas noskaidrošanai nepieciešams šo normu iztulkot, pats par sevi vēl nenoved pie tiesību normas neatbilstības Satversmei" (Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.1. punkts). Arī vērtējot vēlētāju iesniegtu likumprojektu, jo sevišķi Satversmes grozījumu projektu, kam raksturīgas augstas abstrakcijas pakāpes jēdzieni un normas, šaubu gadījumā ir jāņem vērā tāda piedāvātās tiesību normas interpretācija, kura pēc iespējas labāk iederas tiesību sistēmā un rada pēc iespējas mazāku disharmoniju ar citām tiesību normām. Tādējādi piedāvātās tiesību normas jēgu ir iespējams saprast.

[6.3] Likumprojektā paredzētā norma ierobežo valsts rīcības brīvību dažādu slimību ierobežošanā, tostarp pandēmijas apstākļos, un var apgrūtināt valsts iespējas aizsargāt citu personu tiesības. Piemēram, šāds regulējums zināmos apstākļos var apgrūtināt citu no Satversmes izrietošo valsts pienākumu veikšanu iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā. Tomēr šāda situācija pati par sevi nav pietiekama, lai atzītu, ka Likumprojektā ietvertā norma ir pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām un principiem. Atšķirīgu attieksmi aizliedzoši kritēriji jau izriet no Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertā diskriminācijas aizlieguma principa, un ir iespējams Satversmē paredzēt arī citus aizliegtus atšķirīgas attieksmes kritērijus. Savukārt pozitīvās un negatīvās sekas, ko tiesību norma var radīt sabiedrībā, nav juridiski vērtējams kritērijs Satversmes 78. panta izpratnē. To, vai tiesību norma ir saprātīga, vēlama un vajadzīga, kā arī tās iespējamo pozitīvo vai negatīvo ietekmi uz sabiedrību ir tiesīgi izvērtēt vēlētāji politiskā procesā, atbalstot vai neatbalstot attiecīgo iniciatīvu.

[7] Veselības ministrija izteikusi viedokli, ka Likumprojekts atbilst vispārējās juridiskās tehnikas prasībām.

Savukārt attiecībā uz Likumprojekta saturu Veselības ministrija uzskata, ka regulējuma priekšmeta detalizācijas dēļ Likumprojektā paredzētās normas nevar tikt ietvertas Latvijas Republikas Satversmē.

Konkrētajā gadījumā jautājums par vakcināciju ir ar veselības aprūpi saistīts atsevišķs specifisks jautājums, kas saistīts ar noteikta veida veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, kura vispārējais regulējums ir ietverts Epidemioloģiskās drošības likumā. Epidemioloģiskās drošības likums paredz vakcināciju kā epidemioloģiskās drošības sistēmas sastāvdaļu, nosaka tās organizācijas pamatprincipus, vispārīgos noteikumus, obligāti vakcinējamo personu loku, atbildīgās institūcijas, vakcinācijas nosacījumus un uzraudzības principus.

Attiecībā uz Covid-19 infekciju ir pieņemts speciālais likums - Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums.

Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums jau nosaka jautājumus, kas skar vakcinācijas pret Covid-19 vispārējos principus - vakcinācijas organizāciju, pieejamību, tostarp prioritāri vakcinējamām grupām, vakcinācijas informācijas sistēmu, apliecināšanas sistēmu. Līdz ar to visi jautājumi, kas skar vakcināciju, tiek regulēti veselības aprūpes nozares speciālajos likumos.

Veselības ministrija neatbalsta atsevišķu specifisku ar veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu saistītu jautājumu ietveršanu Latvijas Republikas Satversmē.

Bez tam jebkura grozījuma normas leģitīmais mērķis Satversmes 111. panta izpratnē ir aizsargāt citu cilvēku tiesības - tajā skaitā sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība.

Valstij ir pienākums rīkoties operatīvi un efektīvi, lai novērstu jebkuras pandēmijas tālāku izplatību un tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību. Var tikt atbalstīta tikai tāda normatīvā regulējuma maiņa, it sevišķi epidemioloģiskās drošības jautājumos, kas ir nepieciešama visas sabiedrības epidemioloģiskās drošības interesēs. Veselības ministrija uzskata, ka likumprojektā ietvertā norma neatbilst iepriekš minētajiem mērķiem un tādēļ nevar tikt atbalstīta.

Iesniedzējs tika uzaicināts uz Centrālās vēlēšanu komisijas 2021. gada 24. augusta sēdi, kurā tika izskatīts Likumprojekts, bet tajā nepiedalījās.

II.

[8] Izvērtējusi Likumprojektu un iepazinusies ar saņemtajiem viedokļiem, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē:

Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants paredz, ka ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai. Satversmes 73. pantā ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā - tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.

Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" ceturtā nodaļa "Likumu ierosināšana" nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas tiesības.

Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju". Minētā likuma 4. pants nosaka - Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā vēlēšanu komisija - ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu jautājumu.

[9] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju. Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārbauda:

1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam "iniciatīvas grupa";

2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts.

[10] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai Likumprojektu iesniegusi politiskā partija "Likums un kārtība". Atbilstoši likumam "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas 1. punktam iniciatīvas grupa var būt politiskā partija. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu.

[11] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam pilnībā izstrādāts, tad šo trūkumu novērst nav iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78. panta prasībām.

[12] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām (Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3. punkts).

Arī Eiropas komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti, kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums, CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3.

https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e)

[13] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir pilnīga brīvība" (sk.: Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.-136. sleja).

[14] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Likumprojekts paredz pantu izteikt jaunā redakcijā, papildinot to ar diviem teikumiem: "Piespiedu vakcinācija ir aizliegta. Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta."

[15] Attiecībā uz pirmo teikumu "Piespiedu vakcinācija ir aizliegta", Centrālā vēlēšanu komisija piekrīt viedoklim (skat. tiesībsarga viedokli un pamatojumu šā lēmuma 4.2. - 4.5. punktā, Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 5.4., 5.7. punktā), ka spēkā esošās Satversmes normas (89., 94., 95., 96., 99., 111. pants) un Latvijai saistošo starptautisko dokumentu normas (ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12. pants, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants) jau nosaka un garantē personai tiesības pieņemt lēmumus jomās, kas skar personas dzīvi, tiesības lemt par savu ķermeni, piekrist ārstēšanai vai atteikties no tās kopumā vai no kāda konkrēta veselības aprūpes pakalpojuma. Minētās normas liedz valstij veikt jebkādas medicīniskas manipulācijas piespiedu kārtā un uzliek valstij pienākumu atturēties no pārmērīgas iejaukšanās tiesību uz personas neaizskaramību un tiesību uz veselību realizācijā.

Līdz ar to Satversmes 111. panta papildināšana ar teikumu "Piespiedu vakcinācija ir aizliegta" nemainītu esošo tiesisko un faktisko situāciju. Papildus norādāms, ka no teikuma redakcijas nav precīzi nosakāms, kas domāts ar vārdu "piespiedu". Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu un nozīmi" (skat. Satversmes tiesas 2012. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03 16.2. punktu). Šajā gadījumā nav iespējams noteikt, vai un kādas sekas šāda norma varētu radīt un kā tā būtu piemērojama. Satversmes 78. pants interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts (Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 8.punkts).

[16] Izvērtējot tiesībsarga viedoklī norādītos apsvērumus attiecībā uz Likumprojektā paredzētā 111. panta papildināšanu ar teikumu "Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta." (skat. tiesībsarga viedokli un pamatojumu šā lēmuma 4.2., 4.3.,4.4. un 4.6. punktā, Centrālā vēlēšanu komisija secina, ka šāda norma nonāktu pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pantam.

Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk., piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr.2008-02-01).

[17] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedumā lietā Nr. SA-3/2014 (10.p.) norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In: Juristenzeitung 1999, S.864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95, C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes grozījumu projektiem."

Minētā sprieduma 12. punktā arī atzīts, ka pilsoņu kopuma iniciēts Satversmes grozījumu projekts, lai to varētu uzskatīt par "pilnīgi izstrādātu", pēc sava satura nedrīkst būt pretrunā ne ar tiem Satversmes noteikumiem, kurus tas nepiedāvā grozīt, ne ar Satversmes kodolu.

Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā, un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un Latvijai saistošajām tiesību normām.

[18] Vērtējot, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc formas, jāliek vērā, ka Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlētāji, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes tiesa ir norādījusi: "[..] likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam" (Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05(99)).

[19] Lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu likumprojektu no formas viedokļa, likumprojektu iesniedzēji var sekot likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram, Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrajā teikumā noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem "jābūt noformētiem likumprojektu veidā". Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav noformēts likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01). Turklāt likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pantam svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kas jāievēro, noformējot likumprojektu, ir ietvertas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 108)".

Likumprojekts paredz izdarīt vienu grozījumu, izsakot Satversmes 111. pantu jaunā redakcijā, tādēļ Likumprojekta nosaukumā vārds "grozījumi" un likuma tekstā vārdi "šādus grozījumus" ir lietojami vienskaitlī (Noteikumu Nr.108 2.2. apakšpunkts, 9. punkts un 68.4. apakšpunkts). Līdz ar to Likumprojekts neatbilst Noteikumos Nr. 108 izvirzītajām prasībām attiecībā uz valsts valodas gramatiskajām normām un tādējādi pēc formas nav pilnībā izstrādāts. Šādu trūkumu varētu novērst likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturtās daļas 2. punkta kārtībā, tomēr, ievērojot šajā lēmumā konstatēto būtisko Likumprojekta satura neatbilstību, minētā norma nav piemērojama.

Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un satura un neatbilst Satversmes 78. pantam.

III.

Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā vēlēšanu komisija

nolemj:

atteikt likumprojekta "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" reģistrāciju.

Šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511).

Pielikumā: likumprojekts "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē".


1 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014.

2 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.

3 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 196. lpp.

4 Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra spriedums lietā Nr. 2008-37-03. Latvijas Vēstnesis, 202, 30.12.2008.

5 Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03. Latvijas Vēstnesis, 154, 24.10.2002.

6 The right to the highest attainable standard of health: 11/08/2000. E/C.12/2004/4. CESCR. Substantive issues arising in the Rights. General Comment Nr. 14

7 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 624. lpp.

8 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 625. lpp.

9 Sk., piem., Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija spriedums lietā Nr.2015-14-0103. Latvijas Vēstnesis, 92, 13.05.2016.

10 Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr.2004-17-01. Latvijas Vēstnesis, 16, 28.01.2005.

11 Sk. lietu Solomakhin pret Ukrainu (Nr.24429/03), § 33; lietu Vavrička un citi pret Čehijas Republiku (Nr.47621/13 un 5 citi) § 263.

12 Sk., piem., Latvijas Republikas Senāta 2019. gada 8. marta lēmumu lietā Nr. A420281216, SKA-143/2019.

13 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 740. lpp.

14 Sk., piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03. Latvijas Vēstnesis, 154, 24.10.2002. un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr. 2008-02-01. Latvijas Vēstnesis, 166, 24.10.2008.

15 Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra spriedums lietā Nr.2004-17-01. Latvijas Vēstnesis, 16, 28.01.2005.

16 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 745. lpp.

17 Sk., piem., Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra spriedumu lietā Nr.2004-17-01. Latvijas Vēstnesis, 16, 28.01.2005.

18 Lieta Vavrička un citi pret Čehijas Republiku (Nr. 47621/13 un 5 citi), § 265 - 309.

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vietnieks S. Stradiņš

Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs R. Eglājs

 

Likumprojekts

Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē

Izdarīt Latvijas Republikas Satversmē šādus grozījumus:

Izteikt 111. pantu šādā redakcijā:

"111. Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Piespiedu vakcinācija ir aizliegta. Ierobežojumu noteikšana nevakcinētajiem ir aizliegta."

 
Tiesību akta pase
Nosaukums: Par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē" Izdevējs: Centrālā vēlēšanu komisija Veids: lēmums Numurs: 49Pieņemts: 24.08.2021.Stājas spēkā: 24.08.2021.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 166, 30.08.2021. OP numurs: 2021/166.4
Saistītie dokumenti
  • Satversmes tiesas nolēmumi
  • Citi saistītie dokumenti
325718
24.08.2021
136
0
  • Twitter
  • Facebook
  • Draugiem.lv
 
0
Šajā vietnē oficiālais izdevējs
"Latvijas Vēstnesis" nodrošina tiesību aktu
sistematizācijas funkciju.

Visam Likumi.lv saturam ir informatīvs raksturs.
Par Likumi.lv
Aktualitātes
Noderīgas saites
Atsauksmēm
Kontakti
Mobilā versija
Lietošanas noteikumi
Privātuma politika
Sīkdatnes
Latvijas Vēstnesis "Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības."
Latvijas Republikas Satversmes 90. pants
© Oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis"
ISO 9001:2015 (kvalitātes vadība)
ISO 27001:2013 (informācijas drošība)