Valsts prezidenta paziņojums Nr. 5
Rīgā 2021. gada 25. martā
Par individuālā taisnīguma
nodrošināšanu nelikumīgi represēto personu reabilitācijā, kā arī
politiski represētas personas statusa un nacionālās pretošanās
kustības dalībnieka statusa piešķiršanā
Daru zināmu, ka, atsaucoties Saeimas Cilvēktiesību un
sabiedrisko lietu komisijas aicinājumam, esmu sniedzis savu
viedokli, kas varētu veicināt komisijas aizsākto darbu ar
sarežģītajiem vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas jautājumiem, kas
saistīti ar okupācijas režīma nodarīto kaitējumu Latvijas
iedzīvotājiem, un meklēt risinājumus, kas sekmētu šo cilvēku
aizskartās cieņas atjaunošanu un pārciestā korektu juridisku
novērtējumu, balstoties uz Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk
- Satversme) noteikto.
Turpinot Saeimas un Valsts prezidenta sekmīgo dialogu
likumdošanas procesā, esmu izteicis savus apsvērumus labāka
risinājuma atrašanai šiem sarežģītajiem vēsturiskā taisnīguma
atjaunošanas jautājumiem, kurus Saeimas Cilvēktiesību un
sabiedrisko lietu komisija sākusi apspriest, lemjot par
likumprojekta "Grozījumi likumā "Par nelikumīgi
represēto personu reabilitāciju" (13. Saeimas likumprojekta
reģ. Nr. 186/Lp13) turpmāko virzību un iespējamo saturu (sk.
13. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2021.
gada 10. februāra sēdes protokolu Nr. 140 un attiecīgās sēdes
audioierakstu).
A
Par pienākumu atjaunot vēsturisko taisnīgumu
I
Vēlos atgādināt, ka Satversmes ievada trešajā rindkopā
konstatēts, ka Latvijas tauta nekad neatzina okupācijas režīmus,
pretojās tiem un atguva savu brīvību, atjaunojot neatkarību uz
valsts nepārtrauktības pamata. Šajos Satversmes vārdos ir
formulēta Latvijas valsts oficiālā nostāja pret okupācijas
režīmiem, to īstenoto politiku un veiktajiem noziegumiem.
Satversme arī paredz pavisam konkrētus valsts un sabiedrības
pienākumus vēsturiskā taisnīguma atjaunošanai. Atbilstoši
Satversmes ievada trešajai rindkopai Latvijas tauta godina savus
brīvības cīnītājus, piemin svešu varu upurus, kā arī nosoda
komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to
noziegumus.
Latvijas valsts un sabiedrības pienākumi vēsturiskā taisnīguma
atjaunošanai, pārvarot okupācijas režīmu nodarītās sekas un
atstāto mantojumu, ir daudzveidīgi un prasa pietiekami komplicētu
noregulējumu.
II
Vēlos uzsvērt, ka Latvijas valsts un sabiedrība kopīgiem
spēkiem ir paveikusi daudz okupācijas režīmu īstenoto represiju
pret Latvijas iedzīvotājiem novērtēšanā, izpētē un atgriešanā
mūsu visu vēsturiskajā atmiņā. Arī likumdevējs teju uzreiz pēc
neatkarības atjaunošanas veltījis šiem jautājumiem īpašu vērību
un pieņēmis vairākus likumus, kas skar vēsturiskā taisnīguma
atjaunošanu okupācijas režīmu represētajām personām.
Augstākā padome 1990. gada 3. augustā pieņēmusi likumu
"Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju" un
lēmumu "Par Latvijas Republikas likuma "Par nelikumīgi
represēto personu reabilitāciju" spēkā stāšanās
kārtību", kas joprojām ir spēkā esoši.
Turpinot vēsturiskā taisnīguma politiku, Augstākā padome 1992.
gada 13. maijā pieņēma likumu "Par politiski represētās
personas statusa noteikšanu" un lēmumu "Par Latvijas
Republikas likuma "Par politiski represētās personas statusa
noteikšanu" piemērošanu un spēkā stāšanās kārtību". Tas
ir būtiski - ne tikai reabilitēt okupācijas režīmu represētās
personas, bet arī paredzēt tām speciālu valsts atbalstu, lai kaut
nedaudz mazinātu okupācijas režīmu laikā pārciestā nelabvēlīgās
sekas.
Attiecīgos Augstākās padomes normatīvos aktus par politiski
represētās personas statusu ir aizvietojis 1995. gada 12. aprīļa
likums "Par politiski represētās personas statusa noteikšanu
komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem".
Latvijas vēstures un Satversmes kontekstā būtiski, ka Latvijas
tauta ne vien cieta no okupācijas režīmiem, bet arī aktīvi
pretojās tiem, lai atgūtu neatkarību. Okupācijas režīmu veiktās
represijas pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un to
atbalstītajiem bija īpaši nežēlīgas. Tādēļ Latvijas valstij ir
pienākums novērtēt nacionālās pretošanās kustības paveikto un
sniegt atsevišķu atbalstu šīs kustības dalībniekiem.
Šim mērķim ir paredzēts 1996. gada 25. aprīļa likums "Par
nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu".
B
Par vispārējo taisnīgumu likumā un individuālo taisnīgumu likuma
piemērošanā
III
Trīs iepriekš minētie likumdevēja pieņemtie noregulējumi - par
nelikumīgi represēto personu reabilitāciju, par politiski
represētas personas statusu un par nacionālās pretošanās kustības
dalībnieka statusu - kopumā risina vēsturiskā taisnīguma
atjaunošanas jautājumus un nodrošina vispārējo taisnīgumu
(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra lēmuma par
tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01 14.2.
punktu).
Taču to visu piemērošanas praksē ir vērojama būtiska problēma,
kuru ir apzinājusi arī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu
komisija savās diskusijās (sk. 13. Saeimas Cilvēktiesību un
sabiedrisko lietu komisijas 2021. gada 10. februāra sēdes
protokolu Nr. 140 un attiecīgās sēdes audioierakstu).
Šķietami esot ļoti detalizēti un precīzi, kā arī aptverot visus
iespējamos gadījumus, par kuriem likumdevējs ir iedomājies un
izteicies, šie likumi nepiešķir plašu novērtējuma un rīcības
brīvību tā piemērotājiem. Tādā veidā var veidoties un arī
veidojas situācijas, kad likums ir vispārēji taisnīgs, bet rada
individuālu netaisnīgumu konkrētā gadījumā, izslēdzot iespēju
tiesību piemērotājam rast taisnīgu risinājumu situācijai, par
kuru likumdevējs nav izteicies (par šo problēmu un tās
risinājumiem plašāk sk.: Levits E. Ģenerālklauzulas un iestādes
(tiesas) rīcības brīvība. Funkcijas likumā, piemērošana konkrētā
gadījumā, kontrole augstākā iestādē un tiesā. Likums un Tiesības,
2003, Nr. 6(46), Nr. 7(47)).
Vēlos uzsvērt, ka demokrātiskā tiesiskā valstī gan
likumdevējam, gan tiesību piemērotājiem ir pienākums nodrošināt
ne tikai vispārējo taisnīgumu, bet arī individuālo taisnīgumu
konkrētos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 28.
februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01
15. punktu).
Jo īpaši būtiski tas ir vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas
gadījumos, kad formāls un likuma burtam atbilstošs lēmums var
radīt jaunu netaisnības un vilšanās sajūtu cilvēkos, kuru
pārciesto okupācijas režīmu laikā likumdevējam nav izdevies
precīzi ietvert likuma normās. Jāņem vērā, ka abi okupācijas
režīmi ir bijuši ārkārtīgi daudzveidīgi savā nežēlastībā un
īstenotajās represijās, cilvēka cieņu un likteņus salaužot tik
rafinētos veidos, ka abstrakti nemaz nav iespējams precīzi un
izsmeļoši uzskaitīt visas okupācijas režīmu veiktās darbības,
nevērtējot konkrētu cilvēku individuālos gadījumus, viņu ciešanas
un salauztos likteņus.
Likuma jēga ir noteikt tipiskas situācijas, un tās vienādi
(standartizēti) taisnīgi noregulēt. Tajā pašā laikā kompleksā
situācijā likumam ir jānodrošina arī iespēja individuālā gadījuma
taisnīgam risinājumam, kad šādu netipisku gadījumu likumdevējs
nav paredzējis (plašāk sk.: Levits E. Samērīguma princips un
obligātais administratīvais akts. Jurista Vārds, 2007. gada 27.
marts, Nr. 13(466)).
IV
Visu triju likumu piemērošanā vērojama viena un tā pati
tendence - nodrošinot vispārēju taisnīgumu, likumu piemērošanā ir
grūtības taisnīgi atrisināt netipiskus gadījumus, kas atrodas
ārpus likumdevēja precīzi noteiktā, bet līdzīgi prasītu tikpat
taisnīgu risinājumu.
Valsts prezidenta kanceleja un es personiski pietiekami
regulāri saņemu personu iesniegumus, kuros tiek pausta rūgta
vilšanās par politiski represētas personas vai nacionālās
pretošanās kustības dalībnieka statusa nepiešķiršanu. Diemžēl
šādi gadījumi ir pietiekami regulāri, un tas mudina aicināt
meklēt risinājumu šai komplicētajai situācijai.
Augstākās tiesas Senāta prakse likumu piemērošanā skaidri
apliecina, ka likumu piemērošanas ceļā attiecīgie taisnīgie
risinājumi netiks meklēti, to uzskatot par likumdevēja kompetencē
esošu jautājumu.
Likuma "Par politiski represētās personas statusa
noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā
cietušajiem" piemērošanā Senāts uzsvēris, ka ar politiski
represētās personas statusa piešķiršanu valsts ir izvēlējusies
sniegt dažādus atvieglojumus un citas privilēģijas tām personām,
pret kurām nacistiskais vai komunistiskais režīms ir vērsies
vistiešāk. Šādā veidā priviliģēto personu loka noteikšana ir
valsts politiska izšķiršanās, ņemot vērā valsts iespējas
attiecīgās privilēģijas nodrošināt (sk. Senāta 2015. gada 20.
aprīļa rīcības sēdes lēmums lietā Nr. SKA-625/2015 8.
punktu). Pēc Senāta ieskata, politiski represētās personas
statuss piešķirams nevis visām personām, kuras cietušas
okupācijas varas rīcības rezultātā, bet gan vienīgi tām, kuru
situācijas likumdevējs precīzi aptvēris ar vispārēju regulējumu
(sk. Senāta 2017. gada 18. maija rīcības sēdes lēmums lietā
Nr. SKA-167/2017 4. punktu, 2015. gada 10. septembra sprieduma
lietā Nr. SKA-132/2015 4. punktu, 2007. gada 2. jūlija spriedumu
lietā Nr. SKA-290/2007 9. punktu).
Tāpat arī, lemjot par nacionālās pretošanās kustības
dalībnieka statusa piešķiršanu, Senāts ir strikti balstījies uz
likumā noteiktajiem kritērijiem, atzīstot, ka likuma "Par
nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu" minētie
kritēriji ir precīzi uzskaitīti un nav paplašināti tulkojami
(sk. Senāta 2020. gada 13. novembra spriedumu lietā
SKA-1032/2020).
Šīs lietas, kas nonākušas līdz izskatīšanai kasācijas
instancē, liecina, ka ir pietiekami daudz personu, kuras gatavas
pašas meklēt vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu un izmantot visas
iespējas savas taisnības panākšanai. Tāpat var pieļaut, ka ir arī
tādi cilvēki, kuri, zinot likuma regulējumu, nemaz nav vērsušies
iestādē vai tiesā, vai kuriem nav pieticis spēka visam garajam
tiesāšanās ceļam. Katram no viņiem noteikti ir savi argumenti un
pārliecība par savu taisnību, un katrs no viņiem ir pelnījis, lai
viņa individuālais gadījums tiktu taisnīgi novērtēts.
Ir zināmi arī atsevišķi gadījumi, kad likums piemērots pēc tā
mērķa un jēgas, nevis burta, un sasniegts individuāli taisnīgs
risinājums (sk. Daugavpils novada domes 2017. gada 9. marta
lēmumu Nr. 216). Šajā ziņā nozīmīgu atzinumu par likuma
"Par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu"
piemērošanu sniegusi Tieslietu ministrija (sk. Tieslietu
ministrijas 2017. gada 20. janvāra vēstuli Valsts prezidenta
kancelejai Nr. 1-12/198). Tomēr kopumā problēma pastāv, un
tai ir nepieciešams meklēt risinājumu.
V
Par konkrētiem gadījumiem, kad būtu nepieciešams likumdevēja
individuāls vērtējums konkrētai situācijai un, iespējams,
attiecīgi arī likumdevēja lēmums, kas nodrošinātu individuālo
taisnīgumu, visupirms jau liecina tās lietas, kur personas
vērsušās tiesā, lai panāktu savu taisnību. Ar tām būtu
nepieciešams rūpīgi iepazīties un izvērtēt, vai šādos gadījumos
nav iespējama attiecīgā statusa piešķiršana.
Valsts prezidenta kancelejā personas ir vērsušās par šādiem
gadījumiem, pievēršot uzmanību tādiem saviem individuāliem
apstākļiem, kas atšķiras no likumā "Par politiski represētās
personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā
cietušajiem" noteiktā (piemēram, bērna atstāšana bez vecāku
gādības, bez mājokļa un iztikas līdzekļiem, piespiedu kārtā,
izsūtot vecākus, personas pārvietošana no pastāvīgās dzīvesvietas
ārpus Latvijas teritorijas uz PSRS attāliem apgabaliem, tai
neievērojot likumā noteikto termiņu atgriešanās iespējām Latvijā,
kā arī personas slēpšanās Latvijas teritorijā, tai zinot par
iekļaušanu izsūtāmo personu sarakstā).
Savukārt par likuma "Par nacionālās pretošanās kustības
dalībnieka statusu" piemērošanu ir saņemti iesniegumi no
personām, kuru nopelni nacionālajā pretošanās kustībā ir atzīti
ar pietiekamiem pierādījumiem, bet kura nav notiesāta vai
piespiedu kārtā nepamatoti ievietota ārstniecības iestādē, vai
arī ir notiesāta par tādām darbībām, kas izslēdz šāda statusa
piešķiršanu (piemēram, bandītisms).
Mani īpaši uztrauc tie gadījumi, kad Latvijas valsts ir
piešķīrusi kādai personai augstāko valsts apbalvojumu - Viestura
ordeni - par sevišķiem nopelniem nacionālajā pretošanās kustībā,
dalību nacionālajā pretošanās kustībā vai tās atbalstīšanu, bet
šī persona nevar saņemt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka
statusu, jo neatbilst likuma prasībām. Šādas nejēdzības
likumdevējam vajadzētu ātri novērst, lai sekmētu vēsturiskā
taisnīguma atjaunošanu un neradītu cilvēkos neizpratni un
papildus netaisnīguma sajūtu.
C
Par iespējamiem risinājumiem
VI
Mani patiesi priecē Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu
komisijas gatavība meklēt šādus risinājumus.
Varu pilnībā pievienoties komisijas sēdē izdarītajam
secinājumam, ka šajā gadījumā jautājums nav tik daudz par likuma
grozīšanu rūpēs par vispārējo taisnīgumu, cik nepieciešamību
paredzēt individuālo taisnīgumu konkrētiem cilvēkiem viņu
netipiskos dzīves gadījumos (sk. 13. Saeimas Cilvēktiesību un
sabiedrisko lietu komisijas 2021. gada 10. februāra sēdes
protokolu Nr. 140 un attiecīgās sēdes audioierakstu).
Līdz ar to aicinātu nevis tikai vispārēji grozīt likumus, bet
rūpīgi izvērtēt konkrētu cilvēku gadījumus un lemt par viņiem
individuāli. Latvijas konstitucionālajā sistēmā ir akceptētas
likumdevēja tiesības ne tikai pieņemt likumus vispārējai
situācijas regulēšanai, bet arī pašam tieši izlemt individuālus
gadījumus (piemēram, atsevišķs likums par kādas personas atzīšanu
par Latvijas pilsoni un Pilsonības likuma 13. pantā paredzētais
Saeimas lēmums par uzņemšanu Latvijas pilsonībā par īpašiem
nopelniem Latvijas labā).
Vēlos uzsvērt, ka šādam risinājumam vajadzētu attiekties uz
visu trīs likumu darbības jomu, proti, tam jāparedz individuālo
gadījumu risināšanas iespējas likuma "Par nelikumīgi
represēto personu reabilitāciju", likuma "Par politiski
represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un
nacistiskajā režīmā cietušajiem" un likuma "Par
nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu"
piemērošanas jomā.
VII
Likumdevējam Latvijas konstitucionālajā sistēmā pastāv
vairākas iespējas, kādā veidā pašam politiski izlemt individuālu
gadījumu, paredzot tam taisnīgu risinājumu:
a) atsevišķs Saeimas likums par konkrēto gadījumu;
b) atsevišķs Saeimas lēmums, kurā individuālais gadījums uz
likuma pamata izlemts;
c) atsevišķs Saeimas komisijas lēmums, ar kuru atbilstoši
likumam komisija izlēmusi individuālo gadījumu.
Likumdevējs var brīvi izšķirties par jebkuru no šiem
risinājumiem, ņemot vērā efektivitātes, lietderības un tiesiskās
paredzamības apsvērumus.
VIII
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā ir
izskanējusi ideja par atsevišķa likuma pieņemšanu šādos
gadījumos, pašam likumdevējam politiski novērtējot katru
individuālo gadījumu un ar likumu piešķirot personai attiecīgo
statusu, ja tam konstatējams pietiekams objektīvs pamats (sk.
13. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2021.
gada 10. februāra sēdes protokolu Nr. 140 un attiecīgās sēdes
audioierakstu).
Tas ir tradicionāls Saeimas rīcībā esošs instruments tās
gribas paušanai, un Saeima var pieņemt atsevišķus likumus par
konkrētu situācijas novērtējumu (sk. Valsts prezidenta
Konstitucionālo tiesību komisijas 2010. gada 18. janvāra viedokli
"Par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma
aizņēmumu saņemšanai" 50. punktu).
Vēlos tomēr aicināt apsvērt arī citus pieejamos instrumentus
Saeimas gribas paušanai.
Šādiem gadījumiem vairāk varētu būt piemērots Saeimas formāls
lēmums, ja tāda pieņemšanu paredzētu konkrētā likumā (sk.
turpat 56. punktu un Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra
spriedumu lietā Nr. 03-05(99)). Tas prasītu gan grozījumu
izdarīšanu konkrētajos likumos, bet radītu pietiekamu tiesisko
paredzamību un darītu zināmu sabiedrībai šādas iespējas
pastāvēšanu (kā labs piemērs varētu būt minams Pilsonības likuma
13. pants).
Diemžēl Latvijas konstitucionālajā sistēmā Saeimas komisijām
pašām bieži netiek piešķirtas tiesības pieņemt formālus lēmumus
(ar atsevišķiem izņēmumiem, kas paredzēti Saeimas Budžeta un
finanšu (nodokļu) komisijai un Saeimas Eiropas lietu komisijai),
bet tas, pēc mana ieskata, varētu būt vislabākais risinājums, ja
likumdevējs to atbalstītu.
Aicinu izvērtēt iespējamos risinājumus un izvēlēties tādu no
tiem, kas vislabāk ļautu nodrošināt individuālo taisnīgumu
konkrētos gadījumos, tiesisko paredzamību un iespēju katram, uz
kuru šāda kārtība varētu attiekties, darīt zināmus savus
apsvērumus un saņemt to taisnīgu izvērtējumu.
IX
Paturot prātā konkrētos iespējamos risinājumus, jāatzīst, ka
jebkurš no tiem nodrošinās likumdevēja tiesības lemt par katru
individuāli pieteikto personas gadījumu atsevišķi. Tas ļaus
likumdevējam pašam politiski atbilstoši likuma mērķim un jēgai
novērtēt katru konkrēto situāciju un paredzēt tai individuāli
taisnīgu risinājumu.
Senāts atzinis, ka pat tiesa, izskatot pieteikumu par noteikta
statusa piešķiršanu, nav ierobežota konstatēt attiecīgu juridisku
faktu, noskaidrojot lietas apstākļus un novērtējot pierādījumus.
Tiesa lietas izspriešanā nav ierobežota ar tiem rakstveida
pierādījumiem, kuri prasīti likumā (sk. Senāta 2009. gada 18.
jūnija spriedums lietā Nr. SKA-273/2009 14. punktu). Vēl jo
vairāk pats likumdevējs būtu tiesīgs apsvērt katru konkrētu
okupācijas režīma veikto represiju gadījumu vai personas īstenoto
pretošanos okupācijas režīmiem, balstoties uz iesniegto
pierādījumu klāstu un nepieciešamības gadījumā pieaicinot
kompetentus lietpratējus viedokļa sniegšanai.
X
Noslēgumā vēlos vēlreiz īpaši uzsvērt: ir augstu vērtējams, ka
likumdevējs apzinās problēmas ar individuālā taisnīguma
nodrošināšanu atsevišķos gadījumos pret atsevišķām personām,
kuras rodas likuma "Par nelikumīgi represēto personu
reabilitāciju", likuma "Par politiski represētās
personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā
cietušajiem" un likuma "Par nacionālās pretošanās
kustības dalībnieka statusu" piemērošanas jomā, un meklē tam
piemērotus risinājumus.
Likumdevējam attiecīgie jautājumi kā tādi, kas ir būtiski mūsu
valstij un sabiedrībai un sekmē vēsturiskā taisnīguma
atjaunošanu, būtu jārisina pašam, individuāli politiski
izvērtējot katru konkrētu gadījumu un izlemjot to atbilstoši
Satversmes un attiecīgo likumu mērķim un jēgai.
Šim mērķim likumdevējam vajadzētu izmantot tam pieejamos
instrumentus, kas nodrošina individuālo taisnīgumu konkrētos
gadījumos, neskarot likumu vispārējo regulējumu.
Valsts prezidents Egils Levits